Ugunskurs

Bija ataususi auksta un pelēka, ļoti auksta un pelēka diena, kad cilvēks nogriezās no aizsalušās Jukonas, lai kāptu augstajā krastā, kur cauri biezam eglājam uz aus­trumiem veda tikko samanāma un retam gājējam pazīs­tama taciņa. Krasts bija stāvs, un, uzkļuvis augšā, cil­vēks piestāja atvilkt elpu, bet, lai attaisnotu šo rīcību pats savās acīs, palūkojās pulkstenī. Tas rādīja deviņi. Nebija saules, nebija ne miņas no saules, kaut gan pie debesīm neredzēja neviena mākoņa. Diena bija skaidra, un tomēr viss likās pārvilkts ar netveramu šķidrautu, ar vieglu dūmaku, kas vērta dienu tumšāku. Taču tas cil­vēku neuztrauca. Viņš bija pieradis, ka nav saules. Sen tā nebija redzēta, un viņš zināja, ka paies vēl vairākas dienas, iekams spožā saule, veldamās uz dienvidiem, pa­spīdēs virs apvāršņa un tūlīt pat nozudīs skatienam.

Cilvēks palūkojās atpakaļ uz to pusi, no kurienes bija nācis. Jūdzi platā Jukona gulēja sastingusi zem trīs pēdu biezas ledus kārtas. Ledu klāja tikpat bieza sniega sega. Tā bija neskarta, balta, viegli viļņota tur, kur apakšā slē­pās ledus sablīvējumi. Už ziemeļiem un dienvidiem, cik talu vien sniedza skatiens, pletās vienlaidu baltums, vie­nīgi tumša, smalka līnija, kas iekļāva ar eglēm apaugušu salu, aizlocījās uz dienvidiem un tāpat aizlocījās uz zie­meļiem, kur nozuda aiz kādas citas ar eglēm apaugušas salas. Šī tumšā līnija bija uz Jukonas ledus iemītā taka, kas stiepās piecsimt jūdžu uz dienvidiem līdz Čilkuta pār­ejai, Daijai un Sāļajiem Ūdeņiem, septiņdesmit jūdžu uz ziemeļiem līdz Dausonai, vēl tūkstoš jūdžu uz ziemeļiem līdz Nulato un, visbeidzot, līdz pusotra tūkstoša jūdžu attālajai Sentmaiklai Beringa jūras krastā.

Bet tas viss — noslēpumainais, bezgalībā aizejošais takas pavediens, saules neapspīdētās debesis, sprēgājo­šais sals, nepazīstamā un savādā ainava — nebiedēja cilvēku. Ne tāpēc, ka viņš sen būtu pie tā pieradis. Viņš šajā zemē bija jaunatnācējs, chechaguo, un dzīvoja te pirmo ziemu. Šā cilvēka nelaime bija tā, ka viņam trūka iztēles. Viņš ātri saskatīja un uztvēra dzīves parādības, bet neuztvēra to jēgu. Piecdesmit grādu zem nulles no­zīmēja vairāk nekā astoņdesmit grādu sala. No šā fakta viņš secināja, ka ceļā būs auksti un grūti un neko vairāk. Tas nevedināja apcerēt, cik viņš ir trausls kā būtne, kas piemērota dzīvei zināmā temperatūrā, un cik trausls vis­pār ir cilvēks, kas spēj dzīvot tikai noteiktās tempera­tūras robežās, un tālāk nodarboties ar minējumiem par varbūtējo nemirstību un cilvēka vietu visumā. Piecdesmit grādu zem nulles nozīmēja, ka gaidāms pamatīgs sals un pret to jānodrošinās ar dūraiņiem, uzauseņiem, siltiem mokasīniem un biezām zeķēm. Piecdesmit grādu zem nul­les viņam nebija nekas vairāk kā piecdesmit grādu zem nulles. Viņš pat neiedomājās, ka tas varētu nozīmēt kaut ko vairāk.

Pagriezies, lai ietu tālāk, cilvēks domīgi nospļāvās. Atskanēja ass, spalgs sprakšķis, kas viņu pārsteidza. Viņš nospļāvās vēlreiz. Un atkal siekalas gaisā, vēl nenokri­tušas sniegā, nosprakšķēja. Cilvēks zināja, ka pie piec­desmit grādiem zem nulles siekalas sniegā nosprakšķ, bet šoreiz tās bija nosprakšķējušas gaisā. Tātad sals bija kļuvis stiprāks, bet, par cik, — to viņš nezināja. Taču nebija svarīgi, cik rāda termometrs. Viņa ceļa mērķis bija pazīstamais zemes gabals pie Hendersona strauta kreisā atzarojuma, kur biedri viņu jau gaidīja. Viņi bija atnā­kuši pār ūdensšķirtni no Indiāņu strauta, bet viņš bija gājis apkārt, lai paskatītos, vai ir iespējams pavasarī no salām pa Jukonu pludināt baļķus. Viņš sasniegs nometni ap sešiem. Tiesa, ap to laiku būs satumsis, taču biedri viņu jau gaidīs, ugunskurs sprēgās un karsta vakariņu zupa būs gatava. Bet brokastis bija te: viņš uzlika roku uz jakas, zem kuras bija izspiedies apaļums. Brokastis bija ietītas kabatas drānā un pabāztas zem krekla. Ci­tādi plāceņi sasaltu. Viņš apmierināts pasmaidīja pie se­vis, domādams par brokastīm: katrs taukos izmērcētais plācenis pārgriezts uz pusēm, un uz katra pa biezai žā­vēta speķa šķēlei.

Cilvēks iegāja staltu egļu mežā. Taka bija tikko sare­dzama. Iepriekšējās pēdas klāja pabiezs sniegs, un viņš priecājās, ka nav paņēmis nartas un iet tukšā. īstenībā viņa vienīgais nesamais bija kabatas drānā ietītās bro­kastis. Tomēr viņš jutās pārsteigts, ka ir tik auksts. Ka liršām ir auksts, to viņš secināja, ar dūraini paberzējis nosalušo degunu un vaigus. Biezās ūsas un bārda sar­īdīja vaigus un zodu, bet ne platos vaigu kaulus un de­gunu, kas izaicinoši slējās saltajā gaisā.

