Viņa tevu dievs

Visapkārt pletās miega iegrimis mūžamežs — skaļu joku lugu un klusu drāmu norises vieta. Ar piimatnēju nežēlību tur tika izcīnīta cīņa par eksistenci. Šeit, pašā Varavīksnes Loka Pakājes sirdī, vēl kāju nebija spēruši ne angļi, ne krievi, un amerikāņu zelts vēl nebija mak­sāts par tās neaptveramajiem plašumiem. Vilku bari te vēl dzinās pa aļņu ganāmpulku pēdām, nošķīra grūsnas mātītes vai vārgos un saplosīja tos tikpat nežēlīgi, kā to pirms viņiem jau bija darījušas tūkstošiem vilku paau­dzes. Nedaudzie iezemieši te vēl klausīja saviem virsai­šiem, turēja cieņā šamaņus, izdzina ļaunos garur, dedzi­nāja raganas, karoja ar kaimiņiem un notiesāja tos ar tādu kāri, kas darīja godu uzvarētāju iekšām. Te noslē­gumam tuvojās akmens laikmets. Bet pa neredzamām takām, pa tuksnesīgiem klajumiem, kas nav atzīmēti ne­vienā kartē, jau tuvojās dzelzs laikmeta pirmie vēstneši — baltādainās, zilacainās, neuzvaramās rases dēli. Gan gluži nejauši, gan ar nodomu pa diviem vai trim tie uzradās diezin no kurienes, cīnījās, gāja bojā vai atkal aizklīda diezin uz kuru pusi. Samani raidīja lāstus pār viņu gal­vām, virsaiši sauca kopā savus karotājus, akmens cirtās pret dzelzi, taču nenieka neiespēja. Kā ūdens no milzu jūras svešie sūcās cauri drūmajiem mežiem un pāri kalnu pārejām, viņu vieglās laivas ieslīdēja vistālākajās piete­kās, un mokasīni izmina takas suņu pajūgiem. Tie bija lielas un varenas cilts dēli, un viņu bija daudz, taču zvēr­ādās tērptie Ziemeļzemes ļaudis to vēl nezināja. Daudzi atnācēji cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam un izlaida garu kāvu saltajā gaismā, tāpat kā viņu brāļi cīnījās un mira saules izdedzinātā tuksneša smiltī vai nāvējošu iz­garojumu pilnos džungļos, tāpat kā cīnīsies un mirs tie, kas nāks pēc viņiem, līdz noliktā stunda nolems šo dižo cilti tās liktenim.

Tuvojās divpadsmitā stunda. Apvārsnis ziemeļos blāz­moja sārtā gaismā, kas kļuva bālāka vakaru pusē, bet sabiezēja rītos, tā norādīdams neredzamās pusnakts sau­les atrašanās vietu. Krēsla tik nemanāmi pārgāja ausmā, ka nakts pazuda, kā nebijusi, aizejošā diena sastapās ar tikko dzimstošo, un tā brižiem debesīs viedās it kā divi saules apļi. Tikko tārtiņš kautri bija nočivinājis savu vakara dziesmu, kad sarkanrīklīte jau skaņi sveica jauno dienu. No salas Jukonas vidū skanēja meža zosu klai­gas, ko no krasta it kā atbalsoja polārgārgalu zobga­līgie smiekli, kas aizvilnīja pār sastingušo plašumu.

Klusā līcī cita pie citas rindojās no bērza tāss dari­nātas kanoe. Šķēpi ar plakaniem kaula uzgaļiem, bultas ar tādām pašām kaula smailēm un ar briežu dzīslām no­stiepti loki liecināja, ka pašlaik lašiem ir nārsta laiks. Krastā starp teltīm, kas bija apvilktas ar briežādām, un kaltēšanai izkārtām zivīm varēja dzirdēt cilvēku balsis. Puiši sacentās veiklībā un ķircinājās ar meitenēm; vecā­kās sievietes, kas savu pienākumu dzīvē bija izpildījušas un laidušas pasaulē pēcnācējus un kam šie prieki bija laupīti, pina virves no zāļu stiebriem un tērgāja. Turpat plosījās un plūcās kaili bērneļi, kūleņodami piku mikiein ar tumši rūsganiem krančiem.

Gabaliņu nostāk, pieklājīgā atstatumā no apmetnes, rē­gojās divas teltis. Tā bija baltā cilvēka nometne — par to droši liecināja jau vietas izvēle vien. No turienes va­jadzības gadījumā varēja ērti apšaudīt apmetni, kas at­radās savu simt jardu attālu; paugurs un klajā apkārtne deva iespēju aizsargaties pret uzbrukumiem, bet stāvā, apmēram divdesmit jardu augstā krauja aizmugurē — ātri atkāpties pie laivām. Vienā teltī raudāja slims bērns, kuru māte mierināja ar šūpuļdziesmiņu. Ārpusē pie dzies­toša ugunskura sarunājās divi vīri.

