Tarass Buļba

«Tātad ir taču tādi, kas sit jūs, suņus!» sacīja viņš, mez­damies tam virsū. Un tad nu viņi cirtās! Ir plecu, ir krūšu bruņas saliecās abiem no sitieniem. Pārcirta viņam naid­nieks ļachs dzelzs kreklu, aizskardams ar asmeni pašu miesu: iemirdzējās no asinīm kazaka krekls. Bet Šilo to neņēma vērā, viņš atvēzējās ar visu savu dzīslaino roku (smaga bija spē­cīgā roka) un apdullināja to pēkšņi pa galvu. Pašķīda vara cepure, sagrīļojās un nogāzās ļachs, bet Šilo ņēmās cirst un kristīt apdullināto. Necērt, kazak, naidniekam pēdējo cir­tienu, bet pagriezies labāk atpakaļ! Nepagriezās kazaks atpa­kaļ, un tūlīt pat viens no nosistā kalpiem ietrieca viņam dunci kaklā. Apgriezās Šilo un būtu jau aizsniedzis pārdroš­nieku; bet tas nozuda pulvera dūmos. No visām pusēm sākās šaušana no patšautenēm. Sagrīļojās Šilo un juta, ka brūce bija nāvīga. Nokrita viņš, uzlika roku uz savas brūces u.n teica, pagriezies pret biedriem: «Ardievu, brāļi pani, biedri! Lai tad pastāv uz mūžīgiem laikiem pareizticīgā krievu zeme, un lai mūžīga slava tai!» Un aizmiedza savas acis, kas bija kļuvušas vājas, un izlidoja kazaka dvēsele no cietajām miesām. Bet tur jau jāja laukā Zadorožnijs ar savējiem, lauza rindas tur pulka vecākais Vertichvists un devās uz priekšu Balabans.

«Bet kā ir, pani,» sacīja Tarass, sasaucoties ar pulku vecā­kajiem, «vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai nav novāji­nāts kazaku spēks? Vai neliecas kazaki?»

«Ir vēl, tēvs, pulveris pulvera ragos; nav vēl novājināts kazaku spēks; vēl neliecas kazaki!»

Un stipri spieda kazaki: pilnīgi sajauca visas rindas. Zemais pulkvedis skandināja uz sanāksmi un lika izkārt astoņus izkrāsotus karogus, lai sapulcinātu savējos, kas bija izklīduši tālu pa visu lauku. Visi ļachi skrēja uz karogiem; bet nepaguva tie vēl izkārtoties, kad jau pulka atamans Kukubenko ietriecās par jaunu ar saviem ņezamainoviešiem pašā vidū un metās virsū tieši resnvēderim pulkvedim. Ne­izturēja pulkvedis un, apgriezis zirgu, laidās aulēkšos; bet Kukubenko viņu dzina prom tālu pa lauku, neļaudams viņam savienoties ar pulku. Pamanījis to no sānu pulka, Stepans Guska laidās viņu gūstīt ar cilpu rokā, pieliecies ar galvu zirga kaklam un, nogaidījis izdevigu brīdi, ar reizi uzmeta viņam cilpu kaklā: pulkvedis kļuva pilnīgi sarkans, ieķer- damies virvē abām rokām un cenzdamies to pārraut, bet spēcīgs atvēziens ietrieca jau viņam pašā vēderā nāvīgo pīķi. Tur viņš arī palika, pienaglots zemei. Bet nebūs glābiņa arī Guskam! Nepaguva kazaki ne atskatīties, kad jau ieraudzījis Stepanu Gusku, paceltu uz četriem pīķiem. Tik vien paguva nabags izteikt: «Lai tad izput visi ienaidnieki, un lai līksmo mūžu mūžos krievu zeme!. ..» Un turpat izlaida savu garu. Atskatījās kazaki, bet tur jau sānis kazaks Metelica pacienā ļachus, gan vienu, gan otru; bet tur jau no otras puses spiež ar savējiem atamans Ņeviļičkis: bet pie vezumiem tirdī ienaidnieku un sit Zakrutiguba; bet pie tālajiem vezumiem trešais Pisarenko padzinis jau veselu baru; bet tur jau, pie citiem vezumiem, vīri saķērušies un sitas uz pašiem vezu­miem.

«Kas ir pani,» sasaucās atamans Tarass, izjājis visu priekšā: «Vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai stiprs vēl kazaku spēks? Vai vēl neliecas kazaki?»

«Ir vēl, tēvs, pulveris pulvera ragos; stiprs vēl ir kazaku spēks; vēl neliecas kazaki!»

Bet jau nokrita no vezuma Bovdjugs. Tieši zem pašas sirds ķēra tam lode; bet vecais savāca visus savus spēkus un teica: «Nav žēl man šķirties no pasaules. Lai dievs dod katram tādas beigas! Lai tad slavēta līdz mūžu galam krievu zeme!» Un aizlaidās uz augstumiem Bovdjuga dvēsele pastāstīt sen aizgājušiem senčiem, kā prot cīnīties krievu zemē un, vēl labāk par to, kā prot mirt tanī par svēto ticību.

Balabans, kureņa atamans, arī drīz pēc tam nogāzās zemē. Trīs nāvīgus ievainojumus saņēma viņš no pīķa, no lodes un no smagā šķēpa. Un bija viņš viens no cildenākajiem kazakiem; daudz viņš bija sarīkojis savā atamana laikā kara­gājienus jūrā, bet visslavenākais no visiem bija karagājiens uz Anatolijas krastiem. Daudz viņi salasīja toreiz cechinu, dārgu turku' mantu, audumu un visādu rotu, bet uzdūrās nelaimei atpakaļceļā: pakļuva, nabagi, zem turku šāviņiem. Kad sāka bērt uz viņiem no kuģa, — puse laivu sāka griez­ties uz riņķi un apgāzās, noslīcinot ūdenī ne vienu vien vīru; bet pie sāniem piesietās niedres izglāba laivas no nogrimša­nas. Balabans airēja vienā airēšanā, iegriezās tieši saulē un tā kļuva neredzams turku kuģim. Cauru nakti pēc tam ar kausiem un cepurēm smēla laukā viņi ūdeni, lāpīdami iz­sistās vietas; no kazaku biksēm viņi izgrieza buras, sāka braukt un izbēga no visātrākā turku kuģa. Un nepietika ar to vien, ka viņi laimīgi ieradās Sečā, viņi vēl atveda ar zeltu izšūtu mācītāja tērpu Kijevas Mežigoras klostera archi- mandritam un Pokrova baznīcai, kas Aizkrācē, rotu tīrā sudrabā. Un ilgi pēc tam slavināja spēlmaņi kazaku izvei­cību. — Nokāra viņš tagad galvu, juzdams pirmsnāves mo­kas, un klusu sacīja: «Man šķiet, brāļi pani, ka es mirstu labā nāvē: septiņus sacirtu, deviņus ar pīķi nodūru, krietni daudz saminu ar zirgu, bet nemaz vairs neatceros, cik dau­dzus aizsniedzu ar lodi. Lai tad mūžam zied krievu zeme!…» Un aizlidoja viņa dvēsele.

Kazaki, kazaki! neizdodiet sava karaspēka krāšņāko ziedu! Jau aplenca Kukubenku; jau vairs tikai septiņi vīri palikuši no visa ņezamainoviešu pulka; tie paši jau atkaujas pēdējiem spēkiem; jau asiņainas kļuvušas viņa drēbes. Pats Tarass, redzēdams viņa nelaimi, steidzās to atbrīvot. Bet par vēlu piesteidzās kazaki: jau bija paguvis ieurbties viņam sirdī pīķis, iekāms padzina viņu apstājušos naidniekus. Klusu viņš pārliecās pār kazaku rokām, kas viņu satvēra, un straumēm sāka plūst jaunās asinis, līdzīgi dārgam vīnam, ko stikla traukā nesuši no pagraba neuzmanīgie kalpi: paslīdēja tepat pie ieejas un sasita dārgo trauku: izlija zemē viss vīns, un saķēra sevi aiz galvas atskrējušais saimnieks, kas bija to glabājis sevišķam gadījumam dzīvē, lai, ja dievs liks ve­cuma dienās satikties ar jaunības draugu, tad lai kopā ar viņu pieminētu agrākus,, ci tādus laikus, kad citādi un skais­tāk līksmoja cilvēks … Noskatījās Kukubenko visapkārt un teica: «Pateicos dievam, ka man izdevās nomirt jūsu acu priekšā, biedri! Lai tad pēc mums dzīvo vēl labāki vīri nekā mēs, un lai mūžam krāšņa ir Kristus mīlamā krievu zeme!» Un aizlidoja jaunā dvēsele. Pacēla to eņģeļi uz rokām un nesa pret debesim. Labi būs viņam tur. «Sēdies, Kukubenko, pie manas labās rokas!» sacīs viņam Kristus; «tu neesi kļuvis neuzticams biedriskumam, negoda neesi darījis, neesi no­devis cilvēku nelaimē, esi saudzējis un glabājis manu baz­nīcu.» Visus skumdināja Kukubenka nāve. Jau metās stipri retas kazaku rindas; daudzu jo daudzu varoņu vairs nevarēja saskaitīt; bet stāvēja un turējās vēl kazaki. «Kas ir, pani,» sasaucās Tarass ar atlikušajiem pulkiem: «vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai nav truli kļuvuši zobeni? Vai nav pa­guruši kazaku spēki? Vai neliecas kazaki?»

«Pietiks vēl, tēvs, pulvera; vēl ir lietojami zobeni; vēl nav paguris kazaku spēks; nav vēl liekusies kazaki!»

Un sakustējās no jauna kazaki tā, it kā viņi pat zaudē­jumu nekādu nebūtu cietuši. Vairs tikai trīs kureņu atamani bija palikuši starp dzīvajiem; visur jau lāsmoja sarkanās upes; augstu slējās tilti no kazaku un naidnieku miesām. Paraudzījās Tarass uz debesīm, un debesīs jau aizvijās virkne kraukļu. Nu, būs kādam laupījums! Un tur jau pacēla vienā pīķī Metelicu; jau otrā Pisarenka galva, riņķī griezdamās, blisināja acis; jau aizlūza un atsitās pret zemi četrās daļās sacirstais Ochrims Guska. «Nu!» sacīja Tarass un pamāja ar lakatu. Saprata šo zīmi Ostaps un. izrāvies no paslēptuves, triecās ar spēku pret jātniekiem. Neizturēja ļachi spēcīgo spiedienu, bet viņš tos dzina un atdzina tieši uz to vietu, kur bija sadzīti zemē mieti un sadauzītie pīķu gabali. TJn sāka klupt un krist zirgi un pāri to galvām lidoja ļachi. Un tai brīdī korsunieši, kas stāvēja paši pēdējie aiz vezumiem redzēdami, ka šautenes lode jau sasniegs ienaidnieku, pēkšņi laida vaļā no patšautnēm. Visi poļi sajuka un apmulsa, un kazaki kļuva drosmīgāki. «Mēs esam uzvarējuši!» atskanēja no visām pusēm aizkrāciešu balsis, sāka pūst taures un iz­kāra uzvaras karogus. Visās malās skrēja un slēpās sakautie ļachi. «Nu, nē. vēl nav galīga uzvara!» sacīja Tarass, lūko­damies uz pilsētas vārtiem, un viņš bija teicis patiesību.

