TARASS BUĻBA
«Bet nu pagriezies, dēls! Vai, kāds tu jocīgs! Kas tie jums ir par mācītāju apakšsvārkiem? Un šitā visi staigā akadēmijā?» Šādiem vārdiem saņēma vecais Buļba savus divi dēlus, kas mācījās Kijevas bursā un bija atbraukuši mājās pie tēva.
Viņa dēli bija tikko nokāpuši no zirgiem. Tie bija divi braši jaunekļi, kas vēl raudzījās no pieres apakšas kā nesen izlaisti semināristi. Viņu spēcīgās, veselīgās sejas bija klātas pirmām matu pūkām, ko vēl nebija skāris bārdas nazis. Viņi bija ļoti apmulsuši par tādu tēva saņemšanu un stāvēja nekustīgi, nolaiduši acis uz zemi.
«Pagaidiet, pagaidiet! Ļaujiet man jūs labi apskatīt,» turpināja viņš, tos grozīdams, «un kas jums par gariem svit- kiem! Kas par svitkiem! Tādu svitku nemaz pasaulē nav redzēts. Nu, bet lai kāds no jums paskrien! es gribu redzēt, vai viņš nenoliksies gar zemi, sapinies apakšējā stērbelē.»
«Nesmejies, nesmejies, tēvs!» sacīja beidzot vecākais no viņiem.
«Skat vien, kāds lepns, bet kāpēc gan lai es nesmietos?»
«Nu tā; kaut arī tu man tēvs esi, bet, ja smiesies, tad, nudien, piekaušu!»
«Ak šitāds tu man dēls! kā! tēvu?» sacīja Buļba, atkāpies izbrīnā dažus soļus atpakaļ.
«Kaut vai tēvu. Par apvainošanu nešķirošu un nepiedošu nevienam.»
«Kā tad tu gribi ar mani kauties? varbūt ar dūrēm?»
«Pilnīgi vienalga ar ko.»
«Nu, nāc uz dūrēm!» saka Buļba, uzrotījis piedurknes, «gribu redzēt, kas par vīru tu esi dūrēs!»
Un tēvs ar dēlu apsveicināšanās vietā pēc ilgas prombūtes sāka viens otru apveltīt belzieniem gan pa sāniem, gan pa vidukli, gan krūtīm, brīžiem atkāpjoties un atskatoties, brīžiem par jaunu uzbrūkot.
«Paskatiet, labi ļautiņi: vecais muļķis kļuvis! pavisam prātu izkūkojis!» runāja viņu bālā, kalsnējā un labsirdīgā māte, kas stāvēja pie sliekšņa un nebija vēl paguvusi apkampt savus acuraugus. «Bērni atbraukuši mājās, vairāk nekā gadu neesmu viņus redzējusi, bet viņš sadomājis nezinko: ar dūrēm spēkoties!»
«Bet viņš braši sitas!» sacīja Buļba apstādamies. «Nudien, labi!» turpināja viņš, mazliet sakārtodamies, «tā, ka labāk nemaz nemēģināt. Būs krietns kazaks! Nu, sveiks, dēliņ, sabučosimies!» Un tēvs ar dēlu sāka skūpstīties, «Labi, dēliņ! Tā tu sit katru, kā mani dauzīji: nevienam nepalaidies! Un tomēr tev ir smieklīgs tērps: kas tā par saiti karājas? Un tu, Beibas, ko tu stāvi, rokas nolaidis?» runāja viņš, griezdamies pie jaunākā: «ko tad tu, suņa dēls, nesit mani?»
«Ko vēl neizdomās!» runāja māte, kas pa to laiku apkampa jaunāko. «Un nāk gan prātā, lai paša bērns tēvu sistu! Un it kā tam nu būtu īstais laiks: bērns jauns, no- braucies tādu ceļu, noguris…» (šis bērns bija pāri par divdesmit gadu un tieši asi garumā); «viņam tagad būtu jāatpūšas un kaut kas jāieēd, bet šis spiež viņu kauties!»
«E, tu jau tāds luteklītis, kā es redzu!» runāja Buļba. «Neklausies, dēliņ, mātē: viņa ir bāba, viņa nekā nezina. Kādu jums maigumu? Jūsu maigums — plašs klajums un labs zirgs: tas jūsu maigums! Un vai jūs redzat šo zobenu? Tas ir jūsu māte! Tas viss ir blēņas, ar ko piebāž jūsu galvas: ir akadēmijas, ir visas tās grāmatas, ābeces un filozofija — es uzspļauju uz visu to!» Te Buļba piemetināja tādu vārdu, kuru pat nelieto rakstos. «Bet labāk es jūs jau nākamo nedēļu nosūtīšu uz Aizkrāci. Lūk, kur gudrības, ka gudrības! Tur jums skola; tur tikai jūs pieņemsieties saprašanā.»
«Un pavisam tikai vienu nedēļu būs viņi mājās?» sacīja žēlabaini, ar asarām acīs, kalsnējā vecīte — māte: .-pat brīvāk padzīvot viņiem, nabagiem, neiznāks; neiznāks pat dzimto māju apskatīt, un man neiznāks diezgan noraudzīties viņos!»
«Gana, gana gaudot, vecene! Kazaks nav tādēļ, lai krāmētos ar sieviešiem. Tu jau nu noslēptu viņus abus sev zem brunčiem un tupētu tiem virsū kā uz vistu olām. Ej, ej, un liec mums drīzāk galdā visu, kas vien ir. Nav vajadzīgs uz- pūtņu, medeņu, magoņu maizīšu un citu kārumu, nes mums veselu aunu, dod kazu, medus dzērienus četrdesmitgadīgos! Un degvīna vairāk, degvīnu bez visādiem izgudrotiem niekiem, bez rozinēm un visādām zālītēm, bet tīru, putojošu degvīnu, kas dzirkstī un šņāc kā traks.»
Buļba vadīja savus dēlus istabā, no kurienes strauji izskrēja divi skaistas meičas — kalpones, zelta monistēs, kuras bija posušas istabas. Viņas, kā redzams, bija iztrūkušās no paniču atbraukšanas, kuri labprāt nevienam negrieza ceļu, vai arī vienkārši tā gribēja ievērot savu sievišķīgo paradumu, iesaukties un mesties prom, ieraugot vīrieti, un pēc tam no liela kauna ilgi aizsegt seju ar piedurkni. Istaba bija iekārtota tā laika gaumē, par kuru dzīvi norādījumi palikuši tikai dziesmās un tautas teikās, ko vairs Ukrainā nedzied bārdainie aklie sirmgalvji klusas banduras trinkšķināšanas pavadījumā, ļaužu pūļa apstāti, — tā karu un grūtā laika gaumē, kad Ukrainā sākās sadursmes un cīņas par uniju. Viss bija tīrs, krāsainiem māliem izziests. Pie sienām — zobeni, pātagas, putnu sieti, tīkli un šautenes, mākslīgi apdarināts pulvera rags, zirga zelta iemaukti un pinekļi ar sudraba plāksnītēm. Logi istabā bija mazi, apaļiem, nespodriem stikliem, kādus šodien sastop tikai vecās baznīcās, caur kuriem nevarēja citādi skatīties, kā paceļot aizbīdāmo stiklu. Ap logiem un durvīm bija sarkani ieloki. Kaktu plauktos stāvēja krūzes, pudeles un pudelītes no zaļa un zila stikla, gravēti sudraba kausi, dažāda izstrādājuma apzeltīti biķerīši: veneciešu, turku, čerkesu, kas bija iekļuvuši Buļbas istabā pa dažādiem ceļiem caur trešām un ceturtām rokām: viņos brašajos laikos tas bija visai parasti. Liepu soli visapkārt istabai; milzīgs galds zem svētbildēm goda kaktā; plata krāsns ar aizkrāsnīm, iedobumiem un izdobumiem, klāta krāsainiem, raibiem podiņiem, — viss tas bija ļoti pazīstams mūsu diviem jaunekļiem, kas nāca katru gadu mājās brīvdienās, — nāca tāpēc, ka viņiem nebija vēl zirgu un tāpēc, ka nebija parasts atļaut skolēniem jāt jāšus. Viņiem bija tikai gari čupri, aiz kuriem viņus varēja izplucināt katrs kazaks, kas nēsāja ieroci. Buļba tikai uz viņu beigu izlaidumu nosūtīja viņiem pretī no sava ganāmpulka jaunu ērzeļu pāri.
Buļba dēlu atbraukšanas gadījumā lika sasaukt visus sot- ņikus un visus pulka priekšniekus, kas vien bija mājās: un kad atnāca divi no viņiem un jesauls Dmitro Tovkačs, viņa vecs draugs, viņš tūlīt tiem stādīja priekšā dēlus, sacīdams: «Nu paskatiet, kas par puišiem! Sūtīšu viņus drīz uz Seču.» Viesi apsveica ir Buļbu, ir abus jaunekļus, un sacīja viņiem ka tie dara pareizi un ka nav labākas skolas jaunam cilvēkam kā Aizkrāces Seča.
«Nu tad, brāļi pani, sēdieties katrs, kur kurajam labāk, pie galda. Nu, dēliņi! vispapriekšu iedzersim sīvo!» tā runāja Buļba, «dievs svētī! Esiet sveiki, dēliņi: ir tu, Ostap, ir tu, Andrij! Lai nu dievs dod, ka jūs vienmēr karā būtu veikli! ka jūs pagānus sistu, un turkus sistu, un tatarus sistu; un ja arī poļi kaut ko uzsāktu pret mūsu ticību, sitiet tad arī poļus. Nu, pasniedz savu glāzīti; ko, vai nav labs sīvais? Bet kā ir latiniski sīvais? Ta ta, dēliņ, muļķi bija latiņi: viņi pat nezināja, ka pasaulē ir sīvais. Kā, lūk, to sauca, kas latiņu pantus rakstīja? Es grāmatā neesmu stiprs, un tāpēc arī nezinu: Horacijs vai?
«Redz, kāds tas tēvs!» nodomāja pie sevis vecākais dēls Ostaps; «visu vecais suns zina, un tad vēl izliekas.»
«Es domāju, archimandrits jums nedeva ne paostīt sīvā,» turpināja Tarass. «Un atzīstieties, dēliņi, vai stipri jūs pēra ar bērza un svaigiem ķirša žagariem pa muguru un pa visu ko, kas vien kazakam ir? Bet varbūt, tā kā jūs esat kļuvuši jau pārāk gudri, varbūt jūs pat ar ādas pletnēm pēra? Varbūt ne tikai sestdienās, bet tika arī trešdienās un ceturtdienās?»
«Nav ko pieminēt, tēvs, kas ir bijis,» atbildēja vienaldzīgi Ostaps, «kas bijis, tas pagājis!»
«Lai tagad palūko!» sacīja Andrijs, «lai tik tagad kāds pieduras. Lai tik tagad pagadās kaut kādi tatari, tad viņi zinās, kas par rīku ir kazaka zobens!»
«Labi, dēliņ! nudien, labi! Ja jau nu tad uz to iziet, tad arī es ar jums braucu! nudien, braucu. Kādu velnu man te gaidīt? Lai es kļūtu par griķu sējēju, māju kopēju, lai uzmanu aitas un cūkas un bābojos ar sievu? Lai tak viņa izput: es esmu kazaks, negribu! Kas par to, ka nav kara? Es braukšu ar jums uz Aizkrāci tāpat — izklaidēties. Nudien, braukšu!» Un vecais Buļba mazpamazām iekarsa, iekarsa, beidzot saniknojās pavisam, piecēlās no galda un, iecirties, piesita ar kāju. «Rītu braucam! Kādēļ atlikt? Kādu naidnieku mēs te iztupēsim? Kam mums šī būda? Ka"tn mums viss tas? Kam šie podi?» To sacījis, viņš sāka dauzīt un svaidīt podus un pudeles. Nabaga vecīte, kas bija jau pieradusi pie tādām sava vīra izdarībām, visā skumji noraudzījās, sēdēdama uz sola. Viņa nedrīkstēja nekā sacīt; bet, izdzirdusi viņai tik briesmīgo lēmumu, viņa nespēja novaldīt asaras; viņa uzlūkoja savus bērnus, ar kuriem viņai draudēja tik drīza šķiršanās, — un neviens nebūtu spējīgs aprakstīt visu viņas sāpju kluso spēku, kas, šķita, drebēja viņas acīs un drudžaini sakniebtajās lūpās. Buļba bija briesmīgi stūrgalvīgs. Tas bija viens no tiem raksturiem, kādi varēja rasties tikai grūtajā XV gadsimtā Eiropas pusnomadu stūri, kad visa pirmatnējā dienvidus Krievija, savu kņazu pamesta, bija izpostīta, līdz pamatiem nodedzināta mongoļu laupītāju nepārtrauktajos iebrukumos; kad, zaudējis māju un pajumti, cilvēks te kļuva varonīgs; kad krāsmatās, bargu kaimiņu un mūžīgu briesmu apdraudēts, viņš apmetās un pierada lūkoties tām tieši acīs, aizmirstot, vai pasaulē vispār ir kādas bailes; kad kaujas liesma apdvesa seno, mierīgo slavu garu un radās kazaki — plašs, vaļīgs krievu dabas vēriens, un kad visas upmalas, pārceltuves, krastu lēzenās un ērtās vietas bija sētin piesētas kazakiem, kuru lielo skaitu neviens nezināja, un viņu drosmīgie biedri varēja ar pilnām tiesībām atbildēt sultanam, kas bija vēlējies zināt to skaitu: «Kas viņu zina! pie mums viņi izkaisīti pa visu stepi: kur bairaks, tur kazaks» (kur mazs pauguriņš, tur jau arī kazaks). Tā bija tiešām neparasts, krievu spēku izpausme: to bija izšķīlušas no tautas krūtīm nedienu šķiltavas. Agrāko kņazu novadu, sīko pilsētiņu vietā, kuras bija pieblīvētas suņu puišiem un piķieriem, naidīgo, sīko kņazu vietā, kas tirgojās ar pilsētām, nodibinājās lielas sādžas, kureņi un apcietinājumi, kurus saistīja kopējas briesmas un naids pret nekristītiem laupītājiem. Visiem jau zināms no vēstures, kā viņu mūžīgā cīņa un nemierīgā dzīve izglābusi Eiropu no nemitīgiem uzbrukumiem, kas draudēja to sagraut. Poļu karaļi, kas mazo kņazu vietā kļuva par šo plašo zemju valdniekiem, izprata kazaku nozīmi un tādas kaujai un aizsardzībai veltītas dzīves labumus. Viņi tos pamudināja un atbalstīja šādu iekārtu. Padoti viņu attālai valdībai, hetmaņi, izvēlēti no pašu kazaku vidus, pārveidoja apcietinājumus un kureņus pulkos un kārtīgos apgabalos. Tas nebija ierindas karaspēks, tādu neviens nebūtu ieraudzījis; bet kara un vispārējās kustības gadījumā, astoņu dienu laikā, ne vēlāk, katrs ieradās uz zirga, visā savā apbruņojumā, saņemdams tikai vienu červoncu maksas no karaļa, un divi nedēļās sapulcējās tāds karaspēks, kādu nespētu salasīt nekādas rekrūšu iesaukšanas. Karagājiens beidzās, — karavīrs devās projām pļavās un tīrumos, uz Dņepras pārceltuvēm, zvejoja zivis, tirgojās, brūvēja alu, un bija brīvs kazaks. Tā laika sveštautieši brīnījās toreiz par viņa tiešām neparastajām spējām. Nebija amata, ko kazaks nebūtu pratis: izdedzināt degvīnu, pagatavot ratus, samalt pulveri, paveikt kalēja, atslēdznieka darbu, un visam tam piedevām sirot uz velna paraušanu, dzert un dzīrot, kā to spēj tikai vienīgi krievs, — viss tas viņam bija pa plecam. Bez reģistrētajiem kazakiem, kas uzskatīja par pienākumu ierasties kara laikā, varēja katrā laikā, lielas nepieciešamības gadījumā salasīt veselus pulkus brīvprātīgo: vajadzēja tikai jesauliem iziet cauri visu sādžu un miestiņu tirgiem un laukumiem un izsaukt pilnā balsī, uzkāpjot uz ratiem: «Ei, jūs, aldari, brūvētāji! gana jums alu brūvēt, un aizkrāsnēs vārtīties, un ar savām treknajām miesām mušas barot! Dodieties izpelnīties bruņinieku slavu un godu! Jūs, arāji, griķu sējēji, avju gani, sievu mīlētāji! gana jums arklam pakaļ staigāt, un notraipīt ar zemi savus dzeltenos zābakus, un lavīties sievām klāt, un postīt bruņinieku spēku! laiks iegūt kazaku slavu!» Un šie vārdi bija kā dzirkstis, kas krīt uz sausa koka. Arājs salauza arklu, brūveri un aldari pameta savus toverus un sadauzīja mucas, amatnieks un tirgotājs sūtīja pie velna ir amatu, ir bodi, sasita podus mājā — un visi, kas vien bija, sēdās zirgos. Ar vārdu sakot, krievu raksturs ieguva te varenu, plašu vērienu, spēcīgu izpausmi uz āru. Tarass bija viens no pirmatnējiem vecajiem pulkvežiem: viņš bija pilnīgi kā radīts kaujas trauksmei un izcēlās ar sava rakstura stūraino taisnīgumu. Toreiz krievu muižniecībā sāka parādīties Polijas ietekme. Daudzi jau bija pieņēmuši poļu paražas, kultivēja greznību, turēja lieliskus kalpotājus, medību vanagus, piķierus, pusdienas, galmus. Tarasam tas negāja pie sirds. Viņš mīlēja vienkāršo kazaku dzīvi un bija paguvis sanaidoties ar tiem saviem biedriem, kas bija sliecīgi Varšavas pusei, saukdams tos par poļu panu kalpiem. Mūžam nerimstīgs, viņš uzskatīja sevi par likumīgo pareizticības aizstāvi. Viņš patvaļīgi iegriezās ciemos, kur vien sūdzējās par rentnieku apspiešanu un par jaunu nodevu palielināšanu mājām. Viņš pats ar saviem kazakiem turēja pār viņiem tiesu un noteica sev par likumu, ka trijos gadījumos vienmēr ir nepieciešami ķerties pie zobena, proti: kad komisāri nebija kaut kādi parādījuši cieņu vecākajiem un stāvēja lo priekšā cepurēs; kad pulgoja pareizticību un negodāja senču paražas, un beidzot, kad naidnieki bija pagāni un turki, pret kuriem viņš katrā ziņā uzskatīja par atļautu pacelt ieroci par godu kristīgajai ticībai. Tagad viņš jau iepriekš priecājās domādams, kā viņš ieradīsies ar saviem diviem dēliem Sečā un sacīs: «Nu, palūkojieties, kādus brašus jaunekļus es jums atvedu!»; kā tos iepazīstinās ar visiem vecajiem, kaujās norūdītajiem kara biedriem; kā viņš noraudzīsies uz viņu pirmajiem panākumiem kaujas mākslā un dzīrošanā, ko arī uzskatīja par vienu no galvenajām bruņinieka cilde- nībām. Sākumā viņš tā kā gribēja nosūtīt viņus vienus pašus; bet, redzēdams viņus svaigus, noaugušus, miesīgi spēcīgus un skaistus, viņa karavīra gars aizdegās, un viņš tūlīt jau otrā dienā nolēma arī pats ar viņiem braukt, kaut gan uz to viņu mudināja vienīgi viņa stūrgalvīgā griba. Viņš jau rosījās un nodeva rīkojumus, izraudzīja zirgus un zirgu piederumus jaunajiem dēliem, apstaigāja zirgu staļļus un klētis, izlasīja kalpus, kam rītu jābrauc kopā ar viņiem. Jesaulam Tovkačam nodeva visas pilnvaras kopā ar stingru nosacījumu ierasties tūdaļ pat ar visu pulku, tiklīdz viņš pados no Sečas kādu ziņu. Kaut arī viņš bija iereibis un viņa galvā vēl kūpēja apīnis, viņš neaizmirsa nekā; viņš pat nodeva pavēli padzirdināt zirgus un iebērt tiem silēs lielākos un labākos kviešus, un atgriezās noguris no savām rūpēm.
«Nu, bērni, tagad jāguļ, un rītu darīsim to, ko dievs liks. Neklāj nu mums gultas! mums gultas nav vajadzīgas; mēs gulēsim pagalmā.»
Nakts tikko vēl bija pārņēmusi debesis; bet Buļba arvien gulās agri. Viņš izlaidās tepiķī, apsedzās ar aitādu kažoku, jo nakts gaiss bija diezgan dzestrs un Buļba mīlēja siltāk apsegties, kad viņš bija mājās. Viņš drīz sāka krākt, un viņam sekoja viss pagalms; viss, kas vien atradās tā dažādos kaktos, sāka krākt un dziedāt. Vispirmais aizmiga naktssargs, jo viņš bija visvairāk dzēris par godu jauno kungu atbraukšanai. Tikai nabaga māte negulēja. Viņa pieplaka savu dārgo dēlu galvgalim, kuri gulēja viens otram blakus. Viņa sukāja ar ķemmi viņu jaunās, nevērīgi sabužinātās sprogas un slacināja tās asarām. Viņa lūkojās tajos ar visu savu būti, ar visām savām jūtām, visa viņa pārvērtās vienīgi redzē, un viņa nevarēja un nevarēja tajos diezgan noskatīties. Viņa bija tos barojusi ar savu krūti; viņa bija tos izaudzinājusi, izlolojusi — un tikai vienu mirkli viņa redzēs tos savā prieķšā. «Dēli mani, dēli mani mīļie! Kas būs ar jums? kas gaida jūs?» runāja viņa, un asaras sastājās grumbās, kas bija pārveidojušas viņas kādreiz skaisto seju. Patiesi, viņa bija nožēlojama kā katra viņa pārdrošā gadsimta sieviete. Tikai mirkli viņa bija dzīvojusi mīlestībā, tikai pirmajā kaisles kvēlē, pirmajā jaunības kvēlē, un jau viņas bargais savaldzinātājs pameta viņu zobena dēļ, draugu dēļ, uzdzīves dēļ. Viņa redzēja vīru divi trīs dienas gadā, un pēc tam vairākus gadus viņai nebija par to nekādu ziņu. Un kad arī satikās ar viņu, kad viņi dzīvoja kopā, kas viņai bija par dzīvi? Viņa pacieta apvainojumus, pat sitienus; viņa saņēma glāstus, kas bija sniegti no žēlastības; viņa bija it kā kāds ērmots radījums šai bezsievu bruņinieku kopā, pār kuru vaļīgā Aizkrāce klāja pāri savu koloritu. Jaunība bez baudas pazibēja viņas priekšā, un viņas skaistie vaigi un krūtis noziedēja bez skūpstiem un apklājās priekšlaicīgām grumbām. Visa mīlestība, visas jūtas, viss, kas ir maigs un kaislīgs sievietē, — viss viņā pārvērtās vienās vienīgās mātes jūtās. Ar kvēli, ar kaisli, ar asarām viņa lidinājās kā stepes kaija pār saviem bērniem. Viņas dēlus, viņas mīļos dēlus ņem viņai nost, — ņem tādēļ, lai viņa nekad vairs tos neredzētu! Kas zina, varbūt jau pirmajā kaujā tatars nocirtīs viņiem galvas, un viņa nezinās, kur gul viņu pamestās miesas, kuras knābās plēsīgais ceļmalu putns; un par katru viņu asins pilienu tā būtu gatava atdot sevi visu. Raudot viņa lūkojās tiem acīs, kamēr visspēcīgais miegs sāka jau tās vērt ciet, un domāja: «Varbūt Buļba pamodies atliks aizbraukšanu uz pāris dieniņām; varbūt viņš tāpēc tik drīzi sadomāja braukt, ka bija daudz iedzēris.»
Mēness no debesu augstumiem jau sen apgaismoja visu pagalmu, pilnu gulētājiem, biezo vītolu puduru un augstās nezāles, kurās bija iegrimis žogs, kas apņēma pagalmu. Viņa arvien vēl sēdēja savu mīļo dēlu galvgalī, ne mirkli nenolaida no tiem acis un nedomāja par miegu. Jau zirgi, jaus- dami rītu, bija visi saguluši zālē un beiguši ēst; augšējās vītolu lapas bija sākušas čukstēt, un mazpamazām čukstošā straume plūda pa tām līdz pašai zemei. Viņa nosēdēja līdz gaismai, nebija nemaz nogurusi un iekšēji vēlējās, lai nakts turpinātos pēc iespējas ilgāk. No stepes atplūda skaļš kumeļa zviedziens; sarkanas svītras skaidri pazibēja debesis. Buļba pēkšņi pamodās un uztrūkās. Viņš ļoti labi atcerējās visu, ko bija pavēlējis vakar.
«Nu, puiši, diezgan gulēts! Ir laiks, ir laiks! Padzirdiniet zirgus! Bet kur tad vecā? (tā viņš parasti mēdza saukt savu sievu). Žiglāk, vecā, taisi mums ēst: mums priekšā garš ceļš!»
Nabaga vecenīte, zaudējusi pēdējo cerību, skumji vilkās uz istabu. Kamēr viņa ar asarām acīs gatavoja visu, kas nepieciešams brokastīm, Buļba izdalīja savas pavēles, ņēmās pa zirgu stalli un pats izraudzīja saviem bērniem labākās rotas. Bursaki acumirklī pārvērtās: agrāko nobristo zābaku vietā viņiem parādījās sarkani saf jana zābaki ar sudraba pakaviem, bikses, Melnās jūras platumā, ar tūkstoš krokām un ievilkumiem bija savilktas ar zelta auklu; auklai bija piestiprinātas garas siksniņas ar bārkstīm un citiem skanuļiem pīpei. Sārtas krāsas kazakinu, no vadmalas uguns spilgtumā, apjoza ar izrakstītu jostu; izrotātas turku pistoles bija aizbāztas aiz jostas: zobens žvadzēja pie sāniem. Viņu sejas, kas vēl bija maz iedegušas, šķita kļuvušas skaistākas un baltākas; jaunās, melnās ūsas tagad it kā spilgtāk pasvītroja viņu baltumu un veselīgo, spēcīgo jaunības nokrāsu; viņi bija skaisti zēni melnajās jērādas cepurēs ar zeltaino virsu. Nabaga māte! Kad viņa tos ieraudzīja, viņa pat vārda izteikt nespēja, un asaras sastinga viņas acīs.
«Nu, dēli, viss ir gatavs! nav ko vilcināties!» sacīja beidzot Buļba. «Tagad pēc kristītu ļaužu paraduma visiem pirms ceļā došanās jāapsēžas.»
Visi apsēdās, līdzi pat arī puiši, kas godbijīgi stāvēja pie durvīm.
«Tagad svētī, māte, savus bērnus!» sacīja Buļba; «lūdz dievu, lai viņi varonīgi karo, lai vienmēr aizstāv bruņinieku godu, lai vienmēr stāv par Kristus ticību, bet ja ne — lai tad labāk izput, lai ne smakas no viņiem nepaliek pasaulē! Ejiet, bērni, pie mātes: mātes lūgsna ir uz ūdens, ir uz zemes glābj!» Māte, nevarīga kā māte, apkampa viņus, izņēma divi nelielas svētbildes, aplika tās viņiem raudādama ap kaklu. «Lai sarga jūs … dievmāte … Neaizmirstiet, dēliņi,, savu māti… atsūtiet kaut jel mazu ziņu par sevi …» Tālāk viņa nespēja vairs parunāt.
«Nu, iesim, bērni!» sacīja Buļba. Pie lieveņa stāvēja apsegloti zirgi. Buļba uzlēca mugurā savam Velnam, kas tramīgi atlēca atpakaļ, sajutis uz sevis divdesmitpudīgu nastu, jo Tarass bija ārkārtīgi smags un resns. Kad māte ieraudzīja, ka arī viņas dēli jau uzsēdušies zirgos, viņa metās pie jaunākā, kura sejas vaibstos izpaudās it kā vairāk maiguma; viņa satvēra to aiz kāpšļa, viņa pielipa pie viņa segliem un ar izmisumu acīs neizlaida to no savām rokām. Divi braši kazaki saudzīgi paņēma viņu un aiznesa uz istabu. Bet, kad viņi bija izjājuši aiz vārtiem, ar meža kazas vieglumu, kas nav iedomājams viņas gados, viņa izskrēja aiz vārtiem, ar neiedomājamu spēku apturēja zirgu un apkampa vienu no dēliem ar tādu kā ārprātīgu, neatmanīgu dedzību. Viņu atkal aizveda.
Jaunie kazaki jāja apmulsuši un valdīja asaras, baidīdamies no tēva, kas savukārt arī bija mazliet apmulsis, kaut gan viņš centās to neizrādīt. Diena bija pelēka; spilgti mirdzēja zaļums; putni čivināja it kā bez saskaņas. Kādu gabalu nojājuši, viņi palūkojās atpakaļ: viņu māja bija it kā iegrimusi zemē, virs zemes bija redzami tikai viņu vienkāršās mājiņas divi dūmeņi un koku galotnes, pa kuru zariem viņi bija kāpelējuši kā vāveres; vēl viņu priekšā klājās tā pati pļava, kas viņiem lika atcerēties visu savas dzīves gājumu, no tiem gadiem, kad viņi bija vārtījušies tās rasainajā zālē, līdz gadiem, kad viņi bija tur gaidījuši melnskropstainu kazaku meiču, kas bailīgi to pārlidoja ar savām ņiprajām vingrajām kājām. Un nu vairs tikai kārts virs akas, ar augšā piesieto ratu riteni, vientuļi izslējās debesīs; jau līdzenums, kuru tie ir nojājuši, iztālēm izskatās pēc kalna un visu aizsedz — Ardievu, bērnība un spēles, un viss, itin viss!
Visi trīs jātnieki jāja klusēdami. Vecais Tarass domāja par pagātni: viņš redzēja savu jaunību, sava mūža gadus, savus aiztecējušos gadus, par kuriem arvien raud kazaks, vēlēdamies, kaut visa viņa dzīve būtu tikai jaunība. Viņš domāja par to, ko viņš sastaps Sečā no saviem agrākajiem kara biedriem. Viņš saskaitīja tos, kas jau bija apmiruši un kas vēl dzīvo. Asara lēni riesās viņa acu zīlē, un viņa nosirmojusī galva sēri noslīga lejup.