— Jā, es turu baznīcu goda kā tās padevīgs dēls. Tā turu godā, ka dienu metu tai apkārt līkumu, bet naktī sapņoju par atriebību. Ko gan citu jūs no manis varat gaidīt? — Metisa balsī ieskanējās niknums. — Esmu dzi­mis pie Sarkanās upes. Mans tēvs bija baltais — tāds pats kā jūs. Tikai jūs esat jenkijs, bet viņš bija anglis, džentlmeņa dēls. Mana māte bija indiāniete, virsaiša meita, un es izaugu par īstu vīrieti. Jā, nevar vis uzreiz pateikt, kādas asinis tek manās dzīslās, jo esmu dzīvojis kopā ar baltajiem kā līdzīgs ar līdzīgiem, un krūtīs matj

pukst tēva sirds. Es sastapu meiteni, balto meiteni, kas mani uzlūkoja mīlīgām acīm. Viņas tēvam, francūzim pēc izcelšanās, piederēja plaši zemes gabali un daudz zirgu, un viņu tajā pusē varen cienīja. «Tu neesi pie pilna prata,» viņš sacīja meitai, uzzinājis par mani, ilgi cen­tas viņu atrunāt un briesmīgi dusmojās.

Taču viņa bija pie pilna prāta, un drīz vien mēs abi aizjājām pie mācītāja. Bet pirms mums tur bija ieradies viņas tēvs un sarunājis daudz nelāgu vārdu, varbūt pat kaut ko pasolījis, kas lai to zina. Mācītājs iecirtās un negribēja mums palīdzēt palikt kopā. Baznīcai nebija lab- paticis dot svētību manai piedzimšanai, baznīca liedza man atļauju stāties laulībā, baznīcas dēļ manas rokas notraipītas ar asinīm.

Tādēļ es turu baznīcu tādā godā. Iezvēlu dzīvam mācī­tājam plauku ģīmī, mēs uzlēcārn saviem straujajiem zir­giem mugurā un auļojām uz Pjēra fortu, kur dzīvoja lab­sirdīgs priesteris. Taču viņas tēvs, brāļi un nezin kādi tēva nolīgti ļaudis dzinās mums pa pēdām. Kautiņš no­tika, no zirga nenolecot, un turpinājās, līdz es izsitu trīs vīrus no segliem, bet pārējie aizjāja atpakaļ uz fortu. Mēs devāmies uz austrumiem, noslēpāmies kalnos un mežos un dzīvojām kopā. Taču precēti nebijām, — redzat, ko iz­darīja jūsu labā baznīca, kuru es godāju kā daždien pa­klausīgs dēls.

Sievietes ir dīvaini radījumi, un neviens vīrietis nespēj tās saprast. Viens no tiem, kurus es izsitu no segliem, bija viņas tēvs; viņš nokrita pie zemes, un tie, kas jāja aiz muguras, viņu sabradāja. Mēs abi redzējām, kā viss notika; es būtu to viegli aizmirsis, bet viņa nevarēja aizmirst. Un klusos vakaros pēc medībām tas bija klāt un nostājās starp mums — visu garo, klusuma nomākto nakti, kad iedegās zvaigznes un mums vajadzēja saplūst par vienu miesu un dvēseli. Un tā notika vienmēr. Viņa nekad ne vārda neieminējās par notikušo, taču tas mū­žam sēdēja kopā ar mums pie ugunskura, un mēs bijām kā svešinieki. Zinu, viņa gribēja visu aizmirst, tomēr at­miņas bija spēcīgākas — to es redzēju viņas acīs un sa­jutu viņas elpā.

Tad viņa dzemdēja man bērnu, meitenīti, un nomira. Bet es atgriezos savas mātes ciltī, lai bērns dabūtu zīst krūti un paliktu dzīvs. Taču rnan pie rokām vēl lipa to cilvēku asinis, kurus biju nogalinājis baznīcas vainas dēļ.

Reiz ieradās jātnieku policija, lai saņemtu mani ciet, bet mans mātesbrālis, kas tolaik bija cilts virsaitis, mani paslēpa un apgādāja ar zirgiem un pārtiku. Paņēmu mei­tiņu, un mēs abi aizceļojām tālu projām — pie Hudzona līča, kur balto bija maz un tie paši nekā nejautāja. Tur iestājos darbā Hudzona līča sabiedrībā, strādāju par med­nieku, takuzinātāju, suņu dzinēju, līdz mana meita pie­auga par sievieti — slaidu, smuidru un tīkamu no vaiga.

Jūs jau zināt, ka šai pusē ziema ir gara un tumša, ka tā modina cilvēkos dažādas domas un pavedina uz apla­miem darbiem. Tur, kur mēs dzīvojām, bija galvenais aģents — nekaunīgs un cietsirdīgs cilvēks. Turklāt tāds, kas nepatika sievietēm. Bet viņš sāka mest acis uz manu meitu, kura bija izveidojusies par sievieti. Svētā diev­māte! Reiz viņš aizsūtīja mani talā ceļā ar suņu pajū­giem, lai pa to laiku … jūs jau pats sapratīsiet. Ļauns, nežēlīgs cilvēks. Bet viņa bija gandrīz balta, un arī dvē­sele viņai bija balta, un viņa bija tik laba … Tsi sakot, viņa nomira.

Tonakt, kad es atgriezos, spīvi sala. Biju pavadījis ceļā garus mēnešus, un suņi tikko vilka kājas, kad piebraucām pie forta. Indiāņi un metisi dīvainiem skatieniem klusē­dami nolūkojās uz mani, līdz man kļuva baismīgi ap sirdi, pats nesapratu, kādēļ. Taču es nekā nejautaju, pa­baroju suņus un krietni paēdu kā daždien cilvēks, kam priekšā grūts darbs. Tikai pēc tam pieprasīju, lai man izstāsta, kas noticis. Nevienam nepietika drosmes, jo viņi baidījās, ka es ārprāta niknumā neizdaru ko ļaunu. Un tomēr vārdu pa vārdam, soli pa solim bēdīgā patiesība nāca gaismā, un visi brīnījās, ka es klusēju.