Atvērās vārti un izjoņoja no turienes huzaru pulks, visu jātnieku pulku greznums. Zem katra jātnieka visi kā viens bija bērie argamaki; visiem pa priekšu auļoja bruņinieks, kas bija par visiem drošāks un par visiem skaistāks;tā vien plīvoja melnie mati zem viņa vara cepures; vējoja ap roku apsietais dārgais lakats, ko bija šūdinājušas visbrīnišķīgākās skaistules rokas. Tik ļoti Tarass iztrūkās, kad ieraudzīja, ka tas bija Andrijs. Bet tas, kaujas degsmes un kvēles pārņemts, kārs izpelnīties rokai apsieto dāvanu, laidās kā jauns kurtu suns, skaistākais, straujākais un jaunākais par visiem barā. Uz­sauca viņam pieredzējušais mednieks — un viņš aizauļoja, izstiepis taisni gaisā savas kājas, pilnīgi noliecies sānis ar visu ķermeni, mezdams gaisā sniegu un desmit reižu no- skriedams pašu zaķi sava skrējiena karstumā. Apstājās ve­cais Tarass un lūkojās, kā viņš iztīrīja savā priekšā ceļu, iz­klīdināja visus, cirta un bēra sitienus pa labi un pa kreisi. Nenocietās Tarass un sāka saukt: «Kā? Savējos, savējos.

velna bērns, savējos tu sit?» bet 'Andrijs neatšķīra, kas bija viņa priekša, savējie vai kādi citi; nekā viņš neredzēja. Spro­gas, viņš redzēja sprogas, garas garas sprogas un krūtis, līdzīgas upes gulbim, un baltu kā sniegs kaklu, un plecus, un visu, kas radīts neprātīgiem skūpstiem.

«Ei, puikas! ieviliniet viņu man tikai mežā, ieviliniet tikai viņu man!» sauca Tarass. Un atsaucās tūdaļ pat trīs­desmit veiklāko kazaku, lai to ievilinātu. Un, sakārtojuši savas augstās cepures, viņi uz vietas laidās zirgos taisni šķēr­sām pret huzariem. Uzbruka no sāniem priekšējiem, notrieca tos, nošķīra no pakaļējiem, sadeva cirtienus vienam un ot­ram, bet Golokopitenko ietrieca šķēpu Andrijam pa muguru, un tūlīt pat viņš laidās bēgt no tiem, cik vien bija kazaku jaudas. Kā uzšāvās Andrijs! Kā sadumpojās visās dzīslās jaunās asinis! Iecirties asiem piešiem zirgā, no visa spēka joņoja viņš pakaļ kazakiem, neatskatījies atpakaļ, neredzē­dams, ka aiz viņa bija tikko desmit vīru, kas spēja tam sekot; bet kazaki auļoja pilniem lēkšiem zirgos un pagriezās taisni uz mežu. Andrijs briesmīgi dzinās pakaļ ar zirgu un gan­drīz jau bija panācis Golokopitenko, kad pēkšņi kāda spē­cīga roka satvēra aiz pavadas viņa zirgu. Atskatījās Andrijs: viņa priekšā Tarass! Sāka viņš drebēt visā augumā un pēkšņi nobālēja …

Tā skolnieks, neuzmanīgi apvainojis savu biedru un dabū­jis par to no viņa sitienu ar līnealu pa pieri, uzliesmo kā uguns, neprātīgs pietrūkstas no sola un dzenas pakaļ savam pārbiedētajam biedram, gatavs saplosīt viņu gabalos, un pēkšņi uzskrien virsū skolotājam, kas nāk iekšā klasē: mirklī norimst neprātīgā trauksme un izgaist nespēcīgais niknums. Līdzīgi tam vienā mirklī pazuda, it kā nemaz nebijušas, Andrija dusmas. Un viņš redzēja savā priekšā vairs tikai vie­nīgi briesmīgo tēvu.

«Nu, ko tad mēs tagad darīsim?» sacīja Tarass, skatīda­mies viņam taisni acīs. Bet Andrijs nekā uz to nevarēja at­teikt un stāvēja, nodūris acis uz zemi.

«Kas ir, dēliņ, vai tev palīdzēja tavi ļachi?»

Andrijs bija bez atbildes.

«Ak tad pārdot? pārdot ticību? pārdot savējos? Pagaidi vien, kāp zemē no zirga!»

Paklausīgi kā bērns nokāpa viņš no zirga un nostājās ne dzīvs, ne miris Tarasa priekšā. ,

«Stāvi un nekusties! Es tevi laidu pasaulē, es tevi arī no­nāvēšu!» sacīja Tarass un, atkāpies soli atpakaļ, noņēma no pleca šauteni. Bāls kā audekls bija Andrijs; varēja redzēt, kā lēnām kustējās viņa lūpas un kā viņš izdvesa kādu vārdu: bet tas nebija tēvzemes vārds, vai mātes, vai brāļu — tas bija skaistās polietes vārds. Tarass izšāva.

Kā labības vārpa, sirpja nopļauta, kā jauns jērs, sajutis zem sirds nāvīgo dunci, noslīga viņa galva, un viņš nokrita zālē, neizteicis neviena vārda.

Apstājās dēla slepkava un ilgi raudzījās nedzīvajās miesās. Viņš bija skaists arī miris: viņa vīrišķīgā seja, nesen spēka un sievām neuzvaramas burvības pārpilna, arvien vēl pauda brīnišķīgu skaistumu; melnās uzacis kā sēru samts apēnoja viņa nobālušos vaibstus: «Vai tas nebūtu bijis kazaks?» sacīja Tarass: «ir augumā slaids, ir melniem uzačiem, ir seja kā muižniekam, ir roka bija stipra kaujā! Pagalam! pagalam bez slavas, kā nelietīgs suns!»

«Tēt, ko tu esi izdarījis! Vai tu viņu nonāvēji?» sacīja tajā brīdī piejājušais Ostaps.

«Es, dēls,» teica Tarass, pamādams ar galvu.

Cieši palūkojās Ostaps mirušajam acīs. 2ēl viņam sametās brāļa, un viņš tūlīt teica: «Nodosim, tēt, viņu godam zemei, lai neapsmej viņu ienaidnieki un lai laupītāju putni neizvazā viņa miesas.»

«Apraks viņu arī bez mums!» sacīja Tarass, «būs viņam raudātāji un žēlotājas!»

Un minūtes divas viņš domāja: vai pamest viņu pelēk- svārčiem vilkiem saplosīšanai, vai saglabāt viņa bruņinieka slavu, kas drošsirdīgajam vīram jācienī ikvienā, lai kas viņš būtu, — te viņš redz, auļo pie viņa zirgā Golokopitenko: «Ne­laime, ataman, ļachi kļuvuši stiprāki, pienākuši palīgā svaigi spēki!…» Nepaguva vēl izrunāt Golokopitenko, jāj Vovtu- zenko: «Nelaime, ataman, plūst vēl jauni spēki!…» Nepa­guva izrunāt Vovtuzenko, Pisarenko skrien jau kājām bez zirga: «Kur tu esi, tēvs? Meklē tevi kazaki. Jau nogalināts kureņa atamans Ņeviličkis, nogalināts Zadorožnijs, nogalināts Cerevičenko; bet kazaki stāv, negrib mirt, neredzējuši tevi vaigā: grib, lai tu uz viņiem paskaties pirms mirstamās stundas.»

«Zirgā, Ostap!» teica Tarass un steidzās, lai vēl sastaptu kazakus, lai paskatītos vēl uz tiem un lai tie paskatās pirms nāves savā atamanā. Bet nebija izjājuši viņi vēl ne no meža, kad jau ienaidnieka spēki aplenca no visām pusēm mežu. un starp kokiem visur parādījās jātnieki ar zobeniem un piķiem. «Ostap! Ostap, nepadodies!» sauca Tarass, bet pats, satvēris kailu zobenu, sāka svētīt uz visām pusēm, kas gadījās pirmie pa rokai. Bet Ostapam jau pēkšņi uzbruka seši vīri; un acīm redzot tie nebija uzbrukuši laimīgā brīdī: vienam noripoja galva, otrs apmeta kūleni atkāpdamies; trešo pīķis ķēra ri­bās; ceturtais bija izveicīgāks, atrāva galvu no lodes, un ieskrēja zirga krūtīs karstā lode — sacēlās pakaļkājās tra­kais zirgs, nokrita smagi zemē un nospieda zem sevis jāt­nieku. «Labi, dēliņ! Labi, Ostap!» sauca Tarass, «es tepat tev pa pēdām.» Bet pats visu laiku gaiņājās no uzbrucējiem. Cērtas un sitas Tarass, izdala ciema kukuli vienam un otram pa galvu, bet. pats visu laiku skatās uz priekšu uz Ostapu, un redz, ka atkal no jauna ar Ostapu saķērušies vismaz astoņi vīri vienā reizē. «Ostap! Ostap! nepadodies!» Bet Ostapu jau pieveic; viens jau uzmetis viņam ap kaklu cilou, jau sasien, jau saņem Ostapu. «Ek, Ostap, Ostap!» sauca Ta­rass, lauzdamies pie vina, cirzdams kā kāpostus visus, kas vien pagadījās ceļā. «Ek, Ostap, Ostap!…» Bet tai pašā brīdī it kā smags akmens ķēra viņu pašu. Viss griezās un sametās otrādi viņa acīs. Uz mirkli sajukušas pazibēja viņa priekšā galvas, pīķi, dūmi, uguņu spožums, zari ar koku lapām, kas ņirbēja viņam gar pašām acīm. Un novēlās viņš kā aizcirsts ozols zemē. Un migla aizsedza viņa acis.

«Nu gan ilgi es esmu nogulējis!» teica Tarass, atvēris acis it kā pēc smaga dzēruma miega un cenzdamies sazīmēt ap­kārtējos priekšmetus. Briesmīgs nespēks pārņēma viņa locek­ļus. Viņš tikko spēja saskatīt savā priekšā nepazīstamās ista­bas sienas un kaktus. Beidzot viņš ievēroja, ka viņa priekšā sēdēja Tovkačs un, kā likās, klausījās katrā viņa elpas vilcienā.

«Jā,» nodomāja pie sevis Tovkačs, «tā tu varbūt būtu aiz­midzis arī uz mūžu!» Bet viņš neka neteica, padraudēja ar pirkstu un rādīja ar zīmi, ka jāklusē.

