Tetis un jūra

Septītā nodaļa DIENVIDRIETENIS

Krēslā zvejnieks sajuta, ka nu nāks skaistie viļņi. Viņš uzvilka laivu augstu savā zemes ragā, pagrieza to ar ķīli gaisā un piesēja makšķeri. Pēc tam viņš ielīda cementa mājā un, kā bumbu saritinājis savu pelēko saburzītību, ļāva atnākt pilnīgai vientulībai.

No visiem vējiem zvejnieks visvairāk mīlēja dienvidrieteni. Tas bija sācis pūst un nerimās arī uz nakti. Tas bija rudens dienvidrietenis, kas varēja pūst daudzas nedēļas, līdz viļņi kļuva par gariem, pelēkiem kalniem, kas gāzās pāri salām.

Zvejnieks sēdēja savā mājā un redzēja ūdeņus augam augumā. Bija tik svētīgi skaisti, ka vairs nevajag ne par ko domāt. Nebija neviena stāstītāja un jautātāja, un nebija neviena, un nebija nekā, ko vajadzētu žēlot. Tikai debess un jūras neizdibināmība un neaptveramais milzīgums, kas plūda viņam garām un nekad nelika vilties.

Bija gandrīz tumšs, kad šo harmoniju iztraucēja trollītis Mumins, kas noslīdēja no kalna. Trollītis vēcinājās un trokšņoja, un beidzot sāka klaudzināt pa logu un kliegt, ka ir pazudusi viņa māmiņa. Zvejnieks viegli pasmaidīja un pakratīja galvu. Rūts bija stipri bieza.

Trollītis aizplivinājās tālāk kopā ar vēju, pa bangām brida atpakaļ pāri zemes mēlei un devās meklēt virsā jā.

Tad trollītis Mumins izdzirda tēti saucam un ieraudzīja pāri kalnam taustāmies vētras lāktura līgano gaismu. Sala naktī bija pilna ar bailēm, čukstiem un saucieniem; zeme kustējās zem trollīša ķepām, viņam skrienot.

«Māmiņa ir pazudusi,» trollītis Mumins nodomāja. «Viņa bija tik vientuļa, ka pazuda.»

Augšā akmeņu laukā sakņupusi sēdēja mazā Mija. — Vai redzēji? — viņa jautāja. — Akmeņi kustas.

— Kas man daļas par tiem! — sauca trollītis Mumins. — Māmiņa ir pazudusi!

— Māmiņas tā nemaz nevar pazust, — atteica mazā Mija. — Ja labi paskatās, gan jau viņas ir kaut kur aiz kāda pakšķa. Es tagad iešu un likšos uz auss, iekams visa sala nav aizrāpojusi prom no manis. Te būs diabolisks pandemoniums, tici man!

Nu vētras lākturis jau bija pie melnā līcīša. Trollītis Mumins devās uz turieni, tētis pagriezās un pacēla lākturi.

— Viņa taču nebūs iekritusi…

— Māmiņa prot peldēt, — sacīja trollītis Mumins.

Viņi kādu brīdi stāvēja klusi un lūkojās viens otrā; aiz bākas kalna dunēja jūra.

— Paklau, — tētis piepeši ieteicās. — Kur tu īstenībā pēdējā laikā uzturējies…?

— Ak — šur tur pa druskai, — trollītis Mumins nomurmināja un novērsa skatu.

— Man bija tik daudz darāmā, — tētis nenoteikti novilka.

Trollītis Mumins dzirdēja, kā akmeņu laukā griežas akmeņi, ar savādi sausu skaņu tie malās cits pret citu. — Tagad es iešu un pameklēšu krūmājā, — viņš noteica.

Bet tieši tobrīd bākas logā iedegās divas sveces, — māmiņa bija pārnākusi mājās.

Kad viņi ienāca, māmiņa sēdēja un lāpīja dvieli.

— Kur tu biji? — tētis izsaucās.

— Es? — māmiņa nevainīgi ievaicājās. — Es tikai drusku izmetu līkumu, lai izvēdinātu galvu.

— Tu nedrīksti mūs tā biedēt, — tētis sacīja.

— Tev jādomā par to, ka mēs esam pieraduši tevi vakaros redzēt mājās.

— Tieši tas jau ir tas šausmīgākais, — māmiņa nopūtās. — Ir vajadzīgas pārmaiņas. Cits pie cita pārāk pierod, un nekas nemainās, vai nav tiesa, mīlulīt?

Tētis nedroši blenza uz māmiņu, bet viņa tikai smējās un turpināja šūt. Tad viņš piegāja pie sienas kalendāra un uzvilka krustiņu, kas nozīmēja piektdienu; zem tā viņš pierakstīja: 5 balles.

Trollītim Muminam likās, ka jūras zirdziņa bilde ir pārmainījusies. Ka jūra vairs nav tik zila un ka mēness ir mazliet pārspīlēts. Viņš apsēdās pie galda un pēc iespējas klusāk teica:

— Māmiņ. Es dzīvoju laucītes krūmājā.

— Tu dzīvo tur? — māmiņa vaicāja. — Vai tā ir skaista?

— Ļoti skaista. Es domāju, ka tev varbūt kādreiz būs vēlēšanās to apskatīt.

— To gan es dikti gribētu, — māmiņa sacīja.

— Kad mēs iesim turp?

Trollītis Mumins žigli pacēla acis, tētis bija iedziļinājies savā vaskadrānas burtnīcā. Tad trollītis nočukstēja:

— Tagad, tūlīt. Tagad naktī.

— Jā-a, — māmiņa noteica. — Bet, vai nebūtu labāk iet tur rīt pa dienu visiem kopā?

— Tas nav viens un tas pats, — trollītis atbildēja.

Māmiņa pamāja un turpināja šūt.

Bet tētis rakstīja savā burtnīcā: «Vai var būt, ka atsevišķi fakti izmainās tikai tāpēc, ka ir nakts?

