TIMURS UN VIŅA KOMANDA

ARKĀDIJS GAIDARS

Jau kopš trim mēnešiem bruņu diviziona komandiera pulkveža Aleksandrova nebija mājās. Domājams, ka viņš bija frontē.

Vasaras vidū viņš atsūtīja telegrammu un ieteica savām meitām Olgai un Žeņai atlikušās brīvdienas pavadīt vasarnīcā Maskavas tuvumā.

Atstūmusi raibo lakatiņu pakausī un atspiedusies uz slotaskāta, Žeņa sabozusies stāvēja Olgas priekšā, bet tā viņai teica:

— Es braukšu ar mantām, bet tu sakop dzīvokli! Vari uzacis neraustīt un lūpas nelaizīt. Pēc tam aizslēdz durvis! Grāmatas aiznes uz bibliotēku! Pie draudzenēm neej, bet nāc tieši uz staciju! No turienes nosūti tētim šo telegrammu! Tad sēdies vilcienā un brauc uz vasarnīcu!… Jevgeņija, tavs pienākums ir mani paklausīt. Es esmu tava māsa…

— Un es esmu atkal tava.

— Jā… bet es esmu vecākā… un, beigu beigās, tēvs tā lika.

Kad aizbraucot pagalmā ierūcās mašīna, Žeņa nopūtās un apskatījās visapkārt. Viss bija sajaukts un nekārtībā. Viņa piegāja pie noputējušā spoguļa, kura atspīdēja pie sienas piekārtais tēva portrets.

Cik labi! Lai arī Olga ir vecākā un pagaidām viņa jāklausa! Bet par to viņai, Žeņai, ir tāds pats deguns, mute un uzacis kā tēvam. Arī raksturs droši vien būs tāds pats kā viņam.

Viņa apsēja lakatiņu ciešāk ap matiem. Nosvieda zandales. Paņēma lupatu. Norāva no galda galdautu, pabāza zem krāna spaini un, paķērusi slotu, sarausa pie sliekšņa gružu kaudzi.

Drīz sāka šņākt petrolejas pavards un iedūcās prīmuss.

Grīda bija pielaistīta ar ūdeni. Cinkotajā veļas toverī šņāca un čaukstēja ziepju putas. Garāmgājēji uz ielas izbrīnījušies noskatījās uz sarkanā sarafānā tērpto baskājaino meiteni, kura, stāvot uz palodzes trešajā stāvā, droši mazgāja atvērtā loga rūtis.

Smagais auto drāzās pa platu, saulainu ceļu. Uzlikusi kājas uz čemodāna un atbalstījusies pret mīkstu saini, Olga sēdēja pītā krēslā. Viņai uz ceļiem gulēja ruds kaķēns un ar ķepām plūkāja rudzupuķu pušķi.

Trīsdesmitajā kilometrā viņus panāca sarkanarmiešu motorizētā kolonna. Sēžot rindās uz koka soliem, sarkanarmieši turēja šautenes ar gaisā izslietiem stobriem un saskanīgi dziedāja.

Dziesmai atskanot, plašāk atvērās māju logi un durvis. Pa sētu spraugām un vārtiņiem priecādamies skrēja laukā puikas. Viņi māja rokām, svieda sarkanarmiešiem vēl nenogatavojušos ābolus, sauca nopakaļ «urā» un turpat uz vietas uzsāka kaujas, straujā kavalērijas uzbrukumā kapājot vērmeles un nātres.

Smagais auto iegriezās vasarnīcu ciematā un apstājās pie nelielas, efejām apaugušas vasarnīcas.

Šoferis ar palīgu nolaida mašīnas sānus un sāka izkraut mantas, bet Olga atvēra stikloto verandu.

No šejienes bija redzams liels, nolaists dārzs. Dziļi dārzā rēgojās neglīts divstāvu šķūnis, un uz šā šķūņa jumta plīvoja mazs sarkans karodziņš.

Olga atgriezās pie mašīnas. Pie viņas piesteidzās veca, ņipra sieviete — tā bija kaimiņiene, piena sieva. Viņa piedāvājās uzpost vasarnīcu, nomazgāt logus, sienas un uztīrīt grīdas.

Kamēr kaimiņiene cilāja bļodas un lupatas, Olga paņēma kaķēnu un iegāja dārzā.

Uz zvirbuļu apknābāto ķiršu stumbriem mirdzēja izkusuši sveķi. Stipri smaržoja upenes, kumelītes un vērmeles. Šķūņa apsūnojušais jumts bija caurumains, un pa šiem caurumiem stiepās augšup kaut kādi tievi auklu vadi un pazuda koku lapotnē.

Olga izspraucās cauri lazdu krūmiem un norausa no sejas zirnekļu tīklus.

Kas tas? Sarkanā karodziņa uz jumta vairs nebija, un tur rēgojās tikai kārts.

Te Olga izdzirda ātru, uztrauktu čukstēšanu. Un pēkšņi, laužot sausos zarus, pie šķūņaugšas loga pieslietās smagās kāpnes ar troksni gāzās gar sienu lejā un, piespiezdamas dadžus, smagi atsitās pret zemi.

Auklu vadi virs jumta iedrebējās. Kaķēns, saskrāpējis Olgai rokas, iekūleņoja nātrēs. Nekā nesaprazdama, Olga apstājās, palūkojās apkārt, ieklausījās. Tomēr ne krūmos, ne aiz svešās sētas, ne šķūņa melnajā loga kvadrātā nekas nebija ne redzams, ne dzirdams.

Viņa atgriezās pie lieveņa.

— Tur puikas citu dārzos blēņojas, — piena sieva paskaidroja Olgai. — Vakar kaimiņiem divas ābeles nopurinājuši, bumbieri nolauzuši. Tādi tagad saradušies… huligāni. Es, mīļā, dēlu Sarkanajā Armijā dienēt izvadīju. Gāja projām, degvīnu nedzēra.

«Sveika, māt!» viņš sacīja. Un gāja projām svilpodams, mīļais. Pret vakaru, kā jau pienākas, uznāca skumjas, apraudājos. Bet naktī pamostos, un man rādās, it kā pa pagalmu kāds šaudās un ložņā. Domāju, tagad nu esmu vientuļš cilvēks, neviena aizstāvja nav… Un vai daudz man, vecai, vajag? Iezveļ ar ķieģeli pa galvu — gatavs ir. Tomēr dievs apžēloja — nekā nebija nozaguši. Paložņāja, paložņāja un aizgāja. Man pagalmā stāvēja toveris — ozolkoka; pat par diviem nav kustināms — to soļus divdesmit uz vārtu pusi aizvēluši. Tas arī bija viss. Kas tie tādi bija, kas par ļaudīm — tumša lieta.

Krēslā, kad uzkopšana bija beigusies, Olga izgāja uz lieveņa. No ādas futrāļa viņa saudzīgi izņēma baltu, perlamutrā mirdzošu akordeonu — tēva dāvanu, ko tas bija atsūtījis viņas dzimšanas dienā.

Viņa nolika akordeonu uz ceļiem, pārsvieda siksnu pār plecu un mēģināja pielāgot melodiju nesen dzirdētajiem dziesmas vārdiem:

Ak, tikai reizi vien

Man jūs vēl ieraudzīt,

Ak, tikai reizi vien,

Un divas… trīs…

Bet jums to saprast grūti,

Ko gaidot, cilvēks, jūti,

Kad sārta rīta blāzma drīz logā atausīs,

Jā!

Lidotāji — vēji!

Bumbas — ložmetēji!

Tālē aizlidoja.

Atgriezīsies kad,

Kad būs atkal mājās?

Nezinu, vai drīz gan,

Tikai atgriezieties… nu vienalga, kad.

Jau dziesmiņu dziedot, Olga vairākas reizes pameta satrauktu skatienu uz tumšo krūmu, kas auga pagalmā pie sētas.

Beigusi spēlēt, viņa strauji piecēlās un, pagriezusies pret krūma pusi, skaļi jautāja:

— Klausieties! Kādēļ jūs slēpjaties, un ko jums te vajag?

Aiz krūma parādījās cilvēks, ģērbies parastā baltā uzvalkā. Viņš nolieca galvu un pieklājīgi viņai atbildēja:

— Es neslēpjos. Es pats esmu mazliet mākslinieks. Negribēju jūs traucēt. Tāpēc stāvēju un klausījos.

— Jā, bet jūs varējāt stāvēt un klausīties uz ielas. Tomēr jūs nezin kāpēc esat pārkāpis pāri sētai.

— Es… Pāri sētai?… — cilvēks apvainojās. — Atvainojiet, es neesmu kaķis. Tur, sētas stūrī ir izlauzti dēļi, un es no ielas iespraucos pa šo caurumu.

— Saprotams! — Olga pasmīnēja. — Redzat, tur ir vārtiņi. Esiet tik laipns un izspraucieties pa tiem atpakaļ uz ielas!

Cilvēks bija paklausīgs. Neteicis ne vārda, viņš izgāja pa vārtiem, aizšaujot bultu; Olgai tas patika.

— Pagaidiet!— nokāpdama pa kāpnēm no lieveņa, viņa tam uzsauca. — Kas jūs esat? Mākslinieks?

— Nē, — cilvēks teica. — Esmu inženieris mehāniķis, bet brīvajā laikā spēlēju un dziedu mūsu fabrikas operā.

— Klausieties! — gluži negaidot Olga izteica viņam priekšlikumu. — Pavadiet mani līdz stacijai! Es gaidu jaunāko māšeli. Ir jau tumšs, bet viņas vēl arvien nav. Es neviena nebīstos, bet vēl nepārzinu šejienes ielas. Ko tad jūs, kādēļ atverat vārtus? Varat mani pagaidīt arī pie sētas.

Viņa aiznesa akordeonu, uzmeta uz pleciem lakatu un iznāca uz tumšās ielas, kur smaržoja rasa un ziedi.

Olga dusmojās uz Žeņu, tādēļ ceļā maz runāja ar savu pavadoni. Viņš gan Olgai pateica, ka viņu saucot par Georgu, ka viņa uzvārds esot Garajevs un viņš strādājot par inženieri mehāniķi automobiļu rūpnīcā.

Gaidot Žeņu, viņi palaida jau divus vilcienus; beidzot pienāca arī trešais, pēdējais.

— Ar to nelietīgo skuķi gan ir tīrais posts! —Olga iesaucās sarūgtināta. — Ja man būtu gadu četrdesmit, nu kaut vai trīsdesmit! Bet viņai trīspadsmit, man — astoņpadsmit, tādēļ viņa mani nemaz neklausa.

— Četrdesmit nevajag! — Georgs noteikti iebilda.

— Astoņpadsmit daudz labāk! Jūs velti uztraucaties. Jūsu māsa atbrauks agri no rīta.

Uz perona ļaužu vairs nebija. Georgs izņēma etviju. Tai brīdī pie viņa pienāca divi iznesīgi pusaudži un, gaidot uguni, izņēma savus papirosus.

— Jaunais cilvēk, — aizdedzinot sērkociņu un apgaismojot vecākā pusaudža seju, teica Georgs. — Iekāms sniedzaties pie manis ar savu papirosu, vajag sasveicināties, jo man jau ir bijis gods iepazīties ar jums parkā, kur jūs ar lielu centību lauzāt dēļus no jaunās sētas. Jūs esat Mihails Kvakins. Vai nav tiesa?

Puika nošņācās un atkāpās, bet Georgs nodzēsa sērkociņu, paņēma Olgu zem rokas un veda viņu uz mājām.

Kad viņi aizgāja, otrs puika aizlika nosmulēto papirosu aiz auss un nevērīgi vaicāja:

— Kas tas te par propagandistu gadījies? Vietējais?

— Vietējais, — Kvakins negribot atteica. — Tas ir Garajevu Timkas krusttēvs. Vajadzētu noķert Timku un noslānīt. Viņš savācis sev kompāniju, un viņi, liekas, pret mums kaut ko perina.

Tad abi draugi ieraudzīja perona galā pie luktura sirmu, cienījamu džentlmeni, kas, atspiezdamies uz nūjas, kāpa lejā pa kāpnēm.

Tas bija vietējais ārsts F. G. Kolokoļčikovs. Puikas skrēja ārstam nopakaļ un skaļi prasīja, vai viņam neesot sērkociņu. Tomēr viņu balsis un izskats nemaz nepatika šim džentlmenim, jo, pagriezies atpakaļ, viņš padraudēja puikām ar zaraino nūju un cēli aizgāja savu ceļu.

Žeņa nepaspēja Maskavas stacijā nosūtīt tēvam telegrammu, tādēļ, izkāpusi no vasarnieku vilciena, nolēma uzmeklēt ciemata pastu.

Ejot pa vecu parku un plūcot pulkstenīšus, viņa nemanot iznāca divu dārzu iežogotu ielu krustojumā; tukšās ielas skaidri liecināja, ka viņa ir nokļuvusi ne tur, kur vajadzēja.

Netālu viņa ieraudzīja mazu, ņipru meiteni, kas bārdamās stiepa aiz ragiem tiepīgu kazu.

— Mīļā, pasaki, lūdzu, — Žeņa viņai uzsauca, — kā no šejienes lai tieku uz pastu?

Te uzreiz kaza izrāvās, pasita ragus augšup un aizaulekšoja pa parku, bet meitene brēkdama aizdrāzās tai pakaļ. Žeņa atskatījās: jau krēsloja, bet cilvēku tuvumā neredzēja. Viņa atvēra kādas pelēkas divstāvu vasarnīcas vārtiņus un pa taciņu gāja uz lieveni.

— Sakiet, lūdzu, — neatverot durvis, skaļi, bet ļoti pieklājīgi jautāja Žeņa, — kā lai es no šejienes tieku uz pastu?

Viņai neatbildēja. Viņa pastāvēja, padomāja, atvēra durvis un pa gaiteni iegāja istabā. Saimnieku nebija mājā. Apmulsusi viņa griezās atpakaļ, lai ietu projām, bet tad no pagaldes klusi izlīda liels, gaiši ruds suns. Viņš uzmanīgi apskatīja apmulsušo meiteni, klusi ierūcās un šķērsām nogūlās durvīm priekšā.

— Tu stulbais!— bailīgi izpletuši pirkstus, Žeņa iesaucās. — Es tak neesmu zagle! Es pie jums nekā neesmu paņēmusi. Tā ir mūsu dzīvokļa atslēga. Te telegramma tēvam. Mans tēvs ir komandieris. Vai tu saproti?

Suns klusēja un nekustējās. Bet Žeņa, lēnitiņām virzoties uz atvērtā loga pusi, turpināja:

— Tā, lūki Tu guli? Guli vien… Ļoti tabs sunītis… Tāds gudrs, simpātisks.

Bet, tikko Žeņa ar roku pieskārās pie palodzes, simpātiskais suns, nikni rūkdams, pietrūkās kājās, un, bailēs uzlēkusi uz dīvāna, Žeņa pavilka kājas sev apakšā.

— Pavisam dīvaini, — valdot raudas, viņa ierunājās. — Ķer laupītājus un spiegus, bet es… esmu cilvēks! Jā! — Viņa parādīja sunim mēli. — Muļķis!

Žeņa nolika atslēgu un telegrammu uz galda malas. Vajadzēja gaidīt saimniekus.

Bet pagaja viena stunda, otra… Jau satumsa. Pa atvērto logu bija dzirdami tāli lokomotīvju svilpieni, suņu riešana un volejbola bumbas sitieni. Kaut kur spēlēja ģitāru. Tikai te, pie pelēkās vasarnīcas, viss kluss kā izmiris.

Nolikusi galvu uz cietā dīvāna rullīša, Žeņa klusi raudāja.

Beidzot viņa cieši iemiga.

Viņa pamodās tikai otrā rītā.

Aiz loga šalca kuplas, lietus noskalotas lapas. Netālu čīkstēja akas rats. Kaut kur zāģēja malku, bet te, vasarnīcā, joprojām bija kluss.

Tagad Žeņai pagalvī bija mīksts ādas spilvens, kājas bija apsegtas ar vieglu palagu. Suņa uz grīdas nebija.

Tātad naktī te kāds bija atnācisl

Žeņa pielēca kājās, saglauda matus, sakārtoja saburzīto sarafānu, paņēma no galda atslēgu, nenosūtīto telegrammu un gribēja bēgt.

Tad viņa uz galda ieraudzīja papīra lapu, uz tās ar zilu zīmuli lieliem burtiem bija uzrakstīts:

«Meitene, kad iesi projām, aizsit ciešāk durvis!» Zemāk bija paraksts: «Timurs.»

«Timurs? Kas tas tāds par Timuru? Vajadzētu satikt un pateikties šim cilvēkam.»

Viņa ieskatījās blakus istabā. Tur atradās rakstāmgalds, uz tā tintnīca, pelnu trauks, neliels spogulis. Pa labi, blakus autovadītāja ādas cimdiem ar platiem atlokiem, bija redzams vecs, apbružāts revolveris. Turpat pie galda piesliets līks turku zobens saskrāpētā un apdriskātā makstī. Žeņa nolika atslēgu un telegrammu, pataustīja zobenu, izņēma to no maksts, pacēla asmeni virs galvas un paskatījās spogulī.

Izskats bija bargs, draudīgs. Labi būtu tā nofotografēties un tad aiznest uzņēmumu uz skolu! Varētu samelot, ka kādreiz tēvs ir ņēmis viņu līdzi uz fronti.

Kreisajā rokā var paņemt revolveri. Rau, tā. Tā būs vēl labāk. Viņa cieši savilka uzacis, saknieba lūpas un, mērķējot spogulī, nospieda gaili.

Istabā norībēja šāviens. Dūmi aizklāja logus. Galda spogulis uzkrita uz pelnu trauka. Atstājusi uz galda atslēgu un telegrammu, apdullinātā Žeņa izšāvās ārā no istabas un drāza projām no šās savādās un bīstamās mājas.

Kaut kā viņa bija nokļuvusi upītes krastā. Tagad viņai nebija ne Maskavas dzīvokļa atslēgas, ne telegrammas kvīts, ne arī pašas telegrammas. Un tagad vajadzēs izstāstīt Olgai visu: gan par suni, gan par gulēšanu tukšā vasarnīcā, gan par turku zobenu un beidzot par šāvienu. Slikti! Būtu tētis, viņš saprastu. Olga nesapratīs. Olga dusmosies vai, kas zina, sāks raudāt. Tas vēl ļaunāk. Raudāt arī Žeņa pati prot. Bet, redzot Olgas asaras, viņai vienmēr gribas uzrāpties telefona stabā, augstā kokā vai uz jumta dūmeņa.

Lai iegūtu drosmi, Žeņa izpeldējās un lēnītiņām gāja meklēt savu vasarnīcu.

Kad viņa kāpa augšā uz lieveņa, Olga stāvēja virtuvē un rīkojās ap prīmusu. Izdzirdusi soļus, Olga apgriezās un klusēdama naidīgi uzlūkoja Žeņu.

— Sveika, Oļa! — Žeņa teica, apstājusies uz pēdējā pakāpiena un mēģinādama smaidīt. — Oļa, tu nerāsies?

— Rāšos!— nenolaižot no māsas acis, atteica Olga.

— Nu, tad rājies! — Žeņa padevīgi piekrita. — Zini, tāds savāds gadījums, tāds neparasts piedzīvojums! Oļa, es tevi lūdzu, nesavelc uzacis, nav jau nekas briesmīgs, es pazaudēju dzīvokļa atslēgu, tētim telegrammu nenosūtīju…

Žeņa piemiedza acis un atņēma elpu, lai izšautu visu vienā reizē. Bet tad mājas priekšā ar troksni atsprāga vaļā vārtiņi. Pagalmā ielēca ar dadžiem apvēlusies, pinkaina kaza un, zemu noliekusi ragus, joza dziļāk dārzā. Aiz viņas brēkdama skrēja Žeņai jau pazīstamā baskājainā meitene.

