Valdnieks

Valdnieks

1513

Trešajā maijā, tūkstoš četri simti sešdesmit devītajā gadā, Florence piedzima vīrs, kam pieder viens no slavenākajiem vārdiem Itālijas kultūras vēsturē - Nikolo Makjavelli. Par viņa bērnību un jaunību trūkst jebkādu tuvāku ziņu. Domājams, ka tēvs Bernardo de Nelli -juriskonsults - un māte Bartolomeja būs tam devuši parasto kla­sisko izglītību. Makjavelli dzimta bijusi gvelfu partijas piekritēja un devusi Florences republikai vairākus gonfalonjerus. Bez Nikolo ģimenē vēl bija brālis Toto un māsas Primerana un Džinevra. Mēģi­nāsim iedomāties Nikolo dzīvo seju, ko aizsedz gandrīz piecu gadu simteņu migla: "...vidēja auguma, kalsnējs, ļoti dzīvām acīm, tum­šiem matiem, pamazu degunu; galva viņam bija neliela, piere - plata, un muti tas arvien mēdza turēt sakniebtu; visā viņa būtnē izpaudās loti uzmanīgs vērotājs un domātājs, nevis autoritāte, kas uzkundzē­tos citiem. Viņš nespēja noslēpt sarkasmu, kas tam pastāvīgi vīdēja lūpās un dzirkstīja acīs, piešķirot viņam mierīga apsvērēja un smējēja izskatu. Vienīgi viņa fantāzijai bija pār viņu liela vara, un tā viegli spēja viņu pakļaut, negaidīti aizraujot tādā mērā, ka šķita viņu pār­vēršam vīziju redzētājā." (P. Villari)

Makjavelli sāka savu karjeru kā koadjutors Florences Sinjorijas kance­lejā, kur vēlāk turpināja darboties par valsts sekretāru, vadot ari otru valsts kanceleju, kas pārzināja iekšlietas, un uzņemoties sekretāra amatu Dieti di Liberta e di pace*, kam piekrita kara lietu kārtošana, maģistrātu iecelšana un vēstnieku izraudzīšana. Republikas kanc­lera amats, ko viņš pilda 14 gadus (1498-1512), ļauj Makjavelli gūt plašu pieredzi politikā un diplomātijā, it sevišķi veicot vēstnieka misiju pie dažādu valstu galvām. Tā viņš savā laikā vairākas reizes devies pie Katarīnas Sforcas uz Forli, uz Franciju pie Ludviķa XII, uz Vāciju pie ķeizara Maksimiliāna I, uz Romu pie pāvestiem, pie Čezā-res Bordžas un citur. Sevišķi lielu iespaidu uz Makjavelli atstājusi tikšanās ar Čezāri Bordžu, pie kura viņš devās 1502. gada jūnijā un oktobri. Šā valdnieka vārds un vaibsti vairākkārt sastopami viņa dar­bos. Šajos ceļojumos Makjavelli paspēja ielūkoties dažādos Eiropas nostūros, valdnieku dzīvē, diplomātijas aizkulisēs un vienkāršās tautas dvēselē. Tā šis posms ir ārkārtīgi svarīgs materiālu vākšanas laiks vēlākiem plašiem darbiem.

Šajā posmā Makjavelli saraksta vairākus īsus darbus. 1499. gadā viņš uzraksta nelielu apcerējumu par Pizas notikumiem, bet 1502. gadā - "Par Vai di Kjanas dumpinieku savaldīšanu". Čezāri Bordžu slavina 1503. gadā rakstītais "Apraksts, kā hercogs Valentīno rīko­jās, lai nogalinātu Vitelloco Vitelli, Oliveroto no Fermo, sinjoru Pagolo un hercogu Orsīni". Tercīnās 1504. gadā sarakstīta "Pirmā desmitgade", kurā Makjavelli apskata notikumus Itālijā kopš 1494. gada. Šiem darbiem seko vēl daži politiska rakstura apcerējumi. Florences nedrošais politiskais stāvoklis un pastāvīgie ienaidnieka draudi novirza Makjavelli interesi uz kara lietām. Šajā laukā viņš ar lielu dedzību un patriotismu visu mūžu cīnījies par nacionāla karaspēka ieviešanu, visos savos darbos nemitīgi norādot uz postu, kādu nesuši algotņi. Makjavelli daļēji tika dota iespēja savas idejas realizēt: 1505. gadā tiek nodibināts maģistrāts karaspēka reorganizācijai Nove ufficiali dell' ordinanza e milizia fiorentina**, kurā viņu ieceļ par vadītāju. Līdzās šai organizācijai, kas savervē ap 20 000 kāj­nieku, 1512. gadā nodibina Provvigione per le milizie a cavallo*** -jātniekus. Šī militārā reforma, kurai nesekoja atbilstoša politiska, tomēr neattaisnoja visas uz to liktās cerības. Makjavelli milicijai gan izdevās 1509. gadā atgūt Pizu, bet 1512. gada 29. augustā pie Prāto spāniešu karaspēks satrieca tās spēkus, un Florencē tika atjaunota Mediči vara.

Ar šo notikumu Makjavelli dzīvē iestājas liels lūzums. Viņu atbrīvo no valsts amatiem un 1513. gadā apsūdz par piedalīšanos sazvēres­tībā pret Mediči. Apcietināts un spīdzināts Makjavelli tomēr tiek atbrīvots kā nevainīgs un apmetas uz dzīvi savā īpašumā Sankašāno tuvumā. Tur, noslēdzies savrupībā, izklaidējoties tikai tuvāko draugu -literātu sabiedrībā, Makjavelli nododas iemīļoto autoru studijām un rakstīšanai. Tas ir skumīgs, bet darbiem auglīgs laiks viņa dzīvē. Daudz ziņu par šo viņa dzīves posmu sniedz Makjavelli vēstules sūt­nim Romā Frančesko Vetori. Tā kādā vēstulē, burleskas tonī aprak­stījis savas jautrās ikdienas gaitas laukos, tērzējot ar zemniekiem un "iepazīstoties ar cilvēku dažādām gaumēm un iedomām", Makjavelli turpina: "Kad sameties vakars, atgriežos mājās un dodos savā rakstāmistabā; uz sliekšņa novelku savas ikdienas drānas, dubļiem un netīrumiem apķepušas, un ietērpjos ķēnišķīgās un svinīgās drēbēs; tā, pieklājīgi apģērbies, ieeju seno vīru senlaicīgos galmos, kur, laipni uzņemts, mielojos ar to barību, kas vienīgā man der, jo esmu tai dzi­mis; un es vaicāju viņiem par viņu rīcības cēloņiem, un viņi savā laip­nībā man atbild; tā četru stundu laikā nejūtu nekādas garlaicības, aizmirstu visas bēdas, nebīstos no nabadzības un neiztrūkstas nāves priekšā; viss pārceļos pie viņiem. Un, kā Dante saka: "Nerada zinātni tas, kas neatmin saprasto", tālab esmu atzīmējis, kas man viņu sa­runās Licies galvenais, un sacerējis mazu sējumiņu "De Principa-tibus..."." Šī vēstule, kurā autors piemin sava slavenā darba rašanos, kas vēlāk nosaukts "II prķncipe", lieliski raksturo viņa stāju un abas radīšanas ierosmes: reālo ikdienas dzīvi un seno autoru studijas. Te, neminot tīrās beletristikas sacerējumus, radušies trīs ievērojami Makjavelli darbi: "Valdnieks" ("IL prķncipe"', 1513. g.), "Apceres par Tita Līvija pirmo dekādi" (pabeigts 1519. g.) un draugu ierosinātie septiņi dialogi "Par kara mākslu" (1520). "Valdnieku", ko Makjavelli sākumā bija nodomājis veltīt hercogam Džuljāno, tas vēlāk, pēc viņa nāves veltī hercogam Lorenco, ko pāvests Leo X ieceļ par Florences gubernatoru un Urbīno hercogu. Šis veltījums tomēr nekāda prak­tiska labuma Makjavelli neatnes. Pēc Lorenco Mediči nāves 1519. gadā pāvests Leo X uzdod Makjavelli izstrādāt Florences satversmes reformas projektu. Šajā gadā tad arī Makjavelli uzraksta "Apcerē­jumu par Florences satversmes reformu", kurā tas aizstāv republiku kā ideālās valsts iekārtas paraugu. No šā posma darbiem vēl jāmin "Kastručo Kastrakāni dzīve" (1520) un "Florences vēsture" (1520-1525), kuras astoņas grāmatas aptver laiku no 1250. līdz 1494. ga­dam. Šo darbu, ko Makjavelli oficiāli rakstījis Studio florentino uz­devumā, viņš nepaguva nobeigt.

Kad 1523. gadā par pāvestu nāk Klements VII (Džūlio Mediči), Florence cer uz brīvāku satversmi, bet pāvests Florences pārvaldē ieceļ stingro kardinālu Silvio Paserīni ar divām Mediči nama atvasēm Ipolītu un Aleksandru. Pēc Pavijas kaujas, kurā spānieši uzvar, Mak­javelli dodas uz Romu pie pāvesta, lai tam pasniegtu divas pabeigtās "Florences vēstures" grāmatas, un ar savu daiļrunību pārliecina pā­vestu par nepieciešamību izveidot un nostiprināt Florencē nacionālu karaspēku tēvijas aizsardzībai. Klements VII sūta Makjavelli pie Gvičardīni (Guiccardini), lai šai jautājumā apspriestos, bet tas ne­redz praktiskas iespējas īstenot nodomāto dzīvē. Tā Makjavelli plāns sabrūk. Atgriezies Florencē, viņš visus spēkus ziedo tās aizsardzībai un 1526. gadā tiek iecelts par Cinque procuratori detle mura**** priekšsēdētāju, kuras uzdevums bija rūpēties par nocietinājumiem. 1527. gadā, kad izplatījās vēsts, ka spānieši ieņēmuši un izlaupījuši Romu, Florence saceļas pret Mediči un pasludina republiku. Makja­velli, kas tikko bija atgriezies Florencē un gribēja līdzdarboties jau­najā satversmē, sagaidīja vilšanās - viņu uzskatīja par Mediči piekritēju un vairs nedāvāja viņam uzticību. Tā sarūgtinājumā un nabadzībā Makjavelli 1527. gada 22. jūnijā beidza dzīvi, atstājot ģimeni ar pieciem bērniem. Viņa mirstīgās atliekas apglabātas Flo­rences Santa Kročes baznīcā. 1787. gadā tur uzcēla pieminekli ar uzrakstu: Tanto nomini nullum par elogium*****. Makjavelli darbu vēriens tālu pārsniedz vienas šauras specialitātes robežas. Līdzās minētajiem militāra, politiska un vēsturiska rakstura sacerējumiem viņš sarakstījis vairākus literārus darbus, no kuriem jāmin lieliski uzrakstītā, asprātīgā komēdija "Mandragora" (1513), novele "Arhivelns Belfagors", satīriska poēma "Zelta ēzelis" un mazāk nozīmīgā komēdija "Klicija". Neraugoties uz šo darbu augsto māk­sliniecisko līmeni, tos tomēr aizēno viņa politisko un vēsturisko sa­cerējumu slava. Šo darbu iespaidu ceļ un stiprina autora asi kon­struētais, spēcīgais un krāšņais stils, kas ļauj tos baudīt arī tikai kā mākslas darbus.

Kā vēsturnieks Makjavelli tiek pilnam atzīts un celts gaismā vienīgi priekš simt gadiem. Savu laikabiedru vidū viņš ir izcilākais, kas pārstāv renesanses historiogrāfijā florenciešu skolu. To pa daļai raksturo humānistu vēstures tradīciju turpināšana, pa daĻai jaunu ceļu meklēšana. No humānistiem šie florencieši jau tīri ārēji atšķiras ar to, ka augstākas izglītības trūkuma dēļ spiesti rakstīt darbus nevis latīņu valodā, bet demokrātiskajā mātes valodā - itāliski. Tas nozīmē, ka latīnistu retorikas vietā florencieši raksta savus darbus vienkāršā, reālistiskā stilā, kas Makjavelli darbos sasniedz lielu kon­krētu spilgtumu. No agrākajiem hronistiem viņš novēršas arī savu darbu kompozīcijas ziņā, atmetot līdz tam ierasto annālistisko (t. i., gadagrāmatu) formu, un tajā vietā sniedz vēsturisku notikumu saka­rīgu tēlojumu aizrautīgā stāstījumā, kas saistās ar kādas ievēroja­mas politiskas personas likteni.

Ar šīm divām savu darbu īpašībām Makjavelli ir pilnīgi mūsdienīgs vēsturnieks un iet daudz tālāk par humānistiem. Tas sevišķi sakāms par viņa ģeniālo historiogrāfisko sacerējumu "Florences vēsture", it īpaši par tās otro un trešo grāmatu, kas tēlo Florences iekšējo vēs­turi no pirmsākumiem līdz Mediči nākšanai pie varas (1434). Ar politiķa saasināto skatienu Makjavelli intuitīvi tver sīku faktu dzi­ļāko sakarību un vēsturisko jēgu, kas liecina, ka viņš ir ne vien vēs­turnieks, bet arī vēstures filosofs un, par visām lietām, politisks do­mātājs. Ar to kopš Aristoteļa un Polibija laikiem bija doti neredzēti spēcīgi ierosinājumi vēstures ģenētiskam skatījumam. Bet arī tikai ierosinājumi. Makjavelli bija pārāk impulsīvs gars, pārāk liels itā­liešu patriots un politisks polemists, lai ar vēsturniekam vajadzīgo distanci un mieru varētu pagātnes tēlojumos neredzēt smagos sitie­nus savai nelaimīgajai tēvijai un neizvirzīt politiskas teorijas tās glābšanai. Vēsture viņu neinteresē kā tīra zinātne vai māksla, bet kā ilustrāciju un faktu materiāls savu doktrīnu pierādīšanai. Vēsture viņam ir tikai valsts mākslas kalpone (historia ancilla scientiae poli-ticae). Tāpēc Makjavelli bez sirdsapziņas pārmetumiem noklusē un sagroza vēstures faktus, lai varētu rādīt kā tēvzemes glābējus tādus vīrus (piem., biogrāfijā par Lūkas tirānu Kastručo Kastrakāni), kas vēs­tures patiesības gaismā bieži izrādās vidusmēra cilvēki. Faktu pre­cizitātes ziņā viņu pārspēj kā priekšgājēji, tā laikabiedri. Savu vēs­turisko darbu pamatā Makjavelli parasti ņem kādu agrāku hroniku, papildinot to ar citu hronistu nedrošām ziņām. Pat sava laika tēlo­jumos tas neizlieto dokumentu liecības, bet uzticas literāriem avotiem. No abām devīzēm "zinātnei un tēvzemei" Makjavelli vienmēr pirmā vietā lika otro, ja ari tā prasīja no viņa pārestību pret vēsturisko pa­tiesību. Par spīti šiem trūkumiem, Makjavelli neapstrīdams nopelns vienmēr paliks viņa mēģinājums tēlot humānistu teorētisko shēmu vietā dzīvus cilvēkus - tēlot viņus reālistiski un patriotiskā degsmē. Makjavelli ieguvis lielāku popularitāti kā valsts politiķis, nevis kā vēsturnieks, sevišķi ar darbu "Valdnieks", kas radīja veselas ideo­loģiskas polemikas, kurās cīnījās divi virzieni: makjavellisms un antimakjavellisms. Šos terminus gan visai bieži mēdz Lietot nevis politisku teoriju apzīmēšanai, bet politiskas rīcības raksturošanai, tā bieži vien sagrozot un pārprotot autora īstos nolūkus. Vērtējot Makjavelli politiskos darbus, nodarīsim autoram pāri, patvarīgi šķirot doktrīnu no reālpolitiskiem apstākļiem, kādos šī doktrīna radusies. Tā, saskatot pretišķības starp "Valdnieku" un citiem Makjavelli dar­biem, kur tas par ideālo valsts iekārtu atzīst republiku, nav jāaiz­mirst Itālijas toreizējā politiskā situācija, kas spieda meklēt glābiņu vienvaldības principā, lai sīkās atsevišķās valstiņās sašķelto ienaid­nieka apdraudēto zemi pasargātu no iznīcības. Šo mērķi - tautas un valsts pastāvēšanu - Makjavelli licis augstāk par jebkuru citu morāli un ētiku, un šis nacionālais fanātisms ierindo viņu lielāko Itālijas patriotu vidū.

Pirmo reizi kopš viduslaikiem politikai tika dota autonomija, neat­karīgi no visiem cilvēciskās morāles likumiem. Pirmo reizi politika tika pacelta tādos augstumos, ka tai vairs nebija jārēķinās ne ar kādām tradicionālās ētikas normām. Šis princips tad arī izraisīja aso polemiku ap "Valdnieku", kas turpinājusies daudzus gadu simteņus. Parādījusies vesela rinda pretmakjavellisku darbu, no kuriem, pie­mēra pēc, var minēt klasisko ķeizara Fridriha II darbu "Anti-Machiavell". Ļoti dažādas teorijas bijušas arī Makjavelli attaisnotā­jiem. Daži saredzējuši viņa darbos nesaudzīgu realitātes attēlojumu, kas nav uztverams kā doktrīna, citi saskatījuši "Valdniekā" satīru par tirānu, un tikai pēdējā gadu simtenī Itālija to dēvē par "vienu no cildenākajiem nacionāLo jūtu izpaudumiem, kādu pazīst Itālijas gara vēsture" (Enciclopedia Italiana, Machiavelli). Tas sakāms it sevišķi par "Valdnieka" pēdējo nodalu, kas noslēdzas kvēlā patriotiskā uzliesmojumā, gaišredzīgās cerībās uz Itālijas glābēju. "Valdniekā" raksturīga Makjavelli individuālistiskā uztvere: vald­nieks ir pilnā mērā atbildīgs par valsts likteņiem, kurus noteic viņa aplamā vai pareizā rīcība. Kā tipisku šīs aplamās rīcības piemēru Makjavelli allaž piemin kara algotņu turēšanu nacionāla karaspēka vietā. Ar šo vienīgo iemeslu viņš tad ari izskaidro daudzu valstu sabrukumu. Jau plašāks skatījums redzams "Pārrunās par Tita Līvija pirmo dekādi", kur autors piegriež vērību arī citiem spēkiem, kas virza vēsturi neatkarīgi no valdnieka personas: tautai, reliģijai, audzinā­šanai. Renesanses naturālisma ietekmē Makjavelli uzskata valsti par dzīvu organismu, kas aug, nobriest un sabrūk. Ja nu šos dabīgos procesus aizkavē kāda launa "kaite", tad ļaunums jāiznīcina pašā pirmsākumā, nebaidoties no kara un izšķirošiem lēmumiem. Sva­rīgos vēstures pagriezienu brīžos Makjavelli vienmēr māca asu no­stāju - pa labi vai pa kreisi, neatzīstot kompromisus un gļēvu vai­rīšanos no galējām konsekvencēm. Vienmēr uzsverot un atgādinot stipra karaspēka nozīmību valstī, Makjavelli ir viens no pirmajiem, kas sapratis militāras varas spēku un tās saistību ar iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem notikumiem.

Balstoties uz uzskatu, ka "vēsture ir mūsu un it sevišķi valdnieku skolotāja un pasaulē vienmēr dzīvojuši cilvēki, kam vienmēr bijušas vienas un tās pašas kaislības", Makjavelli ne tikai atzīst vēstures dotību fatālu atkārtošanos, bet ari piešķir šīm dotībām pamatnozīmi atkarībā no pesimistiskā uzskata par parasta cilvēka dabas ļaunumu un vājumu. Uz šīs premisas, ko izveidojusi dzīves pieredze un nesau­dzīgs psihologa skatiens, tad arī paceļas Makjavelli ideju un mācību celtnes asās, satricinoši patiesās līnijas.

Beidzot dažus vārdus par terminoloģiju tulkojumā. Tā kā latviešu valodā nav valststiesiska termina, kas atbilstu Latīņu princeps (fr. -le prķnce, vācu - der Fürst), saskaņā ar Rietumeiropas politisko vēs­turi esam spiesti lietot plašāko terminu "valdnieks". Šādu termino­loģiju Makjavelli darba saturs pilnīgi pieļauj, jo viņa il prķncipe tēls nav iecerēts kādas noteiktas politiskas sistēmas ietvarā, bet repre­zentē absolūtās varas nesēju, kas var būt tiklab firsts, hercogs, ka­ralis vai ķeizars. Blakus terminam prķncipe stāv principato, kas Makja­velli darbā apzīmē valsti, kurā, pretstatā republikai, valda vienpersonīgs valdnieks. Šo terminu esam atstājuši negrozītu. "Valdnieks" pirmo reizi iespiests pēc Makjavelli nāves, 1532. gadā. Pirmais kritiskais izdevums parādās 1899. gadā, kam seko daudzi citi. No jaunākiem komentētiem izdevumiem var minēt: C. Guerrieri Crocetti2. izd. (Florencē, 1931), G. Moroīzd. (Florencē, 1927) un L. Russo (Florencē, 1931). Par vecākiem izdevumiem un tulkoju­miem plašu bibliogrāfiju sniedz A. Gerbera darbs "Niccolo Machia­velli, Die Handschriften, Ausgaben und Uebersetzungen seiner Werke im 16. u. 17. Jh.". Gotha-Monaco, 1912.-1914. g. ar faksimiliem.

Tulkotāja, 1942

__________________

* Brīvības un miera desmitnieks.

** Deviņvīru komiteja Florences kartības un drošības karaspēka uzturēšanai.

*** Kavalērijas milicija.

**** Piecu vīru komiteja nocietinājumu būvei.

***** Šādu vārdu neaizsniedz nekāds slavinājums.

Lorenco Dižajam, Pjēro de Mediči dēlam

Parasti tie, kas tīko iegūt kāda valdnieka žēlastību, mēdz viņam tuvoties ar to, kas tiem visdārgāks, vai arī ar to, par ko tie redz viņu visvairāk priecājamies; tāpēc daudzkārt var redzēt viņiem piedāvā­jam zirgus, ieročus, zelta audumus, dārgus akmeņus un līdzīgus greznumus, kas viņu varenības cienīgi. Arī es, vēlēdamies nākt pie Jūsu Augstības ar kādiem savas padevības apliecinājumiem, neesmu atradis starp sev piederīgām mantām citu, kas būtu man dārgāka vai ko es vērtētu augstāk par lielu vīru darbu pazīšanu, kādu esmu iegu­vis, ilgstoši pieredzēdams jaunus un pastāvīgi pārlasīdams vecus notikumus; šīs atziņas, kuras esmu ilgi ar lielu rūpību pārcilājis un pārdomājis, un tagad sakopojis mazā sējumiņā, nododu Jūsu Aug­stībai. Un, lai gan apzinos, ka šis darbs nav veltīšanas cienīgs, tomēr gribu ticēt, ka Jūsu laipnība to pieņems, ievērojot, ka no manis nevar prasīt lielāku dāvanu, kā dot iespēju visīsākā laikā piesavi­nāties visu to, ko esmu iepazinis tik daudzos gados un ar tādām briesmām un grūtībām; darbu neesmu nedz pušķojis, nedz piebāzis ar plašām klauzulām vai uzpūtīgiem un lieliskiem vārdiem, vai ar kādu citu ārišķīgu greznumu un vilinājumu, ar ko daudzi mēdz iz­rotāt un izskaistināt savus darbus; jo esmu gribējis, lai to vai nu negrezno nekas, vai ari lai to dara tīkamu vienīgi satura patiesīgums un temata svars. Negribētu arī, lai man piedēvē augstprātību, ka zemas un necienīgas kārtas vīrs uzdrīkstas iztirzāt un kārtot vald­nieku lietas; tāpat kā tie, kas zīmē ainavas, novietojas tuvu pie zemes, lai novērotu kalnu un augstieņu dabu, bet, lai novērotu iele­jas, nostājas augstu kalnos, tā arī līdzīgā kārtā, lai labi iepazītu tautu raksturu, vajag būt valdniekam, bet, lai pazītu valdnieku, jā­nāk no tautas. Tāpēc lai Jūsu Augstība pieņem šo mazo dāvanu tādā pašā nozīmē, kā es to nododu; un, ja tā tiks rūpīgi lasīta un izprasta, atklāsies mana viskarstākā vēlēšanās - lai Jūsu Augstība iegūst to varenību un laimi, kādu tai sola citas īpašības. Un, ja Jūsu Augstība no sava diženuma virsotnes kādreiz pievērsīs acis šīm zemām vie­tām, tā atzīs, cik nepelnīti esmu nesis lielu un neatlaidīgu likteņa Ļaunprātību¹.

Visas zemes, visas kundzības, kam bijusi un ir vara pār cilvēkiem, ir valstis, un tās ir vai nu republikas, vai principāti. Principāti ir vai nu mantoti, - pār tiem ilgu laiku valdījušas viņu kunga asinis -, vai jauniegūti. Jauniegūtie ir vai nu pilnīgi jauni, kā Frančesko Sforcam Milāna², vai arī tiek pievienoti kā sastāvdaļas valdnieka mantotajai valstij, - kā Spānijas karalim Neapoles karaliste³. Šīs tādā kārtā iegūtās kundzības ir vai nu radušas pastāvēt zem viena valdnieka, vai arī mēdz būt brīvas; tās iegūst vai nu ar citu, vai saviem iero­čiem, vai nu ar laimīgu gadījumu, vai ar paša drosmi.

Atstāšu malā pārrunas par republikām, jo citkārt esmu par to gari runājis.⁴ Pievērsīšos vienīgi principātam, turpinot iepriekšminētajā kārtībā pa punktiem, un iztirzāšu, kā šos principātus var pārvaldīt un paturēt. Teikšu tā, ka mantotās valstis, kas pieradušas pie sava valdnieka cilts, ir daudz mazāk grūtību noturēt nekā jaunās; jo pietiek jau ar to vien, ka nepārkāpj savu priekšteču kārtību un vēlāk prot izmantot gadījumu, tā ka, ja šādam valdniekam ir kaut vidus­mēra veiksme, tas vienmēr noturēsies savā valstīja vien negadīsies kāds neparasts un ārkārtējs spēks, kas viņam to atņems; un, kaut ari valsts viņam tiek atņemta, iekarotāja pirmās neveiksmes gadījumā viņš to atgūs atpakaļ. Mums Itālijā, piemēram, ir Ferrāras hercogs⁵, kas astoņdesmit ceturtajā vienīgi tāpēc atvairīja venēciešu un des­mitajā gadā - pāvesta Jūlija X uzbrukumu, ka bija šai kundzībā jau no seniem laikiem. Jo dabiskajam valdniekam ir mazāk iemeslu un nav tik nepieciešami lietot varu; tāpēc tam pienākas vairāk mīles­tības; un, ja vien viņu neliek nīst ārkārtēji netikumi, ir saprotami un dabīgi, ka ļaudis viņu mīl; turklāt senā un pastāvīgā kundzībā iz­gaist atmiņas par jauninājumiem un ierosmēm, jo katra pārmaiņa vienmēr atstāj saistakmeni nākamajai.

Bet jaunos principātos ceļas grūtības. Un, pirmām kārtām, ja tas nav viscaur jauns, bet jauna ir tikai kāda sastāvdaļa, tad visu kopā to var gandrīz vai dēvēt par jauktu; pārmaiņas tur rodas vispirms kādu dabisku grūtību dēļ, kas ir visos jaunos principātos, proti, cil­vēki labprāt maina kungu, ticēdami, ka būs labāk; un šī ticība tiem liek pacelt ieroci pret to, kurš valda; šajā ziņā viņi maldās, jo vēlāk tie redz, ka klājas vēl sliktāk. Tās ir kādas dabiskas un parastas ne­pieciešamības sekas, ka jaunajam valdniekam vienmēr jāaizskar tie, pār kuriem tas sāk valdīt, vai nu ar kara ļaudīm, vai citām neskai­tāmām varmācībām, kas seko jaunieguvumiem. Tādā kārtā tev par ienaidniekiem top visi tie, ko esi aizskāris, okupējot šo principātu, un tu nevari paturēt sev draugos tos, kas tevi tur ielikuši, jo tu nespēj attaisnot viņu cerības tā, kā tie bija iedomājušies, un tu ne­vari ari pret viņiem lietot spēcīgus līdzekļus, būdams no tiem atka­rīgs; jo vienmēr, ieejot kādā provincē, lai ari kādam būtu ļoti stiprs karaspēks, viņam ir vajadzīga provinciešu labvēlība. Šo iemeslu dēļ Ludviķis XII, Francijas karalis, ātri okupēja Milānu un ātri to pazau­dēja, un, lai Milānu atņemtu, pirmo reizi pietika ar paša Lodoviko⁶ spēkiem; jo tauta, kas bija karalim atdarījusi vārtus, atrodot, ka ir pie­vīlusies savās cerībās par nākotnes labumiem, ko bija iztēlojusies, nevarēja paciest jaunā valdnieka nelādzības. Tiesa gan, ka, atgūstot sadumpojušos novadus atpakaļ, tos ir grūtāk pazaudēt, jo kungs, izmantojot sacelšanos, nav vairs tik atturīgs un sevi nodrošina, sodīdams ļaundarus, noskaidrodams aizdomas, nostiprinādams vājākās vietas. Tā, lai liktu Francijai zaudēt Milānu pirmo reizi, pie­tika ar kādu hercoga Lodoviko patrokšņošanu pierobežā, bet, lai liktu zaudēt otrreiz, vajadzēja sacelt pret to visu pasauli un iznīcināt un aiztriekt karaspēku no Itālijas. Tas izriet no iepriekš minētajiem iemesliem. Lai nu kā, Milāna Francijai tika atņemta kā pirmo, tā otro reizi.

Pirmās reizes vispārīgie iemesli ir iztirzāti: atliek vēl pārrunāt otr­reizējos un apskatīt, kādi līdzekļi bija un kādi varētu būt tādam, kas atrodas līdzīgā stāvoklī, lai spētu noturēties jauniegūtā valstī labāk, nekā to darīja Francijas karalis.