Viņa dēlus nodarbināja citas domas. Bet jāpastāsta vairāk par viņa dēliem. Ar divpadsmito gadu viņus nodeva Kijevas akadēmijā, jo visi tā laika cienījamie augstmaņi uzskatīja par nepieciešamu savus bērnus izglītot, kaut arī to darīja tikai tādēļ, lai vēlāk to visu pilnīgi aizmirstu. Viņi toreiz, tāpat kā visi, kas iestājās bursā, bija mežonīgi, uzauguši brīvībā, un tur tad nu viņi parasti kaut cik noslīpējās un ieguva kaut ko kopīgu, kas tos darīja līdzīgus vienu otram. Vecākais, Ostaps, uzsāka te savas gaitas ar to, ka jau pirmajā gadā — izbēga Viņu nosūtīja atpakaļ, briesmīgi nopēra un nosēdināja pie grāmatas. Četras reizes viņš ieraka savu ābeci zemē, un četras reizes pēc necilvēcīgās nopēršanas nopirka viņam jaunu. Bet nav šaubu, ka viņš būtu to atkārtojis arī piekto reizi, ja tēvs nebūtu devis viņam svinīgu solījumu noturēt viņu klostera kalpībā veselus divdesmit gadus un ja nebūtu pirms tam zvērējis, ka viņš ne mūžam neredzēs Aizkrāci, ja neizmācīsies akadēmijā visas gudrības. Interesanti, ka to runāja tas pats Tarass Buļba, kas lamāja visu skološanos un ieteica, kā mēs jau redzējām, bērniem nemaz ar to nenodarboties. No tā laika Ostaps ar neparastu cītību sāka sēdēt pie garlaicīgās grāmatas un drīz vien ierindojās starp labākajiem. Toreizējais mācību veids briesmīgi atšķīrās no dzīves veida: šie scholas- tiskie, gramatiskie, retoriskie un loģiskie izsmalcinājumi pilnīgi nepieskārās laikam, nekad netika izmantoti un neatkārtojās dzīvē. Tie, kas to bija mācījušies, nekur nevarēja izlietot savas zināšanas, pat ne tās, kas bija mazāk scholastiskas. Paši toreizējie zinātnieki bija lielāki neprašas nekā citi, jo bija pilnīgi atšķirti no prakses. Bez tam arī šī republikāniskā bur- sas iekārta, šis briesmīgais jauno, brašo, veselīgo ļaužu skaits, viss tas viņus ietekmēja rosīties pilnīgi ārpus viņu skolas nodarbības. Dažreiz sliktais uzturs, dažreiz biežie badošanās sodi, dažreiz daudzās nepieciešamības, kas izraisījās jaunā, veselīgā, spēcīgā jauneklī, viss tas apvienojoties radīja viņos to uzņēmību, kas vēlāk attīstījās Aizkrācē. Badīgā bursa rikšoja pa Kijevas ielām un spieda visus būt piesardzīgiem. Tirgotājas, kas sēdēja tirgū, arvien aizsedza rokām savus pīrāgus, bubļikus, ķirbju sēklas kā ērgļu mātes savus bērnus, ja vien ieraudzīja garāmejošu bursaku. Konsulam, kura pienākums bija uzmanīt viņam padotos biedrus, viņa paša biksēs bija tik šausmīgas kabatas, ka viņš tur varēja novietot visu izklaidīgās tirgotājas bodi. Šie bursaki veidoja kādu pilnīgi atsevišķu pasauli: augstākā sabiedrībā, kas sastāvēja no poļu un krievu muižniekiem, viņus neuzņēma. Pats vojevoda Ј.dams Ķīselis, neraugoties uz to, ka viņš akadēmijai bija labvēlīgs, neievadīja viņus sabiedrībā un pavēlēja turēt viņus stingrāk. īstenībā šis norādījums bija pilnīgi lieks, jo rektors un profesori - mūki nežēloja žagara un siksnu, un bieži lik- tori pēc viņu pavēlēm pēra savus konsulus tik nežēlīgi, ka tie vairākas nedēļas kasīja savas bikses. Daudziem no viņiem tas nebija pavisam nekas un šķita kā mazliet kas stiprāks par labu piparu degvīnu; citiem beidzot šīs nepārtrauktās pēršanas stipri apnika, un viņi bēga projām uz Aizkrāci, ja vien prata atrast ceļu un ja tos ceļā nenotvēra. Ostaps Buļba, neraugoties uz to, ka bija sācis ar lielu centību mācīties loģiku un pat dievvārdniecību, nekā nevarēja tikt vaļā no nepielūdzamiem žagariem. Dabiski, ka visam tam bija kaut kā jānocietina raksturs un jāpiešķir tam stingrība, kas arvien stipri izpaužas pie kazakiem. Ostapu vienmēr uzskatīja par vienu no labākajiem biedriem. Viņš reti vadīja citus pārdrošos pasākumos — iztukšot svešu augļu vai sakņu dārzu, bet toties viņš bija vienmēr viens no pirmajiem, kas soļoja zem uzņēmīga bursaka karoga un nekad, nekādā gadījumā nenodeva savus biedrus; nekādas siksnas un žagari nespēja viņu piespiest to izdarīt. Viņš bija ciets pret citām kaislībām, izņemot karu un dzīru uzdzīvi; vismaz viņš gandrīz nekad ne par ko citu nedomāja. Viņš bija taisnīgs pret līdzīgiem. Viņam piemita labestība tādā veidā, kādā tā varēja iemājot vienīgi tādā raksturā un tajā laikā. Sirds dziļumos viņu bija aizkustinājušas nabaga mātes asaras, un vienīgi tas viņu mulsināja un piespieda domīgi nokārt galvu.
Viņa jaunākajam brālim, Andrijam, piemita mazliet dzīvākas un it kā vairāk attīstītas jūtas. Viņš mācījās labprātāk un bez piespiešanās, ar kādu parasti mācās smagie un spēcīgie raksturi. Viņš bija attapīgāks izdomā nekā viņa brālis, viņš bieži izvirzījās par diezgan bīstamu pasākumu vadoni un dažreiz ar savu izdomu bagāto prātu prata izlavīties no soda, kamēr viņa brālis Ostaps, nemaz nebēdādams, nometa no sevis svitku un gulās uz grīdas, nemaz nedomādams lūgt apžēlošanas. Arī viņā verda slāpes pēc panākumiem, bet reizē ar to viņa dvēsele bija pieejama arī citām jūtām. Nepieciešamība pēc mīlestības uzliesmoja viņā strauji, tiklīdz viņš bija pārsniedzis astoņpadsmit gadu; arvien biežāk viņa kvēlajās domās sāka tēloties sieviete; viņš, klausoties filozofiskos disputos, ik brīdi redzēja to svaigu, melnacainu, maigu. Viņa priekšā nepārtraukti vizēja viņas mirdzošās, vingrās krūtis, maiga, skaista, pilnīgi kaila roka; pat viņas tērps, kas piekļāvās viņas jaunavīgajiem un reizē spēcīgajiem locekļiem, izdvesa viņa domās kaut kādu neizsakāmu saldkaislL Viņš rūpīgi slēpa no saviem biedriem šīs kaislīgās jaunekļa dvēseles kustības, jo tajos laikos bija kauns un bezgods domāt kazakam par sievieti un mīlestību, pirms tas vēl nebija izbaudījis kauju. Vispār pēdējos gados viņš retāk uzņēmās kāda bara vadību, bet biežāk klejoja kaut kur viens pats kādā vientulīgā Kijevas šķērsieliņā, kura slīka ķiršu dārzos, starp zemām mājiņām, kas kārdinādamas lūkojās uz ielu. Dažreiz viņš iegriezās arī aristokratu ielā, tagadējā vecajā Kijevā, kur dzīvoja mazkrievu un poļu muižnieki un kur mājas bija izbūvētas kaut cik glītāk. Reiz, kad viņš bija aizdomājies, viņam gandrīz uzbrauca virsū kaut kāda poļu pana kariete un uz bukas sēdošais kučieris, kam bija pārmērīgas ūsas, iecirta viņam diezgan kārtīgi ar pātagu. Jaunais bursaks aiz- svilās: neprātīgā drosmē satvēra viņš ar savu spēcīgo roku pakaļējo riteni un apturēja karieti. Bet kučieris, baidīdamies atmaksas, uzšāva zirgiem, tiq strauji sakustējās, — un An- drijs, kas par laimi bija paguvis atraut roku, nokrita zemē tieši ar seju dubļos. Gaužām skanīgi un harmoniski smiekli atskanēja virs viņa. Viņš pacēla acis un ieraudzīja stāvam pie loga skaistuli, kādu vēl nekad nebija redzējis savā mūžā: melnacainu un baltu kā sniegs, kas apmirdzēts rīta saules sārtumu. Viņa smējās no visas sirds, un smiekli piešķīra viņas žilbinošajam skaistumam mirdzošu spēku. Viņš apstulba. Viņš raudzījās tajā pilnīgi apmulsis, nevērīgi slaucīdams nost no savas sejas dubļus, ar kuriem vēl vairāk notašķījās. Kas gan varēja būt šī skaistule? Viņš gribēja to izzināt no kalpotājiem, kas veselā barā, bagāti tērpušies, stāvēja aiz vārtiem, apstājuši jaunu banduras spēlmani. Bet kalpotāji sāka smieties, ieraudzījuši viņa netīro seju, un nepagodināja viņu ar atbildi. Beidzot viņš dabūja zināt, ka tā ir uz laiku atbraukušā Kaunas vojevodas meita. Tūlīt pat nākamajā naktī ar pārdrošību, kāda piemīt vienīgi bursakiem, viņš ielīda caur žogu dārzā, uzkāpa kokā, kas sazaroja pār pašu mājas jumtu; no koka viņš pārkāpa uz jumtu un caur kamina dūmeni iekļuva tieši guļamā istabā pie skaistules, kas tobrīd sēdēja pie aizdegtas sveces un ņēma ārā no savām ausim dārgus auskarus. Skaistā poliete tā iztrūkās, ieraugot pēkšņi savā priekšā nepazīstamu cilvēku, ka nevarēja izrunāt neviena vārda; bet, kad viņa ievēroja, ka bursaks stāvēja, nolaidis acis un nedrīkstēdams aiz kautrības pakustināt roku, kad pazina viņā to pašu, kas bija pakritis viņas acu priekšā uz ielas, viņu atkal pāršalca smiekli. Bez tam Andri ja vaibstos nebija nekā briesmīga: viņš bija ļoti skaists no vaiga. Viņa no sirds smējās un ilgi uzjautrinājās ar viņu. Skaistule bija aušīga, kā jau poliete; bet viņas acis, brīnišķīgās, žilbinoši skaidrās acis metu skatienu, kas bija ilgs kā mūžība. Bursaks nespēja pakustināt rokas un jutās kā sasiets, kā maisā, kad vojevodas meita droši piegāja tam klāt, uzlika viņam galvā savu mirdzošo diadēmu, uzkāra uz lūpām auskarus un uzmeta viņam vieglu caurspīdīgu, zelta puķēm izšūtu krekliņu. Viņa greznoja to un darīja ar viņu tūkstoš dažādu muļķību tik bērnišķīgā brīvībā, kāda raksturo aušīgas polietes un kas iedzina nabaga bursaku vēl lielākā apmulsumā. Viņš bija kļuvis smieklīga figūra, kas vaļēju muti un nekustīgu skatienu lūkojās viņas žilbinošajās acīs. Klauvējiens, kas tobrīd atskanēja durvīs, viņu izbiedēja. Viņa lika tam paslēpties zem gultas, un, tikko traucējums bija izbeidzies, pasauca savu istabeni, sagūstītu tatarieti, un pavēlēja tai uzmanīgi izvadīt bursaku dārzā un no turienes palaist pār žogu. Bet šoreiz mūsu bursaks ne tik laimīgi pārkļuva pār žogu: pamodies naktssargs notvēra viņu stingri aiz kājām un saskrējušie kalpotāji ilgi dauzīja viņu vēl uz ielas, kamēr žiglās kājas viņu nepaglāba. Pēc visa tā staigāt gar māju bija ļoti bīstami, jo kalpotāju skaits vojevodam bija ļoti liels. Viņš sastapa to vēl vienu reizi katoļu baznīcā: viņa pamanīja to un ļoti patīkami uzsmaidīja kā senam paziņam. Viņš redzēja to vēlreiz pavirši; un pēc tam Kaunas vo- jevoda drīz aizbrauca, un skaistās melnacainās polietes vietā pa logiem lūkojās laukā kāda tukla seja. Lūk, par ko domāja Andrijs, nokāris galvu un nodūris acis sava zirga krēpēs.
Bet pa to laiku viņus visus jau sen bija uzņēmusi stepe savos zaļajos apkampienos, un augstā zāle, kas tiem bija visapkārt, noslēpa viņus, un tikai vienīgi melnās kazaku cepures zibēja starp tās stiebriem.
<'E, e, e! ko tad jūs puiši, tā apklusuši?» sacīja beidzot Buļba, pamodies no savām pārdomām, «it kā kādi melnsvārči! Nu, tūlīt visas domas pie nelabā! Ņemiet zobos pīpes un aizsmēķēsim, un piespiedīsim zirgiem ciešāk piešus un laidīsim tā, ka ne putns lai mūs nepanāk!»
Un kazaki, pieliekušies pie zirgiem, izzuda zālē. Vairs pat melnās cepures nevarēja saredzēt; tikai vienīgi pašķirtās zāles straume rādīja viņu straujā jājiena pēdas.
Saule jau sen lūkojās no skaidrajām debesīm un ar savu dzīvīgo, silto gaismu izlija pār stepi. Viss, kas bija nespožs un miegains, kazaku dvēselē mirklī pagaisa; viņu sirdis iespurdzās kā putni.
Stepe, jo tālāk, jo tā kļuva skaistāka. Toreiz visi dienvidi, viss tas plašums, kas aptver tagadējo Jaunkrieviju līdz pašai Melnajai jūrai, bija zaļš, pirmatnējs tuksnesis. Nekad vēl arkls nebija gājis pāri neizmērojamiem mežonīgo augu viļņiem: vienīgi tikai zirgi, kas tanīs slēpās kā mežā, izmīdīja tos. Nekā skaistāka dabā nevarēja būt; visa zemes virsa šķita zaļi zeltains okeāns, kurā lāsmoja dažādi ziedu miljoni. Starp smalkiem, gariem zāles stiebriem ņirbēja gaiši zili, tumši zili un violeti sunīši; dzeltenā irbulene tecēja augšup ar savu piramidalo galotni, baltais pļavu āboliņš ar lietussargiem līdzīgiem ziedu biķeriem klājās pa virsu; kviešu vārpa, dievs to zina, no kurienes atnesta, brieda šai biezoknī. Zem to smalkajām saknēm ložņāja irbes, izstiepušas savus kaklus. Gaiss bija pilns tūkstošiem dažādu putnu kliedzieniem. Gaisā nekustīgi karājās vanagi, izpletuši savus spārnus un nekustīgi pievērsuši savas acis zālei. Dievs zina, no kāda tāla ezera atbalsojās meža zosu sauciens, kuras laidās pamalē kā mākonis. No zāles, vienādiem spārnu vēdieniem pacēlās kaija un krāšņi ienira zilajos gaisa viļņos. Lūk, tur viņa pazuda augstumā un vairs tikai ņirb kā niecīgs, melns punkts; lūk, tur viņa apgriezās spārniem un nozibēja gar sauli… Velns parāvis, cik skaistas esat jūs, stepes!…
Mūsu ceļotāji apstājās tikai uz dažiem mirkļiem, lai ieturētu pusdienas, pie kam desmit kazaku vienība, kas jāja ar viņiem kopā, nokāpa no zirgiem, atraisīja koka traukus ar degvīnu un izdobtus ķirbjus, ko lietoja trauku vietā. Eda tikai maizi ar speķi vai kviešu karašas sausiņus, dzēra tika! pa vienai glāzītei, tikai stiprināšanās dēļ, jo Tarass Buļba nekad nepieļāva piedzerties ceļā, un turpināja ceļu līdz vakaram. Vakarā visa stepe pilnīgi pārveidojās: visu tās raibo plašumu apņēma pēdējā spožā saules atblāzma un pamazām satumsa, tā ka bija redzams, kā to pārlidoja ēna un tā kļuva tumši zaļa; arvien, biežāki cēlās augšup garaiņi; katra puķe, katra zālīte izdvašoja ambru, un visa stepe kūpēja smaržās. Zilgani tumšajās debesīs kā ar milzīgu otu bija uzkrāsotas platas, rožaina zelta svītras; šur tur baloja vieglu un caurspīdīgu mākoņu kupenas, un pavisam spirgts, valdzinošs vējiņš, līdzīgs jūras viļņiem, žūžoja zāles galotnēs un tikko manāmi pieskārās vaigiem. Visa muziķa, kas bija skanējusi dienā, noklusa, un tās vietā nāca cita. Raibie susļiki līda laukā no savām alām, nostājās uz pakaļkājiņām un piepildīja stepi svilpieniem. Sienāžu čirkstēšana kļuva dzirdamāka. Dažreiz bija dzirdams no kāda attāla ezera gulbja sauciens, kas izskanēja gaisā kā sudrabs. Ceļinieki, apstājušies lauku vidū, izraudzījās guļas vietas, kurināja uguni un lika uz tās katlu, kurā vārīja sev ēdienu; atdalījās tvaiks un gausi dūmoja gaisā. Paēduši vakariņas, kazaki devās gulēt, izlaizdami zālē savus sapītos zirgus. Viņi izmetās uz saviem svārkiem. Uz viņiem lūkojās nakts zvaigznes. Viņi dzirdēja ar savu ausi visu neskaitāmo kukaiņu pasauli, kas pildīja zāli: visa viņu tirkšķēšana, svilpšana, čirkstēšana, — viss tas skanīgi atbalsojās naktī, kļuva dzidrāks svaigajā gaisā un ieaijāja snaudošo sirdi. Bet, ja kāds no viņiem pamodās un piecēlās uz brīdi, tas redzēja stepi nosētu gaišu tārpiņu mirdzošām dzirkstīm. Dažreiz nakts debesis atsevišķās vietās apgaismoja tāla blāzma, ko radīja pļavu un upju niedru dedzināšana, un tumšo gulbju virkni, kas lidoja uz ziemeļiem, pēkšņi apgaismoja sidraboti rožainā gaisma, un tad šķita, ka tumšajās debesīs lidinās sarkani lakati.
Ceļinieki jāja bez kādiem starpgadījumiem. Nekur tiem negadījās ceļā koki: vienmēr tā pati bezgalīgā, brīvā, skaistā stepe. Brīžiem tikai pamalē zilnēja tālā meža galotnes, kas stiepās gar Dņepras krastiem. Tikai vienu reizi Tarass norādīja bērniem uz mazu, melnu plankumiņu tālajā zālē, sacīdams: «Skatieties, bērniņi, tur auļo tatars!» Mazā galviņa ar ūsām ieurbās iztālēm tieši viņos savām šaurajām acīm. paostīja gaisu kā dzinēja suns un nozuda kā stirna, redzot, ka kazaku bija trīspadsmit vīru. «Bet nu, bērni, pamēģiniet noķert tataru! labāk jau nemēģiniet — ne mūžam nenoķersiet: viņa zirgs ir ātrāks par manu Velnu.» Bet Buļba tagad sāka uzmanīties, baidīdamies no kādas neredzamas ienaidnieka paslēptuves. Viņi piejāja pie nelielas upītes, vārdā Tatarka, kas ietecēja Dņeprā, metās ūdenī ar saviem zirgiem un ilgi pa to peldēja, lai noslēptu savas pēdas, un pēc tam atkal, iznākuši krastā, viņi turpināja ceļu tālāk. Trīs dienas pēc tam viņi nebija vairs tālu no vietas, kas bija viņu ceļa mērķis. Gaiss pēkšņi kļuva dzestrāks: viņi sajuta Dņepras tuvumu. Lūk, tā jau mirdz tālumā un ar tumšu svītru atdalās no horizonta. Tā dvesa aukstiem viļņiem un klājās arvien tuvāk, tuvāk, un beidzot pārklāja pusi no visas zemes virsas. Sī bija tā Dņepras vieta, kur upe, līdz šim sažņaugta krācēm, panāca beidzot savu un krāca kā jūra, izplūstot savā vaļā, kur tās vidū samestās salas izspieda to vēl tālāk no krastiem, un viļņi klājās plaši pa zemi, nerodot ne klintis, ne augstienes. Kazaki nokāpa no saviem zirgiem, uzgāja uz prāmja un pēc trīs stundu brauciena bija jau pie Chorticas salas krastiem, kur toreiz atradās Seča, kas tik bieži mainīja savu apmešanās vietu. Ļaužu bars lamājās krastmalā ar pārcēlājiem. Kazaki sakopa savus zirgus. Tarass saslējās, savilka ciešāk savu jostu un lepni pārvilka roku pār ūsām. Viņa jaunie dēli arī aplūkoja sevi no galvas līdz kājām, tādās dīvainās bailēs un nenoteiktā labpatikā, un viņi visi kopā iejāja priekšpilsētā, kas atradās kādu pusversti no Sečas. Iejājot viņus apdullināja piecdesmit kalēju veseri, kas kala divdesmit piecās velēnu klātās un zemē izraktās smēdēs. Spēcīgi ādmiņi sēdēja zem lieveņu nojumiem uz ielas un mīkstīja savām lielajām rokām vērša ādas; kraminieki zem nojumes sēdēja ar kramu, šķiltavu un pulvera kaudzēm; armēnis bija izkāris dārgus lakatus; tatars grozīja uz iesma ar mīklu pildītus auna gaļas vīstokļus; žīds, izbāzis uz priekšu savu galvu, tecināja no mucas sīvo. Bet pirmais, kas viņiem gadījās pretī, bija aizkrācietis, kas gulēja pašā ceļa vidū, plaši atmetis rokas un kājas. Tarass Buļba nevarēja neapstāties un nepapriecāties par viņu.
«Ek, cik lepni izplēties! Tpī tu, kas par kuplu stāvu!» runāja viņš, apturējis zirgu. Patiesi, tas bija diezgan pārdrošs skats: aizkrācietis kā lauva izstiepies uz ceļa; viņa lepni atmestais matu cekuls aizņēma veselu pusaršinu zemes: sārtas, dārgas vadmalas bikses bija notrieptas ar darvu, izrādot tām pilnīgāko nicināšanu. Nopriecājies Buļba spiedās tālāk pa šauro ielu, kas bija pieblīvēta amatniekiem, kuri tepat strādāja savu amatu, un visu tautību ļaudīm, kuri pildīja šo Sečas priekšpilsētu, kas bija līdzīga gada tirgum un kas apģērba un baroja Seču, kura prata vienīgi uzdzīvot un svilināt no šautenēm.
Beidzot viņi bija cauri priekšpilsētai un ieraudzīja dažas izmētātas teltis, pārsegtas ar velēnu vai pēc tataru parauga ar tūbu. Pie dažām bija izvietoti lielgabali. Nekur neredzēja žogu vai tās zemās mājiņas, ar nojumēm uz zemiem koka stabiņiem, kādas bija priekšpilsētā. Neliels valnis un aizsprosto jums, ko neapsargāja pilnīgi neviens, liecināja par briesmīgu nebēdību. Daži spēcīgi aizkrācieši, kas gulēja ar pīpi zobos uz paša ce]a, paskatījās viņos diezgan vienaldzīgi un nepakustējās no vietas. Tarass uzmanīgi izjāja ar dēliem starp tiem cauri, sacīdams: «Esiet sveicināti, pani!» — «Esiet sveicināti arī jūs!» atbildēja aizkrācieši. Visur, pa visu lauku, krāsainos baros ņirbēja ļaudis. Pēc tumšajām sejām bija redzams, ka viņi visi bija norūdīti kaujās, izbaudījuši visādas neveiksmes. Tad te nu tā ir, Seča! Te ir tā lizda, no kurienes izlido visi tie lepnie un spēcīgie vīri kā lauvas! Lūk, no kurienes plūst brīvība un kazaki pār visu. Ukrainu! Ceļinieki izjāja uz plašu laukumu, kur parasti sapulcējās rada. Uz lielas, apgāztas mucas sēdēja aizkrācietis bez krekla; viņš turēja to rokās un lēnām aizšuva tajā caurumus. Viņiem atkal aizšķērsoja ceļu vesels bars muzikantu, kuru vidū dejoja jauns aizkrācietis, kas bija uzlicis cepuri pēc velna un mētājās rokām. Viņš tikai sauca: «Straujāk spēlējiet, muzikanti! Nežēlo, Foma, sīvā pareizticīgajiem kristītiem!» Un Foma, ar iedauzītu aci, mērīja bez skaita katram, kas tam piestāja, pa milzīgai krūzei. Līdzās jaunajam aizkrācietim četri vecie zibināja itin smalki savām kājām, sametās kā virpulis sānis, gandrīz uz galvām muzikantiem, un, pēkšņi noplakusi, virpuļoja pussēdu un dauzīja tvirti un spēcīgi saviem sudraba pakaviem cieši nomīdīto zemi. Zeme dobji dunēja tālā apkārtnē,' un gaisā tālu atbalsojās gopaki un tropaki, izsisti rakstā spožiem zābaku pakaviem. Bet viens iesaucās skaļāk par visiem un ielidoja pakaļ citiem dejā. Viņa čupris plandījās vējā, spēcīgās krūtis bija pilnīgi atsegtas; mugurā bija uzvilkts silts ziemas kažociņš, un sviedri lija viņam aumaļām kā no spaiņa. «Nu tak nomet vismaz kažociņu!» sacīja beidzot Tarass: «redzi, kā sutina». — «Nevar,» sauca aizkrācietis. «Kādēļ?» — «Nevar, man jau tāda daba: ko novelku, to nodzeru.» Un cepures jau sen nebija jauneklim galvā, ne jostas ap svārkiem, ne izšūtā lakata: viss bija aizgājis, kurp nākas. Pūlis auga; dejotājiem pievienojās citi, un nevareja skatīties bez iekšēja aizkustinājuma, kā visi rāva vajā deju, visneierobežotāko, vistrakāko, kādu jebkad pasaule redzējusi un kas savu vareno izgudrotāju pēc nosaukta par kazaku.
«Ek, ja nebūtu zirga!» iesaucās Tarass: «laistos, tiešām laistos arī pats dejā!»
Pa to laiku pūlī sāka pagadīties arī nopelnu pēc visā Sečā iecienītie sirmie, vecie čupri, kas ne vienu reizi vien bijuši par vecākajiem. Tarass drīz sastapa daudz pazīstamu seju. Ostaps un Andrijs dzirdēja tikai apsveikumus: «A, tas tu, Pečerica! Sveiks, Kozolup!» — «No kurienes dievs tevi atvedis. Taras?» — «Kā tu te iekļuvi, Doloto? Sveiks, Kirdjaga! Sveiks, Gustij! Vai es biju domājis tevi redzēt, Remen?» Un varonīgie karavīri, sapulcējušies te no visas austrumu Krievijas trakuļu pasaules, skūpstījās viens ar otru, un skanēja jautājumi: «Un ko Kasjāns? ko Borodavka? ko Kolopers? ko Pidsišoks?» Un Tarass Buļba tikai dzirdēja atbildes, ka Borodavka pakārts Tolopaņā, ka Kolop'eram novilkta āda pie Kizikirmenas, ka Pidsišoka galva iesālīta mucā un nosūtīta uz pašu Cargradu. Nokāra galvu vecais Buļba un domīgi runāja: «Tie bija dūšīgi kazakil»
Jau kādu nedēļu Tarass Buļba dzīvoja ar saviem dēliem Sečā. Ostaps un Andrijs maz nodarbojās ar karamākslu. Seča nemīlēja apgrūtināt sevi kara vingrinājumiem un nosist laiku; jauniešus tur audzināja un izglītoja vienīgi praksē, pašā kauju svelmē, kas tādēļ tad arī bija gandrīz nepārtrauktas. Kazaki uzskatīja par garlaicīgu nodarboties starplaikos ar kādas disciplinas mācīšanos, atskaitot varbūt mērķī šaušanu un retumis zirgu jāšanu un pakaļdzīšanos zvēram pa stepēm un pļavām; visu pārējo laiku ziedoja uzdzīvei — plaša vēriena gara brīvības pazīme. Visa Seča bija neparasta parādība: tā bija it kā nepārtraukta dzīrošana, balle, kas trokšņaini sākusies un zaudējusi savu nobeigumu. Daži nodarbojās ar amatiem, dažiem bija bodītes un tirgotavas; bet lielākā tiesa uzdzīvoja no rīta līdz vakaram, ja vien kabatās skanēja iespējamība un iegūtā manta nebija vēl pārgājusi tirgotāju un krodzinieku rokās. Šai vispārējā dzīrošanā bija kaut kas apburošs. Tā nebija dzērāju kopa, kas piedzērās aiz bēdām: tas bija vienkārši neprātīgs jautrības trakums. Katrs, kas atnāca šurp, aizmirsa un pameta visu, kas līdz šim viņu interesēja. Viņš, var sacīt, spļāva uz savu pagātni un bezrūpīgi nodevās brīvībai un draudzībai ar tādiem pašiem uzdzīvotājiem, kāds bija viņš pats, kam nebija nedz piederīgo, nedz sava kaktiņa, nedz ģimenes, atskaitot klaju debesi un savas dvēseles mūžīgās dzīres. Tas izraisīja to trako jautrību, ko nespētu radīt neviens cits avots. Stāstījumi un čalošana sanākušajā barā, kas laiski atpūtās zemē, bieži bija tik jocīga un izdvesa tik lielu dzīvā stāsta spēku, ka bija nepieciešama pilnīgi aukstasinīgā aizkrācieša ārējā stāja, lai saglabātu nemainīgo sejas izteiksmi, nepamirkšķinot ne aci, — spilgta īpašība, ar kādu atšķiras līdz pat šai dienai dienvidu krievs no citiem saviem brāļiem. Jautrība bija skurba, trokšņaina, bet ar visu to tas nebija melnais krogs, kur cilvēks aizmirstas drūmi kroplā jautrībā; šī bija cieša skolas biedru sabiedrība. Starpība bija tikai tā, ka viņi nesēdēja pie grāmatas un neklausījās nevērtīgajos skolotāja prātojumos, bet sarīkoja uzbrukumus ar pieci tūkstošiem zirgu; pļavas vietā, kur spēlējās ar bumbu, viņiem bija neapsargātas, brīvas robežas, pie kurām tatars varēja parādīt savu straujo galvu un nekustīgi, bargi lūkojās turks savā zaļajā čalmā. Starpība bija tā, ka spaidu vietā, kas viņus vienoja skolā, viņi paši no sevis pameta tēvus un mātes un aizbēga no vecāku mājām; ka te bija tie, kam ap kaklu jau bijusi apmesta virve un kas bālās nāves vietā ieraudzīja dzīvi, un dzīvi visā tās trakumā; ka te bija tie, kas cēla paraduma pēc nespēja saturēt savā kabatā ne kapeikas; ka te bija tie, kas līdz tam laikam bija uzskatījuši červoncu par bagātību, kuru kabatas, žīdu arendatoru žēlastības pēc, varēja apgriezt uz āru, nemaz nebaidoties, ka kaut kas varētu izkrist. Te bija visi bursaki, kas nebija izturējuši akadēmiskos žagarus un nebija iemācījušies skolā neviena burta; bet kopā ar viņiem te bija arī tie, kuri zināja, kas ir Horacijs, Cicerons un romiešu republika. Te bija daudz to virsnieku, kas vēlāk sevi parādīja karaļa karaspēkā; te bija radušies daudzi pieredzes bagāti partizani, kuriem bija cēla pārliecība domāt, ka ir vienalga, kur karo, ja tikai var karot, jo dižciltīgam cilvēkam nepieklājas dzīvot bez kaujām. Daudz bija arī tādu, kas bija ieradušies Sečā tādēļ, lai vēlāk varētu pasacīt, ka viņi ir bijuši Sečā un ir jau rūdīti bruņinieki. Kā gan te nebija? Sī dīvainā republika bija tieši tā gadsimta nepieciešamība. Kara dzīves, zelta biķeru, dārga brokātā, dukātu un reālu kārotāji varēja te atrast darbu katrā laikā. Vienīgi tikai sieviešu dievinātāji nevarēja te nekā atrast, jo pat Sečas priekšpilsētā nedrīkstēja rādīties neviena sieviete.
