Stāsts par Kišu

Džeks Londons STĀSTS PAR KIŠU

Kišs dzīvoja sensenos laikos polārās juras piekrastē, ilgus un veiksmēm bagātus gadus viņš bija sava ciemata vecākais, nomira cienīts un godāts, un viņa vārdu daudzināja visu ciematnieku mutes. Viņš dzīvoja tik sen, ka vienīgi visvecākie ļaudis vēl atceras Kiša vardu — šo vārdu un šo stāstu, ko tie savukārt dzirdējuši no vēl vecākiem ļaudīm, bet nākamo paaudžu vecie ļaudis to atkal stāstīs tālāk saviem bērniem un bērnubērniem — un tā līdz pat visu laiku galam. Un ziemas tumsībā, kad ziemeļu vētras no tālienes brāžas pari ledāju blīvām, kad gaisu pilda balti virpuļi, kad neviens vīrs labprat nedodas projām no mājām, — tad pienāk īstais bridis stāstīt par to, kā Kišs, nācis no paša nabadzīgākā iglu visā ciematā, pacēlās varā un godā augstu pār visiem citiem.

Viņš bija možs zēns, tā pauž nostāsts, spirgts un spēcīgs, un laika tecējumā bija skatījis trīspadsmit saules. Jo saule taču katru ziemu pamet zemi tumsībā, bet nākamajā gada atgriežas jauna saule, lai cilvēki atkal varētu sasildīties un paraudzīties cits citam vaigā. Kiša tēvs bijis varen drosmīgs vīrs, tomēr sastapies ar nāvi bada laika, kad, gribēdams glābt savu ciematnieku dzīvības, lūkojis atņemt dzīvību lielam ledus lācim. Savā straujuma viņš saķēries ar lāci krūti pret krūti, un tā arī viņa kauli sabrīkšķinati; bet gaļas no lāča ticis daudz, un ļaudis bijuši glābti. Kišs bija viņa vienīgais dēls, un nu tie palika dzīvot divi vien ar māti. Tomēr cilvēki labprāt mēdz visu ko aizmirst, un tā tie aizmirsa, ko paveicis Kiša tēvs; pats Kišs vēl bija tīrais puišelis, bet viņa māte — tikai sieviete, tālab arī viņus drīz vien piemirsa, un nepagāja necik ilgi, kad abiem vajadzēja iemitināties visnožēlojamākajā no visiem iglu.

Tas notika kādu vakaru cilts sapulcē virsaiša KIoš- kvana lielajā iglu, kad Kišs parādīja, kādas asinis rit viņa dzīslās un kāda vīrišķība dara viņu nelokāmu. Viņš piecēlās kājās kā pieredzējis vīrs un nogaidīja, kamēr aprims balsu murdoņa.

— Kas ir, tas ir, mēs ar māti aizvien saņemam savu tiesu gaļas, — viņš sacīja. — Tomēr bieži šī gaļa ir veca un sīksta, turklāt tajā mēdz būt neparasti daudz kaulu.

Visi mednieki — kā sirmi veči, tā zaļokšņi jaunekļi — izbrīnā sastinga. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts. Bērns runā kā pieaudzis vīrs un saka skarbus vārdus tiem tieši acīs!

Tomēr Kišs nesamulsa un svinīgā nopietnībā runāja tālāk:

— Man ir zināms, ka mans tēvs Boks bijis dižens mednieks, un tāpēc es saku šos vārdus. Stasta, ka Boks nesis mājās vairāk gaļas nekā divi labākie mednieki kopā, ka pats ar savām rokām viņš to sadalījis, ka pats savām acīm pieskatījis, lai katra večiņa un katrs večukiņš saņemtu taisnīgu tiesu medījuma.

— Kas vēl nebūs! — vīri sāka klaigāt. — Dzeniet to puiku arā! Sūtiet viņu gulēt! Kas šis jau par viru, ka uzdrīkstas tā runāt ar vīriem un sirmgalvjiem!

Kišs rāmā gara nogaidīja, līdz satraukums pierimst.

