Uz Makaloa paklāja

UZ MAKALOA PAKLĀJA

Havajietes noveco skaisti un ar cieņu, ne tā kā lielākā daļa karstasinīgo tautību sieviešu. Kaut gan sieviete, kas sēdēja zem hau koka, nebija ne skaistinājusies, ne arī mēģinājusi viltīgi slēpt laika zoba pēdas, tai tomēr varētu dot ne vairāk par piecdesmit gadiem, un šāds spriedums būtu pareizs it visur pasaulē, tikai ne Havajā. Taču viņas bērni un mazbērni, kā arī Rosko Skandvels, kas jau četr­desmit gadu bija viņas vīrs, labi zināja, ka viņai ir seš­desmit četri un divdesmit otrajā jūnija dienā paliks pilni sešdesmit pieci. Tomēr izskats to neliecināja, kaut arī, lasī­dama žurnālu, viņa lika uz deguna acenes un atkal noņēma tās, kad skatienam iekārojās pārslīdēt mauriņam, kur rota­ļājās pusducis bērnu.

Tā bija cildeni skaista ainava — tikpat cildena kā mūž­vecais hau koks mājas lielumā, kura paēnā viņa sēdēja tieši kā namā, tik ērti un omulīgi — pilnīgi dzīvokļa veida bija apmēbelēta koka zarotnes veidotā lapene, tikpat cil­dena kā maura laukums, kas pletās pret salas iekšieni līdzīgi divsimt dolāru dārgam zaļa plīša paklājam tikpat cildeni skaista un krāšņa bungalo priekšā. Uz jūras pusi pa simt pēdu augsto kokospalmu joslas spraugām varēja saskatīt okeānu; viņpus rifa tumši zils, pie apvāršņa tas pamazām vērtās indigo zilumā, bet rifa iekšpusē vizuļoja visās zīdaini maigās nefrīta, smaragda un turmalīna niansēs.

Un šis bija tikai viens no sešiem namiem, kas piederēja Martai Skandvelai. Viņas pilsētas nams nedaudz jūdžu tālāk pašā Honolulu, uz Nūanu ceļa starp pirmo un otro «lietus gāzi», bija īsta pils. Neskaitāmi viesu pulki bija izbaudījuši ērtības, un izpriecas viņas Tantalusa kalnāju mājā, tāpat arī mājā uz vulkāna un vēl kalna mājā un lejas mājā, kas atradās Havaju lielākajā salā. Tomēr šis Vaikiki piekrastes nams nepalika pārējiem iepakaļ ne skaistuma, ne diženuma ziņā, un tā uzturēšana bija tikpat dārga. Divi japāņu dārzniekzēni cirpa hibiskus, trešais lietpratīgi kopa garo naktsziedaiņa cereusa dzīvžogu, kurā nupat visā drīzumā vajadzēja saplaukt noslēpumainajiem naktszie- diem. Japāņu mājkalpotāja, graciozi kniksēdama, iznesa tējas paplāti, tai sekoja japāņu meitene, skaista kā taure­nītis savas tautas īpatnējā tērpā, un arī lidinājās kā taure­nītis, apkalpodama savu kundzi. Cita japāņu meitene, pārmetuši pār roku veselu kaudzi frotē dvieļu, pārtecēja pār mauriņu tālāk pa labi, dodamās uz peldu būdiņām, no kurienes sāka birt laukā bērneļi peldkostīmos. Tālāk zem palmām pašā jūras malā divas ķīniešu auklītes savos skais­tajos tautiskajos tērpos — baltos jl-šon un garās, taisnās biksēs, ar melnām matu pīnēm pār muguru — katra vizi­nāja pa zīdainītim ratiņos.

Un tas viss — gan kalpotāji, gan aukles, gan mazbērni — piederēja Martai Skandvelai. Tāda pati kā viņai bija ādas krāsa arī mazbērniem — tipiska havajiešu nokrāsa, maz­lietiņ patumša, it kā to nejauši būtu nobrūninājusi Hava- jas saule. Tie bija havajieši par vienu astotdaļu vai par vienu sešpadsmitdaļu, un tas nozīmē, ka septiņas astot- daļas vai arī piecpadsmit sešpadsmitdaļas baltās rases asiņu tomēr nespēja iznīcināt polinēziešu zeltaini dzelten- brūno ādas nokrāsu. Ja nebijis šā brūnuma, tad vienīgi iemanījies vērotājs būtu varējis uzminēt, ka šie draišķīgie bērneļi nav īsti baltie. Rosko Skandvels, to vectēvs, bija tīrasiņu baltais, Marta par trim ceturtdaļām baltā; viņu abu daudzie dēli un meitas bija par septiņām astotdaļām baltie; mazbērni tad nu dalījās dažādās pakāpēs — citi jau par piecpadsmit sešpadsmitdaļām baltie, bet citi, ja viņu septiņu astotdaļu tēvi un mātes bija apprecējuši tādus pašus septiņastotdaļus, bija baltie tikai par četrpadsmit sešpadsmitdaļām jeb septiņām astotdaļām. Dzimta no viņu abu puses bija teicama, jo Rosko tiešā līnijā cēlies no Jaun- anglijas puritāņiem, bet Marta — ne mazāk tiešā līnijā no Havajas karalisko virsaišu dzimtas, kuras ciltskoks, pēc slavinājuma himnu mele dziesmojumiem, sniedzās tūkstoš gadu atpakaļ tajos laikos, kad rakstu zīmes vēl nebija iz­domātas.

Gabaliņu nostāk pieturēja automašīna, un no tās izkāpa sieviete, kurai varēja dot, visaugstākais, sešdesmit gadu, tomēr viņa soļoja pār mauru tik viegli kā rūpīgi kopta sieviete ap četrdesmitiem, un īstais gadu skaits viņai bija sešdesmit astoņi. Marta pacēlās no krēsla, lai apsveiktu to pēc sirsnīgās havajiešu paražas — rokas ap pleciem, lūpas pie lūpām, bet sejas un pat auguma kustības vaļsirdīgi pauda patiesu un dziļu prieku. No abām pusēm tā tik birtin bira: «māsiņ Bella» un «māsiņ Marta» juku jukām ar gandrīz nesakarīgiem vaicājumiem, kā klājas pašai, ko dara tēvocis Šis vai brālis Tas un kā jūtas krustmāte Nez- kādaturvēl, līdz beidzot pirmais tikšanās satraukums bija pāri, acis miklas no sirsnīga maiguma un viņas apsēdās, raudzīdamās viena otrā pār savām tējas tasītēm. Varētu likties, ka viņas nav redzējušās un apskāvušās jau gadiem ilgi. īstenībā viņu atšķirtības laiks ilga divus mēnešus. Pie tam vienai bija sešdesmit četri, bet otrai sešdesmit astoņi gadi. Tādas viņas bija veidojusi tā viena ceturtdaļa hava­jiešu asiņu, jo Havajas sirds ir pārpilna saules siltuma un mīlas kvēles.

Bērnu pulciņš kā paisuma vilnis applūdināja krustmāti Bellu, kas tos izšķērdīgi apveltīja skūpstiem un glāstiem, līdz beidzot aukles mazuļus atkal aizvedināja uz peldvietu.

— Es sadomāju dažas dienas pavadīt pludmalē, pasēti pašlaik pārstājuši, — Marta ieminējās.

— Tu jau dzīvo šeit veselas divas nedēļas. -— Bella mīļi uzsmaidīja jaunākajai māsai. — Brālis Edvards man pateica. Mēs satikāmies uz tvaikoņa, un viņš katrā ziņā gribēja vispirms aizvest mani paciemoties pie Luizas un Dorotejas un apraudzīt viņa pirmo mazbērnu. Viņš tīri vai jucis aiz priekiem par šo mazuli.

— Apžēlojies! — Marta izsaucās. — Divas nedēļas! Ņe prātā man nenāca, ka jau tik ilgi.

— Kur ir Annija? Un Margarita? — Bella ievaicājās.

Marta paraustīja raženos plecus visaptverošā piedošanā

pret savām untumainajām precētajām meitām, kuras savus bērnus mēdza atstāt viņas gādībā uz visu pēcpusdienu.

— Margarita ir ielu izdaiļošanas komitejas sanāksmē, viņi tur apspriež par koku un hibisku dēstīšanu Kalakauas avēnijas abās pusēs, — viņa atteica. — Un Annija par astoņdesmit dolāriem deldē riepas, lai savāktu septiņdes­mit piecus dolārus Britu Sarkanajam krustam, — šodien taču, kā zini, viņiem ir ziedojumu vākšanas diena.

— Rosko nu gan laikam ļoti lepojas, — Bella ieteicās un ievēroja, ka māsas acīs parādās lepnuma spožums. — Es jau Sanfrancisko saņēmu ziņas par Ho-o-la-as pirmo divi­dendi. Vai atceries, kā es ieguldīju tūkstoti par akcijām, kas maksāja septiņdesmit piecus centus gabalā, nabaga

Ebijas bērnu labā un noteicu, ka pārdošu tās tikai tad, kad būs sakāpušas līdz desmit dolāriem?

— Un visi smējās par tevi, tāpat kā par visiem, kuri pirka kādu akciju. — Marta pamāja ar galvu. — Bet Rosko zi­nāja. Šodien tās pārdod par divdesmit četriem.

— Es savējās pārdevu no tvaikoņa telegrāfiski — tieši par divdesmit, — Bella turpināja. — Un nu Ebija šuj klei­tas kā negudra. Viņa ar Meju un Tutsiju pošas braukt uz Parīzi.

— Un Karls? — Marta apjautājās.

