Ņujorkas pazemes noslēpums

Sigmunds Brauers

Ņujorkas pazemes noslēpums

Padzirdis tumsā čaboņu, cilvēks neviļus kļūst tramīgs pat tad, ja ir jau divpadsmit gadus vecs. Pirmajā brīdī es par troksni nelikos zinis. Es gulēju savā istabā un jau laidos miegā. Nieki vien, Rikij Kid, es pats sev teicu, tev tikai likās. Tie droši vien ir zari, kas sitas kādā logā.

Tā nu es gulēju, prātodams par Ņujorku. Pareizāk sakot, sapņodams par Ņujorku. Mūsu klase bija ieplānojusi mācību gada beigās doties turp ekskursijā.

Mēs bijām mazgājuši automašīnas gandrīz katru nedēļas nogali septembri, oktobri un pēc tam ari aprīlī. Visa mācību gada laikā reizi mēnesī mēs rīkojām pudeļu vākšanas braucienu, sniega šķūrēšanas maratonu, atkritumu likvidācijas akci­ju un šokolādes pārdošanas kampaņu. Starp citu, man liekas, visi Džeimsvilas pilsētiņas iedzīvotāji ilgojās, lai mūsu klase dodas uz Ņujorku un atstāj us mierā. Ikviena pieaugušā pilsētas iemītnieka mašīna mirdzēja un laistījās, un viņa plauktus pildī­ja šokolādes tāfelītes, kas bija ieņēmušas aizvākto tukšo pudeļu vietu.

Nelaime tikai, ka naudas vēl nepietika. Rīt­dien — pēdējā iespēja sadabūt trūkstošos četrus simtus dolāru. Mūsu skolotājs Evansa kungs bija teicis: ja mēs nesavāksim pietiekami daudz nau­das, nāksies atcelt ceļojumu un ieguldīt sapelnītos līdzekļus skolas krāsošanā. Kad mūsu skaļās vaimanas gandrīz bija sabojājušas skolotāja dzir­des aparātu, viņš atzinās, ka esot pajokojis. Patie­sībā tādā gadījumā mēs došoties ekskursijā uz mūsu štata galvaspilsētu. Citiem vārdiem sakot, mums nekavējoties vajadzēja sadabūt vēl četrus simtus dolāru.

Es tomēr tumsā negulēju nomodā, raizēdamies par to, ka mēs varētu nesavākt naudu. Mani drau­gi Maiks Endrjū un Ralfijs Zī bija palīdzējuši man kaut ko izdomāt. Ari Lisa Higinsa bija iesaistījusies šajā pasākumā, taču mēs negrasījāmies viņai sevišķi uzticēties — šīs slīpētās meitenes vai nu padara zēnus trakus, vai arī liek tiem sarkt.

Mācību gada beigās mūsu skola vienmēr sarīko koncertu, lai sagādātu prieku visu skolēnu vecākiem. Nedomāju vis, ka tas mums īpaši izdo­tos. Interesanti, ko gan mēs cenšamies apmuļķot. Dziesmiņu dziedāšana un matemātikas uzdevumu atbilžu deklamācija jau nu nav necik diži priekšnesumi. Droši vien šā pasākuma mērķis ir apliecināt to, ka skolotāji pilda savu mācīšanas pienākumu, bērni — savu mācīšanās pienākumu un vecāki — savu intereses izrādīšanas pie­nākumu.

Mēs ierosinājām noorganizēt Lielo Naudas Ieguves Uzvedumu.

Spriedām tā: ja jau vecāki katrā ziņā tiks atvilkti uz skolu, kāpēc gan tajā pašā vakarā nevarētu uz­rīkot ienesīgu izrādi? Pēc koncerta mēs nospēlēsim ludziņu un savāksim ziedojumus, kas aizstās ieejas maksu. Man bija tāda nojauta, ka tad, ja mēs būsim varen centīgi, senči uzskatīs pasākumu par vērtīgu un dos vairāk nekā maksātu vienkārši par ieejas biļeti.

Stundām ilgi es biju dzinis galvā uzveduma tek­stu, tāpēc nebūt neraizējos par to, ka man jāpiedalās izrādē. Un vispār — daudz patīkamāk bija gulēt rāmajā tumsā un sapņot par Ņujorku, nevis raizēties.

Ņujorkā ir debesskrāpji, metro, kinozvaigznes un profesionāli beisbola [1] spēlētāji. kāds var ierau­dzīt mūs ar Maiku un Ralfiju, uzmest mums vienu vienīgu skatienu un nolemt, ka šai trijotnei jāspēlē jaunajā Disneja filmā. Tādas lietas labā es pat būtu ar mieru, ka mani nogrimē un saskrullē man matus.

Ja arī mūs neizraudzīsies Disneja filmai, mēs noteikti tiksim reklāmas raidījumos. Es varēju iedomāties, kādu seju rādīs Džeimsvilas ļaudis, ie­raugot mūs televizora ekrānā!

Vai arī man varbūt laimēsies kādu ievērības cienīgu notikumu fiksēt fotogrāfijā, kas tiks pub­licēta visas pasaules avīzēs. Varbūt mēs iesim pa ielu un pēkšņi no bankas izdrāzīsies divi čaļi ar revolveriem rokās un naudas maisiem plecos. Es aši noknipsēšu viņu iztrūcinātos ģīmjus un bankas klientu šausmu pārņemtās sejas. Pēc tam es mierīgi pavērsīšu fotoaparātu uz to pusi, kur netālu stāvēs kāda meitene, viens divi iemūžināšu apbrīnu, ko paudīs viņas seja, un tad metīšos zagļiem pa pēdām. Mēs ar Maiku pagrābsim skrituļdēļus no bērneļiem turpat līdzās un ieķersimies astē bēgļu mašīnai — mēs trakā ātrumā joņosim ar skrituļdēļiem, izvairīdamies no lodēm, līdz mašīna apstāsies un mēs tos neliešus nokampsim.

Ej nu sazini, kas viss var atgadīties. Bet, lai notiktu kas notikdams, Maiks un RalGjs, un es — mēs būsim uzdevuma augstumos, izmantosim gadījumu un bez bailēm…

Atkal kaut kas iečabējās, un es uzrāvos sēdus, vēl negribēdams ticēt, ka patiešām esmu dzirdējis troksni. Tur nekā nav, es sev teicu. Divpadsmit gadu vecumā jau nu vairs nedrīkst baidīties no briesmoņiem pagultē. Smieklīgi!

Troksnis atkārtojās. Tikšķis un čaboņa. iMbs ir, es sev sacīju, tev ir divas iespējas. Pabāz galvu zem segas un guli nost. Vai arī uzmanīgi dodies uz durvīm.

Tīrais trakums — troksnis atskanēja no pa­gultes. Segas sniedzās līdz pašai grīdai. Pat tad, ja degtu gaisma, es nespētu saskatīt, kas tur apakšā ir, kamēr nebūtu nometies ceļos un pacēlis segas, līdz ar to atklājot sevi visām briesmām.

Vēlreiz tikšķis un čaboņa. Es skaļi uzrunāju tumsu: — Pie joda! Nevaru vien sagaidīt, kad atkal tikšu uz šautuvi un varēšu patrenēties kopā ar tētuku. Pagajušo reizi es šāvu gandrīz nekļūdīgi. Iespējams, ka jau rit es vienmēr trāpīšu mērķī. Cik jauki, ka tētis man ļauj pa nakti turēt zem spilvena trīs šaujamos!

Ar nakts trokšņiem vienmēr ir jāuzmanās.

Ilgu laiku nekas nenotika. Es apgūlos atpakaļ gultā, bet nespēju atkal pievērsties Ņujorkai. Tur kāds zars sitas logā, es sev iegalvoju.

To es sev teicu vēl astoņas reizes, bet panāku­mu nebija. Tad nu izkāpu no gultas, taču elektrību neieslēdzu. Nav nekādas vajadzības svešo iepriekš brīdināt, es sev sacīju. No istabas tālākā kakta pagrābu beisbola vāli, nometos ceļos pie gultas un pāris reižu drusku pabakstīju pagultē.

Nekas nenotika.

Es nu gan esmu muļķis! Zaru, kas sitas logā, noturēt par pagultē ielīdušu laupītāju, kurš gaida mani aizmiegam. Jāsmejas!

Vāāā! Kāds pagrūda atpakaļ manu beisbola vāli. Šķiet, mati man saslējās stāvus gaisā. Tad vāle tika izrauta man no rokām.

Tas tikai ir gājiens — atrast zem gultas bries­moni un tad to apbruņot!

Es lēnām pašļūcu atpakaļ. Par laimi, es zinu, kur manā istabā katra lieta atrodas. Es visu varu atrast neskatoties. Droši spēru soli tumsā, lai satvertu durvju rokturi un atjautu vaļā durvis. Taču tikpat droši ietriecos ar galvu stenderē. Likās, gar acīm inan nozibētu kāds ducis kabatas lukturīšu.

Es gandrīz atmuguriski izvēlos gaitenī un sāku tenterēt uz vecāku istabu pēc palīdzības.

Tad nāca cits trieciens — man galvā iešāvās doma, ka durvis taču ir atvērtas. Tas, kurš slēpās zem manas gultas, bija ienācis no gaiteņa. Un tikai viens cilvēks to spēj izdarīt tik klusu, lai es to nepa­manītu. Mans sešus gadus vecais brāļuks Džoels.

Kad es savā istabā iededzu gaismu, norāvu segas no gultas un paskatījos pagultē, Džoels raudzījās man pretī, acis mirkšķinādams. Brāļukam blakus gulēja viņa lācītis ar paplukušu, brūnu kažoku, netīri baltām ķepām, baltu pogu kreisās acs un melnu — labās acs vietā.

— Tev ir labas grāmatas, — Džoels sacīja, ar kabatas lukturīti apgaismodams bibliotēkas grā­matas par Ņujorku, kuras es biju atšķīris vaļā. Viņam priekšā gulēja mana beisbola vāle. — Vai paņemsi mani līdzi uz to skaisto pilsētu?

— Pat nesapņo! — Nebija jēgas uzbrēkt Džoelam, ka līst nelūgtam manā istabā nozīmē pārkāpt manas tiesības uz privāto dzīvi. Tādu jēdzienu viņš nespēj aptvert. — Tu nevari braukt līdzi mūsu klasei! Es atkārtoju: tu nevari braukt līdzi mūsu klasei! Nekad! Nekad! Nekad! Tuvākajos miljons gados ne. Skaidrs?

Tas būtu gatavais murgs. Džoels Ņujorkā! Es paberzēju pieri. Tur jau auga puns. — Turklāt no tās skaistās pilsētas pēc tevis nekas nepaliktu pāri. Tagad taisies tik prom uz savu istabu!

Kad brālis gāja laukā, es viņam atņēmu kabatas lukturīti.

— Un nākamreiz pieklauvē!

Tas noskanēja par vēlu. Viņš jau bija prom.

Tu, cilvēks, vari domāt, ka labi pazīsti kādu per­sonu, bet tad šī persona ne no šā, ne no tā pastrādā kaut ko tādu, kas tevi pagalam pārsteidz. Ļaunākais, ka Džoels tā rīkojās visu Džeimsvilas skolēnu vecāku acu priekšā.

Mūsu klase bija sapulcējusies, lai nodziedātu mūsu dziesmu, un tad iejaucās Džoels. Mēs vēlējāmies tikai ātrāk pabeigt koncertu un sākt ienesīgo izrādi.

Mūsu acu priekšā nejaukajos, pelēkajos metāla krēslos, kuros neviens cilvēks ilgāk par divām minūtēm nespēj pavadīt bez grozīšanās, sēdēja vecāki un radinieki. Nelielajā vingrošanas zālē bija vairāk skatītāju, nekā parasti ieradās uz šiem kon­certiem. Tas mani satrauca, bet reizē es priecājos, paredzēdams, ka gaidāmi prāvi ziedojumi.

Katra klase gatavojās nodziedāt savu dziesmu. Pēc tam mēs, vecākie skolēni, bijām iecerējuši Lielo Naudas Ieguves Uzvedumu — mēs bijām iestudējuši Ēzopa fabulu "Ēzelis un zirgs".

Fabula stāsta par mazu ēzeliti un zirgu, kuri devušies garā ceļojumā. Ēzelis nes milzīgu nastu un lūdz, lai zirgs viņam drusku palīdz. Zirgs atsakās palīdzēt. Ēzelis aiz pārpūles nokrīt gar zemi. Tad saimnieks noņem ēzelim visu nastu un uzkrauj to zirgam. Tam, kurš negribēja uzņemties daļu nas­tas, nu viss jānes vienam pašam.

Sī stāsta morāle pauž, ka stiprajam ir jāpalīdz vājajam. Morāle pati par sevi jau ir laba lieta, bet īstenībā mēs šo fabulu uzvedām, savtīgu mērķu vadīti. Jāparāda tikai lieliska luga, īpaši jau tāda, kuras morāle atgādina par palīdzēšanu cilvēkiem (mums, nabaga bērniņiem), un pēc tam ceļojumam domātie ziedojumi nāks kā no pārpilnības raga. Tāda bija mūsu teorija.

Pirms izrādes mūsu klasei vajadzēja noslēgt visu to dziedāšanu ar himnu. Par nelaimi, tuvumā bija arī Džoels. Mēs nebijām varējuši atrast nevienu citu, kurš būtu tik mazs, lai kopā ar mani ielīstu ēzeļa ādā. Džoels gaidīja aiz skatuves.

Viss būs kārtibā, es biju iestāstījis klases­biedriem. Džoels ir tik mierīgs, ka viņu neviens pat nepamanīs. Pie tam, es biju apgalvojis, viņš jau pat nezina vārdus.

Un kas notika? Viņš vis mierīgi negaidīja aizkulisēs, kā bija paredzēts, bet dziedāja no turienes! Publikas tuvums Džoelu bija tik loti satraucis, ka viņš piespieda sev klāt lāčuku un dziedāja tā, it kā sirds viņam plūstu pāri.

Sarežģījumus radīja tas, ka viņš neprata dzies­mas vārdus, jo nekad iepriekš pat nebija mēģinājis to dziedāt. Brālim prātā bija aizķērusies tikai pir­mā rindiņa, un to nu viņš arī atkārtoja. Kad mēs jau dziedājām otro rindu "Tad, kad jauna diena aust", viņš turpinaja "Rau, vai redzat jūs?". Nu tieši kā sabojāta plate! Un, tā kā viņš bija nobijies, viņš dziedāja skali.

Skatītājiem bija ko brīnīties, jo viņi Džoelu neredzēja un nespēja aptvert, no kurienes nāk mūsu dziedāšanas sacensības.

Mēs pārgājām pie rindiņas "Ko tik lepni sveicām mēs", bet viņš joprojām turējās pie "Rau, vai redzat jūs?". Un brēca vēl skaļāk. Viņš gandrīz pārkliedza mūsu "Tad, kad rieta stari dziest".

Visi klasesbiedri skatījās uz manu pusi, un tuvākie bakstīja man ribās, bet es neko nespēju darīt. Vienīgi mēs paši varējām dziedāt skaļāk. Dziedāšanas vietā nu sākās īstas aurošanas sacen­sības.

Mums preti raudzījās draudzīgas sejas, it kā skatītājiem mūsu dziedāšana patiesi ietu pie sirds. Pat vecā Frederika kunga, mūsu pilsētas drūmiķa, vaigu rotāja smaids. Frederika kungs ir vecs, pen­sionēts bankas darbinieks, viņš necieš bērneļus, suņus, saldējumu, smieklus un ari citas labas lietas. Lielāko daļu laika viņš pavada, sēžot uz terases un sargājot savas mājas zālienu no tā drosminieka, kurš uzdrīkstētos to šķērsot. Man liekas, skolas koncertus viņš apmeklē tādēļ, lai labi iepazītu bēr­nus, — ja nu kāds viņam nočieptu pārīti skābu ābolu, viņš zinātu, pie kura bērna vecākiem iet sūdzēties.

Beidzot Džoela pēdējais "Rau, vai redzat jūs?", kuru viņš bija dziedājis tieši piecas minūtes, bei­dza atbalsoties sporta zālē. Priekškars aizvērās, un mēs varējām gatavoties izrādei. Es dabūju vēl pārīti dunku ribās par Džoela "priekšnesumu", un tad mēs visi sākām drudžaini darboties.

Džoela seja vēl bija bāla no briesmīgās dziedāšanas, tāpēc es viņam ļāvu paturēt lāčuku,

kad mēs abi vilkām virsū ēzeļa kostīmu.

* *

— Lūgtumis lūdzos, labo ser, jele palīdziet manim nest šo nešļavu, citādi, es bīstos, manim pēdīgā stundiņa klātu, — es sacīju. Un gaidīju, lai Maiks, kurš tēloja zirga priekšgalu, atbild. Ralfijs bija viņu kopējā zirga pakaļgals.

— Lūdzies, cik vien tevim tīkas, jauko ēzelīt! Manim dzivē dots augstāks stāvoklis nekā nešļavu nesējam lopam.

Nav viegli kaut ko redzēt caur ēzeļa maskas acīm. Tomēr, skatīdamies vingrošanas zālē, es ie­raudzīju savu tēvu. Viņš mammai atdarināja mūsu runāšanu. Es jau viņu par to nenosodu. Viņš taču bija dzirdējis, kā es spoguļa priekšā stundām ilgi vingrinos. Mamma iebakstīja viņam sānos.

— Bet, labo ser, jūs tak esat tik spēcīgs, — es teicu, cik vien pārliecinoši spēdams. — Un es esmu tik kusls. Pietiktu ar mazu drusciņu jusu spēka, lai atvieglinātu manu nešļavu. Un tādam kā es tas gan būtu liels atspaids.

Man vēl tagad nav skaidrs, vai cilvēkam, kurš grib izmantot iespēju kļūt par skatuves zvaigzni, labāk būtu tēlot runājošu ēzeli vai arī koku skatuves aizmugurē. Kokiem nav jāiekaļ teksts. Turklāt koki var stāvēt uz vietas un neraizēties par savu izskatu.

Toties ēzeļiem un zirgiem bija lielas rūpes. Vispirms jau — senatnīgā valoda. Visi tie jele un tevim drīz vien sāk krist uz nerviem. Vienkāršāk būtu teikt: ei, vecīt, paķer manu paunu, kamēr vēl neesmu izlaidis garu!

Pašas lielākās rūpes sagādāja kostīmi. Tie bija taisīti tā, lai divi aktieri, iekšā ielīduši, varētu stāvēt kājās. Tāpēc priekšgalā vajadzēja būt visai pagaram bērnam, lai kakls un galva būtu augstāk. Pakaļgalā īsākajam bērnam vajadzēja būt tikai astes augstumā. Bet lai nu kāds pamēģina staigāt saskaņoti ar svešu pakaļgalu un vēl nest nastu, kas uzkrauta starp abiem, — īpaši jau tad, ja pakaļgals cītīgi stiepj spēļu mantiņu, bet nemaz negrib kustināt koka kastu kaudzi, kura izskatās pēc nāvī­gi smagas kravas. Un tā patiešām arī bija ellīgi smaga.

— Pieraugi, tu nešķistais kustoņa! — Maiks ņirdzīgi draudēja. — Laid tu manim mieru, citādi es došu tevim tik makten stipru spērienu, ka… poliči tikai pēc trīsdesmit jūdzēm tevi apturēs par ātru­ma pārsniegšanu!

Paldies, Maik, tā nu bija precīza senā valoda! Lisa Higinsa, kura tēloja saimnieku, uzmina Maikam uz kājas.

— Pēdīgo reizi, labo ser, es lūgtumis lū­dzos… — Kaut kas atsitās pret manu augšstilbu un noripoja lejā līdz potītei. Ledainās izbailes, kas mani sagrāba, sastindzināja arī manu mēli. Kaut nu tas nebūtu tas, ko es iedomājos, es sev teicu.

Šoreiz Lisa uzmina uz manas kājas.

— Ko tu saki? — zirgs Maiks jautāja.

Lieliski! Tas bija lācis. Mēs bijām iekūlušies

pamatīgā ķezā.

Lācītis ir Džoela vienīgā vājība. Kad brālis ir aizmidzis, viņa istabā var spēlēt vesels orķestris vai arī viņam pie deguna var vicināt kārdinoši smaržīgu ceptu desiņu — viņš nepamodīsies. Bet vajag tikai pakustināt vienu lāčuka ķepu — un Džoels acumirklī būs sēdus gultā un skatīsies traucētājam pretī platām, nosodošām acīm.

Kad Džoels mani ir nokaitinājis, es viņam atgā­dinu, ka zāģu skaidas lācī ir grūti sabāzt atpakaļ. Tas viņam liek uzmanīties. Taču es nemūžam nespētu lācim kaut ko nodarīt, jo atceros, kāds iz­skatījās Džoels todien, kad vecā Džeikobsena suns šito mantiņu bija aizstiepis prom. Džoels ar savu plastmasas lāpstiņu sāka uzrakņāt visas suņa iecie­nītās paslēptuves. Viņš man neļāva iet palīgā. Suns bija pietiekami slīpēts, lai nerādītos ne tuvumā.

Kad Džoels lāčuku atrada, brāļa seja bija dubļaina no asarām un smiltīm. Tad viņš iedeva man lācīti izmazgāt, un mēs abi bijām laimīgi.

Jancīgi ir tas, ka Džoels uzskata: tad, kad lāčuks nevar redzēt, ari to neviens neredz. Kad brālis grib paslēpt savu lāci, viņš aizklāj tam acis, un lācīti pavisam viegli var nočiept. Ja man nepieciešams būt vienam, es ielieku lāčuku veļas centrifūgā. Džoels tad sēž un skatās, kā lācītis vizinās.

Citiem vārdiem sakot, bez lāčuka Džoels ir pazudis cilvēks, un es to labi apzinājos, juzdams pie kājas pieskārāmies kaut ko spalvainu.

Es ēzeļādas iekšpusē čukstēju: — Pagaidi, Džoel! Es tūlīt tev sadabūšu to lāci.

Zirgs Maiks bija apjucis. Viņš palocīja galvu uz publikas pusi un skali jautāja: — Vai tu negrasījies kaut ko lūgtumis lūgties?

Es jutu, ka man aiz muguras kaut kas sakustas.

— Pagaidi, Džoel! — es nošņācos. Bet bija par vēlu. Viņš jau līda uz priekšu.

Maiks atkārtoja sacīto: — Ēzeli, es tev teicu: tu grasījies kaut ko lūgtumis lūgties!

Trīs sekundes valdīja klusums. Nu nāca tā vieta, kur man vajadzēja vaidēt un bezspēkā grīļoties. Tad Lisa pārliks nastu zirgam mugurā.

Mūsu spēles temps bija nekur nederīgs. Lisa nolēma, ka pienācis laiks mani atslogot no nastas, kaut arī es vēl nebiju sācis izteiksmīgi grīļoties.

Kad nasta jau bija gandrīz pārlikta, Džoels vairs negaidīja un devās uz priekšu. Tāpēc es mēģināju aizsniegt savu ēzeļa kāju, lai viņam palidzētu.

Kamēr es griezos apkārt, Džoels gandrīz bija ielīdis manā kāja. Tā jau ir tā nelaime ar sešus gadus veciem brālīšiem. Uz viņiem nekad nevar paļauties.

Mēs sasitāmies kopā ar galvām. Mana piere vēl

bija jutīga tanī vietā, ar kuru es iepriekšējā naktī ieskrēju durvis.

Es novaidējos.

Džoels līda uz priekšu manā ēzeļa kājā.

Es turēju ēzeļa galvu, bet tad jutu, ka sāku gāzties. Es palaidu galvu vaļā un, atbalstu meklē­dams, pieturējos pie zirga Maika. Lai nenoveltos man līdzi, viņš pieķērās pie Lisas. Tas tik ļoti pār­baidīja Ralfiju. ka viņš gandrīz izsprāga lauka no zirga ādas un ietriecās divos kokos. Tie, cenz­damies izvairīties, krita uz priekšu un nogāza divus citus kokus, kas trāpīja tieši Maikam, Lisai un man.

Kad mēs beidzām gāšanos, tikai Lisa stāvēja kājās. Un viņa ļāva, lai visa koka kastu krava krīt pār mani un Maiku.

— Ak, es nelaimīgais! — Maiks sauca no kaudzes apakšas. Tie bija pēdējie vārdi, kas viņam vēl bija jāsaka. — Kādas ciešanas es pats sevim esmu sagādājis! Es nebiju ar mieru uzņemties daļu nešļavas un — raugi, cik bēdīgs liktenis nu mani piemeklējis!

Džoels nemaz neklausījās Maika vārdos un vandījās pa manu ēzeļa kāju, līdz izmakšķerēja lāčuku. Tad viņš izkūņojās laukā no ēzeļa un, atpa­kaļ neskatīdamies, nogāja no skatuves.

Mamma vēlāk pastāstīja: viņai esot licies, ka Frederika kungs pārplīsīs, jo viņš gadu desmi­tiem nebija tik traki smējies. Taču tobrid neviens to neievēroja, jo visi kratījās histēriskos smiek­los.

Tas nesolīja lielus panākumus musu ziedojumu vākšanas akcijai.

— Ralfij, tev ir jāiet pie viņiem!

Bija laiks ievākt naudu. īsti nezinu, kāpēc mēs vispār vairs gribējām to darīt. Džoels kā parasti bija atnesis postu.

Man jāatzīst, ka Džoels vispār ir brālis uz goda. Viņš pat valkā baltas sporta kurpes, zilas džinsas un sporta krekliņus, lai tikai līdzinātos man. Bet Džoels ir ari gatavais spoks! Rallijs un Maiks ir div­padsmit gadus veci, tāpat kā es, tomēr mums nekad nav miera, kad tuvumā ir Džoels.

Ja izdodas Džoelu notvert, viņš neko daudz vis nesaka. Viņš tikai skatās un brīnās. Tā vien šķiet, ka viņš var iziet cauri aizslēgtām durvīm un aizvēr­tiem logiem. Tiklīdz mēs pagriežam galvu uz citu pusi, Džoels pazūd un uzrodas atkal, kad vismazāk tiek gaidīts. Parasti tas notiek tad, kad mēs darām kaut ko neatļautu. Tādās reizēs man kļūst slikti vai ari es iekuļos nelaimē.

Džoela pēdējais izlēciens bija pārvērtis Ralfiju par bālu, trīcošu nervu kamolu.

— Bet visi tie cilvēki! — Ralfijs protestēja.

— Kā gan pēc tādas izgāšanās mēs varam iet ar ziedojumu ķeselēm un lūgt naudu?!

— Mums nav citas izejas, — es paskaidroju.

— Citādi netiksim uz Ņujorku. Lai gan tāpat jau nav lielu izredžu.

Nabaga Ralfijs! Mēs ar Maiku bieži aizmirstam, ka Ralfijs, kuru neviens nevar pārspēt datoru lietās, vienmer tā uztraucas par visu citu. Viņš ir tievs čalis ar taisniem matiem, kas slejas uz visām pusēm, tikai ne to, uz kuru būtu vajadzīgs. Krekls viņam mugurpusē vienmēr lien laukā no biksēm, un par to viņš dabū sutu no vecākajām māsām, kuras ir tik pārņemtas ar nagu lakošanu un drēbēm, ka jābrīnās, pa kuru laiku viņas vēl var kliegt uz brāli. Viņas uz Ralfiju kliedz ļoti bieži un velkas viņam nopakaļ vienmēr, kad vien ir kāds iemesls brēkšanai, tāpēc jau Ralfijs ir tik nervozs.

Par nelaimi, šis nervozums vienmēr sarežģī Ralfijam dzīvi. Viņam bieži gadās iesprūst koka dobumā vai iekārties kreklā aiz Bredliju žoga tieši tad, kad viņu vācu aitu suņi drāžas klāt un rej kā negudri.

Viņš nopūtās, paņēma ķeseli un atstāja skatu­vi, lai dotos pie skatītājiem.

Mans pienākums bija vēl riebīgāks. Man

vajadzēja atgriezties uz skatuves un nokopt visu.

* * *

Skatītāji joprojām smējās. Vākdams kopā saplēstos rekvizītus, es raudzījos zemē. Maiks un Ralfijs, un daži citi mūsu klasesbiedri staigāja šurp un tuip pa zāles ejām.

Vai mēs dabūsim tos trūkstošos četrus simtus? Es daudz vis necerēju. Tāpēc skatuves tīrīšana bija vēl jo draņķīgāka.

Vienīgais lierinājums — man palīdzēja Lisa. Parasti jau viņa sagādā tikpat daudz nepatikšanu kā Džoels, bet šoreiz es vismaz visu acu priekšā nebiju viens pats.

Ar Lisu ir sarežģīti vispirms jau tāpēc, ka viņa ir skaista. Nekad nevaru īsti aptvert, vai viņa man patīk kā draudzene vai arī kaut ka citādi. Lisai ir gari, tumši mati, tos viņa sasien zirgastē, kad dodas spēlēt beisbolu. Ja viņa smaida, liekas, ka mākoņus pāršķeļ saules stari. Ir tik patīkami raudzīties viņas smaidā, ka reizēm — tad, kad viņa kādu laiciņu nav likusi man izskatīties muļķīgi, — es daru visu ko, lai tikai viņa pasmaidītu. Bet to es nemūžam ne­atklātu Maikam vai Ralfijam.