— Tev ir sieva, Ughluk, — viņš teica, — un tu runā viņas labā. Arī tev ir sieva, Masuk, un bez tam vēl māte, un tu runā viņu labā. Manai mātei nav cita kā vienīgi es, tālab jārunā man. Ta kā Boks pārdrošās medības ir gājis boja, tad es saku, ka pēc tiesas un taisnības man, kas esmu viņa dēls, un Aikīgai, kas ir mana māte un bija viņa sieva, pienākas saņemt gaļas papilnam, kamēr vien visā cilti tās ir papilnam. Es, Kišs Boka dēls, esmu runājis.

Viņš apsēdās, ar modru ausi ieklausīdamies nikno iebildumu brāzmā, ko bija sabangojuši viņa vārdi.

— Kā gan zeņķis iedrīkstas runāt sapulcē! — vecais Ughluks murmulēja.

— Vai auklējami zīdaiņi aizrādīs, kas mums, vīriem, darāms? — Masuks noprasīja dārdošā balsī. — Vai gan es esmu tas vīrs, ko drīkstēs apsmiet katrs pēc gaļas brēcošs puišelis?

Dusmas kūsāja baltiem mutuļiem. Kišu raidīja migā sust, draudēja nedot šim vairs ne cīpsliņas gaļas un piekaut zili melnu par ša pārdrošību. Kiša acis sāka dzirkstīt, dzīslas zem ādas pietūka tumšas un smagi pulsēja. Zaimu un paļu viesulī viņš pietrūkās kājās.

— Klausieties mani, jūs vīri! — viņš uzsauca. — Nekad es vairs nerunāšu sapulcē, nekad — līdz tam brīdim, kamēr vīri nāks pie manis un teiks: «Ir pareizi, Kiš, ka tev jārunā, tas ir pareizi, un mēs to vēlamies.» Tas, jus vīri, lai būtu mans pēdējais vārds. Boks, mans tēvs, bija dižens mednieks. Ari es, viņa dēls, pats iešu medīt gaļu, ko ēst. Un lai visiem turpmāk būtu zināms, ka katrs varēs saņemt savu tiesu no mana medījuma. Un neviena atraitne, neviens vārgulis vairs naktī neraudās tāpēc, ka trūkst gaļas, kamēr stiprie vīri kunkst lielās vēdergraizēs, jo ir pārēdušies. Tais dienās, kas vēl nāks, kauns guls pār stiprajiem vīriem, kuri mēdz pārēsties. Es, Kišs, esmu to sacījis!

Naidīgas ņirgas un zaimi izvadīja Kišu no iglu, bet viņa žokļi bija cieši sakosti, un viņš aizgaja savu ceļu, nepavērdamies ne pa labi, ne pa kreisi.

Nākamajā dienā viņš devās projām pa krastmalu gar robežu, kur ledus satiekas ar zemi. Tie, kas pamanīja zēnu aizejam, ievēroja, ka viņš paņēmis līdzi stopu un krietnu krājumu no kaula izdrāztu bultu, bet par plecu viņam pārmests tēva lielais medību šķēps. Šinī sakarībā daudz tika smiets un daudz tērgats. Tas bija nepieredzēts atgadījums. Nekad tik jauni zēni negāja medīt, pie tam vēl medīt vienatnē. Tāpēc ciematnieki kratīja galvas un klusām murdēja dažādus pareģojumus, bet sievietes nožēlā skatījās uz Aikīgu, kuras seja bija samākusies un drūma.

— Drīz vien būs atpakaļ, — tās mierinādamas teica.

— Lai skrien vien, tā nāks pie prāta, — runāja mednieki. — Nepaies necik ilgi, kad atvilksies mājas un turpmāk būs kļuvis mīksts un runās pieklajīgāk.