Tikmēr teikšu, ka tās valstis, ko iekarojot pievieno kādai ieguvējai vecai valstij, vai nu pieder pie tās pašas provinces un tās pašas va­lodas vai ne. Ja pieder, tās ir ļoti viegli noturamas, it sevišķi, ja nav radušas dzīvot brīvībā; un, lai tās droši paturētu, pietiek, ja ir izdzēsta tā valdnieka cilts, kas tur valdījusi; jo citādi, ja vien tiek paturēti vecie apstākļi un ja nav atšķirību paražās, ļaudis dzīvo mie­rīgi, kā to esam redzējuši Bretaņā, Burgoņā, Gaskoņā un Normandijā, kas tik ilgi bijušas pievienotas Francijai; jo, lai gan tur pastāv dažas atšķirības valodā, tomēr paražas ir līdzīgas, un ļaudis var savā starpā viegli saprasties. Tam, kas šādu provinci iegūst un grib pa­turēt, jāraugās uz divām lietām: pirmkārt, lai būtu izbeigusies viņu vecā valdnieka cilts, otrkārt, lai nemainītu ne viņu likumus, ne nodevas, tā visdrīzākā laikā province top par vienu ķermeni ar veco principātu. Bet, ja nu kādā provincē tiek iegūti novadi, kas atšķiras valodā, paražās un kārtībā, tad rodas grūtības, un vajag lielu veiksmi un lielu veiklību, lai tos noturētu. Viens no labākajiem un iespaidīgākajiem līdzekļiem būtu, lai tā persona, kas šos novadus ieguvusi, apmetas tur dzīvot. Tas iegūšanu padarīs drošāku un ilg­stošāku - kā turks to izdarīja ar Grieķiju⁷, - kuru, neraugoties uz visu piesardzību, nebūtu bijis iespējams noturēt, ja viņš nebūtu devies tur dzīvot. Jo, pievienotajā zemē dzīvojot, var pamanīt ceļamies ne­kārtības un tām ātri līdzēt; bet, ja tur nedzīvo un tikai, kad tās jau sacēlušās, par to uzzina, tad vairs nekas nav līdzams. Turklāt provinci tad neapzog tavi ierēdņi; padotajiem ir iespējams tūdaļ vērsties pie valdnieka, tāpēc viņiem vairāk iemeslu to mīlēt, ja viņi grib būt labi; bet, ja tie grib būt citādi, tad bīties no viņa. Kas no ārienes gribēs uzbrukt šai valstij, tas uzmanīsies; valstī dzīvojot, to ir ļoti grūti zaudēt.

Otrs lielisks līdzeklis ir kolonizēt vienu vai divus novadus, kas ir it kā šīs valsts atslēgas; ir nepieciešams to darīt, citādi tur jātur liels karaspēks un infantērija⁸. Kolonizējot valdniekam neceļas daudz iz­devumu, un viņš kolonijas nodibina un notur bez izdevumiem vai ar maziem tēriņiem, un aizskar vienīgi tos, kam viņš atņem laukus un mājas, lai nodotu jaunajiem iemītniekiem; tā ir tikai šīs valsts nie­cīga daļiņa, un tie, kam tas nodara netaisnību, kļuvuši nabadzīgi un izklīdināti, vairs nekad nevar viņam kaitēt; bet visi pārējie paliek neaizskarti un nomierinās vai nu aiz minētā iemesla, vai aiz bailēm, ka viņiem varētu klāties tāpat kā tiem, kas tikuši aplaupīti. Secinu, ka šīs kolonijas neizmaksā dārgi, ja aizskar tikai mazu daļu, un aiz­skartie, būdami nabagi un izklīdināti, kā jau teikts, nespēj kaitēt. Turklāt piebilstams, ka cilvēkus vajag vai nu pielabināt, vai iznī­cināt, jo viņi atriebjas par viegliem nodarījumiem, par smagiem tie to nespēj; tāpēc cilvēks apspiežams tā, lai nav jābaidās no atrie­bības.

Bet, ja koloniju vietās tur karaspēku, izdevumu ir daudz vairāk, jo visi šīs valsts ienākumi aiziet aizsardzībai, tā ka ieguvums pārvēršas zaudējumos, un tas ir daudz lielāks ļaunums, jo kaitē visai valstij; mainot karaspēka apmešanās vietas, visi cieš neērtības un katrs top par ienaidnieku; un tie ir ienaidnieki, kas var kaitēt, jo, lai gan sa­kauti, viņi paliek savās mājās. Tātad no visiem viedokļiem šī aizsar­dzība ir nelietderīga, bet kolonijas - lietderīgas. Turklāt tādam, kas valda atšķirīgā provincē, kā jau sacīts, jāuzmetas par vājāko kaimiņu vadoni un aizstāvi un jācenšas vājināt varenākos; jāuzmanās, lai ne­notiek tā, ka viņa valstī ierodas kāds tikpat stiprs ārzemnieks kā viņš; un vienmēr gadīsies, ka tādi ieradīsies, tos aicinās neapmieri­nātie - pārlieku lielas godkāres vai baiļu dēļ. Tāpat aitoliešus varēja redzēt nomitinām romiešus Grieķijā⁹; un visās citās provincēs, kur tie ieradās, tos atsauca paši provincieši. Un parasti notiek tā, ka, tiklīdz kādā provincē ieradies stiprs ārzemnieks, visi vājākie tam pie­vienojas aiz skaudības pret katru savējo, kas bijis stiprāks par viņiem. Tāpēc viņam attiecībā uz šiem vājākajiem nav nekādu pūļu tos iegūt savā pusē, jo viņi tūdaļ visi kopā labprāt apvienojas ar viņa jau iekaroto valsti. Jārūpējas vienīgi, lai tie nesagrābj pārāk lielu varu un autoritāti; tad ar saviem paša spēkiem un viņu labvēlību var viegli novājināt stipros, lai paliktu par pilnīgu šīs provinces kungu. Un, kas nevaldīs labi šajā ziņā, it ātri pazaudēs visu, ko būs ieguvis, un, ja tomēr noturēsies, tam valsts iekšienē būs nebeidzamas grū­tības un sarežģījumi.

Romieši tajās provincēs, kuras tie ieguva, stingri ievēroja šos notei­kumus un, dibinot kolonijas, atbalstīja vājākos, nepavairojot viņu varu, pavājināja stipros un neļāva spēcīgiem ārzemniekiem kļūt ietek­mīgiem. Kaut vai Grieķijas provinces piemērs man šeit ir pietiekams. Viņi atbalstīja ahajiešus un aitoliešus, pavājināja Maķedonijas karaļ­valsti, padzina Antiohu¹⁰; nekad ahajiešu vai aitoliešu nopelni neļāva tiem paplašināt kādu novadu, ari Filips" nespēja pārliecināt romiešus tiktāl, lai tie būtu ar viņu draugos un nevājinātu tā varu, un Antioha ietekme nepanāca, ka viņam šai provincē būtu kāda valsts vara. Jo romieši šādos gadījumos darīja to, kas jādara visiem gudriem valdniekiem, kuriem jāņem vērā ne vien tagadnes, bet arī nākotnes grūtības un jānovērš tās visiem spēkiem jo, paredzot tās uz priekšu, ir viegli līdzams, bet, ja gaida, kamēr tās pietuvojas, zāles nāk pārvēlu, jo slimība kļuvusi nedziedināma; un tā notiek tas pats, kas, pēc mediķu apgalvojumiem, ar hektisko drudzi, - slimības sākumā tas ir viegli ārstējams un grūti pamanāms, bet vēlāk, ja sā­kumā nav ne manīts, ne ārstēts, kļūst viegli manāms un grūti ārstē­jams. Tāpat notiek ārvalsts lietām, jo, paredzot iepriekš (tas piešķirts tikai saprātīgiem) ļaunumus, kādi sāk rasties, tie ātri dziedējami; bet tad, ja tie nav pamanīti un izvērtušies tik lieli, ka tos pamana katrs, līdzekļu vairs nav.

Tāpēc romieši, iepriekš paredzot grūtības, vienmēr rīkojās pretī un nekad neļāva tām ievilkties, - pat tādēļ, lai izvairītos no kara, jo viņi zināja, ka karš nav novēršams, bet novilcinājums nāk par labu citiem, tāpēc viņi gribēja sākt karu ar Filipu un Antiohu Grieķijā, lai nebūtu ar viņiem jākaro Itālijā, un, kaut ari pagaidām varēja izvai­rīties kā no viena, tā otra, viņi to negribēja; viņiem ari nepatika tas, kas ik dienas ir mutē mūslaiku gudriniekiem: izmantot laika priekš­rocības, bet gan - pašu spēka un gudrības priekšrocības, jo laiks dzen uz priekšu visu un var atnest kā labu, tā ļaunu un kā ļaunu, tā labu.

Bet atgriezīsimies pie Francijas un aplūkosim, vai tā ir izpildījusi kaut ko no minētā; es runāšu par Ludviķi un nevis par Kārli¹², jo Ludviķim Itālija piederējusi ilgāk, tāpēc viņa rīcību var labāk no­vērot, un jūs redzēsiet, ka viņš visu darījis tieši pretēji tam, kas jādara, lai noturētu valsti. Karali Ludviķi uz Itāliju ataicināja venē­ciešu godkārība, kas ar šo ierašanos cerēja nopelnīt pusi Lombardijas valsts". Nenosodu šo karaļa pasākumu, ja, gribēdams nostiprināties Itālijā, tā kā viņam šajā provincē nebija draugu - gluži otrādi, ka­raļa Kārļa izturēšanās tam bija slēgusi visas durvis, - viņš bija spiests pieņemt tādus sabiedrotos, kādi bija iespējami, un viņa plāni būtu izdevušies ļoti ātri, ja nebūtu pieļautas kļūdas citos darījumos. Tātad šis karalis iemantoja Lombardiju un drīz atguva labo slavu, ko bija samaitājis Kārlis: Dženova padevās, florencieši kļuva par viņa draugiem, Mantujas marķīzs, Ferrāras hercogs, Bentivoļjo dzimta, madonna di Forli, Faencas, Pezāro, Rimini, Kamerino, Pjombīno sinjori, Lūkas, Pizas, Sjēnas vaLdnieki - visi viņam tuvojās, lai kļūtu par viņa draugiem. Tad venēcieši varēja redzēt, cik viņu pasākums bīs­tams, - lai iegūtu divus novadus Lombardijā, tas padarīja karali par kungu divās trešdaļās Itālijas.

Lai nu katrs redz, cik maz grūtību karalim bija jāpārvar, lai uzturētu Itālijā savu labo slavu, ja vien viņš būtu ievērojis minētos priekšrak­stus un aizsargājis visus tos savus draugus, kas, lai gan lieli skaitā, dažs Baznīcas, dažs venēciešu iebiedēts, tomēr pastāvīgi bija spiesti turēties ar viņu kopā. Ar šo sabiedroto atbalstu tas viegli varēja nodrošināties pret katru, kas vēl bija atlicis spēcīgs. Bet viņš vēl nebija nonācis Milānā, kad izdarīja gluži pretējo, snieg­dams palīdzību pāvestam Aleksandram, lai tas iekaro Romanju. Viņš nemanīja, ka ar šo lēmumu padara sevi vāju, atņemot sev draugus, turklāt tādus, kas bija metušies viņa rokās, bet Baznīcu padara lielu, garīgajai varai, kas tai piešķir autoritāti, pievienojot arī laicīgo. Un, pieļāvis pirmo kļūdu, viņš bija spiests turpināt tikmēr, kamēr, lai ierobežotu Aleksandra godkārīgās prasības un neļautu tam kļūt par Toskānas kungu, viņam vajadzēja doties uz Itāliju pašam. Un nepietika ar to, ka, stiprinājis Baznīcu, tas pazaudēja draugus; vēlēdamies iegūt Neapoles karaļvalsti, viņš tajā dalījās ar Spānijas karali; kaut gan viņš varēja būt vienīgais Itālijas valdnieks, tas pie­ņēma sabiedroto, lai godkārīgajiem un šīs provinces nemierniekiem būtu pie kā vērsties; viņš būtu varējis atstāt šajā karaļvalstī karali, kas maksā viņam nodevas, taču viņš to padzina, lai ielaistu tādu, kas spēj padzīt viņu pašu.

Patiešām, ir ļoti dabiski un parasti tīkot pēc ieguvumiem, un tad, kad cilvēki spēj tos sasniegt, tie tiek cildināti, nevis pelti. Bet, kad tie nespēj un tomēr visādā ziņā to grib, rodas maldi un alošanās. Tātad, ja Francija ar saviem spēkiem spēja uzbrukt Neapolei, tai vajadzēja to darīt; ja nespēja, nevajadzēja dalīties. Un, ja dalīšanās Lombardijā ar venēciešiem ir aizbildināma, lai tādējādi varētu no­stiprināties Itālijā, tad šī, turpretī, ir peļama, jo to nevar attaisnot tāda nepieciešamība. Ludviķis tātad bija pieļāvis piecas šādas kļū­das: iznīcinājis vājāko varu, stiprinājis vienu no spēcīgākajām varām Itālijā, atvedis tur ļoti spēcīgu ārzemnieku, nebija pats apmeties tur dzīvot un nebija sūtījis kolonistus. Šīs kļūdas viņa mūža laikā varēja viņu arī neskart, ja nebūtu izdarīta vēl sestā: venēciešiem atņemta vara. Ja viņš nebūtu stiprinājis Baznīcu, nedz arī ievedis Itālijā Spāniju¹⁴, būtu bijis loti prātīgi un nepieciešami pavājināt venē­ciešus; bet, kopš viņš bija izšķīries par divām pirmajām rīcībām, viņam nekādi nevajadzēja ļaut venēciešus sagraut, jo, kamēr viņi bija vareni, tie būtu vienmēr pārējos turējuši tālu no Lombardijas, gan tāpēc, ka venēcieši nebūtu to ļāvuši, nekļūdami tur paši par kungiem, gan ari tāpēc, ka pārējie nebūtu gribējuši Lombardiju at­ņemt Francijai, lai atdotu Venēcijai, bet uzbrukt abiem nevienam nebūtu bijis dūšas.

Ja kāds sacītu - karalis Ludviķis atdevis Aleksandram Romanju un spāniešiem Neapoles karaļvalsti, lai izbēgtu no kara, atbildu ar minētajiem aizrādījumiem: nekad nevajag turēties pie kļūdām, lai izvairītos no kara, jo karš nav novēršams, bet tā attālināšana tev nāk par ļaunu. Un, ja daži atgādina solījumu, ko karalis bija devis pāvestam, - izdarīt viņam šo pakalpojumu, lai šķirtu savu laulību¹⁵un iegūtu Ruānas arhibīskapa micīti, atbildu ar to, kas būs tālāk teikts par valdnieka solījumiem un par to, kā tie turami. Tātad karalis Ludviķis pazaudēja Lombardiju tāpēc, ka nebija ievērojis nevienu no noteikumiem, ko ievēroja citi, kas ieguvuši provinces un gribējuši tās noturēt. Tas nav nekāds brīnums, bet ļoti saprotama un parasta lieta. Par šo tematu es runāju Nantē ar ruānieti¹⁶, kad Valentīno, kā tauta dēvēja Čezāri Bordžu, pāvesta Aleksandra dēlu, ieņēma Romanju; un, kad Ruānas kardināls man teica, ka itālieši neprotot karot, es viņam atbildēju, ka franči nesaprot valsts lietas, jo, ja tie saprastu, tie nebūtu ļāvuši Baznīcai sasniegt tādu varenību. Un no piedzīvotā redzams, ka Baznīcas un Spānijas varenība Itālijā ir bijis Francijas panākums, kas veicināja tās pašas bojāeju. No šejienes izriet vispārējs likums, kam izņēmumi notiek reti vai arī to nav ne­kad: tas, kas veicina citu varenību, pats iet bojā, jo viņš licis lietā vai nu veiksmi, vai spēku, un kā viens, tā otrs dara aizdomīgu to, kurš kļuvis varens.

Ņemot vērā grūtības, kādas rodas, kad jānotur jauniegūta valsts, dažs labs varētu brīnīties, kā tas noticis: Aleksandrs Lielais dažos gados kļuva par Āzijas kungu un, tikko to iekarojis, nomira, tāpēc šķita dabiski, ka visai šai valstij vajadzētu sacelties, tomēr viņa pēc­nieki to noturēja un tiem nebija citu grūtību, kā vienīgi tās, kas viņu starpā cēlās aiz pašu godkārības. Atbildu, ka tos principātus, par kuriem palikušas atmiņas, pārvaldīja divos dažādos veidos. Vai nu bija valdnieks un visi pārējie - kalpi, kuri ar viņa atļauju un žēlastību kā ministri palīdzēja pārvaldīt karaļvalsti, vai valdnieks un augstmaņi, kas ieņem šo amatu nevis kunga žēlastības, bet cilts senuma dēļ. Šiem augstmaņiem ir valdījumi un padotie, kas atzīst viņus par saviem kungiem un tiem dabiski uzticas. Tajās valstīs, kur valda valdnieks ar kalpiem, valdniekam ir lielāka autoritāte, jo visā zemē nav neviena, kas būtu atzīts par augstāku nekā viņš vienīgais, un, ja arī ļaudis paklausa citiem, tad tikai kā ministriem un ierēd­ņiem, viņi tiem nedāvā nekādu īpašu mīlestību. Šādas divējādas valdīšanas piemēri mūsu laikos ir Turcija un Francijas karaļvalsts. Pār visu Turcijas monarhiju valda viens kungs, pārējie ir viņa kalpi; sadalot savu valstību sandžakos, valdnieks turp nosūta dažādus administratorus un maina un izkārto tos pēc savas patikas. Bet Fran­cijas karalis atrodas senu augstmaņu pulkā, kurus atzīst un mīl viņa padotie; šiem augstmaņiem ir sava dižciltība, un karalis nevar bez briesmām viņiem to atņemt.

Kas nu aplūkos vienu un otru no abām valstīm, tas atzīs, ka ir lielas grūtības iekarot turku valsti; bet, kad tā uzvarēta, loti viegli to pa­turēt. Tam, kas grib iekarot Turcijas karaļvalsti, grūtības ceļas tāpēc, ka okupētāju nevar ataicināt šīs karaļvalsts dižciltīgie, nedz arī var cerēt, ka tie, kas valdniekam apkārt, veicinās šo pasākumu saceļoties. Tas izriet no minētajiem iemesliem. Jo tie visi, būdami karaļa kalpi un pakļautie, grūtāk piekukuļojami, bet, ja ari viņi būtu no­pirkti, no tiem nevar cerēt daudz labuma, jo minēto iemeslu pēc tie nespēj aizraut līdzi tautu. Tātad - kurš uzbrūk turkiem, lai patur prātā, ka atradīs tos vienotus, un tam nāksies vairāk domāt par saviem paša spēkiem nekā par citu vājībām; bet, ja nu reiz tie būs uzvarēti un satriekti kaujas laukā tā, ka karaspēks vairs nebūs atjau­nojams, nebūs vairs jābīstas ne no kā cita, vienīgi no valdnieka cilts, un, ja, tā būs izdeldēta, nepaliks vairs nekā, no kā būtu jābaidās, jo pārējiem tautā nav uzticības. Un, tāpat kā uzvarētājs pirms kaujas nevarēja uz viņiem cerēt, tā pēc kaujas tam nevajag no tiem bai­dīties.

Pilnīgi pretējais notiek tādās karaļvalstīs, kurās valda kā Francijā, jo šādā valstī var viegli iekļūt, iegūstot savā pusē kādu karalistes augstmani, tāpēc ka tur vienmēr atrodas neapmierinātie un tādi, kas kāro pēc pārmaiņām. Minēto iemeslu pēc viņi spēj pavērt ceļu uz šo valsti un atvieglināt uzvaru, pēc kuras, ja gribi noturēties, seko nebeidzamas grūtības gan ar tiem, kas tev palīdzējuši, gan ar tiem, ko esi apspiedis. Nepietiek ari, ja tu izdeldē valdnieka cilti, jo paliek tie augstmaņi, kas jaunajos apstākļos uzmetas par vadītājiem; un, tā kā tu nevari viņus nedz apmierināt, nedz izdeldēt, tu pazaudē šo valsti pirmajā neizdevīgajā gadījumā.

Tagad, ja jūs apskatāt, kāda valsts iekārta bija Dārijam, jūs atradī­siet, ka tā līdzinājās Turcijas karaļvalstij, tāpēc Aleksandram vaja­dzēja vispirms uzbrukt visā frontē un atņemt karaspēkam pretestības spējas. Pēc šīs uzvaras, kad Dārijs bija miris, Aleksandram šī valsts aplūkoto iemeslu pēc kļuva droša. Un, ja viņa pēcnieki būtu bijuši vienoti, tie varētu to valdīt drošībā un bezdarbībā, jo šai kara­listē citi nemieri necēlās, kā vien tie, ko sacēla paši pēcnieki. Bet tā iekārtotās valstīs kā Francija nav iespējams tik mierīgi valdīt. Biežās sacelšanās pret romiešiem Spānijā, Francijā un Grieķijā notika to pašu daudzo principātu dēļ, kas bijuši šajās valstīs, un, ciktāl vien saglabājušās atmiņas, romiešiem tur valdīt vienmēr bijis nedroši. Bet, kad atmiņas par tiem bija izdzēstas, impērijas varai saglabā­joties ilgāk, romieši kļuva par drošiem īpašniekiem. Vēlāk, romie­šiem cīnoties savā starpā, tie varēja katrs sev piesaistīt atsevišķas šo provinču daļas - atkarībā no tur iegūtās autoritātes, un, tā kā veco kungu cilts bija izdzēsta, tur neatzina nevienu citu kā romiešus. Tātad, visu to ņemot vērā, nav ko brīnīties, cik viegli Aleksandram nācās noturēt Āzijas valsti un cik grūti bija paturēt iekaroto, pie­mēram, Pirram un daudziem citiem, - tas nav noticis iekarotāja mazo vai Lielo spēju, bet gan iekarojuma atšķirību dēļ.

Ja iegūtās valstis, kā jau sacīts, pieradušas dzīvot pēc saviem liku­miem un brīvībā, ir trejādi veidi, kā tās paturēt: pirmais ir tās iz­postīt, otrs - doties tur dzīvot, trešais - ļaut tām dzīvot pēc viņu likumiem, saņemot nodevas un ieceļot tur valdību no nedaudzām personām, kas rūpējas, lai valsts paliek tev draudzīga. Jo, tā kā šo valdību iecēlis iekarotājs valdnieks, tā zina, ka nevarēs bez viņa draudzības un atbalsta pastāvēt, un darīs visu, lai to paturētu. Un, ja grib paturēt kādu pilsētu, kas pieradusi dzīvot brīvībā, to daudz vieglāk izdarīt ar tās pilsoņu palīdzību, nevis jebkurā citā veidā. Tā aplūkosim, piemēram, spartiešus un romiešus. Spartieši noturējās Atēnās un Tēbās, ieceļot tur valdību no nedaudziem vīriem, tomēr viņi vēlāk šīs valstis pazaudēja. Romieši, lai noturētu Kapuju, Kartāgu un Numanciju, tās izpostīja, bet nepazaudēja. Viņi gribēja no­turēt Grieķiju tāpat, kā darīja spartieši, atstājot to brīvībā un saviem likumiem, bet tas viņiem neizdevās. Tā viņi bija spiesti nopostīt daudzas šīs provinces pilsētas, Lai to paturētu, jo īstenībā nav cita droša veida kaut ko iegūt, kā izpostot. Un, ja kāds kļūst par tādas pilsētas kungu, kas paradusi būt brīvībā, un to neizposta, lai gaida, ka tā viņu pašu iegrūdis postā, jo sacelšanās gadījumos tā vienmēr var rīkoties brīvības un savu veco likumu vārdā, ko neļauj aizmirst ne ilgs laiks, ne privilēģijas. Un, lai kā tu rīkotos un pret kādiem gadījumiem nodrošinātos, ja iedzīvotāji netiek sašķelti un izklīdi­nāti, tie nekad neaizmirst ne brīvību, ne likumus, bet katrā izdevīgā gadījumā tūdaļ pie tiem atgriežas, kā to darīja Piza pēc simt gadiem, kurus tā atradās florenciešu jūgā.¹⁷

Bet, ja pilsētas vai provinces paradušas dzīvot valdnieka varā un ja viņa cilts izdeldēta, tad, no vienas puses, pieradušas paklausīt, bet, no otras, vairs neatrodot veco valdnieku, tās nejēdz iecelt kādu no sava vidus, bet brīvi dzīvot neprot. Tās ir laiskākas ķerties pie iero­čiem, un kāds valdnieks var vieglāk tās iegūt un sev nodrošināt. Bet republikās ir lielāka dzīvība, lielāks naids, stiprāka atriebības kāre; atmiņa par seno brīvību nerimstas un nevar rimties, tā ka visdrošā­kais līdzeklis ir vai nu tās iznīcināt, vai apmesties tur uz dzīvi.

Lai neviens nebrīnās, ja es, runājot par visnotaļ jauniem principā-tiem, valdniekiem un valstīm, minēšu loti izcilus piemērus. Tā kā cil­vēki gandrīz vienmēr staigā pa citu iemītiem ceļiem un atdarina savā darbā citus, nespējot ne pilnīgi ieturēt citu ceļu, ne sasniegt tā lielumu, ko viņi atdarina, prātīgam cilvēkam vienmēr jāstaigā lielu vīru pēdās un jāatdarina tie, kas bijuši visizcilākie; kaut arī viņa spēks tik tālu nesniedzas, viņam vismaz būs kāda nojausma par to; viņam jādara kā tiem gudriniekiem strēlniekiem, kas, atzīdami, ka mērķis, kurā tie tēmē, ir pārāk tālu, un zinādami, cik spēj viņu šau­jamais loks, notēmē daudz augstāk par izraudzīto vietu nevis, lai dzītos ar savu spēku vai bultu tik lielā augstumā, bet, lai, tik augstu tēmējot, varētu trāpīt mērķī.

Teikšu tātad, ka visnotaļ jaunos principātos, kur nāk jauns vald­nieks, ir vai nu mazākas vai lielākas grūtības tos paturēt atkarībā no ieguvēja lielām vai mazām spējām. Bet, kad privātpersona kļūst par valdnieku, tai jāpiemīt vai nu spējām, vai veiksmei, šķiet, ka vienas un otra pa daļai mazinās daudzas grūtības. Tomēr tas, kas mazāk bijis laimes bērns, noturējies ilgāk. Vēl vieglāk ir, ja valdnieks, tā kā viņam nav citas valsts, spiests pats apmesties tur dzīvot. Bet no tiem, kas kļuvuši pārvaldniekiem ar pašu spējām, nevis laimīga gadījuma pēc¹⁸, visievērojamākie ir Mozus, Kīrs, Romuls, Tēsējs un viņiem līdzīgi. Un, lai gan par Mozu nevajadzētu runāt, jo viņš ir bijis tikai Dieva pavēļu izpildītājs, tomēr viņš jāapbrīno kaut vai žēlastības dēļ, kas viņu izraudzījusi sarunām ar Dievu. Bet, ja aplūkojam Ķīru un citus, kuri iekarojuši un nodibinājuši karalvalstis, visi būs apbrīnošanas cienīgi. Un, ja aplūkojam viņu sevišķos darbus un rīkojumus, tie ne-atšķirsies no Mozus darbības, kaut arī tai bija tik dižens iedvesmo­tājs. Iztirzājot viņu darbu un dzīvi, nav redzams, ka tiem būtu bijusi cita laime kā izdevība, kas viņiem ļāva ieviest tādu valsts iekārtu, kāda tiem patika; un, ja nebūtu šīs izdevības, viņu drosmes spēks būtu izsīcis, bet bez šā spēka izdevība būtu nākusi veltīgi. Tātad bija nepieciešams, lai Mozus atrod Izraēla tautu Ēģiptē paver­dzinātu un ēģiptiešu apspiestu, lai tā, vēlēdamās izkļūt no verdzī­bas, būtu gatava viņam sekot. Bija vajadzīgs, lai Romuls tūlīt pēc dzimšanas tiktu izdzīts no Albas, ja gribēja, lai viņš top par Romas valdnieku un dibinātāju. Vajadzēja, lai Kīrs atrod persiešus nemierā ar mīdiešu varu un mīdiešus - ilgā miera atmiekšķētus un izlutušus. Tēsējs nevarētu parādīt savu spēku, ja nebūtu atradis atēniešus sašķeltus. Šīs izdevības tātad padarīja šos cilvēkus veiksmīgus, bet viņu izcilās spējas lika tiem izdevību izmantot par godu un laimi viņu tēvijai.

Tie, kas līdzīgi viņiem tapuši par valdniekiem ar savām spējām, iegūst principātu ar grūtībām, bet notur to viegli; un grūtības, kādas tiem ceļas, iegūstot principātu, rodas pa daļai no jaunajiem liku­miem un paražām, ko tie spiesti ieviest, lai nodibinātu savu valdī­šanu un drošību. Un nāksies vērot, ka nav grūtāk izdarāma, šaubī­gāka un bīstamāka pasākuma, kā ieviest jaunu kārtību. Jo jauninātājam top par ienaidniekiem visi tie, kuriem vecā kārtība bijusi laba; un vāji aizstāvji viņam ir visi tie, kuriem būtu laba jaunā kārtība.

Tāds vājums ceļas pa daļai aiz bailēm no pretiniekiem, kuru pusē ir likums, pa daļai aiz cilvēku neticības, - tie īsteni netic jaunināju­miem, ja neredz tos stingri pārbaudītus. Tāpēc dažreiz gadās, ka tie, kas ir naidīgi, atrod izdevību uzbrukumiem un izdara tos kā parti­zāni, bet pretējā puse aizstāvas vāji, tā ka briesmas gaidāmas no abiem kopā.