«Nu pasaki taču man, kur es tagad esmu?» jautāja atkal Tarass, piepūlēdams domas un cenzdamies atcerēties no­tikušo.

«Ciet taču klusu!» uzsauca viņam bargi biedrs, «ko tev vēl gribas zināt? Vai tad tu neredzi, ka esi viscaur sakapāts? Jau divi nedēļas, kopš mēs ar tevi jājam, elpas neatvilkuši, un kopš tu karsonī un karstumā runā un dari blēņas. Šī ir pirmā reize, kad tu mierīgi aizmigi. Klusē taču, ja tu negribi pats sev atnest nelaimi.»

Bet Tarass visu laiku centās un pūlējās sakopot savas do­mas un atcerēties notikušo. «Bet mani taču bija saķēruši un pilnīgi aplenkuši ļachi? Man taču nebija nekādas iespējas izsisties no burzās?»

«Ciet taču klusu, velna bērns!» iesaucās nikni Tovkačs, tā­pat kā aukle, izvesta no pacietības, uzkliedz nerimīgajam palaidņa bērnam. «Kas tev par labumu, ja tu zināsi, kā iz­kļuvis laukā? Pietiek ar to, ka esi izkļuvis. Atradās ļaudis, kas tevi nenodeva, — nu, un pietiek tev! Mums vēl ne ma­zums nakšu jānojāj kopā! Tu domā. ka tevi uzskatīja par vienkāršu kazaku? Nē, tavu galvu novērtēja par divi tūkstoši zelta gabalu.»

«Un Ostaps?» iesaucās pēkšņi Tarass, pūlējās mazliet pie­celties un pēkšņi atcerējās, kā Ostapu saķēra un sasēja viņa acu priekšā un ka tas tagad ir jau ļachu rokās. Un pārņēma bēdas veco vīru. Noplēsa un norāva viņš visu savu brūču apsējumus; aizmeta tos tālu projām, gribēja kaut ko skaļi sacīt — bet tā vietā sāka muldēt niekus: karstums un murgi no jauna pārņēma viņu, un sāka plūst bez jēgas un sakarī­bas neprātīgi vārdi. Bet pa to laiku uzticamais biedrs stāvēja viņa priekšā, rādamies un bārstīdams neskaitāmus stiprus pārmetuma vārdus. Beidzot tas satvēra viņu aiz kājām un rokām, satina kā bērnu, sakārtoja visus apsējumus, ietīstīja viņu vērša ādā, iesēja lubās un, piestiprinājis virvēm pie segliem, devās no jauna ar viņu aulēkšiem ceļā.

«Kaut vai nedzīvu, bet aizvedīšu tevi! Nepieļaušu, lai ļachi apgāna tavu kazaka cilti, saplosa gabalos tavas miesas un iemet tās ūdenī. Lai tad kaut vai ērglis izknābj acis no tavas pieres, bet lai tad tas ir mūsu pašu stepju ērglis, bet ne ļachu, ne tas, kas atlaižas no poļu zemes. Kaut vai nedzīvu, bet aizvedīšu tevi līdz Ukrainai.»

Tā runāja uzticamais biedrs. Aulēkšoja bez atpūtas dienām un naktīm un atveda viņu nesamanīgu uz pašu Aizkrāces Seču. Tur viņš sāka to nenogurstoši ārstēt ar zālēm un mēr- cēšanām; sameklēja kādu protošu žīdieti, kas veselu mēnesi deva viņam dzert dažādas zāles, līdz beidzot Tarasam kļuva labāk. Vai nu zāles, vai paša dzelzs griba ņēma virsroku, bet pēc pusotra mēneša viņš bija uz kājām; brūces sadzija, un ti­kai zobena rētas ļāva saskatīt, cik dziļi reiz ievainots vecais kazaks. Tomēr viņš bija kļuvis jūtami drūms un skumīgs. Trīs dziļas grumbas iegula viņa pierē un vairs nekad no tās neiz­zuda. Pavērās viņš tagad sev apkārt: viss Sečā jauns, visi vecie biedri apmiruši. Neviena no tiem, kas bija stāvējuši par taisno lietu, par ticību un brālību. Arī to, kas bija devu­šies ar koševoju pakaļ tatariem, arī to vairs sen nebija; visi bija nolikuši galvas, visi aizgājuši bojā, dažs nolicis pašā kaujā savu godīgo galvu, dažs aiz ūdens un maizes trūkuma starp Krimas sālieniem; dažs bija aizgājis bojā gūstā, ne­spēdams pārdzīvot kaunu; arī paša agrākā koševoja jau sen vairs nebija pasaulē, un neviena no vecajiem biedriem, un sen jau bija apaudzis ar zāli kādreiz verdošais kazaku spēks. Viņš tikai dzirdēja, ka bijušas dzīres, lielas trokšņai­nas dzīres: sīkās drumslās sadauzīti visi trauki; nekur nebija atlicis ne piliena vīna, izlaupījuši viesi un kalpi visus dār­gos kausus un vīna traukus — - un apmulsis stāv mājas saim­nieks, domādams: «labāk nemaz nebūtu bijis to dzīru.» Velti bija censties izklaidēt un uzjautrināt Tarasu; velti bārdainie sirmie banduras spēlētāji, nākdami te cauri pa divi un trīs, slavināja viņa kazaka panākumus — drūmi un vienaldzīgi noraudzījās viņš visā, un viņa nekustīgajā sejā parādījās ne­izdzēšamas sāpes, un klusu, nokāris galvu, viņš runāja: «Dēls mans! Ostaps mans!»

Aizkrācieši gatavojās jūras braucienam. Divi simti laivu ielaida Dņeprā, un Mazazija redzēja viņus, noskūtām galvām un gariem čupriem, kas šķēpiem un ugunīm postīja tās zie­došos krastus; tie redzēja savu muhamedaņu iedzīvotāju čal- mas izmētātas līdzīgi tās neskaitāmiem ziediem asinīs iz- mirkušajos laukos un peldam gar krastiem. Tā redzēja diezgan daudz darvu notrieptas aizkrāciešu bikses, musku­ļainās rokas ar melnām pātagām. Aizkrācieši noēda un aplauza visus vīnogājus, muhamedaņu dievnamos pameta veselas kaudzes mēslu; dārgos persiešu lakatus izlietoja par kājautiem un apjoza ar tiem notrieptos svārkus. Ilgi vēl pēc tam tais vietās varēja atrast aizkrāciešu īsās pīpes. Viņi līk­smi brauca atpakaļ; viņiem pakaļ dzinās turku kuģis ar desmit Lielgabaliem un ar zalvēm no visiem saviem lielgabaliem izklīdināja kā putnus viņu vecās laivas. To trešā daļa noslīka jūras dziļumos; bet pārējās no jauna salasījās kopā un iera­dās Dņepras grīvā ar divpadsmit muciņām, pilnām cechinu. Bet viss tas vairs neinteresēja Tarasu. Viņš devās pļavās un stepēs, it kā pēc medījuma, bet viņa municija palika neiz­šauta. Un, nolicis šauteni, pilns skumju nosēdās viņš jūras krastā. Ilgi viņš tur sēdēja, nokāris galvu, un visu laiku runāja: «Ostaps mans! Ostaps mans!» Viņa priekšā vizēja un izplētās Melnā jūra; tālā niedrājā sauca kaija; viņa baltās ūsas sidrabojās, un asaras ritēja viena pēc otras.

Un neizturēja beidzot Tarass: «Lai būtu kā būdams, iešu izlūkot, kas ir ar viņu: vai viņš ir dzīvs? kapā? vai varbūt pat pašā kapā viņa nav? Izlūkošu, lai tas maksā, ko maksā­dams!» Un jau pēc nedēļas viņš atradās Umaņas pilsētā, ap­bruņojies, zirgā, ar pīķi, zobenu, dzērienu muciņu ceļam pie segliem, ceļa katlu ar salamatu, pulvera patronām, zirga pinekļiem un pārējām mantām. Viņš tieši piejāja netīrai, noplukušai mājelei, kuras mazie lodziņi tik tikko bija saska­tāmi, ar nezin ko aizkvēpināti; dūmenis bija aizbāzts ar lu­patu, un caurais jumts bija pilnīgi nosēts zvirbuļiem. Kaudze visvisādu mēslu gulēja pie pašām durvīm. Pa logu raudzījās laukā žīdietes galva aubē ar izdzisušām pērlēm.

«Vai vīrs mājās?» sacīja Buļba, nokāpdams no zirga un piesiedams pavadu pie dzelzs āķa, kas atradās pie pašām durvīm.

«Mājās,» sacīja žīdiete un tūlīt steidzās iznākt laukā ar kviešu trauku zirgam un alus stopu bruņiniekam.

«Kur tad tavs žīds?»

«Viņš ir otrā istabā, lūdz dievu,» teica žīdiete, klanīdamās un novēlēdama labu veselību tai brīdī, kad Buļba piecēla pie lūpām stopu.

«Paliec te, pabaro un padzirdini manu zirgu, bet es iešu, parunāšos ar viņu viens pats. Man ar viņu ir darīšanas.»

Sis žīds bija zināmais Jankelis. Viņš jau te bija ierīkojies par nomnieku un krodzinieku; bija pievācis pamazām visus apkārtnes panus un šļachtas piederīgos savās rokās, izsūcis pamazām gandrīz visu to naudu un stipri iezīmējis savu žīda klātbūtni tai pusē! Trīs jūdžu attālumā uz visām pusēm nebija kārtībā nevienas mājas: viss sagāzās un izdēdēja, viss tika nodzerts, un bija palikusi nabadzība un skrandas; kā pēc ugunsgrēka vai mēra saira viss apvidus. Un, ja Jankelis vēl nodzīvotu tur desmit gadu, tad laikam būtu sairusi arī visa vojevodas zeme. Tarass iegāja istabā. Zīds skaitīja lūg­snas, pāi sedzies ar savu diezgan notraipīto apsegu, un ap­griezās, lai pēdējo reizi nospļautos pēc savas ticības paražas, kad pēkšņi viņa acis sastapās ar Buļbu, kas stāvēja viņa aiz­mugurē. Kā krišus iekrita žīdam prātā vispapriekšu divi tūkstoši zeltā, kas bija apsolīti par viņa galvu; bet viņš no­kaunējās savas mantkārības un centās apspiest sevī mūžīgo domu par zeltu, kas kā tārps vijas ap žīda dvēseli.

«Paklausies, Jankel!» teica Tarass žīdam, kas sāka viņa priekšā klanīties un uzmanīgi aizslēdza durvis, lai viņus ne­redzētu. «Es izglābu tev dzīvību, aizkrācieši tevi būtu sa­plosījuši kā suni, tagad tava kārta, tagad izdari man pakal­pojumu!»