Tomēr pagāja viena diena, tad otra, un trešajā sagriezās neganta auka, bet no Kiša vēl nebija ne vēsts. Ai- kīga plūca sev matus un par sēru zīmi aptriepa seju ar roņa tauku lampiņas sodrējiem, bet sievietes bargi rāja vīrus, ka tie ļauni izturējušies pret zēnu un ta iedzinuši viņu nāvē; vīri pat neatbildēja viņām, gatavodamies iet meklēt līķi, tiklīdz vētra būs pierimusi.

Galu galā nākamā rīta agrumā Kišs ieradās ciematā. Bet viņš nenāca ar kaunīgu vaigu. Uz muguras zēns nesa nastu ar svaiga medījuma gaļu. Soļi viņam bija cienīgi un valoda pašapzinīga.

— Ņemiet, jus vīri, suņus un nartas, — viņš teica,

— un ejiet pa manām pēdām vairāk nekā pusi vienas dienas gājuma! Tur uz iedus palika daudz gaļas — lācene ar diviem pusauga lācēniem.

Aikīga nezināja, ko apsākt aiz priekiem, bet Kišs uzņēma viņas sajūsmību gluži kā pieaudzis vīrs, sacīdams:

— Nāc, Aikīga, tagad mēs ēdīsim! Bet pēc tam es likšos gulēt, jo esmu ļoti piekusis.

Kišs iegāja iglu, pamatīgi paēda un tad nogulēja divdesmit stundu no vietas.

No sākuma ciematā valdīja lielas šaubas, daudz tika gudrots un spriedelēts. Nogalināt ledus lāci ir ļoti bīstami, bet trīskārt — nē, pat trīsreiz trīskārt bīstami ir medīt lāceni ar lācēniem. Vīri neparko negribēja ticēt, ka šis puika Kišs pats savām rokām būtu paveicis tādu brīnumdarbu. Tomēr sievas aizrādīja uz svaigo gaļu, ko viņš pārnesis uz muguras, un tas neapgāžami atspēkoja vīru neticību. Tā viņi beigu beigās savīkšās braukt pēc medījuma, gan īgni ņurdēdami, ka droši vien, ja arī viss izrādītos tīra patiesība, puika noteikti būšot aizmirsis sacirst lāčus gabalos. Ziemeļos, rau, ir ārkārtīgi nepieciešams izdarīt to tūdaļ uz vietas, kamēr medījums vēl silts. Citādi gaļa sasalst tik pamatīgi, ka var nolauzt visasāko dunci, bet ievelt nartas trīssimt mārciņu smagu, ragā sasalušu lāci un vilkt to pa grambainu ledu nav nekāda nieka lieta. Tomēr, sasnieguši norādīto vietu, vīri ne vien atrada medījumu, ko vispār bija apšaubījuši, bet arī ieraudzīja, ka Kišs ar īstu mednieka maņu sadalījis katru lāci četros gabalos un izņēmis tiem iekšas.

Tā sākās Kiša noslēpums — noslēpums, kas jo dienas kļuva neizprotamāks. Jau nākamajā reizē viņš nomedīja jaunu, gandrīz pieaugušu lāci, bet aiznākamajā — lielu lāču tēviņu līdz ar mātīti. Parasti Kišs uzkavējās prom trīs četras dienas, bet nekāds retums nebija arī nedēļu ilgi klaiņojumi pa ledus klajiem. Allaž viņš noteikti atsa- cījas no pavadoņa savās gaitās, un ļaudis nevarēja vien beigt brīnīties.

— Ka viņš to dabū gatavu? — tie taujāja cits citam.

— Nekad neņem līdzi pat suni, bet suņi taču medībās ļoti noderīgi.

— Kāpēc tu medī tikai lāčus? — reiz uzdrošinājās tam pajautāt Kloškvans.

Kiša atbilde bija īsa un kodolīga.

— Visiem taču zināms, ka lācim visvairāk gaļas, — viņš atteica.

Ciematā paklīda arī valodas par burvestībām.

— Viņam medībās palīdz ļauni gari, — dažs centās iegalvot, — tālab jau šim allaž paveicas. Ka gan citādi tas būtu iespējams, ja ne ar ļauno garu palīdzību?