— O, nu viņš sekmīgi varēs beigt Jeilas koledžu…

— Ko viņš, kā pati zini, būtu panācis tik un tā, — Marta pamācīgi noteica, visai piemīlīgi ierunādamās divdesmitā gadsimta manierē. '

Bella atzinās, ka tiešām viņai bijis nodoms samaksāt skolas biedrenes dēlam mācību naudu koledžā, un apmieri­nāta piebilda:

— Tomēr daudz jaukāk iznācis, ja Ho-o-la-as akcijas var samaksāt par to. Savā ziņā, redzi, tas ir Rosko nopelns, jo es uzticējos viņa spriedumam, kad ieguldīju savu naudu. Bella lēnām aplaida skatienu visapkārt, un viņas acis uztvēra ne tikai skaistumu un rāmo mieru, kas tām pavērās šeit, bet arī skaistuma un miera pārbagātību, kādu varēja nojaust neskaitāmās tādās pašās oāzēs uz visām salām. Viņa tīksmi nopūtās un piezīmēja: — Visām mums laulātie draugi darījuši jauku mūsu dzīvi, likdami lietā to, ko mēs liem dāvājām.

— Un laimīgu… — Marta piekrizdama piebilda, bet tad aizdomīgi strauji aprāva iesākto teicienu.

— Un laimīgu — visām mums, izņemot māsiņu Bellu,— Bella ar piedodošu smaidu pabeidza Martas domu.

— Par daudz jau smaga bija šī laulība, — Marta no­murmināja, vai kusdama maigumā un līdzcietībā. — Tu biji tik jauniņa. Tēvocim Robertam nevajadzēja vis tevi spiest uz to.

— Man bija tikai deviņpadsmit gadu. — Bella palocīja galvu. — Bet tā nebija Džordža Kāstnera vaina. Un parau­gies nu, ko viņš, jau kapā dusēdams, man sagādājis. Tēvo­cis Roberts bija gudrs. Viņš zināja, ka Džordžs prot pare­dzēt tālu, un zināja, cik viņš uzņēmīgs un neatlaidīgs. Džordžs jau toreiz saprata — un tas taču bija pirms piec­desmit gadiem —, ko nozīmē tiesības uz Nahalas ūdeņiem, kad neviens vēl tām ne mazākās vērtības nepiešķīra. Visi domāja, ka viņš pūlas iepirkt platību liellopu fermai. Viņš pūlējās nopirkt šo ūdeņu nākotni… un tu pati zini, cik veiksmīgi tas viņam izdevies. Man dažreiz pat neērti domāt par saviem ienākumiem. Nē, lai nu kā, par to, ka mūsu lau­lība bija nelaimīga, Džordžs nav vainojams. Es būtu varē­jusi dzīvot laimīgi ar viņu, to skaidri zinu, līdz pat šai dienai, ja vien viņš palicis dzīvs. — Bella lēnām nogro­zīja galvu. — Nē, tā nebija viņa vaina. Ne arī kāda cita vaina. Pat ne mana. Ja nu vispār kādam jāuzveļ šī vaina… — Bellas smaida domīgais maigums atņēma skarbumu tam, ko viņa gatavojās teikt. — Ja nu vispār kā­dam jāuzveļ šī vaina, tad tas ir tēvocis Džons.

— Tēvocis Džons! — Marta izsaucās skaudrā pārstei­gumā. — Ja tas tiešām bijis viens no tēvočiem, es gan būtu teikusi — tēvocis Roberts. Bet tēvocis Džons!

Bellas lēnīgais smaids pauda neapšaubāmu apstiprinā­jumu.

— Bet tas taču bija tēvocis Roberts, kas tevi piespieda precēt Džordžu Kāstneru, — māsa nerimās.

— Tas tiesa. — Bella apliecinādama palocīja galvu. — Tomēr īstenībā ne jau par manu vīru jārunā, bet gan par zirgu. Es lūdzu tēvoci Džonu aizdot man zirgu, un tē­vocis Džons bija ar mieru. Tā tas viss tad arī notika.

Iestājās klusums, slēptu minējumu pilns, un, kad no liedaga arvien tuvāk atskanēja bērnu balstiņas, jaukdamās ar Āzijas meiteņu maigajiem rājieniem un liegumiem, Marta Skandvela izšķīrās pēkšņi un trauksmaini spriega apņēmībā. Viņa atgainīja bērneļus.

— Skrejiet nu projām, mīlulīši, skrejiet nu! Vecmāmiņa grib parunāties ar krustmāti Bellu.

Un, kad skanīgi spirgtie bērnu balsu treļļi noklusa aiz maura laukumiņa, Marta, savas sirds vērībai saasinoties, Ieskatījās, cik daudz skumju pauž rievas, ko māsas sejā vilkušas pusgadsimta slepenas ciešanas. Jau tepat piec­desmit gadu, kopš viņa bija ievērojusi šīs rievas. Viņa sasprindzināja savu maigumā kūstošo havajietes sirdi, lai reiz lauztu pusgadsimtu ilgušo klusēšanu.

— Bella, — viņa teica. — Mēs nekā nezinājām. Tu nekad neko neteici. Bet mēs lauzījām galvu, ai, cik bieži lauzījām galvu …

— Un nekad nejautājāt, — Bella pateicīgi nočukstēja.

— Bet tagad es jautāju — beigu beigās. Mūsu krēslas stunda ir klāt. Paklau tos tur! Dažreiz man pat bail same­tas, iedomājoties, ka tie visi ir mazbērni, mani mazbērni.. kur es taču, kā varētu likties, nupat vakar, aizvakar vēl biju tik bezrūpīga meitene ar vieglu sirdi un vieglām kājām, kāda vien jel kad lēkusi zirgā, peldējusies lielajā bangotne, lasījusi opihi (sīki ūdensgliemezīši, kas rāpjas pa klintīm) bēguma laikā vai smējusies par pielūdzēju bariem. Un tagad nu, mūsu mijkrēslī, aizmirsīsim visu citu, paturēsim prātā tikai to, ka es esmu tava mijā māsa, tāpat kā tu esi manējā.

Acīs abām sariesās dzidras lāses. Bella acīm redzami notrīsēja, velti meklēdama vārdus atbildei.

— Mēs domājām, ka vainojams Džordžs Kāstners, — Marta turpināja. — Varējām jau to iztēloties visos sīku­mos. Viņš bija auksts cilvēks. Tu biji karstasinīga hava- jiete. Viņš, jādomā, bija nežēlīgs. Brālis Volkots arvien apgalvoja, ka viņš laikam tevi esot sitis …

— Nē! Nē! — Bella pārtrauca. — Džordžs Kāstners nekad nebija zvērisks vai negants. Man ne vienreiz vien pat uznāca vēlēšanās, kaut viņš tāds būtu. Viņš man netika piedūris ne pirksta. Nekad viņš nepacēla roku pret mani. Pat balsi viņš ne reizes nepacēla, ar mani runājot. Nekad — ai, vai tu vari man ticēt? — lūdzu, māsiņ, tici tomēr! — it nekad viņš netika man teicis skarbu vārdu, pat ne īgnu vārdu. Bet viņa māja, mūsu māja tur Nahalā, bija pelēka. Visas krāsas tajā bija pelēkas un vēsas, pat aukstas, bet mana dvēsele jau kopš dzimšanas gaiši laistījās visās sau­les, zemes un asins krāsās. Bija tik ļoti dzestri, tik pelēcīgi dzestri dzīvot Nahalā ar šo dzestro, pelēko vīru. Tu taču pati zini, Marta, ka viņš bija pelēks. Pelēks — gluži kā tie Emersona portreti, kurus redzējām skolā. Pat āda viņam bija pelēka. To nespēja iebrūnināt ne saule, ne vējš dau­dzajās seglos pavadītajās stundās. Un sirds viņam bija tikpat pelēka kā āriene.

Bet man bija tikai deviņpadsmit gadu, kad tēvocis Roberts izšķīrās par šīm precībām. Kā es varēju zināt, kas las ir? Tēvocis Roberts runāja ar mani. Viņš aizrādīja, ka visas Havajas bagātības un īpašumi jau sākuši pāriet haole (balto) rokās. Havajiešu virsaiši ļaujot savai mantībai izslīdēt no pirkstiem. Toties Havajas virsaišu meitām, kuras apprecējušas haole, viņu īpašumi haole laulāto drau­gu pārvaldībā vairojoties un augot augumā. Viņš pieminēja vēl mūsu savādnieku vectēvu Rodžeru Viltonu, kas, saņē­mis vecmāmiņas Viltonas nabadzīgās mauka (kalnu) ze* mes, pievienojis tām vēl citas un ierīkojis tur Kilohanas lopu fermu …

— Pat toreiz par to lielāka bija tikai vēl Pārķēra fer­ma,— Marta lepni iemeta starpā.

— Un viņš man teica — bijis mūsu tēvs savas dzīves laikā tikpat tālredzīgs kā vectēvs, tad puse toreizējās Pār­ķēra zemes platības būtu pievienota Kilohanai, tā padarot Kilohanu par vislielāko. Un viņš apgalvoja, ka vērša gaļa lētāka vairs nekļūšot nekad un it nekad. Un vēl viņš teica, ka Havajas lielā nākotne būšot cukurā. Tas notika pirms piecdesmit gadiem, un nu ir pierādījies, ka viņam bija vairāk nekā taisnība. Un viņš teica, ka jaunais haole Džordžs Kāstners redzot tālu un tikšot tālu un ka meiteņu mūsu ģimenē esot daudz, un ka Kilohanas zemes pēc visām liesībām mantošot zēni, bet, ja es apprecēšot Džordžu, man būšot nodrošināta jo bagāta nākotne.

Man bija tikai deviņpadsmit. Tikko biju atgriezusies no Karaliskās augstmaņu skolas; tas taču notika laikā, kad mūsu meitenes vēl nesūtīja mācīties uz Savienotajām Valstīm. Tu jau, māsiņ Marta, biji viena no pirmajām, kas ieguva izglītību uz kontinenta. Un ko gan es zināju par mīlestību un mīlētājiem, kur nu vēl par precēšanos? Visas sievietes precas. Tas ir viņu pienākums dzīvē. Māte un vec­māmiņa, visas agrāko paaudžu sievietes taču bija precēju­šās. Mans pienākums dzīvē bija precēt Džordžu Kāstneru. Tēvocis Roberts tā teica savā gudrībā, un es zināju, ka viņš ir ļoti gudrs. Un es aizgāju dzīvot ar savu vīru Nahalas pelēkajā mājā. .