Ja gribam šo jautājumu iztirzāt, tomēr ir nepieciešams izšķirt, vai šie jauninājumu ieviesēji ir patstāvīgi vai atkarīgi no citiem - vai viņiem, lai panāktu savu, jālūdzas, vai tie var arī piespiest. Pirmajā gadījumā tiem nekas neizdodas un tie nekā nepanāk; bet, ja viņi ir neatkarīgi un var piespiest, tad tikai retu reizi nepanāk savu. Tā iz­skaidrojams, kāpēc visi apbruņotie sludinātāji ir uzvarējuši, bet neapbruņotie gājuši bojā, jo, līdztekus jau minētajiem iemesliem, tautu raksturs ir svārstīgs un tās viegli par kaut ko pārliecināt, bet grūti šo pārliecību nostiprināt. Tāpēc jāizrīkojas tā, lai tad, kad tās vairs netic, varētu piespiest tās ticēt. Mozus, Kīrs, Tēsējs un Romuls nebūtu varējuši ilgi paturēt savas iekārtas, ja tie būtu bijuši neap­bruņoti, kā mūsu laikos tas notika ar brāli Džirolāmo Savonarolu¹⁹, kas izputēja ar savu jauno kārtību, kad vairākums pārstāja viņam ticēt un tam nebija iespēju nedz stingri noturēt tos, kas bija ticējuši, nedz arī likt ticēt neticīgajiem. Viņiem darbībā ik uz sola draud lielas grūtības un briesmas, viņiem tās jāprot pārvarēt ar savām spējām. Bet, ja reiz viņi tās ir pārvarējuši, tad, pēc tam kad iznīci­nāti visi, kas viņus apskauda, tie sāk celties cieņā, top vareni, no­drošināti, godāti un laimīgi. Tik izciliem piemēriem gribu pievienot kādu mazāku, bet tam būs gan sava līdzība ar iepriekšējiem, un es gribu, lai tas man aizstāj visus citus gadījumus. Tas ir Hierons Sirakūzietis²⁰. No privāta vīra viņš kļuva par Sirakūzu valdnieku. Arī viņš nepazina citas likteņa laimes kā vienīgi izdevīgu gadījumu: tā kā sirakūzieši bija apspiesti, tie viņu ievēlēja par savu vadoni, tāpēc viņš izpelnījās iespēju kļūt par to valdnieku. Pats personīgi viņš bija apveltīts ar tādām īpašībām, ka visi, kas par to raksta, atzīst - viņam neesot valdīšanai trūcis nekā cita, kā vien valsts. Viņš likvidēja veco karaspēka sistēmu, radīja jaunu, pameta vecos sabiedrotos, dabūja jaunus; un, tā kā viņam bija sabiedrotie un karavīri, uz kuriem varēja paļauties, uz tāda pamata viņš varēja celt jebkuru ēku; tā viņam bija daudz pūļu iegūstot un maz, iegūto paturot.

Tie, kas vienīgi laimīga gadījuma pēc no privātiem vīriem top par valdniekiem, kļūst par tādiem viegli, bet noturas grūti; augšupceļā viņiem nav nekādu grūtību, tā ka tie lidot lido, bet visas grūtības rodas pēc tam, kad tie sākuši valdīt. Un pie tādiem pieder tie, kam valsts piešķirta vai nu par naudu, vai ar piešķīrēja žēlastību, kā tas ar daudziem notika Grieķijā, Jonijas un Hellesponta pilsētās, kur Dārijs savus favorītus iecēla par valdniekiem, lai viņi valdītu tam par slavu un drošību. Līdzīgi notika arīdzan ar tiem imperatoriem, kas tika pie valdīšanas, uzpērkot kareivjus. Viņi ir atkarīgi vienīgi no tā gribas, kas viņiem kaut ko piešķīris, un no veiksmes, - no divām gaužām šaudīgām un nepastāvīgām lietām. Viņi neprot un nespēj šajos apstākļos noturēties: ja cilvēks nav izčib apdāvināts un spē­jīgs, nav domājams, ka, dzīvojis vienmēr privāti, viņš prastu pavē­lēt; turklāt tam nav draudzīgu un uzticamu palīgspēku. Turklāt val­stis, kas rodas pēkšņi, kā viss cits, kas dabā dīgst un izaug ļoti ātri, nespēj riest saknes un rast atbalstu tā, lai tās neiznīcinātu pirmais negaiss. Kā jau sacīts, - ja vien tie, kas pēkšņi kļuvuši par vald­niekiem, nav tik spējīgi, Lai prastu tūdaļ sagatavoties un paturēt to, ko laime viņiem iesviedusi klēpī, un vēlāk neatrod balstus, kādus citi atraduši, pirms kļuvuši par valdniekiem.

Par vienu un par otru no šiem gadījumiem, - kad kļūst par valdnieku vai nu ar savām spējām, vai Laimi - gribu minēt divus piemērus, kas mums palikuši atmiņā; un tie ir Frančesko Sforca un Čezāre Bordža²¹. Frančesko ar atļautiem Līdzekļiem un ar savām lielajām spējām no privāta vīra kļuva par Milānas hercogu, un to, ko tas ar tūkstoš pūli­ņiem bija ieguvis, viņš spēja viegli paturēt. Savukārt Čezāre Bordža, tautā saukts par hercogu Valentīno, ieguva valsti sava tēva veiksmes dēļ un tādējādi ari to pazaudēja, kaut gan no savas puses lietoja dažādus līdzekļus un darīja visu, kas vien gudram un spējīgam vīram darāms, lai nostiprinātos tajos novados, kurus viņam bija piešķīruši citu ieroči un laimīgs liktenis. Jo, kā jau iepriekš teikts, kas nav licis pamatus laikus, ja viņam ir izcilas spējas, var to izdarīt vēlāk, lai gan tas celtniekam sagādā lielas neērtības un apdraud ēku. Ja nu aplū­kojam hercoga rīcību, redzam, ka viņš turpmākai varai licis stiprus pamatus; neuzskatu par lieku to pārrunāt, jo es nezinu labāku mā­cību, kādu dot jaunam valdniekam viņa darba paraugam; un, ja šī rīcība tam neatmaksājās, tā nav bijusi viņa vaina, tas noticis aiz ārkārtīgas un neparastas likteņa ļaunprātības. Aleksandram VI, kas gribēja padarīt savu dēlu - hercogu par lielu vīru, tagadnē un nākotnē bija jāpārvar daudz grūtību. Vispirms viņš redzēja, ka nespēj padarīt to par tādas valsts sinjoru, kura nebūtu Baznīcas valsts; un, gribēdams ņemt Baznīcas valsti, viņš zināja, ka Milānas hercogs un venēcieši nekad tam nepiekristu, jo Faenca un Rimini jau atradās venēciešu aizbildnībā. Turklāt viņš redzēja, ka Itālijā ieroču spēks, it sevišķi tas, ko viņš būtu varējis lietot, atro­das to ļaužu rokās, kam jābīstas no pāvesta varas pieauguma; viņš tiem nevarēja uzticēties, jo tie visi atradās Orsīni un Kolonnas dzimtu un viņu piekritēju rokās. Tātad vajadzēja šo kārtību izjaukt un satricināt viņu pašu valstis, lai droši varētu kādai daļai uzkundzēties. Tas viņam nācās viegli, jo viņš izmantoja venēciešus, kuri, citu iemeslu mudi­nāti, bija iedomājušies aicināt frančus uz Itāliju; viņš to nevis aiz­kavēja, bet pat veicināja, šķirot karaļa Ludviķa agrāko laulību. Tātad karalis ieradās Itālijā ar venēciešu atbalstu un Aleksandra piekri­šanu, un, tiklīdz viņš paspēja nokļūt Milānā, tā pāvests no viņa dabūja karaspēku Romanjas ieņemšanai, - tā viņam padevās karaļa slavas dēļ. Pēc tam, kad hercogs bija ieguvis Romanju un sakāvis kolonniešus, lai to paturētu un dotos tālāk uz priekšu, viņu traucēja divas lietas: pirmkārt, armija tam nelikās uzticama, otrkārt, Fran­cijas varenība: tas ir, viņš baidījās, ka Orsīni kareivji, kas viņam kalpoja, nepārmetas otrā pusē, ne vien kavējot viņa turpmākos ieka­rojumus, bet pat liekot zaudēt iekaroto, un ka arī karalis varbūt rīkosies līdzīgi.

Ar Orsīni karaspēku viņam bija darīšana, kad pēc Faencas iekaro­šanas viņš uzbruka Boloņai un redzēja kareivjus ejam šajā uzbru­kumā negribīgi. Un karaļa nodomi viņam kļuva skaidri, kad, ieņēmis Urbīno hercogisti, viņš gribēja uzbrukt Toskānai, bet karalis lika viņam no tā atteikties; tāpēc hercogs nolēma kļūt neatkarīgs no citu ieročiem un kara veiksmes.

Vispirmām kārtām viņš sāka novājināt Orsīni un Kolonnas partijas Romā; visus to piekritējus, kas bija dižciltīgi, viņš ieguva sev, pa­darot tos par saviem augstmaņiem; piešķirot viņiem lielus ienāku­mus, viņš tos apbalvoja pēc nopelniem ar tituliem un pavalstīm, tā ka nedaudzos mēnešos mīlestība pret partijām bija viņu sirdīs iz­dzisusi un pievērsās hercogam. Tad viņš gaidīja izdevību, lai pēc tam, kad bija izklīdinājis Kolonnas nama piederīgos, iznīcinātu Orsīni piekritējus. Šī izdevība viņam pienāca, un viņš to labi izman­tojamo Orsīni, pārvēlu pamanījuši, ka hercoga un Baznīcas varenība nozīmē viņu postu, sasauca sanāksmi pie Madžones Perudžā. No tās radās Urbīno sacelšanās, nemieri Romanjā un nebeidzamas briesmas hercogam, ko viņš pārvarēja ar franču palīdzību. Pēc tam, kad viņš bija atguvis savu reputāciju, tas, neuzticēdamies ne Francijai, ne citiem ārzemju spēkiem, Lai nebūtu bīstamu mēģinājumu, ķērās pie viltības un tik labi prata noslēpt savus nodomus, ka Orsīni ar sinjora Paolo starpniecību samierinājās ar viņu, - hercogs izmantoja visas iespējas un līdzekļus, lai nodrošinātu sev Paolo uzticību, dāvinot viņam gan naudu, gan drānas un zirgus, kamēr Orsīni vientiesība noveda tos viņa rokās Sinigaljā. Tātad pēc tam, kad šie vadoņi bija iznīcināti un to sabiedrotie padarīti par hercoga draugiem, viņš savai varai bija licis ļoti labus pamatus, iegūstot visu Romanju līdz ar Urbīno hercogisti un dabūjot savā pusē abas šīs tautas, jo tās bija sākušas baudīt labklājību. Tas ir atzīmēšanas un citu atdarināšanas cienīgs panākums, tāpēc negribu to atstāt nepieminētu. Pēc tam, kad hercogs bija ieņēmis Romanju un atradis, ka tur valda nespējīgi sinjori, kas savus pakļautos drīzāk aplaupa nekā pārvalda, ka tur vairāk tiek veicināta šķelšanās nekā vienotība, tā ka šī pro­vince ir pilna ķildām, laupīšanām un visādām citām nelietībām, viņš nolēma, ka, ja grib to padarīt mierīgu un paklausīgu valdītāja rokai, tai jādod stipra valdība. Tāpēc viņš tur iecēla meseru Ramiro d'Orko, bargu un izdarīgu vīru, kam piešķīra visplašākās pilnvaras. D'Orko īsā laikā padarīja provinci rāmu un vienotu, tā iemantojot bargu slavu. Vēlāk hercogs domāja, ka tik ārkārtēja valdonība vairs nebūtu vietā, jo baidījās, ka tā netop nepatīkama, un iecēla provin­ces centrā pilsonisku tiesu ar priekšzīmīgu prezidentu, kurā katrai pilsētai bija savs pārstāvis. Un zinādams, ka pārciestā stingrība ir sacēlusi nepatiku pret viņu, lai šķīstītu šo ļaužu sirdis un iemantotu tās sev, viņš gribēja parādīt, ka bardzība nav cēlusies no viņa, bet gan no ministra skarbās dabas. Tādēļ viņš izdevīgā brīdī lika d'Orko līķi kādu rītu novietot Čezēnā, laukuma vidū, pāršķeltu uz pusēm, ar asiņainu dunci blakus. Šā skata šaušalīgums ļaudis reizē apmierināja un izbiedēja.

Bet atgriezīsimies pie iesāktā: hercogs nu jutās visvarens un tobrīd drošs no briesmām, savācis savu armiju pēc tam, kad bija iznīcinājis krietnu daļu kaimiņu karaspēka, kas varēja viņam kaitēt; ja tas gribēja turpināt iekarojumus, jābaidās bija vienīgi no Francijas, jo viņš zināja, ka karalis, kas veļu bija atskārtis savu kļūdu, vairs viņu neatbalstītu. Un tāpēc viņš sāka meklēt jaunas draudzības un vilci­nājās ar Franciju, kad franči devās uz Neapoles karalisti pretī spā­niešiem, kuri apdraudēja Gaetu. Viņa nodoms bija pret tiem nodro­šināties, un tas ātri vien būtu izdevies, ja Aleksandrs būtu vēl dzīvs. Tāda bija viņa valdīšana pašreizējos apstākļos. Bet nākotnē viņam bija jābīstas, vai jaunais Baznīcas galva tam nebūs nedraudzīgs un nemeklēs izdevību atraut viņam visu to, ko bija devis Aleksandrs. Viņš domāja to novērst četrējādos veidos. Vispirms, izdeldējot visu to sinjoru ciltis, kurus viņš bija aplaupījis, lai neatstātu pāvestam sabiedrotos. Otrkārt, pielabinot visus Romas dižciltīgos, kā jau teikts, lai ar to atbalstu varētu pāvestu turēt grožos. Treškārt, dabūjot, cik vien iespējams, savā pusē Svēto kolēģiju. Ceturtkārt, iekams nomirst pāvests Aleksandrs, iegūstot tik lielu varenību, lai viņš pats spētu izturēt pirmo uzbrukumu.

No četriem nodomiem līdz Aleksandra nāvei viņš bija paveicis trīs, ceturtais jau bija uzsākts. Aplaupītos sinjorus viņš nogalināja, cik vien spēja, un to izglābās pavisam maz. Romiešu dižciltīgos viņš bija ieguvis savā pusē, un kolēģijā vairums bija viņa ļaužu. Attiecībā uz jauniem iekarojumiem viņš bija nodomājis kļūt parToskānas kungu, viņam jau piederēja Perudža ar Pjombīno, un Pizu tas bija ņēmis savā aizsardzībā. Un, tā kā viņam vairs nebija jābaidās no Francijas (jo spānieši jau bija frančiem nolaupījuši Neapoles karaļvalsti, tālab abām pusēm vajadzēja meklēt viņa draudzību), Čezāre būtu varējis iekarot Pizu. Pēc tam Luka un Sjēna padotos, pa daļai aiz naida pret florenciešiem, pa daļai aiz bailēm. Florenciešiem izejas nebūtu, ja viņam viss būtu izdevies tāpat kā tajā gadā, kad ALeksandrs no­mira, - viņš bija kļuvis tik stiprs un ieguvis tādu slavu, ka būtu noturējies pats un nebūtu atkarīgs no citu veiksmes un spēkiem; vienīgi no sava stipruma un spējām.

Bet Aleksandrs nomira piecus gadus pēc tam, kad hercogs bija sācis cilāt zobenu. Viņš atstāja dēlu vienīgi ar nostiprināto Romanjas val­sti - viss cits karājās gaisā starp divām varenām ienaidnieka armi­jām, turklāt uz nāvi slimu. Bet hercogam bija tāda drošsirdība un tāds spēks, un viņš tik labi zināja, kā var cilvēkus iegūt un zaudēt, un pamati, ko tas īsā laikā bija licis, bija tik stipri, ka, ja viņam ne­būtu uz kakla šīs armijas, vai arī, ja viņš būtu bijis vesels, tas būtu izturējis visas grūtības. Bet viņa varas pamati bija stipri, un tas redzams tādējādi, ka Romanja to gaidīja vairāk nekā mēnesi; Romā, kaut arī pusdzīvs, viņš jutās drošībā; un, lai gan uz Romu bija devu­šies Baļjoni, Vitelli un Orsīni piekritēji, viņi to nevajāja. Viņš būtu varējis izvēlēties pāvestu, ja arī ne to, kuru gribēja, tad vismaz pa­nākt, ka neievēl to, ko viņš negribēja. Ja viņš, Aleksandram mirstot, būtu bijis vesels, viss būtu izdevies viegli. Un tajā dienā, kad ievē­lēja Jūliju II²², viņš man stāstīja, ka esot domājis par visu, ko būtu uzsācis pēc tēva nāves. Visu viņš bija izdomājis, izņemot to, ka tēva nāves brīdī pašam būs jācīnās ar slimību un nāvi. Pārskatot hercoga darbību kopumā, nezinu, ko viņam pārmest; gluži otrādi, man šķiet, kā jau teicu, ka to var ieteikt atdarināt visiem, kas ar Likteņa laimi vai citu ieročiem pacēlušies varā. Jo viņš, kam bija liela drosme un augsti mērķi, nevarēja citādi rīkoties. Un vienīgais, kas stājās pretī viņa nodomiem, bija Aleksandra īsais mūžs un paša slimība. Tātad tam, kurš uzskata par vajadzīgu savā jaunajā principātā nodrošināties pret ienaidnieku, iegūt draugus, uzvarēt vai nu ar spēku, vai ar viltu, likt tautām sevi mīlēt un no sevis bīties, ka­reivjiem - klausīt un godāt, iznīcināt tos, kas tam spēj un grib kaitēt, atsvaidzināt ar jauniem likumiem veco kārtību, būt stingram un laipnam, devīgam un augstsirdīgam, iznīcināt neuzticamo kara­spēku, savākt jaunu, uzturēt draudzību ar karaļiem un valdniekiem tā, lai viņiem tīk tam pakalpot un ir bail kaitēt, nevaru atrast dzīvāku piemēru par viņu. Viņam var pārmest vienīgi Jūlija II iecel­šanu par pāvestu, kas nebija laba, jo, kā jau sacīts, kaut arī viņš ne­varēja iecelt pāvestu pēc sava prāta, tomēr varēja kaut ko darīt, lai par pāvestu netiek nevēlamais; viņam nekad nevajadzēja piekrist, ka par pāvestu kļūst kāds no kardināliem, kurus viņš bija aizvaino­jis, vai kāds, kurš, kļūdams par pāvestu, sāktu no viņa baidīties. Jo cilvēki mēdz kaitēt vai nu aiz bailēm vai naida. Tie, kurus viņš bija aizvainojis, bija: San Pjetro no Vinkuļas dzimta, Kolonnu dzimta, San Džordžo un Askānio Sforca. Katram citam, kas būtu kļuvis par pāvestu, būtu no viņa jābīstas, izņemot ruānieti un spāniešus: spāniešiem - radniecības un ciešu savstarpēju saišu dēļ, bet Ruānas arhibīskapam - tādēļ, ka viņš bija ieguvis savā pusē Francijas karaļ­valsti. Hercogam tāpēc vispirms noteikti vajadzēja iecelt par pāvestu kādu spānieti un, ja viņš to nevarēja, tad vajadzēja piekrist, Lai par pāvestu top Ruānas arhibīskaps, nevis San Pjetro no Vinkuļas. Ja kāds iedomājas, ka varu ieguvušai personai ar jauniem pakalpoju­miem var likt aizmirst senos pārinodarījumus, tas maldās. Hercogs tātad kļūdījās savā izvēlē, un tas bija par cēloni viņa galīgam sabru­kumam.

Bet, tā kā no privāta vīra par valdnieku kļūst divējādos veidos, ko nevar attiecināt uz likteņa laimi vai tikumiem, man neliekas, ka tos vajadzētu noklusēt, kaut arī vienu no tiem varētu plašāk aplūkot tur, kur runāts par republikām. Šie divi veidi: principātu iegūst vai nu noziedzīgā un nekrietnā ceļā, vai ari privāts pilsonis kļūst par tēvi­jas valdnieku ar citu pilsoņu atbalstu.

Runājot par pirmo paņēmienu, tiks minēti divi piemēri, viens no veciem, otrs no jauniem laikiem, tuvāk neapgaismojot šā paņēmiena lietderību, jo es domāju, ka tam, kam būs nepieciešams, pietiks ar atdarināšanu. Sicīlietis Agatokls²³, būdams nevien privāts vīrs, bet ari no zemas un nicināmas kārtas, kļuva par Sirakūzu valdnieku. Viņš, būdams kāda podnieka dēls, visus savus laimes kāpienus atzīmēja ar noziegumiem. Tomēr savas noziedzības viņš veica ar tādu dvēseles un miesas spēku, ka, pievērsies kara lietām, drīz uzkāpa līdz Sira­kūzu pretora amatam. Šajā pakāpē iecelts, viņš bija nolēmis kļūt par valdnieku un paturēt ar varu - neatkarīgi no citiem - to, kas tam ticis piešķirts. Šajā nolūkā, sazinājies ar kartāgieti Hamilkāru, kas ar karaspēku atradās Sicīlijā, viņš kādu rītu sapulcināja Sirakūzu iedzī­votājus uz senātu, it kā būtu apspriežamas kādas republikas lietas, un saviem zaldātiem deva pavēli nogalināt visus senatorus un bagā­tākos iedzīvotājus; kad tie bija beigti, viņš ieņēma un noturēja šīs pilsētas principātu bez jebkādas pilsoņu pretestības. Un, lai gan kartāgieši viņu vēlāk divreiz sakāva un beigās ielenca, viņš ne vien spēja aizsargāt savu pilsētu, bet, atstājis daļu karaspēka tās aizstā­vēšanai, ar pārējiem iebruka Āfrikā, īsā laikā atbrīvoja Sirakūzas no aplenkuma un iedzina kartāgiešu tādās sprukās, ka tie bija spiesti ar Agatoklu izlīgt, atstāt viņam Sicīliju un samierināties ar viņa varu Āfrikā.

Ja kāds nu aplūko viņa darbus un spēkus, tas neredzēs nekā vai ļoti maz tāda, ko varētu dēvēt par likteņa laimi, ņemot vērā jau teikto, ka viņš nonāca līdz principātam nevis kāda cita labvēlības dēļ, bet karadienestā sasniedzot pakāpes, kuras bija ieguvis tūkstoš nelaimēs un briesmās, un vēlāk noturot principātu ar daudziem drošsirdīgiem un bīstamiem pasākumiem. Nevar arī saukt par tikumu gatavību nogalināt savus līdzpilsoņus, nodot draugus, būt bez uzticības, bez žēlsirdības, bez reliģijas, - tā gan var iegūt impēriju, bet ne slavu. Ja ņem vērā Agatokla spējas doties briesmās un no tām izkļūt, viņa lielisko drosmi panest un pārvarēt grūtības, nav redzams, kādēļ viņu vajadzētu vērtēt zemāk par jebkuru citu priekšzīmīgu karavadoni. Tomēr viņa zvēriskā cietsirdība un necilvēcība līdz ar citām nebei­dzamām noziedzībām neļauj viņu ierindot slavenu vīru pulkā. Nevar tātad piedēvēt ne likteņa laimei, ne tikumiem to, ko viņš panāca bez vienas un otriem.

Mūsu dienās, Aleksandra VI valdīšanas laikā, Oliveroto no Fermo, kas priekš daudziem gadiem jau bērnībā bija kļuvis bārenis un ko uzaudzināja mātes brālis, saukts par Džovanni Foljāni, jau agrā jau­nībā tika nodots mācīties kara mākslā pie Paolo Vitelli, lai, vingri­nādamies šajā disciplīnā, sasniegtu kādu izcilu karotāja pakāpi. Kad vēlāk Paolo nomira, viņš kalpoja tā brālim Vitelloco un ļoti drīzā

laikā, būdams apdāvināts un drošsirdīgs, kļuva par pirmo vīru kara­pulkā²⁴. Bet viņam likās pārāk verdziski kalpot citam, un viņš nodo­māja ar dažu Fermo pilsoņu palīdzību, kam tēvijas verdzība bija tīkamāka nekā tās brīvība, un ar Vitelloco atbalstu ieņemt Fermo un aizrakstīja Džovanni Foljāni, ka, pavadījis daudzus gadus projām no mājām, viņš gribētu atgriezties, Lai apskatītu dzimto pilsētu un ap­zinātu savu mantojumu. Un, tā kā viņš neesot pūlējies nekā cita, kā vienīgi slavas dēļ, Lai līdzpilsoņi varētu redzēt, ka viņš nav velti šķie­dis laiku, viņš gribot ierasties cienīgi, simt jātnieku - savu draugu un kalpu - pavadībā, un lūdza, lai Foljāni būtu tik Laipns un norīkotu, ka Fermo iedzīvotāji to cienīgi uzņem, kas darīšot godu ne tikvien viņam pašam, bet arī Foljāni, jo viņš bija to uzaudzinājis. Džovanni arīdzan nekavējās izpildīt katru māsas dēla vēlēšanos un pēc tam, kad bija licis pilsētniekiem to cienīgi saņemt, izmitināja viņu savā namā, kurtas, pavadījis dažas dienas, gaidot piepildāmies to, kas bija nepieciešams viņa nākamajam noziegumam, sarīkoja gaužām svinīgu mielastu, uz kuru ielūdza Džovanni Foljāni un visus Fermo izcilos vīrus. Un, kad bija beigusies mielošanās un visi citi uzjautrinājumi, kādi notiek līdzīgās dzīrēs, Oliveroto veikli uzsāka nopietnas sarunas par pāvesta Aleksandra varenību un viņa dēlu Čezāri, par viņu panākumiem, un, kad uz šīm runām Džovanni un pā­rējie atbildēja, viņš pēkšņi piecēlās, sacīdams, ka par šādām lietām jārunā slepenībā, un aizgāja savrup kādā istabā, kur Džovanni un pārējie pilsoņi viņam sekoja. Tiklīdz viņi bija apsēdušies, no istabas paslēptuvēm izlīda zaldāti, kas nogalināja Džovanni un visus pā­rējos. Pēc šā asins darba Oliveroto uzlēca zirgā un aplenca augstākā maģistrāta namu tik ilgi, kamēr pilsētnieki aiz bailēm bija spiesti viņam paklausīt un nodibināt valsts iekārtu ar viņu kā valdnieku. Kad visi tie, kas, būdami neapmierināti, varētu viņam kaitēt, bija beigti, viņš izdeva jaunus civilos un militāros rīkojumus, tā ka viena gada Laikā, kopš valdīja principātu, viņš ne tikai bija drošībā Fermo pilsētā, bet kļuva bīstams arī visiem saviem kaimiņiem. Viņu apkarot būtu bijis tikpat grūti kā Agatoklu, ja vien viņš nebūtu ļāvies Čezārem Bordžam sevi pievilt, kad tas Sinigaljā, kā jau stāstīts, sagūs­tīja Orsīni un Vitelli piekritējus; tur arī Oliveroto - gadu pēc izda­rītās slepkavības - tika sagūstīts un nožņaugts kopā ar Vitelloco, savu skolotāju tikumos un noziedzībās.

Dažs varētu brīnīties, kā tas var būt, ka Agatokls un dažs viņam līdzīgs pēc nebeidzamām nodevībām un nežēlībām var ilgi dzīvot drošībā savā tēvijā un aizsargāties pret svešzemju ienaidniekiem, un kā pā­rējie pilsoņi nekad nav pret viņiem sazvērējušies, kaut gan daudzi citi, rīkodamies cietsirdīgi, nekad nav varējuši pat mierīgos laikos noturēt valsti, kur nu vēl bīstama kara laikā. Es domāju, ka tas iz­skaidrojams ar slikti un labi lietotu cietsirdību. Par labi lietotu - ja par ļaunu darbu vispār var teikt "labs" - saucama tāda cietsirdība, pie kā ķeras pēkšņi, aiz vajadzības nodrošināties, bet vēlāk vairs tā nerīkojas, ja vien tas nenāk par labu pavalstniekiem. Slikti lietota ir tāda cietsirdība, kas sākumā parādās maz, taču ar laiku drīzāk pie­aug nekā izzūd. Tie, kas izmanto pirmo veidu, ar Dieva un cilvēku palīdzību var noturēties, mīkstinot savu varu, kā tas bija ar Aga­toklu. Otriem ir neiespējami noturēties.

No tā izriet, ka, sagrābjot varu, uzurpatoram jāpārdomā varas darbi, kas nepieciešami, un jāizdara visi vienā reizē, lai tie nebūtu jāatkārto katru dienu un lai, tos neatkārtojot, varētu ļaudis nomierināt un pielabināt ar žēlsirdīgu rīcību. Kurš rīkojas citādi vai nu aiz kaut­rības, vai klausot sliktam padomam, tam vienmēr jātur duncis rokā un tas nekad nevar uzticēties saviem pavalstniekiem, jo, pastāvīgo un varmācīgo netaisnību iebiedēti, tie nevar būt par viņu droši. Tāpēc netaisnības jānodara vienā paņēmienā, lai tās, īsāku laiku iz­baudot, būtu mazāk jūtamas; žēlastība jāizrāda mazpamazām, lai to varētu labāk izgaršot. Un galvenais - valdniekam ar saviem apakš­niekiem jāsadzīvo tā, lai nekāds pavērsiens, ne ļauns, ne labs, ne­mainītu viņu attiecības. Jo grūtos laikos var nākt vajadzība, bet tu ar Ļaunu rīkoties vairs nepagūsi, un labais, ko tu darīsi, nenesīs la­buma, jo to uzskatīs par piespiedu rīcību, un tu par to nesaņemsi nekādu pateicību.

