Vientuļā virsaiša slimība

Šo stāstu man pastāstīja divi sirmgalvji. Dienai kļūstot vēsākai — un tas bija ap pusnakti —, mēs sēdējām pie moskītu atgaiņāšanai iekurtā dūmainā gruzduju uguns­kura un, kamēr risinājās stāsts, ik pa brīdim ar asinskāru tīksmi dauzījām tos spārnotos smūdžus, kas, spītēdami dūmiem, centās pamieloties pie mūsu miesas. Pa labi no mums zem divdesmit pēdu augstās, izbrukušās krasta kraujas laiski guldzēja Jukona. Pa kreisi virs zemajiem pakalniem, kuri kā rožlapu apmale iejoza apvārsni, gai­lēja miegainā saule, tonakt tā arī neaizgājusi pie miera, un vēl daudzas nākamās naktis tai nebija lemts rast atdusu.

Sirmgalvji, kas sēdēja man līdzās un dūšīgi sita moskī­tus, bija Vientuļais Virsaitis un Mutsaks — kādreiz ieroču biedri kaujās, bet tagad sarukuši večuki, senu ticējumu un nostāstu uzticami glabātāji. Viņi bija pēdējie no savas paaudzes un nebaudīja nekādu cieņu jaunās maiņas acīs, jo jaunie bija uzauguši zeltraktuvju civilizācijas vistālā­kajās nomalēs. Kam vairs bēda par senajiem ticējumiem mūsdienās, kad garus var izsaukt no melnām pudelēm, bet melnās pudeles var iemantot no laipnīgajiem balta­jiem vīriem par dažu stundu sviedrēšanos vai noplukušu zvērādu? Kāda vara vairs maskām greznoto šamaņu bai­gajiem rituāliem un mistērijām, kad ik dienas dzīvs brī­nums — tvaikonis, īsts ugunis versmojošs briesmonis, klepodams un sprauslodams pretēji visiem dabas likumiem staigā augšup un lejup pa Jukonu? Un kāda vērtība senas dzimtas dižciltībai, ja tagad visaugstāko cieņu biedru acīs izpelnās tas, kurš spēj sacirst visvairāk malkas vai vis­labāk prot izvadīt riteņtvaikonīti pa salu labirintiem?

Tik tiešām, abi sirmgalvji — Vientuļais Virsaitis un Mutsaks bija nodzīvojuši pārāk ilgi, tagad viņiem bija sākušās nebaltas dienas, un šai jaunajā kārtība viņiem vairs nebija ne vietas, ne cieņas. Tālab viņi gurdeni gaidīja nāvi, šad tad viņu sirdis pasildīja šis dīvainais bal­tais cilvēks, kas labprāt dalījās ar viņiem kvēpstoša mos­kītu gunskura mocībās un aizrautīgi klausījās veco vīru nostāstos par tiem senajiem laikiem, kad vēl nebija iera­dies tvaikonis.

— Tā nu man par sievu izraudzīja meiteni, — bilda Vientuļais Virsaitis. Viņa spalgā un spiedzīgā balss ik pa brīdim pēkšņi aizlūza un pārmetās aizsmakušā, dre­belīgā basā, bet, tikko klausītājs bija paguvis pie tā pie­rast, atkal uzšāvās pīkstošā diskantā — izklausījās tā, it kā pārmaiņus čirkstinātu circenis un kurkstētu varde. — Tā nu man par sievu izraudzīja meiteni, — viņš teica. — Jo mans tēvs Kasktaka, Ūdrs, dusmojās tāpēc, ka es nemetu acis uz sievietēm. Viņš bija vecs vīrs un cilts virsaitis. Es biju pēdējais no viņa dēliem, kurš palicis dzīvs, un tikai es varēju būt tas, kas pārnesīs viņa asinis uz nākamām, vēl nedzimušām paaudzēm. Bet liec vērā, ak, Baltais Cilvēk, ka es biju ļoti slims, un, ja manu sirdi nepriecēja ne medības, ne zveja, ja gaļa nesasildīja manu vēderu, — kā es būtu varējis mīlīgi raudzīties uz sievie­tēm? Vai gatavoties kāzu dzīrēm? Vai ilgoties pēc bērnu šļupstiem un kņadas?