— Bet varbūt tie ir labi gari, nevis ļauni, — citi iebilda. — Zināms jau, ka viņa tēvs bija varens mednieks. Vai nevar būt tā, ka tēvs medī kopā ar viņu un piešķir viņam gan panākumus, gan izturību, gan prasmi? Ko var zināt?

Lai nu kā, Kišam sekmējās ari turpmāk, un mazāk veiksmīgie mednieki ne vienreiz vien bija spiesti pārtikt no viņa medījuma. To Kišs sadalīja taisnīgi. Tapat kā savā laikā Kiša tēvs, arī viņš tagad uzmanīja, lai ikviena vecenīte, ikviens sirmgalvis dabūtu savu taisnīgu tiesu medījuma, bet pats sev paturēja vienīgi tik daudz, cik nepieciešams uzturam. Gan tālab, gan arī viņa mednieka nopelnu pēc viņu uzlūkoja ar cieņu, pat ar godbijību, un padzirdās baumas, ka viņu varētu ievēlēt par virsaiti pēc vecā Kloškvana. Viņa sasniegumu pēc ciematnieki gaidīt gaidīja, lai Kišs atkal ierastos sapulcē, tomēr viņš nekad nenāca, un aicinat tie kautrējās.

— Esmu nodomājis uzcelt sev jaunu iglu, — viņš kādu dienu teica Kloškvanam un citiem medniekiem. — Tam jābūt lielam iglu, kur mēs ar Aikīgu varētu ērti mitināties.

— Kā tad. — Visi nopietni palocīja galvas.

— Bet man pašam nav laika. Mans darbs ir medības, un tās aizņem visu manu laiku. Ta ka būtu taisnīgi un pareizi, ja ciemata vīri un sievietes, kuri ēd gaļu, ko es nomedīju, uzceltu man jaunu iglu.

Un iglu arī tika uzcelts — liels un plašs, apmēros tas parsniedza pat Kloškvana mājokli. Kišs ar mati pārcēlās taja uz dzīvi, un kopš Boka nāves šis Aikīgai bija pirmais laimes mirklis. Taču ne jau dzīves apstākļi vien viņai vērtās laimīgāki — visu apbrīnotā dēla dēļ bija radies tāds stāvoklis, ka viņu pamazām sāka uzlūkot par pirmo sievieti visa ciemata; pārējas sievietes nāca viņu apciemot, prasīt padomu vai lūgt, lai izšķir ķildas gan sievu pašu starpā, gan ar to vīriem.

Tomēr Kiša brīnumaino medību noslēpums ļaudīm nedeva mieru, tas vien visiem stāvēja prātā. Un kādu dienu Ughluks viņam tieši acīs pārmeta nodošanos pesteļiem.

— Tevi apvaino sakaros ar ļauniem gariem, — viņš zīmīgi teica, — tāpēc tev medībās aizvien tā laimējoties.

— Vai tad gaļa nav laba? — Kišs attrauca. — Vai jel viens ciematā ir sasirdzis, to ēzdams? Kā tu zini, ka te notiek burvestības? Jeb vai tu tikai pats klusībā tā spriedelē, tāpēc ka tevi gremž skaudība?

Ughluks sakaunējies aizvilkās projām, kamēr sievietes nosmējās tam nopakaļ. Bet kādu vakaru sapulcē pēc garam spriedelēšanām nolēma tā: kad Kišs atkal dosies medībās, jāsūta viņam pa pēdām okšķeri, lai tie izdibina viņa paņēmienus. Tā nu Bims un Bouns, divi jaunekļi un pie tam paši izveicīgākie mednieki, sekoja Kišam nākamajā medību gājiena, piesardzīgi slapstīdamies, lai netiktu pamanīti. Pēc piecām dienām viņi atgriezās; acis izbolījuši, viņi aizgūtnēm trauca vēstīt, ko pieredzējuši. Kloškvana mitekli steigšus sasauca sapulci, un Bims saka stāstīt:

— Brāļil Kā jau jūs likāt, mēs devāmies pa Kiša pēdām, un viltīgi mēs gājām, lai viņš mūs neievērotu. Pirmajā dienā ap pusdienlaiku viņš izcēla lielu lāču tēviņu. Tas bija ļoti liels lācis.

