Džeks Londons TĀLĀ NOVADĀ

Ja cilvēks dodas ceļā uz tālu novadu, viņam jābūt gatavam aizmirst daudz no tā, ko iemācījies, un pieņemt paražas, kas nesaraujami saistītas ar dzīvi jaunajā zemē; viņam jāatmet vecie ideāli un vecie dievi un bieži vien jārīkojas pretēji tiem likumiem, kas līdz šim virzījuši viņa rīcību. Tiem, kuriem piemīt daudzveidīgas piemērošanās spējas, jaunie apstākji var pat sagādāt patiku; bet tiem, kas sīksti mēdz turēties sliedēs, pie kādām raduši kopš dzimšanas, izmainītās vides jūgs kļūst nepanesami smags, to miesu un garu sagrauž jaunie ierobežojumi, kurus tie nespej izprast. Šīs mocības izraisa darbības un pretdarbības, kas noved pie dažādiem pārkāpumiem un pēdīgi sagadā šiem cilvēkiem postu un nelaimi. Cilvēkam, kas nespēj iekļauties jaunajos ieradumos, labāk būtu atgriezties savā paša zemē; ja vilcināsies pārāk ilgi, viņš noteikti aizies bojā.

Cilvēks, kurš pagriezis muguru senās civilizācijas priekšrocībām, lai statos pretī Ziemeļu mežonīgajai jaunībai un pirmatnējai vienkāršībai, var rēķināties ar panākumiem tieši pretēji proporcionāli viņā sīksti iesakņojušos veco paradumu kvantitātei un kvalitātei. Ja viņš ir piemērots kandidāts, tad drīz vien atklās, ka materiālās dzīves ērtības te ir vismazāk svarīgas. Mainīt izsmalcinātu maltīti pret vienkāršu barību, stingrās ādas kurpes pret mīkstajiem, bezveidīgajiem mokasīniem, dūnu pēli pret guļvietu sniegā — tas galu galā ir pavisam viegli. Kritiskais brīdis pienāks tad, kad būs jāmācās atbilstoši pārveidot attiecības pret visu apkartējo un it īpaši pret saviem tuvākajiem. Jo ierastās pieklājības normas šeit jāaizstāj ar pašsavaldību, nesavtību un iecietību. Tā un vienīgi tā viņš var iemantot dārgo pērli — īstu, biedrisku draudzību. Viņam nav jāsaka «pateicos», viņam pateicība ir jāparāda, muti nepaverot, un jāatlīdzina par labo ar labo. īsi sakot — viņam jāliek darbi vārdu vietā un būtība burta vietā.

Kad visa pasaule skanēja no teiksmām par Arktikas zeltu un Ziemeļu vilinājums skāra vīru sirds dziļākas stīgas, Kārters Vezerbī atmeta ar roku iesildītajai ierēdņa vietiņai, pusi ietaupījumu pārrakstīja uz sievas vārdu, bet par atlikušo naudu sapirkās visu ceļam nepieciešamo. Viņa dabā nebija nekā no romantikas — vergošana komercijai bija to saberzusi druskās, viņš tikai bija noguris no kantordarba nemainīgās vienmuļības, un viņam gribējās atveldzēties aizrautīgā riskā, cerot, ka tas atmaksāsies. Tāpat kā dažs labs cits nelga, viņš neņēma vērā Ziemeļzemes pionieru gadu desmitiem iemītās vecās takas, bet aizdrāzās uz Edmontonu agri pavasarī un tur, pats savas dvēseles labklājībai par postu, pievienojās kādai zelta meklētāju grupai.

Šajā grupa nebija neparasta nekā cita kā vien tās plāni. Pat tās gala mērķis, tāpat kā daudzām citām zelta meklētāju partijām, bija Klondaika. Toties maršruts, kādu šie ļaudis bija izraudzījušies gala mērķa sasniegšanai, liktu aizrauties elpai pat visrūdītāko šejienes iedzīvotāju krūtīs, un tie vīri taču bija dzimuši un auguši, radinādamies pie Ziemeļrietumu novadu grūtībām. Pārsteigts bija pat 2aks Batists, Cipevas cilts sievietes un nodevīga Kanādas francūža — ceļotāju pavadoņa dēls, pirmajam brēcienam atvēris muti briežādu vigvamā ziemeļos no sešdesmit piektās paralēles un atkal aizvēris to, lai svētlaimīgi sūkātu jēla speķa šķēli. Kaut gan viņš šiern cilvēkiem bija pārdevis savus pakalpojumus un apņēmies ceļot līdz pat lediem, kas nekad neatkūst, viņš ikreiz, kad viņam prasīja padomu, kā nelabu paredzēdams, kratīja galvu.

Tāpat Persija Katfērta ļaunu vēstošā zvaigzne tobrīd laikam bija jau uzlēkusi, jo arī viņš pievienojas šai argonautu. kompānijai. Katfērts bija pavisam parasts cilvēks, kura rēķins bankā bija tikpat plašs kā viņa izglītība, — un tas daudz ko izsaka. Viņam nebija nekāda iemesla ielaisties šādā avantūrā — nu ne tā vismazākā, ja nu vienīgi tas, ka viņš cieta no pārmērīgas sentimentalitātes. Viņš to aplam ieskatīja par īstu romantikas un dēku kāres izpausmi. Dažs labs cits vīrs arī ir rīkojies tāpat un pieļāvis tikpat liktenīgu kļūdu.

Pavasara plauksmei sākoties, grupa atradās pie Aļņu upes un virzījās uz leju pakaļ izejošajam ledum. Tā bija impozanta flote, jo ceļinieku bagāža bija varen prāva un viņus pavadīja vesels bars sliktas reputācijas pavadoņu — metisu līdz ar sievām un bērniem. Augām dienām viņi grūti pūlējās savās laivās un kanoe, karoja ar moskītiem un visādu citādu kustoņu, lēja sviedrus un lādējās laivu valkās gar krācēm. Šāds smags pūliņš atsedz vīra dvēseli kailu līdz pat dziļākajām dzīlēm, un, pirms vēl Ata- baskas ezers izzuda dienvidu pamalē, ikviens grupas loceklis bija parādījis savu patieso dabu.

Par īstiem slaistiem un nelabojamiem varkšķētājiem izrādījās Kārters Vezerbī un Persijs Katfērts. Tie abi gaudās par visādām vainam un sāpēm vairāk nekā visi pārējie kopā. Ne reizi viņi brīvprātīgi nepieteicās veikt kādu no tūkstoš un viena sīkā pienākuma apmetnes ierīkošanā. Tiklīdz vajadzēja atnest spaini ūdens, sakapāt lieku klēpīti zaru ugunskuram, nomazgāt un noslaucīt traukus vai sameklēt mantības kaudzēs kādu pēkšņi ievajadzējušos priekšmetu, kad jau abas šīs civilizācijas koka nonīkušas atvases atklāja, ka viņiem ir sastiepta dzīsla vai uzberzta tulzna, ko tūdaļ nepieciešams apārstēt. Viņi pirmie vakarā nolikās uz guļu, kad nedarītu darbu vēl palika lēvenis, un pēdējie rītā izlīda no migas, kaut gan jau pirms brokastīm visam vajadzēja būt gatavam tālākce- jam. Pirmie, kas ķērās pie bļodas ēdienreizēs, un pēdējie, kas bija ar mieru piedalīties ēdiena gatavošanā; pirmie viņi stiepa roku pēc kāda sīka kārumiņa un pēdējie pamanīja, ka paķēruši arī cita daļu. Ja tie airēja, tad ik vēzienā manījās tikai ielaist airi ūdenī, ļaudami laivai pašai virzīties pa straumi. Tie domāja, ka neviens neko nemana, taču biedri klusībā murmināja lāstus un sāka tos neieredzēt, bet Zaks Batists ņirgājās gluži atklati un lamāja abus no rīta līdz vakaram. Nu jā, Zaks Batists jau nebija džentlmenis.

Pie Lielā Vergu ezera grupa iepirka Hudzona līča suņus, un flotes laivas iegrima līdz bortiem zem papildu iekrautās kaltētu zivju un pemikāna kravas. Tad laivas un kanoe aizpeldēja pa Makenzijas ātro straumi, kas viņus nesa arvien tālāk Lielajā Tukšajā zemē. Ikkatra pietecina, kas vien šķita kaut cik atbilstoša, tika pārlūkota, taču nenotveramā «bagātā smilts» likās slīdam arvien tālāk uz ziemeļiem. Pie Liela Lāču ezera viņu pavadoņi sāka dezertēt, jo tos parņēma tā saucamās baismas no Nezināmajām zemēm, un Labās Cerības forts redzēja pēdējos un drosmīgākos no viņiem nolīkstam zem velkamās tauvas, lai stieptu laivas pretī straumei, kura nupat tik nodevīgi bija vizinājusi viņus lejup. Palika vienīgi Zaks Batists. Vai tad viņš nebija zvērējis ceļot kaut vai līdz lediem, kas nekad neatkūst?