Cilvēkam nopakaļ tecēja liels, spēcīgs vietējās sugas suns ar pelēku spalvu, vilks kas vilks; ne pēc ārējā iz­skata, ne pēc izturēšanās tas neatšķīrās no sava brāļa savvaļas vilka. Bargais sals nomāca dzīvnieku. Suns zi­nāja, ka tāds laiks nav piemērots ceļošanai. Tā instinkts bija nemaldīgāks par cilvēka saprātu. Bija taču ne tikai vairāk par piecdesmit grādiem zem nulles: bija vairāk par sešdesmit, vairāk par septiņdesmit grādiem. Termo­metrs rādīja septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Tā kā sasalšanas punkts ir trīsdesmit divi grādi virs nulles, las nozīmēja, ka sals ir simt septiņi grādi. Suns neko ne­zināja par termometriem. Iespējams, ka dzīvnieka sma­dzenēs nebija tā skaidrā priekšstata par bargo salu, kāds bija cilvēka smadzenēs. Toties dzīvniekam piemita in­stinkts. Suns izjuta nenoteiktas bailes un nomākts se­koja cilvēkam, uzmanīgi vērodams katru viņa kustību, it kā gaidītu, ka saimnieks atgriezīsies nometnē vai sameklēs kaut kur pajumti un sakurs uguni. Suns zināja, kas ir uguns, un ilgojās sasildīties pie ugunskura vai vismaz ierakties sniegā un saritināties kamolā, lai saglabātu savu siltumu.

Izelpotie garaiņi kā smalks sarmas pūderis klāja dzīv­nieka spalvu: kristālos pārvērtusies dvaša sevišķi baltu padarīja purnu un skropstas. Cilvēka rudā bārda un ūsas arī bija sasalušas,'taču tās klāja nevis sarma, bet ledus garoza, kas kļuva biezāka pēc katras izelpas. Turklāt viņš zelēja tabaku, un ledus uzpurnis savilka viņa lūpas lik stingri, ka viņš nevarēja nospļauties un brūnā sula piesala pie zoda. Tādējādi ledus bārda, kas bija dzeltena un cieta kā dzintars, stiepās aizvien garāka. Ja cilvēks pa­kristu, bārda sašķīstu drumslās kā stikls. Taču viņš ne­likās manām šo karekli. Tāda sodība šajā zemē pieinek- Irja visus tabakas zelētājus, bet viņš jau bija veicis divus pārgājienus stiprā salā. Tiesa, ne tik stiprā kā šodien, tomēr spirta termometrs pie Sešdesmitās Jūdzes bija rā­dījis piecdesmit un piecdesmit piecus grādus zem nulles.

Vairākas jūdzes viņš soļoja pa līdzenu apvidu cauri mežam, tad šķērsoja platu lauku, kas bija aizaudzis ar lumšiem krūmiem, un nokāpa pie nelielas aizsalušas upī­tes. Tas bija Hendersona strauts, un cilvēks zināja, ka līdz sazarojumam vēl atlikušas desmit jūdzes. Viņš pa­skatījās pulkstenī. Bija desmit. Viņš nogāja četras jūdzes stundā, tāpēc sprieda, ka pie sazarojuma būs pusvienos. Viņš nolēma atzīmēt šo notikumu, paēdot tur brokastis.

Kad cilvēks sāka soļot pa aizsalušā strauta gultni, suns, gļēvi nolaidis asti, tuntuļoja viņam nopakaļ. Vecās nartu sliedes bija skaidri saredzamas, bet svaigākās slieču pēdas klāja savas desmit collas bieza sniega kārta. Ve­selu mēnesi neviens nebija gājis nedz uz augšu, nedz uz leju pa straumi. Cilvēks droši soļoja uz priekšu. Viņš nebija radis ļauties pārdomām, un šobrīd viņam galīgi nebija par ko domāt, ja nu vienīgi par to, ka pie_ sazaro­juma viņš paēdīs brokastis un sešos būs nometnē, biedru vidū. Nebija ar ko parunāties, un, ja arī būtu, viņš ne­spētu pavērt muti, jo to sedza ledus uzpurnis. Tāpēc viņš zelēja savu zelējamo un ļāva dzintara bārdai augt aiz­vien garakai.

Laiku pa laikam cilvēkam uzzibsnīja doma, ka ir ļoti auksts un ka tādu aukstumu viņš vēl nav pieredzējis. Ejot viņš ar dūraini berzēja vaigus un degunu. To viņš darīja automātiski gan ar vienu, gan ar otru roku. Bet, līdzko viņš mitējās berzēt, vaigi kļuva nejūtīgi un pēc brītiņa arī deguns kļuva nejūtīgs. Cilvēks zināja, ka ap­saldēs vaigus, un nožēloja, ka nebija nodrošinājies ar tādu deguna apsēju, kādu, dodamies ceļā, līdzi ņēma Beds. TЈds apsējs pasargāja no sala arī vaigus. Bet galu galā tas neķija svarīgi. Kas par to, ka apsaldē vai­gus? Mazliet pasāp, un tas ir viss: nomiris neviens no tā vēl nebija.

Kaut gan cilvēks itin neko nedomāja, viņš acīgi vēroja ceļu, pamanīja katru gultnes pārvērtību, visus līkumus, pagriezienus, baļķu sastrēgumus, vienmēr rūpīgi izvēlējās vietu, kur likt kāju. Kādā pagriezienā viņš kā iztrūcināts zirgs sacirtās sāņus un, ar līkumu atgriezies uz takas, pagāja dažus soļus atpakaļ. Viņš zināja, ka strauts ir aizsalis līdz dibenam — neviens strauts nespēj pretoties arktiskajai ziemai —, taču zināja arī to, ka ir avoti, kas ūrdzuļo no kalnu nogāzēm un tek zem sniega pa virsu strauta ledum. Viņš zināja, ka šie avoti neaizsalst pat visbargākajā salā un ka tie slēpj sevī briesmas. Tie bija lamatas. Zem sniega sakrājās ezeriņi, un tie varēja būt gān trīs collas, gan trīs pēdas dziļi. Reizēm tos klāja puscollu bieza ledus kārtiņa, bet ledu savukārt klāja sniegs. Reizēm ūdens slāņi mijās ar ledus slāņiem, un, ja tad gājējs ielūza, viņš pamazām grima aizvien dziļāk im dažkārt kļuva slapjš līdz jostas vietai.

