Stāsts par to, kā saķildojās Ivans Ivanovičs ar Ivanu Nikiforoviču

III N O D A Ļ A

Kas notika pēc Ivana Ivanoviča un Ivana Nikiforoviča ķildas?

Tātad divi cienījami vīri, Mirgorodas lepnums un rota, sa­ķildojās savā starpā! un par ko? par niekiem, par zostēviņu. Negribēja redzēt vairs viens otru, sarāva visus sakarus, ka­mēr agrāk viņi bija pazīstami kā visnešķiramākie draugi! Senāk katru dienu Ivans Ivanovičs un Ivans Nikiforovičs sūtīja viens pie otra apvaicāties par veselību un bieži sarunājās viens ar otru no saviem balkoniem, un teica viens otram tik patīkamas valodas, ka sirdij bija prieks klau­sīties. Svētku dienās Ivans Ivanovičs štameta bekešā, Ivans Nikiforovičs dzelteni brūnā satina kazakinā dodas gandrīz roku rokā abi divi uz baznīcu. Un ja Ivans Ivanovičs, kam bija ārkārtīgi redzīgas acis, pirmais pamanīja peļķi vai kādu netīrumu ielas vidū, kas dažkārt Mirgorodā pagadās, tad vienmēr teica Ivanam Nikiforovičam: «Piesargieties, neiekā­piet te ar kāju, jo te nav labi.» Ivans Nikiforovičs no savas puses arī izrādīja visaizkustinošākās draudzības zīmes, un lai viņš stāvēja cik tālu, vienmēr pasniedza Ivanam Ivanovičam roku ar radziņu, sacīdams: «pagodiniet!» Un kas par brī­nišķīgu saimniecību abiem!… Un šie divi draugi… Kad es dabūju par to dzirdēt, tas mani kā pērkons pārsteidza! Es ilgi negribēju ticēt. Dievs taisnais! Ivans Ivanovičs saķildo­jies ar Ivanu Nikiforoviču! Tādi cienījami ļaudis! Kas nu vēl ir nesaraujams šai pasaulē?

Kad Ivans Ivanovičs atnāca pie sevis mājās, viņš ilgi bija stipri satraukts. Agrāk viņš vispirms iegāja stallī, paraudzī­ties, vai ķēve ēd sienu (Ivana Ivanoviča ķēvīte gaiši bēra, ar lauku pieri; ļoti labs zirdziņš); tad pabaroja tītarus un sivē­nus pats savām rokām un tikai pēc tam gāja telpās, kur tai­sīja vai nu koka traukus (viņš ļoti mākslīgi, ne sliktāk par virpotāju, prot pagatavot dažādas lietas no koka), vai lasīja grāmatu, iespiestu pie Ļubija, Harija un Popova (tās no­saukumu Ivans Ivanovičs neatceras, jo istabene jau ļoti sen; noplēsusi titullapas virsējo daļu, bērnu mierinādama), vai arī atpūtās zem nojumes. Bet tagad viņš neķērās ne pie vienas savas parastās nodarbības. Tai vietā, saticis Gapku, sāka ta bārt, kāpēc viņa slaistās bez darba, kaut gan viņa stiepa put­raimus uz virtuvi; iesvieda ar nūju gailim, kas bija pienācis pie lieveņa pēc parastās devas, un kad pie viņa pieskrēja no­smulējies puika saplīsušā krekliņā un sauca: «Tēti, tēti! iedod cepumu!» tad viņš tam tik briesmīgi piedraudēja un sāka mīņāties kājām, ka izbiedētais puika aizskrēja diezin kur.

Beidzot taču viņš apdomājās un sāka nodarboties ar veca­jām lietām. Pusdienas viņš ēda vēlu un gandrīz jau pieva­karē nolikās atpūsties zem nojumes. Labais borščs ar balo­žiem, ko Gapka bija izvārījusi, pilnīgi izdzēsa rīta notikumu. Ivans Ivanovičs atkal sāka ar labpatiku aplūkot savu saim­niecību. Beidzot viņa acis apstājās pie kaimiņu pagalma, un viņš sacīja pats sev: «Šodien es neesmu bijis pie Ivana Niki­foroviča; aiziešu pie viņa.» To sacījis, Ivans Ivanovičs pa­ņēma nūju un cepuri un devās uz ielas, bet tikko izgāja aiz vārtiem, tā atcerējās ķildu, nospļāvās un atgriezās atpakaļ. Gandrīz tāda pati kustība notika arī Ivana Nikiforoviča pa­galmā. Ivans Ivanovičs redzēja, kā sieva jau uzlika kāju uz žoga ar nodomu pārkāpt viņa pagalmā, kad pēkšņi atskanēja Ivana Nikiforoviča balss: «Atpakaļ, atpakaļ! nevajag!» Taču Tvanam Ivanovičam sametās ļoti garlaicīgi. Visai iespējams, ka šie cienījamie ļaudis jau otrā dienā būtu izlīguši, ja .se­višķs notikums Ivana Nikiforoviča mājā nebūtu iznīcinājis katru cerību un nebūtu pielējis eļļu naida ugunij, kas dzirās apdzist.