Tagad viņi pastāvīgi griezās pēc palīdzības pie savām ceļu kartēm, kas bija kļūdainas, sastādītas galvenokārt pēc nostāstiem. Viņi juta, ka nepieciešams pasteigties, jo saule jau bija pārkāpusi ziemeļu saulgriežus un virzījās uz ziemas meridiānu. Gar krastiem apbraukdami līci, kur Makenzija ietek Ziemeļu Ledus okeānā, viņi iegriezās Mazās Pīlas ietekā. Te nu sākās nogurdinošais ceļojums pret straumi, un abi «nespējnieki» strādāja sliktāk nekā jebkad. Velkamā tauva un stumjamā kārts, irklis un ķeksis, krāces un laivu valkas — ar šīm mocībām pietika, lai vienam no viņiem iedzītu dziļu riebumu pret aizrautīgu risku, bet otram ar ugunīgiem burtiem ierakstītu sirdī bargu mācību par to, kas tad ir īstā dēku meklētāju romantika. Kādu dienu abi sadumpojušies atteicās strādāt un, kad Zaks Batists tos neganti izlamāja, vilkās projām kā tārpi. Tomēr metiss abus pamatīgi piekāva un tādus pašus saskrambātus un asiņainus aiztrieca pie darba. Tā abiem bija pirmā reize, kad cilvēks pacēla roku pret viņiem.

Atstājuši savu upju flotili pie Mazās Pīlas iztekām, pārējo vasaras cēlienu grupas dalībnieki stiepa savu mantību pāri Makenzijas ūdensšķirtnes grēdām uz Rietumu Žurku upi. Šī sīkā tērcīte nes ūdeņus uz Porkjūpainu, kas savukārt ietek Jukonā tai vietā, kur šis varenais Ziemeļu lielceļš šķērso Polāro loku. Tomēr skriešanās sacīkstēs ar ziemu viņi bija zaudētāji, un kādu dienu viņi piesēja plostus pie bieza malasledus strēķa un steigšus vien sanesa visas mantas krastā. Tajā naktī straume vairākkārt pieblīda ar ledus krāvumiem un atkal izārdīja tos, bet nākamajā rītā upe dusēja ciešā ziemas miegā.

— No Jukonas mēs nevaram būt tālāk par četrsimt jūdzēm, — nobeidza Sloupers, ar īkšķu nagiem mērīdams attālumu uz kartes. Sapulce, kurā abi «nespējnieki» bija činkstējuši tā, ka visiem līdz kaklam apriebās, gāja uz beigām.

— Kādreiz tur būt Hudzona līča sabiedrības pasts, sen, sen atpakaļ. Tagad to vairs nelietot. — Zaķa Batista tēvs senos laikos bija veicis šo ceļu Zvērādu sabiedrības uzdevumā, pie tam zaudēdams šai trasē divus nejauši nosaldētus kāju pirkstus.

— Ta viņš, jādomā, jucis! — kāds no grupas izsaucās.

— Vai tad tur nav neviena baltā?

— Neviena paša, — Sloupers pamācoši apstiprināja.

— Bet no turienes ir vairs tikai piecsimt jūdzes augšup pa Jukonu līdz Dausonai. No šejienes tas varētu būt aptuveni tūkstotis.

Vezerbī un Katfērts duetā novaidējās. — Cik ilgi būtu jābrauc, Batist?

Metiss brīdi prātoja. — Ja visi vīri strādāt kā vel li, neviens neslinkot, tad divdesmit — četrdesmit — piecdesmit dienas. Bet ar šitie zīdaiņi (viņš norādīja uz «nespējniekiem») — nevar pateikt.' Varbūt tad, kad elle būs aizsalis, varbūt tad ar ne.

Sniegkurpju un mokasīnu darināšanu pārtrauca. Kāds, pamanījis viena biedra prombūtni, pasauca to vārdā, un tas, iznācis no vecas būdiņas ugunskura gaismas joslas malā, pievienojās pārējiem. Sī būda bija viens no daudzajiem noslēpumiem, kādi sastopami ziemeļu bezgalīgo plašumu nostūros. Neviens nezināja pateikt, kad un kas to cēlis. Divi kapi ārpusē, apkrauti ar augstām akmeņu kaudzēm, varbūt glabāja šo agrīno ieceļotāju noslēpumu. Bet kas bija tas, kura roka krāvusi šos akmeņus?

Izšķirošais brīdis bija klāt. Žaks Batists pārtrauca iejūga pielaikošanu un piesēja ķepurojošos suni pie sniegā iedzīta mietiņa. Pavārs ar zīmēm izrādīja protestu par vilcināšanos, iemeta sauju šķiņķa kumosu burbuļojošās pupu viras katlā un sagatavojās klausīties. Sloupers piecēlās kājās. Viņa augums bija dīvains pretstats «nespējnieku» zaļoksnējai ārienei. Viņš bija dzeltens un vājš, izbēdzis no kāda drudža perēkļa Dienvidamerikā, bez pārtraukuma ceļojis cauri visām zonām un vēl arvien bija spējīgs strādāt vaiga sviedros līdz ar citiem. Viņa svaru varēja rēķināt uz kādām deviņdesmit mārciņām, ieskaitot smago kabatas nazi, un nosirmojušie mati vēstīja, ka mūža pavasaris jau aiz kalniem. Kā Vezerbī, tā Katlērta jauno, spriego muskuļu spēks desmitkārt pārsniedza viņējo, bet vienas dienas ceļā viņš spēja apsteigt abus tā, ka tie vaidēdami gulēja pie zemes. Visu dienu viņš bija neatlaidīgi centies pierunāt savus spēcīgākos biedrus uzņemties šo tūkstoš jūdžu ceļojumu, kas solīja visnegantākās grūtības, kādas vien cilvēks spēj iedomāties. Viņš

bija īsts savas rases nemiera gara iemiesojums, un seno teitoņu stūrgalvība, sajaukusies ar jenkiju attapību un enerģiju, turēja viņa miesu pilnīgā kalpībā garam.

— Visi, kas ir par to, ka jādodas ceļā ar suņiem, tiklīdz ledus būs pienācīgi nosēdies, lai saka «jā».

— Jā, — izsaucās astoņas balsis — un šīm balsīm bija lemts savērt lāstu virteni gar simtiem jūdžu gara moku ceļa malu.

— Kas domā citādi?

— Nē! — Pirmo reizi «nespējnieki» bija vienis prātis, bez kāda kompromisa ar personiskajām interesēm.

— Kā nu jūs tagad izšķirsiet? — Vezerbī piedevām kašķīgi noprasīja.

— Pēc balsu vairākuma! Pēc balsu vairākuma! — sauca pārējie grupas biedri.

— Es zinu, var gadīties, ka ekspedīcija cieš neveiksmi, ja jūs nepiedalāties, — Sloupers ļoti mīlīgi sacīja, — tomēr ceru, ja mēs tā krietni papūlēsimies, tiksim galā arī bez jums. Ko jūs, puiši, sakāt?

Viņu ieskatus izteica piekrišanas saucieni.

— Jā, bet ziniet, — Katfērts bažīgi iebildās, — ko tad cs lai daru?

— Tad tu nenāksi mums līdzi?

— Nē-ē.

— Tad, velns lai tevi rauj, dari, ko gribi. Mums tur nav nekādas daļas.

— Tu jau vari apspriesties ar to savu drauģeli, — ierosināja kāds smagnēji lācīgs rietumnieks no Dakotas, norādīdams uz Vezerbī. — Tas tevi smalki izmācīs, kas darāms, kad būs jāvāra ēst un jāiet pēc malkas.

— Tad uzskatīsim, ka lieta darīta, — Sloupers nobeidza sarunu. — Mēs dosimies ceļā rīt no rīta un ierīkosim apmetni jūdzes piecas no šejienes — lai visu galīgi savestu kārtībā pārgājienam un padomātu, vai neesam ko aizmirsuši.

Nartas aizbrauca garam, ar dzelzi apkaltajam sliecēm smagi čīkstot, un suņi tās vilka, zemu pieplakuši aizjūgā, kurā tiem, jau piedzimstot, lemts arī mirt. Zaks Batists apstājas blakus Slouperam, lai pamestu pēdējo skatienu uz būdu. No Jukonas novada krāsns kamīnskursteņa svinīgi cēlās dūmu strūkla. Abi «nespējnieki» vēroja aizbraucējus no durvju sliekšņa.

Sloupers uzlika roku blakus stāvētājam uz pleca.

— Zak Batist, vai tu kādreiz esi dzirdējis par tiem Kilkenijas runčiem?

Metiss papurināja galvu.

— Redzi, draugs un biedri, Kilkenijas runči esot kāvušies tikām, kamēr vairs nepalicis pāri ne ādas, ne spalvas, ne ņaudiena. Vai saprati? — Kamēr nepalicis pāri itin nekas. Jauki. Nu, un šiem abiem vīriem netīk strādāt. Viņi arī nestrādās. Mēs to zinām. Viņi būs divi vien tai būdā visu ziemu — garuin garu, tumšu ziemu. Kilkenijas runči, vai ne?

Batistā mītošais francūzis paraustīja plecus, bet indiānis cieta klusu. Tomēr šis plecu parāviens bija izteiksmīgs un pravietisks.

No sākuma mazajā būdiņā viss gāja labi. Biedru rupjās zobgalības bija iemācījušas Vezerbī un Katfērtam, kāda savstarpēja atbildība tos saista, un galu galā — diviem veselīgiem vīriešiem darba te nebija daudz. Un apstāklis, ka nu vairs nežēlīga roka nedraud ar paceltu pātagu, citiem vārdiem — nebija negantā metisa, iedarbojās |oti labvēlīgi. Sākumā viņi centās pārspēt viens otru sīko pienākumu pildīšanā ar tādu aizrautību, ka viņu biedri, kam tagad ķermeņi un sirdis gura Garajā Sniega ceļā, būtu acis vien iepletuši aiz brīnumiem.