Otra lieta, kas mūs satrauc, ir tas, ka Lisa ir laba sportiste. Protams, mēs nedrīkstam pieļaut, lai viņa pati to saprastu. Maiks apgalvo, ka viņai vienkārši laimējas trāpīt mērķī, bet es gan zinu labāk. Lisa ir no tiem, kuri skatās beisbola raidījumus televī­zijā un mācās no labākajiem sportistiem. Tad viņa trenējas tik ilgi, līdz ir pārliecināta, ka var šos noskatītos paņēmienus laist darbā pret mums. Diemžēl viņai ir panākumi.

Un tas jau ir tas trakākais! Ja Lisa spēlē pre­tinieku komandā, mūsējai zaudējums ir gandrīz garantēts — bet arī to mēs neparko neatzītu. Taču kā tu, cilvēks, vari atklāti uzstāties par to, lai kādu skuķeni iedabūtu savā komandā? īpaši tad, ja viņa ir tīri glīta un tu ik pa brītiņam attopies, ka tāpēc blenz uz viņu!

Atbilde: las nav iespējams. Atliek tikai pielikt visus spēkus, lai dabūtu viņu savā komandā, un vienlaikus ar visiem spēkiem izlikties, ka viņa nepavisam nav vajadzīga, — līdz ar to vesela pusstunda no spēles laika ir vējā.

Un visbeidzot jāteic, ka ikreiz, kad esmu rīko­jies muļķigi, Lisa to ir atklājusi. Kā, piemēram, tad, kad lāčuks pazudis ēzeļa kostīmā un izjaucis visu ienesīgo pasākumu.

Viņa laikam gan spēja saskatīt manā sejā to, ko izjutu.

— Neuztraucies Rikij! Tā visa nav tava vaina.

— I^abi jau, labi, — es atteicu.

Tad viņa pasmaidīja, lai parādītu, ka mani ķir­cina. — Gan jau viss nokārtosies, — Lisa sacīja.

Izrādījās, ka viņai taisnība. Bet nedomāju vis, ka tas mani iepriecinātu.

Kad gandrīz bijām tikuši galā ar skatuves tīrīšanu, atskrēja Ralfijs un Maiks. Lielākā dala ļaužu jau bija projām, un tika skaitita nauda.

— Labas ziņas un sliktas ziņas, — pavēstīja Maiks.

— Jauki, — es noteicu.

— Vispirms sliktās, — Lisa viņu mudināja.

Maiks teica: — Esam savākuši daudz vairāk

naudas, nekā bija cerēts, ja turklāt ņem vērā to, kas notika.

— Un tās ir sliktas ziņas?

— Tur bija tikai divsimt septiņdesmit pieci dolāri.

Tās patiešām bija sliktas ziņas.

— Bet, — Maiks turpināja, — labās ziņas ir tādas, ka mēs tomēr tiksim uz Ņujorku.

Man jau tobrid būtu vajadzējis nojaust kaut ko aizdomīgu.

— Lieliski! — es sacīju. Man pietika ar to, ka plāns kaut kādā veidā īstenosies. Visi mani sapņi nebūs bijuši veltīgi.

Lisa, protams, to tā nevarēja atstāt.

— Kur ir tas āķis, Maik?

Viņš nosmaidīja savu lapsas smaidiņu. Ari Ralfijs smīnēja. Pat tad es vēl nejutu tuvojamies nepatikšanas.

— Mēs ar Evansa kungu stāvējām un prātojām, kā sadabūt to trūkstošo naudu, un tad pie mums pienāca Frederika kungs.

Es saraucu pieri. Ralfija smins kļuva platāks.

— Frederika kungs?

Maiks piekrītoši pamāja. — Viņš apvaicājās, vai mums nav vajadzīga nauda un, ja būtu vajadzīga, vai viņš nevarētu to summiņu ziedot.

— Bet viņš taču ir sīkstulis un necieš bērnus!

Lisa, man piekrizdama, pamāja.

— Var jau būt, bet viņš izrakstīja čeku par trūkstošo summu un novēlēja mums labi izpriecāties.

— Es nespēju tam ticēt, — es sacīju.

— Es ari ne, — Lisa man pievienojās.

— Tur jābūt kādam noslēpumam, — es prātoju.

Maiks nosprauslojās. — Patiešām ir kāds nosacījums. Frederika kungs sacīja — viņš dāvinot to naudu tāpēc, ka nespējot atcerēties iepriekšējo reizi, kad būtu tik jauki pavadījis vakaru ārpus mājas kā šoreiz. Viņš apgalvoja, ka tas esot Ēzopa fabulas nopelns.

— Lugas? Bet mēs taču visu sabojājām!

Ralfijs sašķobīja lūpas, lai apspiestu smīnu.

— Frederika kungs tā vis nedomā. Viņš teica, ka skolas koncerti tiekot rīkoti jau divdesmit gadus pēc kārtas un viņš nevarot tos ciest. Viņš apgalvo­ja, ka nekad neesot tā smējies un par to esot jāpa­teicas vienai personai. Viņš sacīja: ja mūsu klase paņems šo personu līdzi uz Ņujorku, tad tā nauda ir mūsu.

Man asinis sastinga dzīslās.

— Evansa kungs sacīja, ka tas būtu jauki, —

Ralfijs turpināja. — Evansa kungs izteicās, ka neredzot iemeslu, kāpēc tik mierīgu un labi audzi­nātu bērnu kā Džoels nevarētu ņemt līdzi.

Man kļuva nelabi…

Nav īpaši smalki vērot Ņujorkas Jenkiju spēli ar Toronto Zilajiem Sīļiem, ja, tribīnēs sēžot, jātur rokā lāčuks.

Taču viss pārējais bija līmenī. Saule staroja par skatītāju vietām. Apkārt valdīja nerimstošs trok­snis — līdzjutēji ar saucieniem uzmundrināja spēlētājus. Viegls vējš cēli plivināja lielo karogu laukuma malā un patīkami atsvaidzināja mūsu sejas. Nāsīs sitās kukurūzas un desiņu smarža. Un pati spēle bija saspringta un satraucoša.

Vai kāds varētu vēlēties ko vairāk?

Neviens, tikai Maiks.

— Klau, Rikij! Nu ir tava kārta aizjozt pēc pāris desiņām!

Buuums! Šo sitienu es neredzēju, jo Maiks tieši šajā brīdi iegrūda man dunku sānos. Toronto komanda ieguva punktu.

Draudzēties ar Maiku ir bīstami. Viņš domā, ka vārds "neiespējami" attiecas uz visu to, ko pieaugušie cilvēki negrib ļaut bērniem izmēģināt. Piemēram, uz žonglēšanu ar zāģiem. Ikviens pieaugušais apgalvos, ka žonglēt ar zāģiem nav iespējams, un viņam, protams, bus taisnība.

Ja kāds pateiktu Maikarn, ka nav iespējams žonglēt ar zāģiem, viņš izstaigātu visas Džeimsvi- las garāžas un aizņemtos zāģus, pēc tam atrastu vietu, kur iekasēt ieejas maksu, un tad visus kaut kā pārliecinātu, ka to visu esmu izdomājis es.

Viņš ir drusku garāks par mani. Un viņa krosenēm piemīt kāda īpatnība — abas nekad nesader kopā. Kreisās kājas kurpe allaž ir citā krāsā nekā labās kājas, pie tam viņam pieder vairāk apavu pāru, no kuriem izvēlēties īsto, nekā man ir komik­su grāmatiņu. Vismaz tā šķiet. Dažkārt man gribas, kaut viņa kurpes saskanētu ar viņa spilgtā un puķainā havajiešu krekla krāsu. Kad Maiks aizdrāž garām uz skrituļdēļa, man sāk sāpēt acis. Maikam ir ari tāds ērmots sminiņš un iesarkani mati, tāpēc nevienu, kurš viņu redzējis, nepārsteidz nekas, ko viņš dara. Laiku pa laikam Maika izdarības cilvēkus satracina, bet pārsteigt gan nepārsteidz.

— Es gribu skatīties spēli, Maik. Pagaidi, kamēr tas desiņu čalis nāks garām.

— Lai viņš vēlreiz varētu iemest desu man klēpī un vēl apņirgt mūs par mūsu beisbola cimdiem? Nu nē, paldies!

Laikam gan mēs patiesi izskatījāmies jocīgi. Katram no mums divdesmit trijiem vienā rokā bija uzvilkts beisbola cimds, ar otru mēs ēdām kukurūzu. Pat Evansa kungam bija cimds. Nekad taču nevar zināt, kad spēlētājs kļūdīsies un bum­ba ielidos tribīnēs. Skaidrs, ka mēs izskatījāmies muļķīgi, un, kas nu ir, tas ir, beisbola cimdi aiz­ņēma prāvu vietu ceļasomā. Taču tādu spēli kā šī var dabūt redzēt tikai vienreiz mūžā.

Pat Džoels nespēja nosēdēt mierīgi. Un viņu jau nu tikai īpašs gadījums var satricināt.

Vērot spēli bija tik satraucoši, ka nejutāmies noguruši. Tādiem mums gan vajadzēja būt. Bija trešdienas pēcpusdiena. Lai paspētu uz spēli, mēs torīt pulksten piecos ar autobusu bijām devušies uz Džeimsvilas lidostu, atlidojuši līdz lidostai La Guardia, kas atrodas starp Kvīnsu un Bronksu Ņujorkā, un tad ar pil sētas vilcienu aizbraukuši līdz mūsu viesnīcai Longailendā. Pēc iekārtošanās vies­nīcā atkal kāpām vilcienā un izbraucām cauri Ix>ng- ailendai, tad ar metro un autobusu aizkūlāmies līdz spēles vietai.

Satraucošs patiesi bija itin viss. Vairums no mums lidmašīnā kāpa pirmoreiz. Ralfijs miljoniem reižu rikšoja uz tualetes telpu lidmašīnas pakaļgalā. Izskatīgas stjuartes apmīļoja Džoelu un viņa dumjo lāčuku. Kad vien es teicu, ka esmu Džoela brālis, viņas nočivināja: " Tas ir jauki!" — un, nelikdamās par mani ne zinis, samīļoja viņu vēlreiz. Es zināju, ka Džoels nemaz nav tik izbijies, kā viņš tēlo.

Kad lidojām pār pilsētu, pieplakām pie ilumi­natoriem. Kad laineris pagriezienā sasvērās uz sāniem, mums šķita, ka debesskrāpji saskrāpēs lidmašīnas vēderu.

Ņujorkā mēs braucām ar autobusu un metro, un Evansa kungs teica, ka viņam esot grūti izlasit uzrakstus uz sienām, tāpēc viņš mums neizskaidro­ja, ko visi tie vārdi nozīmē. Mūs pavadīja ari Tomsona kundze un Bredlija kundze, taču viņas tik ļoti nervozēja, ka visu laiku uzsmaidīja visādiem nevīžīga paskata ļaudīm, un arī viņas ar mums neapsprieda to, kas rakstīts uz sienām.

Ņujorkas centra tuvumā viesnīcas ir ļoti dār­gas. Brokastis vien tur maksājot tik daudz, cik es ar avīžu iznēsāšanu varu nopelnīt veselā nedēļā. T^ii mūsu klase varētu atļauties šo ceļojumu, mums nācās apmesties Longailendas viesnīcā trīsdesmit jūdžu no Manhetenas centra. Es biju beigts! Trīs­desmit jūdzes! Un katrs sprīdis klāts ar mašīnām un furgoniem, un namiem, un cilvēkiem. Kamēr nonācām līdz viesnīcai, mute man bija sausa — vi­su laiku tā no brīnumiem bija stāvējusi vajā.

Katru dienu mums veselu stundu vajadzēja braucienam uz Manhetenu un veselu stundu ari atpakaļceļam. Mūsu rīcībā bija ceturtdiena, piekt­diena un puse sestdienas, pirms lidmašīna mūs nogādās atpakaļ. Te nu redzams, cik ceļošana ir dārgs prieks. Desmit mēneši smaga darba — un četras ekskursiju dienas! Tomēr tās bija šo pūlu vērtas — tā mēs atzinām, īpaši jau tobrīd, kad spožajā saulē sēdējām un vērojām Ņujorkas Jenkiju spēli.

Es sevišķi gaidīju to brīdi, kad pie teikšanas tiks mans elks Dens Stabings. Reiz viņš bija viesojies Džeimsvila kādā sportistu pasākumā, un man viņš ļoti patika. Kad pasākums beidzās, Dens Stabings ziedoja dažus mirkļus, lai atstātu autogrāfu uz ma­nas beisbola vāles un parādītu, kā tad īsti ar vāli rīkoties. Esmu sakrājis piecpadsmit kartītes ar viņa spēļu rezultātiem, televizora ekrānā vienmēr mek­lēju tieši viņu un auroju, kad viņš guva punktu.

Taču tolaik viņš mani apbēdināja. Denam bija drausmīga krīze. Pēdējās divdesmit spēlēs viņam bija bijuši tikai seši veiksmīgi sitieni. Avīzes vēstī­ja, ka viņam esot laiks pamest beisbolu.

— Es samaksāšu par desiņām, ja tu aiziesi tām pakaļ, — Maiks sacīja.

Tas nebija slikts darījums.

— Labs ir, Maik, tikai neatdod Džoelam lāčuku.

Tas ir vienīgais, ar ko mēs viņu varam noturēt uz vietas.

Pirmkārt, es negrasijos iet pēc desiņām ar spēļu lāci rokā. Otrkārt, ja Džoels tagad aizklistu projām, sāktos baigs murgs.

Kad atgriezos, nesdams desiņas, no kurām tecēja tomātu mērce un pilēja sinepes, Džoels bija projām. Tas mani neuztrauca, jo arī visi citi bija pazuduši.

Es redzēju viņus kūņojamies trīs solu rindas augstāk. Skaidrs — kamēr gāju pēc desiņām, kāds spēlētājs bija ietriecis bumbu tribīnēs.

Pagāja brītiņš, līdz visi apsēdās. Ralfijam rokās bija bumba. Tā bija trāpījusi kādam pa cimdu un lad atsitusies pret Ralfija galvu. Viņš nezināja — smieties no prieka vai no sāpēm.

Maiks paķēra desiņu un pusi uzreiz iestūķēja mutē.

Pēkšņa doma padarīja manas kājas ļenganas.

— Maik, kur ir lācis?

— Mmm — hrara — hamm…

— Maik, kur ir Džoels?

Maika acis iepletās. Viņš. norija lielu kumosu.

— Es to lāci palaidu vaļā tikai uz mirkli. Godīgi! Mēs visi steidzāmies pakaļ bumbai, un Džoelu es aizmirsu.

Maiks tikpat labi kā es zināja, ko tas nozīmē. Tādā mazā pilsētiņā kā Džeiinsvila Džoels var pazust, kad vien viņam ienāk prātā. Šeit starp divdesmit tūkstošiem svešinieku, kuri aurodami uzmundrina spēlētājus, viņu atrast nebūtu iespē­jams. Un vai šie svešinieki pret viņu izturētos tik­pat laipni kā ikviens Džeimsvilas iedzīvotājs?

Mēs skatījāmies uz visām pusēm. Džoels patiešām bija pazudis. Man kļuva nelāgi ap dušu. Pēkšņi mani vairs neinteresēja tas, ka drīz pie sišanas atkal tiks Dens Stabings.

Maiks nostājās blakus Ralfijam un teica: — Es izstāstīšu Evansa kungam. Tā ir mana vaina. Esmu gatavs uzņemties atbildību. Evansa kungs pārskaitīsies par to, ka nevarēs noskatities visu spēli, taču viņš pateiks, ko darīt. Džoelu tūliņ atvedis atpakaļ. Es tev to apsolu.

Es saķēru viņu aiz rokas un mirkli apdomājos. Stadionu Džoels neatstās. Ja jau Evansa kungam jāgriežas pie stadiona darbiniekiem, tad ir vienalga, kad viņš to dara — tagad vai drusku vēlāk. Mēs varam ļaut, lai Evansa kungs un visa klase skatās spēli, cik vien ilgi iespējams.

Izklāstīju savus apsvērumus Maikam. Viņš lēnām pamāja ar galvu.

— Spēlei palikušas vēl četras kārtas, — es teicu. — Tu, es un Ralfijs dosimies katrs uz savu pusi un meklēsim Džoelu. Pēc divām kārtām satiksimies šeit pat. Ja nebūsim viņu atraduši, lūgsim palīdzību.

Maiks un Ralfijs apstiprinoši pamāja.

Kāda klusa un maiga balss no mugurpuses iečukstēja man ausī:

— Es ari palīdzēšu.

Čukstu pavadīja maiga smarža un viegls matu pieskāriens manam kaklam. Es gandrīz vai apsviedos apkārt un apkampu Lisu — viņa bija tik mīļa!

Mēs devāmies katrs savā virzienā. Kādu laiku es biju uzskatījis, ka pats svarīgākais pasaulē ir vērot Denu Stabingu spēles laukumā, lai savu elku varētu uzmundrināt ar saucieniem. Taisni brīnums, kā dažreiz šķietami svarīgākais aizmirstas.

Es gribēju atdabūt atpakaļ savu brāļuku.

Domā! Es pats sev teicu. Es jau biju meklējis ilgāk par spēles vienas kārtas laiku. Ja neatradīšu Džoelu nākamajās piecpadsmit minūtēs…

Domā! Saņemies, domā! Tad es papurināju galvu un nopūtos. Ak tu dieniņ, Rikij Kid, kad tevi kaut kas ir pārņēmis, tu pat nepacenties paskatīties tālāk par degungalu! Vispirms lūdz Dievu, domā pēc tam.

Es gan necerēju, ka lūgšana tūlīt uz vietas atri­sinās visas problēmas. Vai gan tad, kad cilvēks krīt no klints, lūgšanas sagādās viņam izpletni?

Taču ir ari lūgšanām piemēroti brīži, un, kad par to padomā, tas šķiet gluži neticami.

Vai jūs tā vienkārši dotos pie Savienoto Valstu prezidenta un teiktu, ka jums klājas slikti un jūs vē­lētos, lai viņš jums palīdz izkulties no ķezas? Varu derēt, ka ne. Jūs jau nemaz netiktu pie runāšanas ar tik varenu personu. Pat viņa sekretārēm ir sekre­tāres! Jums pietiktu ieraudzīt lielo limuzīnu un skais­to namu un ieiet pa plašajiem, klusajiem gaiteņiem, lai jūs sāktu trīcēt prezidenta varenības priekšā.

Bet Dievs taču valda ne tikai pār vienu valsti, bet arī pār visu pasauli un pār zvaigžņu miljoniem izpla­tījumā, turklāt Viņš ir tas, kurš to visu reiz radījis. Un mēs jebkurā brīdī varam Viņu uzrunāt, sakot vār­dus Mīļais Tēvs?! Elpa aizraujas, kad par to domā.

Es jau negrasījos prasīt: Dievs, lūdzu, izdari tā, lai šo pašu brīdi Džoels nostājas man acu priekšā! Es (ikai lūdzos: Kungs, man ir trakoti bail brāļa dēļ, vai Tu, lūdzu, nevarētu viņu pieskatīt, kamēr mēs visi viņu meklējam? Es, protams, domāju, ka mums, cilvēkiem, ari ir jāveic sava tiesa darba.

— Ei, sīkais, skaties, kur ej, utainais ložņa!

Es biju uzminis uz kājas kādam resnim. Nelikās vis, ka viņš būtu noskaņots klausīties paskaidro­jumus, kāpēc esmu aizvēris acis. Pieklājīgi pa­smaidīju un atkal sāku lūkoties pēc Džoela.

Tā viļņošanās, kas radās, ļaudīm apsēžoties savās vietās un ceļoties kājās, un staigājot apkārt, un uzgavilējot spēlētājiem, modināja domu par milzīgu labības lauku, pār kutu brāzmo vējš. Kā lai tādā pūlī sameklē sešus gadus vecu bērnu?

Tad man ienāca prātā, ka tas nemaz nav iespē­jams. Ir jādara kas cits — jāiedomājas sevi Džoela vietā.

Es mēģināju nelikties ne zinis par satraukumu, kas mani urdīja, un apsvēru situāciju. Ko Džoels visticamāk darītu? Viņš bija ziņkārīgāks par veselu duci kaķu — un šeit viss stadions raudzījās vienā virzienā un vēroja vienu norisi. Beisbola spēli. Vai gan Džoels negribētu darīt to pašu — tikai no daudz mazāka attāluma?

Es devos lejup pa eju starp solu rindām.

Kad sasniedzu tribīņu priekšējās rindas, gan­drīz pie paša spēles laukuma kāds stadiona uzraugs mani apturēja.

— Vai tev ir biļete šitajā sektorā, sīkais? — Viņam bija liels vēders, ar sviedru apļiem viscaur noklāts krekls un pretīga balss.

— Diemžēl nē. Bet man pazudis brālis.

— Tad tinies projām! Sito pasaciņu es dzirdu viena laidā. Jus, knēveļi, esat gatavi uz visu, lai tikai piekļūtu tuvāk spēlētājiem.

— Bet es nestāstu pasaciņu!

— Tinies prom, sīkais!

— Viņš ir apmēram tik garš, — es izmisīgi skaidroju, ar plaukstu parādīdams sev pret krūtīm, — un viņam ir brūni balts lācītis.

Piepeši uzraugs sagrāba mani aiz rokas! Pirms paspēju iekliegties, viņš jau bija novilcis mani trīs pakāpienus zemāk.

Viņš apstājās otra uzrauga priekšā. Es biju pārāk satraukts, lai kaut ko sacītu.

— Paņem šito puiķeli, — resnvēderis teica otram uzraugam. — Viņš ir kopā ar to sīko, kuram bija lācītis.

Viņi vismaz zināja, kur Džoels atrodas. Tas man uzlaboja omu. Mazdrusciņ. Diez kādā ķezā viņš iekūlies?

— Tagad gan tev klāsies plāni! — otrais uzraugs teica. Viņš paņēma mani aiz rokas un ie­veda zem tribinēm.

Mēs devāmies uz priekšu pa šauru, tumšu gai­teni. Vairākkārt bija jānogriežas, un es pavisam zaudēju orientēšanās spējas. Ko Džoels izdarījis? Vai beisbola stadionos ir moku kambari? Kad vien mēģināju kaut ko pajautāt, uzraugs sacīja: — Tev nāksies paciesties.

Mēs nokļuvām pie kādām durvīm. Uzraugs tās atslēdza, atvēra, pagrūda mani uz priekšu un pats man sekoja. Saules stari tā ietriecās man sejā, ka sāku streipuļot.

Mēs atradāmies… vai tiešām spēlētāju "bedrē"?

— Kas tad tas, Fred? — Vaicātājs bija vecs, plik­paurains virs Jenkiju beisbolista tērpā. Izteicis jautājumu, viņš nospļāvās zemē.

— Šitais puiķelis meklē savu brāli. Es iedo­mājos — varbūt Dens viņam varētu palīdzēt.

Mēs patiešām atradāmies Jenkiju komandas "bedrē"! Es gandrīz paģību.

Šķita, ka esmu nonācis mežā, kur slejas milzu vīri Jenkiju komandas beisbolistu tērpos. Uz soliem bija samestas beisbola vāles un melnbaltas sporta jakas.

Pārējie mani nemaz neievēroja. Visi raudzījās uz laukumu un dzīvoja līdzi spēlei.

— Labs ir, sūti viņu lejā.

Uzraugs norādīja uz spēlētāju "bedres" tālāko galu. — Tu viņu atradīsi tur.

Iedams gar spēlētājiem, es trīcēju. Daži pamāja man ar galvu. Nācās uzmanīgi spert soļus, lai neiekāptu lielos izspļautas tabakas kumšķos.

Netālu no kāpnēm, kas veda uz spēles lauku­mu, stāvēja Džoels. Kāds beisbolists stāvēja viņam aiz muguras, viegli pieturēdams viņu aiz pleciem.

— Nu sveiks, — es teicu. Kādēļ Džoels tik ļoti gribēja tikt uz laukuma? Parasti viņš ir bikls kā stirna.

— Jaunais cilvēk, vai šis ir tavs brālis?

Es apstiprinoši pamāju. Man joprojām likās, ka sapņoju. Kā gan Džoelam bija izdevies nokļūt Ņujorkas Jenkiju komandas "bedrē", un vai es patiešām tur stāvēju un sarunājos ar vienu no spēlētājiem?

— Pieturi viņu, labi? Stabingam tūlīt būs kārta sist, un, ja viņam veiksies, man jāiziet laukumā nākamajam.

Tad spēlētājs papurināja galvu. — Ko es te runāju! Vēl ir divi gājieni, un Dens ir apli. Man nav jēgas satraukties par došanos laukumā. Stabings nespēs mūs glābt. Viņš nav forma.

Es tikmēr virzījos uz kāpņu galu. No turienes varēju saskatīt divas lietas. Es varēju saskatīt, kāpēc pūlis tā auro un smiedamies aplaudē. Un vēl es varēju redzēt, kāpēc Džoels gribēja tikt uz laukuma.

Dodamies uz sišanas vietu, mans elks Dens Stabings nesa beisbola vāli. Un viņš nesa ari Džoela lācīti!

Cik reizes vienas pēcpusdienas laikā cilvēks galu galā var būt tuvu ģībonim?

— Neko nesaprotu! — Es gandrīz spiedzu. Džoels dusmīgi palūkojās uz mani — es viņam traucēju koncentrēties. Brālis ar acīm meklēja tikai savu lāčuku.

— Es ari ne, — spēlētājs sacīja. — Dens ierau­ga tribīnēs šito bērneli, uzsauc, lai uzraugs viņu noved lejā, kādu bridi kaut ko stāsta sīkajam, kaut arī tas nebilst ne vārda, un tad paņem līdzi uz laukuma to dumjo lāci! Viņš ņem līdzi spēļu lācīti Jenkiju stadionā! Ja jau čalis nojūdzas, tad no­jūdzas galigi.

Vareni! Mans elks gatavojas svarīgam sitie­nam un paķer līdzi mana brāļa lāčuku. Tas nu nav gluži tas, kas parasti rādās sapņos. Es gandriz aizmirsu, kur atrodos, — lidz pūļa auri sasniedza pērkona grāvienu stiprumu un man pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Dens Stabings nupat bija trāpījis.

Tātad tas ir tas, ko dabū dzirdēt beisbola spēlētājs. Satriecoši!

Bumba apmeta skaistu loku augstu zilajās debesīs un pazuda tālajās tribīnēs.

Mēs visi, kas atradāmies "bedrē", aiz priekiem lēcām gaisā un gavilējām līdzi pūlim. Spēlētāji ieņēma jaunas pozīcijas. Jenkiji bija izvirzījušies vadībā!

Mēs aizmirsām Džoelu. Kamēr lēkājām un ga­vilējām, viņam bija viegli aizbēgt. Brālis taisnā ceļā devās pakaļ savam lāčukam.

Veci cilvēki reizēm stāsta, ka viņiem esot īpašas atmiņas. Viņi spējot aizvērt acis un atce­rēties kādu notikumu tik dzīvi, it kā tas nupat būtu atgadījies. Nedomāju vis, ka man tas patiktu. Es stāvēju savā vietā bezgala apmulsis, kad Dens Stabings meta lokus pa spēles laukumu un Džoels vienā mierā kājoja pie sava lāčuka. Vai es vēlētos pēc gadiem sēdēt šūpuļkrēslā un atkal redzēt to visu, kad vien manas domas pievērsisies Ņu­jorkai?

Džoels spēles laukumā nopurināja putekļus no sava lāčuka un uzmeta Denam Stabingam īdzīgu skatienu; spēles tiesnesis, neticēdams pats savām acīm, noņēma sejsegu.

Dens satvēra Džoelu pie rokas un veda atpakaļ uz "bedri".

— Vai tas ir tavs brālis? — viņš man vaicāja.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

— Viņš laikam gail nepārdos man savu lācīti, vai ne?

Es papurināju galvu, aiz pārsteiguma nespē­dams parunāt. Vai tas viss notika īstenībā?

Dens Stabings nopūtās. — Vai mēs vismaz kaut kādā veidā varam piedabūt viņu pie runāšanas?

— Maik, man ir ļoti žēl. Man žēl, ka nepalūdzu Denam Stabingam, lai viņš uzaicina visu klasi uz atpūtas istabu. Man žēl, ka es nepierunāju visus spēlētājus nofotografēties kopā ar mums. Un īpaši es nožēloju to, ka aizmirsu pastāstīt Denam — tavs rezultāts ir caurmērā 356 punkti. Es to patiešām nožēloju.

— Ar nožēlošanu ir par maz, — Maiks atteica. — Es nespēju ticēt, ka tu biji viņam gluži blakus un nepadomāji par saviem draugiem. Un ja nu mans rezultāts pamudinātu viņu atsūtīt uz Džeimsvilu kādu speciālistu, kas meklē labus spēlētājus…

— Kā tad! — Ralfijs noķiķināja. — Bet tad jau tev vajadzēs viņam izstāstīt, ka šis rezultāts neat­spoguļo visas tās reizes, kad tu nespēji trāpīt pa Lisas sviesto bumbu!

— Meitenes neskaitās, — Lisa izmeta, pirms Maiks pats paspēja likt lietā šo savu vienīgo attais­nojumu.