Zīda seja mazliet saraucās.

«Kādu pakalpojumu? Ja tāds pakalpojums, ko var izdarīt, kādēļ tad neizdarīt?»

«Nesaki nekā. Aizved mani uz Varšavu.»

«Uz Varšavu? Kā, uz Varšavu?» sacīja Jankelis. Viņa uz­acis un pleci sacēlās uz augšu no brīnumiem.

«Nesaki man nekā. Aizved mani uz Varšavu. Lai būtu, kas būdams, bet es gribu vēlreiz viņu redzēt, pateikt viņam kaut vienu vārdu.»

«Kam pateikt vārdu?»

«Viņam, Ostapam, savam dēlam.»

«Vai tad pans nav dzirdējis, ka jau …»

«Zinu, zinu visu: par manu galvu dod divi tūkstoši zeltā. Zina gan viņi, muļķi, tās vērtību! Es tev došu piecus tūksto­šus. Te tev būs divi tūkstoši tūlīt (Buļba izbēra no ādas zuteņa divi tūkstoši zeltā), bet pārējo — kad atgriezīšos.»

Zīds tūdaļ paķēra dvieli un apsedza ar to červoncus.

«Ai, skaista nauda! Ai, laba nauda!» runāja viņš, grozī­dams vienu červoncu rokās un mēģinādams to ar zobiem. «Es domāju, ka tas cilvēks, kam pans atņēma tik labus

červoncus, ne stundu vairs nenodzīvoja pasaulē: aizgāja tūlīt pat uz upi un noslīka tur par tik skaistiem červonciem.»

«Es tevi nelūgtu. Es pats varētu atrast ceļu uz Varšavu; bet mani var kaut kā pazīt un notvert nolādētie ļachi; jo man trūkst maņas izgudrošanai. Bet jūs, žīdi, esat jau tam radīti. Jūs kaut velnu apvedīsiet ap stūri; jūs zināt visus niķus, lūk, kādēļ es esmu pie tevis! Un arī Varšavā viens pats es nekā nepanāktu. Jūdz tūlīt vezumā un ved mani!»

«Un pans domā, ka paņem tā vienkārši ķēvi, aizjūdz, un: «E, nu aiziet, sirmīt!» Vai pans domā, ka var tāpat, kā stāv, bez noslēpšanas, vest panu?»

«Nu tad slēp, slēp, kā zini; tukšā mucā, vai?»

«Ai, ai! Un pans domā, ka viņu var noslēpt mucā? Vai tad pans nezina, ka katrs nodomās, ka mucā ir sīvais?»

«Nu, lai tak arī domā, ka sīvais.»

«Kā? Lai domā, ka sīvais?» sacīja žīds un saķēra sev abām rokām aiz peisiņiem un pēc tam pacēla uz augšu abas rokas.

«Nu, ko tad tu tā apstulbi?»

«Bet vai tad pans nezina, ka dievs tādēļ radījis sīvo, lai to katrs nobaudītu? Tur visi kārumnieki, laižas: šļachtičs skries verstis piecas pakaļ mucai, izurbinās caurumiņu, tūlīt redzēs, ka netek, un sacīs: «Zīds nevedīs tukšu mucu; droši vien tur kaut kas ir! Ņemt ciet žīdu, sasiet žīdu, atņemt visu naudu žīdam, iesēdināt cietumā žīdu!» Jo viss, kas vien ir slikts, visu uzgāž žīdam; tāpēc ka žīdu katrs uzskata par suni; tāpēc ka domā, ja žīds, tad jau nav vairs cilvēks!»

«Nu tad novieto mani zivju vezumā!»

«Nevar, pan; nudien, nevar. Pa visu Poliju ļaudis tagad badīgi kā suņi: izzags ir zivis,1 ir panu iztaustīs.»

«Nu tad ved mani kaut vai ar velnu kopā, tikai ved!»

«Paklausies, paklausies, pan!» sacīja žīds, atrotījis savu piedurkņu galus un tuvodamies viņam ar izplestām rokām. «Lūk, ko mēs izdarīsim. Tagad visur būvē cietokšņus un pilis; no Vāczemes atbraukuši franču inženieri, un tāpēc pa ceļiem vadā daudz ķieģeļu un akmeņu. Lai pans nogulstas vezuma dibenā, bet virsū es sakraušu ķieģeļus. Pans veselīgs un spēcīgs no skata, un tāpēc viņam nekas, ja būs pagrūtāk; bet es ietaisīšu vezumam no apakšas caurumu, pa ko barot panu.

«Dari, kā gribi, tikai ved!»

Un pēc stundas ķieģeļu vezums izbrauca no Umaņas ar divi ie jūgtiem kleperiem. Uz viena no tiem sēdēja garais Jan­kelis, un viņa garie, sprogainie peisiņi plivinājās no žīda mi- cītes apakšas, atkarībā no tā, cik ļoti viņš kratījās uz zirga, garš kā verstes stabs, kas nolikts ceļmalā.

Tais laikos, kad norisinājās aprakstāmais notikums, robežu, vietās vēl nebija nekādu muitas ierēdņu un apkārtbraukā- jošo piedzinēju, šās briesmīgās uzņēmīgo ļaužu sodības, un fāpēc katrs varēja vest, kas vien tam ienāk prātā. Un, ja arī kāds izdarīja kratīšanu un reviziju, tad darīja to lielāko tiesu sava personīgā prieka dēļ, it sevišķi, ja vezumā bija acīm iekārojami priekšmeti un ja viņa paša roka bija pie­tiekami smaga un cieta. Bet ķieģeļus neviens neiekāroja un tie iebrauca bez starpgadījumiem pa galvenajiem pilsētas vār­tiem. Buļba savā šaurajā sprostā varēja sadzirdēt tikai troksni, ratu rībēšanu un vairāk nekā. Jankelis, palēkdamies uz sava mazā, putekļiem noklātā rikšotāja, iegriezās, pēc tam kad bija izdarījis vairākus līkumus, tumšā, šaurā ieliņā, ko sauca par Netīro un reizē arī par Zīdu ielu, jo te tiešam mitinājās gandrīz visi Varšavas žīdi. Sī iela bija ārkārtīgi līdzīga ar pakaļpuses pagalma uz āru izgrieztu iekšpusi. Sau­le, šķita, te nemaz nerādījās. Pilnīgi nomelnējušās koka mājas ar daudzajām kārtīm, kas bija izstieptas caur logiem, vēl vairāk pavairoja krēslu. Pa retam sārtojās starp tiem ķie­ģeļu mūris, bet ari tas daudzās vietās bija pārvērties jau pilnīgi melns. Dažā vietā mūra posms, kas tikai augšā bija apmests, saules pārņemts, laistījās acīm neciešamā baltumā. Viss te sastāvēja no spēcīgām pretišķībām: dūmu caurules, lupatas, mizas, izmesti sadauzīti toveri. Katrs visu, kas vien tam bija nederīgs, izmeta uz ielas, sagādājot garāmgājējiem iespē­jamās ērtības, apmierināt visas savas jūtas ar šām drazām. Jātnieks, kas sēdēja zirgā, tikko neskāra ar roku kārtis, kas bija pārliktas pār ielu no vienas mājas uz otru un uz kurām karājās žīdu zeķes.. īsas bikšeles un žāvēta zoss. Dažā vietā diezgan glīta ebrejietes sejiņa, izrotāta apsūbējušām krellēm, lūkojās laukā pa veco logu. Bars žīdēnu, netīru, noskrandušu,. sprogainiem matiem, klaigāja un vārtījās dubļos. Sarkan­matains žīds ar vasaras raibumiem pilnu seju, kas darīja viņu līdzīgu zvirbuļa olai, paskatījās caur logu; viņš tūdaļ sāka runāt ar Jankeli savā lauzītā izloksnē, un Jankelis tūlīt iebrauca kādā sētā. Pa ielu gāja otrs žīds, apstājās, arī iejau­cās sarunā, un, kad Buļba izrāpās beidzot no ķieģeļu apakšas, viņš ieraudzīja trīs žīdus, kas lielā dedzībā sarunājās.

Jankelis griezās pie viņa un sacīja, ka viss būs darīts, ka viņa Ostaps sēž pilsētas cietumā, un, kaut gan sardzi grūti pierunāt, viņš tomēr cer izgādāt viņam satikšanos.

Buļba ar trim žīdiem iegāja istabā.

Zīdi sāka atkal sarunāties savā starpā savā nesaprotamajā valodā. Tarass uzskatīja drīz vienu, drīz otru no viņiem. Kaut kas, likās, bija viņu stipri satraucis: viņa rupjajā un vienaldzīgajā sejā bija uzliesmojusi kaut kāda satriecoša cerības liesma, — tās cerības, kas dažreiz uzaust cilvēka vis­lielākajā izmisuma brīdī; viņa vecā sirds sāka stipri pukstēt, tā, it kā viņš būtu jauneklis.

«Paklausieties, žīdi!» sacīja viņš, un viņa vārdos bija kaut kas pacilāts. «Jūs varat izdarīt visu pasaulē, kaut vai no jūras dibena izraksiet, sakāmvārds jau sen saka, ka žīds pats sevi nozags, ja vien gribēs nozagt. Atbrīvojiet man manu Ostapu! Sagādājiet viņam izdevību izbēgt no velna rokām. Lūk, šim cilvēkam es solīju divpadsmit tūkstoš zelta, — es pielikšu vēl divpadsmit. Visus dārgos kausus, kādi vien man ir, visu zemē aprakto zeltu, māju un pēdējās drēbes es pārdošu un noslēgšu ar jums līgumu uz visu mūžu, ka visu, ko vien iegūšu karā, sadalīšu ar jums uz pusēm.»

«O, nevar, cienītais pan, nevar!» sacīja nopūzdamies Jan­kelis.

«Nē, nevar!» teica otrs žīds.

Visi trīs žīdi saskatījās.

«Pamēģināt?» sacīja trešais, bailīgi lūkodamies divi pārē­jos, «var būt, dievs dos.»

Visi trīs žīdi sāka runāt vāciski. Buļba, lai kā viņš klau­sījās, nespēja nekā uzminēt; viņš dzirdēja tikai bieži izru­nājamo vārdu «Mardochajs» un vairāk nekā.

«Klausies, pan!» sacīja Jankelis, «ir jāaprunājas ar kādu cilvēku, kuram otra līdzīga nav visā pasaulē. U, ū, viņš ir tik gudrs kā Zālamans, un, ja viņš nekā nevar darīt, tad jau arī neviens cits uz pasaules neizdarīs. Sēdi te; še tev atslēga, un nelaid nevienu iekšā!» Zīdi izgāja uz ielas.