Aplūkosim otru gadījumu, kad kāds pilsoņu kārtas valdnieks nevis ar noziedzību vai citu neciešamu varmācību, bet ar pārējo līdzpil­soņu labvēlību kļūst par valdnieku savā Tēvijā. To var nosaukt par pilsonisku principātu, un, lai pie tā nonāktu, nav vajadzīgi tikai ta­lants vai laime, bet drīzāk veiksmīgi lietota apķērība. Kā jau sacīju, līdz šādam principātam uzkāpj vai nu ar tautas atbalstu, vai grandu labvēlību²⁵, jo katrā pilsētā atrodami šie divi spēki: tauta nevēlas, lai to izrīko un apspiež grandi, bet grandi tīko komandēt un apspiest tautu. No šīm divām pretējām tieksmēm pilsētā rodas viens no trim: vai nu principāts, vai brīvība, vai anarhija.

Principātu nodibina vai nu tauta, vai grandi, atkarībā no tā, kuram no tiem ir šāda iespēja. Grandi, redzēdami, ka nespēj tautai pre­toties, sāk izvirzīt vienu no savējiem un celto pārvaldnieku, lai viņa aizsegā varētu apmierināt savu apetīti. Ari tauta izvirza vienu no sava vidus, redzēdama, ka nevar pretoties grandiem, un ieceļ par valdnieku, lai aizsargātos ar viņa autoritātes palīdzību. Tam, kurš iegūst principātu ar grandu palīdzību, ir grūtāk noturēties nekā tam, kas to iegūst ar tautas atbalstu, jo viņš kā valdnieks atro­das citu pulkā, kuriem liekas, ka tie ir līdzīgi viņam, tāpēc tas nevar tiem ne pavēlēt, ne rīkoties pa savam prātam. Bet tas, kurš tiek līdz principātam ar tautas labvēlību, ir viens, un tam apkārt vai nu nav neviena, vai ir ļoti nedaudzi, kas nav raduši paklausīt. Turklāt grandus nevar nomierināt godīgiem līdzekļiem, nenodarot citiem ne­taisnību, bet tautu gan. Jo tautas mērķis ir daudz godīgāks nekā grandiem, kas kāro apspiest, bet tauta kāro - nekļūt apspiesta. Jā­piebilst, ka no naidīgi noskaņotas tautas valdnieks nekā nevar glāb­ties, jo cilvēku ir daudz, turpretim no grandiem var atbrīvoties, tā­pēc ka viņu ir maz. Ļaunākais, ko valdnieks var sagaidīt no naidīgi noskaņotas tautas, ir tikt pamestam. Bet, ja grandi ir naidīgi, jābaidās ne tikai no pamešanas, bet ari no viņu pretestības, jo, tā kā viņi ir tālredzīgāki un apķērīgāki, tie vienmēr atlicinās laiku, lai glābtos, un mēģinās pieslieties tam, ko uzskatīs par uzvarētāju. Turklāt tauta valdniekam vienmēr ir viena un tā pati, bet grandus ik dienas var iecelt un atcelt, un viņiem pēc patikas piešķirt vai atņemt savu žēlastību. Lai šo jautājumu labāk izprastu, paskaidroju, ka uz grandiem jālūkojas no divējiem viedokļiem, tas ir, vai nu ar viņiem var rīkoties tā, ka tie pilnīgi saistās ar tavu likteni, vai ne. Tie, kas piekrīt saistīties un nav alkatīgi, jāciena un jāmīl. Tie, kas izturas citādi, iedalāmi divās šķirās: ja viņi tā rīkojas aiz gļēvulības un dabiskas drosmes trūkuma - tad tev vajag viņus izmantot, it sevišķi tos, kas ir bagāti, jo labos laikos tev no viņiem tiek gods, bet ne­laimē tie nav bīstami. Bet, ja tie rīkojas aiz viltus un godkārības, tā ir zīme, ka viņi vairāk domā par sevi nekā par tevi. Un valdniekiem no tiem vajadzētu piesargāties un bīties, it kā viņi būtu atklāti naid­nieki, jo nelaimē tie vienmēr palīdzēs grūst valdnieku postā. Ja kāds top par valdnieku ar tautas atbalstu, tam vajag palikt ar to draudzīgās attiecībās, un tas nāksies viegli, jo tauta vienīgi prasa, lai to neapspiež. Bet tam, kas kļūst par valdnieku pret tautas gribu un ar grandu labvēlību, jāmēģina vispirms iemantot tautas mīles­tību, kas būs viegli izdarāms, ja viņš uzņemsies tās aizsardzību.

Cilvēki, kad viņiem dara labu tas, no kura tie gaidījuši Ļaunu, vairāk pieķeras savam labdarim, un tāpēc tauta kļūs viņam vēl labvēlīgāka nekā tad, ja viņš būtu ticis par valdnieku ar tās atbalstu. Valdnieks var iemantot tautas mīlestību dažādos veidos, kurus neiztirzāsim, jo tie mainās atkarībā no apstākļiem, tāpēc drošu regulu nav. Atkār­tošu vēlreiz, ka valdniekam nepieciešams, lai tauta ir draudzīga, citādi tam nelaimē nav glābiņa. Nabids, spartiešu valdnieks²⁶, iztu­rēja visas Grieķijas un slavenā romiešu karaspēka uzbrukumu un aiz­stāvēja pret viņiem savu tēviju un savu valsti. Un šo briesmu pār­varēšanai pietika, ka viņš nodrošinājās tikai pret dažiem. Bet, ja tauta tam būtu bijusi nedraudzīga, ar to nebūtu pieticis. Un lai neviens nenoraida šīs manas domas ar nožēlojamo sakāmvārdu: "Kas dibināts uz tautu, tas dibināts purvā", jo tas var būt patiess tikai tad, ja kāds privāts pilsonis, uz to balstīdamies, iedomājas, ka tauta viņu atbrīvos, kad ienaidnieks vai maģistrāti to apspiedīs; tādā gadījumā tas bieži pievilsies, kā Romā notika ar Grakhiem²⁷ un Florencē ar meseru Džordžo Skali²⁸. Bet, ja tas ir valdnieks, kas, bal­stīdamies uz tautu, var pavēlēt, un ja tas ir drošprātīgs vīrs, kas neiztrūkstas nelaimē un arī citādi ir sagatavojies, un ar savu drosmi un rīkojumiem iejūsmina vispārību, tas nekad netiks pievilts un redzēs, ka izvēlējies labus pamatus.

Šiem principāliem draud briesmas tad, kad tie no civilās kārtības pāriet uz absolūtā valdnieka kārtību, jo valdnieki vai nu valda paši, vai ar maģistrātu palīdzību. Pēdējā gadījumā viņu valsts ir vājāka un nedrošāka, jo tie ir visnotaļ atkarīgi no pilsoņiem, kas iecelti ma­ģistrātos; it sevišķi grūtos laikos tie var viņam Ļoti viegli atņemt val­sti vai nu ar intrigām, vai atklātu nepaklausību. Un briesmās vald­niekam jau ir par vēlu saņemt rokās absolūto varu, jo pilsoņi un pakļautie, kas raduši klausīt maģistrātu pavēlēm, šādos nelaimes brīžos neklausīs viņu, un bīstamos laikos tam vienmēr pietrūks tādu, uz kuriem var paļauties. Tad valdnieks nevar balstīties uz to, ko tas pieredzējis mierīgos Laikos, kad pilsoņiem valsts vajadzīga, jo tad katrs piekrīt viņam, katrs apsola un katrs grib mirt viņa dēļ, kad nāve ir tālu, bet briesmu laikos, kad valstij vajadzīgi pilsoņi, tādu atrodas maz. Un šis pieredzējums ir jo bīstamāks tālab, ka to var piedzīvot tikai vienu reizi. Tāpēc gudram valdniekam jādomā, kā panākt, lai pilsoņiem visos laikos un apstākļos viņš un viņa valsts būtu nepie­ciešami, un tad tie viņam būs vienmēr uzticīgi.

Iztirzājot šo principātu īpatnības, jāievēro vēl kaut kas, proti, vai valdnieks ir tik varens, ka vajadzības gadījumā var pats noturēties, vai arī tam allaž nepieciešama citu aizsardzība. Lai šo jautājumu labāk noskaidrotu, teikšu, ka uzskatu par saviem spēkiem valdīt spējīgiem tos, kuri vai nu ar laužu, vai naudas daudzumu var izvei­dot kārtīgu karaspēku un sākt kauju ar jebkuru uzbrucēju. Es arī spriežu, ka citu palīdzību vienmēr vajag tādiem, kas nevar stāties naidniekam pretī kaujas laukā, bet spiesti glābties aiz mūriem un tos sargāt. Par pirmo gadījumu ir jau runāts, un, ja vajadzēs, mēs pie tā atgriezīsimies. Otrajā gadījumā nekas cits nav sakāms, kā vienīgi tas, lai šādi valdnieki nocietina un nostiprina savu rezidenci, bet par pārējo lai nerūpējas. Un tam, kurš būs labi nostiprinājis savu rezi­denci un citās valdīšanas lietās rīkojies ar saviem pavalstniekiem tā, kā jau teikts un vēl tiks teikts, tam vienmēr vairīsies uzbrukt. Jo cil­vēki nekad nemīl pasākumus, kuros jaušamas grūtības, bet nekāds vieglums nav gaidāms tādam, kurš uzbrūk labi apbruņotam vald­niekam, ko tauta neienīst.

Vācijas pilsētas ir loti brīvas, tām nav plašu teritoriju, un tās paklausa imperatoram, kad tām tīk, un nebīstas ne viņa, ne kāda cita varenā, kas tām kaimiņos, jo ir tā nocietinātas, ka katram to iekarošana liekas nepatīkama un grūta: visām ir pienācīgi grāvji un mūri, pietiekami daudz artilērijas, un publiskos pagrabos stāv ēdamais, dzeramais un kurināmais veselam gadam. Turklāt, lai iedzīvotājus varētu uzturēt par valsts līdzekļiem, tiem vienmēr ir sagādāts darbs veselam gadam tajās nozarēs, kas ir šīs pilsētas dzīvības nervs un no kuru ražojumiem iedzīvotāji pārtiek. Turklāt tur ir cieņā militāri vin­grinājumi un šajā ziņā jāievēro daudzi rīkojumi. Tātad valdniekam, kam ir stipra pilsēta un ko neienīst, nevar uzbrukt. Ja ari tas notik­tu, aplencējs to ar kaunu nožēlotu, jo pasaules būšanas ir tik mainī­gas, ka ir gandrīz neiespējami kādam ar karaspēku veselu gadu stāvēt dīkā kara laukā.

Tam, kas iebildīs, ka tauta varbūt zaudēs pacietību, ja tai ārpusē būs īpašumi, kurus tā redzēs dedzinām, un ka varbūt ilgais aplenkums un žēlabas par savu postu liks aizmirst valdnieku, atbildu, ka stiprs un drošsirdīgs valdnieks allaž pārvarēs visas šīs grūtības, vai nu do­dot pavalstniekiem cerību, ka Ļaunums nevilksies ilgi, vai iebiedējot ar ienaidnieka nežēlību, vai veikli atbrīvojoties no tiem, kas liekas pārāk neapmierināti. Turklāt ienaidnieks, protams, dedzinās un postīs viņu zemi, tiklīdz būs tur ienācis; laikā, kad laužu sirdis vēl karstas un aizstāvēties kāras. Tāpēc valdniekam jābaidās jo mazāk, - pēc dažām dienām, kad prāti atdzisuši, zaudējumi jau būs nodarīti, pā­restības jau izbaudītas, un tur vairs neko nevarēs līdzēt. Un tad pavalstnieki vēl vairāk jūtas vienoti ar valdnieku, tie jūtas ar viņu saistīti tāpēc, ka viņu mājas nodedzinātas un viņu īpašumi nopos­tīti, valdnieku aizstāvot. Un cilvēku dabā ir pieķerties, gan labu darot, gan to saņemot. Tātad, visu labi aplūkojot, gudram valdniekam ne­būs grūti gan aplenkšanas sākumā, gan vēlāk uzturēt stipru savu pavalstnieku garu, ja vien viņš pratīs tos atbalstīt un aizsargāt.

Tagad vēl atliek parunāt par Baznīcas principātiem, kur visas grū­tības jāpārvar pirms to iegūšanas, tāpēc ka tos iegūst vai nu pēc no­pelniem, vai ar laimīgu gadījumu, bet tie saglabājami bez viena un otra, jo tos uztur seni reliģiski institūti, kas ir tik vareni un tāda rak­stura, ka notur savus principātus kārtībā, vienalga, kā rīkojas un dzīvo to valdnieki. Šie valdnieki ir vienīgie, kam pieder valstis, bet nav tās jāaizsargā, kam ir pavalstnieki, par kuriem nav jārūpējas. Valstis, lai gan neaizsargātas, netiek viņiem atņemtas, un pavalstnieki, nedz pārvaldīti, nedz aprūpēti, nedomā un nespēj no viņiem atteikties. Tātad vienīgi šie principāti dzīvo drošībā un laimē. Bet, tā kā tos ir radījis augstāks prāts, līdz kuram cilvēku saprašana nesniedzas, at­stāšu pārrunas par tiem malā, jo, tā kā pats Dievs tos ierīko un uztur, būtu iedomība un pārgalvība par tiem runāt. Tomēr, ja kāds man prasītu, kā Baznīca tikusi pie tādas laicīgas varas, kaut arī tas viss labi zināms, man jāatgādina saviem lasītā­jiem vairāki cēloņi. Pirms Aleksandra itāļu potentāti²⁹ un ne tikai tie, kas saucās par potentātiem, bet katrs barons un sinjors, kaut arī pavisam mazs, Baznīcas laicīgo varu vērtēja zemu. Turpretim tagad Francijas karalis dreb Baznīcas priekšā, un tā ir spējusi padzīt viņu no Itālijas un satriekt venēciešus; lai gan tas viss jau zināms, tomēr, šķiet, ir vērts to atsaukt atmiņā.

Pirms Kārlis, Francijas karalis³⁰, ienāca Itālijā, šī zeme atradās pā­vesta, venēciešu, Neapoles karaļa, Milānas hercoga un florenciešu valdīšanā. Šiem potentātiem bija divas galvenās rūpes: pirmkārt, lai neviens svešinieks neienāktu ar ieročiem Itālijā; otrkārt, lai neviens no viņiem vairs neieņemtu kādu citu valsti. Vislielākās bažas raisīja pāvests un venēcieši. Lai savaldītu venēciešus, visiem pārējiem vajadzēja apvienoties, kā tas bija, aizstāvot Ferrāru, bet, lai neļautu pāvestam izplesties, viņi izmantoja Romas baronus. Tā kā tie bija sa­dalījušies divās partijās - Orsīni un Kolonnas piekritējos, viņu starpā vienmēr izcēlās strīdi, un, stāvēdami pāvesta acu priekšā ar ieročiem rokās, tie darīja viņu vāju un nedrošu.

Ja ari kādreiz parādījās kāds drosmīgs pāvests, kāds bija Siksts IV, tomēr ne laime, ne gudrība vien nekad nespēja šīs nepatikšanas novērst. Tam par iemeslu bija pāvesta varas īsais mūžs, jo aptuveni desmit gados, kamēr kāds pāvests bija ievēlēts, tas nopūlējās, lai vājinātu vienu no abām partijām; ja, piemēram, viens pāvests bija gandrīz iznīcinājis kolonniešus, tad otrs, būdams naidīgs pret Orsīni, atbalstīja viņu pretiniekus, taču iznīcināt Orsīni viņam vairs nebija laika. Tāpēc pāvesta laicīgā vara Itālijā tika maz ievērota. Pēc tam parādījās Aleksandrs VI, kas vairāk par visiem pāvestiem, kādi vien jebkad bijuši, parādīja, ko vispār pāvests var panākt gan ar naudu, gan karaspēku. To viņš panāca, izmantojot hercogu Valentīno un franču ienākšanu, tātad visu to, par ko esmu jau runājis, iztirzājot hercoga rīcību. Un, lai gan viņa nodoms nebija darīt va­renu Baznīcu, bet gan hercogu, tomēr tas, ko viņš darīja, izvērtās par labu Baznīcas varenībai, kas pēc viņa nāves, kad ari hercogs bija miris, mantoja viņa pūliņu augļus.

Tad nāca pāvests Jūlijs, un viņš atrada mantojumā varenu Baznīcu, jo tai piederēja visa Romanja un visi Romas baroni bija padarīti bezspēcīgi, bet partijas izdeldētas cīniņos ar Aleksandru; un viņš atrada pavērtu ceļu naudas uzkrāšanai, kas pirms Aleksandra vēl nebija piekopta. Visās šajās lietās Jūlijs ne tikai sekoja Aleksandram, bet centās pat sasniegt vairāk; viņš cerēja iekarot Boloņu, satriekt venēciešus un izdzīt frančus no Itālijas. Visi šie pasākumi viņam izdevās un atnesa jo vairāk slavas tāpēc, ka viņš darīja visu, lai vairotu Baznīcas, nevis savu privāto bagātību. Viņš novaldīja arīdzan Orsīni un Kolonnas partijas tādā stāvoklī, kā bija atradis. Lai gan viņu vidū dažreiz pacēlās kāds pārgalvis, taču divas lietas viņus padarīja rāmus: pirmā - Baznīcas varenība, kas lika tiem trūkties, otrā - starp viņiem nebija kardinālu, kas viņu vidū būtu nemiera cēlēji; šīs partijas nekad nebūs mierīgas, ja tām būs kardināli, jo tie atbalsta partijas Romā un ārpus tās, un baroni ap­ņemas šīs partijas aizstāvēt, un tā prelātu godkārīgo nolūku pēc baronu vidū ceļas ķildas un nemieri. Tātad viņa Svētība pāvests Leo³¹ mantoja loti varenu pāvesta valsti. Ja iepriekšējie to padarīja varenu ar ieročiem, cerams, ka viņš to paveiks ar savu labsirdību, un ne­skaitāmi citi viņa tikumi darīs to diženu un cienītu.

Kad esmu runājis it sevišķi par visu to principātu īpašībām, par kuriem sākumā gribēju runāt, un dažos jautājumos aplūkojis to Lab­klājības un posta cēloņus, kā arī parādījis Līdzekļus, ar kādiem daudzi pūlējušies šos principātus iegūt un paturēt, man atliek vēl vispā­rējos vilcienos pārrunāt par uzbrukumiem un aizstāvēšanos, kas var atgadīties katrā iepriekš minētā principātā. Esam jau teikuši, ka valdniekam nepieciešami droši pamati, citādi tam jāiet bojā. Galvenie pamati, uz kuriem balstās visas valstis, kā jaunas, tā vecas vai jauktas, ir labi likumi un labs karaspēks. Un, tā kā nevar būt labu likumu, ja nav laba karaspēka, un, kur labs kara­spēks, tur jābūt labiem likumiem, tad atstāšu malā pārrunas par likumiem un runāšu par karaspēku.

Karavīri, ar kuriem valdnieks aizstāv savu valsti, ir vai nu paša ka­reivji, vai algotņi; vai nu palīgpulki, vai jaukti. Algotņi un palīgpulki ir nevērtīgi un bīstami, un, ja kāds savu valsti dibina uz kara algā­džiem, tas nekad nebūs ne stiprs, ne drošs, jo tie nav vienoti, ir iedo­mīgi, bez disciplīnas un neuzticīgi, bravūrīgi draugu pulkā, bet gļēvi ienaidnieka priekšā. Nav viņiem ne Dieva bijāšanas, nedz godaprāta pret cilvēkiem, un sabrukums neiestājas vienīgi tikmēr, kamēr nav uzbrukuma. Miera laikos tevi aplaupa viņi, kara laikā - ienaidnieks.

Iemesls ir tas, ka algādžiem nav ne citas kāres, ne citas vēlēšanās, kas tos notur kaujas laukā, kā tas nieks algas, bet ar to nepietiek, lai liktu viņiem vēlēties mirt tevis dēļ. Viņi gan grib būt tavi zaldāti, kamēr tu nekaro, bet, kad ir karš, vēlas vai nu aizbēgt, vai atkāpties. Un par to pārliecināties nebūtu grūti, jo Itālijas bojāeja nav notikusi citu iemeslu pēc kā vienīgi tāpēc, ka tā daudzus gadus balstījusies uz kara algādžiem, kas sākumā gan likās derīgi un šķita drošsirdīgi, karojot savā starpā, bet, kad nāca ienaidnieks no malas, tie parādīja, kādi bija īstenībā. Tāpēc notika tā, ka Kārlis, Francijas karalis, va­rēja tik viegli paņemt Itāliju ar krita gabalu rokā³². Kas teic, ka tur vainīgi mūsu grēki, runā taisnību: tikai šie grēki nebija tie, kurus iedomājas, bet gan tie, par kuriem esmu stāstījis. Un tāpēc, ka tie bija valdnieku grēki, viņi ari par tiem cietuši sodu. Gribu vēl labāk pierādīt, cik šāds karaspēks atnes daudz nelaimju. Algotņu virsnieki vai nu ir pirmšķirīgi vīri, vai nav. Ja viņi tādi ir, tu nevari tiem uzticēties, jo tie vienmēr centīsies pēc savas varenības, vai nu apspiežot tevi, kas esi viņu pavēlnieks, vai citus - pret tavu gribu. Bet, ja tas nav izcils virsnieks, parasti viņš tevi iegrūdis postā. Un, ja kāds iebilst, ka katrs, kam būs ieroči rokās, darīs to pašu, vienalga, vai tas ir algotnis vai ne, atbildēšu, ka armiju vada vai nu valdnieks, vai republika. Valdniekam pašam jāuzņemas karavadoņa pienākumi, republikai jāsūta savi pilsoņi, un, ja tā aizsūta kādu, kas nav drošsirdīgs, tas jānomaina, bet, ja ir drošsirdīgs, jāsavalda ar likumu tā, lai tas nepārkāpj robežas. Pieredzētais rāda, ka valdnieki paši saviem spēkiem un republikas ar savu karaspēku sasniegušas ļoti lielus panākumus, bet algotņu karaspēks vienmēr nesis tikai zaudējumus. Un republiku, kas bruņota ar pašas karaspēku, kādam tās pilsonim būs daudz grūtāk apspiest nekā tad, ja to aizsargās svešs karaspēks. Roma un Sparta daudzus gadsimtus bija bruņotas un brīvas. Šveicieši ir ārkārtīgi labi apbruņojušies un pilnīgi brīvi.

Kā piemērs senam algotņu karaspēkam der kartāgieši, kas pirmā kara ar romiešiem beigās gandrīz nokļuva savu kara algādžu pakļau­tībā, Lai gan kartāgiešu karaspēku vadīja viņu pašu pilsoņi. Maķe­donijas Filipu tēbieši pēc Epaminonda nāves iecēla par savu virs­pavēlnieku, un pēc uzvaras viņš laupīja tiem brīvību. Milānieši pēc hercoga Filipo³³ nāves cīņai pret venēciešiem algoja Frančesko Sforcu, kurš, pēc tam kad bija Karavadžo³⁴ uzvarējis ienaidnieku, vēlāk ar to apvienojās, lai apspiestu milāniešus, savus patronus. Sforcas tēvs, ko algoja Neapoles karaliene Džovanna, pēkšņi viņu atstāja bez armijas, un, lai nezaudētu karalisti, viņa bija spiesta meklēt Ara-gonas karaļa aizbildnību. Un, ja venēcieši un florencieši agrāk tika paplašinājuši savus valdījumus ar šiem algotņiem un to karavadoņi tomēr nebija uzkundzējušies par valdniekiem, bet viņus aizstā­vējuši, atbildu, ka florencieši šajā gadījumā bijuši laimes lutekļi, jo no tiem drošsirdīgajiem kapteiņiem, no kuriem tie varēja bīties, daži nemaz nav uzvarējuši, dažiem bijuši šķēršļi, vēl kādi lūkojuši ap­mierināt savu godkārību citur. Viens, kas neguva uzvaras, bija Džovanni Akūto³⁶, kura uzticību, tā kā viņš nebija uzvarētājs, nevarēja pārbaudīt. Bet ikviens atzīs, ka, viņam uzvarot, florencieši taptu no tā atkarīgi.

Tā kā Sforcas pretinieki vienmēr bija Bračo, viņi viens otru uzmanīja. Frančesko vērsa skatienus uz Lombardiju, Bračo - uz Baznīcas valdī­jumiem un Neapoles karalisti. Bet paskatīsimies, kas noticis nesen. Florencieši iecēla par savu virspavēlnieku Paolo Vitelli, ļoti spējīgu vīru, kas, iesākdams kā privāts cilvēks, bija ieguvis vislielāko slavu. Ja viņš būtu iekarojis Pizu, neviens nevarētu noliegt, cik stipri flo­rencieši būtu kļuvuši no viņa atkarīgi, jo, ja tas būtu pārgājis viņu ienaidnieku algādžos, tiem nebūtu vairs iespējas pretoties, bet, ja viņš paliktu, tiem būtu viņam jāpakļaujas. Par venēciešiem, ja ap­lūko viņu panākumus, redzams, ka tie rīkojušies droši un slavas cienīgi, kamēr pirms pievēršanās sauszemes kariem cīnījās ar savas zemes karaspēku³⁷, veikli izmantojot dižciltīgos un apbruņojot vien­kāršo tautu. Bet, tiklīdz viņi sāka cīnīties uz sauszemes, tie pameta šo kārtību un sekoja Itālijas paražām.

Sākumā, kamēr viņi nebija daudz ieguvuši, toties atradās lielā slavā, tiem nebija daudz jābīstas no saviem karavadoņiem. Bet, kad viņi ieguva jaunas zemes, kas notika Karmanjolas laikā³⁸, tie sāka ap­jaust savu kļūdu; redzēdami to esam spējīgu un drošsirdīgu, jo tie viņa vadībā bija sakāvuši Milānas hercogu, bet, no otras puses, saju­tuši, cik viņš kļūst gauss un negribīgs kara lietās, tie apzinājās, ka ar viņu vairs nespēs uzvarēt, tomēr negribēja un ari nevarēja to atlaist, lai atkal nezaudētu, ko bija ieguvuši. Tāpēc, lai tiktu no viņa vaļā, viņi bija spiesti to nogalināt. Pēc tam viņiem par karavadoņiem bijuši Bartolomeo no Bergāmo, Ruberto da Sanseverīno, grāfs di Pitiljāno un tamlīdzīgi, ar kuriem viņiem drīzāk bija jābīstas zaudēt nekā iegūt, kā tas vēlāk notika Vailā³⁹, kad viņi vienā dienā pazau­dēja to, ko ar tādām pūlēm bija ieguvuši astoņsimt gados. Jo ar algotņiem var gūt vienīgi gausus un vājus panākumus, bet pēkšņus un pārsteidzošus zaudējumus.

Un, tā kā ar šiem piemēriem esmu nokļuvis Itālijā, kurā jau daudzus gadus valda algotņu karaspēks, gribu atskatīties mazliet atpakaļ, lai, redzot tā izcelšanos un gaitas, var vieglāk izlabot kļūdas. Tad nu saprotiet, ka, tiklīdz pēdējā laikā impērijas cieņa Itālijā sāka zust un pāvesta laicīgās varas slava cēlās, Itālija sadalījās vairākās valstīs, jo daudzas lielpilsētas ķērās pie ieročiem pret saviem dižciltīgajiem, kuri, imperatora atbalstīti, turēja tās apspiestībā, bet Baznīca savu­kārt bija labvēlīga pilsētniekiem, lai celtos laicīgā slavā; pār dau­dzām citām pilsētām sāka valdīt pilsoņi. Kad nu Itālija bija gandrīz nonākusi Baznīcas un dažu republiku varā, tā kā vieni bija priesteri un otri pilsoņi, kuri nebija pieredzējuši kara mākslā, viņi sāka algot svešiniekus. Pirmais, kas padarīja slavenu šāda veida karaspēku, bija Alberigo no Konjas Romanjā⁴⁰. No viņa skolas starp citiem izcēlās Bračo un Sforca, kas savā laikā Itālijā bija vareni. Pēc viņiem nāca visi pārējie, kas vadījuši karapulkus līdz pat mūsu dienām. Viņu cen­tības sekas ir tādas, ka Itāliju iekarojis Kārlis, izlaupījis Ludviķis, apspiedis Ferdinands un piesmējuši šveicieši. Viņu rīcības veids pir­mām kārtām bija tāds, lai piešķirtu vairāk nopelnu sev un atstātu novārtā kājniekus. Būdami bez valsts un pārtikdami no sava amata, viņi nespēja uzturēt lielu kājnieku karapulku, bet nedaudzie kājnieki nevarēja tiem sagādāt slavu. Tāpēc tie metās uz kavalēriju, kas ari mērenā skaitā varēja tiem sagādāt iztiku un godu. Bija nonākts tik­tāl, ka divdesmit tūkstošu lielā karaspēkā nebija ne divi tūkstoši kājnieku. Turklāt viņi pielika visas pūles, lai ne paši, ne kareivji ne­justu nogurumu un bailes, sadursmēs neapkautu cits citu, bet ņemtu gūstekņus un neprasītu izpirkumu. Naktīs viņi nekaroja, tie, kas bija aplenkti, nedevās uzbrukumos. Viņi nemēdza apkārt kaujas laukam celt ne aizsargvalni, ne rakt grāvjus, ari ziemās tie nekaroja, un tas viss bija viņu kara likumos atļauts un izgudrots, lai izvairītos, kā jau teikts, no noguruma un briesmām; līdz tie noveda Itāliju kaunā un verdzībā.

Palīgpulki, kas ir otrs nederīgs karaspēka veids, rodas tad, kad aicina kādu valdnieku, lai tas ar savu armiju nāk palīgā tevi aizstā­vēt, kā to nupat darīja pāvests Jūlijs, kas, guvis bēdīgu pieredzi ar savu algotņu karaspēku Ferrāras pasākumā, pievērsās palīgpulkiem un vienojās ar Spānijas karali Ferdinandu⁴¹, ka tas viņam palīdzēs ar saviem ļaudīm un karaspēku.