Visas raizes nu bija novērstas. Mežs, kas viņus ieskāva no trim pusēm, bija neizsmeļama kurināmā noliktava. Dažus jardus no durvīm snauda Porkjūpaina, un āliņģis tās ziemas tērpā veidoja burbuļojošu avotu, kura ūdens bija kristāltīrs un dzeldīgi auksts. Bet drīz viņi sāka saskatīt trūkumus pat šādos apstākļos. Āliņģis nepārtraukti sala ciet, un daudzas stundas viņi, nelaimīgie, bija spiesti skaldīt ledu. Nezināmie būdiņas celtnieki sānu sienu baļķus bija iebūvējuši garākus, tā ka aizmugurē uz tiem balstījās produktu glabātava. Tajā bija novietota lielākā daļa grupas provianta. Pārtikas tur bija, bez skopošanās rēķinot, trīsreiz tik daudz, cik varēja patērēt abi cilvēki, kam lemts no tās iztikt. Tomēr lielākoties tā bija paredzēta muskuļu un cīpslu stiprināšanai, nevis mēles prie- cināšanai. Tiesa, cukura tur pilnīgi pietika diviem paras

tiem cilvēkiem, taču šie abi jau vairak līdzinājās bērniem. Viņi drīz vien atklāja, cik garšīgs ir karsts ūdens, bagātīgi saldināts ar cukuru, un izšķērdīgi aplaistīja pankūkas ar biezu, baltu sīrupu vai mērcēja tajā maizes garozas. Un kur tad vēl kafija un tēja, un it īpaši žāvētie augļi — to uzbrukumi cukura krājumiem bija postoši. Pirmās skarbās vārdu maiņas abu starpā arī skāra tieši cukura jautājumu. Tas nu tik tiešam ir pavisam nelāgi, ja sāk ķildoties divi cilvēki, kas neizbēgami spiesti dzīvot tikai viens otra sabiedrībā.

Vezerbī mīļuprāt skaļi un plātīgi spriedelēja par politiku, bet Katfērts, kas sava laikā bija radis mierīgi graizīt kuponus un nejaukties sabiedrības darīšanās, vai nu ignorēja šo tematiku, vai arī atspēlējās, raidīdams asas epigrammas. Taču ierēdnis bija pārāk neapķērīgs, lai spētu novērtēt šīs asprātīgās domu šautras, un šāda veltīga munīcijas šķiešana Katfērtu kaitināja. Viņš bija pieradis žilbināt ļaudis ar savām smalki slīpētajām atjautām, un tieši auditorijas trūkums viņam sagādāja mokošus pārdzīvojumus. Viņš jutās sarūgtināts un neapzināti uzskatīja, ka tur vainīgs viņa kompanjons, tāpēc ka ir aitasgalva.

Ārpus šās koeksistences cita nekā kopīga viņiem nebija — nekādas garīgas saskarsmes nevienā vienīgā punktā. Vezerbī bija ierēdnis, kas visu mūžu nebija pazinis neko citu kā vien kantora dzīvi; Katfērts bija humanitāro zinātņu maģistrs, labprāt gleznoja ar eļļas krāsām un šo to bija arī uzrakstījis. Viens bija zemākas šķiras cilvēks, kas iedomājās sevi par džentlmeni, un otrs bija džentlmenis, kurš apzinājās, ka viņš tāds ir. No tā var secināt, ka cilvēkam, kas ir džentlmenis, tomēr var trūkt viselementārākās biedriskuma izjūtas. Ierēdnis bija tikpat juteklisks cilvēks, cik viņa partneris izsmalcināts estēts, un viņa garum gari izklāstītie mīlestības piedzīvojumi, galvenokārt gan sadomāti, uz pārmērīgi jūtelīgo humanitaro zinātņu maģistru iedarbojās kā kanalizācijas cauruļu izgarojumu mutuļi. Viņš uzskatīja, ka ierēdnis ir neķītrs, nekulturāls lopiņš, kura īstā vieta būtu vārtīties dubļos kopā ar cūkām, un to tam arī pateica; par atbildi tika paskaidrots, ka viņš esot memmesdēliņš un turklāt vēl vīzdegunis. Vezerbī tā arī nebūtu spējis precīzi definēt. ko īsti nozīmē «vīzdegunis», bet savu mērķi šis vārds sasniedza, un tas galu galā dzīvē ir galvenais.

Vezerbī detonēja katru trešo noti un stundām no vietas mēdza dziedāt tādas dziesmas kā «Bostonas kramplauzis» un «Skaistais junga», bet Katfērts vai raudāja aiz dusmām, līdz nespēja vairs paciest un bēga paglābties āra aukstumā. Tomēr izejas nebija nekādas. Spalgo salu ilgi izturēt nevarēja, un mazajā būdiņā — desmit reiz divpadsmit pēdu — bija saspiests viss: lažas, pavards, galds — un viņi abi. Pat otra cilvēka klātbūtne katram no viņiem likās aizvainojums, un tā abi laiku pa laikam ieslīga īgnā klusēšanā, kas, dienām ejot, kļuva arvien ilgāka un drūmāka. Šo mēmo periodu laikā viņi centās pilnīgi ignorēt viens otru, tomēr gadījās, ka acu zibsnis vai lūpu vīpsnā nodeva viņu jūtas. Un katrs klusībā nevarēja vien nobrīnīties, kā gan dievs vispār iedomājies radīt to otro.

Tā kā darāmā bija maz, laiks šiem cilvēkiem izvērtās par nepanesamu nastu. Garlaicība viņus padarīja vēl laiskākus. Tie ieslīga tādā kā fiziskā letarģijā, no kuras nebija nekāda glābiņa un kura lika tiem dumpoties pat pret vissīkākā mājas soļa pildīšanu. Kādu rītu, kad bija Vezerbī kārta gatavot kopējās brokastis, viņš izlīda no segām un, savam kompanjonam vēl krācot, aizdedza vispirms ar taukiem pildīto lampiņu un tad pavardu. Katlos ūdens bija sasalis līdz dibenam, un būdā nebija ar ko nomazgāties. Tomēr Vezerbī par to necēla ne ausu. Gaidīdams, kamēr ledus katlos izkusīs, viņš grieza šķēlēs šķiņķi un nodevās ienīstajam sviestmaižu gatavošanas pienakumam. Katfērts bija viltīgi vērojis notiekošo pa pievērtu plakstu spraugu. Pēc tam sekoja izskaidrošanās, abi neganti lamāja viens otru un pēdīgi vienojās, ka ēdamo katrs sev gatavos pats. Nedēļu vēlāk arī Katfērts izlaida rīta mazgāšanos, tomēr tāpat apēda maltīti, ko pats bija gatavojis. Vezerbī nosmīkņāja. Kopš šā rīta muļķīgais mazgāšanās paradums tika svītrots no viņu dzīves.

Kad cukura un citu sīko kārumu krājumi ruka mazumā, abi sāka bažīties, vai tikai dabū pienācīgo tiesu, un, lai otrs nepakamptu vairāk, katrs rija, ko jaudāja. Šī pārēšanās sacensība nāca par ļaunu ne tikai kārumu krājumiem, bet arī pašiem cilvēkiem. Tā kā trūka svaigu dārzeņu un fizisku kustību, viņu organismi novārga un visu ķermeni pārklāja riebīgi, sarkanvioleti izsitumi. Tomēr viņi neņēma vēra šo brīdinājuma zīmi. Pēc tam muskuļi un locītavas sāka pietūkt, āda kļuva melna, bet mute, smaganas un lūpas pieņēma bieza krējuma krāsu. Taču kopējā nelaime viņus nemaz netuvināja — gluži otrādi, cingai arvien pieņemoties, katrs klusībā ļauni priecājās par otra jaunajām slimības pazīmēm.

Abi galīgi pārstāja rūpēties par savu ārieni un reizē arī zaudēja viselementārākās uzvedības paražas. Būdiņa pārvērtās par īstu cūku midzeni, lažas vairs neviens ne- saklāja, netika arī gādātas svaigas priežu zaru galotnītes guļvietām. Vislabprātāk viņi būtu palikuši savās migās un nemaz nelīduši ārā no segām, tomēr tas nebija iespējams, jo sals kļuva nepanesami griezīgs un kurtuve aprija milzum daudz malkas. Bārda un mati abiem izauga gari un savēlās pinkās, bet no viņu drēbēm šķebīgi būtu novērsies pat lupatlasis. Tomēr vīri par to nelikās ne zinis. Abi bija slimi, un neviens taču tos neredzēja, bez tam katra kustība sagādāja sāpes.

Visām šīm nelaimēm pievienojās vēl viena — tās bija Ziemeļu Baismas. Šīs Baismas ir nešķiramas pavadones Lielajam Aukstumam un Lielajam Klusumam, tās dzimst tumsībā, melnajās decembra naktīs, kad saule galīgi paslēpusies aiz dienvidu apvāršņa. Baismas viņus ietekmēja katru savādāk — atkarībā no rakstura. Vezerbī pakļāvās rupjai māņticībai. Viņu nemitīgi vajāja domas par tiem, kas atdusējās aizmirstajos kapos, un viņam šķita, ka šo cilvēku dvēseles ir augšāmcēlušās. Tas bija kā lietuvēns. Tie viņam rādījās sapņos, izkāpa no savu kapu ledainā aukstuma, ielīda pie viņa zem segām un stāstīja par savu grūto dzīvi un pirmsnāves mokām. Vezerbī drebēja pie visām miesām, vairīdamies no viņu uzmācīgajiem pieskārieniem, bet viņi spiedās tam klāt, saldēdami to savos ledainajos skāvienos; un, kad viņi tam čukstēja ausī ļaunus priekšlikumus, būda nodrebēja no Vezerbī šausmu rēcieniem. Katfērts neko nesaprata — viņi ar Vezerbī jau sen vairs nesarunājās — un, kliedzienu pamodināts, tūdaļ ķēra pēc revolvera. Tad viņš guļvietā pacēlās sēdus, viscaur nervozi drebuļodams, un tā arī sēdēja, žņaudzīdams rokā ieroci, kura stobrs bija vērsts pret nesamaņā guļošo cilvēku. Katfērts domāja, ka Vezerbī jūk prātā, un sāka baidīties par savu dzīvību.

