Tērauda rīkle

TĒRAUDA RĪKLE

Tā es paliku viens. Man apkārt novembra tumsa ar Virpuļojošu sniegu, māja iegrima kupenās, dūmeņos sāka gaudot vējš. Visus sava mūža divdesmit četrus gadus biju nodzīvojis milzu pilsētā un domāju, ka putenis gaudo tikai romānos. Izrādījās, ka tas gaudo arī īstenībā. Va­kari te bija neparasti gari, lampa ar zilo abažūru atspo­guļojās melnajās loga rūtīs, un es, vērdamies spožajā plankumā pa kreisi no sevis, sapņoju. Sapņoju par ap­riņķa pilsētu — tā atradās četrdesmit verstu attālumā.

Man ļoti gribējās aizbēgt no savas atrašanās vietas uz turieni. Tur-bija elektrība, četri ārsti, ar tiem varētu ap­spriesties, vismaz nebūtu tik baismīgi. Taču aizbēgt ne­bija nekādas iespējas un lāgiem arī pats sapratu, ka tā ir mazdūšība. Jo tieši tāda darba dēļ biju mācījies Medi­cīnas fakultātē…

«… Bet ja nu atvedīs sievieti, kam nenormālas dzem­dības? Vai, teiksim, slimnieku ar iesprūdušu bruku? Ko es iesākšu? Sakiet man, lūdzami! Pirms četrdesmit asto­ņām dienām es ar izcilību beidzu fakultāti, bet izcilība un bruka ir pavisam dažādas lietas. Reiz es redzēju, kā pro­fesors operē iesprūdušu bruku. Viņš strādāja, un es sē­dēju amfiteātrī. Tas ir viss …»

Domājot par bruku, man dažu labu reizi pār muguru noritēja saltas sviedru lāses. Katru vakaru, sadzēries tēju, sēdēju vienā un tai pašā pozā: pa kreisi no manis atra­dās visas rokasgrāmatas operatīvajā dzemdniecībā, pašā virsū mazais Doderleins. Pa labi desmit dažādi operatīvās ķirurģijas sējumi ar attēliem. Es smagi pūtu, smēķēju, dzēru aukstu, melnu tēju …

Tā reiz aizmigu: skaidri atceros šo nakti — tas bija 29. novembris —, es pamodos no trokšņa pie durvīm. Pēc minūtēm piecām, raudams kājās bikses, es nenovērsu lūdzošu skatienu no dievišķajām operatīvās ķirurģijas grā­matām. Pagalmā saklausīju čirkstam slieces — mana dzirde bija kļuvusi ārkārtīgi asa. Atklājās, šķiet, kaut kas vēl ļaunāks par bruku un bērna šķērsguļu: pie manis uz Ni- koļskas slimnīcu pulksten vienpadsmitos vakarā bija at­vesta meitenīte. Kopēja klusi teica:

— Meitenīte gaužām vārga, knapi dzīva … Lūdzami, dakter, nāciet uz slimnīcu …

Atceros, es šķērsoju pagalmu, gāju pretī petrolejas luk­turim pie slimnīcas ārdurvīm un kā apmāts skatījos, kā tas mirkšķina.

Pieņemamā istaba jau bija apgaismota, un mani palīgi pilnā sastāvā gaidīja mani, paguvuši apvilkt uzsvārčus. Tie bija feldšeris Deinjans Lukičs, vēl jauns, bet ļoti spē­jīgs cilvēks, un divas pieredzējušas vecmātes — Anna Nikolajevna un Pelageja Ivanovna. Toties es biju tikai divdesmit četrus gadus vecs ārsts, pirms diviem mēne­šiem beidzis augstskolu un norīkots vadīt Nikoļskas slim­nīcu.