Tarass aizslēdza durvis un lūkojās caur lodziņu uz šo ne­tīro žīdu prospektu. Trīs žīdi apstājās ielas vidū un sāka diezgan aizrautīgi sarunāties; viņiem pievienojās drīz cetur­tais, beidzot arī piektais. Viņš atkal dzirdēja atkārtoto: «Mar­dochajs, Mardochajs.» Zīdi nepārtraukti lūkojās vienā ielas virzienā: beidzot tās galā no vienas koka mājas parādījās kāja žīda zābakā un pazibēja puspaltraka krckas. «A, Mar­dochajs! Mardochajs!» sauca visi žīdi vienā balsī. Kalsnējs žīds, mazliet mazāks par Jankeli, bet daudz krunkaināku seju, ar milzīgu augšlūpu, tuvojās nepacietīgajam baram, un visi žīdi viens caur otru steidza tam stāstīt, pie kam Mar­dochajs vairākas reizes pameta skatienu uz mazo lodziņu, un Tarass saprata, ka runā par viņu. Mardochajs plātīja rokas, klausījās, iejaucās sarunās, bieži spļāva sānis un, sacēlis pus­paltraka krokas, bāza roku kabatā un ņēma ārā kaut kādus žvadzekļus, tā parādīdams savas briesmīgi draņķīgās bikses. Beidzot visi žīdi sacēla tādu kliegšanu, ka žīds, kas stāvēja sardzē, bija spiests dot zīmi viņiem apklust, un Tarass jau sāka baiļoties par savu drošību, bet atcerējās, ka žīdi nav spējīgi citādi apspriesties, kā uz ielas, un ka viņu valodu ne­sapratīs pats velns, viņš nomierinājās.

Pēc pāris minūtēm žīdi visi kopā ienāca istabā. Mardo­chajs piegāja pie Tarasa, pabužināja viņam plecu un teica: «Ja jau mēs un dievs gribēsim ko izdarīt, tad arī tā būs, kā nākas.»

Tarass paraudzījās šai Zālamanā, kuram otra līdzīga nav visā pasaulē, un sāka mazliet cerēt. Tiešām, viņa izskats varēja modināt zināmu uzticību: viņa augšējā lūpa bija vien­kārši baideklis; tās biezumu, bez šaubām, pavairoja blakus apstākļi. Šā Zālamana bārdā bija tikai piecpadsmit matu, un tie paši kreisajā pusē. Zālamana sejā bija tik daudz sitienu pēdu, kas bija dabūti par drošsirdību, ka viņš, bez šaubām, sen bija aizmirsis to skaitu un uzskatīja tās par dzimumzīmēm.

Mardochajs aizgāja reizē ar biedriem, kas bija apbrīnoša­nas pārpilni par viņa gudrību. Buļba palika viens. Viņš at­radās dīvainā, nekad nebijušā stāvoklī: pirmo reizi mūžā viņš sajuta nemieru. Viņa dvēsele bija kā drudzī. Viņš ne­bija vairs tas pats agrākais, nepiekāpīgais, nesvārstīgais, stiprais ozols; viņš bija mazdūšīgs; tagad viņš bija vājš. Viņš satrūkās no katra trokšņa, par katru jaunu žīda augumu, kas parādījās ielas galā. Tādā stāvoklī viņš nodzīvoja galu galā visu dienu; viņš neēda, nedzēra, un viņa acis neatrāvās ne mirkli no nelielā ielas loga. Beidzot jau vēlā vakarā parādī­jās Mardochajs un Jankelis. Tarasa sirds pamira.

«Kas ir! izdevās?» jautāja viņš tos nepacietīgi kā mežonīgs zirgs.

Bet vēl pirms tam, kad žīdi bija attapušies atbildēt, Tarass ievēroja, ka Mardochajam vairs nebija pēdējās matu sprogas, kas, kaut arī visai nekārtīgi, tomēr bija vijusies gredzeniem no viņa cepurītes apakšas. Varēja redzēt, ka viņš gribēja kaut ko sacīt, bet sarunāja tādus niekus, ka Tarass nekā nesa­prata. Un ari pats Jankelis lika ļoti bieži roku pie mutes, it kā viņš būtu slims no saaukstēšanās.

«O, cienītais pan!» sacīja Jankelis, «tagad pilnīgi neiespē­jami! Nudien, neiespējami! Tik slikti ļaudis, ka tiem vaja­dzētu uz pašas galvas uzspļaut. Arī Mardochajs teiks to pašu. Mardochajs strādāja tādas lietas, ko vēl neviens cilvēks pasaulē nav darījis; bet dievs negribēja, lai tas tā notiktu. Tur stāv trīs tūkstoši karavīru, un rītu viņus visus sodīs ar nāvi.»

Tarass paraudzījās žīdiem acīs, bet jau bez nepacietības un dusmām.

«Un ja pans grib satikties, tad tas jādara rītu agri, kamēr vēl pat ne saule nav uzlēkusi. Sardze ir ar mieru, un viens leventars ir apsolījies. Bet lai viņiem nav viņā saulē laimes, oi, kas par tautu! Kas tā ir par mantkārīgu tautu! Pat starp mums tādu nav: piecdesmit červoncu es iedevu katram, bet leventaram…»

«Labi. Aizved mani pie viņa!» teica Tarass noteikti, un visa stingrība atgriezās viņa dvēselē. Viņš pieņēma Jankeļa priekšlikumu pārģērbties par ārzemju grafu, kas atbraucis no vācu zemes; drēbes šim gadījumam tālredzīgais žīds jau bija paguvis sagādāt. Bija jau nakts. Mājas saimnieks, pa­zīstamais sarkanmatainais žīds ar vasaras raibumiem, izvilka plānu gultas maisu, pārsegtu ar kaut kādu mašu, un izklāja to uz sola Buļbam. Jankelis nogulās uz grīdas uz tāda paša maisa. Sarkanmatainais žīds izdzēra nelielu glāzīti kaut kāda liķiera, nometa puspaltraku un, izskatīdamies savās zeķēs un zābakos mazliet līdzīgs cālim, nolikās ar savu žīdieti kaut kamā, kas līdzinājās skapim. Divi žīdēni kā divi istabas sunīši nogulās uz grīdas līdzās skapim. Bet Tarass negulēja; viņš sēdēja nekustīgi un viegli bungoja ar pirkstiem pa galdu:, viņš turēja mutē pīpi un laida laukā dūmus, no kuriem žīds miegā šķaudīja un tīstīja segā savu degunu. Tikko debesis sārtojās bālajā rītausmas jausmā, viņš jau piegrūda Jankelim ar kāju. «Ceiies, žīd, un dod šurp savas grafa drēbes!»

Viņš apģērbās vienā mirklī; nokrāsoja ūsas, uzacis, uz­mauca uz pieres mazu, tumšu cepurīti — un neviens no vis­tuvākajiem viņa kazakiem nebūtu viņu pazinis. No izskata viņam nevarēja būt vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Veselīgs sārtums rotājās viņa vaigos, un pat rētas piešķīra viņam kaut ko valdonīgu. Drēbes, zeltu izrotātas, viņam ļoti labi piedienēja.

Ielas vēl snauda. Neviens merkantils radījums vēl nebija parādījies pilsētā ar kārbu rokās. Buļba un Jankelis pienāca pie ēkas, kas izskatījās pēc tupoša gārņa. Tā bija zema, plata, milzīga, nomelnējusi, un vienā tās pusē izvirzījās kā stārķa kakls garš, šaurs tornis, kura augšgalā rēgojās gabals jumta. Šī ēka pildīja daudz dažādu uzdevumu: te bija gan kazarmas, gan cietums un pat krimināltiesā. Mūsu ceļinieki iegāja pa vārtiem un atradās milzīgas zāles vai segta pagalma vidū. Ap tūkstoš cilvēku te gulēja kopā. Tieši pretī bija zemas durvis, kuru priekšā sēdēja divi sargi un spēlēja kādu spēli, kur viens otram sita ar divi pirkstiem pa plaukstu. Viņi nepie­vērsa daudz uzmanības atnācējiem un pagrieza galvas tikai tad, kad Jankelis teica: «Tie esam mēs; dzirdiet, pani: tie esam mēs.»

«Ejieti» teica viens no viņiem, atvērdams ar vienu roku durvis, bet otru izstiepdams savam biedram, lai saņemtu no tā sitienus.

Viņi iegāja priekšnamā, šaurā un tumšā, kas tos aizveda uz tadu pašu zāli ar maziem logiem augšā. «Kas tur nāk?» sauca vairākas balsis, un Tarass ieraudzīja diezgan prāvu skaitu haiduku pilnā apbruņojumā. «Mums nav atļauts ne­vienu ielaist.»

«Tie esam mēs!» sauca Jankelis, «nudien, mēs, gaišie pani!» Bet neviens negribēja klausīties. Par laimi šai brīdī pienāca klāt kāds resns vīrs, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bija priekšnieks, jo lamājās stiprāk par visiem.

«Pan, tie taču esam mēs; jūs jau mūs pazīstat, un pans grafs vēl jums pateiksies.»

«Ielaidiet, pie velna mātes simt velniem! Un vairāk ne­viena nelaidiet. Un zobenus neviens lai nenomet un lai ne­niekojas uz grīdas…»

Daiļrunīgās pavēles turpinājumu mūsu ceļinieki vairs ne­dzirdēja. «Tie esam mēs, es tas esmu, mēs, savējie!» runāja Jankelis, ar katru satiekoties.

«Nu ko, vai tagad var?» jautāja viņš vienam no sargiem, kad beidzot viņi bija nonākuši tai vietā, kur gaitenis iz­beidzās.

«Var; tikai nezinu, vai jūs ielaidīs pašā cietumā. Nu jau vairs Jana nav: viņa vietā stāv cits,» atbildēja sargkareivis.

«Ai, ai,» sacīja klusu žīds, «tas ir slikti, cienītais pan!»

«Ved!» sacīja spītīgi Tarass. Zīds padevās.

Pie apakšzemes durvīm, kas augšā izbeidzās ar asumu, stāvēja haiduks, ar ūsām, kas dalījās trīs kārtās. Augšējā ūsu kārta gāja atpakaļ, otra tieši uz priekšu, trešā uz leju, kas darīja viņu ļoti līdzīgu runcim.

Zīds sarāvās trīs līkumos un gandrīz sāniski piegāja pie viņa.

«Jūsu labdzimtība! Labdzimtīgais pan!»

«Vai tu, žīd, man to saki?»

«Jums, labdzimtīgais pan.»

«Hm … bet es esmu vienkāršs haiduks!» sacīja trīskārtai- nais ūsainis, acīm iedzirkstoties.

«Bet es, nudien, domāju, ka tas ir pats vojevoda. Ai, ai, ai…» Pie šiem vārdiem žīds nogrozīja galvu un ieplēta pirkstus. <-Ai, kas par cienīgu izskatu! Nudien, pulkvedis, pilnīgs pulkvedis! Ja vēl par vienu pirksta tiesu pieliktu, būtu gatavs pulkvedis! Jāsēdina pans kumeļā, tik ātrā kā muša, un lai tad munsturē pulkus!»