Lūk, kāpēc cilvēks tādā izbīlī sacirtās sāņus. Viņš ma­nīja, ka baltais slānis zem kājām ieliecas, un izdzirda nobrīkšķam sniega nomaskēto ledus kārtiņu. Saslapināt kājas tādā aukstumā bija ir nepatīkami, ir bīstami. La- bakajā gadījumā viņš aizkavētos, jo būtu spiests apstā­ties un sakurt uguni, lai varētu noaut kājas un izžāvēt zeķes un mokasīnus. Viņš pastāvēja, aplūkoja strauta gultni un krastus un nosprieda, ka avots tek no labās puses. Berzēdams degunu un vaigus, viņš brīdi pārlika, iad pagriezās pa kreisi un piesardzīgi gāja uz priekšu, pirms katra soļa pārbaudīdams, vai var droši likt kāju. Ticis garām bīstamajai vietai, viņš iebāza mutē jaunu ta­bakas zelēkli un soļoja tālāk ar četru jūdžu ātrumu stundā.

Turpmākajās divās stundās cilvēks uzdūrās vairākām (ādām lamatām. Parasti sniegs virs nomaskētajiem eze­riņiem izskatījās irdens un it kā pārcukurojies, un tas viņam lika uzmanīties. Un tomēr viņš reiz bija par matu no ielūšanas, bet kādu citu reizi, nojauzdams briesmas, lika sunim iet pa priekšu. Suns negribēja iet. Tas kāpās atpakaļ, kamēr cilvēks paspēra to uz priekšu. Tad dzīv­nieks metās skriet pa balto, neskarto sniegu. Pēkšņi tas ar priekškājām iestiga un ar pūlēm izķepurojās drošā vietā. Suns bija sāslapinajis kājas, un tās gandrīz acu­mirklīgi pārklājās ar ledu. Suns ar skubu mēģināja no­laizīt kājas, tad nogūlās sniegā un sāka kost starp na­giem iesalušo ledu. To darīt lika instinkts. Ja ledu at­statu starp nagiem, kājas sāpētu. Suns to nezināja, tas tikai paklausīja noslēpumainam mudinājumam, kas nāca no pašiem dzīvnieka būtības dziļumiem. Toties cilvēks, kurš par to sprieda pēc savas pieredzes, zināja un, no­vilcis labās rokas dūraini, palīdzēja sunim izlauzt ledus gabaliņus. Viņa pirksti palika neapsegti ne vairāk kā minūti, un viņš bija pārsteigts, cik ātri tie sastingst. Sala ne pa jokam. Cilvēks steigšus uzvilka dūraini un nikni /.velēja ar roku pa krūtīm.

Ap divpadsmitiem kļuva pavisam gaišs. Tomēr saule savā ziemas ceļojumā bija aizgājusi pārāk tālu uz dien­vidiem un neparādījās virs apvāršņa. Starp cilvēku, kas, nemezdams ēnu, zem skaidrajām dienas vidus debesīm soļoja pa Hendersona strauta gultni, un sauli atradās zemeslodes izliekums. Pusvienos, tieši paredzētajā laikā, viņš sasniedza strauta sazarojumu. Viņš nopriecājās, ka tik naigi iet. Ja viņš ies tikpat ātri, ap sešiem noteikti var panākt biedrus. Viņš atpogāja jaku un kreklu un iz­ņēma savas brokastis. Tas prasīja ne vairāk kā piecpa­dsmit sekundes, un tomēr pat šajā īsajā mirklī pirksti kļuva stingi. Neuzvilcis dūraini, viņš vairākas reizes ar roku stipri iesita pa kāju. Tad viņš apsēdās uz apsniguša baļķa pabrokastot. Sāpes pirkstos pārgāja tik ātri, ka cilvēks izbijās. Viņš nepielika plāceni pie mutes. Viņš at­kal vairākas reizes ar roku uzsita pa kāju, iemauca roku dūrainī un novilka dūraini no otras rokas, lai sāktu ēst. Viņš mēģināja nokost kumosu, taču ledus uzpurnis ne­ļāva. Cilvēks bija aizmirsis sakurt uguni un atkausēt bārdu. Viņš nosmējās par savu muļķību un tūlīt sajuta, ka stingums pārņem kailās rokas pirkstus. Un vēl viņš sajuta, ka vairs nesāp kāju pirksti, kuri pirmīt apsēžoties bija iesmelgušies. Viņš netika skaidrībā, vai kāju pirksti ir silti vai sastinguši. Viņš pakustināja pirkstus mokasī­nos un nosprieda, ka tie ir sastinguši.

Cilvēks steigšus uzvilka dūraini un piecēlās. Viņš bija drusku nobijies. Piecirzdams kājas, viņš pastaigāja šurpu turpu, kamēr pirksti atkal sāka smelgt. Nu gan ir auksts, viņš nodomāja. Tas vīrs no Sēra strauta nebija melsis niekus, stāstīdams, cik auksts te mēdzot būt. Un viņš vēl smējās par to! Tas bija pierādījums, ka cilvēkam nevajag būt pārāk pašpārliecinātam. Nebija ne mazāko šaubu, ka patiešām ir auksts. Viņš gumbāja šurpu turpu, piesizdams kājas un būkādams rokas, līdz beidzot nomierinājās, juz­dams, ka locekļos atgriežas siltums. Pēc tam viņš sa­meklēja sērkociņus un gatavojās kurināt uguni. Pamežā, kur pavasara pali bija sanesuši sausus zarus, malkas bija papilnam. Viņš tikmēr rūpīgi sargāja vārgu uguntiņu, kamēr iedegās rūcošs sārts, pie kura sildīdamies viņš at­kausēja ledu no sejas un paēda brokastis. Uz kādu laiku sals bija pieveikts. Suns, priecādamies par uguni, izstie­pās tādā attālumā no ugunskura, lai sasildītos, bet ne­apsvilinātos.