Šis karaspēks pats par sevi var būt labs un derīgs, bet tam, kas to aicina, tas vienmēr nesīs zaudējumus, jo, ja palīgpulki zaudē, tu esi iznīcināts, ja uzvar, tu kļūsti viņu gūsteknis. Un, lai gan ar tādiem piemēriem ir pilna visa senā vēsture, tomēr negribu šķirties no šā svaigā piemēra - Jūlija II, kura lēmums nav mazāk ievērības cienīgs, jo viņš, gribēdams iekarot Ferrāru, pilnībā metās svešinieku rokās. Bet viņa laime lika uzrasties vēl trešajam spēkam, lai tam nebūtu jā­bauda paša sliktās izvēles augļi. Jo, kad pāvesta palīgpulki Ravennā bija sakauti, pēkšņi parādījās šveicieši, kas aiztrieca uzvarētājus; tā, sev un citiem negaidot, viņš nenonāca ne naidnieku gūstā, jo tie bija aizbēguši, nedz ari savu palīgpulku varā, jo bija uzvarējis ar citiem, nevis ar viņu ieročiem.

Florencieši, kam nebija karaspēka, atveda desmittūkstoš franču, lai iekarotu Pizu, un tas viņiem sagādāja vairāk briesmu nekā visas citas viņu nedienas. Konstantinopoles imperators⁴², lai pretotos saviem kaimiņiem, novietoja Grieķijā desmittūkstoš turku, kuri, karam beidzoties, negribēja doties prom, un tas bija neticīgo uzkundzē­šanās sākums Grieķijā.

Tātad tas, kurš negrib gūt uzvaru, lai lieto šo karaspēku, jo tas ir vēl daudz bīstamāks par algotņiem, tāpēc ka turas vienkopus un pa­kļaujas cita valdnieka kundzībai. Turpretim algotņiem pēc tam, kad tie uzvarējuši, vajag vairāk laika un lielākas izdevības, lai tev kaitētu, jo tie nav vienoti, un, tā kā tu tos esi sameklējis un algojis, tad vīrs, ko tu pats esi iecēlis par vadoni, nevar tūdaļ iegūt tādu autoritāti, lai vērstos pret tevi. Visumā algotņu karaspēkā ir bīstamāka gļēvulība, palīgpulkos - drošsirdība. Tāpēc gudrs valdnieks allaž vairījies no šādas armijas un pievērsies savējai, un viņš labāk gribējis ar savē­jiem zaudēt nekā ar svešiem uzvarēt, uzskatīdams, ka tā nav īsta uz­vara, ko gūst ar citu spēkiem.

Nekavēšos pieminēt Čezāri Bordžu un viņa darbus. Šis hercogs ienāca Romanjā ar palīgspēkiem, vezdams tikai franču pulkus, un ar tiem viņš ieņēma Imolu un Forli. Bet, tā kā viņam šis karaspēks nelikās drošs, tas pievērsās algotņiem, domādams, ka tur gaidāms mazāk briesmu, un algoja Orsīni un Vitelli zaldātus. Vēlāk manevros at­klājis, ka tie ir svārstīgi, neuzticami un bīstami, viņš tos pameta un pievērsās savējiem. Un nu viegli var redzēt, kāda ir atšķirība starp abiem karaspēka veidiem, ņemot vērā, kāda bija hercoga slava, kad viņam bija Orsīni un Vitelli zaldāti, un tad, kad tas palika ar saviem kareivjiem un pats savs kungs, - tad viņa slava auga augumā. Nekad viņš nebija tik ļoti cienīts kā tolaik, kad ikviens redzēja, ka viņš ir pilnīgs savu armiju pavēlnieks.

Biju domājis palikt pie neseniem itāliešu piemēriem, taču negribu atstāt novārtā Hieronu no Sirakūzām, jo par to jau ieminējos iepriekš. Kā jau teicu, pēc tam kad sirakūzieši bija viņu iecēluši par karaspēka virspavēlnieku, viņš tūdaļ atskārta, ka šī algotņu armija, līdzīga mūsu Itālijas kondotjeriem, viņam neder. Un, tā kā viņam šķita, ka tos nevar ne paturēt, ne pamest, viņš lika tos visus sakapāt gabaLos, bet pēc tam karoja ar paša spēkiem, nevis ar svešiem. Gribu vēl atsaukt atmiņā kādu piemēru no Vecās Derības, kas iederas šajā sakarā. Kad Dāvids piedāvājās Zaulam iet cīnīties ar filistiešu spēkavīru Goliātu, Zauls, lai iedvestu drosmi, apjoza viņam savas bruņas un ieročus, bet Dāvids aizbildinājās, ka ar tiem nevarot tik labi likt lietā pats savu spēku, tāpēc viņš gribot iet pret ienaidnieku ar paša lingu un dunci. Tā vienmēr svešas bruņas ir vai nu par platām vai par šaurām, vai pārāk smagi spiež. Kārlis VII⁴³, Ludviķa XI tēvs, ar savu veiksmi un drosmes spēku atbrī­vojis Franciju no angļiem, zināja, cik nepieciešami ir bruņoties ar paša ieročiem, un ieviesa vaLstī vispārējo karadienestu un kājniekus. Pēc tam viņa dēls Ludviķis⁴⁴ atlaida kājniekus un sāka algot šveicie­šus. Šī kļūda, ko atkārtoja arī citi, kā tas tagad redzams, noveda šo karaļvalsti briesmās; padarīdams slavenus šveiciešus, viņš pavāji­nāja visu savu armiju, jo kājniekus galīgi iznīcināja un kavalēriju pakļāva svešiem; frančiem, kas pieraduši karot kopā ar šveiciešiem, likās, ka bez tiem nav iespējams uzvarēt. No tā izriet, ka franči nevar iet cīņā pret šveiciešiem un bez šveiciešiem nespēj doties pret citiem.

Tātad Francijas karapulki bijuši jaukti, pa daļai algotņi, pa daļai pašu spēki, un tāda armija visumā ir daudz labāka nekā vienkārši algotņi vai vienkārši palīgpulki, tomēr daudz mazvērtīgāka par pašu spēkiem. Un ar minēto piemēru pietiek, jo Francijas karaļvalsts kļūtu neuzvarama, ja būtu veidota tālāk vai vismaz paturēta Kārļa ieviestā kārtība. Bet cilvēku īsais prāts uzsāk kādu lietu, kura liekas vismaz laba un vēl neļauj saredzēt indi, kas tur slēpjas, kā es jau reiz sacīju par hektisko drudzi. Tāpēc tas, kurš valda principātu, nav īsti saprātīgs, ja neredz ļaunumu agrāk kā tikai tad, kad tas jau radies. Bet tāds prāts piešķirts tikai nedaudziem.

Ja aplūkojam romiešu impērijas sabrukumu, izrādīsies, ka tas notika vienīgi tāpēc, ka sāka algot gotus⁴⁵. No šā laika Romas impērijas spēki sāka pagurt un viss tās stiprums pārgāja pie gotiem. Secinu tātad, ka bez sava karaspēka neviens principals nav drošs, tas atrodas lik­teņa varā, jo tam nav spēka, ar ko aizstāvēties nelaimē. Tādas vien­mēr ir bijušas gudru cilvēku domas un vārdi: "Quod nihil sit tam infirum aut instabile quam fama potentiae non sua vi nixa." (Nekas nav tik nedrošs un svārstīgs ka tādas varas slava, kura nebalstās uz pašu spēkiem. Tacits. Annāles, XIII, 19.) Pašu karaspēks sastāv vai nu no taviem padotajiem, pilsoņiem, vai uzti­camiem cilvēkiem. Visi pārējie ir vai nu algotņi, vai palīgspēki. Bet tas, kā izveidot savu karaspēku, būs viegli atrisināms, ja pārdomās manus jau minētos norādījumus un aplūkos, kā ar karaspēku nodrošinājās Filips, Aleksandra Lielā tēvs, un daudzas republikas, un valdnieki, kuru uzskatiem es pilnīgi pievienojos.

Valdniekam nav jāpieķeras ne citai lietai, ne domai, ne mākslai, vienīgi karam, tā Likumiem un disciplīnai, jo tā ir vienīgā māksla, kas piederas tam, kurš valda. Un tai ir tāds spēks, ka tā ne vien uz­tur tos, kas ir dzimuši valdnieki, bet daudzreiz liek līdz šai pakāpei pacelties privātiem cilvēkiem. Turpretī redzams, ka valdnieki, kas vairāk domājuši par izsmalcinātību nekā par ieročiem, ir savu valsti pazaudējuši. Un pirmais liek to zaudēt tas, ka tu esi noniecinājis šo mākslu. Bet valsti iegūt ļauj šīs mākslas prasme. Frančesko Sforca, kam bija karaspēks, no privāta vīra kļuva par Milā­nas hercogu, bet dēli, bēgdami no kara pūlēm un grūtībām, no her­cogiem kļuva par privātiem ļaudīm. Jo līdzās citiem ļaunumiem, ko rada tāds stāvoklis, ka tu neesi apbruņots, - tevi sāk par zemu vērtēt. Tas ir viens no ļaunumiem, no kuriem valdniekam jāsargās, kā tiks teikts turpmāk. Jo starp apbruņotu un neapbruņotu nevar būt nekāda salīdzinājuma, un nav domājams, ka apbruņotais labprāt paklausīs neapbruņotam un ka neapbruņotais varētu būt drošs apbruņotu apakšnieku vidū. Jo vienā pusē šeit būs nicināšana, bet otrā - bailes, un nav iespējams, ka tie varētu labi sadarboties. Tāds valdnieks, kas neko nesaprot no kara lietām, līdzās visām citām nelaimēm nevar iegūt savu karavīru cieņu, nedz arī tiem uzticēties.

Tāpēc valdniekam nekad nav jānovēršas no vingrināšanās karam un miera laikā tas jādara vēl vairāk nekā pašā karā. To var darīt divē­jādi: vai nu ar darbiem, vai ar prātu. Un attiecībā uz darbiem viņam vajag ne tikai krietni mācīt un vingrināt savus pulkus, bet pašam jo bieži doties medībās, lai pieradinātu ķermeni pie grūtībām un pa daļai ari iepazītos ar dabas apstākļiem, - lai zinātu, kā paceļas kalni, kā iegulst ielejas un plešas līdzenumi, kā arī Lai izprastu upju un purvu raksturu. Un tas jādara ar vislielāko rūpību. Šīs zināšanas ir noderīgas divējādi. Pirmkārt, tā mācās pazīt savu zemi un var labāk izprast tās aizsardzību. Pēc tam ar šīm praktiskajām zinā­šanām par vietu īpatnībām var viegli izprast jebkuras citas vietas raksturu, ar ko būs nepieciešams iepazīties. Jo tiem pakalniem, ielejām, līdzenumiem, upēm un muklājiem, kādi, piemēram, atrodas Toskānā, ir zināma līdzība ar tiem, kas ir citās provincēs, tā ka, pazīstot vienas provinces virsmu, var viegli iepazīt citas. Valdniekam, kam trūkst šo zināšanu, trūkst paša galvenā, kas jāzina karotājam, jo tās māca pārsteigt ienaidnieku, izvēlēties nometnes, vadīt karaspēku, iedalīt dienas un manevrēt tā, lai gūtu priekšro­cības. Filopoemenam⁴⁶, ahajiešu valdniekam, līdzās citiem nopel­niem, ko tam piedēvē rakstnieki, pieder ari tas, ka miera laikos viņš domāja tikai par kara mākslām. Kad viņš ar draugiem bija laukos, viņš bieži apstājās un ar tiem sarunājās: "Ja ienaidnieks atrastos tajā pakalnā, bet mēs ar savu karaspēku šajā, kuram būtu izdevīgā­kas pozīcijas? Kā mēs varētu tam labāk uzbrukt, saglabājot ierindu? Ja mēs gribētu atkāpties, kā mums būtu jārīkojas? Ja viņi atkāptos, kā mums vajadzētu tiem sekot?" Un iedams viņš tiem aprādīja visus gadījumus, kādi vien karaspēkā var notikt, uzklausīja viņu domas, pateica savējās, tās pamatojot, tā ka šo pastāvīgo aprēķinu dēļ kara laikā nevarēja atgadīties nekas tāds, pret ko nebūtu līdzams.

Bet attiecībā uz prāta vingrinājumiem valdniekam jāstudē vēsture un jāapsver izcilu vīru darbi, jāaplūko, kā viņi valdījuši kara laikos, jāizpētī uzvaru un zaudējumu iemesli, lai varētu no pēdējiem izvai­rīties, bet pirmās atdarinātu, kā agrāk darījis dažs labs liels vīrs, kas sācis atdarināt kādu, kurš pirms viņa bijis godā un slavā un kura rīcību un darbus tas allaž salīdzinājis ar saviem. Tā stāsta, ka Alek­sandrs Lielais atdarinājis Ahilleju, Cēzars - Aleksandru, Scīpions -Ķīru. Un katrs, kas lasījis Ķīra dzīves aprakstu, ko sacerējis Kseno-fonts, vēlāk redz, cik lielu slavu Scīpionam atnesa šī atdarināšana un cik lielā mērā gan šķīstībā, gan laipnībā, cilvēcīgumā un devībā Scīpions piemērojās tam, ko par šīm lietām Ksenofonts bija stāstījis Ķīra dzīves aprakstā. Tāpat jārīkojas arīdzan ikvienam gudram vald­niekam; tam nekad nav jāpaliek bezdarbībā miera laikā, bet miers centīgi jāizmanto, lai varētu noturēties nelaimē, un, kad Liktenis mainās, viņš ir sagatavojies pretoties tā sitieniem.

Vēl atliek aplūkot, kā valdniekam jāizturas pret padotajiem un sa­biedrotajiem. Tā kā par to daudzi jau rakstījuši, baidos, ka mani, ari par to rakstot, varētu uzskatīt par iedomīgu, īpaši, ja sākšu aplūkot šo jautājumu savādāk nekā citi. Bet, tā kā mans nodoms ir rakstīt noderīgas domas tam, kas tās saprot, šķiet pareizi sekot acīm redza­mai patiesībai, ne iedomām. Daudzi ir iedomājušies republikas un principātus, ko tie nekad nav redzējuši, nedz ari īstenībā pazinuši, jo no tā, kā cilvēki dzīvo, līdz tam, kā vajag dzīvot, ir tik tālu, ka tas, kurš novēršas no notiekošā tā labad, kam vajadzētu notikt, drīzāk mācās krist postā nekā pastāvēt. Jo, ja kāds cilvēks visur grib būt labs, tam jāiet bojā to cilvēku vidū, kas nav labi. Tātad valdniekam, ja tas grib noturēties, jāiemācās nebūt labam un izmantot šo spēju pēc apstākļiem un vajadzības.

Tātad, nobīdot malā visu to, kas par valdniekiem izdomāts, un pār­runājot to, kas patiess, teikšu, ka visi cilvēki, par kuriem runā, un it sevišķi valdnieki, jo tie stāv augstāk, pazīstami ar dažām tādām īpašībām, kas tiem atnes vai nu nopēlumus, vai cildinājumus. Un tā nu notiek, ka vienu uzskata par izšķērdīgu, citu par skopu (lietojot Toskānas terminu, jo par sīkstuli mūsu mēlē sauc ari tādu, kas kāro saraust mantu, par skopuli saucam tādu, kas pārāk atturas lietot savu mantu)⁴⁷, dažs tiek turēts par devīgu, cits par mantkārīgu, dažs par cietsirdīgu, cits - žēlsirdīgu; viens zvēresta lauzējs, otrs uzticīgs; viens sievišķīgs un gļēvs, otrs varmācīgs un drosmīgs; viens cilvē­cīgs, otrs baigs; viens netikls, otrs šķīsts; viens maigs, otrs skarbs; viens cietu, otrs mīkstu dabu; viens nopietns, otrs paviegls; viens dievbijīgs, otrs neticīgs un tamlīdzīgi.

Un, protams, ikviens atzīs, cik brīnišķīgi būtu, ja atrastos kāds vald­nieks ar visām tām nosauktajām īpašībām, kas tiek uzskatītas par labām. Bet tāpēc, ka viņš tādas nevar iegūt, nedz arīdzan cilvēku dzīves nosacījumi ļautu tām pilnā mērā izpausties, ir nepieciešams, lai viņš izvairītos no tādu netikumu neslavas, kuru dēļ var zaudēt valsti, un, cik iespējams, sargātos arī no pārējiem. Bet, ja viņš to nespēj, var arī uz to tik stingri neraudzīties. Lai viņš necenšas izvai­rīties no tiem netikumiem, bez kuriem būtu grūti glābt valsti, jo, aplūkojot visu pamatīgi, izrādīsies, ka daža laba īpašība, kas liktos tikums, atnes postu, ja tai seko, bet kāda cita, kas liktos netikums, sagādās drošību un labklājību.

Tātad, iesākot ar pirmajām minētajām īpašībām, teikšu, ka ir labi, ja tevi tur par devīgu. Tomēr, ja tu esi devīgs, bet netiec par tādu uzskatīts, tas tev kaitē. Ja to dara smalkā veidā, kā pieklājas, par to nekas nekļūs zināms, un tas tev nespēs novērst skopulības neslavu. Tāpēc, ja gribi, lai cilvēku sabiedrība tevi sauc par devīgu, nākas nevairīties no pārspīlējumiem, bet tā valdniekam allaž būs jāiztērē visa sava manta labdarībai, un beigās, ja gribēs paturēt devīgā slavu, viņš būs spiests apkraut tautu ar smagiem nodokļiem, ieviest jaunus un darīt visu, lai dabūtu naudu. Tas padarīs viņu nīstamu apakš­nieku acīs, viņš kļūs nabags un zaudēs cieņu. Un, tā kā ar savu de­vību viņš daudziem būs kaitējis, bet apbalvojis nedaudzus, tas smagi jutīs pirmo neveiksmi, un pirmo briesmu gadījumā tam draudēs bojāeja. To atskārtis un gribēdams atkāpties, viņš tūdaļ kritīs neslavā par skopulību.

Tātad gudram valdniekam, kas nevar būt devīgs, neradot sev zaudē­jumus, nav jākautrējas no skopuļa vārda, jo ar laiku to sāks aizvien vairāk uzskatīt par devīgu, redzot, ka, būdams taupīgs, tas iztiek pats ar saviem ienākumiem, var aizstāvēties pret iekarotājiem, neuz­likt papildu nodokļus, neapspiest tautu, tātad var būt devīgs pret visiem tiem, kam viņš neko neatrauj, kādu ir nebeidzams skaits, bet būt skops pret tiem, kam viņš neko nedod, kādu ir maz. Mūsu laikos esam pieredzējuši veicam Lielus darbus tikai tos, kurus uzskata par skopuļiem, pārējie ir izputējuši. Pāvests Jūlijs, kas iz­mantoja sava devīguma slavu, lai kļūtu par pāvestu, nedomāja to vairs paturēt, kad karoja ar Francijas karali. Un viņš ir izkarojis tik daudzus karus, neuzliekot savējiem nekādus papildu nodokļus, tā­pēc ka Liekajiem izdevumiem bija iekrājis ar savu ilgo taupību. Taga­dējais Spānijas karalis, ja būtu turēts par devīgu, nebūtu paveicis tik daudzus pasākumus. Tāpēc valdniekam, ja tas neaplaupa pavalst­niekus, spēj aizstāvēties, nekļūst nabags un nicināts, nav spiests kļūt zvēriski mantkārīgs, nav jāpievērš uzmanība, ja tam piedēvē skopulību, jo tas ir viens no netikumiem, kas palīdz valdīt. Bet ja kāds teiktu: Cēzars ieguva impēriju ar savu devību, un daudzi citi, kas bijuši devīgi un par tādiem turēti, pacēlušies līdz visaugstā­kajiem sasniegumiem, atbildu: vai nu tu jau esi valdnieks, vai tikai grasies par tādu kļūt. Pirmajā gadījumā šī devība ir kaitīga. Otrajā, turpretim, nepieciešams, Lai tevi uzskata par devīgu. Cēzars bija viens no tiem, kas gribēja kļūt par Romas valdnieku, bet, ja, to sa­sniedzis, viņš būtu dzīvojis ilgāk un nebūtu ierobežojis izdevumus, viņš būtu izpostījis impēriju. Un, ja kāds iebilstu: bijuši daudzi vald­nieki, kas dēvēti par Loti izšķērdīgiem un veikuši ar karaspēku lielas lietas, es atbildu: vai nu valdnieks tērē to, kas pieder viņam un pavalstniekiem, vai svešu mantu. Pirmajā gadījumā tam jābūt sīk­stam, otrajā tas nedrīkst atstāt neizmantotu nevienu iespēju izrādīt devību. Un tādam valdniekam, kura karaspēks pārtiek no kara lau­pījuma un varmācībām, rīkojoties ar svešu mantu, devība ir nepie­ciešama, citādi kareivji tam nesekos.

To, kas nav tavs, nedz ari pieder taviem pavalstniekiem, tu vari šķiest jo plaši, kā to darīja Kīrs, Cēzars un Aleksandrs, jo svešas mantas šķiešana neapdraud tavu labo slavu, bet gan to vairo, vienīgi savu mantu izšķiest ir kaitīgi.

Bet nav citas lietas, kas tik ātri apēd pati sevi, kā devība. Kas to piekopj, zaudē savu spēju to turpināt, un tu kļūsti vai nu nabags un nicināts, vai ari, Lai izbēgtu no nabadzības, alkatīgs un nīstams. Un starp visām lietām, no kurām valdniekam vajag piesargāties, sva­rīgākā ir šī: nekļūt nicinātam un ienīstam, bet devība tevi noved kā pie viena, tā otra. Tāpēc ir daudz gudrāk paturēt skopuļa vārdu, kas ceļ neslavu, bet ne naidu, nevis, dzenoties pēc devīgā slavas, plē­soņas vārdu, kas ceļ gan neslavu, gan naidu.

Nonākot pie pārējām īpašībām, teikšu, ka katram valdniekam jāvē­las, lai viņu uzskata par žēlsirdīgu, nevis par cietsirdi. Tomēr jābrīdina no šīs žēlsirdības lietošanas nepareizi. Čezāri Bordžu turēja par ciet­sirdīgu, bet cietsirdība viņam līdzēja pievienot Romanju, apvienot to un ieviest tur mieru un pakļāvību. Un, labi apsverot, izrādīsies, ka viņš bijis daudz žēlsirdīgāks par florenciešiem, kas, lai netiktu dē­vēti par cietsirdīgiem, ļāva nopostīt Pistoiju. Tāpēc valdniekam nav jāvairās no cietsirdības neslavas, lai noturētu savus padotos vieno­tībā un uzticībā, jo tas dažkārt izrādīsies daudz žēlsirdīgāk, nekā aiz pārliecīgas mīkstsirdības ļaut izcelties nekārtībām, kam seko slepka­vības un laupīšanas. Jo tās mēdz skart visu sabiedrību, bet nāvessodi, kurus lemj valdnieks, skar tikai atsevišķu personu. Vairāk par citiem tieši jaunam valdniekam ir neiespējami izvairīties no cietsirža vārda, jo jaunas valstis ir briesmu pilnas. Tāpēc ari Vergilijs ar Didonas muti aizbildina viņas cietsirdīgo valdīšanu, jo tā ir vēl sākumā, sacīdams:

Res dūra, et regni novitas me talia cogunt Moliri, et tate fines custode tueri.

(Bargie notikumi un valsts jaunums liek man ta rīkoties un tik stingri sargāt robežas. (Latīņu val.) Vergilijs. Eneīda, 1. grāmata.)

Nav viņam jābūt pārāk lētticīgam un grūti iekustināmam, bet tas nedrīkst ari baidīties no savas ēnas, un tam jārīkojas mēreni, ap­domīgi un cilvēcīgi, lai pārmērīga paļāvība to nepadara nepiesar­dzīgu un pārāk liela neuzticēšanās - neiecietīgu. No tā izriet strīds, vai labāk, ja tevi mīl, nevis bīstas, vai - ja bīstas, nevis mīl. Atbildu, ka vajadzētu panākt kā vienu, tā otru. Bet, tā kā grūti abus savie­not, daudz drošāk ir, ja no tevis bīstas, nekā tevi mīl, ja jau vienam no abiem jāpaliek neiegūtam. Jo par cilvēkiem vispār var teikt, ka viņi ir nepateicīgi, svārstīgi, neīsti, bēg no briesmām un ir peļņas kāri, un, kamēr tev veicas, viņi visi pieder tev, piedāvā savas asinis, mantu, dzīvību un bērnus, kā jau teikts, kamēr pēc tā nav vaja­dzības. Bet, kad tā pienāk, viņi pagriež muguru. Valdnieks, kas vis­notaļ balstās uz viņu vārdiem, ja tam nav citu sagatavotu līdzekļu, iet bojā, jo draudzība, kas iegūta pret maksu, nevis ar dvēseles lieliskumu un cēlumu, liek par sevi samaksāt un izbeidzas, ja ar laiku to vairs nav iespējams nopirkt. Un cilvēki mazāk kautrējas aizvainot tādu, kas iedveš mīlestību, nekā to, kas liek no sevis bīties. Mīlestību uztur pienākuma saite, kas cilvēku nelietīgās dabas dēļ pirmajā izdevīgajā gadījumā var tikt sarauta, bet bijāšanu uztur bailes no soda, un tās tevi nekad neatstāj. Tomēr valdniekam jāliek no sevis bīties tā - ja viņš neiegūst mīlestību -, lai netiktu ari nīsts, jo ļoti labi var pieciest, ka no tevis bīstas, bet tevi neienīst. Tas notiks, ja valdnieks vienmēr atturēsies no savu pilsoņu un padoto mantas, kā arī no viņu sievām. Un, ja viņam kādreiz nākas izliet asinis, lai viņš to dara, atklājot iemeslu un to pienācīgi pamatojot, bet pats galve­nais, - lai atturas no citu mantas, jo cilvēki drīzāk aizmirst tēva nāvi nekā mantojuma zaudējumu. Turklāt ieganstu atsavināt mantu ne­kad netrūkst, jo tāds, kas sācis dzīvot ar laupīšanu, vienmēr atradīs iemeslus iegūt svešu mantu, turpretim izdevības piespriest nāves­sodu ir retas un to parasti trūkst.

Bet, ja valdnieks ir karavadonis un tam jāvalda pār daudziem ka­reivjiem, tad nevajag kautrēties no cietsirža vārda, jo bez tā kara­spēku nekad neuzturēs vienotu un gatavu kara darbiem. Hannibala brīnišķīgo panākumu vidū jāpiemin tas, ka, lai gan viņam bija milzum liels karaspēks, kurā bija visdažādākie cilvēki, un viņš bija spiests karot svešā zemē, tur nekad neizcēlās ne mazākās nesa­skaņas ne pašu karavīru vidū, ne karavīriem ar vadoni - kā laimē, tā nelaimē. Tas nevarēja rasties ne no kā cita, kā no viņa necilvēcīgās cietsirdības, kas līdz ar neskaitāmām izcilām īpašībām viņu vienmēr padarīja kareivju acīs cienījamu un briesmīgu; bez cietsirdības viņa pārējās īpašības nebūtu panākušas tādu iespaidu. Nevērīgi rakstnieki, no vienas puses, apbrīno viņa veiktos darbus, bet, no otras, nosoda to galveno iemeslu. Un ar karavadoņa pārējām izci­lajām īpašībām patiesi nebūtu pieticis, - tas redzams no Scīpiona, kurš bija loti reta parādība ne vien savā laikā, bet vispār, ciktāl snie­dzas mūsu atmiņa, un kura karaspēks Spānijā pret viņu sadumpojās⁵⁰. Tam par iemeslu nebija nekas cits, kā viņa pārmērīgā mīkstsirdība, kas karavīriem bija atvēlējusi vairāk patvaļas, nekā pienācās, ievērojot militāro disciplīnu. To viņam senātā pārmeta Fabijs Maksims un no­sauca viņu par romiešu karaspēka samaitātāju. Viņš neatrieba lokriešus, kurus izpostīja kāds Scīpiona pilnvarnieks, nedz ari pārmācīja šā pilnvarotā nekrietnību, un tas viss notika viņa mīkstās dabas dēļ. Tikmēr kāds, gribēdams Scīpionu senātā aizstāvēt, teica, ka viņš pie­derot pie cilvēkiem, kam vieglāk nekļūdīties pašam nekā labot citu kļūdas. Tāda daba ar laiku būtu izpostījusi Scīpiona godu un slavu, ja viņš būtu valdījis viens. Bet, tā kā viņš atradās senāta virsvadībā, šai viņa īpašībai ne vien nebija kaitīgu seku, bet tā atnesa viņam slavu. Tātad, atgriežoties pie tā, vai labāk, ja tevi bīstas vai mīl, secinu, ka ļaudis valdnieku mīl pēc sava ieskata, bet bīstas pēc valdnieka gribas. Valdniekam vajag balstīties uz to, ko nosaka viņš pats, nevis uz to, ko nosaka citi. Viņam vienīgi, kā jau teikts, jāvairās no naida.

Cik slavējami būtu, ja valdnieks turētu doto vārdu un rīkotos at­klāti, nevis ar viltu, to saprot katrs. Tomēr mūslaiku pieredze rāda, ka taisni tie valdnieki veikuši lielas lietas, kas maz ņēmuši vērā doto vārdu un ar viltu pratuši sagrozīt ļaudīm galvu, bet beigās uzvarē­juši tos, kas balstījušies uz godīgumu.