Viņam pašam šī slimība izpaudās mazāk uzskatāmā formā. Nezināmais būdiņas cēlājs, pabeigdams būvi, bija piestiprinājis jumta čukurā vēja rādītāju. Katfērts ievēroja, ka rādītājs arvien vērsts pret dienvidiem, un reiz, šīs spītīgās pastāvības aizkaitināts, pats pagrieza to pret austrumiem. Viņš neatlaidīgi vēroja vējrādi, tomēr to nesadrebināja neviena pūsmiņa. Tad viņš to pagrieza pret ziemeļiem, nozvērējies pats sev, ka vairs tam nepieskar- sies un gaidīs, līdz sāks pūst vējš. Gaisa pilnīgajā nekustīguma jautās kaut kas nedabisks, biedējošs. Pat nakts vidū Katfērts bieži cēlās augšā paskatīties, vai vēja rādītājs nav sakustējies. Būtu pagriezies jel par desmit grādiem! Tomēr nē, tas slējās pār jumtu nepielūdzams kā liktenis. Pamazām tas kļuva Katfērtam par tādu kā fetišu. Reizēm slimīga iztēle aiznesa viņu turp, kur rādīja vējrādis, tur bija drūmas, tumšas aizas, un viņu stindzināja šausmas. Viņš aizdomājās neredzamo un ne- jaušamo zemē, un viņa dvēsele gura zem mūžības nastas. Viss še Ziemeļzemē viņu nomāca — dzīvības un kustības trūkums, tumsa, snaudošās zemes bezgalīgais miers, stindzinošais klusums, kurā pat sirdspuksti izklausījās kā zaimi, mežs, kas tik svinīgi slējās visapkārt, it kā glabātu kādu šausmīgu, neizdibināmu noslēpumu, ko doma nespēj aptvert un vārdi izteikt.

Pasaule, ko viņš tik nesen bija pametis, kur nemierā cēlās tautas un risinājās svarīgi notikumi, viņam šķita kaut kas ļoti tāls. Reizēm viņu pārņēma uzmācīgas atmiņas par trokšņainiem tirdzniecības centriem un gleznu galerijam, un ļaužu pārpilnām, platām ielām, par frakām un saviesīgiem sarīkojumiem, par labiem draugiem un mīlētām sievietēm, bet tās bija tikai miglainas atceres par kādu dzīvi, kas dzīvota pirms daudziem gadu simteņiem uz kādas citas planētas. īstenība — tā bija pašreizējā murgu pasaule. Stāvēdams zem vēja rādītāja, ar acīm urbdamies polārajās debesīs, viņš nespēja Sevi piespiest noticēt, ka eksistē Dienvidzeme, ka šai pašā mirklī kaut kur kūsā rosīga dzīve. Nav tādas Dienvidzemes, kur dzimst bērni, kur cilvēki bildina un precas. Aiz šā drūmā apvāršņa ir tikai plašs tukšums un aiz tā —1 Vēl bezgalīgāks tukšums. Nav tādu zemju, kurās spīdētu saule, kuras tvīktu skurbās ziedu smaržās. Tie visi"*ikai senseni sapņi par paradīzi. Saulainie novadi Rietumos un zemes, kur pipari aug, Austrumos, smaidošā Arkādija un krāšņās Svētlaimīgo salas — ha, ha! Viņa smiekli sašķēla tukšumu, un Katfērts pats satrūkās no šīs negaidītās skaņas. Ir tikai Visums — nedzīvs, auksts un tumšs, un viņš ir tā vienīgais iemītnieks. Vezerbī? Tādos mirkļos Vezerbī neskaitījās. Tas taču bija Kalibans [3], drausmīgs briesmonis, sodība par senaizmirstiem noziegumiem, jau neskaitāmus gadsimtus važās piekalts pie viņa.

Viņš dzīvoja līdzās nāvei un kopā ar mirušajiem, vārgs aiz savas niecības apziņas, snaudošo gadsimtu aklās kundzības pie zemes nospiests. Visa apkārtējā diženums viņu šausmināja. Viss te bija neizmērojami varens — tikai viņš vien ne, — pilnīgais bezvējš un stingums, sniega segto plašumu bezgalība, debesu augstums un klusuma dziļums. Šis vēja radītājs — kaut jel reizīti tas pakustējies! Kaut nāktu zibens spēriens vai mežs aizdegtos liesmās! Kaut iestātos Pastarā diena un pasaule aizietu pa gaisiem kā satīta gramata, kaut jel kaut kas, kaut kas noticis! Bet nē, nepakustējās itin nekas; Klusums pildīja pasauli, un Ziemeļu Baismas ledainiem pirkstiem žņaudza viņa sirdi.

Reiz Katferts, gluži kā otrs Robinsons Kruzo, upes malā uzgāja pēdas — vieglus sniegkurpju trusīša ķepu nospiedumus smalkajā, nesen uzkritušajā sniegā. Tā bija atklāsme. Tātad Ziemeļzemē mīt dzīvība. Viņš steberēja pa pēdām, apskatīdams tās un tīksminādamies. Galīgi aizmirsis piepampušos muskuļus, viņš brida pa dziļo sniegu, priekšnojautu satraukts. Mežs viņu uzņēma sevī, un īsais pusdienlaika mijkrēslis izdzisa, bet viņš neatlaidīgi sekoja medījumam, līdz novārdzinātie spēki viņu pameta galīgi un viņš bezpalīdzīgi novēlās sniegā. Tur nu viņš gulēja, skaļi kunkstēdams un lādēdams savu aplamību, doņiādamies saprotot, ka šis pēdas bijušas tikai viņa iztēles skatījums; tovakar viņš būdā atgriezās vēlu, rāpodams uz ceļgaliem un balstīdamies uz rokām, vaigi viņam bija apsaldēti un kāju pēdas dīvaini bezjūtīgas. Vezerbī ļaunīgi noņirdzās un pat negrasījās iet viņam palīgā. Katfērts ar adatām bakstīja kāju pirkstus un atkausēja tos virs uguns. Pēc nedeļas sākās gangrēna.

Ierēdnim bija pašam savas raizes. Mirušie nu arvien biežāk nā a ārā no saviem kapiem un gandrīz neatstājas no viņa ne miegā, ne nomodā. Viņš jau bija pasācis gaidīt to parādīšanos, bailēs drebēdams, un ne reizi bez šermuļiem nespēja paiet garām abiem akmeņu krāvumiem.

Kādu nakti mirušie ieradās pie viņa miegā un aizveda sev līdzi izpildīt kādu uzdevumu. Mēmās šausmās viņš pamodās starp abām akmeņu kaudzītēm un bezprātīgā steigā metās atpakaļ būdā. Tomēr kādu laiciņu viņš tur bija nogulējis, jo arī viņam bija apsaldēti vaigi un kājas.

Reizēm Vezerbī pilnīgi zaudēja prātu, juzdams mirušo neredzamo klātieni, un lēkāja apkārt, vicinādams cirvi un dauzīdams visu, kam vien tika klāt. Šo spoku divkauju laikā Katfērts ierakās segās un ar uzvilktu revolveri rokā sekoja ārprātīgā kustībām, gatavs šaut uz trako, ja tas pienāktu par tuvu. Tomēr reiz, atguvies pēc kādas no šīm lēkmēm, ierēdnis pamanīja pret sevi vērsto ieroci. Viņā pamodās aizdomas, un kopš šā brīža arī viņš dzīvoja vienās bailēs par savu dzīvību. Pēc šā notikuma abi uzmanīgi vēroja viens otru un tramīgi cirtās apkārt ikreiz, tiklīdz otrais aizgāja aiz muguras. Šī piesardzība izauga par māniju, kas viņus turēja savā varā arī miegā. Abpusējās bažas viņi, nemaz to nesarunājuši savā starpā, bija pasākuši atstāt tauku lampiņu degam visu nakti un pirms gulētiešanas bagātīgi piepildīja to ar speķa atgriezumiem. Ar visvieglāko kustību vienā lažā pietika, lai pamodinātu otru gulētāju, un stundām viņi kvernēja nomodā, stingiem skatieniem durstīdami viens otru, bet paši zem segām trīcēdami ar pirkstu uz revolvera gaiļa.

Aiz Ziemeļu Baismām un nervu saspīlējuma, slimības saēsti, viņi pēdīgi zaudēja pat cilvēka līdzību un vairāk izskatījās pēc notrenktiem, izmisušiem meža zvēriem. Vaigi un deguns no apsaldēšanas bija kļuvuši melni, kāju pirksti sāka krist nost loceklīti pēc loceklīša. Katra kustība sagādāja sāpes, taču nepierīdināmā krāsns kurtuve arvien no jauna grūda mocībās viņu izvārdzinātos ķermeņus. Diendienā tā prasīja barību — tikpat kā mārciņu dzīvas miesas, [4] — un abi vīri uz ceļgaliem rāpoja pa mežu, lai saskablītu tai ko ēst. Reiz abi, viens otru nepamanījuši, sausus žagarus meklēdami, četriski ierā- poja kādā biežņā katrs no savas puses. Pēkšņi bez kāda brīdinājuma divas miroņgalvas ar urbīgām acīm blenza vienotrai pretī. Pārciestais bija tā pārvērtis abu ārieni, ka viņi nespēja pazīt viens otru. Šausmās brēkdami, viņi strauji pietrausās kājās un aizklumburoja uz kroplīgajiem kāju stumbeņiem; pēc tam, iegāzušies būdas durvīs, abi tās skrāpēja un plosīja kā dēmoni, līdz pēdīgi atskārta savu kļūdīšanos.