— Ha! — Maiks dusmīgi skatījās mums pretī. Es nesatraucos. Man vajadzēs tikai kādas simt reizes izstāstīt šo stāstu par Denu Stabingu — un dusmas viņam aizmirsīsies.

Mēs braucām ar vilcienu no Longailendas uz Manhetenu. Bija ceturtdienas rīts, un nākamais apskates objekts mums bija Brīvības statuja. Pēcpusdienā bijām paredzējuši doties nopētīt debesskrāpjus un pēc tam uz Modernās mākslas muzeju.

Vai es būtu kaut ko mainījis, ja būtu zinājis, kas notiks pa ceļam? Protams, bet par to spriedelēt ir tikpat muļķigi, kā vēlēties, kaut vatjētu pagriezt atpakaļ laiku un sākt visu no jauna.

Es ātri vien iemanījos savā prātā Ņujorku iedalīt rajonos. Kopā ir pieci: Manhetena — gara, šaura sala, kas veido pilsētas centru; Bronksa — ziemeļaustrumos no Manhetenas; Kvīnsa — no Manhetenas skatoties, aiz īstriveras; Bruklina — uz dienvidiem no Kvīnsas; Steitenailenda, ko dažkārt dēvē par Ričmondu.

Pirms šī ceļojuma es biju domājis, ka pilsēta bei­dzas tur, kur vairs nav namu; tā tas ir Džeimsvilā — tur ēkas izbeidzas lauka malā un nākamā pilsēta sākas apmēram desmit jūdzes uz priekšu pa ceļu. Ņujorkā cilvēkam vajag tikai šķērsot ielu — un viņš jau ir citā pilsētā. Un pilsētas nebeidzamā virknē seko cita citai.

Rietumos no Manhetenas aiz Hudzonas upes atrodas Ņūdžersija, no kuras vēdekļveidīgi visos virzienos atzarojas daudzas pilsētas. Otrā Ņujorkas malā, uz austrumiem no Manhetenas, cita aiz citas rindojas Longailendas pilsētas — pussala ar tām ietiecas Atlantijas okeānā. Uz ziemeļiem no Manhetenas un Bronksas atkal citā virzienā virknējas pilsēta aiz pilsētas. Daudzi miljoni cil­vēku. Es nevarēju saprast, kā Dievs tos visus spēj pārraudzit.

Kad vilciens klabēdams un raustīdamies ripo­ja pa sliedēm caur Kvīnsu uz Manhetenas pusi, es ar izbrīnu ievēroju, cik netīri un pelēki izskatījās vecie nami. Iepriekšējā dienā šis pats brauciens bija tik satraucošs, ka viss apkārt šķita spīdam un laistāmies. Jocīgi bija ari tas, ka es tikai tagad pamanīju — vilcienā ož pēc sviedriem un pelējuma un zemē mētājas papīri.

Maiks pārtrauca manu domu gājienu.

— Tu teici, ka aizmirsi paziņot Denam Stabingam manu rezultātu. Vai es vismaz varēšu kādu laiku paturēt savā mājā bumbu ar viņa auto­grāfu?

Iejaucās Ralfijs. — Vai tu patiešām tici viņa stās­tam par Dena veiksmīgo gājienu?

— Nuka! — Man likās — es spētu izstāstīt šo stāstu pat miegā. — Kad par to padomā, tur ir dziļa jēga.

Ralfijs, Maiks un Lisa pieliecas man tuvāk, lai klausītos.

— Dens man pastāstīja, ka tolaik, kad viņš bija mūsu vecumā, viņš piedalījās Mazās līgas čempi­onāta spēlē. Tā bija pati svarīgākā spēle viņa dzīvē tanī laikā, un viņš bija tā uztraucies, ka pirms tam divas naktis pēc kārtas negulēja un spēles dienā viņam trīs reizes kļuva nelabi.

Tad viņa mamma izdarīja kaut ko patiešām savādu. Viņa jau vairākas dienas bija mēģinājusi Denam iestāstīt, ka nevienas spēles dēļ nav vērts tā uztraukties. Tas nebija līdzējis, un tad nu beigu beigās viņa nonesa no bēniņiem kādu lietu. Tas bija lācītis. Viņa izstāstīja Denam, ka viņš reiz bija domājis — mazais, apdriskātais lāčuks ir pati svarīgākā lieta pasaulē. Mamma teica, ka viņa mīlestība uz lācīti ir daudz vairāk vērta nekā raizēšanās par kaut kādu tur beisbola spēli. Viņa teica, ka cilvēki kļūst veci un tad spēles viņiem šķiet mazāk svarīgas, bet mīlestība nezūd nekad.

Es ievilku elpu. Maiks, Ralfijs un Lisa nemaz nemanīja namus un tiltus, kas zibēja aiz vilciena loga, un es jutu, ka šis stāsts viņiem vēl joprojām nav apnicis, kaut arī iepriekšējā vakarā es to biju izstāstijis desmit reizes.

— Ak tad tas bija Dena Stabinga spēļu lācītis?

Es piekrītoši palocīju galvu.

— Nūja. Viņa nespēja izturēt to, ka Dens tik trakoti uztraucas par beisbola spēli, tāpēc paņēma līdzi tribīnēs lāčuku. Kad Dens gatavojās sitienam, viņa pamāja dēlam ar lāčuku. Dens nepārskaitās un neapmulsa. Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka mammai ir taisnība.

Maiks mani pārtrauca. — Un Dens nevis tik drudžaini alka trāpīt , ka pārcentās un "pārdega" aiz uztraukuma, bet gan nomierinājās.

—Taisni tā, — es sacīju. — Un mēs taču zinām, kas tad notiek. Ja cilvēks ir nomierinājies, viņš veik­li rīkojas ar beisbola vali. Ja viņš veikli rīkojas ar vāli, viss iet kā pa sviestu. Sitiens seko sitienam. Kad Dena mamma toreiz pirms veselas mūžības māja ar lāčuku, viņam izdevās varens sitiens.

— Un tad, kad Dens tribīnēs ieraudzīja Džoelu ar viņa lāčuku… — Lisa apklusa, jo gara acīm vēl­reiz skatīja Dena Stabinga veiksmīgo spēli.

— …Dens atcerējās to, ko mamma bija mācījusi, kad viņam bija divpadsmit gadi. Pēkšņi viņam nepavisam nelikās svarīgi, ka viņš nav labā formā. Pasaulē bija daudz nozīmīgākas lietas, par ko uztraukties, — ne jau beisbola spēle vien.

— Šīs atmiņas bija tik patīkamas, ka viņš palūdza, lai uzraugs nogādā Džoelu spēlētāju "bedrē". Tad viņš no Džoela aizņēmās lāčuku un…

— Atsizdams bumbu, izlidināja to no lauku­ma! — Šajā stāstījuma vietā Ralfijs vienmēr stipri satraucās.

— Tieši tā. — Es atzvēlos sēdekli. Dens bija sarunājis, lai visi viņa komandas biedri uz beisbo­la bumbas atstāj man autogrāfus. Es apsoliju Ralfijam un Maikam, un Lisai, ka šo bumbu katrs no mums noteiktu laiku glabās savās mājās. Džoelam Dens bija pasniedzis beisbola vāli ar savu autogrāfu.

Es gandrīz nespēju ticēt, ka Džoela murgaina­jai nozušanai ir tāds noslēgums. Tik jauks noslēgums. Tomēr piedzīvotais man lika ceļojuma atlikušajā laikā uzmanīt Džoelu vēl rūpīgāk.

Klaboņa un kratīšanās norima. Mūsu vilcienu apņēma tumsa. Pennas stacija — tur zem ielām satikās un izbeidzās daudzas dažādas vilcienu līni­ju sliedes. Mums vajadzēja pārsēsties metro vil­cienā un braukt uz pārceltuvi, kas ekskursantus nogādā Brīvības salā.

Nevarētu būt sevišķi grūti paturēt acīs sešus gadus vecu puiku ar spēļu lācīti, vai ne? Taču pēc piecām minūtēm Džoels atkal bija pazudis.

Es jutu, ka diezin vai kādreiz mūžā spēšu piedot Frederika kungam to, ka viņš sūtīja Džoelu mums līdzi šajā ceļojumā.

7

Džoela pazušana neļāva man kārtīgi padomāt par to, kā novērst Ralfija uzmanību.

Mēs ar Maiku mūsu viesnīcas tuvumā bijām uzgājuši kādu joku veikaliņu. Tur pārdeva kolosālus triku taisāmos, un mēs plauktos atradām ari fotoaparātu. Tas izskatījās kā īsts, bet tad, kad tika nospiests slēdzis, aparāts izšļāca ūdeni. Tā kā aparātu darbināja baterija, ūdens strūkla aizšāvās visai tālu.

Raltijam ļoti patika knipsēt ļaudis ar savu īsto fotoaparātu. Viņam nebija svarīgi, vai viņš tos pazīst vai ne. Ralfijam patika tvert sejas izteiksmes tādos brīžos, kad cilvēks neskatījās objektīvā. Tāpēc dažkārt, kad viņš bija pārsteidzis kādu no mums guļam, šķaudām vai darām kaut ko tamlīdzīgu, nofotografētais bildē izskatījās pēc ķēma.

Mēs nospriedām, ka ar triku fotoaparātu izdosies atmaksāt Ralfijam par tām reizēm, kad viņš mūs bija nobildējis muļķīgā paskatā. Reiz, vienu pašu reizīti, viņš apšļāks kādu ar ūdeni un iekulsies nepatikšanās. Tad mēs ar Maiku paņemsim foto­aparātu un paši apstrādāsim cilvēkus, kuri neko tādu negaidīs. Galu galā — kāpēc būtu jāzaudē izdevīgi ieguldīta nauda?

Mēs nebēdājām par to, ka Ralfijs varētu pamanīt atšķirību starp fotoaparātiem, kad būsim tos apmainījuši. Dažkārt Ralfijs aiz kokiem nesaskata mežu. Man šķiet, tie datoru apmātie jau tādi ir. Viņš domās tikai par fotogrāfiju, par aparātu nemaz. Mums vienīgi vajadzēs novērst Ralfija uzmanību, viņam nemanot, tikt pie viņa mugursomas un samainīt fotoaparātus.

Taču, tā kā bija pazudis Džoels, man nu bija svarigākas problēmas, par ko raizēties. Ļaunākais tas, ka es vilcienā brālim lāvu paturēt lāčuku. Tagad man pat nebija ķilas, kas viņam liktu atgriezties. Kā gan viens sīkais var šitā pagaist bez pēdām?

Mēs atradāmies plašajā telpā staci jas vidusdaļa.

Apkārt valdīja krēsla, jo mēs bijām nokļuvuši pazemē un elektriskās gaismas bija nespodras. Bija liels troksnis — vilcieni piebrauca un aizbrauca, un skaļruņi pārraidīja ziņojumus.

Musu pulciņš lēnām virzījās tuvāk slīdošajām kāpnēm, kas veda uz metro vilcienu. Atradāmies vienā no tām vietām, kurās cilvēks jūtas vientuļš pat tad, ja apkārt ir ļaužu pūlis — kā tas tiešām arī bija. Es tā vēl nekad nebiju juties.

Kur Džoels? Ja pēc desmit sekundēm nebūšu viņu ieraudzījis, apturēšu Evansa kungu. Līdz ar to apstāsies visa klase, bet es tur neko nevarēju darīt.

Rau! Ar acu kaktiņu pamanīju kādu kustību. Pie strūklakas!

— Maik! — es nošņācos. — Tā kā jūs, čaļi, neaizbrauktu bez manis! Man jāsadabū rokā Džoels.

— Bet man likās, ka viņš nāk tieši aiz mums.

— Sapņo vien tālāk, — es teicu. — Man, kā rādās, būs jānopērk Džoelam suņa siksna. — Pēc kāda laiciņa es nožēloju, ka neesmu to izdarījis. — Tu tikai skaties, lai viņi mani pagaida, labi? Tas nevarētu būt ilgi, bet ar Džoelu jau nekad neko nevar zināt.

Maiks piekrītoši pamāja. — Neaizmirsti par Ralfija fotoaparātu.

Es piemiedzu ar aci. — Nebaidies! Tūlīt būšu atpakaļ.

Metos gūstīt Džoelu, bet viņš tobrīd jau pazuda kādā nelielā sānejā, kurai mūsu klase nupat bija pagājusi garām. Caur maniem sakostajiem zobiem izlauzās nopūta.

Kad es gatavojos nogriezties ap stūri, nezin kāpēc palēnināju soli. Varbūt atcerējos, cik atbaidoša tā eja bija izskatījusies, kad gājām tai garām. Tur bija tumšs, un zeme bija piemētāta ar papīriem. Es spriedu, ka šī eja ved uz stacijas pankūku ēstuvju un dāvanu kiosku aizmugures durvīm.

Pabāzu galvu ap stūri, lai palūkotos, kas tur ir. Kad acis bija apradušas ar tumsu, ieraudzīju Džoelu, kurš bija noliecies un kaut ko vilka.

Piegāju tuvāk, un Džoels, dusmīgi saraucis pieri, paraudzījās šurp no patumšās ejas.

—Traki grūti, Rikij. Palīdzēsi?

Viņš tur, pie zemes, nopūlējās ap divām kājām, kas stiepās laukā pa kādām durvīm!

Metos skriešus.

— Džoel! Izbeidz!

Varēja gadīties, ka nāku par vēlu, taču tā per­sona, kurai piederēja kājas, nepakustējās.

Turklāt šī persona, kam piederēja kājas, smir­dēja. Briesmīgi smirdēja!

Bet Džoels vilka viņu aiz kājām, gandrīz raudā­dams, — viņš tā bija noraizējies par šo pakritušo pieaugušo cilvēku. Kaut aii šis puišelis padara mani traku, es viņu mīlēju. Kā lai nemīl tādu bērnu, kurš apņēmies iet caur dzīvi, dziedinot salauztus spār­nus un barojot noklīdušus dzīvniekus!

Kad es ieraudzīju to vīru, sapratu, kāpēc Džoels izskatījās tik noraizējies. Vai šis vīrs bija slims vai tuvu nāvei? Viņa apģērbs bija netīri brūns un seja — saviebta un bāla, to nespēja noslēpt pat īsā, netīrā bārda.

Šis vīrs izskatījās tieši tads pats kā visi tie ļaudis, kurus mēs redzējām ielās ubagojam vai rokamies pa atkritumiem. Dažiem ubagiem līdzi bija pat mazi bērni. Manhetena. bija skaista, bet tā nepārprota­mi atvēra man acis, atklājot dažas no šīs pilsētas skumjajām parādībām.

Džoels bija tik norūpējies, ka savu lāčuku bija uzlicis virām uz krūtīm. Tieši tāpat, kā bija darījis, kad es slims gulēju mājās. Vīram blakus stāvēja kafijas tase ar ūdeni — tad tāpēc Džoels bija pavīdējis pie strūklakas.

— Paej nost, Džoel! Un pagaidi tepat. Es pasaukšu kādu palīgā.

Es aizdrāzos to mazo gabaliņu līdz galvenajai telpai un apturēju kādu solīdā uzvalkā tērpušos vī­rieti.

Norādīju uz sāneju. — Atvainojiet, kungs, tur kāds ir iekļuvis nepatikšanās.

Vīrietis nelikās zinis par mani un gāja tik tālāk.

Vērsos pie dāmas augstpapēžu kurpēs un skaistā kleitā: — Kundze, vai jūs nepaskatītos? Man šķiet, tur kādam nepieciešama palīdzība.

Viņa pieklājīgi pasmaidīja un apgāja man apkārt.

Nākamajā brīdi ļaudis bariem vien gāja garām tumšajai sānejai, un neviens pats neapstājās. Ko darīt? Ja nu vīrs jau mirst? Vai nevienu tas neuz­trauc?

Beidzu pūlēties, kad ieraudzīju — Džoels ar to vīru ir pārvietojies dziļāk durvīs.

Devos atpakaļ.

Pirms piegāju viņiem klāt, dzirdēju Džoelu sakām: — Drusku ūdens, labi? Tas jūs atžirdzinās.

Bija dzirdami šļaksti.

Kājas sakustējās, un es saklausīju kunkstienu.

Atkal šļaksti.

— Kas par… Ei, mazais, izbeidz!

Džoels ieķiķinājās: — Cik jauki! Cik jauki! Tas vīrs nav beigts!

Sekoja tāds pavārgs rēciens. — Kas tad tas?

Gar manu seju aizzibēja Džoela lāčuks — virs, kurš gulēja durvis, ņurdēdams aizlidināja to pāri ejai.

Steigdamies tam pakaļ, Džoels gandrīz paklu­pa pār manām kājām. Viņš pacēla lāčuku un, mulsi smaidīdams, palūkojās atpakaļ uz vīru.

Atšķirībā no Džeimsvilas šeit ļaudis gulēja ne tikai gultās vien. Un šķiet, ka nevienu tas neuz­trauca. Kā gan mūsu Dievs pieļāva tādas lietas?

Man nebija laika brīnīties. Atskanēja vēl viens rēciens.

Cilvēks, kuram pietika spēka aurot un sviest pa gaisu spēļu lācīti, nevarētu būt tuvu nāvei, es pats sev teicu. Faktiski jau cilvēks, kura balss skanēja tik nikni, laikam gan nemaz negribēja, lai viņu izglābj.

Kājas pazuda no sānejas, jo virs pieslējās augšā.

— Tas vīrs ir saniknojies, — es teicu Džoelam, sagrābis viņu aiz rokas. — Ņem lāčuku un laižamies projām!

To mēs arī darījām.

Cilvēks nekad nevar iegūt visu. Jau bija pienākusi ceturtdienas pēcpusdiena, mūsu ekskur­sija pa Modernās mākslas muzeju bija pusē, bet šķita, ka tikai nupat esam iebraukuši pilsētā.

Bijām apskatījuši Brīvības statuju un debes­skrāpjus un stundām ilgi gājuši caur Manhetenu, līdz nokļuvām Modernās mākslas muzejā, taču vēl ne reizi nebijām uzdrāzušies virsū kādas Volta Disneja filmas režisoram, kurš mums gribētu dot lomas. Un mēs arī nebijām izjaukuši nevienas bankas aplaupīšanu.

Es jau sāku prātot, kāpēc mūsu gājiena laikā biju turējis gatavībā fotoaparātu. Protams, visap­kārt bija spoži limuzīni, taču tiem es jau biju izlie­tojis veselu filmiņu. Turklāt braucējiem nepavisam nepatika rausties laukā no mašīnas un pozēt tai blakus.

Debesskrāpji, par kuriem biju sapņojis, gan bija acu priekšā, bet man pietika vienu reizi palūkoties uz tiem caur fotoaparāta actiņu, lai atmestu domu par to bildēšanu. Tie pilnīgi aizsedz fotoaparāta actiņu. Redzams tikai un vienīgi mūris. Nav lielas jēgas to knipsēt.

Uz ielas es varētu nofotografēt daudzus jo dau­dzus cilvēkus. Cilvēkus kažokos un limuzīnos. Cil­vēkus skrandās rokamies pa atkritumiem. Bet es jutu, ka nebūtu labi iejaukties viņu dzīvē, tāpēc gal­venokārt tikai skatījos. Redzēdams ļaudis sēžam uz ielu stūriem un lūdzamies grašus, jutos briesmīgi.

Taisnību sakot, lielākajā daļā manu fotogrāfiju bija redzama Lisa. Lisa pie Brīvības statujas. Lisa pie vilciena. Lisa blakus viesnīcas baseinam. Protams, tā bija tikai sagadīšanās.

Tā nu iznāca, ka pēc tam, kad mēs ar Maiku bijām situšies vai nost, lai samainitu fotoaparātus, Ralfijs nemaz nepūlējās uzņemt savas fotogrāfijas. Viņš bija pārāk aizņemts ar apkārtskatīšanos.

Vai arī ar jautāšanu. Kad visa klase devās uz citu telpu, Ralfijs nolēma uzrunāt muzeja uzraugu.

— Kungs, — Ralfijs viņam čukstus teica. — Es nesaprotu.

Gaiss, kas mūs apņēma, pat smaržoja pēc klusuma. Telpās ar augstajiem griestiem un glu­dajām, gandrīz vai mirdzošajām, ievaskotajām grīdām ikviena skaņa izklausījās kā reaktīvās lidmašīnas rēkoņa.

Evansa kungs mums bija piekodinājis uzvesties, cik labi vien iespējams. Tādi muzeji kā šis, viņš bija teicis, ir pasaulslaveni. Mākslas mīļotāji no visām malām ierodoties aplūkot tieši šo ekspozīciju. Mums ne prātā nedrīkstot ienākt doma, ka mēs varētu traucēt viņus baudīt gar sienām izliktos māk­slas darbus.

Mēs arī izturējāmies klusi. Pirmkārt, tāpēc, ka ļaudis jau pa lielu gabalu raidīja drūmus skatienus pat uz to, kuram ieburkšķējās vēders. Otrkārt, tāpēc, ka bija tik daudz, ko skatīties. Skulptūras, gleznas un pat dažas tik dīvainas lietas, kurām mēs nevarējām izdomāt nosaukumus.

Muzejs tiešām bija smalks, jā gan. Tāpēc nemaz tik patīkami nebija tas, ka es nesu rokā Džoela lāčuku. Šai vietā es neparko negribētu pazaudēt Džoelu. Tāpēc vienā rokā šūpoju lācīti un izlikos, ka tā ir pati normālākā nodarbošanās pasaulē. Kaut arī visi tik solīdi ģērbtie ļaudis iepleta acis un ar mazu smaidiņu raudzījās uz mani no augšas.

— Ko tad tu nesaproti, mazais virs? — uzraugs nošņaukādamies jautāja Ralfijam.

Tas nu nebija īstais, kam kaut ko vaicāt, Ralfij, es pie sevis noteicu. Tā man likās. Uzraugs izskatījās pārlieku kārtīgs. Nevienas kroeiņas for­mas tērpā. Pat vīles iegludinātas. Vīra mati bija gaiši, īsi apgriezti un rūpīgi atglauzti atpakaļ. Uzraugam bija mazas ūsiņas un garš, smails deguns, un viņš pats nebija daudz garāks par Maiku.

— Šīs gleznas, — Ralfijs paskaidroja, norādī­dams uz abstraktās mākslas paraugiem, kuru auto­ra parakstu mēs nespējām izlasīt. — Kas tajās ir?

— Kas? Kas? Kas tajās ir? — Uzraugs nošņaukājās jau skaļāk.

Par Ralfiju jāpasaka viena lieta. Viņš vienmēr ir laipns un nespēj iedomāties, ka citi tādi var arī nebūt.

— Nūja, — Ralfijs apstiprināja teikto. — Tur redzamas svītras un ķekši, un traipi, bet es ne no vienas gleznas neko nesaprotu. Kāpēc viņi nevar gleznot tādas lietas, ko cilvēki pazītu?

Uzraugs paspēra ar mazo kājiņu pret zemi, un viņa seja kļuva sarkana.

— Šie mākslinieki ir meistari. Viņiem nav nepieciešams kāds izskaidrojams pamats, lai sevi izpaustu.

Ralfijs nodūra galvu.

— Vai tad muzeji nav ierīkoti tādēļ, lai varētu kaut ko mācīties? — pēkšņā dusmu uzplūdā es iebildu. — Kā var kaut ko mācīties bez jautāšanas?

— 1.ācis vienā rokā, muļķība otrā, — uzraugs atteica, augstprātīgi savilcis uzacis.

Maika nāsis iepletās. — Citiem vārdiem sakot, — viņš teica, — arī jums nav skaidrs, ko tās bildes nozīmē.

— Atvainojiet, lūdzami! — Uzrauga balss aiz satraukuma kļuva pīkstoša. — Tas nu vairs nav paciešams!

— Tāpat kā tas, ka jūs knābājat Ralfiju, — Maiks rāmi noteica.

— Kur ir jūsu grupas vadītājs? — uzraugs draudīgi jautāja. — Redzēsim, ko viņš teiks par to, ka jūs izturaties necienīgi! Pašā Modernās māk­slas muzejā!

Mēs kļuvām tramīgi. Nu būs darīšana ar Evansa kungu. Tētīt žēlīgais, cik viņš būs nikns! Mums nevajadzēja uzmākties tam čalim. Savukārt uzraugam nevajadzēja izmantot savu posteni, lai plātītos mūsu priekšā. Es izmisīgi mēģināju izdomāt, kā nomierināt sabangotos ūdeņus.

Tad es atcerējos, kā mans tētis reiz izskaidro­ja abstrakto mākslu.

— Kungs, — es piespiedu sevi izteikties laipni, jo pēkšņi apzinājos, kā vajadzētu uzvesties viesiem uzrauga muzejā. — Es zinu, ko jūs mēģinājāt mums pateikt.

— Ak tā? — Uzraugs pacēla uzacis.

— To, ka šai mākslai nav vajadzības kaut ko nozīmēt, — es paskaidroju. — Tā liek mums just, vai ne? Gluži kā simfoniskā mūzika. Vai klavieru skaņdarbiem būtu vajadzīgs kaut ko nozīmēt? Vai cilvēki vaicā, ko nozīmē skaista simfonija? Nē, viņi vienkārši klausās šo mūziku un ļaujas tās izraisī­tajām izjūtām. Jūs būtu gribējis mums to pašu pastāstīt par glezniecību, vai ne? — Es brīdi klusēju. —Tā taču ir, kungs?

Iespējams, tieši "kungs" panāca vēlamo. Uzraugs atmaiga.

— Jā, — viņš man piekrita. Varbūt viņš centās ierakstīt šo cēlo skaidrojumu atmiņā, lai kādudien izmantotu to pats savā runā. Tas vismaz palīdzēja mums izkļūt no kļūmīgās situācijas.

— Priecājos, ka jūs mani sapratāt, — viņš teica.

— Varbūt no jums vēl kaut kas sanāks.

Viņš vēlreiz nošņaukājās. — Tagad dodieties pie citiem mazajiem apmeklētājiem, pirms esmu pārdomājis un nolēmis jūs tomēr nosūdzēt.

Es atviegloti nopūtos.

Tad Ralfijs izdarīja kaut ko neiedomājamu.

— Paldies, kungs, — viņš starodams pateicās.

— Vai es drīkstētu jus nofotografēt kādas gleznas priekšā?

Uzraugs pārbrauca ar roku saviem nolaizīta­jiem matiem un piegludināja ūsas.

— Protams, jaunekli. Jāatzīst, ka fotogrāfijās es izskatos labi.

Atrazdamies pārāk tālu, lai draugu aizkavētu, es pie sevis bez skaņas iebrēcos. Nē, Ralfij, ne jau ar joku aparātu!

Maiks steidzīgi pameta gaidāmās nelaimes vietu.

Ar to nekas nebija līdzēts.

Ralfijs trāpīja muzeja uzraugam tieši starp acīm. Ūdens ritēja lejup pa viņa tīro, izgludināto formas tērpu. Liels traips lēnām izpletās zem piespraudes ar sarga vārdu, kamēr viņš pats stāvēja un klusām piepūtās aiz niknuma.

Ralfijam mute palika vaļā. Viņš skatījās uz mani un uz Maiku, lai redzētu, vai mums rokās nav ūdenspistoļu, bet mēs stāvējām kā sasaluši, gluži tāpat kā uzraugs. Neticēdams tam, kas notiek, Ralfijs mēģināja vēlreiz. Šoreiz ūdens trāpīja uzraugam pa degunu un galīgi samērcēja viņa ūsas.

9

Maiks, Ralfijs un es drūmi sēdējām mūsu vies­nīcas istabā. Kaut arī pulkstenis rādīja desmit vakarā un mēs bijām uzcēlušies agri no rīta, noguruši mēs noteikti nebijām.

Džoels bija pazudis. Viņš bija projām jau astoņas stundas. Pēdējoreiz es viņu redzēju satriek­tu, ieplestām acīm noskatoties uz Maiku, Ralfiju un mani, kad mūs kopā ar Evansa kungu muzeja uzraugs ieveda kādā biroja telpā uz pārrunām.

Es raudzījos uz telefonu, cerēdams, ka tas kuru katru mirkli iezvanīsies un kāds policists mums paziņos — Džoels ir atrasts.

Nebija šaubu, ka šī pazušana jāņem nopietni. Par to liecināja nelabums pakrūtē. Par to liecināja fakts, ka Džoelu meklē policija. Un par to liecināja arī apziņa, ka rītvakar, ja vien Džoels vēl nebūs atrasts, šurp atlidos mamma un tētis.

Savādi, cik ātri dzīvē viss var mainīties. Vienā brīdī — prieki Manhetenā, otrā — bailes, kas vēderā visu sagriež otrādi. Džoels bija pazudis Ņujorkā. Un tur ārā jau stundām ilgi valdīja tumsa.

— Es gribu iet viņu meklēt, — teicu Maikam un Ralfijam. — Kaut vai slepus jāizlavās no viesnī­cas.

— Nevaru tevi nosodīt, — Maiks sacīja. — Taču policisti dara, ko spēj.

— Es jau zinu, es zinu. Ja tikai tas telefons pie­zvanītu!

Nezvanīja vis.

Tomsona kundze, kura visu bija redzējusi un tobrīd nebija varējusi Džoelu apturēt, vēlāk mums pastāstīja, kas bija noticis pa to laiku, kamēr atradāmies biroja telpās. Viņa bija palikusi gaitenī pieskatīt visu klasi. Piepeši Džoels bija aizskrējis no citiem un meties mums pakal.