Jums, proti, jāzina, ka ir divi cīņas veidi⁵¹: viens ar likumiem, otrs ar varu. Pirmais pienākas cilvēkiem, otrs - zvēriem. Bet, tā kā ar pirmo vien bieži nepietiek, jāķeras pie otrā. Šo patiesību valdniekiem apslēptā veidā ir mācījuši senie rakstnieki, kas aprakstījuši, kā Ahillejs un daudzi citi senie valdnieki nodoti audzināšanā Kentauram Heironam, lai apgūtu viņa mācību: tas, ka tiem bijis par audzinātāju pus-cilvēks, puszvērs, nozīmē, ka valdniekam jāprot izmantot kā viena, tā otra raksturu, un tie viens bez otra nevar pastāvēt. Tā kā valdniekam nepieciešams izmantot zvēru dabu, viņam jāņem no tiem lapsa un lauva. Lauva nespēj pretoties slazdiem, lapsa - vil­kiem. Tātad jābūt lapsai, lai pazītu slazdus, un lauvam, lai izbiedētu vilkus. Tie, kas paļaujas vienīgi uz lauvu, neprot savu mākslu. Nevar, tātad, gudrs sinjors turēt vārdu, ja tas vēršas pret viņu pašu un ja mainījušies iemesli, kas viņam likuši dot solījumu. Ja visi cilvēki būtu labi, šis priekšraksts nebūtu vietā. Bet, tā kā tie ir ļauni un netur vārdu, tad ari tev nav tas jātur viņiem. Nevienam valdniekam nekad netrūks likumīgu iemeslu, lai tas vārda laušanu varētu iztēlot attiecīgās krāsās. Es varētu minēt neskaitāmus piemērus no mūsu laikiem un parādīt, cik daudzi miera līgumi, cik daudzi solījumi vald­nieku neuzticības dēļ kļuvuši par tukšu gaisu. Un tas, kas būs vairāk mācījies no lapsas, iegūs vairāk. Bet šo dabu vajag labi nomaskēt un prast veikli tēlot un izlikties. Cilvēki taču ir tādi vientieši un tik ļoti klausa acumirkļa vajadzībām, ka tas, kurš vēlas pievilt, vienmēr atradīs tādu, kurš ļausies pievilties.

Negribu noklusēt kādu svaigu piemēru. Aleksandrs VI nekad neko citu nav darījis, kā vīlis cilvēkus, nedz arī domājis darīt ko citu, un viņš vienmēr atradis kādu, kurš ļāvies pievilties. Nekad nav dzīvojis cilvēks, kurš tik neapstrīdami prastu kaut ko pierādīt un to ap­liecinātu ar vislielākajiem zvērestiem, bet kurš tos vēl mazāk ievēro­tu nekā viņš. Un tomēr tas vienmēr prata pievilt ad ovlum⁵², jo labi pazina šo pasaules mākslu.

Tātad valdniekam nav noteikti jāpiemīt visām nosauktajām īpa­šībām, bet viņam gan katrā ziņā jāizliekas, ka tam tādas ir. Es drīzāk uzdrošinātos teikt, ka tad, ja šīs īpašības allaž piemīt un tās ievēro, tās ir kaitīgas, bet, izliekoties, ka tādas piemīt, tās ir derīgas, -piemēram, izskatīties žēlsirdīgam, uzticīgam, cilvēcīgam, dievbijīgam, atklātam - un tādam arī būt. Bet audzināt savu raksturu tā, ka vaja­dzības gadījumā tu proti tās pārvērst pretējās. Un labi jāiegaumē tas, ka valdnieks, it sevišķi jauns valdnieks, nevar atļauties visas šīs īpašības, kuru dēļ cilvēkus uzskata par labiem, jo, Lai noturētu valsti, tam bieži jārīkojas pretēji dotajam vārdam, pret žēlsirdību, pret cil­vēcību, pret reliģiju. Tāpēc vajag, lai viņa prāts būtu pieradis iz­grozīties pa visiem vējiem un ceļiem, kā to prasa gadījuma Laime. Un, kā jau teicu, Lai viņš nenovēršas no labā, ja tas iespējams, bet lai vajadzības gadījumā prot rīkoties ar ļaunu. Tātad valdniekam gaužām jārūpējas. Lai no viņa mutes neatskanētu nekas tāds, kas pilnam nebūtu saskaņā ar minētajām piecām īpašībām, un, to dzir­dot un redzot, Lai viņš šķiet pati žēlsirdība, pati uzticība, pati cil­vēcība, pati atklātība, pati dievbijība. Neko nav tik svarīgi izrādīt, kā šo pēdējo tikumu, jo cilvēki visumā secina vairāk ar acīm nekā rokām, - redzēt var katrs, bet sataustīt tikai nedaudzi. Visi redz tevi tādu, kāds tu izliecies, tikai nedaudzi zina, kāds tu esi, un šie ne­daudzie neuzdrošināsies pretoties daudzo uzskatiem, kurus turklāt aizstāv valsts vara. Jo, spriežot par cilvēku rīcību un īpaši par vald­niekiem, kurus nav gudri kaitināt, vislabāk ir spriest pēc sekām. Tātad valdniekam jāveltī visa vērība, lai tas iekarotu un noturētu valsti. Līdzekļus vienmēr uzskatīs par godīgiem, un katrs viņu sla­vinās, jo pūli vienmēr aizrauj šķietamība un gala iznākums. Bet pa­saulē nav nekā cita kā pūlis, un nedaudzajiem savrupniekiem tikai tad atrodas vieta, kad daudzajiem nav uz kā balstīties. Kāds mūslaiku valdnieks - nebūtu labi to minēt⁵³ - ne par ko citu nesprediķo, kā tikai par mieru un solījumu turēšanu, būdams nāvīgs ienaidnieks kā vienam, tā otriem, un, ja tas kādu no tiem būtu dzīvē izpildījis, jau daudzkārt būtu zaudējis kā slavu, tā valsti.

Tā kā esmu runājis tikai par vissvarīgākajām no minētām īpašībām, pārējās iztirzāšu īsumā, sekojot vispārējam norādījumam, lai vald­nieks cenšas, kā pa daļai jau teicu, izvairīties no visa, kas padara to nīstamu un nicināmu. Un ikreiz, kad viņš no tā būs izvairījies, tas būs izpildījis savu uzdevumu, un nekāda cita neslava tam nesagādās briesmas.

Nīstamu to vispirmām kārtām, kā jau teicu, padara ieraušanas kāre un tas, ka viņš piesavinās savu padoto mantu un sievas, no kā vajag atturēties. Jo, ja cilvēku kopumam nelaupa ne mantu, ne godu, tie vienmēr dzīvo mierā, un tad jācīnās vairs tikai ar nedaudzu personu godkāri, kas savaldāma daudzējādiem paņēmieniem un it viegli. Valdnieku dara nicināmu, ja tas tiek turēts par svaidīgu, vieglprāti, mīkstčauli, gļēvuli un nenoteiktu, no kā valdniekam jāvairās kā no zemūdens klints un jācenšas, lai viņa darbos varētu samanīt val­donību, drosmi, nopietnību un spēku. Attiecībā uz viņa privātajām darīšanām ar padotajiem jācenšas, lai viņa lēmums ir neatsaucams un lai viņš uztur par sevi tādas domas, ka neviens neuzdrošinās ne to piekrāpt, ne izmuļķot. Valdnieks, par kuru ir šādi uzskati, tiek ļoti cienīts, un pret to, kas tiek cienīts, ir grūti sākt sazvērestību un grūti tam uzbrukt, ja zināms, ka viņš ir priekšzīmīgs un savējo godāts. Tāpēc valdniekam jābūt divējām bažām, vienām - par pa­valstniekiem, otrām - par ārzemju varenajiem. No otrajām var izsar­gāties ar labu karaspēku un labiem sabiedrotajiem, un labi sabied­rotie tam būs vienmēr, ja tam būs labs karaspēks. Iekšlietas būs vienmēr kārtībā tad, kad būs kārtībā ārējās, ja vien nav iejaukusies sazvērestība. Bet, ja viņš būs rīkojies un dzīvojis, kā esmu teicis, arī sarežģījoties ārlietām, tas vienmēr izturēs ikvienu uzbrukumu, kā jau es stāstīju par spartieti Nabidu.

Ja ārlietās valda miers, jābīstas vienīgi no tā, ka pavalstnieki var grasīties rīkot slepenu sazvērestību, pret ko valdnieks nodrošinā­sies, ja stingri vairīsies kļūt nīstams un nicināms un ja tauta būs ar viņu apmierināta. Tas katrā ziņā ir panākams, kā jau par to esmu plaši izteicies. Viens no visiespaidīgākajiem līdzekļiem pret visām sazvērestībām, kāds valdniekam var būt, ir - neiemantot pavalst­nieku nicināšanu un naidu, jo sazvērnieks vienmēr domā ar vald­nieka nāvi apmierināt tautu. Bet, ja sazvērnieks domā, ka tautai tas nepatiks, tad nespēj sadūšoties uz tādu rīcību, jo grūtības, kādas viņam jāpārvar, ir nebeidzamas. Piedzīvojumi rāda, ka sazvērestību bijis daudz, bet tikai nedaudzas beigušās laimīgi, jo sazvērnieks nevar būt viens un nevar sabiedroties ne ar kādiem citiem, kā tikai ar neapmierinātajiem. Bet, tiklīdz tu vienam neapmierinātajam esi atklājis savu nolūku, tu dod viņam izdevību gūt labumu, jo, tevi nododot, viņš var cerēt uz atlīdzību. Tā ka, no vienas puses redzot drošu peļņu, bet no otras - nedrošību un briesmas, vajag būt vai nu reti sastopamam draugam, vai īpašam valdnieka ienaidniekam, lai tas paliktu tev uzticīgs.

Īsos vārdos teikšu, ka sazvērnieka pusē ir bailes, neuzticība, bažas par sodu, kas viņu satrauc, bet valdnieka pusē ir principāta majes­tāte, likumi, draugu patvērums un valsts, kura viņu aizsargā tā, ka, pievienojot vēl tautas labvēlību, nav iespējama kāda pārdroša sacelšanās. Parasti sazvērniekam jābīstas pirms ļaunā darba veik­šanas, bet šajā gadījumā tam jābaidās arī pēc tā, jo tauta tam kļūs par ienaidnieci, tāpēc viņš nevar cerēt ne uz kādu glābiņu. Par šo jautājumu varētu minēt neskaitāmus piemērus, bet es apmierināšos ar vienu no mūsu tēvu laikiem. Kad meseru Annibali Bentivoljo, tagadējā mesera Annibales vectēvu, kas bija Boloņas valdnieks, nogalināja Kanneski, kuri bija pret viņu sadumpojušies, un no viņa dzimtas palika vienīgi mesers Džovanni⁵⁴, kas vēl bija autiņos, tauta šīs slepkavības dēļ tūdaļ sacēlās pret Kanneskiem un tos nogalināja. Tas notika tautas labvēlības dēļ, kādu Bentivoljo nams toreiz baudī­ja Boloņā. Tā bija tik liela, ka tad, kad pēc Annibales nāves nepali­ka neviena, kas varētu valdīt valsti, bet bija norādījumi, ka Florencē esot kāds Bentivoljo pēcnācējs, ko līdz tam uzskatīja par kalēja dēlu⁵⁵, boloņieši viņa dēļ devās uz Florenci un nodeva tam savas pil­sētas valdīšanu, un viņš to darīja tikmēr, kamēr mesers Džovanni bija sasniedzis valdīšanai pienācīgo vecumu. Tātad secinu, ka valdniekam nav daudz jābažījas par sazvērestībām, ja tauta tam ir labvēlīga, bet, ja tā viņam naidīga un to neieredz, jābaidās no visiem un ikviena. Un labi iekārtotas valstis un gudri valdnieki pieliek visas pūles, rūpēdamies, Lai grandi netiktu aizkai­tināti un tauta būtu apmierināta, jo tas ir viens no valdnieka vis­svarīgākajiem uzdevumiem.

Starp labi iekārtotām un labi pārvaldītām karaļvaļstīm var minēt Franciju, un tur atrodams nebeidzams skaits krietnu institūciju, no kurām atkarīga karaļa brīvība un drošība. No tām kā pirmo var no­saukt parlamentu un tā autoritāti. Tas, kurš šo karaļvalsti iekārto­jis⁵⁶, pazīdams augstmaņu godkāri un bezkaunību, sprieda, ka ne­pieciešams viņiem ielikt mutē dzelžus, lai tos savaldītu. No otras puses, zinādams par tautas naidu pret grandiem, kas dibinās uz bailēm, un vēlēdamies to izlīdzināt, viņš negribēja, ka tas būtu karaļa uzdevums. Un, lai noņemtu krustu, kāds tam būtu ar gran­diem, ja dotu priekšroku tautai, un grūtības ar tautu, ja dotu priekš­roku grandiem, tika iecelts trešais tiesnesis, kurš bez karaļa iejauk­šanās pārmācītu grandus un atbalstītu vājākos. Nevar būt saprātī­gākas un gudrākas iekārtas, kas labāk gādātu par karaļa un valsts drošību. No tā var secināt, ka valdniekam nepatīkamās lietas jādod kārtot citiem, bet patīkamās jādara pašam. Atkal secinu: valdniekam jātur cieņā grandi, bet nav jāiegūst tautas naids. Daudziem varbūt Liksies, ka, aplūkojot romiešu imperatoru dzīvi un nāvi, būs atrodami piemēri, kas runās pretī šiem maniem uzskatiem. Atradīs dažu labu, kas vienmēr dzīvojis cildeni un rādījis augstu garu, tomēr zaudējis impēriju, vai arī to nogalinājuši paša ļaudis, kas pret viņu sazvērējušies. Gribēdams atbildēt šiem ieskatiem, pār­spriedīšu dažu imperatoru īpašības, uzrādot viņu bojāejas iemeslus, kas neatšķirsies no tiem, kādus minēju es. Daļēji pieskaršos tām Lietām, kas svarīgas katram, kurš lasa par to laiku notikumiem. Un man liekas, ka pietiks, ja minēšu visus imperatorus, kas valdījuši no filosofa Marka līdz Maksimīna impērijai, proti: Marks Aurēlijs, viņa dēls Kommods, Pertinakss, Juliāns, Sevērs, Antonīns, viņa dēls Kara-kalla, Makrins, Hēliogabals, Aleksandrs un Maksimīns⁵⁷. Vispirms jā­atzīmē, ka citiem principātiem bijis jācīnās vienīgi pret grandu varaskāri un tautas nekaunību, turpretī romiešu imperatoriem bija vēl trešās grūtības - tiem bija jāiztur karaspēka nežēlība un mant­rausība, kas nācās tik smagi, ka daudziem bija par posta cēloni. Ir grūti reizē apmierināt karavīrus un tautu, tāpēc ka tauta mīl mieru, tā mīl rāmus valdniekus, bet karavīri mīl valdnieku ar kareivīgu garu, tādu, kas būtu bezkaunīgs, cietsirdīgs un plēsīgs. Viņi gribēja, lai valdnieks tāds būtu arī pret savu tautu, jo tad tie varētu saņemt divkāršu algu, kā ari apmierinātu savu mantkāri un cietsirdību. Tā nu notika, ka tie imperatori, kas - ne dabiski, ne mākslīgi – nespēja iegūt tādu cieņu, Lai turētu grožos kā vienus, tā otrus, vienmēr iz­putēja. Un vairums, it sevišķi tie, kas principātā bija jaunienācēji, pazīdami grūtības ar abiem šiem pretējiem spēkiem, sāka izpildīt karavīru gribu, nepievēršot uzmanību tautai nodarītajām pāres­tībām. Šis solis bija neizbēgams: ja valdnieki nevar izvairīties no dažu naida, tiem vispirms jācenšas, lai tos neienīstu vairākums. Bet, ja tas nav panākams, tad visiem spēkiem jācenšas izvairīties no tās sabiedrības daļas naida, kas ir visvarenākā. Tāpēc jaunie imperatori, kuriem bija vajadzīgs ārkārtējs atbalsts, daudz labprātāk pieslējās karaspēkam nekā tautai, un tas vai nu izvērtās viņiem par labu, vai ne, atkarībā no tā, vai valdnieks prata nodibināt savu cieņu armijā. Šo iemeslu dēļ notika tā, ka Marks, Pertinakss un Aleksandrs, būdami mērenas dabas taisnības mīļotāji, cilvēcīgi un labvēlīgi, neciezdami cietsirdību, visi, izņemot Marku, piedzīvoja bēdīgu galu. Vienīgi Marks nodzīvoja un nomira godāts un cienīts, jo tika pie impērijas mantojuma ceļā, un viņam nebija jābūt atkarīgam ne no armijas, ne tautas. Tā kā viņam piemita daudzi tikumi, kas lika to cienīt, vēlāk savas dzīves laikā viņš pirmo noturēja pie kārtības un otro - savās robežās un nekad nebija ne nīsts, ne nicināts. Bet Pertinakss kļuva par imperatoru pret armijas gribu, - Kommoda laikā pieraduši pie vaļīgas dzīves, kareivji nevarēja paciest godīgo kārtību, pie kādas viņus gribēja pieradināt Pertinakss. Viņš bija tādējādi sacēlis naidu un, tā kā bija vecs, naidam vēl pievienojās nicināšana, tāpēc viņš gāja bojā savas valdīšanas sākumā. Jāpiezīmē, ka naidu var ieman­tot gan ar labiem, gan ļauniem darbiem. Un tāpēc, kā jau teicu, ja valdnieks grib noturēt valsti, viņš bieži ir spiests nebūt Labs: ja kāda šķira - tauta, zaldāti vai grandi - lai tie būtu, kas būdami -, pēc tavām domām, ir vajadzīgi, lai tu noturētos, bet ir samaitāti, tev jāklausa un jāapmierina viņu iegribas, un tad ar labiem darbiem tev nav pa ceļam.

Bet pāriesim pie Aleksandra, kas bija tik labs, ka līdzās visiem citiem slavinājumiem, kādi viņam piešķirti, var minēt to, ka četrpadsmit gadu laikā, kamēr viņš valdīja impēriju, tas nevienam nelika mirt bez tiesas sprieduma. Tomēr, tā kā viņu turēja par mīkstčauli un vīru, kas ļauj pār sevi valdīt mātei, viņu sāka neieredzēt, karaspēks sa­dumpojās un viņu nogalināja. Turpretim, ja pārrunājam Kommoda, Sevēra, Antoniņa, Karakallas un Maksimīna rakstura īpašības, jūs atradīsiet, ka viņi bija ļoti cietsirdīgi un alkatīgi. Lai izpatiktu ka­reivjiem, tie netaupīja nekādas netaisnības, ko vien tautai spēja nodarīt. Un visi, izņemot Sevēru, piedzīvoja bēdīgu galu, jo Sevērs bija tik spējīgs, ka, paturot sev pa draugam armiju, kaut arī tauta bija apspiesta, varēja laimīgi valdīt. Viņa izcilās īpašības padarīja to kareivju un tautas acīs tik apbrīnojamu, ka tauta jutās pārsteigta un apstulbināta, bet kareivji - apmierināti. Viņa, jauna valdnieka, darbi bija ievērojami, tāpēc gribu īsumā parādīt, cik labi viņš savā rak­sturā prata apvienot lauvu un lapsu, par kuriem jau teicu, ka vald­niekam nepieciešams atdarināt to dabu.

Sevērs, pazīdams imperatora Juliāna laiskumu, pārliecināja savu kara­spēku, ko komandēja Skjavonijā⁵⁸, ka viņš gribētu doties uz Romu atriebt Pertinaksa nāvi, ko bija nogalinājuši pretoriešu zaldāti, un šā iemesla aizsegā, neizrādot, ka viņš cenšas iegūt impēriju, veda karaspēku uz Romu un nonāca Itālijā ātrāk, nekā kļuva zināms par viņa tuvošanos. Viņam ierodoties Romā, senāts izbijies ievēlēja viņu par imperatoru un sodīja ar nāvi Justiniānu. Pēc šāda iesākuma Sevēram atlika divi šķēršļi, ja viņš gribēja uzkundzēties pār visu val­sti: pirmais Āzijā, kur Nigērs, aziātu karaspēka galva, bija licis sevi izsludināt par imperatoru, otrs rietumos, kur atradās Albīns⁵⁵, kas arī tīkoja pēc impērijas. Un domādams, ka būs bīstami atklāti cīnī­ties ar abiem, Sevērs nolēma uzbrukt Nigēram un pievilt Albīnu, kuram viņš rakstīja: tā kā senāts viņu esot ievēlējis par imperatoru, viņš gribot šajā godā dalīties ar Albīnu, piešķīra tam cēzara titulu, vēl vairāk: senāts tam esot licis iecelt viņu par savu biedru, un Albīns to visu ņēma par pilnu. Bet, kad Sevērs bija uzvarējis, panā­cis Nigēra nāvi un nomierinājis austrumus, viņš, atgriezies Romā, sūdzējās senātā, ka Albīns, neraugoties uz viņam piešķirto lab­vēlību, esot nodevīgi tīkojis Sevēru nogalināt, tāpēc esot nepiecie­šams sodīt tā nepateicību. Pēc tam viņš devās uz Franciju un atņēma tam valsti un dzīvību.

Kas sīki izpētīs viņa rīcību, atradīs, ka tas bijis zvērīgākais lauva un viltīgākais lapsa, ka ikviens no viņa baidījās un cienīja viņu, bet kara­spēks neienīda, tāpēc nav brīnums, ka Sevērs, jaunatnācējs, varējis noturēt tik lielu impēriju, jo viņa ārkārtīgā slava to vienmēr pasar­gāja no naida, kādu tautai vajadzēja just no pastāvīgām izspiešanām. Bet arī Antonīns, Sevēra dēls, bija loti izcils cilvēks un apvienoja sevī lieliskas īpašības, kas padarīja viņu apbrīnojamu tautas un tīkamu karavīru acīs, jo viņš bija karotājs, kas viegli panes visas grūtības, nicina smalkus ēdienus un dažādu izsmalcinātību, un tas visiem karapulkiem lika viņu mīlēt. Tomēr viņa zvēriskums un nežēlība bija liela un nedzirdēta: viņš bija licis izpildīt neskaitāmus nāvessodus -liela daļa Romas iedzīvotāju un visi Aleksandrijas iemītnieki bija pagalam -, tāpēc visi viņu briesmīgi ienīda un sāka bīties pat tie, kas atradās ap viņu, un tā kāds centurions viņu nogalināja karaspēka vidū.

Te piebilstams, ka no līdzīgas nāves, kādu lemj ar stingru, izlēmīgu drosmi, valdnieki nespēj izvairīties, jo katrs, kam nāve nerūp, var viņus apdraudēt; tomēr valdniekiem no tā nav daudz jābaidās, jo šādi gadījumi notiek ļoti reti. Vienīgi jāsargās nodarīt smagu netais­nību tiem, kas ir valdnieka tuvumā un kalpo viņam, kā to bija darījis Antonīns, kas apkaunojošā kārtā bija licis nogalināt minētā centuriona brāli un ik dienas viņam draudējis, kaut gan tas kalpoja viņa miesassargos. Tas bija pārgalvīgi un bīstami, kā ari vēlāk apliecinājās.

Bet pievērsīsimies Kommodam, kam būtu bijis viegli noturēt impē­riju, jo viņš to bija mantojis, būdams Marka dēls, un viņam būtu pieticis vienīgi staigāt tēva pēdās, lai apmierinātu ir tautu, ir kara­spēku. Bet, būdams cietsirdīgas un zvērīgas dabas, viņš sāka iztapt karaspēkam un ļaut tam vaļu, lai varētu izmantot savu varu pār tautu. No otras puses, nerūpēdamies par savu cieņu, bieži dodamies teātri, lai cīnītos ar gladiatoriem, un darīdams vēl citas ķeizariskās majestātes necienīgas, zemiskas lietas, viņš sāka zaudēt cieņu ka­reivju acīs, un, tā kā viena puse viņu ienīda, otra nicināja, pret viņu sadumpojās un to nogalināja.

Atliek vēl pastāstīt par Maksimīna raksturu. Viņš bija ļoti kareivīgs cilvēks, un, kad karaspēkam bija apnikusi Aleksandra mīkstčaulība, par ko jau runāts, pēc viņa nāves tie ievēlēja Maksimīnu par impera­toru, bet tas nevilkās ilgi, jo divas lietas to padarīja nīstamu un nici­nāmu. Pirmā: viņš bija gaužām zemas kārtas, jo bija ganījis aitas Trāķijā (tas bija visiem zināms un pazemoja viņu ikviena acīs), otrs: pārņemot principātu, viņš bija kavējies doties uz Romu un, apsēžo­ties ķeizara tronī, pierādījis savu ārkārtīgo nežēlību, jo pret Romas prefektiem un vēl citās impērijas vietās bija pastrādājis daudz var­mācību, tādējādi vispārējam nicinājumam viņa zemās izcelšanās pēc pievienojās naids, ko iedvesa bailes no viņa zvēriskuma. Vispirms sadumpojās Āfrika, pēc tam senāts ar visiem Romas iedzīvotājiem, līdz pret viņu sacēlās visa Itālija, kam vēl pievienojās viņa paša karaspēks. Aplencot Akvileju un sastopoties tur ar iekarošanas grū­tībām, karavīri, viņa cietsirdības novārdzināti un zaudējuši bailes, jo redzēja, cik daudz viņam ienaidnieku, to nogalināja. Negribu runāt ne par Hēliogabalu, ne Makrīnu, ne Juliānu, kas, būdami caur un cauri nekrietni, ātri noziedēja. Bet, nonākot pie šā iztirzājuma noslēguma, teikšu, ka mūsu laiku valdniekiem ir mazāk grūtību, jo tiem vairs nav tik ārkārtīgi jārēķinās ar karaspēka iegribām. Lai gan pret karaspēku jāizturas ar zināmu ievērību, jau­tājums tomēr ātri atrisināms, tāpēc ka nevienam no šiem valdnie­kiem karaspēks kopš seniem laikiem nav vienots ar provinču pārvaldi un administrāciju, kā tas bija Romas impērijā. Un, ja toreiz bija nepieciešams pievērst vairāk vērības armijai nekā tautai, tas notika tikai tāpēc, ka karavīri spēja vairāk nekā tauta. Tagad turpretim visiem valdniekiem, izņemot turku valdnieku un sultānu⁶⁰, nepiecie­šams vairāk pievērsties tautai nekā karavīriem, jo tauta spēj vairāk nekā viņi. Kā izņēmumu es minu Turciju, kas vienmēr tur divpadsmit tūkstošus kājnieku un piecpadsmit tūkstošus jātnieku, no kuriem atkarīga karaļvalsts drošība un stiprums. Līdzīgi tas ir ar Ēģiptes valdnieku, kam, atrodoties pilnīgi karavīru rokās, nākas sadzīvot ar tiem pa draugam, nepievēršot uzmanību tautai. Un iegaumējiet, ka Ēģiptes valsts atšķiras no visiem citiem principātiem, - tā līdzinās kristīgai pāvesta valstij, ko nevar dēvēt ne par mantotu, nedz jaunu principātu, jo nevis vecā valdnieka bērni ir mantinieki, bet tas, kuru šajā amatā ievēl pilnvarotas personas, savukārt vecā valdnieka dēli kļūst tikai par augstmaņiem. Un, tā kā šis institūts ir sens, to nevar saukt par jaunu principātu, jo tur nav jāsastopas ne ar vienu no tādām grūtībām kā jaunajos. Lai gan valdnieks ir jauns, šīs valsts institūcijas ir senas un pieņem valdnieku, it kā tas būtu valsts varas mantinieks.

Bet, lai atgrieztos pie mūsu temata, teikšu - ievērojot līdzšinējo iztirzājumu, katram ir skaidrs, ka minēto imperatoru bojāejas cēlo­nis ir bijis vai nu naids, vai nicināšana. Tā arī būs redzams, kāpēc, daļai no viņiem rīkojoties vienādi, citai - otrādi, tikai dažiem bijis laimīgs, bet pārējiem nelaimīgs gals. Jo, tā kā Pertinakss un Alek­sandrs bija jauni valdnieki, tiem nebija vajadzīgs un bija pat bīstami atdarināt Marku, kas principātu tika mantojis. Tāpat Karakallam, Kommodam un Maksimīnam ir bijis par postu atdarināt Sevēru, jo viņiem nebija tādu spēju, lai varētu mīt tā pēdās. Jaunam vald­niekam principātā nav iespējams atdarināt Marka rīcību, nedz arī vajag sekot Sevēram, bet viņam no Sevēra jāmācās tikai tas, kas vajadzīgs, dibinot valsti, bet no Marka, - kā pienācīgi un slavējami uzturēt valsti, kas jau ir stingra un nostiprinājusies.

Daži valdnieki, lai noturētu varu, ir atbruņojuši savus padotos, daži citi - sašķēluši pakļautās zemes, vēl citi kurinājuši naidu paši pret sevi. Daži centušies iegūt savā pusē tos, kas valdīšanas sākumā tiem bijuši nelabvēlīgi, citi likuši celt nocietinājumus, citi atkal tos no­postījuši un iznīcinājuši. Un, Lai gan par šīm lietām nevar dot izšķi­rošu spriedumu, ja visos sīkumos neiedziļinās šo valstu apstākļos, no kurienes tad varētu izrietēt attiecīgie secinājumi, tomēr runāšu par to plašākā nozīmē, kā to prasa pats temats. Nekad nav noticis tā, ka jauns valdnieks atbruņotu savu padotos. Gluži otrādi, ja viņš tos atradis neapbruņotus, tad vienmēr apbruņo­jis, jo apbruņojot karaspēks top tavs, tie, kas tev neuzticējās, kļūst uzticīgi, bet tie, kas bija uzticīgi, tādi paliek, un no taviem padota­jiem viņi top par taviem piekritējiem.

Bet, tā kā visus padotos nevar apbruņot, tad, izraugoties tos, kurus apbruņo, ar pārējiem var rīkoties drošāk. Tas, ka pret pirmajiem tu esi izturējies citādi, padara viņus par taviem parādniekiem, bet otrie tevi aizbildina, jo spriež, ka tie, kam vairāk briesmu un pienākumu, pelna arī vairāk ievērības. Bet, ja tu padotos atbruņo, tu tos aiz­vaino un parādi, ka viņiem neuzticies vai nu aiz ļaunuma, vai aiz viltus. Kā viens, tā otrs iedveš pret tevi naidu. Un, tā kā tu nevari palikt bez armijas, tev jāvēršas pie algotņiem, kuriem piemīt jau aprakstītās īpašības. Un, pat ja šis karspēks būtu labs, tas nespēj tevi aizsargāt pret vareniem ienaidniekiem un nelabvēlīgiem pa­valstniekiem.