Tu jau to atceries. Neviena koka, tikai viļņojošie zāles klajumi, aiz tiem augsti kalni, lejā jūra — un tad vējš! Vaimeas un Nahalas vējš — tie abi pūta pār mums un kona vējš vēl piedevām. Bet ko gan es bēdātu par tiem, tāpat kā maz mēs bēdājām par tiem Kilohanā, kā maz bēdāja ļaudis Manā, ja vien Nahala pati nebijusi tik pelēka un mans vīrs Džordžs tik pelēks! Mēs bijām divi vien. Viņš bija Nahalas pārvaldnieks Glenu uzdevumā, kuri paši bija aizbraukuši atpakaļ uz Skotiju. Tūkstoš astoņi simti gadā plus vēl vērša gaļa, zirgi, kovboju pakalpojumi un fermas māja — tāda bija viņa alga …

— Augsts atalgojums tajās dienās, — Marta ieteicās.

— Tomēr Džordžam Kāstneram par viņa veikto darbu tas bija ļoti niecīgs, — Bella aizstāvēja vīru. — Es dzīvoju ar viņu trīs gadus. Nevienu pašu rītu viņš nepalika gultā ilgāk kā līdz puspieciem. Viņš pilnīgi ziedojās saviem saim­niekiem. Godīgs līdz penijam norēķinos, no sava laika un enerģijas viņš saimniekiem deva pilnu mēru un vēl pat ar uzviju. Varbūt tas arī palīdzēja vērst mūsu dzīvi tik pelēku. Bet klausies vien, Marta! No šiem tūkstoš astoņsimt dolā­riem viņš katru gadu noguldīja tūkstoš seši simti. Padomā jel! Mēs abi izdzīvojām ar divsimt dolāriem gadā. Laimī­gā kārtā viņš ne dzēra, ne smēķēja. Un no tā paša mums vajadzēja arī apģērbties. Es pati šuvu sev apģērbus. Vari iedomāties, kādi tie izskatījās. Kovboji vienīgi apgādāja malku, pārējos darbus darīju es. Es vārīju un cepu, un berzu grīdas…

— Tu, kas taču no pat dzimšanas stundas nepazini nekā cita kā vien apkalpotājus visās malās! — Marta līdzcietīgi ieminējās. — Kilohanā jau to arvien bija vesels karapulks.

— Ak, bet kur vēl visa tā plikā, kailā, sīkstulīgā knapi- nāšanās! — Bella izsaucās. — Cik ilgi es biju spiesta iztikt ar vienu mārciņu kafijas! Slota nodila līdz kātam, pirms tika pirkta jauna. Un vērša gaļa! Svaiga vēršgaļa un kal­tēta — rītā, pusdienā un vakarā! Un auzu pārslu biezputra! Kopš tā laika es neesmu vairs mutē ņēmusi ne auzu pārslu, ne arī kādu citu biezputru.

Viņa pēkšņi piecēlās,,pagājās soļus desmit sānis un kādu mirklīti, kamēr nomierinājās, ar neko neredzošām acīm vērās neskaitāmos krāsu toņos zaigojošajā rifā. Uz savu vietu atpakaļ nākdama, viņa nesa augumu stalti, droši un līgani, krūtis izceltas, un galva cēli atmesta — šo stāju havajiešu sievietei nespēj laupīt nekāds citu asiņu piemaisī­jums. Bella Kāstnera bija gluži kā haole — ar gaišu ādu un smalkiem locekļiem. Tomēr, kad viņa tā soļoja atpakaļ, augstu paceltā galva, gareno, brūno acu skatiens, noslīgušu skropstu segts zem uzacu karaliskajiem lokiem, maigi iezī­mētās smalkās lūpas, kas vēl pēc sešdesmit astoņiem gadiem šķita skandinām slavas dziesmu skūpstu saldu­mam, — tas viss viņu vērta par īstu senās Havajas vir­saiti, kuras krāšņums spulgoja cauri haole asiņu paliem viņas dzīslās. Bella bija garāka par māsu Martu, un tas viņu darīja vēl karaliskāku.

— Zini, mēs taču kļuvām slaveni ar viesu skopulīgo uzņemšanu. — Bella pasmējās jau mazliet gaišāk. — Dau­dzas jūdzes vajadzēja iet no Nahalas — vienalga, uz kuru pusi, — līdz varēja saskatīt tuvāko jumtu. Tomēr gadījās, ka retumis pie mums apstājās pārnakšņot kāds novēlojies vai negaisa pārsteigts ceļinieks. Un tu taču pazīsti izšķēr­dīgo dzīves veidu lielajās fermās — kā toreiz, tā tagad. Kā gan mūs apsmēja! «Kas mums par daļu,» Džordžs mēdza teikt. «Viņi dzīvo šodienai un šim brīdim. Pēc divdesmit gadiem — tad būs mūsu reize, Bella. Tie būs turpat, kur šobrīd, un tie ēdīs mums no rokas. Mēs vēl būsim spiesti viņus barot, viņi lūgsies mums maizes, un mēs viņus baro­sim labi, jo mēs būsim bagāti, Bella, tik bagāti, ka man pat bail tev stāstīt. Bet es zinu, ko daru, un tev vajag paļauties uz mani.»

Džordžam bija taisnība. Divdesmit gadu vēlāk, kaut ari viņš to vairs nepieredzēja, mani ienākumi sasniedza tūk­stoti mēnesī. Manu dieniņ! Es pat nezinu, cik lieli tie ir šo­dien. Bet toreiz man bija tikai deviņpadsmit gadu, un es parasti Džordžam atbildēju: «Tagad! Tagad! Mēs taču dzī­vojam tagad. Varbūt mēs nemaz nebūsim dzīvi pēc tiem divdesmit gadiem. Man taču vajag jaunas slotas. Un ir da­būjama tāda trešās šķiras kafija, kas maksā tikai divus centus mārciņā vairāk nekā tā šausmīgā susla, ko mēs dzeram. Kālab es nevarētu cept olas sviestā jau tagad? Kā man gribētos dabūt vismaz jaunu galdautu! Un mūsu pa­lagi! Man ir kauns likt kādam viesim gulēt uz tiem, kaut arī — dieva vārds — reti tie uzdrīkstas iegriezties pie mums.»

«Pacieties Bella!» viņš mēdza teikt. «Pēc neilga laiciņa, vairs tikai pēc nedaudziem gadiem tie, kas šodien nicīgi atsakās sēsties pie mūsu galda vai gulēt mūsu palagos, būs lepni, ja mēs tos ielūgsim, — tie, kas vēl nebūs miruši. Atceries, kā pērn nomira Stivenss, — viņš dzīvoja plaši un vieglprātīgi, bija draugs ikvienam, tikai ne pats sev. Koha- las iedzīvotājiem vajadzēja viņu apbedīt, jo viņš neatstāja neko vairāk kā tikai parādus. Ieskaties vien — citi iet to pašu taku. Kaut vai tavs brālis Mels. Tā dzīvodams, viņš vairs neizvilks ne piecus gadus, viņš salauzīs savu tēvoču sirdis. Un tas pats princis Lilolilo. Iedrāžas pie manis savā ceļojumā pa salu ar pussimtu kanaku zirgos — visi tādi vien spēcīgi, muskuļoti vīri, kaut gan labāk būtu bijis likt 1os pie pamatīga darba, lai gādā par savu nākotni, jo viņš jau nu nekad nebūs Havajas karalis. Viņš nenodzīvos tik ilgi, lai kļūtu par karali Havajā.»

Džordžam bija taisnība. Brālis Hels nomira. Princis Lilolilo tāpat. Tomēr visur Džordžam nebija taisnība. Viņš, kurš ne dzēra, ne smēķēja, kurš nekad lieki nešķieda savu roku spriegumu skāvienos, kura lūpu skāriens nekavējās ne sekundi ilgāk par vispaviršāko skūpstu, kurš bez izņē­muma cēlās ik ritu līdz ar gaiļiem un jau krāca, pirms pet­roleja lampā bija nodegusi par desmito daļu, un kurš ne­maz nedomāja par miršanu, tomēr nomira pat ātrāk nekā brālis Mels un princis Lilolilo.

«Pacieties, Bella!» mēdza man teikt tēvocis Roberts. «Džordžs Kāstners ir nākamības cilvēks. Es tev esmu iz­meklējis labu vīru. Jūsu tagadējās grūtības ir tikai grūtī­bas ceļā uz apsolīto zemi. Ne jau mūžam havajieši valdīs Havajā. Gluži tāpat, kā viņi ļāva savai bagātībai izslīdēt no rokām, tā viņi ļaus izslīdēt arī varai. Politiskā vara un zemes īpašums arvien turas kopā. Notiks lielas pārmaiņas, būs apvērsumi — kas zina, cik daudzi un kādi tie būs, bet beigu beigās kā zeme, tā vara piederēs haole ļaudīm. Un tajā dienā tu, iespējams, būsi pirmā dāma Havajā, tikpat droši kā Džordžs Kāstners var kļūt par Havajas valdnieku. Tā tas ir rakstīts grāmatās. Tā tas notiek visur, kur vien haole saduras ar pakļāvīgākām tautām. Es, tavs tēvocis Roberts, pats pa pusei havajietis, pa pusei haole, zinu, par ko runāju. Pacieties, Bella, pacieties!»

«Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons; un es zināju, ka sirdī viņš mani maigi mīl. Paldies dievam, viņš nekad man neieteica pacietību. Viņš saprata. Viņš bija ļoti gudrs. Viņš bija cilvēks ar siltu sirdi un tālab gudrāks par tēvoci Ro­bertu un Džordžu Kāstneru, kuri meklēja tikai lietu pašu, bet neredzēja tās dvēseli, kuri mīļāk veda norēķinus par ierakstiem kantorgrāmatās nekā par sirdspukstiem, kad krūtis glaužas pie krūtīm, kuri mīļāk skaitīja ciparu ailes nekā pieminēja skatienu, vārdu vai skāvienu glāstus. «Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons. Viņš saprata. Tu jau daudzreiz būsi dzirdējusi, ka viņš taču mīlēja princesi Naomi. Viņš bija uzticīgs mīlētājs. Viņš mīlēja tikai vienreiz mūžā. Pēc princeses nāves runāja, ka viņš. esot savādnieks. Tāds viņš bija. Viņš spēja mīlēt tikai vienu sievieti — vienreiz un uz visiem laikiem. Atceries viņa tabu istabu Kilohanas mājas dibentelpā, kurā mēs iegājām tikai pēc viņa nāves un atradām, ka tā ir prince­ses Naomi piemiņas svētnīca. «Mīļā Bella,» — tas bija viss, ko viņš man jel kad tika teicis, bet es zināju, ka viņš saprot.

Bet man bija deviņpadsmit gadu, un es biju havajiete, karsta kā saule, par spīti manām trim ceturtdaļām haole asiņu, un es nepazinu nekā cita kā vien bērnības priekus Kilohanā, mācības Honolulu Karaliskajā augstmaņu skolā un savu pelēko vīru Nahalā ar viņa pelēkajiem sprediķiem par taupību un atturību, ko viņš pierādīja arī darbos, un tad vēl šos abus bezbērnu tēvočus — vienu ar tālu vērstu un aukstu apredzi, otru ar salauztu sirdi, uz mūžu sapņos grimušu mirušas princeses mīlētāju.

Padomā vien par to pelēko māju! Es, kas biju radusi ti­kai pie omulības, līksmības un nemitīgu smieklu apšalktām izpriecām gan Kilohanā, gan Pārķēra fermā vecajā Manā, gan Pūvāvā fermā! Tu jau gan atceries. Tajās dienās mēs dzīvojām ar feodāli plašu vērienu. Vai tu vari, vai tu spēj ticēt, Marta, Nahalā vienīgā šujmašīna, kas man piederēja, bija viena no tām, ko līdzi atveduši pirmie misionāri, — maziņa, niķīga, ar roku griežama!

Roberts un Džons katrs bija iedevuši manam vīram Džordžam piecus tūkstošus dolāru uz manām kāzām. Bet viņš bija lūdzis, lai tas paliekot slepenībā. Tikai mēs četri to zinājām. Un, kamēr es šuvu savus lētos holoku ar niķīgo šujmašīnu, viņš par šo naudu pirka zemi — Nahalas aug­stieņu zemi, zini — ik pa laikam nelielu gabaliņu, katrs pirkums notika ar sīkstu kaulēšanos, un pie tam viņš tai­sīja tādu seju, it kā būtu pēdīgais nabags. Šodien tikai Na­halas kanāls vien ienes man četrdesmit tūkstošus gadā.

Bet vai tas bija tā vērts? Es salku. Kaut jel vienu vie­nīgu reizīti viņš būtu neprātīgi sažņaudzis mani savās rokās! Ja viņš jel vienreiz būtu pakavējies pie manis, kaut piecas minūtes-ziedojfs man no tā laika, ko veltīja savām darīšanām vai uzticīgai kalpošanai saimniekiem! Dažreiz es biju gatava kliegt vai pat sviest viņam sejā mūžīgo kar­stās biezputras podu, vai triekt šujmašīnu pret grīdu un dejot hula pār to, lai tikai piespiestu viņu noskaisties, at­mest vienaldzību un kļūt par cilvēku, kļūt par zvēru, kļūt par vīrieti, vienalga, kādu, tikai ne šis pelēkais, sasalušais pusdievs.

Drūmums Bellas sejā izzuda, un viņa vaļsirdīgā, patiesā priekā nosmējās par šīm uzjautrinošajām atmiņām.

— Bet, kad man uznāca šāds garastāvoklis, vīrs tikai nopietni aplūkoja mani, nopietni pataustīja pulsu un ap­skatīja mēli, nopietni izsniedza man porciju rīcineļļas un nopietni nolika mani gultā agri jo agri, ar karstiem ķieģe­ļiem pie kājām, mierinādams, ka rīt jau es jutīšoties labāk. Agri iet gulēt! Mūsu visvēlākā naktsdzīve neievilkās ilgāk par deviņiem. Pulksten astoņos bija mūsu parastais gulēt­iešanas laiks. Tā ietaupījās petroleja. Naktsmaltītes mēs Nahalā neieturējām… vai atceries lielo galdu Kilohanā, pie kura vakaros mēdzām mieloties? Bet mēs ar vīru Džor­džu iebaudījām tikai agrīnas vakariņas. Un tad viņš mēdza apsēsties tuvu pie lampas galda vienā pusē un kadu stun­diņu palasīt vecus lienētus žurnālus, kamēr es sēdēju otrā pusē un lāpīju viņa zeķes un veļu. Viņš arvien valkāja tādu lētu, neizturīgu audumu. Un, kad viņš devās gulēt, to darīju arī es. Nedrīkstēja atļauties tādu izšķērdību, ka pet­roleja degtu tikai manis dēļ. Un uz guļu viņš posās allaž tajā pašā veidā — uzgrieza pulksteni, ierakstīja dienasgrā­matā pagājušās dienas laika apstākļus, tad noāva kurpes, katrreiz no labās kājas pa priekšu, no kreisās pēc tam, un tāpat arī novietoja tās uz grīdas vienu otrai līdzās gultas kājgalī savā pusē.

Viņš bija pats tīrīgākais cilvēks, kādu vien esmu redzē­jusi. Viņš nekad neuzvilka to pašu veļu otrreiz. Jāmazgā bija man. Viņš bija tik tīrīgs, ka mocīja mani nost. Viņš skuvās divreiz dienā. Sava ķermeņa apkopšanai viņš patē­rēja daudz vairāk ūdens nekā jebkurš kanaks. Bet strādāt viņš strādāja vairāk nekā divi haole. Un viņš saskatīja Nahalas ūdeņu nākotni. -

— Un viņš padarīja tevi bagātu, bet nedarīja laimīgu, — Marta papildināja.

Bella nopūtās un pamāja ar galvu.

— Kas tad galu galā ir bagātība, māsiņ Marta? Mans jaunais Pierce-Arrow markas automobilis tika atvests ar to pašu tvaikoni, kurā braucu es pati. Jau trešais šajos divos gados. Bet, ak, vai var salīdzināt visus šos Pierce- Arrow un visus pasaules ienākumus ar cilvēku, kas tevi mīl!… Ar to vienīgo mīļāko, vienīgo draugu, ar kuru varētu apprecēties, lai strādātu smagu darbu līdz ar viņu, lai cies­tu un priecātos kopā ar viņu, ar to vienīgo vīrieti — ar mī­ļoto vīru …

Viņas balss izdzisa, un abas māsas sēdēja rāmā klu­sumā, līdz pie tām pār mauriņu piekliboja mūžveca sirm­galve ar spieķi rokā, salīkusi, sakrupusi, sakrunkojusies zem simtgadu dzīves nastas. Viņas acis, sarukušas par šaurām spraudziņām, tomēr raudzījās spoži kā mangustam, un pie Bellas kājām viņa noslīga vispirms, tīrā havajiešu valodā ar bezzobaino muti murminādama un dziesmodama mele par Bellu un Bellas senčiem, pievienojot turpat uz vietas sacerētu apsveikumu par tās atgriešanos Havajā pēc ilga brauciena pāri lielajai jūrai uz Kaliforniju. Skandina- dama savus mele, sirmgalve sažuvušiem pirkstiem izdarīja lomi jeb masāžu Bellas zīda zeķēs tērptajām kājām no potī­tes līdz lielam un no ceļgala līdz augšstilbam.

Kā Bellas, tā Martas acis valgi staroja, kad vecā apakš­niece atkārtoja šo lomi un mele arī Martai, un pa to laiku viņas parunājās ar sirmgalvi senlaiku valodā, uzdodamas sensenos jautājumus par viņas veselību, vecumu un maz- mazmazbērniem, — viņai, kura bija izdarījusi tām lomi, kad tās vēl bija mazas meitenītes lielajā Kilohanas mājā, tāpat kā viņas priekšteces bija masējušas abu māsu priekš­teces jau pirms neskaitāmām paaudzēm. Kad īsā pieklājī­bas vizīte beidzās, Marta piecēlās un pavadīja veco sievu atpakaļ līdz bungalo, iespieda tai saujā naudu un lika greznajām un skaistajām japāņu kalponēm pacienāt novār­gušo iezemieti ar poi, ko gatavo no ūdensliliju saknēm, ar iamaka — jēlu zivi, ar saberztiem kukui riekstiem un ļimu — jūras augu, kas ir mīksts bezzobu smaganām, viegli sagremojams un garšīgs. Tās bija sensenās feodālās saites, vienkāršo ļaužu uzticība virsaišiem un virsaišu gādība par apakšniekiem; un Marta, par trim ceturtdaļām būdama haole ar Jaunanglijas anglosakšu asinīm, par visām čet­rām ceturtdaļām bija havajiete seno dienu jau gandrīz izzudušo paradumu pieminēšanā un cieņā turēšanā.

Kad viņa pār .mauriņu nāca atpakaļ uz hau koku, Bellas acis kā skaudamas un glāstīdamas kavējās pie Martas kus­tībām, kas nepārprotami liecināja par viņas izcelsmi un dzimtu. Marta bija mazāka par Bellu, mazu nieciņu, bet par to pašu nieciņu arī mazāk karaliska savā iznesībā; tomēr skaista viņa bija un saskanīgi veidota, gadi drīzāk bija da­rījuši maigāku viņas skaistumu, nevis aizseguši to, un poli­nēziešu virsaites stāvs kustējās lokani un krāšņi zem pras­mīgi pašūtā, plašās krokās plūstošā melnā zīda holoku, kas bija greznots ar melnu mežģīni, dārgāku nekā vesels tērps no Parīzes.

