Velni Fuatīno salā

VELNI FUATINO SALA

No visiem saviem daudzajiem šoneriem, divmastnie- kiem un kuteriem, kas burāja starp dienvidjūru koraļļu salām, Deivids Grīfs visvairāk mīlēja «Grāvēju» — jahtai līdzīgu šoneri deviņdesmit tonnu tilpumā, ar tik ašu gaitu, ka tas jau senajās dienās bija kļuvis slavens, vadādams kontrabandas opiju no Sandjego uz Pudžetsaundu, siro­dams pa roņu apmetnēm Beringa jūrā un vezdams iero­čus uz Tālajiem Austrumiem. Valdības ierēdņu neieredzēts kā rūgta nāve, šis kuģis toreiz bija visu jūras braucēju prieks un tā būvētāju meistaru lepnums. Pat tagad, pēc četrdesmit gadu braukāšanas, šoneris vēl arvien bija tas pats senais «Grāvējs» un trauca pār jūrām tikpat apbrī­nojamā ātrumā, tā ka jūrniekiem vajadzēja redzēt to sa­vām acīm, lai spētu noticēt; šā ātruma dēļ visās ostās no Valparaiso līdz Manilas līcim izraisījās dažs labs sir­dīgs ķīviņš, kur neskopojas ne ar vārdiem, ne belzieniem.

Šinī naklī šoneris, turēdamies cieši pie vēja, tā ka lielā grotbura slīga lejup ērmoti gluda, vējpusē noplandoties ik pie pacēliena virs lēzenajiem viļņiem, slīdēja pār ūde­ņiem, it viegli veicot četrus mezglus stundā, kaut gan brīze bija tikai maiga pūsmiņa. Jau kādu stundu Deivids Grīfs stāvēja, atspiedies pret reliņu novēja pusē pie fok- masta vantīm, no augšas vērodams, kā kuģa šķirtais ūdens nemitīgi vizmo fosforiskās dzirkstīs. Priekšējās buras, vieglītiņām papurinādamās atpakaļ, apvēdināja viņa vaigus un krūtis ar spirdzinošu vēsumu, un viņš sajūsmināts apcerēja šonera teicamās īpašības.

— Ek, kas par skaistuli, Taute, kas par skaistuli! — viņš teica kanakam vērotāja postenī, aizgrābtībā ar roku papliķēdams tīka koka reliņu.

— Jā, skiper, — atbildēja kanaks polinēziešu sulīgi dob­jajā krūšu balsī. — Es kuģus pazīstu jau trīsdesmit gadu, bet tāds man vēl nav gadījies. Mēs Raiateas salā to sau­cam par «Fanauao».

— «Rītausma», — Grīfs pārtulkoja šo mīlināmo vārdu.

— Kurš tad viņu tā nosauca?

Taute grasījās atbildēt, bet tad pēkšņi sāka saspringti raudzīties uz priekšu. Grīfs nu raudzījās tai pašā vir­zienā.

— Zeme, — Taute teica.

— Jā, Fuatino, — Grīfs atbildēja, neatraudams acis no vietas, kur zvaigznēs vizošo apvārsni asām aprisēm šķēla melns plankums. — Viss kārtībā. Es pateikšu kap­teinim.

«Grāvējs» trauca uz priekšu, līdz salas siluets iznira tik skaidri, kā rokām taustāms, līdz varēja saklausīt šļā­cošo bangu miegaino dunoņu un kazu blēšanu, bet vējš, kas nāca no krasta, nesa līdzi reibinošas ziedu smaržas.

— Ja ieeja nebijusi īsta sprauga, tādā naktī «Grāvējs» droši izbrauktu pa to, — kapteinis Glass piezīmēja, ar nožēlu noskatīdamies, kā stūresvīrs strauji sagriež stures- ratu sānis.

Kādu jūdzi no krasta «Grāvējs» nogula dreifā, lai, no­gaidījis rītausmu, dotos iekšā pa bīstamo Fuatino salas ieeju. Bija īsta tropu nakts, nemanīja ne zīmes no lietus gāzes vai pēkšņas brīzes. Kuģa priekšgalā Raiateas salas matroži, kurus vien nesaistīja dienests, nolikās gulēt tieši uz klaja. Pakaļgalā kapteinis, stūrmanis un Grīfs izklāja savas guļvietas tikpat gurdi un nevērīgi. Viņi gulšņāja virs segām smēķēdami, pusbalsī miegaini pārspriezdami par Mataaru, Fuatino karalieni, un viņas meitas Naumoo mīlas dēku ar Motuaro.1

— Tie nu gan ir romantiski ļaudis, — ieteicās stūrma­nis Brauns. — Tikpat romantiski kā mēs, baltie.

— Tikpat romantiski kā Pilzahs, — Grīfs iesmējās,

— un tas kaut ko nozīmē. Cik sen tas notika, kaptein, kad viņš aizmuka no jums?

— Vienpadsmit gadu, — kapteinis Glass īgni atņur­dēja.

— Pastāstiet man par to! — Brauns lūdza. — Runā, ka viņš kopš tā laika ne reizes neesot atstājis Fuatino. Vai tas tiesa?

— Tiesa kas tiesa, — kapteinis norūca. — Viņš tak vēl arvien mīl savu sievu — šito mazo palaidnieci! Viņa man to nočiepa — labāko jūrnieku, kādu vien pasāti jel kad appūtuši… pie tam vēl viņš ir holandietis.

— Vācietis, — Grīfs pārlaboja.

— Tas tak viens pīpis, — skanēja atbilde. — Jūra zau­dēja varenu jūrnieku tai vakarā, kad viņš izkāpa krastā un Notutu uzmeta viņam vienu actiņu. Jādomā, viņi gauži iepatikās viens otram. Pirms tu, cilvēks, vēl paguvi acis pamirkšķināt, viņa jau bija uzmaukusi tam galvā nez kādu baltu puķu pinumu, un pēc piecām minūtēm abi roku rokā aizskrēja pa pludmali, smiedamies kā bērni. Ceru, ka viņš būs uzspridzinājis to lielo zemūdens koraļļu radzi ieejas kanālā. Tur es, ar tauvām pāri vilkdamies, arvien nobrāžu pāris vara apšuvuma plākšņu.

— Stāstiet nu tālāk! — Brauns skubināja.

— Tas ir viss. Tepat jau stāsts arī beidzas. To pašu nakti apprecējas. Uz kuģa tā arī vairs neatgriezās. Otrā dienā devos viņu meklēt. Atradu brikšņos stiebru būdā trinkšķinām ģitāru — īsts baltais mežonis ar plikiem stilbiem, visgarām apkāries ar puķēm un visādiem gra- buļiem. Nu, pēc dulla ēzeļa. Teica, lai es atsūtot šā man­tiņas malā. Es teicu, lai papriekš brauc ellē. Un tas ir viss. Jūs jau pats viņu rīt redzēsiet. Nu jau saraudzījuši trīs bērneļus — brīnum jaukus mazus delverīšus. Man tur lejā ir fonogrāfs priekš viņa un skaņu veltnīšu vai miljons.

— Un tad jūs nolīgāt viņu par veikalnieku? — stūr­manis jautaja Grifam.

— Kas tad man cits atlika? Fuatino ir īsta mīlestības sala, un Pilzahs nu reiz ir mīlētājs. Iezemiešus viņš ari smalki pazīst — viens no labākajiem veikalniekiem, kādi man bijuši un ir. Viņam ir atbildības sajūta. Jūs jau rit viņu redzēsiet.

— Paklau, jaunais cilvēk, — kapteinis Glass draudīgi uzrūca savam stūrmanim. — Vai tik jūs neesat roman­tiķis? Jo, āre, ja jūs tāds esat, tad paliksiet uz klāja. Fua­tino ir romantikas apsēsta sala. Te ikviens ir kādā iemī­lējies. Viņi pārtiek no mīlestības. Tas laikam ceļas no kokosriekstu piena vai arī no gaisa, varbūt no jūras. Visa salas vēsture pēdējos desmittūkstoš gados ir viena vie­nīga mīlestības dēka. Es zinu. Esmu runājies ar večiem. Un, ja es jūs notveršu skrienam projām pa pludmali roku roka ar…

Kapteiņa pēkšņā apklušana lika abiem sarunu bied­riem paraudzīties viņā. Ar acīm sekodami viņa skatienam, kas slīdēja tiem pāri gar grotmasta vantīm, abi ieraudzīja to pašu, ko viņš, — brūnu roku un dilbu, muskuļainu un slapju, kuram no ārpuses pievienojās vēl otra brūna roka un dilbs. Tālāk parādījās galvvirsa, klāta ķerainām me­žaina sprogām, un tad seja ar šķelmīgām, melnām acīm, savilkta zīmīgā mūžamežu iemītnieka smaidā.

— Ak mans dievs! — Brauns izdvesa. — Tas jau ir fauns — jūras fauns.

— Tas ir Cilvēks-Kaza, — Glass atteica.

— Tas ir Mauriri, — piebilda Grīfs. — Mans asins- brālis pēc iezemiešu paražu svētā zvēresta. Viņa vārds ir manējais, un mans vārds ir viņējais.

Virs kuģa malas pacēlās plati, brūni pleci un varenas krūtis, un tūdaļ ar tādu vieglumu, kas šķita neprasām nekādu pūļu, pār reliņu pārmetās viss lieliski veidotais ķermenis, pilnīgi bez trokšņa nolaizdamies uz klāja. Brauns, kurš būtu varējis kļūt arī kas cits nekā tikai dien- vidjūru salu šonera stūrmanis, jutās apburts. Viss, par ko viņš kādreiz bija salasījies grāmatās, tagad pārliecinoši iemiesojās šajā faunam līdzīgajā viesī no okeāna dzīlēm. «Tomēr tāds sērīgs fauns,» jaunais cilvēks nosprieda, kad zeltainbrūnais mežu dievs nāca šurp, kur Deivids Grīfs ar pastieptu roku bija pacēlies sēdus.