Ostapam un Andrijam likās ārkārtīgi savādi, ka viņu pašu klātienē Sečā ieradās neskaitāmi ļaudis, un kaut jel viens būtu pajautājis: no kurienes šie ļaudis, kas viņi ir un kā tos sauc? Viņi ieradās te, it kā tie atgrieztos paši savās mājās, no kurām tikai pirms stundas bija izgājuši. Atnācējs ieradās tikai pie koševoja, kas parasti sacīja: «Sveiks! Ko, vai tu Kristum tici?» — «Ticu!» atbildēja atnācējs. — «Un svētajai trīsvienībai tici?» — «Ticu!» — «Un baznīcā eji?» — «Eju! > — «Nu, tad pārmet krustu!» — Atnācējs meta krustu. — «Nu, labi!» atbildēja koševojs. «Ej, kurā kureņā tu pats zini.» Ar to beidzās visa ceremonija. Un visa Seča pielūdza dievu vienā baznīcā un bija gatava to aizstāvēt līdz pēdējam asins pilienam, kaut gan ne dzirdēt negribēja par gavēni un atturību. Tikai žīdi, armēņi un tatari, kurus tirdīja liela mantkārība, iedrošinājās dzīvot un tirgoties priekšpilsētā, jo aizkrācieši nekad nemīlēja kaulēties, bet, cik daudz naudas roka no kabatas izņēma, tik ari maksāja. Taču šo mantkārīgo tirgotāju liktenis bija visai nožēlojams: viņi bija līdzīgi tādiem, kas apmetušies Vezuva pakājē, jo, tiklīdz aizkrāciešiem pietrūka naudas, tā drosmīgie izdauzīja viņu bodītes un ņēma vienmēr visu par velti. Seča sastāvēja no vairāk nekā sešdesmit kureņiem, kas ļoti līdzinājās atsevišķām neatkarīgām republikām, bet vēl vairāk skolai un bērnu bursai, kas dzīvoja pie visa gatava. Neviens nekā neiegādājās un nekā pie sevis neturēja: viss bija kureņa ata- mana rokās, kas tāpēc arvien nesa tēva vārdu. Viņa rokās bija nauda, apģērbs, viss uzturs, auzu milti, biezputra un pat kurināmais; viņam nodeva naudu glabāšanā. Nereti notika ķildas kureņu starpā; tādā gadījumā lieta tūdaļ nonāca līdz kautiņam. Kureņu ļaudis pildīja laukumu un dūrēm ielauza viens otram sānus, kamēr beidzot vieni ieguva pārsvaru un uzvarēja, un pēc tam sākās uzdzīve. Tāda bija šī Seča, kurai bija tik daudz kārdinājumu jauniem cilvēkiem. Ostaps un Andrijs metās ar visu jaunekļu dedzību šinī uzdzīves jūrā un vienā mirklī aizmirsa ir tēva māju, ir buršu, ir visu citu, kas agrāk satrauca viņu dvēseli, un nodevās jaunajai dzīvei. Viss viņus aizrāva: trakulīgās Sečas paražas, un vienkāršā iekārta un likumi, kas dažreiz viņiem izlikās pārāk stingri šādā patvaļas pilnā republikā. Ja kazaks apzagās, bija nozadzis kādu nieku, tas jau skaitījās par apkaunojumu visai kazaku kārtai: viņu kā bezgodi piesēja pie kauna staba un nolika tam līdzās nūju, ar kuru katram garāmgājējam tam bija jāiesit, kamēr tas bija sadauzīts līdz nāvei. Parāda nemaksātāju piekala ar važu pie lielgabala, kur tam bija jāsēž tik ilgi, līdz kāds no draugiem viņu izpirka, samaksādams viņa vietā parādu. Bet vislielāko iespaidu uz Andriju atstāja briesmīgais nāves sods, kas bija noteikts par slepkavību. Tepat, viņam klātesot, izraka bedri, ielaida tur dzīvu slepkavu un virs viņa novietoja šķirstu, kurā bija viņa noslepkavotā upura miesas, un pēc tam abus aizraka ar zemēm. Vēl ilgi pēc tam viņam vienmēr rēgojās briesmīgā nāves soda norise un vienmēr rādījās šis dzīvs apraktais cilvēks kopā ar briesmīgo šķirstu.
Drīz abi jaunie kazaki kļuva labi ieredzēti starp kazakiem. Bieži kopā ar citiem sava kureņa biedriem, bet dažreiz ar visu kureni un ar kaimiņu kureņiem, viņi izgāja stepēs šaut tur neskaitāmā daudzumā mītošos stepju putnus, briežus un kazas, vai arī devās uz ezeriem, upēm un attekām, kas ar izlozi bija nodalītas katram kurenim, mest tiņus un tīklus un vilkt laukā bagātus lomus visa sava kureņa uzturam. Kaut gan te nebija mākslas, kurā pārbauda kazaku, bet viņi jau bija kļuvuši izcili starp citiem jaunajiem ar savu atklāto drosmi un veiksmi visās lietās. Viņi droši un ar sekmēm šāva mērķī, peldēja pret straumi pār Dņepru — tas bija darbs, par ko jauno svinīgi uzņēma kazaku aprindās. Bet vecais Tarass bija nodomājis tiem citu nodarbību. Viņam nebija pa prātam šāda svētku dzīve — viņš gribēja īstu darbu. Viņš visu laiku gudroja, kā sacelt Seču drosmīgam pasākumam, kur varētu tā iztrakoties, kā tas īstam bruņiniekam pieklājas. Beidzot kādu dienu viņš atnāca pie koševoja un sacīja viņam tieši:
«Nu, ko, koševoj, būtu laiks padrasēt aizkrāciešiem.»
«Nav kur drasēt,» atbildēja koševojs, izņēmis no mutes mazu pīpīti un nospļāvies sānis.
«Kā nav kur? var doties uz turku zemi vai uz tatariem.»
«Nevar ne uz turku zemi, ne uz tatariem,» atbildēja koševojs, paņēmis atkal vienaldzīgi savu pīpi mutē.
«Kā nevar?»
4Tā. Mēs apsolījām sultanam mieru.»
«Bet viņš jau ir nekristīgais: i dievs, i svētie raksti pavēl sist nekristītos.»
«Mums nav tiesības. Ja mēs nebūtu zvērējuši ar savu ticību, tad varbūt arī vēl varētu; bet tagad ne, nevar.»
«Kā nevar? Ko tu gan runā: mums nav tiesības? Man, lūk, ir divi dēli, abi jauni puiši. Vēl ne reizi ne viens, ne otrs nav bijis karā, bet tu saki: mums nav tiesības; bet tu saki: nav jāiet aizkrāciešiem.»
«Nu, tā taču neklājas.»
«Tātad acīm redzot pieklājas, lai velti aizietu bojā kazaku spēks, lai cilvēks nosprāgtu kā suns, nepaveicis laba darba, lai ne tēvijai, ne visai kristīto pasaulei nebūtu no viņa nekāda labuma? Kādēļ tad mēs dzīvojam, kāda velna pēc mēs dzīvojam? Izskaidro tu man šito. Tu esi gudrs cilvēks, ne jau velti sevi ievēlēja par koševoju: izskaidro man, kādēļ mēs dzīvojam?»
Koševojs neatbildēja uz šo jautājumu. Tas bija spītīgs kazaks. Viņš mazu brīdi klusēja un pēc tam sacīja: «Bet kara tomēr nebūs.»
«Tātad kara nebūs?» iejautājās atkal Tarass.
«Nē.»
«Tātad par to nav vērts pat domāt?»
«Nav vērts pat domāt.»
«Pagaidi vien tu, velna dūre!» sacīja Buļba pie sevis: «gan tu man redzēsi!» — un tūlīt pat nolēma atriebties kĢŠevojam.
Sarunājis ar vienu un otru, viņš sarīkoja visiem iedzeršanu, un iereibušie kazaki, skaitā daži cilvēki, gāzās tieši uz laukumu, kur atradās pie stabiem piesietas litavras, kas parasti aicināja sapulcēties uz radu. Neatraduši sitamās nūjiņas, kas vienmēr glabājās pie bundzinieka, viņi pakampa rokās pa pagalei un sāka dauzīt ar tām. Uz sitieniem pats pirmais atskrēja bundzinieks, garš cilvēks ar vienu pašu aci, kas ar visu to bija briesmīgi nomiegojies.
«Kas uzdrīkstas sist litavras?» kliedza viņš.
«Turi muti! ņem savus kokus un sit, kad tev liek!» atbildēja iedzērušie vecākie.
Bundzinieks tūdaļ izrāva no kabatas nūjiņas, kuras viņš bija paņēmis līdzi, ļoti labi zinādams līdzīgu notikumu beigas. Litavras sāka dārdēt, — un drīz vien laukumā kā lapsenes salasījās kopā melni aizkrāciešu bari. Visi sapulcējās aplī, un pēc trešā situma ieradās beidzot vecākie: koševojs ar kara āvu rokā, par zīmi savam izcilus stāvoklim, tiesnesis ar karaspēka zīmogu, rakstvedis ar tintnīcu un jesauls ar zizli. Koševojs un vecākie noņēma cepures un klanījās u/. visām pusēm pret kazakiem, kas lepni stāvēja, iespieduši rokas sānos.
«Ko nozīmē šī sanāksme? Ko jūs gribat, pani?» sacīja koševojs. Lamas un kliedzieni neļāva viņam runāt.
«Liec nost āvu! Liec nost, velna bērns, tūlīt pat āvu! Mēs tevi negribam vairs!» sauca no pūļa kazaki. Daži no nedzērušo kureņiem gribēja, kā šķita, turēties pretī; gan dzērušie, gan nedzērušie sāka sisties dūrēm. Kliegšana un trokšņošana izvērtās par vispārēju ālēšanos.
Koševojs gribēja kaut ko sacīt, bet zinādams, ka satrakotais, patvaļīgais pūlis var par to viņu līdz nāvei sadauzīt, kas notiek gandrīz vienmēr līdzīgos gadījumos, paklanījās ļoti zemu, nolika āvu un nozuda pūlī.
«Vai pavēlēsiet, pani, arī mums nolikt goda zīmes?» sacīja tiesnesis, rakstvedis un jesauls, un grasījās tūlīt pat nolikt tintnīcu, karaspēka zīmogu un zizli.
«Nē, jūs palieciet!» sauca no pūļa, «mums bija jāpadzen tikai koševojs, jo viņš ir bāba, bet mums ir vajadzīgs vīrs par koševoju.»
«Ko tad jūs ievēlēsiet tagad par koševoju?» sacīja vecākie.
«Kukubenku ievēlēt!» sauca viena daļa.
«Negribam Kukubenku!» sacīja otra daļa. «Par agru viņam, vēl mātes piens uz lūpām nav apžuvis.»
«Šilo lai ir par atamanu!» sauca vieni. «Šilo sēdināt par koševoju!»
«Tev mugurā īlenu! [1] » kliedza lamādamies pūlis. «Kas viņš par kazaku, kad apzadzies, suņa dēls, tā kā tatars? Velnam maisā dzērāju Silu!»
«Borodatiju, Borodatiju sēdināsim par koševoju!»
«Negribam Borodatiju! Lai iet pie velna mātes Borodatijs!»
«Sauciet Kirdjagu!» pačukstēja Tarass Buļba dažiem.
«Kirdjagu! Kirdjagu!» kliedza pūlis. «Borodatiju, Borodatiju! Kirdjagu! Kirdjagu! Silo! Pie velna ar Šilo! Kirdjagu!»
Visi kandidati, izdzirduši saucam savus vārdus, tūlīt pat iznāca laukā no pūļa, lai nedotu nekāda iemesla domāt, ka viņi būtu palīdzējuši sevis ievēlēšanai ar personīgu līdzdalību.
«Kirdjagu! Kirdjagu!» skanēja stiprāk par visu. «Borodatiju!» Lietu ņēmās pierādīt ar dūrēm, un Kirdjaga uzvarēja.
«Ejiet pēc Kirdjagas!» sāka saukt. Kādi desmit kazaki atšķīrās tūliņ pat no pūļa, daži no viņiem tikko turējās kājās, — tādā mērā bija paguvuši pielādēties, un devās tieši pie Kirdjagas paziņot tam par viņa ievēlēšanu.
Kirdjaga, kaut gan ļoti vecs, bet gudrs kazaks, sen jau sēdēja savā kureņā, un likās, ka viņš nekā nezināja par notikušo. «Kas ir, pani? kas jums vajadzīgs?» jautāja viņš.
«Nāc, tevi ievēlēja par koševoju! …»
«Apžēlojieties, pani!» sacīja Kirdjaga, «kā gan es varu būt tāda goda cienīgs! Kā es varu būt par koševoju! Man pat saprašanas nepietiks tāda pienākuma pildīšanai. It kā neviena labāka nevarētu atrast pa visu karaspēku?»
«Nāc taču, tev saka!» sauca aizkrācieši. Divi no tiem satvēra viņu zem rokām, un lai kā viņš atspērās kājām, beidzot taču viņš bija atstiepts laukumā, pavadīts lamām, dūru grūdieniem mugurā, spērieniem un draudiem: «Nepretojies, velna bērns! Pi&ņem taču godu, suns, kad tev to dod!» Tā Kirdjagu ieveda kazaku sabiedrībā.
«Kas ir, pani?» sauca pār visu pūli viņa atvedēji, «vai jūs esat ar mieru, ka šis kazaks būtu par mūsu koševoju?»
«Visi ar mieru!» sauca pūlis, un no saucieniem vēl ilgi skanēja viss lauks.
Viens no vecākajiem paņēma āvu un pasniedza to jaunievēlētajam koševojam. Kirdjaga, paražas pēc, tūlīt pat atteicās. Vecākais sniedza viņam otrreiz: Kirdjaga atsacījās arī otrreiz, bet pēc tam jau trešajā reizē paņēma āvu. Apsveikuma saucieni skanēja pa visu pūli, un atkal tālu noskanēja no kazaku saucieniem viss lauks. Tad no ļaužu vidus iznāca laukā četri visvecākie kazaki, sirmām ūsām un sirmiem čupriem (pārāk vecu Sečā nebija, jo neviens aizkrācietis nemira dabiskā nāvē), un, paņēmuši katrs rokās zemi, kas tai brīdī no nesenā lietus bija izšķīdusi dubļos, uzlika to viņam uz galvas. Slapjā zeme notecēja no viņa galvas, tecēja pa ūsām un pa vaigiem, un visu seju notriepa tam dubļiem. Bet Kirdjaga stāvēja, nekustot ne no vietas, un pateicās kazakiem par parādīto godu. Tā nobeidzās trokšņainās vēlēšanas, par kurām .grūti zināt, vai arī citi bija tikpat priecīgi, cik priecīgs bija Buļba: ar to viņš bija atriebies agrākajam koševojam; turklāt vēl Kirdjaga bija viņa vecs biedrs un bijis ar viņu kopā vienos un tais pašos sauszemes un jūras karagājienos, daloties kara dzīves bargumā un grūtībās. Pūlis izklīda, lai tepat svinētu ievēlēšanas, un sākās tāda uzdzīve, kādu vēl līdz šim Ostaps un Andrijs nebija pieredzējuši. Vīna dzertuves izdauzīja; medu, sīvo un alu ņēma vienkārši bez naudas; krodzinieki varēja priecāties kaut vai par to vien, ka paši palikuši veseli. Viss. nakts pagāja klaigās un dziesmās, kas slavēja kara uzvaras, un uzlēkušais mēness vēl ilgi redzēja muzikantu barus, kas staigāja pa ielām ar bandurām, turbāniem, apaļām balalaikām, un baznīcas dziesminiekus, kurus turēja Sečā dziedāšanai baznīcā un aizkrā- ciešu varoņdarbu cildināšanai. Beidzot reibums un nogurums sāka pieveikt stiprās galvas. Un varēja redzēt, ka gan tur, gan citā vietā gāzās zemē kazaks; ka biedrs, apkampis biedru, juzdami viens otram līdzi un pat apraudādamies, kopā nokrita. Tur gulās zemē ar reizi vesels bars; tur dažs lūkoja izvēlēties, kā viņam labāk nogulties, un uzgulās tieši virsū koka siekstai. Pēdējais, kas bija stiprāks, mēģināja vēl izsacīt kādas nesakarīgas runas; beidzot arī viņu nopļāva reibuma vara, nogāzās arī tas, — un aizmiga visa Seča,.
Bet otrā dienā Tarass Buļba jau apspriedās ar jauno koševoju par to, kā varētu izkustināt aizkrāciešus uz kādu pasākumu. Koševojs bija gudrs un viltīgs kazaks, viņš pazina aizkrāciešus caur un cauri un sākumā teica: «Zvērestu nedrīkst pārkāpt, nekādā gadījumā nedrīkst,» bet vēlāk, brīdi klusējis, piebilda: «Nekas, varēs; zvērestu mēs nelauzīsim, bet tā, šo to sagudrosim. Lai tikai salasās ļaudis, ne tā, it kā pēc mana rīkojuma, bet vienkārši paši no sava prāta, — jūs jau zināt, kā to izdarīt, — un mēs tad ar vecākajiem tūdaļ atskriesim uz laukuma, it kā mēs nekā nezinātu.»
Nebija vēl pagājusi ne stunda pēc viņu sarunas, kad jau atkal dārdēja litavras. Atradās pēkšņi arī iereibuši un neprātīgi kazaki. Miljons kazaku cepuru pēkšņi izbira laukumā. Sākās runas: «Kas? kāpēc? kādēļ izziņoja sanāksmi?» Neviens neatbildēja. Beidzot vienā otrā stūrī sāka atskanēt: «Redz, velti aiziet bojā kazaku spēks: nav kara! Redz, ka vecākie pavisam aizsnaudušies, acis ar taukiem aiztecējušas! Tiešām, nav taisnības pasaulē!» Citi kazaki klausījās sākumā, bet pēc tam arī paši sāka runāt! «Bet tiešām gan, nav nekādas taisnības pasaulē!» Vecākie likās izbrīnījušies par tādām valodām. Beidzot koševojs pagājās uz priekšu un sacīja: «Atļaujiet, pani aizkrācieši, runu teikt!»
«Runā!»
«Lūk, sākumā runāšu par to, cienījamie pani, bet jūs jau varbūt paši to labāk zināsiet, ka daudziem aizkrāciešiem parādi krogos pie žīdiem un pie saviem brāļiem ir tik lieli, ka neviens velns tur vairs nekā nevar saprast. Pēc tam es atkal gribu runāt par to, ka ir daudz tādu puišu, kas vēl nemaz savām acīm nav redzējuši, kas ir karš, kaut gan jaunam cilvēkam, — jūs jau paši zināt, pani, — bez kara nav iespējams iztikt. Kas gan viņš par aizkrācieti, ja vēl ne reizes nav sitis nekristīto?»
«Viņš labi runā,» nodomāja Buļba.
«Nedomājiet, pani, ka es, galu galā, runāju to tādēļ, lai izjauktu mieru: pasargi dievs! Es to tikai tāpat runāju. Bez tam arī mūsu dieva nams, — grēks pat runāt, kas ar to ir: cik jau gadu, ka ar dieva žēlastību pastāv Seča, bet līdz šim laikam ne jau tikai baznīcas ārpuse, bet pat svētbildes stāv bez kādiem rotājumiem, kaut jel sudraba apkalumu būtu iedomājies kāds nokalt; tās tik vien saņēmušas, ko daži kazaki mirstot novēlējuši; bet viņu dāvanas bija nabadzīgas, jo viņi gandrīz visu nodzēra, vēl dzīvi būdami. Tātad es saku šo runu ne tādēļ, lai sāktu karu ar nekristītajiem: mēs esam apsolījuši sultanam mieru, un mums būtu liels grēks, jo mēs esam zvērējuši pēc mūsu ticības.»
«Ko viņš tur putro,» sacīja pie sevis Buļba.
«Jā, tātad redzat, pani, ka karu nevaram uzsākt: bruņinieku gods neatļauj. Bet pēc savas nabaga saprašanas es domāju, lūk, ko: palaist ar laivām tikai jaunos vien, lai pasiro mazliet Natolijas krastos. Kā jūs domājat, pani?»
«Ved, ved visus!» sauca no visām pusēm pūlis, «par ticību mēs esam gatavi nolikt galvas.»
Koševojs nobijās: viņš nemaz nebija gribējis sacelt visu Aizkrāci: sagraut mieru viņam likās šai gadījumā netaisns darbs.
«Vai atļaujat, pani, sacīt vēl vienu runu?»
«Pietiek!» kliedza aizkrācieši, «nekā labāka nepateiksi.»
«Ja tā, lai tad arī paliek tā. Es esmu jūsu gribas kalps. Tā jau ir zināma lieta un pēc rakstiem arī ir zināms, ka tautas balss — dieva balss. Nekā prātīgāka jau vairs nevar izdomāt, kā to, ko visa tauta izdomājusi. Tikai, lūk, kas: jums ir zināms, pani, ka sultāns neatstās nesodītu to izpriecu, kurā jaunekļi izklaidēsies. Bet mēs pa to laiku būtu gatavībā, un mums būtu svaigi spēki un mums neviena nebūtu jābaidās. Un, kamēr mēs būtu projām, arī tatari var uzbrukt: viņi, šie turku suņi, paši acīs nelēks un pie saimnieka mājās atnākt neiedrikstēsies, bet no muguras puses papēžos iekodīs, un sāpīgi iekodīs. Un, ja jau nu izgājis uz to, ka runā patiesību, mums jau arī laivu nav tik daudz krājumā un pulvera nav samalts tādā vairumā, lai visi varētu doties projām. Bet es varētu sacīt, esmu priecīgs: esmu jūsu gribas kalps.»
Viltīgais atamans apklusa. Kazaku bariņi sāka aprunāties, kureņu atamani apspriedās; piedzērušo, par laimi, bija nedaudz, un tāpēc nolēma paklausīt prātīgajam padomam.
Tūlīt pat vairāki vīri devās uz pretējo Dņepras krastu, uz karaspēka mantu glabātuvi, kur nepieejamās paslēptuvēs, zem ūdens un niedrēs, glabājās karaspēka nauda un daļa no ienaidniekam atņemtiem ieročiem. Visi pārējie metās pie laivām tās apskatīt un sagatavot ceļam. Mirklī ļaužu bars piepildīja krastu. Daži namdari ieradās ar cirvjiem rokās. Veci, iedeguši, platiem pleciem, lielām kājām aizkrācieši, iesirmām ūsām un melnūsaini, atrotījuši bikses, stāvēja līdz ceļiem ūdenī un sliprām tauvām vilka nost no krasta laivas. Citi nesa gatavus sausus baļķus un visādus kokus. Tur ap- šuva ar dēļiem laivu; tur, apgriezuši to ar dibenu uz augšu, drīvēja un sveķoja; tur pie citu laivu sāniem pēc kazaku paraduma sēja klāt garu niedru saišķus, lai laivas nenoslīcinātu jūras viļņi; tur, tālāk, gar visu piekrasti bija sakurti ugunskuri, un vara katlos vārīja darvu, ar ko aizliet liellaivas. Pieredzējušie un vecie pamācīja jaunos. Cirvju sitieni un strādnieku klaigas skanēja visā apkārtnē; viss dzīvais krasts viļņoja un kustējās.
Tai brīdī krastam tuvojās liels plosts. Ļaužu bars, kas atradās uz tā, fnāja rokām jau no tālienes. Tie bija kazaki noplīsušos svārkos Nekārtīgais apģērbs, — daudziem nebija
nekā cita kā ki-ekls un īsā pīpe zobos, — rādīja, ka viņi vai nu tikko izbēguši kādai nelaimei, vai arī tik ļoti uzdzīvojuši, ka nodzīvojuši visu, kas vien tiem bija mugurā. No viņu vidus atdalījās un nostājās priekšā zems, plecīgs kazaks, gadu piecdesmit vecs vīrs. Viņš kliedza un vicināja ar roku stiprāk par visiem; bet aiz cirvju klaudzieniem un strādnieku klaigām viņa vārdi nebija dzirdami.
«Ar ko jūs atbraucāt?» jautāja koševojs, kad plosts pagriezās pret krastu. Visi strādnieki, pārtraukuši savus darbus un pacēluši cirvjus un kaltus, raudzījās viņā ar gaidām.
«Ar nelaimi!» sauca no plosta zemais kazaks.
«Ar kādu?»
«Vai atļaujat, pani aizkrācieši, runu sacīt?»
«Runā!»
«Vai varbūt gribat sasaukt radu?»
«Runā, mēs visi esam te.»
Visi ļaudis saspiedās vienā barā.
«Bet vai tad jūs nekā neesat dzirdējuši par to, kas notiek hetmaņa zemē?»
«Kas tad?» jautāja viens no kureņu atamaniem.
«E! kas tad? Redzams, jums tatars ausis aizbāzis, ka jūs nekā neesat dzirdējuši.»
«Runā taču, kas tur notiek?»
«Nu, notiek tādas lietas, ka mēs esam piedzimuši un kristīti, bet tādas lietas vēl neesam redzējuši.»
«Nu, runā taču, kas notiek, suņa bērns!» sāka kliegt viens no pūļa, acīm redzami zaudējis pacietību.
«Tādi laiki pienākuši, ka pat svētās baznīcas nepieder vairs mums.»
«Kā tad nepieder mums?»
«Tagad tās žīdiem iznomātas. Ja tu žīdam iepriekš nesamaksāsi, tad arī dievkalpojumu nevar noturēt.»
«Ko tu stāsti?»
«Un ja suņa žīds neuzliks ar savu nešķīsto roku zīmīti uz svētās paschas, tad ari paschu nevar apsvētīt.»
«Viņš melo, brāļi pani, tas nevar būt, ka nešķīstais žīds liktu zīmīti uz svētās paschas.»
«Klausieties! ne to vien es varu pastāstīt: arī ksendzi braukā tagad pa visu Ukrainu lielos ratos. Nebūtu jau nelaime, ka lielos ratos, bet nelaime tā, ka viņi nejūdz vairs priekšā zirgus, bet gluži vienkārši pareizticīgos kristītos. Uzklausieties! un ne to vien vēl es varu pastāstīt: stāsta, ka žīdietes jau šujot sev svārkus no popu tērpiem. Lūk, kādas lietas notiek Ukrainā, pani! Bet jūs te sēžat Aizkrācē un uzdzīvojat, un acīm redzot tatars jums aizdevis tādas bailes, ka jums vairs ne acu, ne ausu — nekā nav, un jūs nedzirdat, kas notiek pasaulē.»
«Pagaidi, pagaidi!» pārtrauca koševojs, kas līdz šim stāvēja, nodūris acis zemē tāpat kā visi aizkrācieši, kas nopietnās lietās nekad nepaļāvās pirmajam straujumam, bet klusēja un klusēdami krāja baigu sašutuma spēku. «Pagaidi! arī es teikšu kādu vārdu. Bet ko tad jūs, — lai velns būtu parāvis jūsu tēvu! — ko tad jūs paši darījāt? Vai tad jums zobenu nebija, vai? Kā jūs varējāt pieļaut tādu nelikumību?»
«E. kā varējām pieļaut tādu nelikumību!… Bet būtu jūs pamēģinājuši, kad poļu vien bija piecdesmit tūkstošu, nu un, nav jau ko kaunu slēpt, bija arī suņi starp mūsējiem — pieņēma jau viņu ticību.»
«Un jūsu hetmanis, un pulkvedis ko darīja?»
«Pulkveži sataisīia tādas lietas, ka lai dievs to nedod mums nevienam.»
«Kā?»_
«Nu tā, ka hetmanis jau tagad, izcepināts vara vērsī, gul Varšavā, bet pulkvežu rokas un galvas izvadā pa gada tirgiem, lai visai tautai parādītu. Lūk, ko sataisīja pulkveži!»