Gadijās dienas, kad viņi it kā atguvās no murga, un kādā no šiem apskaidrības brīžiem galveno strīda ābolu — cukuru abi sadalīja savā starpā vienādās daļās. Savus nodalītos maisiņus, kas stāvēja noliktavā, abi sargāja ar skaudīgu aci, jo vairāk par dažām krūzītēm cukura nebija atlicis, bet ticību viens otram tie bija zaudējuši pilnīgi un galīgi. Tad kādu dienu Katfērts kļūdījās. Tik tikko spēdams kustēties, aiz sāpēm bezspēcīgs, ar durnu galvu un aizmiglotām acīm viņš ierāpās glabātavā, turēdams rokā cukura bundžiņu, un neviļus sagrābstīja Ve- zerbī maišeli, domādams to par savējo.

Kad tas notika, no janvāra bija aizritējušas tikai dažas dienas. Saule jau kādu laiciņu kā bija pārkāpusi viszemāko dienvidu deklināciju un nu pusdienlaikā meta spožu, dzeltenu starojumu ziemeļpuses debesīs. Nākamajā dienā pēc tās, kad bija kļūdījies ar cukura kulīti, Katfērts jutās krietni mundrāks kā miesā, tā garā. Kad tuvojās pusdienlaiks un diena kļuva gaišāka, viņš izdenderēja ārā, lai pamielotu acis pie gaisīgā blāzmojuma, kas taču bija ķīla saules svelmei nākamībā. Arī Vezerbī, juzdamies mazliet labāk, bija izrāpojis viņam blakus. Abi norīkojās sniegā zem nekustīgā vēja rādītāja un sāka gaidīt.

Apkārt valdīja nāves klusums. Ja citās zemes joslās dabā iestājas šāda noskaņa, tajā jaušamas kādas neskaidras gaidas, it kā cerība, ka nupat, nupat klusa balss atsāks pārtraukto motīvu. Ne tā notiek Ziemeļos. Abiem cilvēkiem šķita, ka pavadījuši mūžību šajā spokainajā rāmumā. Viņi nespēja atcerēties nevienu pagājības dziesmu, viņi nespēja uzburt nevienu nākamības melodiju. Šis ne- reālais miers bija valdījis arvien — mūžības rāmais klusums.

Viņu acis neatlaidīgi vērās uz ziemeļiem. Aizmugurē, aiz dienvidpuses torņainajiem kalniem, neredzamā saule kapa citu debesu zenītā. Vientuļie varenās gleznas aplūkotāji skatīja lēnām uzplaukstam neīsto ausmu. Ievizmo- jās, ieblāzmojās palss gaišums. Tas kļuva spožāks, pamazām mainīdams nokrāsu no koši dzeltenas uz sarkanu un oranžu. Tas izauga tik mirdzošs, ka Katfērtam iikas — aiz tā noteikti vajag but saulei; ak, brīnums — saule uzlēks debesu ziemeļmalā! Pēkšņi nelīpinoties un neno- bālot glezna izdzisa. Debesīs vairs nebija nekādu krāsu. Gaisma bija pametusi dienu. Abi izdvesa nopūtu, kas atgādināja elsas. Bet ai! Gaisā vizuļoja milzums sīku sala puteklīšu, un tur, pret ziemeļpusi, vēja rādītājs zīmēja sniegā tikko manāmu aprisi. Ēna! Ena! Bija tieši dienas vidus. Viņi strauji pasvieda galvas pret dienvidiem. Zelta diska svēdriņa paraudzījās pār kalna sniegaino plecu, mirkli uzsmaidīja viņiem, tad atkal nozuda skatienam.

Vīri saskatījās, un acīs tiem pamirdzēja asaras. Abus pārņēma dīvains maigums. Kaut kas viņus it kā neatvai- rami vilka vienu pie otra. Saule atgriežas! Tā atkal būs pie viņiem rīt un parit, un aizparīt. Ikviens apciemojums būs arvien ilgāks, un pienāks laiks, kad tā ritēs pa viņu debesīm dienu un nakti, ne reizi nenoslīgdama aiz apvāršņa. Nakts nebūs. Ledus važās kaltā ziema būs sakauta, pūtīs vēji, un mežs tiem atsauksies, zeme grims svētlaimīgajā saules mirdza, un dzīve atjaunosies. Roku roka viņi pametīs šo drausmīgo murgu pasauli un ceļos atpakaļ uz Dienvidzemi. Neapzināti abi sagrīļojās uz priekšu, un viņu rokas sastapas — viņu nabaga sakropļotās rokas, sapampušas, ar savilktiem pirkstiem.

Tomēr cerību jausmām tā arī nebija lemts piepildīties. Ziemeļzeme paliek Ziemeļzeme, un cilvēku sirdis te pakļaujas dīvainiem likumiem, ko nespēj izprast tādi, kas nav ceļojuši pa tālām malām …

Pēc stundas Katfērts, ielicis krāsni pannu ar placenī- šiem, iegrima prātošanā par to, ko gan ārsts spēs izdarīt viņa kājām, kad viņš būs atgriezies atpakaļ. Majas tagad vairs nešķita tik nesniedzami tālas. Vezerbī rakājās pa noliktavu. Piepeši tur sacēlās vesels lāstu negaiss, kas tikpat pēkšņi atkal noklusa. Sis cilvēks bija atklājis, ka otrais viņam nozadzis cukuru. Tomēr viss vēl būtu varējis notikt citādi, ja abi mirušie neiznākuši no savu akmens kaudžu apakšas un neapslāpējuši niknos vārdus viņa rīklē. Tie viņu klusītiņām izveda no glabātavas, ko viņš pie tam piemirsa aizslēgt. Mērķis bija sasniegts; tas kaut kas, par ko tie viņam sapņos bija čukstējuši, gatavojās piepildīties. Klusu klusītēm tie aizveda viņu pie malkas kaudzes un tur ielika viņam rokās cirvi. Tad tie palīdzēja viņam atgrūst vajā būdas durvis, un viņš skaidri zināja, ka tie viņam aiz muguras tās aiztaisīja, — galu galā viņš taču dzirdēja tās noblīkšķam un aizšaujamo ar spalgu klikšķi aizcērtamies. Un viņš zināja, ka tie gaida ārpusē — gaida, kad viņš būs izpildījis savu uzdevumu.

— Kārter! Dzi, Kārter!

Persijs Katfērts pārbijās, uzmetis skatienu ierēdņa sejai, un pasteidzās aizmukt aiz galda.

Kārters Vezerbī sekoja nesteigdamies un nesatraukts. Viņa sejā nebija ne žēluma, ne dusmu, tikai flegmātiskā pacietības izteiksme kā cilvēkam, kam jādara noteikts darbs un kas to veic metodiski.

— Nu paklausies — kas tad noticis?

Ierēdnis pakāpās atpakaļ, nogriezdams Katfērtam atkāpšanās ceļu uz durvīm, bet nebilda ne vārda.

— Klausies taču, Kārter, parunāsim! Esi jel prātīgs!

Humanitāro zinātņu maģistra domas joņoja zibenīgi,

kamēr viņš sāniski veikli virzījās uz lažu, kur glabāja revolveri. Acis no ārprātīgā nenolaizdams, viņš atmuguriski atzvila guļvietā un pastiepies mirklī sagrāba šaujamo.

— Kārter!

Pulveris uzliesmoja tieši Vezerbī sejā, bet tas atvēzēja savu ieroci un lēca uz priekšu. Cirvis dziļi ietriecās muguras lejasdaļā, un Persijs Katfērts vairs nejuta, ka viņam būtu kājas. Tad ierēdnis smagi uzgāzās tam virsū, ar nevarīgiem pirkstiem tvarstīdams to aiz rīkles. Cirvja skaudrais cirtiens bija piespiedis Katfērtu palaist vaļā revolveri; smagi elsodams un pūlēdamies atsvabināties, viņš bez jēgas grābāja pa segām pēc ieroča. Tad viņš ko atcerējās. Viņa roka aiztaustījās līdz ierēdņa jostai pēc medību naža makstī, un tad abi vīri cieši savijās pēdējā klinčā.

Persijs Katfērts juta, ka spēki zūd. Ķermeņa apakšējā (laja bija nekustīga. Vezerbī stingais smagums spieda viņu nost — spieda un nelaida vaļā gluži kā lāci slazdā. Būda pildījās ar pazīstamu smaku, un viņš saprata, ka tur gruzd plācenīši. Taču kāda tam nozīme? Viņam to vairs nevajadzēs. Un glabātavā bija sešas krūzītes cukura — ja viņš šo te paredzējis, pēdējās dienās nebūtu tā skopojies. Vai vēja rādītājs kādreiz izkustēsies? Varbūt tas patlaban ir pagriezies. Kālab gan ne? Vai tad viņš šodien neredzēja sauli? Būtu jāiziet paskatīties. Nē, pakustēties nav iespējams. Viņš nebūtu varējis iedomāties, ka ierēdnis ir tik smags.