Noklausījies līdz galam, gāju taisni uz aģenta māju un biju mierīgāks nekā šajā brīdī, to visu atceroties. Aģents pārbijās un sāka saukt pēc palīga, bet cilvēki turēja uz viņu ļaunu prātu un domāja, ka viņam par no­darīto jāatbild. Tad aģents aizmuka uz mācītāja māju. Arī es gāju turp. Mācītājs iznāca pretī uz sliekšņa un ņēmās mani nomierināt, teikdams, ka dusmu brīžos cil­vēkam vajagot lūgt dievu, lai tas rāda viņam īsto ceļu. lis atbildēju, ka teva sagrauztā sirds un nodarītā pāres­tība dod man tiesības ieiet namā, bet viņš atbildēja: tikai pār manu līķi, — un sāka vāvuļot lūgsnas. Tā baznīca no

jauna stājās man ceļā, kā bija stājusies mūždien. Es pār­kāpu pāri mācītājam un aizraidīju aģentu uz turieni, kur viņš varēja cerēt satikt manu meitu, uz turieni, kur mīt viņa dievs, ļaunais balto cilvēku dievs.

Par notikumu paziņoja tuvākajam policijas postenim, kas metās mani vajāt, un man vajadzēja slapstīties. Es bēgu uz austrumiem, garām Lielajam Vergam, pa Ma- kenzijas upi uz leju, sasniedzu mūžīgos ledājus, pārgāju pāri Sniega Klintīm, aizgāju lidz Jukonas Likumam un nonācu šeit. Jūs esat pirmais mana tēva cilts cilvēks, ko esmu sastapis šajā laikā. Lai nu arī jūs paliktu pēdējais! Tie cilvēki tur apmetnē, manas cilts ļaudis, ir vienkārši un vientiesīgi. Viņi mani cienī un klausa. Mans vārds viņiem ir likums, pat šamaņi man paklausa, kaut arī bīstas, ka es varētu tiem kaitēt. Tātad — ja runāju viņu vārdā, tad runāju arī pats savējā. Atstājiet mūs mierā! Ejiet prom no šejienes! Ja jūs paliksiet pie mūsu uguns­kuriem, drīz vien pa pēdām būs klāt arī jūsu baznīca, jūsu garīdznieki un jūsu dievi. Un iegaumējiet vienu: katram baltajam, kas ieradīsies manā apmetnē, es likšu atteikties no viņa dieva. Jus esat pirmais, un jums es to nelikšu darīt. Bet prom jums jāiet, jo ātrāk, jo labāk.

— Nevaru atbildēt par visiem saviem brāļiem, — ieru­nājās otrs vīrs, domīgi bāzdams tabaku pīpē. Heja Sto- karda valoda dažreiz bija tikpat gausa, cik rīcība strauja, bet tikai dažreiz.

— Es jūsu cilti pazīstu, — atbildēja pirmais. — Jūs un jums līdzīgi nāk izcirst ceļu pārējiem. Pienāks laiks, un viņi iekaros šo zemi, taču manis tad vairs nebūs. Dzir­dēju, ka viņi jau nogājuši līdz Lielas Upes iztekai, bet tālajos Lejas Laukos uzradušies krievi.

Hejs Stokards strauji pacēla galvu: tas bija kaut kas jauns ģeogrāfijā. Hudzona līča sabiedrības ļaudis bija citādās domās par upes tecējumu, proti, pieņēma, ka tā ietek Ziemeļu Ledus okeānā.

— Tātad Jukona ietek Beringa jūrā? — viņš jautāja.

— Nezinu, bet tur Lejas Laukos ir krievi, daudz krievu. Varat aizbraukt turp un apskatīties pats, varat atgriez­ties pie saviem brāļiem, jo, kamēr šamaņi un karotāji man klausa, jūs pa Kojukuku uz priekšu netiksiet. To jums saku es, Batists, ar iesauku Rudais. Mans vārds ir likums, jo esmu šās cilts galva.

— Bet, ja nu es nedomāju braukt turp, kur ir krievi,

un nebraucu arī atpakaļ pie saviem brāļiem, kas tad no­tiks?

— Tad dabūsiet aizceļot uz turieni, kur mīt jūsu dievs, balto cilvēku ļaunais dievs.

Pie apvāršņa ziemeļu pusē, it kā asins lāses pilinā­dama, iznira kvēlojoši sarkana saule. Batists piecēlās, pamāja ar galvu un devās atpakaļ uz apmetni. Pār kla­jumu stiepās asiņaini sarkanas ēnas, kaut kur dziedaja sarkanrīklīte.

Hcjs Stokards izpīpēja pīpi, un ugunskura dūmos šķita saskatām, kur tālumā sākas Kojukuka, nevienam nezi­nāmā polārā upe, kas savu garo tecējumu beidza šeit, ieplūzdaina Jukonas duļķainajos ūdeņos. Ja varētu ticēt mirstošajam matrozim, kas, izglābies no bojā gājuša kuģa, kājām izstaigājis visu šo pusi, ja kaut ko liecinātu viņa jūrnieka maisā paslēptā pudele ar zelta graudiņiem, tad kaut kur upes augštecē, mūžīgās ziemas valstībā, slēpjas Ziemeļu Dārgumu krātuve. Taču pie valstības vār­tiem, aizšķērsodams viņam ceļu, stāv sargpostenis — Ba­tists, ar iesauku Rudais, cilvēks, kas aizmirsis, ka tā dzīslās tek puse angļu asiņu.