Tāpēc, kā jau teicu, jauns valdnieks jaunā principātā vienmēr radījis armiju. Ar šādiem piemēriem ir pilna vēsture. Bet, ja kāds valdnieks iegūst jaunu valsti, pievienojot to vecajai, tad nepieciešams šo valsti atbruņot, izņemot tos, kas iekarošanas brīdī nostājušies tavā pusē. Bet ari tos ar laiku, skatoties pēc izdevības, vajag padarīt gļēvus un sievišķīgus un rīkoties tā, lai visi apbruņotie vīri būtu tevis paša zaldāti, kas dzīvojuši tev apkārt vecajā valstī. Mūsu senči un it sevišķi tie, kurus dēvēja par gudriem, mēdza teikt, ka Pistoiju esot vajadzējis noturēt ar partiju ķildu palīdzību, bet Pizu - ar nocietinājumiem. Tāpēc viņi dažā labā sev pakļautā zemē atbalstīja šķelšanos, lai varētu to vieglāk valdīt. Tajos laikos, kad Itālija atradās zināmā līdzsvara stāvoklī, tas bija Labi darīts. Bet man neliekas, ka to varētu ieteikt tagad, jo es domāju, ka ķildas nenes nekādu labumu, gluži otrādi - kad tuvojas ienaidnieks, sa­šķeltās pilsētas neizbēgami tūdaļ jāzaudē, jo vājākā partija vienmēr piesliesies svešajai varai, bet otra nespēs stāvokli glābt. Venēcieši, pēc manām domām, minēto iemeslu mudināti, sev pakļau­tajās pilsētās atbalstīja gvelfu un gibelīnu naidu un, lai gan nekad neļāva nonākt līdz asinsizliešanai, tomēr veicināja šķelšanos viņu vidū, lai pilsoņi, aizņemti ar saviem strīdiem, pret viņiem nesacel­tos. Tas, kā redzams, vēlāk neizvērtās venēciešiem par labu, jo, kad pie Vailas viņus sakāva, tūdaļ pilsētas sadūšojās un atkrita no viņiem.

Tādējādi līdzīga rīcība nodod valdnieka vājumu. Stiprā principātā šāda šķelšanās nekad netiktu pieļauta, jo miera laikā tā gan ir izdevīga, tāpēc ka tā var vieglāk valdīt pār padotajiem, bet kara laikā līdzīga kārtība atklāj savas postošās sekas. Nav šaubu, ka valdnieki top Lieli, ja pārvar grūtības un pretestību, kas stājas tiem ceļā. Tāpēc liktenis, it sevišķi, ja tas grib darīt lielu kādu jaunu valdnieku, kam ir vairāk vajadzības iegūt slavu nekā valsts mantiniekam, liek rasties ienaidniekiem, kas sāk ar viņu cīņu, lai tam būtu izdevība viņus pārvarēt un pa tām pašām kāpnēm, kas nesušas ienaidnieku, uzkāpt augstāk. Tāpēc daudzi domā, ka gudram valdniekam veikli jāveicina maza pretestība, lai, to apspiežot, pie­augtu viņa slavas lieliskums.

Valdnieki, un it sevišķi jaunie, palaikam atraduši vairāk uzticības un noderības tajos ļaudīs, kas viņu valdīšanas sākumā turēti aizdomās, nekā tajos, kas viņiem pieslējušies no paša sākuma. Sjēnas valdnieks Pandolfo Petruči valdīja galvenokārt ar to palī­dzību, kurus sākumā turēja aizdomās vairāk nekā citus. Bet par to nav iespējami vispārīgi spriedumi, jo viss mainās atkarībā no ap­stākļiem. Teikšu vienīgi, ka cilvēki, kas valdīšanas sākumā bijuši nai­dīgi, ja tiem vajadzīgs atbalsts, valdniekam vienmēr būs ļoti viegli iemantojami un būs spiesti tam uzticīgi kalpot, jo atzīs, ka viņiem ar darbiem nepieciešams grozīt uzskatus, kādi par tiem pastāv. Un tā valdniekam no viņiem vienmēr būs vairāk labuma nekā no tiem, kas, juzdamies pārāk droši par viņa labvēlību, top nolaidīgi. Kā temats to prasa, gribu atgādināt valdniekam, kas ieguvis kādu valsti ar tās iekšējo atbalstu, lai viņš labi apsver, kādi iemesli pa­mudinājuši viņu atbalstīt. Ja tā nav dabiska pieķeršanās viņam, bet tas darīts vienīgi tāpēc, ka iedzīvotāji nav bijuši apmierināti ar iepriekšējo iekārtu, tad viņš tikai ar lielām pūlēm un grūtībām varēs tos noturēt sev pa draugam, jo nespēs tos apmierināt. Un, ja nu senākajā un jaunajā vēsturē rūpīgi iztirzājam šīs parādības iemes­lus, būs redzams, ka daudz vieglāk iegūt par draugiem tos, kas bijuši apmierināti ar iepriekšējo iekārtu un tātad bijuši viņam nai­dīgi, nekā tos, kas, nebūdami apmierināti, atbalstījuši valsts iekaro­šanu un izturējušies draudzīgi.

Lai drošāk varētu noturēt savu valsti, valdniekiem bijis paradums celt nocietinājumus, kas savalda un iegrožo tos, kuri būtu nodo­mājuši viņam uzbrukt, un kas būtu drošs patvērums uzbrukuma laikā. Šī rīcība ir slavējama, jo tā mēdz darīt kopš seniem laikiem. Tomēr mūsu dienās ir piedzīvots, ka mesers Nikolo Vitelli, lai noturētu varu, nopostījis divus Cita di Kastello cietokšņus. Gvido Ubaldo, Urbīno hercogs, atgriezies savā valstī, no kuras to bija padzinis Čezāre Bordža, nolīdzināja visus šīs provinces nocieti­nājumus un nosprieda, ka bez tiem šo valsti būs grūtāk pazaudēt. Bentivolji, atgriezušies Boloņā, rīkojās tāpat. Tātad nocietinājumi ir vai nav noderīgi atkarībā no apstākļiem, un, ja tie ir izdevīgi vienā gadījumā, tad citā tie kaitē. Šo jautājumu var atrisināt šādi: tam valdniekam, kas vairāk baidās no savas tautas nekā no svešiniekiem, jāceļ cietokšņi, bet tam, kas vairāk bīstas no svešiniekiem nekā no tautas, tas nav vajadzīgs. Sforcu namam Milānas cietoksnis, ko tur uzcēla Frančesko Sforca, atnesis vairāk nelaimes nekā visi nemieri šajā valstī.

Tāpēc vislabākais cietoksnis, kāds var būt, ir neiemantot tautas naidu. Jo, kaut ari tu būtu nocietinājies, bet, ja tauta tevi nīst, tas tevi neglābtu, jo, kad tā ķērusies pie ieročiem, nekad nav trūcis ārzemnieku, kas tai palīdz. Mūsu laikos nav redzams, ka cietoksnis kādam valdniekam būtu nesis labumu, izņemot vienīgi grāfieni di Forli⁶¹, kura pēc tam, kad tika nogalināts viņas dzīvesbiedrs grāfs Džirolāmo, paglābās cietoksnī no satracinātās tautas, lai sagaidītu palīdzību no Milānas un atgūtu atpakaļ valsti. Turklāt toreiz bija tādi laiki, kad ārzemnieki nevarēja tautai palīdzēt. Bet pēc tam ari viņai cietoksnis vairs nederēja, kad uzbruka Čezāre Bordža un naidīgā tauta sabiedrojās ar svešinieku. Tātad viņa būtu bijusi lielākā dro­šībā, ja nebūtu iemantojusi tautas naidu, nekā paļaudamās uz cie­toksni. Visu apkopojot, es slavēšu gan tos, kas ceļ cietokšņus, gan tos, kas neceļ, bet pelšu katru, kas, tiem uzticēdamies, neņems par pilnu tautas naidu.

Nekas tā neliek valdnieku cienīt kā diženi pasākumi un lielisks pa­raugs. Mūsu laikos tāds ir Aragonas Ferdinands, tagadējais Spānijas karalis. Viņu gandrīz varētu saukt par jaunu valdnieku, jo no neno­zīmīga karaļa tas ar slavu un iekarojumiem iemantojis pirmā kristīgā karaļa vārdu. Un, ja aplūkosiet viņa darbus, jūs atradīsiet, ka tie visi ir izcili, bet dažs labs pat ārkārtējs. Savas valdīšanas sākumā viņš uzbruka Granadai, un šis pasākums lika pamatus viņa valsts vare­nībai. Viņš uzsāka karu laikā, kad zemē valdīja miers, nebīdamies tikt aizkavēts, un tā aizrāva Kastīlijas baronus, ka tie atmeta domas par iekšējiem nemieriem. Pa to laiku viņš nemanot ieguva ietekmi un varu pār baroniem. Ar baznīcas un tautas naudu viņš varēja uzturēt karaspēku un ar šo ilgo karu lika pamatus savai karavadoņa prasmei, kas vēlāk viņam atnesa slavu. Turklāt, lai varētu uzsākt vēl lielākas lietas, vienmēr izmantodams reliģiju, viņš rīkojās ar dievbi­jīgu nežēlību, iztīrot savu karaļvalsti no mauriem; nav cietsirdīgāka un apbrīnojamāka piemēra par šo.

Ar tādu pašu ieganstu viņš iebruka Āfrikā, sāka karagājienu uz Itāliju un pēdīgi uzbruka Francijai. Un tā viņš uzvilka metus lieliem pasākumiem, kas vienmēr turējuši sasprindzinājumā un apbrīnā pavalstnieku sirdis, kurām bija svarīgs gala iznākums. Sieviņa darbi izrietēja cits no cita; viņš nekad nav Ļāvis saviem ļaudīm atelpu, lai tie paspētu darboties viņam pretī.

Valdniekam ir ari ļoti noderīgi rādīt izcilus paraugus valsts iekšējā dzīvē, līdzīgi tam, kā stāsta par meseru Bernabo no Milānas⁶². Kad rodas izdevība kādu, kurš civilā dzīvē izdarījis kaut ko ārkārtēju - vai nu Ļaunu, vai labu, apbalvot vai sodīt, to vēlams darīt tā, lai par notikumu daudz runātu. Bet pats galvenais - valdniekam jāpūlas piešķirt katram savam darbam slavas un lieliskuma spožumu. Vald­nieks ari tiek cienīts, ja viņš ir patiess draugs vai ienaidnieks, bez svārstīšanās parāda vienam labvēlību salīdzinājumā ar otru. Tāda nostāja ir daudz noderīgāka nekā neitralitāte, jo, ja divi tavi vareni kaimiņi sanāk strīdā, tev vai nu ir jābaidās no uzvarētāja, vai ari nav. Abos gadījumos vienmēr būs izdevīgāk atklāt savu nostāju un piedalīties cīņā. Jo pirmajā gadījumā, ja tu nepiedalies, tu kļūsi uz­varētāja upuris - par lielu prieku un gandarījumu uzvarētajam, un ne­vienam nebūs iemesla tevi aizstāvēt un pieņemt. Jo tas, kas uzvar, negrib divkosīgus draugus, kuri nepalīdz nelaimē, bet zaudētājs tevi nepieņems, jo tu nebūsi gribējis ieročiem rokās dalīties viņa liktenī. Aitolieši bija pierunājuši Antiohu doties uz Grieķiju, lai aiztriektu romiešus. Antiohs aizsūtīja sarunu vedējus pie ahajiešiem, kas bija romiešu draugi, lai tos pierunātu palikt neitrāliem, bet, no otras pu­ses, romieši tos mudināja ķerties pie ieročiem viņu pusē. Lieta no­nāca ahajiešu padomes apspriedē, kur Antioha sūtnis tos mēģināja pārliecināt pa Li kt neitrāliem. Romiešu sūtnis viņam atbiLdēja: "Attie­cībā uz stāju, ko jūsu valstij ieteic kā labāko un izdevīgāko - neie­jaukties mūsu karā, nekas nevar būt nepareizāks, jo neiejaucoties jūs bez žēlastības un bez goda paliekat uzvarētāja laupījums." Un vienmēr tas, kas nav tavs draugs, prasīs no tevis neitralitāti, bet tas, kas ir tev draugs, prasīs, lai tu ar ieročiem nostājies viņa pusē. Neapdomīgi valdnieki, lai izbēgtu no tuvīnām briesmām, pa lielākai daļai sāk neitralitātes ceļu un Lielākoties iet bojā. Bet, ja valdnieks drošsirdīgi un atklāti nostājas vienā pusē, tad, ja tas, kam tu pie­kriti, uzvar, kaut ari viņš būtu varens un tu paliktu viņa žēlastībā, viņam pret tevi būs pienākums - mīlestības pienākums; cilvēki nekad nav tik negodīgi un tik nepateicīgi, lai tevi tad apspiestu. Turklāt uzvaras nekad nemēdz būt tik pilnīgas, lai uzvarētājam ne­būtu jāuzmanās - it sevišķi attiecībā uz to, kas pienākas pēc tais­nības. Bet, ja tas, kam tu pieslējies, zaudē, viņš tevi pieņem un pa­līdz cik varēdams, un tā tu paliec sabiedrotais liktenī, kas var atkal vērsties uz labu.

Otrajā gadījumā, kad tev nav jābīstas no uzvarētāja, lai kurš tas būtu, vēl jo gudrāk ir pieslieties vienai pusei. Tad tu vienu iznīcināsi ar otra palīdzību, kaut gan, ja tas būtu gudrs, viņam vajadzētu pre­tinieku glābt. Un uzvaras gadījumā sabiedrotais paliek tavā varā, turklāt nav nemaz iespējams, ka, tev palīdzot, viņš neuzvarētu. Te nu jāpiebilst, ka valdnieks jābrīdina nesabiedroties ar kādu vare­nāku, lai uzbruktu citiem, izņemot, ja uz to spiež vajadzība, kā jau bija teikts. Jo, stiprajam uzvarot, tu paliec viņa varā, bet valdnie­kiem, cik vien iespējams, jāvairās nokļūt citu žēlastībā. Venēcieši sabiedrojās ar Franciju pret Milānas hercogu, bet viņi varēja no šīs savienības, kas tos iegrūda postā, izvairīties. Bet, ja izvairīšanās nav iespējama, kā tas bija florenciešiem, kad pāvests ar spāniešiem devās uzbrukumā uz Lombardiju, tad minēto iemeslu dēļ valdniekam jāizšķiras par labu vienai pusei. Lai neviena valsts nedomā, ka tā var izvēlēties pilnīgi drošu ceļu. Drīzāk lai šaubās par visiem, jo tāda nu reiz ir pasaules kārtība, ka tu nekad nepagūsti izbēgt no kādas lik­stas, neieskrienot citā. Bet gudrība ir pazīt nelaimju raksturu un izvēlēties mazāk bīstamo.

Valdniekam arīdzan jāizrāda, ka tas mīl talantus, un jāatbalsta izcili cilvēki katrā mākslā. Turklāt viņam jāiedrošina pavalstnieki, lai tie mierīgi strādā savu darbu, vai nu tas būtu tirdzniecībā vai zemko­pībā, vai ikkurā citā cilvēku nodarbībā, lai dažs neatturas izdaiļot savus īpašumus aiz bailēm, ka tie netiek atņemti, un cits - atvērt uzņēmumu aiz bailēm no nodokļiem, bet valdniekam jārūpējas par apbalvojumiem tiem, kas ar šīm lietām nodarbojas. Un lai katrs domā, kā varētu kuplināt savu pilsētu vai valsti. Turklāt zināmos gadalaikos tautai jāgādā svētki un izrādes, un, tā kā katra pilsēta sadalās pēc amatiem vai ģildēm, ar šīm sabiedrībām jārēķinās un savā reizē jāviesojas viņu vidū. Jābūt par paraugu cilvēcībai un augstsirdībai, tomēr vienmēr paturot stingru savas majestātes cieņu, jo tās nedrīkst trūkt nevienā reizē.

Valdnieka liktenī nav niecīga nozīme ministru izvēlei, kas ir vai nav labi atkarībā no valdnieka gudrības. Pirmais, pēc kā var vērtēt kādu valdnieku un viņa sajēgu, ir palūkoties, kādi ļaudis tam apkārt, un, ja tie ir piemēroti un uzticami, valdnieku vienmēr var uzskatīt par gudru. Jo viņš būs pratis atzīt to piemērotību un paturēt tos uztica­mus. Bet, ja tie tādi nav, par valdnieku nekad nevarēs būt labās domās, jo pirmā kļūda, ko tas būs pieļāvis, būs šī izvēle. Nav ne­viena, kas, pazīdams meseru Antonio da Venafro kā Sjēnas valdnieka Pandolfo Petruči ministru⁶³, neuzskatītu Pandolfo par ļoti gudru vīru, ja viņam tāds ministrs.

Jo ir trīs sapratnes paveidi: viena saprot pati, otra saprot, ja cits paskaidro, trešā nespēj saprast ne pati, ne ar citu paskaidrojumiem. Pirmā ir lieliska, otrā izcila, trešā nekam nederīga. No teiktā seci­nāms, ka Pandolfo piederēja ja ne pirmajai grupai, tad noteikti otra­jai. Jo, ja kāds valdnieks prot izšķirt labo no ļaunā kāda cilvēka vār­dos un darbos, tad, pats nebūdams īpaši apķērīgs, viņš pazīs sava ministra labos un sliktos darbus un vienus slavēs, otrus pels; tā mi­nistrs nevarēs cerēt viņu piekrāpt, bet tam būs jāizturas krietni. Bet, lai valdnieks spētu novērtēt ministru, der šāds paņēmiens, kas nekad neviļ. Ja tu redzi, ka ministrs vairāk domā par sevi nekā par tevi un visās darīšanās slepeni meklē savu labumu, tad tāds nekad nebūs labs ministrs, nedz arī tu viņam vari uzticēties. Jo tādam, kura rokās ir citam piederoša valsts, nekad nav jādomā par sevi, bet par valdnieku un nav jārūpējas par lietām, kas to neskar. Bet, no otras puses, valdniekam, lai ministrs paliktu uzticams, jāveltī tam cieņa, jāpadara tas bagāts, jāsaistās ar viņu pienākumiem un jā­dalās godinājumos un svarīgos uzdevumos, lai daudzie pagodinā­jumi un piešķirtās lielās bagātības neliek tam iekārot citu godu un bagātības un lai lielie amati liek viņam bīties no varas maiņām, un jāliek viņam atzīt, ka bez valdnieka tas nevar pastāvēt. Kad vald­nieki un ministri būs tādi, tie varēs viens otram uzticēties, ja citādi, pienāks bēdīgs gals kā vienam, tā otram.

Negribu atstāt malā kādu svarīgu jautājumu un kādu kļūdu, no kuras valdniekiem grūti atturēties, ja tie nav ļoti piesardzīgi vai ja neprot Labi izvēlēties. Un tas ir par glaimotājiem, ar kuriem ir pilni galmi. Jo cilvēki ir tik lieli patmīļi un tā sevi krāpj, ka tikai ar grū­tībām spēj izsargāties no šīs sērgas, un, kad tie veļas izsargāties, rodas briesmas tikt nicinātam. Jo nav cita līdzekļa izsargāties no glaimiem, kā likt cilvēkiem saprast, ka viņi tevi neapvaino, sacīda­mi patiesību. Bet, ja katrs var tev teikt patiesību acīs, trūkst respek­ta. Tāpēc gudram valdniekam jāiet trešais ceļš, izvēloties valdībā gudrus cilvēkus un vienīgi viņiem dodot brīvu vaļu teikt patiesību un tikai par tām lietām, par ko viņiem jautā, ne par ko citu. Viņi jāiz­vaicā par visu un jāuzklausa viņu domas, bet pēc tam pašam jāizdara secinājumi. Un pret šiem padomniekiem, ikvienu no viņiem, jāiztu­ras tā, lai katrs saprot, ka, jo brīvāk tas runās, jo vairāk to uzklausīs. Bez viņiem valdniekam nav jāuzklausa neviens cits, jāseko nolem­tajam un jābūt savos lēmumos negrozāmam. Kas rīkojas citādi, vai nu glaimotāja dēļ iet bojā, vai arī bieži maina savu izturēšanās veidu, tāpēc viņa cieņa krītas.

Pāters Luka, pašreizējā imperatora Maksimiļiāna uzticības persona", runājot par viņa Majestāti, teica, ka viņš neapspriežoties ne ar vienu, bet ari neko nedarot pēc sava prāta. Proti, viņš rīkojas pretēji minētajiem noteikumiem. Jo imperators ir noslēgts cilvēks, kas sa­vus nolūkus nevienam neizpauž un nevaicā neviena domas. Bet, kad nu viņš sāk darboties un viņa nodomi sāk atklāties, viņš saduras ar to cilvēku pretestību, kas tam ir apkārt. Un, būdams vieglas dabas, viņš no saviem nodomiem atkāpjas. Tā nu notiek, ka to, ko viņš vienā dienā padara, tas otrā iznīcina. Un nekad nevar saprast, ko viņš grib un ko nodomājis darīt, un uz viņa lēmumiem nevar paļau­ties. Tāpēc valdniekam vienmēr jāapspriežas, bet tikai tad, kad viņš pats grib, nevis kad citi grib. Gluži otrādi, viņam jānoraida katra vēlēšanās dot tam padomus tādās lietās, kur viņš to neprasa. Taču pašam jābūt izšķērdīgam vaicātājam un pēc tam pacietīgi jāuzklausa patiesība pārjautāto, un viņam jādusmojas, ja kāds aiz kautrības nerunā taisnību.

Bet, ja citi domā, ka dažs valdnieks, kuru tur par gudru, tādu slavu ieguvis nevis paša, bet savu labo padomnieku dēļ, tie, protams, maldās. Jo tā ir vispārēja regula bez izņēmumiem, ka valdnieks, kas pats nav gudrs, nevar gūt labus padomus, varbūt tikai tad, ja viņš uzticas vienam vienīgam ļoti gudram vīram, kas to visās lietās vada. Šajā gadījumā viņu var labi vadīt, bet tas nevilktos ilgi, jo tāds pa-valdonis īsā laikā viņam atņemtu valsts varu. Bet, apspriežoties ar vairākiem, valdnieks, kas nebūs saprātīgs, negūs saskanīgus pado­mus, nedz arī pratīs pats tos saskaņot. Padomnieki katrs turēs prātā savu, un valdnieks nespēs ne viņus savaldīt, ne izprast. Un citādi nemaz nevar būt, jo cilvēki vienmēr būs negodīgi, ja nepieciešamība tos nepadarīs godīgus. Tāpēc jāsecina, ka labi padomi, lai tie nāktu no kā nākdami, vienmēr rodas no valdnieka gudrības, nevis vald­nieka gudrība no labiem padomiem.

Ja minētajiem ieteikumiem prātīgi seko, jauns valdnieks sāk līdzi­nāties senam, un tas viņu tūdaļ padara daudz drošāku un stiprāku nekā tad, ja viņš valsts varu būtu mantojis. Jo sveša valdnieka dar­bību novēro daudz vairāk nekā mantinieka darbību, un, ja šī darbība izrādās ievērojama, viņš iegūst un piesaista daudz vairāk cilvēku nekā senās cilts valdnieks. Jo cilvēkus daudz vairāk nodarbina ta­gadne nekā pagātne, un, ja tie tagadnē atrod ko labu, tie par to priecājas un cita nemeklē, bet iestājas par savu valdnieku, ja vien viņš pats gādā par savām lietām. Un tā viņa slava būs divkāršo­jusies, jo viņš būs radījis jaunu principātu, kā arī to izgreznojis un nostiprinājis ar labiem Likumiem, krietnu armiju, labiem draugiem un labiem piemēriem. Tāpat kā divkāršos savu kaunu tas, kas, bū­dams dzimis valdnieks, sava īsā prāta pēc valsti pazaudēs. Ja aplūkojam sinjorus, kas mūsu laikos Itālijā pazaudējuši valstis, kā Neapoles karali, Milānas hercogu un citus, tad viņiem visiem būs viens kopīgs trūkums attiecībā uz armiju, - par iemesliem jau iepriekš plaši runāts. Turklāt būs redzams, ka dažam labam vai nu tauta bijusi naidīga, vai, ja ari tauta būtu bijusi draudzīga, tas nebūs pratis sev iemantot augstmaņus. Jo bez šīm kļūdām nevar pazaudēt varu, ja pietiek spēka turēt armiju karalaukā. Maķedonijas Filipam, nevis Aleksandra Lielā tēvam, bet tam, ko uzvarēja Tīts Kvintijs⁶⁵, nebija liela valsts salīdzinājumā ar grieķiem un romiešiem, kas viņam uzbruka. Bet, tā kā viņš bija karavīrs, prata apieties ar tautu un nodrošināja savā pusē augstmaņus, viņš izturēja pret ienaid­niekiem daudzus kara gadus, un, ja arī beigās pazaudēja dažas pil­sētas, tomēr viņam palika karaļvalsts.

Tāpēc tie mūsu valdnieki, kas daudzus gadus valdījuši un pēc tam zaudējuši principātu, lai neapsūdz likteni, bet pašu laiskumu, jo viņi mierīgos laikos nekad nav domājuši, ka laiki var mainīties (tā ir parasta cilvēku kļūda - labā laikā neparedzēt negaisu), un, kad nu vēlāk pienāk slikti laiki, viņi domā par bēgšanu, nevis par aizstāvē­šanos, un cer, ka tauta, uzvarētāju varmācības nomākta, sauks tos atpakaļ. Šis ceļš ir labs, ja neviena cita nav, bet nav gudri tā dēļ. pamest citus līdzekļus; neviens taču negribēs krist ar cerību, ka vēlāk atradīsies kāds, kas to piecels. Tas var notikt un var nenotikt, turklāt pat tad, ja tas notiek, tev nav nekādas drošības, jo tā ir nederīga izeja, kas nav atkarīga no tevis. Tikai tie aizsardzības līdzekļi ir labi, droši un izturīgi, kas atkarīgi no tevis paša un tavām spējām.

Nav man nezināms, ka daudziem ir bijis un vēl pastāv uzskats: pa­saules lietas vada Dievs un liktenis. Cilvēki ar savu prātu nespēj tās labot, un tur nekas nav līdzams. Tāpēc varot secināt, ka nav vērts daudz gar šīm lietām nopūlēties, bet labāk atstāt tās likteņa ziņā. Šis uzskats liekas vēl ticamāks mūsu laikos, vērojot lielās pārmai­ņas, kādas redz ik dienas norisināmies pretēji katram cilvēku aprē­ķinam. Par to domājot, es dažu labu reizi esmu savā ziņā pieslējies šim uzskatam. Tā kā mūsu brīvā griba nav dzisuši, domāju, būs tais­nība, ka liktenis valda pār pusi no mūsu darbiem, bet otru pusi vai drusku mazāk tas atstāj lemt mums pašiem. Es to pielīdzinu postīgai upei, kas dusmās pārplūdina līdzenumus, aizrauj kokus un ēkas, iz­skalo no vienas vietas zemi un aiznes to citā. Visi no tās bēg, katrs piekāpjas tās trakuma priekšā, nespējot pretoties. Bet, ja ari tā būtu, nav tā, ka cilvēki mierīgos laikos nevarētu tālredzīgi ierīkot dambjus un aizsprostus, lai, līmenim ceļoties, ūdens notecētu vai nu kanālā, vai arī varētu novaldīt straumes spēku, lai tā nekļūtu tik patvaļīga un bīstama. Tāpat tas ir ar likteni, kas parāda savu varu, ja nav gādāts par pretestības iespējām, un tad vērš savu niknumu turp, kur tas zina, ka nav celti nekādi dambji, ne aizsprosti tā savaldīšanai.

Ja jūs aplūkosiet Itāliju, kas ir šo lielo pārmaiņu vieta un ir tās iekustinājusi, jūs redzēsiet, ka tā ir līdzens lauks bez dambjiem un aizsprostiem. Jo, ja tai būtu dotas pienācīgas iespējas pretoties, kā Vācijai, Spānijai un Francijai, šie pali nebūtu radījuši tagadējās lielās pārmaiņas vai arī nemaz nebūtu uznākuši. Ar to, man šķiet, ir diezgan sacīts par pretošanos liktenim vispār. Bet, pievēršoties atsevišķiem gadījumiem, jāteic, ka šodien var redzēt dažu labu valdnieku laimīgi valdām, bet rīt nogrimstam, lai gan nav manāms, ka viņš būtu mainījis savu dabu vai spējas. Tas notiek, pēc manām domām, aiz iemesliem, par kuriem jau plaši pārrunāts iepriekš, tas ir: valdnieks, kas visnotaļ balstās uz likteņa laimi, iet bojā, ja tā mainās.

Es domāju arī, ka veiksmīgs ir tas, kura rīcība saskan ar laika īpat­nībām⁶⁶ un tāpat neveiksmīgs irtas, kurš rīkojas pretēji laikam. Jo ir redzams, ka cilvēki, sekojot mērķim, kāds ir katram, tas ir, slavai un bagātībai, rīkojas dažādi: viens - ar apdomu, otrs - strauji, viens -varmācīgi, otrs - ar viltu; viens - ar pacietību, otrs - pretēji; un katrs mērķi var sasniegt dažādos veidos. Gadās redzēt ari divus apdo­mīgos, no kuriem viens sasniedz mērķi, otrs ne; un tāpat divus ar vienādiem panākumiem, kaut gan dažādi rīkojoties, jo viens būs bijis apdomīgs, otrs straujš. Tas neceļas ne no kā cita, kā no laik­meta īpatnībām, kas saskan vai nesaskan ar viņu rīcību. No šejienes ari izriet tas, ko teicu, ka divi, rīkodamies dažādi, sasniedz vienu un to pašu gala iznākumu. Bet, diviem rīkojoties vienādi, viens mērķi sasniedz, otrs ne. No tā ari atkarīgas veiksmes maiņas, jo, ja vienam, kas rīkojas apdomīgi un pacietīgi, apstākļi tā iegrozās, ka šāda rīcība ir laba, tam laimējas. Bet, ja laiki un apstākļi mainās, tas krīt postā, jo nemaina savu rīcības veidu.