Pārbaudi: ko dara jūra naktī. Novērojums: mana sala tumsā ir daudz citādāka, utt. A) atsevišķas savādas skaņas un B) kaut kas tāds, kas, bez šaubām, nozīmē kustības.»

Tētis pacēla pildspalvu un sāka šaubīties. Viņš turpināja.

«Iekavās: vai ir iespējams, ka spēcīgas jūtas spēj izmainīt visu apkārtni? Piemēram, es patiešām biju ļoti noraizējies par trollīša Mumina māmiņu. Pārbaudi to!»

Viņš izlasīja uzrakstīto un centās domāt tālāk. Tas nebija iespējams. Tad viņš, pacēlies pirkstgalos, klusi aiztipināja uz savu gultu.

Iekams trollītis uzvilka segu pāri degunam, viņš noteica:

— Pirms dodaties gulēt, nodzēsiet kārtīgi lākturi. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem.

— Protams, mīlulīt, — māmiņa sacīja.

Kad tētis bija aizmidzis, trollītis Mumins paņēma vētras lākturi un apgaismoja māmiņai ceļu pār salu. Māmiņa apstājās virsājā un ieklausījās.

— Vai nakti vienmēr ir tā? — viņa jautāja.

— Naktīs ir mazliet nemierīgi, —sacīja trollītis Mumins. — Bet par to tev nevajag uztraukties. Tā ir tikai sala, kas pamostas, kad mēs guļam.

— Jā, jā, — māmiņa sacīja. — Laikam tā būs gan.

Trollītis līda pa priekšu cauri lielajai ieejai. Viņš dažreiz pagriezās, lai redzētu, vai māmiņa tiek līdzi. Brīdi pa brīdim viņa iesprūda starp zariem, bet galu galā izspraucās cauri un iznāca laucītē.

— Tad te tu dzīvo! — māmiņa izsaucās. — Šitik patīkami.

— Jumts pašlaik gan ir tāds patukšs, bet tev būtu vajadzējis redzēt, kāds tas bija zaļš… Vai šī tagad neizskatās kā ala, kad iekšā deg lākturis?

— Uz mata kā ala, — māmiņa piekrita. — Mums jāatnes šurp paklājs un kāda mazāka kaste, uz kuras apsēsties… Viņa pagrieza purniņu uz augšu un ieraudzīja starp mākoņiem peldam zvaigznes.

— Vai zini ko? — viņa sacīja. — Dažbrīd mani

pārņem sajūta, ka sala kopā ar mums peld. Mūs kaut kur dzen…

— Māmiņ, — trollītis piepeši ieteicās, — es sastapu jūras zirdziņus, bet viņi neliekas zinis par mani. Es tikai gribēju kādu brīdi paskrieties tiem blakus, smieties un skriet, tu saproti… Viņi bija tik skaisti…

Māmiņa pamāja.

— Es domāju, ka diez vai var būt draugos ar tādu jūras zirgu, — viņa nopietni teica. — Bet par tiem nav vērts justies apbēdinātam. Es domāju, ka uz tiem ir tikai jāskatās un jājūtas priecīgam, tāpat kā tu skaties uz skaistiem putniem vai uz ainavu.

— Varbūt tev ir taisnība,— trollītis Mumins sacīja.

Viņi ieklausījās vējā, kas šalca cauri krūmājam. Viņš pilnīgi bija aizmirsis Morru.

Trollītis sacīja:

— Vajadzētu ar kaut ko pacienāties.

— To mēs paspēsim rīt, — māmiņa noteica. — Mēs varam sarīkot te iekšā svētkus un ļaut atnākt pārējiem, ja tev tā patīk. Bija jauki redzēt, kā tu dzīvo. Tagad es iešu atpakaļ uz bāku.

Kad trollītis Mumins bija pavadījis savu māmiņu uz mājām, viņš nodzēsa vētras lākturi, lai būtu viens pats ar sevi. Vējš bija pieņēmies spēkā. Viņš gāja pāri salai pats sava drošuma apņemts, ko veidoja tumsa un jūras dunoņa, un kaut kas tāds, par ko bija runājusi māmiņa.

Te kalns noliecās pret melno līcīti, zem kraujas kaut kas iešļakstējās. Trollītis Mumins to dzirdēja gan, bet neapstājās; viņš klaiņoja tālāk; viņš bija viegls kā balons un it nemaz nebija samiegojies.

Tad viņš to ieraudzīja. Morra bija iznākusi uz salas, viņa staigāja un ošņājās zem bākas kalna. Klīda uz priekšu un atpakaļ, ostīja viršus un maldījās lejā uz krūmāja pusi.

«Viņa mani meklē,» trollītis nodomāja. «Bet lai viņa tagad nomierinās. Viņai vajag pārāk daudz petrolejas.»

Viņš brīdi stāvēja un vēroja Morras maldīgo klejojumu pa salu, viņš nejuta nekā cita, kā vien zināmu labestīgu iecietību.

— Rīt viņa varēs dancot, — trollītis Mumins noteica pie sevis. — Bet tagad ne. Šis ir mājas vakars.

Un, uzgriezis visiem muguru, viņš izvēlējās iet uz savu laucīti pa apkārtceļu.

Trollītis Mumins pamodās, saulei lecot, panikas pārņemts. Viņš bija ieslēgts savā guļammaisā, sasaistīts un gandrīz vai nožņaugts mitrajā karstumā; kaut kas turēja viņu ciet, un viņš nevarēja dabūt ārā ķepas. Viss bija sagājis grīstē, viņu apņēma savāda, brūna puskrēsla, un smaka bija tāda kā dziļi zem zemes.