Feldšeris svinīgi atvēra durvis, un parādījās māte. Vel­teņos slīdēdama, viņa iebrāzās^kā vējš, un sniegs uz viņas lakata vēl nebija izkusis. Rokās viņa turēja vīstokli, un tas ritmiski šņākuļoja un svelpa. Mātes seja bija izmi­sumā pārvērsta, viņa klusi raudāja. Kad sieviete nometa kažoku un lakatu un attina vīstokli, ieraudzīju gadus trīs vecu meitenīti. Paskatījos bērnā un uz brīdi aizmirsu operatīvo ķirurģiju, vientulību, savu nederīgo universitā­tes bagāžu, aizmirsu itin visu, meitenītes skaistuma pār­steigts. Ar ko lai to salīdzina? Tādus bērnus mēdz zīmēt vienīgi uz konfekšu kārbām — mati gandrīz nobriedušu rudzu krāsā un savijušies lielās, dabiskās cirtās. Acis zilas, neparasti lielas, vaigi kā lellei. Tādus zīmē eņģeļus. Tikai meitenītes acu dzīli aizēnoja dīvaina duļķe, un es sapratu, ka tās ir bailes, — viņai trūka elpas.

«Pēc stundas bērns nomirs,» ciešā pārliecībā nodomāju, un sirds man sāpīgi sažņaudzās ..;

Pie katra elpas vilciena bērna kaklā iegūlās bedrītes, dzīslas pietūka, bet sejā mainījās iesārta un viegli violeta krāsa, šīs nokrāsas es tūliņ izpratu un novērtēju. Man uzreiz kļuva skaidrs, kas tām par cēloni, un savu pirmo diagnozi noteicu pilnīgi pareizi un, galvenais, reizē ar abām vecmātēm, bet tām taču bija pieredze: «Meite­nītei ir rīkles gala difterija, rīkle jau aizvilkta plēvēm, un drīz tajā vairs nebūs ne spraugas …»

— Cik dienu jau bērns ir slims? — noprasīju, manam personālam saspringti klusējot.

— Piekto dienu,. piekto, — māte atteica un sausām acīm cieši paraudzījās manī.

— Rīkles gala difterija, — caur zobiem izmetu feldše­rim, bet mātei sacīju: — Kur tu agrāk biji? Kur tu biji?

Un šai brīdī man aiz muguras atskanēja raudulīga balss:

— Piekto, tētiņ, piekto!

Atskatījos un ieraudzīju rāmi stāvam lakatā ietinušos večiņu ar apaļu seju. «Būtu labi, ja tādu vecomāšu pa­saulē nemaz nebūtu,» smeldzīgā briesmu priekšnojautā nodomāju un teicu:

— Tu, vecomāt, nejaucies vidū un netraucē! — Bet mātei noprasīju vēlreiz: — Kur tu biji agrāk? Piecas die­nas! Vai tev prāts?

Piepeši sieviete ar neapzinātu kustību pasniedza mei­tenīti vecmāmuļai un nokrita manā priekšā ceļos.

— Dod bērnam kādas piles, — māte teica un sita pieri pret grīdu, — ja viņa nomirs, pakāršos!

— Tūliņ celies augšā, — es atbildēju, — citādi ar tevi nemaz nerunāšu.

Māte ātri piecēlās, nošvīkstinādama platos brunčus, pa­ņēma bērnu no vecmāmuļas rokām un sāka šūpot. Vecā, pret stenderi pagriezusies, ņēmās lūgt dievu, bet meite­nīte joprojām vilka elpu, šņākuļodama kā čūska. Feldšeris ierunājās:

— Tā viņi visi dara. Ļauti-ņi. — Un ūsas viņam sa­šķiebās greizi.

— Ko, vai tad viņa mirs? — māte noprasīja, manī ska­tīdamās — tā man likās — ar negantu niknumu.

— Viņa mirs, — es paklusi un cieti atteicu.

Vecmāmuļa tūliņ uzrāva brunču stērbeli un sāka ar

to slaucīt acis. Turpretī māte man pārvērstā balsī uz­brēca:

— Dod jel, palīdzi viņai! Dod pilienus!

Skaidri redzēju, kas mani sagaida, un paliku nelokāms.