— Jā, — Mutsaks viņu pārtrauca. — Jo vai tad Vien­tuļajam Virsaitim nebija nācies cīnīties milzīga lāča ķepu kampienos, līdz galva bija saspiesta un pa ausīm tecēja asinis?

Vientuļais Virsaitis sparīgi pamāja.

— Mutsaks runā patiesību. Pagāja laiks, mana galva kļuva vesela, bet tā nebija vesela. Miesa gan sadzija un brūces savilkās, bet iekšā es biju slims. Kad es gāju, kājas zem manis ļodzījās, un, kad es skatījos gaismā, acis man pieplūda asarām. Kad man acis bija vaļā, pasaule ārpusē griezās riņķī un apkārt, kad man acis bija cieti, galva iekšpusē griezās riņķī un apkārt, un viss, ko vien es pasaulē biju redzējis, manā galvā griezās riņķī un apkārt. Virs acīm man ļoti sāpēja, it kā mani arvien spiestu kāds smagums vai galvu žņaugtu cieši savilkta stīpa. Un valoda man bija gausa, ikreiz es ilgi dabūju gaidīt, līdz uz mēles radās īstais vārds. Bet, ja es ilgi negaidīju, visvisādi vārdi nāca čupu čupām, un mana mēle runāja aplamības. Es biju ļoti slims, un kad mans tēvs Ūdrs atveda meiteni Kesanu …

— Tā bija jauna un spēcīga meiča, manas māsas bērns, — Mutsaks papildināja. — Ar spēcīgiem gurniem, lai viegli dzemdēt bērnus, ar taisnām kājām un žiglu gaitu — tāda bija Kesana. Viņa šuva mokasīnus labāk par visām citām meitenēm, un lūku virves, ko viņa pina, bija visstiprākās. Acis viņai smaidīja un lūpas smējās, pēc dabas viņa nebija strauja un neiebilda, ka vīri dod liku­mus, bet sievietēm arvien jāklausa.

— Kā jau teicu, es biju ļoti slims, — Vientuļais Vir­saitis turpināja. — Un, kad mans tēvs Ūdrs atveda mei­teni Kesanu pie manis, es sacīju, lai labāk viņi sapoš mani bērēm, nevis kāzām. Tad mana tēva seja dusmās pietvīka un viņš teica, ka ar mani notikšot tā, kā es vē­los, — es, kas esot vēl dzīvs, tikšot saposts nāvei, it kā es būtu jau miris …

— Tāds nav mūsu cilts paradums, ak, Baltais Cilvēk,— Mutsaks aizstāvot iestarpināja. — Liec vērā, ka tas, ko darīja ar Vientuļo Virsaiti, pēc mūsu paražas ir darāms tikai ar miroņiem. Bet Ūdrs bija briesmīgi pārskaities.

— Jā, — Vientuļais Virsaitis teica. — Mans tēvs Ūdrs bija cilvēks, kas runa īsi un rīkojas aši. Viņš pavēlēja cilts ļaudīm sapulcēties pie telts, kurā es gulēju. Un, kad tie bija sapulcējušies, viņš pavēlēja apraudāt savu dēlu, kurš esot miris …

— Telts priekšā visi dziedāja nāves dziesmu: O-o-o-o-o- o-a-haa-ha-a-ich-klu-kuk-ich-klu-kuk, — iegaudojās Mut­saks, tik veiksmīgi atdarinādams raudu dziesmu, ka man uzmetās zosāda un šermuļi pārskrēja pār muguru.

— Bet teltī, — Vientuļais Virsaitis turpināja, — mana māte notriepa seju ar sodrējiem un kaisīja pelnus uz gal­vas, apraudādama mani kā daždien mirušu, jo tēvs tā bija pavēlējis. Tāpēc Okiakuta, mana māte, skaļi vilka raudu dziesmu, dauzīja sev krūtis un plēsa matus; Hu- niaka, mana māsa, un Sīnata, manas mātes māsa, darīja tāpat. No viņu skaļajām gaudām man galva sāka bries­mīgi sāpēt, un es jutu, ka tiešām tūdaļ nomiršu.