Paēdis cilvēks piebāza pīpi un lēni, ar baudu to izsmē­ķēja. Tad viņš uzvilka dūraiņus, cieši sasēja ausaines sai­tes un gāja prom pa strauta kreiso atteku. Suns nebija apmierināts un ilgojās palikt pie ugunskura. Šis cilvēks nezināja, kas ir sals. Varbūt neviena viņa senču paaudze nebija zinājusi, kas ir īsts sals, simt septiņus grādus stiprs sals. Bet suns to zināja, visi tā senči bija zinājuši, un suns bija mantojis šo zināšanu. Un tas zināja, ka nav labi staigāt apkārt tik briesmīgā aukstumā. Tadā laikā ir jāieritinās alā zem sniega, jāguļ un jāgaida, kad izplatījums, no kura nāk sals, pārvilksies ar mākoņiem. Taču suni un cilvēku nesaistīja draudzība. Suns bija cil­vēka kalps un vergs, un vienīgā laipnība, ko tas pazina, bija pātagas cirtieni un griezīgas, draudīgas skaņas, kas vēstīja sitienus. Tāpēc suns nemēģināja uzticēt savas bažas cilvēkam. Tas nerūpējās par cilvēka labklājību, pats sevis dēļ ilgojās palikt pie ugunskura.^ Bet cilvēks uzsvilpa un uzrunāja to balsī, kas lika atcerēties pātagu, un suns pagriezies tecēja cilvēkam nopakaļ.

Cilvēks iebāza mutē tabakas zelēkli un sāka audzēt jaunu dzintara bārdu. Viņa ūsas, uzacis un skropstas drīz vien apsarmoja no mitrās dvašas. ITendersona strauta kreisajā atzarojumā acīmredzot bija mazāk avotu, un kādu pusstundu viņš nemanīja pat nekādas avotu pazī­mes. Bet tad notika nelaime. Kādā šķietami drošā vietā, kur zem mīkstā, nenopēdotā sniega it kā vajadzēja būt cietam pamatam, ceļinieks ielūza. Te nebija sevišķi dziļš. Viņš saslapināja kājas līdz pusikriem, kamēr izmūdījās uz cietās sērsnas.

Cilvēks bija saniknots un skaļi izlamājās. Viņš bija cerējis ap sešiem būt nometnē biedru vidū, bet tagad aiz­kavēsies par stundu, jo būs jākur uguns un jāžāvē apavi. Tādā aukstumā tas bija jādara gribot negribot — lai nu ko, bet to viņš zināja; viņš pagriezās pret krastu un uzrāpās tajā. Krūmos starp mazām eglītēm pali bija atstājuši labu labo kurināmo — galvenokārt žagarus un sprunguļus, kā arī daudz sausu zaru un izžuvušas pērnā gada zāles. To visu viņš salika apakšā, citādi, vēl īsti neiedegusies, uguns apdzistu zem tās izkusušajā sniegā. Viņš izņēma no kabatas bērza tāss plēksnīti un pielika tai sērkociņu. Plēksnīte aizdegās ātrāk par papīru. No­licis to uz resnajiem zariem, viņš meta ugunī sausās zāles kušķus un sīkus, sausus zariņus.

Cilvēks strādāja lēni un rūpīgi, skaidri apzinādamies draudošās briesmas. Ugunskuram iedegoties, viņš maz pa­mazām meklēja aizvien resnākus zarus. Viņš tupēja sniegā, rāva zarus laukā no krūmiem un lika ugunī. Viņš zināja, ka tagad nedrīkst izlaist uguni. Ja termometrs rāda septiņdesmit piecus grādus zem nulles un cilvēkam ir slapjas kājas, tad viņam jāsakur uguns bez aizķerša­nās. Ja kājas ir sausas un uguni sakurt neizdodas, viņš var noskriet pusjūdzi, un asinis atkal sāks ritēt. Turpretī, ja kājas ir slapjas un pārvēršas par ledus gabaliem, skrie­not nav iespējams atjaunot asinsriti, kad termometrs rāda septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Lai cik ātri viņš skries, kājas sals vēl vairāk.

To visu cilvēks zināja. Večuks no Sēra strauta bija vi­ņam to pastāstījis rudenī, un tagad viņš saprata, cik vēr­tīgs bijis šis padoms. Viņš vairs nemaz nejuta kājas. Lai sakurtu uguni, viņam bija vajadzējis novilkt dūraiņus, un pirksti uzreiz bija pārakmeņojušies. Ejot ar četru jūdžu ātrumu stundā, sirds piegādāja asinis gan viņa ādai, gan visiem locekļiem. Bet, līdzko viņš apstājās, asins piegāde izbeidzās. Aukstums metās virsū zemeslodes neaizsargā­tajai vietai, un cilvēks, atrazdamies šajā neaizsargātajā vietā, dabūja izjust visu šā trieciena spēku. Asinis viņa dzīslās atkāpās tā priekšā. Asinis bija dzīvas, tāpat kā suns, un, tāpat kā suns, tās gribēja kaut kur nobēgt un paslēpties no briesmīgā aukstuma. Kamēr cilvēks gāja ar četru jūdžu ātrumu stundā, viņš gribot negribot sūk- nēja asinis uz rokām un kājām, bet tagad tās plūda at­pakaļ un ierāvās ķermeņa slēptuvēs. Locekļi pirmie ma­nīja asiņu trūkumu. Slapjās kājas sala aizvien nežēlīgāk, kailas rokas stinga aizvien ātrāk, kaut gan tās vēl va­rēja pakustināt. Deguns un vaigi jau kļuva nejūtīgi, un visu ķermeni, ko vairs neapsildīja asinis, sāka kratīt dre­buļi. '