— Kādus pilienus viņai dot? Pasaki! Bērns smok nost, rīkle jau aizvilkta ciet. Piecas dienas tu meitēnam ļāvi mocīties piecpadsmit verstu attālumā no manis. Ko tu tagad gribi?

— Tev, tētiņ, labāk zināms, — man pie kreisā pleca gaudulīgā balsī iečinkstējās vecā, un es uzreiz jutu pret viņu naidu.

— Ciet klusu! — uzsaucu. Un, pagriezies pret feldšeri, pavēlēju bērnu paņemt. Māte pasniedza vecmātei mei­tenīti, kura sāka ķepuroties un acīmredzot gribēja brēkt, bet balss vairs nespēja izlauzties. Māte metās mazo sar­gāt, bet mēs viņu atbīdījām nost, un man spožlampas gaismā izdevās ieskatīties bērna kaklā. Agrāk nekad ne­biju difteriju redzējis, tikai vieglus gadījumus, kas drīz vien aizmirsās. Kaklā burzguļoja balti lēveri. Bērns pie­peši izelpoja un iespļāva man sejā, bet es, domu pār­ņemts, pat nesatrūkos savu acu dēļ.

— Redzi, — es ierunājos, pats apbrīnodams savu mieru, — tā nu tas ir. Par vēlu. Bērns mirst. Un nekas cits ne­var līdzēt, vienīgi operācija.

Mani sagrāba šausmas, ka esmu to pateicis, taču ne­teikt nevarēju. «Bet ja nu viņas piekritīs?» man iešāvās prātā.

— Ko tas nozīmē? — māte jautāja.

— Rīkle zemāk jāpārgriež un jāieliek sudraba cauru­līte, lai bērns varētu elpot, tad varbūt varēsim viņu glābt, — es paskaidroju.

Māte manī paskatījās kā jukušā un aizlika bērnam priekšā rokas, sargādama to no manis, bet vecā atkal sāka murmināt:

— Vai prāts! Neļauj griezt! Vai prāts! Pašu rīkli?!

— Ej nost, vecā! — es viņai naidīgi teicu. — Iešļir- ciniet kamparu! — pavēlēju feldšerim.

Ieraudzījusi šļirci, māte negribēja meitenīti dot, taču mēs viņai ieskaidrojām, ka tas nav nekas briesmīgs.

— Varbūt tas viņai līdzēs? — māte iejautājās.

— Tas nekā nelīdzēs.

Tad māte sāka skaļi raudāt.

— Rimsties, — es noteicu. Izņēmu pulksteni un pie­bildu: — Piecas minūtes ļauju apdomāt. Ja nebūsiet ar mieru, tad pēc piecām minūtēm pats to vairs neuzņemšos darīt.

— Neļaušu! — māte asi atcirta.

— Mēs neļausim vis! — vecā piebalsoja.

— Nu, kā gribat, — dobji atbildēju un nodomāju: «Tā, viss kārtībā! Man kļuva vieglāk. Es visu pateicu, piedā­vājos; rau, cik pārsteigtas izskatās vecmātes. Sievietes atteicās, un es esmu glābts.» Un, tiklīdz biju tā nodo­mājis, manā vietā kāds cits svešādā balsī sacīja:

— Vai jums nemaz nav sajēgas? Kā jūs varat neat­ļaut? Jūs bērnu grūžat nāvē. Piekrītiet! Kā jums nav žēl?

— Nē! — māte atkal iekliedzās.

Klusībā nodomāju: «Ko es daru? Es taču meiteni no­bendēšu.» Tomēr sacīju ko citu:

— Nu, ātrāk, ātrāk .piekrītiet! Nevilcinieties! Bērnam jau nagi metas zili!

— Nē! Nē!

— Ja ne, tad ne, aizvediet viņas uz palatu, lai sēž tur.

Sievietes tika aizvestas pa pustumšo gaiteni. Dzirdēju

viņu vaimanas un meitenītes svelpjošo elpu. Feldšeris tū­liņ atnāca atpakaļ un paziņoja:

— Piekrīt!