Pie Ivana Nikiforoviča tās pašas dienas pievakarē atbrauca Agafija Fedosejevna. Agafija Fedosejevna nebija Ivanam Nikiforovičam ne asins radiniece, ne tālāka radiniece, pat ne kūma. Varētu likties, ka viņai nebija pilnīgi nekāda iemesla pie viņa braukāt, un arī viņš pats par to ne pārāk prie­cājās; tomēr viņa pie tā brauca un dzīvoja veselām nedē­ļām, un dažreiz arī vairāk. Tad viņa atņēma atslēgas un visu māju pārņēma savās rokās. Tas bija ļoti nepatīkami Ivanam Nikiforovičam, tomēr viņš, kā par brīnumu, klausīja viņai kā bērns, un kaut arī dažreiz lūkoja strīdēties, taču arvien Agafija Fedosejevna dabūja virsroku.

Es, atzīšos, nesaprotu, kam tas tā ierīkots, ka sievietes satver mūs aiz deguna tikpat veikli kā tējkannas rokturi: vai nu viņu rokas tā radītas, vai arī mūsu deguni nekam vairs neder. Un, neraugoties uz to, ka Ivana Nikiforoviča deguns bija mazliet līdzīgs plūmei, viņa to tomēr satvēra aiz šī deguna un vadāja aiz sevis kā sunīti. Negribot viņš pat mai­nīja viņas klātienē savu parasto dzīves veidu: negulēja tik ilgi saulē, un, ja arī gulēja, tad nevis kails, bet vien­mēr uzvilcis kreklu un bikses, kaut gan Agafija Fedosejevna nemaz to neprasīja. Viņa nebija ceremoniju mīlētāja un, kad Ivans Nikiforovičs slimoja ar drudzi, viņa pati savām rokām berzēja to no kājām līdz galvai ar terpentinu un etiķi. Agafija Fedosejevna valkāja galvā aubi, trīs kārpa3 uz deguna un kafijas krāsas rīta kleitu ar dzeltenām puķēm. Viss viņas augums izskatījās pēc mucas, un tāpēc atrast viņas taļļas vietu bija tikpat grūti kā ieraudzīt bez spoguļa savu degunu. Kājiņas viņai bija īsiņas, izveidotas pēc divi spilve­niem. Viņa mēļoja, un ēda vārītas bietes no rītiem, un lieliski bārās; un visās šais dažādajās nodarbībās viņas seja ne uz mirkli nemainīja savu izteiksmi, ko parasti var uz­rādīt vienīgi tikai sievietes.

Tiklīdz viņa atbrauca, viss sāka iet ačgārni: «Tu, Ivan Ņiki­forovič, neizlīgsti ar viņu un nelūdz piedošanas; viņš tevi postā grib iedzīt; tas jau tāds cilvēks! Tu vēl viņu nepazīsti.» čukstēja, čukstēja nolādētā sieva un panāca to, ka Ivans Nikiforovičs pat dzirdēt negribēja par Ivanu Ivanoviču.

Viss kļuva citāds. Ja kaimiņu suns ieskrēja kādreiz pa­galmā, tad to dauzīja, ar ko vien pagadījās; bērni, kas kāpa pāri žogam, atgriezās brēkdami, ar augšup saceltiem krek­liņiem un žagara zīmēm uz muguras. Pat pati vecene, kad Ivans Ivanovičs gribēja tai kaut ko pajautāt, uzvedās tik ne­pieklājīgi, ka Ivans Ivanovičs, kā ārkārtīgi delikāts cilvēks, nospļāvās un piebilda tikai: «Kas par draņķīgu sievu! slik­tāka par savu kungu!»

Beidzot, vainagojot visus apvainojumus, neieredzētais kaimiņš uzbūvēja taisni viņam pretī, kur parasti bija pār žogu kāpjamā vieta, zosu kūti, it kā ar sevišķu nodomu pa­dziļināt apvainojumu. Šo Ivanam Ivanovičam pretīgo kūti uzcēla velnišķi ātri — vienā dienā.

