Ņujorkas pazemes noslēpums

Jāpaiet laikam, ilgam laikam, līdz es aizmirsīšu, kā man krūtīs dauzījās sirds, kad ieraudzīju Džoela seju.

— Viss ir garām, Džoel, — es sacīju. — Tagad tu esi drošībā.

Viņš piecēlās un nožāvājās. — Braucam mājās?

Es pamāju ar galvu, gandrīz nespēdams paelpot, — atvieglojums, kas mani bija pārņēmis, kad es viņu ieraudzīju, bija pārlieku stiprs.

Viņš vēlreiz nožāvājās. — Kur ir lāčuks?

Viņš žāvājās? Itin kā piedalītos piknikā!

Mani galīgā izmisumā bija dzinusi doma par to, ka Džoelam ik mirklis aizrit šausmīgās bailēs, ka viņa asaru pilnās acis nopēta katru cilvēku pūlī, meklējot manu seju. Un te nu viņš stāvēja, žāvā­damies un staipīdamies, itin kā nupat būtu pamodies no miega!

— Vai tu saproti, Džoel? Tu esi drošībā. Ļaunie vīri ir projām!

Šie vārdi viņam nelika pārtraukt tiksmīgo staipīšanos ne uz mirkli.

Vēlreiz mēģināju izvilkt no viņa kaut vai drusciņ pateicības. Muļķa puika!

— Klau! Ņujorkas centrā tevi nolaupīja ļauni vīri. Vai tu nemaz nenobijies? Ne mirkli? — Es izbrīnīts lūkojos uz viņu.

— Bail nebija, — viņš paraustīja plecus. — Zināju, ka tu atnāksi man pakaļ.

Viņš aizsoļoja man garām, pa atvērumu audekla sienā paskatījās laukā un pār plecu jautāja: — Vai lāčuks ir tepat tuvumā?

Vai kādam varētu ienākt prātā, ka tāda pilnīga un galīga uzticēšanās var cilvēku sarau­dināt?

Maiks bija tik smalkjūtīgs, ka izlikās neko nemanām, kaut arī aizdomīgas lāses sacēla putek­ļus viņam pie kājām, kamēr es atsvabināju viņu no pinekļiem. Un Ralfijs nekad nelūdza, lai es atdodu viņa kabatlakatiņu.

26

Kad mēs ar Maiku un Ralfiju izvedām visus bēr­nus cauri audekla aizkaram, asam pēdas manā sejā tikpat kā nebija manāmas.

Melnīgsnējā meitene, mūs visus ieraudzījusi, iekliedzās aiz prieka. Viņa metās mums preti un abām rokām sakampa kādu siko.

— Paskāl! — viņa nopūtās. — Kā mums tevis pietrūka! Ai, ka mums tevis pietrūka!

Vismaz viņas brālitis izskatījās pārsteigts un laimīgs.

Tad meitene nolaida viņu zemē.

Ubagi bija kārtīgi sasieti un atbalstīti pret sienu. Viņus sargāja četrpadsmit ielu bandas kaujinieki, kuri sāka smaidīt, kad ieraudzīja melnīgsnējo mei­teni un viņas brāli.

— Rikī i ij, milzīgs paldies! — viņa teica. — Es, Imalda Vaskesa, pateicos visas mūsu ģimenes vārdā.

Viņa bija gandrīz tikpat gara kā es. Tas bija labi redzams tad, kad viņa mani apkampa un nobučoja uz vaiga. Bučošanās nu gan ir viens kaitīgs iera­dums!

— Ak, mums visu laiku jānoņemas ar šādām lietam, — kad viņa palaida mani vajā, es teicu. Glītu meiteņu sabiedribā jāizturas aukstasinīgi. Tas ir viens no likumiem, vai ne?

Imalda ieķiķinājās. — Kā tad! Tāpēc tu un tavs draugs, atrazdamies Centrālā parka vidū, bijāt saķērušies rokās ar spēju lācīti…

Pie joda! Man bija piemirsies, ka aiz krūmiem taču bija slēpusies viņa!

Tad es atcerējos, ka man tik daudz kas nav skaidrs.

— Kā tas var but, ka jūs visi bijāt šeit, kad es te ierados?