Tomēr cilvēks jutās glābts. Kāju pirksti, deguns un vaigi būs tikai apsaluši, jo ugunskurs sāka spēcīgi degt. Viņš svieda tajā zarus pirksta resnumā. Pēc kāda brīža varēs pielikt klāt zarus apakšdelma resnumā, un tad viņš novilks slapjos apavus un, kamēr tie žūs, sildīs kailās kājas pie uguns, vispirms, protams, noberzējis tās ar sniegu. Ugunskurs dega labi. Cilvēks jutās drošs. Viņš atcerējās pie Sēra strauta dzīvojošā večuka padomu un pasmaidīja. Večuks pavisam nopietni bija apgalvojis, ka Klondaikā cilvēks nedrīkst doties ceļā viens, ja sals ir vairāk nekā piecdesmit grādu zem nulles. Un kas izrā­dījās? Viņš bija ielūzis, viņš bija viens un tomēr ticis cauri sveikā. «Daži no šiem večiem reizēm ir bailīgi kā sievišķi,» viņš nodomāja. «Nevajag tikai zaudēt galvu, un viss būs kārtībā. īsts vīrietis var ceļot arī viens pats.» Tomēr viņš brīnījās, cik ātri sāk salt vaigi un deguns. Un viņš nekad nebija iedomājies, ka rokas kļūst nedzī­vas gluži nemanot. Rokas bija nedzīvas, jo cilvēks ar pū­lēm varēja noturēt tajās zarus, un viņam šķita, ka tās ir kaut kur tālu no viņa un nepieder pie viņa ķermeņa. Kad viņš satvēra zaru, viņam bija jāpaskatās un jāpārliecinās, vai tas ir viņam rokā vai nav. Sakari starp viņu un viņa pirkstu galiem bija pārtraukti.

Taču tas viss neko nenozīmēja. Svirkstēdams un sprak­šķēdams dega ugunskurs, un katra dejojošā liesmu mē­līte solīja dzīvību. Viņš sāka raisīt vaļā mokasīnus. Tos klāja ledus kārta, biezās vācu zeķes kā dzelzs maksts žņaudza ikrus, bet mokasīnu saites atgādināja ugunī savērpušos un samudžinājušos tērauda stienīšus. Paraus­tījis tos ar nejūtīgajiem pirkstiem, cilvēks atskārta, ka viņa pūles ir bezjēdzīgas, un izvilka nazi.

Taču nelaime notika ātrāk, nekā viņš paguva pārgriezt saites. Tā bija viņa vaina, pareizāk sakot, kļūda. Viņam nevajadzēja kurt uguni zem egles. To vajadzēja darīt at­klātā vietā. Bet tā bija vieglāk raut žagarus laukā no krūmiem un mest taisni ugunī. Egle, zem kuras cilvēks bija sakūris uguni, izskatījās pēc baltas kaudzes. Vējš ne­bija pūtis nedēļām ilgi, un zari līka no sniega smaguma. Katru reizi, kad viņš izrāva žagaru no krūmiem, viņš satricināja koku — ppšam gandrīz nemanāmi, bet pie­tiekami stipri, lai notiktu nelaime. Viens no augstākajiem zariem nokratīja savu sniega nastu. Tā nokrita uz zemā­kajiem zariem, atbrīvojot no nastas arī tos. Tā tas tur­pinājās, kamēr viss koks bija nopurinājis sniegu. Sī lavīna negaidot uzgāzās virsū cilvēkam un ugunskuram, un uguns nodzisa. Tur, kur bija sprikšķējušas liesmas, tagad bija redzama tikko nobirusi sajaukta sniega kārta.

Cilvēks jutās satriekts. It kā viņš būtu noklausījies savu nāves spriedumu. Brīdi viņš sēdēja un blenza uz to vietu, kur bija dedzis ugunskurs. Tad viņš kļuva pavisam mierīgs. Varbūt večukam pie Sēra strauta patiešām bijusi taisnība. Ja būtu ceļa biedrs, viņam tagad nedraudētu briesmas. Ceļa biedrs sakurtu uguni. Neko darīt, būs vēl­reiz pašam jāķeras pie darba, un šoreiz kļūdīties nedrīk­stēs. Pat ja izdosies sakurt uguni, viņam droši vien būs jāzaudē daži kāju pirksti. Kājas, jādomā, ir krietni ap­saldētas, un paies krietns laiks, kamēr sakurs jaunu ugunskuru.

Tā domāja cilvēks, taču viņš nesēdēja, rokas klēpi sa­licis, un neļāvās šīm domām. Visu laiku, kamēr tās jau­cās viņam pa galvu, viņš cītīgi strādāja. Viņš lika jaunu pamatu ugunskuram — šoreiz atklātā vietā, kur neviens nodevīgs koks nevarēja to apdzēst. Pēc tam viņš vāca kopā palu sanesto kūlu un žagariņus. Viņš nespēja sa­liekt pirkstus, lai izrautu atsevišķus zariņus, tāpēc grāba tos riekšavām. Tā viņš savāca daudz praulu un zaļās sū­nas kumšķu, kas ugunskuram nederēja, taču citas izejas nebija. Viņš strādāja secīgi un pārdomāti, pat salasīja veselu klēpi resnu zaru, lai būtu kurināmais vēlāk, kad uguns būs iedegusies. Suns visu laiku sēdēja un vēroja cilvēku, un tā skatienā jautās skumjas, jo dzīvnieks gai­dīja, ka cilvēks dos tam uguni, bet uguns kā nebija, tā nebija.