— Deivid, — teica Deivids Grīfs.

— Mauriri, Lielo Brāli, — atteica Mauriri.

Un ari turpmāk pēc asinsbrālību noslēgušo cilvēku pa­ražas viņi sauca viens otru savā, nevis biedra īstajā vārdā. Pie tam viņi runāja Fuatino salas polinēziešu izloksnē, un Braunam atlika tikai sēdēt un minēt.

— Tālu esi peldējis, lai pateiktu talofa, — Grīfs ieru­nājās, kad pienācējs bija apsēdies, straumēm plūdinādams ūdeni pār klāju.

— Jau daudzas dienas un naktis es vēroju, vai tu ne­nāksi, Lielo Brāli, — Mauriri atbildēja. — Es sēdēju uz Lielās klints, kur noglabāts dinamīts, kuram esmu iecelts par sargu. Es redzēju, ka jūs piebraucāt pie ieejas un at­kal pazudāt tumsā. Es zināju, ka jūs gaidīsiet līdz rītam, un peldēju pie jums. Lielas bēdas ir nākušas pār mums. Mataara jau dienām ilgi raudādama gaida tevi. Viņa ir veca sieva, un Motuaro ir miris, un viņa ir noskumusi.

— Vai viņš apprecējās ar Naumoo? — Grīfs vaicāja, kad saskaņā ar paražām bija pašūpojis galvu un nopū­ties.

— Jā. Beigās viņi bija aizbēguši dzīvot pie kazām, kamēr Mataara viņiem piedos, un tad viņi atgriezās dzīvot pie mātes Lielajā mājā. Bet tagad viņš ir miris, un ari Nau- moo drīz mirs. Dziļas ir mūsu bēdas, Lielo Brāli. Tori ir miris un Tati-Tori, un Petoo, un Nari, un Pilzahs, un citi.

— Pilzahs arī! — Grīfs izsaucās. — Vai tad te bijusi sērga?

— Bija daudz slepkavību. Klausies, Lielo Brāli! Trīs nedēļas pagājušas, kopš ieradās svešs šoneris. No Lielās klints es ieraudzīju tā topburas pār jūru. Šoneri ar lai­vām vilka iekšā, bet pie lielās radzes viņi nepagriezās sānis, un kuģa dibens tai vairākkārt uzgrūdās virsū. Ta­gad kuģis stāv krastā, kur viņi nostiprina tā salauztās brangas. Uz klāja ir astoņi baltie. Pie viņiem ir sievie­tes no kādas salas tālu austrumos. Sievietes runā valodā, kas daudzējādā ziņā līdzīga mūsējai, taču ir savādāka. Tomēr mēs varam saprasties. Viņas stāsta, ka šonera vīri esot šās nozaguši. Mēs jau nezinām, bet viņas dzied un dejo, un liekas laimīgas.

— Un vīrieši? — Grīfs pārtrauca.

— Tie runā franciski. Es to zinu, jo kādreiz uz tava šonera bija stūrmanis, kas runāja franciski. Divi ir priekš­nieki, tie neizskatās līdzīgi pārējiem. Tiem ir zilas acis kā tev, un tie ir velni. Viens ir lielāks velns par otro. Pārējie seši arī ir velni. Viņi mums nemaksā par jamsu un taro saknēm, ne ari par maizeskoka augļiem. Viņi mums visu atņem, bet, ja mēs žēlojamies, nokauj mūs. Tā tika nokauts Tori un Tati-Tori, un Petoo, un tie citi. Mēs nespējam pretoties, jo mums nav šauteņu, tikai divas vai trīs vecas šautenes.

Viņi dara pāri mūsu sievietēm. Tā jau tika nokauts ari Motuaro, jo viņš aizstāvēja Naumoo, kuru tie tagad pa­ņēmuši pie sevis uz šonera. Tālab vien nogalināja arī Pilzahu. Galvenais no abiem priekšniekiem — Lielais Velns — vienreiz šāva uz viņu, kad viņš brauca laivā, un otrreiz, kad viņš raudzīja izrāpties piekrastes smiltīs. Pilzahs bija krietns vīrs, un Notutu tagad sēž būdā un raud bez gala. Daudzi ļaudis nobijušies un aizbēguši dzī­vot pie kazām. Tomēr tur, augstajos kalnos, visiem ne­pietiek barības. Un vīri vairs negrib braukt zvejot, un viņi vairs nestrādā sakņu dārzos, jo velni tik un tā atņem visu, ko viņi ieguvuši. Bet mēs esam gatavi cīnīties. '

Lielo Brāli, mums vajadzīgas šautenes un daudz pat­ronu. Es izsūtīju ziņu, pirms peldēju jūrā pie tevis, un vīri jau gaida. Baltie svešinieki nezina, ka tu esi ieradies.

Dod man laivu un šautenes, un es došos atpakaļ vēl pirms saullēkta. Un, kad jūs rit iebrauksiet, mēs jau būsim sa­gatavojušies: tiklīdz tu dosi zīmi, mēs apkausim baltos svešiniekus. Viņi ir jānokauj. Lielo Brāli, tev allaž bijušas vienas asinis ar mums, un viri un sievas lūdza daudzus dievus, lai tu ierastos. Un tu esi ieradies.

— Es braukšu laivā tev līdzi, — Grīfs teica.

— Nē, Lielo Brāli, — skanēja Mauriri atbilde. — Tev jāpaliek uz šonera. Baltie svešinieki baidīsies no šonera, nevis no mums. Mums būs šautenes, bet viņi to nezinās. Viņi satrūksies tikai tad, kad ieraudzīs tavu šoneri brau­cam. Sūti tur to jaunekli laivā man līdzi!

Tā nu notika, ka Brauns, tvīkdams kārē pēc romantis­kām dēkām, par kādām gan lasījis, gan sapņojis, bet kā­das ne reizi vēl nebija piedzīvojis, apsēdās pakaļgalā lie­lajai laivai, kura bija piekrauta ar šautenēm un patronām un kuru airēja četri Raiateas matroži, bet stūrēja zeltain- brūns pār jūru atpeldējis fauns, vadīdams to pa silto tropu nakts tumsu uz puslcģendāro mīlestības salu Fua­tino, kur iebrukuši divdesmitā gadsimta pirāti.

Ja starp Džaluitu Maršala salu grupā un Bugenvilu Zālamana salās novilks līniju un ja šo līniju divus grā­dus uz dienvidiem no ekvatora šķels ar citu līniju, kas vilkta no Ukuor&s Karolīnu salās, tad šai krustpunktā saules piemirdzinātajos vientuļā okeāna plašumos kļūs redzama kalnainā Fuatino sala, kuru apdzīvo cilts, kas radniecīga havajiešiem, samoiešiem, tahitiešiem un mao­riem. Fuatino atrodas pašā smailē leņķim, ko vilktu gar Polinēziju tālu uz rietumiem un atpakaļ starp Melanēziju un Mikronēziju. Tā tad arī bija Fuatino, kas nākamajā rītā iznira Deivida Grifa skatienam divas jūdzes uz aus­trumiem no kuģa, tieši lecošās saules virzienā. Pieturējās tā pati vieglā brīze, bet «Grāvējs» slīdēja pār gludo līmeni tādā gaitā, ko uzskatītu par ļoti veiksmīgu ikvienam salu šonerim trīsreiz spēcīgākā brīzē.

Fuatino īstenībā nebija nekas cits kā sens krāteris, ko kāds aizvēsturisks izvirdums izcēlis no jūras dibena. Rie­tumu mala, sadēdējusi un nogruvusi līdz jūras līmenim, veidoja ieeju pašā krāterī, kas bija salas osta. Tādējādi Fuatino atgādināja nelīdzenu zirga pakavu, kura gali vērsti pret rietumiem. «Grāvējs» stūrēja uz atvērumu starp šiem pakava galiem. Kapteinis Glass, kas, tālskati rokā turēdams, bija raudzījies paša zīmētā uz kajītes jumta izklātā kartē, pēkšņi atslējās stāvus — un viņa se­jas izteiksme pauda pa pusei satraukumu, pa pusei sa­mierināšanos.

— Klāt ir, — viņš teica. — Drudzis. Nevarēja ar pagai­dīt līdz rītam. Man tas allaž uzklūp smagi, mister Grīf. Pēc piecām minūtēm es jau būšu kā bez galvas. Jums pa­šam nāksies iestūrēt šoneri ostā. Puis! Sačubini man koju! Labi daudz segu! Ielej pudelē karstu ūdeni! Ir tik rāms, mister Grīf, es domāju, ka jūs varēsiet apbraukt lielo radzi pat bez tauvošanas. Nogaidiet izdevīgu vēja pū­tienu un šaujiet pāri! Pa visiem Klusā okeāna dienvidiem «Grāvējs» ir vienīgais kuģis, kas spēj to dabūt gatavu, un es zinu — jūs šo manevru protat. Gar Lielo klinti brau­ciet cieši garām, vērojiet tikai, lai grotmasta rāja to ne­skar!

Kapteinis runāja aizgūtnēm, gluži kā piedzēries, apdul­linātās smadzenes cīnījās ar malārijas lēkmes straujo uz­plūdu. Kad viņš streipujoja uz kuģa kāpņu pusi, seja viņam kļuva mēļi sarkana un plankumaina, it kā nejauka iekaisuma vai izsitumu apsēsta. Izvalbījušās acis kļuva stiklainas, rokas trīcēja, un zobi klabēja aukstuma dre­buļu lēkmē.

— Divas stundas, kamēr tikšu pie svīšanas, — viņš šļupstēja, cenzdamies pasmaidīt. — Tad vēl pāris stundu — un es būšu uz pekām. Es šito nolādēto lēkmi esmu iepazinis līdz pēdējai minūtei. J-j-jūs b-b-bra-auciet š-š-š …

Balss noslāpa vārgos stostos, un kapteinis klupšus no- šļūca lejā kajītē, bet viņa saimnieks pārņēma kuģa va­dību. «Grāvējs» patlaban iegāja šaurumā. Salas pakava galus veidoja divi lieli, tūkstoš pēdu augsti klinšu kalni, abi gandrīz jau atdrupuši no pašas salas, ar kuru tos saistīja tikai zemas, šauras smilšu sēres. Pakava galus šķīra kādu pusjūdzi plata josla, gandrīz visa aizspros­tota ar koraļļu rifu, kas šķērsu stiepās no dienvidu gala. Ieeja, kuru kapteinis Glass bija nosaucis par spraugu, līkumoja cauri šim rifam, nogriezās tieši uz ziemeļu galu un tālāk veda gar kraujās klintssienas pakāji. Sinī vietā, kur grotmasta rāja gandrīz skrāpēja klinti pie bakborta,

Grīfs, lūkodamies lejup stārborta pusē, nepilnu divu asu dzijumā varēja saskatīt dibenu, kas strauji slējās pretī līmenim. Pa priekšu brauca lielā laiva, tauvā vilkdama kuģi, lai varētu ieturēt virzienu, kā ari nodrošināt to pret vilni, kas skalojās atpakaļ no klintssienas, un Grīfs, uz­tvēris izdevīgu brīzes pūsmu, iegrozīja «Grāvēju» šau­rumā un aizslīdēja garām lielajam koraļļu bluķim bez kādas tauvošanas. Taisnību sakot, mazliet gan tam pie­dūrās, bet tik viegli, ka pat nesabojāja vara plākšņu ap­šuvumu.

Viņa priekšā pavērās Fuatino osta. Tā bija apaļa ūdens krātuve piecu jūdžu diametrā, balta koraļļu liedaga ieskauta, un piekrastes zaļumiem klātās nogāzes strauji tiecās augšup pret stāvajām krātera sienām. Krauju vir­sotnes veidoja asi zobotas vulkāniskas smailes, ko vie­tumis sedza vai vainagoja aizķērušies pasāta mākonīši. Katrs dobumiņš, katra plaisiņa izdrupušajā lavā deva patvērumu vijīgām meža vīnstīgām un kokiem — gar klintīm tinās zaļš augu mutulis. Sīkas ūdens strūkliņas, vairāk līdzīgas miglas plīvurīšiem, plandījās un vijās le­jup pa stāvām, vairāku simtu pēdu augstām nogāzēm. Un, lai šā zemes stūrīša pievilcība kļūtu pilnīga, siltajā, valgajā gaisā smagnēji tvīka dzeltenziedaino kasiju smarža.

Lavēdams līdz ar vieglajām, tikko manāmajām pūsmi- ņām, «Grāvējs» iebrauca krāterī. Atsaucis laivu atpakaļ uz kuģa, Grīfs ar tālskati sīki aplūkoja krastu. Neredzēja ne mazākās dzīvjbas. Visa apkārtne snauda tropu saules svelmainajā tveicē. Ne zīmes no kādas sagaidīšanas. Tālāk ziemeļkrasta liedagā, kur kokospalmu bārkstainais ietvars ieskāva ciematu, viņš saskatīja melnos laivu priekšgalus laivu būdiņās. Liedagā uz līdzena ķīļa gulēja svešais šo­neris. Nekas nekustējās ne uz tā klāja, ne arī kuģa ap­kaimē. Pietuvojies krastam līdz piecdesmit jardiem, Grifs lika izmest enkuru — te dziļums bija četrdesmit pēdu. Tālāk uz vidu viņš pirms daudziem gadiem bija mērījis" dziļumu līdz trīssimt asīm, bet dibenu tā arī nesasniedza, kā jau to varēja sagaidīt no tik varenas krātera rīkles, kāda bija Fuatin6. Kad ķēde dārdēdama un šļakstinā­dama slīdēja caur enkura klīzi, Grīfs pamanīja, ka pulciņš iezemiešu sieviešu, slaidas un lunkanas, kādas mēdz būt vienīgi polinēzietes, plīvojošos ahu ģērbušās, ziedu vaina­giem galvā izskrien uz krastā guļošā šonera klāja. Tāpat

viņš ievēroja ari to, ko šīs sievietes nemaz nepamanīja,— ka salīcis cilvēks no kambīzes aizzogas uz priekšgalu, no­lec smiltīs un ienirst zaļajā krūmāju joslā.

Kamēr satina un piesēja buras, izstiepa audekla no­jumi, saritināja tauvas un takelāžu, kā ostās pieņemts, Deivids Grifs soļoja pa klāju un velti raudzījās pēc kā­das dzīvas dvēseles vēl kaut kur citur, ne vien uz svešā šonera klāja. Vienreiz viņš nepārprotami skaidri padzirda tālu šautenes šāvienu Lielās klints virzienā. Citi šāvieni nesekoja, un viņš nodomāja, ka tur kāds mednieks šāvis meža kazu.

Vēl pēc stundas kapteinis Glass, gulēdams zem vesela segu kalna, bija beidzis drebināties un nu atradās pašā sviedrēšanās peklē.

— Pēc pusstundas es būšu uz kātiem, — viņš vārgā balsī teica.

— Jauki, — Grīfs atbildēja. — Sala kā izmirusi, un es došos krastā satikt Mataaru un izpētīt apstākļus.

— Tā ir rūdīta banda. Turiet acis vaļā! — kapteinis viņu brīdināja. — Ja jūs pēc stundas nebūsiet atpakaļ, sūtiet man kādu ziņu!

Grīfs satvēra laivas stūres rokturi, un četri Raiateas matroži noliecās pār airiem. Kad viņi sasniedza liedagu, Grīfs ziņkārīgi aplūkoja sievietes zem šonera buraudekla nojumes. Viņš izmēģinādams pamāja ar roku, un sievie­tes, mazliet pairgojušās, atmāja pretī.

— Talofa! — viņš uzsauca.

Viņas saprata sveicienu, bet atbildēja: — Iorana! — Un Grīfs noprata, ka tās nāk no Sabiedrības salu grupas.

— Huahine, — kāds matrozis tūdaļ zināja nosaukt šo sieviešu dzimto salu. Grīfs pajautāja sievietēm, no kurie­nes šīs esot, un viņas smiedamās un krikšķinādamas at­trauca: — Huahine.

— Izskatās tīri kā vecā Dipija šoneris, — Grifs klusī­tiņām ieteicās tahitiešu valodā. — Neskatieties pārāk uz­krītoši! Kā jums liekas, ko? Vai tā nav «Valeta»?

Kad matroži izrāpās malā, viņi,^ pavilkdami laivu maz­liet augstāk liedagā, pazagšus un'it kā nevērīgi aplūkoja kuģi.

— Tā ir «Valeta», — teica Taute. — Pirms septiņiem gadiem tai nolūza stenga. Papeetē viņi tai steigšus uzrī­koja jaunu. Tā bija par desmit pēdām īsāka. Re, kur tā ir!

— Aizejiet turp, puiši, un aprunājieties ar sievietēm! No Raiateas jau Huahines salu gandrīz var saredzēt, un jūs droši vien kādu no viņām pazīsiet. Mēģiniet izzināt visu, ko vien var! Bet, ja parādās kāds no baltajiem, tikai nesāciet kautiņu!

Kad Grīfs kāpa augšup pa krastmalu, viņa priekšā ča­bēdama aizrāpoja uz visām pusēm vesela armija vientuļ­nieku jūras vēžu, bet zem palmām nerakņājās neviens urkšķošs sivēns. Kokosrieksti vāļājās, kur krituši, un pie kopras šķūņiem nemanīja ne zīmes, ka tur ko žāvētu. Darba un cītības pēdas bija izgaisušas. Vienu stiebru būdu pēc otras Grifs atrada pamestu. Tikai reiz viņš uz­dūrās sirmgalvim, aklam, bezzobainam, neiedomājami krunkainam, kas sēdēja paēnā un uzrunāts pārbīlī kaut ko nomurkšķēja. Tīri it kā šo ciematu būtu izpostījusi sērga, Grifs domāja, pēdīgi tuvodamies Lielajai mājai. Te visur rēgojās posts un nekārtība. Neredzēja neviena puķēm vai­nagota jaunieša vai meitenes, avokado koku ēnā nekū- leņoja neviens brūns bērnelis. Durvīs saknupusi sēdēja Mataara, vecā karaliene, un klanījās uz priekšu un at­pakaļ. Grifu ieraudzījusi, viņa sāka raudāt jo rūgtāk — pa daļai pati par savu ciešanu stāstu, pa daļai aiz žēla­bām, ka nav neviena apkalpotāja, kas tam varētu izrādīt viņas viesmīlību.

— Un tā viņi aizveda Naumoo, — Mataara nobeidza stāstu. — Motuaro ir miris. Mani ļaudis ir aizbēguši un mirst badā, dzīvodami pie kazām. Un pie manis vairs nav pat neviena, kaš tev varētu pāršķelt kokosriekstu, ar ko atspirdzināties. Ai, Brāli, tavi baltie brāļi ir velnil

— Tie nav mani brāļi, Mataara, — Grīfs viņu mieri­nāja. — Tie ir laupītāji un cūkas, un es iztīrīšu salu no viņiem …

Viņš aprāva runu un apcirtās apkārt, roka ar zibenīgu kustību aizslīdēja līdz jostai un atpakaļ, un liels kolts jau mērķēja pret cilvēku, kas, zemu noliecies, izdrāzās no koku starpas un metās viņam klāt. Viņš nenospieda gaili, un cilvēks arī neapstājās, līdz visā garumā bija izstiepies pie Grifa kājām, un nu svešinieka mute izvirda veselu straumi dīvainu un nesaprotamu vārdu. Grīfs šinī radī­jumā pazina to pašu, kas bija aizšmaucis no «Valetas» un pazudis krūmājā; bet viņa murkšķēšanu Grīfs varēja sa­prast tikai pēc tam, kad bija piecēlis viņu kājās un vē­roja viņa mutes kroplīgo šķobīšanos, jo šim cilvēkam bija zaķa lūpa.

— Glābiet mani, kungs, glābiet mani! — cilvēks vai­manāja angļu valodā, kaut gan neapšaubāmi bija dien- vidjūru iezemietis. — Es jūs pazīstu! Glābiet mani!

Pēc tam viņš pasprūdīja mežonīgu birumu nesaprotamu skaņu un nemitējās ātrāk, kamēr Grīfs viņu satvēra aiz pleciem un sapurināja tā, ka vīram aizsitās elpa.

— Es tevi pazīstu, — Grīfs teica. — Pirms diviem ga­diem tu biji pavārs franču viesnīcā Papeetē. Visi tevi saukāja par Zaķa Lūpu.

Cilvēks dedzīgi meta ar galvu.

— Tagad esmu pavārs uz «Valetas», — viņš spurkšķēja un sprauslāja, mutei nejēdzīgi šķoboties cīniņā ar fizisko defektu. — Es jūs pazīstu. Es jūs redzēju tur viesnīcā. Es jūs redzēju Lavīnas restorānā. Es jūs redzēju uz «Kitivei- kas». Es jūs redzēju pie «Maripozas» iekraušanas steķiem. Jūs esat kapteinis Grīfs, un jūs mani izglābsiet. Šie cil­vēki ir velni. Viņi nogalināja kapteini Dipiju. Man viņi lika noindēt pusi kuģa ļaužu. Divus viņi nošāva uz zāli- ņiem. Pārējos viņi apšāva ūdenī. Es tos visus pazinu. Viņi nozaga meitenes Huahines salā. Viņi paņēma ka- tordzniekus no Numeas salas un tā pavairoja savus spē­kus. Viņi aplaupīja tirgotājus Jaunhebridu salās. Vani- kori salā viņi nogalināja tirgotāju un nozaga tur divas sievietes. Viņi…

Bet Grīfs vairs neklausījās. Caur kokiem no ostas puses skanēja šauteņu rībieni, un viņš skriešus metās uz pie­krasti. Pirāti no Tahiti un katordznieki no Jaunkaledoni- jas. Un šitā rīkļurāvēju banda patlaban brūk virsū viņa šonerim. Zaķa Lūpa sekoja, visu laiku spurkšķēdams un sprauslādams savu stāstu par balto velnu briesmu dar­biem.

Šauteņu spraksti apklusa tikpat pēkšņi, kā sākušies, tomēr Grīfs, baigu nojautu tirdīts, turpināja skriet, līdz kādā takas pagriezienā uzdrāzās virsū Mauriri, kas stei­dzās viņam pretī no piekrastes puses.

— Lielo Brāli, — Cilvēks-Kaza elsa, — es nokavēju. Viņi ir sagrābuši tavu šoneri. Nāc! Jo tagad viņi meklēs tevi.

Viņš metās pa taku projām no piekrastes.

— Kur Brauns? — Grīfs vaicāja.

— Uz Lielās klints. Es tev vēlāk pastāstīšu. Nāc nu!

— Bet mani cilvēki no laivas?

Mauriri bija vai izmisumā aiz bailēm no vajāšanas.

— Viņi ir pie sievietēm uz svešā šonera. Viņus neno­nāvēs. Es tev saku taisnību, Velniem vajadzīgi matroži, Bet tevi viņi nokaus. Paklau! — Uz ūdens kāds aizlūzušā tenora balstiņā dziedāja franču mednieku dziesmiņu. — Viņi brauc krastā. Viņi sagrāba tavu šoneri — to es pats redzēju. Nāc!

Kaut gan Deivids Grifs daudz nebēdāja par savu dzī­vību un ādu, tomēr arī lieka pārgalvība nebija viņa dabā. Viņš zināja, kad jācīnās un kad jābēg, un nemaz ne­šaubījās, ka patlaban pienācis laiks bēgšanai. Augšup pa taku, garām sirmgalvim, kas sēdēja paēnā, garām Ma- laarai, kura sakumpusi tupēja Lielās mājas durvīs, viņš sekoja Mauriri cieši uz papēžiem. Viņam pašam pie pa­pēžiem gluži kā šunelis klunkurēja Zaķa Lūpa. No aizmu­gures jau skanēja vajātāju klaigas, bet celiņš, pa kuru veda Mauriri, lika sirdij pulsēt kaklā. Platā taka sašau- rinājās, pasviedās pa labi un strauji slējās kalnup. Pē­dējā stiebru būdiņa bija palikusi aiz muguras, un taka. vīdamās caur augstiem kasiju biezokņiem un milzīgu zel­tainu lapseņu pūļiem, kļuva arvien stāvāka, līdz izvērtās par īstu kazu stidziņu. Mauriri pacēla roku pret kailu vulkāniskas klints izcilni un rādīja, ka stidziņa ved tieši tam pāri.

— Aiz tās mēs būsim drošībā, Lielo Brāli, — viņš teica. — Baltie velni nekad neuzdrošinās doties tai pāri, jo tur ir klinšu bluķi, ko mēs gāžam tiem uz galvas, bet citas takas nav. Viņi arvien paliek stāvot šeit un šauj, kad mēs skrienam pār klinti. Nāc!

Pēc stundas ceturkšņa viņi apstājās, kur sākās taka pār kailās klints virspusi.

— Pagaidi te un, kad nāksi, skrien mudīgi! — Mauriri brīdināja.

Viņš izlēca saules kvēlē, un no apakšas vairākas šau­tenes sāka steidzīgi būkšķināt. Lodes plakšķēja apkārt skrējējam, izsizdamas no akmens drumstalu mākulīšus, tomēr viņš sveikā pārkļuva pāri. Grīfs sekoja, un kāda lode ietriecās klintī tik tuvu, ka tās izsistās šķembelītes sadūrās viņam vaigā. Arī Zaķa Lūpa izgāja neskarts, kaut gan rāpās pa pāreju krietni lēnāk.

Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja vēl augstāk kalnos, gulšņavādami kādā lavas klinšu gravā, kur pa nogāžu terasēm auga taro un papaija. Šeit tad Grīfs kaldināja turpmākos plānus un pilnīgi iepazinās ar notikušo.

— Nelaimīga sagadīšanās, — Mauriri teica. — No vi­sām naktīm tieši šo nakti baltie velni bija izvēlējušies, lai dotos zvejot. Bija pavisam tumšs, kad mēs izbraucām no ieejas. Viņi braukāja pa līci gan lielajās laivās, gan kanulaiviņās. Šautenes viņi allaž nēsā līdzi. Vienu Raia­teas matrozi tie nošāva. Brauns turējās ļoti dūšīgi. Mēs mēģinājām pakļūt tiem garām un nokļūt līča viņā galā, bet viņi aizšķērsoja ceļu un iedzina mūs starp Lielo klinti un ciematu. Mēs gan izglābām šautenes un visas patro­nas, bet laiva palika viņiem. Tā viņi uzzināja, ka tu esi ieradies. Brauns tagad atrodas šaipus Lielās klints līdz ar šautenēm un patronām.

— Bet kāpēc viņš negāja pāri uz Lielās klints virsotni un nedeva man brīdinājuma zīmi, kad es braucu iekšā no jūras? — Grīfs nopeldams pavaicāja.

— Viņi nezināja ceļu. Vienīgi es un kazas zinām šo ceļu. Un man pašam tas neienāca prātā, jo es līdu caur brikšņiem, lai nokļūtu līdz ūdenim un aizpeldētu pie te­vis. Bet brikšņos slēpās velni, kas šāva uz Braunu un Raiateas matrožiem; mani viņi vajāja līdz pat rītausmai un vēl visu rītu dzenāja tur pa to ieplaku. Tad tu iebrauci ar savu šoneri — un viņi nogaidīja, kamēr tu izkāpsi krastā; es gan aizspruku caur brikšņiem, bet tu jau biji iznācis malā.

— Vai tu šāvi to vienu šāvienu?

— Jā, lai tevi brīdinātu. Bet viņi bija gudri un nešau- dīja pretī, un tā bija mana pēdējā patrona.

— Nu, un kas tev stāstāms, Zaķa Lūpa? — Grīfs uz­runāja «Valetas» pavāru.

Viņa stāsts bija garš un neciešami sīkumains. Jau pirms gada viņš ar «Valetu» bija aizbraucis no Tahiti un brau­kājis pa Paumotu salām. Vecais Dipijs bija reizē «Vale­tas» īpašnieks un kapteinis. Pēdējā reisā viņš Tahiti salā piemunsturējis divus svešiniekus par stūrmani un kravas pārzini. Bez tam viņš vedis vēl kādu svešinieku, lai nome­tinātu to par savu tirdzniecības aģentu Fanriki salā. Stūr­maņa vārds bija Rauls van Asvelds, kravas pārziņa — Karls Lepsiuss.

— Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunāja­mies tumsā uz klāja, kad viņi domāja, ka neviens neklau­sās, — Zaķa Lūpa paskaidroja.

«Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savākdama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas punktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta pēr|u, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī pēc izbraukšanas no Fanriki kajītē notikusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Ta- hitiešu matroži visi samukuši bakā. Divas dienas viņi palikuši tur apakšā rufē bez ēšanas, bet «Valeta» gulējusi dreifā. Tad Rauls van Asvelds pielicis indi Zaķa Lūpas gatavotajam ēdienam un pavēlējis to aiznest uz rufi. Puse matrožu nomiruši.

— Viņš visu laiku mērķēja uz mani ar šauteni, kungs. Ko gan es varēju darīt? — Zaķa Lūpa svepstēja. — Divi no atlikušajiem uzrāpās vantīs, bet tos nošāva. Mēs bijām tikai desmit jūdžu no Fanriki. Pārējie metās pār bortu, lai peldētu turp. Tos nošāva, kamēr tie peldēja. Es vienī­gais paliku dzīvs un vēl abi velni, jo manis viņiem va­jadzēja, lai es vārītu ēst. To dienu viņi, izmantodami brīzi, atgriezās Fanriki salā un uzņēma Frensu Amundsonu, jo tas arī bija no viņējieiņ.

Tālāk sekoja Zaķa Lūpas murgiem līdzīgie piedzīvojumi, kamēr šoneris klaiņojis tālos braucienos uz rietumiem. Viņš bijis vienīgais dzīvais liecinieks un labi zinājis, ka tāpat būtu nogalināts, ja vien nebijis pavārs. Numeā vi­ņiem pievienojušies pieci katordznieki. Zaķa Lūpu nelaiduši krastā nevienā salā, un Grīfs esot pirmais no malas, ar kuru viņš dabūjot runāt.

— Un tagad viņi mani nokaus, — Zaķa Lūpa spurk- šķināja. — Jo nu viņi zina, ka esmu jums pastāstījis. Es tomēr neesmu galīgs zaķapastala, es palikšu pie jums, kungs, un miršu kopā ar jums.

Cilvēks-Kaza papurināja galvu un piecēlās kājās.

— Guli te un atpūties! — viņš teica Grifam. — Šo­nakt būs tālu jāpeld. Bet šo pavāru es tagad aizvedīšu vēl augstāk kalnos, kur mani brāļi dzīvo kopā ar kazām.

— Labi gan, Lielo Brāli, ka tu proti peldēt, ka vīram pieklājas, — Mauriri pačukstēja.

No lavas klinšu gravas viņi bija nokāpuši līča galā un ieslīdējuši ūdenī. Viņi peldēja klusiņām, nešļakstināda- mies, Mauriri virzījās pa priekšu. Krātera melnās sie­nas slējās pār viņiem tik augstu, ka likās — viņi peld milzīga trauka dibenā. Pašā augšā vīdēja debess, nokai­sīta blāvi vizošiem zvaigžņu putek|iern. Priekšā viņi sa­skatīja uguntiņu, kas iezīmēja «Grāvēja» atrašanās vietu, un no kuģa klāja, attāluma klusināta, skanēja garīga dziesma-, ko spēlēja Pilzaham paredzētais fonogrāfs.

Abi peldētāji nogriezās pa kreisi, projām no nolaupītā šonera. Kad korālis beidzās, no klāja atviļņoja skaļi smiekli un dziedāšana, tad atkal ieskanējās fonogrāfs. Grīfs, pie sevis vīpsnādams par dziesmas piemērotajiem vārdiem — «Vadi, skaidrā gaisma», veicīgi peldēja tālāk pār tumšajiem ūdeņiem.

— Mums jāaizpeld līdz ieejai un jāizkāpj pie Lielās klints, — Mauriri čukstēja. — Velni ieņēmuši ieplaku. Paklau!

Kāds pusducis šāvienu ar nevienādām atstarpēm lieci­nāja, ka Brauns vēl arvien turas uz klints, bet pirāti ierī­kojušies šaurajā zemes sērē.

Vēl pēc stundas viņi jau peldēja zem Lielās klints aug­stu izslietajām kraujām. Mauriri, taustīdams ceļu, pir­mais izrāpās krastā pie kādas aizas, un, apmēram simt pēdu rāpušies pa to augšup, viņi nonāca uz šauras klints pārkares.

— Paliec še! — teica Mauriri. — Es iešu pie Brauna. No rīta atgriezīšos.

— Iešu tev līdzi, Brāli, — Grifs atsaucās.

Mauriri tumsā pasmējās.

— Pat tu, Lielo Brāli, to nespēj. Es esmu Cilvēks-Kaza, un es vienīgais visā Fuatino spēju pāriet pār Lielo klinti nakts laikā. Bez tam šī arī būs pirmā reize, kad es pats to darīšu. Pastiep roku! Vai sataustīji? Tur ir noglabāts Pilzaha dinamīts. Nogulsties cieši pie klintssienas, tad tu pa miegam nenovelsies. Es tagad eju.

Augstu pār šalcošo bangotni uz šauras klinšu dzegas līdzās dinamīta krājumiem Deivids Gnfs pārdomāja savu kaujas plānu, tad nolika galvu uz elkoņa un aizmiga.

No rīta, kad Mauriri veda viņu pāri Lielās klints ga­lotnei, Deivids Grifs saprata, kāpēc viņš nebūtu spējis to pāriet naktī. Kaut arī viņa jūrnieka nervi bija norūdīti lielos augstumos un bīstamā kāpaļāšanā, viņš brīnījās, kā spēj veikt šo pārgājienu pat gaišā dienas laikā. Te bija vietas, kurās viņam, paklausot Mauriri sīkajiem no­rādījumiem, vajadzēja saliekties uz priekšu un ar visu ķermeni krist pāri simt pēdu dziļai aizai, kamēr izstiep­tās rokas satver kādu atbalsta punktu pie pretējās krau­jas, un tad varēja pārvilkt pāri arī kājas. Reiz pāri tūk­stoš pēdu dziļam bezdibenim bija jāizdara lēciens desmit pēdu uz priekšu un kādu asi uz leju līdz šaurai klints karnīzei. Par spīti aukstajam prātam, reiz viņam tomēr sāka reibt galva, stāvot uz tik tikko divpadsmit collu plata klints izcilnīša, kur, šķita, nebija vairs ne kruve- sīša, pie kā rokām pieturēties. Mauriri, redzēdams viņu grīļojamies, atlieca pats savu ķermeni tālu pāri aizai un apgāja viņam apkārt, pie tam spēcīgi uzsizdams pa mu­guru, lai uzmundrinātu viņa apdullušās smadzenes. To­brīd Grīfs pilnībā un uz visiem laikiem atskārta, kāpēc Mauriri nosaukts par Cilvēku-Kazu.

Aizsardzības postenim uz Lielās klints bija savas priekš­rocības un savi trūkumi. Nodrošināti pret jebkuru uzbru­kumu, divi cilvēki varēja to noturēt pret desmit tūksto­šiem. Pie tam vēl klints sargāja izeju atklātā jūrā. Abi šoneri, Rauls van Asvelds un viņa rīkļurāvēju kompānija bija iesprostoti. Grīfs ar savu dinamītu, pārvietojis to augstāk uz klints, bija stāvokļa kungs. To viņš arī pierā­dīja kādu rītu, kad šoneri lūkoja izkļūt jūrā. Pa priekšu brauca «Valeta», to tauvā vilka laiva, kuru airēja sa­gūstītie Fuatino vīrieši. Grīfs un Cilvēks-Kaza raudzījās tieši lejup no kādas drošas klinšu slēptuves trīssimt pēdu augstumā. Šautenes gulēja tiem līdzās, tāpat arī gruzdoša pagale un liels sainis dinamīta stienīšu ar pievienotiem degļiem un detonatora auklām. Kad laiva nokļuva zem viņiem, Mauriri papurināja galvu.

— Tie ir mūsu brāļi. Mēs nevaram šaut.

«Valetas» priekšgalā atradās vairāki no Grifa paša Raiateas matrožiem. Pakaļgalā vēl kāds cits stāvēja pie stūresrata. Pirāti bija vai nu kajītē, vai arī uz otrā kuģa, tikai viens vienīgs ar šauteni rokā stāvēja kuģa vidusdaļā. Par vairogu tas turēja Naumoo, karalienes meitu, cieši piespiedis sev klāt.

— Tas ir galvenais velns, — Mauriri čukstēja, — vi­ņam acis ir tikpat zilas kā tev. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Skaties! Viņš tur ciet Naumoo, lai mēs nevarētu uz viņu šaut!

Viegla pūsmiņa un neliels paisuma vilnis dzina ūdeni šaurumā, tā ka šoneris virzījās uz priekšu ļoti lēnām.

— Vai jūs protat angliski? — Grīfs sauca lejup.

Vīrietis sarāvās, pacēla šauteni gandrīz stateniski un paraudzījās augšup. Viņa kustības bija straujas un lun­kanas kā kaķim, bet zeltaini iedegusī seja pauda zvērisku cīņas kāri. Tā bija slepkavas seja.

— Jā, — viņš atsaucās. — Ko jūs gribat?

_— Griezieties atpakaļ, vai arī es jūsu šoneri uzspridzi­nāšu, — Grīfs brīdināja. Viņš uzpūta gruzdošo pagali un pačukstēja: — Pasaki Naumoo, lai izraujas viņam no rokām un skrien uz pakaļgalu.

No «Grāvēja», kas brauca cieši aiz «Valetas», sāka rībināt šautenes, un lodes plakšķēdamas sitās pret klinti. Van Asvelds nicinoši nosmējās, un Mauriri iezemiešu va­lodā kaut ko sauca lejup sievietei. Kad tie bija nonākuši tieši apakšā, Grīfs redzēja sievieti izraujamies no vīrieša rokām. Acumirklī Grīfs piegrūda gruzdošo pagali pie sēr­kociņa galviņas, kas atradās īsā dcglīša šķēlumā, izlēca redzamā vietā pie klints malas un nosvieda dinamītu. Van Asvelds bija paguvis satvert meiteni un tagad cīnījās ar to. Cilvēks-Kaza turēja šauteni pavērstu pret viņu un gaidīja izdevīgu brīdi. Dinamīts nokrita uz klāja ciešā sainī, palēcās un aizripoja uz bakborta špigati. Van As­velds, to ieraudzījis, brīdi sastinga, tad viņi abi ar mei­teni skrēja, cik jaudas, uz pakaļgalu. Cilvēks-Kaza šāva, bet sašķaidīja vienīgi kambīzes stūri. Ložu krusa no «Grāvēja» pastiprinājās, abi vīrieši uz klints zemu pietu- pās, lai aizslēptos, un nogaidīja. Mauriri gribēja palūko­ties, kas notiek apakšā, bet Grīfs to atturēja.

— Deglis ir bijis par garu, — viņš teica. — Nākam­reiz zināšu labāk.

Tas notika pusminūti pirms eksplozijas. Kas notika pēc tās, to viņi kādu laiciņu nespēja pateikt, jo šāvēji no «Grāvēja», noteikuši īsto attālumu, gāza uguni bez mi­tas. Reiz Grifs riskēja palūrēt kaut ar vienu aci, un tūdaļ tam gar abiem vaigiem aizspindza lodes. «Valetai» bija norauta daļa bakborta klāja līdz ar reliņu, un tā sašķie- busies, grimdama arvien dziļāk, slīdēja atpakaļ uz ostu. Uz «Grāvēja» klāja rāpās augšā tie vīrieši un Huahines salas sievietes, kas bija slēpušies «Valetas» kajītē un ta­gad šauteņu uguns aizsegā aizpeldējuši uz otru kuģi. Fuatino vīrieši vilcējlaivā bija nosvieduši tauvu, sparīgi arzairējuši pa šaurumu un tagad visā sparā traucās uz dienvidu piekrasti.

Četru šauteņu zalve no zemes sēres liecināja, ka Brauns ar saviem vīriem, izlauzušies caur džungļiem līdz pie­krastei, ķeras pie darba. Lodes vairs nespindza apkārt, un Grīfs ar Mauriri lika lietā arī savus ieročus. Tomēr neko nopietnu nodarīt viņi nespēja, jo «Grāvēja» vīri šāva no klāja virsbūvju aizsega, kamēr vējš un paisums nesa šoneri arvien tālāk projām. No «Valetas» vairs nemanīja ne pēdu, tā bija nogrimusi krātera dziļajos ūdeņos.

Rauls van Asvelds izdarīja divus manevrus, kas parā­dīja viņa atjautību un aukstasinību, tā ka pat Grīfs bija spiests pabrīnīties. Ar «Grāvēja» šauteņu uguni Rauls piespieda bēgošos Fuatino ļaudis atgriezties un padoties gūstā. Un tai pašā laikā, steigšus sasēdinājis pusi no sa­viem rīkļurāvējiem «Grāvēja» laivā, viņš raidīja tos krastā un tad šķērsām pāri zemes sērei, tā neļaudams Braunam pāriet uz pašu salu. Visu rīta cēlienu ik pa brīdim at­jaunotā šaudīšana vēstīja Grifam, ka Brauns atspiests Lielās klints pretējā pusē. Stāvoklis palika nemainījies, ja neņem vērā to, ka «Valeta» bija pagalam.

Lielās klints aizsardzības posteņa trūkumi nopietni ap­draudēja dzīvību. Tur nebija ne barības, ne ūdens. Vairā­kas naktis Mauriri kāda Raiateas matroža pavadībā pel­dēja uz līča viņu galu pēc pārtikas krājumiem. Tad pie­nāca nakts, kad pār ūdeni liesmoja ugunis un skanēja šāvieni. Pēc tam Lielajai klintij pieguļošā ūdens mala tika pamatīgi bloķēta.

— Jocīgs stāvoklis, — piezīmēja Brauns, kas nu pilnībā dabūja izbaudīt visas tās dēkas, kādas iespējams piedzīvot dienvidjūrās un par kādām viņš līdz šim bija tikai sap­ņojis. — Mēs esam viņu saņēmuši ciet un nevaram laist vaļā, un Rauls savukārt ir saņēmis mūs ciet un nevar palaist vaļā. Viņš nevar tikt projām, un mums gribot negribot jānomirst badā, turot viņu ciet.

— Ja uznāktu lietus, klinšu bedres piepildītos ar ūdeni, — Mauriri teica. Tā bija viņu pirmā diennakts bez ūdens. — Lielo Brāli, šonakt mēs abi sadabūsim ūdeni. Tas ir darbs stipriem vīriem.

Tonakt, paņēmuši stingri aizbāztus kokosriekstu kala- bašus[1], katru kvartas lielumā, viņi ar Grifu nokāpa pie ūdens Lielās klints pussalas pusē. Viņi neaizpeldēja tālāk par simt pēdām. Aizmugurē varēja saklausīt kādu nejaušu aira iečīkstēšanos vai irkļa piesitienu pie laivas sāniem, un dažreiz viņi redzēja uzliesmojam sērkociņu, kad vīri sardzes laivās aizdedzināja cigaretes vai pīpes.

— Gaidi še, — Mauriri čukstēja, — un turi kalabašus!

Apgriezies ar galvu lejup, viņš ienira. Grīfs, gulēdams

ar seju pret ūdeni, vēroja, kā Mauriri atstātās fosfores- cētās stigas kvēle kļūst arvien blāvāka un pēdīgi izgaist. Pēc laba brīža viņš bez trokšņa pāršķēla ūdens līmeni Grifam līdzās. .

— Še! Dzer!

Kalabašs bija pilns, un Grīfs dzēra saldu, svaigu ūdeni, kas bija izšļācies no sāļā ūdens dzīlēm.

— Tas iztek no zemes, — Mauriri teica.

— Pašā dibenā?

— Nē. Dibens ir tikpat dziļi zem mums, cik kalni aug­stu virs mums. Tas iztek piecdesmit pēdu dziļumā. Nirsti lejup, līdz jutīsi tā vēsumu!

Vairākas reizes piepildījis plaušas ar gaisu un atkal iztukšojis, kā jau nirēji to dara, Grīfs apgriezās ar galvu uz leju un aizpeldēja cauri ūdenim. Sāļš tas skalojās gar viņa lūpām un remdeni silts gar ķermeni, pēdīgi dziļi lejā tas kļuva dzestrāks un garšoja sāji. Tad pēkšņi viņa ķermenis ienira aukstajā zemūdens straumē. Grīfs iz­vilka nelielo aizbāzni no kalabaša un, kamēr saldais ūdens burbuļodams plūda tajā iekšā, vēroja lielas zivs fosforescējošo mirdzumu — kā jūras spoks tā gausi aiz­šūpo jās garām.

Pēc tam, turēdams kalabašus, kuru svars arvien palieli­nājās, viņš visu laiku palika ūdens virspusē, kamēr Mau­riri tos citu pēc cita nonesa lejā un piepildīja.

— Tur ir haizivis, — Grifs ieteicās, kad viņi peldēja atpakaļ uz krastu.

— Pe! — skanēja atbilde. — Tās taču zivju haizivis. Mēs, Fuatino ļaudis, esam brāļi zivju haizivīm.

— Bet tīģerhaizivis? Es ari tās esmu šeit redzējis.

— Ja tās ieradīsies, Lielo Brāli, mums vairs nebūs ūdens, ko dzert, kamēr neuznāks lietus.

Nedēļu vēlāk Mauriri un kāds Raiateas salinieks atpel­dēja atpakaļ ar tukšiem kalabašiem. Ostā bija sanākušas tīģerhaizivis. Nākamajā dienā uz Lielās klints visi cieta slāpes.

— Mums jāizmanto visas iespējas, — teica Grīfs. — Šo­nakt es došos pēc ūdens kopā ar Mautau. Rītnakt tu, Brāli, peldēsi ar Tehaa.

Grifs dabūja tikai trīs kvartas ūdens, tad parādījās tīģerhaizivis un izdzina viņus malā. Uz klints viņi bija seši, un pinte dienā tropu tveicē nav pietiekams valgums cilvēka ķermenim. Nākamo nakti Mauriri un Tehaa at­griezās bez ūdens. Otrā dienā Brauns dabūja iepazīt vi­sas ārējās pazīmes, kas saistās ar slāpēm, — kad lūpas sasprēgā līdz asinīm, mutes dobums pārklājas graudainām gļotām un pietūkušajai mēlei mute kļūst par šauru.

Tumsā Grīfs - aizpeldēja kopā ar Mautau. Viens pēc otra viņi nira caur sālsūdeni lejup līdz aukstajai, saldajai straumei, dzerdami vai līdz plīšanai, kamēr pildījās trauki. Bija Mautau kārta nirt ar pēdējo kalabašu, un Grīfs, lū­kodamies lejup no augšas, ieraudzīja jūras spoku vizmo- šanu un noskatījās visu fosforisko blāzmu apviļņoto cīņas ainu. Atpakaļ viņš peldēja viens, tomēr nepiemirsdams paķert līdzi dārgo nastu — piepildītos kalabašus.

Barības viņiem bija maz. Uz klints nekas neauga, bet kraujās sienas bija pārāk stāvas, lai nokāptu līdz ūdens līmenim, kur radzes klāja gliemežu kolonijas, pērkonīgi rēcošās bangotnes apskalotas. Vietvietām, kur varēja no­rāpties pa aizām, viņi ar pūlēm salasīja nedaudz glie­mežu un jūras ežu. Reizēm izdevās noķert cilpā kādu fregatputnu vai citu jūras lidoni. Kādreiz, izmantojot kā ēsmu fregatputna gabalu, viņiem palaimējās noķert uz āķa haizivi. Pēc tam ar skaudīgi glabāto haizivs gaļu ēsmai viņi iemanījās šad tad izmakšķerēt vēl pa hai­zivij.

Tomēr ūdens trūkums bija un palika viņu lielākā mo­cība. Mauriri lūdzās lietu no Kazu dieva. Taute lūdza misionāru dievu, bet abi viņa tautieši bija atkrituši no tā un piesauca savu seno pagānisma dienu dievus. Grīfs tikai smīnēja un nodevās pārdomām. Bet Brauns lādējās, acis nikni zibinot, un nomelnējusī mēle tam spraucās ārā no mutes. Visvairāk viņš lādēja fonogrāfu, kas vē­sajās mijkrēšļa stundās no «Grāvēja» klāja mēdza dār­dināt korāļus. It īpaši korālis «Kur nav ne bēdu, nav ne prieka» varēja novest viņu līdz trakumam. Tas šķita se­višķi iecienīts uz šonera, jo tika spēlēts vairāk par citiem. Brauns, izbadojies, slāpju mocīts, pa pusei apstulbis aiz vārguma un ciešanām, tīri mierīgi varēja gulēt starp klinšu radzēm un vienaldzīgi klausīties ukuleļu un ģitāru trinkšķus vai Huahines salas sieviešu dziesmiņas un hula melodijas, bet, kad pār ūdeņiem plūda Trīsvienības kora balsis, viņš galīgi zaudēja galvu. Kādu vakaru aizlūzu- šais tenoriņš sāka dziedāt līdzi fonogrāfam:

Kur nav ne bēdu, nav ne prieka, Tur būšu drīz.

Kur nav ne atmodas, ne miega —

Kur nav ne saules, nav ne sniega — Tur būšu drīz, Tur būšu drīz.

Tad Brauns sāka plosīties. Aklā niknumā viņš raidīja pret šoneri šāvienu pēc šāviena. Atbildes vietā atsaucās vīriešu un sieviešu smieklu šalts un no zemes sēres ska­nēja atmaksas ložu spraksti; bet aizlūzušais tenoriņš ne­mitējās dziedāt, un Brauns turpināja šaut, kamēr korālis bija galā.

Tas notika tovakar, kad Grīfs un Mauriri atgriezās tikai ar vienu ūdens trauku. Grifa plecam trūka ādas lēvera sešu collu garumā — par piemiņu, ka tur ar savu smilš­papīram līdzīgo sānu pieskārusies haizivs, no kuras trie­ciena viņš bija izvairījies.

Kādu dienu agri no rīta, pirms saule bija sākusi kvel­dēt visā spēkā, pienāca ziņa, ka Rauls van Asvelds gribot uzsākt sarunas.

Brauns atnesa šo vēsti no ārējā posteņa, kas atradās starp klintīm kādus simt jardus tālāk. Grīfs tupēja pie maza ugunskuriņa, cepinādams uz oglēm haizivs gaļas šķēli. Iepriekšējā diennakts bija gadījusies veiksmīga. Vi­ņiem bija laimējies salasīt ēdamās aļģes un jūras ežus. Tehaa bija noķēris haizivi, bet Mauriri sagūstījis prāvu astoņkāji tās aizas pakājē, kur glabājās dinamīts. Bez tam pa tumsu viņi veselas divas reizes bija laimīgi aizpeldē­juši pēc ūdens, pirms tīģerhaizivis viņus uzošņāja.

— Saka, šis gribētu atnākt un parunāties ar jums, — Brauns teica. — Bet es jau zinu, ko tas bezgodis kāro. Viņam tiktos redzēt, vai jau drīz būsim nobadojušies līdz nāvei.

— Vediet viņu šurp! — Grīfs teica.

— Un tad mēs viņu nokausim! — Cilvēks-Kaza priecīgi izsaucās.

Grīfs papurināja galvu.

— Bet viņš tak ir daudzus cilvēkus nokāvis, Lielo Brāli, viņš ir nezvērs un īsts velns, — Cilvēks-Kaza turējās pretī.

— Viņu nedrīkst nokaut, Brāli! Pēc mūsu paražām doto vārdu nedrīkst lauzt.

— Tās ir muļķīgas paražas.

— Un tomēr tās ir mūsu paražas, — Grifs nopietni at­bildēja, apgrozīdams haizivs gaļas šķēli uz oglēm un pa­manīdams, cik kārīgi Tehaa osta un skatās. — Nedari tā, Tehaa, kad atnāks Lielais velns! Rādi tādu ģīmi, it kā tu nemaz nezinātu, kas ir bads! Rau, izcep tu šos jūras ežus, bet tu, Lielo Brāli, izcep astoņkāji! Mēs ielūgsim Lielo velnu padzīrot ar mums. Netaupiet neko! Izcepiet visu!

Un, vēl arvien cepinādams gaļu, Grīfs piecēlās, kad Rauls van Asvelds, kuram pakaļ tecēja liels īru terjers, iesoļoja apmetnē. Rauls rīkojās prātīgi, nepastiepdams roku sveicienam.

— Sveikiņi! — viņš uzsauca. — Esmu par jums dzir­dējis.

— Es vēlētos, kaut par jums es nekad nebūtu dzirdē­jis, — Grīfs atbildēja.

— Es tāpat, — skanēja atbilde. — Pašā sākumā, ka­mēr vēl nezināju, kas iebraucis, nodomāju, ka man jātiek galā ar parasto tirdzniecības kuģa kapteini. Tikai tāpēc vien jau jums izdevās mani tā iesprostot.

— Un man ar kauna pilnu aci jāatzīst, ka biju jūs novērtējis pārāk zemu. — Grīfs pasmīnēja. — Es jūs noturēju par zaglīgu bīčkomeru[2], nevis par īstu pirātu un slepkavu. Tālab vien ari pazaudēju savu šoneri. Tātad mūsu savstarpējie pagodinājumi, šķiet, šai ziņā būtu līdzīgi.

Zem iedeguma Rauls nikni pietvīka, tomēr savaldījās. Acis tam klaiņoja pār barības krājumiem un pilnajiem ūdens traukiem, kaut arī viņš prata slēpt neticīgo pārstei­gumu. Viņa augums bija garš, slaids un samērīgs, un Grīfs, viņu pētīdams, pēc sejas vērtēja viņa raksturu. Acis bija drošas un bargas, bet nedaudz par tuvu viena otrai — ne jau saspiestas, tomēr mazliet par tuvu pret­statā platajai pierei, spēcīgajam zodam un žoklim, kā ari izcilnētajiem vaigu kauliem. Spēks! Viņa seja to pauda pārbagātīgi, tomēr Grīfs nojauta tajā kaut ko tādu, kā šim cilvēkam trūka.

— Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīdamies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnī­jušies par karaļvaras iegūšanu.

Nu bija Grifa kārta palocīties.

— Bet pašreiz mēs plēšamies kā suņi, graudami kolo­niālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu no­teicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.

— Viss sairst pīšļos, — Rauls apsēzdamies pamācoši piezīmēja. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.

— Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.

Pretinieks skadri pētīdams palūkojās viņā, tad bija ar mieru.

— Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās. — Vai nevaru nomazgāties?

Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes kala- bašu. Rauls vēroja Cilvēka-Kazas acis, tomēr nesaskatīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.

— Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.

Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.

Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzināja.

— Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās. — Jums vajadzēs dzert tīru ūdeni. Padod kalabašu, Tehaa! Pa­garšojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņkājis un jūras eži ar aļģu salātiem. Diemžēl šobrīd nav neviena fregat- putna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.

Kaut gan Grifam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu ap­smādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.

— Vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas. — Viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk. — Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad ēstu ar gardu muti, bet šis te draņķis… — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drī­zumā nepadosieties.

Rauls netīksmē iesmējās.

— Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.

Grīfs pakratīja galvu.

— Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un vaļā nelaidīšu.

— Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā caurumā! — Rauls izsaucās.

— Dzīvs jūs to nepainetīsiet, ja nu vienīgi dzelžos sa­slēgts, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm esmu jau agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam patīrījuši no dienvidjūru salām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida ana­hronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums jātiek vaļā no jums. Es personiski ieteiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzīvību. Tas ir vienīgais ceļš, kā iz­bēgt no tā, kas jums gaidāms.

Sarunas — vismaz no Raula viedokļa — palika bez re­zultātiem, un viņš atgriezās savās pozīcijās pārliecībā, ka cilvēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī mainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehaa un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un iz­zuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkādami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis neapēstas.

— Pašlaik nu mēs esam badā, Brāli, — teica Grifs, — bet tas ir labāk nekā badoties vēl daudzas turpmākās dienas. Lielais velns, pie mums saēdies un padzēries laba ūdens, cik gribas, ilgi vairs nepaliks Fuatino. Iespējams, ka viņš jau rit pat mēģinās aizbraukt. Šonakt mēs abi gulēsim klints galotnē un Tehaa, kas labi šauj, gulēs pie mums, ja vien tam pietiks dūšas uzrāpties uz klints.

Tehaa, vienīgais fuatinietis starp raiateiešiem, būdams labs alpīnists, droši veica bīstamo ceļu, un rītausmu viņš sagaidīja ar klintsbluķiem aizbarikadētā dobumā kādus simt jardus pa labi no Grifa un Mauriri.

Pirmais brīdinājums bija šauteņu uguns uz zemes sē- res, kur Brauns ar abiem raiateiešiem signalizēja, ka at­stāj posteni un seko aplencējiem cauri džungļiem uz pie­krasti. No slēptuves Lielās klints virsotnē Grīfs kādu stundu vēl neko neredzēja, tad parādījās «Grāvējs», vir­zīdamies pa šaurumu. Tāpat kā pirmo reizi, sagūstītie Fuatino vīri brauca laivā pa priekšu un vilka šoneri. Ka­mēr tie apakšā lēnām airējās, Mauriri pēc Grifa norādīju­miem sauca tiem lejup, kā rīkoties. Grifam blakus atra­dās vairāki dinamīta stienīšu saišķi, cieši sasaistīti un ar sevišķi īsiem degļiem.

«Grāvēja» klājs bija ļaužu pilns. Priekšgalā ar šauteni rokā starp Raiateas matrožiem stāvēja bandīts, kuru Mau­riri nosauca par Raula brāli. Pakaļgalā vēl viens stāvēja blakus stūresvīram. Ar virvi pie viņa vidukļa bija piesieta Mataara, vecā karaliene. Stūresvīram otrā pusē stāvēja kapteinis Glass ar kaklā pakārtu roku. Vidusdaļā, tāpat kā iepriekš, atradās Rauls un tam līdzās Naumoo, šoreiz aiz vidukļa cieši piesieta pie pirāta.

— Labrīt, mister Deivid Grīf! — Rauls sauca augšup.

— Es taču jūs brīdināju, ka šo salu atstāsiet vienīgi dzelžos saslēgts, — Grīfs atņurdēja sērīgā nožēlā.

— Jūs tak nenokausiet visus savus ļaudis, kuri atro­das man te uz klāja, — skanēja atbilde.

Šoneris, kustēdamies lēnām, grūdienu pēc grūdiena, kā to vilka vīri, kas airēja laivu, bija nonācis gandrīz zem klints. Airētāji, nepārtraukdami kustību, sāka cilāt airus krietni gausāk, un vīrs, kas stāvēja kuģa priekšgalā, tiem tūdaļ piedraudēja ar šauteni.

— Svied, Lielo Brāli! — sauca Naumoo fuatiniešu iz­loksnē. — Esmu bēdu pilna un gribu mirt. Viņam ir sa­gatavots nazis, ar ko pārcirst manu virvi, bet es viņu tu­rēšu stingri. Nebaidies, Lielo Brāli! Svied — svied taisni un paliec sveiks!

Grīfs vilcinājās un tad nolaida gruzdošo pagali, ko jau bija uzpūtis kvēlē.

— Met! — Cilvēks-Kaza skubināja.

Grīfs vēl arvien kavējās.

— Ja viņi izbrauks jūrā, Lielo Brāli, Naumoo būs jā­mirst tik un tā. Un tur jau ir vēl tie citi. Kas ir viņas dzīve pret tik daudzām dzīvībām?

— Ja jūs nometīsiet dinamītu vai izšausiet kaut vienu šāvienu, mēs nonāvēsim visus, kas atrodas uz klāja, — Rauls sauca tiem augšup. — Jūs esat man rokā, Deivid Grīf! Jūs nevarat nokaut šos cilvēkus, bet es varu. Turi tu muti!

Pēdējais uzbrēciens bija domāts Naumoo, kura sauca kaut ko augšup dzimtajā valodā un kuru Rauls ar vienu roku sagrāba aiz rīkles, lai piespiestu klusēt. Viņa savu­kārt ar abām rokām apķērās tam apkārt un lūdzoši pa­raudzījās uz Grīfu.

— Metiet, mister Grīf, un lai velns viņus parauj! — kapteinis Glass ierūcās savā dobjajā balsī. — Tie ir asins­kāri slepkavas, un kajīte mudž no tiem.

Bandīts, kas bija sasiets kopā ar veco karalieni, pa- sviedās pret kapteini Glasu un draudot pacēla šauteni, tad Tehaa no sava posteņa tālāk uz klints nospieda gaili, notēmējis pret viņu. Šautene izkrita bandītam no rokām, seja savilkās kā milzīgā izbrīnā, kājas saļodzījās, un viņš sabruka uz klāja, noraudams karalieni sev līdzi.

— Bakborts! Cieši bakborts! — Grīfs uzsauca.

Kapteinis Glass un kanaks strauji sagrieza stūresratu,

un «Grāvēja» priekšgals pavērsās tieši pret klinti. Vidus­daļā Rauls vēl arvien cīkstējās ar Naumoo. Brālis no priekšgala steidzās tam palīgā, izsprukdams sveikā caur ašo šāvienu spietu, ar kādu to apbēra Tehaa un Cilvēks- Kaza. Kad Raula brālis piespieda šautenes stobra galu pie Naumoo sāniem, Grīfs piegrūda kvēlošo pagali pie sērko­ciņa galviņas degļa šķēlumā. Tai pašā brīdī, kad viņš ar abām rokām nogrūda lielo dinamīta saini, norībēja arī šāviens — un Naumoo nogāzās uz klāja reizē ar dinamīta saišķi. Šoreiz deglis bija pietiekami īss. Sprādziens no­tika brīdi, kad dinamīts pieskārās klājam, un «Grāvēja» klāja da|a, uz kuras atradās Rauls, viņa brālis un Nau­moo, pazuda uz visiem laikiem.

Šonera sāni bija iedragāti, un kuģis tūliņ sāka grimt. Priekšgalā visi Raiateas matroži metās pār bortu un ienira. Pirmo bandītu, kas lēkšus izdrāzās pa kuģa kāp­nēm no kajītes, kapteinis Glass saņēma ar kājas spērienu tieši sejā, tomēr bēg|u gūzma viņu notrieca gar zemi un aizdrāzās viņam pāri. Pēc bandītiem izskrēja Huahines salas sievietes, un, kad tās patlaban lēca pār bortu, «Grā­vējs» nogrima uz līdzena ķīļa tuvu pie klints pakājes. Zāliņi vēl rēgojās virs ūdens, kad kuģis jau bija sasnie­dzis dibenu.

Raudzīdamies no augšas, Grīfs varēja pārredzēt visu, kas notika zem ūdens līmeņa. Viņš redzēja, kā Mataara kādu asi zem ūdens atraisās no beigtā pirāta un uzpeld virspusē. Kad viņas galva iznira virs līmeņa, viņa dažus jardus tālāk pamanīja slīkstam kapteini Glasu, kas ne­varēja papeldēt. Karaliene, kaut gan sirma vecenīte, tomēr bija saliniece, viņa apgriezās, nonira līdz kapteinim un, turēdama to ciet, peldēja uz ūdens neapņemtajiem zāli- ņiem.

Piecas galvas, gan gaišmatainas, gan brūnas, jaucās juku jukām ar polinēziešu melnajām galvām, kas bija sētin nosējušas ūdens virspusi. Grīfs ar ieroci rokās vē­roja, kad varēs nekļūdīgi notēmēt. Cilvēkam-Kazai pēc kā­das minūtes laimējās trāpīt, un viņi redzēja, kā viena pirāta ķermenis gausi nogrimst dzelmē. Bet Raiateas mat­rožiem, staltiem, spēcīgiem vīriem, kas peldēja kā zivis, nu bija parādīta iespēja atriebties. Strauji peldēdami šurp un turp, viņi pa vienai izķēra kā gaišās, tā brūnās gal­vas. Tie no augšas tikai noskatījās, kā četrus atlikušos laupītājus aplenc, sagrābj, parauj dziļi zem ūdens un no­slīcina kā suņus.

Desmit minūtēs viss bija galā. Huahines salas sievietes smiedamās un irgodamās turējās pie laivas, kas bija vil­kusi kuģi. Raiateas matroži, gaidīdami pavēles, pulcējās ap zāliņu, pie kura bija pieķērušies kapteinis Glass un Mataara.

— Nabaga vecais «Grāvējs», — kapteinis Glass žēlojās.

— Nekā tamlīdzīga, — Grīfs attrauca. — Pēc nedējas mēs jau būsim to izcēluši, ielikuši jaunas brangas vidus­daļā un atrādīsimies ceļā. — Un karalienei: — Kā jūties, Māsa?

— Naumoo ir pagalam, Brāli, un Motuaro tāpat, bet Fuatino atkal ir mūsu. Diena sākas no jauna. Jāsūta ziņa visiem maniem ļaudīm, kas mitinās augstienēs kopā ar kazām. Un šonakt nu atkal reiz — un tā kā vēl nekad — mēs dzīrosim un līksmosim Lielajā mājā.

— Kuģim jau sengadus vajadzēja jaunu brangu vidus­daļā, — noteica kapteinis Glass. — Tomēr hronometri šinī braucienā vairs nebūs lietojami.