Izmantojot šo gadījumu, Žeņa pārtrauca bīstamo sarunu un metās dārzā izdzīt kazu. Viņa panāca meiteni, kad tā, smagi elpojot, turēja kazu aiz ragiem.

— Vai tu neesi kaut ko pazaudējusi? — ātri caur zobiem prasīja meitene, bez mitas ar kāju buknīdatna kazu.

— Nē, — Žeņa nesaprata.

— Bet kam tā pieder? Nav tava? — Un meitene parādīja viņai Maskavas dzīvokļa atslēgu.

— Mana, — čukstot atbildēja Žeņa, bailīgi skatoties uz terases pusi.

— Ņem atslēgu, zīmīti un kvīti, telegramma jau ir nosūtīta, — tikpat ātri caur zobiem nomurmināja meitene.

Iespiedusi Žeņai rokā papīra vīstoklīti, viņa iesita kazai ar dūri.

Kaza aizaulekšoja uz vārtiņu pusi, bet baskājainais meitēns tieši pāri ērkšķiem un nātrēm kā ēna drāza tai pa pēdām. Abas reizē nozuda aiz vārtiņiem.

Sarāvusi plecus, it kā belzienus būtu saņēmusi viņa, nevis kaza, Žeņa attina vīstoklīti.

Tā ir atslēga. Tā ir telegrammas kvīts. Tātad kāds ir nosūtījis tēvam telegrammu. Bet kas? Ahā, te ir zīmīte! Bet kas tad tas?

Zīmītē lieliem burtiem ar zilu zīmuli bija uzrakstīts:

«Meitene, mājās ne no viena nebīsties! Viss kārtībā, un no manis neviens nekā neuzzinās.» Zemāk bija paraksts: «Timurs.»

Kā apburta Žeņa lēni iebāza zīmīti kabatā, tad atlieca plecus un mierīgi aizgāja pie Olgas.

Olga arvien vēl stāvēja turpat blakus neiededzinātam prīmusam, un viņas acīs jau bija sakāpušas asaras.

— Oļa! — nu jau bēdīgi iesaucās Žeņa. — Es pajokoju. Kāpēc tu dusmojies uz mani? Es uzkopu visu dzīvokli, es notīrīju logus, es centos, visas lupatas, visas grīdas izmazgāju. Te ir atslēga, te ir telegrammas kvīts. Ļauj, es labāk tevi noskūpstīšu. Vai zini, kā es tevi mīlu! Gribi, es tevis dēļ no jumta nātrēs ielēkšu?

Un, nenogaidījusi Olgas atbildi, Žeņa metās viņai ap kaklu.

— Jā… bet es uztraucos, — Olga izmisusi ierunājās. — Mūžīgi tev tādi nejauki joki… Un man tētis lika… Žeņa, liecies mierā! Žeņka, man rokas ar petroleju! Žeņka, ielej labāk pienu un uzliec kastroli uz prīmusa!

— Es… bez jokiem nevaru, — Žeņka murmināja, kamēr Olga stāvēja pie mazgājamā trauka.

Viņa uzlika piena kastroli uz prīmusa, pataustīja kabatā zīmīti un vaicāja:

— Olga, vai dievs ir?

— Nav, — Olga atteica un iebāza galvu mazgājamā traukā.

— Bet kas tad ir?

— Liecies mierā! — Olga atteica īgni. — Nekā navi

Žeņa brīdi klusēja, tad atkal jautājas

— Oļa, bet kas ir Timurs?

— Tas nav dievs, tas ir tāds valdnieks, — ziepējot seju un rokas, negribot atteica Olga, — ļauns, klibs, no viduslaiku vēstures.

— Bet, ja nav valdnieks, nav ļauns un nav no viduslaikiem, kas tad?.

— Tad es nezinu. Liec mani mierā! Un ko tu ņemies ar to Timuru?

— Tāpēc, ka man liekas — es ļoti mīlu šo cilvēku.

— Ko? — Olga nesaprašanā pacēla ar ziepju putām apklāto seju. — Ko tu tur murkšķi, izdomā blēņas, neļauj mierīgi nomazgāties! Pagaidi tikai, atbrauks tētis, viņš paskatīsies to tavu mīlestību.

— Ko nu tētis! — Žeņa iesaucās ar grūtsirdīgu patosu. — Ja viņš arī atbrauks, tad uz neilgu laiku. Un viņš, protams, neapbēdinās vientuļu, neaizsargātu cilvēku.

— Un tu esi tā vientuļā, neaizsargātā? — Olga neticīgi prasīja. — Ai, Žeņka, es nezinu, kas tu esi par cilvēku un kurā tu esi atsitusies!

Tad Žeņa nolieca galvu un, apskatīdama savu seju niķelētās tējkannas atspulgā, lepni un bez šaubīšanās atteica:

— Tētī. Tikai. Viņā. Un vairāk nevienā uz visas pasaules.

Padzīvojis džentlmenis doktors F. G. Kolokoļčikovs sēdēja savā dārzā un laboja sienas pulksteni.

Viņa priekšā skumīgs stāvēja mazdēls Koļa.

Skaitījās, ka viņš palīdz vectēvam darbā. Īstenībā viņš jau veselu stundu turēja rokā skrūvgriezi, gaidot, kad vectēvam šā darbarīka ievajadzēsies.

Tomēr tērauda spirālatspere, ko vajadzēja iedabūt savā vietā, bija ietiepīga, bet vectēvs pacietīgs. Likās, ka nebūs gala šai gaidīšanai. Tas bija bēdīgi vēl jo vairāk tādēļ, ka pa kaimiņu sētas spraugu jau vairākas reizes pabāza savu cekulaino galvu Sima Simakovs, ļoti nadzīgs un lietpratīgs cilvēks. Šis Sima Simakovs ar mēli, galvu un rokām rādīja Koļam tik dīvainas un mīklainas zīmes, ka pat Koļas piecus gadus vecā māsa Tatjana, kas sēdēja zem liepas un neatlaidīgi mēģināja iebāzt dadža lapu laiski guļošam sunim mutē, negaidot iebrēcās un paraustīja vectēvu aiz biksēm, bet tad Simas Simakova galva vienā mirklī nozuda.

Beidzot atspere iegūla savā vietā.

— Cilvēkam ir jāstrādā, — pacēlis mitro pieri un pagriezies pret Koļu, pamācoši noteica sirmais džentlmenis F. G. Kolokoļčikovs. — Bet tev ir tāda seja, it kā es tevi pacienātu ar rīcineļļu. Padod skrūvgriezi un paņem knaibles! Darbs dara cilvēku cildenāku. Tev tieši trūkst dvēseles cēluma. Piemēram, vakar tu apēdi četras porcijas saldējuma un ar jaunāko māsu nedalījies.

— Viņa melo, nekaunīgā! — uzmetis Tatjanai sirdīgu skatienu, iesaucās apvainotais Koļa. — Trīs reizes es devu viņai nokosties pa divi lāgi. Bet viņa aizgāja mani nosūdzēt un pa ceļam vēl no mātes galda četras kapeikas nočiepa.

— Bet tu nakti pa virvi no loga nolaidies, — nepagriezusi galvu, nesamulsdama izmeta Tatjana. — Tev zem spilvena ir lukturis. Un vakar mūsu guļamistabā kāds huligāns svieda akmeņus. Met un tikai uzsvilpj, met un tikai uzsvilpj.

Koļam Kolokoļčikovam elpa aizrāvās no šiem nekrietnās Tatjanas bezkaunīgajiem vārdiem. Sermuļi pārskrēja pār muguru līdz pat papēžiem. Par laimi, darbā aizņemtais vectēvs tik bīstamai apmelošanai nepievērsa uzmanību vai arī to nesadzirdēja. Īstā laikā ar kannām dārzā ienāca piena sieva un, atmērot ar krūzēm pienu, sāka sūdzēties:

— Pie manis, tētiņ, Fjodor Grigorjevič, naktī bija zagļi, gandrīz vai ozola toveri no pagalma aizvēla. Bet šodien ļaudis stāsta — pie manis mazā gaismiņa uz jumta divi cilvēki redzēti: sēdējuši, nolādētie, uz dūmeņa un šūpojuši kājas.

— Kā tad tā — uz dūmeņa? Atļaujiet jautāt, kādā gan nolūkā? — pārsteigtais džentlmenis sāka jautāt.

Te no vistu kūts puses bija dzirdama šķindoņa un zvana skaņas. Skrūvgriezis sirmā džentlmeņa rokā nodrebēja, un ietiepīgā atspere, izlidojusi no savas ligzdas, spindzēdama atsitās pret skārda jumtu. Visi, pat Tatjana, pat slinkais suns, uzreiz pagriezās, nesaprazdami, kas tā par šķindoņu un kas noticis. Bet Koļa Kolokoļčikovs, ne vārda neteicis, kā zaķis aizlikās pāri burkānu dobēm un nozuda aiz sētas.

Viņš apstājās pie govju kūts — no tās, tāpat kā no vistu kūts, bija dzirdamas spalgas skaņas, it kā kāds ar svaru bumbu sistu pa tērauda sliedes gabalu. Te viņš saskrējās ar Simu Simakovu un uztraukti tam jautāja:

— Klausies… Es nesaprotu. Kas tas ir?… Trauksme?

— Nē jel! Tas, liekas, kopīgais izsaukuma signāls pēc pirmā numura formas.

Viņi pārlēca pāri sētai un izspraucās pa caurumu parka žogā. Te ar viņiem sadūrās plecīgs, spēcīgs zeņķis Geika. Pa pēdām atdrāza Vasilijs Ladigins. Un tad vēl un vēl daži. Klusi, veikli, tikai pa viņiem vien zināmām ejām viņi skrēja uz kaut kādu mērķi, skrienot aprauti sarunādamies:

— Vai trauksme?

— Nē jel! Kopīgais izsaukuma signāls, pirmā numura forma.

— Kas par izsaukumu? Tas nav «trīs — stop», «trīs — stop». Tur kāds stulbiķis liek ar ratu desmit sitienu no vietas.

— Nu paskatīsimies!

— Kā tad, pārbaudīsim!

— Uz priekšu! Zibeņātrumāl

Tai brīdī tās pašas vasarnīcas istabā, kur bija pārnakšņojusi Žeņa, stāvēja slaids, tumšmatains puika, gadus trīspadsmit vecs. Viņam bija melnas, vieglas bikses un tumši zils sporta krekls ar izšūtu sarkanu zvaigzni.

Pie viņa pienāca sirms, nopinkojies vecis. Viņa audekla krekls izskatījās nožēlojams. Platās bikses — vienos ielāpos. Pie kreisās kājas ceļa bija piesprādzēts rupji darināts koka stumbenis. Vienā rokā viņš turēja zīmīti, otrā bija sažņaudzis vecu, apbružātu revolveri.

— «Meitene, kad iesi projām, aizsit ciešāk durvis!» — vecais izsmejoši lasīja. — Tātad varbūt tu man tomēr pateiksi, kas šonakt pārgulēja pie mums uz dīvāna?

— Viena pazīstama meitene, — puišelis negribot atteica. — Man promesot, viņu aizturēja suns.

— Nu gan melo! — vecais saskaitās. — Ja tu viņu pazītu, tad šeit, zīmītē, viņu būtu nosaucis vārdā.

— Kad es rakstīju, tad nepazinu. Bet tagad es viņu pazīstu.

— Nepazini. Un tu no rīta atstāji viņu vienu… dzīvoklī? Tu, mans draugs, esi slims, un tevi vajag nosūtīt uz trakomāju. Tā neliete sasitusi spoguli, sadauzījusi pelnu trauku. Labi vēl, ka revolveris bija pielādēts ar salūta patronām. Bet ja būtu bijušas kaujas patronas?

— Bet, krusttēv… kaujas patronu tev nav, tāpēc ka taviem ienaidniekiem šautenes un zobeni… ir tikai no koka.

Likās, ka veicais pasmaidīja. Tomēr, papurinājis izspūrušo galvu, viņš bargi noteica:

— Pielūko man! Es visu redzu. Tavi darbi, kā es skatos, ir tumši, un ka tikai to dēļ es tevi neaizsūtu atpakaļ pie mātesl

Klaudzinot ar koka kāju, vecais devās pa kāpnēm augšā. Kad viņš nozuda, puišelis palēcās, saķēra aiz ķepām istabā ieskrejušo suni un noskūpstīja to uz purna.

— Ahā, Rita! Mēs abi iekritām. Nekas, viņš šodien ir labs. Viņš tūliņ dziedās.

Un tiešām. No augšas istabas bija dzirdama krekšķināšana. Tad šāds tāds tral-la-la!… Beidzot zems baritons uzsāka dziesmu;

Jau trešo nakti nenāk miegs.

Man liekas — atkal jūtu

Es slepus kustību šai drūmā klusumā.

— Stāvi, trakais suns!— Timurs uzkliedza. — Ko tu man plēs bikses, un uz kurieni tu mani velc?

Pēkšņi viņš ar troksni aizsita durvis, kas veda augšā pie krusttēva, un cauri gaitenim, sekojot sunim, izskrēja verandā.

Verandas stūrī pie neliela tālruņa raustījās, lēkāja un sitās gar sienu aukliņā piesiets bronzas zvaniņš.

Puišelis saspieda to saujā, aukliņu aptina ap nagu. Tad drebošā aukliņa atslāba, laikam kaut kur pārtrūka. Tad pārsteigts un saskaities viņš saķēra tālruņa klausuli.

Stundu pirms visa šā notikuma Olga sēdēja pie galda. Viņas priekšā atradās fizikas mācību grāmata.

Ienāca Žeņa un paņēma joda pudelīti.

— Žeņa, — Olga jautāja neapmierināta, — kā tev uz pleca gadījusies skramba?

— Es gāju, — Žeņa bezbēdīgi atteica, — bet tur pa ceļam kaut kas dzeloņains vai ass. Tā arī gadījās.

— Kāpēc tad man pa ceļam negadās nekas dzeloņains vai ass? — Olga ķircināja.

— Nav taisnībai Tev ceļā stāv pārbaudījums matemātikā. Tas ir gan dzeloņains, gan ass. Pielūko, izgāzīsies!… Oldziņ, neej uz inženieriem, ej uz mediķiem! — Žeņa teica, piebīdot Olgai galda spoguli. — Nu paskaties: kas tu par inženieri? Inženierim jābūt — tā… tā… un šitā. (Viņa ļoti enerģiski trīs reizes sašķobīja seju.) Bet tev — tā… tā… un tā. — Te Žeņa pagrozīja acis, pacēla uzacis un ļoti maigi pasmaidīja.

— Muļķīte! — viņu apkampjot, skūpstot un viegli atgrūžot, teica Olga. — Ej, Žeņa, un netraucē!Labāk būtu aizskrējusi uz aku pēc ūdens.

Žeņa paņēma no šķīvja ābolu, iegāja kaktā, pastāvēja pie loga, tad atvēra akordeona futrāli un ierunājās:

— Oļa, zini! Pie manis šodien pienāk viens krusttētiņš, no izskata tīri nekas — blonds, baltā uzvalkā, un prasa: «Meitene, kā tevi sauc?» Es saku: «Žeņa…»

— Žeņa, netraucē un neaiztiec instrumentu!— nepagriežoties un neatraujoties no grāmatas, teica Olga.

— «Bet tavu māsu,» — Žeņa turpināja, izņemot akordeonu, — «Liekas, sauc par Olgu?»

— Žeņka, netraucē un neaiztiec instrumentu!— negribot ieklausīdamās, atkārtoja Olga.

— «Tava māsa,» viņš saka, «ļoti labi spēlē. Vai viņa negrib mācīties konservatorijā?» (Žeņa izņēma akordeonu un pārsvieda siksnu pār plecu.) «Nē,» es viņam saku, «viņa jau mācās dzelzsbetona specialitātē.» Bet tad viņš teica: «Ā-ā!» (Žeņa nospieda vienu taustiņu.) Un es viņam teicu: «Be-ē!» (Žeņa nospieda otru taustiņu.)

— Nelietīgais skuķi! Liec instrumentu nost! — uzlēkdama kājās, uzkliedza Olga. — Kas tev atļāva sākt sarunas ar kaut kādiem krusttētiņiem?

— Nolikšu arī, — Žeņa apvainojās. — Es jau nesāku. Viņš sāka. Es gribēju tev izstāstīt, kas bija tālāk, bet tagad nekas nebūs. Pagaidi, atbrauks tētis, viņš tev parādīs!

— Man? Tev gan parādīs. Tu man traucē mācīties.

— Nē, tev! — paķērusi tukšo spaini, jau no lieveņa atsaucās Žeņa. — Es viņam pastāstīšu, ka tu mani simtreiz dienā te pēc petrolejas, te pēc ziepēm, te pēc ūdens trenkā! Es tev neesmu ne smagais auto, ne zirgs, ne traktors,

Viņa atnesa ūdeni, nolika spaini uz sola, bet, tā kā Olga sēdēja, noliekusies pār grāmatu, un viņu neievēroja, Žeņa apvainota izgāja dārzā.

Aizgājusi pļaviņā vecā divstāvu šķūņa priekšā, Žeņa izņēma no kabatas kaķeni un, savilkusi gumiju, izšāva debeŠīs mazu papes izpletņlēcēju.

Uzlidojis ar kājām gaisā, izpletņlēcējs apgriezās. Virs viņa atvērās zils papīra izpletnis, bet tad vējš uzpūta stiprāk, izpletņlēcēju aizvilka sāņus, un viņš pazuda šķūņaugšas melnajā logā.

Avārija! Papes cilvēciņu vajadzēja glābt. Žeņa apgāja apkārt šķūnim. No caurumainā jumta uz visām pusēm stiepās tievi auklu vadi. Viņa pievilka pie loga satrunējušas kāpnes un, uzrāpusies pa tām, nolēca uz šķūņaugšas grīdas.

Ļoti dīvaini! Šī šķūņaugša bija apdzīvota. Pie sienas karājās virvju saišķi, lukturis, divi krusteniski salikti signālkarodziņi un ciemata karte, no vienas vietas izraibināta nesaprotamām zīmēm. Kaktā atradās ar maisu pārklāts salmu klēpis. Turpat stāvēja apgāzta saplākšņu kaste. Pie caurā, sūnainā jumta rēgojas liels, stūres ratam līdzīgs ritenis. Virs riteņa karājās paštaisīts tālruņa aparāts.

Žeņa paskatījās pa spraugu. Viņas priekšā kā jūra viļņoja kuplo dārzu lapotne. Gaisā rotaļājās baloži. Tad Žeņa nolēma: lai baloži kļūst par kaijām, šis vecais šķūnis ar virvēm, lukturiem un karodziņiem — par lielu kuģi. Viņa pati būs kapteinis.

Viņai kļuva līksmi. Viņa pagrieza stūres ratu. Stingri savilktie virvju vadi ietrīsējās, sāka dūkt. Sacēlās vējš un sāka dzenāt zaļos viļņus. Viņai šķita, ka tās kuģis — šķūnis lēni un mierīgi grozās pa viļņiem.

— Stūri uz kreiso bortu! — skaņi nokomandēja Žeņa un ciešāk uzgūla smagajam ratam.

Iespraukušies pa jumta spraugām, šauri, taisni saules stari krita viņai uz sejas un apģērba. Bet Žeņa saprata, ka ienaidnieka kuģi tausta viņu ar saviem prožektoriem, un viņa nolēma sākt kauju.

Ar spēku viņa vadīja čīkstošo ratu, manevrējot pa labi un pa kreisi, un valdonīgi izkliedza komandas.

Un tad asie, taisnie prožektora stari nobālēja, nodzisa. Protams, ne jau saule paslēpās aiz mākoņa. Uzvarētā ienaidnieka eskadra nogrima dzelmē.

Kauja bija beigusies. Ar putekļainu delnu Žeņa noslaucīja pieri, un pēkšņi pie sienas iešķindējās tālruņa zvans. To Žeņa nebija gaidījusi; viņa domāja, ka šis tālrunis ir parasta rotaļlieta. Viņa samulsa. Viņa noņēma klausuli.