— Gan jau kaut kā gala tiksim! — noteica Hejs Sto­kards; sarušinājis ogles, viņš piecēlās un izstaipījās, mie­rīgā pašpārliecībā noraudzīdamies uz liesmojošo apvārsni.

Hejs Stokards izgrūda sulīgu lāstu. Viņa sieva pacēla pār katliņu noliekto galvu un, ar acīm sekodama viņa skatienam, sāka uzmanīgi vērot upi. Kaut arī viņa bija indiāniete no Teslinas, viņa tomēr gaužām labi zināja, ko nozīmē šie īsie, izteiksmīgie angļu vārdi. Viņa bija pieradusi visus notikumus, sākot ar visnenozīmīgāko nieku, piemēram, atrisušu slēpju siksnu, un beidzot ar pie­pešam nāves briesmām, mērot vienīgi pēc tā, cik spēcīgs lāsts taja mirklī izlauzās par viņas vīra lūpām. Tādēļ viņa arī šoreiz saprata, ka stāvoklis nopietns. Pa upi lejup slīdēja slaida kanoe, virzīdamās uz mazo līcīti pie nometnes; rietošās saules stari atmirdzēja uz airiem. Hejs Stokards saspringti skatījās turp. Trīs vīri saskaņoti airēja, ritmiski liekdamies uz priekšu un atpakaļ, taču Stokards redzēja tikai vienu, kam ap galvu bija apsiets sarkans lakats.

— Bili! — viņš iesaucās. — Hei, Bili!

No telts šļaucīdamies izlīda gara auguma puisis; žā­vādamies viņš izberzēja acis. Taču miegs pazuda, kā ne­bijis, tikko viņš ieraudzīja laivu.

— Zvēru pie Metuzāla, tas taču ir nolādētais dievvārd- nieks!

Hejs Stokards drūmi pamāja, gribēja jau sniegties pēc šautenes, taču, acīm redzot, apdomājās un paraustīja plecus.

— Nošaut uz vietas, un beigta balle, — Bill> ieteica, — citādi viņš mums visu sabojās.

Stokards tomēr nevarēja izšķirties par tik radikālu rīcību; pagriezies atpakaļ, viņš sievai ar mājienu pavēlēja turpināt darbu un atsauca biedru no krasta. Kamēr divi indiāņi līcīša krasti piesēja laivu, baltais cilvēks ar ēr­mīgo, acīs krītošo galvai rotu kāpa pa krauju augšup.

— Līdzīgi apustulim Paviļam saku: žēlastība lai ir jums un miers no dieva, mūsu tēva!

Garīdznieka vārdiem atbildēja drūma klusēšana.

— Esi sveicināts arī tu, Hej Stokard, dieva pulgotā] un vīlistieti. Tava sirdī mīt kāre pēc bagātības, tavā prātā - velnišķīgi nodomi, tavā teltī — sieviete, ar kuru tu dzen netiklību. Un tomēr es, Sterdžess Ovens, dieva sūtnis šajā tuksnesī, aicinu tevi nožēlot grēkus un šķīstīt dvēseli no ļauna.

— Pietaupiet pulveri, svētais tēvs, — Hejs Stokards nikni atcirta, — var gadīties, ka jums būs vajadzīgas vi­sas rezerves un vēl vairak. Te valda Rudais Batists.

Viņš pamāja ar roku uz indiāņu apmetnes pusi, kur stāvēja metiss un vērīgi raudzījās uz viņiem, cenzdamies sazīmēt, kas ir svešie atbraucēji. Pavēlējis saviem ļaudīm uzsliet telti, Sterdžess Ovens, ticības gaismas nesējs un dieva sūtnis, devās pa nogāzi lejup. Stokards viņam stei­dzas pakaļ.

— Paklausieties, — Stokards ierunājās, saņēmis misio­nāru aiz pleca un pagriezis pret sevi. — Vai jums sava āda mīļa?

— Mana dzīvība ir dieva rokā, esmu tikai strādnieks tā kunga vīna kalnā, — misionārs svinīgi atbildēja.

— Beidziet ērmoties! Vai par visu varu kārojat iegūt mocekļa ērkšķu kroni?

— Ja tā būs viņa griba.

— Nu, tas nebūs grūti, neraizējieties, taču vispirms gribu dot jums labu padomu. Varat to pieņemt, varai nepie­ņemt. Bet, ja paliksiet šeit, priekšlaicīga nāve iznīcinās jūsu pūliņus. Turklāt bojā aiziesiet ne tikai jūs viens pats, bet arī jūsu ļaudis, Bills un mana sieva . ..

— Tā velna meita, kurai nav lemts uzklausīt dzīvās patiesības vārdu.