— Mani notvēra tad, kad es izsekoju abus tavus draugus. Mani brāļi mēģināja mani atbrīvot, taču tas velns, — viņa norādīja uz vīru ar līko degunu un aiz niknuma sasarkušo seju, — pielika man pie rīkles nazi un pavēlēja brāļiem, lai tie viņam klusi seko, citādi būšot slikti. Kad sasniedzām perona tumšo daļu, viņš mūs visus saskaitīja. Viņš pieko­dināja: ja kaut viens vina prombūtnes laikā aizbēgšot, viņu visu rokas būšot slacītas ar manām asinīm. Tad viņš vispirms atveda šurp mani un pēc tam starp vilcienu reisiem ari visus pārējos. Vai tad kāds varēja nepakļausit?

Nu es uzzināju patiesību. Tā bija briesmīga!

— Tātad tu nemaz nedzinies mums pakaļ, vai ne?

— Nedzinos vis. Ēstuvē dzirdēju jūs runājam par pazudušu brāli. Es nodomāju: ja jūs atrastu savu, es varētu atrast savējo. Es nekļūdījos, — Imalda pasmaidīja.

— Kāpēc tu mums to nepateici? Izpaliktu daudzi pārpratumi.

— Es taču mēģināju. Bet jūs visu laiku bēgāt projām. Vispirms jau parkā. Pēc tam ari pie nolik­tavas.

Es nošņācos. — Tie ļaudis, ar kuriem tu turies kopā, neiedveš drosmi ielaisties sarunās.

Džoels pie kāda balsta koka grābstījās pa zemi. Viņš spēja padarīt mani traku! — Džoel, tu tak zini — mammai nepatīk, ka tu spēlējies netīrumos. — It kā viņa rokas jau nebūtu pietiekami no smērētas!

— Tie ļaudis? — Imalda iesmējās. — Tu domā — mani brāļi un viņu draugi?

— Es nepavisam negribu viņus aizvainot, — es aši noteicu. Palūkojos uz kaujinieciski noskaņota­jiem bandas locekļiem un jutos pateicīgs Dievam, ka viņi ir manā pusē. Viņi man uzsmaidīja.

Es turpināju: — Jā. Un tas zellis.

Pēkšņi es attapos. Lietusmēteli ģērbtais virs! Es norādiju uz viru ar īsi apgrieztajiem pelēkblonda- jiem matiem un liko degunu. — Vai tas nav Neģēlis Džins Delanijs?

Imalda palocija galvu, un viņas seja pauda apmulsumu.

— Kāpēc tu ar viņu pastaigājies? — es jautāju.

— Es to nedarīju! — viņa atbildēja. — Kā tev kaut kas tāds varēja ienākt prātā?

— Bet parkā viņš taču metās mums virsū, tik­līdz notvērām tevi, kad biji paslēpusies aiz krūma! Un viņš stāvēja noliktavas durvis, kamēr tu dzinies mums pakaļ līdz žogam. Es to nespēju saprast!

Šis jautājums mani kaitināja, un Džoela izrīcības sagādāja man iespēju izlaist tvaiku. — Džoel! — es viņam uzkliedzu. — Vai tu varētu kādu bridi nelīst tais netīrumos! Mēs taču neatrodamies mājās!

Imalda vēl vairāk sarauca pieri, un tad viņas seja noskaidrojās. — Ā! Tas vīrs! Tas jau nebija Neģēlis Džins Delanijs. Tas bija…

Viņa aprāvās. — Es tev nedrīkstu atklāt viņa vārdu, — meitene sacīja. — Es apsolīju to turēt noslēpumā un pretī saņēmu palīdzību.

— Kaut kādi murgi! Kas tā par palīdzību? — Es atcerējos vēl kaut ko. — Kā tu uzzināji manu vārdu?

— Arī to es tev nedrīkstu teikt.

— Džoel! — Es gandriz auroju, jo šis sajukums mani bija briesmīgi nokaitinājis. — Ja tu nelielīsi ārā no tiem netīrumiem, es nožņaugšu tavu lāci! — Ak kungs, un pirms stundas es būtu atde­vis brālītim visu savu komiksu grāmatu kolekciju, lai tikai redzētu viņa seju!