— Nevajag Rikiju uz policiju! Atdodiet brāli! — viņš kliedza.

Nelaimīgā kārtā biroja telpas durvis gaitenī atradās tieši aiz rezerves izejas. Steigdamies mani atbrīvot, Džoels atrāva nepareizās durvis.

Rezerves izeja ir saistīta ar trauksmes signālu. Tiklīdz iešķindējās zvans, Džoels salēcās un kā neprātīgs skatījās visapkārt.

Es varēju saprast, kāpēc. Mēs atradāmies biro­jā, kad zvanīšana gāja vaļā, un tas bija tik skaļi un negaidīti, ka ari es pārbijos. Uzraugs izdrāzās laukā palūkoties, kas noticis.

Kad Džoels ieraudzīja uzraugu skrienam pilnā sparā, viņš iespiedzās un šāvās tieši laukā pa durvīm. Kad uzraugs un mēs nokļuvām pie rez­erves izejas, Džoels jau bija pazudis.

Kaut mēs nebūtu apmainījuši to Ralfija aparā­tu! Tad Džoels pašreiz neatrastos tur laukā un viņam nevajadzētu baidīties no tā, ka policija nepievāc mani, un ari no tā, ka viņš pats izdarījis kaut ko sliktu, ja zvana kā uz ugunsgrēku.

Ai nē! Nē, nē, nē!

— Džoels ir lielāka ķezā, nekā mēs domājām.

Kad es staigāju šurp un turp pa viesnīcas istabu,

sirds man dauzījās aiz izmisuma.

— Policisti viņu nemūžam neatradīs, — es paskaidroju pārējiem. — Kaut vai viņu meklētu itin visi, cik šajā pilsētā ir.

Maiks apmulsumā sarauca pieri. Ralfijs pārstā­ja soļot man līdzi.

— Viņš krita panikā, jo domāja, ka muzeja uzraugs ir policists, kurš mūs saķēris ciet, vai ne?

Maiks un Ralfijs palocīja galvu.

— Kad sāka tik briesmīgi zvanīt, izskrēja atkal tas pats uzraugs. Ko Džoels varēja nodomāt?

Maiks nobāla. — Viņš varēja nodomāt, ka poli­cists grib savākt arī viņu!

Man kļuva vēl sliktāk. —Tieši tā. Un tāpēc viņš metās skriet! Džoels domā, ka policisti grib viņu iesviest cietumā.

— Un neviens neprot pazust tā kā Džoels, — Maiks drūmi noteica. — Ja viņš negrib, lai viņu ie­rauga, neviens viņu ari neieraudzīs.

Mani mocīja nelaba dūša. Džeimsvilā, kad vien es plijos virsū Džoelam, teikdams, ka viņš ir slikts puika, es pieminēju policistus, kuri viņu iemetīs cietumā un dos ēst zirnekļus un apelsīnu mizas. Mazam bērnam tas nu nekādi nevarēja ied­vest drosmi.

Viņš bija tur laukā viens pats un skrēja projām no tiem cilvēkiem, kuri vienīgie spēja viņam palīdzēt! Un es to biju aptvēris tikai tagad — astoņas stundas par vēlu.

— Veči, — es teicu. Mana seja izskatījās bries­mīgi, jo viss mans ķermenis jutās briesmīgi. — Džoels parādīsies vienīgi tiem cilvēkiem, kurus viņš pazīst.

Es paķēru savu vējjaku.

— Pie visa vainīgs esmu es. Tas nozīmē, ka man ir jāiet ārā un viņš jāsameklē. Tā viņam ir vienīga iespēja.

— 10

— Domā, Maik, domā! Ja tu būtu Džoels, kurp tu no šejienes dotos?

Es nervozēdams pārliku Džoela lācīti no kreisās rokas labajā un atkal atpakaļ. Varbūt, bet tikai var­būt, varēšu brālītim atdot viņa lāci, pirms beigsies šī nakts.

Šķita, ka tumsā, kuru pat ielas ugunis tik tikko spēja kliedēt, labāk runāt čukstus. Mūsu acu priekšā neskaidri iezīmējās muzeja sānu durtiņas. Tās bija tās durvis, kuras panikas pārņemtais Džoels bija atvēris pirms astoņām stundām. Likās, ka labākais, ko varam darīt, ir sekot viņam pa pēdām.

— Uz spēļu lācīšu veikalu, — Maiks sacīja.

— Aizveries! — es viņam uzbrēcu. — Nav īstais laiks jokiem. Nepatikšanas ir lielas.

Maiks tā savādi palūkojās uz mani un palocīja galvu. — Cik lielas vien var būt. — Brīdi viņš klu­sēja. — Džoels ir pazudis. Un ne tikai tas vien: ari mēs paši tagad esam bēgļi un, ja līdz deviņiem rītā neatgriezīsimies viesnīcā, būsim pagalam. Ir jau gandrīz pusnakts, un, kaut gan pasaulē ir daudz vietu, kur būtu patīkamāk atrasties, mēs vieni paši atrodamies Ņujorkas centrā. Mēs esam pamatīgā ķezā. Un vai zini ko?

Es drūmi pablenzu uz viņu.

— Tikai viena lieta visu var padarīt vēl ļaunā­ku, — viņš turpināja, negaidīdams, lai es atbildu. — Ja tu niknojies uz mani un niknojies uz visu pasauli, nevis sakopo spēkus, lai atrastu brāli.

— Vai tev kāds lūdza nākt lidzi un spredi­ķot? — es vaicāju.

— It kā es varētu pieļaut, ka ari tu pazudi!

Tai mirklī man gribējās vai nu gāzt viņam, vai

apraudāties. Es aizvēru acis. Kungs Dievs, man ļoti vajadzīgs spēks, es lūdzos. Tad aprāvos, aptvēris, ko bija teicis Maiks. Man jābeidz domāt par sevi. Un, lūdzu, visvairāk palīdzi Džoelam!

Kad atvēru acis, ieraudzīju, ka Maiks mani nopietni vēro. Ielas ugunis meta viņam sejā ēnas. Havajiešu krekls ar briesmīgi spilgtām puķēm. Sarkana krosene un zila krosene. Un viņš dalīsies manās rūpēs. Kurš gan no drauga varētu prasīt vēl ko vairāk?

— Es nevaru paciest to, ka tev ir taisnība, — es sacīju. — Tagad atver ielu plānu un atrod spēļu lācīšu veikalu.

Maiks pasmaidīja.

Ielu plāns lika rokām nolaisties. Tas atklāja to, ko mēs jau tāpat redzējām, lai kurā virzienā skatī­tos: kvartāls sekoja kvartālam. Vienīgais tukšais laukums bija sešus kvartālus uz ziemeļiem no muzeja, kur pie Piecdesmit devītās ielas sākās Centrālais parks.

Man bija tāda nojauta, ka Džoels ir devies uz ziemeļiem, taču es gribēju, lai Maiks to apstiprina. — Maik, šīs durvis atrodas ēkas austrumpusē, vai ne?

Viņš palocīja galvu.

— Ja tu būtu bērns, kurš steidzas noslēpties, vai tu skrietu taisni projām no durvīm vai ari dotos pa kreisi vai pa labi?

— Hm. — Viņš palūkojās apkārt. —Ja es dodos tieši uz austrumiem, tas nozīmētu, ka man jānoskrien liels gabals, lai varētu paslēpties. Es gan drizāk pagrieztos pa kreisi vai pa labi.

— Tieši tā. Pa labi ir dienvidi, bet jāskrien vis­maz divdesmit sekundes, lai nozustu tajos kokos. Mēs sasniedzām dūms gandrīz tai pašā bridi, kad sāka šķindēt zvans, bet neko neredzējām, tātad Džoels nevarēja bēgt uz to pusi.

— Tad paliek ziemeļu virziens, — Maiks sacīja.

— Tu pazīsti Džoelu tikpat labi kā es. Vai atceries mūsu šāgada Lieldienu olu medības? Kad viņš iedomājās, ka milzīgā kamene zālītē ir zaķa atstātā dāvaniņa.

— Jā. — Maiks pamāja.

Džoels bija paņēmis lielo kameni rokā, un tā viņam iedzēla. Brālis nedz brēca, nedz ko teica.

Maiks sacīja: — Viņš tikai nometa olu groziņu un skrēja, un skrēja, un skrēja. Mēs nesapratām, kas noticis.

— Un vēl? — es prasīju, atsaukdams atmiņā to dienu.

Maiks pasita knipi. — Taisni vienā virzienā kā gar lineālu. Panikā viņš skrēja, līdz kājas vairs neklausīja. Un vienā virzienā. Mums piecas minūtes vajadzēja braukt ar divriteni, lai viņu panāktu.

Es pasmaidīju. — Un tagad viņš necieš Lieldienu zaķi.

Maiks atkal pasita knipi. —Tātad tu gribi teikt, ka šoreiz viņš laikam gan bija tikpat stipri pārbi­jies. Ja mēs varētu uzminēt, uz kuru pusi viņš devās un cik daudz spara viņam bija, mēs varētu iedomāties, kur viņš apstājās.

Es uzmetu acis plānam. — Ja Džoels devas uz ziemeļiem, viņam ceļā ir Centrālais parks. Tā ir ideāla vieta, lai noslēptos. Tu taču zini, .cik ļoti viņam patik meži tur, Džeimsvilā.

Ar ilgām es atcerējos mājas, bet atvairīju šīs domas. Mums bija jāatrod Džoels.

— Un meklējot mēs pa ceļam varētu cilvēkiem pavaicāt, vai tie nav redzējuši Džoelu. Sešus gadus vecs puika, kurš drāžas pilnā sparā, nevarētu vis tik viegli piemirsties.

11

— Fū, — Maiks pačukstēja. — Kantrimūzika.

— Dzied Keidī Longa, un viņa nemaz nav slik­ta, — es atčukstēju. — Starp citu, vai tu gribi viņam paziņot, ka tev nepatīk viņa muzikālā gaume?

Viņš bija liels. Un izskatījās drūms. Sirmi bār­das rugāji un sarkans matu "ezītis". Viņš stāvēja aiz letes, netīrs priekšauts tik tikko apklāja viņa pamatīgo vēderu.

Pulkstenis bija viens naktī. Pagājušas jau vien­padsmit stundas, kopš Džoels aizlaidies.

Mazās ēstuves stikla durvis aizvērās mums aiz muguras. Pa lielajiem, sašvīkotajiem logiem iespīdēja ielas ugunis. No mūzikas automāta plū­da kantrimūzikas gaudas. Lielais vīrs paskatījās uz mums un tā kā ieņurdējās. Mēs ēstuvē bijām vienīgie cilvēki.

— Es viņam nemūžam neko neteiktu par to mūziku, — caur zobiem norūca Maiks. — Man bail viņam jautāt pat par Džoelu.

Tā nu jājautā bija man. Kad devāmies uz letes pusi, paslēpu Džoela lāci sev aiz muguras. — Atvainojiet, kungs, mēs meklējam manu brāli, un es gribēju zināt, vai jūs nevarētu mums pa­līdzēt.

Vīrs ar vecu lupatu slaucīja leti.

— Kafiju, — viņš noteica. Tas neizklausījās pēc jautājuma.

— Piedodiet?

— Kafiju. Dzersiet kafiju.

— Nē, kungs.

— Neviens nevar atrasties šitajā ēstuvē, ja viņš nav klients. Skaidrs? Kli-ents. Tas nozīmē, ka šite ir jāēd un jādzer. Ja gribi palikt, sēdi nost. Ja gribi sēdēt, kauc kas ir jāpasūta.

Viņš iesprauda rokas sānos. — Tātad kafiju.

Pie letes rindojās apaļi ķebļi. Maiks žigli ap­sēdās. — Divas kafijas, daudz krējuma un cukura.

Šķita, ka tā ir laba doma — nekavējoties apsēsties. Es pievienojos Maikam.

lielais vīrs uzgrieza mums muguru un aizšļūca pie milzīgas kafijkannas.

— Fū, — es pačukstēju, nolikdams lāčuku uz ķebļa starp Maiku un mani. — Es neciešu kafiju.

— To tu pasaki viņam, — Maiks čukstus iero­sināja.

Lielais vīrs atgriezās ar divām kūpošām kafijas krūzēm. Viņš uzmeta skatienu lāčukam.

— Manam pazudušajam brālim ir seši gadi, — es teicu. — Mugurā tāds pats krekliņš kā man, tikai mazāks. Lielas acis. Un viņš droši vien joza kā traks. Vai neesat viņu redzējis?

Lielais vīrs atkal ierūcās un pagrieza mums muguru. Mēs ar Maiku saskatījāmies. Lielais vīrs atšļūca atpakaļ ar vēl vienu kafijas krūzi un nolika to uz letes Džoela lāčukam priekšā.

— Piedodiet, — es teicu, — tas ir spēļu lācītis. Tas pieder manam brālim.

Lielais virs pacēla vienu uzaci.

— Puika, tev ir grūta galva! Neviens nevar atrasties šitajā ēstuvē, ja viņš nav klients. Ja gribi palikt, sēdi nost. Ja gribi sēdēt, kauc kas ir jāpa­sūta. Un šitais, — viņš norādīja uz lāčuku, — sēž.

— Aktā!

Iestājās klusuma bridis, un vīrs cieši skatījās uz mums.

Maiks paraustīja plecus un, atdarinot vīra zemo balsi, sacīja: — Vai jūs cukura vietā lācim neatnes­tu medu? Viņš tā paradis dzert kafiju. Un viņš nebūs nekāds labais klients, ja nedabūs to, ko vēlas.

Lielais virs sarauca pieri. Viņš uzlika rokas uz letes un paliecās uz priekšu, piebāzdams savu ģīmi pavisam tuvu Maika sejai.

Man pamira sirds.

Maiks diezgan nervozi pasmaidīja.

Tad lielais virs atliecās atpakaļ un norēca garu smējienu. — 1.ācim cukura vietā medu! Puika, tu mani nobeigsi!

Durvis mums aiz muguras atsitās vaļā, ielaiz- damas iekšā pilsētas trokšņus. Kaut kur tālumā gaudoja sirēna. Durvis aizvērās. Es paraudzījos atpakaļ. Tumšmataina mūsu vecuma meitene aši devās uz tualeti.

— Tavs mazais brālītis, ja? Pazudis? — Tagad lielais vīrs runāja laipnāk, un viņa balss bija kļuvusi dūcoša. Meitene apsviedās apkārt un skatījās uz mums.

Es aši pagriezos pret vīru aiz letes.

— Jā, kungs. Šopēcpusdien viņš aizskrēja pro­jām no Modernās mākslas muzeja. Mums šķiet, ka viņš devās uz šo pusi.

— Met pie malas to kungošanu. Sauc mani par Hugo. Tev palaimējās. Tu esi nokļuvis īstajā vietā.

— Jūs gribat teikt, ka redzējāt viņa brāli? — Maiks satraucās.

— Nē. Bet man ausis allažiņ vaļā. Es šitajā ceļu krustojumā dzirdu daudz ko.

— Jūs kaut ko esat dzirdējis par manu brāli, Hugo, jā?

— Vēl ne. Ir druscīt par agru. Kas jūs esat? No kurienes?

Maiks viņam izstāstīja.

Hugo pamāja ar galvu. — Šitā pilsēta droši vien liekas liela. No vienas puses — tās, no kuras jūs skatāties, — tā arī ir. No otras puses — nava vis. Šite ir tāda kā kaimiņu satikšanās vieta. Ļau­dis to ir iegaumējuši makten labi, īpaši tie, kuri mitinās uz ielām. Droši vien tavs brālis vēl ir kauc kur tepatās. Daudzi no ielu ļaudīm ienāk apsildīt degunu, iedzert kafiju. Es drusku apjautāšos vis­apkārt. Ja tavs brālis ir tuvumā, es no viņiem to dabūšu dzirdēt.

— Ielu ļaudis? Jūs gribat teikt — viņi dzīvo uz ielas?

— Puika, vai tu no mēness novēlies, vai? Skaidrs, ka viņi dzīvo uz ielas. Viņiem tak nav citur kur iet. — Hugo aizgrieza prom galvu, jo tumšmatainā meitene bija apsēdusies uz ķebļa letes tālākajā galā. — Bišķit uzgaidiet, labi? Vēl viena kliente.

Es nopētīju meiteni ar pašu acu kaktiņu. Viņa bija skaista un nopietna. Mati gandrīz melni, loti gari un taisni. Āda melnīgsnēja, it kā viņa būtu spāniete vai meksikāniete. Biju pārāk norūpējies par Džoelu, lai prātotu, kāpēc gan mūsu vecuma meitene tikpat vēlu kā mēs bija ārpus mājas. Vēlāk izrādījās, ka to vajadzēja darīt.

Es sūcu kafiju un gandrīz apdedzināju mēli.

Tad sāku domāt par ielu ļaudīm. Kā cilvēks var justies, nakšņodams trepju telpās? Vai ari ubago­dams naudu? Un vai ir taisnīgi, ka cilvēki kažokos un limuzīnos pašaujas garām ubagiem, kuri vandās pa atkritumu tvertnēm? Vai Dievam tas nerūp? Kāpēc Viņš neko nedara šai lietā?

Es domāju, pieri saraucis. Tumšmatainā mietene, arī saraukusi pieri, skatījās uz mani, kamēr Hugo gatavoja viņai piena kokteili. Jutu, ka piesarkstu. Es biju skatījies viņai garām, un viņa laikam gan bija nospriedusi, ka esmu dusmīgs.

— Kur es paliku? — Hugo atgriezdamies noducināja. — Ak tā. Tavs pazudušais brālis un ielu ļaudis, kas varētu palīdzēt.

Vai man tikai tā likās? Vai arī meitene centās noklausīties?

Pirms paguvu izvērtēt meitenes izturēšanos, mūsu sarunu atkal pārtrauca durvju atvēršanās.

Hugo paskatījās uz durvīm, un viņa sejā atplaik- snijās plats smaids. — Ei. brāli Filip! Priecājos tevi redzēt! Vai parasto?

— Tu uzminēji, Hugo. — Mums aiz muguras atskanēja dziļa un maiga balss. Es pametu skatienu pār plecu, gatavodamies ieraudzīt kādu izskatīgu, staltu un labi ģērbtu cilvēku.

Galīgi šķērsām! īpaši attiecībā uz labo apģērbu.

Viņa bikses bija šūtas no rupjas, brūnas drēbes, un krekla apkaklite un aproces apdilušas. Viņu varē­tu saukt par izskatīgu, ja viņa mati nebūtu izstiepušies par garu un seja ar pāris dienu veciem bārdas rugājiem nebūtu tik bāla un nogurusi. Viens no ielu ļaudīm.

Brālis Filips apsēdās uz ķebļa mums blakus. Viņš paklanījās Maikam un man.

— Labvakar, džentlmeņi, — savā patīkamajā balsī viņš mūs sveicināja. — Kā jums šovakar klā­jas? — Tad viņš pārliecās pāri Maikam un svinīgi pakratīja lāčuka ķepu. — Priecājos iepazīties, — viņš sacīja lācītim.

Tumšmatainā meitene piecēlās no savas vietas.

Es grasījos viņai uzsaukt. Kaut kas lika man domāt, ka šai meitenei ir svarīga loma Džoela meklēšanā. Kāpēc viņa bija noklausījusies? Kas viņai zināms? Vai viņa kaut ko slēpa?

Taču Hugo apturēja mani, iepazīstinādams mūs ar brāli Filipu, un meitene izslīdēja laukā pa durvīm.

— Brālis Filips vada misiju tepat šajā kvar­tālā, — Hugo teica. — Viņš daudziem no mums, ielu ļaudīm, palīdz atgriezties parastā dzīvē.

Mums, ielu ļaudīm?

Hugo nolasīja manas domas. — Brālis Filips sagādāja man šo darbu. — Hugo pasmaidīja. — Priekš sprediķotāja viņš nav slikts zellis.

Es apmulsis skatījos. Sprediķotājs? Tādās vecās, gandrīz skrandainās drānās? Neapgrieztiem matiem, neskuvies?

Šķita, ka viss norisinājās pārāk ātri. Kamēr mēģināju to visu aptvert, pamanīju svešo meiteni.

Viņa bija nostājusies pie loga un lūkojās iekšā. Tiklidz viņa pamanīja, ka es skatos, viņa žigli apgriezās un aizskrēja projām pa ielu.

12

Maiks iebakstīja man sānos.

— … tur, ielas misijā, kāds varētu tev palīdzēt. Tas ir briesmīgi, ja pazudis brālītis.

Es atkal pievērsu uzmanību brālim Filipam. Viņa maigās acis līdzjūtīgi meklēja manējās. Kā gan es kaut vai mirkli biju šaubījies par to, ka šis virs ir Dieva kalps? Piekodināju pats sev nekad ne­spriest par cilvēku pēc viņa ārienes.

— Paldies, kungs, — es teicu.

Viņa smaidu nomainija nopietnība. — Bet pastāstiet man, jaunie cilvēki, kā gan tas nāk, ka jūs abi šai vēlajā stundā klīstat pa ielām? 1.ai ari tev mugurā tik traki spilgts krekls un kājās dažādas kurpes, jūs abi esat pārāk labi ģērbušies, lai būtu ielu ļaudis. Jūsu vecāki noteikti uztraucas pārjums tikpat stipri kā par pazudušo zēnu.

Es gribēju samelot. Viņš droši vien sūtīs mūs atpakaļ, ja es pateikšu taisnību.

Maiks pavaicāja: —Ja mēs jums izstāstīsim, vai apsolāt neizpaust šo noslēpumu?

Brālis Filips novērsās no manis un paraudzījās Maikam acīs. Viņš klusu iesmējās. — Piedod, bet mani nevar šantažēt.

Iestājās klusums, un Hugo noklepojās. Viņš nolika brālim Filipam priekšā uz letes lielu sviest­maizi un piena kokteili.

Pēkšņi manī uzvilnīja milestiba un bailes, un — visspēcīgāk — apņēmība. Džoelam, manam brālim Džoelam, es biju vajadzīgs.

Dziļi ievilku elpu un izklāstīju savu teoriju par Džoelu un policiju.

— Vienīgi mēs viņu varam atrast, kungs, — es teicu. — Un, ja jūs mēģināsiet aizsūtīt mūs atpakaļ uz viesnīcu, mēs no jums aizbēgsim un turpināsim meklēt vieni paši. Man ļoti žēl, ja jums šķiet, ka esam nepaklausīgi.

Viņš mani rāmi norāja. — Tu jau vari domāt, ka jūs esat vienīgie, kas viņu spēj atrast, ja viņu meklē cilvēki, un tomēr varbūt tu kļūdies.

Brālis Filips aizvēra acis un iegrima domās. Beidzot viņš atkal ierunājās. — Mums — es domāju, Hugo man piekritīs, — nav tiesību jūs aiz­turēt vai kaut kā citādi iejaukties. Sevišķi jau tāpēc, ka tavs brālis ir pazudis.

Viņš apklusa, lai nokostu kumosu no sviest­maizes, tad, it kā galvā būtu iešāvusies kāda doma, uz bridi sastinga un nolika maizi atpakaļ uz šķīvja.

— Labi, — viņš sacija. —Turpiniet meklēšanu. Satiksimies atkal sešos no. rīta ielas misijā. To sauc par "Krietnā gana stūrīti". Tad daži cilvēki būs jau pamodušies. Ja viņi dienā būs Džoelu redzējuši, viņi varēs mums to pastāstīt. Un viņi varēs jums palīdzēt meklēt.

— Vesela meklētāju armija! — Maiks noteica.

Brālis Filips pasmaidīja. — Precīzi sacīts. Es

gribu, lai jūs līdz tam laikam esat aizsargāti.

Viņš pavandijās pa mēteļa kabatām un izvilka pārīti diezgan nosmulētu un saburzītu vizītkaršu. Uz katras kartītes bija viņa vārds un "Krietnā gana stūrīša" adrese. Viņš pasniedza vizītkartes Maikam.

Maiks pasmaidīja. — Paldies! Šito laimi, ka mēs te sastapām jūs!

Brāļa Filipa acis iemirdzējās. —Jaunais cilvēk, ja mēs abi paļautos tikai uz laimīgiem gadījumiem, dzīvot būtu pavisam skumji.

Es nebiju pilnīgi pārliecināts, bet domāju, ka mirdzums viņa acīs nebija apdzisis vēl tad, kad viņš atvadoties svinīgi paspieda mums roku.

13

— Kāds mums seko, Maik!

Un Centrālais parks nebija tā patīkamākā vieta, lai to pamanītu. Parks bija skaists pat naktī mēness­gaismā, taču ēnas, kas gūlās ap kokiem un krūmiem, un garās, līkumotās takas padarīja to ari baisminošu.

Pulkstenis bija divi no rīta, bet savādi, ka mēs nejutāmies noguruši. Izmisīgā vēlēšanās atrast Džoelu nokāva jebkuru domu par gulēšanu, un, ja ar to būtu par maz, možumu uzturēja bailes no tā, ka Centrālajā parkā kāds mums seko.

— Nesaki to skaļi! — Maiks nošņācās.

— Ej nu, vai tad, ja es to nepieminēšu, tas nenotiks?

— Nūja.

Es paraustīju plecus. — Labi, Maik. Tur piecdesmit jardus aiz mums neviens zagšus ne­lāvās no koka pie koka. Un tas neviens nupat pie­cas minūtes nestāvēja piecdesmit jardus aiz mums.

Maiks nelikās zinis. — Džooooēēēēl! Džooooēēēēl! Džooooēēēēl! — viņš klusām sauca uz visām pusēm.

Es iedunkāju viņu. — Maik, es runāju nopietni.

— Es ari. Un esmu nopietni pārbijies.

— Tad darīsim kaut ko!

— Metīsimies skriešus, vai?

— Varētu, ja mums nebūtu jāturpina saukt Džoelu. Iespējams, viņš ir kaut kur tepat tuvumā.

Maiks nopūtās. —Jau divdesmit minūtes esmu gatavs mesties skriešus. Visu laiku, kopš mums kāds seko. Taču tuvāk tas sekotājs nepienāk, tāpēc es tev neko neteicu. Mums jābūt gataviem skriet, ja viņš pievirzīsies tuvāk Saprati?

— Divdesmit minūtes? Tu zināji, ka mums kāds seko?

Maiks izsmējīgi nopūtās. — Mīļais draugs Serlok Holms! Un tagad, kad esi uzzinājis par to zelli, sāc iet atmuguriski un uzmani, lai viņš kaut ko neuzsāk. Es iešu pa priekšu un saukšu Džoelu.

Mēs tā arī mēģinājām darīt. Taču es visu laiku atpaliku no Maika. Reiz uzskrēju virsū kokam. Man likās, es dzirdēju ķiķināšanu, bet nospriedu, ka vainīga mana pārlieku dzīvā iztēle.

Lai mūsu "sistēma" darbotos, mēģinājām sa­spiest kopā muguras un tā virzīties uz priekšu — Maiks parastā veidā, es atmuguriski.

— Džooooēēēēl! Džooooēēēēl! Džooooēēēēl!

Es vērīgi uzmaniju to cilvēku, kurš tālu aiz

mums pārskrēja no koka uz koku. Nevajadzēja daudz, lai es dotu zīmi, ka nu ir jābēg.

Kad divpadsmito reizi paklupu pār Maika kājām, es apstājos. — Kas tur bija?

— Kur kas bija?

— Man šķiet, es tumsā dzirdēju kādu sme­jamies. Tu ne?

— Nerunā muļķības, — Maiks noteica. — Vai mums tur aiz muguras joprojām seko?

— Jā. Bet viņš ir galīgi tizls. Viņš lēkšo no koka uz koku tā, it kā mēs būtu akli.

— Mums jāturpina meklēt, — Maiks teica. — Un te to var darīt tikpat labi kā jebkurā citā vietā — līdz tam laikam, kad būs vaļā ielas misija. Džoels var būt jebkurā vietā, un mēs viņu neatra­dīsim, ja aizskriesim projām.

Skaisti!

Mēs turpinājām neveikli tuntulēt uz priekšu.

Šoreiz es aizķēros aiz Maika kājām un nokritu. Viņš iesmējās. Vai es saklausīju atbalsi?

Pirms es piecēlos, vērīgi palūkojos apkārt.

— Ļoti jocīgi. — Es pastiepu viņam pretī vienu lāčuka ķepu. — Ķeries pie tās, bet es ķeršos pie otras. Tad es jutīšu, kurp tu ej, un netriekšos virsū tev un kokiem.

Tas lieliski palīdzēja. Bet, tiklīdz sākām kustēties, es atkal saklausīju smiekliņu. Šoreiz es sadzirdēju pavisam skaidri. Maiks arī. Jautru ķiķināšanu krūmā, kas atradās jardus desmit no mums.

Kas tad vēl mums seko? Kas te vispār notiek? Sataustīju kabatā brāļa Filipa vizitkarti, kuru viņš mums bija iedevis. Vai ar to pietiks?

Tad, vai nu es biju pārbijies, vai ne, apziņa, ka par mums kāds smejas, padarīja mani traku aiz niknuma.

Es uzkliedzu krūmam:

— Nāc ārā, tu, jēradvēsele! Vai arī mēs iesim un dabūsim tevi rokā!