Skaļa, skarba balss prasīja:

— Hallo! Hallo! AtbildietI Kāds ēzelis norauj vadus un dod muļķīgus un nesaprotamus signālus!

— Tas nav ēzelis, — pārsteigtā Žeņa nomurmināja. — Tā esmu es — Žeņa!

— Trakais skuķi! — skarbi un gandrīz izbailēs nokliedza tā pati balss. — Atstāj stūres ratu un skrien prom! Tūliņ atdrāzīs… ļaudis, viņi tev sados pa kaklu.

Žeņa nometa klausuli, bet bija jau par vēlu. Gaismā parādījās kāda galva: tas bija Geika, aiz viņa Sima Simakovs, Koļa Kolokoļčikovs, viņiem pakaļ līda vēl citi puikas.

— Kas jūs tādi esat? — atkāpjoties no loga, izbailēs prasīja Žeņa. — Ejiet projām!… Tas ir mūsu dārzs. Es jūs te neesmu saukusi.

Plecu pie pleca puikas kā cieša siena mēmi virzījās uz Žeņas pusi. Atjēgusies, ka ir iespiesta kaktā, Žeņa iekliedzās.

Tai brīdī gaismā pazibēja vēl viena ēna. Visi apgriezās un pašķīra ceļu. Žeņas priekšā stāvēja slaids, tumšmatains zēns, ģērbies zilā sporta kreklā, kam uz krūtīm bija izšūta sarkana zvaigzne.

— Klusāk, Žeņa! — viņš skaļi teica. — Nevajag kliegt. Neviens tevi neaiztiks. Mēs esam pazīstami. Es esmu Timurs.

— Tu esi Timurs?! — plati iepletusi asaru pilnās acis, neticīgi iesaucās Žeņa. — Vai tu mani apsedzi naktī ar palagu? Tu atstāji man uz galda zīmīti? Tu nosūtīji tētim uz fronti telegrammu, bet man atsūtīji atslēgu un kvīti? Bet kādēļ? Par ko? Kā tu mani pazīsti?

Tad viņš piegaja Žeņai klāt, paņēma viņu aiz rokas un atbildēja:

— Nu tad paliec pie mums! Sēdies un klausies, tad tu visu sapratīsi.

Nometušies uz salmiem, kas bija apklāti ar maisiem, zēni sasēdās apkārt Timuram, kurš izklāja vasarnīcu ciemata karti.

Pie cauruma virs jumta lodziņa virvju šūpolēs iesēdās novērotājs. Aukliņā ap kaklu viņam karājās apbružāts teātra binoklis.

Netālu no Timura sēdēja Žeņa un uzmanīgi klausījās un vēroja visu, kas notika šajā nevienam nezināmā štāba apspriedē. Runāja Timurs:

— Rīt, saulei lecot, kamēr ļaudis guļ, mēs ar Koļu Kolokoļčikovu izlabosim viņas (viņš parādīja uz Žeņu) sarautos vadus.

— Viņš aizgulēsies, — drūmi piemetināja lielgalvis Geika, kas bija ģērbies matroža kreklā. — Viņš pamostas tikai brokastu un pusdienu laikā.

— Meli! — uzlecot un stostoties iekliedzās Koļa Kolokoļčikovs. — Es ceļos reizē ar pirmajiem saules stariem.

— Es nezinu, kurš stars saulei pirmais, kurš otrais, bet viņš noteikti aizgulēsies, — Geika ietiepīgi turpināja.

Te novērotājs, šūpodamies virvēs, iesvilpās. Zēni pietrūkās kājās.

Pa ceļu putekļu mākonī auļoja artilērijas divizions. Spēcīgie zirgi, ietērpti siksnās un dzelžos, ātri vilka zaļas munīcijas kastes un pelēkiem apvalkiem klātus lielgabalus.

Vējā un saulē iedegušie jātnieki, seglos nesalīgojoties, veikli nogriezās aiz stūra, un baterijas cita aiz citas nozuda birzī. Divizions aizjoņoja.

— Uz staciju, brauks projām, — Koļa Kolokoļčikovs svarīgi paskaidroja. — Es pēc viņu ietērpa redzu: kad viņi jāj uz mācībām, kad uz parādi, kad vēl kaut kur citur.

— Ja redzi, ciet klusu! — Geika viņu apturēja.

— Mums arī ir acis. Vai zināt, puikas, ka šis pļāpa grib bēgt uz Sarkano Armiju?

— Nedrīkst! — Timurs iejaucās. — Tā ir pavisam tukša iedoma.

— Kā tā — nedrīkst? — Koļa nosarcis prasīja.

— Bet kāpēc agrāk puikas vienmēr uz fronti bēga?

— Tas bija agrāk! Tagad stingri jo stingri visiem priekšniekiem un komandieriem pavēlēts šitādus brāļus dzīt ratā.

— Kā tā — ratā? — iekaisis un vēl vairāk nosarcis, iesaucās Koļa Kolokoļčikovs. — Tas ir… savējos taču!

— Tā jau ir!… — Timurs nopūtās. — Savējos gani Bet tagad, zēni, pie lietasl

Visi nosēdās vietās.

— Līkajā šķērsielā, trīsdesmit ceturtajā mājā, nezināmi puikas dārzā nopurinājuši ābeli, — Koļa Kolokoļčikovs aizvainots paziņoja. — Nolauzuši divus zarus un izbradājuši dobi.

— Kam pieder māja? — Un Timurs ieskatījās burtnīcā ar vaskadrānas vākiem, — Sarkanarmieša Krjukova māja. Kurš no mums ir bijušais svešu dārzu un ābeļu speciālists?

— Es, — atskanēja nokaunējusies balss.

— Kurš to būtu varējis izdarīt?

— Tur ir strādājis Miška Kvakins un viņa palīgs, ar palamu «Figūra». Ābele — mičuriniete, šķirne — «Zelta dzidrais» un, protams, speciāli izraudzīta.

— Atkal un atkal Kvakins! — Timurs kļuva domīgs. — Geika! Vai tu ar viņu runāji?

— Runāju.

— Un kas iznāca?

— Iekrāvu viņam divas reizes pa kaklu.

— Un viņš?

— Nu, viņš man arī iegāza divas reizes.

— Ek! Tev vienmēr — «iekrāva» un «iegāza»… Bet jēgas kā nav, tā nav! Labi! Par Kvakinu būs īpaša runa. Skatīsim tālāk!

— Divdesmit piektajā mājā vecajai piena sievai dēlu paņēma kavalērijā, — kāds no kakta paziņoja.

— Nu gan trāpīji! — un Timurs pārmetoši pakratīja galvu. — Tur taču uz vārtiem jau aizvakar mūsu zīme uzlikta. Bet kurš uzlika? Kolokoļčikov, tu?

— Es.

— Kādēļ tad tev augšējais kreisais zvaigznes stars liks kā dēle? Ja esi apņēmies padarīt, padari labi! Atnāks ļaudis, izsmies. Skatīsim tālāk!

Sima Simakovs pielēca kājās un pārliecinoši, bez stomīšanās nobēra:

— Lielgabalnieku ielā piecdesmit četri kaza pazudusi. Es eju, redzu — vecene per meiteni. Es kliedzu: «Krustmāmiņ, likums neatļauj pērt!» Viņa saka: «Kaza pazudusi. Ak tu nolādētā!» — «Kur tad viņa pazuda?» — «Rau, tur gravā aiz mežiņa grauza mizu un pazuda, it kā vilki to būtu apēduši!»

— Pagaidi! Kam tā māja?

— Sarkanarmieša Pāvela Gurjeva māja. Meitene — viņa meita, sauc par Ņurku. Viņu pēra vecāmāte. Kā sauc, nezinu. Kaza pelēka, mugura melna, sauc par Maņku.

— Uzmeklēt kazu! — Timurs pavēlēja. — Ies četru cilvēku komanda. Tu… tu un tu. Nu, zēni, vai viss?

— Divdesmit otrajā mājā meitene raud, — it kā negribot ziņoja Geika.

— Kāpēc viņa raud?

— Taujāju — nesaka.

— Vajadzēja labāk taujāt. Varbūt viņu kāds iekulstījis… apvainojis?

— Taujāju — nesaka.

— Vai liela meitene?

— Četri gadi.

— Ir gan nelaimei Ja būtu cilvēks… bet tikai četri gadi. Pagaidi, kam tā māja?

— Leitnanta Pavlova māja. Tā paša, kurš nesen krita uz robežas.

— «Taujāju — nesaka», — Timurs sarūgtināts mēdījās. Viņš savilka pieri, padomāja. — Labi… To es pats. Jūs tur nejaucieties!

— Pie apvāršņa parādījies Miška Kvakins! — novērotājs skaļi paziņoja. — Iet pa ielas otru pusi. Ēd ābolu! Timur! Izsūtīt komandu: lai sadod pa ribām vai iekrauj pa sprandu!

— Nevajag. Palieciet visi uz vietas! Es drīz būšu atpakaļ.

Viņš nolēca pa logu uz kāpnēm un pazuda krūmos. Novērotājs no jauna ziņoja:

— Pie dārza vārtiņiem manā redzes lokā nezināma jaunava, izskatās skaista, stāv ar krūzi un pērk pienu. Droši vien vasarnīcas saimniece.

— Vai tā ir tava māsa? — raustot Žeņu aiz piedurknes, jautāja Koļa Kolokoļčikovs. Un, nesaņēmis atbildi, viņš svarīgi un ar aizvainojuma pieskaņu brīdināja: — Pielūko, nemēģini viņai no šejienes uzkliegti

— Sēdi!— izraujot piedurkni, zobgalīgi atteica viņam Žeņa. — Atradies priekšnieks…

— Neuzbāzies viņai, — Geika kaitināja Koļu, — citādi viņa tev sados.

— Man? — Koļa apvainojās. — Kas viņai? Nagi? Bet man — muskulatūra. Paskat… rokām, kājām!

— Viņa tev sados ar visu tavu roku un kāju muskulatūru. Puikas, uzmanību! Timurs iet klāt Kvakinam.

Viegli vicinot nolauzto zariņu, Timurs gāja šķērsām pār ielu pretī Kvakinam. To pamanījis, Kvakins apstājās. Viņa plakanajā sejā nebija ne izbrīna, ne baiļu.

— Sveiks, komisāri — noliecis galvu sāņus, viņš paklusu teica. — Uz kurieni steidzies?

— Sveiks, ataman!— Timurs atteica tādā pašā tonī. — Tev pretī.

— Priecājos par viesi, bet nav ar ko pacienāt. Varbūt tikai šo? — viņš iebāza roku azotē un sniedza Timuram ābolu.

— Zagtie? — Timurs pavaicāja, iekožot ābolā.

— Tie paši, — Kvakins paskaidroja. — šķirne «Zelta dzidrais». Viena nelaime: nav vēl īsti gatavi!

— Skābs! — Timurs teica, nometot ābolu. Klausies: vai tu trīsdesmit ceturtajā numurā uz mājas sētas šādu zīmi redzēji? — Un Timurs parādīja uz zvaigzni, kas bija izšūta uz viņa zilā sporta krekla.

— Redzēju gan, — Kvakins kļuva domīgs. — Es, brāl, kā dienā, tā naktī visu redzu.

— Tad nu tā: ja tu dienā vai naktī vēl kaut kur tādu zīmi redzi, tad bēdz projām no tās vietas, it kā tu ar verdošu ūdeni būtu applaucēts.

— Ai, komisāri Cik tu karsts!— Kvakins teica, stiepjot vārdus. — Parunājāmies, pietiks!

— Ai, ataman, cik tu ietiepīgs! — Timurs atbildēja, nepaceļot balsi. — Bet tagad iegaumē pats un pasaki savai bandai, ka šī ir mūsu pēdējā saruna ar jumsi

Neviens no malas pat neiedomātos, ka te runā nevis divi sirsnīgi draugi, bet ienaidnieki. Un tāpēc Olga, turot rokā krūzi, jautāja piena sievai, kas tas esot par puiku, kas apspriežoties par kaut ko ar huligānu Kvakinu.

— Nezinu, — piena sieva dusmīgi atbildēja. — Droši vien tāds pats huligāns un palaidnis. Viņš bez mitas te slaistās ap jūsu māju. Tu pielūko, mīļā, ka tik viņi tavu māšeli nesamizol

Nemiers pārņēma Olgu. Viņa naidīgi paskatījās uz abiem puikām, aizgāja uz verandu, nolika krūzi, aizslēdza durvis un izgāja uz ielas meklēt Žeņu, kas jau divas stundas nebija rādījusies mājās.

Atgriezies šķūņaugšā, Timurs izstāstīja zēniem par savu satikšanos. Nolēma rīt visai bandai nosūtīt rakstveida ultimātu.

Bez trokšņa bērni lēca lejā no šķūņaugšas un pa caurumiem žogos vai pāri žogiem izklīda pa mājām kur kurais. Timurs piegāja pie Žeņas.

— Kā it? — viņš vaicāja. — Vai tagad tu visu saprati?

— Visu, — Žeņa atteica, — tikai vēl ne visai. Paskaidro man vienkāršāki

— Tad kāp lejā un nāc man līdzi!Tavas māsas tik un tā pašlaik nav mājās.

Kad viņi bija nokāpuši no šķūņaugšas, Timurs apgāza kāpnes. Metās jau tumšs, bet Žeņa uzticīgi sekoja viņam pa pēdām.

Viņi apstājās pie mājiņas, kur dzīvoja vecā piena sieva, Timurs apskatījās visapkārt. Cilvēku tuvumā nebija. Viņš izņēma no kabatas svina tūbiņu ar eļļas krāsu un piegāja pie vārtiem, kur bija uzzīmēta zvaigzne; zvaigznes augšējais kreisais stars tiešām bija izlocījies kā dēle.

Drošu roku viņš nolīdzināja starus, uzzīmēja asus un taisnus.

— Pasaki — kādēļ? — Žeņa viņam jautāja.

— Izskaidro man vienkāršāk: ko tas viss nozīmē?

Timurs iebāza tūbiņu kabatā. Norāva dadža lapu. noberza krāsas traipus no pirkstiem un, skatoties Žeņai sejā, teica:

— Tas nozīmē, ka no šās mājas kāds cilvēks aizgājis Sarkanajā Armijā. Un no tā laika šī māja atrodas māsu uzraudzībā un aizsardzībā. Vai tavs tēvs ir armijā?

— Jā! — Žeņa atbildēja ar uztraukumu un lepnumu. — Viņš ir komandieris.

— Tātad arī tu esi mūsu uzraudzībā un aizstāvībā.

Viņi apstājās pie citas vasarnīcas vārtiem. Arī te uz sētas bija uzzīmēta zvaigzne. Ap tās taisnajiem, gaišajiem stariem bija apvilkta plata, melna mala.

— Redzi! — Timurs sacīja. — Arī no šās mājas cilvēks aizgāja Sarkanajā Armijā. Bet viņa vairs nav. Tā ir leitnanta Pavlova vasarnīca, un viņš nesen krita uz robežas. Te dzīvo viņa sieva un tā mazā meitene, no kuras labsirdīgais Geika nevarējis izdibināt, kādēļ viņa bieži raud. Un, ja tev gadīsies, Žeņa, tad izdari viņai kaut ko labu!

Viņš visu to pateica ļoti vienkārši, tomēr drebuļi pārskrēja Žeņai pār krūtīm un rokām, kaut gan vakars bija silts, pat tveicīgs.

Viņa klusēja, noliekusi galvu. Un tikai tādēļ, lai kaut ko teiktu, viņa jautāja:

— Vai tad Geika ir labsirdīgs?

— Jā, — Timurs atbildēja. — Viņš ir matroža dēls. Viņš bieži bar lielīgo, mazo Kolokoļčikovu, bet pats viņu vienmēr un visur aizstāv.

Skarbs, pat dusmīgs sauciens lika viņiem apgriezties. Netālu stāvēja Olga.

Žeņa pieskārās Timuram pie rokas: viņa gribēja to aizvest pie Olgas un iepazīstināt.

Taču jauns sauciens, stingrs un pavēlošs, piespieda viņu no šā nodoma atteikties.

Juzdamās vainīga, pametusi Timuram ar galvu un nesaprašanā paraustījusi plecus, viņa gāja pie Olgas.

— Jevgeņijai — smagi elsojot, ar asarām balsī sacīja Olga. — Es aizliedzu tev sarunāties ar šo puiku! Saprati?

— Bet, Oļa, — Žeņa nomurmināja, — kas tev noticis?

— Es tev aizliedzu saieties ar šo puiku, — Olga cieti noteica. — Tev — trīspadsmit, man — astoņpadsmit. Es esmu tava māsa… Es esmu vecākā, un, kad tētis brauca projām, viņš man lika…

— Bet, Oļa, tu nekā, nekā nesaproti! — Žeņa izmisusi iesaucās. Viņa trīcēja. Viņa gribēja izskaidrot, attaisnoties. Tomēr viņa nevarēja. Viņai nebija tiesību. Un, atmetusi ar roku, viņa neteica māsai vairs ne vārda.

Viņa tūlīt likās gultā, bet ilgi nevarēja aizmigt. Taču, kad bija iemigusi, tad tā ir nedzirdēja, ka naktī pieklauvēja pie loga un iedeva telegrammu no tēva.

Ausa gaisma. Iedziedājās gana tāšu taure. Vecā piena sieva atvēra vārtiņus un dzina govi pie ganāmpulka. Viņa nepaspēja iegriezties aiz stūra, kad no akāciju krūma, cenšoties neskandināt tukšos spaiņus, izlēca pieci puikas un metās pie akas.

— Sūknēl

— Dod!

— Ņem!

— ĶerI

Apšļakstīdami ar aukstu ūdeni basās kājas, puikas joza uz pagalmu, izgāza spaiņus ozola toverī un nekavējoties aši skrēja atpakaļ uz aku.

Pie samirkušā Simas Simakova, kas bez atelpas cilāja akas sūkņa rokturi, pieskrēja Timurs un jautāja:

— Vai jūs Kolokoļčikovu te neredzējāt? Nē? Tātad viņš ir aizgulējies. Ātrāk, steidzieties! Vecā tūliņ nāks atpakaļ.

Nokļuvis Kolokoļčikovu vasarnīcas dārzā, Timurs nostājās zem koka un uzsvilpa. Nesagaidījis atbildi, viņš uzrāpās kokā un ieskatījās istabā. No koka viņš varēja redzēt tikai pusi gultas, kas bija piebīdīta pie palodzes, un segā ietītas kājas.

Timurs uzmeta uz gultas mizas gabaliņu un klusi pasauca:

— Koļa, celies! Koļkal

Gulētājs nekustējās. Tad Timurs izņēma nazi, nogrieza garu rīksti, rīkstes galā noasināja kāsīti, pārsvieda rīksti pār palodzi un, ar kāsīti aizķēris segu, vilka to uz savu pusi.

Vieglā sega slīdēja pāri palodzei. Istabā atskanēja aizsmacis, izbrīna pilns brēciens. Iepletis miegainās acis, no gultas izlēca sirms džentlmenis apakšveļā un, ar roku ķerstīdams slīdošo segu, pieskrēja pie loga.

Nokļuvis aci pret aci ar cienījamu vecu vīru, Timurs vienā rāvienā nošļūca lejā no koka.

Bet sirmais džentlmenis, nometis uz gultas atkaroto segu, norāva no sienas divstobreni, steidzīgi uzlika brilles un, izbāzis šauteni pa logu ar stobru pret debesīm, aizmiedza acis, un izšāva.

Pārbiedētais Timurs apstājās tikai pie akas. Viņš bija kļūdījies. Viņš bija noturējis guļošo džentlmeni par Koļu, bet sirmais džentlmenis, protams, noturējis viņu par zagli.