Tas pamodināja Ivanā Ivanovičā niknumu un vēlēšanos atriebties. Taču viņš neizrādīja nekāda sarūgtinājuma, ne­raugoties uz to, ka kūts aizņēma daļu viņa zemes; bet sirds viņam tā pukstēja, ka viņam bija pārmērīgi grūti saglabāt šo ārējo mierīgumu.

Tā aizvadīja viņš dienu. Iestājās nakts… Ai, ja es būtu gleznotājs, cik es skaisti parādītu visu nakts krāšņumu! Es parādītu, kā gul visa Mirgoroda; cik nekustīgi uz to norau­gās neskaitāmās zvaigznes; kā redzamais klusums tuvu un tālu atbalso suņu rejas; kā viņiem garām aizdrāžas iemīlējies zvaniķis un kāpj pāri pār žogu bruņinieciskā bezbailībā; kā baltās namu sienas, mēness gaismas pārņemtas, kļūst baltākas, tos apņemošie koki tumšāki, koku ēna gulst melnāka, puķes un apklususī zāle smaržīgāka, un sienāži, nerimstošie nakts bruņinieki, draudzīgi visās malās uzņem savas čirkstošās dziesmas. Es parādītu, kā vienā no šīm zemajām māla māji­ņām vientuļā gultā nemierīgi svaidās melnskropstaina pil­sētniece ar drebošām jaunām krūtīm, kura sapņo par huzara ūsām un piešiem, un mēness gaisma smejas viņas vaigos. Es parādītu, kā pa balto ceļu aizzib sikspārņu melnā ēna, kas metas uz baltajiem māju skursteņiem … Bet diezi vai es spētu parādīt Ivanu Ivanoviču, kas izgāja šai naktī ar zāģi rokā: tik daudz viņa sejā bija ierakstīts dažādu jūtu! Klusi klusītiņām piezagās viņš un palīda zem zosu kūtiņas. Ivana Nikiforoviča suņi vēl nekā nezināja par ķildu starp viņiem un tāpēc atļāva viņam kā vecam draugam pieiet pie kūts, kas visa turējās uz četriem ozola stabiem. Pielīdis tuvākajam stabam, viņš tam pielika zāģi un sāka zāģēt. Troksnis, ko radīja zāģis, spieda viņu uz mirkli atskatīties, .bet. doma par ap­vainojumu deva no jauna drosmi. Pirmais stabs bija pārzā­ģēts; Ivans Ivanovičs ķērās pie otra. Viņa acis dega un nekā neredzēja aiz bailēm. Piepeši Ivans Ivanovičs iekliedzās un sastinga: viņam parādījās mironis; bet drīz viņš attapās, redzēdams, ka tā bija zoss, kas bija izbāzusi pie viņa savu kaklu. Ivans Ivanovičs nospļāvās aiz sašutuma un sāka tur­pināt darbu. Arī otrs stabs pārzāģēts; celtne sagrīļojās. Sirds Ivanam Ivanovičam sāka tik briesmīgi pukstēt, kad viņš ķērās pie trešā, ka viņš vairākas reizes pārtrauca darbu. Jau vairāk nekā pusē stabs bija pārzāģēts, kad pēkšņi kus­tīgā ēka stipri sašūpojās … Ivans Ivanovičs tikko paguva atlēkt nost, kad tā ar troksni sagruva. Paķēris zāģi, bries­mīgi pārbijies, pārskrēja viņš mājās un metās gultā; viņam nebija pat dūšas paraudzīties pa logu uz sava briesmīgā darba sekām. Viņam šķita, ka ir sapulcējusies visa Ivana Niki­foroviča sēta: vecā sieva, Ivans Nikiforovičs, zēns bezgalīga­jos svārkos, visi dakšām, ar Agafiju Fedosejevnu priekšgalā nāca nopostīt un lauzt viņa māju.

Visu nākamo dienu Ivans Ivanovičs pavadīja kā drudzī. Viņam visu laiku spokojās, ka ienīstais kaimiņš atriebībā par to vismaz aizdedzinās viņa māju, un tāpēc viņš pavēlēja Gapkai. ik mirkli visu pārbaudīt, vai nav pielikti kur sausi salmi. Beidzot, lai Ivanu Nikiforoviču brīdinātu, viņš no­lēma kā zaķis aizsteigties priekšā un iesniegt par viņu sūdzību Mirgorodas apriņķa tiesā. Kāda bija šī sūdzība, to var dabūt zināt nākamajā nodaļā.