— Vai tu esi traks?! — Maiks nošņācās.

Krūmos kaut kas nokustējās.

Mēnessgaismā iznāca… vai tiešām tā meitene no ēstuves?

Viņas seja izskatījās tikpat nopietna kā vienmēr. Viņa cieši skatījās uz mums.

Mēs ar Maiku paspērām trīs soļus uz priekšu.

Pēkšņi ar pašu acs kaktiņu pamanīju, ka pa kreisi no mums kaut kas sakustas. Sekotājs bija iznācis no koku ēnu aizsega! Viņš bija ļoti liela auguma, ģērbies garā lietusmētelī, aizsedzis seju ar platmali, un grīļīgā solī strauji tuvojās mums!

— Āāāu! Skrien, ko kājas nes! — es iebrēcos.

Pirms beidzu kliegt, Maiks jau bija pagaisis.

Drāzos uz priekšu un drīz minu viņam uz papēžiem. Kad esmu pārbijies, esmu spējīgs ne uz tādu skriešanu vien.

14

Katram cilvēkam, kurš grib notvert divus pār­biedētus divpadsmit gadus vecus skrējējus, es iesaku nevilkt mugurā lietusmēteli, kas pinas pa kājām.

Mēs izskrējām cauri nelieliem koku puduriem. Mēs paskrējām garām dīķiem. Mēs izskrējām cau­ri bariņam pīļu, kuras gāzelējās mēnessgaismā, un tās pašķīda uz visām pusēm. Mēs skrējām un kritām, un skrējām atkal. Mēs neapstājāmies, līdz nebijām sasnieguši parka otru malu, kas robežojas ar Piekto avēniju.

Nav nekāds brīnums, ka tad, kad nonācām ielu gaismā, no lietusmētelī ģērbtā vira nebija ne miņas.

— Nākamreiz, Rikij, — Maiks nespēja atgūt elpu, — drusciņ piedod tempu. Ja kāds dzenas pa pēdām, man netik samazināt ātrumu tādēļ vien, lai tu varētu tikt līdzi.

Biju saliecies uz priekšu, uzlicis rokas uz ceļgaliem, aizelsies — un nu pacēlu galvu. Grūti bija elpot. — Vai tad tu neaptver, ka tikai kalpoji par ēsmu? Es neatstājos no tevis, lai viņi noķer tevi pirmo un es pa to laiku varu aizbēgt.

Būtu nu es zinājis, ka šie vārdi piepildīsies!

Maiks vairs neteica neko. Viņš sakopoja spēkus, lai atgūtu elpu.

Plāksnite uz ielas stūra liecināja, ka te satiekas Piektā avēnija un Septiņdesmit sestā iela. Kad salīdzinājām ar to adresi, ko mums bija iedevis brālis Filips, redzējām, ka atrodamies vismaz divdesmit kvartālus uz ziemeļiem no misijas nama.

— Maik, varbūt mums vajadzētu doties atpakaļ pie brāļa Filipa.

— Vēl ir tikai pustrīs. Viņš pieteica, lai nogaidām līdz sešiem. Ko, pēc tavām domām, mēs varētu iesākt, tur nokļuvuši?

— Varbūt gaidīt. Vai gulēt. Es negribu atgriezties parkā, un es nezinu, ko citu varētu darīt.

Pakaļdzīšanās spars sāka noplakt. Es pamazām aptvēru, ka ir maz cerību sameklēt Džoelu. Mēs vieni paši nakts vidū atradāmies lielā pilsētā, un man gandrīz sagribējās raudāt. Draņķīga jušana.

— Labi, ka mums ir aizmugure, lai notiek, kas notikdams, — Maiks sacīja.

— Lieliski. Brīnišķīgi. — Man nebija ne jaus­mas, ko viņš ar to domā.

— Ak tu nejēga! Kā tev šķiet, vai Dievs mūs šeit spēj atrast?

— Ko?

— No tavas sejas redzams, ka tu gan labāk atrastos mājās un mēģinātu noslēpties no Džoela. Es jau ari. Tikai atceries, ka mums ir Kāds, uz kuru paļauties, jā, vecīt?

Teikt "aizmugure" un domāt "mūsu Dievs". Tieši Maika garā — izvēlēties tādus izteicienus, lai tikai neizklausītos pēc sprediķošanas. Tieši manā garā — kaut ko aizmirst tad, kad noteikti vajadzē­tu atcerēties.

Es pasmaidīju. — Tad paļausimies. Un iesim. Ielas misijas nams ir pamatīgu gabalu uz dienvi­diem.

Bija jāiet ilgāk, nekā biju domājis.

Mums sāka likties, ka ikvienas durvis, kam ejam garām, aicina iekšā.

Beidzot es jautāju: — Vai tu neesi noguris, Maik?

— Pat ļoti.

— Atceries, — es atgādināju, — mums jāatgrie­žas viesnīcā līdz deviņiem šajā pašā rītā. Viņi nositīs Ralfiju par to, ka viņš nepaziņoja par mūsu aizie­šanu. Un nav godīgi, ka visiem tagad jāraizējas par mums tāpat kā par Džoelu. Un, ja mēs nedabūsim tagad drusku pagulēt, gaidāma baigi smaga diena.

Kādas piecas minūtes mēs meklējām, kuras mājas parādes durvīs varētu atpūsties. .

— Es pastāvēšu sardzē vispirms, — es teicu. Cieši satvēru brāļa Filipa doto vizītkarti un centos nepievērst uzmanību ēnām, kas tumsa ap mums. — Tu pagūli.

Maiks paspēra prom no durvīm zemē sames­tus papīrus un tad apgūlās.

— Rikij?

— Nu?

— Kādēļ mums sekoja?

Uzdevis man risināt šādu uzdevumu, viņš pa­smaidīja, tad saritinājās, palicis pagalvi lāčuku spil­vena vietā. Viņš aizmiga, pirms es spēju ko pateikt.

Sargam savi pienākumi jāveic dziļā vientulībā. Maika jautājums man bija sagādājis daudz pārdo­mu, kurām nodevos, kamēr viņš gulēja.

Pamodināju viņu pēc stundas.

— Viņi bija uz vienu roku, — es pavēstīju.

— Ko? — Maiks izberzēja acis un nopūtās.

—Tas virs un tā meitene bija uz vienu roku. Tik­līdz viņš ieraudzīja, ka mēs speram soli uz viņas pu­si, viņam nācās izskriet no aizsega un meiteni aiz­stāvēt. Tas ir vienīgais izskaidrojums. Viņa mūs ēs­tuvē redzēja un saprata, ka mēs klīdisim apkārt, un tad pasauca to vīrieti lietusmētelī, un viņi abi sāka mums sekot. Varbūt viņi gribēja nolaupīt mūsu naudu. — Es biju noguris. Lai Maiks paprāto par to savā sardzes laikā. — Tagad tu palauzi galvu par to.

Mani pēdējie vārdi bija: — Maik, tu tikai neaizmiedz! Mums nav tālu jāiet, bet pēc stundas mums jābūt misijas namā.

Lāčuka vilna kutināja man seju. Gulēt mājas parādes durvīs. Labi, ka es biju pārlieku noguris, lai raizētos par cieto klonu. Kā gan cilvēki var tā

dzīvot? Un kāpēc viņiem būtu tā jādzīvo?

* * *

— Puikas, puikas, jumsim man jāpalīdz! — Mēs ieraudzījām sīku, vecu vīriņu braucamkrēslā.

— Jūs varētu kļūt pasakaini bagāti, ja vien man palīdzētu!

Mēs ar Maiku saskatījāmies. Brālis Filips mūs bija atstājis vienus un aizgājis misijas telpās sameklēt cilvēkus, kuri spētu mums palīdzēt. Mēs joprojām bijām drusku apreibuši aiz nogu­ruma un vismazāk jau nu bijām gatavojušies sastapt tādu sīku, murmUlējošu vīreli braucam­krēslā.

Sienas visapkārt bija pelēkas aiz vecuma. Tās atdzīvināja izbalojuši reklāmas plakāti. Kāds pep- sikolas plakāts bija tik vecs, ka meitene, kura nesa paplāti ar dzērienu, bija ģērbusies tāda piegriezu­ma drānās, kādas, kā es biju novērojis, meitenes atkal valkāja pēdējā laikā. Jaungada plakātā bija redzams liels, pūkains, balts suns, kurš lūkojās uz mums no riepu aizsega. Tur bija zelējamās tabakas reklāmas plakāti un mašīneļļas plakāti, un daudz kā cita. Man šķiet, jebkurš no tiem izskatījās labāk par pliku sienu.

Ēka bija zema un plakana. Brālis Filips bija teicis, ka otrajā stāvā esot nakts patversmes gul­tas. Mums visapkārt pirmajā stāvā bija gari galdi ar salokāmajiem krēsliem un atpūtas stūrītis ar tele­vizoru un apdriskātiem mīkstajiem krēsliem, un divāniņiem.

Aiz galvenās zāles atradās virtuve. Priekšpusē •stāvēja galdi ar šķīvjiem un krūzītēm. Mēs dzirdējām trauku šķindoņu un balsis — tur sāka gatavot brokastis.

— Nu, nāciet šurp, zēni! — vīrs ne­mitējās tarkšķēt. — Vai ta' jūs gribat tapt bagāti vai ne?

15

Par naudu es domāju vismazāk. Pilnīgi no­teikti — man prātā bija Džoels. Varbūt ari izgulē­šanās. Bet ne jau nauda.

Mēs ar Maiku pieklājīgi pasmaidījām. Šis vīrs izskatījās jucis.

Tas neliedza viņam ar saraustītām kustībām pieripināt savu krēslu mums tuvāk. Ja arī vīru uz­trauca tas, ka mēs neklausījāmies šajā tarkšķēšanā, viņš nelika to manīt.

Viņam bija plāna, iesirma bārdele, kas sniedzās gandriz līdz jostas sprādzei. Tie daži zobi, kas vīdē­ja viņa mutē, bija šķībi un brūni. Kad vīrs gandrīz piespieda mūs pie galda, es centos neelpot caur degunu.

—Jā, zēni! Bagāti! Jums tikai jātop par manām kājām! — Nekad nebiju dzirdējis kādu runājam tik ātri.

Ar acīm meklēju brāli Filipu. Viņš nekur nebija redzams.

— Nu? Ko jūs teiksiet? — Plidamies mums virsū ar savu jautājumu, viņš izslēja bārdeli.

— Es, ē… — Šis vīrs padarīja mani tramīgu.

— Šitais ir mans puika! — Sīkais vīrelis aiz prie­ka paberzēja rokas. — Es zināju, ka tu to darīsi. — Viņš nolaida izslieto zodu un pieklusināja balsi, itin kā paustu mums kaut ko svarīgu. — Banku aplaupītāji un tamlīdzīgi. —Tad viņš atkal ierunājās skaļi: — Skaidrs? Stāv tur ilgu laiku! Ilgu laiku! Ilgu laiku!

Viņš atkal sāka tarkšķēt un atgaza galvu.

Kur palicis brālis Filips?

— Jā, zēni, slepena vieta. Ļoti slepena. Un jokaina. Dikti jokaina. Ļautiņi bariem vien staigā pāri. Neskatieties! Neskatieties!

Uz ko gan mums nevajadzēja skatīties?

— Jāzina tikai iezīme, lai taptu bagāts! Iezīme, lai taptu bagāts!

Vai bērni drīkst uzskatīt, ka pieaugušais ir stipri vien nojucis? Šajā gadījumā, šķiet, tas bija visgud­rākais, ko varēja darīt.

Par laimi, atgriezās brālis Filips. Kad viņš nāca caur zāli, viņam sekoja divi drūma paskata viri.

— Lail! — Brālis Filips smaidot centās iestāstīt

V

vecajam vīram. — Sie divi džentlmeņi nevar kļūt par tavām kājām. Un viņi grib atrast pazudušu zēnu. Nevis kaut kur noglabātu bankas naudu.

1.ails nikni paskatījās uz brāli Filipu. — Ha! — Vairāk neko viņš neteica. Vecais parādīja man un Maikam mēli, tad apgrieza apkārt krēslu un iebrauca kaktā.

Brālis Filips nosmējās pie sevis. — Lails te nāca un gāja jau sen pirms manas ierašanās. Neņemiet viņu nopietni.

— Nāca un gaja? — es jautāju.

Brāļa Filipa sejai pārslīdēja ēna. — Ja mēs iespētu vairāk, dažiem no šiem cilvēkiem neva­jadzētu doties laukā ielās. Diemžēl mēs varam viņiem tikai sagādāt vietu, kur pārgulēt, un vienīgi tik daudz ēdamā, lai viņi kaut kā izkultos. Pa dienu viņi dodas projām un pa nakti atgriežas, ja vien paši to grib vai arī laiks kļūst pārāk auksts. Daži pastrādā gadījuma darbus vai spodrina apavus un tīra mašīnām logus, bet daži ir spiesti atkritumu tvertnēs meklēt pudeles vai kādas grabažas, ko varētu pārdot. Citi ubago, un, baidos pat teikt, vēl citi zog.

Es ierunājos klusā balsi, lai to nedzirdētu drūmā paskata viri gaida viņā galā. — Bet kā jūs šeit varat ielaist tādus cilvēkus, kuri iet zagt?

Brālis Filips bēdīgi pakratīja galvu. — Labākajā gadījumā mēs viņiem liekam noprast, kas ir labi un kas ir slikti, bet īpaši neuzbāžamies ar to. Vajag tikai uzdot pārāk daudz jautājumu vai lasīt morāli — un viņi vairs nenāks šurp meklēt palīdzību. Un tā viņiem ir tik ļoti nepieciešama, ka mēs nevaram atļauties tik lielu greznību kā izvērtēt, kurš ir labs, kurš nav.

Brālis Filips pasmaidīja. —Turklāt jāņem vē­rā — ja Dievs nolemtu palīdzēt tikai tiem, kuri to pelnījuši, neviens no mums neizturētu pārbaudi.

Tas nu bija kaut kas tāds, par ko es nekad ne­biju domājis.

Maiks pavaicāja: — No kā pārtiek lails?

— No ubagošanas, — brālis Filips atteica.

— Ubagošanas? — Maika seja pauda pārstei­gumu. — Es domāju, ka ļaudis ubago tikai tad, kad viņiem pietrūkst naudas kafijas tasei vai vienai maltītei, vai tamlīdzīgām lietām.

Brāļa Filipa seja apmācās otrreiz. — Diemžēl man tev jāsaka, ka notiek citādi. Dažkārt viņiem tā ir pastāvīga nodarbošanās. Liela dala no tās pārtiek.

— Jūs gribat teikt, ka tie ir profesionāli ubagi? — es jautāju.

— Jā. Tāpēc man bail, ka Džoels varētu ari nebūt tikai vienkārši pazudis.

— Kā?!

— Lai šie abi puiši tev paskaidro. — Brālis

Filips pamāja, lai abi drūmā paskata viri mums pievienojas.

— Sveikiņi, čomi! — Pirmais virs, kurš bija paiss, ar taukainiem matiem, mūs sveicinādams un aplūkodams, grīļojās. — Pārākais lācis, vecīt! Ellīgs krekls!

Es tik ilgi biju turējis sev piekļautu Džoela lāčuku, ka 1as man bija piemirsies. Maiks atzinīgi pamāja, novērtēdams savam kreklam veltito kom­plimentu.

— Es tam pievienojos, čomi. — Otrs virs runa- dams bakstīja zobus. Viņš bija tumšādainis, garš un vājš, ar sprogainiem matiem kā jau nēģerim. — Sitais vīrs stāsta, ka jūs meklē bēgli.

Es palociju galvu un pastāstīju, kāds izskatās Džoels.

Pirmais papurināja galvu. — Draņķīga būšana. Tik mazs knauķis — tas ir tas, kas vai'dzīgs.

— Tas, kas vajadzīgs?

— Pamet aci uz Lailu, — otrs vīrietis sacīja, parau dzīdamies uz kaktu, no kura sabozies mūs vēroja sīkais vīrelis. — Viņam ir braucamkrēsls. Kad ļautiņi lo ierauga, vecīt, viņi bišķīt rūpīgāk pameklē sīceni. Tu tak saproti. Ja tu izej ubagot, bet ļaudis redz, ka tevim nekas nekaiš, viņi sāk savu "sameklē darbu, vazaņķi". Bet tad, kad viņi ierauga braucamkrēslu, viņi domā, ka palīdzība tev nu gan noderētu.

Pirmais virs viņu pārtrauca. — Kad es vienreiz aizņēmos Iaila braucamkrēslu, es savācu trīsreiz vairāk nekā parasti, tāpat vien stāvot uz stūra.

Es nespēju noturēties, nepavaicājis: — Jus izmantojāt viņa braucamkrēslu?

īsais paraustīja plecus. — Cilvēks tak dara, ko var. Bet šis vīrs, — viņš uzsmaidīja brālim Filipam,

— atklāja man to, ka Lailam riteņi vai'dzīgi tikpat kā man kājas, tamdēļ es otrreiz tā vairs nedarīju.

Maiks jautāja: — Kāds tam sakars ar Džoelu?

Otrais vīrs kādu brīdi kasīja padusi. — Ja tev ir knauķis, kam acis kā apakštases, tas, čomiņ, iedar­bojas stipri spēcīgāk nekā braucamkrēsls. Nostājies tik uz stūra ar izstieptu roku un knauķi pie sāniem, un ļaudis domās, ka tev no tiesas bries­mīgi vai'dziga palīdzība.

Pēkšņi mana balss aiz niknuma kļuva spiedziga.

— Kāds nozagtu Džoelu, lai izmantotu viņu acu apmānīšanai?

— Man ļoti žēl, čomiņ. — Izskatījās, ka viņam patiešām žēl. — Ta tas reizēm notiek. Mums tagadiņ jāsaspicē ausis un jāmēģina viņu atrast. Redzi… — viņš apklusa un papurināja galvu.

Tas nu man nepavisam nepatika.

īsais pabeidza teikumu. — Redzi, mēs esam dzirdējuši par kādu sliktu čali. Ne tā vienkārši sliktu. Sliktu un bīstamu. Tas ir Neģēlis Džins Delanijs — tā šo sauc. Tas zellis pārvalda tīklu. Pār­rauga apgabalus.

Tas nu manai saprašanai bija drusku par daudz, laikam gan šī neizpratne atspoguļojās manā sejā.

Otrais virs nezaudēja pacietību. — Apgabalus. Viņam itin kā pieder visa teritorija. Ja tu sāc ubagot uz kāda no viņa stūriem vai kādā no viņa met- rostacijām, viņš tevi drusku ieštaukā. Ja tu vēlreiz tur atgriezies, tu drīz vien vari kaut kur atjēgties ar lauztu roku vai kāju. Vienvārdsakot, šajā pilsē­tas daļā viņš pārrauga kādus desmit profesionāļus un nokāš savu daļu no viņu nopelnītā. Visdraņķīgākais tas, ka neviens tak nezina, kur šie katru nakti nolien.

Man bija apnikusi paša muļķība, bet nācās vien atkal pārjautāt: — Nolien?

— Nu! Tā kā ielas misijā. Mēs pārnākam te. Brālis Filips ir kolosāls. Tik kolosāls, ka daži no mūsējiem pat atgriežas īstajā pasaulē. Kā tas ēstuves Hugo. Bet šitais neģēlis viņus aizved kaut kur citur. Lai pogainie nēsāsit to bandu. Paslēpj šos pa nakti. Neviens nezina, kur. Kaut arī mēs visi šito pilsētas daļu pazīstam pa pirmo.

— Jūs gribat teikt, — es lēnām sacīju, — ka mans brālis ir pazudis un nav atrasts tāpēc, ka viņu notvēris Neģēlis Džins Delanijs. Katru nakti Džoels kopā ar pārējiem no tās bandas tiek kaut kur noslēpts, un dienā viņu atkal sūta ubagot.

Abi viri piekrītoši pamāja. Brālis Filips viegli uzlika man uz pleca roku.

Man būtu vajadzējis just bailes. Taču niknums nelaida tās ne tuvumā.

— Ja es manīšu uz sava brāļuka ādas kaut vienu skrambiņu, tam čalim nāksies to smagi no­žēlot, — es noteicu.

Šoreiz mana seja laikam gan pauda nevis mul­sumu, bet pavisam ko citu, jo neviens nesmējās.

16

— Tagad viss skaidrs! — Maikam neviļus izspruka, un viņš strauji pielēca kājās.

Pulkstenis bija pusastoņi piektdienas rītā. Džoels bija pazudis vai arī nozagts jau septiņ- padsmitarpus stundas. Pēc četrām pieturām mums bija jākāpj laukā netālu no Longailendas viesnīcas.

Es biju atslējis galvu pret vilciena logu, un tā vibrēja. Man bija viss vienalga. Es atdotu nezin ko,, lai tikai drusku dabūtu pagulēt.

Biju tik pārguris, ka runāšana prasija milzu piepūli. — Maik, šajā jautājumā nekas taču nav skaidrs.

— Ir gan. Atceries — tu teici, ka, pēc tavām domām, tas zellis lietusmētelī un meitene no ēstuves ir uz vienu roku. Un viņš metās uz mūsu pusi, tik­līdz viņam šķita, ka mēs meiteni esam notvēruši.

Es izslējos taisni, cenzdamies nokratīt pārgu­rumu. — To es teicu gan, vai ne? — Kamēr Maiks tajās durvīs gulēja un es stāvēju sardzē, man bija atliku likām laika pārdomām. — Vai tad tas jopro­jām kaut ko izskaidro?

— Jā gan! Pat vēl vairāk nekā līdz šim!

— Uz priekšu! — es sacīju. — Tu esi zirgā.

— Un, pirms tu tajā durvju ailē aizmigi, tu man ieteici, lai es izdomāju, kādēļ viņi mums seko.

Beidzot es biju pilnīgi pamodies.

— Ja mēs zināsim — kādēļ, mēs tiksim krietni tuvāk Džoelam!

Maiks piekrītoši pamāja. — Un es zinu — kādēļ. Viņi ir no Neģēļa Džina Delanija bandas! Varbūt lietusmētelī ģērbtais zellis bija pats Neģēlis Džins.

— Tev taisnība, — es atteicu. — Viss sakrīt. Meitene ēstuvē mūs noklausās. Viņa satraucas par to, ka mēs varētu atrast Džoelu, sadabū kādu palīgā un izseko mūs, lai pārliecinātos, vai mēs netiksim Džoelam klāt.

— Vai arī… — Maiks saknieba lūpas.

Es uzreiz sapratu. — Vai arī viņi gaidīja īsto bridi, lai mūs abus nogrābtu.

— Tieši tā, — Maiks noteica.

Viena lieta man nedeva mieru. Ja nu mēs ne­spriežam pareizi? Ja visa mūsu teorija ir nepareiza? Ja nu Džoels jau atrodas simt jūdžu tālu? Es nepieļāvu tādu domu. Mums nebija izvēles — vajadzēja meklēt. Cerība bija vāja, taču tas bija kaut kas daudz, daudz labāks par neko.

Katrs savās domās iegrimis, raudzijāmies laukā pa logu. Neviens no mums nebilda ne vārda, līdz nokļuvām viesnīcas istabā un purinādami uzmo­dinājām Ralfiju, kurš patiesi priecājās, mūs redzot.

* * *

Deviņos un piecās, tas ir, piecas minūtes pēc tam, kad biju sācis gaidīt ziņas, es jau biju gatavs sajukt prātā. Viesnīcas istaba, kurā atrados, šķita šaura kā maizes kaste. Man nebija ne mazākās vēlēšanās skatīties televizoru. Es nespēju aizmigt, kaut ari iepriekšēja nakts mani bija galīgi nomocījusi.

Džoels atradās tur ārā, tur kaut kur, un man bija piesacīts palikt viesnīcā un gaidīt ziņas no poli­cijas. Man jāpaliek viesnīcā līdz vakaram, kad visi atgriezīsies, pēc tam mēs ar Maiku atkal dosimies meklēt Džoelu. Mazs mierinājums bija tas, ka tik­mēr, kamēr es sēžu uz gultas malas, Džoelu meklē lielākā daļa brāļa Filipa palīgu. Man gribējās būt tur ārā. Man gribējās darīt kaut ko, vienalga, ko, nevis tikai gaidīt.

Pārējie mūsu grupas dalībnieki bija sadalījušies divos pulciņos, kas devās katrs uz savu pusi, lai vēl apskatitu Ņujorku. Evansa kungs bija teicis, ka tik un tā neko nevar darīt un nebūtu nekāda labuma, ja visi sēdētu un gaidītu. Tā nu es sēdēju un gaidīju. Gluži viens.

Pie durvīm klauvēja.

Jauki! Šie man pat neļaus mierīgi slīgt ciešanās! Kas gan tur varētu būt?

Biju tik sašļucis, ka atvēru durvis un aizgāju atpakaļ uz gultu, pat nepaskatījies uz klauvētāju.

— Rikij? — atskanēja kluss čuksts.

Mana sirds salēcās.

Pirms es paspēju pilnīgi apgriezties, Lisa jau bija mani apkampusi un manu seju klāja viņas mīk­stie, garie mati.

— Man ļoti žēl, ka ar Džoelu tā noticis, — viņa teica, nelaizdama mani vaļā. — Es nespēju pieļaut, ka tu viens pats te raizējies par viņu.

Es neesmu īsti drošs, ka man elpu aizrāva tieši viņas ciešais apkampiens.

Es toties esmu pilnīgi drošs, ka Maiku un Ralfiju gandriz ķēra sirdstrieka, tiklīdz viņi ienāca pa atvērtajām durvīm un ieraudzīja mani Lisas apkampienos.

Maiks izbolīja acis. — Acīmredzot nav vairs jāraizējas par to, ka mūsu bezbailīgais vadonis visu dienu viens pats varētu slīgt ciešanās!

Ralfijs ieķiķinājās.

Lisa nepievērsa viņiem uzmanību, pēdējoreiz cieši saspieda mani un iečukstēja ausī: — Mēs atradīsim Džoelu. Labi? — Tad viņa palaida mani vaļā un pievērsās Maikam un Ralfijam.

— Sveiki, čaļi! — Lisa pamanīja viņu smīniņus.

Viņa paskatījās pretī tā, ka no viņas acim gandrīz vai dzirksteles šķilās. — Beidziet tik stulbi smīkņāt! Ja kādreiz jums klāsies tikpat draņķīgi kā pašreiz Rikijam, es ar prieku apkampšu ari jūs. To sauc par draudzību.

Mums nekad nav paticis Lisu pārlieku nokaiti­nāt. Kamēr Maiks un Ralfijs steigšus vien beidza stulbi smīkņāt, es klusibā nopūtos. Draudzība jau ir forša lieta, bet, ja runājam par Lisu, palaikam gribas cerēt uz kaut ko vairāk. Bet lai nu tas paliek.

Pēkšņi es skaidri aptvēru, ka kaut kas nav kārtībā. Es pasitu gaisā knipi. — Paklau, kāpēc jūs neesat devušies ekskursijā?

— Esi mierīgs, — Maiks sacīja. — Pajautājām Evansa kungam, vai mēs nedrīkstētu pāriet uz Tomsona kundzes grupu. Viņš piekrita, un te nu mēs esam.

Ā, skaidrs! Lisa bija iedalīta tajā grupā. — Tu gribi teikt, ka Tomsona kundzes grupa nolēma šodien nedoties ekskursijā?

Maiks pasmaidīja. — Nē, stulbeni! Mēs jau neteicām, ka grasāmies pāriet uz Tomsona kundzes grupu. Mēs tikai apjautājāmies, vai nedrīk­stētu to darīt. Mēs, hm, nokavējām autobusu.

— Ko?

— Tā vismaz Evansa kungam nebūs jāuztrau­cas par to, ka visu dienu esam pazuduši, — Maiks paskaidroja. — Viņš domā, ka mēs esam drošibā pie otras grupas.

Tad Maiks pievērsās Lisai. — Un kāpēc tu esi šeit?

Lisa nosarka. — Kaut kā divaini iegadījās tā, ka es pavaicāju Tomsona kundzei un Bredlija kundzei, vai nedrīkstu pāriet uz Evansa kunga grupu. — Viņas vaigi kļuva vēl košāki. — Es ari, hm, nokavēju autobusu.

17

Ja cilvēks grib rīkoties nepareizi, vienmēr iespē­jams atrast tam kādu attaisnojumu. Mēs paši sev iestāstījām, ka esam izmisuši, un itin kā noticējām, ka atstāt viesnicu un turpināt Džoela meklēšanu ir pareizais ceļš.

Galīgi šķērsām! Ja vajadzētu visu atkārtot, es darītu citādi. Paprasitu atļauju. lai pieaugušie zina, kas notiek. Taču tajā reizē mēs apmānījām paši sevi, nospriezdami, ka Džoelu var izglābt vienīgi tādā veidā.

Tāpēc mēs grasijāmies iet iekšā pamesta nolik­tavā kādā nomaļā Manhetenas nostūrī. Pulkstenis rādija desmit, kopš Džoela pazušanas bija pagājusi divdesmit viena stunda.

Noliktava bija gara un zema, tā atradās plašas, iežogotas autostāvvietas centrā. Ēkas priekšā saplaisājušo asfaltu klaja izsisto logu stikla drum­slas. Durvis šķībi greizi karājās eņģēs. Baloži izli­doja no ēnām un atkal tajās paslēpās.