Tad Timurs ieraudzīja, ka vecā piena sieva ar nēšiem un spaiņiem iznākusi pa vārtiņiem pēc ūdens. Viņš paslēpās aiz akācijas un sāka vērot. Atgriezusies no akas, vecā pacēla spaini, izgāza to mucā un tūlīt atlēca nost, jo muca bija pilna līdz malām un ūdens šņākdams un šļakstīdamies gāzās pāri viņai tieši zem kājām.

Stenēdama, šaubīdamās un vērodama vecā apgāja mucai apkārt. Viņa iesmēla saujā ūdeni un pielika pie deguna. Tad aizskrēja uz lieveni pārbaudīt, vai ir vesela durvju atslēga. Beidzot, nezinādama, ko darīt, viņa sāka klauvēt pie kaimiņienes loga.

Timurs iesmējās un iznāca no savas paslēptuves. Vajadzēja steigties. Saule patlaban lēca. Koļa Kolokoļčikovs nebija ieradies, un vadi vēl arvien nebija izlaboti.

… Lavīdamies uz šķūni, Timurs ieskatījās dārza pusē atvērtajā logā.

Pie galda blakus gultai, ģērbusies sporta bikšelēs un kreklā, sēdēja Žeņa un, nepacietīgi atmetot uz pieres slīdošos matus, kaut ko rakstīja.

Ieraudzījusi Timuru, viņa nenobijās un pat nebrīnījās. Viņa tikai padraudēja Timuram ar pirkstu, lai viņš nepamodina Olgu, iebāza nepabeigto vēstuli atvilktnē un uz pirkstu galiem izgāja no istabas.

Te, dabūjusi no Timura zināt, kāda nelaime viņam šodien gadījusies, viņa aizmirsa visas Olgas pamācības un labprāt piedāvājās tam palīdzēt izlabot pašas sarautos vadus.

Kad darbs bija pabeigts un Timurs jau stāvēja otrpus sētas, Žeņa viņam teica:

— Nezinu — kādēļ, bet mana māsa tevi ļoti neieredz.

— Redzi nu, — Timurs sarūgtināts atteica, — un mans krusttēvs tāpat tevi!

Viņš gribēja aiziet, bet viņa to aizturēja:

— Pagaidi, sasukājies! Tu šodien esi ļoti izpūris.

Viņa izņēma ķemmi, pasniedza to Timuram, un tai pašā brīdī aizmugurē no loga atskanēja sašutuma pilns Olgas sauciens:

— Žeņa! Ko tu dari?

Māsas stāvēja uz verandas.

— Es tev paziņas neizmeklēju, — Žeņa izmisusi aizstāvējās. — Kādus? Ļoti vienkāršus. Baltos uzvalkos. «Ak, cik jūsu māsa brīnumjauki spēlē!» Jauki! Jūs labāk būtu paklausījies, cik brīnumjauki viņa lamājas! Skaties! Es jau par visu rakstu tētim.

— Jevgeņija! Šis puika ir huligāns, bet tu esi muļķe, — Olga sacīja salti, cenzdamās izlikties mierīga. — Ja gribi, lūdzu, raksti tētim, bet, ja es kaut reizi redzēšu tevi kopā ar šo puiku, tad tai pašā dienā es atstāšu vasarnīcu un mēs no šejienes brauksim projām uz Maskavu. Tu zini, ka es savu vārdu turu.

— Jā… mocītāja! — Žeņa atbildēja ar asarām. — To jau nu es zinu…

— Bet tagad ņem un lasi! — Olga nolika uz galda naktī saņemto telegrammu un izgāja.

Telegrammā bija rakstīts:

«Šinīs dienās cauri braucot dažas stundas būšu Maskavā datumu stundu telegrafēšu papildus punkts. Tēvs.»

Žeņa noslaucīja asaras, piespieda telegrammu pie lūpām un klusu čukstēja:

— Tēt, brauc ātrāk! Tēti Man, tavai Žeņkai, ļoti grūti.

Tai mājā, no kurienes bija pazudusi kaza un kur dzīvoja vecāmāte, kas iekaustīja sprigano meiteni Ņurku, atveda divus vezumus malkas.

Bārdama bezrūpīgos vedējus, kas izgāzuši malku, kā pagadās, vecāmāte stenēdama un vaidēdama sāka kraut malku grēdā. Šis darbs nebija viņai pa spēkam. Krekšķēdama viņa apsēdās uz kāpnēm, atvilka elpu, paņēma lejkannu un aizgāja uz sakņu dārzu. Tagad pagalmā palika tikai trīs gadus vecais Ņurkas brālītis — kā redzams, enerģisks un centīgs cilvēks, jo, tikko vecāmāte nozuda, viņš pacēla koku un sāka dauzīt ar to pa solu un pa apgāztas siles dibenu.

Tad Sima Simakovs, kurš tikko bija gūstījis izbēgušo kazu, kas lēca pa krūmiem un gravām ne sliktāk kā Indijas tīģeris, vienu cilvēku no savas komandas atstāja mežmalā, bet ar pārējiem četriem kā viesulis iedrāzās pagalmā.

Viņš iebāza mazulim mutē sauju zemeņu, iesprauda viņam rokā spožu kovārņa spārna spalvu, un visi četri metās kraut malku grēdā.

Pats Sima Simakovs aizšāvās apkārt gar žogu, lai aizturētu pa to laiku vecomāti sakņu dārzā. Apstājies tai vietā, kur pie žoga cieši piekļāvās ķirši un ābeles, Sima palūkojās pa spraugu.

Vecāmāte bija salasījusi brunču stērbelē gurķus un taisījās iet uz pagalmu.

Sima Simakovs klusu padauzīja pa sētas dēļiem.

Vecāmāte sāka ausīties. Tad Sima pacēla koku un sāka ar to kustināt ābeļu zarus.

Vecaimātei tūlīt likās, ka kāds lēnītēm lien pāri sētai pēc āboliem. Viņa izbēra gurķus uz ežas, izrāva lielu kušķi nātru, piezagās un paslēpās pie sētas.

Sima Simakovs atkal paskatījās pa spraugu, bet vecomāti viņš tagad neredzēja. Noraizējies viņš palēcās, aizķērās ar rokām aiz sētas malas un uzmanīgi sāka vilkties augšup.

To pašu brīdi vecāmāte ar uzvaras saucienu iznāca no savas paslēptuves un veikli uzšāva Simam Simakovam ar nātrēm pa rokām.

Vēcinādams apsvilinātās rokas, Sima šāvās uz vārtiem, pa kuriem jau skrēja ārā savu darbu pabeigušais četrinieks.

Pagalmā palika mazulis viens pats. Viņš pacēla no zemes skaidu, nolika to uz grēdas malas, pēc tam vilka turp tāss gabalu.

Pie šā darba viņu atrada no sakņu dārza atgriezusies vecāmāte. Iepletusi acis, viņa apstājās pie kārtīgi sakrautās grēdas un jautāja:

— Kas tad te bez manis strādā?

Mazulis, likdams tāsi grēdā, svarīgi atteica:

— Vai tu, vecmāmiņ, neredzi — es strādāju.

Pagalmā ienāca piena sieva, un abas vecenītes dzīvi sāka apspriest savādos notikumus ar ūdeni un malku. Viņas mēģināja izdabūt atbildi no mazuļa, tomēr daudz nekā neuzzināja. Viņš tām paskaidroja, ka pa vārtiem ieskrējuši ļaudis, iebāzuši viņam mutē saldas zemenes, iedevuši spalvu un vēl apsolījuši noķert zaķi ar divām ausīm un četrām kājām. Pēc tam žigli sakrāvuši malku un atkal aizskrējuši.

Pa vārtiņiem ienāca Ņurka.

— Ņurka, — vecāmāte taujāja, — vai tu neredzēji, kas tikko pie mums pagalmā bija ieskrējis?

— Es meklēju kazu, — Ņurka skumji atteica. — Es pati visu rītu pa mežu un pa gravām skraidīju.

— Nozaguši! — vecāmāte bēdīgi sūdzējās piena sievai. — Bet kas tā bija par kazu! Dūjiņa, ne kaza. Dūjiņa!

— Dūjiņa! — pavirzoties nostāk no vecāsmātes, atcirta Ņurka. — Kā sak slaistīt ragus, nezini, kur sprukt. Dūjiņai ragu nav.

— Ciet klusu, Ņurka! Ciet klusu, nesaprātīgā tūļa! — vecāmāte iekliedzās. — Tā, zināms, bija kaza ar raksturu. Es viņu, kaziņu, pārdot gribēju. Bet tagad manas dūjiņas vairs nav.

Vārtiņi čīkstot atvērās. Zemu noliekusi ragus, pagalmā ieskrēja kaza un metās taisni pie piena sievas. Paķērusi smago kannu, piena sieva spiegdama uzlēca uz lieveņa, bet kaza, atsitusies ar ragiem sienā, apstājās.

Tad visi ieraudzīja, ka kazai pie ragiem cieši piesieta finiera plāksne un uz tās lieliem burtiem uzrakstīts:

Kaza es, kas apkārt klīst.

Žēlastības nepazīst.

Kas Ņurka sitīs,

Nelaimē kritīs.

Bet aiz sētas stūra no sirds smējās apmierinātie puikas.

Iespraudis zemē mietu, piecirzdams kājas un dejodams tam apkārt, Sima Simakovs skaņi dziedāja:

Brašulīga banda neesam,

Kas tik lielīga, ka plīst.

Jautra komanda mēs esam,

Katrs — pionieris īsts,

U—uh, tu!

Un kā čurkstes zēnu bariņš strauji un klusu aizspurdza prom.

Šodien bija vēl daudz darba, bet galvenais — tūliņ vajadzēja sastādīt un nosūtīt Miškam Kvakinam ultimātu.

Kā sastāda ultimātus, to vēl neviens nezināja, un Timurs pajautāja krusttēvam.

Tas viņam paskaidroja, ka ikviena valsts rakstot ultimātus pēc savas modes, bet beigās pieklājības dēļ esot jāpieraksta:

«Pieņemiet, ministra kungs, mūsu visdziļākās cieņas apliecinājumu.»

Tad akreditētais sūtnis ultimātu nododot naidīgās valsts valdniekam.

Taču šāda kārtība ne Timuram, ne viņa komandai nepatika. Pirmkārt, nekādu cieņu viņi huligānam Kvakinam negribēja apliecināt; otrkārt, ne pastāvīga sūtņa, ne arī pārstāvja pie šās bandas viņiem nebija. Apspriedušies viņi nolēma ultimātu nosūtīt vienkāršāk, tāpat kā aizkrācieši nosūtīja vēstījumu turku sultānam; to katrs ir redzējis attēlā, lasot, kā drošsirdīgie kazaki cīnījušies ar turkiem, tatāriem un ļahiem.

Aiz pelēkajiem vārtiem ar melnsarkano zvaigzni, tās mājas ēnainajā dārzā, kas atradās pretī Olgas un Žeņas vasarnīcai, pa smilšainu aleju gāja maza, gaišmataina meitenīte. Viņas māte — jauna, skaista sieviete ar skumju, nogurušu seju — sēdēja šūpuļkrēslā pie loga, uz kura stāvēja kupls lauku puķu pušķis. Viņas priekšā gulēja kaudze atplēstu telegrammu un vēstuļu — no radiem un no draugiem, pazīstamiem un nepazīstamiem. Šīs vēstules un telegrammas bija sirsnīgas un laipnas. Tās skanēja no tālienes kā meža atbalss, kas ceļinieku nekur nesauc, nekā nesola, tomēr uzmundrina viņu, čukst viņam, ka ļaudis tuvu un tumšajā mežā viņš nav viens.

Turot lelli ar kājām gaisā tā, ka tās koka rokas un kaņepāju bizes vilkās pa smiltīm, gaišmatainā meitene apstājās pie sētas. Gar sētu uz leju laidās no saplākšņa izgriezts un izkrāsots zaķis. Tas kustināja ķepu, trinkšķinot uzzīmētās balalaikas stīgas, un purniņš viņam bija skumjš un jocīgs.

Sajūsmināta par tādu neizskaidrojamu brīnumu, kam līdzīgu, protams, pasaulē nav, meitene izlaida lelli no rokām, piegāja pie sētas, un labais zaķis ieslīdēja viņai taisni plaukstā. Aiz zaķa parādījās blēdīgā un apmierinātā Žeņas seja.

Meitenīte paskatījās uz Žeņu un jautāja:

— Vai tu ar mani spēlējies?

— Ja, ar tevi. Gribi — es nolēkšu lejā pie tevis?

— Te ir nātres, — meitenīte padomājusi brīdināja. — Te es vakar apsvilināju sev roku.

— Nekas, — nolēkdama no sētas, teica Žeņa. — Es nebīstos. Parādi, kura nātre tevi vakar apsvilināja! Vai tā? Skaties: es to izrāvu, nometu, saminu ar kāju un uzspļāvu tai virsū. Sāksim spēlēties: tu glabā zaķi, es ņemšu lelli.

Olga redzēja no verandas lieveņa, ka Žeņa grozās pie sveša žoga, bet viņa negribēja māšeli traucēt, tāpēc ka tā šorīt jau tāpat bija daudz raudājusi. Bet, kad Žeņa uzrāpās uz žoga un ielēca svešā dārzā, Olga norūpējusies izgāja no mājas, piegāja pie vārtiņiem un atvēra tos. Žeņa un meitenīte jau stāvēja pie loga, blakus sievietei, un tā smaidīja, kad viņas meitiņa rādīja, kā jocīgais, skumīgais zaķis spēlē balalaiku.

Pēc Žeņas satrauktās sejas sieviete uzminēja, ka dārzā ienākusī Olga ir neapmierināta.

— Nedusmojieties uz viņu! — sieviete paklusu teica Olgai. — Viņa rotaļājas ar manu meitiņu. Mums ir bēdas… — sieviete apklusa. — Es raudu, bet viņa, — sieviete parādīja uz savu sīko meitiņu un klusu piebilda: — Bet viņa pat nezina, ka viņas tēvs nesen kritis pie robežas.

Tagad apmulsa Olga, bet Žeņa no tālienes paskatījās uz viņu rūgti un pārmetoši.

— Es esmu viena, — sieviete turpināja. — Mana māte ir kalnos, taigā, ļoti tālu, brāļi armijā, māsu nav.

Viņa aizskāra pienākušās Žeņas plecu un, rādīdama uz logu, jautāja:

— Meitēn, vai tu noliki to puķu pušķi naktī uz mana lieveņa?

— Nē, — Žeņa ātri atteica. — Es neesmu likusi, bet droši vien kāds no mūsējiem.

— Kas? — Olga nesapratnē paskatījās uz Žeņu.

— Es nezinu, — Žeņa izbijusies ieminējās, — es neesmu likusi, es nekā nezinu. Skatieties, šurp nāk ļaudis.

Aiz vārtiem ierūcās automašīna, un pa celiņu no vārtiem nāca šurp divi lidotāji komandieri.

— Tie nāk pie manis, — sieviete teica. — Viņi, zināms, atkal piedāvās man braukt uz Krimu, Kaukāzu, kūrortu, sanatoriju…

Abi komandieri pienāca, militāri sveicināja, un, kā redzams, dzirdējis viņas pēdējos vārdus, vecākais — kapteinis — teica:

— Ne uz Krimu, ne uz Kaukāzu, ne uz kūrortu, ne sanatoriju. Jūs vēlējāties redzēties ar savu māti? Jūsu māte šodien ar vilcienu izbrauc no Irkutskas pie jums. Līdz Irkutskai viņu aizveda ar speciālu lidmašīnu.

— Kas? — priecīgi apmulsusi, iesaucās sieviete. — Jūs?

— Nē, — lidotāju kapteinis atteica, — mūsu un jūsu biedri.

Pieskrēja mazā meitenīte, droši paskatījās uz atnākušajiem, un zilais formas tērps, redzams, viņai bija labi pazīstams.

— Māmiņ, — viņa lūdzās, — uztaisi man šūpoles, es lidošu šurpu un turpu, šurpu un turpu… Tālu, tālu, kā tētis.

— Ai, nevajag! — apkampusi un piespiedusi pie krūtīm meitenīti, iesaucās māte. — Nē, nelido tik tālu… kā tavs tētisl

…Mazās Gravas ielā aiz kapličas ar noplukušām sienu gleznām, kurās bija zīmēti bargi, matiem apauguši sirmgalvji un maigi eņģelīši, pa labi no gleznas, kas attēloja pastaro tiesu ar darvas katliem un spriganiem velniem, kumelītēm apaugušā laukā Miškas Kvakina kompānijas puikas spēlēja kārtis.

Naudas spēlmaņiem nebija, un viņi spēlēja uz «dunku», «uz knipi» un uz «atdzīvini mironi». Zaudētājam aizsēja acis, nolika viņu zālē augšpēdu un iedeva rokā svecīti, tas ir, garu nūju. Ar šo nūju viņam, nekā neredzot, bija jāatkaujas no saviem labajiem biedriem, kas, žēlojot nelaiķi, centās viņu atsaukt dzīvē, cītīgi sukājot ar nātrēm pa kailajiem ceļiem, lieliem un pēdām.

Spēle gāja pilnā sparā, kad aiz sētas atskanēja spalgas signāltaures skaņas.

Ārpusē pie sienas stāvēja Timura komandas sūtņi.

Štāba taurētājs Koļa Kolokoļčikovs bija sažņaudzis rokā spožu misiņa tauri, bet baskājainais, drūmais Geika turēja no ietinamā papīra salīmētu aploksni.

— Kas tad te par cirku vai komēdiju? — pārliekdamies pāri sētai, jautāja puisis, ko sauca par Figūru. — Miška! — viņš pagriezies iebļāvās. — Met kārtis pie malas, te pie tevis vesela ceremonija atnākusi!

— Esmu šeit, — rāpjoties uz sētas, atsaucās Kvakins. — Ehe, Geika, sveiks! Un kas tas par mīkstpēdiņu tev līdzi?

— Ņem aploksni! — sniegdams ultimātu, teica Geika. — Apdomāšanai jums ir dotas divdesmit četras stundas. Pēc atbildes atnāksim rīt šajā pašā laikā.

Apvainots, ka viņš nosaukts par mīkstpēdiņu, štāba taurētājs Koļa Kolokoļčikovs pacēla tauri un, piepūtis vaigus, sirdīgi nospēlēja atkāpšanās signālu. Neteikuši vairāk ne vārda, abi parlamentārieši cienīgi aizgāja, uz sētas sakāpušo puiku ziņkārīgo skatienu pavadīti.

— Kas tad tas? — grozīdams aploksni un uzlūkodams puiku ieplestās mutes, Kvakins jautāja. — Dzīvojām, dzīvojām, ne par ko nebēdājām… Pēkšņi… taure, negaiss klāt! Es, brālīši, tiešām nekā nesaprotu! …

Viņš atplēsa aploksni un, nenokāpjot no sētas, sāka lasīt:

— «Svešu dārzu aptīrīšanas bandas atamanam Mihailam Kvakinam…»… Tas ir man, — Kvakins skaļi paskaidroja. — Ar pilnu titulu, viss pēc formas, «… un viņa,» — viņš turpināja lasīšanu, — «palīgam, neģēlībās slavenajam Pjotram Pjatakovam, ar iesauku Figūra…» Tas tev, — ar gandarījumu Kvakins paskaidroja Figūrām. — Vai tu re, kā iespēruši: «neģēlībās slavenajam». Tas jau varen dižciltīgi, varēja, muļķi, arī vienkāršāk nosaukt. «… tāpat visiem šās apkaunojošās bandas locekļiem tiek nosūtīts ultimāts.» Kas tas ir, to es nezinu, — Kvakins zobgalīgi paziņoja. — Droši vien kāds lamuvārds vai kas tamlīdzīgs.

— Tas ir tāds starptautisks vārds. Sāks mūs kaut, — paskaidroja Figūrām blakus stāvošais puišelis Aļoška ar kaili noskūtu galvu.