Haiduks sakārtoja savu ūsu apakšējo kārtu, un viņa acis kļuva pavisam jautras.

«Kas par karavīriem!» turpināja žīds,« oi, vei mir, kas par skaistiem ļaudīm! Saitītes, karulīši… tā spīd, kā no saules; un meitenes, kur vien ierauga karavīrus… ai, ai…» Zīds atkal nogrozīja galvu.

Haiduks sagrieza ar roku augšējās ūsas un izlaida caur zobiem skaņu, kas mazliet līdzinājās zirga zviegšanai.

«Lūdzu panu parādīt laipnību!» sacīja žīds, «lūk, pans atbraucis no svešām zemēm, grib apskatīt kazakus. Viņš vēl savā mūžā nav redzējis, kas tā ir par tautu, kazaki.»

Ārzemju grafu un baronu ierašanās Polijā bija diezgan parasta: viņus bieži vilināja vienīgi ziņkāre apskatīt šo gan­drīz pusaziatisko Eiropas kaktu; Maskaviju un Ukrainu viņi uzskatīja tā, it kā tās jau atrastos Āzijā. Un tāpēc haiduks» diezgan zemu paklanījies, uzskatīja par pieklājību piebilst dažus vārdus no sevis:

«Es nezinu, jūsu labdzimtība,» sacīja viņš, «kādēļ jums gribas viņus redzēt, Tie ir suņi, bet ne cilvēki. Un ticība arī viņiem tāda, ko neviens necieni.»

«Melo, velna bērns!» teica Buļba. «Pats tu esi suns! Kā tu iedrošinies teikt, ka mūsu ticību necienī? Tā ir jūsu ere- tiķu ticība, kuru necienī.»

«Ech, he!» sacīja haiduks, «bet es zinu, draugs, kas tu esi: tu pats esi no tiem, kas sēž jau pie manis. Pagaidi vien, es pasaukšu šurp mūsējos.»

Tarass ieskatīja savu neuzmanību, "bet spītība un sašutums liedza viņam padomāt par to, kā to izlabot. Par laimi Jankelis jau tai pašā mirklī paguva izgrozīties.

«Augstdzimušais pan! kā tas var būt iespējams, ka grafs būtu kazaks? Un ja viņš būtu kazaks, kur tad viņš būtu da­būjis tādas drēbes un tādu grafa izskatu?»

«Stāsti vien!…» Un haiduks jau atvēra platu muti, lai kliegtu.

«Jūsu karaliskā augstība! Kļūsiet! Dieva dēļ kļūsiet!» iesaucās Jankelis. «Kļūsiet! Mēs taču jums par to tā samak­sāsim, kā jūs to nekad neesat ne redzējuši: mēs jums dosim divi zelta červoncus.»

«Ehē! divi červoncus! Divi červonci man nav nekas: es bārd­dzinim dodu divus červoncus par to, lai man nodzen tikai pusi bārdas. Dod simt červoncu, žīd!» Te haiduks sagrieza augšējās ūsas. «Bet, ja nedosi simt červoncu, tūlīt sākšu kliegt!»

«Un kāpēc tad tik daudz?» bēdīgi sacīja nobālušais žīds, atraisīdams savu ādas maisu; bet viņš bija laimīgs, ka viņa makā nebija vairāk un ka haiduks tālāk par simtu neprata skaitīt.

«Pan, pan! iesim ātrāk projām! Redziet, cik te slikti ļau­dis!» sacīja Jankelis, ievērojis, ka haiduks pārcilā rokā naudu,, it kā nožēlodams to, ka nav uzprasījis vairāk.

«Ko tad tu, velna haiduks,» sacīja Buļba, «naudu paņēmi, bet nemaz nedomā rādīt? Nē, tev ir jāparāda. Ja jau naudu esi saņēmis, tad tev nav tiesības tagad atteikt.»

«Ejiet, ejiet pie velna! citādi es tūlīt pat došu ziņu, un jūs te… Lasieties ātrāk projām, saku es jums!»

«Pan! pan! iesim, nudien, iesim! Lāsts viņiem! Lai viņiem rādās tādi sapņi, ka jānospļaujas,» kliedza nabaga Jankelis.

Buļba lēnām, nodūris galvu, pagriezās un gāja atpakaļ, Jankeļa pārmetumu pavadīts, ko grauza skumjas, domājot par velti zaudētiem červonciem.

«Un kādēļ vajadzēja aizskart! Lai viņš, suns, būtu lamā­jies! Tā jau tāda tauta, ka nevar bez lamāšanās. Ak, vei mir, kādu laimi dievs sūta ļaudīm! Simt červoncu tikai par to, ka viņš aizdzina mūs! Bet mūsu brālim! viņam pat peisikus noplēsīs un purnu pataisīs tādu, ka ne skatīties nevar, un neviens nedos simt červoncu. Ak tu dievs! žēlīgais dievs!»

Bet šī neizdošanās daudz lielāku iespaidu atstāja uz Buļbu; tā izpaudās viņa acīs ar iznīcinošu kvēli.

«Iesim!» teica viņš pēkšņi, it kā sapurinādamies, «iesim uz laukumu. Es gribu paskatīties, kā vļņus mocīs.»

«Oi, pan! kādēļ iet? Ar to jau mēs vairs nevaram pa­līdzēt.»

«Iesim!» tiepīgi sacīja Buļba, un žīds nopūzdamies kā aukle sāka vilkties tam pakaļ.

Laukumu, kur vajadzēja notikt nāves sodiem, nebija grūti sameklēt: ļaudis gāzās turp no visām pusēm. Toreizējā rup­jajā gadsimtā tā bija viena no interesantākajām izrādēm ne tikai tumšajam pūlim, bet arī augstākajām kārtām. Liels skaits veceņu, pašu dievticīgāko, liels skaits jaunu meitu un sievu, pašu bailīgāko, kam pēc tam visu nakti sapnī rādījās asiņainie līķi, kas miegā tik skaļi kliedza, cik skaļi var kliegt tikai piedzēries huzars, tomēr nelaida garām gadījumu ap­mierināt savu ziņkāri. «Ak, tādas mocības!» sauca daudzas no viņām histēriskā drudzī, aizverot acis un novēršoties, bet tomēr nostāvēja dažreiz te krietnu laiku. Dažs, gan ieplētis muti, gan izstiepis uz priekšu rokas, būtu vēlējies uzlēkt ci­tiem uz galvas, lai no turienes labāk pārredzētu. No šauru, nelielu un parastu galvu pūļa bāza laukā savu resno seju miesnieks, sekoja procesijai ar zinātāja skatienu un sarunājās vienzilbju vārdiem ar ieroču meistaru, ko saukāja par kūmu, jo svētku dienās mēdza piedzerties ar viņu vienā krogā. Daži dedzīgi sprieda, citi pat slēdza derības; bet lielākā tiesa bija tādu, kas uz visu pasauli un visu, kas notiek pasaulē, raugās, urbinot ar pirkstu savu degunu. Priekšplānā, līdzās pašiem ūsaiņiem, kas sastāvēja pilsētas gvardē, stāvēja jauns šļachtičs vai arī tāds, kas izskatījās- pēc šļachtiča, karavīra drēbēs, kas bija apvilcis itin visu, kas vien tam bija, tā ka viņa dzīvokli bija palicis saplīsis krekls un veci zābaki. Divas važiņas, viena virs otras, karājās viņam kaklā ar kaut kādu piekabi­nātu dukātu. Viņš stāvēja ar savu meiteni Juzisju, un visu laiku grozījās, raudzīdamies, lai kāds nenotraipītu viņas zīda drānas. Viņš viņai izskaidroja pilnīgi visu, tā ka vairs ne­varēja itin nekā pielikt klāt: «Lūk, šī, Juzisja, sirsniņ,» viņš teica, «ko jūs redzat, ir visa tauta, kas atnākusi, lai paska­tītos, lai paskatītos, kā izpildīs nāves sodu noziedzniekiem. Bet, lūk, tas, sirsniņ, ko jūs redzat turam rokās cirvi un citus instrumentus, tas ir bende, un viņš izpildīs nāves sodu. Un, kad sāks strādāt ar moku ratu un izdarīs citas mocības, tad noziedznieks vēl būs dzīvs; bet, kad nocirtīs galvu, tad viņš, sirsniņ, tūlīt arī nomirs. Papriekš viņš kliegs un kustēsies, bet, tiklīdz nocirtīs galvu, tad viņš vairs nekliegs, neēdīs, ne­dzers, jo viņam, sirsniņ, nebūs vairs arī galvas.» Un Juzisja visu to klausījās ar šausmām un ziņkāri. Māju jumti bija nosēti cilvēkiem. Pa lūku lodziņiem raudzījās pavisam savādi purni ar ūsām, un galvās tiem bija kaut kas līdzīgs nakts micēm. Balkonos zem baldachiniem sēdēja aristokrati. Skaista smejošas, kā baltais cukurs mirdzošas poļu kundzenes rociņa turējās pie margām. Augstdzimuši pani, diezgan plecīgi, rau­dzījās cienīgi. Kalps spožās drēbēs, ar atpakaļ atmetamām piedurknēm, iznēsāja tepat dažādus dzērienus un ēdamos. Bieži vien kāda palaidnīga skaistule ar melnām acīm, paņē­musi savā baltajā rociņā cepumus un augļus, meta tos ļaudīm. Izsalkušu bruņinieku bars izlika savas cepures pa sviedienam, un kaut kāds slaids šļachtičs, nobālējušā sarkanā tērpā ar ap­sūbējušām zelta saitītēm, pabāzis savu galvu no bara, mē­ģināja ar savām garajām rokām notvert pirmais, noskūpstīja dabūto guvumu, piespieda to pie sirds un pēc tam lika mutē. Vanags, kas karājās zelta būrī zem balkona, arī bija starp skatītājiem: pārliecis uz sāniem knābi un pacēlis kāju, viņš no savas puses arī vērīgi apskatīja ļaudis. Bet bars pēkšņi iedūcās, un no visām pusēm atskanēja balsis: «Ved! ved! kazaki!»

Viņi gāja kailām galvām, gariem čupriem; viņi bija noau­guši bārdām. Viņi negāja ne bailīgi, ne drūmi, bet ar kaut kādu klusu lepnumu; viņu dārgās vadmalas drēbes bija no­nēsātas un karājās uz tiem kā vecas skrandas; viņi neskatījās un neklanījās ļaudīm. Visiem priekšā gāja Ostaps.