Viss pūlis saviļņojās. Sākumā pār visu krastu nolaidās klusums, līdzīgs tam, kāds mēdz būt pirms niknas vētras, bet tad pēkšņi sacēlās valodas un sāka runāt viss krasts: «Kā! lai žīdi nomāktu kristīgo baznīcas! lai ksendzi jūgtu ilksīs pareizticīgos kristīgos! Kā! pieļaut tādas mocības krievu zemē no nolādētiem neticīgiem! lai tā rīkotos ar pulkvežiem un hetmani! Tas nenotiks, nenotiks!» Tādi vārdi lidoja visās malās. Aizkrācieši kļuva trokšņaini un sāka just savus spēkus. Tas jau vairs nebija vieglprātīgu ļaužu satraukums: bija satraukti visi smagie un spēcīgie raksturi, kas ne tik drīz iekarsa, bet, kļuvuši karsti, spītīgi un ilgi glabāja sevī iekšējo kvēli. «Pakārt visus žīdus!» atskanēja no pūļa, «lai vairs nešuj no popu tērpiem brunčus savām žīdenēm! Lai vairs nesprauž zīmītes uz svētajām paschām! Apslīcināt viņus visus, pagānus, Dņeprā!» Šie vārdi, ko bija izteicis kāds no pūļa, izskrēja kā zibens cauri visām galvām, un pūlis gāzās uz priekšpilsētu ar nodomu apkaut visus žīdus.
Nabaga Izraeļa bērni, zaudējuši visas savas jau tā niecīgās drosmes paliekas, slēpās tukšās degvīna mucās, krāsnīs un pat līda zem savu žīdeņu brunčiem; bet kazaki viņus visur atrada.
«Augstdzimušie pani!» sauca kāds slaids un garš kā spieķis žīds, pabāzis no savu biedru bara savu nožēlojamo seju, ko bija izķēmojušas bailes. «Augstdzimušie pani! atļaujiet mums pasacīt tikai vienu vārdu, vienu vārdiņu! Mēs jums pasacīsim kaut ko tādu, ko jūs vēl nekad neesat dzirdējuši, — kaut ko tik svarīgu, ka pat nevar izteikt, cik svarīgu!»
«Nu, lai saka,» teica Buļba, kas vienmēr mīlēja uzklausīt apvainojamo.
«Cēlie pani!» sacīja žīds. ' «Tādi pani vēl nekad nav redzēti, nudien, nekad! Tik žēlīgu, labu un drošsirdīgu vēl nekad nav bijis pasaulē!» Viņa baiss pamira un drebēja aiz bailēm. «Kā gan iespējams, ka mēs domātu par aizkrāciešiem kaut ko ļaunu! Tie nemaz nav mūsējie, kas augļo pa Ukrainu! Nudien, nav mūsējie! Tie nemaz nav žīdi: tie ir velns zina kas; tie ir tādi, ka tikai jāuzspļauj tiem un jāaizmet projām! Lūk, arī viņi teiks to pašu. Vai nav taisnība, Slema, vai arī tu, Smul?»
«Nudien, taisnība!» atbildēja no bara Slema un Smuls nodriskātās micēs, abi balti kā kaļķi.
«Mēs nekad vēl,» turpināja garais žīds, «neesam piekrituši ienaidniekam, un katoļus mēs ne zināt negribam: lai velns viņus dīda! Mēs ar aizkrāciešiem tā kā miesīgi brāļi…»
«Kā? aizkrācieši lai būtu jūsu brāļi!» sacīja viens no pūļa. «To jūs nesagaidīsiet, nolādētie žīdi! Dņeprā viņus, pani, apslīcināt visus pagānus!»
Sie vārdi bija kā signāls. Zīdus saķēra un sāka mest viļņos. Zēli kliedzieni atskanēja no visām pusēm, bet bargie aizkrācieši tikai smējās, redzot, kā žīdu kājas zābakos un zeķēs tirinājās gaisā.
Nabaga orators, kas bija pierunājis pats uz sava kakla nelaimi, izlēca no paltraka, aiz kura viņu bij notvēruši, palikdams vienīgi rūsganā, šaurā kamzolī, apkampa Buļbas kājas un žēlā balsī lūdza: «Augstais kungs, augstdzimušais pan! es pazinu arī jūsu brāli, nelaiķi Dorošu! Tas tik bija karavīrs, visu bruņinieku greznums. Es viņam iedevu astoņi simti cechinas, lai viņš varētu izpirkties no turku gūsta …»
«Tu pazini brāli?» jautāja Tarass.
«Nudien, pazinu! viņš bija augstsirdīgs pans.»
«Un kā tevi sauc7 »
«Jankelis.»
«Labi,» sacīja Tarass, un pēc tam apdomājies griezās pir kazakiem un runāja tā- «Pakārt žīdu vienmēr būs laiks, kad to vajadzēs; bet uz šodienu atdodiet viņu man.»
To sacījis, Tarass veda viņu uz savu vezumu rindu, kur stāvēja viņa kazaki. «Nu, lien zem ratiem, guli tur un nekusties, bet jūs, brālīši, neizlaidiet žīdu.»
To teicis, viņš devās uz laukumu, jo tur jau sen pulcējās viss pūlis. Visi mirklī pameta krastmalu un laivu sagatavošanu, jo tagad viņiem bija paredzēts sauszemes, bet nevis jūras karagājiens, un ne vairs liellaivas un kazaku čoliņas, bet bija vajadzīgi rati un zirgi. Nu jau visi gribēja doties līdzi karagājienā, gan veci, gan jauni; visi pēc visu vecāko padomes, kureņu atamanu, koševoja un pēc visa aizkrāciešu karaspēka lēmuma nosprieda doties taisni uz Poliju, atriebties par visu ļaunu un par ticības un kazaku slavas nopul- gošanu, iegūt laupījumu pilsētās, aizdegt ugunsgrēkus sādžās un labības laukos, izlaist tālu stepē slavu par sevi. Tepat visi jozās un bruņojās. Koševojs izauga par veselu aršinu. Tas vairs nebija lēnīgais brīvās tautas aušīgs iedomu pildītājs: tas bija neierobežots pavēlnieks, tas bija despots, kas prata tikai pavēlēt. Visi patvaļīgie un trakulīgie bruņinieki stāvēja stalti ierindā, paklausīgi nodūruši galvas, nedrīkstēdami pacelt acu, kad koševojs izdalīja pavēles: viņš tās izsacīja klusi, nekliedzot un nesteidzoties, bet ar apdomu, kā vecs, dzīvē daudz pieredzējis kazaks, kas ne pirmo reizi vien bija atrisinājis gudri iecerētus pasākumus.
«Pārbaudiet, visu labi pārbaudiet!» tā viņš runāja. «Sakārtojiet vezumus un ratus, izmēģiniet ieročus. Neņemiet sev līdz daudz drēbju: pa kreklam un pa divējām biksēm uz kazaka un pa podam salamatas un sagrūstas prosas — vairāk lai nevienam nebūtu! Rezervei būs vezumos viss, kas vajadzīgs. Lai katram kazakam būtu pāris zirgu! Un paņemiet kādus divsimt pārus vēršu, jo pārejamās vietās un staignājos vērši būs vajadzīgi. Un kārtību, pani, ievērojiet vairāk par visu. Es zinu, ka ir starp jums tādi, kas, tikko dievs sūta kādu mantu, tūlīt sāks, plēst smalkos audumus un dārgo samtu saviem autiem. Atmetiet tādu velna ieradumu,, metiet projām visādus brunčus, ņemiet vienīgi ieročus, ja tie gadās labi, un červoncus vai sudrabu, jo tos ir ērti paņemt un tie noder katrā gadījumā. Un, lūk, ko jums, pani, saku jau iepriekš: ja kāds karagājiena laikā piedzersies, tad tam nebūs nekādas tiesāšanas: kā suni aiz kakla saites pavēlēšu viņu piesiet pie vezuma, vienalga, kas viņš tāds būtu, kaut arī visslavenākais kazaks no visa karaspēka; kā suni viņu uz vietas nošaus un izmetīs bez kādas apbedīšanas putniem knābšanai, jo dzērājs karagājiena laikā nav cienīgs kristīgas apbedīšanas. Jaunie, paklausiet visās lietās vecos! Ja aizķers lode, vai zobens ieskrāpēs galvu vai kādu citu vietu, nepievērsiet šādai lietai daudz uzmanības: iejau- ciet pulvera šķipsnu glāzītē sīvā, uzreiz izdzeriet, un viss pāries — pat drudža nebūs: bet ievainojumam, ja tas nav pārāk liels, pielieciet klāt vienkāršu zemi, sajaucot to iepriekš plaukstā ar siekalām, tad brūce apkaltis. Bet nu pie darba, pie darba, puiši, un nesteidzieties, ķerieties pamatīgi pie darba!»
Tā runāja koševojs, un, tiklīdz viņš bija nobeidzis savu runu, visi kazaki ķērās tūlīt pat pie darba. Visa Seča atreiba, un nekur vairs nevarēja atrast neviena piedzēruša, it kā to nekad nebūtu bijis starp kazakiem. Vieni laboja riteņu rādzes un apmainīja ratiem asis; otri stiepa uz vezumiem pārtikas maisus, citos sagāza ieročus; citi dzina šurp zirgus un vēršus. No visām pusēm skanēja zirgu soļi; izmēģinājuma šāvieni no šautenēm, zobenu žvadzēšana, vērša aurošana, grozāmo vezumu čīkstēšana, runāšana un spalgi kliedzieni un mudinājumi. Un drīz kazaku tabors bija izstiepies tālu tālu pa visu lauku. Un būtu bijis jānoskrien liels gabals, ja kāds gribētu noskriet no tā galvas līdz astei. Nelielajā koka baznīcā mācītājs turēja dievkalpojumu un aprasināja visus ar svēto ūdeni; visi skūpstīja krustu. Kad viss bars sakustējās un sāka stiepties projām no Sečas, visi aizkrācieši pagrieza galvas atpakaļ. «Ardievu, mūsu māte!» sacīja viņi gandrīz visi reizē, «lai nu dievs tevi pasarga no visādām nelaimēm!» Braucot caur nomali, Tarass Buļba ieraudzīja, ka viņa žīdiņš Jankelis bija jau uzcēlis kaut kādu telti ar nojumi un pārdeva kramus, skrūvgriežus, pulveri un dažādas karaspēkam nepieciešamas mantas, kas vajadzīgas ceļā, pat ve- ģus un maizi. «Kas par velna žīdu!» — nodomāja pie sevis Tarass un, piejājis pie viņa, sacīja: «Apdauzītais, ko tu te sēdi? Vai tu gribi, lai tevi nošauj kā zvirbuli?» Jankelis atbildes vietā pienāca pie viņa tuvāk un, izdarījis zīmi ar abām rokām, it kā viņš gribētu sacīt kaut ko noslēpumainu, teica: «Lai tikai pans klusē un nevienam nesaka: starp kazaku vezumiem ir arī viens mans vezums; es vedu visu vajadzīgo kazakiem un ceļā piegādāšu visādu proviantu par tik lētām cenām, par kādām vēl neviens nav pārdevis; nudien, tā; nudien, tā.»
Paraustījis plecus, Tarass Buļba pabrīnījās par žīda sparīgo dabu un aizjāja atpakaļ pie kazaku pulka.
Drīz visus Polijas dienvidvakarus pārņēma bailes. Visur paklīda baumas: «Aizkrācieši! parādījušies aizkrācieši!…» Visi, kas spēja glābties, glābās. Visi cēlās un skrēja uz visām pusēm pēc šā nekārtīgā, bezrūpīgā gadsimta paraduma, kad necēla ne cietokšņus, ne pilis, bet, kā nu pagadījās, cilvēks uzcēla kādam laikam savu salmu mājokli. Viņš domāja: «neies taču tērēt mājai darbu un naudu, kad arī bez visa tā to nopostīs tataru uzbrukums!» Visi sakustējās: dažs apmainīja vēršus un arklu pret zirgu un šauteni un devās uz karapulku; dažs slēpās, aizdzenot projām lopus un aiznesot visu, ko vien var aiznest. Gadījās dažreiz ceļā arī tādi, kas ar apbruņotu roku sagaidīja viesus, bet vairāk bija tādu, kas priekšlaikus aizbēga. Visi zināja, ka grūti būs mēroties ar neganto un kareivīgo baru, kas bija pazīstams ar aizkrā- ciešu karaspēka nosaukumu un savā ārējā patvaļīgajā nekārtībā slēpa kaujas laikam pārdomātu kārtību. Zirdzinieki jāja, neapgrūtinot un nesakarsējot zirgus, kājnieki žirgti soļoja aiz vezumiem, un viss tabors virzījās uz priekšu tikai pa naktīm, dienu atpūšoties un izraugoties tukšas, neapdzīvotas vietas un mežus, kādu tolaik vēl bija diezgan daudz. Aizsūtīja uz priekšu izlūkus un ziņnešus izzināt un izpētīt, kur, kas un kā. Un bieži tais vietās, kur tos varēja vismazāk gaidīt, tie pēkšņi parādījās, un visam tad bija jāatvadās no dzīves: ugunsgrēki pārņēma sādžas; lopi un zirgi, ko nedzina sev līdzi karaspēks, tika nokauti tepat uz vietas. Šķita, ka viņi vairāk dzīro nekā veic savu karagājienu. Mati šodien saceltos stāvu no tām briesmīgajām pus- mežonīgā gadsimta nežēlībām, kādas visur strādāja aizkrācieši. Sasistie zīdaiņi, nogrieztās krūtis sievietēm, kājām līdz ceļiem nodīrātā āda brīvībā palaistajiem, — ar vārdu sakot, devīgu roku atmaksāja kazaki agrākos parādus. Kāda klostera prelats, izdzirdīs par viņu tuvošanos, atsūtīja no sevis divi mūkus, lai pateic, ka tie neuzvedas kā nākas, ka starp aizkrāciešiem un valdību pastāv vienošanās, ka tie pārkāpj savas saistības pret karali un līdz ar to katru tautas likumu. «Pasaki biskapam manā un visu aizkrā- ciešu vārdā,» sacīja koševojs, «lai viņš nemaz nebaidās: kazaki vēl tikai aizdedzina un aizsmēķē savas pīpes.» Un drīz lielisko abteju apņēma postītājas liesmas, un tās milzīgie gotiskie logi bargi lūkojās caur šaudīgajiem uguns viļņiem. Bēgošie mūku, žīdu, sieviešu bari pēkšņi pārplūdināja tās pilsētas, kur bija kāda cerība uz garnizoniem un pilsētas sargiem. Novēlojusī palīdzība, kas sastāvēja no nelieliem pulkiem un ko laiku pa laikam izsūtīja valdība, vai nu nevarēja viņus atrast, vai arī baidījās, uzgrieza tiem muguru pēc pirmās sastapšanās un aizjoņoja savos brašajos zirgos. Gadījās, ka daudzi karaļa kara priekšnieki, kas bija arvien līdz tam uzvarējuši agrākajās kaujās, nolēma, apvienojot savus spēkus, nostāties ar visu krūti pret aizkrāciešiem. Un te nu visvairāk sevi pārbaudīja jaunie kazaki, kas vairījās laupīšanas, mantkāres un nespēcīga ienaidnieka, kas tvīka gribā parādīt sevi veco priekšā, paspēkoties vīrs pret vīru ar drošajiem un lielīgajiem poļiem, kuri dižojās lepnos zirgos ar vējā plīvojošām atsviestām uzmetņu piedurknēm. Šī bija tīkama skola: viņi jau bija ieguvuši sev daudz zirgu lietu, dārgu zobenu un šauteņu. Viena mēneša laikā bija kļuvuši par vīriem un pilnīgi no jauna piedzimuši šie tikko spalvām apaugušie putnēni; viņu sejas vaibsti, kuros līdz šim bija redzams kaut kāds jauneklīgs maigums, tagad bija kļuvuši bargi un spēcīgi. Bet vecajam Tarasam bija prieks redzēt, ka abi viņa dēli bija te starp pirmajiem. Ostapam, šķita, bija jau no dzimšanas nolemtas kara gaitas un grūtā māksla veikt kara darbus. Nekad nesamulsdams un nekādā gadījumā nezaudēdams attapību, ar aukstasinību, kas divdesmit divi gadi vecam jauneklim bija gandrīz nedabiska, viņš vienā mirklī prata aptvert visas briesmas un visu lietas stāvokli, acumirklī prata atrast līdzekli izvairīties no tām. un izvairīties tā, lai pēc tam tās noteiktāk pārspētu. Jau pārbaudīta pārliecība sāka apzīmogot viņa kustības, kurās nevarēja palikt nepamanītas nākamā vadoņa tieksmes. Viņa ķermenis izdvesa izturību, un viņa bruņinieka īpašības bija jau ieguvušas plašu spēku, līdzīgu lauvas spēkam.
«O, šis ar laiku būs krietns pulkvedis!» runāja vecais Tarass, «jā, jā, būs krietns pulkvedis, un pie tam vēl tāds, ka pat tēvu aiz jostas aizbāzīs!»
Andrijs pilnīgi iegrima brīnišķīgajā ložu un šķēpu mūzikā. Viņš nezināja, ko nozīmē apdomāties vai aprēķināt, vai novērtēt iepriekš savus un svešus spēkus. Neprātīgu tīksmi un aizmiršanos redzēja viņš kaujā: šais mirkļos viņš jutās kā dzīrēs, kad cilvēkam iekarst galva, acīs viss ņirb un kustas, ripo galvas, dimdot zemē krīt zirgi, bet viņš auļo kā noreibis ložu svilpienos, zobenu mirdzumā, un cērt uz visām pusēm, un nedzird pretinieka cirtienus. Ne vienreiz vien tēvam bija jābrīnās arī par Andriju, redzot, kā viņš, tikai kvēlas aizrautības mudināts, tiecās uz darbiem, kādus nekad ne- iedrīkstētos uzņemties aukstasinīgais un prātīgais, un vienā vienīgā savā trakajā uzbrukumā pastrādāja tādus brīnumus, par kuriem nevarēja nebrīnīties vecie kaujinieki. Vecais Tarass brīnījās un runāja: «Arī šis ir krietns — kaut naidnieks viņu neparautu! — karotājs! viņš nav Ostaps, bet krietns, arī krietns karotājs!»
Karaspēks nolēma doties tieši uz Dubnas pilsētu, kur, kā dzirdēja, bija daudz naudas un bagātu iedzīvotāju. Pusotrās dienās pārgājiens bija veikts, un aizkrācieši parādījās pilsētas priekšā. Iedzīvotāji nolēma aizstāvēties līdz pēdējiem spēkiem un iespējai un labāk vēlējās mirt laukumos un ielās savu sliekšņu priekšā, nekā ielaist ienaidnieku mājās. Augsts zemes valnis apjoza pilsētu; kur valnis bija zemāks, tur rēgojās akmens siena vai māja, kas noderēja kā baterija, vai arī ozola žogs. Garnizons bija spēcīgs un apzinājās sava uzdevuma lielo nozīmi. Aizkrācieši straujumā bija uzrāpušies uz vaļņa, bet tos sagaidīja spēcīga ložu krusa. Apkārtējie un pilsētas iedzīvotāji, kā redzams, arī negribēja stāvēt dīkā un pulcējās bariem uz pilsētas vaļņa. Viņu acīs bija lasāma izmisīga pretošanās; arī sievietes bija nolēmušas piedalīties kaujā, un uz aizkrāciešu galvām lidoja akmeņi, mucas, podi, karsts virums un beidzot maisi smilšu, kas aizbēra viņiem acis. Aizkrācieši nemīlēja nodarboties ar cietokšņiem; izdarīt aplenkumu nebija viņu daļa. Koševojs pavēlēja atkāpties un sacīja: «Nekas, brāļi pani, mēs atkāpsimies; bet lai es esmu pagāns tatars un nevis kristīgais, ja mēs izlaidīsim kaut vienu no viņiem no pilsētas! Lai viņi visi nosprāgst, suņi, badā!» Karaspēks atkāpies apsēda visu pilsētu un aiz bezdarbības sāka nodoties apkārtnes iztukšošanai, nodedzinot apkārtējās sādžas, nenovāktās labības ķirpas, un laida zirgu ganāmpulkus druvās, kas vēl bija sirpja neskartas un kur, kā par spīti, viļņoja treknas vārpas, neparastas ražas augļi, kas tai laikā bagātīgi apbalvoja zemkopjus. Ar šausmām ļaudis redzēja no pilsētas, kā iznīcināja viņu uztura līdzekļus. Bet pa to laiku aizkrācieši, izstiepuši divi rindās apkārt visai pilsētai savus ratus, novietojās tāpat kā Sečā nometnēs, smēķēja savas pīpes, mainīja iegūtos ieročus, spēlēja čechardu, pāri un nepāri un šad tad nāvīgā aukstasinībā uzlūkoja pilsētu. Naktī aizdedza ugunskurus; ēdienu gatavotāji vārīja katrā nometnē biezputru milzīgos katlos; pie ugunīm, kas dega cauru nakti, stāvēja nomodā sardze. Bet drīz aizkrācieši sāka mazliet garlaikoties bezdarbībā un ilgstošā atturībā no degvīna, kas nebija saistīta ne ar kādu darbu. Koševojs pavēlēja dubultot pat vīna devu, kas dažkārt bija parasts karaspēkā, ja nebija smagu karadarbu un pārgājienu. Jaunajiem, un it sevišķi Tarasa Buļbas dēliem, nepatika tāda dzīve. Andrijs redzami garlaikojās. «Tu, neprātīgā galva,» sacīja viņam Tarass, «pacieties, kazak, atamans kļūsi! Tas vēl nav krietns karavīrs, kas nav zaudējis dūšu lielos darbos, bet tas ir krietns karavīrs, kas pat bezdarbā negarlaikosies, kas visu pacietīs, un lai tu viņam ko, bet viņš tomēr pastāvēs pie sava.» Bet nesaprasties dedzīgam jauneklim ar sirmgalvi: katram savāda daba, un katrs citādām acīm raugās uz vienu un to pašu lietu.
Tai pašā laikā ieradās Tarasa pulks, ko bija atvedis Tov- kačs; ar viņu bija vēl divi jesauli, rakstvedis un citi pulka amatavīri; visu kazaku sanāca pāri par četriem tūkstošiem. Bija starp viņiem ne mazums arī brīvprātīgo, kas bija nākuši paši ar savu gribu, bez kāda aicinājuma, līdz ko tie dabūja dzirdēt, kas par lietu. Jesauli atveda Tarasa dēliem svētību no vecītes mātes un katram pa papeļu koka svētbildei no Mežigorskas klostera Kijevā. Uzkāra sev kaklos svētās svētbildes abi brāļi un negribot kļuva domīgi, atcerēdamies veco māti. Ko gan pareģo un saka viņiem šī svētīšana? Vai tā ir svētīšana uzvarai pār ienaidnieku un pēc tam priecīga atgriešanās tēvzemē ar laupījumu un slavu, ko apdziedās nemirstīgās banduristu dziesmas, vai ari? … Bet nezināma ir nākotne, un tā stāv cilvēka priekšā it kā migla, kas pacēlusies no purva: neprātīgi lidinās viņā augšup un lejup, spārnus vēcinot, putni, neredzēdami viens otru acīm, dūja — neredzot vanaga, vanags — neredzot dūju, un neviens nezina, cik tālu lidinās viņš no savas bojā ejas…
Ostaps jau strādāja savu darbu un sen bija aizgājis uz nometni; bet Andrijs, pats nezinot kāpēc, juta sirdī it kā kādu smagumu. Jau kazaki beidza savu vakariņu ēšanu. Vakars jau sen bija izdzisis, brīnišķīga jūlija nakts pārņēma gaisu; bet viņš negāja uz nometnēm, nelikās gulēt un negribot lūkojās ainavā, kas bija viņa priekšā. Debesīs smalku un asu mirdzu mirgoja neskaitāmas zvaigznes. Lauks bija plaši aizņemts tajā izkaisītiem vezumiem un piekārtiem, darvu notecējušiem, spaiņiem, ar visādiem labumiem un pārtiku, kas viss bija iegūts no ienaidnieka. Ratiem līdzās, zem ratiem un tālāk no ratiem — visur bija redzami zālē atlikušies aizkrācieši. Viņi visi gulēja lieliskos stāvokļos: dažs pabāzis sev zem galvas maisu, dažs cepuri, dažs vienkārši izlietoja sava biedra sānus. Zobens, bise — patšautene, īsu kātu pīpe ar vara kalumiem, dzelzs irbuļiem un šķiltavu — tas viss bija pastāvīgi klāt katram kazakam. Smagie vērši gulēja, pabāzuši sev apakšā kājas, lieliem iebaltiem laukumiem, un iztālēm izskatījās pēc pelēkiem akmeņiem, izmētātiem pa lauka pakalnēm. No visām pusēm zālē sāka atskanēt gulošo karavīru biežie krācieni, kam atsaucās no lauka skaņie, par savām sapītajām kājām sašutušo ērzeļu zviedzieni. Un kaut kas lielisks un draudīgs bija pievienojies jūlija nakts skaistumam. Tā bija blāzma no tālumā degošajiem ciemiem. Vienā vietā liesma mierīgi un majestātiski pārklāja debesis; citā, sastapusi kaut ko degamu un pēkšņi izlauzdamies vērpetē, tā svilpa un lidoja augšup līdz pat zvaigznēm, un tās atrautās strēles dzisa zem vistālākajiem padebešiem. Tur izdegušais, melnais klosteris kā bargs kar- teziešu mūks stāvēja draudīgs, rādīdams katrā atblāzmojumā savu drūmo lieliskumu; tur dega klostera dārzs: šķita, varēja dzirdēt, kā šņāca koki, apvīdamies dūmiem, un, kad izšāvās uguns, tā pēkšņi ar fosforisku, violeti ugunīgu gaismu apspīdēja ienākušos plūmju ķekarus vai arī pārvērta tīrā zeltā šur tur dzeltējošos bumbierus, un tepat starp tiem melnēja pie ēkas sienas vai koka zarā nabaga žīda vai mūka pakārtās, miesas, kas aizgāja bojā ugunī kopā ar ēku. Virs uguns tālumā griezās putni, kas uguns jūrā izskatījās pēc daudziem tumšiem, sīkiem krustiņiem. Aplenktā pilsēta likās iemigusi; tās asie torņi un jumti, un žogi, un sienas klusi iekvēlojās un apdzisa tālo ugunsgrēku atblāzmā. Andrijs izstaigāja kazaku rindas. Ugunskuri, pie kuriem sēdēja sargi, gatavojās ik brīdi apdzist, un paši sargi gulēja, kaut ko pamatīgi saēdušies savā lielajā kazaku ēstgribā. Viņš pabrīnījās mazliet par tādu bezrūpību, nodomājis: «labi, ka tuvumā nav nekāda spēcīga ienaidnieka un nav kā baidīties». Beidzot arī viņš pats piegāja pie viena vezuma, uzrāpās tajā un apgūlās uz muguras, palicis sev zem galvas atpakaļ saliktās rokas; bet viņš nevarēja aizmigt un ilgi raudzījās debesīs: tās bija pilnīgi atvērtas viņa priekšā; gaiss bija tīrs un caurspīdīgs; zvaigžņu blīvums, kas veidoja Piena ceļu un šķērsām apjoza debesis, bija pilnīgi pārplūdināts ar gaismu. Brīžiem Andrijs it kā aizmirsās, un kaut kāds viegls snaudas plīvurs aizsedza uz mirkli viņa priekšā debesis, bet tad tās atkal noskaidrojās un no jauna kļuva redzamas. Šai brīdī, viņam likās, viņa priekšā pazibēja kaut kāda dīvaina cilvēka seja. Domādams, ka tas ir bijis vienkāršs sapņu tēls, kas tūlīt pat izgaisīs, viņš atvēra plašāk savas acis uņ ieraudzīja, ka pār viņu tiešām bija pārliekusies izdēdējusi, kalsna seja un lūkojās viņam tieši acīs. Garie un kā ogle melnie mati, nesasukāti, izpūruši, līda laukā no tumšā, pār galvu apmestā apsega; un savādais skatiena mirdzums, un sejas ādas stiprais tumšums, kas iezīmējās asiem vaibstiem, spieda vairāk domāt, ka tā ir parādība. Viņš neapzinīgi ar roku satvēra šaujamo un izdvesa gandrīz drudžaini: «Kas tu esi? Ja nešķīstais gars, pazūdi no acīm; ja dzīvs cilvēks, neesi īstā brīdī jokus izvēlējies — nošaušu ar vienu šāvienu.»
Par atbildi uz to parādība pielika pirkstu pie lūpām un, šķita, lūdza viņu klusēt. Viņš nolaida roku un sāka ieskatīties tanī uzmanīgāk. Pēc garajiem matiem, kakla un puskailajām tumšajām krūtīm viņš pazina tanī sievieti. Bet tā nebija šejieniete: visa viņas seja bija tumša, izmocīta sāpēs; platie vaigu kauli stipri izspiedās virs iekritušajiem vaigiem; šaurās acis lokveidīgā griezumā tiecās uz augšu. Jo vairāk viņā ieskatījās tās vaibstos, jo vairāk atrada tajos kaut ko pazīstamu. Beidzot viņš neizturēja un jautāja: «Saki, kas tu esi? Man liekas, it kā es būtu pazinis kādreiz tevi vai arī redzējis kaut kur?»
«Priekš divi gadiem Kijevā.»
«Priekš divi gadiem Kijevā,» atkārtoja Andrijs, cenzdamies pārcilāt visu, kas saglabājies viņa atmiņā no agrākās bursaka dzīves. Viņš palūkojās viņā vēlreiz cieši un pēkšņi iesaucās pilnā balsī: «Tu — tatariete! jaunkundzes, vojevodas meitiņas kalpone!…»
«Čšš!» izdvesa tatariete, salikdama lūdzoši rokas, pie visām miesām drebēdama un tai pašā laikā pagriezusi atpakaļ galvu, lai redzētu, vai kāds nav pamodies no Andrija skalā kliedziena.