Viņš atvilka rāvējslēdzēju. Ap purniņu griezās skujas un zeme, visa pasaule bija pārmainījusies, viņš bija pilnīgi pamests. Ložņāja un līda brūnas saknes, — tās bija visur: tās bija spērušas lielu soli šķērsām pāri guļammaisam. Koki tagad nekustējās, bet tumsā tie bija gājuši viņam tieši pāri. Viss mežs bija izrāvis savas saknes un kāpis viņam virsū, it kā viņš būtu no akmens. Parastajā vietā atradās sērkociņu kastīte un tai blakus pudele ar melleņu sulu. Bet laucīte bija pazudusi, — tās vairs nebija. Viņa tuneļi atkal bija aizauguši. Tikai pirmatnējais bēgošu koku mežs bija visur, kur viņš līda un līda, vilkdams sev līdzi guļammaisu, jo tas bija ļoti jauks guļammaiss un turklāt — dāvana.

Nu viņš ieraudzīja vētras lākturi. Tas karājās tur, kur tam jākarājas — savā kokā, bet koks bija aizceļojis prom.

Trollītis apsēdās uz savas astes un spalgā balsī iebrēcās pēc mazās Mijas. Viņa tūlīt atsaucās. Raidīdama garu virkni glābšanas signālu; viņas balss bija kā maza, ļoti dzidra trompete. Vai arī kā spalgs bojas pulkstenis. Trollītis uzņēma virzienu un metās līšus.

Nu jau pavērās dienasgaisma, un viņam pretī lidoja vētra. Trīcošām kājām trollītis Mumins piecēlās un ar neparastu atvieglojumu nolūkojās Uz mazo Miju. Viņam gandrīz vai likās, ka viņa ir skaista.

Daži sīkie krūmi, kuriem bija bijis vieglāk izraut saknes, nesukāti un apmulsuši, jau bija tālu prom virsājā. Sūna bija ielīdusi zemē un tapusi par dziļu, zaļu gravu.

— Uz kurieni tie iet? — trollītis Mumins sauca.

— Kāpēc viņi rauj ārā savas saknes… Es nekā nesaprotu…

— Tiem ir bail, — mazā Mija atbildēja, skatīdamās viņam virsū. — Tiem ir tik ļoti bail, ka ikviena skuja ir saslējusies stāvus, tie ir pat vairāk nobijušies nekā tu! Ja es nezinātu, ka ir otrādi, tad es domātu, ka kāda Morra ir mētājusies apkārt pa salu. Ko?

Trollītis Mumins sajuta tukšumu vēderā un apsēdās viršos. Virši, paldies Dievam, auga, kā aizvien, tie neskarti ziedēja. Tie bija nolēmuši palikt.

— Kāda Morra, — mazā Mija domīgi turpināja.

— Kāda liela, auksta Morra, kas maldās apkārt un šur tur apsēžas… Un vai tu zini, kas notiek tur, kur viņa ir sēdējusi?

Protams, ka viņš zināja. Tur nekas nespēj augt. Nekad vairs. Ne stiebriņš.

— Ko tu tā blenz uz mani?! — trollītis Mumins iesaucās.

— Vai es blenžu uz tevi? — mazā Mija nevainīgi vaicāja. — Kāpēc gan? Varbūt es blenžu uz kaut ko, kas stāv tev a i z muguras…

Trollītis uzšāvās kājās un apsviedās riņķī.

— Hā! — Es pamuļķojos! — mazā Mija aizrautīgi kliedza. — No kā tev ir bail? Vai nav jocīgi, ka visa daba izbīstas un bēg prom? Mani tas kolosāli interesē.

Bet trollītis Mumins domāja, ka tas nav jocīgi. Krūmājs bija ceļā uz bāku. Tas bija sācis ceļot šķērsām pāri salai uz bākas kāpnēm: katru nakti mežs panāksies mazliet tuvāk, lidz pirmā ložņājošā egle sāks spiesties pret durvīm, lai laiž to iekšā.

— Mēs neatvērsim, — viņš noteica un piepeši ielūkojās tieši mazās Mijas acīs, kas bija priecīgas un izsmējīgas un zināja visu par viņa noslēpumiem.

Tas gandrīz bija atvieglojums.

Tūlīt pēc brokastu kafijas tētis devās lejā un apsēdās uz bākas sarga plaukta. Viņš iegrima pārdomās.

Vaskadrānas burtnīca bija gandrīz pilna ar pārdomām par jūru. Tagad viņš bija uzrakstījis gluži jaunu virsrakstu «Jūras pārmaiņas nakti» un pavilcis zem tā svītru. Tētis ilgi lūkojās uz tukšo papīru, ko vētra pūlējās izraut viņam no ķepām. Viņš nopūtās un aizšķīra līdz 5. lappusei, pret kuru viņš juta lielu vājību. Tur viņš bija izprātojis, ka melnais līcītis ir savienots ar jūru pa reibinoši dziļu tuneli, (skatīt attēlu), un caur to diemžēl lejā saplūda bagātības, viskijs un skeleti. Sarūsējusī skārda kanna nejauši bija nonākusi malā A. Ja nu kāds vai kaut kas, ko mēs saucam par X, stāv lejā pie B un pūš vai velk ūdeni, tad tam ir jāceļas un jāgrimst, lai izskatītos, it kā jūra elpotu. Kas bija X? Kāds jūras nezvērs. Tomēr — to nevarēja pierādīt. Tātad Jūra bija attiecināma uz nodaļu par «Pieņēmumiem», kas kļuva aizvien garāka un garāka.

1. nodaļā «Fakti» tētis bija konstatējis, ka dziļāk ūdens ir aukstāks. To jau viņš zināja arī agrāk, vajadzēja tikai iebāzt ūdenī kāju, bet šoreiz lieta tika pierādīta ar atjautīgi konstruētu pudeli. Kad pudeli izvilka, ūdens spiediens bija iespiedis korķi pudeles kaklā. Tālāk: ūdens ir smags un sāļš. Tas ir smagāks pašā apakšā, bet daudz sāļāks virspusē. Pierādījums: seklie sālsūdens avoti. Tie ir ļoti sāļi. Un, ja ienirst, tad jūt dziļumu.