Un, kad abas māsas atkal atsāka sarunu, vērotājs tūdaļ pamanītu, cik ļoti līdzīgi viņu skaidrie, stingrie profili, paplatie vaigu kauli, augstās, cēlās pieres, kuplie, tērau- daini iesirmie mati, maigais lūpu izliekums, kuram gadu desmitu tecējums pievilcis tikai stingrāk pilnveidotas lep­numa līnijas, un tāpat viņu piemīlīgi slaidie uzacu loki pār tikpat piemīlīgām, garenām, brūnām acīm. Abu māsu rokas, kuras vecums gandrīz nebija ne pārmainījis, ne sakrunko­jis, modināja apbrīnu ar saviem slaidajiem, smailajiem pirkstiem, ko jau no agras bērnības ar mīlestību masējusi un ar mīlestību kopusi kāda veca havajiete, gluži tāda pati kā tā, kas patlaban mielojās ar poi, ar iamaku un liinu Martas mājā.

— Biju jau gadu tā nodzīvojusi, — Bella atsāka, — un, vai zini, viss sāka pamazām iegrozīties sliedēs. Es sāku pierast pie sava vīra Džordža. Sievietes jau tā ir radītas. Vismaz es biju tāda sieviete. Jo viņš bija labs. Viņš bija taisnīgs. Viņam piemita visi vecie, īstie puritāņu tikumi. Es pieradu pie viņa, viņš man iepatikās, gandrīz varētu teikt — sāku jau viņu pat iemīlēt. Un, ja tēvocis Džons man nebūtu aizdevis zirgu, es zinu, ka būtu viņu patiesi iemīlējusi un visu mūžu ar viņu dzīvojusi laimīgi — protams, lēnīgā lai- mītē.

Redzi, es jau nezināju neko citu, nepazinu nevienu savā­dāku, nevienu labāku vīrieti. Jau sāku ar patiku uzlūkot viņu pār galdu, kamēr viņš lasīja īsajos starpbrīžos starp vakariņām un gulētiešanu, sāku ar patiku ieklausīties, lai sadzirdētu zirga pakavu klaudzoņu, kad viņš vakarā atgrie­zās no savām nebeidzamajām apgaitām pa fermu. Un viņa skopās uzslavas tiešām kļuva uzslavas, kas lika man nodre­bēt aiz laimes, — jā, māsiņ Marta, es sapratu, ko nozīmē notvīkt, dzirdot viņa noteikto, taisnīgo uzslavu par kaut ko pareizi vai kārtīgi paveiktu.

Un viss būtu bijis labi mūsu turpmākajā kopdzīvē, ja vien viņam nevajadzējis kāpt uz tvaikoņa, lai brauktu uz Hono- lulu. To prasīja darīšanas. Viņam bija jāaizbrauc uz divām nedēļām vai pat ilgāk, pirmkārt, Glenu uzdevumā kādās fermas lietās un, otrkārt, pašam savās darīšanās, lai no­kārtotu vēl jaunu zemes gabalu pirkšanu Nahalas augstie­nēs. Vai tu vari iedomāties! Viņš uzpirka milzīgas platības vismežonīgākās un kalnainākās zemes, kam nebija citas vērtības kā vien ūdens, ieguva pašu ūdens bagātās terito­rijas sirdi un visu par tik niecīgu cenu kā pieci dolāri un desmit centi akrā. Viņš arī noskārta, ka man nepieciešama pārmaiņa. Es gribēju braukt viņam līdzi uz Honolulu. Bet viņš, domādams par izdevumiem, nolēma, ka man jādodas uz Kilohanu. Mana viesošanās vecajās mājās ne tikai ne­maksātu viņam ne graša, bet vēl ietaupītu arī niecīgo pār­tikas daudzumu, ko es būtu apēdusi, palikdama viena Na­halā, un tas nozīmēja iespēju nopirkt vēl kādu akru Nahalas zemes. Bet Kilohanā tēvocis Džons teica «jā» un aizdeva man zirgu.

O, atgriezusies mājās, es pirmās dienas jutos kā debesīs! No sākuma pat grūti bija ticēt, ka visā pasaulē var būt tik daudz ēdamā. Bezjēdzīgā izšķērdība virtuvē mani taisni pārbiedēja. Ik uz so|a es saskatīju izšķērdēšanu, tik labi Džordžs mani bija iedresējis. Kā nu ne, tur kalpu mitekļos kalpotāju vecie radinieki un nez kādi pasveši piedzīvotāji ēda labāk, nekā mēs ar Džordžu jebkad tikām ēduši. Tu atceries, kā mēs mēdzām dzīvot Kilohanā, tieši tāpat kā Pārķēra fermā, katrai maltītei kāva barotu vērsi, izsūtāmie piegādāja svaigas zivis no Vaipio un Kiholo dīķiem, galdā nāca vislabākais un retākais, ko vien katrā gadalaikā va­rēja sadabūt…

Un mīlestība, mūsu ģimenē ierastais sirsnīgums! Tu jau zini, kāds bija tēvocis Džons. Tur dzīvoja arī brālis Volkots, brālis Edvards un visas jaunākās māsas, vienīgi jūs ar Sal­liju bijāt skolā. Paciemoties ieradās arī krustmāte Elizabete un krustmāte Žanete ar savu vīru un visiem saviem bērniem. Ik uz soļa skāvienu un mīļu glāstu bez gala, it viss, kā man bija trūcis šajos smagajos divpadsmit mēnešos. Es biju izslāpusi pēc tā. Jutos kā cilvēks, kas pēc avārijas izglābies laiviņā un nu, nokritis smiltīs, kārīgi dzer ūdeni no svaigi burbuļojošiem avotiem pie palmu saknēm.

Un tad ieradās viņi, jādami augšup no Kavaihaes, kur bija izkāpuši no karaliskās jahtas, — visa šī krāšņā kaval- kāde, ik pa divi blakām, ziedu vītnēm vainagoti, jauni, lai­mīgi un nebēdnīgi, sēdēdami Pārķēra fermas zirgos, veseli trīsdesmit šajā pulkā, — un vēl kāds simts Pārķēra fermas kovboju un tikpat daudz viņu pašu pavadoņu … karaliskais ceļojums. Tas bija princeses Lihues ceļojums, kaut gan viņa, kā mēs visi labi zinājām, dega un dila no šausmīgās tuber­kulozes, bet līdzi viņai nāca brāļadēli — princis Lilolilo, ko visur sumināja kā nākamo karali, un viņa brāļi princis Kahekili un princis Kamalau. Un ar princesi kopā ceļoja arī Ella Higinsvērza, kura ar pilnām tiesībām apgalvoja, ka piederot pie visaugstākās virsaišu cilts, jo cēlusies no Kauai dzimtas, kas esot dižciltīgāka nekā valdošā ģimene, un tad vēl Dora Nailsa un Emīlija Loukrofta, un … ak, kam gan uzskaitīt tos visus! Ar Ellu Higinsvērzu mēs savā laikā bijām istabas biedrenes Karaliskajā augstmaņu skolā. Viņi apmetās uz garāku atpūtu, uz kādu stundu, viņi neietu­rēja luau (dzīres), jo luau viņus gaidīja Pārķēra fermā, pasniedza tikai alu un stiprākus dzērienus vīriešiem, bet limonādi, apelsīnus, kā arī spirdzinošus arbūzus sievietēm.

Mēs sirsnīgi apskāvāmies ar Ellu Higinsvērzu, tāpat ar princesi, kura mani vēl atcerējās, un visām citām meitenēm un sievām; Ella parunāja ar princesi, un princese pati mani uzaicināja piedalīties ceļojumā, es varot pievienoties viņiem Manā, no kurienes viņi došoties tālāk pēc divām dienām. Es biju kā bez prāta, gluži kā bez prāta par visu to — es, kas tikko nācu no divpadsmit mēnešu ieslodzījuma pelēkajā Nahalā. Un man vēl arvien bija tikai deviņpadsmit gadu, pēc nedēļas vajadzēja apritēt divdesmitajam.

Ai, un ne prātā man nenāca, kam jānotiek! Biju tik aiz­ņemta, runādamās ar sievietēm, ka pat neredzēju Lilolilo — tikai tā no tālienes, jo viņš liels un stalts slējās pāri citu vīriešu galvām. Bet es nekad nebiju piedalījusies šādā ceļo­jumā. Tiku gan redzējusi, kā tos sagaida Kilohanā un Manā, bet toreiz vēl biju par jaunu, lai mani aicinātu pieda­līties, un vēlāk nāca skolas laiks un precības. Zināju jau, kāds būs ceļojums, — tās būs divas nedēļas paradīzē, maz gan, lai atkal varētu izturēt divpadsmit mēnešus Nahalā.

Un es lūdzu tēvoci Džonu, lai aizdod man zirgu, — tas, protams, nozīmēja veselus trīs zirgus, jo mani vajadzēja pavadīt kovbojam jāšus un vēl nastu zirgam. Toreiz nebija nekādu ceļu. Nebija automobiļu. Un zirgs, kuru es sev izvē­lējos! Tas bija Hilo. Tu to neatceries. Tai laikā tu biji skolā, un, pirms tu nākamajā gadā pārradies mājās, zirgs meža dzīvnieku medībās ar laso Mauna Kcas kalnā bija pārlauzis sev muguru un savam jātniekam sprandu. Par viņu gan tu būsi dzirdējusi — nu, par to jauno amerikāņu jūras virs­nieku.

— Leitnants Bouslīlds. — Marta pamāja ar galvu.

— Bet Hilo! Es biju pirmā sieviete, kas sēdēja tam mu­gurā. Tas bija trīs — gandrīz četrus gadus vecs un tikko kā iejāts. Tik melns un ar tik spožu spalvu, ka laistījās vienā sudrabā. Tas bija vislielākais jājamzirgs fermā, cē­lies no karaliskā staļļa ērzeļa Spārklingdova un kādas sugas ķēves, nupat pirms divām nedēļām vel mežonīgs noķerts ar cilpu. Nekad vairs neesmu redzējusi tik skaistu zirgu. Tam bija ideāla kalnu ponija samērīgi apa­ļīgais ķermenis ar spēcīgām krūtīm un platiem pleciem, un tā galva ar kaklu liecināja par vistīrāko sugas iz­lasi — slaida, tomēr pilnīga, ar jaukām, modrām ausīm, ne pārāk mazām, kas piešķirtu tam ļaunprātīgu izskatu, ne pārāk lielām, kas šķistu tiepīgi ēzeliskas. Kājas tam bija tikpat glītas, nevainojami stingras un spēcīgas, ar gariem, atsperīgiem vēzīšiem, kas piešķīra tam apbrīno­jami vieglu gaitu zem segliem.