— … un es. Jūs iegrūdīsiet postā ne tikai pats sevi, bet mūs visus. Atcerieties, kā mēs kopā pavadījām pagājušo ziemu? Zinu, ka neesat slikts cilvēks, tikai… mazliet aprobežots. Ja uzskatāt par savu pienākumu atgriezt pa- ganus, tā ir jūsu darīšana. Taču esiet jel kaut cik saprā­tīgāks līdzekļu izvēlē! Šis vīrs — Batists — nav indiānis. Viņš cēlies no mūsējiem, ir stūrgalvīgs kā āzis, pat es neesmu tik stūrs, un savā ziņā tāds pats neprātīgs fanā­tiķis kā jūs. Ja jūs abi saskriesieties, var iznākt tikai ne­laime, un es nevēlos tikt tur iejaukts, saprotiet, nevēlos! Tādēļ klausiet manam padomam un brauciet projām. Ja brauksiet pa upi uz leju, sastapsiet krievus. Tur droši vien būs arī kāds pareizticīgo priesteris, kas palīdzēs jums bez bēdu nokļūt līdz Beringa jūrai — starp citu, Jukona ietek šajā jūrā —, un pēc tam nebūs grūti no­kļūt atpakaļ civilizētā pasaulē. Klausiet man un brauciet prom pēc iespējas drīzāk.

— Kam sirdī dievs un rokā evaņģēlijs, tas nebīstas ne cilvēku, ne velna sodības, — apņēmīgi atteica misio­nārs. — Man jāredz šis cilvēks un jastājas divkaujā tam pretī. Atgriezt baznīcas klēpī noklīdušu avi ir daudz svē­tīgāk nekā pievērst ticībai tūkstoš pagānu. Tadu, kas pagrimis netikumā, vieglāk uzvest atpakaļ uz taisna ceļa. Vai atcerieties tarzieti Zaulu, kas devās uz Damasku, lai aizvestu kristiešus uz Jeruzalemi. Ceļā viņam parādījās pestītājs, un viņš izdzirda balsi: «Zaul, Zaul, ko tu mani vajā?» Un tajā pašā brīdī Zauls, tas pats apustulis Pāvils, kļuva ticīgs un pēc tam izglāba daudzas dvēseles. Tāpat kā tu, ak, svēto Pāvil, es strādāju mūsu kunga vīna dārzā, gatavs viņa dēļ ciest mokas un pārbaudīšanu, apsmieklu un pulgošanu, sitienus un sodus. Ei, jūs, — viņš uzsauca saviem airētājiem, — atnesiet tējas kulīti un ūdens kat­liņu. Neaizmirstiet arī brieža gaļas gabalu un pannu!

Kad garīdznieka ļaudis, kurus viņš pats nesen bija pie­vērsis īstajai ticībai, uzkāpa krasta kraujā, visi trīs no­krita uz ceļiem, un, kaut arī rokās tiem bija mantas un uz muguras nastas, tomēr visi vienā balsī slavēja visaug­stāko par palīdzību garajā ceļā un laimīgu nokļūšanu pie mērķa. Hejs Stokards tos vēroja īgnā zobgalībā: svinīgā, mistiskā lūgsna nespēja saviļņot viņa nocietināto sirdi. Batists, pie savas apmetnes stāvēdams, redzēja un sa­prata šīs izdarības, un atcerējās to, kura bija dalījusies ar viņu guļvietā kalnos un mežos zem zvaigznēm, atcerē­jās arī savu meitiņu, kas atdusējās kaut kur pie saltā Hudzona līča.

— Velns parāvis, Batist, nedomā par to! Met to no gal­vas ārā! Esmu ar tevi vienis prātis — šitais vīrs ir stul­benis un nevienam nekā laba neizdarīs, un tomēr es ne- spēiu, saproti, nespēju nenostāties viņa pusē.

Hejs Stokards pieklusa, pūlēdamies izteikt vārdos savu vienkāršo goda izpratni.

— Man pašam viņš pamatīgi apnicis, Batist, un bez tam sagādājis ne mazumu dažādu nepatikšanu. Bet vai tu patiesi nesaproti — viņš ir no manas cilts, baltais … un … Nē, kaut būtu vai nēģeris, es tikpat nespētu upurēt viņu, lai glābtu savu ādu.

— Lai notiek, — atteica Batists. — Es tev lāvu izvē­lēties. Drīz ieradīšos ar saviem šamaņiem un karotājiem un tevi nogalināšu vai arī piespiedīšu atteikties no tava dieva. Piekāpies, atstāj man garīdznieku un brauc prom! Citādi tava taka pārtrūks tepat. Mani ļaudis, pat mazie bērneļi ir noskaņoti pret jums. Paskat, puikas jau aizdzi­nuši tavas laivas.

Viņš norādīja uz upi. Kaili puišeļi bija piepeldējuši pie laivām, atsējuši tās un iedzinuši upes vidū. Aizpeldējuši tik tālu, ka šāviens nevarēja tos aizsniegt, tie sakāpa laivā, apsēdās pie airiem un sāka irties uz apmetni.

— Atdod mums garīdznieku, mēs tev atdosim laivas. Izšķiries! Tikai bez steigas.

Stokards papurināja galvu. Skatiens apstājās pie tesii- nietes, kas turēja rokās viņa dēlu, un sirds viņam notrī­cēja, taču tai pašā mirklī viņš paraudzījās uz cilvēku, kurš stāvēja turpat blakus.

— Mani tas nebiedē, — ierunājās Sterdžess Ovens. — Dievs ir žēlsirdīgs, esmu gatavs viens pats doties uz šā bezgoža nometni. Vēl nav par vēlu. Ticība spēj klintis izkustināt. Varbūt mūža pēdējā stundā man tomēr izdo­sies viņu glābt.

— Metīsimies virsū tam nelietim un sasiesim viņu! — Bills nikni pačukstēja savam biedram, kamēr garīdznieks uzsāka vārdu divkauju ar pagānu. — Paņemsim par ķīl­nieku un nošausim, ja izcelsies kautiņš.