Ko izjuta vecais Tarass, kad ieraudzīja savu Ostapu? Kas notika tai brīdī viņa sirdī? Viņš raudzījās uz to no pūļa un nepalaida garām nevienu tā kustību. Viņi jau tuvojās pieres vietai. Ostaps apstājās. Viņam pirmajam nācās izdzert šo smago biķeri. Viņš uzmeta skatienu saviem vīriem, pacēla roku uz augšu un skaļi teica: «Dod jel, dievs, lai visi eretiķi, kas vien te stāv, lai tie bezgoži nedzirdētu, kā mokas kristī­gais! kaut neviens no mums neizdvestu neviena vārda!» Tad viņš tuvojās ešafotam.

«Labi, dēliņ, labi!» sacīja klusi Buļba un nolieca zemu savu sirmo galvu.

Bende norāva no viņa vecās skrandas, viņam piestiprināja rokas un kājas speciāli pagatavotiem bluķiem, un … Ne­mulsināsim lasītājus ar elles mocību attēlošanu, no kurām saceltos stāvus viņu mati. Tās bija toreizējā rupjā, nežēlīgā gadsimta izgudrojums, kad cilvēks vēl dzīvoja asiņainajā dzīvē, kas bija vieni vienīgi karagājieni, un bija norūdījis tajā savu dvēseli, nejuzdams cilvēcības. Velti daži nedaudzie, kas bija gadsimta izņēmumi, bija šo šausmīgo līdzekļu preti­nieki. Velti karalis un daudzi bruņinieki, izglītotu prātu un dvēseli, iedomājās, ka līdzīga sodu cietsirdība var tikai sa­kurināt kazaku tautas atriebību. Bet karaļa un gudro ieskatu vara nebija nekas pret valsts magnatu nekārtībām un rup­jām iegribām, kuri savā neapdomībā, neiespējami trūkstot katrai tālredzībai, bērnišķīgā patmīlībā un niecīgā lepnumā bija pārvērtuši seimu par valdības satiru. Ostaps pacieta mocības un spīdzināšanas kā milzis. Ne kliedziens, ne vaids nebija dzirdams pat tad, kad sāka lauzt viņa roku un kāju kaulus, kad attālie skatītāji sadzirdēja nāves klusumā, kāds valdīja pūlī, to brīkšķēšanu, kad kundzenes novērsa savas acis, — nekas, kas varētu būt līdzīgs vaidam, nenāca pār viņa lūpām, viņa sejā nekas nepakustējās. Tarass stāvēja pūlī, nodūris galvu un tai pašā laikā lepni pacēlis acis, un tikai runāja piekrizdams: «Labi, dēliņ, labi!»

Bet, kad viņu pieveda pie pēdējām nāves mocībām, šķita, ka viņa spēki sāka it kā izsikt. Un viņš pārlaida skatienu sev apkārt: Dievs! visas nepazīstamas, visas svešas sejas! Kaut jel kāds no tuviniekiem būtu bijis klāt pie viņa mir­šanas! Viņš nebūtu gribējis dzirdēt vājās mātes raudāšanu un izmisumu vai neprātīgas sievas vaimanas, kas plēstu matus un plosītu savas baltās krūtis; viņš gribētu tagad ieraudzīt cietu vīru, kas ar prātīgu vārdu viņu uzmundrinātu un nomierinātu pirms nāves. Un viņa spēki izgaisa, un dvē­seles nespēkā viņš iesaucās: «Tēvs! kur tu esi? Vai tu to visu dzirdi? …»

«Dzirdu!» atskanēja vispārējā klusumā, un viss ļaužu mil­jons reizē nodrebēja. Kara jātnieku nodaļa metās rūpīgi izskatīt ļaužu barus. Jankelis nobāla kā nāve, un, kad jāt­nieki mazliet attālinājās no viņa, viņš bailēs atgriezās at­pakaļ, lai uzlūkotu Tarasu; bet Tarasa viņam līdzās vairs nebija: pat ne pēdu nebija no viņa.

Tarasa pēdas atradās. Simt divdesmit tūkstošu kazaku karaspēks parādījās pie Ukrainas robežām. Tā vairs nebija nekāda maza daļa vai nodaļa, kas bija nākusi iegūt laupījumu vai dzinās pakaļ tatariem. Nē, bija cēlusies kājās visa tauta, jo tautas pacietība gāja pāri malām, — cēlās, lai atriebtu savu tiesību zaimošanu, par savu tikumu kauna pilnu paze­mošanu, par senču ticības un baznīcas paražu apsmiešanu, par baznīcu apgānīšanu, par svešzemju 'kungu patvaļībām, par apspiešanu, par ūniju, par kauna pilnu žīdu kundzību kristīgo zemē, par visu, kas bija krājis un vairojis no seniem laikiem kazaku sīvu naidu. Jaunais, bet garā spēcīgais hetmanis Ostra- ņica vadīja visu šo nepārredzamo kazaku karaspēku. Viņam līdzās redzēja pavisam veco, pieredzē bagāto viņa biedru un padomdevēju Guņu. Astoņi pulkveži vadīja divpadsmit tūk­stošu vīru lielos pulkus. Divi ģenerāliesauli un ģeneral- bunčuknesējs jāja aiz hetmaņa. Ģeneralkarodznieks vadīja galveno karogu; daudz citu karogu plīvoja tālumā; bunčuk- nesēja biedri nesa bunčukus. Daudz bija ari citu pulka pakāpju: vezumnieku, karabiedru, pulku rakstvežu, un ar viņiem arī kājnieku un jātnieku nodaļas; gandrīz tikpat daudz, cik bija reģistra kazaku, salasījās arī brīvprātīgo un savvaļnieku. Visās malās cēlās kazaki: Čigirinā, Perejaslavā,

Baturinā, Gluchovā, Dņepras lejas galā un visos tās augš­galos un salās. Neskaitāmi zirgi un nepārredzamas ratu virk­nes stiepās pār laukiem. Un starp šiem kazakiem, starp šiem astoņiem izlasītiem pulkiem visizlasītākais bija viens pujks, un šo pulku vadīja Tarass Buļba. Viss viņam pie­šķīra pārākumu citu priekšā; ir cienījamais vecums, ir pie­redze, ir prasme rīkoties ar savu karaspēku, ir vislielākais ienaids pret ienaidnieku. Pat pašiem kazakiem likās pār­mērīga viņa nesaudzīgā nežēlība un cietsirdība. Tikai uguni un karātavas piesprieda viņa sirmā galva, un viņa padoms karaspēka padomē dvesa tikai iznīcināšanu.

Nav ko aprakstīt visas kaujas, kurās kazaki sevi parādīja, ne arī visu kampaņas gaitas attīstību: viss tas ir ierakstīts chroniku lappusēs. Visiem ir zināms, kāds ir krievu zemes karš, kas izcēlies ticības dēļ: nav lielāka spēka par ticību. Tā ir neuzveicama un barga, tā ir kā pārcilvēciska klints vētrainas, mūžam mainīgas jūras vidū. No paša jūras dibena vidus tā izslej pret debesīm savas sienas, viscaur veidota no viena vesela, masiva akmens. No visām vietām to redz un tā lūkojas tieši acīs garāmskrejošiem viļņiem. Un nelaime tam kuģim, kas uzdrāzīsies tai virsū! Skaidās sabirst visas tā jedas, grimst un lūzt viss, kas vien uz tām atrodas, un gaisu pāršķeļ grimstošo žēlais kliedziens.

Chronikas lappusēs sīki attēlots, kā muka poļu garnizoni no atbrīvotajām pilsētām; kā norisinājās nekrietno žīdu nom­nieku kāršana; cik vājš bijis kronētais hetmanis Nikolajs Potockis ar savu lielo armiju pret šo nepārvaramo spēku; kā sasists, vajāts, viņš apslīcināja mazā upītē savu karaspēka labāko daļu; kā nelielā miestiņā Polonā viņu aplenca drau­dīgie kazaku pulki un kā, līdz pēdējam nomocīts, viņš ap­solīja ar zvērestu pilnīgu atlīdzību par visu no karaļa un valsts ierēdņu puses un visu agrāko tiesību un priekšrocību atdošanu. Bet kazaki nebija tie, kas tam ticētu: viņi jau zi­nāja, ko nozīmē poļu zvērests. Un Potockis vairs nedižotos ar savu seši tūkstoši dārgo argamaku, saistīdams dižciltīgo kundzeņu skatienus un muižnieku skaudību, netrokšņotu vairs seimos, rīkodams greznas dzīres senatoriem, ja viņu nebūtu izglābuši krievu garīdznieki, kas atradās miestiņā. Kad iz­nāca pretī visi garīdznieki, tērpušies gaišās zelta drānās, nesdami svētbildes un krustus, un visiem pa priekšu pats archibiskaps ar krustu rokā un ar garīdznieka mitru galvā, visi kazaki nolieca savas galvas un noņēma cepures. Ne­vienam viņi nebūtu parādījuši tai brīdi cieņu, pat ne pašam karalim; bet pret savu kristīgo baznīcu viņi to neiedrīkstējās un zemojās savu garīdznieku priekšā. Hetmanis kopā ar pulkvežiem vienojās atbrīvot Potccki, likdami viņam ar zvē­restu apsolīt atstāt brīvas visas kristīgās baznīcas, aizmirst veco ienaidu un nedarīt nekādas pārestības kazaku kara­vīriem. Tikai viens pulkvedis bija pret šo mieru. Sis viens bija Tarass. Izrāva viņš matu šķipsnu no savas galvas un iesaucās:

«Ei, hetman un pulkveži! nedariet tādu sievu darbu! ne­ticiet ļachiem: pārdos suņi!» Bet, kad pulka rakstvedis pa­sniedza līgumu un hetmanis pielika tam savu vareno roku, viņš nojoza no sevis skaidro tēraudu, dārgo turku zobenu no pirmā labuma dzelzs, pārlauza to divi gabalos kā spieķi un aizmeta tālu vienu galu no otra, sacīdams: «Ardievu tad' Kā šā zobena abiem galiem nesavienoties un nebūt par vienu zobenu, tā arī mums, biedri, vairs neredzēties šai saulē! Bet pieminiet manus atvadīšanās vārdus (ar šo vārdu viņa balss bija pieaugusi, tā pacēlās augstāk, ieguva neizteicamu spēku — un visi apmulsa no viņa pravietīgajiem vārdiem): pirms savas nāves stundas jūs atcerēsieties mani! Jūs do­mājat, ka esat nopirkuši mieru; vai jūs domājat, ka jūs val­dīsiet? Jūs valdīsiet ar citu valdīšanu: nodīrās no tavas gal­vas, hetman, ādu, piebāzis to ar griķu putru, un ilgi tā būs redzama visos gada tirgos! Nenoturēsiet arī jūs, pani, savas galvas! aiziesiet bojā mitros pagrabos, iemūrēti akmens sie­nās, ja vien jūs kā aunus neizvārīs visus dzīvus katlos!»