Pirms es paspēju vēl ko teikt, pie ieejas ven­tilācijas ejā bija dzirdams būkšķis. Kāds nāca šurp!

Es varēju saskatīt vienīgi lietusmēteli un cepuri. Nācēja seja palika ēnā. Jaunām briesmām draudot, nevienš tomēr nepakustējās, pat ielu bandas puiši ne!

Vai mums ar Maiku un Ralfiju jārikojas vieniem pašiem?

— Maik! Ralfij! Uz priekšu!

Viņi lasīja manas domas. Šoreiz neviens mūs nepārsteigs un nepieveiks! Mēs metāmies uz priekšu un uzsākām cīņu.

Vīrs bija tik pārsteigts, ka nemaz nemēģināja pretoties, un mūsu ātrais uzbrukums beidzās ar uzvaru. Pirms vīrs paspēja kaut vai soli paspert, viņš jau bija uz muguras zemē.

Es gulēju viņam uz vēdera, Ralfijs — uz kājām un Maiks — šķērsām pāri sejai.

— Mmmmrnmfffff! Mmmmmmmmmffffff!

— Imalda! Dari taču kaut ko! Ātri! Padod kādu sienamo!

Viņa smējās. — Es tev ieteiktu laist vinu vaļā.

— Ko?!

Viņa palocīja galvu. Maiks lēnām piecēlās. Mēs ar Ralfiju atkāpāmies malā. Vīrs noņēma no sejas saburzīto platmali un izmocija kaut ko līdzīgu smaidam.

Brālis Filips?

Man aiz muguras kāds iesaucās: — Ei, paska­tieties, ko tas mazais atradis!

Es nepagriežos apkārt. Es biju kā apdullis. Brālis Filips?

lai mans apmulsums kļūtu vēl lielāks, ventilā­cijas ejā cits pēc cita ienāca trīs policisti.

Brālis Filips?

Džoels man ielika plaukstā simtdolāru banknošu žūksni.

Es gandriz novēlos no kātiem!

27

Es nespēju rast izskaidrojumu.

Protams, es varu izskaidrot to, kas attiecas uz brāli Filipu. Es varu izskaidrot pat to, kas attiecas uz Neģēli Džinu Delaniju. Bet es it nekā nespēju izskaidrot ar Džoelu saistītos notikumus.

Brālis Filips? Tonakt, kad es ēstuvē viņam pa­teicu, ka mēs atteiksimies doties uz viesnīcas drošo patvērumu, viņš aši pieņēma lēmumu. Viņš nolē­ma ļaut mums klejot pa ielām un domāt, ka esam vieni. Brālis Filips tūlīt aizņēmās no Hugo lietus­mēteli un platmali un sekoja mums, gatavs kuru katru brīdi steigties palīgā, ja šķistu, ka mums draud briesmas.

Kad mēs ar Maiku gribējām notvert Imaldu, ku­ra slēpās aiz krūmiem, mēs nezinājām, ka no otras puses tuvojas viņas brāļi un draugi. Toties brālis Fi­lips viņus redzēja un nodomāja, ka mums draud lie­las briesmas, tāpēc viņš pameta savu slēptuvi, lai mes­tos palīgā. Galva sāk griezties, vai ne? Mums nāk pa pēdām no trim pusēm, bet mēs neko neaptveram!

Tā kā Imalda ar visu ielu bandu pazuda tūlit pat, kad mēs sākām skriet, brālim Filipam ne­radās izdevība atklāt, kāpēc tad viņi mūs izseko. Viņš izdomāja, kā šos sekotājus ievilināt tādā vielā, kur viņam būtu plašāka ricibas telpa, — viņš mūs aizsūtīja uz noliktavu, pie kuras bija autostāv­vietas laukums.

Brāļa Filipa plāns izdevās. Kamēr mēs bijām noliktavā, viņš panāca sekotājus un uzzināja, ka ari viņi meklē pazudušu brālīti. Protams, brālis Filips joprojām gribēja noslēpt to, ka viņš mūs sargā. Viņš lūdza, lai sekotāji apsola neizpaust noslēpumu, bet tad pats pārāk agri iznāca pa noliktavas durvīm, kamēr viņi skrēja uz žoga pusi, un es viņu ie­raudzīju vēlreiz.