— Neredzēti liels, — Bouns apstiprināja un pats turpināja stāstīšanu: — Tomēr lācis negribēja cīnīties, tas apgriezās un gausi aizslāja pa ledu. To visu mēs noskatījāmies no piekrastes klintīm; lācis nāca tieši uz mūsu pusi, bet viņam sekoja Kišs un nebija itin nemaz nobijies. Viņš sirdīgi brēca uz lāci, vicināja pa gaisu stopu un šķēpu, vārdu sakot, ārdījās, cik spēja. Tad lācis ap- skaitas, paslējās pakaļkājās un ierūcās. Bet Kišs gāja lācim tieši virsū.

— Kā tad, — Bims atkal pārņēma stāstījumu. — Tieši virsū lācim Kišs gāja. Lācis metās uz Kišu, bet viņš pabēga prom. Skriedams viņš nosvieda uz ledus mazu, apaļu bumbiņu. Lācis apstājās, paošņāja to un tad aprija vienā kampienā. Kišs tikai bēga tālāk un visu laiku meta uz ledus mazas bumbiņas, bet lācis tikai rija tās citu pēc citas.

Sacēlās klaigas, skanēja neticīgi izsaucieni, un Ughluks atklāti izteica savas šaubas par dzirdēto.

— Paši savām acīm mēs to redzējām, — Bims apgalvoja.

Un Bouns piemetināja:

— Kā tad, paši savām acīm. Un tā tas vilkās tik ilgi, līdz kamēr lācis pēkšņi pieslējās stāvus, sāpēs skaļi ierēcās un kā traks svaidīja priekšķepas. Bet Kišs tikai drāza vien pa ledu projām, turēdamies drošā atstatumā. Taču lacis nelikās par viņu ne zinis un tikai staipījās aiz sāpēm, ko sacēla mazās, apaļās bumbiņas tam vēdera.

— Kā tad, tam vēdera, — Bims metās starpa. — Jo viņš sita ar ķepām pats ap sevi un lēkāja pa ledu kā kucēns, kas rotaļājas, tomēr kaucieni un smilksti skaidri rādīja, ka viņš lēkā nevis aiz prieka, bet aiz sāpēm. Tādu skatu es vēl nebiju redzējis!

— Nē, tāds skats vēl nav redzēts, — Bouns atkal ņēma stāsta pavedienu savās rokās. — Turklāt tas bija tik milzonīgs lācis.

— Burvestības, — Ughluks nosprieda.

— To es nezinu, — Bouns atbildēja. — Stāstu tikai to, ko manas acis skatījušas. Pēc kāda laiciņa lācis piekusa un kļuva gurdens, jo viņš taču bija liels un smags un visu laiku lēkājis, cik spēka; tad viņš lēnām aizklum- zaja gar krastmalas ledus blāķiem, gausi šūpoja galvu šurpu turpu un reižu reizēm aptupās smilkstēdams un gaudodams. Kišs sekoja lācim, un mēs sekojām Kišam, un visu to dienu un vēl trīs dienas pēc tam mēs tā sekojām cits citam. Lācis metās arvien vārgāks un ne mirkli nemitējās kaukt aiz sāpēm.

— Nu tak burvestības! — Ughluks izsaucās. — Nekas cits kā burvestības!

— Viss var būt.

Bims atkal pārtrauca Bounu:

— Lācis klaiņoja gan šurp, gan turp, vilkās uz priekšu un atpakaļ, gāja krustu šķērsu, līču loču pats pa savam pēdām, tā ka galu galā nonāca atkal netālu no tās vietas, kur Kišs to pirmoreiz satika. Tagad nu viņš, tas lācis, bija galīgi novārdzis, nespēja lāgā vairs ne ķetnas pavilkt; tad Kišs piegāja tam klāt un ar šķēpu nobeidza pavisam.

— Un tad? — Kloškvans taujāja.