«Un jūs, zēni!» turpināja viņš, vērzdamies pret saviem vīriem, «kas no jums grib nomirt pats savā nāvē, — ne aiz­krāsnē un sievu migā, ne piedzēries pie kroga žoga, līdzīgi katrai maitai, bet godīgā kazaka nāvē, visi vienā gultā kā līgavainis ar līgavu? Vai varbūt jūs gribat atgriezties mājās un pārvērsties par pusticīgajiem un vadāt uz savām mugu­rām poļu ksendzus?»

«Ar tevi, pan pulkvedi! ar tevi!» iesaucās visi, kas bija Tarasa pulkā, un pie viņiem pārbēga ne mazums citu.

«Nu, ja ar mani, tad ar mani!» sacīja Tarass, uzbāzis sev galvā dzijāk cepuri, bargi palūkojās visos, kas palika, sa­kārtojās savā zirgā un uzsauca saviem vīriem: «Nevarēs mums neviens pārmest ne ar vārdu! Un nu, aiziet, zēni, ciemos pie katoļiem!» Un pēc šiem vārdiem viņš uzšāva zirgam, un aiz viņa stiepās simt ratu gara rinda, un ar viņu bija daudz kazaku jātnieku un kājnieku, un, atgriezies, viņš draudēja ar skatienu visiem palicējiem, — un nikns bija viņa skatiens. Neviens neiedrīkstējās tos apturēt. Visam kara­spēkam redzot, devās projām pulks, un Tarass vēl ilgi griezās atpakaļ un visu laiku draudēja.

Apmulsis stāvēja hetmanis un pulkveži, visi bija domīgi un ilgi klusēja, it kā tos nospiestu kāda smaga priekšnojauta. Nebija velti pareģojis Tarass: tā arī viss notika, kā viņš bija pareģojis. Pēc neilga laika, pēc nodevības pie Kaņevas, het­maņa galvu kopā ar daudzām augstāko ierēdņu galvām uz­dūra uz mieta.

Bet ko tad Tarass? Tarass siroja pa visu Poliju ar savu pulku, bija nodedzinājis astoņpadsmit miestiņu, kādas četr­desmit katoļu baznīcas un tuvojās jau Krakovai. Daudz viņš bija nositis visādus muižniekus, izlaupījis bagātākās un skais­tākās pilis; attaisīja un izlaistīja kazaki pa zemi simtgadīgos medeņus un vīnus, ko rūpīgi glabāja panu pagrabos; saka­pāja zobeniem un sadedzināja dārgas vadmalas, drēbes un mantas, kas atradās pieliekamajos kambaros. «Nekā netau­piet!» vienmēr atkārtoja Tarass. Nesaudzēja kazaki meln- acainās kundzenes, baltkrūtainās sārtvaidzes meitenes; pat pie pašiem altariem nebija tām glābiņa; aizdedzināja viņas Tarass kopā ar altariem. Ne vienas vien rokas, baltas kā sniegs, cēlās no uguns liesmām pret debesīm, pavadītas žēliem kliedzieniem, no kuriem būtu sakustējusies pat valgā zeme un stepes zāle būtu noliekusies aiz žēluma līdz zemei. Bet cietsirdīgie kazaki nekā neievēroja un, pacēluši ar pīķiem uz ielām viņu zīdaiņus, meta iekšā turpat pie viņām liesmās. «Tas jums, ienīstie ļachi, par atmiņu no Ostapa!» piemeti­nāja tikai Tarass. Un tādu Ostapa pieminēšanu viņš rīkoja katrā ciemā, kamēr poļu valdība ieraudzīja, ka Tarasa rīcība bi ja mazliet vairāk nekā parastā slepkavošana, un tam pašam Potockim bija uzdots ar pieciem pulkiem katrā ziņā notvert Tarasu.

Sešas dienas kazaki gāja projām pa lauku ceļiem, bēg­dami no vajātājiem; tik tikko zirgi spēja izturēt neparasto bēgšanu un glāba kazakus. Bet Potockis šoreiz bija viņam uzliktā pienākuma cienīgs; nenoguris viņš tiem sekoja un panaca tos Dņestras krastā, kur Buļba bija apmeties atpūtā kādā pamestā, pussakritušā cietoksnī.

Virs pašas kraujas pie Dņestras upes varēja redzēt tā stāvos vaļņus un sabrukušās mūru atliekas. Šķembas un sa­dauzīti ķieģeļi klāja klints galotni, kas kuru katru mirkli varēja nobrukt un nogāzties lejā. Te tad no divi pusēm, kas piekļāvās laukiem, aplenca viņu kroņa hetmanis Potockis. Četras dienas sitās un cīnījās kazaki, atkaudamies ar ķieģe ­ļiem un akmeņiem. Bet izsilka krājumi un spēki, un Tarass nolēma izsisties cauri ierindām. Un gandrīz jau bija izsitu­šies kazaki un varbūt arī vēl šoreiz būtu uzticīgi pakalpojuši viņiem straujie zirgi, kad pēkšņi, paša skrējiena laikā, Tarass apstājās un iesaucās: «Stāvi! izkrita pīpe un tabaka; negribu, ka kaut pīpi dabū ienīstie ļachi!» Un noliecās vecais atamans un sāka meklēt zālē savu pīpi un tabaku, nešķiramo pavadoni jūrā un uz sauszemes, karagājienos un mājās. Bet pa to laiku piesteidzās bars naidnieku un satvēra viņu aiz varenajiem pleciem. Sakustējās viņš ar visiem locekļiem, bet nekrita vairs pie zemes, kā tas bija noticis agrāk, viņu sa­tvērušie haiduki. «Ek, vecums, vecums!» sacīja viņš, un sāka raudāt stiprais, vecais kazaks. Bet tā nebija vecuma vaina: spēks uzveica spēku. Vismaz trīsdesmit cilvēku karinājās viņam pie rokām un kājām. «Nu ir rokā krauklis!» sauca ļachi. «Tagad tikai jāsagudro, kādu viņam, sunim, godu labāk parādīt.» Un nosprieda ar hetmaņa atļauju sadedzināt viņu visu acu priekšā dzīvu. Turpat atradās kāds kails koks, kā galotni bija saspēris pērkons. Piesaistīja viņu dzelzs važām pie koka stumbra, pienagloja viņam rokas un, pacēluši viņu augstāk, lai no visām vietām būtu redzams kazaks, sāka tepat zem koka sakraut sārtu. Bet ne uz sārtu lūkojās Tarass, ne par uguni viņš domāja, kurā gatavojās viņu sadedzināt; viņš, bēdulis, raudzījās uz to pusi, kur atšaudījās kazaki: viņš redzēja visu no augstuma kā uz plaukstas. «Ieņemt, zēni, ātrāk ieņemt,» sauca viņš, «kalniņu, kas aiz meža: tur viņi nevarēs piekļūt!» Bet vējš neaiznesa viņa vārdus. «Nu būs pagalam, būs pagalam ne par ko!» runāja viņš izmisis un paraudzījās uz leju, kur spīguļoja Dņeštra. Prieks pa­zibēja viņa acīs. Viņš ieraudzīja aiz krūmiem izvirzāmies četras laivas, saņēma visus balss spēkus un skaļi klie­dza: «Uz krastu! uz krastu, zēni! Ejiet lejā pa nokalnes celiņu, kas ir pa kreisi. Pie krasta stāv laivas, ņemiet tās visas, lai jums nedzītos pakaļ.»

Šoreiz vējš pūta no otras puses, un kazaki sadzirdēja katru vārdu. Bet par tādu padomu viņš tūlīt dabūja sitienu ar mietu pa galvu, tā ka viss apgriezās viņa acīs.

Kazaki laidās rikšos pa nokalnes celiņu; bet aiz muguras tiem jau dzenas pakaļ. Redz: lokās un līkumo taks un bries­mīgi izvijas. «A, biedri! tas nekādi neiet!» sacīja visi, ap­stājās uz mirkli, pacēla savas pātagas, iesvilpās — un viņu tataru zirgi, atrāvušies no zemes, izstiepušies gaisā kā čūs­kas, pārlidoja pār bezdibeni un ielēca taisni Dņestrā. Tikai divi nesasniedza upi, nokrita no augstuma uz akmeņiem, no­zuda tur uz mūžīgiem laikiem ar zirgiem, nepagūdami pat ne iekliegties. Bet kazaki jau peldēja ar zirgiem pa upi un raisīja vaļā laivas. Apstājās ļachi pie bezdibeņa, brīnīdamies par nedzirdēto kazaku drosmi un domādami: vai viņiem lēkt, vai ne? Kāds jauns pulkvedis, jaunas, karstas asinis, skaistās polietes miesīgais brālis, kura bija apbūrusi nabaga Andriju, ilgi nedomāja un metās pilnā sparā ar zirgu pakaļ kazakiem, apmeta ar savu zirgu gaisā trīs kūleņus un uzkrita taisni uz asajām klintīm. To asie akmeņi saplosīja viņu gaba­los, viņš pazuda bezdibenī, un viņa smadzenes, sajauktas ar asinīm, apšļāca krūmus, kas auga gar nogāzes nelīdzenajām sienām.

Kad Tarass Buļba atžilba no sitiena un paraudzījās uz Dņestru, kazaki jau bija laivās un airēja; lodes bira uz viņiem no augšas, bet tos nesasniedza. Un iedegās vecā ata- mana acīs prieks.

«Ardievu, biedri!» sauca viņš tiem no augšas, «atcerieties mani un jau nākamajā pavasarī ierodieties te no jauna un krietni pasirojiet! Ko jūs iedomājaties, velna ļachi? Vai jūs domājat, ka pasaulē kas ir, no kā kazaks būtu nobijies? Pa­gaidiet vien, pienāks laiks, būs laiks, un jūs dabūsiet zināt, kas ir pareizticīgā krievu ticība! Pat jau tagad sajūt tālās un tuvās tautas: celsies no krievu zemes pašu cars, un nebūs pasaulē varas, kas viņam nepakļautos!…» Bet virs sārta pacēlās jau uguns, apņēma viņa kājas un pārklāja liesmām koku .. . Bet vai gan atradīsies pasaulē tādas ugunis, mocības un tāda vara, kas pārspētu krievu spēku!

Nav Dņestra nekāda mazā upe, un daudz tajā akaču, biezu upes niedru, sēkļu un dzelmainu vietu; laistās upes spogulis, pār ko skan gulbju dzidrās dziesmas, un lepnā nira ātri peld pa to, un daudz sloku, kuruchtanu sarkanām krūtīm un da­žādu citu putnu gan niedrēs, gan krastmalā. Kazaki ātri brauca šaurajās divu stūru laivās, rakstā cilāja airēs, uzma­nīgi pabrauca garām sēkļiem, satraucot paceļošos putnus, un runāja par savu atamanu

[1] vārda spēle: krieviski šilo nozīmē īlenu. Tulk