Gluži dabiski, tonakt Djūkam neradās iespēja nodot brālim Filipam mūsu zīmīti. Brālis Filips taču meklēja mūs ielās! Kad mēs izdrāzāmies ārā no ēstuves, Hugo trakā steigā piezvanīja brālim Filipam, un tad viņš atstāja misijas namu, lai mēģinātu mūs sameklēt. Tā kā viņš nevarēja mūs atrast, viņš atgriezās misijas namā, saņēma mūsu zirnīti un tūdaļ devās uz metro staciju, kur uz pe­rona sastapa Lisu. Tad viņš aizveda uz pamesto tuneli policistus un pats devās tanī iekšā — un mēs ar Maiku un Ralfiju metamies viņu gūstīt.

Neģēlis Džins Delanijs? Viņš bija pietiekami ilgi dauzījies apkārt pa ielām, lai būtu dzirdējis Iaila vā­vuļošanu par bankas aplaupīšanu. Kad viņš uzzinā­ja, kādā veidā Lails ticis sakropļots, viņš nolēma, ka ir vērts tērēt laiku, lai iedziļinātos šajā lietā, un bib­liotēkā sameklēja mikrofilmas ar avīžrakstiem. Un pēc tam jau bija pavisam viegli iegūt nepieciešamo informāciju no Laila. Kad Neģēlis Džins nevarēja atrast nozagto bankas naudu, viņš nolēma vismaz iz­mantot slēptuvi tunelī. Vairāku mēnešu laikā Ne­ģēlis Džins palēnām sapulcināja ielu ļaudis un lika viņiem ubagot, un viņi nolaupīja bērnus, kam nācās kalpot par pievilinātājiem.

Bet kā Džoels atrada bankas naudu? Tas nav izskaidrojams. Nedomāju vis, ka mans brālītis to būtu meklējis. Viņu interesēja vienīgi lāčuks.

Es šo notikumu daļēji spēju izskaidrot tikai ar to, ka arī šajā reizē ir darbojies Džoela raksturs. Mans brālis pēkšņi parādās cilvēka acu priekšā kā rēgs. Viņš spēj piejaucēt savvaļas dzīvniekus kā svētais. Un viņš noguris vienkārši apsēžas pie veca baļķa un ierauga, ka no netīras zemes rēgojas laukā mazs audekla gabaliņš. Ta kā viņam nekas cits neatliek kā pacietīgi gaidit, kamēr viņu aizvedis pie lāčuka, viņš sāk rakties dziļāk zemē, jo audekla gabaliņš nav tā vienkārši izvelkams laukā.

Un atrod simttūkstoš dolāru. Šis puika padarīs mani traku!

* * *

Sliedes nedunēja. Mēs visi — Džoels, Imalda ar Paskālu pie rokas, citi mazuļi, Neģēlis Džins, ielu banda, policisti (tie veda ubagus, kuru rokas bija sasietas uz muguras, un viņi klupa un krita), Maiks ar naudas pilnu maisu, brālis Filips, Ralfijs un es — rindā devāmies atpakaļ uz peronu.

Mēs uzkāpām augšā pa trepēm, un tad, kad apgājām apkārt pīlāram, sākās visīstākā uguņošana. Žurnālisti centās ieņemt izdevīgākās pozīcijas, un mums šļācās virsū fotoaparātu zibšņu šaltis un televīzijas prožektoru gaismas kūļi.

Apžilbinošajā spožumā es saskatīju virvi, kas turēja intervētājus no mums pa gabalu.

— Kas tur iekšā notika? — Cik daudz naudas atrasts? — Vai kāds ir ievainots? — Kā viņus sauc?

Policisti mūs atstāja un devās pie žurnālistiem.

Lisa pagāja nostāk no diviem policistiem. — Piedod, Rikij! Man nācās meklēt palīgus, jo tu pārāk ilgi biji projām. Kad policisti man beidzot noticēja, viņi apturēja visus metro vilcienus. Tāpēc te saskrējuši visi tie avīžu un televīzijas ļaudis.

Pēkšņi viņa izdvesa: — Paskaties uz savu roku! Ko tu esi izdarījis?

Uztraukumā es biju aizmirsis naža iešņāpumu. No maniem pirkstiem joprojām pilēja koši sarkanas lāses.