«Saki, saki, kādēļ un kā tu te esi gadījusies?» runāja Andrijs, gandrīz bez elpas, čukstus, saraustīti, iekšējā satraukumā. «Kur jaunkundze? vai dzīva vēl?»
«Viņa ir te, pilsētā.»
«Pilsētā?» sacīja viņš, gandrīz atkal iekliegdamies, un juta, ka visas asinis pēkšņi ieplūda sirdī: «kāpēc tad viņa ir pilsētā?»
«Tāpēc, ka pats vecais pans ir pilsētā: viņš jau pusotra gada sēž Dubnā par vojevodu.»
«Ko, vai viņa ir apprecējusies? Nu, runā taču, •— cik tu esi savāda! — ko viņa tagad dara …»
«Viņa jau otru dienu nav nekā ēdusi.»
«Kā?»
«Nevienam pilsētas iedzīvotājam jau sen vairs nav ne gabala maizes, visi jau sen ēd pliku zemi.»
Andrijs sastinga.
«Jaunkundze tevi ieraudzīja no pilsētas vaļņa ar aizkrāciešiem. Viņa man teica: — «Ej; pasaki bruņiniekam: ja viņš atceras mani, lai atnāk pie manis; bet, ja neatceras — lai iedod tev gabalu maizes vecenei, manai mātei, jo es negribu redzēt, kā manu acu priekšā nomirst māte. Labāk lai es papriekšu, un viņa pēc manis. Lūdzies un apkamp viņu ap ceļiem un kājām: arī viņam tāpat ir veca māte, — viņas dēļ lai iedod maizi!»»
Daudz dažādu jūtu pamodās un uzliesmoja jaunajās kazaka krūtīs.
«Bet kā tad tu te? Kā tu atnāci?»
«Pa apakšzemes eju.»
«Vai tad te ir apakšzemes eja?»
«Ir.»
«Kur?»
«Vai tu nenodosi, bruņiniek?»
«Zvēru pie svētā krusta!»
«Jānolaižas ielejā un jāpāriet strauts, tur, kur niedrājs.»
«Un tā aizved pašā pilsētā?
«Tieši uz pilsētas klosteri.»
«Iesim, iesim tūlīt pat!»
«Bet, Kristus un svētās Marijas vārdā, gabalu maizes!»
«Labi, būs. Pastāvi te pie vezuma vai, labāk, gulies uz tā: tevi neviens neredzēs, visi guļ; es tūdaļ atgriezīšos.»
Un viņš aizgāja pie vezumiem, kur glabājās pārtikas krājumi, kas piederēja viņa pulkam. Viņa sirds dauzījās. Viss pagājušais, viss, kas bija noslāpēts tagadējās kazaku teltīs, cietajā karavīra dzīvē, — viss uznira ar reizi augšup, nogremdējot savukārt tagadni. Atkal iznira viņa priekšā kā no tumšas jūras dzīles lepnā sieviete; no jauna pazibēja viņa atmiņā skaistās rokas, acis, smejošas lūpas, biezi, tumšas riekstu krāsas mati, kas vijīgi krita pār krūtīm, un visi vingrie, harmoniskā saskaņā veidotie, jaunavīgā stāva locekļi. Nē, tie nebija izdzisuši, nebija izzuduši viņa krūtīs, tie bija pagājuši tikai sānis, lai uz kādu laiku dotu vietu citiem spēcīgiem dvēseles saviļņojumiem; bet bieži bieži tie bija mulsinājuši jaunā kazaka sapņus, un bieži, pamodies, viņš gulēja gultā bez miega, neprazdams izskaidrot tam cēloņus.
Viņš gāja, bet sirds dauzīšanās kļuva arvien stiprāka no domām vien, ka viņš to atkal redzēs, un viņa jaunie ceļi trīcēja. Pienācis pie vezumiem, viņš pilnīgi aizmirsa, kādēļ bija nācis: uzlika roku pierei un ilgi to berzēja, cenzdamies atcerēties, kas viņam darāms. Beidzot viņš nodrebēja, visu viņu pārņēma bailes: viņam pēkšņi ienāca prātā, ka viņa mirst no bada. Viņš metās pie vezuma un paķēra dažus rupjās maizes kukuļus padusē; bet tūlīt iedomājās1 : vai šī barība, derīga lielam, neizlutinātam aizkrācietim, nebūs par rupju un nepiemērotu viņas maigajam ķermenim? Te viņš atcerējās, ka vakar koševojs bāris vārītājus par to, ka tie bija izvārījuši vienā reizē visus griķu miltus biezputrā, kur ar tiem būtu pieticis pilnīgi trim reizēm. Pilnā pārlie- čībā, ka viņš dabūs pietiekami salamatas katlos, viņš izvilka tēva karagājienu katliņu un ar to devās pie sava kureņa ēdienu vārītāja, kas gulēja pie divi desmitspaiņu lieliem katliem, zem kuriem vēl bija silti pelni. Katlos ieskatījies, viņš izbrīnījās, redzot, ka abi tie ir tukši. Bija vajadzīgas necilvēcīgas spējas, lai visu to apēstu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu kurenā skaitījās mazāk ļaužu nekā citos. Viņš palūkojās citu kureņu katlos — nekur nekā. Neviļus viņam ienāca prātā sakāmvārds: «aizkrācieši tā kā bērni: ja maz — apēdīs, ja daudz — arī nekā neatstās.» Ko darīt? Bija taču kaut kur, liekas, tēva pulka vezumā, maiss ar baltmaizi, kuru ieguva, aplaupot klostera maizes ceptuvi. Viņš piegāja taisni pie tēva vezuma, bet vezumā tā vairs nebija: Ostaps to bija paņēmis sev pagalvim un, izsiepies tam līdzās zemē, krāca pār visu lauku. Andrijs satvēra maisu ar vienu roku un parāva to pēkšņi tā, ka Ostapa galva nokrita zemē, bet viņš pats pietrūkās miegā sēdus un, sēdot ar aizvērtām acīm, sāka kliegt, cik bija jaudas: «Turiet, turiet velna ļachu, un ķeriet zirgu, zirgu ķeriet!» — «Ciet klusu, es tevi nositīšu!» iesaucās izbailēs Andrijs, atvēzējies pret viņu ar maisu. Bet Ostaps jau pats no sevis bija beidzis runāt, apmierinājās un laida vaļā tādu krākšanu, ka no viņa elpas līgojās zāle, kurā tas gulēja. Andrijs bailīgi pavērās uz visām pusēm, lai noskaidrotu, vai nav uzmodinājusi kādu kazaku Ostapa murgošana miegā. Viena čupraina galva tiešām mazliet pacēlās tuvējā kurenī un, aplaidusi visapkārt acis, drīz atkal nolaidās zemē. Nogaidījis minūtes divas, viņš beidzot devās projām ar savu nastu. Tatariete gulēja, tikko elpodama. «Celies, iesim! Visi guļ, nebaidies! Vai tu vari pacelt kaut vienu no šiem kukuļiem, ja man nebūs parocīgi visus saņemt?» To sacījis, viņš uzmeta sev mugurā maisus, paķēra, kādam vezumam garām iedams, vēl vienu maisu ar prosu, paņēma rokās pat tos kukuļus, ko bija gribējis dot nest ta- tarieti, un, mazliet salīcis zem smagās nastas, gāja bezbailīgi starp gulošo aizkrāciešu rindām.
«Andrij!» teica vecais Buļba tai brīdī, kad viņš gāja tam garām. Sirds viņam pamira; viņš apstājās un, viss drebēdams, klusu izdvesa: «Nu, kas ir?»
«Ar tevi ir sievišķis! Es sadošu tev, piecēlies, krietni pa sāniem! Iedzīs tevi sievieši postā!» To sacījis, viņš atspiedās ar galvu pret elkoni un saka cieši aplūkot pārsegā ietīstīto tatarieti.
Andrijs stāvēja ne dzīvs, ne miris, neiedrošinādamies paskatīties tēvam sejā. Un pēc tam, kad viņš pacēla acis un palūkojās viņā, tas redzēja, ka vecais Buļba jau gulēja, nolicis galvu uz plaukstas.
Viņš pārmeta krustu. Pēkšņi atplūda no sirds bailes, vēl ātrāk nekā bija uzplūdušas. Bet, kad viņš pagriezās, lai uzlūkotu tatarieti, viņa stāvēja tā priekšā līdzīgi tumšai granita statujai, pilnīgi ietinusies apsegā, un tālās blāzmas atspīdums, ieblāzmojies, apgaismoja tikai vienīgi tai acis, kas bija kļuvušas kokainas kā mironim. Viņš parāva to aiz piedurknes, un abi sāka reizē iet, pastāvīgi atskatoties, un beidzot nolaidās pa nokalni zemā iedobumā, — gandrīz gravā, ko dažos apvidos sauc par balkām, — kura dibenā gausi tecēja strauts, apaudzis skostām un pilns ciņiem. Nokāpuši šai gravā, viņi pilnīgi izzuda no redzes aploka visam laukam, ko aizņēma aizkrāciešu zirgu bari. Vismaz kad Andrijs atskatījās, viņš ieraudzīja, ka viņam aiz muguras kā stāva siena, augstāk nekā cilvēka augumā pacēlās nogāze; tās virsotnē līgojās daži lauku zāļu stiebri, un pār tiem kāpa uz debesīm mēness, kas izskatījās pēc slīpi pagriezta sirpja, kas izgatavots no spoža, tīra zelta. No stepes uzpūtis vējiņš deva ziņu, ka nebija vairs daudz laika līdz rītausmai. Bet nekur nedzirdēja tālumā dziedam gaili: ne pilsētā, ne izpostītajos ciematos sen vairs nebija palicis neviena gaiļa. Pa nelielu baļķi pārgāja viņi pār strautu, aiz kura pacēlās pretējais krasts, kas šķita augstāks par to, kas viņiem palika aizmugurē un kas izvirzījās uz priekšu ar augstu krauju. Šķita, ka šī vieta pati par sevi bija stiprs un drošs pilsētas cietoksnis; vismaz zemes valnis te bija zemāks un aiz tā nebija redzams garnizons. Bet toties tālāk pacēlās bieza klostera siena. Stāvais krasts bija pilnīgi noaudzis nezālēm, un nelielajā liekņā starp to un strautu auga garas niedres, gandrīz cilvēka augstumā. Nogāzes virsotnē bija redzamas žoga paliekas, kas iezīmēja kādreiz bijušu sakņu dārzu: tā priekšā — platās dadžu lapas; aiz tām rēgojās balandas, asie meža dzelkšņi un saulespuķes, kas bija pacēlušas savas galvas augstāk par visiem. Te tatariete nometa kurpes un gāja kailām kājām, uzmanīgi sacēlusi savas drānas, jo apvidus bija staigns un ūdeņains. Spraucoties cauri niedrājam, viņi apstājās sagāztu žagaru un zaru saiņu priekšā. Nobīdījuši žagarus, viņi atrada kaut ko līdzīgu zemes velvei — caurumu, neko daudz lielāku nekā maizes krāsns muti. Tatariete, pieliekusi galvu, iegāja pirmā; viņai pakaļ Andrijs, saliecies pēc iespējas zemāk, lai varētu izspraukties ar saviem maisiem, un drīz viņi abi atradās pilnīgā tumsā.
Andrijs tikko spēja kustēt tumšā un šaurā zemes ejā, sekodams tatarietei un stiepdams maizes maisus. «Drīz mēs varēsim redzēt,» sacīja pavadone, «mēs tuvojamies vietai, kur es noliku gaismekli.» Un tiešām, tumšās zemes sienas sāka kļūt pamazām gaišākas. Viņi sasniedza nelielu laukumiņu, kur, kā likās, bija kapele; vismaz pie sienas bija pielikts šaurs galdiņš, kas izskatījās pēc altara, un pār to bija redzama gandrīz pilnīgi izdzisusi, izbalojusi katoļu madonnas svētbilde. Neliela sudraba lampiņa, pakārta tās priekšā, tik- tikko to apgaismoja. Tatariete pieliecās un pacēla no zemes atstāto vara gaismekli ar tievu, augstu kāju, ap ko apkārt važiņā bija sakarinātas knaibles, adata uguns noregulēšanai un nodzēsējs. Paņēmusi, viņa to aizdedza ar lampiņas uguni. Gaisma kļuva lielāka, un viņi, kopā iedami, brīžam spilgtas gaismas apgaismoti, brīžam tīdamies kā ogle tumšā ēnā, atgādināja Džerardo della notte gleznas. Svaigā, veselībā un jaunībā dzirkstošā skaistā bruņinieka seja bija liels pretstats viņa pavadones nomocītajai un bālajai sejai. Eja kļuva mazliet platāka, tā ka Andrijs varēja izstiepties. Viņš ziņkārīgi aplūkoja šīs zemainās sienas, kas viņam atgādināja Kijevas alas. Tāpat kā Kijevas alās, arī te bija redzami izdobumi sienās un šur tur stāvēja zārki; vietām pat gadījās gluži vienkārši cilvēku kauli, kas no mitruma bija kļuvuši mīksti un sabirzuši miltos. Acīm redzams, ari te tāpat bija svēti ļaudis, kas tāpat vairījās pasaules vētru, sāpju un kārdinājumu. Mitrums vietumis bija stipri liels: zem viņa kājām brīžiem bija pilnīgi ūdens. Andnjam nācās bieži apstāties, lai ļautu atpūsties savai ceļa biedrei, kas vienmēr par jaunu nogura. Nelielais maizes gabals, ko tā bija apēdusi, radīja vienīgi sāpes iekšās, kas bija atradušas no barības, un viņa bieži palika nekustīgi stāvam vairākas minūtes uz vienas vietas. Beidzot viņu priekšā parādījās mazas dzelzs durvis. «Nu, paldies dievam, mēs esam atnākuši,» sacīja vājā balsī tatariete, pacēla roku, lai pieklaudzinātu, bet viņai nebija spēka. Andrijs iesita viņas vietā spēcīgi pa durvīm; aiz durvīm dobji atbalsojās, kas liecināja, ka tur bija liels plašums. Sī dobjā skaņa pārveidojās, sastapdama, kā likās, augstas velves Pēc pāris minūtēm sāka žvadzēt atslēgas un, šķita, kāds nāca lejā pa kāpnēm. Beidzot durvis atslēdza; viņus sagaidīja mūks, kas stāvēja uz šaurām kāpnītēm ar atslēgām un sveci rokās. Andrijs neviļus apstājās, ieraudzījis katoļu mūku, kas izraisīja tādu naida pilnu nicināšanu kazakos, kuri mēdza rīkoties ar tiem ne- cilvēcīgāk nekā ar žīdiem. Ari mūks mazliet pakāpās atpakaļ, ieraudzījis aizkrāciešu kazaku; bet vārds, ko klusu pasacīja tatariete, viņu nomierināja. Viņš parādīja tiem gaismu, aizslēdza aiz viņiem durvis, uzvadīja viņus pa kāpnēm augšup, un viņi atradās zem augstām, tumšām klostera baznīcas velvēm. Pie viena no altariem, ap ko bija salikti augsti svečturi un sveces, stāvēja uz ceļiem mācītājs un klusu lūdza dievu. Pie viņa abās pusēs stāvēja tāpat uz ceļiem divi jauni klirosieši violetās mantijās, baltiem mežģinu krekliņiem pār tām un kvēpināmiem traukiem rokās. Viņš lūdza par brīnuma sūtīšanu: par pilsētas glābšanu, par gaistošās drosmes stiprināšanu, par pacietības došanu, par tāda kārdinātāja attālināšanu, kas musina uz kurnēšanu un mazdūšīgu, bailīgu raudāšanu par zemes nelaimēm. Dažas sievietes, līdzīgas parādībām, stāvēja uz ceļiem, atbalstījušās un pilnīgi uzlikušas nevarīgās galvas uz krēslu mugurām un tumšajiem koka soliem, kas atradās viņu priekšā; daži vīrieši, atspiedušies pret kolonām un pilastriem, uz kuriem balstījās sānu velves, arī stāvēja skumji uz ceļiem. Logs ar krāsainiem stikliem, kas atradās virs altara, iemirdzējās rožainā rīta sārtumā, un no tā krita uz grīdas gaiši zili, dzelteni un citu krāsu gaismas aplīši, kas pēkšņi apgaismoja tumšo baznīcu. Viss altaris savā tālajā padziļinājumā pēkšņi kļuva mirdzošs; kvēpināmie dūmi sastinga gaisā par krāšņi apgaismotu mākoni. Andrijs pārsteigts lūkojās no sava tumšā kakta brīnumā, kādu bija radījusi gaisma. Sai mirklī varens ērģeļu rēciens pēkšņi piepildīja visu baznīcu; tas kļuva arvien blīvāks un blīvāks, pieauga, pārgāja smagos pērkona dārdos un tad pēkšņi, pārvērties debesu mūzikā, sāka lidot augstu zem velvēm savām dziedošām skaņām, kas atgādināja smalkas meiteņu balsis, un pēc tam tas atkal pārvērtās blīvā rēcienā un pērkonā un apklusa. Un vēl ilgi pērkona grāvieni drebot lidinājās zem velvēm, un Andrijs brīnījās ar pusatvērtu muti par lielisko muziķu.
Sai brīdī viņš juta, ka kāds viņu parāva aiz svārku stērbeles. «Ir laiks!» teica tatariete. Viņi izgāja cauri baznīcai, neviena neievēroti, un iznāca pēc tam laukumā, kas bija tās priekšā. Ausma jau sen sārtojās debesīs: viss vēstīja saules lēktu. Laukums, kam bija kvadrata veids, bija pilnīgi tukšs; tā vidū vēl bija palikuši koka galdiņi, kas rādīja, ka varbūt vēl tikai nedēļu priekš tam te bijis pārtikas preču tirgus. Iela., kuras tolaik nebruģēja, bija vienkārši sakaltušu dubļu kaudze. Laukumu apņēma visapkārt nelielās akmens un māla vienstāvu mājas, ar sienās redzamiem koka pāļiem un stabiem visā to augstumā, ko iešķībi krustim savienoja tādi paši koka šķēršļi, kā vispār cēla mājas toreizējie iedzīvotāji, ko var vēl pat šodien redzēt dažās vietās Lietuvā un Polijā. Visas tās bija nosegtas nesamērīgi augstiem jumtiem ar daudziem lodziņiem un vēdināmām lūkām. Vienā pusē, gandrīz baznīcas tuvumā, pacēlās augstāk par citām kāda ēka, kas pilnīgi atšķīrās no pārējām, laikam pilsētas maģistratūra vai kāda cita valdības iestāde. Tā bija divi stāviem, un virs tās augšā bija piebūvēts divu arku belveders, kur stāvēja sargkareivis; jumtā bija iestiprināta liela pulksteņa ciparnīca. Laukums šķita izmiris; bet Andrijs saklausīja kādus vājus vaidus. Ieskatījies viņš ievēroja otrā tā pusē divi trīs cilvēku grupu, kas gulēja gandrīz pilnīgi nekustīgi zemē. Viņš ieurbās acīm vērīgāk, lai redzētu, vai tie ir iemiguši vai miruši, un tai brīdī uzdūrās kaut kam, kas gulēja viņam pie kājām. Tas bija mirušas sievietes ķermenis, acīm redzot žīdietes. Šķita, viņa vēl bija jauna, kaut gan viņas izķēmotajos, izmocītajos vaibstos tas nebija redzams. Galvā viņai bija sarkans zīda lakats; pērles vai krelles divi rindās greznoja viņas ausu rotu; divi trīs garas matu sprogas vienos viļņos līda no tās ārā uz viņas izdēdējušo kaklu ar izstieptajām dzīslām. Viņai līdzās gulēja bērns, krampjaini ieķēries ar roku viņas liesajā krūtī un sagriezis to saviem pirkstiem negribētās dusmās, neatradis tanī piena Viņš vairs neraudāja un nebrēca, un tikai pēc viņa vēdera, kas bērnam noplaka un pacēlās, varēja domāt, ka viņiš vēl nav miris vai vismaz tikai gatavojas izlaist pēdējo elpu. Viņi nogriezās ielās, un viņus apturēja pēkšņi kāds vājprātīgais, kas, ieraudzījis Andri ja dārgo nastu, metās tam virsū kā tīģeris, ieķērās viņā, saukdams, «maizi!» Bet viņa spēki bija vājāki par tā ārprātu; Andrijs atgrūda viņu, viņš nokrita zemē. Līdzjūtības aizkustināts, viņš pameta tam vienu maizes klaipu, kuram tas uzklupa kā traks suns. apgrauza to, sakošļāja un tepat uz ielas briesmīgos krampjos izlaida garu no ilgās atradināšanās uzņemt barību. Gandrīz uz katra soļa viņu pārsteidza briesmīgie bada upuri. Šķita, it kā nespēdami paciest mokas mājās, daudzi tīši bija \7j- skrējuši uz ielas: vai nenāks kaut kas no gaisa, kas dzīvinātu viņu spēkus. Pie kādas mājas vārtiem sēdēja vecene, un grūti bija pateikt, vai viņa ir aizmigusi, nomirusi vai vienkārši aizsapņojusies; vismaz viņai nekā vairs nedzirdēja un neredzēja un, noliekusi galvu uz krūtīm, sēdēja nekustīga vienā un tai pašā vietā. No citas mājas jumta nokārās lejup virves cilpā izdēdējis un izdilis ķermenis: nabags nebija spējis paciest līdz galam bada mokas un bija gribējis labāk paātrināt savu galu ar labprātīgu pašnāvību. Redzot šādas satricinošas bada liecības, Andrijs nenocietās nejautājis tatarieti: «Vai tad'viņi tiešām nekā nevarēja atrast, ar ko izvilkt dzīvību? Ja cilvēkam pienāk pēdējā stunda, tad, neko darīt, viņam jāpārtiek no tā, ko viņš līdz tam nonicinājis: viņš var pārtikt no tās kustoņas, ko bauslība aizliedz, tad visu var izlietot ēsmai.»
«Viss ir apēsts,» sacīja tatariete, «visi 'dzīvnieki: ne zirga, ne suņa, pat ne peles neatrast visā pilsētā. Mums pilsētā nekad nebija nekādu krājumu: visu veda no laukiem.»
«Bet kā tad jūs, mirdami tik nežēlīgā nāvē, arvien vēl domājat noturēt pilsētu?»
«Var jau būt, ka vojevoda būtu padevies, bet vakarrīt pulkvedis, kas ir Bužanās, atlaida uz pilsētu vanagu ar zīmīti, lai neatdod pilsētu: ka viņš nāk to glābt ar savu pulku un gaida tikai vēl otru pulkvedi, lai nāktu abi kopā. Un tagad kuru katru mirkli gaida viņus … Bet nu mēs esam atnākuši līdz mājām.»
Andrijs jau iztālēm redzēja māju, kas nebija līdzīga pārējām, un, kā likās, to bija cēlis kāds itāliešu architekts: tā bija celta no skaistiem, smalkiem ķieģeļiem un bija divstāvu. Apakšējā stāva logus ietvēra augstas granita karnizes; viss augšstāvs sastāvēja no nelielām arkām, kas izveidoja galeriju; starp tām bija redzami režģi ar ģerboņiem; arī uz mājas stūriem bija ģerboņi. Platās krāsotu ķieģeļu āra kāpnes izgāja uz pašu laukumu. Kāpņu apakšā sēdēja pa vienam sargkareivim, kas izskatīgi un simetriski turējās ar vienu roku pie alebardēm, kas atradās tiem līdzās, bet ar otru balstīja savas pieliektās galvas, un šķita, ka tā viņi līdzinājās vairāk statujām nekā dzīviem radījumiem. Viņi negulēja un nesnauda, bet, likās, bija nejūtīgi pret visu; viņi nepievērsa uzmanības pat tam, kas gāja augšup pa kāpnēm. Kāpņu augšā viņi atrada bagāti tērptu, pilnīgi no galvas līdz kājām apbruņotu karavīru, kas turēja rokās lūgsnu grāmatu. Viņš pameta uz tiem gurdās acis, bet tatariete tam pateica vienu vārdu, un viņš nolaida tās par jaunu savas lūgsnu grāmatas atvērtajās lappusēs. Viņi iegāja pirmajā istabā, diezgan plašā, kas bija pieņemšanas telpa vai vienkārši priekšistaba; tā bija pilna dažādos stāvokļos gar sienām sēdošu kareivju, kalpotāju, rakstvežu, vīna ielējēju un citu ļaužu, kas nepieciešami poļu augstmaņa reprezentācijai, gan kā militarai personai, gan kā personīgo muižu īpašniekam. Jūtams bija apdzisušas sveces tvans; divi citas vēl dega divi milzīgos, gandrīz cilvēka augstumā, svečturos, kas stāvēja vidū, neraugoties uz to, ka jau sen restainajā logā lūkojās rīts. Andrijs jau gribēja iet tieši pa platajām ozola durvīm, kas bija greznotas ar ģerboni un daudziem izgriezumiem: bet tatariete parāva viņu aiz piedurknes un norādīja uz mazām durvīm sānu sienā. Pa tām viņi iznāca gaitenī un pēc tam istabā, ko viņš sāka vērīgi apskatīt. Gaisma, kas ieplūda caur slēģa spraugu, pieskārās kaut kam: sārtajam aizkaram, apzeltītajai karnizei un gleznai uz sienas. Te tatariete lika An- drijam palikt, atvēra durvis uz otru istabu, no kuras pazibēja uguns gaisma. Viņš izdzirda čukstus un klusu balsi, no kuras viņā viss sāka drebēt. Viņš redzēja caur atvērtām durvīm, kā strauji pazibēja slaids sievietes stāvs ar garu, košu bizi, kas krita uz augšup pacelto roku. Tatariete atgriezās un sacīja, lai viņš iet iekšā. Viņš neatcerējās, kā iegāja un kā aizvērās aiz viņa durvis. Istabā dega divi sveces, lampiņa mirgoja svētbildes priekšā; zem tās bija augsts galdiņš pēc katoļu paražas, ar kāpieniem ceļu noliekšanai lūgšanas laikā. Bet tas nebija tas, ko meklēja viņa acis. Viņš pagriezās uz otru pusi un ieraudzīja sievieti, kas likās sastingusi un pār- akmeņojusies kādā straujā kustībā. Šķita, it kā viss viņas augums gribējis mesties pie viņa un pēkšņi sastindzis. Un ari viņš palika tikpat pārsteigts viņas priekšā. Ne tādu viņš bija iedomājies to redzēt: tā nebija viņa, nebija tā, ko viņš pazina agrāk; nekā viņā nebija līdzīga tai, bet divkārt skaistāka un brīnišķīgāka bija viņa tagad nekā agrāk: toreiz viņā bija kaut kas nenobeigts, nepiepildīts, tagad tas bija darbs, kam mākslinieks piešķīris pēdējo otas vilcienu. Tā bija skaista, aušīga meitene; šī bija skaistule, sieviete visā savā izplaukušajā krāšņumā. Pilnīgas jūtas izpaudās viņas paceltajās acīs, ne daļa, ne mājiens par jūtām, bet veselas jūtas. Vēl asaras nebija paguvušas tajās nožūt un apņēma tās ar mirgojošu valgmi, kas spiedās dvēselē; krūtis, kakls un pleci bija ietverti tais skaistajās robežās, kādas piešķirtas pilnīgi attīstītam skaistumam; mati, kas agrāk izplūda vieglās sprogās ap viņas seju, tagad bija pārvērtušies biezā, košā pīnē, kuras daļa bija saņemta kopā, bet daļa risa pār visu rokas garumu un smalkiem, gariem, skaisti izliektiem matiem krita pār krūtīm. Likās, visi tās vaibsti pārvērtušies. Velti viņš pūlējās sameklēt tajos kaut vienu no tiem, kas klaiņoja viņa atmiņā, — neviena. Kaut arī viņas bālums bija cik liels, bet tas neaizēnoja viņas burvīgo skaistumu, gluži otrādi, tas it kā piešķīra viņai kaut ko teiksmainu, neizsakāmi uzvarošu. Un Andrijs sajuta savā dvēselē godbijīgu bailību un nostājās nekustīgs viņas priekšā. Viņa, šķiet, ari bija pārsteigta par šā kazaka izskatu, kas stāvēja tās priekšā visā jauneklīgās vīrišķības skaistumā un spēkā, kas, kā likās, pat savu locekļu sastingumā izpauda atraisītu kustību brīvību; skaidrā asumā dzirkstēja viņa acs, drošā lokā izliecās samtaina uzacs, iedegušie vaigi mirdzēja visā pirmatnējās uguns spožumā un kā zīds lāsmoja jaunās melnās ūsas.
«Nē, es neesmu spējīga ne ar ko tev pateikties, augstsirdīgais bruņiniek,» sacīja viņa, un viņas balss sudraba skaņa drebēja. «Vienīgi dievs var tev atlīdzināt; ne man, vājai sievietei…» Viņa nolaida savas acis; brīnišķīgiem puslokiem, baltiem kā sniegs, uzgulās tām plaksti, apņemti kā bulta garām skropstām; pieliecās visa viņas brīnišķīgā seja, un smalks sārtums apēnoja to no apakšas. Nekā uz to neprata sacīt Andrijs; viņš gribēja izteikt visu, kas vien bija uz sirds, izteikt to tikpat kvēli, kā tas bija uz sirds, — un nevarēja.
Viņš sajuta kaut ko, kas aizslēdza viņa lūpas; vārdam pazuda skaņa: viņš sajuta, ka ne viņam, augušam bursā un klejotāju karavīru dzīvē, atbildēt uz šādiem vārdiem, un viņš sašuta par savu kazaka dabu.
Šai brīdī istabā ienāca tatariete. Viņa jau bija paguvusi sagriezt šķēlēs bruņinieka atnesto maizi, viņa to nesa uz zelta šķīvja un nolika savas kundzes priekšā. Skaistule paraudzījās uz viņu, uz maizi un pievērsa acis Andrijam, — un bija tik daudz šais acīs. Šis atmaigušais skatiens, kas izteica nevarību un nespēju izsacīt viņu pārņēmušās jūtas, bija vairāk pieejams Andrijam nekā visas valodas. Viņa dvēselei pēkšņi kļuva viegli: likās, viss viņā bija atraisījies. Dvēseles saviļņojums un jūtas, ko līdz šim it kā kāds būtu turējis stingrā pavadā, tagad sajutās atbrīvotas, savā vaļā, un gribēja jau izplūst nenoturamās vārdu straumēs, kad pēkšņi skaistule, pagriezusies pret tatarieti, nemierīgi iejautājās: «Un māte? tu aiznesi viņai?»