— Nē, — Stokards atteica. — Esmu devis vārdu viņu neaiztikt. Tādi ir kara likumi, Bili. Viņš pret mums iztu­rējās godīgi, brīdināja, kā nakas. Nē, velns parāvis, vārdu nedrīkst lauzt.

— Viņš savējo arī nelauzīs, par to vari būt drošs.

— Nešaubos. Taču negribu, lai kaut kāds metiss spē­lētu godīgāk par mani. Paklau, bet kādēļ gan neizdarīt tā, kā viņš ieteic? Atstāsim dievvārdnieku viņam,, un balle beigta.

— N-nē, — Bills nomurdēja.

— Ko — dūšas nepietiek?

Bills pietvīka un apklusa.

Batists gaidīja galigo lēmumu. Stokards piegāja pie viņa.

— Uzklausi mani, Batist. Es ierados tavā apmetnē, gri­bēdams nokļūt līdz Kojukukas iztekai. Nekā slikta neesmu izdarījis. Ļaunuma manā sirdī nebija. Un nav arī tagad. Pēc tain ieradās šis garīdznieks. Neba es viņu esmu šurp atvedis. Viņš tikpat būtu te atkūlies. Viņš ir manas cilts, un es nespeju pamest viņu nelaimē. Un nepametīšu arī. Tu pats saproti, ka mūs sagūstīt nav viegli. Tava ap­metne izmirs un iznīks ka pēc bada. Zinu, mēs dabūsim galu, taču laba tiesa tavu karotāju .. .

— Toties atlikušie dzīvos mierā, un viņiem ausīs ne­līdīs sveši dievvārdi un svešu garīdznieku muldoņa.

Abi vīri paraustīja plecus; Batists atgriezās savā ap­metnē.

Misionārs piesauca klāt savus indiāņus, un trijotne ņē­mās aizrautīgi skaitīt lūgsnas. Stokards un Bills sāka turpat netālu cirst priedes un celt no tam aizsegu. Ap­guldījusi aizmigušo bērnu uz zvērādām, tesliniete cik spēdama palīdzēja vīriem. Drīz vien nometne no trim pu­sēm bija nocietināta ar sagāztiem kokiem, bet kraujais krasts neļāva uzbrukt no upes. Kad visi priekšdarbi bija veikti, Stokards un Bills izgaja no aizsega un sāka attīrīt krauju no krūmiem, kas tur auga. No indiāņu apmetnes skanēja vara bungu rīboņa un samaņu gaudošana, ar kuru tie aicināja karotājus uz kauju.

— Nejēdzīgi būs, ja viņi uzbruks ar pārskrējieniem, — sacīja Bills, kad viņi ar cirvjiem pār plecu atgriezās no­metnē.

— Un turklāt nogaidīs tumsu, kad šaujot grūti trāpīt.

— Ja citādi nevar, sāksim pirmie.

Nometis cirvi, Bills satvēra šauteni un iekārtojās ērtāk. Indiāņu vidū grozījās gara auguma šamanis. Bills pa­ņēma viņu uz grauda.

Stokards atvēra patronu kasti, nosēdināja sievu tā, lai viņa aizsegā varētu lādēt ieročus, un deva komandu šaut. Garais šamanis nokrita kā nopļauts. Uz mirkli iestājas klusums, bet tad atskanēja nikni kliedzieni, un pret krauju, neaizsniedzot nometni, nošalca bultu krusa.

— Es gribētu paskatīties uz to puisi, — izteicās Bills, raidīdams otru lodi. — Liekas, būšu trāpījis viņam tieši pierē.

— Nē, tas mums nekā nelīdzēs, —- Stokards d'ūmi no­grozīja galvu.

Batistam, acīm redzot, bija izdevies nomierināt savus kareivīgākos ciltsbrāļus, un šāviens neizraisīja vis indiāņu uzbrukumu dienas gaismā, bet gan steidzīgu atk apsanos no apmetnes tik tālu, ka lodes tos nevarēja aizsniegt.

Sākumā kristīgās kaismes pārņemts un dievu piesauk­dams, Sterdžess Ovens bija ar mieru tūdaļ doties uz bez­goža nometni, cerēdams uz brīnumu vai gatavs ļauties mocībām. Taču sarunu laikā viņa kvēle mazliet saplaka un viņā ierunājās dabas balss. Cerības vietā uz mūžīgu dzīvošanu uzplaiksnīja bailes no nāves, un mīlestības vietā uz dievu modās mīlestība uz dzīvi. Tas bija kaut kas pa­visam jauns. Jau sen viņš bija lāgiem izjutis šo vājību, un nu tā atkal ieguva varu pār viņu. Dažu labu reizi viņš bija centies uzvarēt apkaunojošās jūtas, bet tās allaž ņēma virsroku. Sterdžess Ovens atcerējās kādu reizi, kad visi citi izmisīgi airēja, lai izglābtos no ledus, kas dār­dēdams lauzās pa straumi uz leju, bet viņš šajā visuma haosa mirklī nometa airi un sāka lūgties dieva žēlastību. Kāds kauns, ka miesa izrādījās spēcīgāka par garu! Bet tā gribējās dzīvot, tā gribējās dzīvot! Viņš nespēja atteik­ties no dzīves. Tā taču bija mīlestība uz dzīvi, kas viņa tālos senčus tika mudinājusi iemūžināt sevi pēcnākamos, un aiz mīlestības uz dzīvi arī viņam lemts iemūžināt sevi.