— Vai tu esi pārliecināts, ka šī ir tā vieta, kuras adresi mums iedeva brālis Filips?

— Jā, Maik.

Ja Neģēlis Džins spēja dzīvot te, viņš bija vēl neģēlīgāks, nekā es varēju iedomāties. Es cieši paskatījos uz Maiku. — Kā tev šķiet — vai mums kāds seko?

— Nerunā par tādām lietām! — Viņš tikpat cieši paskatījās uz mani. — Tu vienmēr kaut ko iztēlo­jies, un tu pats to labi zini.

Viņam droši vien bija taisnība. Es patiešām gan­drīz vienmēr iedomājos to Jaunāko. Tas tāpēc, ka man ir tik satraucošs brālis kā Džoels. Kuru es šausmīgi gribēju dabūt atpakaļ.

Taču es negrasījos tik viegli piekāpties Maikam. — Tātad es tikai iztēlojos, ka noliktava izskatās tik baismīga?

Lisa, stāvēdama mums blakus saules gaismā, nodrebinājās. — Nē, — viņa sacīja. — Es priecā­jos, ka mēs piezvanījām Ralfijam un pateicām šo adresi.

Ralfijs bija mūsu sargpostenis. Kamēr mēs mek­lējām Džoelu, viņš palika viesnīcā. Ik pēc pusstun­das mēs viņam zvanījām un paziņojām mūsu atrašanās vietu. Mēs bijām vienojušies, ka drīk­stam izlaist tikai vienu zvanu. Ja pēc tam pusstun­das laikā viņam nebūs nekādu ziņu par mums, viņš zvanis policijai, pieteiks, ka esam pazuduši, un pavēstīs pēdējo zināmo mūsu atrašanās vietu.

Tas izklausījās pēc vienošanās kādā spiegu romānā, kurā es patiešām arī biju to izlasījis, bet mums nebija ne jausmas, kur mēs nonāksim, dzī­damies pa pēdām Neģēļa Džina Delanija profe­sionālo ubagu bandai, un šāds plāns bija mūsņ vienīgais nodrošinājums.

Pēc mūsu apspriedes viesnīcas istabā mēs ar vilcienu vispirms devāmies atpakaļ uz Manhetenu, pēc tam ar metro aizbraucām uz "Krietnā gana stūrīti". Brālis Filips pavēstīja, ka vairums viņa ļaužu jau esot izgājuši ielas un meklējot Džoelu. Viņš teica, ka mūsu uzdevums esot pārlūkot nolik­tavu, lai pārbaudītu, vai tur kādas zīmes neliecina, ka šī ēka izmantota kā slēptuve.

Tā nu mēs stāvējām. Maiks nebija papūlējies nomainīt pagājušajā naktī valkāto kreklu. Es jopro­jām cītīgi stiepu līdzi lāčuku, kas piederēja brālim, kura man tik stipri pietrūka. Lisas mati vējā viegli plīvoja, viņa izskatījās mierīga un iedvesa paļāvību. Mēs visi raudzijāmies uz noliktavu. Nogurums bija pilnīgi pagaisis. — īstais laiks, vai ne?

Abi piekrītoši pamāja. Devāmies uz priekšu. Ari drosmīgi soļojot, es netiku vaļā no sajūtas, ka mūs izseko.

Durvis čīkstēdamas atvērās, un es būtu bijis priecīgs, ja šis skaņu efekts būtu paslīdējis garām manām ausīm. Gaismas stari iešāvās ēkas centrā, kaktus atstājot dziļā tumsā.

Es pasniedzos un saņēmu Lisas plaukstu, lai viņai nebūtu bail.

— Kas tad nu? — Maiks tumsā jautaja. — Varbūt pēc tam tu gribēsi noskūpstīt mani?

18

Mēs iegājām noliktavā divdesmit soļus dziļāk. Tieši divdesmit solus. Tā nu bija tāda vieta, kur cil­vēks iet lēni un skaita soļus. Un katrs solis, šķiet, prasīja veselas piecas minūtes. Tādēļ v ien b'ja vēlēšanās būt pietiekami stulbam, lai smēķētu: tad vismaz varētu uzraut sērkociņus un izkliedēt tumsu.

— Nekā nav, — Maiks beidzot pārtrauca klusumu.

— Ko tu domā ar to "neko"?

— Šeit nekā nav. Šeit itin nekā nav. Esmu pil­nīgi pārliecināts. Tāpēc iesim prom.

Man gribējās viņam piekrist. Gaiss bija putekļu pilns, likās, ka saules staros, kas ielauzās lielās noliktavas vidusdaļā, drudžaini dejo trakomājas iemītnieki.

Un tad tik klusi, ka mūsu ausis to skaidri neuztvēra, atskanēja čaboņa. Vai ari es to tikai iztēlojos? Ikreiz, kad mēs apstājāmies, valdīja pil­nīgs, dziļš klusums. Tiklīdz atkal sākām virzīties uz priekšu, mūsu dzirdes robežu atkal sasniedza švikstoņa.

Man uzmetās zosāda.

— Saki, ka tu nometi zemē Džoela lāčuku, — Lisa teica. — Es sajutu kaut ko vilnainu.

— Diemžēl es tev to nevaru teikt. — Lāčuku es turēju tik cieši, ka gandrīz ieurbos ar pirkstu tā vēderā.

— No tā jau es baidījos, — viņa sacīja. Es neskaidri saskatīju, ka viņa kaut ko pasper zemē sev pie kājām. — Šī nu ir pēdējā reize, kad es velku sandales ar vaļējiem purngaliem.

Viņa turpināja joprojām mierīgā balsī. — Beigta žurka, — viņa paziņoja. — Es ienīstu beigtas žurkas.

V V

— Žurkas?! Žurkas?! — Maiks iespiedzās un metās uz saules apspidēto noliktavas vidu.

Es biju pietiekami saprātīgs, lai nenosauktu viņu par bailuli. labi vien bija, jo kaut kas pakutinā­ja arī manu kāju. Un pēc tam atgriezās un pakutinā­ja atkal. Desmit sekundes vēlāk es jau stāvēju blakus Maikam, priecīgs atrasties tajā nelielajā saules apspīdētajā laukumiņā, ko spējām atrast.

Tas nu nebija gluži mierīgs brīdis. Cilvēki jau tā uzvedas, ja viņiem pār kājām danco dzīvas žurkas.

Mēs ar Maiku būtu tur tā stāvējuši mūžīgi, saules gaismā ķerdamies viens pie otra, lēkādami augšā lejā un aurodami, lai aizbaidītu žurkas, taču iedegās elektrība.

Mēs lēnām palaidām viens otru vaļā.

— Ā! — Maiks sacīja. — Cau, Lisa!

Es spēju tikai muļķīgi pasmaidīt.

Viņa stāvēja noliktavas vienā malā, roku uzlikusi uz elektrības slēdža, un, uz mums skatīdamās, šūpoja galvu.

Žurkas, protams, bija pazudušas. Tur bija daudz vietu, kur tām nobēgt. Visās malās rēgojās sacirstu lietaskoku kaudzes, it kā kāds būtu sācis ārdīt tel­pas iekšieni un tad šo darbu pametis. Visos kaktos bija sasviestas tukšas papes kastes. Pusceļā starp Lisu un mums rēgojās liela lupatu kaudze. Bet nebija nekādās zīmes, ka tur dzīvotu ubagi. Un ne miņas no Džoela.

Lisa sāka nākl uz mūsu pusi.

— Es tieši grasījos jums teikt par to elektrības slēdzi… — Maiks iesāka runāt. Es iedevu viņam dunku sānos. Nebija nekādas jēgas pataisīt mūs par vēl lielākiem stulbiķiem. Sevišķi jau Lisas acīs.

— Es te neko īpašu neredzu, — es viņai pavēstīju. — Mums laikam vajadzētu ziņot brālim Filipam, ka esam nonākuši strupceļā.

Lisa pamāja ar galvu. Bet tad, tiklīdz viņa no­nāca pie lupatu kaudzes, kaudze sakustējās. No tās izlīda kāds virs!

Viņa acis bija dziļi iegrimušas briesmīgi saskrambātajā sejā. Drānas, kas apņēma viņa augu­mu, atgādināja tās lupatas, no kurām viņš izkūņo­jās. Es nespēju iztēloties briesmīgāku cilvēku. Un viņš izstiepa roku uz priekšu! Lisa bija stīva no bailēm.

Es nepavisam negribēju tā rīkoties. Taču mans ķermenis ņēma virsroku pār bailēm, kas modās smadzenēs, un nepievērsa tām uzmanību. No koku kaudzes, kas atradās man līdzās, es pagrābu smagu šķērskoku.

— Āuāuāu! Āuāuāu! — Gluži neviļus izlauzās kaujas sauciens, es devos uzbrukumā, un mani vienlīdz stipri satrieca šī rīcība un acu priekšā redzamais skats, kad šausmīgais radījums tiecās sakampt Lisu.

Kad es iebruku lupatu kaudzē un mans plecs iezvēla vīram sānos, Lisa pakāpās atpakaļ. Svešais nokrita augšpēdus. Es centos noturēt līdzsvaru, tad pagriezos un pacēlu koku sev virs galvas, grasī­damies gāzt ar to no visa spēka. Biju gatavs uz visu, lai tikai mūs glābtu.

— Nē! Nē! Lūdzu, nevajag! — Dzirdot viņa vārgo balsi, jutos kā saņēmis pliķi.

Viņš aizlika sejai priekšā izdēdējušu roku. Tobrīd ieraudzīju, ka šis cilvēks sastāv gandrīz tikai no kauliem un lupatām. Briesmīgās skrambas patiesībā bija netīrumu švīkas. Un dziļi iegrimušās acis raudzījās pretī lūdzoši.

Es nolaidu koku.

Maiks un Lisa nostājās man aiz muguras.

— Jūs stiepāt roku pēc viņas, — Maiks vīram pārmeta.

Vīrs nolaida roku un bēdigi papurināja galvu. — Nē! Nē! Es pastiepu roku, lai nenokristu.

Dažkārt, kad neesmu ēdis, man uznāk ģībonis, ja mēģinu piecelties.

Bija pilnīgi skaidrs, kas jādara.

— Velc nu laukā, Maik!

Viņš pasmaidīja, nolasīdams manas domas. — Ko lai es velku laukā?

— Šokolādes tāfelīti, kuru tu slēpi no manis visu rītu.

— Ak to!

Maiks pasniedza izdēdējušajam vīram šokolā­des tāfeli, kuru bija nopircis metrostacijas kioskā un iebāzis jakas kabatā.

Lisa atvēra somiņu un sameklēja mazu cepumu paciņu — tādas katram izdalīja lidmašīnā, kad lido­jām uz Ņujorku. Nekādi nespēju aptvert, kā dažas meitenes pamanās neapēst visu uzreiz. Viņa nolika cepumus uz lupatām vīram blakus.

— Daudz tas nav, — es sacīju, — Bet mēs negaidījām, ka mums kāds piebiedrosies.

Svešais pasmaidīja par manu mēģinājumu pajokot, un atklājās, ka viņam trūkst vairāku zobu.

Gandrīz minūti bija dzirdams vienīgi izsalkuša cilvēka ēšanas troksnis. Viņš neuzvedās smalki. Mēs visi raudzijāmies projām, lai nemanitu, cik kāri viņš čāpstina lūpas un kā drupačas klāj viņa jau tā netīrās rokas.

Manhetena nebija tāda, kādu es to biju iedomājies. Neglītums un netiriba, un nevērīgā steiga modināja manī tādu kā kaunu, it kā man nāk­tos atbildēt par vienas cilvēces daļas nodarījumiem. Un es nespēju saprast, kā Dievs, kurš tiek uzskatīts par Mīlestību, to visu pieļauj.

— Kāpēc? — es pēkšņi izgrūdu.

Virs laikam gan saprata, ko es gribēju teikt, jo paskatījās uz savām skrandām un izdēdējušo, netīro augumu un gurdā balsī atteica: — Kāpēc ne?

Tad viņš iesmējās rūgtus smieklus, it kā žēlums pašam pret sevi piešķirtu viņam sparu. — Mazais, turpini vien! Rauc degunu par to, kā es smirdu un izskatos. Ja kritīsi tikpat zemu, tas tevi vairs neuz­trauks. Tavas drēbes liecina, ka tev ir mammite un tētiņš, — te viņš pasmīnēja, — kuri skatās, lai tev nekā netrūktu. Mjā, dažiem no mums tādas mam­mītes vai tētiņa nav bijis, — viņš atkal pasmīnēja, — un mēs vienkārši iemācījāmies daudz ko neņemt galvā. Beigu beigās cilvēks sāk justies un izskatīties vecāks par saviem gadiem, un viņam tas ir vienalga. Viss ir vienalga.

Un tomēr viņš izskatījās nobijies, it kā pats neti­cētu saviem vārdiem.

— Man ļoti žēl, — es sacīju.

—• Neuztraucies! — Viņa pēkšņais spars no­plaka. — Jūs visi man krietni izpalīdzējāt ar šito ēdamo. Parasti man neviens tik daudz nedod. — Viņš mūs cieši nopētīja. — Kāpēc jūs, mazie, galu galā esat šeit?

— Mēs meklējam manu mazo brāliti. Viņš pieder šim te lāčukam. Vakardien viņš noklīda vai arī viņu nozaga.

Virs pašķielēja uz mani. — Ak tā! Es labprāt izpalīdzētu, bet neko nezinu. Kāpēc jūs interesē šitā vecā noliktava?

Maiks pavēstīja: — Mēs meklējam to zelli, kurš viņu varbūt ir nolaupījis.

— Zelli, kurš viņu nolaupījis?

— Neģēli Džinu Delaniju, — Maiks atbildēja.

Izdēdējušais virs itin kā sarāvās mazāks.

— Neģēlis Džins Delanijs! — viņš nočukstēja. — Šeit? Tikai ne šeit!

— Jūs kaut ko zināt par viņu?

Virs sparīgi papurināja galvu. — Neko. Neko.

Mēs visi sapratām, ka viņš melo.

— Nu labi, — beigās viņš kļuva pieļāvīgs. —Jūs tak tāpat nemūžam viņu neatradīsiet un nevarēsiet pastāstīt, ka jūs to dabūjāt dzirdēt no manis. Tas bija tā. Reiz es atrados metro stacijā. Savā parasta: jā vietā, cepure man priekšā zemē. Parasta diena ubagošanai. Tad šis zellis lietusmēteli…

Lietusmētelī! Mēs ar Maiku zibenīgi pārmijām baiļpilnus skatienus.

— … apstājas un sagrābj manu roku. Viņš to griež, līdz es pieceļos kājās, un turpina griezt, līdz es aptveru, ka tā tūlīt būs salauzta. Tad viņš pavēl man vākties prom un nekad vairs neatgriezties. Viņš apgalvo, ka metro stacijas piederot tikai Neģēļa Džina ļaudīm. Viņš saka: ja es atgriezišos, viņš iebelzīs man pa roku tieši tai pašā vietā un, pil­nīgi droši, to salauzis. Un, ja es pēc tam vēlreiz atgriezīšos, viņš man salauzīs kāju un noliks mani metro vilcienam ceļā. Tad…

Vīra seju sašķobīja bailes un neticība. —Tad viņš nolec uz metro sliedēm un dodas prom. Pēc brīža no tās puses nāk vilciens. Esmu cieši pār­liecināts, ka ieraudzīšu viņu pieplacinātu šķērsām pāri vilciena priekšgalam. Nekā nebija! Tas zellis gluži vienkārši ir izgaisis! Es nekad vairs neatgriezīšos tai vietā.

Nesapratu, cik daudz no tā visa bija taisnība.

— Kurā metro stacijā tas notika?

Viņš noraidoši papurināja galvu. — Neģēlis Džins sadzīs man pēdas.

— Jums tas ir jāpasaka! Tas taču ir mans brālis!

Viņš vēlreiz papurināja galvu.

Lūdzu, piedod man, es lūdzos, l.ūdzu, piedod, ka es draudu bezpalīdzīgiem, pagurušiem cilvēkiem.

Es paņēmu koku, pacēlu sev virs galvas un pats jutos bezgala nelāgi. — Kur?

Viņš pat nedomāja pretoties. — Brodvejas un Piecdesmit piektajā.

Tas bija vienu pieturu pirms tās, kurā mēs vien­mēr Manhetenā kāpām laukā.

Atslīgdams lupatu kaudzē, virs gurdenā balsī teica: — Ejiet projām! Lasieties! Atstājiet mani vienu!

Maiks pavaicāja: — Vai nevaram jums palīdzēt?

Vīrs nicīgi iesmējās. — Kā tad, mazais, pavicini tikai burvju nūjiņu un pataisi pasauli labāku!

Kad klaidonis žēloja sevi, viņš šķita vecs un nejauks.

— Pa kurām durvīm, Maik? — Es gribēju Jikt laukā, cik vien ātri iespējams.

Maiks paraustīja plecus. — Pa sānu durvīm. Tā būs ātrāk. -— Viņš jutās tieši tāpat kā es.

Mēs atstājām viru sēžam uz lupatu kaudzes.

Kad Lisa tūlīt ārpusē saules gaismā mani apstādināja, sāku justies labāk. — Paldies, ka aizstāvēji mani, — viņa nočukstēja. — Kaut arī tas galu galā nemaz nebija vajadzīgs. — Kad Maiks jau devās projām, viņa mani noskūpstīja uz vaiga. Vaigs kaisa ilgi jo ilgi.

19

Ja mēs būtu nolēmuši doties projām pa galve­najām durvīm, viss būtu pavērsies citādi. Taču mēs izlavījāmies lauka pa sānu durvim un nesmējāmies, un nejokojāmies kā parasti, jo noliktavā redzētais bija darījis mūs rāmus.

Mēs apgājām noliktavai ap stūri klusēdami, līdz ar to izglābdamies, un ieraudzījām, kas mūs gaidī­ja pie galvenajām durvīm. Ielu banda!

Desmit vai piecpadsmit bandas locekli. Es., redzēju tikai pazibam melnus, zirgastē saņemtus matus, spīdīgus muskuļus un zilus tetovējumus, kas pavīdēja sporta krekliņu caurumos, un vēl velosipēdu ķēdes katram rokā.

Ikviens no gaidītājiem vērīgi skatījās uz galvena­jām durvīm. No ēkas stūra, kur mēs satriekti stāvē- ■ jām, līdz viņu mugurām un pleciem nebija pat viena čukštiena attāluma. Tikai viena vieniga bandīta gal­vai vajadzēja drusku pagriezties, un viņi mūs ie­raudzītu!

lisa, Maiks un es centāmies pat skaļi neievilkt el­pu. Uz pirkstu galiem sākām virzīties atmuguriski.

Man jau tumšajā noliktavā bija licies, ka ikviens solis ilgst veselu mūžību, bet nu es uzzināju, kā ir tad, kad tas velkas vēl ilgāk. Vajadzētu tikai kājai vien­reiz nošvikstēt pret ietvi, tikai kādam akmentiņam noklikstēt — un mēs tiktu pamanīti! Ja neizdosies sasniegt vārtus autostāvvietas laukuma galā, nebūs nekādas iespējas izbēgt no spēcīgās ielu bandas.

Soli pa solim atmuguriski virzījāmies prom. Attālums līdz vārtiem bija tikai puse futbola lauku­ma garuma, bet šķita, ka mēs dodamies uz Mēnesi.

Beidzot bijām tikuši pietiekami tālu, lai varētu sačukstēties.

— Lisa, pie vārtiem ir ķēde un sarūsējis aiz­slēgs. Tiklidz tiksim cauri, meties skriešus. Mēs ar Maiku aizvilksim ciet vārtus, ceru, ka aizslēgs darbojas.

— Vai žogs ir pietiekami augsts? — Maiks čuk­stus vaicāja.

Es uzmetu žiglu skatienu žoga stiepju pinu­mam.

— Cerēsim, vecīt.

Tas bija pietiekami augsts. Un aizslēgs bija kārtībā. Kad mēs vilkām ciet vecos vārtus, ikviens ielu bandas loceklis izdzirda skaļu čīkstienu, un visi metās skriešus, taču tad jau bija par vēlu.

Sarūsējušais aizslēgs aizkrita kā nākas, un viņi bija ieslēgti.

— Skrien, Maik!

Pirms nosaucu viņa vārdu, viņš jau bija prom.

Es paspēru pirmo soli un — kritu! Mana bikšu stara bija aizķērusies aiz stiepļu pinuma. Es stāvēju un raustīju bikses. Džinsu plīšanas troksnis nekad nebija šķitis tik tīkams. Tad es pierimu.

Tā bija tā pati tumšmatainā meitene. Viņas tum- snējo ādu un asos vaigu kaulus nevarēja sajaukt ar citiem. Viņa bija barvede!

Vispirms es negribēju ticēt pats savām acim. Pēc tam es negribēju ticēt pats savām ausīm.

— Rikiīiīj! Pagaidi!

Vai tur sauca viņa? Kā viņa varēja zināt manu vārdu?

— Rikiīiīj! Rikiīiīj!

Es būtu varējis uzkavēties un pajautāt, kā viņa 91

to zina, uzticēdamies žogam, kas nelaistu nevienu man klāt, un cerēdams, ka var uzticēties arī viņai, bet aiz visu mugurām es ieraudzīju vēl kādu per­sonu iznākam pa galvenajām durvīm.

Tas bija virs lietusmēteli! Platmale aizēnoja viņa seju. Neģēlis Džins Delanijs. Manu vārdu viņš droši vien bija dabūjis zināt no Džoela. Un meitene to bija uzzinājusi no viņa! Kā mēs ar Maiku nojautām, abi bija uz vienu roku.

Es šāvos projām.

* * *

— Atvainojiet, kungs, — es teicu. — Vai jūs nevarētu ziedot kādu drusku sīknaudas?

— Kā būtu, ja es tev ziedotu kādu dūres belzienu, sīkais? Tieši pa degunu. — Šis rupjais vīrs, kuram pie rokas bija pieķērusies sieva, gāja caur metro staciju.

— Es dodu priekšroku sīknaudai, kungs.

— Ak Dievs, Džordž, nu neesi tik nejauks! Iedod kaut ko tam nabaga bērnam!

— lai viņš varētu nopirkt vēl vienu spēļu lācīti? Ciest nevaru šitās muļķīgās ubagu viltībiņas. Ne­maz neceri! — Viņš aizvilka sievu projām pa peronu.

— Reizēm, Džordž, man gribētos tevi iepļau- kāt… — Kad viņi attālinājās no manis, lai iekāptu metro vilcienā, viņu strīdiņa troksnis pagaisa.

Pulkstenis rādija pāri vienpadsmitiem. Džoels bija projām vairāk nekā divdesmit divas stundas. Tur, Džeimsvilā, es atdotu veselā pusgadā par papīru vākšanu saņemto naudiņu, lai tikai Džoels tik ilgi netiklu man klāt. Te, Ņujorkā, es biju gatavs uz visu, lai viņu alkal ieraudzītu.

Tāpēc es Brodvejas un Piecdesmit piektās ielas metro stacijā ludzu dāvanas.

Man bija krietni jāpapūlas, lai pārliecinātu Maiku un Lisu pieņemt manu plānu. Es viņiem teicu, ka brālis Filips un viņa ļaudis jau meklē Džoelu ielās un, manuprāt, vēl trīs meklētāji neko daudz nespētu palīdzēt, īpaši jau tad, ja tie trīs pazīst Manhelenu tik slikti kā mēs. Tāpēc es biju ierosinājis, ka mums jāizmēģina kas cits.

Es ubagošu un gaidīšu, lai Neģēlis Džins vai kāds no viņa bandītiem mani notver.

Pavisam vienkārši, vai ne? Viss cits, tikai ne ubagošana.

Maiks un Lisa no drošas vietas mani vēroja. Ja kāds mani nolaupīs vai man draudēs, viņi tam sekos, līdz atklās Neģēļa Džina slēptuvi. Tad viņi dabūs palīgus un izglābs mūs ar Džoelu.

Mēs nolēmām, ka vislabāk sākt ubagošanu tajā stacijā, kur tika draudēts tam nabaga vīram no noliktavas. Brodvejas un Piecdesmit piektās ielas stacijā.

Es sēdēju, muguru piespiedis metro stacijas perona izliektajai, flīzēm klātajai sienai. Vilciens strauji pienāca un atgāja ik pēc divām minūtēm. Es gan par to nevarēju pārliecināties — savu pulk­steni biju ielicis kabatā, lai ļaudis nedomātu, ka man ir daudz naudas. Turklāt krekls man nebija sabāzts biksēs un matus biju sajaucis, cik nu vien spēju. Zemē uz perona manā priekšā slavēja Maika cepure, kurā vajadzēja nonākt saubagotajai naudai.

Simtiem cilvēku drūzmējās pie katra vilciena. Vairums mani nemaz neievēroja. Sev blakus biju nosēdinājis Džoela lāčuku. Ja brālis parādītos tuvumā, viņš vispirms ieraudzītu lāci.

— Piedodiet…

Man nebija izdevības teikumu pabeigt. Atkal viens pārkāpa man pāri, it kā manis nemaz nebūtu.

Daži deva naudu neskatīdamies. Daži man uz- rūca. Pavisam nedaudzi apstājās un, pirms iemeta cepurē sīknaudu, pasmaidīja. Kāds atbaidošs vīrs stāstīja, ka mašīnā viņam esot dažas šokolādes tāfelītes, un es smaidīju un apgalvoju, ka esmu nomaskējies policists.

— lieks grasis? Vai jums neatradīsies lieks gra­sis izsalkušam bērnam?

Klankš! Klankš! Cepurē iekrita vēl dažas monē­tas.

Kad cilvēki iemeta cepurē penijus, pats to neapzinādamies, es nievīgi nošņaukājos. laipni pasmaidīju, saņemot desmit centu un pieccentu monētas. Un sāku starot, ieraudzījis papīrnaudu.

Kas gan ar mani notika? Vai tiešām tik viegli bija iespējams atmest visam ar roku un paļauties uz svešinieku žēlastību?

Es iztēlojos, kā būtu, ja man nebūtu ne vecāku, ne māju, nekā sirdij dārga. Apkārt tūkstošiem svešinieku, kam nerūp mans liktenis. Man nolais­tos rokas un viss kļūtu vienaldzīgs. Tad es ieslīgtu tādā dzīvē, kad cilvēks rūpējas vienīgi par to, vai atradīs pietiekami daudz ēdiena, un uztraucas tikai par vietiņu, kur, lietus nesamērcētam, pārlaist nakti. Es sāku saprast izmisuma pilnu dzivi.

Taču es joprojām nespēju aptvert, kāpēc tik daudziem cilvēkiem tā jācieš. Dievam tas taču noteikti kaut ko nozīmē, vai ne?

Paklau, paskaties uz to skaisto dāmu kažokā! Esmu pārliecināts, ka viņa ir krietnās burās. — Iedodiet kādu grasi, kundze! Izpalīdziet man un manam brājukam!

Viņa nicīgi paskatījās uz mani.

Es parādīju mēli viņas mugurai, kas attālinājās no manis. Droši vien kažoks ir no mākslīgās ādas, turklāt tas slēpj resnuli.

Es aptvēru, kādā noskaņā ievirzījusies mana do­māšana, un izberzēju acis, un sapurināju galvu. Kaut jel drīzāk Neģēlis Džīns nāktu un mani nolaupītu, es nodomāju. Citādi laikam gan sajukšu prātā.

Viņš nenāca. Nekas nenotika veselas trīs stun­das. Biju pārsteigts, aptverdams, ka pulkstenis jau ir divi; ta bija robeža, lidz kurai pēc norunas ar Maiku un Lisu man vajadzēja kalpot par ēsmu. Tagad mums nekas cits neatliks, kā doties uz mi­sijas namu cerībā, ka brālim Filipam kaut kas nācis zināms par Džoelu. Pēc tam mums jāsteidzas atpa­kaļ uz viesnīcu, pirms Evansa.kungs un Tomsona kundze atklājuši mūsu prombūtni.

Pulkstenis divi. Tieši divdesmit četras stundas bez Džoela.

• Laika bija palicis tik maz, ka man pēkšņi šķita — manu rīkli aizžņaudz cieša stipa. Mums noteikti jāatrod Džoels!

Es pēkšņi izslējos taisni. Lidz ar izmisumu saju­tu arī dusmu uzplūdu. Si pilsēta mūs nepieveiks!

20

— Puika, vai tu patiešām gribi vēl trīs desas?

— Pie tam bagātīgi apkrautas, vecīt! Ar sieru, ketčupu, sinepēm, pat sīpoliem. Uzmet tām desām itin visu, kas tev tur ir! — Maiks smaidīdams sacī­ja. — Mans čoms liks naudu galdā. Un dod mums vēl kokakolu.

Es varēju to atļauties. Pāris ubagošanas stundās manas kabatas bija piebriedušas. Mēs pārtraucām skaitīt naudu, kad bijām tikuši līdz divdesmit dolāriem, turklāt pirms tam jau bijām samaksājuši par veselām desmit desiņām, ko notiesājām trijatā.

Nekad nebūtu ticējis, ka desiņas ir tik garšīgas!