Iekšēji pārakmeņojies, es tomēr skaidri teicu:

— Nekavējoties sterilizējiet skalpeli, šķēres, āķus, zondi!

Mirkli vēlāk skrēju pāri pagalmam, kur švīkstēdams

velnišķi virpuļoja putenis, ieskrēju savā dzīvoklī un, mi­nūtes skaitīdams, pakampu grāmatu, pašķirstīju to, atradu zīmējumu, kur bija attēlota traheotomija. Tajā viss bija skaidri un vienkārši: kakls pārgriezts, skalpelis ieva­dīts elpvadā. Sāku lasīt tekstu, bet nekā nesapratu, vārdi acu priekšā it kā lēkāja. Nekad nebiju redzējis, kā izdara traheotomiju. «Ek, nu jau ir par vēlu,» nodomāju, sku­mīgi paskatījos uz zilo gaismu, uz spilgto zīmējumu, jutu, ka man plecos uzvēlies grūts, baismīgs darbs, un, puteni nemanīdams, gāju atpakaļ uz slimnīcu.

Pieņemamā telpā man pretī metās ēna kuplos brunčos un kāda balss iečinkstējās:

— Tētiņ, vai nu tā var — ņemt un griezt meitēnam rīkli pušu? Kur tas dzirdēts? Viņa, nejēgas sievišķis, pie­krita. Bet manas piekrišanas gan tam nav un nav. Ārstē­jiet ar pilēm, bet rīkli griezt neļaušu!

— Dzeniet ārā to veču! — es uzkliedzu un ātrās dus­mās piebildu: — Tu pati esi nejēga! Tu pati! Un tieši viņa ir saprātīga! Un vispār tev neviens nekā neprasa! Dzeniet veču ārā!

Vecmāte cieši saņēma sieviņu un izstūma no palātas.

— Viss sagatavots! — piepeši pavēstīja feldšeris.

Mēs iegājām mazajā operāciju zālē, un es kā caur miglu ieraudzīju spožos instrumentus, žilbinošo lampu, vaska­drānu … Pēdējo reizi izgāju pie mātes, no kuras rokām bērns bija gandrīz jāizrauj ar varu. Izdzirdu tikai pie­smakušu balsi, kas teica: — Vīra nav mājā. Pilsētā. Pār­nāks, uzzinās, ko esmu padarījusi, — nositīs mani!

— Nudien nositīs, — atkārtoja veča, ar šausmām nolū­kodamās manī.

— Nelaist viņas-operāciju zālē! — es pavēlēju.

Mēs palikām operāciju zālē vieni. Personāls, es un mei­tenīte Lida. Viņa izģērbta sēdēja uz galda un klusītēm raudāja. Meitenīti noguldīja, saturēja, kaklu tai nomaz­gāja, nozieda ar jodu, un es satvēru skalpeli, nodomā­dams: «Ko gan es daru?» Telpā bija ļoti klusu. Sažņau­dzu skalpeli un novilku vertikālu svītru pār apaļīgo, balto kaklu. Neparādījās neviena asinslāse. Liku nazim otrreiz slīdēt pa balto svītru, kas vīdēja zem pāršķeltās ādas. Atkal ne piliena asiņu. Lēni, pūlēdamies atcerēties kādreiz atlantos redzētus zīmējumus, ar neasu zondi sāku šķirt smalkos audus. Un tad brūces lejasdaļā no kaut kurienes izšļācās tumšas asinis, acumirklī pārplūdināja visu brūci un sāka tecēt pa kaklu. Feldšeris ar tamponiem tās slau­cīja nost, bet asinis nestājās. Atcerēdamies visu, ko biju redzējis universitātē, ar pincetēm lūkoju aizspiest brūces malas, taču nekas nelīdzēja.