— Tad tā arī būtu rakstījuši! — Kvakins teica. — Lasu tālāk. Pirmais punkts:

«Ievērojot to, ka jūs naktīs rīkojat uzbrukumus mierīgo iedzīvotāju dārziem, netaupot arī tās mājas, uz kurām stāv mūsu zīme — sarkanā zvaigzne, un pat tās, uz kurām stāv zvaigzne ar melnu sēru apmali, jums, bailīgajiem neliešiem, mēs pavēlam…»

Paskat tik kā šie suņi lamājas! — apmulsis, bet cenšoties smaidīt, turpināja Kvakins. — Un kāds stils tālāk, kādi komati! Jā!

«… pavēlam: ne vēlāk kā rīt no rīta Mihailam Kvakinam un neģēlīgajai personai Figūrām ierasties tai vietā, kādu viņiem norādīs vēstneši, ņemot līdz jūsu apkaunojošās bandas locekļu sarakstu.

Atteikšanās gadījumā mēs paturam sev pilnīgu rīcības brīvību,»

— Kādā nozīmē brīvību? — Kvakins atkal pārvaicāja. — Mēs viņus, liekas, pagaidām nekur neesam ieslodzījuši.

— Tas ir tāds starptautisks vārds. Sāks mūs kaut, — atkal paskaidroja Aļoška ar noskūto galvu.

— Tad tā arī būtu teikuši! — Kvakins sašutis noteica. — Žēl, ka Geika aizgāja; var redzēt, viņš sen nav raudājis.

— Viņš nesāks raudāt, — sacīja zēns ar noskūto galvu, — viņa brālis ir matrozis.

— Nu?

— Arī viņa tēvs bija matrozis. Viņš neraudās.

— Bet kas tad tev?

— Mans krusttēvs arī ir matrozis.

— Tad ta muļķis, skandina vienu un to pašu! — Kvakins saskaitās. — Te tēvs, te brālis, te krusttēvs. Bet, kas un kādēļ, — nav zināms. Ataudzē, Aļoša, matus, citādi tev saule karsē pakausi. Bet ko tu tur īdi, Figūra?

— Vēstneši rīt jānoķer, bet Timka un viņa kompānija jānomizo, — īsi un drūmi ieteica ultimāta apvainotais Figūra.

Tā arī nolēma.

Aizgājuši kapličas ēnā un divatā apstājušies pie gleznas, kur nadzīgi, muskuļaini velni izmanīgi vilka uz elli grēciniekus, kas gaudoja un stīvējās pretim, Kvakins jautāja Figūrām:

— Klausies, vai tu līdi tai dārzā, kur dzīvo skuķis, kam tēvs kritis?

— Jā, es.

— Tad tā… — Kvakins nomurmināja, bakstot ar pirkstu sienā. — Es, protams, par Timkas zīmēm nospļaujos, un Timku es vienmēr slānīšu…

— Labi, — Figūra piekrita. — Bet ko tu man ar pirkstu uz velniem rādi?

— Lūk, tā, — sašķiebis lūpas, Kvakins viņam atteica, — lai arī tu esi mans draugs, Figūra, bet ar cilvēku tev maz līdzības, drīzāk, rau, ar šo resno, nešķīsto sātanu.

No rīta piena sieva nesastapa mājās trīs pastāvīgos pircējus. Uz tirgu iet bija jau par vēlu, un, uzvēlusi piena kannu uz pleca, viņa sāka apstaigāt dzīvokļus.

Ilgi viņa staigāja bez panākumiem un pēdīgi apstājās pie vasarnīcas, kur dzīvoja Timurs.

Aiz sētas viņa izdzirda zemu, patīkamu balsi: kāds paklusu dziedāja. Tātad saimnieki bija mājās, un te varēja gaidīt izdošanos.

Iegājusi pa vārtiņiem, vecā dziedoši saucas

— Pienu, vai nevajag pienu?

— Divas krūzes! — zema balss atbildēja.

Nocēlusi no pleca kannu, piena sieva apgriezās un ieraudzīja no krūmiem iznākam pinkainu, skrandās ģērbušos, klibu veci, kas turēja rokā kailu, līku zobenu.

— Es, tētiņ, prasu, vai pieniņu nevajag, — nobijusies un pakāpusies soli atpakaļ, ierunājās piena sieva. — Kāds tu, tētiņ mans, no skata nopietns! Ko tad tu, ar zobenu zāli pļauj?

— Divas krūzes. Trauks uz galda, — strupi atteica vecais un iesprauda zobenu zemē.

— Tu, tētiņ, būtu nopircis izkapti, — steidzīgi liedama pienu un bailīgi pamezdama acis uz veco, sacīja piena sieva. — Bet zobenu labāk atstāj! Ar šitādu zobenu nabaga cilvēku var nobaidīt līdz nāvei.

— Cik jāmaksā? — noprasīja vecais, bāžot roku plato bikšu kulē.

— Kā jau visiem, — piena sieva viņam atteica, — rubli četrdesmit — pavisam divi astoņdesmit. Lieka man nevajag.

Vecais parakņājās un izvilka no kabatas lielu, apbružātu revolveri.

— Es, tētiņ, vēlāk… — paķērusi kannu un steigdamās projām, izgrūda piena sieva. — Tu, mans mīļais, nepūlies! — viņa turpināja, pielikdama soli un nemitīgi skatīdamās atpakaļ. — Man, dārgais, nauda nedeg.

Viņa izskrēja pa vārtiņiem, aizcirta tos un, uz ielas izgājusi, dusmīgi kliedza:

— Slimnīcā tevi, veco velnu, vajag turēt, nevis laist brīvībā. Jā, jā! Aiz atslēgas, slimnīcā!

Vecais paraustīja plecus, iebāza atpakaļ kabatā izņemto trijnieku un tūliņ paslēpa revolveri aiz muguras, jo dārzā ienāca padzīvojušais džentlmenis, ārsts F. G. Kolokoļčikovs.

Ar vērīgu, nopietnu seju, atspiezdamies uz nūjas, taisnā, mazliet stīvā gaitā viņš soļoja pa smilšaino aleju.

Ieraudzījis dīvaino veci, džentlmenis ieklepojās, sakārtoja brilles un jautāja:

— Vai tu, mīļais, nepateiktu, kur es varu satikt šās vasarnīcas īpašnieku?

— Šai vasarnīcā dzīvoju es, — vecais atteica.

— Tādā gadījumā, — paceļot roku pie salmu cepures, turpināja džentlmenis, — jūs man pateiksiet, vai tāds puisēns Timurs Garajevs neiznāk jums rada.

— Jā, tā iznāk gan, — vecais atteica. — Šis puisēns ir mans brāļadēls.

— Man ļoti nepatīkami, — ieklepodamies un neizpratnē pašķielēdams uz zemē iesprausto zobenu, iesāka džentlmenis, — bet jūsu brāļadēls vakar mēģināja aplaupīt mūsu māju.

— Ko? — vecais brīnījās. — Mans Timurs gribējis aplaupīt jūsu māju?

— Jā, iedomājieties! — mezdams skatienus vecajam aiz muguras un uztraukdamies, džentlmenis turpināja. — Man guļot, viņš mēģināja nozagt flaneļa segu, ar ko biju apsedzies.

— Kas? Timurs jūs aplaupījis? Nozadzis flaneļa segu? — vecais apjuka. Aiz muguras paslēptā roka ar revolveri negribot noslīdēja lejup.

Cienījamo džentlmeni pārņēma uztraukums, un, ar cieņu atkāpjoties uz vārtiem, viņš teica:

— Es, protams, neapgalvoju, bet fakti… fakti! Cienījamais kungs! Es jūs lūdzu, netuvojieties man! Es, protams, nezinu, kā lai izskaidroju… Bet jūsu izskats, jūsu savādā izturēšanās…

— Paklausieties, — tuvodamies džentlmenim, teica vecais, — bet tas, redzams, ir pārpratums.

— Cienījamais kungs! — neizlaižot no acīm revolveri un vēl arvien kāpjoties atpakaļ, iekliedzās džentlmenis. — Mūsu saruna pieņem nevēlamu un, es pat teiktu, mūsu vecumam necienīgu virzienu.

Viņš izmuka pa vārtiņiem un ātrā solī gāja projām, arvien atkārtodams:

— Nē, nē, nevēlamu un necienīgu virzienu…

Vecais piegāja pie vārtiņiem taisni tai brīdī, kad Olga, iedama peldēties, sastapās ar uztraukto džentlmeni.

Pēkšņi vecis sāka māt ar rokām un saukt Olgu, lai tā apstātos. Bet džentlmenis žigli kā āzis pārlēca pār grāvi, saķēra Olgu aiz rokas, un viņi abi tūlīt nozuda aiz stūra.

Tad vecis sāka pilnā kaklā smieties. Uztraukts un iepriecināts, braši piesperdams savu koka kāju, viņš dziedāja:

Bet jums to saprast grūti,

Ko gaidot, cilvēks, jūti,

Kad sārta rīta blāzma drīz logā atausīs.

Jā!

Viņš atsprādzēja uz ceļgala siksnu, aizsvieda zālē koka kāju un, pa ceļam noraujot parūku un bārdu, aizskrēja uz māju.

Pēc desmit minūtēm jaunais, jautrais inženieris Georgs Garajevs noskrēja no lieveņa, izstūma no šķūņa motociklu, uzsauca sunim Ritai, lai sargā māju, nospieda starteri un, uzlēcis uz sēdekļa, aizjoņoja uz upi meklēt pārbiedēto Olgu.

Pulksten vienpadsmitos Geika un Koļa Kolokoļčikovs gāja saņemt atbildi uz ultimātu.

— Ej mierīgi! — Geika rūca uz Koļu. — Soļo viegli, stingri! Bet tu ej kā cālēns, pēc tārpa lēkādams. Viss tev, brāl, ir labs — gan bikses, gan krekls, gan visa forma, bet izskata tev tomēr nav. Tu, brāl, neapvainojies, es runāju to, kas ir. Nu saki man: kādēļ tu ar mēli lūpas apslienā? Ievelc mēli mutē, un lai tā paliek savā vietā… Bet kāpēc tu ieradies? — Geika prasīja, ieraugot pretī izskrējušo Simu Simakovu.

— Mani Timurs sūtīja sakaru uzturēšanai, — Simakovs žigli nobēra. — Tā vajag, tu nekā nesaproti. Jums sava, bet man sava darīšana. Koļa, padod, iepūtīšu taurē. Paskat, cik tu šodien lepns! Geika. muļķi! Ejot darīšanās — būtu jel zābakus apāvis! Vai tad sūtņi basām kājām iet! Nu, ir jau labi, jūs uz turieni, bet es te. Hop-hop, uz redzēšanos!

— Ir gan tarkšķis! — Geika pakratīja galvu.

— Pasaka simt vārdu, kur pietiktu ar četriem. Taurē, Nikolaj, redz, kur sēta!

— Lai panāk augšā Mihails Kvakins! — Geika pavēlēja uz žoga uzlīdušajam puikam.

— Ienāciet pa labi! — Kvakins kliedza aiz sētas.

— Tur tieši jums ir atvērti vārti.

— Neej! — raustot Geiku aiz rokas, Koļa čukstēja. — Viņi mūs saķers un sados.

— Vai šie visi pret diviem? — Geika uzpūtīgi jautāja. — Taurē, Nikolaj, skaļāk! Mūsu komandai visur ceļš vaļā.

Viņi iegāja pa sarūsējušiem dzelzs vārtiņiem un nokļuva aci pret aci ar zēnu baru, kura priekšā stāvēja Figūra un Kvakins.

— Dodiet atbildi uz vēstuli!— Geika sacīja stingri.

Kvakins smaidīja, Figūra bozās.

—Kas ir, parunāsimies, — Kvakins lika priekšā.

— Atsēdies, pasēdi — kur steidzies?

— Dodiet atbildi uz vēstuli! — Geika vēsi atkārtoja. — Bet runāt mēs runāsim vēlāk.

Un likās savādi, nesaprotami: vai viņš tēlo vai jokojas, šis atklātais, druknais zēns matroža kreklā, kuram blakus stāv mazs, jau nobālis taurētājs? Vai, piemiedzis savas vērīgās, pelēkās acis, šis plecīgais baskājis tiešām prasa atbildi, jūtot tiesības un spēku?

— Še, ņem!— pasniegdams papīru, Kvakins teica.

Geika atvēra lapu. Tur bija redzama piga un zem tās rupji lamu vārdi.

Mierīgi, nemainot sejas izteiksmi, Geika saplēsa papīru. Tai pašā brīdī viņu un Koļu cieši saķēra aiz rokām un pleciem.

Viņi nepretojās.

— Par tādiem ultimātiem jums vajadzētu sadot pa kaklu, — pieejot klāt pie Geikas, Kvakins teica.

— Bet… mēs esam labsirdīgi ļaudis. Līdz naktij mēs jūs ieslodzīsim, rau, te, — viņš norādīja uz kapliču, — bet naktī mēs notīrīsim divdesmit ceturtā numura dārzu pavisam tīru.

— Tas nenotiks, — Geika mierīgi atteica.

— Nē, notiks, — kliedza Figūra un iesita Geikam pa vaigu.

— Sit kaut simt reižu, — piemiedzis un atkal atvēris acis, Geika teica. — Koļa, — viņš norūca uzmundrinoši, — nebīsties! Es jūtu, ka šodien būs kopējā sasaukuma signāls pēc pirmā numura formas.

Gūstekņus iegrūda mazajā kapličā ar cieši aizvērtiem dzelzs slēģiem. Abas durvis aiz viņiem aizvēra, aizgrūda aizbīdni un iedzina tajā koka ķīli.

— Nu, kā ir? — piegājis pie durvīm un pielicis plaukstu pie mutes, Figūra kliedza. — Kā nu tagad iznāk: pēc jūsu vai pēc mūsu prāta notiks?

Aiz durvīm dobji, tikko dzirdami atskanēja:

— Nē, klaidoņi, tagad pēc jūsu prāta nekad un nekas vairs nenotiks!

Figūra nospļāvās.

— Viņam brālis ir matrozis, — drūmi paskaidroja AJoška ar noskūto galvu. — Viņš ar manu krusttēvu uz viena kuģa dien.

— Nu, — Figūra jautāja draudoši, — un kas tu tāds — kapteinis, vai?

— Viņu turēja aiz rokām, bet tu viņam siti. Vai tā ir labi?

— Še tev ar! — Figūra saskaitās un atvēzējies iesita Aļoškam.

Abi puikas ievēlās zālē. Viņus vilka aiz kājām, rokām, mēģināja izšķirt…

Un neviens nepaskatījās uz augšu, kur biezajā liepu lapotnē žoga tuvumā pazibēja Simas Simakova seja.

Kā pa spirāli viņš noslīdēja zemē un tieši pāri svešiem sakņu dārziem aizaujoja pie Timura, pie savējiem uz upīti.

Apsegusi galvu ar dvieli, Olga gulēja pludmales karstajās smiltīs un lasīja.

Žeņa peldējās. Negaidot kāds apkampa tās plecus.

Viņa apgriezās.

— Sveiki, — slaida melnace meitene viņai teica.

— Es atpeldēju no Timura. Mani sauc Taņa, un es arī esmu no viņa komandas. Viņam joti žēl, ka viņa dēļ māsa tev sadeva. Tava māsa droši vien ļoti ļauna?

— Lai viņš nežēlo, — Žeņa piesarkusi nomurmināja. — Olga nav ļauna, viņai tāds raksturs. — Un, sasitusi plaukstas, Žeņa izmisumā piebilda:

— Nu, māsa, māsa un māsai Pagaidiet tikai, atbrauks tētis…

Viņas iznāca no ūdens un uzkāpa stāvajā krastā pa kreisi no smilšainās pludmales. Te viņas uzgrūdās Ņurkai.

— Meitēn, vai tu mani pazini? — kā vienmēr ātri un caur zobiem viņa jautāja Žeņai.

— Jā! Es tevi uzreiz pazinu. Un tur ir Timurs! — nometusi apģērbu, viņa rādīja uz pretējo krastu, kas bija pilns zēnu. — Es zinu, kas noķēra manu kazu, kas sakrāva mūsu malku un kas iedeva manam brālītim zemenes. Un tevi arī es pazīstu, — viņa pievērsās Taņai. — Tu reiz sēdēji uz dobes un raudāji. Bet tu neraudi! Kāda tur jēga?.,, Ei! Mierā, velna nute, vai arī es tevi iesviedīšu upē!— viņa uzkliedza krūmos piesietajai kazai. — Meitenes, lēksim ūdenī!

Žeņa ar Taņu saskatījās. Viņa bija ļoti smieklīga, šī mazā, iedegusī, čigānietei līdzīgā Ņurka.

Saķērušās rokās, viņas piegāja pie pašas kraujas malas, zem kuras plunkšķēja dzidrs, gaiši zils ūdens.

— Nu, lēksim?

— Lēksim!

Un viņas reizē metās ūdenī.

Bet meitenes nepaguva iznirt, kad aiz viņām ūdenī ielēca vēl kāds ceturtais.

Kā bijis — ar zandalēm, biksēs un kreklā — Sima Simakovs kā skrēja, tā metās upē. Purinādams slapjos matus, spļaudīdamies un sprauslādams viņš gariem vēzieniem peldēja uz otru krastu.

— Nelaime, Žeņa, nelaimei — viņš nokliedza, pagriezies atpakaļ. — Geika un Koļa iekrituši slazdos!

Lasot grāmatu, Olga kāpa kalnā. Tur, kur stāvā taka šķērsoja ceļu, viņa satika Georgu, kas stāvēja pie motocikla. Viņi sasveicinājās.

— Es braucu, — Georgs viņai paskaidroja, — skatos, jūs nākat. Nodomāju — pagaidīšu un aizvedīšu, ja būs pa ceļam.

— Nav taisnība! — Olga neticēja. — Jūs ar nodomu stāvējāt un mani gaidījāt.

— Pareizi, — Georgs piekrita. — Gribēju samelot, bet neizdevās. Man jūsu priekšā jāatvainojas, ka nobiedēju jūs no rīta. Klibais vecis pie vārtiem taču biju es. Es biju grimējies un gatavojos mēģinājumam. Sēdieties, es jūs aizvedīšu.

Olga noraidoši papurināja galvu.

Viņš nolika puķu pušķi uz viņas grāmatas.

Pušķis bija skaists. Olga nosarka, apjuka un nometa to uz ceļa.

Georgs to nebija gaidījis.

— Klausieties! — viņš sarūgtināts teica. — Jūs labi spēlējat, dziedat, acis jums patiesas, gaišas. Es jūs ne ar ko neesmu aizvainojis. Man šķiet, ka tā kā jūs ļaudis nedara… pat dzelzsbetona speciālisti ne.

— Puķu nevajag! — pati nobijusies par savu izturēšanos, vainīgi atteica Olga. — Es… arī bez puķēm ar jums braukšu.

Viņa apsēdās uz ādas sēdekļa, un motocikls aizjoņoja pa ceļu. Ceļš dalījās, un, pabraucis garām tam, kas veda uz ciematu, motocikls aizdrāzās laukos.

— Jūs pagriezāt uz nepareizo pusi, — Olga iesaucās, — mums vajag pa labi!

— Te labāks ceļš, — Georgs atteica, — te jautrāks cejš.

Atkal pagrieziens, un viņi drāzās cauri šalcošai, ēnainai birzij. No ganāmpulka izlēca suns un kvekšķēdams centās viņus panākt. Bet nē! Kur nu! Tālu.

Kā smags šāviņš garām aizdūca pretimbraucošā kravas mašīna. Un, kad Georgs un Olga izrāvās no saceltā putekļu mākoņa, viņi kalna pakājē ieraudzīja kādas nepazīstamas pilsētas dūmus, dūmeņus, torņus, stiklu un dzelzi.