— Ak, tīrie nieki! — es sacīju, atcerēdamies likumu: glītu meiteņu sabiedrībā jaizturas aukst­asinīgi. Kaut gan tagad, kad viņa bija atgādinājusi par ievainojumiem, tie trakoti iesāpējās.

Imalda metās uz priekšu. — Rikliij! Es tev palidzēšu! — Viņa no kabatas izvilka lakatiņu un satvēra manu roku.

Šis mirklis tad arī ir redzams tajās fotogrāfijās, ko vairums avižu ievietoja pirmajā lappusē. Lisa nikni glūn uz Imaldu. Imalda tāpat glūn uz Lisu. Es guļu zemē starp abām meitenēm, kur novēlos, kad viņas vilka mani katra uz savu pusi. Un attēla dibenplānā neskaidri redzama Džoela kāja — viņš tobrīd laižas projām, lai visu novērotu no kādas drošākas vietiņas.

Epilogs

Mūsu lidmašīna sāka nosēšanos. To es nopratu no tā, ka ikviena stjuarte divreiz bija pienākusi palūkoties, vai Džoelam kas nekaiš, un uz atvadām pēdējo reizi samīļojusi viņu un viņa lācīti.

Jā gan, dzīve atkal sāka ritēt parastās sliedēs.

Lidmašīna izspraucās cauri mākoņiem, un es dziļi lejā varēju saskatīt lupatsegu no lauku ielāpiņiem. Tā nu gan pamatīgi atšķīrās no debesskrāpjiem, kurus bijām atstājuši pirms pāris stundām.

Maiks, Ralfijs un es bijām galīgi beigti. Tā jau notiek, ja tev, nabaga cilvēkam, jāskrien apkārt pa visu lielo viesnīcu un katra avīze, kas iekrīt acīs, jānopērk tāpēc vien, lai Evansa kungs un Tomsona kundze, un Bredlija kundze nevarētu tās pirmajā lappusē ieraudzīt tavu fotogrāfiju.

Pa ceļam uz viesnīcu Maiks pārliecināja poli­cistus, lai viņi vienkārši aizved Džoelu pie Evansa kunga un nemaz nepiemin mūsu līdzdalību viņa atbrīvošanā. Maiks policistiem bija apgalvojis, ka aiz kautrības neviens no mums negrib nokļūt ļaužu uzmanības centrā un mēs gluži vienkārši esam laimigi, ka Džoels atkal ir mūsu vidū. Ta patiešām bija taisnība. Mums bija svarīgs iemesls, lai mēs kautrētos iekļūt ļaužu uzmanības centrā. Bet drīz vien katra rīta avize brēktin brēca par bankas nau­das atgūšanu un bērnu nolaupītāju bandas atmaskošanu.

Par laimi, tādā steigā bija jāgatavojas doties atpakaļ uz Džeimsvilu, ka Evansa kungam neatlika laika nopirkt avīzi kaut kur ārpus viesnīcas. labi, ka tā! Citādi mums butu jāatdod visa par simttūkstoš dolāru atrašanu saņemtā prēmija, lai, drāžoties skolotājam pa priekšu, izpirktu tukšu ikvienu avīžu kiosku!

Kaut gan Maiks un Ralfijs, un es bijām nolēmuši paturēt vismaz daļu prēmijas, mums neti­ka ne grasis no tās naudas. Kad žurnālisti beidzot bija prom un mēs stāvējām uz metro stacijas pe­rona, mēs spriedām par to, ko ar šo naudu iesākt, un tad lisa ieteicās, ka mums vakarā būs grūti visu izskaidrot vecākiem. Un viņa panāca savu. Ne dolārs netika izlietots jaunu datoru, skrituļdēļu vai komiksu pirkšanai. Visa nauda tika nodota misijas centram.

Un tad brālis Filips atklāja man pašu lielāko noslēpumu, ar ko es šā ceļojuma laikā biju sastapies.

— Džoels tagad ir drošibā, — es viņam sacīju. — Es ceru, ka drīkstu parunāt ar jums par kaut ko citu, kam arī ir vajadzīga palīdzība. Par kaut ko tādu, ar ko es pats nespēju tikt galā.