Sagatavojis kurināmo, cilvēks iebāza roku kabatā, lai izņemtu otru bērza tāss plēksni. Viņš zināja, ka tāss ir kabatā, un, kaut gan nevarēja to sajust, dzirdēja tāsi čaukstam gar pirkstiem. Lai kā viņš pūlējās, tāsi satvert neizdevās. Un visu laiku,viņu mocīja doma, ka ar katru brīdi kājas kļūst stingākas. Sī doma dzina cilvēku izmi­sumā, taču viņš saņēmās un pārvarēja bailes. Viņš ar zobiem uzstīvēja dūraiņus un sāka vēzēt rokas, no visa spēka sizdams tās pret gurniem. To darīdams, viņš sā­kumā sēdēja, tad piecēlās kājās; suns pa to laiku sēdēja sniegā, ar savu vilka asti apvijis priekškājas, lai būtu siltāk, un, smailās vilka ausis saslējis, vēroja cilvēku. Un cilvēks, vicinādams rokas un slātēdams ar plaukstām pa gurniem, juta, ka viņā uzbango naids pret dzīvnieku, kas bija siltumā un drošībā savā dabas dotajā ietērpā.

Pēc kāda laika viņš manīja pirmās attālās pazīmes, kas liecināja, ka pirksti atgūst jutīgumu. Vājie kniebieni kļuva aizvien stiprāki, līdz izvērtās par svelošām, neciešamām sāpēm, kuras viņu tomēr iepriecināja. Viņš norāva labās rokas dūraini un tūlīt izvilka no kabatas tāsi. Kailie pirk­sti sāka ātri stingt. Tad viņš izvilka sērkociņu saišķi. Taču nāvējošais sals jau bija paguvis izdzīt dzīvību no viņa pirkstiem. Kamēr viņš pūlējās atdalīt vienu sērko­ciņu, viss saišķis nokrita sniegā. Viņš gribēja to pacelt, bet veltīgi. Pamirušie pirksti nevarēja sērkociņus nedz

G8 sataustīt, nedz satvert. Viņš centās nesteigties. Viņš pie­spieda sevi aizmirst nosaldētās kājas, degunu un vaigus un visu uzmanību pievērsa sērkociņiem. Taustes vietā izmantodams redzi, viņš ar acīm sekoja rokai un, ierau­dzījis, ka pirksti aptvēruši saišķi, savilka tos, pareizāk sakot, gribēja savilkt, tāpēc ka sakari bija pārtrūkuši un pirksti vairs neklausīja. Viņš uzmauca labajā rokā dū­raini un nikni sāka sist pa celi. Pēc tam viņš ar abām cimdotajām rokām sagrāba sērkociņus kopā ar sniegu un iebēra sev klēpī. Taču ar to maz bija līdzēts.

Pēc ilgas noņemšanās cilvēkam izdevās iespiest sērko­ciņus starp plaukstām un pielikt pie mutes. Ledus brik­šķēdams lūza, kad viņš ar necilvēcisku piepūli vēra vaļā žokļus. Pievilcis zodu pie krūtīm, viņš pacēla augšlūpu un ar zobiem mēģināja atdalīt no saišķa sērkociņu. Bei­dzot tas izdevās — un viņam klēpī iekrita viens sērkociņš. Bet arī ar to vēl nepietika. Viņš nevarēja to pacelt. Tad viņš kaut ko izdomāja. Viņš satvēra sērkociņu zobos un pavilka gar bikšu staru. Reizes divdesmit pavilcis, viņš aizdedzināja sērkociņu. Kad uzplaiksnīja liesmiņa, cilvēks, turēdams sērkociņu zobos, tuvināja to bērza tāsij. Taču degošā sēra dūini iekļuva cilvēkam nāsīs un plaušās, un viņš sāka krampjaini kāsēt. Sērkociņš nokrita sniegā un nodzisa.

«Vecajam pie Sēra avota bija taisnība,» cilvēks nodo­māja, apspiedis izmisumu. «Kad temperatūra ir piecdesmit grādu zem nulles, ceļā jādodas divatā.» Viņš atkal sāka dauzīt rokas, taču tās'kā bija, tā palika nedzīvas. Pēkšņi viņš ar zobiem norāva abus dūraiņus un ar plaukstām satvēra visu sērkociņu saišķi. Apakšdelma muskuļos vēl mājoja dzīvības siltums, tāpēc cilvēks varēja ar plauk­stām cieši saspiest sērkociņus. Pēc tam viņš pavilka visu saišķi gar bikšu staru. Visi septiņdesmit sērkociņi spoži uzliesmoja kā viens! Vēja, kas varētu tos nopūst, nebija. Viņš palieca galvu sāņus, lai izvairītos no smacējošajiem dūmiem, un pielika kvēlojošo saišķi pie tāss. Pēkšņi viņš sajuta, ka pirksti atdzīvojas. Viņa miesa dega. Viņš saoda tās smaku. Kaut kur dziļi zem ādas sūrstēja. Drīz sūrstoņa pārvērtās asās sāpēs. Tomēr cilvēks cietās, ar sakosta­jiem zobiem neveikli spiezdams degošos sērkociņus pie tāss, kas tik lēti negribēja iekvēloties, tāpēc ka viņa paša sāpošās rokas aizsedza liesmu.

Beidzot, nespēdams vairs izturēt, viņš paplēta rokas.

Liesmojošais saišķis nočukstēja sniegā, taču tāss jau dega. Viņš sāka likt ugunij virsū sauso zāli un tievākos zariņus. Izvēlēties kurināmo nevarēja, jo tas bija jāpa­ceļ ar plaukstām. Žagari bija aplipuši ar trupēniem un sūnu, un tos viņš koda nost ar zobiem. Viņš saudzēja uguni kā vien prazdams. Uguns nozīmēja dzīvību, un to nedrīkstēja izlaist. Asinīm atplūstot no ķermeņa virsmas, cilvēku sāka kratīt drebuļi, un viņa kustības kļuva vēl neveiklākas. Liels zaļās sūnas pinkulis uzkrita tieši virsū mazajai uguntiņai. Viņš gribēja noraut pinkuli nost, taču trīcēja pie visām miesām, tāpēc, iegrūdis roku pārāk dziļi, sapostīja vāro uguns dīglīti, un svilstošie zariņi un zāļu stiebri pajuka kur kurais. Viņš mēģināja tos atkal salikt, bet, lai kā nopūlējās, nevarēja apspiest drebuļus, un ugunskurs izjuka galīgi. Žagariņš pēc žagariņa iz­laida dūmu strūkliņu un apdzisa. Uguns gādātājs nebija veicis savu uzdevumu. Vienaldzīgi palūkojies apkārt, cil­vēks ieraudzīja suni, kas tupēja viņam pretī sniegā otr­pus apdeguļiem un, kūkumu uzmetis, nemierīgi trinās, paceldams te vienu, te otru priekškāju, šūpodamies turp un atpakaļ un skumjām, gaidpilnām acīm skatīdamies uz viņu.