— Tā ir mūsu fabrika! — Georgs uzsauca Olgai. -— Pirms trim gadiem es braucu šurp lasīt sēnes un zemenes.

Gandrīz nemaz nesamazinot ātrumu, motocikls spēji apgriezās.

— Taisni! — Olga brīdinoši sauca, — Laidiet taisni mājup!

Pēkšņi motors apklusa, un viņi apstājās.

— Pagaidiet, — Georgs nolecot sacīja, — maza avārija.

Viņš aizstūma motociklu zālē zem bērza, izņēma no somas uzgriežņu atslēgu un sāka kaut ko piegriezt un pievilkt.

— Ko jūs tēlojat tajā operā? — atsēžoties zālē, Olga jautāja. — Kāpēc jūsu grims tik bargs un briesmīgs?

— Es tēloju vecu invalīdu, — nemitīgi rosīdamies gar motociklu, Georgs atteica. — Viņš ir bijušais partizānis, un viņš mazliet… sajucis. Viņš dzīvo robežas tuvumā, un viņam aizvien liekas, ka ienaidnieki mūs ar viltību pārsteigs un piemānīs. Viņš ir vecs, bet uzmanīgs. Turpretim sarkanarmieši jauni, viņi smejas, pēc sardzes spēlē volejbolu. Viņiem tur visādi skuķi… Katjušas!

Georgs savilka pieri grumbās un sāka klusi dziedāt:

— Dziest mēness, mākoņi tam priekšā tiek,

Man trešo nakti nenāk miegs, es aklā tumsā sēdu,

Ai, mana zeme, neguli!

Lien tumsā ienaidnieks.

Es vecs. Es vārgs.

Ai, bēdas man… ai, bēdas!

Te Georgs mainīja balsi un, atdarinot kori, nodziedāja:

Jel mierigs, vecais… mierigs!

— Ko nozīmē «mierīgs»? — ar mutautiņu slaukot apputējušās lūpas, jautāja Olga.

— Tas nozīmē, — joprojām dauzīdams ar atslēgu pa uzgriezni, paskaidroja Georgs, — tas nozīmē: guli mierīgi, vecais muļķi! Sen jau visi cīnītāji un komandieri stāv savās vietās… Oļa, vai jūsu māšele par manu sastapšanos ar viņu jums ko teica?

— Teica, un es viņu sarāju.

— Nepelnīti. Ļoti jocīga meitene. Es viņai saku «ā», viņa man «bē»!

— Ar šo jocīgo meiteni nelaimē var iekulties, — atkal ierunājās Olga. — Viņai piesējies nez kāds puika, par Timuru sauc. Viņš no huligāna Kvakina kompānijas. Un es nekā nevaru šo puiku atradināt, lai neložņā ap mūsu māju.

— Timurs!… Hm… — Georgs samulsis ieklepojās. — Vai viņš no kompānijas? Viņš, liekas, nav tāds… ne visai… Nu labi! Neuztraucieties! Es viņu no jūsu mājas atradināšu. Oļa, kādēļ jūs nemācāties konservatorijā? Ak tu mūžs — inženieris! Es pats esmu inženieris, bet kāda jēga?

— Vai jūs esat slikts inženieris?

— Kādēļ slikts? — pievirzījies Olgai tuvāk un sākdams sist pa priekšējā riteņa ieliktni, Georgs atbildēja: — Nemaz neesmu slikts, bet jūs ļoti labi spēlējat un dziedat.

— Klausieties, Georg, — samulsusi atvirzoties sacīja Olga. — Es nezinu, kāds jūs esat inženieris, bet… motociklu gan jūs labojat ļoti dīvaini.

Un Olga pavicināja roku, rādot, kā viņš sit ar atslēgu te pa ieliktni, te pa riteņa loku.

— Nemaz nav dīvaini. Viss darīts, kā vajag. — Viņš pielēca kājās un iesita ar atslēgu pa rāmi.

— Nu, rau, viss kārtībā! Oļa, vai jūsu tēvs ir komandieris?

— Jā.

— Tas labi. Es arī pats esmu komandieris.

— Kas jūs lai izprot! — Olga paraustija plecus.

— Te jūs esat inženieris, te aktieris, te komandieris. Varbūt pie viena jūs esat arī lidotājs?

— Nē, — Georgs iesmējās. — Lidotāji apdullina galvas ar bumbām no augšas, bet mēs no zemes caur dzelzi un betonu trāpām tieši sirdī.

Un atkal viņiem garām aizzibēja rudzu druvas, lauki, birzis, upītes. Un beidzot vasarnīca.

Dzirdot motocikla troksni, no verandas izskrēja Žeņa. Ieraudzījusi Georgu, viņa samulsa, bet, kad viņš aizjoņoja, tad, noskatoties pakaļ, Žeņa piegāja pie Olgas, apkampa viņu un ar skaudību teica:

— Ai, cik tu šodien laimīga!

Norunājuši satikties netālu no 24. numura mājas dārza, puikas aiz žoga izklīda.

Aizkavējās tikai Figūra. Viņu kaitināja un mulsināja klusums kapličā. Gūstekņi nekliedza, neklauvēja un uz Figūras jautājumiem un kliedzieniem neatsaucās.

Tad Figūra ķērās pie viltības. Atvēris ārējās durvis, viņš iegāja mūra priekštelpā un sastinga, it kā viņa te nemaz nebūtu.

Un tā, pielicis ausi pie atslēgas, viņš stāvēja tik Ilgi, lidz ārējās dzelzs durvis aizcirtās ar tādu troksni, it kā pa tām kāds būtu iesitis ar bajķi.

— Ei, kas tur? — pieskrējis pie durvīm, saskaitās Figūra. — Ei, neāksties, citādi sadošu pa kaklul

Bet viņam neatbildēja. Ārpusē atskanēja svešas balsis. Iečīkstējās slēģu viras. Kāds caur loga restēm sarunājās ar gūstekņiem.

Pēc tam kapličā atskanēja smiekli. No šiem smiekliem Figūrai kļuva nelabi.

Beidzot ārējās durvis atvērās. Figūras priekšā stāvēja Timurs, Simakovs un Ladigins.

— Attaisi otru aizbīdni! — Timurs nekustoties pavēlēja. — Attaisi pats, citādi būs sliktāk!

Negribot Figūra atvilka aizbīdni. No kapličas iznāca Koļa un Geika.

— Lien viņu vietā! — Timurs pavēlēja. — Lien, rāpuli, žigli! — viņš uzkliedza, sažņaudzis dūres. — Man nav laika ar tevi pļāpāt!

Aiz Figūras aizcirtās abas durvis. Smagajam šķērskokam uzlika skavu un pielika piekaramo atslēgu.

Tad Timurs paņēma papīra lapu un greiziem burtiem ar zilu zīmuli uzrakstīja;

«Kvakin, sargāt nevajag. Es viņus ieslēdzu, atslēga pie manis. Es atnākšu tieši, kur norunāts, uz dārzu vakarā.»

Pēc tam visi nozuda. Pēc piecām minūtēm pie kapličas atnāca Kvakins.

Viņš izlasīja zīmīti, pakustināja atslēgu, pasmīnēja un gāja uz vārtiņiem, bet ieslēgtais Figūra tobrīd izmisumā bungoja ar dūrēm un papēžiem pa dzelzs durvīm.

Pie vārtiņiem Kvakins atskatījās un vienaldzīgi norūca.

— Klauvē, Geika, klauvēt Nē, brāl, līdz vakaram tu vēl diezgan izklauvēsies.

Notikumi risinājās tālāk.

Pirms saules rieta Timurs un Simakovs aizskrēja uz tirgus laukumu. Tur, kur nekārtīgās rindās stāvēja kvasa, gāzētā ūdens, sakņu, tabakas, pārtikas preču un saldējuma bodītes, pašā malā atradās sašķiebusies, tukša būda, kur tirgus dienās strādāja kurpnieki.

Šai būdā Timurs un Simakovs neuzturējās ilgi.

Krēslai iestājoties, šķūņaugšā sāka strādāt stūres rats. Cits pēc cita savilkās stiprie auklu vadi, pārraidot signālus tur, kur vajag, un tādus, kā vajag.

Pienāca pastiprinājumi. Salasījās puikas, viņu bija daudz — divdesmit trīsdesmit. Bet pa žogu spraugām klusi, bez trokšņa līda vēl un vēl.

Taņu un Ņurku aizsūtīja atpakaļ. Žeņa sēdēja mājā. Viņai vajadzēja aizkavēt un nelaist dārzā Olgu.

Šķūņaugšā pie rata stāvēja Timurs.

— Atkārto signālu pa sesto vadu!— Simakovs, izliecies pa logu, norūpējies lūdza. — Tur nez kāpēc neatbild.

Divi puišeļi uz saplākšņa loksnes zīmēja kaut kādu plakātu. Pienāca Ladigina posms.

Pēdīgi atnāca izlūki. Kvakina banda pulcējoties klajumā, netālu no 24. numura mājas dārza.

— Ir laiks, — Timurs teica. — Visiem sagatavoties!

Viņš izlaida no rokām ratu un ķērās pie virves. Virs vecā šķūņa starp mākoņiem slīdošā mēness mainīgajā gaismā lēni pacēlās un sāka plandīties komandas karogs — kaujas signāls.

Gar 24. numura mājas sētu ķēdē virzījās desmit puišeļu. Apstājies ēnā, Kvakins teica:

— Visi sanākuši, nav tikai Figūras.

— Viņš ir viltīgs, — kāds atbildēja. — Viņš droši vien jau dārzā. Viņš vienmēr lien pa priekšu.

Kvakins atbīdīja divus jau iepriekš no naglām atlauztus dēļus un pa spraugu ieslīdēja dārzā. Aiz viņa ielīda pārējie. Uz ielas pie spraugas palika vienīgi sargs — Aļoška.

No nātrēm un citām nezālēm aizaugušā grāvja otrpus ielas iznira piecas galvas. Četras no tām tūlīt paslēpās. Piektā — Koļas Kolokoļčikova — aizkavējās, bet kāda plauksta uzsita tai pa pakausi, un galva nozuda.

Sargs Aļoška apskatījās visapkārt. Visapkārt bija klusu, un viņš pabāza galvu pa spraugu — paklausīties, kas notiek dārzā.

No grāvja izlīda trīs. Nākamajā mirklī sargs juta, ka stiprs spēks parauj viņu aiz kājām un rokām.

Nepaspējis iekliegties, viņš aizlidoja gabaliņa no žoga.

— Geika, — viņš nomurmināja, pacēlis galvu, — no kurienes tu?

— No turienes, — Geika nošņāca. — Stāvi klusu! Citādi es neievērošu to, ka tu mani aizstāvēji.

— Labi, — Ajoška bija ar mieru, — es klusēju. — Un negaidot viņš griezīgi iesvilpās.

Tūlīt viņam muti aizspieda Geikas platā plauksta. Vairākas rokas satvēra Aļošku aiz pleciem, aiz kājām un aizvilka projām.

Svilpienu dārzā sadzirdēja. Kvakins pagriezās. Svilpiens vairs neatkārtojās. Kvakins uzmanīgi apskatījās visapkārt. Tagad viņam likās, ka dārza stūrī sakustas krūmi.

— Figūrai — Kvakins paklusu uzsauca. — Vai tu, muļķi, tur slēpies?

— Miška! Uguns! — pēkšņi kāds iekliedzās. — Tur nāk saimniekil

Bet tie nebija saimnieki.

Aizmugurē, lapu biezoknī, uzdzirkstīja ne mazāk kā desmit elektrisko laterniņu. Žilbinot acis, tās strauji tuvojās apjukušajiem iebrucējiem.

— Sitiet, neatkāpieties!— izraujot no kabatas ābolu un sviežot uz ugunīm, iekliedzās Kvakins.

— Izrauj lukturus no rokām! Tur nāk viņš… Timkal

— Tur Timka, bet te Simka!— no krūmiem izlecot, ieķērcās Simakovs.

Un vēl kādi desmit puikas izlēca no aizmugures un flanga.

— Ehē! — Kvakins iebrēcās. — Šiem ir spēks! Puikas, joziet cauri žogam!

Ielenktā banda panikā metās pie žoga.

Grūstoties, sasitoties ar pierēm, puikas izspruka uz ielas un nokļuva tieši Ladigina un Geikas rokās.

Mēness bija pavisam paslēpies aiz mākoņiem. Bija dzirdamas tikai balsis:

— Laid vaļāl

— Liec mierul

— Nelien!Neaiztiec!

— Visi klusāk! — tumsā atskanēja Timura balss. — Gūstekņus nesist! Kur Geika?

— Geika tel

— Ved visus uz zināmo vietu!

— Bet ja kāds nenāk?

— Grābiet aiz rokām un kājām un stiepiet ar godu kā dievmātes svētbildi!

— Laidiet vajā, velni!— atskanēja kāda raudulīga balss.

— Kas kliedz? — Timurs jautāja dusmīgi. — Nelietības strādāt jūs, huligāni, esat meistari, bet atbildēt baidāties! Geika, dod komandu, aizieti

Gūstekņus aizveda pie tukšās būdas tirgus laukuma malā. Te viņus citu pēc cita iegrūda pa durvīm.

—Mihailu Kvakinu pie manis!— Timurs palūdza

Pieveda Kvakinu.

— Gatavs? — Timurs noprasīja.

— Viss gatavs.

Pēdējo gūstekni iegrūda būdā, aizšāva aizbīdni un cilpā iebāza smago atslēgu.

— Laidies projām! — Timurs tad sacīja Kvakinam. — Tu esi smieklīgs. Tu nevienam neesi ne bīstams, ne arī vajadzīgs.

Gaidīdams, ka viņu sāks sist, nekā nesaprazdams, Kvakins stāvēja, nodūris galvu.

— Laidies projām! — Timurs atkārtoja. — Paņem, rau, šo atslēgu un atslēdz kapliču, tur sēž tavs draugs Figūra.

Kvakins negāja.

— Izlaid puišus! — viņš drūmi lūdza. — Vai arī iesēdini mani kopā ar viņieml

— Nē, — Timurs atteicās, — tagad visam beigas. Ne viņiem ar tevi, ne tev ar viņiem vairs nav nekādas darīšanas.

Svilpienu, trokšņa un ūjināšanas pavadīts, ierāvis galvu plecos, Kvakins gausi vilkās projām. Nogājis soļus desmit, viņš apstājās un saslējās.

— Piekaušu! — viņš naidīgi kliedza, pagriezies pret Timuru. — Tevi vienu pašu piekaušu. Viens pret vienu, līdz nāvei!— Palēcis sāņus, viņš nozuda tumsā.

— Ladigin, tu un tavs piecnieks, jūs esat brīvi, — Timurs teica. — Kas tev uzdots?

— Divdesmit otrā numura māja — pārvelt baļķus Lielajā Rudzupuķu ielā.

— Labi. Strādājiet!

Blakus, stacijā, atskanēja svilpiens. Pienācis vasarnieku vilciens. No tā nāca pasažieri, un Timurs sāka steigties. — Simakov, tev un tavam piecniekam, kas uzdots?

— Trīsdesmit astotā numura māja Mazajā Petrakova ielā. — Viņš iesmējās un piebilda: — Mūsu darbs kā vienmēr: spaiņi, baļļa un ūdens. HopI Hop! Uz redzēšanos!

— Labi, strādājiet! Bet tagad… šurp nāk ļaudis. Pārējie visi pa mājām… Reizēl

Laukumā bija dzirdami dārdi un sitieni. No vilciena nākošie pasažieri rāvās sāņus un apstājās. Sitieni un kaucieni atkārtojās. Tuvāko vasarnīcu logos iedegās ugunis. Kāds ieslēdza gaismu virs būdas, un sapulcējušies ļaudis ieraudzīja pie tās šādu plakātu:

Garāmgājēj, nežēlo! Te sēž laudis, kas naktīs gļēvulīgi aptīra mierīgo iedzīvotāju dārzus. Atslēga pakārta aiz šā plakāta, un tas, kurš laidīs laukā šos arestantus, lai iepriekš apskatās, vai starp tiem nav viņa tuvinieku vai paziņu.

Vēla nakts. Melni sarkanā zvaigzne uz vārtiem nav redzama. Bet tā tur ir.

Tās mājas dārzs, kur dzīvo mazā meitenīte. No zaraina koka uz leju nolaižas virves. Pēc tam pa grumbuļaino stumbru zemē noslīd zēns. Viņš uzliek dēli, atsēžas un mēģina, vai šīs jaunās šūpoles būs izturīgas. Resnais zars mazliet čīkst, lapas čab un ietrīsas. Uzspurdz un iepīkstas izbiedēts putns. Ir vēls. Sen jau guļ Olga, guļ Žeņa. Guļ arī viņa biedri: jautrais Simakovs, klusais Ladigins, jocīgais Koļa. Grozās, protams, un murmina pa miegam drošsirdīgais Geika.

Pulkstenis ugunsdzēsēju sargtornī sit ceturkšņus: «Bija diena — bija darbs! Bim-bam, viens, divi!…»

Jā, jau vēls.

Zēns pieceļas, ar rokām pagrābstās pa zāli un paceļ smagu lauku puķu pušķi. Šīs puķes bija plūkusi Žeņa.

Uzmanīgi, lai neuzmodinātu un neizbiedētu gulētājus, viņš uzkāpj uz mēness apspīdētā lieveņa un rūpīgi noliek pušķi uz augšējā pakāpiena. Tas ir Timurs.

…Bija izejamās dienas rīts. Godinot sarkanā karaspēka uzvaru pie Hasana ezera, ciemata komjaunieši atceres gadadienā sarīkoja parkā lielu karnevālu ar koncertu un dejām.

Meitenes aizskrēja uz birzi jau laikus. Olga steidzīgi beidza gludināt blūzi. Pārcilājot drānas, viņa papurināja Žeņas sarafānu, un tam no kabatas izkrita papīriņš.

Olga pacēla to un izlasīja:

«Meitene, mājās ne no viena nebīsties! Viss kārtībā, un no manis neviens nekā neuzzinās. Timurs.»

«Ko neuzzinās? Kāpēc nebīsties? Kas tie par no slēpumiem šai noslēgtajai un viltīgajai meitenei? Nē! Tam jādara gals. Tēvs aizbrauca, un viņš lika… Vajag rīkoties noteikti un ātri.»

Pie loga pieklauvēja Georgs.

— Oļa, — viņš teica, — izpalīdziet! Pie manis bija atnākusi delegācija. Lūdza, lai dziedu uz skatuves. Šodien tāda diena — atteikties nevarēju. Pavadiet mani ar akordeonul

— Jā… Bet to jau var izdarīt pianiste!— Olga brīnījās. — Kādēļ tad ar akordeonu?

— Oļa, es negribu ar pianisti. Gribu ar jums! Mums izdosies labi. Vai drīkst — es pie jums pa logu ielēkšu? Atstājiet gludekli un izņemiet instrumentu! Nu, paraug vien, es pats to izņēmu. Jums tikai ar pirkstiem jānospiež taustiņi, bet es dziedāšu.

— Paklausieties, Georg, — Olga aizvainoti teica, — beigu beigās jūs varējāt nekāpt pa logu, kad ir durvis… '

Parkā bija trokšņaini. Rindām piebrauca mašīnas ar zaļumniekiem. Lēni vilkās smagās mašīnas ar sviestmaizēm, veģiem, pudelēm, desām, konfektēm, cepumiem.

Kārtīgi, zilās grupiņās, ieradās saldējuma nesēji un vedēji.

Pļaviņās dažādās balsīs brēca patafoni, ap tiem bija apmetušies atbraukušie un vietējie zaļumnieki ar ēdieniem un dzērieniem.

Spēlēja mūzika.

Pie estrādes teātra žoga vārtiem dežurēja vecītis un rāja montieri, kas gribēja ieiet pa vārtiņiem ar savām atslēgām, siksnām un dzelzs kāpšļiem.