Jūras aļģes tiek izsviestas aizvēja, nevis vēja pusē. Ja dēļa galu iesviež vētrā no bākas kalna, tas neizpeld krastā, bet peld apkārt salai gabaliņu nost no krasta. Ja dēli tur pret apvārsni, izskatās, it kā apvārsnis būtu apaļš. Kad ir slikts laiks, ūdens līmenis ceļas, bet dažreiz var būt otrādi. Ikkatrs septītais vilnis ir milzīgi liels, bet kādu reizi tas var būt arī devītais, un dažreiz nav itin nekādas kārtības.

Kurp dodas vētras balto putu sienas un kā tās rodas? Kāpēc? Visām šīm un milzum daudz citām lietām tētis centās atrast izskaidrojumu, bet tas bija ļoti grūti. Viņš nogura un nu jau rakstīja nezinātniski: «Tādai salai nav nekādu tiltu un nekādu žogu, tā ka nevar nevienu ne ielaist, ne izlaist. Tātad tas nozīmē, ka tu jūties… Nē.» Tētis pārvilka pārdomām melnu svītru. Viņš pārgāja pie sīkās nodaļas par «Faktiem».

Nu atkal tā bija klāt, šī reibinošā doma, ka jūrai nav it nekādu likumu. Viņš žigli to atvairīja. Viņš gribēja saprast. Viņam vajadzēja apjēgt jūru, lai tā viņam varētu iepatikties un lai viņš spētu saglabāt cieņu pats pret sevi.

Kamēr tētis tā sēdēja un gudroja, māmiņa bija iegājusi aizvien tālāk un tālāk savā dārziņā. Viņa atrada labu tiesu, ko vajadzētu pārgleznot. Mazpamazām viņa kļuva drošāka un noslēpās tikai tad, kad izdzirda čīkstam vītņu kāpnes. Tā kā māmiņa bija ielāgojusi, ka, ieejot sienā, viņa nekļūst lielāka par kafijas kannu, tad viņa šur un tur dārzā uzgleznoja milzum daudz mazu māmiņu. Ja nu kāds no ģimenes viņu ieraudzītu… Ja vien viņa izturēsies klusu, tie diez vai apjēgs, kura māmiņa ir īstā.

— Šitas ir tīrais viduspunkta vājprāts, — uzskatīja mazā Mija. — Vai tu nevarēji uzgleznot arī mūs, ne tikai pati sevi?

— Jūs taču esat uz salas, — sacīja māmiņa.

Viņa bija vaicājusi trollītim Muminam par ģimenes svētkiem viņa laucītē, bet viņš tikai bija kaut ko nomurminājis un izšmaucis ārā.

«Tas ir jūras zirdziņš,» māmiņa domāja. «Jā, jā, kā iet laiks.» Un viņa uzgleznoja vēl vienu māmiņu, kas sēdēja zem ceriņu krūmiem un jutās jauki.

Trollītis Mumins lēnām kāpa lejup pa vītņu kāpnēm un augšā kalnā. Nu vairs nebija laucītes, nedz arī jūras zirgu.

Viņš stāvēja un lūkojās uz māmiņas dārziņu zem kalna kraujas. Visi ērkšķrozīšu krūmi bija novītuši tāpēc, ka piepeši tiem klājās pārāk labi un tiem nebija jāpretojas smiltīm un akmeņiem visapkārt. Tagad dobes vidū māmiņa bija uzcēlusi mazu žodziņu: tas apņēma kaut ko ļoti skaistu. Viņa bija mēģinājusi iestādīt ko no jauna, kas nu tas arī nebūtu.

Pār kalnu, elsdama un pūzdama, nāca mazā Mija.

— Sveiks! — viņa teica. — Uzmini, kas tas ir? Vari minēt trīs reizes.

— Pasaki pati, — sacīja trollītis Mumins.

— Ābols, — Mija pasludināja. — Viņa ir iestādījusi ābolu. Tas izpeldēja krastā. Viņa saka, ka sēkliņas var sākt augt un kļūt par koku.

— Ābols, — trollītis apstulbis atkārtoja. — Bet tam taču vajag sazin cik gadu!

— Par to tu vari būt drošs, — atteica mazā Mija un aizpūta tālāk.

Trollītis palika stāvam un lūkojamies uz sētu, kas bija tik jauki uztaisīta un kam bija attāla līdzība ar verandas margām ielejā. Viņš sāka pie sevis smieties. Visā pasaulē nebija neviena tik stūrgalvīga kā viņa māmiņa. Viņš prātoja: vai tik no šī ābola tomēr neizaugs koks. Viņa bija tā vērts.

Un ja tā labi apdomā, tad mājiņa būtu patīkamāka nekā laucīte. Mājiņa, kuru pats uzbūvē. Logos viņš varētu salikt skaistus, apaļus akmeņus.

Tikai pēcpusdienā tētis un māmiņa pamanīja, ka mežs ir paspēris apņēmīgu soli tuvāk bākai. Visvairāk bija steigušies alkšņi. Tie līzdami bija tikuši salai jau līdz pusei; tikai alksnis, kam ap kaklu bija «Piedzīvojuma» tauva, bija palicis stāvam un stiepās tā, ka gandrīz vai nožņaudzās. Kailās apses, kas vairs nespēja izčaukstināt savas bailes, bailīgos baros bija izkliedētas pa virsāju.

Koki atgādināja kukaiņus; viņu garās, taustīgās saknes apmeta pusloku ap akmeņiem un satvēra viršus, lai noturētos dienvidrietenī.

— Bet ko viņi grib? — māmiņa čukstēja, palūkojusies uz trollīša Mumina tēti. — Kāpēc viņi tā dara?