Skatoties uz suni, viņam radās neprātīga doma. Viņš atcerējās stāstu par cilvēku, kas, sniegputeņa pārsteigts, nogalinājis vērsēnu un ielīdis tajā, tādējādi palikdams dzīvs. Viņš nogalinās suni un sasildīs rokas kūpošajā ķermenī, kamēr tās atgūs spēkus. Tad viņš sakurinās jaunu ugunskuru. Viņš sāka runāt ar suni, saukdams to klāt, taču viņa balsī varēja saklausīt neparastu baiļu pie­skaņu, un tas dzīvnieku nobiedēja, jo līdz šim cilvēks ne­kad nebija ar viņu tā runājis. Kaut kas nebija tā, kā va­jadzētu, un dzīvnieks instinktīvi noģida briesmas: suns nezināja, kas tās ir par briesmām, tomēr kaut kur dziļi tā apziņā pamodās neskaidras bailes no cilvēka. Suns gan nolaida ausis un sāka trīties un šūpoties vēl nemie- rīgāk, bet cilvēkam klāt negāja. Viņš nometās četrrāpus un līda klāt sunim. Arī šī neparastā poza likās aizdo­mīga, un dzīvnieks tramīgi pavirzījās sāņus.

Cilvēks apsēdās sniegā un centās atgūt mieru. Tad viņš ar zobiem novilka dūraiņus un piecēlās. Viņš palūkojās uz leju, lai vispirms pārliecinātos, ka tiešām stāv, tāpēc ka nedzīvas kājas nejuta zemi. Tā kā cilvēks atkal stā­vēja, suņa aizdomas izgaisa, un, kad saimnieks ierunājās valdonīgā balsī, kas lika atcerēties pātagas cirtienus, suns, kā paradis, klausīgi tuvojās viņam. Kad suns bija izstieptas rokas attālumā no viņa, cilvēks zaudēja saval­dību. Viņš gribēja suni saķert un bija neviltoti pārsteigts, atklājis, ka viņa rokas nav spējīgas satvert, ka pirksti nelokās un ir nejūtīgi. Viņš bija piemirsis, ka tie ir ap­saldēti un kļūst ar katru mirkli nedzīvāki. Tas viss nori­sinājās ātri, un suns nepaguva aizbēgt, kad cilvēks bija sagrābis to savās rokās. Viņš apsēdās sniegā, spiezdams suni sev klāt, bet tas rūkdams un smilkstēdams rāvās laukā.

Bet tas arī bija viss, ko cilvēks varēja izdarīt — turēt suni savos apkampienos un sēdēt zemē. Viņš saprata, ka nevarēs nomaitāt dzīvnieku. Tas nebija iespējams. Ar sa­vām bezspēcīgajām rokām viņš nejaudās nedz izvilkt un noturēt nazi, nedz nožņaugt suni. Viņš palaida dzīvnieku vaļā, un tas kā traks, asti starp kājām iemiedzis un vēl aizvien rūkdams, metās prom. Paskrēja pēdas četrdesmit, apstājās un, ausis saslējis, ziņkāri atskatījās uz saim­nieku. Cilvēks ar acīm meklēja savas plaukstas un ierau­dzīja tās karājamies pie apakšdelmiem. Viņam šķita dī­vaini, ka jāpaļaujas uz redzi, lai atrastu savas rokas. Viņš kā negudrs sāka tās vicināt, sizdams ar plaukstām sev pa gurniem. Pēc piecām minūtēm asinis bija sasildī­jušas viņa miesu tiktāl, ka drebuļi mitējās. Taču plaukstas joprojām bija bez dzīvības. Viņam bija tāda sajūta, it kā tās karātos pie rokām līdzīgi svaru bumbām, bet veltīgi viņš mēģināja izprast, no kurienes tā radusies.

Vispirms cilvēkam uzmācās trulas, nospiedošas bailes no nāves. Drīz šīs bailes kļuva mokošas: galvenais vairs nebija tas, vai viņš nosaldēs roku un kāju pirkstus, vai zaudēs rokas un kājas, — galvenais tagad bija dzīvības un nāves jautājums, un viņam bija maz cerību izglābties. Viņu pārņēma panika, un viņš drāzās prom pa aizputi­nāto taku. Suns sekoja viņam. Cilvēks skrēja kā prātu zaudējis, nedomādams, pārbijies tā kā vēl nekad savā mūžā. Kuldamies un ķepurodamies pa sniegu, viņš pa­mazām sāka izšķirt apkārtni — strauta krastus, vecus baļķu sastrēgumus, kailas apses un debesis. No skrieša­nas viņam kļuva labāk. Viņš vairs nedrebēja. Varbūt, ja viņš tā skries arī tālāk, kājas atsils un varbūt pat izdosies aizskriet līdz nometnei, kur gaidīja puiši. Daži roku un kāju pirksti, bez šaubām, būs zaudēti, seja ap­saldēta, bet biedri parūpēsies par viņu un glābs, kas vēl glābjams. Tajā pašā laikā prātā ienāca doma, ka viņš nekad nesasniegs nometni un neredzēs savus biedrus, ka līdz nometnei ir pārāk tālu, ka viņa kājas jau ir pārāk nosaldētas un ka drīz viņš būs beigts un stings. Sai do­mai viņš neļāva ņemt virsroku, viņš atsacījās tai ticēt. Lāgu lāgiem tā izlauzās uz āru un pieprasīja, lai to uz­klausa, bet cilvēks atgrūda to un centās domāt par kaut ko citu.