— Ar instrumentiem, mīļais, te neielaižam. Šodien svētki. Tu papriekš aizej uz māju, nomazgājies un pārģērbiesl

— Bet te taču, tētiņ, bez biļetēm, bez maksas!

— Vienalga, nevar. Te dziedāšana. Tu vēl telefona stabu varēji sev līdzi atvilkt. Un tu, pilsoni, arī ej apkārt! — apturēja viņš kādu citu cilvēku. — Te ļaudis dzied… mūzika. Bet tev pudele no kabatas ārā rēgojas.

— Bet, mīļais tētiņ, — stostīdamies mēģināja pretoties cilvēks, — man vajag… es pats esmu tenors.

— Ej, ej, apkārt, tenor! — rādot uz montieri, turpināja vecais. — Palūk, bass neprotestē. Un tu, tenor, arī nepretojies!

Žeņa, kurai puikas pateica, ka Olga ar akordeonu aizgājusi aiz skatuves, nepacietīgi trinās pa solu.

Beidzot uz skatuves iznāca Georgs un Olga. Žeņai kļuva baigi: viņai likās, ka par Olgu tūlīt sāks smieties. Bet neviens nesmējās.

Georgs un Olga stāvēja uz skatuves tik vienkārši, jauni un jautri, ka Žeņai gribējās viņus abus apkampt.

Olga pārmeta siksnu pār plecu. Dziļa rieva iegūla Georga pierē, viņš sakumpa. Nolieca galvu. Tagad tas bija vecs vīrs, un zemā, sulīgā balsī viņš sāka dziedāt:

Jau trešo nakti nenāk miegs. Man liekas, atkal jūtu

Es slepus kustību šai drūmā klusumā.

Deg rokās šautene. Sit trauksmi sirds man krūtīs,

Reiz kara tumšās naktīs tāpat sita tā.

Bet tevi, svešzemniek, ja sastapšu vēl tagad

Uz sava ceļa ejamā, uz savas takas rīt.

Es, sirmgalvis, tad celšos kaujai smagai

Bargs, mierīgs kā pirms gadiem divdesmit.

— Ai, cik skaisti! Un žēl šā klibā, drošsirdīgā veča! Vareni, vareni… — Žeņa murmināja. — Ta, tā. Spēlē, Oļa! Tikai žēl, ka tētis tevi nedzird.

Pēc koncerta, draudzīgi saķērušies rokās, Georgs un Olga gāja pa aleju.

— Viss būtu labi, — teica Olga. — Bet es nezinu, kur pazudusi Žeņa.

— Viņa bija pakāpusies uz sola, — Georgs atbildēja, — un kliedza: «Bravo, bravo!» Pēc tam pie viņas piegāja… — te Georgs sastostījās, — kāds zēns un viņi nozuda.

— Kāds zēns? — Olga uztraucās. — Georg, jūs esat vecāks, sakiet — ko lai es ar viņu daru? Skatieties! Šorīt es viņas drēbēs atradu, rau, šo papīriņul

Georgs izlasīja zīmīti. Un nu arī viņš kļuva domīgs un sarauca pieri.

— Nebaidies, tas nozīmē — neklausi. Ek, gadījies tas puika man pa rokai, tad gan es ar viņu būtu parunājis!

Olga noglabāja zīmīti. Brīdi viņi klusēja. Bet spēlēja ļoti jautra mūzika, apkārt skanēja smiekli, un, atkal saķērušies rokās, viņi gāja pa aleju.

Pēkšņi krustceļos viņi saskrējās ar otru pāri, kas arī, draudzīgi sadevies rokās, nāca viņiem pretim. Tie bija Timurs un Žeņa.

Apjukuši abi pāri, garām ejot, pieklājīgi sasveicinājās.

— Tas ir viņš!— raustot Georgu aiz rokas, izmisusi teica Olga. — Tas ir tas pats puika.

— Jā, — Georgs apjuka, — bet galvenais, ka tas ir Timurs, mans pārgalvīgais brāļadēls.

— Un tu… jūs zinājāt!— Olga saskaitas. —Un jūs man nekā neteicāt!

Palaidusi vaļā Georga roku, viņa aizskrēja pa aleju. Bet ne Timurs, ne Žeņa vairs nebija redzami. Olga nogriezās pa šauru, līku taku, un tikai te viņa uzdūrās Timuram, kas stāvēja Figūras un Kvakina priekšā.

— Klausieties, — pieejot viņam cieši klāt, teica Olga. — Vai nepietiek vēl, ka esat apložņājuši un aplauzuši visus dārzus, pat večiņām, pat meitenei bārenei; vai vēl nepietiek, ka no jums pat suņi beg, — tu samaitā un kūdi pret mani māšeli. Tev ap kaklu pioniera kaklauts, bet tu vienkārši esi… nelietis!

Timurs bija bāls.

— Tas nav taisnība, — viņš teica. — Jūs nekā nezināt.

Olga atmeta ar roku un aizskrēja meklēt Žeņu.

Timurs stāvēja un klusēja.

Klusēja pārsteigtie Figūra un Kvakins.

— Nu, komisār? — Kvakins ievaicājās. — arī tev, kā redzu, neiet jautri?

— Jā, ataman, — lēni paceļot acis, atteica Timurs. — Man pašlaik ir smagi, man nav jautri. Labāk jūs būtu mani noķēruši, noslānījuši, piekāvuši nekā man jūsu dēļ jādzird… lūk, tas.

— Ko tad tu klusēji?

Kvakins pasmīnēja.

— Būtu teicis: es jau tas neesmu. Tie ir viņi. Mēs te blakus stāvējām.

— Jā! Būtu teicis, bet mēs tevi par to piežmiegtu, — piebilda iepriecinātais Figūra.

Bet, nepavisam negaidījis tādu atbalstu, Kvakins klusējot vēsi paskatījās savā draugā. Timurs, ar roku aizskarot koku stumbrus, lēnām aizgāja.

— Lepns, — Kvakins klusu teica. — Grib raudāt, bet klusē.

— Gāzīsim viņam reiz, tad arī sāks raudāt, — Figūra teica un laida Timuram nopakaļus ar egļu čiekuru.

— Viņš… ir lepns, — Kvakins atkārtoja aizsmakušā balsī, — bet tu… tu esi neģēlis! — Un atvēzējies viņš iesita Figūrām ar dūri pa pieri.

Figūra apstulba, tad iebrēcās un nietās skriet. Kvakins divas reizes viņu panāca un zvēla pa muguru.

Pēdīgi Kvakins apstājās, pacēla nokritušo cepuri, nopurināja to, sitot pret celi, piegāja pie saldējuma pārdevēja, paņēma porciju, pieslējās pie koka un, smagi elpojot, kāri sāka rīt saldējumu lieliem kumosiem.

Laukumā pie šaušanas stenda Timurs atrada Geiku un Simu.

— Timur! — Sima viņu brīdināja. — Tevi meklē (viņš, šķiet, ļoti dusmīgs) tavs krusttēvs.

— Jā, eju, es zinu.

— Tu nāksi atpakaļ?

— Nezinu.

— Tima! — negaidīti maigi sacija Geika un saķēra biedra roku. — Kas ir? Mēs taču nekā ļauni nevienam neesam darījuši… Bet tu jau zini, ja cilvēkam taisnība…

— Jā, zinu… tad viņš ne no kā pasaulē nebīstas. Bet viņam tomēr sāp.

Timurs aizgāja.

Pie Olgas, kas nesa uz mājām akordeonu, piegāja Žeņa.

— Oļa!

— Ej projām! — neskatīdamās uz māsu, atteica Olga. — Es ar tevi vairs nerunāju. Es tūliņ braukšu uz Maskavu, un tu bez manis vari staigāt, ar ko gribi, kaut līdz rīta gaismai.

— Bet Oļa…

— Es ar tevi nerunāju… Parīt mēs brauksim projām uz Maskavu. Un tur sagaidīsim tēti.

— Jā! Tētis, bet ne tu — viņš visu uzzināsi — dusmās un asarām acīs iekliedzās Žeņa un aizskrēja meklēt Timuru.

Viņa sameklēja Geiku, Simakovu un jautāja, kur Timurs.

— Viņu aizsauca uz mājām, — Geika teica. — Krusttēvs par kaut ko tevis dēļ ļoti sadusmojies uz viņu.

Trakās dusmās Žeņa piespēra kāju un, savilkusi dūres, iekliedzās:

— Lūk, tā… ne par ko… iet bojā cilvēki!

Viņa apkampa bērza stumbru, bet te pie viņas pieskrēja Taņa un Ņurka.

— Žeņka!— Taņa iekliedzās. — Kas tev lēcies? Žeņa, skriesim! Tur atnācis bajānists, tur sākušās dejas — skuķēni dejo.

Viņas saķēra to, sapurināja un vilka rotaļu lokā, kur vidū kā spilgti ziedi zibēja sarafāni, kleitas un blūzes.

— Žeņa, nevajag raudāt! — tāpat kā vienmēr — ātri un caur zobiem sacīja Ņurka. — Kad mani vecāmāte per, arī tad es neraudu! Meitenes, iesim labāk lokā!… Skriesim!

— «Skr-r-riesim!» — ķircināja Ņurku Žeņa.

Un, izlauzušās cauri ķēdei, viņas sagriezās un uzvirpuļoja neprātīgi jautrā dejā.

Kad Timurs atgriezās mājās, viņu pasauca krusttēvs.

— Man ir apnikušas tavas nakts gaitas, — Georgs teica. — Apnikuši signāli, zvani, auklas. Kas tas bija par dīvainu notikumu ar segu?

— Tā bija kļūda.

— Laba kļūda! Pie tās meitenes tu vairs nelien: viņas māsa tevi necieš.

— Kāpēc?

— Nezinu. Laikam esi pelnījis. Kas tās tev par zīmītēm? Kas tā par dīvainu tikšanos dārzā rītausmā? Olga saka, ka tu meiteni gribot novest no ceļa.

— Viņa melo, — Timurs sašuta, — un vēl esot komjauniete! Ja viņai kas nav saprotams, viņa varēja pasaukt mani, noprasīt. Un es viņai uz visu atbildētu.

— Labi. Bet, kamēr tu viņai nekā neesi atbildējis, es aizliedzu tev tuvoties viņu vasarnīcai, un vispār, ja tu būsi patvaļīgs, es tevi tūlīt aizsūtīšu atpakaļ pie mātes.

Viņš gribēja aiziet.

— Krusttēv, — Timurs viņu aizturēja, — bet, kad jūs bijāt zēni, ko jūs darījāt? Kā rotaļājāties?

— Mēs?… Mēs skrējām, lēcām, līdām pa jumtiem, gadījās arī, ka izkāvāmies. Bet mūsu rotaļas bija vienkāršas un visiem saprotamas.

Lai pārmācītu Žeņu, pievakarē, neteikusi māšelei ne vārda, Olga aizbrauca uz Maskavu.

Maskavā viņai nekādu darīšanu nebija. Tādēļ, neiegriezusies savā dzīvokli, viņa devās pie draudzenes, nosēdēja pie tās līdz tumsai un tikai ap pulksten desmitiem pārnāca mājās. Viņa atvēra durvis, uzdedzināja gaismu un tūlit nodrebēja: pie durvīm bija piesprausta telegramma. Olga norāva telegrammu un izlasīja to. Telegramma bija no tēva.

Pievakarē, kad no parka jau brauca projām pēdējās smagās mašīnas, Žeņa ar Taņu ieskreja vasarnīcā. Viņas gatavojās spēlēt volejbolu, un Žeņai vajadzēja apmainīt kurpes pret čībām.

Viņa patlaban sēja aukliņu, kad istabā ienāca sieviete — gaišmatainās meitenītes māte. Meitenīte viņas rokās snauda.

Uzzinājusi, ka Olgas nav mājās, sieviete noskuma.

— Es gribēju pie jums atstāt meiteni, — viņš teica. — Es nezināju, ka nav māsas… Vilciens pienāk šonakt, un man jātiek Maskavā — sagaidīt māti.

— Atstājiet vien — Žeņa teica. — Ko nu Olga… Vai tad es neesmu cilvēks? Lieciet viņu manā gultā, bet es gulēšu otrā.

— Viņa guļ mierīgi un tagad pamodīsies tikai rīt no rīta, — māte nopriecājās. — Viņai tikai pa reizei jāpačubina spilvens zem galvas.

Meitenīti izģērba un noguldīja. Māte aizgāja. Žeņa atvilka aizkarus, lai pa logu būtu redzama gultiņa, aizcirta verandas durvis, un viņas abas ar Taņu izskrēja spēlēt volejbolu, norunājušas pēc katras spēles atskriet un paskatīties, kā meitenīte guļ.

Tikko viņas bija aizskrējušas, uz lieveņa uznāca pastnieks. Viņš ilgi klauvēja, bet, tā kā viņam neatsaucās, viņš atgriezās pie vārtiņiem un jautāja kaimiņam, vai saimnieki nav aizbraukuši uz pilsētu.

— Nē, — kaimiņš atteica, — skuķi nupat es te redzēju. Dod, es pieņemšu telegrammu!

Kaimiņš parakstījās, iebāza telegrammu kabatā, atsēdās uz sola un aizsmēķēja pīpi. Viņš Žeņu gaidīja ilgi.

Pagāja pusotras stundas. Atkal pie kaimiņa pienāca pastnieks.

— Paraug, — viņš sacīja. — Kas par ugunsgrēku un steigu? Pieņem, draugs, arī otru telegrammul

Kaimiņš parakstījās. Bija jau pavisam tumšs. Viņš iegāja pa vārtiņiem, uzkāpa pa verandas kāpnēm un ieskatījās pa logu. Mazā meitenīte gulēja. Blakus viņas galvai uz spilvena gulēja ruds kaķēns. Tātad saimnieki ir kaut kur mājas tuvumā. Kaimiņš atvēra vēdlodziņu un ielaida pa to abas telegrammas. Tās nogūlās tieši uz palodzes, un Žeņai atgriežoties vajadzēja tās tūlīt ieraudzīt.

Bet Žeņa tās neieraudzīja. Atnākusi mājās, mēness gaismā viņa sakārtoja spilvenu meitenītei, aiztrieca kaķēnu, noģērbās un gāja gulēt.

Viņa ilgi gulēja vaļējām acīm un domāja: kāda gan ir dzīve. Viņa nav vainīga un Olga — arī it kā nebūtu. Un nu pirmo reizi viņas ar Olgu nopietni sastrīdējušās.

Viņa jutās ļoti aizskarta. Miegs nenāca, un Žeņai iegribējās baltmaizes ar ievārījumu. Viņa izlēca no gultas, piegāja pie skapja, ieslēdza gaismu un ieraudzīja uz palodzes telegrammas.

Viņai kļuva baigi. Drebošām rokām viņa pārrāva aizlīmējumu un izlasīja:

Pirmajā bija:

«Būšu šodien caurbraucot no divpadsmitiem naktī līdz trim rītā punkts. Gaidiet pilsētas dzīvoklī tētis.»

Otrajā:

«Brauc nekavējoties naktī tētis būs pilsētā Olga.»

Ar šausmām viņa paskatījās pulkstenī. Bija bez ceturkšņa divpadsmit. Uzmetusi kleitu un paķērusi miegaino bērnu, Žeņa kā neprātīga metās uz lieveņa. Tad viņa pārdomāja. Nolika bērnu gultā. Izdrāzās uz ielas un aizjoņoja uz vecās piena sievas māju. Viņa dauzīja durvis ar dūri un kāju tik ilgi, kamēr logā parādījās kaimiņienes galva.

— Ko dauzies? — viņa jautāja miegainā balsi. — Ko blēņojies?

— Es neblēņojos, — Žeņa lūdzoši ierunājās. — Man vajadzīga piena sieva, krustmāte Maša. Es viņai gribētu atstāt bērnu.

— Ko muldi? — kaimiņiene atteica, aizsitot logu ciet. — Saimniece jau no paša rīta aizbrauca uz laukiem viesoties pie brāļa.

No stacijas puses atskanēja pienākošā vilciena svilpiens. Žeņa izskrēja uz ielas un uzgrūdās virsū sirmajam džentlmenim, ārstam.

— Piedodiet, — viņa nomurmināja. — Vai jūs nezināt, kāds vilciens tur pūš?

Džentlmenis izņēma pulksteni.

Divdesmit trīs piecdesmit pieci, — viņš teica — Tas šodien uz Maskavu pēdējais.

— Kā — pēdējais? — rijot asaras, čukstēja Žeņa — Bet kad nākošais?

— Nākošais ies no rīta, trijos četrdesmit. Meitene, kas noticis? — satverot sagrīļojušos Žeņu aiz pleca, līdzjūtīgi jautāja vecais. — Tu raudi? Varbūt es tev kaut kā varu palīdzt?

— Ai nē!— apvaldījusi elsas, Žeņa aizskrienot teica. — Nu man vairs nevar palīdzēt neviens visā pasaulē!

Mājās viņa iespieda galvu spilvenā, bet tūlīt atkal uzlēca un naidīgi paskatījās uz guļošo meitenīti. Tad attapās, sakārtoja segu, nogrūda no spilvena rudo kaķēnu.

Viņa iededza gaismu verandā, virtuvē, istabā, atsēdās uz dīvāna un pašūpoja galvu. Tā viņa sēdēja ilgi un, liekas, ne par ko nedomāja. Nejauši viņa piegrūdās turpat nomestajam akordeonam. Mehāniski viņa pacēla to un sāka piespiest taustiņus. Ieskanējās melodija, svinīga un skumja. Žeņa pēkšņi aprāva spēlēšanu un piegāja pie loga. Viņas pleci trīcēja.

Nē! Palikt vienai un ciest tādas mokas viņai nav vairs spēka. Viņa aizdedzināja sveci un caur dārzu aizgāja klupdama uz šķūni.

Te nu ir šķūņaugša. Virve, karte, maisi, karogi. Viņa aizdedzināja lukturi, piegāja pie stūres rata, atrada vajadzīgo vadu, nostiprināja to aiz āķa un spēji pagrieza ratu. Timurs gulēja, kad Rita ar ķepu aizskāra viņa plecu. Pieskārienu viņš nesajuta. Tad, saķērusi zobos segu, Rita novilka to uz grīdas.

Timurs uzlēca kājās.

— Ko tu? — viņš apjucis prasīja. — Kaut kas noticis?

Suns skatījās viņam acīs, luncināja asti, kratīja purnu. Timurs sadzirda bronzas zvaniņa skaņu.

Neaptverdams, kas tur varētu zvanīt melnā naktī, viņš izgāja uz verandas un paņēma tālruņa klausuli.

— Jā, es, Timurs, pie aparāta. Kas? Tā esi tu… tu, Žeņa?

Sākumā Timurs klausījās mierīgi. Bet nu viņa lūpas sāka kustēties, uz sejas parādījās sarkani plankumi, viņš elpoja ātri un aizgūtnēm.

— Un tikai uz trim stundām? — viņš uztraucies jautāja. — Žeņa, tu raudi? Es dzirdu… Tu raudi. Nav brīv! Nevajag! Es būšu drīz…

Viņš pakāra klausuli un paķēra no plaukta vilcienu sarakstu.

— Jā, te nu ir, pēdējais divdesmit trijos piecdesmit piecās. Nākošais ies tikai trijos četrdesmit. — Viņš stāv un koda lūpas. — Par vēlu! Vai tiešām nekā nevar izdarīt? Nē! Par vēlul

Bet sarkanā zvaigzne dienu un nakti deg uz Žeņas mājas vārtiem. Viņš pats ar savu roku to aizdedzināja, un tās stari, taisni, asi, spīd un laistās acu priekšā.

Komandiera meita nelaimē! Komandiera meita nejauši nokļuvusi nelaimē.

Viņš ātri apģērbās, izmetās uz ielas un pēc dažām minūtēm stāvēja pie sirmā džentlmeņa vasarnīcas lieveņa. Ārsta kabinetā vēl bija gaišs. Timurs pieklauvēja. Viņam atvēra.