Mēs atradāmies uz ielas pavisam netālu no mi­sijas nama. Doma par Džoelu mani bija pilnīgi pārņēmusi, tā bija tik svarīga, ka es gandrīz vai nepieskāros brokastīm. Un tad tikko ceptu desiņu smarža, kas plūda no tirgotāja ratiņiem, man atgā­dināja, ka vēders tukšs.

— Vai nepasūtīsiet kaut ko lācītim, naudas šķērdētāja kungs? — desiņu pārdevējs apvaicājās.

— Ļoti jocīgi, — es teicu; pēc stundām ilgās ubagošanas ar lācīti pie sāniem tam veltītās piezīmes man bija apnikušas lidz nāvei. — Ko tas noplukušais kaķis velk lauka no jūsu ratiņiem — vai tikai tās nav jēlas desiņas?

Virs nosvieda desiņu ņemamās knaibles un nometās uz ceļiem, lai paskatitos, kas tur ir. Pirms viņš paspēja atkal uzslieties kājās, mēs ar Maiku un Lisu, pa ceļam rīšus aprīdami desiņas, stei­dzāmies prom pa ielu uz misijas nama pusi.

Cerējām, ka brālim Filipam būs kādas ziņas. Ja ne, es nespēju iedomāties, ko darīt tālāk.

Pirmo mēs misijas namā sastapām Iailu, kurš, kā brālis Filips bija pastāstījis, šajā laikā reti devās kaut kur projām. Viņš uzmeta mums žiglu skatienu un novērsās, itin kā zinātu, ka nav jēgas mēģināt mūs pārliecināt par viņa stāsta patiesīgumu.

Ieraudzīdams Laila siko sejiņu un bārdeli, kas gandrīz pazuda braucamkrēsla dziļumos, jutu, ka mana sirds sāpēs sažņaudzas. Viņa acis bija blāvas un zods noslidzis uz krūtīm. Doma par to, kadā bezcerībā viņš vada dienas, mani beidza vai nost.

Brālis Filips, notupies istabas otrā galā, runājās ar kādu, kurš sēdēja krēslā. Viņš nebija mūs pamanījis. Es varēju izmantot šo mirkli un pieiet pie Laila.

— Lail, man ir kāds svarīgs darbs priekš jums, — es teicu, negribēdams ļaut viņam nojaust, ka man viņa žēl. — Un es jums varu maksāt tikai tik daudz.

Es iesviedu viņam klēpī visu, kas bija palicis pāri no ubaga dāvanām. Tad mēģināju atrast kādu iemeslu, kāpēc devu viņam naudu. — Man, tā teikt, būtu svarīgi, lai jūs iegaumētu katru sīkumu, ko dzirdētu par mazu puiku, kurš pazudis pirms vairākām dienām. Viņš ir mans brālis, un es gribu viņu dabūt atpakaļ. Vai ar to naudu pietiks?

Lails sāka klusītēm tarkšķēt: — Gana, gana, atliektiem galiem. Dabūsim to tavu brāli. Kā tad! Kā tad!

Kad viņš pasmaidīja varen platu smaidu, es ie­raudzīju viņa šķībos, netīros zobus, un man uzlabo­jas oma. Vismaz nebiju gluži veltīgi ubagojis.

Brālis Filips mūs ieraudzīja un sparīgi pamāja.

Mēs piesteidzamies viņam tuvāk un ieraudzījām, ka viņš bija piespiedis mitru, baltu drāniņu pie gal­vas tam mazajam vīrelim ar taukainajiem matiem, kurš mums pirmoreiz bija pavēstījis par Neģēli

Džinu Delaniju. Kad brālis Filips drānu noņēma, at­klājās, ka tā ir sarkana no asinīm!

— Kas noticis?

— Kaut kas labs un kaut kas ļauns, — brālis Filips sacīja. Vīra pierē bija liela, košsārta brūce, iešķelta pašā vidū un joprojām asiņojoša.

Brālis Filips jautāja krēslā sēdošajam: — Vai kļūst labāk?

Virs piekrītoši pamaja un saviebās aiz sāpēm.

— Man gan šķiet, ka nekā laba nav, — es no­teicu.

Vīrs savilka seju tādā kā smaidā. — Ir gan kaut kas labs, čomiņ. Es redzēju tavu brāli.

Caur manām kājām un rokām izšāvās strāva. — Ko? Jūs redzējāt Džoelu? Vai ar viņu viss kārtībā? Kur viņš ir? Vai jūs tikāt viņam klāt? Sakiet…

— Lēnām, dēls, — brālis Filips teica. — Ar tavu brāļuku viss kārtībā. Mēs vēl neesam dabūjuši viņu rokā, bet apmēram divdesmit mūsējo tur ārā viņu meklē.

Džoels bija tuvumā! Visi mūsu minējumi bijuši pareizi! Mēs nebijām velti zaudējuši laiku, pār­lūkodami šo rajonu. Mani pārņēma atvieglojuma izjūta, ko bija modinājusi jaunā cerība.

Krēslā sēdošais virs ievaidējās. — Tas notika šitā. Es eju pa ielu un ieraugu aklu ubagu. Šim uz acīm tādas apaļas, melnas brilles, un priekšā uz trotuāra nolikts balts spieķis. Tad es ieraugu to bērnu. Viņš ir piesiests pie tā ubaga. Ja es būtu akls un man vai'dzētu bērnu pie sāniem, ta' es ar' tā darītu. Nevar tak ļaut, ka bērns staigā apkārt, ja cil­vēks ir akls un nevar šo sameklēt, vai ne?

Mēs piekrītoši pamājām. Brālis Filips vieglītēm noslaucīja vīra pieri.

— Ta' man ieskrien prātā: vai tik šitais nav tas Džoels? Es gan vados tikai no tā, ko jūs stāstījāt. Man nav ne bildes, ne kauc kā cita. Ta' es eju šiem klāt. Es zinu, ka aklais mani nevar saskatīt. Es pie šiem apstājos un fiksi noprasu: "Vai tu esi Džoels?" Mazais met ar galvu. Es jau domāju, ka aplaupīt šito ubagu bus tikpat viegli kā atņemt bēbitim kon­fekti. Es nu gribu atsiet to virvi — un še tev! Nezin kā man trāpa tas spieķis! Tieši pa galvu! Precīzi? Un kā vēl! Vai jūs, puiši, pazīstot Denu Stabingu? To no Jenkiju komandas, kurš vakar rādīja pārāko sitienu? Viņš varētu pamācīties pie šitentā zeļļa, kā vajag bliezt!

Un to viņš teica tieši tad, kad Maiks vairs neīgņojās par to, ka netika uzaicināts uz beisbola klubu!

Vīrs novaidējās un turpināja stāstīt: — Klausieties tālāk! Aklais pieceļas, sagrābj mazo un aizskrien prom pa trotuāru. Es jums teikšu, viņš met cilpas kā futbolists. Pūlī iekšā un atkal ārā kā nazis cauri sviestam! Es pats sev saku: ja šitais čalis ir akls, ta' saule rit nelēks austrumos. Kamēr tieku

V

atkal kājās, šie abi jau aizlaidušies. Zvikt! 1.ejā pa trepēm. Pazemes pilsēta, vecīt! Un es zinu, ka šos vairs nesadabūšu rokā. Ieraugu, ka krekls notašķīts ar asinīm, un nāku pa taisno šurp pie brāļa Filipa.

Apjucis manīju, ka manu bikšu mugurpuses kabatā ieslīd kāda roka.

Lails bija atripinājis braucamkrēslu mums aiz muguras. Viņa mazā, putna kājai līdzīgā rociņa kaut ko bāza man kabatā.

— Tas ir tev! Tas tev! Ja būsi labs pret Lailu, Lails būs labs pret tevi. Ņem šitoī labi? Ņem vien!

Mēģināju noslēpt dusmas. — Protams, Lail. Paldies!

Uzgriezu viņam muguru. — Bet vai jūs redzējāt Džoelu? Vai viņš izskatījās labi? Vai viņš atrodas kaut kur šajā apkārtnē un mēs varēsim vinu samek­lēt?

Brālis Filips piekrītoši pamāja. — Tas tikai prasīs drusku laika.

Man bija jādomā tikai par vienu. Cik maz laika bija atlicis.

21

— Tiklīdz Rikijs bija dabūjis kādu ziņu par Džoelu, gandrīz vai nebija iespējams atvest viņu šurp, — viesnīcas istabā Maiks teica Ralfijam, pamādams ar galvu uz mani, kamēr es atslīgu krēslā. — Nekas viņu neatturēs šovakar doties atpakaļ uz Manhetenu.

— Čaļi, es iešu jums līdzi! — Ralfijs paziņoja. — Pietiek jau ar to, ka man visu dienu vajadzēja sēdēt uz vietas un gaidīt. Es gandrīz netiku galā, kad piezvanīja tavi vecāki.

— Viņi piezvanīja?!!

—Jā, — Ralfijs nopūtās. —Jums bija tik daudz jaunu ziņu par Džoelu, ka es aizmirsu pastāstīt par to. Viņi ieradīsies šeit tikai rīt. Atklājās, ka lidmašīnai ir tehniska kļūme, un viņu reiss tika atcelts. Kad viņi būs šeit, viņi gaidis, līdz policisti Džoelu atradīs, bet mūsu klase atgriezīsies Džeimsvilā.

— Policisti nemaz nespēj atrast Džoelu! Tu taču to zini!

— Vai tad man vajadzēja viņiem to pateikt? Izklausījās, ka viņi ir uztraukušies par itin visu. Es viņiem teicu, ka tev iet pavisam labi, un, to sakot, lūdzu Dievu, kaut tā būtu.

Nabaga Ralfijs! Smagākais darbs jāveic pašam jūtīgākajam no mums!

Es izlēmu, gari nedomādams. Un vēlāk ļoti priecājos par to.

— Maik, mēs ņemsim viņu līdzi.

— Bet ja nu Evansa kungs pārbauda mūsu istabu?

— Šajā gadījumā tas neko nemainītu. Mūsu rīcībā ir vienīgi šī nakts. Ja mēs atrodam Džoelu, man ir gluži vienalga, cik lielās nepatikšanās mēs iekuļamies. Ja mēs neatrodam Džoelu, mani vēl mazāk interesē tās nepatikšanas, kas gaidīs vies­nīcā.

— Taisnība gan. Un ko darīsim ar Lisu?

Es iedomājos par to, kādā vēsā mierā viņa nolik­tavā bija atradusi elektrības slēdzi, kamēr mēs ar Maiku bēgām no žurkām. Es iedomājos arī par to buču man uz vaiga. — Man šķiet, viņa jutīsies labāk, ja varēs mums palīdzēt.

Tas nu bija nokārtots.

Tovakar pulksten deviņos mēs četratā izgājām no viesnīcas pa sānu durvīm. Džoela lāčuku atstājām viesnīcā. Brālis bija projām jau trīsdesmit vienu stundu. Tās bija pašas garākās stundas manā mūžā. Es lūdzu Dievu, kaut mēs šonakt pat varē­tu aizvest Džoelu atpakaļ pie viņa lāčuka. Nebija svarigi, ka tikpat kā neizdosies pagulēt.

— Kantrimūzika, — ieejot ēstuvē, Lisa nočuk­stēja. Mūsu četrotne bija sadalījusies uz pusēm. Tā kā labāka plāna nebija, Maiks nolēma kopā ar Ralfiju pastaigāt pa metro staciju, kur es pirms tam dienā biju ubagojis. Viņi visu vēros un gaidīs tikai kādu zīmi, kas liecinātu par Džoelu, un tikmēr mēs ar Lisu apjautāsimies pēc jaunām ziņām ēstuvē un ielas misijas namā. Tā kā ēstuve bija mums pa ceļam un tonakt strādāja Hugo, nolēmām uzzināt, vai viņš nav dzirdējis ko jaunu.

Lisa ar vienu aci domīgi pašķielēja uz mūzikas automātu. — Tā izklausās pēc Keidī Longas.

— Padomā tik — to spēlē šeit, Ņujorkā! — es atbildēju. — Un atceries, ka nevajag uztraukties par Hugo.

Kad mēs tuvojāmies letei, Hugo pasmaidīja savu plato, veselīgo smaidu.

— Šī ir mana draudzene Lisa, — es teicu un no­skatījos, kā viņi sarokojas. — Divus vaniļas piena kokteiļus, lūdzu. — Pēc mūsu pirmā ēstuves ap­meklējuma biju kļuvis gudrāks. Kāpēc man vajadzē­tu pasūtīt kafiju, ja es nemaz negrasos to dzert?

— Tūliņ būs, dārgie klienti, — viņš teica. — Es dzirdēju, ka Djūks ir manījis tavu brāli.

Es pamāju ar galvu. Tātad tā sauca to mazo vīni ar taukainajiem matiem, kurš bija pavēstījis mums šo ziņu.

I-Iugo turpināja: — Es dzirdēju arī, ka viens aklais kārtīgi iekrāmējis Djūkam pa galvu. Viņš tak nemūžam to nepārdzīvos! īpaši vēl pēc tam, kad ļāva šiem aizlaisties pazemes ejā.

Kaut kas saslēdzās kopā. Pazemes eja. Ausis ieskanējās Djūka teiktais. "… Kamēr tieku atkal kājās, šie abi jau aizlaidušies. Zvikt! Lejā pa trepēm. Pazemes pilsēta, vecīt…"

Es pasitu knipi. — Pareizi gan! Viņš tiešām teica "pazemes pilsēta".

Hugo paraustija plecus.

— Taču Lails iejaucās pa vidu, un es tobrid neiedziļinājos šai jautājumā, — es teicu, cenz­damies lidz galam izdomāt kādu domu, kas pēkšņi pavīdēja man prātā.

— Lails? Braucamkrēsla lails? — Hugo jautā­ja. — Brinos, ka viņš neuzsprāga gaisā, kad Djūks pieminēja pazemi. Lails to ienīst. Viņš dievojās, ka nemūžam tur vairs neies.

Hugo atstāja mūs, lai sadabūtu piena kokteiļus. Dzirdēdams Laila vārdu, atcerējos, ka es pat nebi­ju papūlējies apskatīties, ko viņš man iebāzis kabatā. Tobrīd daudz svarīgāks bija Džoels un tas, ko Djūks par viņu stāstīja.

Es pasniedzos un izvilku no kabatas saņurcītu avīzes gabalu. Es pat nenojautu, cik atšķirīgi viss ievirzītos tad, ja šīs džinsas, kuras rīta pusē biju ieplēsis uz drāšu žoga, viesnīcā es būtu apmainījis pret citām. Tāda gadījumā avīzes izgriezums atrastos viesnīca — un Maiks un Ralfijs kopā ar Džoelu, iespējams, būtu pazuduši uz mūžu.

Hugo atnāca atpakaļ. Sūkdams piena kokteili, es lasīju avīzes izgriezumu.

BANKAS APLAUPĪTĀJS PAGAIST BEZ PĒDĀM Gangsteris paķer sev līdzi simttūkstoš dolāru.

Policisti joprojām lauza galvu, nespēdami sadzīt pēdas virām, kurš šopēc- pusdien viens pats iegāja Pirmajā Nacionālajā bankā un aukstasinīgi pavēņa pret kasieriem ieroci. Policijas ierēdņi apgalvo, ka projām no bankas vīrs devies kājām, un, pēc visa spriežot, viņš katrā ziņā tiks notverts…

— Kāpēc lails ienīst pazemi, Hugo kungs? — Lisa pieklājīgi jautāja, lai kliedētu klusumu, kas bija iestājies, kamēr es lasīju.

Hugo pašūpoja galvu. — Nabaga lails! Tas noti­ka tik sen, ka tikai daži no mums, vecajiem bukiem, to atceras. Ja tā padomā, viss ir skaidrs. Lails tagad sēž braucamkrēslā tāpēc, ka viņu notrieca metro vilciens.

Es tikai pa pusei dzirdēju, ko Hugo teica, jo doma, kas neatlaidīgi bija maisījusies man pa galvu, kļuva par spalgu trauksmes zvanu. Pazeme, metro. Atkal tas pats! Pazeme, metro. Vīrs, kuru sastapām noliktavā un kuram tika draudēts Brodvejas un Piecdesmit piektās ielas metro stacija. Tad — aklais, kurš aizbēga, aizvezdams līdzi Džoelu. Un tagad — Lails.

Taču vajadzēja būt vēl kaut kam! Kaut kam tādam, ko es par metro biju dzirdējis un kas tagad bija kļuvis loti svarīgs. Es to pilnīgi varēju sajust! Bet kas tas bija?!

Hugo papurināja galvu. — Vai zin', mēs vēl tagad to kārtīgi neaptveram. Ļaudis nokrīt no pe­rona un tiek savainoti. Diemžēl tā gadās. Taču ar Lailu tā negadijās. Viņš bija tuneli. Gāja caur tuneli. Jābūt galīgi trakam, lai līstu iekšā. Tur tad arī vil­ciens viņu notrieca. Viņš neparko nevienam neteiks, ko viņš darija tik tālu no perona.

Kāda vieta avīzes rakstiņā piesaistīja manu uzmanību, un trauksmes zvani manā galvā pārta­pa par sirēnām. Es tik cītīgi pūlējos atcerēties tos vārdus, kas visu sasaistītu kopā, ka man vajadzēja piecelties un sākt staigāt pa istabu. Hugo un Lisa noraudzījās mani.

Ko gan es agrāk tādu būtu dzirdējis, kam tik ciešs sakars ar visu šo lietu? Pēkšņi es to aptvēru. Vīrs noliktavā! Jā, jā, jā!

Es dziļi ievilku elpu. Hugo atbilde uz manu nākamo jautājumu visu izšķirs.

— Hugo! Jūs sakāt, ka tikai daži vecie buki atceras to notikumu. Jūs esat viens no tiem, vai ne?

Viņš piekrītoši palocīja galvu. Sirds man dauzījās tik stipri, ka ausīs atbalsojās dobja dunoņa.

Es paskatījos uz datumu avīzes izgriezuma stūrī.

— Vilciens viņu notrieca 1959. gadā, vai ne?

Hugo atkal palocīja galvu, un viņa acis iepletās.

— Un tas notika Brodvejas un Piecdesmit piek­tās ielas stacijā. — Es runāju lēnām un apdomīgi, jo dunoņa, kas atbalsojās manās ausis, draudēja aizsist elpu. lails bija iegājis tunelī Brodvejas un Piecdesmit piektās ielas stacijā. Un tur vilciens viņu notrieca gar zemi.

Hugo no pārsteiguma sarauca plato pieri, un tajā iegūla dziļas grumbas.

— Kā tu to visu uzzināji?

Un tad es gara acīm skaidri redzēju, kā tam vīram noliktavā aiz bailēm un bažām bija saviebusies seja, kad viņš sēdēja uz lupatu kaudzes un izteica vārdus, kas nu visu nolika savās vietās.

"… Tad viņš nolec uz metro sliedēm un dodas prom. Pēc brīža no tās puses tuvojas vilciens. Esmu cieši pārliecināts, ka ieraudzīšu viņu pieplacinātu šķērsām pāri vilciena priekšgalam. Nekā nebija! Tas zellis gluži vienkārši ir izgaisis…"

Nu viss sakrita. Avīzes rakstiņš. Lails brau­camkrēslā. Vilciens, kas neapstājās. Un Neģēlis Džins Delanijs.

Man bija bail tērēt laiku, visu izskaidrojot. Pie Hugo es vēlāk varēšu ieskriet jebkurā bridi. Džoels bija pazudis, un es zināju, kur viņš ir. Un Maikam ar Ralfiju draudēja milzīgas briesmas.

— Nav laika, Hugo! Piedodiet!

Es sagrābu Lisu aiz rokas un atrāvu viņu no piena kokteiļa glāzes. Kad uzmetu uz letes naudu, viņa aptvēra, ka es briesmīgi steidzos.

— Mums jāskrien, ko kājas nes! — Teikuma beigas Hugo vairs nevarēja sadzirdēt. Pirms biju beidzis runāt, es jau metos laukā pa durvīm. Lisa mina man uz papēžiem.

Es vēlējos, kaut pietiktu laika apstaties, lai es lisai visu varētu izskaidrot. Bet mēs neapstājāmies. Mēs drāzāmies pa trotuāru uz priekšu, joņojām tik traki, ka gandrīz izskrējām cauri misijas nama durvīm.

Pulkstenis bija pusvienpadsmit. Trīsdesmit divas ar pusi stundas, kopš Džoels pazudis. Misijas telpās jau valdīja krēsla, jo ļaudis biia noskaņojušies vakaram.

Es ieraudzīju Djūku zvilnam krēslā pie televi­zora.

Es gandrīz vai kliedzu: — Brāli Filip! Kur ir brālis Filips?

Djūks satrūkās.

— Ko? Viņš seko… — Djūks aprāvās, bet es biju pārāk uztraucies, lai pievērstu tam uzmanību. — Viņš ir izgājis. Es nezinu, kurp.

— Tad Lails! Man vajadzīgs Lails!

— Augšstāvā guļ.

—Jums viņš jāatved šurp! Tas ir svarīgāk, nekā jūs varat iedomāties!

Biju gandrīz pārliecināts, ka man ir taisnība, lails to apstiprinās. Viņš beidzot atklās to, kas man vēl nav skaidrs. Es nodrebēju, iedomājoties, kas varētu notikt, ja es nebūtu atdevis saubagoto naudu, teikdams, lai viņš palīdz sameklēt Džoelu.

Djūks redzēja manās acīs tik lielu aizrautību, ka nenināja pretī. — Jā, jā! Kā tad! Es viņu tūliņ sadabūšu rokā!

Kamēr mēs gaidījām, es soļoju šurp un turp. Lisa ar interesi mani vēroja, taču neko neteica.

— Pacieties vēl divas minūtes, Lisa! — es sacīju, atbildēdams uz jautājumu, ko pauda viņas skatiens. — Pēc divām minūtēm tu visu uzzināsi. Es lūdzu Dievu, kaut mēs neko nebūtu nokavējuši!

Es izvilku no kabatas avīzes izgriezumu un vēl­reiz to izlasīju. Ko Lails toreiz mums — Maikam un man — bija steigšus nobēris?

"… Banku aplaupītāji un tamlīdzīgi… Jā, zēni, slepena vieta. Ļoti slepena. Un jokaina. Dikti jokaina. Ļautiņi bariem vien staigā pāri. Neska­tieties!Neskatieties!… Jāzina tikai iezīme, lai taptu bagāts! Iezīme, lai taptu bagāts!"

Nu atklājas šo vārdu jēga, es sev teicu. Viņš jau neuzsauca Maikam un man, lai mēs neskatāmies, viņš negribēja, lai uz to pusi skatās tie ļaudis, kuri staigā tai vietai pāri. Un "iezīme" droši vien ir…

— Te viņš ir, mazais! Un man jāteic, viņš nav vis stāvā sajūsmā par to, ka es viņu pamodināju.

Lails ar rēpuļainām rokām izberzēja nespodrās acis un pievērsa skatienu Lisai un man.

— Es gribu parunāt ar jums par to dāvanu, ko jūs vakar iebāzāt man kabatā, — es viņam teicu. — Vai jūs gribat , lai Djūks dzird, ko mēs runājam?

Es biju uzminējis pareizi. lails aši papurināja galvu.

Djūks kaut ko neapmierināti noņurdēja, tomēr aizgāja atpakaļ uz savu vietu pie televizora.

Es jutu, ka nav labi izslieties pāri sīkam vīriņam, kurš sēž braucamkrēslā, tāpēc mēs ar lisu pievilkām tuvāk krēslus, kas stāvēja turpat pie galda, un apsēdāmies.

Es ielūkojos Lailam tieši acīs.

— Lail, es gribu, lai jūs man pastāstāt, kā iekļūt Neģēļa Džina Delanija slēptuvē.

22

Viņa acīs pazibēja šausmas, taču, kā šķita, tur pavīdēja arī atvieglojums. Ja es spriedu pareizi, ari tas bija izskaidrojams.

— Neģēlis Džins! Neģēlis Džins! Es par tādu Neģēli Džinu neko nezinu!

Es jutu, ka ar Lailu jārunā ļoti iejūtīgi.

Iespējams, ka šaušalīgās atmiņas par vilcienu, kas sadragājis viņa augumu, un gadiem ilgi glabātais noslēpums bija padarījuši viņa smadzenes nedzie­dināmi slimas.

— Neģēlis Džins nespēs jums neko izdarīt, I>ail. Vismaz ne šeit, misijas namā.

Lails atkal papurināja galvu.

— Daudziem draud briesmas, Lail. Manam brālim. Maniem draugiem. Varbūt vēl kādam. Jums ir jārunā!

Viņš papurināja galvu vēl stiprāk. Bārda šūpojās no vienas puses uz otru, skardama viņa rokas.

Kas būtu vajadzīgs, lai Lails atklātu noslēpumu? No kā viņam bija tik ļoti bail?

Pēkšņi es aptvēru, ko sacīt.

— Lail! Mēs zinām par metro staciju. Un vēl mēs zinām to, ka Neģēlis Džins nespēj jums nodarīt neko ļaunu. Un jūs neieliks cietumā par tik sen pastrādātu noziegumu.

Viņš gribēja man noticēt.

Lūzumu panāca Lisa. Viņa bija sēdējusi klusu, kaut ari no mūsu sarunas neko nesaprata. Viņa uzli­ka plaukstas uz Laila plaukstas un pamudinoši māja ar galvu. Tanī brīdī mazais vīriņš izšķīrās par runāšanu, un, šķiet, līdz ar to viņā spruka vaļā kāds aizsprosts.

— Šeit drošībā? Neģēlis Džins nenāks? Iailu neliks cietumā?

Es dziļi nopūtos. Tas bija līdzējis. — Nē, Lail. Cie­tumā sēdēs Neģēlis Džins. Un jūs būsiet varonis.

— Varonis… — I,ails apmierināti izdvesa, un tad viņa acīs pazibēja atmiņu blāzma. — Uzglūnēja man aiz stūra — tas Neģēlis Džins. Uzstūma kalna galā un tad lika paskatīties uz leju. Tas kalns bija tik stāvs!

Mazais viriņš nodrebēja. — Viņš teica, ka laidīšot mani lejā! Pataisīšot par sacīkšu mašīnu, kas drāžas pa ielu! Tad es viņam izstāstīju par slepeno vietu zem ielām.

Laila acis vīdēja neprāts, un viņš paklusu tarkšķēja: — Viņš gribēja dabūt naudu! Naudu! Visu sev!

— Simttūkstoš dolāru, — es teicu.

— Jā! Jā! Manu naudu! Bet man tak jau sen nav kāju, lai aizietu tai pakaļ! Un nav neviena, kam varē­tu uzticēties!

Lisa klusēdama klausījās mūsu sarunā, griežot galvu te uz manu pusi, te uz Lailu, te atkal uz mani, it kā viņa vērotu tenisa bumbiņu lidojam pāri tīk­lam.

Laila sejai pārslīdēja ēna. — Tad viņš piedraudē­ja: ja es vēl kādam to izstāstīšu, viņš man uzsūtīs policistus, lai mani ieliek cietumā. Braucamkrēsls Iailam taču ir visīstākais cietums!

Nu, skaidrs! Ja Neģēlis Džins zināja par paslēp­tuvi un naudu, viņam bija vajadzīgs kāds paņēmiens, ar ko piespiest Lailu klusēt. Draudi.

Taču kaut kas mani mulsināja. —Ja jūs nedrīk­stējāt nevienam par to stāstīt, kāpēc mūsu pirmajā tikšanās reizē jūs mums ar Maiku izteicāt tādu piedāvājumu? Kāpēc šopēcpusdien iebāzāt man kabatā to papīriņu?

Viņš atkal sāka tarkšķēt. Arī tad, kad nabaga vīrs runājās ar mums, viņa prāts reizēm ap­tumšojās, reizēm noskaidrojās. — Vai tu kādreiz esi iemērcis kāju aukstā ezerā? Vai kādreiz esi nostājies uz augsta tramplīna un skatījies lejā, ūdenī?

Es sapratu, ko viņš grib teikt. Cilvēks vēlas kaut ko darīt, bet pēdējā bridi viņu pieveic bailes.

Lisa vairs nespēja izturēt.

— Vai kāds no jums nevarētu paskaidrot, kas te notiek?

Šķiet, man gribējās drusku izrādīties. Galu galā man blakus bija Lisa!

— lails aplaupīja banku, — es pavēstīju. —Tas notika 1959. gadā. Viņam bija gandrīz drošs plāns, kā noslēpt pēdas. Slēptuve kādā no metro tuneļiem.

Es pasniedzu Lisai avīzes izgriezumu. Tajā bija rakstīts, kā policisti kājām dzinās pakaļ laupītājam līdz ieejai metro stacijā Brodveja un Piecdesmit piektās ielas stūri; šis teikums bija piesaistījis manu skatienu pusdienlaikā, kad Hugo mums kaut ko stāstīja. Policisti nekavējoties bija apturējuši un aizzīmogojuši visus metro vilcienus. Pēc tam viņiem vajadzēja tik vien kā pārmeklēt vagonus.

— Taču, — es teicu, — policisti kļūdījās. Viņi domāja, ka laupītājs ieskrien metro stacijā, lai ielēk­tu aizejošā vilcienā. Viņi nezināja, ka šis laupītājs grasījās skriet projām pa sliedēm un nemaz nekā­pa vilcienā.

— Un policisti viņu nenotvēra, — Lisa teica. — Tieši tas arī teikts šajā vecajā avižrakstā.