Cilts vecajie salasījās ap manu guļas vietu un pār­sprieda par ceļu, kādu iešot mana dvēsele. Viens stāstīja par bezgalplašiem, bieziem mežiem, pa kuriem raudāda­mas klīstot pazudušās dvēseles, un varbūt arī man tur vajadzēšot klaiņot, nemūžam neatrodot malas. Cits runāja par platām upēm ar strauju un negantu ūdeni, kur ļaunie gari kaukdami snaikstot savas bezveida rokas, lai satvertu nelaimīgo dvēseli aiz matiem un ievilktu dzelmē. Visi vienojās, ka šo upju pārvarēšanai man vajadzēšot dot līdzi kanoe. Vēl cits zināja teikt par negaisiem, kad zvaigznes gāzrnām birstot no debesīm, bet zeme sašķeļoties — un atveroties plaši bezdibeņi, pa kuriem visas zemes dzīļu upes brāžoties iekšā un ārā; neviens dzīvais tādus neesot pieredzējis. To dzirdēdami, visi, kas sēdēja ap mani, pa­cēla rokas un sāka skaļi vaimanāt; ārpusē gaidošie, to izdzirduši, vaimanāja vēl jo skaļāk. Viņiem es biju gluži kā miris, un arī pašam man šķitās, ka esmu miris. Nezi­nāju, kad un kā, bet droši zināju, ka tiešām esmu miris.

Okiakuta, mana māte, nolika man blakus vāverādu parku. Tāpat viņa novietoja man līdzās arī briežādas parku un lietus apmetni no roņu zarnām, pielika arī rnuk- lukus lietus laikam, lai manai dvēselei garajā ceļa būtu silti un tā nesamirktu. Pēc tam kad vīri pieminēja stāvo kalnu, ko klājot ērkšķu krūmi un velnavālītes, viņa at­stiepa biezus mokasīnus, lai darītu ceļu vieglu manām kājām.

Un, kad vecajie runāja par lielajiem zvēriem, kas man būšot jānokauj, jaunekļi novietoja guļasvietā manu stin­grāko loku un vistaisnākās bultas, manu metamo vāli, šķēpu un dunci. Bet, kad vecajie pieminēja tumsību un klusumu milzīgajos plašumos, pa kuriem manai dvēselei būšot jāstaigā, mana mate sāka vaimanāt pilnā balsī un kaisīja vēl vairāk pelnu uz galvas.

Tad teltī klusītiņām un bikli ieslīdēja Kesana, viņa no­lika mazu maisiņu uz mantām, kas bija sagatavotas ma­nam ceļojumam. Es zināju, ka mazajā maisiņā ir krams un tērauds, un labi izkaltēta posa, lai mana dvēsele va­rētu iekurt ugunskurus. Tika izmeklētas segas, kurās ietīt manu ķermeni. Tāpat tika izraudzīti vergi, kurus nogali­nās, lai manai dvēselei būtu ceļabiedri. Vergu bija sep­tiņi, jo mans tēvs bija bagāts un varens, tālab pieklājās, ka man, viņa dēlam, bēres sarīko ar lielu godu. Šos ver­gus mēs bijām ieguvuši karā ar mukumtikiem, kas dzīvo lejup pa Jukonu. Rīt šamanim Skolkam vajadzēs tos no- galinat citu pēc cita, lai viņu dvēseles varētu doties līdzi manējai meklējumos pa Nezināmo zemi. Viņiem jānes manas mantas un arī kanoe, līdz būsim nonākuši pie lie­lās upes ar straujo un neganto ūdeni. Tā kā laivā vietas nebūs un vergi savu darbu būs paveikuši, tālāk viņi līdzi nenāks, bet paliks uz mūžiem gaudojot bezgalīgajā, tum­ša ja mežā.