Man kļuva salti un piere norasoja. Jutu skaudru no­žēlu, ka esmu gājis uz Medicīnas fakultāti un nokļuvis šai nomaļajā kaktā. Niknā izmisumā uz labu laimi iegrūdu

pinceti kaut kur līdzās brūcei, saspiedu to, un asinis uz­reiz mitējās plūst. Mēs nosusinājām brūci ar marles vīš­ķiem, un tā parādījās man acu priekšā tīra un pilnīgi ne­izprotama. Nekāds elpas vads nekur nebija manāms. Brūce nelikās līdzīga nevienam zīmējumam. Pagāja vēl divas trīs minūtes, kurās gluži mehāniski un bez kādas jēgas rakņājos brūcē te ar skalpeli, te ar zondi, meklē­dams elpvadu. Un otrās minūtes beigās zaudēju cerību to atrast. «Viss pagalam,», domāju, «kāpēc man vajadzēja to darīt? Varēju taču operāciju nepiedāvāt, un Lida būtu mierīgi nomirusi palātā, bet tagad tā mirs ar pārgrieztu kaklu, un es nekad un ne ar ko nevarēšu pierādīt, ka viņa tik un tā būtu nomirusi un es nevarēju viņai kaitēt…» Vecmāte klusēdama noslaucīja man pieri. «Nolikt nazi un teikt: nezinu, ko tālāk iesākt,» man iešāvās prātā, un es iedomājos mātes acis. No jauna satvēru skalpeli un bez­prātīgi ar asu kustību dziji pāršķēlu audus. Tie pašķīrās, un pēkšņi manā acu priekšā atradās elpvads.

— Āķus! — aizsmacis izgrūdu.

Feldšeris tos padeva. Nostiprināju āķus vienā un otrā pusē un vienu no tiem pasniedzu turēt feldšerim. Tagad neredzēju nekā cita, vienīgi rīkles pelēcīgos gredzentiņus. Iedūru rīklē asu skalpeli — un sastingu. Tā sāka celties ārā no brūces, man pazibēja doma, ka feldšeris sajucis prātā: viņš to piepeši rāva laukā. Man aiz muguras ievai­dējās abas vecmātes. Pacēlu acis un sapratu, kas noticis: feldšeris smagajā gaisā pamazām zaudēja samaņu un, āķi no rokām neizlaizdams, vilka sev līdzi elpvadu. «Viss ir pret mani, tas ir liktenis,» es nodomāju, «tagad mēs, bez šaubām, Lidu būsim nobendējuši,» un klusībā stingri apņēmos: «Tiklīdz aiziešu mājās — nošaušos…» Te ve­cākā no abām vecmātēm, acīmredzot daudz ko pieredzē­jusi, ar tādu kā plēsoņas lēcienu metās pie feldšera, iz- kampa tam no rokas āķi un, zobus sakodusi, izgrūda;

— Turpiniet, dakter …

161

Feldšeris ar troksni nogāzās un apdauzījās, bet mēs uz viņu neskatījāmies. Iedūru skalpeli elpvadā un ieva­dīju tajā sudraba caurulīti. Tā ieslīdēja viegli, taču Lida palika nekustīgi guļam. Gaiss elpvadā neiekjuva, kā tam vajadzēja notikt. Es dziļi nopūtos un paliku stāvam — nekā vairāk nevarēju izdarīt. Man gribējās kādam lūgt piedošanu, izteikt nožēlu par savu vieglprātību un par to, ka reiz iestājos Medicīnas fakultātē. Valdīja klusums. Re­dzēju, kā Lidas seja metas zilgana. Man jau gribējās at-

6 - 2209

mest visam ar roku un raudāt, kad Lida piepeši kram­pjaini noraustījās, ar šalti izgrūda pa caurulīti pretīgas gļotas — un gaiss svilpdams ielauzās bērna rīklē, te mei­tenīte sāka elpot un brēkt. Šai brīdī feldšeris, bāls, svied­riem klāts, piecēlās, ar šausmām stulbi pablenza uz brūci un sāka man palīdzēt to aizšūt.

Kā pa murgiem cauri sviedru miglai, kas aizsedza man acis, redzēju vecmāšu laimīgās sejas, un viena no viņām man teica:

— Operācija nu gan jums izdevās lieliski, dakter.