Viņš brīnījās, ka vispār var paskriet ar tādām nosalu­šām kājām, jo vairs nejuta, ka tās pieskaras zemei un nes viņa ķermeņa smagumu. Ķermenis it kā slīdēja pa sniegu, neskarot to. Savā laikā viņš bija redzējis spār­noto Merkuriju un tagad iedomājās, ka Merkurijam bija tāda pati sajūta, slīdot pār zemi.

Viņa plānam aizskriet līdz nometnei bija viens trūkums: viņam nepietika spēka. Vairākas reizes viņš paklupa, bei­dzot sagrīļojās un nogāzās zemē. Mēģināja piecelties, bet nevarēja. Viņš nosprieda, ka jāpasēž un jāatpūšas, bet pēc tam jāiet tālāk soļiem. Pasēdējis, atvilcis elpu, viņš juta, ka ir sasildījies. Viņš vairs nedrebēja, un likās pat, ka krūtīs ieplūst patīkams siltums. Bet, kad viņš ap­taustīja vaigus vai degunu, tie bija nejūtīgi. Pat skrie­not tie nebija atsiluši. Arī rokas un kājas nebija atsilu- šas. Tad viņš ieģidās, ka apsaldēto vietu uz viņa ķermeņa laikam kļūst aizvien vairāk. Viņš centās atgainīt šo domu, aizmirst to, domāt par kaut ko citu; viņš saprata, ka tā iedveš šausmas, un baidījās nokļūt šausmu varā. Taču doma neatkāpās, tā urbās smadzenēs, kamēr viņš iztēlē ieraudzīja sevi galīgi sastingušu. Tas nu bija par daudz, un viņš atkal kā neprātīgs joņoja pa taku. Vienu reizi viņš gribēja palēnināt gaitu, bet doma par to, ka sasals ragā, piespieda viņu atkal skriet.

Bet suns visu laiku tecēja cilvēkam pa pēdām. Kad cilvēks nokrita otrreiz, suns apvija asti ap priekškājām un,apsēdies viņam iepretī, ziņkāri un nopietni lūkojās viņā. Redzot, ka suns savā kažokā ir siltumā un drošībā, cil­vēks sadusmojās un lamāja to tik ilgi, kamēr tas, kā piedošanu izlūgdamies, nokāra ausis. Šoreiz drebuļi pār­ņēma viņu drīzāk. Šajā cīņā sals guva virsroku pār cil­vēku. Tas zagās iekšā viņa ķermenī no visām pusēm. Šī doma uzrāva viņu kājās, taču, nepaguvis noskriet ne simt pēdu, viņš sazvārojās un garšļaukus nogāzās zemē. Tā bija pēdējā baiļu lēkme. Atguvis elpu un pašsavaldīša­nos, viņš apsēdās sniegā un sāka gatavoties, lai sagaidītu nāvi ar cieņu. Viņš gan nedomāja par to tādos izteicie­nos. Viņš sacīja sev, ka rīkojies muļķīgi, skraidīdams kā cālis ar nogrieztu galvu, — viņam ienāca prātā tieši tāds salīdzinājums. Labi, ja jau viņam tik un tā lemts nosalt, tad jāturas, kā īstam vīram piedien. Līdz ar šo tikko iegūto mieru parādījās pirmās miegainības pazīmes. «Nav slikti,» viņš nodomāja, «iegrimt nāves miegā.» Tas bija kaut kas līdzīgs anestēzijai. Nosalt nemaz nav tik bries­mīgi, kā cilvēkiem liekas. Var būt arī daudz ļaunāka nāve.

Viņš iztēlojās, kā rīt biedri atradīs viņu. Piepeši viņš ieraudzīja sevi kopā ar biedriem: viņš gāja pa taku un meklēja savu ķermeni. Kopā ar biedriem viņš kādā līkumā atrada sevi guļam sniegā. Cilvēka miesa vairs nepiederēja viņam, viņš bija atdalījies pats no sevis un, stāvēdams kopā ar biedriem, skatījās uz savu sniegā guļošo ķermeni. Viņš nodomāja, ka sals ir tiešām pamatīgs. Atgriezies Savienotajās Valstīs, viņš pastāstīs ļaudīm, kas ir īsts aukstums. Tad viņam iztēle parādīja večuku pie Sēra strauta. Viņš redzēja to pavisam skaidri: večuks omulīgi sēdēja pie ugunskura un pakšķināja pīpi.

«Tev bija taisnība, vecais kraķi, tev tiešām bija tais­nība,» viņš nomurmināja, uzrunādams večuku.

Tad cilvēks iegrima tik saldā un nomierinošā miegā kā vēl nekad. Suns sēdēja viņam pretī un gaidīja. īsā diena garlaicīgi, gausi" krēsloja. Uz ugunskuru vairs nebija ko cerēt, turklāt sunim līdz šim nebija gadījies redzēt, ka cilvēks tā sēdētu sniegā un nekurinātu uguni. Krēslai biezējot, suni pārņēma tādas ilgas pēc uguns, ka tas, priekškājas cilādams, paklusām iegaudojās un tūlīt pat piekļāva ausis, gaidīdams, ka cilvēks to dusmīgi apsauks. Taču cilvēks klusēja. Pēc kāda laika suns iegaudojās skaļāk. Pēc tam, vēl mazliet nogaidījis, pielīda cilvēkam tuvāk un saoda nāves smaku. Dzīvnieks saboza spalvu un pakāpās atpakaļ. īsu brītiņu tas uzkavējās, kaukdams zem saltajās debesīs lēkājošajām un dejojošajām zvaig­znēm, tad pagriezās un linkāja pa taku uz pazīstamo no­metni, kur bija citi ēdiena un uguns gādātāji.