Cik ātri gan būda izvēst! Uguns laikam izdegusi. Aukstums spiežas iekšā. Nu jau te vajag būt zem nulles, un durvju iekšpuse sāk apledot. Saredzēt viņš to nevar, bet iepriekšējā pieredze Jauj viņam izmērot apledojuma pieaugumu pēc būdas temperatūras. Apakšējai vērtnei jau jābūt baltai. Vai ziņa par šeit notikušo kādreiz sasniegs ārpasauli? Kā viņa draugi to uzņems? Viņi, jādomā, izlasīs par to avīzē pie kafijas tases un vēlāk pārrunās savos klubos. Viņš tos redzēja ļoti skaidri. «Nabaga Katfērts,» tie nomurminās, «viņš galu galā nemaz nebija slikts puisis.» Viņš pasmaidīja par draugu cildinājumiem un tad devās meklēt turku pirti. Ielās tā pati pierastā drūzma. Dīvaini, neviens nebrīnās par viņa briežādas mokasīniem un nodriskātajām vilnas puszeķēm. Viņš labāk ņems ormani. Un pēc pirts derētu noskūties. Nē, vispirms viņš dosies paēst. Steku ar saldajiem kartupeļiem un lapu salātiem — cik tas viss svaigs! Un kas tur? Medus kāres, straumēm līst šķidrs dzintars! Bet kāpēc viņi sanesuši tik daudz? Ha, ha! Viņš taču to visu nepagūs apēst! «Spodrināt!» Kālab ne? Viņš uzliek kāju uz kastītes. Zābaku tīrītājs dīvaini palūkojas viņā; Katfērts atceras savus briežādas mokasīnus un steigšus aiziet.

Klau! Tur laikam griežas vēja rādītājs! Ak nē, viņam tikai dūc ausīs. Tas tad arī viss — tikai dūc ausīs. Nu jau ledus būs sasniedzis aizšaujamo. Iespējams, ka pat augšējā vērtne apsarmojusi. Starp griestu kārtīm ar sūnu pildījumu sāk uzrasties sīki sarmas plankumiņi. Cik lēni tie plešas! Nē, nav vis lēni. Tur jau atkal viens un tur vēl otrs. Divi — trīs — četri, tie parādās pārāk strauji, nepaspēj saskaitīt. Tur divi saplūst kopā. Un te jau trešais tiem pievienojas. Kā, nav jau vairs plankumu! Tic visi savienojušies un izveidojuši blīvu sarmas slāni.

Neko darīt, viņam būs kompānija. Ja ercenģeļa Gabriēla bazūne kādreiz sadragās ziemeļu klusumu, viņi abi roku rokā stāvēs baltā troņa priekšā. Un dievs viņus tiesās, dievs viņus tiesās!

Tad Persijs Katfērts aizvēra acis un iegrima miegā.

PAR VĪRU, KAS CEĻĀ

— Gaz tik iekša!

— Bet paklau, Kid, vai nebūs druscit par stipru? Viskijs ar spirtu jau ir traki diezgan, bet ja vēl nāk klāt konjaks un piparu uzlējums, un …

— Gāz tik klāt! Kurš tad galu galā te gatavo punšu? — Caur garaiņiem pavīdēja Meilmuta Kida labsirdīgais smaids. — Kad būsi šai novadā padzīvojis tik ilgi kā es, dēliņ, dzīdams trušiem pēdas un pārtikdams no kaltētiem lašu vēderiem, tad tu uzzināsi, ka ziemassvētki ir tikai reizi gadā. Bet ziemassvētki bez punša — tas ir tikpat kā rakt dobi upes gultnē, kur nav ne kriksīša zelta.

— Uz šito kārti var likt augstu likmi, — apliecināja Lielais Džims Beldens, atbraucis šurp pavadīt ziemassvētkus no sava rakšanas iecirkņa Mezimejā, kur viņš, kā katram zināms, iepriekšējos mēnešus bija barojies tikai un vienīgi ar brieža gaļu. — Vai t' neesi aizmirsis, kādu iedzeršanu mēs sarīkojām Tananas ciltī, ko?

— Kur nu aizmirsis! Puiši, jūsu sirdis gan līksmotos, būtu jūs redzējuši, kā visi cilts]audis apdzērās un sakā- vās — un tikai ar brīnišķīgo padzērienu no cukura un raudzētas mīklas. Tas notika, kad tevis te vēl nebija, — Meilmuts Kids turpināja, pagriezies pret Stenliju Prinsu, jauno raktuvju inženieri, kas šeit nodzīvojis tikai divus gadus. — Toreiz visā novadā vēl nebija nevienas baltās sievietes, bet Meisons kāroja precēties. Rutes tēvs bija Tananas cilts virsaitis un tiepās pretī, tāpat kā visa cilts. Vai stiprs bija? Nu, es tak liku lietā savu pēdējo cukura mārciņu. Jums.būtu vajadzējis redzēt, kā viņi mūs vajāja — gan pa upi, gan pa laivu valku.

— Nu, bet pati skvo? — ieinteresēts ievaicājās garais Kanādas francūzis Luijs Savojs, jo pagājušo ziemu Četrdesmitā Jūdzē viņš šo to bija dzirdējis par šo trako notikumu.

Tad Meilmuts Kids, dzimis runātnieks, izstāstīja biedriem patiesīgo notikumu par šo Ziemeļzemes Lokinvāru *. Dažs labs no rupjajiem ziemeļu dēku meklētājiem juta sirdi sažņaudzamies nenoteiktās ilgās pēc Dienvidzemes saulainajiem laukiem, kur dzīve solīja ko vairāk nekā neauglīgu cīņu ar aukstumu un nāvi.

— Mēs pārgājām Jukonu tieši pēc pirmās ledusskre- jas, — Meilmuts Kids nobeidza, — bet ciltsļaudis bija mums ceturtdaļstundas gājuma aiz muguras. Tomēr tas mūs izglāba, jo otrā ledusskreja aizblīvēja upi un nogrieza tiem ceļu. Kad tie pēdīgi nonāca Nuklukaita, pasta ēkā visi jau bija gatavi to uzņemšanai. Nu, bet par kāzām prasiet, āre, tēvam Rubo — viņš tos laulāja.

Jezuītu priesteris izņēma pīpi no mutes, bet jaudāja tikai ar tēvišķiem smaidiem izpaust savu pateicību, jo visi apkārtējie — gan protestanti, gan katoļi — sāka dedzīgi aplaudēt.

— Dieva vārds! — izsaucās Luijs Savojs, ko, acīm redzot, bija aizrāvusi šā notikuma romantiskā puse. — La petite skvo! Mon Mason brave!** Dieva vārds!

Kad pirmās skārda krūzītes ar punšu sāka ceļot pa sēdētāju apli, Betlzs, ko dēvēja par Nepiedzirdināmo, pielēca kājās un uzrāva savu iemīļoto dzīru dziesmu:

Dzer cietuma sargātājs Un svētdienas skolotājs,

Ar tējiņu servēts tiem galds. Bet ticiet, ši tējiņa Būs suliņa stiprāka,

Jo aizliegtais auglis ir salds.

Un bakhanāliskais koris rēkdams piebalsoja: Jā, aizliegtais auglis ir salds!

Asinis stindzinošais Meilmuta Kida brūvējums darīja savu, vīri no zeltracēju apmetnēm un sniega ceļiem atvilga dzīvinošajā kvēlē, kas iestrāvoja tiem dzīslās, un drīz visā sanākušo pulkā jukjukām skanēja joki un dziesmas, un stāstījumi par piedzīvotajām dēkām. Būdami ienācēji no daudzām zemēm, viņi sauca tostus ikvienam

* Lokinvārs — Valtera Skota balādes varonis; viņš nolaupīja savu iemīļoto, ko bija gatavojušies izprecināt citam.

** Mazā skvo! Meisons ir varens puisisl (Fr.)

G2 un visam kam. Anglis Prinss pacēla krūzīti par «tēvoci Semu, Jaunās Pasaules strauji augošo bērniņu», jenkijs Betlzs uzdzēra «karalienei, dievs lai viņu svētī», un Savojs kopā ar Meiersu, vācu zvērādu uzpircēju, saskandināja par Elzasu un Lotringu.

Tad Meilmuts Kids piecēlās, turēdams krūzīti rokā, un paraudzījās logā ar taukota papīra rūtīm, ko klāja collas trīs bieza ledussarmas kārta. — Lai veselība vīram, kas šonakt ceļā! Lai pārtikas viņam nepietrūkst, lai viņa suņiem kājas būtu izturīgas, lai sērkociņi arvien iedegtos!

Pliksī Plikš! — Dzīrotāji sadzirda ausij pierasto mūziku — suņu dzenamās pātagas plīkšķus, suņu gaudīgās rejas un nartu slieču čīkstoņu, tām piebraucot pie būdas. Sarunas pārtrūka, un visi gaidīja, kas nāks iekšā.

— Tas ir no veterāniem — vispirms gādā par suņiem un tad tikai par sevi, — Meilmuts Kids pačukstēja Prin- sam, kamēr visi klausījās žokļu šņakstos, vilku suņu rūcienos un sāpju kaucienos, kas vīru pieredzējušai dzirdei liecināja, ka svešinieks ar sitieniem trenkā nost viņu suņus, kamēr pabaro savējos.

Tad atskanēja gaidītais klauvējiens, skarbs un noteikts, un svešinieks ienāca būdā. Gaismas apžilbināts, viņš brīdi apstājās pie durvīm, dodams visiem iespēju sevi pamatīgi aplūkot. Ienācējs bija neparasta persona un izskatījas ļoti gleznains savā Arktikas ģērbā no zvērādām un vadmalas. Augumā viņš varēja būt kādas sešas pēdas un divas vai trīs collas garš, ar attiecīgi platiem pleciem un velvētām krūtīm, viņa gludi skūto seju sals bija noknaibījis koši rožainu, garās skropstas un uzacis nosarmojušas baltas, bet lielās vilkādu kapuces saites atraisītas un ausu klapes vaļīgi atsistas atpakaļ, atsedzot vaigus, — viņš izskatījās pēc paša sala ķēniņa, kas nupat iznācis no ārā valdošās nakts. Aiz pērlītēm izšūtās, pāri impregnētā auduma virsjakai apsprādzētās jostas bija aizsprausti divi lieli Kolta revolveri un medību duncis, bet rokā ienācējs līdz ar nepieciešamo suņu pātagu turēja ari vislielākā kalibra un jaunākā izlaiduma bezdūmu šaujamo ieroci.