«Viņa guļ.»
«Un tēvam?»
«Aiznesu; viņš teica, ka atnāks pats pateikties bruņiniekam.»
Viņa paņēma maizi un pielika to pie mutes. Ar neizteicamu baudu lūkojās Andrijs, kā viņa to lauza saviem zibošajiem pirkstiem un ēda; un pēkšņi viņš atcerējās no bada vājprātīgu kļuvušo, kas bija izlaidis garu viņa acu priekšā, norijis gabalu maizes. Viņš nobālēja un, satvēris viņu aiz rokas, iesaucās: «Diezgan! neēd vairāk! Tu tik ilgi neesi, ēdusi, tev maize tagad būs kā inde.» Un viņa tūdaļ nolaida savu roku; uzlika maizi uz šķīvja un kā paklausīgs bērns lūkojās viņam acīs. Un kaut jel spētu izteikt vārdos… bet nav spējīgi izteikt ne kalts, ne ota, ne visuvarenais vārds to, ko dažkārt redz jaunavas acīs, un kur nu vēl tās maigās jūtas, kas pārņem to, kurš raugās šādās jaunavas acīs.
«Valdniece!» iesaucās Andrijs, pilns sirsnīgas, dvēselīgas un visādas pārplūsmes, «kas tev vajadzīgs, ko tu vēlies? — pacēli man! Saki man uzdevumu, visneiespējamāko, kāds vien ir pasaulē, — es skriešu to izpildīt1 Saki, lai es izdaru to. kas nav pa spēkam nevienam cilvēkam, — es izdarīšu, es aiziešu bojā. Aiziešu bojā, aiziešu bojā! un aiziet bojā tevis, dēļ, zvēru pie svētā krusta, man ir tik saldi… bet es nespēju to izteikt! Man ir trīs lauku mājas, puse tēva zirgus pieder man, viss, ko mana māte atnesusi līdzi pūrā, pat tas, ko viņa slēpj no tēva, — viss tas ir mans. Nav tagad nevienam no mūsu kazakiem tādu ieroču kā man: par vienu pašu mana zobena, rokturi man dod labāko zirgu ganāmpulku un trīs tūkstoši aitu. Un no visa tā es atteikšos, pametīšu, sadedzināšu, noslīcināšu, ja vien tu bildīsi vienu vārdu vai arī kaut tikai pakustināsi savu smalko, melno uzaci! Eet es zinu, ka varbūt runāju muļķīgu valodu, un tā ir nevietā, un nepiederas viss tas te, ka ne man, kas pavadījis dzīvi bursā un Aizkrācē, runāt tā, kā ir parasts runāt tur, kur mēdz būt karaļi, kņazi un viss, kas vien ir labākais augstmaņu bruņniecībā. Redzu, ka tu esi citāds dieva radījums nekā mēs visi un tālu no tevis ir visas citas bajāru sievas un meitas-jaunavas. Mēs nederam tev par vergiem; tikai debesu eņģeļi var tev kalpot.»
Pieaugošā izbrīnā, pārvērtusies vienā vienīgā dzirdē, nepalaidusi garām neviena vārda, klausījās jaunava atklāto, sirsnīgo valodu, kurā kā spogulī atmirdzēja jaunā, spēku pilnā dvēsele. Un katrs šās valodas vienkāršais vārds, izteikts balsī, kas spurdza ārā tieši no sirds dziļuma, izdvesa spēku. Un izvirzījās uz priekšu visa viņas skaistā seja, atmeta viņa tālu atpakaļ uzbāzīgos matus, atvēra lūpas un ilgi skatījās ar atvērtām lūpām. Pēc tam gribēja kaut ko teikt, un pēkšņi apstājās un atcerējās, ka cits uzdevums vada bruņinieku, ka tēvs, brāļi un visa viņa tēvzeme stāv viņam aiz muguras kā bargi atriebēji, ka ir briesmīgi pilsētu aplen- kušie aizkrācieši, ka visi viņi ar savu pilsētu nolemti negantai nāvei… un viņas acis pēkšņi piepildījās asarām; strauji viņa paķēra lakatu, zīdiem izšūtu, uzmeta to sev uz sejas, un mirklī tas bija kļuvis pilnīgi valgs; un ilgi viņa sēdēja, atmetusi atpakaļ savu skaisto galvu, saspiedusi kā sniegs baltiem zobiem savu skaisto apakšlūpu, — it kā viņa pēkšņi būtu sajutusi kādu indīga rāpuļa kodienu, — un nenoņemot no sejas lakatu, lai viņš neredzētu tās izmisīgās skumjas.
«Saki man vienu vārdu!» sacīja Andrijs un saņēma viņu aiz samtainās rokas. Zvērojoša uguns izskrēja pa viņa dzīslām no šā pieskāriena, un viņš spieda roku, kas nejūtīgi dusēja viņa rokā.
Bet viņa klusēja un nenoņēma lakatu no savas sejas un palika nekustīga.
«Kāpēc gan tu esi tik skumja? Pasaki man, kāpēc tu esi tik skumja?»
Aizmeta projām viņa no sevis lakatu, atrāva acīs lienošos savas pīnes garos matus un izplūda žēlabainos vārdos, izrunādama tos klusā klusā balsī, līdzīgi tam, kā vējš, sacēlies skaistā vakarā, pārskrien pēkšņi pār krastmalas niedrāja biezokni: iešalcas, ieskanas un pēkšņi sāk lidināties skumīgi smalkās skaņas, un tās uztver neizprotamās skumjās apstājies ceļinieks, nejuzdams ne dziestošo vakaru, ne plūstošās jautrās dziesmas, ko dzied tauta, kas lēnām atgriežas no lauku darbiem un druvām, ne kaut kur tālumā braucošo ratu rībēšanu.
«Vai tad es neesmu mūžīgi nožēlojama! Vai nav nelaimīga māte, kas mani dzemdējusi pasaulē? Vai tas nav sūrs mūžs, kas iekritis man par daļu. Vai tu neesi negants bende, mans cietsirdīgais likteni? Visus tu atvedi man pie kājām: labākos muižniekus no visas šļachtu kārtas, bagātākos panus, grafus un svešu zemju baronus, un visus, kādi vien ir mūsu bruņniecības ziedā. Visi viņi drīkstēja mīlēt mani, un par lielu laimi būtu uzskatījis ikviens no viņiem manu mīlestību. Man tikai bija jāpamāj ar roku, un kurš katrs no viņiem, skaistākais, krāšņākais pēc sejas un cilts būtu kļuvis par manu laulāto draugu. Un nevienam no viņiem tu nepiebūri manu sirdi, mans nežēlīgais likteni; bet aizbūri manu sirdi garām mūsu zemes labākajiem bruņiniekiem svešniekam, naidniekam mūsu. Par ko gan tu, visušķīstā dievmāte, par kādiem grēkiem, par kādiem smagiem noziegumiem tik nepielūdzami un nesaudzīgi vajā mani? Lielā pārpilnībā un greznuma pārmērā ritēja manas dienas: labākie dārgie ēdieni un saldie vīni bija mana barība. Un kam tas viss bija vajadzīgs? Kam tas viss derēja? Vai gan tam, lai beidzot nomirtu negantā nāvē, kādā nenomirst beidzamais ubags karalistē? Un vēl nepietiek ar to, ka esmu nolemta tādam briesmīgam liktenim; nepietiek ar to, ka pirms savas nāves man jāredz, kā nomirs 'neizciešamās mokās tēvs un māte, kuru glābšanai es būtu gatava divdesmit reižu atdot savu dzīvību; ar to vēl nepietiek: ir vajadzīgs, lai vēl pirms sava gala es pieredzu un dzirdu vārdus un mīlestību, kādas vēl neesmu redzējusi. Ir vajadzīgs, lai viņš saviem vārdiem saplosītu gabalos manu sirdi, lai mana rūgtā daļa būtu vēl rūgtāka, lai vēl vairāk žēl būtu man savas jaunās dzīves, lai vēl drausmīgāka liktos man mana nāve un lai vēl vairāk mirstot pārmestu es tev, mans nežēlīgais likteni, un tev, — piedod man manu apgrēcību, — svētā dievmāte!»
Un kad viņa apklusa, bezcerīgas, tik bezcerīgas jūtas atspoguļojās viņas sejā; sāpīgas skumjas pauda katrs viņas vaibsts, un viss, no skumji noliektās pieres un nolaistajām acīm līdz pat asarām, sastingušām un izžuvušām viņas lēni kvēlojošos vaigos, viss, šķita, runāja: «Nav laimes šai sejā!»
«Kur tas dzirdēts pasaulē, tas nav iespējams, tas nenotiks,» sacīja Andrijs, «ka skaistākā un labākā no sievām nestu tik smagu likteni, kad viņa ir radīta, lai tās priekšā kā pie svētuma zemotos viss, kas vien pasaulē ir labākais. Nē, tu nemirsi! Tev nav jāmirst; zvēru pie savas dzimšanas un pie visa, kas man pasaulē mīļš, — tu nemirsi! Ja nu notiks tā, un ne ar ko — ne ar spēku, ne ar lūgsnām, ne ar vīrišķību nevarēs novērst sūro likteni, tad mēs mirsim kopā, un papriekšu miršu es, nomiršu tavā priekšā, pie taviem skaistajiem ceļiem, un vienīgi tikai mirušu mani varbūt šķirs no tevis.»
«Nemāni, bruņiniek, ne sevi, ne mani,» teica viņa, lēni šūpodama savu skaisto galvu, «es zinu un, sev par lielām bēdām, zinu pārāk labi, ka tu nedrīksti mani mīlēt; es zinu arī, kāds ir tavs pienākums un likums: tevi aicina tēvs, biedri, tēvzeme, bet mēs — tavi ienaidnieki.»
«Bet kas man ir tēvs, biedri un tēvzeme?» sacīja Andrijs, strauji sapurinājis galvu un iztaisnodams visu savu taisno kā piekrastes niedre augumu. «Ja nu tā, tad, lūk, kas: neviena man nav!» atkārtoja viņš tādā pašā balsī un izdarīja tādu rokas kustību, ar kādu sīksts, nepieveicams kazaks izteic gatavību kādam nedzirdētam un neiespējamam darbam. «Kas ir teicis, ka mana tēvzeme ir Ukraina? Kas man to ir devis par tēvzemi? Tēvzeme ir tas, ko meklē mūsu dvēsele, kas tai ir mīļāks par visu. Mana tēvzeme esi tu! Tā ir mana tēvzeme! Un es nesīšu šo tēvzemi savā sirdī, nesīšu to līdz sava mūža beigām, un gribu redzēt, vai kāds no kazakiem spēs izraut to no turienes! Un visu, kas vien man ir, pārdošu atdošu, iznīcināšu šās tēvzemes dēļ!»
Mirkli sastingusi kā skaists tēls, lūkojās viņa tam acīs un pēkšņi sāka raudāt, un ar brīnišķīgu sievietes straujumu, uz ko ir spējīga vienīgi bezgala augstsirdīga sieviete, radīta skaistai dvēseles dziņai, metās viņa tam ap kaklu, apkampdama to sniega baltumam līdzīgām brīnišķīgām rokām, un sāka raudāt. Šai brīdī uz ielas atskanēja neskaidri kliedzieni, tauru un litavru skaņu pavadīti; bet viņš tos nedzirdēja: viņš ti kai dzirdēja, kā brīnišķās lūpas apdvesa viņu ar savas elpas tīkamo siltumu, kā viņas asaras līdzīgi strautiem tecēja tam pār seju, un visi viņas no galvas atrisušie smaržīgie mati ietina to savā tumšajā un spožajā zīdā.
Tai brīdī ieskrēja pie viņiem ar priecīgu saucienu tatariete. «Glābti, glābti!» sauca viņa bez atmaņas. «Mūsējie ienākuši pilsētā, atveduši maizi, kviešus, miltus un saistītus aizkrāciešus!» Bet neviens no viņiem nedzirdēja, kas par «mūsējiem» ienākuši pilsētā, ko viņi atveduši sev līdzi un kādus aizkrāciešus sasējuši. Pilns jūtu, kas nav izbaudāmas virs zemes, Andrijs noskūpstīja smaržīgās lūpas, kas bija piekļāvušās viņa vaigam, un ne bez atbildes palika smaržīgās lūpas. Tās atsaucās ar to pašu, un šai abpusēji saliedētā skūpstā bija izjūtams tas, ko tikai vienu reizi mūžā Jauts sajust cilvēkam.
Un pagalam bija kazaks! Zudis visai kazaku bruņinieku kārtai! Neredzēt viņam vairs ne Aizkrāci, ne savas tēva mājas, ne dieva baznīcas. Arī Ukrainai neredzēt drošsirdīgāko no saviem dēliem, kas bija ņēmies to aizstāvēt. Izraus vecais Tarass sirmu matu šķipsnu no sava čupra un nolādēs ir dienu, ir stundu, kurā laidis pasaulē sev par negodu tādu dēlu
Troksnis un kņada norisa aizkrāciešu taborā. Sākumā neviens nevarēja tikt skaidrībā, kā tas bija noticis, ka karaspēks iekļuvis pilsētā. Tikai pēc tam noskaidrojās, ka viss Perejaslavas kurenis, kas bija novietojies pilsētas sānu vārtu priekšā, bija līdz nāvei piedzēries; tātad nebija nekāds brīnums, ka puse bija apsista, bet otra jau sasieta pirms tam, kamēr visi varēja dabūt zināt, kas ir noticis. Kamēr tuvākie kureņi, no trokšņa pamodušies, paguva ķerties pie ieročiem, karaspēks jau gāja iekšā pa vārtiem, un pēdējās viņa rindas atšaudījās no nekārtīgi uzbrūkošajiem, miegainajiem un pus- atģidušamies aizkrāciešiem.
Koševojs pavēlēja visiem salasīties, un, kad visi bija sastājušies aplī un, noņēmuši cepures, apklusa, viņš teica;
«Tad nu redziet, brāļi pani, kas noticis šai naktī; lūk, kurp novedis reibums! Lūk, kādu izsmieklu sagādājis mums ienaidnieks! Pie jums acīm redzot tā jau ir pieņemts: ja jums atļauj divkāršot devu, tad jūs esat gatavi tā piesūkties, ka Kristus kareivju ienaidnieks ne tikai novilks no jums bikses, bet pie- šķaudīs jums pilnu seju, un jūs to nedzirdēsiet.»
Visi kazaki stāvēja, nokāruši galvas, vainas apziņā; tikai viens vienīgais Ņezamaikovas kureņa atamans Kukubenko atsaucās. «Pagaidi, tēvs!» sacīja viņš, «kaut arī tas nav pēc likuma teikt kādu iebildumu, kad koševojs runā visa karaspēka priekšā, bet tas nenotika tā, tas ir jāteic. Tu ne visai taisnīgi izteici pārmetumu visam kristīgo karaspēkam. Kazaki būtu vainojami un pelnījuši nāvi, ja tie būtu piedzērušies karagājiena laikā, kaujā, grūtā, smagā darbā: bet mēs sēdējām bez darba, slaistījāmies dīkā pilsētas priekšā. Ne gavēņu, ne cita kristīgās ticības aizlieguma nebija: kas gan lai būtu, ja bezdarbībā cilvēks nepiedzertos? Grēka te nav. Bet mēs tagad viņiem labāk parādīsim, ko nozīmē uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem. Agrāk sitām dūšīgi, bet nu tagad sitīsim tā, ka ne papēžus tie uz mājām nepārnesīs.»
Kureņa atamana runa iepatikās kazakiem. Viņi mazliet pacēla jau pilnīgi nodurtās galvas un daudzi pamāja piekrītoši ar galvu, piebilduši: «Labi pateica Kukubenko!» Bet Tarass Buļba, kas stāvēja netālu no koševoja, sacīja: «Nu, ko, ko- ševoj, acīm redzot Kukubenko ir teicis patiesību? Ko tu sacīsi uz to?»
«Ko es teikšu? Teikšu: lai ir svētīts arī tas tēvs, kas radījis tādu dēlu: nav vēl liela gudrība pasacīt pārmetuma vārdus, bet lielāka gudrība ir pasacīt tādu vārdu, kas, nenopeļot cilvēka nelaimi, uzmundrina to, piešķir viņam sparu, tāpat kā pieši piešķir sparu zirgam, kas ir atveldzējies ar ūdeni. Es pats gribēju sacīt jums pēc tam mierinātājus vārdus, bet Kukubenko attapās ātrāk.»
«Labi teica arī koševojs!» atsaucās aizkrāciešu rindās. «Labs vārds!» atkārtoja citi. Un paši sirmākie, kas stāvēja kā pelēki baloži, arī tie pamāja ar galvu, un, paraustījuši sirmās ūsas, klusu teica: «Labi teikts vārds!»
«Tad nu klausieties, pani!» turpināja koševojs. «Ieņemt cietoksni, ložņāt un rakņāties, kā to dara svešzemju vācu meistari — lai naidnieks viņu parauj! — ir nepieklājīgi un nav kazaku darbs. Bet, spriežot pēc tā, kas ir, ienaidnieks iegājis pilsētā ar nelielām rezervēm; ratu viņam nemaz nebija daudz. Ļaudis pilsētā izsalkuši, tātad visu apēdīs vienā rāvienā, un arī zirgiem siena… es nu nezinu, varbūt no debesīm kāds viņu svētais uzmetīs tiem uz dakšām… bet to nu arī dievs vien zina; bet viņu ksendzi, tie jau tikai ar vārdiem ir lieli. Un pēc tā vai cita, bet viņi izies no pilsētas. Tad nu sadalieties trīs baros un stājieties uz trim ceļiem vārtu priekšā. Galveno vārtu priekšā pieci kureņi, pārējo priekšā pa trim kureņiem, Djadkivskas un Korsuņas kureņi slēpnī. Pulkvedis Tarass ar pulku slēpnī! Titarevskas un Timoševskas kureņi vezumnieku labā sānā rezervei! Ščer- binovskas un Steblikivskas augšējais — kreisā sānā! Un ejiet ārā no rindām, puiši, kam asāki zobi vārdos, aizskariet ienaidnieku! Polim tukšgalvja daba: lamu neizcietīs; un varbūt šodien pat viņi visi iznāks aiz vārtiem. Kureņu ata- mani, pārbaudiet katrs savu kureni: kam trūkst vīru, papildiniet tos ar perejaslaviešu atliekām. Apskatiet visu no jauna! Izsniegt uz paģirām katram pa čarkai un pa maizes kukulim uz kazaku. Tikai, droši vien, visi vēl no vakarējā pieēduši, jo nav ko slēpt patiesību, visi tā saēdās, ka es brīnos, ka naktī neviens nav pārsprādzis pušu. Un tad vēl viens rīkojums: ja kāds krodzinieks žīds pārdos kazakam kaut jel vienu krūzi sīvā, tad es viņam piesitīšu pašā pierē cūkas ausi, tādam sunim, un pakāršu ar kājām uz augšu! Nu, tad pie darba, brālīši! Pie darba!»
Tā rīkoja koševojs, un visi tam paklanījās līdz jostas vietai un, neuzlikuši cepures, aizgāja pie saviem vezumiem un taboriem, un, kad jau bija aizgājuši pavisam tālu, tikai tad uzlika cepures. Visi sāka rīkoties: izmēģināja zobenus un šķēpus, bēra no maisiem pulveri pulvera ragos, vilka un norīkoja vezumus un izraudzīja zirgus.
Iedams projām pie sava pulka, Tarass domāja un nevarēja izdomāt, kur gan bija palicis Andrijs, vai viņu saņēma gūstā kopā ar citiem un sasēja miegā? Taču nē, Andrijs nav tāds, lai dotos dzīvs gūstā. Starp nosistajiem kazakiem arī viņu neredzēja. Tarass bija stipri nogrimis domās un gāja pulkam priekšā, nedzirdēdams, ka viņu labu laiku sauca kāds vārdā. «Kam manis vajag?» sacīja viņš beidzot attapdamies. Viņa priekšā stāvēja žīds Jankelis.
«Pulkveža kungs, pulkveža kungs!» runāja žīds steidzīgu un saraustītu balsi, it kā gribēdams pavēstīt kadu diezgan svarīgu ziņu. «Es biju pilsētā, pulkveža kungs.»
Tarass palūkojās žīdā un pabrīnījās par to, ka tas jau bija paspējis būt pilsētā. «Kāds ienaidnieks tad tevi turp aizrāva?»
«Es tūlīt izstāstīšu,» sacīja Jankelis. «Kolīdz es izdzirdēju rītausmā troksni un kazaki sāka šaut, es paķēru svārkus un, neuzvilcis tos, devos turp skriešus, pa ceļam tikai uzģērbu tos mugurā, jo gribēju drīzāk uzzināt, kāpēc ir troksnis, kāpēc kazaki pašā rītausmā sākuši šaut. Es ņēmu un at- skrēju līdz pašiem pilsētas vārtiem tai brīdī, kad pēdējais karaspēks gāja iekšā pilsētā. Skatos — daļas priekšā pans karodznieks Gaļandovičs. Viņš man ir pazīstams cilvēks: jau kopš trīs gadiem aizdevu viņam simt zelta gabalu. Es viņam pakaļ, it kā tādēļ, lai izspiestu no viņa parādu, un iegāju kopā ar viņiem pilsētā.»
«Kā tad tu iegāji pilsētā, un vēl pat parādu gribēji izspiest?» sacīja Buļba. «Un viņš nelika tevi turpat pakārt kā suni?»
«A, nudien, gribēja pakārt,» atbildēja žīds, «viņa kalpi jau mani bija saķēruši un apmeta virvi ap kaklu; bet es sāku lūgties panu, ka pagaidīšu parādu, cik ilgi pans grib, un apsolīju vēl viņam aizdot, tiklīdz viņš man palīdzēs salasīt parādus no citiem bruņiniekiem; jo panam karodzniekam, — es panam visu sacīšu, — nav pat ir viena zelta gabala kabatā. Kaut gan viņam ir mājas, un muižas, un četras pilis, un stepes zeme līdz pašai Šklovai, bet graša viņam, tāpat kā kazakam, nemaz nav. Un tagad, ja viņu nebūtu apbruņojuši Breslavas žīdi, viņam nebūtu pat ar ko karā izjāt. Tāpēc jau viņš arī seimā nebija …»
«Ko tad tu darīji pilsētā? Redzēji mūsējos?»
«Kā tad! Mūsējo tur daudz: Icka, Rachums, Samuilo, Chai- valochs, žīds nomnieks…»
«Kaut viņi izputētu, suņi!» iesaucās dusmodamies Tarass. «Ko tu man kladzini savu žīdu cilti? Es tev vaicāju par mūsu aizkrāciešiem.»
«Mūsu aizkrāciešus neesmu redzējis; bet redzēju vienīgi panu Andriju.»
«Andriju redzēji?» iesaucās Buļba. «Nu ko tad tu, kur tu viņu redzēji? pagrabā? bedrē? apsmiets? sasiets?» «Kas gan būtu iedrošinājies sasiet panu Andriju? Tagad viņš tik lepns bruņinieks… Nudien es nepazinu! Ir uzpleči zeltā, ir piedurkņu gali zeltā, ir zīmotnes zeltā, ir cepure zeltā, ir gar jostu zelts, un visur zelts, un tikai zelts. Tā kā kad saulīte sāk lūkoties pavasarī, kad dārzā katrs putniņš pīkst un dzied, un zālīte smaržo, tā arī viņš viscaur mirdz zeltā. Arī zirgu viņam iedevis vojevoda pašu labāko piedevām; divi simti zelta rubļu maksā viens tāds zirgs.
Buļba sastinga. «Kāpēc tad viņš uzvilcis svešu tērpu?»
«Tāpēc, ka tas labāks, tāpēc arī uzvilka. Un pats jādelē, un citi jādelē; un viņš māca, un viņu māca: kā visbagātākais poļu pans!»
«Kas tad viņu piespiedis?»
«Es taču nesaku, ka viņam kāds to būtu piespiedis. Vai tad pans nezina, ka viņš pēc savas gribas pārgāja pie viņiem?»
«Kas pārgāja?»
«Nu, pans Andrijs.»
«Kur pārgāja?»
«Pārgāja viņu pusē; tagad viņš jau ir pilnīgi viņējais.»
«Melo, cūkas auss!»
«Kā gan iespējams, ka es melotu? Vai tad es esmu muļķis, ka melošu? Pats uz savas galvas lai melotu? Vai tad es nezinu, ka žīdu pakārs kā suni, ja viņš samelosies pana priekšā?»
«Tātad iznāk, ka viņš, pēc tavām domām, pārdevis tēvzemi un ticību?»
«To taču es nesaku, ka viņš būtu ko pārdevis: es tikai sacīju, ka viņš ir pārgājis pie tiem.»
«Melo, velna žīds! Tādas lietas nav notikušas kristīgu ļaužu zemē! Tu sajauc, suns!»
«Lai zāle uzaug uz manas mājas sliekšņa, ja es ko sajaucu. Lai katrs spļauj virsū mana tēva, mātes, tēvoča un tēvtēva, un mana mātestēva kapam, ja es ko jaucu. Ja pans grib, es pat pateikšu arī to, kāpēc viņš pārgāja pie viņiem.»
«Kāpēc?»
«Vojevodam ir meitiņa — skaistule, dievs svētais! kas par skaistuli!» Te žīds centās, kā vien spēja, izrādīt ar savu seju skaistumu, izplētis rokas, piemiedzis aci un sašķobījis uz sāniem muti, it kā ko garšodams.
«Nu, un kas par to?»
«Viņas dēļ viņš arī visu izdarīja un pārgāja. Ja cilvēks iemīlas, tad viņš ir tas pats, kas pazole, ko, ja izmērcēsi ūdenī, ņem liec — un viņa salieksies.»
Buļba kļuva stipri domīgs. Viņš atcerējās, ka varena ir vājas sievietes vara, ka daudzus stiprus tā ir pazudinājusi, ka padevīga no šās puses ir Andrija daba;un viņš stāvēja ilgi kā ierakts vienā un tai pašā vietā.
«Klausies, pan, es visu izstāstīšu panam,» runāja žīds. «Tiklīdz es izdzirdēju troksni un ieraudzīju, ka iet iekšā pa pilsētas vārtiem, es paķēru katram gadījumam sev līdzi pērļu virknīti, jo pilsētā ir skaistules un muižnieces; un, ja ir skaistules un muižnieces, sacīju es sev, tad kaut arī viņām nav ko ēst, bet pērles tomēr nopirks. Un, tiklīdz karodznieka kalpi ielaida mani, es skrēju uz vojevodas māju pārdot pērles. Iztaujāju visu no kalpones tatarietes: «Būs kāzas tūlīt, tiklīdz padzīs aizkrāciešus. Pans Andrijs ir apsolījis padzīt aizkrāciešus.»
«Un tu nenositi turpat uz vietas viņu, velna dēlu?» iesaucās Buļba.
«Kāpēc tad sist? Viņš ir pārgājis labprātīgi. Vai cilvēks vainīgs? Tur viņam ir labāk, turp arī pārgāja.»
«Un tu redzēji viņu pašā vaigā?»
«Nudien, pašā vaigā! Tik dūšīgs karotājs1 No visiem izskatīgākais. Lai dievs dod viņam veselību, mani tūdaļ pazina; un, kad es piegāju tam klāt, tūlīt teica …»
«Ko tad viņš teica?»
«Viņš teica — papriekšu pameta ar pirkstu, un pēc tam teica: «Jankel!» Un es: «Pan Andrij!» saku. «Jankel! pasaki tēvam, pasaki brālim, pasaki kazakiem, pasaki aizkrāciešiem, pasaki visiem, ka tēvs man nav vairs tēvs, brālis nav brālis, biedrs nav biedrs, un ka es ar viņiem visiem kaušos, ar visiem kaušos!»»
«Melo, velna Jūdas!» kliedza Tarass, zaudējis savaldīšanos. «Melo, suns! Tu arī Kristu krustā piesiti, dieva nolādētais cilvēk! Es tevi nositīšu, sātan! Pazūdi no šejienes, citādi — tepat tev būs nāve!» To sacījis, Tarass izrāva savu zobenu. Pārbiedētais žīds laida vaļā tūlīt ļekatas, ko vien nesa viņa tievie, sausie lieli. Viņš vēl ilgi skrēja neatskatīdamies pa kazaku taboru un pēc tam vēl tālu pa klajo lauku, kaut gan Tarass nemaz nedzinās viņam paka], pārdomājis, ka nav prātīgi izgāzt ātrās dusmas pār pirmo, kas ir pagadījies ceļā.
Tagad viņš atcerējās, ka redzēja pagājušo nakti Andriju, kas gāja cauri nometnei ar kādu sievieti, un nolieca sirmo galvu, bet arvien vēl negribēja ticēt, ka būtu varējusi notikt tāda kauna lieta un ka viņa paša dēls pārdevis ticību un dvēseli.
Beidzot viņš veda savu pulku uz slēpni un nozuda ar to aiz meža, kas vēl bija vienīgais, ko kazaki nebija nodedzinājuši. Bet aizkrācieši, gan kājnieki, gan zirdzinieki, devās pa trīs ceļiem uz trīs vārtiem. Viens aiz otra plūda kureņi: uman- skiešu, popovičeviešu, kaņevskiešu, steblikivskiešu, ņezamai- noviešu, gurguziešu, titarevskiešu, timoševskiešu. Vienīgi perejaslaviešu nebija. Stipri bija piesviķojušies tā kazaki, un nosviķojuši savu daļu. Dažs atmodās sasiets ienaidnieka rokās, dažs, pat nepamodies, miegā pārgāja vēsajā zemes klēpī, un pats atamans Chļibs bez biksēm un virsdrēbēm atjēdzās poļu pulkā.