Brālis Filips rāmi lūkojās manī, un es steigšus turpināju. Es jau negribēju apšaubīt Dieva mīlestību; man likās, ka šādu jautājumu brālis Filips daudzreiz uzdevis pats sev.

— Kāpēc Dievs tik daudziem cilvēkiem ļauj ciest? — es jautāju. —Tie ubagi un ielu ļaudis tik ļoti mokās, un Dievs taču tik viegli spētu remdēt viņu sāpes!

Brāļa Filipa skatiens pauda gudrību un skum­jas. — Es priecājos par to, ka tu, Rikij, zini — Dievam piemīt tāds spēks. Un tieši tāpēc ir tik grūti atbildēt uz šo jautājumu. Diži vīri ir veltījusi visu mūžu, mēģinādami rast atbildi.

Tad viņš uzlika roku man uz pleca. — Es tev droši varu sacīt tikai tik daudz: ne jau Dievs rada ļaunumu. Mēs to darām. Ja cilvēki izvēlas ļaunumu, tas kā dīķī iemesta akmens saceltie vilnīši izplatās uz visām pusēm un skar mūs visus.

Viņš laikam manā sejā saskatīja šaubas. Viņš turpināja: — Daži ielu cilvēki nolemj padoties, iet pa vieglāko ceļu. Viņi paši izvēlas tādu dzīvesvei- du, kas nes ciešanas. Tu nevari par to vainot Dievu.

Es iebildu: — Bet daži nespēj paši sev palīdzēt. Kā tad ir ar tiem? Ar tiem, kuriem ir slims…

Viņš pasmaidīja, lai pārtrauktu manu sakāmo. — Tev taisnība. Daži cilvēki ir garīgi slimi — viņi nav vainigi, ja nespēj tikt ar visu galā. Un te nu parādās mūsu izvēles brīvība. Mēs varam nolemt, ka palīdzēsim viņiem.

Viņš vērīgi palūkojās uz mani, lai pārliecinātos, ka esmu sapratis, un tad teica: — Par nelaimi, sāpes un ciešanas ir mūsu sliktās izvēles sekas. Bet Dievs šīs sāpes un ciešanas izmanto, cik labi vien iespējams.

— Cik labi vien iespējams?

— Jā. Sāpes dod mums iespēju kļūt par varoņiem. — Viņš pasmaidīja. — Par Īstiem varo­ņiem, nevis avižrakstu varoņiem. Mātes ziedojas bērnu labā, draugi — draugu labā, svešinieki — svešinieku labā. Cilvēki palīdz tiem, kuri nespēj palīdzēt paši sev. Ari labais var izplatāties uz visām pusēm kā akmens saceltie vilnīši. Tikai šie vilnīši kļūst par lieliem viļņiem.

Kamēr lidmašīna nolaidās aerodromā, es

domāju par viņa teikto.

* * *

Mūsu noslēpums ilgi nepalika noslēpums.

Lidostā mūs sagaidīja mamma un tētis, patei­cīgi Dievam par to, ka vairs nebija tā iemesla, kura dēj viņiem būtu jālido uz Ņujorku.

Mēs bijām atradušies mašīnā labi ja divas minūtes, kad Džoels iebāza roku jakas kabatā un izvilka avīzi. Gluži dabiski, tā bija viena no tām avīzēm, kuras bijām mēģinājuši noslēpt.

— Dod šurp! — es nošņācos.

Par vēlu! Vienā mirklī viņš izpostīja visu, ko bijām panākuši, nopērkot veselus divsimt laikrak­stus.

Izdzirdot nošvīkstam avīzi, mamma pagrieza galvu, un viņas skatienam atklājās tieši pirmās lapas fotogrāfija.

Viņa paskatijās uz fotogrāfiju un paskatījās uz mani, pēc tam atkal pievērsa acis fotogrāfijai.

— Hm. Man liekas, ka divas tik skaistas mei­tenes gan varētu sameklēt kādu sakarīgāku čali, par kuru pacīnīties.

Viņa atkal pievērsa seju ceļam. Kur tad tā vētra, kuru es gaidīju?

— Kā, lūdzu? — es ļoti rāmi pavaicāju.

— Nu, runāsim bez aplinkiem, — viņa teica.