Bija iestājies neveikls klusums, bet to tūdaļ izkliedēja svešinieka sirsnīgais apsveiciens — «Vai dzīrojat, puiši?», un nākamajā mirklī jau Meilmuts Kids kratīja viņa roku. Nekad tie abi nebija tikušies, tomēr viens par otru dzirdējuši, tālab pazinās bez vārdiem. Pirms jaunatnācējs paguva pastāstīt savu ceļa mērķi, viņu iepazīstināja ar visiem un tad uzspieda izdzert krūzīti punša.

— Vai sen, kopš te aizbrauca garām pītas nartas ar trim cilvēkiem un astoņiem suņiem? — viņš jautāja.

— Pirms dienām divām. Vai jūs tos ķerat?

— Jā, mans pajūgs. Nospēruši man taisni degungalā, nolāpītie. Divas dienas jau esmu iedzinis, nākamajā pār- braucienā es tos noķeršu.

— Vai jūs domājat, ka šie turēsies pretī? — Beldens apvaicājās, lai neapsīktu saruna, jo Meilmuts Kids jau bija uzsviedis kafijas katliņu uz plīts un steigšus cepa šķiņķi ar brieža gaļu.

Svešinieks zīmīgi uzplaukšķināja pa saviem revolveriem.

— Kad jūs izbraucāt no Dausonas?

— Pulksten divpadsmitos.

— Pagājušo nakti? — Jautājums skanēja kā pašsaprotama atbilde.

— Šodien.

Pārsteiguma murdoņa nošalca pa visu dzīrotāju loku. Un bija arī ko brīnīties, jo patlaban bija tieši pusnakts, bet paveikt septiņdesmit piecas jūdzes smaga ceļa pa aizsalušo upi divpadsmit stundās — tas nav vis joks.

Saruna drīz kļuva vispārēja, vīri atcerējās savas bērnības dienu takas. Kamēr jaunais svešinieks ēda vienkāršās vakariņas, Meilmuts Kids uzmanīgi pētīja viesa seju. Ilga laika viņam nevajadzēja, lai konstatētu, ka tā ir glīta, godīga un atklata un ka viņam tā patīk. Kaut gan vēl jauneklīga, tajā bija cieši ievilktas grūtību un pūliņu rievas. Zilās acis, laipnas sarunas laikā un rāmas atpūtas brīdī, tomēr lika nojaust skarbi tēraudaino mirdzu, kāda uzplaiksnīs, kad šim vīram nāksies doties cīniņā, it īpaši pret pārspēku. Smagnējais apakšžoklis ar stūraino zodu nepārprotami vēstīja par nelokāmu stūrgalvību un gribasspēku. Tomēr, par spīti šiem lauvas atribūtiem, sejā jautās arī tads kā sievišķīgs maigums, kas liecināja par emocionālu raksturu.

— Tā, re, mēs ar savu vecenīti saprecējāmies, — Beldens nobeidza aizrautīgu stāstījumu par savu apsievo- šanos. — «Te nu mēs esam, papiņ,» viņa teica. «Un lai vilks jūs parauj,» viņš teica šai, bet pēc tam rnan: «Džim, tu — velc nost to savu smalko praķi, pirms pusdienām

vajadzētu uzart krietnu strēmeli no tā četrdesmit akru pleķa.» Tad viņš pagriezās pret šo un teica: «Un tu, Sel, kuģo mazgāt traukus,» — un, druscīt tā kā atmaidzis, nobučoja šo. Es kļuvu dikti priecīgs, bet viņš kā paskatījās uz mani un norēcās: «Marš, Džim!» — tā es aizjoņoju uz stalli, ka putekļi vien nokūpēja.

— Un vai tur Savienotajās Valstīs bērneļi arī gaida jūs mājās? — svešinieks apjautājās.

— Neviena paša; Sela nomira, tā arī nevienu pasaulē nelaidusi. Tāpēc jau es esmu šeit. — Beldens izklaidīgi sāka no jauna aizkūpināt izdzisušo pīpi, bet tad atkal kļuva mundrāks un apvaicājās: — Un kā jūs pats, sve- šiniek, — vai precēts vīrs?

Atbildes vietā atbraucējs paņēma savu pulksteni, no- āķēja to no siksniņas, kas kalpoja par ķēdīti, un atvēris pasniedza sarunu biedram. Beldens, parīkojis augstāk tauku lampeles dakti, vērīgi ielūkojās pulksteņvāciņa iekšpusē un, klusībā atzinīgi nolamājies, padeva to tālāk Lui- jam Savojam. Pēc neskaitāmiem «Dieva vārds!» saucieniem tas nodeva pulksteni Prinsam, un pārējie ievēroja, ka Prinsa acis kļūst tādas dīvaini valgas. Tā no vienas tulznainas delnas otrā staigāja pulkstenis ar fotouzņēmumu, kas rādīja sievieti ar bērnu pie krūtīm, — maigi piekļāvīgu sievieti, kuras tā valdzina skarbu vīru sirdis. Tie, kas vēl nebija aplūkojuši šo brīnumu, dega ziņkārē, bet tie, kas bija to redzējuši, kļuva klusi un apcerīgi. Ar drošu sirdi šie vīri pārcieta badu un skorbutu, nebaidījās no pēkšņas nāves medībās vai plūdos, bet svešas sievietes un bērna attēls viņus visus vērta sievietēs un bērnos.

— Pats nemaz neesmu to mazuli redzējis, — esot zēns, tā viņa raksta, nu jau divus gadus vecs, — svešinieks noteica, saņemdams savu pulksteni atpakaļ. Brītiņu viņš pavēroja attēlu, tad aizcirta pulksteņa vāciņu un novērsās, tomēr ne aši diezgan, lai noslēptu acīs ieriesušos asaru.

Meilmuts Kids pieveda svešinieku pie kādas no lažām un vēlēja atgulties.

— Modiniet mani četros, bet tā pamatīgi. Tikai nepie- mirstiet! — bija viņa pēdējie vārdi, un acumirkli vēlāk viesis jau dziļi elpoja pārgurušā cilvēka smagajā miegā.

— Dūšīgs puisis, goda vārds! — Prinss paziņoja. — Trīs stundas miega pēc septiņdesmit piecām jūdzēm ceļā ar suņiem — un tad atkal ceļā! Kas viņš tads ir, Kid?

— Džeks Vestondeils. Dzīvo šeit jau gadus tiīs. Par viņu iet slava, ka strādājot kā zirgs, bet piedzīvojot tikai neveiksmes citu pēc citas. Es viņu līdz šim nebiju saticis, bet Sitka Cāriijs man šo to pastāstīja.

— Grūti gan laikam cilvēkam, kam tāda jauna, skaista sieva, izšķiest savus mūža gadus sitamā dieva pamestā caurumā, kur katru gadu var skaitīt divu gadu vērtē.

— Visa viņa nelaime ir neveiksmes un ietiepība. Divas reizes viņš ir ticis pie bagātības, bet abas reizes to atkal pazaudējis.

Te sarunu pārtrauca Betlza skalās klaigas, jo attēla izraisītā noskaņa sāka gaist. Drīz vien vīri trokšņainā jautrībā bija aizmirsuši drūmos gadus, kas pavadīti smagos pūliņos un pie vienmuļas pārtikas. Vienīgi Meilmuts Kids šķita nespējam pilnīgi atraisīties un arvien pameta bažīgu skatienu pulkstenī. Reiz viņš apvilka dūraiņus, uzlika bebrādas kapuci un, izgājis no būdas, sāka rakņāties pa pārtikas glabātavu.

Viņš nespēja arī nogaidīt līdz noliktajai stundai un jau piecpadsmit minūtes agrāk sāka modināt savu viesi. Jaunajam milzim viss ķermenis bija kļuvis nežēlīgi stīvs, un to vajadzēja stingri masēt, līdz viesis spēja atkal nostāties kājās. Sāpēs stenēdams, viņš izklamzāja no būdas un atrada, ka viņa suņi jau aizjūgti un viss sagatavots braucienam. Kompānija novēlēja viņam laimīgu ceļu un veiksmīgu pakaļdzīšanos, bet tēvs Rubo, steigā nosvētījis ceļinieku, skriešiem vien metās atpakaļ būdā; nebija ari nekāds brīnums — nav nekas patīkams stāvēt septiņdesmit četru grādu salā ar atsegtām ausīm un kailām rokām.

Meilmuts Kids pavadīja Džeku Vestondeilu līdz galvenajai trasei un tur, sirsnīgi spiezdams viņa roku, vēl deva pēdējos norādījumus.

— Nartās jūs atradīsiet simt mārciņu laša ikru, — viņš teica. — Suņi ar šo krājumu iztiks tikpat ilgi kā ar simt piecdesmit mārciņām laša gaļas, un suņu barību jūs Pel Iii ā neatradīsiet, kā varbūt bijāt cerējis. — Ceļinieks nodrebēja, un acis viņam uzzibsnīja, bet viņš nepārtrauca runātāju. — Barību ne suņiem, ne pats sev jūs nedabūsiet ne unces, pirms nebūsiet sasniedzis Piecu Pirkstu krāces, un līdz turienei ir krietnas divsimt jūdzes. Uzmanieties, vai pie Trīsdesmit Jūdžu upes ietekas nav vaļējs ūdens, un augšpus Lebārža ezera katrā ziņā brauciet pa lielo kanālu — tur ceļš īsāks.