Tētis kodīja pīpi un izmisis meklēja kādu izskaidrojumu. Bija tik šausmīgi, ka jāsaka «es nezinu», viņš bija noguris no nekā nesaprašanas.

Beidzot viņš sacīja:

— Naktī jau kaut kas tāds notiek… saproti, nakts pārvērtības.

Māmiņa stingi vērās viņā.

— Tā varētu domāt, — tētis nervozi turpināja. — Es gribēju teikt, kaut kādas slepenas pārvērtības ārā tumsā, un, ja mēs arī iejauksimies un to visu palielināsim, es domāju: to sajukumu, tad tas taps tik liels, ka viss būs turpat, kur bijis, kad tu pamodīsies…

— Bet, mīļais, — māmiņa uztraukti sacīja.

Tētis kļuva sveloši sarkans.

Pēc ilga, mulsa klusuma trollītis Mumins nomurmināja:

— Tiem ir bail.

— Tu tā domā? — tētis pateicīgi vaicāja. — Bet nu tu pateici kaut ko… — Viņš palūkojās visapkārt uz izplēsto zemi. Ikviens koks bija aizgājis prom no jūras.

— Tagad es saprotu! — tētis izsaucās. — Tiem ir bail no jūras. Jūra tos ir nobiedējusi. Es j u t u, ka kaut kas notiks, kad šonakt biju ārā… — Viņš atvēra vaskadrānas burtnīcu un ņēmās to šķirstīt. — Te ir kaut kas, ko es šorīt ierakstīju… pagaidi maķenīt. Es šo lietu pārdomāšu…

— Kā tu domā, vai tam būs vajadzīgs ilgs laiks? — māmiņa vaicāja.

Bet tētis jau bija ceļā uz bākas kalnu, iebāzis degunu savās piezīmēs. Viņš paklupa uz kāda krūma. Un viņš nozuda starp eglēm.

— Māmiņ, — ierunājās trollītis Mumins. — Es domāju, ka par šito nevajag raizēties. Tie gabaliņu paskries un ielaidīs saknes kaut kur citur un turpinās augt.

— Tu tā domā? — māmiņa vārgā balsī teica.

— Varbūt viņi ap tavu dārziņu iztaisīs lapeni, — trollītis Mumins centās skaidrot. — Būs tik glīti — bērziņi ar gaiši zaļām lapām…

Māmiņa paskurināja galvu un devās uz bāku. — Tas bija laipni no tevis, — viņa sacīja. — Bet es domāju, ka nav normāli, ja daba tā izturas. Mājās tā šādi nekad nerīkojās.

Viņa nolēma ieiet savā dārziņā un uz brīdi nomierināties.

Trollītis atbrīvoja alksni no «Piedzīvojuma» tauvas. Spīdot dzidrām un caurspīdīgām rudens debesīm, dienvidrietenis bija pieņēmies spēkā, un bangu viļņi pie rietumu zemes raga bija augstāki un baltāki nekā jebkad. Trollītis klaiņoja pa salu un nogūlās viršos; viņš jutās mierīgs un gandrīz priecīgs. Beidzot viņi bija pamanījuši pārmaiņas; tas sagādāja lielu atvieglojumu.

Kāda aizmirsta kamene laipni baukšķinājās ap viršu ziediem. Virši nebija nobijušies, tie auga, kur augdami. Padomā, ja viņš novietotu savu mājiņu tieši šeit! Ļoti zemu. Ar plakaniem akmeņiem durvju priekšā.

Kad saule pazuda platā ēnā, trollītis pamodās. Viņam līdzās stāvēja tētis un skatījās ar ļoti raižpilnām acīm.

— Kā iet? — trollītis Mumins jautāja.

— Neiet it nemaz, — tētis atbildēja un apsēdās viršos. — Šitas atgadījums ar kokiem visu sabojā. Es saprotu jūru mazāk nekā jebkad. Te nekur nav nekādas kārtības. — Viņš noņēma bākas sarga cepuri un sāka to ņurcīt, salocīja un atkal izgludināja.

— Saproti, — sacīja tētis. — Ideja ir tāda, ka jāatrod jūras slepenie likumi. Lai man jūra varētu patikt, man tā ir jāsaprot. Es nevaru priecāties par šo salu, ja man nepatīk jūra.

— Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem, — trollītis Mumins dedzīgi piebilda un piecēlās. — Lai tie varētu iepatikties,—es domāju.

— Jūra izturas katrreiz savādāk, — tētis turpināja. — Sazin kā — te tā, te šitā. Šonakt tā pārbiedēja visu salu. Kāpēc? Kas notika? Nav nekādas sistēmas. Un, ja ir, tad es to nespēju izprast.

Viņš jautājoši palūkojās uz trolliti Muminu.

— Es domāju, ka tu saprastu, ja tāda būtu, — sacīja trollītis Mumins. Viņš jutās briesmīgi glaimots, ka tētis runāja ar viņu par lielām, svarīgām lietām, un dikti piepūlējās aptvert, par ko ir runa.

— Tu saki? — tētis ievaicājās. — Ka nemaz nav tādas sistēmas?

— Noteikti nav, — viņa dēls atbildēja un izmisis cerēja, ka šī ir pareizā atbilde.

No zemes raga gaisā pacēlās kaijas un klaigādamas laidelējās pa salu. Bangas, kā elpa, bija jūtamas zem kājām.

— Bet tad taču jūrai ir jābūt dzīvai! — tētis gudroja. — Tā spēj domāt. Tā uzvedas tieši tā, kā tai labpatikas… to nevar saprast… Ja jau mežam ir bail no jūras, tad taču tas nozīmē, ka jūra ir dzīva?

Trollītis, gluži sausu muti no sasprindzinājuma, pamāja.