— Atceros, ka dzirdēju reiz princi Lilolilo sakām tēvo­cim Džonam — tu esot vislabākā jātniece visā Ha­vajā, — Marta piebilda, pārtraukusi stāstītāju. — Tas bija pēc diviem gadiem, es tikko biju atgriezusies no sko­las, bet tu vēl dzīvoji Nahalā.

— Lilolilo to teica! — Bella izsaucās nosarkdama. Vi­ņas garenās, brūnās acis sāka starot, kad atmiņas pāri gadiem meta tiltu uz iemīlēto, kas nu jau pusgadsimtu kā miris un sabiris pīšļos. Bet havajiešu sievietēm iedzim­tās maigās kautrības dēļ viņa steidza noslēpt pēkšņo sirds atklātību, turpinādama slavas dziesmu par Hilo.

— Ak, kad viņš, nesdams mani mugurā, drāzās gan augšup, gan lejup pa garas zāles klātajām nogāzēm, tā šķita kā maldīšanās sapņu mežos, jo zāle ik pie lēciena pašķīrās, zirgam auļojot kā briedim, kā trusītim vai kā foksterjeram, — nu, tu jau zini, kā tie prot lēkšot. Un cik tramīgs, kā dīžādamies slējās uz pakaļkājām! Šis zirgs bija cienīgs nest karavadoni, pat tādu kā Napoleons vai Kičeners. Un acis — ne ļaunas, bet, ai, tādas šķelmī­gas, saprātīgas, un raudzījās viņš tā, it kā arvien gudrotu kādu niķi, gribēdams uzjautrināties vai palaid­ņoties. Un es lūdzu tēvqci Džonu, lai dod rnan Hilo. Tē­vocis Džons raudzījās manī, bet es skatījos viņā; un, kaut arī viņš neko neteica, es zināju, ka viņš izjuta: «Mīļā Bella,» — un es sapratu — kaut kā to pauda šī viņa raudzīšanās manī —, ka acu priekšā viņam stāv princese Naomi. Un tēvocis Džons teica «jā». Tā, lūk, tas notika.

Bet viņš pieprasīja, lai es pati pārbaudu Hilo, visla­bāk — izmēģinu vienatnē. Zirgs bija untumains, brī­nišķīgi untumains. Tomēr ne jau ļauns, ne viltīgs. Es vai ik brīdi zaudēju vadību pār viņu, taču nekad neļāvu vi­ņam to atskārst. Bail man nebija nemaz, un tas man pa­līdzēja arvien izjust viņu, kālab zirgam likās, ka ne lēcienu nav izdarījis bez manas ziņas.

Es bieži esmu prātojusi, vai tēvocis Džons maz no­jauta, kas var notikt. To gan zinu, ka pašai man par to nebija ne domiņas, kad todien aizjāju un piebiedrojos princesei Manā. Nekad vairs nav piedzīvots tāds svētku laiks.. Tu jau zini, cik diži vecie Pārķēri mēdza uzņemt viesus. Mežacūku medības un meža dzīvnieku šaušana, zirgu iejāde un apzīmogošana. Kalpotāju mitek|i bāztin piebāzti. Pārķēra kovboji sapulcējušies fermā no visām malām. Un visas šīs meitenes — gan no Vaimeas, gan no Vaipio un Honokā, un Pāuilo —, es tās kā šodien re­dzu garās rindās sēžam uz iejādes aploka akmens vaļņa un darinām lei (ziedu vītne) saviem iemīlētajiem kovbo­jiem. Un naktis, smaržainās naktis, mele dziesmošana un hula dejas, un pa lielajiem Manas dārziem zem kokiem ik pa divi klaiņoja mīlētāji. Un princis … — Bella ap­klusa, un labu brīdi, kamēr viņa lūkoja saņemt sevi rokās un savaldīties, ar tukšu skatienu vērdamās tālē pāri zila­jam apvārsnim, viņas sīkie, spožie zobi, vēl arvien nevai­nojami veseli, bija redzami dziļi iecirtušies apakšlūpā. At­guvusies viņa atkal pievērsa acis māsai.

— Viņš bija īsts princis, Marta. Tu jau viņu redzēji Kilohana, pirms… pēc tam kad biji atgriezusies no se­mināra. Viņu uzlūkot bija bauda ikvienas sievietes acīm, jā, un vīrieša .tāpat. Divdesmit pieci gadi vecs — pašā krāšņākajā vīra briedumā; dižens un karalisks viņš bija augumā, tikpat dižens un karalisks arī garā. Vienalga, cik pārdroši joki, cik pārgalvīgi traka izprieca, viņš, šķiet, ne mirkli neaizmirsa, ka ir no karaļa cilts un ka visi viņa priekšteči bijuši augsti virsaiši līdz pat tam pirmajam, par kuru vēl dziesmo cilts hronikās un kurš vadījis savas laivas uz Tahiti un Raiateu un atkal atpa­kaļ. Viņš bija piemīlīgs, laipns, maigi biedrisks, ārkārtīgi draudzīgs — un atkal stingrs un bargs, pat skarbs, ja viņu dziļi aizskāra. Grūti paskaidrot, ko es domāju. Viņš bija īsts vīrietis, vīrietis, vīrietis, un viņš bija īsts prin­cis, viņam piemita kaut kas no jautra zēniskuma un at­kal tāda dzelžainība, kas darītu viņu par labu un stingru Havajas karali, būtu viņš uzkāpis tronī.

Es viņu redzu šobrīd tāpat, kā redzēju pašā pirmajā dienā, kad skāru viņa roku, runāju ar viņu… tikai da­žus kautrus vārdus, juzdamās viss kas, tikai ne sieviete, kas jau gadu kā precējusies ar pelēko haole pelēkajā Na­halā. Pirms pusgadsimta notika šī sastapšanās — atce­ries, kā tolaik ģērbās mūsu jaunie vīrieši: baltas kurpes un garas bikses, balti zīda krekli ar greznām, košām spāniešu šallēm ap vidu, — un veselu pusgadsimtu manā sirdī nav izbalējis viņa tēls. Viņš stāvēja mauriņā draugu pulciņa vidū, un Ella Higinsvērza veda mani turp, lai iepazīstinātu mūs. Šai mirklī princese Lihue ķir­cinādamās tai ko uzsauca, un Ella bija spiesta apstāties, lai atbildētu, bet es paliku stāvam kādu soli tai priekšā.

Prinča skatiens nejauši skāra mani, kad es tur stā­vēju viena pati samulsusi, apjukusi. Ai, cik skaidri es viņu redzu! Galva mazliet atmesta, izturēšanās stalta, moža, pavēlnieciska un pilnīgi brīva, kāda viņam bija tik raksturīga. Mūsu acis sastapās. Viņš pielieca galvu vai arī pavērsa to pret mani, es pati nezinu, kas īsti no­tika. Vai viņš pavēlēja? Vai es paklausīju? Nezinu. To gan zinu, ka patīkami bija mani uzlūkot — meiteni ar smar- žainu maile ap galvu, tērpušos princeses Naomi brīnišķī­gajā holoku, ko tēvocis Džons man bija aizdevis no savas tabu istabas; un vēl zinu, ka viena pati soļoju viņam pretī pāri Manas maurājam un ka viņš panācās nostāk no tiem, kas stāvēja ap viņu, lai satiktu mani pusceļā. Mēs gājām viens pie otra pāri zālājam, neviena nepava­dīti, it kā mēs tiektos viens pie otra pāri mūsu dzīvībām.

… Vai es biju skaista, māsiņ Marta, kad biju jauna? Es nezinu. Nezinu. Bet tajā mirklī, kad viņa skaistais un patiesi karaliskais vīrišķīgums mani skāra, iešķeldamies. pašā sirdī, es pēkšņi jutu skaistumu arī pati sevī — kā lai to pasaka? — it kā viņā mītošā pilnība izstarotu no viņa un ar burvju spēkiem ieplūstu manī.

Ne vārds netika izrunāts. Bet, ai, es zinu, ka pacēlu galvu, lai vaļsirdīgi atbildētu tiem neizrunātajiem vār­diem, ko dzirdēju skanam pērkonu un trompešu balsīs, un, ja pat man draudētu nāve par šo vienu skatienu un šo vienu mirkli, es zinu, ka tomēr nespētu atturēties, ne- atdevusi visu sevi, to skaidri liecināja mana seja, acis un viss mans dziļas elpas šūpotais augums.

Vai es biju skaista, Marta, ļoti skaista, kad man bija deviņpadsmit gadu, gandrīz divdesmit?

Un Marta ar saviem sešiem desmitiem un vēl četriem gadiem raudzījās Bellā, kas skaitīja sešus desmitus un vēl astoņus gadus, un palocīja galvu vispatiesākajā ap­stiprinājumā, pati klusībā uzņemdama sevī visu, ko šinī mirklī skatīja — Bellas kaklu, vēl arvien apaļigu un daiļi veidotu, garāku nekā parasto Havajas sieviešu kakli, kolonnu, kas karaliski balstīja augstas virsaites galvu un seju ar augstiem vaigu kauliem un augstām uzacīm, Bellas matus, augstu uzsukātus, kuplus, gadu sudrabā lāsmojošus, vēl arvien cirtainus un spilgti, asi kontrastējošus ar skaidri izvilktajām, šaurajām, melna­jām uzacīm un tumši brūnajām acīm. Un viss, ko Marta skatīja, bija tik kautri atturīgs, ka spieda arī viņu kautri nolaist acis lejāk — uz māsas krāšņajām krūtīm un iz­teikti pareizajām auguma līnijām līdz pat zīda zeķēs un augstpapēžu kurpītēs ieautajām kāju pēdām, mazām, apaļīgām, ar nevainojami izliektu pēdas virsu.