— Tad mēs pametām Kišu lāci dīrājam un skriešus vien drāzām mājup, lai varētu pastāstīt par šīm medībām.

Tās pašas dienas pēcpusdienā sievietes pārveda mājās lāča gaļu, kamēr viri, kā sapulcējušies, tā arī sēdēja sapulcē. Kad Kišs bija atgriezies, pie viņa tūdaļ raidīja ziņnesi ar lūgumu ierasties sapulcē. Tomēr viņš atsūtīja atpakaļ atbildi, ka esot izsalcis un noguris; bez tam viņa iglu esot tik plašs un ērts, ka varot uzņemt daudz vīru.

Un vīru ziņkāre bija tik liela, ka visa sapulce ar Kloš- kvanu priekšgalā cēlās kājās un devās uz Kiša iglu. Viņš patlaban ēda, bet viesus saņēma ar cieņu un nosēdināja tos, kur katram piederas pēc stāvokļa. Aikīga gan lepni saslējās, gan uztraukta rosījās, bet Kišs palika gluži mierīgs.

Kloškvans atstāstīja, ko redzējuši Bims un Bouns, noslēgumā bargi piebilzdams:

— Tagad, ai, Kiš, mēs gaidām paskaidrojumu par taviem medību paņēmieniem! Vai tur ir kāda burvestība?

Kišs pacēla acis un pasmaidīja.

— Ak, nē, ai, Kloškvan! Ne jau zēnu varā ir burvju spēki, un par burvestībām man nekas nav zināms. Es tikai izmantoju līdzekļus, ar kuriem var viegli nogalināt ledus laci, tas viss. Tas ir galvas spēks, nevis burvju spēks.

— Un to var izdarīt kurš katrs?

— Kurš katrs.

Labu bridi visi klusēja. Vīri uzlūkoja cits citu, bet Kišs tikai ēda vien tālāk.

— Bet… bet… bet vai tu mums to nepastāstītu, ai, Kiš? — Kloškvans beigu beigās ievaicājās dreboša balsi.

— Jā, es tev pastāstīšu. — Kišs beidza sukāt smadzeņu kaulu un piecēlās kājās. — Tas ir pavisam vienkārši. Redzi!

Viņš pacēla plānu vaļa ūsu strēmelīti un parādīja to visiem. Gali tai bija nosmailēti asi kā adatas. Strēmelīti Kišs rūpīgi saritinaja, līdz tā pavisam pazuda viņa saujā. Kad viņš to strauji atlaida vaļā, tā spēji izšāvās atkal taisna. Nu Kišs pacēla piciņu vaļa tauku.

— Skatieties, — viņš teica, — jāņem neliels vaļa tauku gabaliņš, re, tāds, un, lūk, ta jāiztaisa tajā dobulitis. Nu dobulitī var ielikt vaļa ūsu strēmelīti, are, ta, cieši saritinātu, un tai virsū pieķepina vēl otru vaļa tauku pic- kiņu. Tagad to izliek ara aukstumā, kur tā sasalst par mazu, apaļu bumbiņu. Lācis aprij šo mazo bumbiņu, tauki izkūst, vaļa ūsu strēmelīte izšauj asos galus uz āru, lācis kļūst vārgs, un, kad tas galīgi novārdzis, nu, tad to nodur ar šķēpu. Tas ir pavisam vienkārši.

Ughluks teica: — Ahā! — un Kloškvans teica: — Ak tā! — Katrs izsaucās, kā kurš paradis, un visi nu bija sapratuši.

Šis tad nu ir stāsts par Kišu, kas sensenos laikos dzīvoja polāras jūras piekrastē. Viņš prata lietot galvas speķu, nevis burvju spēku un tālab, kaut gan cēlies no paša trūcīgākā iglu, kļuva par sava ciemata virsaiti, un visus Kiša mūža gadus, ka stāsta, viņa cilts zēlusi un plaukusi un nevienai atraitnei, nevienam vārgulim naktis nevajadzējis skaļi raudāt tāpēc, ka trūktu gaļas.