Cilvēki bieži nemēdz būt tik gudri, ka prastu tam piemēroties. Pa daļai tāpēc, ka virsroku gūst dabas noslieces, daļēji arī tāpēc, ka, ja cilvēkam visu laiku laimējies, ejot vienu ceļu, viņu nevar pārliecināt no tā novērsties. Un apdomīgais, kad pienācis laiks rīkoties strauji, nedara to un iet bojā, bet, ja viņš spētu mainīt savu dabu pēc lai­kiem un apstākļiem, viņa laime paliktu nemainīga. Pāvests Jūlijs II rīkojās viscaur strauji, un viņam gadījās šim rīcības veidam tik piemērots laiks un apstākļi, ka iznākums vienmēr bija laimīgs. Aplūkojiet pirmo uzbrukumu Boloņai vēl mesera Džovanni Bentivoljo dzīves laikā. Venēcieši nebija ar to apmierināti, Spānijas karalis ari ne, ar Franciju vēl notika pārrunas, bet pāvests ar visu savu straujumu un sparu pats metās šajā pasākumā, un, kad tas reiz bija iekustināts, Spānijai un venēciešiem bija jāpaliek mierā -pēdējiem aiz bailēm, pirmajai - aiz vēlēšanās iegūt visu Neapoles karalisti. No otras puses, viņš piesaistīja Francijas karali, jo šis ka­ralis, redzēdams, ka pāvests sācis rīkoties, un vēlēdamies to iegūt par sabiedroto, lai pazemotu venēciešus, nolēma, ka nevar viņam liegt savus ļaudis, citādi tas būtu publisks apvainojums. Tātad Jūlijs ar savu pēkšņo karagājienu panāca to, ko nebūtu panācis neviens cits ar visu savu cilvēcisko gudrību. Jo, ja tas būtu vilcinājies, lai pirms iziešanas no Romas pieņemtu stingrus lēmumus un visas lietas savestu kārtībā, kā to būtu darījis jebkurš cits pāvests, viņam nekas nebūtu izdevies. Francijas karalis tad būtu atradis tūkstoš aiz­bildinājumu, un pārējie būtu tam radījuši lielus draudus. Ne­pieminēšu pārējos šā pāvesta darbus, jo tie visi bijuši līdzīgi un visi labi izdevušies, un īsā dzīve tam nav ļāvusi izjust pretējo. Ja būtu iestājušies laiki, kad vajadzētu rīkoties apdomīgi, viņam būtu jāiet bojā, tāpēc ka viņš no sava rīcības veida nekad nebūtu novērsies, jo daba viņu uz to spiestu. Tātad secinu, ka likteņa maiņās, ja cilvēki stūrgalvīgi paliek pie sava rīcības veida, tie ir laimīgi, kamēr abu starpā ir saskaņa, bet nesaskaņas gadījumā top nelaimīgi. Domāju gan, ka labāk būt straujam nekā apdomīgam, jo Fortūna ir sieviete un, ja viņu grib pakļaut, to vajag sist un grūstīt. Ir redzams, ka to drīzāk var pieveikt straujie, nevis tie, kas rīkojas vēsi. Un tā viņa vienmēr, kā jau sieviete, ir draudzīga jaunekļiem, jo tie nav tik apdomīgi, bet ir nežēlīgi un savalda viņu ar lielāku drosmi.

Aplūkojot visu sacīto un pašam pārdomājot, vai tagadējā Itālijā būtu pienākuši laiki jaunam valdniekam un vai būtu radusies izdevība kādam gudram un spējīgam vīram ieviest jaunu kārtību, kas viņam darītu godu un panāktu visu pavalstnieku labumu, man šķiet, - tik daudzi apstākļi sakrīt par labu jaunam valdniekam, ka es nezinu, vai jebkad tam bijis piemērotāks laiks par šo. Kā jau sacīts, ja gribēja parādīties Mozus spēks, bija vajadzīgs, lai Izraēla tauta atrastos Ēģiptes verdzībā. Lai pazītu Ķīra drosmi un va­renību, persiešiem vajadzēja būt mēdiešu apspiestiem, un, lai izcel­tos Tēsēja lieliskums, atēniešiem vajadzēja būt izklīdinātiem. Tāpat tagad, ja gribam iepazīt kāda itāliska gara izcilumu, bija nepie­ciešams, lai Itālija nonāk tagadējos apstākļos, lai tā nonāk lielākā verdzībā par ebrejiem, Lielākā klaidonībā par atēniešiem, bez vado­nības, bez likumiem, sakauta, izlaupīta, saplosīta, apkrāpta, un lai tā būtu izcietusi visu postu.

Lai gan līdz šim parādījies dažs cerības stars kādā personā⁶', tā ka būtu jādomā, - Dievs viņu sūtījis Itālijas glābiņam, tomēr liktenis to piemeklējis viņa darbības augstākā skrējienā, tā ka zeme palikusi kā bez dzīvības un gaida, kas varētu dziedināt tās brūces un darīt galu Lombardijas jukām un laupīšanām, Neapoles karaļvalsts un Toskānas izlaupīšanai un apcirpšanai, un kas darītu veselas jau kopš ilga laika trumos izvērtušās vainas. Redziet, kā tā lūdz Dievu, lai viņš sūta kādu, kas to pestītu no šīm nežēlībām un barbariskajām var-mācībām. Redziet ari, cik tā sagatavojusies un nobriedusi sekot kopīgam karogam, ja vien būtu kāds, kas to satver. Bet pašlaik nav redzams neviens cits, uz ko tā varētu cerēt, kā vien Jūsu slavenais Nams, kas ar savu spēku un likteņa laimi, Dieva un Baznīcas izredzēts, pār kuru tas tagad valda⁶⁸, var uzņemties atbrī­vošanas vadību. Un tas Jums nenāksies pārlieku grūti, ja Jūs turēsiet acu priekšā jau minēto vīru darbus un dzīvi. Lai gan šie vīri bija izcili un brīnumaini, tomēr tie bija cilvēki, un katram no viņiem bija mazāk izdevības nekā pašlaik, jo viņu panākums nebija nedz tais­nīgāks, nedz vieglāks par šo, nedz ari Dievs tiem bija lielāks draugs nekā Jums. Šī ir taisna tiesa, - šis karš ir taisnīgs, jo nepieciešams, un šie ieroči ir svēti, jo ne uz ko citu vairs nav cerības⁶⁹. Te ir vis­lielākā izdevība, un, kur ir liela izdevība, nevar būt lielu grūtību, ja vien seko to vīru rīcībai, kurus esmu norādījis paraugam. Turklāt ir pieredzēti ārkārtīgi Dieva darbi, kādiem nav piemēra, - jūra ir atvērusies, kāds mākonis Jums rādījis ceļu, no klints izplūdis ūdens, no debesīm kritusi manna, viss sadarbojas Jūsu varenībai. Pārējais jāveic Jums. Dievs nevēlas padarīt visu, lai neatņemtu gribas brīvību un to slavas daļu, kas piederas mums. Un nav nekāds brīnums, ja neviens no minētajiem itāliešiem nav spējis izdarīt to, ko, cerams, izdarīs Jūsu slavenais Nams. Ja arī tik daudzās Itālijas revolūcijās un tik daudzos karos allaž licies, ka tās militārais spēks izsīcis, tas no­tika tādēļ, ka vecie likumi nebija labi, un nebija zināms neviens, kas prastu atrast jaunus. Bet nekas tā neceļ godā vīru kā viņa iedibi­nātie jaunie likumi un rīkojumi.

Ja tiem ir droši pamati un savs lieliskums, tie dara valdnieku cienī­jamu un apbrīnojamu, un Itālijā netrūkst vielas, kam piešķirt jaunas formas. Te locekļos ir liels spēks, taču galvā tā pietrūkst. Divkaujās un atsevišķās sadursmēs jūs vērojat, cik itālieši ir pārāki par citiem spēkā, veiklībā un attapībā. Bet, tiklīdz ir darīšana ar karaspēku, tas vairs neparādās. Un tas viss notiek vājās vadības dēļ: tie, kas lietu prot, nav paklausīgi, un katram liekas, ka viņš ir gudrāks, lai gan Līdz šim nav zināms neviens, kas būtu tā izcēlies ar savām spējām un veiksmi, lai citi tam pakļautos. Ar to izskaidrojams, kāpēc tik ilgā laikā, tik daudzos karos pagājušos divdesmit gados, vienmēr, kad karaspēks sastāvējis tikai no itāliešiem, tam klājies slikti. Par to vispirmām kārtām liecina Taro, tad Alesandrija, Kapuja, Dženova, Vaila, Boloņa un Mestri⁷⁰.

Tātad, ja Jūsu slavenais Nams grib sekot tiem izcilajiem vīriem, kas atguvuši savas provinces, tad vispirms nepieciešams kā katra pasā­kuma pamatu radīt savu armiju, jo nevar būt uzticamāku un labāku karavīru. Un, lai gan katrs no viņiem ir labs, visi kopā tie kļūs vēl labāki, ja redzēs, ka tos vada viņu valdnieks, tos cienīdams un uz­turēdams. Tātad ir nepieciešams veikt priekšdarbus šādam kara­spēkam, lai svešiniekiem varētu pretoties aritālisku drosmi. Un, lai gan šveiciešu un spāniešu kājniekus dēvē par briesmīgiem, tomēr abiem ir trūkumi, tāpēc trešais spēks ne tikai spētu tiem pretoties, bet var cerēt tos uzvarēt. Jo spānieši nespēj turēties pretī jātnie­kiem, bet šveiciešiem ir bail no kājniekiem, kurus tie sastop kaujā tikpat negantus kā viņi paši.

Tā ir jau piedzīvots un pieredze to rādīs, ka spānieši nespēj pretoties franču jātniekiem, bet šveiciešus sagrauj spāņu kājnieki. Lai gan par pēdējo nav vēl pilnīgas pieredzes, tomēr kaujas dienā pie Ravennas varēja redzēt mazu mēģinājumu: spāņu kājnieki sadūrās ar vācu karaspēku, kuram irtie paši cīņas paņēmieni kā šveiciešiem, turklāt spāņi ar sava ķermeņa izveicību un savu mazo vairodziņu palīdzību bija iespiedušies tiem zem pīķiem un atradās tur pa cīņas laiku drošībā, kamēr vācieši nekā nespēja rīkoties pretī. Un, ja nebūtu jātnieku, kas spāņus aiztrieca, viņi visi būtu pagalam. Tā kā ir zināmi abu šo infantēriju trūkumi, varētu veidot kādu jaunu, kas spēj pretoties jātniekiem un kam nav bail no kājniekiem. To nevarēs panākt ar citādiem ieročiem, bet ar kārtības maiņu. Un tās, lūk, ir lietas, kas, no jauna iekārtotas, piešķir jaunam valdniekam slavu un varenību.

Tātad nevajadzētu palaist garām šādu izdevību, lai Itālija pēc tik ilga laika ierauga parādāmies savu glābēju. Nevaru izteikt, ar kādu mīlestību visās šajās provincēs, kas cietušas no svešinieku plūdiem, viņu saņemtu - ar kādām atriebības slāpēm, ar kādu nelokāmu uz­ticību, ar kādu bijību, ar kādām asarām. Kuri vārti gan viņam aizvēr­tos? Kuri novadi viņam liegtu savu paklausību? Kāda skaudība stā­tos tam ceļā? Kurš itālietis atrautu viņam savu cieņu? Visiem riebjas šī barbaru kundzība. Lai tad nu Jūsu slavenais Nams uzņemas šo uz­devumu ar drosmi un cerībām, kādas pavada taisnus darbus, lai zem tā karogiem mūsu tēvija atgūtu savu diženumu, un zem tā zīmes lai piepildās Petrarkas vārdi:

Pret mežonību tikums

Tvers ieročus, būs cīniņš ātri šķirts:

Jo senās drosmes likums

Nav izgaisis no itālieša sirds.⁷¹

¹ Šeit Makjavelli norāda uz savu Likteni 1512. un 1513. gadā, kad pēc repub­likāniskās Soderīni valdības krišanas viņš tika atcelts no visiem amatiem, kā ari īslaicīgi apcietināts aizdomās par līdzdalību sazvērestībā.

² Frančesko Sforca (1401-1466) - Sforcu dinastijas dibinātājs Milānā, sākot­nēji kondotjers, kurš kļuva par Milānas pilsētas un hercogistes valdnieku.

³ Neapoles karaliste 15. un 16. gadsimta mijā atradās pārmaiņus Spānijas un Francijas ietekmes sfērā. Makjavelli šeit domā Aragonas karali Ferdinandu II (1479-1516), kurš kļuva par Neapoles valdnieku 1504. gadā.

⁴ Makjavelli atsaucas uz savu darbu "Pārrunas par Tita Līvija pirmo dekādi" ("Discorsi spora la prima Deca di Tito livio", 1513-1517).

^s T.i., Alfonso d" Este (1476-1537), Ferrāras hercogs, viens no sava laika Itālijas redzamākajiem politiķiem, izcils mākslu patrons. Makjavelli minētie gadskaitļi attiecas uz 1484. un 1510. gadu.

⁶ Šeit Makjavelli raksta par notikumiem Milānā 1499.-1511. gadā. Francijas karalis Ludviķis XII (1462-1515) uzreiz pēc nākšanas pie varas 1498. gadā vairākkārt centās atņemt Milānu Lodoviko Sforcam (1452-1508), Milānas hercogam, kurš galu galā bija spiests hercogisti pamest frančiem. Taču pāvesta Jūlija II vadītā "Svētā savienība" 1513. gadā (t.i., "Valdnieka" sarak­stīšanas gadā) atkal padzina frančus no Milānas.

⁷ T.i., kad Osmaņu impērija 1453. gadā iekaroja pēdējās grieķiski runājošās Bizantijas (Austrumromas) impērijas paliekas, t. sk. Konstantinopoli.

⁸ T.i., viegli bruņoti kājinieki.

⁹ Grieķijas reģiona Aitolijas iedzīvotāji, kuri 2. gs. p.m.ē., konkurēdami ar ahajiešiem, aicināja palīgā romiešus. Iznākumā Aitolija 146. g. p.m.ē. kļuva par Romas republikas provinci.

¹⁰ Antiohs III "Lielais" (241-187 p.m.ē.), Seleikīdu impērijas imperators, kurš romiešu-sīriešu karā (191-188 p.m.ē.) karoja ar romiešiem par Grieķijas teri­torijām un zaudēja.

" Filips V (238-179 p.m.ē.) - Maķedonijas karalis.

¹² Li., par Ludviķi XII, kurš pārvaldīja teritorijas Itālijā no 1499. līdz 1512. gadam, nevis Kārli VIII, kurš tur valdīja vienīgi 1494. un 1495. gadā.

¹³ 1499. gadā Francijas karalis Ludviķis XII, sekojot Venēcijas republikas uzaicinājumam, iebruka Lombardijā un ieņēma Milānu.

¹⁴ T.i., Spānijas karali Ferdinandu II (V) "Katoli" (1452-1516), kuru Ludviķis 1500. gadā aicināja palīgā pret Neapoli. Savienība drīz izjuka, un Ferdinands pakāpeniski atkaroja tudviķim visu Neapoles hercogisti.

¹⁵ Ludviķis XII 1499. gadā izšķīrās no savas divbijīgās sievas Žannas, Lud-viķa XI meitas, lai varētu apprecēties ar Bretaņas Annu, iegūstot franču mo­narhijai Bretaņas hercogisti, tautības šķiršanai bija nepieciešama pāvesta Aleksandra VI atvēle, kura politisku iemeslu dēļ arī tika saņemta.

¹⁶T.i., ar Ruānas arhibīskapu kardinālu Žoržu d'Ambuāzu (1460-1510).

¹⁷ 1494. gadā, kad Francijas karalis Kārlis VIII iebruka Itālijā, lai iegūtu sev Neapoles karalisti, Pizas pilsoņi izmantoja izdevību patstāvīgas Pizas Otrās republikas atjaunošanai. Tomēr florencieši Pizu atguva jau 1509. gadā - ar paša Makjavelli aktīvu piedalīšanos.

¹⁸ Nošķīrums starp spējām, tikumu (virtu) un veiksmi (fortuna) ir noteicošs Makjavelli politikas izpratnei. Tikuma uzdevums ir pēc iespējas samazināt neaprēķināmu veiksmes faktoru ietekmi uz politiku.

¹⁹ Džirolāmo Savonarola (1452-1498) - dominikāņu priesteris, reliģisks refor­mators un Florences valdnieks no 1494. līdz 1498. gadam. Savonarola spre­diķoja pret pasaulīgās dzīves pārmērībām, garīdzniecības amoralitāti un, jo īpaši, pret pāvestu Aleksandru VI, taču zaudēja Florences pilsoņu atbalstu un tika sadedzināts uz sārta.

²⁰ Hierons II, Sirakūzu karalis (270-215 p.m.ē.) pēc izcelsmes bija kāda dižciltīgā ārlaulības dēls un kļuva par ietekmīgu karavadoni; pilsoņi vēlāk viņu izvēlēja par karali.

²¹ Čezāre Bordža (1475(?)-1507), Valentino un Romanjas hercogs, vairāku Itālijas pilsētvalstu valdnieks, Svētās Baznīcas karavadonis, kardināls un kondotjers, bija viens no kolorītākajiem Itālijas Renesanses laika politiķiem.Bordža ir iegājis vēsturē kā politiskas gudrības, personiskas harismas un ap­brīnojamas cietsirdības paraugs. Makjavelli vēlāk pāragri mirušo Bordžu sa­stapa ari personiski, savu diplomātisko misiju (1502-1503) laikā, par ko ir saglabājušies viņa rakstīti ziņojumi. Bordžas paraugs Makjavelli politiskajā domā ieņem ievērojamu vietu. Līdzās "Valdniekam" šim politiķim ir veltīts arī nelielais darbs "Hercoga Valentīno izmantotie paņēmieni Vitelloco Vitelli, 01i-veroto da Fermo, sinjora Pagolo un hercoga di Graviņas Orsīni nogalināšanai" ("Del modo tenuto dal duca Valentino nello ammazzare Vitellozzo Vitelli, Oliverotto da Fermo, il signor Pagolo e il duca di Graviņa Orsinf, 1502).

²² Laikā, kad pāvests Aleksandrs VI (Rodrigo Bordža, 1431-1503) nomira no drudža, viņa dēls Čezāre bija smagi slims. Saskaņā ar Makjavelli versiju sli­mības dēļ Čezāre nespēja novērst, ka pēc Pija III īsā pontifikāta (1503. gada septembris - oktobris) par pāvestu kļuva Jūlijs II (Džuljāno della Rovere), Bordžu dzimtas ienaidnieks.

²³ Agatokls (361-289 p.m.ē.) - Sirakūzu tirāns un Sicīlijas karalis.

²⁴ Vitelloco Vitelli (1458-1502) - itāļu kondotjers. Pēc sava brāļa Paolo sodī­šanas par nodevību (1499) Vitelli vēlējās atriebties Florencei, kuras dienestā Paolo atradās. Tomēr to aizkavēja Čezāre Bordža un Makjavelli aprakstītie notikumi. ²⁴ T.i., dižciltīgie.

²⁶Nabids - Spartas tirāns (207-192 p.m.ē.), kuru uzvarēja romieši Flaminīna vadībā 195. gadā p.m.ē.

²⁷Tibērijs Sempronijs Grakhs (163-132 p.m.ē.) un Gajs Grakhs (154-121 p.m.ē.) bija romiešu politiķi, iegājuši vēsturē kā neveiksmīgu sociālo reformu iniciatori par labu Romas plebejiem. Abus brāļus nogalināja mantīgā aristokrātija.

²⁸Notikumu ar florenciešu meseru Džordžo Skali, kurš paļāvībā uz savu popularitāti tautā atļāvās izaicināt republikas vadību un tādēļ gāja bojā, Makjavelli apraksta savas "Florences vēstures" III grāmatas 5. nodaļā.

²⁹T.i., valstis, kuru valdnieki ir apveltīti ar neatkarīgu augstāko varu.

³⁰T.i., Francijas karalis Kārlis VIII, kurš iebruka Itālijā 1494. gadā.

³¹Leons X (Džovanni di Lorenco de Mediči, 1475-1521) bija dižākā Florences valdnieka Lorenco Lieliskā (il Magnifico) otrais dēls. Tādējādi darba sarakstīšanas laikā amatā esošais pāvests ir tēva brālis Florences valdniekam Lorenco (II) Mediči (1492-1519), kuram Makjavelli veltījis "Valdnieku".

³² Col gesso (it.) - ar krita gabalu rokā. Makjavelli šeit norāda uz vieglumu, ar kādu Kārlim VIII izdevās iekarot Itāliju. Ar kritu apzīmēja mājas, kurās no­metināja karaspēka daļas, un karalim, lai nodrošinātu naktsmītnes kara­vīriem itāliešu pilsētās, vajadzēja rikai izsūtīt pa priekšu karaspēkam cilvēkus ar krita gabaliem. Šīs parunas izcelsme tiek piedēvēta pāvestam Aleksandram VI.

³³ Filipo Marija Viskonti (1392-1447), Milānas hercogs.

³⁴ Karavadžo - pilsēta Lombardijā, Bergāmo provincē. Kauja pie Karavadžo notika 1448. gada 15. septembri.

³⁵ Neapoles un Jeruzalemes karaliene Džovanna II (1373-1435) pēc vīra Vilhelma fon Hābsburga un brāļa Ladislao nāves izmantoja kondotjēra Mucio Atendolo Sforcas (1369-1424) pakalpojumus, kurš bija ari karalienes mīļākais. Taču Sforca vēlāk nostājās pret karalieni, kura tādēļ aicināja palīgā Aragonas karali Alfonsu V (1396-1458).

³⁶ Džovanni Akūto (īst. v. Džons Houkvuds, 1320-1394) - angļu tirgonis un kondotjers, kurš sākotnēji kalpoja pāvestam, vēlāk - dažādiem politiskiem spēkiem Itālijā.

³⁷ Uz jūras.

³⁸ Frančesko Busoneda Karmanjola (1390-1432), kondotjers. Minētie notikumi risinājās ap 1425.-1432. gadu.

³⁹ Vailas kauja 1509. gadā.

⁴⁰ Alberigo no Konjas, Alberiko da Barbjāno (1344-1409) - itāļu kondotjers.

⁴¹ Ferdinandu V, sk. 14. piezīmi.

⁴² Joanns Kantakuzēns (1292-1383) - Bizantijas imperators, kurš, cīnīdamies pret citu troņa pretendentu, Joannu Palaiologu, aicināja palīgā Osmaņu turkus.

⁴³ Kārlis VII "Uzvarētājs" (1403-1461) - Francijas karalis, kura kronēšana un veiksmīgā cīņa pret angļiem ir saistīta ar pazīstamo stāstu par "Orleānas jau­navu" Žannu D'Arku.

⁴⁴ Ludviķis XI "Apdomīgais" (1423-1483) - Francijas karalis, kuram, neskatoties uz Makjavelli kritisko vērtējumu, ir ievērojami nopelni Francijas politiskā apvienošanā.

⁴⁵ Romieši pirmoreiz algoja gotu karaspēku 376. gadā, imperatora Flāvija Jūlija Valenta vadībā, kura valdīšana iezīmē Romas impērijas sabrukuma sākumu.

⁴⁶ Filopoemens (253-183 p.m.ē.) - grieķu valstsvīrs un karavadonis, ahajiešu līgas stratēģis, reizēm saukts par "pēdējo no grieķiem".

⁴⁷ Autors izmanto niansi starp vārdiem avaro un misero.

⁴⁸ Pistoijas pilsēta Toskānā kopš 14. gadsimta atradās fLorenciešu valdījumā un tika nopostīta nemieros starp diviem pilsoņu grupējumiem Kancelēri un Pancjatiči 1502. un 1503. gadā.

⁴⁹ Hannibals (247-183 p.m.ē.) - kartāgiešu karavadonis, uzskatīts par vienu no izcilākajiem militārajiem taktiķiem pasaules vēsturē.

⁵⁰ Pūblijs Kornēlijs Scīpions (236-183 p.m.ē.) - romiešu karavadonis un republikas valstsvīrs, pazīstams ar savu humānismu. Makjavelli atsaucas uz notikumiem 206. gadā p.m.ē., kad, karojot ar kartāgiešiem Spānijā un Āfrikā, Scīpionam nācās apspiest savu kareivju sacelšanos.

⁵¹ "Jums jāzina" - divu politiskās cīņas veidu nošķīrums, kā ari līdzība par lauvu un lapsu ir atrodama Cicerona darbā De Offidis (I, 11-13).

⁵² Pēc vēlēšanās (latīņu vai.).

⁵³ T.i., Spānijas karalis Ferdinands - sk. 14. piezīmi.

⁵⁴ Džovanni Bentivoljo (1443-1508) - Boloņas valdnieks bez formāla titula, valdīja kā tirāns.

⁵⁵ Šeit domāts Sante I Bentivoljo (1426-1463) - neskaidras izcelsmes Bo­loņas valdnieks, kuru pieņemts uzskatīt par Erkoles Bentivoljo, Annibales I brālēna, ārlaulības dēlu.

⁵⁶ T.i., Ludviķis IX (1215-1270), Sv. Ludviķis - leģendārs Francijas karalis, kurš līdz tam pastāvējušo "karaļa padomi" pārveidoja par Parīzes parlementu (parlement), uzticēdams tam ne tikai konsultatīvas, bet ari tiesas spriešanas funkcijas. Sākotnēji šai institūcijai gan bija maz kopīga ar parlamentu mūs­dienu nozīmē - šeit nav runa par vēlētu likumdevēju un pilsoņu reprezentā­ciju, bet gan par dižciltīgo veidotām tiesām. Vēlāk, Francijas Ancien regime attīstoties absolūtisma virzienā, dažādie parlamenti gan sāka pretendēt uz dalību likumdošanā.

⁵⁷ Sekojošo epizodi par Romas 2. gadsimta imperatoru raksturiem un darbiem Makjavelli acīmredzot ir smēlies no pazīstamās imperatoru biogrāfiju kolekcijas Historia Augusta.

⁵⁸ Romas impērijas reģions, kurš atrodas mūsdienu Horvātijas austrumu daļā.

⁵⁹ Pescenijs Nigērs (140-194) un Decīms Klodijs Albīns (150-197) – romiešu karavadoņi un pretendenti uz imperatora titulu pēc imperatora Pertinaksa nāves 193. gadā (jeb "piecu imperatoru gadā").

⁶⁰ T.i., Ēģiptes mameluku sultānu. "Mameluki" sākotnēji nozīmēja bruņotus kareivjus dažādu musulmaņu kalifu kalpībā, kuri kļuva par ietekmīgu politisko spēku un paši izveidoja impēriju Ēģiptē. Tas ļauj Makjavelli apgalvot, ka šajā valstī sultāns atrodas pilnībā karavīru rokās.

⁶¹ Katerina Sforca (1463-1509) - Forli grāfiene, Milānas hercoga Galeaco Sforcas ārlaulības meita. Viņas otrais vīrs Džirolāmo Feo bija slavens ar savu nekaunību un nežēlību, tādēļ pūlis viņu nogalināja. Makjavelli aprakstītie notikumi norisinājās 1495. gadā; pats kā Florences sūtnis viņš devās pie Katarinas Sforcas 1499. gadā.

⁶² Bernabo Viskonti (1319-1385) - karavadonis un valstsvīrs, Milānas valdnieks. Domājams, ka Makjavelli atsauce attiecas uz Viskonti izaicinošo, drosmīgo un provokatīvo attieksmi pret saviem ienaidniekiem, pirmkārt - pāvestu. Taču iespējams, ka Makjavelli domā šā valdnieka noslieci uz nežēlīgiem un savdabīgiem sodiem.

⁶³ Pandolfo Petruči (1452-1512) - Sjēnas valdnieks, Antonio Džordāni – viņa sekretārs, jurists.

⁶⁴ Maksimiliāns I (1459-1519) - Svētās Romas impērijas imperators, pāters Luka Raimondi - viens no viņa padomdevējiem. Makjavelli pats kā diplomāts apmeklēja Maksimiliāna galmu 1507. un 1508. gadā.

⁶⁵Sk. 11. piezīmi.

⁶⁶ Oriģ. - qualitā de'tempi - burtiski "laika kvalitāte". Spēja rīkoties saskaņā ar to ir politiskās veiksmes priekšnoteikums, tādēļ šis jēdziens Makjavelli politikas teorijā ir visai nozīmīgs.

⁶⁷ T.i., Čezāre Bordža.

⁶⁸ "Slavenais Nams" šeit ir Mediči dzimta, kuras pārstāvis Leo X (Džovanni di Lorenco de Mediči) darba sarakstīšanas laikā bija pāvests.

⁶⁹ Šis teikums oriģinālā ir latīniski, kā tiešs citāts no Tīta Līvija monumentālās Romas vēstures Ab Urbe Condita, IX, I.

⁷⁰ T.i., vietas, kurās itāliešu karapulki ir cietuši sakāvi - kaujās pie Taro (1495), Alesandrijas (1499), Kapujas (1501), Dženovas (1507), Vailas (1509), Boloņas (1511), Mestri (1513).

⁷⁷ Petrarka, Kancona Nr. XVI, tulkotājas atdzejojums.

No itāļu valodas tulkoja: Veronika Strēlerte.1942