— Pie kā tu? — sausi un pārsteigti noprasīja viņam džentlmenis.

— Pie jums, — Timurs atteica.

— Pie manis? — Džentlmenis padomāja, pēc tam ar plašu žestu atvēra durvis un teica: — Tad… lūdzu iekšā!…

Saruna nebija ilga.

— Un tas ir viss, ko mēs darām, — acīm mirdzot, nobeidza savu stāstu Timurs. — Un tas ir viss, ko mēs darām, kā rotaļājamies, un tādēļ man tūlīt vajadzīgs jūsu Koļa.

Klusējot vecais piecēlās. Strauji viņš saņēma Timuru aiz zoda, pacēla tā galvu, ieskatījās acīs un izgāja.

Viņš iegāja istabā, kurā gulēja Koļa, un paraustīja to aiz pleca.

— Celies, — viņš sacīja, — tevi sauc!

— Bet es nekā nezinu, — izbīlī iepletis acis, ierunājās Koļa. — Es, vectētiņ, tiešām nekā nezinu.

— CeliesI — džentlmenis sausi atkārtoja. — Pie tevis atnācis tavs biedrsl

Šķūņaugšā uz salmu klēpja, ar rokām aptvērusi ceļus, sēdēja Žeņa. Viņa gaidīja Timuru. Bet viņa vietā spraugā parādījās izpūrusī Koļas Kolokoļčikova galva.

— Tas esi tu? — Žeņa brīnījās. — Ko tev vajag?

— Es nezinu, — Koļa atbildēja klusi un bailīgi. — Es gulēju. Viņš atnāca. Es piecēlos. Viņš sūtīja. Viņš lika, lai es ar tevi noeju lejā, pie vārtiņiem.

— Kāpēc?

— Es nezinu. Man pašam galvā klaudz un rūc. Es, Žeņa, arī pats nekā nesaprotu.

Nebija kam prasīt atļauju. Krusttēvs pārnakšņoja Maskavā. Timurs aizdedzināja lukturi, paņēma cirvi, pasauca suni Ritu un izgāja dārzā. Viņš apstājās aizslēgto šķūņa durvju priekšā. Paskatījās uz cirvi un tad uz atslēgu. Jā! Viņš zināja — tā nedrīkstēja darīt, bet citas izejas nebija. Ar stipru cirtienu viņš notrieca atslēgu un izstūma motociklu no šķūņa.

— Rita! — viņš rūgti teica, nometies uz ceļgala un noskūpstīdams suņa purnu. — Tu nedusmojies! Es nevarēju citādi rīkoties.

Žeņa un Koļa stāvēja pie vārtiņiem. Tālumā parādījās uguns, kas ātri tuvojās. Uguns lidoja tieši uz viņiem, varēja dzirdēt motora rūkoņu. Apžilbināti viņi aizmiedza acis, atkāpās pie sētas, tad pēkšņi uguns nodzisa, motors apklusa un viņu priekšā nostājās Timurs.

— Koļa, — viņš sacīja, nesveicinot un nekā nejautājot, — tu paliksi te un apsargāsi guļošo meitenīti. Tu atbildi par viņu visas mūsu komandas priekšā. Žeņa, sēdies! Uz priekšu! Uz Maskavu!

Žeņa iekliedzās, ar visu spēku apkampa Timuru un noskūpstīja.

— Sēdies, Žeņa, sēdies! — cenšoties būt skarbs, uzsauca Timurs. — Turies stingrāk! Uz priekšu!Uz priekšu, aiziet!

Motors ierūcās, taure iekaucās, un sarkanā uguntiņa drīz nozuda apjukušā Koļas acīm.

Viņš brīdi pastāvēja, pacēla nūju un, turot to uz rokas kā šauteni, apgāja apkārt spilgti apgaismotajai vasarnīcai.

— Jā, — viņš nomurmināja, cienīgi soļojot. — Ek, smags gan ir kareivim dienests! Nav tev miera ne dienu, ne naktil

Laiks tuvojās pulksten trim naktī. Pulkvedis Aleksandrovs sēdēja pie galda, uz kura stāvēja atdzisusi tējkanna un desa, atgriezts siers un baltmaize.

— Pēc pusstundas es aizbraukšu, — viņš Olgai teica. — Žēl, ka neiznāca satikt Žeņķu. Oļa, tu raudi?

— Es nezinu, kāpēc viņa neatbrauca. Man viņas tik žēl, viņa tevi tā gaidīja. Tagad viņa pavisam sajuks prātā. Jau tā viņa ir gluži bez prāta.

— Oļa, — tēvs teica pieceļoties, — es nezinu, es neticu, ka Žeņka varētu nokļūt sliktā sabiedrībā, ka viņu varētu samaitāt, komandēt. Nē! Tāds nav viņas raksturs.

— Kā tad!— Olga noskuma. — Tu tikai pasaki viņai to! Viņa jau tā atkārto, ka raksturs viņai tāds pats kā tev. Bet ko tu ar tādu. Viņa uzlīda uz jumta un nolaida pa dūmeni virvi. Es gribu paņemt gludekli, bet tas lēkā uz augšu. Tēt, kad tu aizbrauci, viņai bija četras kleitas. Divas jau ir lupatās. No trešās viņa izaugusi, vienu es pagaidām nedodu viņai valkāt. Bet trīs jaunas es pati viņai pašuvu. Viss viņai kūst kā sniegs. Vienmēr viņa vienos zilumos un skrambās. Bet viņa, protams, pienāks, jauki savilks lūpas, iepletīs zilās acis. Nu, protams, visi domā — puķe, ne meitēns. Bet pagaidi tikai! Oho! Puķe! Pieskaries tikai — apdedzināsies. Tēt, tu neiedomājies, ka viņai tāds pats raksturs kā tev! Pasaki tik viņai to! Viņa trīs dienas uz dūmeņa dejos.

— Labi, — tēvs piekrita, apkampjot Olgu. — Es viņai pateikšu. Es viņai uzrakstīšu. Nu, bet tu, Oļa, neapspied viņu par daudz! Pasaki viņai, ka es viņu mīlu un atceros, ka mēs atgriezīsimies drīz un ka viņa nedrīkst manis dēļ raudāt, jo viņa ir komandiera meitai

— Tāpat raudās, — Olga teica, pieglauzdamās tēvam. — Arī es esmu komandiera meita. Un arī es raudāšu.

Tēvs paskatījās pulkstenī, piegāja pie spoguļa, aplika siksnu un sakārtoja formas blūzi. Pēkšņi noklaudzēja ārdurvis. Atvērās durvju priekškars. Un, stūraini savilkusi plecus, it kā gatavodamās lēcienam, ienāca Žeņa.

Bet viņa neiekliedzās, neskrēja klāt, nelēca, tikai ātri piegāja un klusējot paslēpa seju tēvam pie krūtīm. Viņas piere bija apšļakstīta dubļiem, saburzītais apģērbs vienos traipos. Un Olga bailēs iesaucās:

— Žeņa, no kurienes tu? Kā tu še nokļuvi?

Nepagriezusi galvu, Žeņa pameta ar roku un tas nozīmēja: «Pagaidi!… Liec mieru!… Nejautā!…»

Tēvs paņēma Žeņu uz rokām, atsēdās uz dīvāna, nosēdināja viņu sev uz ceļiem. Viņš ieskatījās meitai sejā un ar delnu noberza viņas notriepto pieri.

— Jā, labi! Tu esi braša meita, Žeņai

— Bet tu esi nošķiesta ar dubļiem, seja melna! Kā tu tiki šurp? — Olga atkal vaicāja.

Žeņa parādīja viņai uz priekškaru, un Olga ieraudzīja Timuru.

Viņš patlaban vilka nost automobilista ādas cimdus. Deniņi viņam bija notriepti ar dzeltenu eļļu. Viņam bija mitra, nogurusi seja kā darba cilvēkam, kas godīgi izpildījis savu uzdevumu. Sveicinot visus, viņš nolieca galvu.

— Tēt! — pielecot no tēva ceļiem un pieskrienot pie Timura, sacīja Žeņa. — Netici nevienam! Viņi nekā nezina. Tas ir Timurs — mans vislabākais biedrs!

Tēvs piecēlās un nevilcinādamies paspieda Timuram roku. Ātrs un gavilējošs smaids pārslīdēja pār Žeņas seju — vienu mirkli viņa pētījoši paskatījās uz Olgu. Tā apjukusi, arvien vēl nekā nesaprazdama, piegāja pie Timura.

— Nu… tad sveiks…

Drīz pulkstenis nosita trīs.

— Tēt! — Žeņa izbijās. — Tu jau celies? Mūsu pulkstenis ir ātrāks.

— Nē, Žeņa, pareizs.

— Tēt, un tavs pulkstenis arī steidzas, — viņa pieskrēja pie tālruņa un uzgrieza «pareizu laiku», un no klausules atskanēja rāma, metāliska balss:

— Trīs un četras minūtes!

Žeņa pavērās sienā un nopūzdamās sacīja:

— Mūsējais ātrāks, bet tikai par vienu minūti. Tēt, ņem mūs līdz uz staciju, mēs tevi pavadīsim līdz vilcienam!

— Nē, Žeņa, nevar. Man tur nebūs laika.

— Kādēļ? Tēt, biļete taču tev jau ir?

— Ir.

— Mīkstajā?

— Mīkstajā.

— Ak, kā es gribētu ar tevi braukt mīkstajā tālu, tālu!…

Un tur ir kāda stacija, līdzīga Piemaskavas preču stacijai, līdzīgā Šķirotavai. Sliedes, pārmijas, vilcieni, vagoni. Cilvēku neredz. Uz sliedēm stāv bruņuvilciens. Pavērās dzelzs logs, pazibēja un nozuda liesmu apmirdzētā mašīnista seja. Uz platformas, ģērbies ādas mētelī, stāv pulkvedis Aleksandrovs — Žeņas tēvs. Pienāk leitnants, militāri sveicina un jautā:

— Biedri komandieri, atļausiet doties ceļā?

— Jā! — Pulkvedis skatās pulkstenī: trīs un piecdesmit trīs minūtes. — Pavēlēts doties ceļā trijos un piecdesmit trīs minūtēs.

Pulkvedis Aleksandrovs pieiet pie vagona un skatās. Svīst gaisma, bet debess apmākusies. Viņš satver mitrās margas. Viņa priekšā atveras smagās durvis. Un, uzlicis kāju uz pakāpiena, pasmaidījis viņš pats sev jautā: — Mīkstajā?

— Jā, mīkstajā…

Smagās tērauda durvis aiz viņa dārdēdamas aizcērtas. Vienmērīgi, bez grūdieniem, bez trokšņa bruņotais milzenis sakustas un pakāpeniski palielina ātrumu. Aiztrauc lokomotīve. Aizpeld lielgabalu torņi. Maskava paliek aiz muguras. Migla. Zvaigznes dziest. Aust gaisma.

No rīta, atgriezies no darba un neatradis mājas ne Timura, ne motocikla, Georgs uz vietas nolēma nosūtīt Timuru uz mājām pie mātes. Viņš atsēdās rakstīt vēstuli, bet pa logu ieraudzīja šurp nākam sarkanarmieti.

Sarkanarmietis izvilka aploksni un jautāja:

— Biedrs Garajevs?

— Jā.

— Georgs Aleksejevičs?

— Jā.

— Pieņemiet vēstuli un parakstieties!

Sarkanarmietis aizgāja. Georgs paskatījās uz vēstuli un saprotoši iesvilpās. Jā! Te nu ir tas, ko viņš jau sen gaidīja. Viņš atplēsa sūtījumu, izlasīja un saburzīja iesākto vēstuli. Tagad nevajadzēja Timuru sūtīt projām, bet ar telegrammu atsaukt viņa māti uz vasarnīcu.

Istabā ienāca Timurs, un sakaitinātais Georgs uzsita ar dūri pa galdu. Bet tūliņ aiz Timura ienāca Olga un Žeņa.

— Klusāk! — Olga teica. — Nevajag ne kliegt, ne galdu dauzīt. Timurs nav vainīgs. Vainīgs esat jūs un arī es.

— Jā, Žeņa piekrita, — jūs uz viņu nekliedziet! Oļa, nepieskaries galdam! Rau, tas revolveris ļoti stipri šauj.

Georgs paskatījās uz Žeņu, tad uz revolveri, uz māla pelnu trauku ar nodauzīto rokturi. Viņš sāka kaut ko saprast, nojaust un jautāja:

— Tad toreiz naktī tu biji šeit, Žeņa?

— Jā, tā biju es. Oļa, izstāsti cilvēkam visu, kā nākas, bet mēs paņemsim petroleju, lupatu un iesim tīrīt motociklu.

Otrā dienā, kad Olga sēdēja verandā, pa vārtiņiem ienāca komandieris. Viņš soļoja stingri, noteikti, it kā ienāktu savās mājās, un pārsteigtā Olga piecēlās viņam pretī. Viņas priekšā tankistu kapteiņa formas tērpā stāvēja Georgs.

— Kas tad tas? — Olga klusi prasīja. — Vai atkal… jauna loma operā?

— Nē, — Georgs atteica. — Es ienācu uz mirkli, lai atvadītos. Tā nav jauna loma, bet tikai jauns formas tērps.

— Un tas, — rādot uz zīmotnēm un mazliet sarkstot, jautāja Olga, — arī tas pats?… «Mēs caur dzelzi un betonu trāpām tieši sirdī»?

— Jā, tas pats. Padziediet un uzspēlējiet, Oļa, man kaut ko tālajam ceļam!

Viņš atsēdās, Olga paņēma akordeonu.

Lidotāji — vēji! Bumbas — ložmetēji!

Tālē aizlidoja. Atgriezīsies kad,

Kad būs atkal mājās?

Nezinu, vai drīz gan.

Tikai atgriezieties… nu vienalga, kad,

Hei! Vai uz šis zemes plašās,

Vai padebešos pašos,

Vai pār zemēm svešām —

Spārni skrien,

Spārni sarkanzvaigžņotie,

Draudīgie un mīļotie,

Gaidu jūs, kā gaidīju

Es arvien…

— Tā, — viņa teica. — Bet tas viss par lidotājiem, par tankistiem es tik jaukas dziesmas nezinu.

— Nekas, — Georgs atbildēja. — Atrodiet man arī bez dziesmas labu vārdu!

Olga kļuva domīga un, meklējot labo vārdu, apklusa, uzmanīgi paskatīdamās viņa pelēkajās acīs, kas tagad vairs nesmējās.

Žeņa, Timurs un Taņa bija dārzā.

— Klausieties, — Žeņa ieteica, — Georgs tūlīt aizbrauc. Sanāksim uz atvadībām visa komanda! Palaidīsim pēc pirmā numura formas kopējo sasaukuma signālu. Tad tik būs tracis!

— Nevajag, — Timurs atteica.

— Kāpēc?

— Nevajag! Mēs citu nevienu tā nepavadījām.

— Nu, kad nevajag, nevajag, — Žeņa piekrita. — Jūs te pasēdiet, es iešu padzerties.

Viņa aizgāja, bet Taņa iesmējās.

— Kas tev lēcies? — Timurs nesaprata.

Taņa smējās vēl skaļāk. — Ir gan braša un viltīga mūsu Žeņa! «Es iešu padzerties»!

— Uzmanību! — no šķūņaugšas atskanēja skaļš, līksms Žeņas sauciens. — Dodu pēc pirmā numura formas kopējā sasaukuma signālu.

— Trakā! — Timurs pielēca kājās. — Tūlīt šurp atdrāzīs simt cilvēku! Ko tu dari?

Bet smagais rats jau griezās un čīkstēja, ietrīsējās, noraustījās vadi — «trīs — stop», «trīs — stop», pauze! Un zem šķūņu jumtiem, pieliekamajos kambaros, vistu kūtiņās notrinkšķēja zvani, tarkšķi, pudeles, skārda bundžas. Simts jau nu ne, bet ne mazāk kā piecdesmit bērnu ātri auļoja uz pazīstamā signāla saucienu.

— Oļa, — Žeņa ieskrēja verandā, — mēs arī iesim pavadīt. Mūsu ir daudz. Paskaties pa logu!

— Ehē, — Georgs brīnījās, atvelkot aizkarus.

— Jums taču ir liela komanda. To var iesēdināt ešelonā un sūtīt uz fronti.

— Nevar! — Žeņa nopūtās, atkārtojot Timura vārdus. — Tagad stingri jo stingri visiem priekšniekiem un komandieriem pavēlēts no turienes šitādus brāļus dzīt ratā. Bet žēl! Es arī gribētu kaut kur tur… kaujā. Ložmetēji ugunslīnijā! Pir-r-mā!

— Pir-r-mā… tu pasaulē lielībniece un atamans! — Olga viņu ķircināja un, pārmetuši pār plecu akordeona siksnu, teica: — Nu labi, ja jau pavadīt, tad pavadīsim ar mūziku.

Viņi izgāja uz ielas. Olga spēlēja akordeonu. Tad ieskanējās pudeles, bundžas, nūjas, priekšā izlauzās pašu sastādīts orķestris, atskanēja dziesma.

Viņi gāja pa zaļām ielām, un viņu pulkam pievienojās arvien jauni un jauni pavadītāji. Sākumā nezinātāji nesaprata: kādēļ troksnis, rīboņa, spiedzieni? Kādēļ dziesma? Bet sapratuši viņi uzsmaidīja, un dažs pie sevis, dažs arī skaļi vēlēja Georgam laimīgu ceļu. Kad viņi tuvojās platformai, garām stacijai aizdārdēja kara ešelons.

Pirmajos vagonos bija sarkanarmieši. Viņiem māja ar rokām un kliedza. Tad nāca vaļējas platformas ar vezumiem, virs kuriem slējās gaisā vesels mežs zaļu ilkšu. Tad — vagoni ar zirgiem. Zirgi purināja galvas un ēda sienu. Arī tiem sauca «urā». Beidzot pazibēja platforma, uz kuras atradās kaut kas liels, stūrains, rūpīgi nosegts ar pelēku brezentu. Turpat, šūpojoties līdzi vilciena gaitai, stāvēja sargs. Ešelons nozuda, pienāca vilciens. Un Timurs atvadījās no krusttēva.

Pie Georga piegāja Olga. — Uz redzēšanos! — viņa sacīja. — Un varbūt uz ilgu laiku?

Viņš pašūpoja galvu un spieda viņai roku.

— Nezinu… Kā liktenis lems!

Svilpiens, troksnis, apdullinošā orķestra dimdoņa. Vilciens aizgāja. Olga bija domīga. Žeņas acīs spulgoja liela, pašai neizprotama laime.

Timurs satraukts, tomēr nezaudē dūšu.

— Redzi nu, — viņš saka mazliet savādākā balsī nekā parasti, — tagad arī es paliku viens. — Un tūlīt, saslējies taisni, viņš piebilda: — Starp citu, rīt pie manis atbrauks māte.

— Bet es? — Žeņa iekliedzās. — Bet viņi? — viņa parādīja uz biedriem. — Bet tā? — un viņa piegrūda pirkstu pie sarkanās zvaigznes.

— Esi mierīgs! — Olga, atvairījusi skumjās domas, teica Timuram. — Tu vienmēr domāji par citiem, un viņi tev atmaksās ar to pašu.

Timurs pacēla galvu. Ak, un tad, arī tad viņš nevarēja citādi atbildēt, šis vienkāršais un mīļais zēns!

Viņš pārlaida skatienu pār biedriem, pasmaidīja un teica: — Es stāvu… es skatos. Visiem labi! Visi mierīgi. Tad arī es esmu mierīgs!





Arkādijs Gaidars

TIMURS UN VIŅA KOMANDA

1940. g.

No krievu valodas tulkojusi A. Skalberga

Mākslinieks T. Banis

Vārsmas atdzejojis Māris Čaklais

Загрузка...