Pilsētā izdzirda kazaku kustību. Visi izbira uz vaļņa, un kazaku priekšā bija dzīva glezna: poļu bruņinieki, viens par otru skaistāks, stāvēja uz vaļņa. Vara cepures mirdzēja kā saules, izrotātas baltām, kā gulbis spalvām. Citiem bija vieglas cepurītes, rožainas un gaiši zilas, ar virsiem, kas bija nolocīti uz auss; svārki ar atmetināmām piedurknēm, izšūti ar zeltu un vienkārši apšūti ar saitiņu; vēl citiem zobeni un ieroči dārgās makstīs, par kuriem pani dārgi piemaksāja, — un daudz bija dažādu citu greznumu. Priekšā lepni stāvēja, sarkanā ar zeltu izrotātā cepurē, budžaniešu pulkvedis. Smags bija pulkvedis, par visiem garāks un resnāks, un platie, dārgie svārki tik tikko apņēma viņu. Otrā pusē, gandrīz pret sānu vārtiem, stāvēja otrs pulkvedis, neliels vīrs, pilnīgi izkaltis; bet mazās redzīgās acis dzīvi lūkojās caur biezi saaugušajām uzacīm, un viņš veikli grozījās uz visām pusēm, sparīgi norādīdams ar savu tievo, sauso roku, izdalot pavēles; varēja redzēt, ka, neraugoties uz savu mazo ķermeni, viņš labi prata kara mākslu. Netālu no viņa stāvēja karodznieks, garš garš, ar kuplām ūsām, un, likās, viņa sejai netrūka krāsas: pans mīlēja saldus medus dzērienus un krietnas dzīres. Un aiz viņiem bija redzami daudzi visādi muižnieki, apbruņojušies, dažs par saviem červonciem, dažs uz karaļa rēķina, dažs par žīdu naudu, ieķīlājis visu, ko vien varēja atrast senču pilīs. Netrūka arī visādu senatoru liekēžu, kurus sev ņēma līdzi senatori goda mielastos, kas zaga no galda un no bufetes sudraba kausus un, pēc šīsdienas goda, otrā dienā sēdās uz bukas vadīt kaut kāda pana zirgus. Tur bija visādi. Dažreiz tiem pat ne iedzert nebija par ko, bet uz karu visi bija izgreznojušies. Kazaku rindas klusu stāvēja mūru priekšā. Ne uz viena no viņiem nebija zelta; varbūt tikai šur tur tas mirdzēja zobenu rokturos im šauteņu apkalumos. Kazaki nemīlēja bagātīgi greznoties kaujās; tiem bija vienkārši bruņu krekli un svārki, un tālu melnoja un spīdēja viņu melni 1ās- mojošās jērenes.
Divi kazaki izjāja uz priekšu no aizkrāciešu rindām: viens vēl pavisam jauns, otrs vecāks, abi atskabargainām valodām, un arī darbos tie bija krietni kazaki: Ochrims Našs un Mikita Golokopitenko. Viņiem pakaļ izjāja arī Demids Popovičs, plecīgs kazaks, kas jau sen mētājās pa Seču, bijis pie Adriano- poles un daudz izcietis savā mūžā: bija dedzis ugunī un atskrējis uz Seču ar darvas pieziestu, nomelnējušu galvu un izdegušām ūsām; bet Popovičs no jauna atžirga, ataudzināja čupri, ko aizlikt aiz auss, izaudzināja ūsas, kuplas un melnas kā darva. Un stiprs bija Popovičs uz kodīgiem vārdiem.
«A, kas par skaistiem tērpiem visam karaspēkam, un es gribētu zināt, vai arī spēki karaspēkam ir tikpat skaisti?»
«Lūk, es jūs!» sauca no augšas lielais pulkvedis, «visus sasiešu! Atdodiet, puiši, šautenes un zirgus. Redzējāt, kā es sasēju jūsējos? Uzvediet viņiem uz vaļņa aizkrāciešus!»
Un izveda uz valni virvēm sasietos aizkrāciešus. Viņu priekšgalā bija pulka atamans Chļibs, bez biksēm un virstērpa, — tāds, kādu viņu dzērumā bija saķēruši. Nodūra uz zemi galvu atamans, kaunēdamies sava kailuma savu pašu kazaku priekšā un tā, ka nonācis gūstā aizmidzis kā suns. Un vienā naktī bija nosirmojusi viņa varenā galva.
«Nenoskumsti, Chļib! Izpestīsim!» sauca viņam no apakšas kazaki.
«Neskumsti, draudziņ!» piebalsoja kureņa atamans Boro- datijs: «Tā nav tava vaina, ka saķēra tevi kailu: nelaime var notikt ar katru cilvēku; bet kauns ir viņiem, ka izlikuši tevi par apsmieklu, neapseguši kā pieklājas tavu kailumu.»
«Jūs, kā redzams, esat varonīgs karaspēks pret aizmigušajiem?» runāja, uz valni raudzīdamies, Golokopitenko.
«Nu, pagaidiet, nogriezīsim jums čuprus!» sauca no augšas.
«Es gribētu gan redzēt, kā viņi mums nogriezīs čuprus!» sacīja Popovičs, apgriezies viņu priekšā uz zirga, un pēc tam, paraudzījies savējos, teica: «Nu ko! Var jau būt, ka ļachi arī runā taisnību: ja viņus izvedīs laukā tur tas resnvēderis, tas viņiem visiem būs labs patvērums.»
«Kāpēc tad tu domā, ka tas viņiem būs labs patvērums?» sacīja kazaki, zinādami, ka Popovičs katrā ziņā gatavojās kaut ko palaist.
«Nu tāpēc, ka aiz viņa paslēpsies viss karaspēks, un vairs ne velna no viņa aizvēderes neaizsniegsi ar pīķi!»
Visi kazaki sāka smieties; un vēl ilgi daudzi no viņiem šūpoja galvas runādami: «Tad ta Popovičs! Ja jau kādu paņems uz grauda, tad tikai…» Bet kazaki neteica, kas par «tikai».
«Atkāpieties, atkāpieties ātrāk no mūriem!» kliedza koševojs; jo ļachi, šķiet, neizturēja kodīgos vārdus, un pulkvedis pamāja ar roku. Tik tikko kazaki pagāja nost, kad norībēja no vaļņa karteča. Uz vaļņa sāka rosīties, pārādījās pats sirmais vojevoda zirgā. Vārti atdarījās, un iznāca karaspēks. Priekšgalā līdzenā kavalerijas ierindā izjāja izšuvumiem bagāti rotātie huzari. Aiz viņiem kareivji bruņu kreklos, pēc tam aizsedzēji ar pīķiem, pēc tam vīri visi vara cepurēs, pēc tam jāja atsevišķi labākie muižnieki, katrs tērpies pēc savas gaumes. Lepnie muižnieki negribēja iejaukties ierindā starp citiem, un, kam nebija komandas, tas jāja viens ar saviem kalpiem. Pēc tam atkal ierindas, un aiz tām izjāja karodznieks; pēc viņa atkal ierindas, un izjāja lepnais pulkvedis; bet jau aiz visa karaspēka kā pēdējais izjāja sīkais pulkvedis.
«Neatļaut viņiem! Neļaut viņiem sakārtoties un stāties rindās!» sauca koševojs. «Reizē spiediet tiem virsū visus kureņus! Atstājiet visus citus vārtus! Titarevskiešu kurenis, uzbrukt no sāna! Djadkivskiešu kurenis, — no otra! Spiediet uz aizmuguri, Kukubenko un Polivoda! Traucējiet, traucējiet un izkliedējiet viņus!» Un triecās no visām pusēm kazaki, apmulsināja un sajauca viņus, un arī paši sajuka. Neļāva pat ne šaušanu izdarīt; gāja vaļā ar šķēpiem un pīķiem. Visi iejuka barā, un katram bija izdevība parādīt sevi. Demids Popovičs nodūra trīs vienkāršus un divus augstākus muižniekus nosita no zirgiem teikdams: «Kas par labiem zirgiem! Tādus zirgus es sen gribēju dabūt.» Un aizdzina zirgus tālu laukā, uzsaukdams stāvošiem kazakiem, lai viņi tos saņem. Pēc tam viņš no jauna ielauzās burzmā, metās atkal virsū no zirgiem nosistajiem muižniekiem, vienu nogalināja, bet otram uzmeta cilpu kaklā, piesēja to segliem un vilka to pa visu lauku, noņēmis tam zobenu ar dārgu rokturi un noraisījis no vidukļa veselu jostu ar červonciem. Kobita, krietns kazaks un vēl jauns, arī saķērās ar vienu no drošsirdīgākajiem vīriem poļu karaspēkā, un viņi ilgi cīnījās. Uzsāka jau tuvcīņu, kazaks to jau bija pievarējis un, nogāzis, iecirta asu turku dunci krūtīs; bet nepaglābās arī pats. Tai pašā brīdī trāpija viņam deniņos karsta lode. Nogāza viņu slavenākais no paniem, skaistākais un vecas kņazu cilts bruņinieks. Kā slaida papele auļoja viņš savā salnajā zirgā. Un daudz jau viņš bija parādījis varonīgo labieša veiklību: divi aizkrāciešus pārcirtis uz pusēm; Fjodoru Koržu, krietno kazaku, nogāza kopā ar zirgu, izšāva uz zirgu un kazaku aizsniedza ar pīķi; daudziem viņš nocirta galvas un rokas un nogāza kazaku Kobitu, ietriekdams viņam lodi deniņos. «Lūk, ar ko es gribētu izmēģināt spēkus!» sauca ņezamainoviešu kureņa atamans Kukubenko. Palaidis auļos zirgu, aizdrāzās viņam tieši aizmugurē un stipri iekliedzās, tā kā visi tuvumā esošie nodrebēja no necilvēcīgā kliedziena. Ļachs gribēja jau pēkšņi pagriezt savu zirgu un nostāties tam pretī ar seju; bet zirgs nepaklausīja: briesmīgā kliedziena izbiedēts, tas metās sānis, un panāca to ar šautenes lodi Kukubenko. Iestrēga viņam muguras lāpstiņā karstā lode, un viņš novēlās no zirga. Bet ari tagad ļachs vēl nepadevās: viņš arvien vēl centās ienaidniekam iecirst, bet roka bija kļuvusi vāja, tā nokrita kopā ar zobenu. Bet Kukubenko, paņēmis abās rokās savu smago šķēpu, ietrieca viņam to pavisam nobālušajās lūpās: izsita divus baltus zobus šķēps, pāršķēla uz pusēm mēli, pārsita rīkles skriemeli un ieurbās dziļi zemē. Tā viņš to pienagloja tur uz mūžiem pie vēsās zemes. Ar strūklu uzsitās augšup augstās muižnieku asinis, sārtas kā piekrastes irbenes, un nokrāsoja visus viņa zeltā izšūtos dzeltenos svārkus. Bet Kukubenko jau bija pametis viņu un ielauzies ar saviem ņezamainoviešiem citā barā. «Ek, pameta nepievācis tādu dārgu rotu!» sacīja Umanas Ikureņa atamans Borodatijs, atjājis no savējiem uz vietu, kur gulēja Kukubenka nogalinātais muižnieks. «Es esmu nositis septiņus muižniekus ar savu roku, bet tādas rotas neesmu vēl nevienam redzējis.» Un savaldzināja Borodatiju mantkārība: pieliecās, lai noņemtu no tā dārgās mantas, izņēma jau turku dunci ar krāsainu dārgakmeņu apkalumu, noraisīja no vidukļa jostu ar červonciem, noņēma no krūtīm somu ar smalku veļu, dārgu sudrabu un meitenes matu sprogu, kas bija glabāta piemiņai. Un nedzirdēja Borodatijs, kā uzbrāzās viņam no muguras sarkandegunis karodznieks, ko viņš jau divreiz bija notriecis no segliem un devis piemiņai krietnu cirtienu. Atvēzējās viņš ar visu plecu un cirta tam ar zobenu pa noliekto kaklu. Nebija uz labu kazaka mantkārība: atsprāga varenā galva un nokrita bezgalvainais līķis, tālu apkārt rasinot zemi. Lidoja pret augstumiem cietā kazaka dvēsele, raukdama pieri un sašutusi, un reizē ar to brīnīdamās, ka tik agri izlidojusi no tāda spēcīga stāva. Nepaguva karodznieks satvert atamana galvu aiz čupra, lai to piesietu pie segliem, kad bija jau klāt bargais atriebējs.
Kā debesīs peldošs vanags, mezdams daudz loku spēcīgiem spārniem, pēkšņi izplēties apstājās vienā vietā un metas no turienes kā bulta uz paipalu tēviņu, kas dzied pie paša ceļa, tā Tarasa dēls Ostaps uzbruka pēkšņi karodzniekam un ar vienu paņēmienu apmeta viņam ap kaklu virvi. Sarkanā karodznieka seja kļuva vēl sārtāka, kad ciešā cilpa aizvilka viņam rīkli: viņš ķērās pie pistoles, bet drebošā roka nespēja notēmēt šāvienu un lode tukšā aizskrēja pār lauku. Ostaps tepat no viņa paša segliem atraisīja zīda saiti, ko karodznieks bija vadājis sev līdzi gūstekņu sasiešanai., tin ar viņa paša saiti sasēja tam rokas un kājas, piemetināja virves galu pie segliem un aizvilka viņu pār lauku, saukdams skaļi kopā visus Umanas pulka kazakus, lai tie nāk nodot pēdējo godu atamanam. Kad umanieši izdzirda, ka viņu kureņa atamans Borodatijs nav vairs starp dzīvajiem, viņi pameta kaujas lauku un atskrēja pievākt viņa miesas, un tepat sāka apspriesties, ko izvēlēt par kureņa atamanu. Beidzot viņi sacīja: «Kas tur ko spriest? Labāku atamanu nevar izvēlēties kā Ostapu Buļbas dēlu: viņš, tas gan tiesa, ir jaunāks par mums visiem, bet saprašana viņam kā vecam cilvēkam.»
Ostaps, noņēmis cepuri, pateicās visiem biedriem kazakiem par godu, nesāka aizbildināties ne ar jaunību, ne ar nepiedzīvojušu saprātu, zinādams, ka ir kara laiks un tas tagad nav vietā, bet tūlīt pat vadīja tos tieši uz burzmu un parādīja viņiem visiem, ka viņi nebija velti to izvēlējuši par atamanu. Ļachi sāka just, ka lieta kļūst pārāk kaista, atkāpās un pārskrēja laukumu, lai salasītos tā otrā galā. Bet zemais pulkvedis pamāja pie pašiem vārtiem atsevišķi stāvošajām četrām svaigām sotņām, un no turienes izšāva karteču pret kazaku bariem. Bet tā neaizsniedza daudzus: lodes ķēra kazaku vēršus, kas mežonīgi noraudzījās kaujā. Ierēcās izbiedētie vērši, pagriezās uz kazaku nometnēm, salauza vezumus un daudzus samīdīja. Bet šai brīdī Tarass, izsteidzies ar savu pulku no slēpņa, ar kliedzieniem metās tos gūstīt. Pagriezās atpakaļ viss satrakotais ganāmpulks, kliedzienu izbiedēts, un metās uz ļachu pulkiem, nogāza jātniekus, visus samīcīja un izklīdināja.
«O, paldies jums, vērši!» sauca aizkrācieši, «jūs vienmēr esat kalpojuši pārgājienu dienestā, bet tagad esat pakalpojuši arī kara dienestā.» Un metās ar jauniem spēkiem pret ienaidnieku. Daudz toreiz apsita naidnieku. Daudzi sevi parādīja: Meteļica, Šilo, abi Pisarenki, Vovtuzenko, un ne mazums bija vēl arī citu. Ļachi redzēja, ka beidzot ir slikti, izplēta savu. karogu un sāka saukt, lai atver pilsētas vārtus. Čīkstot atdarījās dzelzīm apkaltie vārti un uzņēma, kā avju kūts uzņem avis, drūzmējošos, novārgušos un putekļiem klātos jātniekus. Daudzi aizkrācieši bija sākuši, dzīties tiem pakaļ, bet Ostaps savus umaniešus apstādināja, sacīdams: «Tālāk, tālāk, brāļi pani, no mūriem! Neklājas iet tiem tuvu klāt!» Un viņš teica taisnību, jo no mūriem svieda un meta ar visu, kas vien pagadījās, un daudzus ķēra. Sai brīdī piejāja koševojs un uzslavēja Ostapu, sacīdams: «Lūk, nu, kur jaunais atamans, bet karaspēku vada tāpat kā vecs!» Atskatījās vecais Buļba, lai redzētu, kas tas ir par jauno atamanu, un ieraudzīja, ka visu umaniešu priekšgalā sēdēja zirgā Ostaps, un cepure tam ielauzta uz sāniem, un atamana zizlis rokā. «Vai redzējis kāds!» sacīja viņš, tajā raugoties; un vecais kļuva priecīgs un sāka pateikties visiem umaniešiem par godu, kāds parādīts dēlam.
Kazaki no jauna atkāpās, gatavodamies iet pie taboriern, bet uz pilsētas vaļņa parādījās atkal ļachi, jau saplosītos apmetņos. Bija piekaltušas asinis uz daudziem dārgajiem svārkiem, un putekļi klāja skaistās vara cepures.
«Nu ko, pārsējāt?» sauca tiem no apakšas aizkrācieši.
«Lūk, es jums!» sauca arvien tāpat no augšas resnais pulkvedis, rādīdams virvi; un arvien vēl nemitējās draudēt noputējušie, izmocītie karavīri, un visi, kas bija draiskāki, meta viens otram no abām pusēm bezbailīgus vārdus.
Beidzot visi izklīda. Dažs nolikās atpūsties, izguris kaujā; dažs kaisīja virsū zemes saviem ievainojumiem un plēsa pārsējiem lakatus un dārgas drēbes, kas bija novilktas nosistajam ienaidniekam. Bet citi, kas bija možāki, sāka uzlasīt kritušos un atdeva viņiem pēdējo godu: šķēpiem, pīķiem raka kapus: cepurēs, drēbju stērbelēs nesa laukā zemi; salika godīgi kazaku miesas un apraka tās ar svaigo zemi, lai kraukļi un laupītāju ērgļi neizknābtu tiem acis. Bet ļachu kritušo miesas piesējuši kā nu pagadījās pie desmitiem mežonīgo zirgu astēm, palaida zirgus pa visu lauku, un ilgi vēl dzinās tiem pakaļ un sita tiem pa sāniem. Trakie zirgi aulēk- šoja pa arumiem, pa pakalniem, pāri gravām un strautiem, un sitās pie zemes asinīm un pīšļiem klātie ļachu līķi.
Pēc tam visi kureņi sasēdās apļos ēst vakariņas un ilgi viņi runāja par darbiem un panākumiem, kādus bija guvis par savu daļu ikviens mūžīgai stāstīšanai atnācējiem un pēcnāka- miem. Ilgi viņi negāja gulēt; bet par visiem ilgāk neapgulās vecais Tarass, visu laiku prātodams, ko gan varēja nozīmēt, ka Andrijs nebija starp ienaidnieka karavīriem. Vai Jūdass bija kautrējies iziet pret savējiem, vai arī viņu bija piekrāpis žīds un Andrijs bija vienkārši nokļuvis gūstā? Bet tūlīt pat viņš atcerējās, ka Andrija sirds bija pārmērīgi jutīga pret sieviešu valodu, viņš sajuta sāpes un stipri nozvērējās savā dvēselē pret polieti, kas bija piebūrusi sev viņa dēlu. Un viņš būtu izpildījis savu zvērestu: viņš nebūtu skatījies uz tās skaistumu, būtu izrāvis to aiz biezās, kuplās matu pīnes, vilktu to aiz sevis pār visu lauku starp saviem kazakiem. Sadauzītos pret zemi, kļūtu asiņainas un putekļiem klātas viņas skaistās krūtis un pleci, kas savā spožumā līdzinās nekūstošajiem sniegiem, kas apklāj kalnu galus Viņš sadalītu daļās viņas krāšņo, skaisto miesu. Bet Buļba nezināja to, ko dievs gatavo cilvēkam rītdien, un sāka aizmirsties snaudā un beidzot aizmiga. Bet kazaki vēl visu laiku runājās savā starpā, un cauru nakti stāvēja pie ugunīm sardze, cieši lūkodamās uz visām pusēm, nedzērusi, neaizdarīdama acu.
Vēl saule nebija sasniegusi debesu vidu, kad visi aizkrācieši sapulcējās apļos. No Sečas bija pienākusi ziņa, ka tatari kazaku prombūtnes laikā bija tur visu izlaupījuši, izrakuši arī naudu, ko kazaki slepeni glabāja zem zemes, sakāvuši un saņēmuši gūstā visus, kas bija tur palikuši, un ar visiem saņemtajiem lopu un zirgu ganāmpulkiem virzījās tieši uz Perekopiem. Tikai viens pats kazaks, Maksims Goloducha, ceļā izrāvās no tataru rokām, nodūra mirzu, noraisīja tam maisu ar cechinām un tataru zirgā, tataru tērpā pusotras dienas un divi naktis bēga no sekotājiem, līdz nāvei notriecis zirgu, ceļā pārsēdās citā, notrieca arī to, un tikai ar trešo atjāja aizkrāciešu nometnē, izzinājis pa ceļam, ka aizkrācieši atrodas pie Dubnas. Tikvien viņš paguva, kā paziņot, ka bija notikusi tāda nelaime; bet' kāpēc tā bija notikusi, vai tur palicēji aizkrācieši bijuši iedzēruši pēc kazaku paraduma un piedzērušies bija padevušies gūstā, un kā tatari dabūjuši zināt vietu, kur bija aprakta karaspēka nauda, — par visu to viņš nekā neteica. Kazaks bija gluži nomocījies, viss piepampis, seju bija apdedzinājis vējš; viņš tepat nokrita un aizmiga cietā miegā.
Līdzīgos gadījumos aizkrācieši mēdza tūlīt pat dzīties pakaļ laupītājiem, cenzdamies tos panākt ceļā, jo gūstekni varēja nonākt Mazazijas, Smirnas, Kretas salas tirgos, un dievs vien zina, kur visur neparādītos čuprainās aizkrāciešu galvas. Lūk, kāpēc sapulcējās aizkrācieši. Visi kā viens viņi stāvēja cepurēs, jo bija sanākuši ne tādēļ, lai uzklausītu dienesta lietās atamana pavēli, bet apspriesties kā savā starpā līdzīgi. «Lai vispirms dod padomu vecākie!» sauca no pūļa. «Lai dod padomu koševojs!» runāja citi. Un koševojs noņēma cepuri ne vairs kā koševojs, bet kā biedrs, pateicās visiem kazakiem par godu un teica: «Daudz starp mums ir vecāku un padomā gudrāku vīru, bet, ja jūs mani esat pagodinājuši, tad mans padoms: nezaudēt, biedri, laiku un dzīties pakaļ tataram; jo jūs paši zināt, kas par cilvēku ir tatars: ar salaupīto mantu viņš nesāks gaidīt mūsu ierašanos, bet vienā mirklī to nobēdzinās, tā ka ne pēdu neuziesi. Tad nu mans padoms: iet. Mēs jau te padrasējām. Ļachi zina, ko nozīmē kazaki; par ticību, cik tas bija pa spēkam, esam atriebuši; bet labums no badīgās pilsētas nevar būt liels. Tātad mans padoms — iet.»
«Iet!» atskanēja vienprātīgi no aizkrāciešu pulkiem. Bet Tarasam Buļbam nebija pa prātam šādi vārdi, un viņš pārlaida vēl zemāk pār acīm savas drūmā?, melnibaltās uzacis, kas bija līdzīgas krūmiem, uzaugušiem kalnu nogāzēs, kuru galotnes pilnīgi aizputinājis asais ziemeļu sniegs.
«Nē, nav pareizs tavs padoms, koševoj!» sacīja viņš. «Tu nerunā pareizi. Tu esi aizmirsis, šķiet, ka paliek gūstā mūsējie, ko saķēruši ļachi? Tu acīm redzot gribi, lai mēs negodātu pirmo svēto draudzības likumu, lai atstātu savus brāļus, lai viņiem dzīviem novelk ādu vai viņu četrās daļās sadalīto kazaku miesu lai izvadā pa pilsētām un ciemiem, kā viņi jau to ir darījuši ar hetmani un labākiem krievu bruņiniekiem Ukrainā. Vai gan maz arī bez visa tā viņi ir zaimojuši svētumu? Kas tad mēs esam? es jūs jautāju visus. Kas gan tas par kazaku, kas pametis nelaimē biedru, pametis viņu kā suni, kam jāaiziet bojā svešumā? Ja nu tad arī ir tā, ka neviens vairs neko nevērtē kazaku godu, atļaudams sev piespļaut savas sirmās ūsas un nolamāt sevi apvainojošiem vārdiem, tad tomēr neviens to nevarēs pārmest man. Es palieku, kaut vai viens pats!»
Sāka šaubīties visi stāvošie aizkrācieši.
«Bet vai tu esi aizmirsis, dūšīgais pulkvedi,» sacīja tad koševojs, «ka arī tatariem rokās mūsu biedri, ka, ja mēs tagad tos neatbrīvosim, tad viņu dzīvības tiks pārdotas mūžīgai nebrīvībai pagāniem, kas ir ļaunāki par visām nežēlīgām nāvēm? Vai tu esi aizmirsis, ka pie viņiem tagad ir visa mūsu nauda, kas iegūta ar kristīgām asinīm?»
Visi kazaki kļuva domīgi un nezināja, ko teikt. Nevienam no tiem negribējās izpelnīties ļaunu slavu. Tad iznāca priekšā visvecākais 'gados visā aizkrāciešu karaspēkā — Kasjans Bovdjugs. Viņu cienīja visi kazaki; divi reizes viņš bija izvēlēts par koševoju un arī karos viņš bija visai krietns kazaks, bet sen jau novecojis un vairs nepiedalījās nekādos karagājienos; viņš nemīlēja arī dot kādam padomus, bet vecais karavīrs mīlēja gulēt uz sāniem pie kazakiem nometnēs, klausoties stāstus par visādiem notikušiem atgadījumiem un kazaku pārgājieniem. Nekad viņš neiejaucās to runās, bet vienmēr tikai klausījās un piespieda ar pirkstu pelnus savā īsajā pīpē, ko nemaz nelaida laukā no mutes, un ilgi viņš pēc tam sēdēja, viegli piemiedzis acis, un kazaki nezināja, vai viņš gulēja, vai arvien vēl klausījās. Visus karagājienus viņš bija palicis mājās; bet šoreiz vecais bija satracināts. Pameta ar roku pēc kazaku paraduma un sacīja: «Kur gan nav iets! Iešu arī es: varbūt noderēšu kaut kā kazakiem!» Visi kazaki apklusa, kad viņš tagad iznāca sanāksmes priekšā, jo sen nebija dzirdējuši no viņa neviena vārda. Katrs gribēja zināt, ko teiks Bovdjugs.
«Pienākusi kārta arī man sacīt vārdu, brāļi pani!» tā viņš iesāka: «Uzklausiet, bērni, veco. Gudri runāja koševojs, un kā kazaku karaspēka galva, kura uzdevums ir glabāt un rūpēties par karaspēka naudu, viņš nekā prātīgāka nevarēja pateikt. Lūk, kā! Tā lai ir mana pirmā runa! Bet tagad paklausieties, ko teiks mana otra runa. Un. lūk, ko teiks mana otra runa: lielu taisnību pateica arī Tarass, lai dievs viņam dod garāku mūžu un lai tādu pulkvežu būtu vairāk Ukrainā! Pirmais kazaka pienākums un augstākais gods ir ievērot draudzību. Cik vien ilgi es dzīvoju pasaulē, neesmu es dzirdējis, brāļi pani, ka kazaks būtu kur pametis vai kaut kā pārdevis savu biedru. Ir vieni, ir otri ir mūsu biedri — mazāk viņu vai vairāk, tas ir vienalga, visi ir biedri, visi mums dārgi. Tad, lūk, kāda ir mana runa: tie, kam ir mīļi tataru saķertie, lai dodas pakaļ tatariem, bet kam ir mīļi poļu sagūstītie un kam negribas pamest taisnu darbu, tie lai paliek. Koševojs pēc sava pienākuma ies līdzi vienai pusei pakaļ tatariem, bet otra puse paraudzīs sev ievēlētu atamanu.. Bet par ievēlēto atamanu, ja gribat paklausīt baltu galvu, nepiederas būt nevienam citam, kā tikai vienīgi Tarasam Buļbam. Nav neviena no mums, kas līdzinātos viņam cieņā.»
Tā runāja Bovdjugs un apklusa, un kļuva priecīgi visi kazaki, ka tādā kārtā vecais tiem bija iedevis saprašanu. Visi svieda gaisā cepures un sauca: «Paldies tev, tēvs! Klusēji, klusēji, ilgi klusēji, un, lūk, beidzot ari pateici: tu neesi velti sacījis, kad gatavojies līdzi karagājienā, ka noderēsi kazakiem: tā arī ir noticis.»
«Kas ir, vai esat tā mierā?» jautāja koševojs.
«Visi ir mierā!» sauca kazaki.
«Tātad rada beigusies?»
«Rada beigusies!» sauca kazaki.
«Nu tad uzklausiet tagad karaspēka pavēli, bērni,» teica koševojs, izgāja priekšā un uzlika cepuri, bet visi aizkrācieši, cik vien to bija noņēma savas cepures un palika neapsegtām galvām, nodurtām acīm, kā tas vienmēr biia pie kazakiem, kad vecākais gatavojās kaut ko runāt. «Tagad sadalieties, brāļi pani! Kas grib iet, lai atiet uz labo pusi; kas paliek, lai atiet uz kreiso! Kur pāriet lielākā kureņa daļa, turp arī atamans: ja pāriet mazākā daļa, lai tā pievienojas citiem kureņiem.»