Kādu brīdi tētis klusēja. Tad viņš piecēlās un sacīja:

— Tad jau tā ir jūra, kas elpo melnajā līcītī. Tā ir jūra, kas rausta svērteņu auklu. Viss ir skaidrs… Tā paņēma manu viļņlauzi, lai mani kaitinātu, un salika jūras zāles manā tīklā un centās nočiept laivu…

Viņš stāvēja un saverkšķētu purniņu blenza uz zemi, un piepeši viņš iztaisnojās un ar milzīgu atvieglojumu teica:

— Tad jau man nemaz nevajag saprast. Jūrai tikai ir nejauks raksturs…

Trollītis Mumins juta, ka nu tētis sarunājas pats ar sevi, un nekā neatbildēja. Viņš redzēja tēti aizejam uz bākas kalnu, vaskadrānas burtnīca palika guļam viršos.

Nu jau bija salaidušies vairāk jūras putnu. To bija liels mākonis, un tie klaigāja kā apsēsti. Trollītis Mumins nekad nebija redzējis tik daudz putnu vienkopus. Tur bija arī sīkie putni, tie virpuļoja histēriskos līkumos, un no saliņām šurp traucās jauni pulki. Trollītis tos nopētīja un saprata, ka arī putni bēg no Morras aukstuma. Bet tur viņš nekā nevarēja līdzēt. Un, starp citu, kāda tam nozīme? Tētis bija runājis ar viņu gluži citādi; viņš jutās neprātīgi lepns.

Zem bākas stāvēja pārējie un blenza uz putniem, kas ar savu izbīli piepildīja visas debesis. Un piepeši lidoņi metās uz jūru. Putni pazuda, tie aizlaidās tieši uz jūru, — vienā acumirklī tie bija prom. Palikušas bija tikai bangas.

Dunoņa bija ļoti spēcīga, putas kā sniegs lidoja pār salu, pie rietumu zemes raga viļņi pacēlās kā balti pūķi ar atplestām rīklēm.

«Tagad gan zvejnieks ir apmierināts,» nodomāja trollītis Mumins.

Viņš redzēja visu, kā tas notika. Apgāzās zvejnieka betona māja. Nākošais vilnis sašķaidīja sienas.

Zvejnieks bija atrāvis vaļā durvis un kā plandoša svītra izskrēja cauri putām. Viņš palīda zem savas laivas, kas gulēja uz kalna ar ķīli gaisā. Arā, pie zemes mēles, kalns bija gluds un tīrs, tikai dzelzs cemmes, kā pāri palikuši zobi, slējās gaisā.

«Pie manas mūžīgās astes,» nodomāja trollītis Mumins. «Tētim bija taisnība. Jūrai patiešām ir dikti nejauks raksturs!»

— Bet viņš taču ir gluži slapjš! — māmiņa izsaucās. — Varbūt viņam trāpīja kādas stikla šķembas, kad logs… Mums par zvejnieku jāparūpējas, jo viņam vairs nav māju!

— Es iziešu ārā un apskatīšos, kā tur izskatās, — tētis sacīja. — Esmu nodomājis aizsargāt savu salu!

— Bet viss zemes rags taču ir pārplūdis, tas ir bīstami! — māmiņa sauca. — Padomā, ja nu viļņi aizrauj tevi līdzi…

Tētis aizskrēja pēc svērteņa auklas, kas karājās zem vītņu kāpnēm. Viņš jutās pacilāts, galva likās viegla kā mākonis.

— Tu nebaidies, — viņš sacīja. — Lai jūra uzvedas, kā tai labpatikas, man gar to nav nekādas daļas. Es esmu nodomājis aizsargāt tos, kas dzīvo uz šīs salas, — ikvienu. Tagad es zinu.

Tētis devās lejā pa kalnu, mazā Mija kā blusa lēkāja viņam riņķī; viņa kaut ko kliedza, ko vējš satvēra un aiznesa sev līdzi. Trollītis Mumins palika stāvam virsājā un stingi lūkojamies uz zvejnieka zemes mēli.

— Tu vari nākt līdzi, — sacīja tētis. — Ir pienācis laiks iemācīties kauties.

Viņi skrēja lejup pa salu un nonāca pie pārplūdušā raga. Mazā Mija no sajūsmas lēca ar abām kājām; viņas matu cekuls bija atrisis vētrā, un mati plīvoja ap viņu kā ērkšķains oreols.

Tētis aplūkoja dusmīgo jūru, kas visā savā milzīgumā vēlās uz salu; tā pacēla putas un garā, reibinošā rijienā iesūca tās atpakaļ. Bet pāri ragam jūra — dunošā brīvībā, sūtīja vienu vilni pēc otra. Te viņiem vajadzēja tikt pāri. Tētis apmeta cilpu ap vēderu un pasniedza virvi savam dēlam.

— Tagad tev jāturas pavisam morriski, — viņš sacīja. — Apmet sev riņķī auklu, nostiep un nāc man līdzi! Tagad mēs apmānīsim jūru! Sasodīts vējš, vai saproti! Sasodīts!

Tētis pagaidīja, līdz garām aizvēlās liels vilnis, pēc tam viņš devās pa glumajiem akmeņiem, paturot acīs klinti, gabaliņu tālāk. Kad virsū brāzās nākošais vilnis, tētis jau bija ticis klintij garām. Aukla starp viņu un trollīti Muminu nostiepās pret klints sienu; jūra izsita no apakšas ķepas un viņi ievēlās bangās. Bet aukla viņus turēja.

Kad vilnis bija aiztraucis garām, viņi pa akmeņiem slidinājās uz priekšu un pie nākošā klints bluķa manevru atkārtoja.

«Tev vajadzētu iemācīties prasties kaunu,» tētis sarūgtināts nodomāja, attiecinādams to uz jūru. «Visam ir savs mērs… Mūs tu vari tramdīt, mēs to paciešam. Bet mesties virsū zvejniekam, šitai kārnajai aļģu garnelei, kas tevi tikai apbrīno, — tas ir aizskaroši.»