— Tāds čalis, kurš vienā brīdī sagriež roku un nākamajā noveļas augšpēdus visas pasaules priek­šā, manuprāt, nevarētu meitenes tik briesmīgi sajūsmināt.

Tad viņa sāka smieties. Tētis viņai piebalsoja, un man jau likās, ka viņš nobrauks no ceļa.

— Ak tu, nabaga bērns! — beidzot viņa teica.

— Brālis Filips mums ziņoja par katru soli, kuru jūs spērāt.

— Brālis Filips? Kur es agrāk esmu šo vārdu dzirdējis?

Tas numurs negāja cauri!

— Jā, — viņa teica. — Brālis Filips. Tas, kuru jūs satikāt ēstuvē. Tas, kurš uzzināja, kā jūs sauc, un kuram Hugo atklāja jūsu apmešanās vietu. Tas, kurš pēc tam piezvanīja uz uzziņu dienestu un sa­dabūja mūsu telefona numuru.

— Ā! Tas brālis Filips!

Es mēģināju kaut kā izlocīties.

— Un, starp citu, — mamma teica, — nu ir par vēlu atzīties.

Mans nodoms iznidēts jau dīglī…

— Kā tev šķiet, — vai jūs varētu klist pa ielu tā, ka neviens par to neuztraucas? Brālis Filips mūs pārliecināja, ka jums pilnīgi nekas nedraud, tāpēc gan mēs, gan Evansa kungs ļāvām viņam rīkoties.

Ari Evansa kungs visu zināja?! Es cerēju, ka notiks brīnums — es līdz mācību gada sākumam paspēšu uzaudzēt bārdu, un viņš mani vairs nepazīs.

— Rikij, tas bija ļoti nepareizi, ka jūs atstājāt viesnīcu un devāties meklēt Džoelu, kaut arī, kā mēs labi saprotam, tu ļoti vēlējies atdabūt atpakaļ savu brālīti.

To pašu, kuru es gribētu izmest pa logu?

— Rikij, man ļoti žēl, — tētis ierunājās. Balss noskaņa lika domāt, ka viņš pavēstīs kaut ko tādu, kas viņu pašu sāpinās stiprāk nekā mani.

— Mēs apspriedāmies ar Evansa kungu. Galu galā tu apmānīji ari viņu. —Tētis bridi klusēja. — Tev ar draugiem vajadzēs šovasar izkrāsot visu skolu.

Mani draugi mani nositīs!

Mamma pagriezās uz manu pusi, izlaida savus pirkstus cauri maniem matiem, un viņas balss atmaiga. — Tu biji ari ļoti drosmigs. Tas mūs no­stāda sarežģitā stāvoklī. Tu esi pelnījis arī balvu. Lūk, ko mēs esam nolēmuši!

Es sarāvos. Biju pārliecinājies, ka no saviem vecākiem varu sagaidīt itin visu.

— Mēs esam nolēmuši tev palīdzēt izkrāsot skolu. Tad tas neilgs pat nedēļu.

Pieaugušie. Ej nu izproti viņus!

— Vēlāk pastāstīsi, kur tu dabūji to nazi, — tad viņa rāmi sacīja. — Tikai atņem to, lūdzu, Džoelam. Citādi es uztraucos.

Es paskatījos sānis uz mašīnas sēdekli.

Āāāāā! Balva, ko es biju saņēmis no ielu ban­das! Es to tik pamatīgi biju noslēpis kofera dibenā. Un nu Džoels to mēģināja iespiest savam lāčukam ķepā!

Šī vasara laikam gan būs ļoti gara.

Apgada

JUMAVA

gramatu sērijā

GLĀBĒJZVANS iznāk:

Beta Krūza HAOSS KLASES EKSKURSIJĀ NOST AR SKRĪČU! MAĢISKAIS ZAKS KELLIJAS VARONIS

MEITEŅU VAKARA IZPRIECAS

!

Izdevējs — apgāds "Jumava", a.k. 39, Balasta dambi 3, Rīgā LV 1081. Reģistrācijas apliecība N"2 - 1012. Iespiests v/u "Poligrāfists", Doma laukumā 1, Rigā LV 1050. Pašūt.N"

[1] beisbols — sporta spēle ar bumbu un vāli; lo spēlē divas komandas. 5