— Jā, kad cilvēks ir jauns, vienreiz mūžā jauns! — Bella iesmējās. — Lilolilo bija princis. Es taču iepazinu ikkatru viņa vaibstiņu visdažādākos veidos,.. vēlāk, mūsu brīnumu dienās un naktīs pie dziedošiem ūdeņiem, pie miegaini dūcošām bangotnēm un augsto kalnu takās. Es pazinu viņa jaukās, drosmīgās acis ar taisnajām, mel­najām uzacīm, degunu, kas neapšaubāmi bija Kameha- mehas deguns, un šo mīļo lūpu vispēdējo, tikko jaušamo izliekumu. Nevienam gan, Marta, nav tik skaista mute kā havajiešiem.

Un viņa augums! Viņš bija atlētu karalis no stūrgal­vīgajiem, neklausīgajiem matiem līdz pat potītēm, kas šķita darinātas" no bronzēta tērauda. Nupat nesen man gadījās dzirdēt, ka vienu no Vildera mazdēliem apzīmēja par «Hārvardas princis. Apžēlojies! Kādu gan nosau­kumu viņi būtu izdomājuši vai varējuši izdomāt manam Lilolilo, ja spējuši nostādīt viņu līdzās šim Vildera zē­nam ar visu viņa Hārvardas komandu!

Bella apklusa un dziļi elpoja, cieši sažņaugusi smal­kās, mazās rokas virs zīda segtajiem ceļgaliem. Bet ro­žainais daiļums tvīka ādā un sila acīs, kad Bella no jauna pārdzīvoja savas karaliskās dienas.

— Nu, būsi jau uzminējusi? — Bella ieteicās, spītīgi saraudama plecus un tieši ielūkodamās māsai acis. — Mēs izjājām no līksmās Manas un turpinājām līksmo ceļo­jumu — lejup pa lavas klinšu stigām uz Kiholo, lai pel­dētos un makšķerētu, un dzīrotu, un gozētos siltajās smiltīs zem palmām, tad augšup uz Pūvāvā, un atkal mežacūku duršana un medības jāšus, ar la^o, un meža- kazas augstieņu ganībās; un tālāk caur Konu, te kalnup, te lejup uz karaļa pili Kailuā un tad uz peldvietu pie Keauhou un uz Kealakekuas līci, un Napoopoo, un IIo- naunau. Un visur pretī plūda ļaudis ar dāvanām ro­kās —■ ar puķēm un augļiem, ar zivīm un sivēniem, bet sirdīs tiem mīlestība un dziesmas, galva noliekta godde­vībā pret karaliskās dzimtas piederīgajiem un lūpas sauc apbrīnas kliedzienus un dziesmo mele no senajām, neaizmirstamajām dienām.

Ko tu būtu darījusi, māsiņ Marta? Tu zini, kādi mēs, havajieši, esam. Tu zini, kādi mēs bijām pirms piecdesmit gadiem. Lilolilo bija apburošs. Es biju nebēdnīga. Lilolilo jau nu spēja ikvienu sievieti darīt vieglprātīgu. Es biju divkārt vieglprātīga, jo mani trauktin trauca aukstā, pe­lēkā Nahala., Es apzinājos visu. Nekādas svārstīšanās. Nekādu cerību. Par laulības šķiršanu tajos laikos taču pat ne sapņot nevarēja. Džordža Kāstnera sieva nekad nevarētu būt Havajas karaliene, pat arī ja tēvoča Ro­berta pareģotie apvērsumi aizkavētos un ja Lilolilo tie­šām kļūtu karalis. Bet es nekad nedomāju par troni. Es būtu drīkstējusi vēlēties vienīgi karalisti pie Lilolilo sā­niem — kā viņa sieva un draugs. Bet es nepadevos apla­mām cerībām. Kas nav iespējams, tas nav iespējams, un es nesapņoju mānīgus sapņus.

Viss gaiss bija pārpilns mīlestības. Un Lilolilo bija īsts mīlētājs. Uz mūžiem viņš mani vainagoja ar saviem lei, un viņa izsūtāmie visu garo ceļojuma laiku piegādāja man šos lei no Manas rožu dārziem — tu jau atminies tos; piecdesmit jūdžu pār lavas klintīm un kalnu krau­jām nesti, rasaini svaigi kā mirklī, kad plūkti, tie gulēja banānaugu mizu apvalkos kā dārgakmeņi kārbiņās; tie bija jardiem gari, un sīkie, sārtie pumpuriņi virknējās kā Neapoles koraļļu krellītei. Un, kad notika luau, bezgalī­gās un nebeidzamās luau, man vēlēja sēsties uz Lilolilo makaloa paklāja, uz prinča paklāja, kas pieder tikai vi­ņam vienīgajam un ir tabu ikvienam zemākas kārtas mir­stīgajam, ja vien princis pats to laipnīgi neatļauj un ne­izsaka savu vēlēšanos. Un man vajadzēja mērcēt pirk­stus viņa personiskajā pa wai holoi (pirkstu skalojamā kausiņā), kur siltā ūdenī peldēja smaržīgas ziedlapiņas. Jā, un, neliekoties ne zinis, ka visiem redzams šis izci­lais pagodinājums, man vajadzēja ņemt no viņa pa paakai sārtās sāls šķipsniņas un ļimu un kukui riekstus, un sar­kanos piparus un smelt no viņa ipu kai (zivs mērces trauka), kurš darināts no kou koka un no kura pats lie­lais Kamehameha ēdis daudzos šādos ceļojumos. Un tā­pat notika ar visiem sevišķajiem gardumiem, ko pasnie­dza vienīgi Lilolilo un princesei, — ar nelu un ake, ar palu un alaa.la. Un viņa kahili (vēdeklis garā kātā, no putnu spalvām) tika vēdināti man pār galvu, un viņa kalpi bija manējie, un viņš pats bija mans; un no zie­diem vainagotajiem matiem līdz pat kāju pēdām es biju laimīga, mīlēta sieviete.

Vēlreiz Bellas sīkie zobiņi iespiedās apakšlūpā, kamēr viņa ar tukšu skatienu raudzījās jūrā, līdz pārvarēja pati sevi un savas atmiņas.

— Mēs devāmies aizvien tālāk un tālāk, cauri visai Konai un visai Kau, no Hoopuloas un Kapuas līdz Honu- apo un Punalū, tas bija vesels mūžs, izdzīvots divās īsās nedēļās. Puķe zied tikai vienreiz. Tas bija mans ziedēša­nas laiks — Lilolilo man līdzās, es pati uz sava brīnišķā zirga Hilo jutos kā karaliene — ne jau Havajas, bet Li­lolilo un Mīlestības karaliene. Viņš teica, ka es vizmojot kā daudzkrāsaina dailes lāse uz Leviatāna melnās mu­guras, ka es līdzinoties vārām rasas pilienam uz lavas straumes kūpošās kores, ka es esot kā varavīksne virs pērkona mākoņa ..,

Bella uz mirkli apklusa.

— Nestāstīšu tev vairāk, ko visu viņš man teica, — viņa nopietni sacīja, — tikai to vēl, ka viss, ko viņš teica, bija mīlestības kvēle un skaistuma aromāts un ka viņš sacerēja hula man par godu un dziedāja tās tikai man — visu klātbūtnē naktis zem zvaigznēm, kad gulējām atlai­dusies uz paklājiem pie dzīru mielasta; bet mana vieta bija uz Lilolilo makaloa paklāja.

Un tad jau virzījāmies uz Kilaueu — sapnis tuvojās beigām; un, protams, aizā, kur apakšā kā jūra bangoja lava, mēs metām Uguns dievei savas veltes — malle lei un zivis, un sacietinātu poi, kas ietīts valgās ti koka lapās. Un tālāk mēs devāmies lejup caur veco Punu un dzīrojām, un dejojām, un dziedājām gan Kohoualeā, gan Kamaili, gan Opihikao, un peldējāmies Kalapanas dzidrajos saldūdens dīķos. Un galu galā mēs sasniedzām Hilo pie pašas jūras.

Tās bija beigas. Nekad mēs netikām runājuši par to. Tās bija beigas, kas izlemtas nepieminot. Jahta jau gai­dīja. Mēs bijām kavējušies daudzas dienas, Honolulu aicināja atpakaļ, bija pienākušas vēstis, ka karalis esot kļuvis pavisam pupule (nenormāls), ka katoļu un pro­testantu misionāri vērpjot intrigas un ka draudot nepa­tikšanas ar Franciju. Kā viņi bija izkāpuši malā pie Ka- vaih'aes pirms divām nedēļām — ar smiekliem, ziediem un dziesmām, tā viņi arī šķīrās no Hilo. Tā bija jautra atvadīšanās, lītin lija asprātības un līksmi izsaucieni, tūkstošiem pēdējo novēlējumu, atgādinājumu un joku. Kamēr pacēla enkuru, skanēja atvadu dziesma, ko skan­dināja Lilolilo dziedātājzēni klāja pakaļgalā, bet mēs, sē­dēdami kanu laiviņās un lielās laivās, noskatījāmies, kā pirmais brīzes brāziens piepūš kuģa buras un atstatums starp mums sāk plesties plašumā.