Nu atkal nāca viļņu kalns un noslīcināja tēta niknumu.

Viņš bija gandrīz klāt. Aukla savilkās ap tēta vēderu. Viņš satvēra klints malu un iekrampējās ar visām četrām ķepām. Viņu apšļāca jauns, zaļš tumšums, un aukla atslāba.

Kad tētis atkal paslēja purniņu virs ūdens, viņš žigli izrāpās uz zemes raga. Ķepas trīcēja. Viņš metās vilkt savu dēlu, kas bezpalīdzīgi šūpojās kaut kur aizvējā.

Viņi sēdēja un sala blakus viens otram uz kalna. Otrā pusē kā bumbiņa lēkāja mazā Mija, un viņi saprata, ka viņa tiem urravo. Tētis un trollītis Mumins saskatījās un iesmējās. Viņi bija piemānījuši jūru.

— Kā klājas? — uzsauca tētis, pabāzis purniņu zem laivas. Zvejnieks pagrieza pret viņu savas dzidrās, zilās acis. Viņš bija ļoti slapjš, bet stikla gabali nebija viņu sagraizījuši.

— Kā būtu, ja iedzertu tasi kafijas? — tētis kliedza cauri vētrai.

— Es nezinu, tas bija tik sen… — zvejnieka balss skanēja kā apdzisis, prom lidojošs pīkstiens. Piepeši tētim sametās, zvejnieka dikti žēl. Viņš bija arī maziņš. Viņš nekad nespētu aizbraukt mājās.

Tētis piecēlās un paskatījās uz trollīti Muminu. Viņš paraustīja plecus un savilka seju grimasē, kas nozīmēja, ka ir noticis tā, kā noticis, un tur vairs nekas nav darāms. Trollītis Mumins pamāja.

Viņi sāka iet uz pašu attālāko zemes mēles galu; vētra pieglauda viņu ausis pie galvas, acīs koda sāļums. Kad tētis un trollītis vairs tālāk nevarēja tikt, viņi apstājās un ielūkojās lepnajā putu pīlārā, kas ar katru jaunu vilni pacēlās priekšā — lēnām, gandrīz svinīgi, un atkal nogrima atpakaļ jūrā.

— Tas katrā ziņā ir varens ienaidnieks! — kliedza tētis cauri bangām.

Trollītis Mumins pamāja: viņš nebija dzirdējis tēta teikto, bet saprata, ko viņš domā.

Nu kaut kas iebrauca viļņos: tā bija kāda kaste. Tā peldēja gar ragu un trakā ātrumā drāzās uz aizvēja pusi, tā šķita smaga. Dīvaini, cik labi dažkārt var saprast viens otru nerunājot. Trollītis Mumins ļāva vilnim iešūpot sevi atkal jūrā, tas vilka viņu uz kastes pusi, un krastā tētis atspērās ar abām ķepām.

Nu trollītis satvēra kasti: tā bija smaga, ar virves rokturi. Aukla nostiepās ap trollīša vēderu, viņu vilka uz leju: šī bija visspriegākā un bīstamākā rotaļa, kādu viņš jebkad bija piedzīvojis. Un trollītis to spēlēja ar savu tēti.

Viņi uzvilka kasti kalnā: tā bija gluži vesela. Liela, smalka ārzemju kaste ar viskiju, un teksts uz tās bija uzkrāsots sarkanā un zilā krāsā ar izrotājumiem.

Tētis pievērsa skatu jūrai. Viņš lūkojās uz savu jūru izbrīnīts un apbrīnodams. Tagad viļņi bija ļoti zaļi un to galotnēs mirgoja vakara saules sarkanā gaisma.

Kad zvejnieks bija iestiprinājies ar viskiju, viņu uzvilka augšā salā. Māmiņa stāvēja un gaidīja ar bākas sarga vecajām drēbēm uz rokas. Viņa bija atradusi tās sekretāra apakšējā atvilktnē.

— Bet nu lai viņš iet aiz akmens un pārģērbjas, — māmiņa apņēmīgi sacīja. — Ir gluži vienalga, vai bikses ir neglītas vai nav. Tās ir siltas un ir piederējušas godīgam bākas sargam, kuram nav par tām jākaunas. Kaut arī viņš bija melanholisks.

Māmiņa ielika drēbes zvejnieka rokās un aizstūma viņu aiz akmens.

— Mēs esam atraduši veselu kasti viskija, — paskaidroja trollītis Mumins.

— Tas ir jauki! — izsaucās māmiņa. — Tad mums jārīko izbraukums.

Tētis smējās un sacīja:

— Tev tik izbraukumi vien prātā.

Zvejnieks parādījās soli pa solītim gabardīna mētelī un ļoti nodilušās biksēs.

— Nē, skat, tik, tās taču der kā uzlietas! — māmiņa sauca. — Tagad mēs iesim mājās un dzersim kafiju.

Tētis pamanīja, ka viņa sacīja «mājās» un nevis bākā. Tā bija pirmā reize, kad viņa tā teica.

— Nē, nē, nē! — kliedza zvejnieks. — Tur ne. — Pārbijies viņš blenza uz savām biksēm, tad, ko kājas nes, metās prom uz salas iekšieni. Viņi redzēja to pazūdam krūmājā, kas bēga prom.

— Tev būs jāaiznes viņam termoss, — sacīja māmiņa trollītim Muminam. — Jūs taču uzvilkāt kārtīgi to kasti krastā?

— Neraizējies, — sacīja tētis. — Tā ir dāvana no jūras. Dāvanas atpakaļ neņem.

Tovakar viņi dzēra tēju mazliet agrāk.

Pēc tam pārvietoja saliekamo spēli uz kartona plātnes un māmiņa noņēma no plīts malas karameļu kārbu.