Sterdžesa Ovena vīrišķībai, ja to vispār varēja saukt par vīrišķību, pamatā bija fanātisms. Turpretim Stokarda un Billa vīrišķības saknes meklējamas stingros ideālos. Viņi nebūt nemīlēja dzīvi mazāk, nē, bet viņi dziļāk cienīja savas rases tradīcijas; arī viņus šausmināja nāve, bet viņi bija pietiekami drosmīgi, lai nepirktu dzīvību, samaksājot par to ar kaunu.

Misionārs piecēlās: viņu valdzināja doma par uzupurē­šanos. Viņš pat uzrausās uz barikādes, lai ietu uz pre­tinieka nometni, taču tajā pašā mirklī novēlās zemē, pa­lika guļam ka sašļucis maiss un sāka penterēt.

— Lai notiek tā visaugstakā prāts! Kas es tads esmu, ka drīkstu pārkāpt viņa baušļus? Jau pirms pasaules ra­dīšanas likteņa grāmatā tika ierakstīts, kā visam būt. Vai es, niecīgs tārps, drīkstu izsvītrot šai grāmatā kaut rindu? Dievs kungs, cik nespēcīgs ir mans gars, lai no­tiek tavs prāts!

Bills noliecās, piecēla garīdznieku kājās un klusēdams viņu sapurināja. Tas neko nelīdzēja, un Bills, palaidis vaļā drebošo, šņukstošo vīreli, pievērsās abiem indiā­ņiem. Tie, šķiet, nepavisam nebija nobijušies un rosīgi gatavojās gaidāmajai kaujai.

Stokards, pusbalsī parunajies ar teslinieti, uzmeta ska­tienu garīdzniekam.

— Ved viņu šurp! — viņš pavēlēja Billarn.

— Klausieties, ko teikšu, — viņš uzrunāja garīdznieku, kad tas bija pievests, — padariet mūs par vīru un sievu. Tikai pasteidzieties! — Tad it kā atvainodamies piebilda: — Nezinu, ar ko tas beigsies, Bili, tādēļ gribu nokārtot visu, kas kārtojams.

Sieviete bez pretošanās pakļāvās sava baltā pavēlnieka gribai. Viņa ceremonijā neredzēja nekādas jēgas. Viņa uzskatīja, ka ir Heja Stokarda sieva kopš pašas pirmās dienas. Par laulību lieciniekiem pieaicināja tikko atgriez­tos indiāņus. Garīdzniekam pinās mēle, taču Bills nevil­cinādamies gāja viņam talkā. Stokards pateica līgavai priekšā, kas viņai sakams, un, kad nonāca pie vārdiem «gan priekos, gan bēdās», salieca īkšķi un rādītājpirkstu un uzmauca šķietamo gredzenu līgavai pirkstā.

— Noskūpsti līgavu! — pērkonbalsī pavēlēja Bills, un garīdzniekam vajadzēja vien paklausīt.

— Un tagad nokristiet bērnu! — Stokards pieprasīja.

— Tikai izdari visu, kā nākas, — piebilda Bills.

—- Dodiet pilnīgu ekipējumu tālam ceļam, — paskaid­roja tēvs, paņemdams zēnu no mātes rokām. — Zini, reiz es gāju uz Krācēm, paņēmu līdzi visu, tikai sāls piemir­sās. Toreiz man klājās tik grūti, ka nekad to neaizmirsīšu! Tādēļ, kad jādodas ceļā, jāsagatavojas pienācīgi. Starp mums runājot. Bili, nezinu, vai tur tas viss būs vaja­dzīgs, bet par ļaunu jau arī nebūs.

Zēnu apslacīja no ūdens krūzītes un apguldīja drošā kaktiņā. Vīri, sakūruši ugunskuru, sāka gatavoties vaka­riņām.

Saule slīdēja uz rietu — steidzās uz ziemeļiem. Debess tai pusē dega asiņaini sarkanās liesmās. Ēnas stiepās garākas, krēsla kļuva aizvien biezāka, un meža biezoknī visa dzīvība it ka pamira. Pat meža zosu sasaukšanās uz salas apklusa, likās, ka putni pošas uz dusu. Nerimās vienīgi indiāņi aiz apmetnes, joprojām bez mitas rībinā­dami kara bungas un rēkdami kaujas dziesmas. Taču, kad saule norietēja, pieklusa arī viņi. Iestājās pilnīgs klusums. Stokards, uz elkoņiem atspiedies, paraudzījās pāri aizsegam. Tad ieraudājās bērns un novērsa viņa uz­manību. Mate piegāja pie mazā, bet tas jau bija aiz­midzis. Valdīja klusums, kas, šķiet, iestājies uz mūžu mūžiem. Taču drīz vien ievīterojās sarkanrīklīte. Nakts bija pagājusi.

Piepeši klajumu piepildīja ņudzošs cilvēku bars. Iedzie­dājās loki, nošalca bultas. Par atbildi skaudri spindza lodes. Drošas rokas mests šķēps pienagloja teslinieti pie zemes tieši taja mirklī, kad viņa bija noliekusies pār bērnu. Bulta sīkdama izšāvās cauri barikādes spraugai un ieurbās misionāram plecā.