Visā šajā trauksinīgajā burzmā Lilolilo stāvēja pie re- liņa, viņam vajadzēja tik daudziem atbildēt uz pēdējiem sveicinājumiem un apmainīties ar pēdējiem jokiem, bet visu laiku viņš raudzījās lejup tieši uz mani. Galvu tam vainagoja mans ilima lei, ko pati biju nopinuši un tam galvā uzlikusi. Un tie, kas stāvēja uz jahtas, sāka mest laivās savus daudzos lei tur palikušajiem mīļajiem. Man nevarēja būt nekādu gaidu un cerību!… Un to­mēr es loloju cerību, tik klusi vāru cerību, vienīgi tā ne- izpaudās manos vaibstos, seja man bija tikpat lepna un līksma kā visas pārējās. Bet es jau zināju, ko darīs Lilo­lilo, jau no paša sākuma biju zinājusi, ko viņš darīs, un viņš darīja to. Aizvien vēl lūkodamies atklāti un godīgi man acīs, viņš noņēma sev no galvas manu skaisto ilima lei un pārrāva to pušu. Es redzēju viņa lūpas veidojam vienu vienīgu vārdiņu pau (beigas), taču nedzirdēju to balsī izrunātu. Nepārtraukti raudzīdamies manī, viņš vēl­reiz sarāva abas lei daļas uz pusēm un tad aizsvieda šīs saplosītās atliekas — ne jau man svieda, bet lejup pār malu ūdens joslā, kas ķļuva arvien platāka. Pau. Viss bija galā… -

Ilgu laiku Bellas tukšais skatiens kavējās pie apvār­šņa jūrā. Marta ne ar vārdiņu neiedrošinājās izpaust līdzjūtību, kas rasināja viņas acis.

— Un to pašu dienu es jāju atpakaļ, augšup pa veco, nelāgo taku gar Hamakuas piekrasti, — Bella turpināja, un sākumā balss tai skanēja neparasti sausi un skarbi. — Sī pirmā diena vēl nebija tik grūta. Es biju trula. Viss brīnumainais, kas man nu jāaizmirst, pārāk pildīja manu sirdi, lai es spētu aptvert, ka tas jāaizmirst. Nakti es pa­vadīju Laupahoehoē. Vai zini, es biju gaidījusi bezmiega nakti. Bet gluži otrādi — pārguruši no seglos sēdēšanas, vēl arvien truli apstulbusi, es nogulēju visu nakti nāves miegā.

Bet nākamā diena skarbās vējbrāzmās un negantās lietus gāzēs! Kā pūta, kā lija! Taka tik tiešām bija neiz- brienama. Zirgi mums klupa vienā laidā. Sākumā kov­bojs, ko tēvocis Džons bija sūtījis man līdzi kopā ar zir­giem, gan protestēja, bet tik un tā flegmātiskā padevībā sekoja man aiz muguras, galvu purinādams un, es labi zinu, ik pa brīdim nopurpinādams, ka es laikam esot pu- pule. Nastu zirgu atstājām Kukuihaelē. Gandrīz vai pel­dus mēs virzījāmies augšup pa šķidru dubļu straumi Dubļu gravā. Vaimeā kovbojam vajadzēja apmainīt savu zirgu pret citu. Bet Ililo izturēja līdz galam. No rītaus­mas līdz pusnaktij es nosēdēju seglos, līdz beidzot tēvo­cis Džons Kilohanā pats savām rokām nocēla mani no zirga un ienesa istabā, pietraukdams no gultām sievietes, lai tās izģērbtu mani un izdarītu lomi, kamēr pats neap- kusis dzirdīja mani ar karstu groku un deva visādas zā­les, lai es spētu aizmigt un aizmirsties. Es zinu, ka mur­gos nesakarīgi pļāpāju. Tēvocis Džons, jādomā, visu sa­prata. Bet ne kādam citam, ne pat man pašai viņš nekad nebilda par to ne vārdiņa. Lai ko viņš bija noskārtis, visu viņš ieslēdza savā princeses Naomi tabu istabā.

Par šo dienu man palikušas tikai dažas pusizdzisu- šas atmiņas, un visas tās — vienīgi salauztas sirds ne­prātīga plosīšanās pretī liktenim… Atceros, kā atrisušo matu slapjās šķipsnas" sāpīgi pātagoja mani juku jukām ar lietus strūklām, kā nebeidzamas asaru straumes sa­plūda ar lietus gāztnām, kā kaislīgās sāpju lēkmēs es ār­dījos pret visu šo ļauno un neganto pasauli, kā dauzīju rokas pret seglu loku, kā skarbi kliedzu uz savu Kiloha­nas kovboju, kā cirtu piešus nabaga skaistuļa Hilo sā­nos, kamēr lūpas man čukstēja lūgšanas, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem, — kaut šie piešu spērieni satrakotu zirgu, lai viņš slienas pakaļkājās, klūp līdz ar mani un sadragā manu ķermeni tā, ka uz mūžu zustu skaistums, kas saista vīru sirdis, vai lai nogāž mani no stigas un satriec pali (kraujas) piekājē, tā pierakstot pau aiz mana vārda, tikpat galīgu kā pau, kas neizteikts nomira uz Li­lolilo lūpām, kad viņš sarāva manu ilima lei un iemeta jūrā …

Mans vīrs Džordžs bija aizkavējies Honolulu. Kad viņš atgriezās Nahalā, es jau tur gaidīju viņu. Viņš svinīgi apskāva mani, pavirši noskūpstīja uz lūpām, nopietni ap­lūkoja manu mēli, nopēla manu izskatu un veselības stāvokli un aizsūtija mani gulēt, apgādājis ar karstiem

ķieģeļiem un rīcineļļu. Tīri kā iekļaudamās pulksteņa me­hānismā un kļūdama par vienu no zobiņiem vai ritenī- šiem, kas nepielūdzami un nejūtīgi griežas tikai apkārt un apkārt, tā es no jauna ieslēdzos pelēkajā Nahalas dzīvē. Mans vīrs Džordžs ik rītu cēlās no gultas pulksten puspie­cos, bet piecos izgāja no mājas un uzkāpa zirgā. Tā pati mūžīgā auzu pārslu biezputra un riebīgā, lētā kafija, svaigā un kaltētā vēršgaļa. Es vārīju un cepu, un berzu. Es griezu niķīgo rokas šujmašīnu un darināju savus lētos holoku. Vakaru pēc vakara veselus bezgalīgus gadu simteņus, kas ilga vēl divus gadus, es sēdēju pie galda viņam iepretī līdz pulksten astoņiem, lāpīdama viņa lētās ze­ķes un nodriskāto veļu, kamēr viņš lasīja gadiem vecus aizlienētus žurnālus, jo aiz taupības negribēja pasūtīt tos pats. Un tad bija laiks iet gulēt — petroleju vajadzēja taupīt, un vīrs uzvilka pulksteni, ierakstīja dienasgrā­matā laika apstākļus un noāva kurpes, vispirms no la­bās kājas, tieši tāpat novietodams tās vienu otrai līdzās pie gultas kājgaļa savā pusē.

Bet pēc tam, kad princese Lihue bija uzaicinājusi mani karaliskajā ceļojumā un tēvocis Džons aizdevis zirgu, es vairs nevarēju pierast pie sava vīra Džordža, kā tas jau bija licies tik iespējams. Redzi, māsiņ Marta, nekas tāds nebūtu noticis, ja vien tēvocis Džons atteicies dot man šo zirgu. Bet nu es biju iepazinusi mīlestību, biju iepazinusi Lilolilo; un kādas gan izredzes pēc visa tā varēja būt manam vīram Džordžam rast manā sirdī atzinību vai maigumu? Divus gadus Nahalā dzīvoja mirusi sieviete, kas nezin kā vēl staigāja un runāja, un cepa, un mazgāja, un lāpīja veļu, un taupīja petroleju. Ārsti sacīja, ka vīra nāvē vainojama lētā, plānā veļa, kādu viņš valkāja, zie- : mas vidus lietainajos negaisos dzīdamies pēc Nahalas kalnu augstieņu ūdeņiem. Kad viņš nomira, es neskumu. Biju skumusi jau pārāk ilgi. Es arī nepriecājos. Prieks bija nomiris Hilo krast­malā, kad Lilolilo iemeta jūrā manu ilima lei, un pēc tam es vairs neesmu pazinusi laimi. Lilolilo nomira kādu mē­nesi pēc mana vīra Džordža. Kopš šķiršanās Hilo nekad vairs netiku viņu redzējusi. Ai-ja-jā, precinieku man pēc tam radās diezgan; bet es līdzinājos tēvocim Džonam. Mūža draugu rast es spēju tikai vienreiz. Tēvocim Džo­nam Kilohanā bija savs Naomi templis. Man jau piec­desmit gadu ir Lilolilo templis — manā sirdī. Tu, māsiņ Marta, esi pirmā, kurai esmu atļāvusi ienākt šai tem­plī…

Piebrauktuve apmeta loku automašīna, no tās izkāpa Martas laulātais draugs un nāca pāri mauram. Rosko Skandvels, stalts, slaids vīrs ar sirmiem matiem un lo­kani militāru stāju, bija viens no «Lielā piecnieka» locek­ļiem, kas, piedalīdamies ikvienā kapitāla ieguldījumā, no­teica visas Havajas likteni. Būdams tīrasiņu haole, Jaun- anglijā dzimis, viņš tomēr pēc īstas havajiešu paražas tūdaļ cieši apskāva un sirsnīgi noskūpstīja Bellu. Vērīgās acis tam vēstīja, ka sievietes te nupat izkratījušas sirdis, tomēr, par spīti spēcīgā jūtu satraukuma pazīmēm, bija redzams, ka abu māsu dzīves mijkrēšļa gudrība visu atkal rāmi nolīdzinājusi.

— Elsija ar mazuļiem brauc šurp, tikko saņēmu viņu telegrammu no tvaikoņa, — Rosko paziņoja, kad bija noskūpstījis arī sievu. — Viņi paliks pie mums vairākas dienas, pirms dosies tālāk uz Maui.

— Biju domājusi ierādīt tev Rožu istabu, māsiņ Bella, — Marta Skandvela prātodama sacīja. — Bet El- sijai ar bērniem, auklēm un visu citu šī istaba labāk no­derēs, tā ka tu dabūsi Karalienes Emmas istabu.

— Es jau tur dzīvoju iepriekšējo reizi, tā man patīk pat labāk, — Bella atbildēja.

Rosko Skandvels, kas pilnībā pazina havajiešu mīlu un mīlestības ceļus, stalts, slaids, cienīgs, soļoja starp abām cildeni noaugušajām sievietēm un, aplicis katrai roku ap viduci, vadīja tās uz mājas pusi.