— Jūs varat katrs paņemt piecas, jo šī ir neparasta diena, — viņa sacīja. — Diez vai zvejnieks ēd karameles…

— Vai zini ko? — tētis teica. — Man aizvien sabojājās oma, kad es atradu uz kalna karameles.

— Kāpēc tā? — māmiņa izbrīnīta vaicāja.

— Tev taču garšo svītrainās karameles.

— Ek, — tētis novilka un kautrīgi iesmējās.

— Tāpēc laikam no tās izpētes nekas neiznāca. Es nezinu.

— Tu juties muļķīgi, — piebilda mazā Mija.

— Divas karameles var uzskatīt par vienu, ja tās ir saķepušas kopā. Vai tu domā jūrai atmest ar roku?

— It nemaz, — tētis izsaucās. — Vai tad es atmetu tev ar roku, lai gan es nesaprotu, kāpēc tu izturies muļķīgi?

Visi smējās.

— Saprotiet, — tētis teica un paliecās uz priekšu, — jūra ir viena liela būtne, kas dažreiz ir labā un dažreiz sliktā omā. Mēs nevaram zināt, kāpēc. Mēs redzam tikai tās virspusi. Bet, ja mums patīk jūra, tad pārējam nav nozīmes… vienu var iegūt ar otra palīdzību.

— Vai tagad tev patīk jūra? — trollītis Mumins bikli vaicāja.

— Man jūra allaž ir patikusi, — tētis sašutis sacīja. — Mums visiem patīk jūra. Tāpēc jau mēs braucam šurp, vai tad ne? — Viņš paskatījās uz māmiņu.

— Nu tāpēc jau gan, — viņa piekrita. — Tagad es atradu gabaliņu, kas der šitai melnajai vietai. Skatieties.

Viņi noliecās pār saliekamo spēli un apbrīnoja to.

— Te būs viens liels, pelēks putns! — sauca mazā Mija. — Uz otrā ir ģīmis, tas ir balts. Putni lido prom, it kā zem astes būtu uguns!

Kad nu viņi zināja, par ko ir runa, viņi īsā laikā salika no gabaliņiem četrus putnus. Uznāca krēsla, un māmiņa aizdedzināja vētras lākturi.

— Vai jūs šonakt gulēsiet ārā? — viņa vaicāja.

— Nē-e, — mazā Mija atbildēja. — Mūsu mājas ir aizaugušas.

— Esmu nodomājis tās vietā uzcelt savu mājiņu, — trollītis Mumins paskaidroja. — Kaut kad. Varēsiet nākt ciemos.

Māmiņa pamāja. Viņa stāvēja un skatījās uz liesmu, līdz tā kļuva lielāka. — Palūko, kā izskatās ārā, — viņa sacīja Mumintētim.

Piegājis pie ziemeļu loga, viņš atvēra to. Pēc brīža tētis sacīja:

— Nevar redzēt, vai tie kustas vai ne. Pūš tikpat stipri kā pirmīt. Nu gan būs astoņas balles.

Viņš aizvēra logu un atgriezās pie galda.

— Tie sāk staigāt vēlāk naktī, — sacīja mazā Mija ar spīdošām acīm. — Lien un kunkst, un šļūc augšā pa kalnu — šitā!

— Jūs taču nedomājat, ka tie mēģinās tikt iekšā! — izsaucās trollītis Mumins.

— Skaidrs, ka tie mēģinās tikt iekšā, — mazā Mija sacīja un pazemināja balsi. — Vai tu nedzirdi, kā akmeņi dauzās lejā pret durvīm? Tie veļas no visām pusēm, uz kāpnēm ir drūzma… Un . koki — cieši, cieši — ložņā ap bāku, lai ar visām saknēm rāptos augšā pa bākas sienu un ieskatītos ikvienā logā — istabā kļūst tumšs…

— Nē! — iesaucās trollītis Mumins un aizsedza purniņu ar ķepām.

— Mīļā, mazā Mija, — māmiņa pārmeta. — Tas notiek tikai tavā galvā.

— Mēs uzņemsim visu mierīgi, — tētis sacīja.

— Nav nekāda iemesla bažām. Ja daži nabaga krūmi ir nobijušies no jūras, tad tas visļaunāk ir viņiem pašiem. Es par šo atgadījumu parūpēšos.

Krēsla tapa par tumsu, bet neviens nedevās pie miera. Viņi atrada un salika vēl trīs putnus. Tētis sēdēja, iedziļinājies virtuves skapja zīmējumos.

Vētra ārpusē darīja bākas istabu ļoti drošu. Dažbrīd kāds ieteicās kaut ko par zvejnieku un prātoja: diez kā viņam klājas un vai viņš ir atradis termosa pudeli un dzēris no tās.

Pamazām trollītis Mumins sāka just nemieru. Bija laiks iet lejā pie Morras. Viņš bija solījis, ka šonakt viņa dejos. Trollītis sadrūvējās un palika kluss.

Mazā Mija paskatījās uz viņu ar spodrām, ērkšķu plūmju krāsas acīm. Piepeši viņa ieteicās:

— Tu aizmirsi auklu krastmalā.

— Auklu? — trollītis Mumins pārvaicāja.

— Bet es to paņēmu…

Mija stipri iespēra viņam zem galda. Trollītis piecēlās un vientiesīgi teica:

— Kā tad, jā. Man jāaiziet pēc tās. Ja nu jūra ceļas un aukla aizpeld…

— Ej uzmanīgi, — māmiņa sacīja. — Visur ir tik daudz sakņu, mums ir tikai viens lampas stikls. Un esi tik labs, paskaties tēta zinātnisko darbu.

Pirms trollītis Mumins aizvēra durvis, viņš paskatījās uz Miju. Bet viņa, bezbēdīgi svilpodama caur priekšzobiem, sēdēja un meklēja spēles gabaliņus.