Es iedomājos, ka vecmāte par mani zobojas, un drūmi pablenzu viņā caur pieri. Tad atvērās durvis, uzvēdīja svaigs gaiss. Lidu, palagā ievīstītu, iznesa, un durvīs tū­liņ parādījās māte. Acis tai bija kā plēsīgam zvēram. Vina man noprasīja: , — Nu?

Padzīrdis sievietes balsi, jutu, ka man par muguru sāk plūst sviedri, — tikai tobrīd apjēdzu, kas notiktu, ja Lida operācijas laikā būtu mirusi. Taču es pavisam mierīgā balsī viņai atbildēju:

— Rāmu garu! Dzīva. Ceru, arī paliks dzīva. Tikai, kamēr caurulīti neizņemsim, ne vārda nerunās — to nu ziniet.

Un te kā no zemes izlīda vecmāmuļa un pārkrustījās pret durvju rokturi, pret mani, pret griestiem. Bet man uz viņu vairs dusmu nebija. Pagriezos, pavēlēju iešļircināt Lidai kamparu un pārmaiņus dežurēt pie viņas. Tad pāri pagalmam devos uz dzīvokli. Atceros, kabinetā dega zilā lampa, uz galda Doderleins un citas grāmatas. Neizģērbies piegāju pie dīvāna, apgūlos uz tā un tai pašā mirklī nekā vairs neredzēju, aizmigu un pat nesapņoju.

Pagāja viens mēnesis, tad otrs. Biju daud-z ko jau pie­redzējis, bija gadījies arī šis tas briesmīgāks par Lidas rīklīti. Biju to pat piemirsis. Apkārt visu klāja sniegs; pacientu skaits auga ar katru dienu. Un reiz, jau pēc Jaungada, pieņemamā istabā pie manis ienāca sieviete, aiz rokas vezdama meitēnu, satuntuļotu kā tupesīti. Sievietes acis staroja. Ielūkojos ciešāk un pazinu: *

— Ā, Lida! Kā tad iet?

Nu viss jau labi.

Lidai attina kaklu. Viņa ķepurojās pretī un vairījās, taču man izdevās pacelt mazās zodu un paskatīties. Uz sārtā kakla rēgojās brūna, vertikāla rēta un tai šķērsām pāri divas smalkas šuvju rētiņas.

— Viss kārtība, — es sacīju, — -varat vairs nebraukt.

— Tencinu, dakter, lai jums paldies, — māte sacīja un skubināja Lidu: — Teic nu tēvocītim paldies!

Taču Lida negribēja man neko teikt.

Es viņu vairs nekad netiku redzējis. Sāku šo gadījumu aizmirst. Bet pacientu skaits nemitīgi auga. Tā pienaca diena, kad pieņēmu simt desmit cilvēku. Mēs sakām de­viņos no rīta un beidzām astoņos vakarā. Grīļodamies vilku nost uzsvārci. Vecākā no abām vecmātēm man teica:

— Par slimnieku pieplūdumu varat pateikties traheoto- mijai. Vai zināt, ko sādžās stāsta? Ka jūs slimajai Lidai viņas pašas rīkli esot apmainījis pret tērauda un kaklu aizšuvis. Ļaudis īpaši brauc uz to sādžu meitēnu apskatīt. Apsveicu, dakter, esat kļuvis slavens!

— Un meitēns vēl arvien dzīvojot ar tērauda rīkli? — es ieprasījos.

— Jā, dzīvojot ar tērauda: Nu, bet jūs, dakter, tiešām -' esat meistars. Un taisni prieks, cik aukstasinīgi strādājat!

— M-jā … Vai zināt, es nekad neuztraucos, — nezin kāpēc teicu, tomēr jutu," ka aiz noguruma nespēju sajust pat kaunu, tikai novērsu acis sāņus. Atsveicinājos un de­vos uz dzīvokli. Lielām pārslām sniga, visu klāja balta sega, dega lukturis, un mans miteklis izskatījās vientuļš, mierīgs un cienīgs. Un iedams es vēlējos tikai vienu —• gulēt;

1925