— Kā jūs uzzinājāt? Vai tad tiešām baumas jau būtu aizsteigušās man priekšā?

— Es neko nezinu, vēl vairāk — es neko negribu zināt. Bet tas pajūgs, kam jūs dzenoties pakaļ, nekad nav piederējis jums. Sitka Čārlijs pagājušo pavasari to pārdeva šiem cilvēkiem. Tomēr jūs viņš raksturoja par taisnīgu cilvēku, un es viņam ticu. Es redzēju jūsu seju, un man tā patika. Un es redzēju… kas tad nu, velns parāvis, pataupiet tos sāļumus citām vietām un savai sievai, un … — Te Kids norava dūraini un izvilka zelta smilšu maisiņu.

— Nē, to man nevajag. — Asaras bija sasalušas uz Vestondeila vaigiem, kad viņš drudžaini paspieda Meil- muta Kida roku.

— Tad netaupiet suņus; tikko kāds nokrīt, pārgrieziet siksnas un pametiet to. Perciet jaunus un ņemiet vērā, ka desmit dolāru mārciņā ir lēti maksāts. Suņus jūs dabūsiet pie Piecu Pirkstu krācēm, Mazajām Lašu krācēm un Hutalinkā. Un pieraugiet, lai kājas nekļūst mitras, — viņš šķiroties vēl nobrīdināja. — Brauciet bez apstājas, ja sals līdz divdesmit pieciem grādiem, bet, ja nokrīt zemāk, iekuriet ugunskuru un apmainiet zeķes.

Nebija apritējušas vēl ne piecpadsmit minūtes, kad zvaniņu džinkstoņa pieteica jaunus atbraucējus. Durvis atvērās, un ienāca Ziemeļrietumu teritorijas jātnieku policists, kam sekoja divi metisi — suņu dzinēji. Tāpat kā Vestondeils, tie bija smagi apbruņojušies un izskatījās ļoti noguruši. Metisi, dzimuši sniega ceļam, panesa tā grūtības vieglāk, bet jaunais policists bija ārkārtīgi nomocījies. Tomēr viņa tautībai piemītošā stūrgalvīgā neatlaidība lika viņam turēties pie pēdām, kas reiz uzietas, un tam viņš arī sekos, kamēr nogāzīsies uz ceļa.

— Kad Vestondeils izbrauca? — policists noprasīja. — Viņš taču te pieturēja, vai ne? — Jautājums bija galīgi lieks, jo atstātas pēdas pārāk skaidri liecināja par notikušo.

Meilmuts Kids aši paskatījās uz Beldenu, un tas, kaut ko apjautis, atbildēja izvairīgi: — Nu jau tāds labs brītiņš.

— Neizlocieties, cilvēk, sakiet skaidri! — policists brīdināja.

— Rādās, ka viņš jums gauži vajadzīgs. Vai ta šis Dausonā ko ievārījis?

— Aplaupījis Hariju Makfērlendu par četrdesmit tūkstošiem un iemainījis tos Klusā okeāna piekrastes sabiedrības filiālē pret čeku uz Sietlu; ja mēs viņu nenoķersim, kas tad liegs viņam mierīgi iekasēt naudiņu? Kad viņš izbrauca?

Tā kā Meilmuts Kids bija devis mājienu, vīri centās slēpt satraukumu acīs, un jaunais virsnieks visapkārt redzēja tikai kokaini neizteiksmīgas sejas.

Paspēris pāris soļu uz Prinsa pusi, policists vēlreiz jautāja tieši viņam. Kaut gan inženierim bija ļoti neērti melot, raugoties atklātajā, nopietnajā sava tautieša sejā, viņš tomēr atņurdēja kaut ko nesakarīgu par ceļu slikto stāvokli.

Tad policists pamanīja tēvu Rubo, kurš taču nemelos.

— Pirms ceturtdaļstundas, — priesteris atbildēja, — bet četras stundas viņš atpūtās un viņa suņi arī.

— Piecpadsmit minūtes, kopš projām, un pie tam atpūties! Ak dievs! — Nabaga jauneklis pastreipuļoja atpakaļ, gandrīz zaudēdams samaņu aiz pārguruma un vilšanās, murminādams, ka atskrējis no Dausonas desmit stundās un ka suņi esot nodzīti.

Meilmuts Kids viņu pierunāja izdzert krūzīti punša, un tad virsnieks devās uz durvīm, pavēlēdams suņu dzinējiem sekot. Taču siltums un cerība uz atpūtu kārdināja vairāk, un abi metisi dedzīgi protestēja. Kids labi saprata viņu pusfrancisko žargonu un bažīgi ieklausījās.

Dzinēji zvērēja, ka suņi esot pārmocīti, ka Sivašu un Babeti tik un tā vajadzēšot nošaut, vēl ne jūdzi nenobrau- kušiem, ka pārējie suņi neesot ne par matu labāki un ka visādā ziņā prātīgākais būtu atpūsties.

— Vai aizdosiet man piecus suņus? — virsnieks jautāja, pagriezies pret Meilmutu Kidu.

Tomēr Kids pakratīja galvu.

— Es izrakstīšu čeku par pieciem tūkstošiem saņemšanai pie kapteiņa Konstanteina; te ir mani dokumenti, esmu pilnvarots izrakstīt čekus pēc saviem ieskatiem.

Atkal atteikšanās klusējot.

— Tad es tos rekvizešu karalienes vārdā.

Skeptiski pasmīnēdams, Kids pameta skatienu uz savu bagātīgo arsenālu, un anglis, atskārtis savu bezspēcību, pagriezās pret durvīm. Tā kā suņu dzinēji vēl arvien tiepās pretī, viņš tiem nikni uzbļāva, nosaukdams par meitiešiem un gļēvuļiem. Vecākā metisa seja dusmās pietvīka, un, celdamies augšā, viņš izteiksmīgiem vārdiem nodievojās, ka pajūga vadoni notrenkšot līdz nāvei un tad ar labpatiku izmetīšot kupenā.

Jaunais virsnieks, visu gribasspēku saņēmis, stingriem soļiem devās ārā, izrādīdams možumu, kāda tam vairs nebija. Tomēr pārējie to saprata un klusībā atzinīgi novērtēja viņa lepnās pūles, jo sāpju pilno grimasi sejā viņš nespēja noslēpt. Suņiem vilna bija apledojusi, tie gulēja, saritinājušies sniegā, un bija gandrīz veltas pūles dabūt tos uz kājām. Nabaga dzīvnieki smilkstēja un kauca, juzdami pātagas asos cirtienus, jo dzinēji bija pārskaitušies un ļauni; tikai pēc tam, kad pārgrieza siksnas Ba- betei, pajūga vadsunim, nartas varēja izkustināt no vietas un doties ceļā.

— Neģēlīgs nelietis un pie tam vēl melis! — Dieva vārds, nelāgs cilvēks! — Zaglis! — Sliktāks par indiāni! — Bija acīm redzams, ka visi sašutuši — pirmkārt, par to, ka viņi piemānīti, otrkārt, par Ziemeļzemes morāles normu pārkāpšanu, jo godīgums taču ir galvenais vīra tikums. — Un mēs vēl tam bezgodim izlīdzējām, zinādami, ko viņš nodarījis! — Visu acis mēmā pārmetumā pievērsās Meilmutam Kidam, kad tas piecēlās no kakta, kur bija noguldījis Babeti, un klusēdams izlēja atlikušo punšu krūzītēs pēdējam tostam.

— Nakts ir auksta, zēni, nakts ir ļoti auksta, — viņš pavisam nepiemēroti iesāka savu aizstāvības runu. — Visi jūs esat braukuši sniega ceļu un zināt, ko tas prasa no cilvēka. Neceliet kājās suni, kas bezspēkā nokritis. Jūs dzirdējāt tikai vienu pusi. Skaidrāks cilvēks par Džeku Vestondeilu nekad nav ēdis no vienas bļodas, ne sedzis vienu segu ar jums vai mani. Pagājušo rudeni viņš visu savu saskaloto zeltu, četrdesmit tūkstošus, nodeva Džo Kastrelam, lai iegulda kadā pasākumā Kanādā. Šodien viņš jau būtu miljonārs. Bet, kamēr viņš aizkavējās Sērkl- sitijā, kopdams ar skorbutu saslimušo biedru, — ko izdarīja Kastrels? Viņš aiziet pie Makfērlenda kārtis spēlēt un aizlaiž visu zelta smilšu maisiņu. Otrā dienā viņu atraduši sniegā beigtu. Un nabaga Džekam sašķīda visi plāni šoziem aizbraukt pie sievas un dēliņa, ko vēl nav pat redzējis. Jūs taču ievērojāt — viņš paņēmis tieši tik daudz, cik viņa partneris paspēlējis, — četrdesmit tūkstošus. Nu viņš ir projām, un ko jūs tagad uzsāksiet?

Kids paraudzījās apkārt uz saviem lokā sēdošajiem biedriem, ievēroja, ka viņu sejas atmaigst, un tad pacēla krūzīti.

— Tātad lai veselība vīram, kas šonakt ceļā, lai pārtikas viņam nepietrūkst, lai viņa suņiem kājas būtu izturīgas, lai sērkociņi arvien iedegtos! Lai viņam labi veicas, lai dievs viņam palīdz un …

— Un lai neveicas jātnieku policijai! — izsaucās Betlzs, iztukšotajām krūzītēm nograbot uz galda.

Загрузка...