— Jā. Vai tu atceries to puisi noliktavā? Viņš teica, ka Neģēlis Džins Delanijs pagaisis sliežu ceļā. Tieši tāpat ka tas laupītājs, tikai daudzus gadus vēlāk. Tā nu nevarētu būt sagadīšanās. Te nu visi pavedieni sarit kopā.

Es pievērsos mazajam vīriņam braucamkrēslā.

— Lail, mana versija ir šāda. Jus noslēpāt naudu un nogaidījāt, līdz nākamajā naktī droši va­rēsiet atstāt tuneli. Kādu mēnesi vai divus pēc lau­pīšanas, kad policija bija zaudējusi ceribas zagli atrast, jūs atgriezāties, lai paņemtu naudu. Taču, dodoties iekšā tuneli — ja tas būtu noticis atpa­kaļceļā, pie jums būtu atrasta nauda —, jūs kaut ko saputrojāt, un vilciens notrieca jūs gar zemi. Un tad, kad jūs jau bijāt piesaistīts pie brau­camkrēsla, nebija nekādas iespējas bez citu palīdzības dabūt rokā to naudu. Kam gan jūs va­rējāt uzticēties?

Vēlāk, jo nevar taču kādu nosaukt par traku tieši viņa klātbūtnē, es Lisai teicu, ka tad, kad lails sāka zaudēt prātu, viņš droši vien neapklusdams visiem — gluži tāpat kā mums ar Maiku — klāstī­ja par to naudu. Un Neģēlis Džins Delanijs droši vien atklāja sakarību starp bankas aplaupīšanu un nelaimes gadijumu, tāpat kā to izdarīju es.

Es paliecos uz priekšu. Man vajadzēja noskaidrot pašu svarīgāko, un es nespēju to izdarīt bez laila palīdzības.

— lail, lūdzu, izstāstiet mums, ko jūs teicāt Neģēlim Džinam Delanijam. Izstāstiet mums, kur atrodas slēptuve.

Mazā vīriņa acīs parādījās sapņaina izteiksme. — Slēptuve. Mana tēva kļūda. Viņš bija inženieris.

Es pamāju ar galvu. Man sāka zust pacietība. Es gribēju tikt pie Džoela. Un arī pie Maika un Ralfija, ja Neģēlis Džins bija sagūstījis viņus Brodveja un Piecdesmit piektās ielas stacijā. Virs lietusmētelī un cepurē noteikti varēja pazīt Maiku.

Lails turpināja runāt; brīžam viņš šķita pavisam saprātīgs, brīžam atkal galīgi traks. — Galvenais inženieris! Galvenais inženieris!

Nākamās divdesmit minūtes vilkās neizturami gausi. Lails tarkšķot un šņākuļojot ņēmās šķetināt garu jo garu stāstu, kamēr mēs sēdējām, degdami nepacietībā doties pie Džoela. Bet lails nerimās, pirms mums viss netapa skaidrs.

Cik es varēju noprast, Laila tēvs bija 1903. gadā projektētā metro galvenais inženieris. Brodveja un Piecdesmit piektās ielas stacijā viņš pieļāva nelielu kļūdu, kuras dēļ viņam gandrīz nācās zaudēt dar­bu un savu labo slavu. Tanī vietā, kur sliežu ceļš pagriežas, viņa rasējumā viens burts bija drusku izplūdis. Sliedēm vajadzēja par pieciem grādiem novirzīties uz rietumiem. Burts "R", kas apzīmēja rietumus, gandrīz izskatījās pēc "A", kas apzīmēja austrumus. Inženierim, kurš pats orientējās plānā kā savā kabatā, neienāca prātā skaidrāk iezīmēt, ka sliedes jānovirza uz rietumiem. Tāda doma šķita muļķīga, tāpēc viņš nemaz nepapūlējās to pieminēt.

Laila tēvam uz četrām dienām bija jāpamet darbs, lai varētu būt pie savas sievas, kad dzima Lails. Kad inženieris atgriezās darbā, viņš ar šausmām atklāja, ka darba vaditajs un strādnieki veselas četras dienas tuneli rakuši nepareizā virzienā! Viņi bija nepareizi izlasijuši to vienu bur­tu rasējumā, un tunelis tika novirzits piecus grā­dus uz austrumiem, nevis uz rietumiem.

lai neizpostītu savu karjeru, inženieris tūlīt pat deva rīkojumu strādniekiem sākt darbu no tās vie­tas, nekuras tunelim vajadzēja pagriezties uz rietu­miem. Inženieris saviem padotajiem iestāstīja, ka īsais tunelis, ko viņi bija būvējuši četras dienas, ir daļa no ventilācijas sistēmas un tam jāpalidz apgā­dāt pasažierus ar svaigu gaisu. Laila tēvs projektē­ja īpašu ventilācijas eju — tai bija jānoslēpj viņa kļūda, lai darbiniekiem nerastos ne mazākās aizdo­mas. Tad viņš pārrakstīja visas būvdarbu atskaites, un neviens nekad par šo kļūdu neuzzināja.

Inženieris glabāja šo noslēpumu gandrīz līdz nāves dienai. īsi pirms tās viņš visu izstāstīja savam dēlam, atvieglodams sirdi un attīrīdams sirdsap­ziņu. Lailam dzīvē nepavisam neveicās; un viņš ie­slīga tādā izmisumā, ka izplānoja bankas aplaupī­šanu, cerēdams izmantot lielisko iespēju un aizbēgt metro tunelī.

Atmiņas par šo notikumu Lailu noveda līdz histēriskai tarkšķēšanai. — Un vilciens mani gan­drīz nogalināja! Tas bija man par sodu. Es devos pēc naudas, un, pirms biju sasniedzis ventilācijas eju, nāca vilciens!

— Lail, — es lūdzoši sacīju. — Pa kurieni var tikt iekšā tajā ejā?

Viņš ar neizpratni palūkojās uz mani. — Tur, kur sliedes pagriežas uz rietumiem. Vai tad tu neklausījies? Tas austrumu tunelis, nu, tas nepareizais, ir otrā pusē. Jāpagriežas sāniski, lai varētu ielist iekšā. Maz laika, maz vietas — jāpaspēj, pirms nāk vilciens!

Tas bija tas, ko man vajadzēja uzzināt. Beidzot! Mums bija jātiek projām.

— Paldies, Lail! — Es pakratīju viņa roku. — Liels paldies!

Es piecēlos, un Lisa piecēlās lidz ar mani. Pirms es pagriezos, lai mestos skriešus, Lisa satvēra manu roku.

— Vai tev nevajadzētu atstāt zīmiti brālim Filipam?

Es iesitu sev pa pieri. — Protams!

— Un vai tu negribi pajautāt par naudu? Ja to atdotu atpakaļ, varbūt Lails atgūtu labo slavu.

Es muļķigi pasmaidīju. — Kā tad!

Es pagriezos, lai lailam to pajautātu, bet bija jau par vēlu. Lisas vārdu iespaidā viņš tarkšķēja bez mitas. Mēs līdzjūtīgi noraudzījāmies uz smagi piemeklēto vīni.

Beidzot viņš aprima un noslaucija no lūpām siekalas, kas pilēja bārdā.

— Nauda! Nauda! Tas ir pats ļaunākais no visa! Es taču nespēju to vietu atklāt Neģēlim Džinam Delanijam, kaut arī pats to gribētu!

— Ko!!! — es iesaucos.

— Jā! Jā! — Saprātīgais skatiens atkal aizmiglo- jās. — Vai jūs nesaprotat? Es taču to neatceros! — Viņš sāka vāvuļot vēl atbaidošāk: — Es to neatceros!

23

Man tik ļoti gribējās skriet projām, ka iesāpējās kājas. Es zināju, kur ir Džoels!

Roka nespēja rakstīt pietiekami ātri, kad es uzšņāpu zīmiti brālim Filipam. Es to salocīju un iedevu Djūkam.

— Ja brālis Filips pārradīsies pirms mums, vai jūs, lūdzu, nenodotu viņam šo te?

Djūks sacija: — Bet viņš… —Tad apklusa un piekrītoši palocīja galvu. Divreiz vienā vakarā viņš aprāvās teikuma vidū. Man nu gan būtu vajadzējis rasties aizdomām. Bet es taču steidzos.

Es gribēju Djūkam pateikties par to, ka viņš, nebaidoties riskēt, palīdz mums meklēt Džoelu, taču laika vairs nebija nemaz. Tiklīdz viņš paņēma no manas plaukstas zīmīti, es apsviedos apkārt un metos uz durvīm, kur mani gaidīja Lisa.

Mēs drāzāmies projām pa ietvi un neapstājoties paskrējām garām veseliem astoņiem kvartāliem, līdz nonācām Brodveja un Piecdesmit piektās ielas metro stacijā. Mēs nebildām ne vārda, pirms nebijām nostājušies uz slīdošajām kāpnēm, kas nesa lejup.

Lisa izdvesa: — Ko darīsim tagad?

— Tagad mēs… Tagad mēs… — Es aprāvos. Tik tālu nebiju aizdomājies. Es ari nebiju padomājis par draudošajām briesmām un, ieraudzījis tuvumā stacijas peronu, aptvēru, ka nepavisam nebūs viegli doties iekšā tunelī.

— Mēs sameklēsim Maiku un Ralfiju, — kad jau bijām gandrīz nobraukuši lejā, es sacīju. —Tad vienam no mums būs jādodas iekšā tunelī un jāiekļūst ventilācijas ejā. Ja tur būs Džoels, mēs izsauksim policiju.

Perons vēl bija ļaužu pilns. Mēs negribējām pievērst sev uzmanību, tāpēc meklējām piesardzīgi un lēni. Pēc piecām minūtēm mums šķita, ka ir pamats pašām ļaunākajām aizdomām. Arī Maiks un Ralfijs bija pazuduši!

— Man negribas to darīt, — es teicu, — bet kādam ir jādodas iekšā tunelī — un tā jau nu nebūsi tu, kas to darīs!

Lisas acis iekvēlojās. — Tāpēc, ka es esmu meitene? Es arī varu to paveikt.

— Nē. Tāpēc, ka viņš ir mans brālis.

Šis strids lika mums aptvert, cik nopietnā situā­cijā esam nokļuvuši. Klusēdami caur ļaužu pūli devāmies uz pašu perona galu.

Es biju brinījies par to, kā gan Neģēlis Džins nepamanīts tik bieži varēja nokāpt uz sliedēm un atkal tikt atpakaļ uz perona. Nu es sapratu. Pār pe­rona pēdējo posmu pirms tuneļa sākuma tumšu ēnu meta liels pīlārs.

Mēs ar Lisu iegājām tumšajā ēnā.

— Spocīgi! — viņa pačukstēja.

— Vismaz te ir trepes, pa kurām var nokāpt uz sliedēm, — es teicu. — Droši vien tās domātas strādniekiem.

No tuneļa dzīlēm, kļūdami aizvien spožāki, tuvo­jās prožektoru gaismas kūļi. Tūlīt pat mēs sajūtām vēju, ko radīja vilciens, pilnā sparā grūzdams sev pa priekšu gaisu. Pakāpāmies atpakaļ, un pus­minūti vēlāk vilciens — vūūūūūūūūū! — aizdūca garām un strauji apstājās pie perona gabaliņu tālāk.

Lisa drebēja.

— Viss būs labi, — es apgalvoju.

— Nē. Es kaut ko ieraudzīju. Paskaties!

Pie dzelzs kāpņu raupjās malas bija pieķēries koši raibs drēbes gabaliņš. Es to tūlīt pazinu. Maika krekls! Viņa kreklam bija noplēsta stērbele! Kāds Maiku bija aizvedis pa šo ceļu!

Es sapratu, ka zaudēšu dūšu, ja sākšu par to domāt.

— Lisa, kamēr es te šorīt ubagoju, es ievēroju vilcienu pienākšanas laikus. Nākamais piebrauks pēc divām minūtēm. Ggjdi tepat! Ja pēc divdesmit minūtēm neesmu atpakaļ, dodies pēc palīdzības!

Es nolecu uz sliedem, pirms viņa paspēja iebilst

un pirms es pats paspēju pārdomāt.

* * *

Tunelī oda pēc vecas mašīneļļas. Ik pēc divdesmit pēdām tik tikko spīdēja blāvas spuldzes metāla sieta apvalkos. Kamēr es steidzos pa sliedēm uz priekšu, man uz galvas pilēja ūdens. Cik laika vēl atlicis? Kur ir tas tuneļa pa­grieziens?

Skriedams es pamanīju tālumā paklusu dunam vilcienus. Ne jau nu šādā veidā es biju domājis Manhetenā izklaidēties…

Beidzot es ieraudzīju to vietu, kur blāvo gais­mu rinda novirzījās sānis. Tuneļa pagrieziens! Man vajadzēja atrast vienīgi…

Sejā ietriecās vēja brāzma! Vilciens! Sliedes sāka drebēt. Metos skriet vēl ātrāk, joprojām ne­zinādams, kur meklēt ventilācijas eju. Vējš pārta­pa par viesuli, taču tuneļa malā nekas vēl neliecinā­ja, ka tur būtu kāda vieta, kur paslēpties.

Vai es varētu pagriezties un skriet atpakaļ? Vai vēl bija pietiekami daudz laika?

Atbilde pēkšņi bija redzama uz tuneļa sienas. Pār to jau pārslīdēja vilciena prožektora stari! Man nebija citas iespējas — vajadzēja atrast ventilācijas eju kaut kur priekšā!

Viesuļa šalkoņa pārauga rēkoņā, un gaismas atblāzma pārtapa īstā spožumā. Nu bija pietiekami gaišs, lai varētu ieraudzit! Ventilācijas eja noteikti atradās…

Es to pamanīju! Priekšā pa labi, tieši tur, kur Lails bija teicis. Vilciena prožektoru gaismā es redzēju tumšu, pēdu platu spraugu diezgan gara cilvēka augstumā; vietas bija tikai tik daudz, lai sāniski varētu ieslīdēt iekšā.

Prožektoru gaismas kūļi triecās man virsū, apžilbinot acis, un es joprojām skrēju uz priekšu, brīžam smagi atsizdamies pret sienu, cerēdams tūlīt, tūlīt pa spraugu ievelties ventilā­cijas ejā.

Kad man jau šķita, ka vairs nav itin nekā — ne cerību, ne gaisa plaušās, ne mazākās atstarpes starp mani un rēcošo briesmoni, kas drāzās man virsū, es kritu. Es cauri tuneļa sienai iekritu drošā vietā, un rēcošais viesulis aizjoņoja man garām.

Es atrados pilnīgā tumsā. Kādu laiciņu nosēdēju, vienkārši elpodams, pateikdamies Dievam un baidīdamies no tā, kas vēl būs. Vai Neģēlis Džins Delanijs mani jau gaidīja?

Kad kājas atguva spēku, centos sataustīt, kas man ir apkārt. Aiz muguras bija metro sliedes. Abās pusēs — vēss metāls. Priekšā — tumsa un tukša telpa.

Ieejai ventilācijas ejā bija burta "U" forma. Vispirms bija jāpasper solis uz priekšu, tad jāpa­griežas pa kreisi un jānoiet divi soļi, pēc tam jāpa­griežas pa labi un atkal jāpasper solis un tad vēl­reiz jāpagriežas pa labi. Es to visu pārbaudīju pats uz savas ādas — apdauzīdams degungalu un nobrāzdams pirkstu kauliņus.

Ja tur būtu Neģēlis Džins Delanijs, viņš pavisam viegli varētu mani noķert. Tikai tik daudz es paspēju nodomāt, pirms kritu vēlreiz — ar galvu uz leju Neģēļa Džina slēptuvē.

Gulēdams zemē, es varēju saskatīt vienīgi kājas.

Pieslējos augšā un ieskatījos tieši acis tumšajai, melnmatainajai meitenei, kura tajā dienā pie nolik­tavas man bija uzsaukusi, lai es pagaidu.

Viņa neko neteica.

Viņa nespēja parunāt.

Mute viņai bija cieši aizlīmēta ar limlenti.

24

Tiklidz manas acis bija apradušas ar tumsu, es pamaniju, ka mēs neesam divi vien.

Meitene sēdēja manā priekšā uz veca koka krēsla. Viņai aiz muguras gāzes laternu gaismā varēja redzēt, ka tunelis ir vilciena platumā un tā sienas un grīdu klāj netīrumu kārta. Tunelis stiepās kādu gabalu uz priekšu, un tad to aizsedza pie griestiem piekārts audekla gabals, kas veidoja tādu kā sienu. Visos virzienos krustām šķērsām bija no­stiprināti balsta koki. Visa tuneļa garumā pa grīdu stiepās ūdens caurule, kas bija tik resna, ka uz tās varēja sēdēt; par to es varēju pārliecināties pats savām acīm, jo visas vietas uz ūdens caurules jau bija aizņemtas.

Redzēdami mani iestreipuļojam iekšā, sēdētāji nesāka aplaudēt. Ikviens bija rūpīgi sasaistīts — rokas kopā aiz muguras, kājas kopā, uz mutes, tāpat kā tumšajai meitenei, plats līmlentes gabals.

Pēc sporta krekliņiem un zirgastēm es pazinu, ka tie ir ielu bandas locekli.

Bailes ātri vien pagaisa. Sasaistīti viņi taču nespēja man neko nodarīt, un daudz vairāk par viņiem mani interesēja brālis.

Es tik ārprātīgi gribēju atrast Džoelu, kurš tagad taču bija pavisam tuvu, ka mani sagrāba izmisums.

Pirms cilvēks kliedz, viņš dziļi plaušās ātri ievelk elpu. Es priecājos, ka melnīgsnējā meitene bija tik vērīga, ka to zināja.

Es ievilku tik daudz gaisa, ka mans sauciens pēc brāļa atbalsotos visā pilsētā, un meitenes acis šausmās iepletās.

— Mmmmmmffffff! — viņa kā traka purināja galvu. — Mmmmfffff!

Es aprāvos, pirms kliedziens bija izskanējis.

— Kas ir? — es klusām pajautāju.

Viņa drudžaini ar galvu norādīja uz audekla sienas pusi. — Mmmmffff!

Uzliku plaukstu meitenei uz pieres un pavilku līmlenti nost no mutes, gatavs kuru katru brīdi to atkal cieši piespiest, ja viņa mēģinās darīt kaut ko dīvainu.

Man vajadzēja lenti vilkt trīs reizes, līdz tā pade­vās.

Meitene kampa gaisu.

— Klusu! — aizsmakušā balsī viņa brīdināja.

— Viņi ir aiz audekla sienas!

— Banda?

Viņa nicīgi nospļāvās. — Astoņi gabali. Visi šausmīgi vīri. — Izklausījās, ka viņa runā ar spāniešu akcentu. Viņa čukstus ierunājās atkal:

— Kopā ar taviem draugiem. Un tavu brāli. — Viņa ievilka elpu. — Un ar manu brāli.

Viņas brāli?

Meitene steigšus stāstīja: — Viņi spriež, ko ar mums iesākt. Mēs varam cerēt vienīgi uz tavu palīdzību. Pēc tam palīdzēsim tev.

— Mēs? — Es norādīju uz ielu bandu.

— Tie ir vecākie brāļi un draugi no mūsu kvar­tāla. Mēs nedēļām ilgi esam gaidījuši šādu bridi.

Vai es drīkstēju viņai uzticēties?

Viņa vēroja, ka manā sejā atspoguļojas gan šaubas, gan ticība, un viņas brūnajās acis sakāpa asaras.

Es vēlreiz palūkojos apkārt. Dažreiz cilvēkam gadās pilnigas apskaidrības bridis. Viss apstājas, un prāts kļūst tik ass kā žilete. Šoreiz tāds bridis bija man.

Es nospriedu, ka viņa nemelo. Sirds dziļumos es to apjautu, un tieši tāpat es pēkšņi aptvēru, ka varu uzvarēt tikai vienā veidā, man nekavējoties jārikojas, un es nedrīkstu kavēties, apsverot rīcības plānu. Varbūt man vajadzēja pagriezties un mesties laukā no tuneļa, un pasaukt policistus. Taču es domāju vienigi par Džoelu. Es gribēju viņu dabūt atpakaļ tani pašā bridi, un es neuzdrošinājos doties projām no tās vietas.

Es neatsēju meiteni no krēsla.

— Rikinj! — viņa lūdzoši čukstēja.

Nelikos zinis par viņu un steigšus aizlavijos lidz stieples ritulim, ko biju pamanījis guļam zemē pie kāda balsta koka.

Stieples vienu galu es aptinu ap kādu balsta koku, kas atradās pie tuneļa sienas vistuvāk audekla aizkaram.

— Sīkais! — Es satrūkos. Tad drusku nomie­rinājos. Dobjais uzrūciens, kas atskanēja aizkara otrā pusē, nebija domāts man. — Atzisties, kādēļ tu klīdi riņķī pa metro staciju, vai ari tavam maza­jam draudziņam klāsies plāni!

Atskanēja aprauts sāpju kliedziens. Džoels! Man asinis sāka vārities aiz dusmām, un es ar lielām pūlēm valdijos, lai nemestos cauri audekla sienai.

Es nenogaidīju, līdz saklausīšu atbildi. Stiepli es biju stingri nostiprinājis pie balsta koka un nu aši devos pie tā ielu bandas locekļa, kurš sēdēja vistuvāk.

Starp ūdens cauruli un sienu bija pietiekami daudz vietas, lai es spētu piekļūt gūsteknim un sāk­tu raisīt vaļā viņa sasaistītās rokas.

— Kad būsi brīvs, — es iečukstēju viņam ausī, — atstāj apsēju uz mutes! Turi rokas aiz muguras un kājas kopā! Saprati?! Nekusties! Ja tie nelieši atgriežas, pirms jūs visi esat atsvabināti, viņi nedrīkst manīt, ka daži no jums ir atbrīvoti.

Kamēr es raustīju auklu, ar ko bija sasietas gūstekņa rokas, viņš ar galvas mājienu norādīja uz leju un uz sāniem. Es tūlit sapratu. No viņa bikšu kabatas rēgojās laukā naža spals!

Džeimsvilā kabatas naži parasti kalpo koka griešanai, tur tie nav prestiža lieta. Man nebija ne jausmas, kā lai dabū laukā naža asmeni, un tad, kad piespiedu podziņu, asmens izlēca ārā un savainoja man trīs pirkstus.

Vēlāk, es pats sev teicu, pirkstus var ārstēt ari vēlāk, toties savus brāļus nav iespējams viegli un ātri nomainīt pret citiem!

Naža asmens bija ellīgi ass, un tas vienā mirkli pārgrieza auklu, ar ko bija sasaistītas rokas. Tūlīt pat es atbrīvoju arī gūstekņa kājas. — Atceries, ka tu nedrīksti kustēties!

Viņš palika sēžam kā sastindzis. Virzīdamies uz priekšu gar gūstekņu rindu, es atkārtoju tos pašus norādījumus.

Vēl jāatbrīvo četri…

Es izdzirdu vēl vienu aprautu sāpju kliedzienu.

Tad — Maika brēcienu: — Man vairāk jums nav ko teikt! Lieciet viņu mierā!

Tad, aiz ūdens caurules zemei pieplacis, es sastingu uz vietas.

Pa audekla aizkarā ierīkotu atveri mūsu pusē bija iznācis kāds vīrs.

25

Vīrs bija garš, viņam bija īsi apgriezti pelēk- blondi mati un līks deguns. Es nodrebēju, redzē­dams, cik ļaunu skatienu viņš pārlaiž ielu bandas locekļiem, kuri rindā sēdēja uz caurules.

Vai kādam neizturēs nervi un tas metīsies pro­jām kā trusis pļavā?

Es aizturēju elpu. Neviens pat nepakustējās.

— Tizleņi, — vīrs norūca, tad ātri devās pie audekla sienas un iespraucās atpakaļ.

Mēs dzirdējām, kā viņš aizkara otrā pusē uzrunā vīrus, kurus mēs neredzējām: — Sagata­vojieties kustēt projām! Tūlīt pat! Mums jāiz­klīst.

— Ko darīsim ar tiem bērneļiem? — Jautājumu tik tikko varēja sadzirdēt.

— Lai viņi paliek sasieti. Atstāsim tepat. Ja kāds šos atradīs, labi. Mēs tad būsim gabalā. Ja neviens neatradīs, ļoti žēl. Nebūs mūsu vaina, ja šie nomirs badā. — Pēc īsa klusuma brīža viņš pavēlēja: — Jūs abi nāksiet man līdzi!

Viņš grasījās atgriezties pie mums! Bija pienā­cis laiks rīkoties!

Es ieliku nazi plaukstā tam gūsteknim, kura rokas biju atbrivojis. — Pabeidz tu pats! — es viņam pačukstēju, ar zimēm rādīdams, lai katrs paliek savā vietā.

Tad es aizjozu lidz audekla aizkaram.

Es sameklēju to stieples galu, ko biju atstājis guļam zemē, un aptinu ap isu nūjiņu. Apsēdos aiz ūdens caurules, atbalstīju muguru pret sienu un ar abām kājām stingri atspiedos pret cauruli. Cieši satvēru nūjiņu pie abiem galiem un sāku gaidīt.

Stieple, kas bija nostiprināta nūjiņas vidū, stiepās līdz balsta kokam gluži tāpat, kā virve stiep­jas no turekļa ūdensslēpotāja rokās līdz laivai. Es ļāvu, lai stieple brivi nokarājas.

Pats nesaprotu, kā man tāds plāns bija iešāvies prātā. Tajā bridi, kad saspringti domāju, ko darīt, ieraudzīju stiepli, ieraudzīju audekla aizkara tuvumā balsta koku — un man galvā pēkšņi pa­zibēja vienīgais iespējamais risinājums. Atbrīvo ban­das locekļus! Izmanto stiepli, lai uzveiktu Neģēli Džinu!

Pēc tam mans ķermenis sāka darboties mehāniski, tas kustējās ātri un bez panikas, kaut ari es jutu briesmīgas bailes. Tīrā laime — domāšanai neatlika laika.

Divi čaļi, kas sēdēja uz caurules man vistuvāk, skatijās apkārt galīgi apjukuši.

— Paķeriet kādu līmlentes rulli! — es viņiem pačukstēju. Zemē mētājās daudzi ruļļi. Acīmredzot Neģēlis Džins itin bieži te turēja gūstekņus. — Drīz būs jūsu kārta rīkoties!

Audekla aizkars sašūpojās, un Neģēlis Džins iznāca mūsu pusē un steidzās uz galveno tuneli.

Kad viņš bija sasniedzis to vietu, kur zemē gulē­ja stieple, es to stipri pavilku.

Tankš!

Stieple trāpīja vīram drusku virs potītēm. Viņš gāzās uz priekšu, aiz pārsteiguma ne iekliegties nejaudādams. Tajā pašā brīdī, kad viņš pieze­mējās, trīs čaļi, kas bija sēdējuši uz caurules, uz­metās viņam uz muguras. Viņi aptina ar līmlenti Džīna galvu, lai aizspiestu ciet muti, sasēja viņam rokas un kājas un tad aizvilka viņu aiz ūdens cau­rules.

Izdevās!

Bet cik daudz vīru vēl atradās aiz aizkara? Vai mēs varējām būt droši, ka viņi visi cits aiz cita iznāks laukā? Es šaubījos par to.

Man vajadzēja panākt, lai viņi visi reizē tūlīt izskrietu ārā.

Mani atkal pārņēma iedvesma!

— Uzmanību! — es nošņācos, brīdinādams uz caurules sēdošos.

Tad sāku kliegt. Es kliedzu labi, un es kliedzu skaļi.

— Naudu! Bankas naudu! Lieniet laukā ar visu bankas naudu!

Pēc brīža viņi cits aiz cita metās laukā pa atvēru­mu audekla sienā kā žurkas, kas bēg no uguns.

Trīs, divi, viens… žvikt!

Stieple šķērsām pāri telpai bija novilkta stingri un pamatīgi, un vīri, kas iznira no audekla aizsega, gāzās zemē kā ķegļu pudeles. Spalgi iekaukdamies, ielu bandas locekļi metās lejā no ūdens caurules.

Cīņa bija īsa un nevienlīdzīga. Četrpadsmit spēcīgi, apņēmīgi un ļoti saniknoti ielu bandas bērni metās virsū astoņiem aiz pārsteiguma apstulbušiem ubagiem, kuri cits pār citu bija sakrituši kaudzē.

Es nenogaidīju cīņas beigas. Džoels atradās tur, aiz audekla sienas! Vai ar viņu viss bija kārtībā?

Es nekad nespētu iedomāties, ka ieraudzīšu tādu ainu, kāda atklājas manam skatienam, kad paraudzījos aiz aizkara. Kāds pusducis puišeļu un meitenīšu, kuri nebija lielāki par Džoelu, sēdēja uz paklājiņiem, kas bija nomesti uz gridas, un bēdīgām acīm skatījās man pretī. Maiks bija pie­siets pie krēsla, arī Ralfijs bija sasaistīts — viņš sēdēja zemē aiz Maika. Un Džoels, tupēdams uz paklājiņa Maikam blakus, man uzsmaidīja, kaut ari uz viņa rokas bija redzamas spilgti sarkanas zīmes, ko bija atstājis naža asmens, kad nelieši to grūda klāt Džoelam, lai piespiestu Maiku runāt.