Un visi sāka pāriet, kas uz labo, kas uz kreiso pusi. Kurp kureņa lielākā daļa pārgāja, turp pārgāja arī kureņa atamans; mazākā daļa pievienojās citiem kureņiem; un iznāca gandrīz vai vienlīdzīgas abas puses. Gribēja palikt: gandrīz viss ņezamainoviešu kurenis, lielā puse popovičiešu kureņa, viss umaniešu kurenis, viss kaņevskiešu kurenis, lielā puse stebļikivskiešu kureņa, lielā puse timoševskiešu kureņa. Visi pārējie atsaucās dzīties pakaļ tatariem. Daudz bija abās pusēs brašu un drošsirdīgu kazaku. Starp tiem, kas izšķīrās doties pakaļ tatariem, bija Čerevatijs, krietns, vecs kazaks, Pokoti- poje, Lemišs, Choma, Prokopovičs; Demid» Popovičs arī pārgāja turp, jo bija stipri īstenas dabas kazaks, nespēja ilgi nosēdēt uz vietas: ar ļachiem viņš jau bija izmēģinājies, gribējās vēl izmēģināt ar tatariem. Atamani: Nostjugans, Po- kriška, Neviličkis, un daudz vēl citu dūšīgu un drosmīgu kazaku gribēja izmēģināt šķēpus un vareno plecu, saķeroties ar tatariem. Ne mazums bija arī visai krietnu kazaku starp tiem, kas gribēja palikt: atamani Demitrovičs, Kukubenko, Vertichvists, Balabans, Ostaps Buļbas dēls. Bez tam bija vēl daudz citu slavenu un dižu kazaku: Vovtuzenko, Cere- vičenko, Stepans Guska, Gchrims Guska, Mikola Gustijš, Za- dorožnijs, Meteļica, Ivans Zakrutiguba, Mosijs Silo, Djogtja- renko, Sidorenko, Pisarenko, tad vēl otrs Pisarenko, pēc tam vēl viens Pisarenko, un daudz bija citu krietnu kazaku. Visi bija daudz izstaigājuši, daudz izjājuši: bija pārstaigājuši Ana- tolijas krastus, Krimas sālienus un stepes, visas upes, lielas un mazas, kas ietecēja Dņeprā, visus līčus un Dņepras salas; bijuši moldāvu zemē, Valachijā, turku zemē; izbraukājuši visu Melno jūru divu stūru kazaku laivās; uzbrukuši pa piecdesmit laivu rindā bagātākajiem un lielākajiem kuģiem; apslīcinājuši ne mazumu turku galeru un izšāvuši savā mūžā daudz jo daudz pulvera. Ne vienreiz vien plēsuši kājautiem dārgus pavolokus tm oksamitus. Ne vienreiz vien piebāza zuteņus pie ūzu rostīm pilnus skaidrām cechinām. Un cik katrs no viņiem bija nodzēris un notriecis, ar ko citam būtu pieticis visam mūžam, to pat saskaitīt nevar. Visu aizlaida pa kazaku paražai, pacienājot itin visus un pieņemot muzikantus, lai visi būtu līksmi, kas vien ir šai pasaule. Vēl pat tagad retajam no viņiem nebija apraktas mantas: krūžu, sudraba kausu un rokas sprādžu zem niedrēm Dņepras salās, lai tataram tās nesekmētos atrast, ja nelaimes gadījumā tam izdotos uzbrukt Sečai, to pārsteidzot nesagatavotu; bet grūti nāktos tataram to atrast, jo arī pats saimnieks jau bija sācis piemirst, kurā vietā to apracis. Tad tādi nu bija kazaki, kas gribēja palikt un atriebties poļiem par uzticamiem draugiem un Kristus ticību! Vecais kazaks Bovdjugs arī gribēja palikt ar viņiem, sacīdams: «Tagad man nav vairs tie gadi, lai dzītos pēc tatariem, bet te ir vieta, kur aizmigt godīgā kazaku nāvē. Sen jau es esmu lūdzis clievu, ja ņāksies nobeigt mūžu, lai tad tas būtu jābeidz karā par svētu un kristīgu lietu. Tā tas arī ir noticis. Cienīgākas nāves jau vairs citā vietā vecam kazakam nebūs.»
Kad visi sadalījās un nostājās uz divi pusēm, divi rindās pa kureņiem, koševojs izgāja cauri rindām un sacīja: «Nu ko, brāļi pani, vai esat mierā viena puse ar otru?»
«Visi ir mierā, tēvs!» atbildēja kazaki.
«Nu tad saskūpstieties taču un sakiet viens otram ardievas, jo dievs to zina, vai iznāks mūžā vēl redzēties. Klausiet savu atamanu, un pildiet to, ko paši zināt: paši zināt., ko liek kazaku gods.»
Un visi kazaki, cik vien to bija, saskūpstījās savā starpā. Pirmie iesāka atamani, un, pārbraukuši ar roku pār savām sirmajām ūsām, saskūpstijās krustis un pēc tam sadevās rokām un turēja rokas cieši; gribēja viens otram jautāt: «Kas ir, brāli pan, redzēsimies vēl vai neredzēsimies?», bet tā ir nejautāja, klusēja, — un kļuva domīgas abas sirmās galvas. Un kazaki visi līdz beidzamajam atvadījās, zinādami, ka daudz būs darba gan vieniem, gan otriem; bet tie nenolēma vis tūlīt šķirties, bet nolēma sagaidīt tumšo nakts laiku, lai neļautu pretiniekam saskatīt zaudējumu kazaku karaspēkā. Pēc tam visi devās pa kureņiem pusdienot. Pēc pusdienām visi, kam priekšā bija ceļš, apgulās atpūsties un gulēja cietā un ilgā miegā, it kā jūtot, ka varbūt pēdējo dusu nākas tiem izbaudīt tādā brīvībā. Gulēja līdz pašam saules rietam; bet, kad saule bija nogājusi un mazliet satumsa, viņi sāka ieziest ratus. Sakārtojušies, viņi palaidg uz priekšu vezumus, bet; paši, atsveicinājušies ar cepurēm vēl reizi no biedriem, klusu devās pakaļ vezumiem; jātnieki cienīgi, bez kliedzieniem un uzsvilpieniem zirgiem, viegli rikšoja aiz kājniekiem, un drīz vairs tos nevarēja saredzēt tumsā. Dobji atbalsojās tikai zirgu pakavu dima un daža riteņa čīkstēšana, kas vēl nebija iebraucies vai arī nakts tumsas pēc nebija labi ieziests.
Ilgi vēl palikušie biedri māja viņiem iztālēm ar rokām, kaut gan nebija vairs nekas saredzams. Bet, kad viņi sāka izklīst un atgriezās savās vietās, kad gaiši mirdzošo zvaigžņu vietā viņi ieraudzīja, ka puses ratu vairs te nebija, ka daudzu jo daudzu nebija, skumji kļuva ikvienam ap sirdi, un visi negribot kļuva domīgi, nodūruši uz zemi savas trakulīgās galvas.
Tarass redzēja, cik sajukušas kļuva kazaku rindas un kā skumība, nepiedienīga drošsirdim, sāka klusām pārņemt kazaku galvas; bet viņš klusēja: viņš gribēja dot tam visam laiku, lai tie aprod ar skumjām, ko izraisīja atvadīšanās no biedriem. Bet klusībā viņš tomēr gatavojās ar reizi un pēkšņi atmodināt viņus visus, iespiedzoties pēc kazaku paražas, lai no jauna un ar lielāku spēku nekā agrāk atgrieztos katram sirdī drosme, uz kādu ir spējīga vienīgi tikai slavu daba, plaša, spēcīga daba, kas, salīdzinot ar citiem, ir kā jūra pret seklu ūdeņu upēm: ja laiks vētrains, tā visa pārvēršas rēkoņā un pērkonā, saceļot kalnus un vālus, kādus nespēj sacelt bezspēcīgās upes; bet, ja vēja nav un ir rāms, gaišāk par visām upēm tā izpleš savu nepārredzamo stiklaino virsu, mūžīgo acu maigumu.
Un Tarass pavēlēja saviem kalpiem atsaiņot vienu no vezumiem, kas stāvēja atsevišķi. Tas bija lielāks un varenāks par visiem citiem starp kazaku vezumiem, ar divkāršu stipru riepu bija apvilkti tā stiprie riteņi; tas'bija smagi piekrauts, nosegts zirgu segām, stiprām vēršu ādām un stingri nosiets nodarvotām virvēm. Vezumā bija tikai mucas un mučeles ar vecu labu vīnu, kas ilgi bija gulējis Tarasa pagrabos. Viņš to bija paņēmis līdzi rezervei, svinīgam gadījumam, ja ga- dītos_ liels brīdis un visiem priekšā būtu darbs, cienīgs, lai to stāstītu pēctečiem, tad lai ikvienam līdz pat pēdējam kazakam tiktu iedzeršanai šis svētais vīns, lai lielā brīdī cilvēku pārņemtu arī lielas jūtas. Izdzirduši pavēli, kalpi metās pie vezumiem, šķēpiem pārgrieza stiprās virves, ņēma nost biezās vēršu ādas un zirgu segas un krāva ārā no vezuma mucas un mučeles.
«Un ņemiet visi,» sacīja Buļba, «visi, cik vien jūs esat, ņemiet, kas katram ir: smeļamo kausu, vai trauku, no kā dzirdina zirgu, vai dūraini, vai cepuri, un ja ne, tad kaut vai vienkārši lieciet apakšā abas saujas.»
Un visi kazaki, cik vien to bija, ņēma: dažs kausu, dažs smeļamo, no kā dzirdināja zirgu, dažs dūraini, dažs cepuri, bet dažs palika apakšā vienkārši abas saujas. Visiem viņiem Tarasa kalpi, staigādami starp rindām, lēja no mucām un mučelēm. Bet Tarass bija pieteicis nedzert, iekams tas nebūs devis zīmi, lai viņi dzertu visi reizē. Varēja just, ka viņš gribēja ko sacīt. Tarass zināja, lai arī cik stiprs bija pats no sevis vecais, labais vīns un lai tas bija cik spējīgs cilvēks gara stiprināšanai, bet ja tam vēl pievienoja piedienīgu vārdu, tad divkārt stiprāks kļūs ir vīna, ir gara spēks.
«Es jūs cienāju, brāļi pani,» tā sacīja Buļba «ne par godu tam, ka jūs iecēlāt mani par savu atamanu, kaut arī šis gods ir visai liels un arī ne par godu tam, ka mēs esam šķīrušies no saviem biedriem: nē, citā laikā pieklātos viens un .otrs; mūsu priekšā nav tāds laiks. Mūsu priekšā ir lieli un grūti darbi, lieli kazaku slavas darbi! Tātad uzdzersim, biedri, reizē, uzdzersim vispirms svētajai pareizticībai: lai pienāktu beidzot tādi laiki, ka visā pasaulē izplatītos un visur būtu tikai vienā svēta ticība, un visi pagāni, cik vien to ir, lai tie visi kļūtu par kristīgiem cilvēkiem! Un ar to pašu reizi uzdzersim arī Sečai, lai tā ilgi pastāvētu par sodu visiem pagāniem, lai katru gadu no tās nāktu laukā jaunekļi, viens par otru labāks, viens par otru skaistāks. Un ar to pašu uzdzersim arī mūsu pašu slavai, lai mūsu mazdēli un šo mazdēlu dēli sacītu, ka bijuši reiz tādi vīri, kas neapkaunoja biedriskumu un nenodeva savējos. Tad ticībai, brāļi pani, ticībai!»
«Ticībai!» sāka dūkt visi, kas stāvēja tuvākās rindās, zemām balsīm.
«Ticībai!» uztvēra tālākie, — un visi, kas vien te bija, ir veci, ir jauni, uzdzēra ticībai.
«Sečai!» sacīja Tarass un pacēla augstu pāri galvai roku.
«Sečai!» blīvi atbalsojās pirmajās rindās. «Uzdzersim Sečai!» sacīja klusu vecie, paraustījuši sirmās ūsas; un, sapurinādamies kā jauni vanagi, atkārtoja jaunie: «Sečai!» Un tālu dzirdēja lauki, kā kazaki daudzināja savu Seču.
«Tagad pēdējo malku, biedri, par godu visiem kristīgiem ļaudīm, kādi vien ir pasaulē!»
Un visi kazaki, līdz pat pēdējam, izdzēra beidzamo malku arī par godu visiem kristīgiem, kādi vien pasaulē ir. Un vēl ilgi atkārtoja visās rindās, starp visiem kureņiem: «Visiem kristīgajiem, kādi vien pasaulē ir'»
Jau tukši bija kausi, bet kazaki arvien vēl stāvēja, pacēluši rokas; kaut arī viņu visu acis lūkojās jautri, kļuvušas mirdzošas no vīna, bet viņi bija stipri domīgi. Ne par mantu un kara ieguvumu domāja viņi tagad, ne par to, kam laimēsies savākt červoncus, dārgos ieročus, izšūtos svārkus un čerkesu zirgus; bet viņi kļuva domīgi kā ērgļi, nosēdušies uz klinšaino kalnu, stāvo, augsto kalnu galotnēm, no kurām var tālu pārredzēt bezgalīgi izpletušos jūru, it kā sīkiem putniem piesētu galerām, kuģiem un visādām laivām, ierobežotu gar malām tikko saredzamiem smalkiem krastiem, ar piekrastes pilsētām, mazām kā mušiņas, un kā sīku zālīti noliektiem mežiem. Kā ērgļi viņi vēroja acīm sev visapkārt lauku un savu tālumā tumstošo likteni. Būs viss lauks ar ežām un ceļiem klāts viņu baltiem kauliem, bagātīgi slacīts viņu kazaku asinīm un noklāts sadauzītiem vezumiem, pāršķeltiem zobeniem un pīķiem; būs tālu izsvaidītas čuprainās galvas ar sagrieztiem un asinīs iz- mirkušajiem čupriem un lejup nolaistajām ūsām; ērgļi uzlidodami plēsīs un raus laukā no tām kazaku acis. Bet ir liela laime dusēt tādā plašā un brīvā nāves gultā! Neaiziet bojā neviens cēls darbs un nezudīs kazaku slava, tāpat kā nepazūd ne mazākais pulvera puteklītis no šautenes stobra. Nāks, nāks banduras spēlētājs, sirmu bārdu līdz krūtīm, un iespējams, ka vēl pilns zaļoksnējas vīrišķības, taču baltgalvains sirmgalvis, viedīgu garu, un teiks viņš par tiem savu sulīgo, spēcīgo vārdu. Un ies aumaļām pār visu pasauli slava par tiem, un visi, kas pēc tam būs dzimuši, daudzinās viņus: jo tālu aizskan varenais vārds, būdams līdzīgs dūcošam zvanu torņa varam, kurā meistars ielicis daudz dārga tīra sudraba, lai tālu pa pilsētām, būdiņām, teltīm un nojumiem skan svinīgā zvanīšana, aicinot visus bez izšķirības uz svēto lūgšanu.
Pilsētā neviens nebija dabūjis zināt, ka puse aizkrāciešu devusies pakaļ tatariem. No maģistratūras nama torņa sardze bija tikai manījusi, ka daļa vezumu aizstiepās aiz meža; bet viņi nodomāja, ka kazaki gatavojas ierīkot slēpni; to pašu domāja arī franču inženieris. Bet tomēr priekšnieka vārdi nebija bijuši veltīgi, un pilsētā bija ēdamā trūkums: pēc agrāko gadsimtu paraduma, karaspēks nebija aprēķinājis, cik tam vajadzīgs uztura. Mēģināja izdarīt izlaušanos no pilsētas, tomēr pusi šādu drošsirdīgo kazaki tūlīt pat apsita, bet otru pusi aizdzina uz pilsētu bez itin nekā. Taču žīdi izmantoja izlaušanos no pilsētas un bija visu izošņājuši: kur un pēc kā devušies aizkrācieši, un ar kādiem kara kungiem, un kādas īsteni daļas, un cik to skaitā, un cik daudz bija to, kas palikuši uz vietas, un ko tie domā darīt, — vārdu sakot, jau pēc dažām minūtēm pilsētā viss bija zināms. Pulkveži atguva drosmi un gatavojās kaujai. Tarass jau to redzēja pēc kustības un trokšņa pilsētā, un steļdzīgi rūpējās, gatavojās, deva rīkojumus un pavēles, nostādīja pulkus trīs nometnēs, izvietojis tiem apkārt vezumus cietokšņu veidā, — kaujas veids, kurā aizkrācieši bija neuzvarami; divi pulkiem viņš pavēlēja novietoties slēpnī; piedzina daļu lauka asiem mietiem, salauztiem ieročiem, pīķu šķembām, lai vajadzības gadījumā tur varētu sadzīt ienaidnieka jātniekus. Un, kad viss bija paveikts kā pienākas, viņš sacīja kazakiem runu, ne tādēļ, lai tos iedrošinātu un uzsvaidzinātu — viņš zināja, ka arī bez tā tie ir stipri garā —, bet vienkārši viņam pašam gribējās izsacīt visu, kas bija uz sirds. «Man gribas jums pateikt, pani, kas ir mūsu biedriskums. Jūs esat dzirdējuši no tēviem un vectēviem, kādā cieņā visiem ir bijusi mūsu zeme: gan grieķiem esam likuši sajust sevi, gan no Cargradas esam ņēmuši červoncus, un bija mums lepnas pilsētas, un dievnami, un kņazi, krievu dzimuma kņazi, savi kņazi, nevis kādi katoļu pusticīgie. Un visu to paņēma pagāni, viss bija pagalam; tikvien palikām kā mēs, bāriņi, un tā kā atraitne pēc spēcīga vīra nāves, bāra tāpat kā mēs, palika mūsu zeme! Lūk, kādā laikā mēs sadevāmies, biedri, rokas uz brālību! Lūk, uz kā balstās mūsu biedriskums! Nav saišu svētāku par biedriskumu. Tēvs mīl savu bērnu, māte mīl savu bērnu, bērns mīl tēvu un māti; bet tas nav tas, brālīši: arī zvērs mīl savu bērnu! Bet kļūt par dvēseles, nevis asins radinieku, spēj vienīgi tikai cilvēks. Ir bijuši arī citās zemēs biedri, bet tādu, kādi ir krievu zemē, tādu biedru nekur nav bijis. Ne vienam vien jums ir gadījies ilgu laiku noklīst svešumā; redzi: arī tur ir cilvēki! tāds pats dieva cilvēks, un tu sāksi ar viņu sarunāties kā ar savējo; bet līdz ko nonāks līdz tam, lai pasacītu kādu sirsnīgu vārdu — redzi: nē, gudri ļaudis, bet nav tādi; tādi paši ļaudis, un tomēr nav tādi! Nē, brālīši, tā mīlēt, kā spēj mīlēt krievu dvēsele, — mīlēt nevis tā ar prātu vai ar ko citu, bet ar visu, ko dievs devis, ar visu, kas tevī ir — ā. .» sacīja Tarass, un atmeta ar roku, un nopurināja sirmo galvu, un paraustīja ūsas, un teica: «Nē, tā mīlēt neviens nespēj! Zinu, zemsirdība ieviesusies tagad mūsu zemē: ļaudis domā tikai, kaut viņiem būtu klāt labības kaudzes, ķirpas un viņu zirgu pulki, un kaut jel saglabātos neaizskarti pagrabos viņu aiztaisītie medus dzērieni; viņi pārņem velns zina kādas pagānu paražas; viņi zaimo savu valodu; savējais ar savējo negrib runāt; savējais savējo pārdod, tāpat kā pārdod bezdvē- seles radījumu tirgū. Sveša karaļa labestība, un pat ne karaļa bet nožēlojama poļu magnata" labestība, kas ar savu zābaku sper viņiem pa purnu, tiem ir dārgāka par katru brālību. Bet arī pēdējam nelietim, lai kāds viņš būtu, kaut vai pilnīgi novārtījies kvēpos un verdziskā pielūgsmē, arī tādam, brālīši, ir kripata krievu jūtu; un kādreiz tās modīsies, — un nokritīs viņam, bēdulim, rokas uz leju, sakamps viņš savu galvu, skaļi nolādējis savu nelietīgo dzīvi, gatavs izpirkt mokās savu kauna darbu. Lai tad zina tie visi, ko nozīmē krievu zemes biedriskums! Ja jau nu ir izgājis uz to, ka ir jāmirst, tad tomēr nevienam no tiem neizdosies tā nomirt! … Nevienam, nevienam! Nepietiks viņiem tam ar viņu peles dabu!»
Tā runāja atamans, un, kad viņš bija beidzis runu, viņš vēl vienmēr purināja kazaku darbos nosidrabojušo galvu. "Visus, kas vien tur stāvēja, tāda runa stipri aizkustināja, aizskarot tos dziļi līdz pašai sirdij; visvecākie rindās bija kļuvuši nekustīgi, nodūruši sirmās galvas uz zemi; asara klusi liesās vecajās acīs; gausi viņi to noslaucīja piedurknē. Un pēc tam visi, it kā norunājuši, atmeta vienā un tai pašā mirklī ar roku un nopurināja vecās galvas. Laikam, tā šķiet, daudz viņiem bija atgādinājis vecais Tarass no pazīstamām un labākām jūtām, kādas vien var iemājot cilvēka sirdī, kas ir kļuvis gudrs bēdās, darbā, izdarībā un visādās dzīves neveiksmēs, vai arī, ja kas to nav izbaudījis, tad tomēr droši nojautis ar savu jauno, pērlei līdzīgo dvēseli par mūžīgu prieku sirmgalvjiem vecākiem, kas tos dzemdējuši.
Bet no pilsētas jau nāca laukā ienaidnieka karaspēks, skanot litavrām un taurēm, un, iespieduši roku sānos, izjāja pani, neskaitāmu sulaiņu ielenkti. Resnais pulkvedis izdalīja pavēles. Un viņi sāka neatlaidīgi uzbrukt kazaku taboriem, draudēdami, mērķējot ar kramenīcām, zibinot acīm un mirdzot vara bruņām. Tiklīdz kazaki redzēja, ka tie ir pienākuši šautenes šāviena attālumā, viņi visi reizē izšāva septiņpēdu kramenīcām un visu laiku nepārtraukti svilināja no tām. Tālu skanēja skaļie rībieni pa visiem apkārtnes laukiem un druvām, saplūstot nepārtrauktā dūkoņā; dūmi aizklāja visu lauku; bet aizkrācieši visu laiku šāva, neatvilkdami elpas; aizmugur- nieki tik pielādēja un pasniedza priekšējiem, radot izbrīnu pretiniekā, kas nevarēja saprast, kā Cazaki var šaut, nepie- lādējot šautenes. Vairs nevarēja redzēt lielajos dūmos, kas sedza vienu un otru karaspēku, nevarēja vairs redzēt, ka drīz viens, drīz otrs pazuda no ierindas; bet poļi juta, ka lodes lidoja bieži un sāka kļūt karsti; un kad viņi pakāpās atpakaļ, lai izvairītos no dūmiem un labi apskatītos, tad tie vairs daudzus nesaskatīja savās rindās; bet kazakiem bija nosisti kādi divi trīs uz veselu simtu. Un visu laiku kazaki turpināja šaut no kramenīcām, nedodami ne mirkļa atstarpes. Pats ārzemju inženieris brīnījās par šādu taktiku, ko tas nekad nebija redzējis, sacīdams tepat visiem dzirdot: «Kas par dūšīgiem puišiem aizkrācieši! Tā, lūk, ir jākaujas arī visiem citās zemēs!» Un viņš deva padomu pagriezt tūlīt pret ta- boru lielgabalus. Smagi ierēcās platrīkļu čuguna lielgabali; nodrebēja, tāli dūkdama, zeme, un divkārt vairāk aizklāja ar dūmiem visu lauku. Bija jūtama pulvera smaka starp laukumiem un ielām tālās un tuvās pilsētās. Bet tēmētāji bija paņēmuši par augstu, ugunīgās lodes lieca pārāk augstu loku: briesmīgi kaukdamas gaisā, tās pārlidoja pāri visām galvām taborā un ieurbās dziļi zemē, izraujot un uzmetot augstu gaisā melnu zemi. Ieķērās sev matos franču inženieris, redzot šādu nemākulību, un sāka pats tēmēt lielgabalus, neraugoties uz to, ka kazaki svilināja un bēra lodes nepārtraukti.
Tarass redzēja jau iztālēm, ka būs slikti visam ņezamai- noviešu un stebļikoviešu kurenim, un uzsauca skaņi: — «Lasieties drīzāk laukā no vezumu aizmugures un sēstieties visi zirgos!» — Bet kazaki nebūtu paguvuši ne vienu, ne otru, ja Ostaps nebūtu ietriecies pašā vidū: viņš izsita degļus sešiem lielgabaliem, tikai četriem nevarēja izsist: ļachi viņu aiztrieca atpakaļ. Bet pa to laiku pats svešzemju kapteinis paņēma rokās degli, lai izšautu no vislielākā lielgabala, kādu līdz šim nebija redzējis neviens no kazakiem. Briesmīgi raudzījās tā plātā rīkle, un tūkstoš nāvju raudzījās no turienes. Un kad tas norībēja un tam pakaļ trīs citi, četrkārtīgi sa- tricinot.un dobji atbalsojoties zemē, — tie atnesa daudz posta! Ne vienu vien kazaku apraudās veca māte, dauzot savām kaulainajām rokām izdilušās krūtis; ne viena vien atraitne būs Gluchovā, Ņemirovā, Čerņigovā un citās pilsētās. Skraidīs, nabadzīte, katru dienu uz tirgu, tvarstīs visus garāmgājējus, raudzīsies katram no viņiem acīs, vai nav starp viņiem viena, par visiem mīļākā; bet daudz izies caur pilsētu visādu karapulku un mūžam nebūs starp viņiem viena, par visiem mīļākā.
It kā nemaz nebūtu bijis puses no ņezamainoviešu pulka! Kā krusa pēkšņi nosit visu druvu, kur kā pilnskanīgs červo- ņecs skaisti līgojas ikviena vārpa, tā apsita un nolika gar zemi viņus.
Kā izslējās kazaki! Kā viņi visi saslējās! Kā iedegās kureņa atamans Kukubenko, redzēdams, ka labākās viņa kureņa daļas vairs nav! Viņš ietriecās ar pārējiem saviem ņezamai- noviešiem pašā jūkļa vidū. Dusmās viņš sacirta druskās pirmo, kas tam pagadījās, daudzus jātniekus nosita no zirgiem, sameklējis ar pīķi jātnieku, ir zirgu, izsitās līdz lielgabalniekiem un jau bija atņēmis vienu lielgabalu; un tur jau, viņš redz, rīkojas umaniešu kureņa atamans, un Stepans Guska jau izcīna galveno lielgabalu. Atstāja viņš tos kazakus un pagriezās ar savējiem uz otru ienaidnieka biezokni: un kur nu ņezamainovieši izgāja cauri — tur tad arī palika iela! kur tie iegriezās — tur šķērsiela! Varēja redzēt, ka kļuva arvien retākas ierindas un ka ļachi krita kā kūļi! Bet pie pašiem vezumiem Vovtuzenko, un priekšā Čere- vičenko, bet pie tālajiem vezumiem Djogtjarenko, bet aiz viņa kureņa atamans Vertichvists. Jau divus šļachtičus pacēla pīķī Djogtjarenko un uzkrita beidzot nepiekāpīgajam trešajam. Izvairīgs un spēcīgs bija ļachs, lepnām zirgu lietām dižojās un piecdesmit vienu kalpu veda sev līdzi. Salocīja viņš stipri Djogtjarenko, nosita viņu gar zemi un, jau atvēzējies pret viņu ar zobenu, sauca: «Nav starp jums, kazakiem suņiem, neviena, kas iedrošinātos man pretī stāties!»
«Bet, lūk, ka ir!» sacīja un padevās uz priekšu Mosijs Silo. Spēcīgs viņš bija kazaks, ne vienu reizi vien bijis par atamanu uz jūras un daudz bija pārcietis visādu likstu. Saķēra viņus reiz turki pie pašas Trapezundas un visus saņēma par gūstekņiem uz galerām, ieslēdza viņiem rokas un kājas dzelzs važās, nedeva veselām nedēļām maizes un dzirdināja ar riebīgu jūras ūdeni. Visu panesa un izcieta nabaga gūstekņi, kaut vien nebūtu jāmaina pareizticība. Neizturēja atamans Mosijs Šilo, samina kājām svēto derību, nejauku čalmu aptina ap grēcīgo galvu, kļuva par pašas uzticības personu( kļuva par atslēgu zinātāju uz kuģa un par vecāko pār visiem gūstekņiem. Stipri sadrūma tāpēc nabaga gūstekņi, jo zināja, ka, ja pašu vīrs pārdos ticību un pāries pie apspiedējiem, tad grūtāk un sīvāk būt zem viņa rokas nekā zem kura katra cita nekristīgā: tā arī notika. Sasēdināja Mosijs Šilo visus jaunās važās pa trīs vīri rindā, savilka viņiem līdz pašiem kaklu kauliem cietās virves; visiem sadeva pa kaklu, pacienādams tos ar sitieniem pakausī. Un kad turki, kļuvuši priecīgi, ka dabūjuši sev tādu kalpu, sāka dzīrot un, aizmirsuši savu likumu, visi pārdzērās, viņš atnesa visas sešdesmit četras atslēgas un izdalīja gūstekņiem, lai tie atslēdz sevi vaļā, lai met važas un dzelžus jūrā, bet tai vietā lai ņem zobenus un cērt turkus. Toreiz kazaki saņēma daudz laupījuma un atgriezās ar slavu tēvijā, un ilgi banduras dziesminieki slavināja Mosiju Šilu. Būtu izvēlējuši viņu par priekšnieku, bet viņš bija pavisam dīvains kazaks. Dažreiz paveica tādu darbu, ko pats gudrākais neizdomātu, bet citu reizi taisni muļķība pārņēma kazaku. Nodzēra viņš un notrieca visu, katram deva uz parāda Sečā un, pie tam vēl piedevām, apzagās kā ielas zaglis: naktī bija aizstiepis no sveša kureņa visas kazaku zirgu lietas un bija ieķīlājis pie krodzinieka. Par tādu kauna darbu piesēja viņu tirgū pie staba un pielika klāt nūju, lai katrs, cik tam bija spēka, uzdotu viņam pa sitienam; bet neatradās stārp visiem aizkrāciešiem tāda, kas būtu pacēlis pret viņu nūju, atceroties viņa agrākos nopelnus. Tāds bija kazaks Mosijs Šilo.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги