Veltas pūles mīlā

VELTAS PŪLES MĪLĀ

Komēdija piecos cēlienos

LOVE'S LABOUR'S LOST

PERSONAS

Ferdinands, Navarras karalis

Birons ļ

Longvils % augstmaņi karaļa pavadonībā

Dimēns

y augstmaņi franču princeses pavadonībā

Dons Adriāno de Armādo, spāniešu savādnieks

Nātaniēla kungs, mācītājs

Ololerns, skolmeistars

Dulnis, konstebls

Kostards, klauns

Pauritis, ganu puisis

Kode, Armādo pāžs

Mežsargs

Franču princese

Rozalina j

Marija ļ» princeses galma dāmas

Kalarina I

Zakneta, zemnieku meiča.

Augstmaņi, pavadoņi un citi.

Notiek Navarrā.

i

PIRMAIS CELIENS

PIRMĀ AINA

Navarras karaļa parks.

Uznāk karalis Ferdinands, Birons, Longvils un Dlmēns.

Karalis.

Lai slava, kuru visi dzīvē kāro,

Ir mūsu dzelzu zārkos ierakstīta

Un mūs vēl grezno nāves neglītums,

Ja, spītēdami laikam rijīgam,

Ar acumirkļa pūlēm spējam pirkt

Sev godu, laika izkapti kas lauž,

Par mantiniekiem mūžībai mūs dara.

Tad tāpēc, varoņi, — jo tie jūs esat, —

Ja cīnāties pret pašu kaislībām

Un neskaitāmām iekārēm, kas pasaulē, —

Mans pēdējs edikts paliek stingrā spēkā —

Navarrai jātiek brīnumam šai zemē:

Par mazu akadēmiju lai vēršas galms,

Kas klusi mākslas vērot nododas.

Jūs visi trīs, Longvil, Dimēn un Biron,

Trīs gadus nodzīvot pie manis zvērējāt

Kā skolas biedri, pildot likumu,

Kas lasāms uzrakstīts uz plāksnes šeit.

Jūs zvērējāt, nu vārdus parakstiet,

Lai paša roka ķertu godu tam,

Vismazo sīkumu kas pārkāptu.

Ja gribat pildīt to, ko zvērējuši,

Tad parakstiet un turiet solījumu.

Longvils.

Es gatavs. Gadus trīs ilgs gavēnis;

Būs miesai bads, bet dvēsle toties baudīs.

Jo resnāks vēders, liesāks paliek pauris,

Jo tuklākas ir ribas, vājāks prāts.

Dimēns.

Mans godāts kungs, Dimēns ir apvaldījies,

Un šīspasaules rupjās izpriecas

Viņš atstāj šīspasaules rupjiem vergiem.

Es mirstu mīļai mantai, greznumam,

Un dzīvoju tik gudrībai un tikumam.

Birons.

Mans kungs, es tikai pievienoties varu

Tam, kas te teikts; es esmu zvērējis

Se nodzīvot un studēt gadus trīs,

Bet vēl pēc tam ir stingri noteikumi:

Nevienu sievieti es skatīt nedrīkstu,

Lai gan, kā ceru, rakstīts nebūs tas;

Tad neēst vienu dienu nedēļā,

Lai arī tas, man šķiet, nav uzrakstīts.

Vēl naktī gulēt tikai stundas trīs,

Bet dienā acis neaizdarīt,

Lai gan es radis gulēt visu nakti

Un pusi dienas vēl par nakti vērst —

Par to, man šķiet, nav minēts līgumā.

Ak, grūti turams likums: badojies,

Tik mācies, neguli, uz meičām neskaties!

Karalis.

Ar zvērestu to turēt solījāties.

Birons.

Nē, piedodiet, es apsolījies stāties

Jums biedros, lai še galmā paliktos

Un studētu trīs gadus nākamos.

Longvils.

Ja vienu zvērējāt, to citu ar.

Birons.

Uz xjā» un «nē» — tā to pa jokam dar'.

Bet sakiet, lūdzu, — ko mēs studēsim?

Karalis.

Bez šaubām, to, ko nezinām līdz šim.

Birons.

Tad to, ko aptvert nespēj katra galva?

Karalis.

Jā, studijām tā dievišķīgā balva.

Birons.

Tad apsolos es stingri mācīties

To visu, kam man aizliegts pieskarties:

Tā uzzināt, kur labi paēst varu,

Tāpēc ka tam tik stingrs aizliegums;

Vai atkal saost jauku meiču baru,

Ko galmā sastapt neiespējams mums.

Tā studēšu, ka nelauzt zvērestu,

Ja viņu tomēr reizēm pārkāpju.

Ja tādas studijas, tad tūliņ stājos klāt,

Ko nezinu, lai varu uzzināt,

Ko zvērējis, to paturu labprāt.

Karalis.

Tie ir tie traucēkļi, kas studēt liedz

Un prātiem tukšas izpriecas tik sniedz.

Birons.

Ikkatra izprieca ir tukša, vairāk tā,

Kas, pūlēm gūta, rūpes sagādā.

Tā, ja ar pūlēm paņem grāmatu,

Kur patiesības gaisma slēpta esot,

Tā acīs blenž ar gaismu dzeļošu

Un aklus padara, mums gaismu nesot.

Un tā, pirms tumsā gaismu atrast varat,

Jūs paši savas acis tumšas darāt.

Tad labāk studējiet, kas acīm tīk,

Un lūkojieties citās acīs skaistās,

Kam stulbināt un gaismot neapnīk,

Kas tumšodamas allaž pašas laistās.

Jo zinātne kā saule debesīs,

Kas nepielaujas pētītājam skatam,

Dažs nabags pētnieks to vien ieguvis,

No citām grāmatām ko mēs jau pratām.

Tie zemes krusttēvi, kas nosaukt prot

Ikkatru zvaigzni īpašvārdā savā,

Ne vairāk iespējuši izmantot

Kā tie, kas staigā vien, kam prasmes nava.

Par daudz kas zin, tie visumazāk zin,

Tik krustāmvārdā katru lietu min.

Karalis.

Cik gudri gudrību viņš mums te paļā!

Dimēns.

Mums stāties liek, kad pašam staigāt vaJa.

Longvils.

Skauž sēklu laukā, nezāle lai zaļa.

Birons.

Klāt pavasar's, skan putnu čala skaja.

Dimēns.

Kur viss tas der?

Birons.

Kur īstais laiks un vieta?

Dimēns.

Nav jēgas tam.

Birons.

Bet atskaņa ir cieta.

Karalis.

Kā nikna salna, Biron, esi tu,

Lai pirmos asnus dīglī nomāktu.

Birons.

Lai tā — vai vasaru jūs gaidītu,

Pirms putniem iemesls, lai tie dziedāt sāktu?

Kāds prieks man, ja kas dzimis nelaikā!

Es Ziemassvētkos rozi nemeklēju,

Ne maija ziedos sniegu atrast spēju —

Katrs laiks mums nāk ar sava paša vēju.

Tā studijas par vēlu sākat jūs •—

Vai ceļš uz durvīm pāri jumtam būs?

Karalis.

Tad ārā stāviet, Biron. Jāiet mums.

Birons.

Nē, kungs, es apsolījies kalpot jums,

Un, ja kā barbars ilgāk spriedelēju,

Nekā par gudrību jūs spētu spriest,

Tak savu zvērestu es turēt spēju,

Trīs gadus katru dien' to gribu veikt.

Kur papīrs? Es to sīki izlasīšu

Un visustingrāko tad parakstīšu.

Karalis.

Tā labi, izpērc savu kaunu tīšu.

Birons

lasa.

«Item, neviena sieviete nedrīkst atrasties

par jūdzi tuvāk manam galmam.»

Vai tas jau izziņots?

Longvils.

Pirms četrām dienām.

Birons.

Nu, redzēsim, kāds sods tam nosacīts.

Lasa.

«Piedraud ar mēles izgriešanu.»

Kas tādu sodu izdomājis?

Longvils.

Tas ir mans darbs.

Birons.

Bet, lūdzu, kungs, kam to?

Longvils.

Lai moku drauds šis visus iespaido.

Birons.

Tas bīstams augstmaņiem, ko novēro.

Lasa.

«Item, ja kāds vīrietis triju gadu laikā tiks pieķerts

runājamies ar sievieti, tad tas piedzīvos tādu pub-

lisku apkaunojumu, kādu vien pārējais galms spēs

izdomāt.»

So punktu lauzt, kungs, pašiem jums gan nāksies:

Kā zināt, princese še ierasies

No Francijas, jums drīzi runas sāksies

Ar cēlo daiļavu, kas viesos ies,

Lai Akvitāniju jūs piešķirtu

Tās tēvam, vecajam un nevarīgam, ■—

Šo punktu tāpēc atzīt nevaru,

Lai vēstnesim nav jāatgriežas īgnam.

Karalis.

Ko teiksiet, kungi? Kā to aizmirsām!

Birons.

Tā studijas trauc pāri robežām;

Ja studēt traucos to, ko vēlējos,

Tad viegli aizmirstu, kas pienāktos.

Kad tvertais satverts, beidzot izrādās,

Ka drupas vien, nav mantots it nekas.

Karalis.

Tad dekrētu mums nāksies pārgrozīt,

Jo nepieciešami to sagaidīt.

Birons.

Un tāpat zvērestu mums visiem lauzt

Trīstūkstošreiz, pirms paiet gadi trīsi,

Jo cilvēks tikai kaislības var jaust,

Ne saviem spēkiem apvaldīt tās īsi.

Ja solījumus laužu, apzinos,

Ka tikai piespiests pārkāpis es tos.

Un tāpēc līgumu es parakstīšu.

Paraksta.

Ikkatram tagad lai ir mūžīgs kauns,

Kas vienu burtu rakstā pārkāpj tīši,

Ko tā kā mani vilsta neprāts ļauns.

Es apgalvoju, lai gan grūt' to jaust,

Ka būšu pēdējais šo rakstu lauzt

Un ļauti netiks mums nekādi prieki.

Karalis.

Kā ne! Jums vērā ielikt nebūs lieki,

Ka galmā pašlaik vīrs no Spānijas;

Tas veicīgāks kā visi svešinieki,

Tam galvā asprātības paslēptas,

Un sava paša valodu viņš skaita

Par debešķīgu mūziku; tas ir

Tik pievilcīgs, ka pie tā jādodas

Ir taisnam, netaisnam, lai strīdu šķir.

So jauko cilvēku Armādo sauc,

Mums vaļas brīžus kavēs skaļi stāsti

Par karsto Spāniju, kur vīru daudz,

Kas varonīgās cīņās zemē gāzti.

Es nezinu, kā viņš jums patiktos, —

Es viņa melos labāk noklausos

Kā sava paša galma dziedoņos.

Birons.

Armādo modes varonis ir tīrs

Un jaunu, žilbinošu frāžu vīrs.

Tad Paurītis, un viņš mums jokus dzīs,

Trīs studij gadus ātri aizvadīs.

Uznāk Dulnis ar vēstuli un Paurītis.

Dulnis. Kurš te ir karalis pašpersonīgi?

Birons. Šis, mans draugs. Ko tu vēlies?

Dulnis. Es pats stādos priekšā viņa personību, jo esmu

viņa augstības kārtībnieks; bet es gribētu redzēt

viņa paša personu ar miesu un asinīm.

Birons. Tas ir viņš.

Dulnis. Sinjors Arme …, Arme . .. liek pazemīgi sveici-

nāt. Tur kaut kāds neglīts joks — bet šī vēstule par

to pastāstīs tuvāk.

Paurītis. Kungs, vēstules saturs zīmējas arī uz mani.

Karalis. Tātad vēstule no slavenā Armādo.

Birons. Lai cik niecīgs saturs, jānudien, es ceru, ka iz-

teiksme būs lieliska.

Longvils. Lieliska cerība uz niecīgām lietām! Lai tas

kungs dod mums pietiekoši daudz pacietības!

Birons. Noklausīties vai aizturēt smieklus?

Longvils. Noklausīties pacietīgi un smieties mēreni —

vai arī atturēties no abiem.

Birons. Lai vēstules stils rāda, vai mums nebūs jāatmet

katra atturība.

Paurītis. Kungs, saturs esmu es, cik tālu tas zīmējas uz

Žaknetu. Saturs ir tas, ka es esmu notverts uz kar-

stām pēdām.

Birons. Uz kādām pēdām?

Paurītis. Taisnību sakot, nevis uz vienām, bet uz vese-

lām trim: es biju aizgājis ar viņu dārza mājā, tad iz-

gājis pasēdēt ar viņu un beidzot gājis viņai pakaļ

parkā. Visas šīs trīs pēdas kopā sastāda vienu ve-

selu — izveiksmi pakavēties ar sievieti.

Birons. Un kādas sekas?

Paurītis. Sekas vēl sekos, un dievs pats lai gādā par

taisnību.

Karaiis. Vai vēlaties noklausīties šo vēstuli uzmanīgi?

Birons. Tik uzmanīgi, it kā mēs klausītos orākulu.

Paurītis. Tā jau cilvēki parasti klausās miesas balsi.

Karalis

lasa.

«Lielais pārvaldniek, debesu valstības vicereģent un

Navarras vienīgais pavēlniek, manas dvēseles šīs ze-

mes dievs un manas miesas barotājs patron.»

Paurītis. Par Paurīti līdz šim vēl neviena vārda.

Karalis

lasa.

«Lieta ir tāda …»

Paurītis. Lai viņa būtu tāda; bet, ja viņš saka, ka tā tāda,

tad jāsaprot, ka viņa ir šāda tāda.

Karalis. Miers!

Paurītis. Ar mani un visiem, kas neprot kauties!

Karalis. Ne vārda vairāk!

Paurītis. Par citu noslēpumiem —- to arī es lūgtu!

Karalis

lasa.

«Lieta ir tāda. Tumškrāsainas melanholijas apmākts,

es savu melno un nospiedošo jūtoņu paļāvu tavam

veselības nesējam gaisam un, tā kā esmu džentl-

menis, tad pats uzņēmos pūles pastaigāties. Un

kādā laikā? Ap pulksten sešiem, kad lopiņi vis-

labāk ēd, kad putni vissirsnīgāk knābā un cilvēki

nosēžas pie tādas barības, ko sauc par vakariņām, —

tik daudz par jautājumu — kad? Tagad par to — par

ko? Es gribu teikt nevis par ko, bet pa ko? Es stai-

gāju pa to, ko sauc par tavu parku. Un tad par to

vietu — kur? Es domāju to vietu, kur man gadījās

pieredzēt atbaidīgo un visaugstākā mērā izlaidīgo

skatu, kas no manas sniegbaltās spalvas iztecina

ogjmelnu tinti, kuru tu šajā acumirklī redzi, lūko vai

novēro. Bet tad kurā vietā īsti? Tā atrodas uz zie-

meļaustrumiem no rietumu stūra tavā dīvaini līku-

motajā parkā. Tur es ieraudzīju to zemisko gana

zeņķi, to nicināmo niekkalbi, kas tevi pajautrina . ..»

Paurītis. Mani?

Karalis

lasa.

«•. . to neizglītoto, gara nabago dvēseli…»

Paurītis. Mani?

Karalis

lasa.

«… to nožēlojamo kalpiņu …»

Paurītis. Atkal mani!

Karalis

lasa.

«… kuru, cik atminos, sauc par Paurīti.. .»

Paurītis. O! mani pašu!

Karalis

lasa.

«… apvienojušos un savienojušos pretēji tavam iz-

sludinātam ediktam un noteiktam likumam ar —

ol — ar, bet uztraukums man liedz teikt, ar ko …»

Paurītis. Ar sievišķi.

Karalis

lasa.

«… ar mūsu vecmāmuļas Ievas pēcteci, mātītes dzi-

muma radījumu jeb — tavam saldajam saprātam

skaidrāk — sievišķi. Tad nu, savas nerimstīgi

modrās pienākuma apziņas pamudināts, nosūtu

viņu pie tevis pienācīgai nosodīšanai, pie tam nodo-

du to tavas saldās gaišības konsteblam Antonijam

Dulnim, cilvēkam ar labu slavu, izveiksmi, uzvešanos

un izskatu.»

Dulnis. Ar jūsu augstības atjauju — tas esmu es, Anto-

nijs Dulnis.

Karalis

lasa.

«… zīmējoties uz Zaknetu — tā sauc to nestipro

trauku, ko notvēru kopā ar augšminēto ganu, — to

es paturēšu pats kā trauku, kurā izgāzt tava likuma

bardzību, lai pēc tavas saldās gaišības pirmā mā-

jiena tūliņ vestu to tiesas priekšā. Tavs ar visām

pāri plūstošām un sirdi svelošām padevības un pie-

nākuma jūtām.

Dons Andriāno de Armādo.»

Birons. Tas nu gan neskan tik labi, kā es biju sagaidī-

jis, tomēr ir tas labākais, ko esmu dzirdējis.

Karalis. Tas visulabākais no vissliktākā. Bet, puis, ko tu

uz to teiksi?

Paurītis. Kungs, es nenoliedzu to sievišķi.

Karalis. Manu pasludinājumu tu esi dzirdējis?

Paurītis. Atzīstos, ka esmu daudz par to dzirdējis, tikai

maz vērības piegriezis.

Karalis. Es biju piedraudējis gadu cietuma katram, ko

notvers kopā ar sievieti.

Paurītis. Kungs, es neesmu notverts kopā ar sievieti,

bet ar jaunkundzi.

Karalis. Labi, arī par jaunkundzi bij sludināts.

Paurītis. Bet tā, kungs, nebij arī jaunkundze, tā bij jau-

nava.

Karalis. Arī par to bij runa: izsludinājumā minēta arī

jaunava.

Paurītis. Ja tas tā, tad es noliedzu viņas jaunavību. Mani

notvēra vienkārši ar meitu.

Karalis. Arī tā meita tev nelīdzēs izlocīties, draugs.

Paurītis. Viņa man palīdzēs gan, kungs.

Karalis. Puisi, es tev tūliņ pateikšu spriedumu: veselu

nedēju tu man gavēsi ar maizi un ūdeni.

Paurītis. Es gan labāk vēlētos vienu mēnesi ar aitas

gaļu un zupu.

Karalis. Un dons Armādo tevim būs par sargu.

Jūs, Biron, raugiet, lai nodod viņam to.

Nu, kungi, iesim, katrs lai pielūko,

Ka tura to, ko citiem apzvērējis.

Aiziet karalis, Longvils un Dimēns.

Birons.

Es galvu lieku pretī katra cepurei,

Ka zvēresti un likums smieklā kļūs.

Nu, iesim, puis.

Paurītis. Es ciešu par patiesību, kungs. Jo patiesība ir,

ka tiku notverts kopā ar Zaknetu, un 2akneta patie-

sībā ir meiča. Un tāpēc esi sveicināts, rūgtais laimī-

bas kauss! Gan jau skumjas kādu dienu atkal pa-

smaidīs, bet līdz tam — sēdieties vien, bēdas!

Abi aiziet.

OTRA AINA

Parks.

Uznāk Armādo un Kode, viņa pāžs.

Armādo. Saki man, bērns, — ko tas nozīmē, kad augsta

gara cilvēks paliek melanholisks?

Kode. Tas nozīmē daudz ko, protiet, ka viņš tad izska-

tīsies īgns.

Armado. Bet, mīļo zeņķi, vai tad melanholija un īgnums

nav viens un tas pats?

Kode. Nē, nē, kungs! Pavisam ne.

Armādo. Bet kā tad tu, mans maigais jaunekli, atšķir

melanholiju no īgnuma?

Kode. Ar to, kā tie izpaužas jūsu darbos, mans skarbais

senior.

Armādo. Kāpēc skarbais senior? Kāpēc skarbais?

Kode. Kāpēc maigais jaunekli? Kāpēc maigais?

Armādo. Es šo «maigais jaunekli» lietoju kā attiecīgu

epitetu, ņemdams vērā tavu jaunumu, ko var apzī-

mēt par maigu.

Kode. Un es «skarbais senior» kā apzīmējumu jūsu ve-

cumam, ko var apzīmēt par skarbu.

Armādo. Jauki un veikli.

Kode. Kā jūs to domājat, kungs? Ka es esmu jauks un

mana valoda veikla? Jeb vai es esmu veikls un

mana valoda jauka?

Armādo. Tu esi jauks, tāpēc ka mazs.

Kode. Tātad maz jauks, tāpēc ka mazs. Un kāpēc es

esmu veikls?

Armādo. Tāpēc veikls, ka esi izmanīgs.

Kode. Vai jūs, kungs, to sakāt man par uzslavu?

Armādo. Par īsti pelnītu uzslavu.

Kode. Es gluži tāpat arī zuti uzslavētu.

Armādo. Kā? Vai tāpēc, ka zutim arī saprāts?

Kode. Tāpēc, ka zutis arī izmanīgs.

Armādo. Es saku, ka tu esi izmanīgs atbildēs. Tu

iekaisē man asinis.

Kode. Tagad man ir atbilde, kungs.

Armādo. Es nemīlu, ka man pretī runā.

Kode

sāņus.

Viņš runā pilnīgi ačgārni: pretrunātāji nemīl viņu.

Armādo. Es esmu apsolījies trīs gadus studēt kopā ar

karali.

Kode. To jūs, kungs, varat izdarīt vienā stundā.

Armādo. Neiespējami.

Kode. Cik iznāk, kad vienu ņem trīs reizes?

Armādo. Rēķināšana nav mana stiprā puse, tas ir kaut

kāda ķelnera uzdevums.

Kode. Jūs, kungs, esat muižnieks un spēlmanis.

Armādo. Atzīstos abos; abas šīs īpašības ir pienācīgais

lakojums katram īstam vīram.

Kode. Tad esmu pārliecināts, jūs zināt, cik acu kopā

divniekam un dūzim.

Armādo. Kopā tur iznāk par vienu vairāk nekā divi.

Kode. Tātad tas, ko vienkārši ļautiņi sauc par trīs.

Armādo. Pareizi.

Kode. Redziet, kungs, cik viegli izmācīties! Trīs jūs

iestudējāt, pirms paspējāt trīs reizes acis pamirkšķi-

nāt. Un, cik viegli pielikt «gadus» pie vārda «trīs»

un trīs gadus iestudēt divos vārdos, to jums pat dan-

cotājs zirgs pateiks.

Armādo. Tas ir jauks izrēķins!

Kode

sāņus.

Lai parādītu, ka jūs esat nulle.

Armādo. Gribu tev atzīties, ka esmu iemīlējies. Un, ja

jau kareivim zemu iemīlēties, tad es vēl esmu iemī-

lējies zemas kārtas meičā. Ja, izvilkdams zobenu

pret šo savu kaislību, es varētu atsvabināt sevi no

šīs bezdievīgās tieksmes, es ieslodzītu cietumā šo

iekāri un tad apmainītu kādam franču galminiekam

pret jaunizdomātu komplimentu. Man kauns tā no-

pūsties, es gribētu atsvabināties no Kupidona. Ap-

mierini mani, manu zēn: kādi no lielajiem vīriem ir

bijuši iemīlējušies?

Kode. Hērakls, mans kungs.

Armādo. Visjaukākais Hērakls! Mīļo zēn, mini vēl vai-

rāk autoritātu, mini vairāk! Un, mīļais bērns, lai tie

būtu kārtīgi un cienījami vīri.

Kode. Simsons, kungs: tas bij kārtīgs, ārkārtīgi kārtīgs

vīrs, jo viņš kārtības labad kā nastu nesējs pilsētas

vārtus reiz aiznesa uz savas muguras. Un arī viņš

bij iemīlējies.

Armādo. Ak, stiprais Simsons! Ak, spēcīgi plecīgais

Simsons! Zobena cilāšanas veiksmē es tevi pārspēju

tikpat tālu kā tu mani vārtu nēsāšanā. Arī es esmu

iemīlējies. Kas tad bij Simsona iemīlētā, mans dār-

gais Kode?

Kode. Kāda sieviete, kungs.

Armādo. Kādā ādas krāsā?

Kode. Visās četrās vai trijās, vai divās, vai arī vienā no

visām četrām.

Armādo. Nē, tu pasaki man noteikti, kādā krāsā.

Kode. Jūras zaļā, kungs.

Armādo. Vai tā ir viena no tām četrām?

Kode. Tā es, kungs, esmu lasījis, un pie tam tā labākā

no visām.

Armādo. Tātad zaļā ir mīlētāju krāsa. Bet, man šķiet,

taisni šādu krāsu iemīlēt Simsonam nebij vis nekāda

īsta iemesla. Droši vien viņš to iemīlēja aiz viņas sa-

prāta.

Kode. Ta tas ir, kungs: prāts viņai bij īsti zaļš.

Armādo. Mana iemīlētā ir visnevainojamāki balta un

sārta.

Kode. Aiz šādām krāsām, kungs, paslēpjas tās visnebal-

tākās domas.

Armādo. Paskaidro, paskaidro, tu labi audzinātais bērns.

Kode. Lai mana tēva prāts un mātes mēle nu stāv man

klāt!

Armādo. Taisni aizkustinoša iedoma tādam bērnam! Tik

jauka un patētiska!

Kode.

Kad meiča sarkanbalta zied,

Kas trūkst tai, nava redzams,

Kad grēko, vaigos sārtums lied,

Bet biklums bāli sedzams.

Kas grēks un kas ir biklums tai,

Nevienam tas nav zināms.

Ar tādām krāsām skatītai,

Ir viens, kā otrs minams.

Tie, kungs, ir bīstami panti pret balto un sārto.

Armādo. Zēn, vai nav tāda balāde par karali un ubadzi?

Kode. Pirms trim gadu simteņiem pasaule nogrēkojās

ar tādu balādi. Bet, man šķiet, tagad tā vairs nav sa-

stopama; un, ja arī būtu, ne viņas vārdi, ne mūzika

vairs nav lietojami.

Armādo. Es par šo tēmu gribu uzrakstīt kaut ko jaunu,

lai sava paša nomaldu attaisnotu ar kādu agrāku

cēlu paraugu. Zēn, es esmu iemīlējis to zemnieku

meiču, ko uzgāju parkā kopā ar saprātīgo kustoni

Paurīti. Viņa patiešām pelna …

Kode

sāņus.

… lai to nopērtu; un tad vēl drusku labāku mīļāko

nekā mans kungs.

Armādo. Dziedi, zēn, mana dvēsele paliek smaga aiz

mīlas.

Kode. Dvēsele viņam paliek smaga aiz mīlas uz tādu

vieglu meiču!

Armādo. Dziedi, es saku!

Kode. Pagaidiet, kamēr aiziet tā kompānija.

Uznāk Dulnis, Paurītis un Zakneta.

Dulnis. Kungs, karaJa griba tāda, lai jūs ņemat Paurīti

savā uzraudzībā, lai nepieļaujat viņam nekādas iz-

priecas, bet arī nedarāt neko Jaunu. Un jābadojas vi-

ņam trīs dienas nedēļā. Bet šo mamzeli man jāaizved

parkā un jānoliek pie citām lopu meitām. Dzīvojiet

veseli!

Armādo. Es pats nododu sevi nosarkdams. Meičiņ!

Zakneta. Vīrietīt!

Armādo. Es gribu apmeklēt tevi tavā aizgaldā.

Zakneta. Ar līkumu ap stūri.

Armādo. Es zinu, kur tas atrodas.

Zakneta. Ak kungs, cik jūs esat gudrs!

Armādo. Es tev pastāstīšu visādus brīnumus.

Zakneta. Ar šitādu pašu seju?

Armādo. Es mīlu tevi.

Zakneta. Tā jau jūs sakāt gan.

Armādo. Tātad uz redzēšanos!

Dulnis. Nāc, Zakneta, uz priekšu!

Aiziet Dulnis un Zakneta.

Armādo. Nelieti, tu gavēsi par savu pārkāpumu, līdz

kamēr tev taps piedots.

Paurītis. Labi, kungs, bet es ceru, — ja to darīšu, tad

tikai ar pilnu vēderu.

Armādo. Tu tiksi smagi sodīts.

Paurītis. Tad es būšu jums pateicīgs kā jūsu kalpotāji,

kurus tikai viegli atalgojat.

Armādo. Vediet prom šo nelieti! Ieslogiet viņu!

Kode. Nāc, tu pārbēdzējs vergs! Uz priekšu!

Paurītis. Nelieciet iesprostot mani, kungs; es labāk gri-

bu badoties brīvībā.

Kode. Nekā, mīļais; tas nozīmētu būt apcietinātam un

tomēr brīvam. Tev jāiet cietumā.

Paurītis. Nu labi. Bet, ja es vēl ieraudzīšu bijušās jau-

kās, skumjās dienas, tad dažs labs redzēs …

Kode. Ko tad redzēs dažs labs?

Paurītis. Neko, it neko, jaunskungs Kode/ tikai to, ko

viņi redzēs. Cietumniekiem nepienākas klusēt, kad

viņi runā, un tāpēc es negribu teikt neko. Paldies

dievam, man tikpat maz pacietības kā citiem cilvē-

kiem, un tāpēc es varu būt mierīgs.

Kode un Paurītis aiziet.

Armādo. Es mīlu pat to vietu — kura ir zema, — ko

skārusi viņas kurpe — kas vēl zemāka, — ko virza

viņas kāja — tā viszemākā. Ja es mīlu, tad laužu

zvērestu, bet tas būtu lielākais neuzticības pierādī-

jums. Bet kas tā par uzticīgu mīlu, kas sākas ar ne-

uzticību? Mīla ir kā velis, mīla ir velns, nav cita

ļauna eņģeļa kā vien mīla. Pat Simsons krita tādā

kārdinājumā, un taču viņš bij tik stiprs. Pat Zāla-

mans neatturējās vilinājumam, un taču' viņš bij tik

gudrs. Kupidona bulta ir stiprāka par Hērakla rungu,

un tādā veidā pārveic arī spānieša zobenu. Pirmais

un otrais izaicinājuma iemesls man neder: passado

Kupidons neievēro, duello viņš neatzīst. Apkauno-

joši viņam tas, ka to dēvē par puiku, viņa slava tā,

ka pieveicis stiprus vīrus. - Ardievu, varonība! Sa-

rūsē, zoben! Apklustiet, bungas! Jo jūsu rīkotājs ir

iemīlējies, jā gan, iemīlējies! Lai palīdz man kāds

improvizēts pantu dievs, jo esmu pārliecināts, ka

sākšu rakstīt sonetus. Sapurinies, mans prāts! Raksti

spalva! Man ir sajūsma veseliem folio sējumiem!

Aiziet.

OTRAIS CELIENS

PIRMĀ AINA

Parks.

Uznāk Francijas princese, Rozalīna, Marija, Katarina,

Boijē, augstmaņi un citi pavadoņi.

Boijē.

Nu, princes, visus prātus saņemiet

Un ziniet, karalis un tēvs ko sūta,

Pie kā viņš sūta, kāds še uzdevums.

Jūs pati, visu augsti cienīta,

Še runāsiet par to, kurš mantojis

It visu to, kas vīru slavā ceļ,

Navarras karalim jums lūgums svarīgs

Par Akvitāniju, kas vairāk vērta

Kā karaļmeitas pūrs. Jums krāšņā daba

Ir piešķīrusi tik daudz krāšņuma,

Ka citām sievietēm nekas nav ticis —

Tad tikpat devīgi jūs balvas kaisiet.

Princese.

Boijē, lai arī skaistums mans cik mazs,

Jums skaistām runām viņu vairot nenākas,

Jo skaistums vērtējams tik gaišai acij,

Ne zema pārdevēja veiklai mēlei.

Es nelepojos, ja tā slavējat,

Lai vairāk paši gudri izliktos,

Nekā lai mani šeit jūs slavinātu.

Bet pamācītājam nu pamācība:

Boijē mans labais, zināms jums, ko melš,

Ka Navarra ir cieši apņēmusies

Trīs gadus veltīt stingrām studijām

Un nelaist sievieti šai klusā galma.

Tāpēc man liekas nepieciešami,

Pirms sētu aizliegto mēs pārkāpjam,

Lai zinām, kas te lemts. Un tāpēc jūs,

Kā spējas pazīstam, mēs nozīmējam

Par labāko no mūsu advokātiem.

Jūs sakiet karalim, ka karaļmeita

No Francijas ar lūgumu, kas steidzams,

Grib personīgi sastapt augstību.

Tik pasteidziet to ziņot, gaidīsim

Kā lūdzēja, ko augstība mums lems.

Boijē.

Par uzdevumu lepns es labprāt eju.

Princese.

Tik paša lepnums lepns, tas rotā seju.

Boijē aiziet.

Kas ir tie dalībnieki, mani kungi,

Kas zvērēja šim krietnam karalim?

Pirmais augstmanis.

Tas viens ir Longvils.

Princese.

Vai to pazīstat?

Marija.

Es, kundze, pazīstu. Lords Perigors

Kad apprecēja Džeka Folkenbridža

Un Normandijas skaisto mantinieci,

Es kāzās sastapu šo Longvilu.

Par vīru cienīgu to visur slavē,

Kas izglītots un spēcīgs cīkstonis,

Nekas tam nekļūdās, ko stipri kāro.

Traips vienīgais tā spožā tikumā —

Ja traips viens iespēj tikumspozmi tumšot

Ir asais prāts un griba pārāk strauja,

Prāts griež tam katru, griba nesaudzē

Nevienu, pakļuvis kas viņa varā.

Princese.

Šķiet, zobgalīgs un jautrs kungs, vai tā?

Marija.

Ja tuvāk pazīst, tad tā jāsaka.

Princese.

Tik ašam prātam īsa dzīvība.

Kas ir tie citi?

Katarina.

Jauneklis Dimēns,

Kam tikums mīļš, tas arī viņu mīlēs;

Pār mēru drosmīgs, taču nava ļauns,

Tam prāts, kas arī ļaunu labā vērš,

Un jaukums pat bez prāta pievilcīgs.

Pie Alansonas hercoga viņš bija,

Daudz stāstīt varētu, ko novēroju

Pie viņa augstā tikumā un spējās.

Rozalina.

Vēl viens no studentiem bij tajā laikā

Ar viņu tur — man šķiet, es nemaldos,

Par Bironu to sauca, jautrāks vīrs,

Kas tomēr jokiem mēru neaizmirst,

Nekad nav man vēl laiku pakavējis.

Tā acis allaž gādā vielu jokam,

Ikkatrs priekšmets, ko vien viņas skar,

To ierosa uz kādu asprātību,

Un veiklā valoda un apķērība

To tver tik smalkā, graciozā veidā,

Ka veci vīri pat tā stāstus klausās,

Bet jaunekļus tie gluži sajūsmina —

Tik jauka, lidojoša viņa runa.

Princese.

Dievs pas': vai visas iemīlējušās,

Ka katra savu cenšas izpušķot

Ar tādiem slavas krāsu ornamentiem?

Pirmais augstmanis.

Tur nāk Boijē.

Uznāk Boijē.

Princese.

Nu, kā jūs uzņēma?

Boijē.

Zin karalis par jūsu atbraukšanu,

Un tāpēc pats un viņa zvērestbiedri

Bij gatavi jūs, kundze, sagaidīt,

Pirms ierados. Bet tad es dzirdēju,

Viņš labāk vēlētos, lai laukā paliekat —

It kā kad nāktu aplenkt viņa galmu, —

Ne pārkāpt savu doto zvērestu,

Un tāpēc pieņemt grib jūs tukšā namā.

Tur karalis jau nāk.

Uznāk karalis, Longvils, Dimēns, Birons un pavadoņi.

Dāmas uzliek maskas.

Karalis.

Navarras galmā sveiki, daiļā princese!

Princese. To «daiļo» es jums atdāvinu atpakaļ, un

«sveika» es vēl nebūt neesmu. Sīs pils jumols, zem

kura patlaban stāvam, par augstu, lai būtu jūsējs.

Un apsveikums klajā laukā par zemu, lai būtu ma-

nējs.

Karalis.

Jūs tiksit sveicināti manā galmā.

Princese.

Tad būšu mierā, vediet mani turp.

Karalis.

Tad ziniet, princese, es zvērēj's esmu.

Princese.

Lai piedod dievs, tad aplam zvērējuši.

Karalis.

Ne citu dēļ, bet pats aiz savas gribas.

Princese.

Aiz savas gribas tad to lauziet.

Karalis.

Jums, kundze, zvērestsaturs nava zināms.

Princese.

Ja ari jums — tā būtu gudra neziņa,

Jo tagad ziņa top par muļķību.

Es dzirdu, augstība grib ieslēgties —

Tas nāves grēks, ja turat zvērestu,

Un tāpat grēks to lauzt.

Bet piedodiet, ka tapu pārdroša,

Man mācītāju mācīt nepieklājas.

Bet izlasiet, kam esmu nākusi,

Un drīzāk atbildi uz to man dodiet.

Karalis.

To darīšu, cik drīz vien paspēšu.

Princese.

Tad drīzāk mani projām dabūtu,

Ja palieku, jūs laužat zvērestu.

Birons.

Ar jums vai Brabantā reiz nedejoju?

Rozalīna.

Ar jums vai Brabantā reiz nedejoju?

Birons.

Es zinu, jā.

Rozalīna.

Ko tad vēl jautājat?

Birons.

Kam jūs tik nikna tūliņ paliekat?

Rozalīna.

Kad jautādami mani kaitināt.

Birons.

Jums prāts skrien ātri, nodzīsit to drīz.

Rozalīna.

Bet jātnieku viņš purvā nemetīs.

Birons.

Cik pulksten's tagad būs?

Rozalīna.

Tik — muļķīši kad jautā.

Birons.

Jums maska dabas ļauta.

Rozalīna.

Ar to tik seju saudzi.

Birons.

Lai precinieku jums daudzi!

Rozalīna.

Āmen! Bez jums tik barā.

Birons.

Tad jāiet, ko lai dara.

Karalis.

Še, kundze, jūsu tēvs man sola maksāt

Simttūkstoš kronu sava parāda,

Kas iztaisa tik pusi no tās summas,

Mans tēvs ko deva kara vajadzībām.

Ja tēvs vai es — kas gan nav noticies —

To naudu saņēmuši, tad paliek vēl

Simttūkstoš kronu, un par drošību

Mums daja Akvitānijas ir ķīlām,

Lai gan tā nava tuvu tik daudz vērta,

Ja jūsu tēvs un karalis grib maksāt

Kaut pusi tā, kas mums vēl pienākas,

Mēs Akvitāniju tam labprāt atdodam

Un esam draugos viņa majestātei.

Bet šķiet, par to viņš cieši nedomā,

Jo runā šeit, lai viņam maksājam

Simttūkstoš kronu un lai neprasām

Simttūkstoš kronu, kas mums pienākas,

Tad Akvitāniju mums atstāšot.

No zemes labāk atsakāmies mēs

Un ņemam naudu tēva aizdoto,

Ne nabadzīgo Akvitāniju.

Ja viņa lūgums nebijis tik tālu

No saprātīgas gribas, dārgā princese,

Man ticēt varat, labprāt pildītu,

Lai apmierināta jūs braucat mājās.

Princese.

Jūs manam tēvam netaisnību darāt

Un tāpat sava vārda labai slavai,

Tik cieši noliegdami saņēmuši

To, kas jums godprātīgi samaksāts.

Karalis.

Es zvēru, ka nekad pat dzirdēj's neesmu

Par to; ja pierādāt, es samaksāšu,

Vai atstāšu jums Akvitāniju.

Princese.

Mēs jūs tad arī turēsim pie vārda,

Boijē, jūs varat viņam kvītis uzrādīt,

Ko viņa tēva Kārļa pilnvarnieki

Mums izdevuši.

Karalis.

Jā, tās uzrādiet!

Boijē.

Tās kvītis, augstība, vēl nav mums klāt,

Ar citiem rakstiem iesaiņotas kopā,

Jums rītu viņas priekšā stādīsim.

Karalis.

Nekā man vairāk arī nevajag,

Es piekritīšu visam tam, kas pareizs.

Līdz tam jums tādu uzņemšanu solu,

Kas, godu neaizskarot, piešķir godu,

Kāds pienākas pēc jūsu cienības.

Jūs ielaist, skaistā princese, nav spējams,

Bet ārā saņemta jūs tiksiet tā,

Ka jutīsiet man pašā sirdī dusam,

Lai gan es namā patversmi jums liedzu.

Gan cēlais prāts man piedos. Esiet sveiki!

Mēs rītu atkal kopā sanāksim.

Princese.

Lai veselība jums un jaukas cerības.

Karalis.

Ko vēlaties, it viss lai piepildās.

Karalis aiziet.

Birons.

Jūs, kundze, novēlu es paša sirdij.

Rozalīna. Pasakiet tai manus novēlējumus. Es labprāt

gribētu viņu reiz redzēt.

Birons.

Vai dzirdat, kā tā sten?

Rozalīna.

Vai nelga slims?

Birons.

Ar sirdi slims.

Rozalīna.

Lai asins laiž.

Birons.

Tas neko kaiš?

Rozalīna.

Nē, ārsts man sacīs.

Birons.

Vai durs tad jūsu acis?

Rozalīna.

Nē, nazi ieduršu.

Birons.

Lai ilgi dzīvo tu!

Rozalīna.

Jums gan to nevēlētu.

Birons.

Kas to lai paciest spētu!

Atiet tālāk.

Dimēns.

Mans kungs, jel pateiciet — kas ir tā dāma grinā?

Boijē.

No Alansonas tā, un vārds tai Katarina.

Dimēns.

Cik skaista! Esiet sveiks!

Aiziet.

Longvils.

Man, lūdzu, pasakiet — kas ir tā baltā tur?

Boijē.

Tik sievišķis. Jūs to jau redzēj'ši kaut kur.

Longvils.

Kaut kur, tas var gan būt, bet vārds man liktos jauns.

Boijē.

Vārds viņai tiešām ir, tak minēt to man kauns.

Longvils.

Kā meita viņa būtu?

Boijē.

Nu, savas mātes, šķiet.

Longvils.

Nu, ko te pļāpājiet!

Boijē.

Kungs, neesiet tik pikts.

Tā Folkenbridžu manto.

Longvils.

Nu pie mērķa tikts!

Tik brīnum skaista viņa!

Boijē.

Tā dažam labam miņā.

Longvils aiziet.

Biions.

Kā sauc to, cepurē?

Boijē.

Rozalīna — vai ne?

Birons.

Un apprecējusies?

Boijē.

Nu, tas — kā pavērsies.

Birons.

Sveiks! Veselība jums!

Boijē.

Sveiks tev, bet veselība mums!

Birons aiziet.

Marija.

Tas beidzamais bij Birons, straujš un jautrs,

Katrs vārds tam joks.

Boijē.

Tik vārds, un nava kautrs.

330

Princese.

Tad labi bij, ka ķērāt pie vārda tūliņ ciet.

Boijē.

Cik tvert es biju gatavs, tik viņš man projām skriet.

Marija.

Kā divi droši auni!

Boijē.

Nē, kuģi — labāk būs,

Ja auni — tavas lūpas par ganībām mums kļūs.

Marija.

Jūs auni, es tā pļava, — vai beigsit jokus dzīt?

Boijē.

Ja ganības man ļautas.

Taisās noskūpstīt viņu.

Marija.

Tā ne, mans kustonīt,

Man lūpas pļava nava, kur visiem pabradāt.

Boijē.

Kam tad tur vaļa ļauta?

Marija.

Kam ļaušu savuprāt.

Princese.

Kur divi tādi tiekas, tur strīds ir allaž klāt.

Navarras grāmattārpus jums dzeldēt vajadzēja,

Tā savas asprātības jūs kaisāt tukšā vējā.

Boijē.

Ja vērojums mans nevij — un reti kļūdās tas, —

Tad klusā retorika, kas acīs izpaužas,

Man teic, ka pēkšņi saslimis Navarras karalis.

Princese.

Ar ko?

Boijē.

Ar to, ko mīlu dēvē slimnieks pats.

Princese.

Kāpēc tā domājat?

Boijē.

Viss jūtu kopums krājies tam viņā ciešā barā,

Lai acu galmā slēptos un blenztu ilgu varā.

Sirds viņam dārgakmens, kur jūsu zīmogs griezts,

Nu atmirdz viņa acīs, kur jūsu attēls spiests.

Tam mēle runāt trauc, lai redzēt neļautu,

Bet sastostās un tūdaļ dzird acu valodu.

Tam jutekļi it visi ir acīs krāti vien,

Lai skaistākā no skaistām tad vērtos mūža dien'.

Man šķiet, ka visas jūtas tam acīs kopojums,

Kā pērles princim krātas, ko apsedz kristāljums,

Lai viņš tur, garām iedams, iztālēm spulgu redz

Un apstājas, un nopērk, ko blāvais stikls sedz.

Un viņa sejā raksts, tur katrs gaiši lasa,

Ka viņa acs un sirds jūs, dievinātā, prasa.

Viens skūpsts, ko sniegsit tam, būs jūsu stiprais

balsts,

Tiks Akvitānija, tiks visa viņa valsts.

Princese.

Uz telti iesim nu, Boijē ir labā omā.

Boijē.

Tik pateikt iespēju, kur acis savā lomā.

Un muti liku klāt un galā tad

Vēl mēli, ticiet man, tā nemelos nekad.

Rozalīna.

Vecs mīlas meistars, proti jūsmināt.

Marija.

Amoram vectēvs viņš, teic viņam visu tas.

Rozalīna.

Tad Venus māte tam — no tēva jāsargās.

Boijē.

Vai dzirdat, dulnās?

Marija.

Nē.

Boijē.

Bet redzat gan?

Rozalīna.

Uz mājām ceļu.

Ejiet! Apnīk man.

Visi aiziet.

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Parks.

Uznāk Armādo un Kode.

Armādo. Patrallini, bērns; aizkustini manu dzirdi.

Kode. Lai iet.

Dzied.

Armādo. Jauka ārija! Ej, maigā jaunība, ņem šo atslēgu,

atsvabini to gana zeņķi un visātrākā kārtā atved

viņu šurp. Man viņš vajadzīgs, lai nosūtītu vēstuli

savai iemījotai.

Kode. Kungs, vai jūs gribat iekarot savu iemīļoto pēc

franču meldijas?

Armādo. Ka tu domā? Vai tad frančiem ir citādas mel-

dijas?

Kode. Nē, mans nevainojamais kungs. Bet patralliniet

kādu toni ar pašu mēles galiņu, pavadīdami taktī

piedauziet kāju, padariet to izteiksmīgu, raustīdami

acu plakstus, nopūtieties vienu noti un nodziediet

otru, reizēm kaklā, it kā kad, dziedādami par mīlu,

jūs rītu mīlu, citreiz degunā, it kā kad, ozdami

mīlu, jūs šņauktu mīlu. Platmali kā nojumi pāri jūsu

acu bodītei. Rokas krusteniski pār plāno kamzoli,

kā trusītim, kas uzdurts iesmā. Vai arī rokas kabatās,

kā tiem tajās vecajās gleznās. Un neturiet dziesmu

ilgi vienā laidā — tikai dažus paņēmienus — un

žigli tālāk. Tās ir tās dāvanas, tie ir paņēmieni, ar

kuriem ķer tiepīgas meičas, kas gan ļaujas ķerties

arī bez tiem. Tie padara vīrieti, kuram tādas īpašī-

bas, sevišķi pievilcīgu.

Armādo. Ar ko tu esi nopircis tādus piedzīvojumus?

Kode. Ar savu novērojumu peniju.

Armādo. Tomēr — o! Tomēr — o!

Kode. «Ak, aizmirsts ir mans koka jājams zirdziņš!»

Armādo. Vai tu sauci manu iemīļoto par «jājamo zir-

dziņu»?

Kode. Nē, kungs. Jājamais zirdziņš allaž ir straujš ku-

meļš, turpretī jūsu iemīļotā varbūt ir nodzīts pasta

zirgs. Bet jūs, šķiet, esat aizmirsuši savu mīļo?

Armādo. Gandrīz biju aizmirsis.

Kode. Nolaidīgais student! Izmācieties viņu no sirds!

Armādo. No sirds un iekš sirds, manu zēn.

Kode. Un ārpus sirds. Visas šīs trīs lietas es gribu jums

pierādīt.

Armādo. Ko tu gribi pierādīt?

Kode. Ka esmu es un zinu, ko saku. Un tad tos «no»,

«iekš» un «ārpus» — visu vienā pašā acumirklī. No

sirds jūs viņu mīlat tāpēc, ka viņa taču atrodas pa

gabalu no jūsu sirds. Sirdī jūs viņu mīlat tāpēc, ka

jūsu sirds peld viņas mīlā. Un ārpus sirds jūs viņu

mīlat tāpēc, ka pazaudējāt sirdi, nespēdami tikt pie

viņas.

Armādo. Jā, man ir visas šīs trīs kļūmes.

Kode. Un, ja jums tās būtu vēl trīsreiz vairāk, tomēr

tur nekas neiznāks.

Armado. Atved man drīzāk to ganu, viņam jāaiznes

mana vēstule.

Kode. Uzdevums patiešām patīkams: zirgu sūta kā ēzeļa

ziņnesi.

Armādo. Ko? Ko tu tur teici?

Kode. Redziet, kungs, jums vajadzētu sūtīt ēzeli jāšus

zirgā, tāpēc ka viņš pats velkas gaužām lēni. Bet es

iešu.

Armādo. Nav jau tālu. Ej!

Kode. Es skriešu tik ātri kā svins.

Armādo.

Kā tu to domā, jaukais jaunekli?

Svins liekas metāls man truls, smags un slinks

turklāt.

Kode.

Minime, godāts kungs, vai drīzāk ne.

Armādo.

Es saku, svins ir slinks.

Kode.

Par ātru nolēmāt,

Vai slinks ir svins, ko jūs kā lodi izšaujat?

Armādo.

Nekas, tas labi teikts,

Es esmu lielgabals, un lode esi tu,

Uz ganu nomērķēts.

Kode.

Bauks! un es aizskrēju.

Aiziet.

Armādo.

Asprātīgs jauneklis, tik veikls un runā lietu.

Ļauj, debess, nopūta lai tev tad pretī ietu;

Nu atkal sirdī man ņem grūtsirdība, vietu! —

Mans herolds atgriežas.

Uznāk Kode un Paurītis.

Kode.

Vai nava brīnums, kungs, kad pauris kāju lauž?

Armādo.

Kāds brīnums! Envoy, kur? Man prāti mīklu jauš.

Paurītis. Nav nekādu brīnumu, ne mīklas, ne envoy.

Bet nost viņu ziežu bundžas, kungs! Ak kungs! Ti-

kai pelašķus, tīrus pelašķus! Nekādu envoy, nekādu

envoy! Nekādu ziežu, kungs, tikai pelašķus!

Armādo. Pie visiem tikumiem! Par tevi tīri jāsmejas.

Tavas muļķīgās runas izkliedē manu melanholiju.

Manu plaušu cilāšanās vieš uz lūpām nicīgu smīnu.

Ak debesu zvaigznes, piedodiet man! Vai šis plān-

prātis ziežas uzskata par l'envoy un vārdu l'envoy

tulko par ziežām?

Kode.

Vai izglītotie saprot citādi?

Vai l'envoy nenozīmē — sveicināti?

Armādo.

Nē, pāž, tas epilogs, kas mums to izskaidro,

Ko tumši teikumi jau iepriekš ieviļņo.

Lai runā piemērs kāds;

Kad lapsa, bite, ērms vienviet,

Nepāra skaitlis trīs mums šķiet.

Tā morāle, tad nāk l'envoy.

Kode.

Kā skan tā morāle? Es pielikšu l'envoy.

Armado.

Kad lapsa, bite, ērms vienviet,

Nepāra skaitlis trīs mums šķiet.

Kode.

Līdz kamēr zoss pa durvīm lien,

No trijiem četrus pāros sien.

Bet tagad es atkārtošu jūsu morāli, un jūs tad pieka-

biniet savu l'envoy.

Kad lapsa, bite, ērms vienviet,

Nepāra skaitlis trīs mums šķiet.

Armādo.

Līdz kamēr zoss pa durvīm lien,

No trijiem četrus pāros sien.

Kode. Ļoti labs l'envoy, kas beidzas ar zosi. Vai jūs vēl

ko labāku varat vēlēties?

Paurītis.

Ar zosi zēns aiz deguna šo kungu vazā jauki.

Kungs, jūsu veikals Joti labs, tai zosij smagi tauki,

Ko labāku un veiklāku še gan vairs izgudrot:

L'envoy jūs tauku gribējāt, viņš tauku zosi dod.

Armādo.

Pag, pagaidiet! Kā mums šis arguments te radās?

Kode.

Bij kāju Paurītis sev lauzis, tas jau gadās.

L'envoy tad sākāt jūs.

Paurītis.

Un es par pelašķiem; un jūs ar argumentiem,

L'envoy tas treknais vēl, tā zoss, ko paši pirkāt,

Kā tirgus nobeidzās.

Armado. Bet pasaki man — ko tu īsti domāji, stāstī-

dams, ka Pauris pārlauzis kāju?

Kode. Par to es pastāstīšu jums pavisam aizkustinošā

veidā.

Paurītis. Tur tev nevajag nekā aizkustinoša, Kode. Te es

pateikšu vēl vienu l'envoy:

No cietuma kā dulns kad Paurīt's izskrēja,

Uz sliekšņa pakrita un kāju pārlauza.

Armādo. Atstāsim tagad šo lietu pie malas.

Paurītis. Kājai tas nāks tikai par labu.

Armādo. Puisi Paurīti, es gribu atbrīvot tevi.

Paurītis. Atlaist no brīvības? Es tur nojaušu atkal kādu

l'envoy, kādu zosi.

Armādo. Pie manas maigās dvēseles! Es esmu nodomā-

jis atlaist tevi brīvē, atsvabināt tavu personu. Tu

biji iemūrēts, sasaistīts, sasiets un iespundēts.

Paurītis. Pareizi, pareizi! Un tagad jūs gribat būt mans

šķīstītājs un palaist mani vaļā.

Armādo. Es dāvinu tev brīvību, palaižu tevi no ieslo-

dzījuma un par to neprasu no tevis vairāk nekā kā

tikai to: ņem šo sūtījumu (iedod vēstuli) zemniek-

meitai Zaknetai. Un te tev būs remunerācija (dod

naudu), jo manas cieņas un goda labākais balsts ir

manu apakšnieku atbalstīšana. Nāc, Kode!

Aiziet.

Kode.

Kā ēna eju līdz. Kungs, Paurīti, nu sveiks!

Paurītis.

Mans miesas gabaliņš, ko mute allaž teiks!

Kode aiziet.

Nu es gribu aplūkot viņa remunerāciju. Remunerā-

cija! — O! tas ir latīņu nosaukums trim fartingiem:

trīs fartingi — remunerācija. «Cik maksā šī auk-

liņa?» — «Vienu peniju.» — «Nē, es došu jums re-

munerāciju.» Tas tik būs joks! Remunerācija! Pa-

tiešām, tas skan labāk nekā franču krona. Bez šī

vārda es turpmāk it neko nepirkšu un nepārdošu.

Uznāk Birons.

Birons. O, mans labais zeņķi Paurīti! Cik labi, ka es sa-

stopu tevi.

Paurītis. Lūdzu, kungs, pasakiet — cik sarkanas lentas

var nopirkt par remunerāciju?

Birons. Kas tā par remunerāciju?

Paurītis. Nu taču trīs fartingi, kungs.

Birons. Nu, tad tik, cik zīda dod par trim fartingiem.

Paurītis. Pateicos, jūsu augstība. Dievs lai jums palīdz.

Birons.

Pag, pagaid', puis, tu esi vajadzīgs.

Ja manu labvēlību gribi, zēn,

Tad raugi izpildīt, ko tev es lūgšu.

Paurītis. Kad jums to vajadzētu, kungs?

Birons. Šodien pēc pusdienas.

Paurītis. Labi, es to izdarīšu. Palieciet veseli, kungs.

Birons. Bet tu vēl nemaz nezini, kas tas ir.

Paurītis. Gan es to zināšu, kungs, kad būšu izdarījis.

Birons. Nē, palaidni, tas tev jau agrāk jāzin.

Paurītis. Es rītu agri noiešu pie jūsu augstības.

Birons. Tam jānotiek jau šodien. Klausies, puis:

Še parkā princese nāks medībās,

Un viņas pavadoņos augsta dāma,

Kam mēle medus salda, viņu vārdā

Par Rozallnu sauc. To uzmeklē

Un viņas baltā rokā nododi

Šo noslēpumu. Še būs honorārs.

Paurītis. Honorārs — ak mīļais honorārs! Daudz labāks

nekā remunerācija — par vienpadsmit un pus far-

tinga labāks! Es to izdarīšu! Es to izdarīšu, kungs, kā

likts! Honorārs! Remunerācija!

Aiziet.

Birons.

Un iemīlējies es! Es, mīlas pretinieks,

Ļauns smējējs visām saldām nopūtām

Un kritiķis, konstebls, kas naktīm sargs,

Stingrs skolmeistars, kas skolas puikas rāj,

Visiedomīgākais no mirstīgiem!

Tas niķīgs zeņķis, akls un maskojies,

Tas vecais-jaunais, milzis-pundurs Amors,

Liek mīlas pantus kalt un rokas skaut,

Tas valdinieks pār nopūtām un skumjām,

Pār slaistiem un pār visiem bēduļiem,

Tas brunču karalis un bikšu ķēniņš,

Patvaldīgs ķeizars, lielais ģenerālis

Tiem, kas pa ielām klimst: — Ak mana mazā sirds! —

Es kaprālis tik viņa kaujaslaukā,

Kā jokdaris es viņa krāsās tērpjos.

Kā? Iemīlējies? Sievu meklēju,

Kas līdzinātos vācu pulkstenim,

Ko jālabo, kas allaž maitājas

Un neiet pareizi, lai liek, kā grib,

Pat tad, ja nostāda, kā vajadzētu!

Bet ļaunākais par visu — lauztais zvērests!

Un tad no trijām mīlēt sliktāko!

Ar bālu seju, samta melnām skropstām,

Ar divām piķa bumbu acīm pierē.

Un tādu vēl, kas darīs to, ko grib,

Lai Arguss tai par einuhu un sargu.

Un es par to te elšu, gaidu to!

Par viņu lūdzos! Lai! Tas sods ir man,

Ko Amors uzlicis, jo neklausīju

Tā visspēcīgai, drausmai, mazai varai.

Lai notiek!

Es gribu mīlēt, rakstīt, nomocīties,

Kad kundzē viens, otrs ķēkšā iemīlēsies.

Aiziet.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Parks.

Uznāk princese ar pavadoņiem, mežsargs, Boijē, Rozalina,

Marija un Katarina.

Princese.

Vai tas bij karalis, kas straujiem lēkšiem

Pret kalnu augšup aizaujoja tur?

Boijē.

Es nezinu, bet šķietas man, ka ne.

Princese.

Lai kas tas bij, bet augšup traukt tam prāts.

Tā, kungi, šodien tiksim atlaisti,

Tad sestdien atpakaļ uz Franciju

Mēs dosimies. Nu, mežsarg, kur tas mežs,

Par slepkavām kur tagad stāsimies?

Mežsargs.

Tepat netālu, viņu krūmu malā,

Tur vieta laba, šaut jums skaisti veiksies.

Princese.

Tu saki: skaisti — es tā skaistule,

Es skaisti šaušu, tāpēc tu tā rīmā.

Mežsargs.

Tā, cienīgā, man sacīt nebij omā.

Princese.

Kā? Pirmāk uzlieli, nu citād' domā?

Ak, īsā slava! Skaista, ne? Cik žēl!

Mežsargs.

Jā, kundze, skaista.

Princese.

Velti sacīt vēl.

Ko glaimi līdz, ja daba nenovēl.

Dod viņam naudu.

Še, labais spoguli, par to, ko veici,

Kā skaista alga, neskaistu ka teici.

Mežsargs.

Bez skaistuma nekas nav jūsu dabā.

Princese.

Kā zelta gabals runā manis labā!

Ak, mīlas ķecerība! Dienās šais,

Lai kas to sniedz, būs devējs slavētais.

Nu sāksim medības; kad kautrais nāvēt iet,

Tam katrs trāpīts šāviens peļams šķiet.

Kā labu mednieci tie mani sveiks:

Aiz žēlastības garām šauju, teiks,

Un tikai tāpēc trāpīšu bez maldu,

Lai rādītu, ka ieroci es valdu.

Jo nenoliedzami, to katrs zin,

Ka varonība ļaunas tekas min,

Lai gūtu slavu, algu, nieka lietas,

Un labākajam sirdī nav vairs vietas.

Tik slavas dēļ es zvērus eju šaut,

Kaut pašas labā sirds to negrib ļaut.

Boijē.

Vai nav tad tā, ka mūsu sievām arī

Aiz goda kāres ir ar vīriem kari,

Lai patvaldnieces tiklu?

Princese.

Tik aiz tā,

Kam izdodas, tā slavas cienīga.

Boijē.

Tur nāk viens pilsonis no republikas.

Uznāk Paurītis.

Paurītis. Laba diena visiem visapkārt! Lūdzu, pasa-

kiet — kura te ir tā galvenā dāma?

Princese. To tu pats vari noskatīt, puis, jo tām citām

tad galvas nav. -

Paurītis. Kura te ir tā lielākā, tā augstākā dāma?

Princese. Tā resnākā un tā garākā.

Paurītis.

Tā resnākā un garākā, jā, jā, tā tas tiešām ir,

Kā asprātība mana, ja jums būtu tieva miesa,

Tad josta taisni derētu no tās, kas te tik liesa,

Vai galvenā jūs neesat? Tā resnākā, bez šaubām.

Princese.

Ko gribat, draugs? Nu ko jūs gribat?

Paurītis.

Kungs Birons lika šo, lai Rozalīnai dodu.

Princese.

Ak, tā ir vēstule! Kungs zināms man — to godu!

Tu, puis, pagaidi. Boijē, jums acs ir asa,

Šo, lūdzu, uzplēsiet.

Boijē.

Mans amats to man prasa.

Te ir kāds pārpratums: tā nav mums, mūsu baram,

Bet kādai Zaknetai.

Princese.

Tak izlasīt to varam.

Lai vaskam kakls lūst! Aiz ziņkāres to darām.

Boijē

lasa.

«Pie debesīm zvēru, ka tu skaista esi neapšau-

bāmi; patiesi tas, ka esi valdzinoša, pati patie-

sība, ka esi loti piemīlīga. Skaistāka par skaistu,

patiesāka nekā patiesība pati, iežēlojies par savu

heroisko vasali! Visslavenākais un visvarenākais ka-

ralis Kofetuā meta savas acis uz kārdinošo un ne-

apšaubāmo ubadzi Zenelofonu; un taisni viņš bija

tas, kas ar tiesību varēja sacīt: veni, vidi, vici. Pār-

tulkots prastās tautas valodā, — ak zemā, tumšā,

prastā tauta! — tas skanētu videlicet: viņš atnāca,

ieraudzīja un uzvarēja. Viņš atnāca — viens, ierau-

dzīja — divi, uzvarēja — trīs. Kas atnāca? Karalis.

Kādēļ atnāca? Lai redzētu. Kādēļ lai redzētu? Lai

uzvarētu. Pie kā viņš atnāca? Pie ubadzes. Ko viņš

ieraudzīja? Ubadzi. Ko viņš uzvarēja? Ubadzi. Gala

iznākums bij uzvara. Kurā pusē? Karaļa. Gūstā sa-

ņemtais tika bagāts — kurā pusē? Ubadzes. Katastro-

fas noslēgumā laulības. Kurā pusē? Karaļa — ne, bet

abās viena vai viena abās pusēs. Es esmu tas karalis,

jo tā iznāk pēc salīdzinājuma; tu esi tā ubadze, jo to

rāda tavs zemais stāvoklis. Vai man jāpavēl tev mī-

lēt mani? To es varētu. Vai iegūt tavu mīlu ar varu?

Arī to es varētu. Vai man iekarot tavu mīlu? To es

gribu darīt. Ko tu iemainīsi pret savām skrandām?

Kleitas. Pret savu niecību? Augstu stāvokli. Pret sevi

pašu? Mani. — Un tātad, gaidīdams tavu atbildi, es

apgānu savas lūpas pie tavām kājām, savas acis pie

tavas sejas un savu sirdi pie katras vietas tevī. Tavs,

karstākā tieksmē tev pakalpot

dons Adriāno de Armādo.»

Grib, aitiņ, Nemejlauva tevi rīt,

Pēc tevis viņš tik nikni zobus ņirdz,

Uz ceļiem viņa priekšā zeme krīt,

Šai plēsoņai tad spēlē vērsies sirds.

Ja viņa naidam domā pretoties,

Kā kumoss mazs tā alā atrasies.

Princese.

Kāds āksts, kāds ķēms, kāds muldoņa, kāds vēja

grābslis gaisā,

Vai redzējis kāds labāku, kas tādas peršas taisa?

Boijē.

Ja neviļ atmiņa, šo stilu pazīstu.

Princese.

Lai vāja atmiņa, to aizmirst nevaru.

Boijē.

Armādo spānietis, viņš galmā viesis rets,

Monarho, karaļdraugs un fantasts izredzēts,

Ar studentiem viņš tuvs.

Princese.

Puis, pasaki tu mums —

Kas deva vēstuli?

Paurītis.

Mans kungs, es teicu jums.

Princese.

Kam jānes vēstule?

Paurītis.

No mana kunga kundzei.

Princese.

No kā un kādai kundzei?

Paurītis.

Kungs Birons sacīja, šo vēstuli lai nesot

Es Rozallnai šurp, no Francijas tā esot.

Princese.

Tu esi kļūdījies. Nu, iesim mēs, laiks skrien.

Rozallnai.

Tu nebēdā neko, nāks īstais citu dien'.

Aiziet ar pavadoņiem.

Boijē.

Kas grib te šaut, kas grib?

Rozalīna.

Vai rādīt kā ar roku?

Boijē.

Kā tad, tu skaistulīt.

Rozalīna.

Tā, kura iet ar loku.

Vai nebij labi teikts?

Boijē.

Tā medī ragaiņus, bet, ja tu apprecētos,

Lai galvu manim ņem — kur vīri ragiem dētos!

Vai nebij labi teikts?

Rozalīna.

Tad šāvējs būšu es.

Boijē.

Un šaujamais kas būtu?

Rozalīna.

Ja ragiem jābūt tam, jūs pats par tādu kļūtu.

Patiešām labi teikts!

Marija.

Jūs allaž strīdaties, tā piere trāpa jūs.

Boijē.

Es atkal sacīšu: tai zemāk trāpīts būs.

Rozalīna. Vai, zīmējoties uz trāpīšanu, man būtu jāuz-

brūk ar kādu vecu sentenci, kas jau bij pieaugusi,

kad Francijas karalis Pipins vēl skraidīja kā zēns?

Boijē. Zīmējoties uz trāpīšanu, es varētu aizstāvēties

ar otru tikpat vecu, kas bij jau piedzīvojusi sieva,

kad Britānijas karaliene Ginevra vēl staigāja kā

maza meitene.

Rozalīna.

Tu nevari trāpīt, trāpīt, trāpīt,

Tu nevari trāpīt, kā vēlies, man.

Boijē.

Ja nevaru trāpīt, nevaru, nevaru,

Ja nevaru, cits nāks, kas trāpīs gan.

Aiziet Rozalīna un Kalarina.

Paurī'tis.

Patiešām, tas bij jautri, tie tēmēt prata abi.

Marija.

Kad šāva abi reizē, bij rumbā trāpīts labi.

Boijē.

Ak, labi trāpīts bija, nu liksim vērā to,

Bet mērķim punkta vajag, pēc tā to mākslu mēro.

Marija.

Šoreiz par daudz pa kreisi, jums tagad roka trīs.

Paurītis.

Patiešām, punktā trāpa, tik tuvāk piegājis.

Boijē.

Ja mana roka trīsot, tad šaujiet jūs, kā teikts.

Paurītis.

Nu, uzmaniet, tā trāpīs, un vidū punkts būs beigts.

Marija.

Jūs runājat tik rupji, ka ausis jābāž ciet.

Paurītis.

To šāviens neķers lēti, jūs labāk nesāciet.

Boijē.

Tev, pūcīt, tiešām tiesa. Labnakti, laiks mums iet.

Aiziet Boijē un Marija.

Paurītis.

Pats ganu puika tīrs! Kā nelga aiziet projām!

Ak kungs, kā jaunkundzes un es to iznerrojām!

Kas tie par jokiem bij! Tik rupji, galanti!

No mēles viegli rit, tik viegli, neķītri!

Armādo pretī tam no citas pasaules,

Kā vada jaunkundzes, kā vēdekli tām nes!

Kā roku skūpstīt prot, kā mīlestību zvērē!

Un atkal viņa pāžs, cik patētikas tam,

Un asprātības viņš ber pilnām riekšavām!

Mednieku kliedzieni aiz skatuves.

Halo! halo!

Paurītis aizskrien.

OTRA AINA

Parks.

Uznāk Oloferns, NātanlCIa u/l Dulnis.

Nātaniēls. Patiešām ievērojamas medības. Un pie tam

noturētas pēc labākās sirdsapziņas prasījumiem.

Oloferns. Jūs zināt, ka briedis bij sanguis - pilnasiņu;

nobriedis kā ūdensābols, kas kā dārgakmens karājas

ausī coeli — debesīm, izplatījumam, gaisam — un

tad piepeši kā nogatavojies auglis nokrita uz sejas

terra — zemei, cietzemei, zemeslodei.

Nātaniēls. Patiešām, Oloferna kungs, jūsu epiteti bij

iepriecinoši dažādīgi, vismaz tādi kā zinātniekam.

Tomēr es gribētu apgalvot, ka tas bij pērngada stir-

nas buks.

Oloferns. Nātaniēla kungs, haud credo.

Dulnis. Tas nebij nekāds haud credo, bet vienkārši stir-

nas buks.

Oloferns. Visaugstākā mērā barbariska intimācija! Un

bez tam vēl līdzīga insinuācijai, kaut kas līdzīgs in

via, tieksmei uz eksplikāciju: facere, līdzīgs replikā-

cijai vai vēl vairāk līdzīgs ostentare, tāpat kā viņa

inklinācija pēc neievingrināta, neaptēsta, neaudzi-

nāta, neizkopta vai, labāk sakot, analfabēta, vai, vis-

labāk sakot, nekonformēta veida iegalvot manu haud

credo par kādu kustoni.

Dulnis. Es teicu, ka tas kustonis nebij haud credo, bet

stirnas buks.

Oloferns. Divreiz uzsvērta vientiesība, bis coctus!

Ak tu monstrā ignorance, cik nejauka tu izskaties!

Nataniēls.

Nekad tam baudīt nava laimējies

No saldumiem, kas slēpti grāmatās.

Viņš, tā sakot, nav ēdis papīru. Viņš nav tinti dzē-

ris. Viņa intelekts nav piesūcināts. Viņš ir tikai kus-

tonis, kuram sajūtīgi tikai zemākie orgāni.

Ja šādi augi nedzīvi mums priekšā, tā ir laime:

Tā jūtīgo un auglīgo ir prāva mūsu saime.

Kā neklājas man muļķim būt un muti turēt ciet,

Tā viņu likt pie grāmatām un sūtīt skolā iet.

Bet omne bene, atminiet, ko baznīctēvi saka:

Dažs, viesuļvētru pārcietis, no vēja zemē plaka.

Dulnis.

Jūs divi gudri vīri esat, šo mīklu viegli minēs jūsu

doma raita:

Kas, Kainam dzimstot, bija mēnesvecs, bet tagad

tikai piekto nedēļu vēl skaita?

Oloierns. Diktina, godavīr Duln! Diktina, godavīr Duln!

Dulnis. Kas tā Diktina tāda ir?

Nātaniēls. Nosaukums Fēbai, Lunai — mēnesim.

Oloierns.

Bij mēness mēnesvecs, kad tikpat vecs bij Ādams,

Un piecas nedēļas, kad mira vecais Ādams.

Allūzija neko nezaudē aiz vārdu pārmaiņas.

Dulnis. Tas pilnīgi pareizi. Kallūzija neko nezaudē aiz

vārdu pārmaiņas.

Oloierns. Dievs lai palīdz lavām spējām! Es saku, ka

allūzija neko nezaudē aiz vārdu pārmaiņas.

Dulnis. Un es saku, ka pollūzija neko nezaudē aiz vārdu

pārmaiņas, jo mēness nekad nepaliek vecāks par

vienu mēnesi. Un bez tam es vēl saku, ka tas bij

stirnas buks, ko princese nošāva.

Oloierns. Nātaniēla kungs, vai jums nepatiktos noklau-

sīties epitāfiju par šī kustoņa nāvi. Un, lai piemēro-

tos ignorantu saprašanai, es princeses nošauto briedi

dēvēju par stirnas buku.

Nātaniēls. Perge, mīļais Oloferna kungs, perge. Es ceru,

ka jūs izvairīsities no visām dīvainībām.

Oloferns. Es te mazliet gan rīkojos ar allterācijām, jo

tās veicina dzejas vieglumu.

Prieks princesei pa parku traukt, pa priekšu patriekt

buku,

Dažs šausminās, cits šausmās šmauc, kad šāvieni šalc

šaujot.

Jau medinieki jāšus jāj, jož suņi jestri juku.

Jūs zvēri, jauki buks jau stāv, sev' mediniecei ļaujot.

Ar «pē» un «eš» man neveicas, bet kā

Ar burtu «tē» — par vēlu uzsākt tā!

Nātaniēls. Reti atrodamas dāvanas!

Dulnis

sāņus.

Nu, tie viņam sadāvinājuši tikai to, kas pašiem pavi-

sam vairs nav derējis.

Oloierns. Tā ir tā spēja, kas man piemīt, — vienkārša,

vienkārša. Tas nu ir tāds patvaļīgs, ekstravagants

gars, pilns formu, tēlu, gleznu, priekšmetu, ideju,

priekšstatu, trauksmju, revolūciju: tie visi dzimst no

atmiņas mātes klēpja, tiek izzīdīti pia mater dzīlēs,

bet klajā parādās, izdevīgā gadījuma izrosīti. Bet dā-

vanas ir vērtīgas tikai tiem, kam viņas spilgtas. Un

par to es esmu ļoti pateicīgs.

Nātaniēls. Es jūsu vietā esmu pateicīgs dievam un tāpat

visi manas draudzes locekļi, tāpēc ka viņu dēlus jūs

tik labi izmācāt, un viņu meitas daudz iegūst jūsu

skolā. Jūs esat ļoti cienīts loceklis mūsu sabiedrībā.

Oloferns. Mehercle, ja viņu dēli nav muļķi, tad mācības

viņiem netrūkst. Ja viņu meitas apdāvinātas, es tām

arī kaut ko sniedzu. Bet vir sapit qui pauca loquitur:

kāda sieviešu dvēsele sveicina mūs.

Uznāk Zakneta un Paurītis.

Zakneta. Dievs lai dod jums labu rītu, cienīgtēvs.

Oloferns. Bet vai tu ari zini, kāpēc sauci viņu par cie-

nīgtēvu?

Paurītis. Nu, droši vien tāpēc, ka mājās viņam ir arī

cienmāte.

Oloferns. Nekas, pietiekoši daudz asprātības tādā zemes

pikā, prāva uguns dzirkstele kramā, piemēroti liela

pērle cūkā. Tas ir jauki, tas ir labi.

Zakneta. Cienīts cienīgtēvs, esiet tik labi un izlasiet šo

vēstuli. To man atnesa Paurītis, bet raksta dons Ar-

mādo. Lūdzu gan, izlasiet to.

Oloferns. Fauste, precor gelida quando pecus omne sub

umbra Rumināt — un tā tālāk. Ak vecais, labais

Mantuan; es par tevi varu sacīt to pašu, ko ceļinieki

saka par Venēciju:

Venetia, Venetia,

Chi non ti vede, non ti pretia.

Vecais mantujieti, vecais mantujieti: kas tevis nepa-

zīst, tas tevi neslavē. Ut, re, sol, la mi, fa. Ar atļauju

vaicāt, kas stāv tur rakstīts. Vai arī kā Horācijs saka

savā … Ko? Vai patiešām panti?

Nātaniēls. Jā gan, kungs, un pie tam īsti gudri.

Oloferns. Ļaujiet noklausīties vienu strofu, vienu štanci,

vienu pantu; lege, dominē.

Nataniels

lasa.

«Kad mīlot zvērests lauzts, vai mīlai zvērēt var?

Ak, neviens vārds nav svēts, kas skaistumam nav

sniegts!

Tā mani zvērests lauzts tev uzticīgu dur'.

Kas bij man ozolciets, nu vītolroiksts un liekts,

Man slāpes studijām tavs acu valgums dzēs,

Tur mīt tā svētlaime, ko vīriešslrds ta tvīksi.

Vēl plašāk apvāršņus tavs acu skatiens pleš,

Visgudrākais ir tas, kas tevi slavēt drīkst.

Bet mujķis, brīnumu kas tevī neredz.

Man slava vienīgā, ka tevi dievinu.

Tev acis zibšņus šķiļ, un balss tev pērkondimda,

Tā bailes nesaceļ, tik gaismu, mūziku.

Tu piedod, dievišķā, šo rupjas kaisles kvēli,

Kas debesslavu pauž ar iznīcīgu mēli.»

Oloferns. Jūs tur neatrodat apostrofus, un tāpēc trūkst

akcentējuma — paļaujiet man pārlūkot to kanconu.

Labi ievērots te ir tikai pantmērs. Bet dzejai nepie-

ciešama elegance, vijīgums un zelta kadanss — ca-

ret. Ovīdijs Nasons, tas bij tās īstais vīrs! Un kāpēc

īsti viņš bij Nasons? Tāpēc, ka prata saost fantāziju

reibinošo smaržu un pazina izdomas lēcienus.

Imitari — tas nav nekas: tāpat arī suns pakaļdara sa-

vam saimniekam, pērtiķis savam vadātājam, jājams

zirgs savam jājējam. Bet, damosella virgin, vai tas

bij jums sūtīts?

Zakneta. Jā, kungs, to sūta kāds mosjē Birons, kāds no

tās svešās karalienes kungiem.

Oloferns. Es pārlaidīšu savu aci uzrakstam: «Nododama

visskaistākās jaunkundzes Rozalīnas sniegbaltajās

rokās». Un vēl es pārlūkošu vēstules saturu, lai at-

rastu tā parakstu, kas sūtījis vēstuli augšā apzīmētai

personai. «Jūsu augstībai uz visiem pakalpojumiem

gatavais Birons». Nātaniēla kungs, šis Birons ir viens

no tiem, kas zvērējuši kopā ar karali. Un te viņš ir

sacerējis vēstuli vienai no tas svešās karalienes pa-

vadonēm, bet tā vai nu nejauši, vai progresijas ceļā

noklīdusi citur.

Zaknetai.

Steidzies, cik vari, mana mīļā, nodod šo papīru ka-

raļa valdniecīgajās rokās, tam var būt liela nozīme.

Nekavējies ar atsveicināšanās ceremonijām, es at-

svabinu tevi no šī pienākuma. Ardievu!

Zakneta. Labais Paurīti, nāc man līdzi. — Lai tas kungs

pasarga jūsu dzīvību, kungs.

Paurītis. Labprāt, meit.

Aiziet Paurītis un Zakneta.

Nātaniēls. Kungs, jūs to padarījāt aiz dieva bijības, kā

patiesi ticīgs cilvēks; un kā kāds no baznīctēviem

saka…

Oloferns. Kungs, nerunājiet man par baznīctēviem, es

baidos krāsainu krāsu. Labāk atgriezīsimies pie tiem

pantiem: vai tie jums patika, Nātaniēla kungs?

Nātaniēls. Veidojumā meistarisks darbs.

Oloferns. Es šodien ēdīšu pusdienas pie kāda sava skol-

nieka tēva. Ja jums patiktos atnākt līdzi un, pirms

sēžamies pie galda, ar svētību nosvētīt mielastu, es,

izlietodams savas tiesības ar iepriekšminētiem vecā-

kiem, kuru bērni ir mani skolēni jeb audzēkņi, apsolu

gādāt par jūsu benvenuto. Tur es jums pierādīšu, ka

tie panti ir pavisam nemākulīgi, ka tiem nav ne sma-

kas no dzejiskas smaržas, asprātības un izdomas. Iz-

lūdzos jūsu sabiedrību.

Nātaniēls. Un es jums pateicos. Jo, kā stāv rakstīts, —

sabiedrība ir cilvēkam lielākā laime.

Oloferns. Un patiešām, tajos rakstos ir neapstrīdama

patiesība.

Duinim.

Draugs, es ieaicinu arī jūs, neatsakieties: pauca

verba. Uz priekšu! Tie kungi tagad nododas savām

medībām, mēs atkal palūkosim atspirdzinājumu.

Visi aiziet.

TREŠA AINA

Parku.

Uznāk Birons paplm roku.

Birons. Karalis patlaban dzenā meža kusl<>i,ui:., es sevi

pašu. Viņi tur iztin savus tīklus, es esmu ielinies

tīklā un iesēdies piķī, kas notraipa. Notraipa cik

riebīgs vārds! Nu, labi, sēdieties man blakus, skum-

jas — saka, ka tā esot teicis kāds jokdaris; un tā

saku es, un es esmu tas jokdaris: es tevi labi pierā-

dīju, mana asprātība! Patiešām, šī mīla ir tikpat traka

kā Ajaksam: tā nokauj aunu, tā nokauj mani, jo es

esmu auns. Vēlreiz no manas puses labi pierādīts! Es

negribu mīlēt, ja to darīšu joprojām, es pakāršos —

es to negribu neparko. O, bet viņas acis! Pie šīs

debess gaismas! Bez šīm acīm es nebūtu iemīlējis

viņu. Jā, tikai šo divu acu pēc! Tiešām, es nedaru

neko citu pasaulē kā tikai meloju un meloju pats

savā rīklē. Pie debesīm zvēru, ka mīlu, un mīla māca

mani dzejas taisīt un melanholiskam būt, un še ir

kāda daļa no manām dzejām un no manas melanholi-

jas. Jā, viens no maniem sonetiem patlaban ir viņai

rokās: tas lempis aiznesa viņu, dulnais aizsūtīja, un

jaunkundzei viņš nu ir. Mīļais lempis, mīļais dulnais,

mīļā jaunkundze! Dievs mans liecinieks, es par to

neko neraizētos, ar tiem pārējiem trim tas pats no-

ticies. Tur nāk kāds ar papīru rokā, lai dievs dod,

ka arī tas tāpat stenētu!

Noiet sāņus. Uznāk karalis papīru rokā.

Karalis. Ak vai man!

Birons

sāņus.

Pāršauts — šaubu nevar būt! Turpini tikai, labais

Kupidon! Savu bultu tu esi trāpījis viņam krūšu krei-

sajā pusē. Un sacerējums tam arī!

Karalis

lasa.

«Tik mīļi zelta saule neskūpsta

No rozes lapām rīta rasu svaigu

Kā tavu acu spodrā atmirdza

Nakts valgmes norasotu manu vaigu.

Un sudrabmēness nav ne pus tik spožs,

Kad slīd pār dzelmes kristāldzidro snaudu,

Kā cauri asrām sejs tavs uzvarošs,

Tas atmirdz katrā asarā, ko raudu.

Tu varone, kas triumfratos brauc

Pār manām sāpēm, kas tev ceļā klājas,

Jel mirkli pamest, viņas tevi sauc

Un tavu slavu izpaust neapstājas.

Ja sevi mīlēsi, man raudāt nāksies vien,

Būs asaras tev spogul's mūža dien'.

Tu karalieņu karaliene sevī —

Ne domai veikt, ne slavai sasniegt tevi.»

Kā pateikt viņai to? Lai paliek papīrs —

To, lapas, apklājiet! — Tur vēl kāds nāk.

Dzirdami soli.

Ko, Longvils? Lasa? — Slēpties mudīgāk?

Noslēpjas.

Birons.

Jau trešais muļķis apkārt klaiņot sāk.

Uznāk Longvils papīru rokā.

Longvils.

Ak vai man, zvērestu es lauzis esmu!

Birons.

Jā gan, kā viltzvērnieks, kam viltus spriedums.

Karalis.

Jauns mīlētājs man biedros — mazāk kauna!

Birons.

Viens dzērājs otru sveic - n

Longvils.

Bez manis zvērestu neviens vai lauzis nav?

Birons.

Es tev par prieku teiktu, ka zinu divus jau.

Mēs triumviri esam; tu staba galā ar,

Kur muļķa mīlestība mūs visus trijus kar.

Longvils.

Kaut būtu manas rindas tev par ķīlu

Un teiktu: «Marija, es tevi mīlu!»

Nē, labāk prozā sākt — kur atskaņas lai ronam?

Birons.

Jā, panti izšuvas uz biksēm Kupidonam,

Tam ģērbu samaitāsi.

Longvils.

Nu, lai vien iet tas pats.

Lasa.

«Vai tavu acu debess retorika,

Pret kuru velti vārdiem cīnīties,

Nav tā, kas zvērestu man pārkāpt lika?

Nē, tevis labad neesmu noziedzies.

Pret sievietēm es zvērēj's — pierādīšu,

Ka dieve esi, ko es pielūdzu,

Ja zemes zvērestu es lauzis tīšu,

Man visi grēki rīst, ja svētī tu.

Kas zvērests? Tikai dvaša, tvaiks, ko dvesi,

Tu — saule, kas pār manu zemi mirdz,

Tu zvēresttvaiku viegli izklaidēsi,

Var vārdu lauzt, kad tevis tiecas sirds.

Ja lauzis esmu — kas tik muļķis būtu, —

To nepārkāpt, lai paradīzi gūtu?»

Birons.

To tikai aknas dar', no gaļas dievus taisa,

Par dievi zoslēns tiek. Tā jēdzienus te maisa!

Dievs sarg'! Kur ejam, kādos aizmaldos!

Longvils.

Ar ko lai nosūtu? — Nāk! Paslēpšos.

Noslēpjas. Dzirdami soļi.

Birons.

It visi šeit tā slēpjas kā jokos bērnišķos.

Kā pusdievs es še sēžu, un mākon's mani sedz,

Un muļķības, kas notiek, man acis slepen redz.

Kaut taču vēl kāds nācis! Ak kungs, ir ar jau klāt!

Uznāk Dimēns papīru rokās.

Dimēns! Nu četras peles var slazdā blakus stāt!

Dimēns.

Ak Katiņ dievišķīgā!

Birons.

Ak pasaul's ērms!

Dimēns.

Pie debesīm! Tas brīnums! Stulbst mirstīgs skats.

Birons.

Pie zemes! Melo: cilvēks! Tu redzi pats!

Dimēns.

Pret viņas ambras matiem ir ambra nieks!

Birons.

Ak, krauklis ambra krāsā! Katrs vārds te lieks.

Dimēns.

Tai augums ir kā ciedrs.

Birons.

Pag, jāsāk.i,

Ka pleci tā kā grūtai.

Dimēns.

Kā diena tā.

Birons.

Kā diena gan, kad saule slēpties var.

Dimēns.

Ak, kaut es viņu gūtu!

Longvils.

Es savu ari

Karalis.

Un savu es! Cits nav nekas.

Birons.

Āmen, un es tad savu! Vai labi teikts nav tas?

Dimēns.

Es gribu aizmirst to, bet kā to spēt?

Tā asinis, kā viņu neredzēt?

Birons.

Jums asinīs? Tad vajag asins laist

Un bļodā tecināt. Kā neprāts kaist!

Dimēns.

Ko uzrakstījis, vēlreiz lasīt var.

Birons.

Var klausīt vēl, cik stulbu mīla dar'.

Dimēns

lasa.

«Kādu dienu — tad bij maijs,

Mīlas mēnes's vienīgais, —

Viņa rozi ieskatīja,

Kuru vējiņš nolocīja,

Samta lapās celiņš dzīts,

Aizskrien viņš tur nemanīts.

Mīlā nāvesslimais gaida,

Lai to vēji vieglu raida.

Vējš, viņš teic, tai vaigus skar,

Kaut tas novēlēts man ar!

Bet es esmu zvērējies

Viņai klātu neskarties.

Jaunība tā nesolās,

Ziedi viņai patīkas!

Nesakiet, ka grēkoju,

Zvērestu kad pārkāpu.

Jupiters pats tevi sveiktu,

Junonu par mori teiktu,

Pats par cilvēku viņš kļūtu,

Lai kā mirstīgs tevi gūtu.»

Šo aizsūtīšu un vēl pielikšu,

Cik grūtas mīlas mokas pārcietu.

Kaut Birons, Longvils un pats karalis

Tā mīlētu kā es, tas nelietis!

Vai nav, kas grēka ēnu projām gaina?

Tur taisnīgs katrs, ja katram sava vaina.

Longvils

iznākdams laukā.

Dimēn, tev mīlai piedošanas nava,

Tu gribi, lai mums katram mīla sava.

Tu paliec bāls, es, zinu, nosarktu,

Ja mani pārkāpumā pieķertu.

Karalis

iznākdams laukā.

Jūs sarkstat, kungs, jums grēcīgs skats,

To rājat jūs, bet divreiz vainīgs pats.

Mariju nemīli? Vai Longvils kad

Ir rakstīj's sonetus? Nē, it nekad!

Uz krūtīm rokas nava salicis

Un mīlas trenktu sirdi valdījis.

Es šepat krūmos slēpies stāvēju,

Jūs abus klausījos un nosarku.

Es noklausījos jūsu stulbās dzejās

Un vēroju, kā dvesāt kaisli sejās.

Ak vai man! — viens: ak Kātiņi — olis. Par matiem

Tas viens un otrs par debešķīgiem skūtiem.

Longvilam.

Jums vārdu lauzt par paradīzi tīk.

Dimēnam.

Jums Jupiteru pulgot neapnīk.

Ko teiktu Birons, ja viņš dzirdētu,

Kā jūs te laužat stingro zvērestu?

Kā viņš te ņirgātos, kā asprātības bērtu!

Ar kādām smieklu pātagām jūs pērtu!

Par visām bagātībām, kas man klāt,

Tāds negribētu viņa priekšā stāt.

Birons

iznākdams.

Nu liekulību sodīt nākas iet. —

A! sabiedrotie mani, piedodiet!

Ar kādām tiesībām tu šitos tirdī

Vai mīlas kvēli neslēp paša sirdī?

Vai tavas acis nav kā triumfrati?

Vai asarā tev nespuldz mījā pati?

Tu zvērestu pats nekad nespēj lauzt,

Ne sonetos par mīlu žēli gaust.

Bet nekaunieties tak tā visi līdz,

Ka noklausīti jūs, tas nepalīdz…

Tu viņam, karalis tev skabargu,

Bet es to visiem trim jums atrodu.

Ak, kādu nelgu ainu redzēju,

Cik nopūtu, cik vaidu, asaru!

Kā skatot valdījos, kad karalis

Par sīku odu bija palicis!

Kad lielais Hērakls gāja riņķa dejā,

Bet gudrais Zālamans visvieglā dzejā

Un Nestors puiku barā ripas sita, •—

Aiz smiekliem stingrais Timons zemē krita.

Dimēn, kur slēpjas bēdu avots tavs?

Un tev, Longvil, tak ari kaut kur savs?

Un jums, mans kungs? Es zinu, krūtīs vien,

Bet vēl kur?

Karalis.

Joks par sīvu, jānudien!

Vai, gudrais, nodevis tu esi mūs?

Birons.

Es jūs ne, bet mani esat jūs.

Es godīgs biju, grēku baidījos

Un vārdu lauzt nemūžam neņemtos,

Nu nodots esmu, aplam iestājies

Es biedros jums, kas allaž greizi ies.

Vai redzējis kāds mani pantus taisot,

Aiz mīlas vaidot, skaistumzāles maisot?

Vai ir starp jums kāds, kuram sacīt klājas,

Ka apdziedāj's es acis, rokas, kājas

Un krūtis, pieri, gaitu, augumu

Un visu citu?

Karalis.

Pag! kurp steidzies tu?

Vai goda vīri tā kā zagļi skrien?

Birons.

Es mīlas bēgu. Mīlētāji, labudien!

Uznāk Zakneta un Paurītis.

Zakneta.

Dievs, svētī karali!

Karalis.

Tev sakāms kas?

Paurītis.

Par nodevējiem būs.

Karalis.

Kurš te ir las?

Paurītis.

Neviena nav.

Karaiis.

Ja nav, tad ņem, k

Sev nodevību līdz, un ejiet mājās.