Nelielā cilvēku saujiņa nespēja atsist uzbrukumu. Kla­jums starp barikādi un uzbrucējiem bija noklāts ar līķiem, bet indiāņu nāca klāt arvien vairāk, viņi traucās uz priekšu un ka milzīgs orkāna vilnis gāzās virsū barikā­dei. Sterdžess Ovens metās uz telti, bet pārējos cilvēku banga notrieca zemē un sabradāja. Vienīgi Stokards no­turējās kājās, svaidīdams gaudojošos indiāņus ka kucē­nus. Viņam pat izdevās pacelt cirvi. Kāds satvēra aiz kājiņas bērnu, kas gulēja zem mātes ķermeņa, pacēla mazo gaisā un atvēzējies trieca pret koka stumbru. Sto­kards pāršķēla ar cirvi indiānim galvu un sāka lauzties uz priekšu. Taču viņš atradās satracinātā pūļa ielenkumā, pār viņu bira bultu un šķēpu krusa. No apvāršņa iznira saule, un indiāņu augumi baigi šūpojās sārtajā blāzmā. Divi lāgi viņi gāzās virsū Stokardam, kad tas pēc spē­cīga trieciena nespēja izraut cirvi, un abas reizes tas no­purināja uzbrucējus. Indiāņi nokrita, un viņš, kājām asiņu paltīs mirkstot, pārgāja tiem pāri. Beidzot pārbiedētie indiāņi sāka atkāpties un Stokards atspiedās uz cirvja, lai atvilktu elpu.

— Nolādēts, tu esi īsts vīrs! — iesaucās Batists, pie­nākdams viņam klāt. — Atsakies no sava dieva un dzīvo.

Aiz pārguruma aizsmakušā balsī, tomēr ne mirkli ne­zaudēdams pašcieņu, Stokards lādēdamies paziņoja, ka ir nedomā to darīt.

— Paskatieties uz to lupatu! — metiss sacīja, kad pie viņa atveda Sterdžesu Ovenu.

Vienīgie ievainojumi garīdzniekam bija pāris skrambu. Tikai acis šaudījās izbīlī. Viņa trulais skatiens atdūrās pret dieva zaimotāja Stokarda majestātisko augumu; par spīti neskaitāmajām brūcēm, tas stāvēja stingri, izaici­noši atspiedies uz cirvja, — mierīgs, neaizskarams, neuz­varams. Šajā brīdī misionārs neizsakāmi apskauda cil­vēku, kas spēja tik rimti pieiet pie nāves tumšajiem vār­tiem. Jā, tieši šis cilvēks, nevis viņš, Sterdžcss Ovens, bija veidots pēc Kristus ģīmja un līdzības. Un garīdz­nieks ar sāpošu sirdi izjuta senču lāstu, izjuta tik labi pazīstamo vājumu, dziju rūgtumu pret radītāju, lai tas būtu kas būdams, ka tas viņu, savu kalpu, radījis tik nespēcīgu. Pat stiprākas gribas cilvēku šā brīža draus­mas un apstākļi padarītu par atkritēju; Sterdžesam Ove- nam par tādu bija jākļūst neizbēgami. Bailēs no cilvēku ļaunuma viņš vairs nebijās dieva dusmības. Viņš bija iemācīts klausīt visaugstākajam, bet liktenīgā brīdī tika pamests viens. Viņam bija dota ticība, bet trūka pārlie­cības spēka; viņam bija dots gars, bet nebija dota stipra griba. Tas bija netaisni.

- Kur nu ir tavs dievs? — jautāja metiss.

— Nezinu. — Sterdžess Ovens stāvēja, taisni nostie­pies, kā skolas puika ticības mācīhas stundā.

— Tev tātad dieva nav?

— Man bija dievs.

— Bet tagad?

— Nav.

Stokards notrauca asinis no pieres un iesmējās. Misio­nārs uzmeta smējējam izbrīnījušos skatienu, it kā redzētu sapni. Un viņam likās, ka viņš lēnām attālinās, ka starp viņu un šo cilvēku iegulst bezgalība. Un gar visu, kas noticis un kam vēl neizbēgami jānotiek, viņam vairs ne­bija daļas. Viņš kļuva par skatītāju, par notikumu vēro­tāju no tālienes, jā, jā, no tālienes.

it kā cauri miglai viņš-dzirdēja Batista balsi:

— Labi. Atlaidiet šo cilvēku un raugiet, ka viņam mats no galvas nenokrit. Lai staiga laimīgs. Iedodiet viņam laivu un pārtiku. Lai brauc turp, kur ir krievi, un pa­stāsta viņu priesteriem par Batistu, ar iesauku Rudais, kura valstī nav dieva.

Misionāru aizveda uz upmalu; tur viņš apstājās, lai no­skatītos traģēdijas noslēgumu. Metiss pievērsās Hejani Stokardam.

— Dieva nav, — viņš sacīja.

Stokards atbildes vietā tikai iesmējās. Jauns karotājs pacēla šķēpu.

— Tātad tev ir dievs?

— Jā! Manu tēvu dievs.

Stokards satvēra parocīgāk cirvja kātu, taču šajā mirklī Batists deva zirni, un šķēps ieurbās gūsteknim krūtīs. Misionārs redzēja, kā šķēpa uzgalis izdūrās cauri ķermenim, kā Stokards, joprojām vēl smiedamies, sagrī­ļojas un saļima uz priekšu, redzēja, kā salūza šķēps. Tad Sterdžess Ovens ielēca laiva un sāka irties lejup pa straumi, lai pastāstītu krieviem par Batistu, ar iesauku Rudais, kura valstī nav dieva.