Noraudzīdamies uz skaistajām, siltajām drānām, uz segām un kaujas ieročiem un domādams par septiņiem vergiem, kas tiks nonāvēti, es lepojos par savām bērēm un apzinājos, ka daudzi vīri mani apskaudīs. Visu šo laiku mans tēvs Ūdrs sēdēja sadrūmis un klusēdams. Augu dienu un nakti cilts ļaudis dziedāja man nāves dziesmu un sita bungas, līdz pēdīgi man likās, ka esmu jau tūkstoš reižu nomiris.

No rīta mans tēvs piecēlās kājās un teica runu. Kā jau cilts ļaudis labi zinot, viņš sacīja, šis esot bijis karotājs visu savu mūžu. Tāpat cilts ļaudis zinot, ka lielāks gods esot krist cīniņā kaujas laukā nekā nomirt uz mīkstām ādam pie ugunskura. Un, reiz jau man tik un tā esot jā­mirst, tad labāk būtu, ja es dotos karā pret mukumukiern un tiktu nonāvēts. Tā es gūtu godu un kļūtu virsaitis vis- pēdīgajos nāves mājokļos, līdz ar to gods tiktu arī ma­nam tēvam, Udrain. Tālab viņš pavēlēja sagatavot kara­spēka vienību braucienam lejup pa upi. Kad mēs būšot nokļuvuši pie mukumukiern, man vienam pašam esot jā­dodas projām no karaspēka, izliekoties, ka grasos uzsākt kauju, un tad mani nonāvēšot.

— Nē, tu tikai uzklausi, ak, Baltais Cilvēki — izsau­cās Mutsaks, nespēdams vairs ilgāk nociesties. — Šama- nis Skolka tonakt bija ilgi čukstējis Ūdram ausī, un tā bija viņa izdoma, ka Vientuļais Virsaitis jāsūta nāvē. Tā kā Ūdrs bija vecs un Vientuļais Virsaitis viņa pēdējais dēls, tad Skolka bija sagudrojis pats uzmesties par vir­saiti ciltī. Kad nu ļaudis bija skaļi gaudojuši un vaima­nājuši veselu dienu un nakti, bet Vientuļais Virsaitis vēl arvien dzīvs, Skolka sāka bažīties, ka viņš arī nemaz ne­nomirs. Tā ka tas bija Skolkas padoms, izteikts ar jau­kiem vārdiem par godu un dižiem darbiem, un to tagad izrunāja Ūdra mute.

— Jā, — Vientuļais Virsaitis atbildēja. — Es gan labi zināju, ka tā bija Skolkas gudrība, tomēr, būdams ļoti slims, es nepretojos. Man trūka spēka dusmoties un dūšas teikt drosmīgus vārdus, un man bija viena alga, kā tas īsti notiks, es tikai gribēju mirt, lai viss reiz ir gala. Tā nu, ak, Baltais Cilvēk, tika sagatavota karaspēka vie­nība. Tajā nebija ne pieredzējušu cīnītāju, ne prasmīgu un gudru vecajo — vienīgi simts jaunekļu, kas maz bija karojuši. Viss ciemats sapulcējās upes krastā, lai noska­tītos, kā mēs aizbraucam. Devāmies ceļā, līksmu saucienu un man par godu skandinātu slavas dziesmu pavadīti. Pat tu, ak, Baltais Cilvēk, būtu līksmojis, noskatīdamies, kā jauneklis aiziet kaujā, kaut arī viņam lemts krist.

Tā mēs devāmies ceļā, simts jaunekļu, un līdzi brauca arī Mutsaks, kas toreiz bija jauns un nepieredzējis. Mans tēvs Ūdrs pavēlēja, lai manu kanoe piesaista no abām pusēm starp Mutsaka laivu un Kanakuta laivu. Tā­lab man nevajadzēja pūlēties airējot, mani spēki neizsīka, un es, kaut biju slims, varēju braši doties nāvē. Tā nu mēs aizbraucām lejup pa upi.

Negribu tevi garlaikot, attēlodams ceļojumu, kas nebija ilgs. Netālu no mukumuku ciemata mēs uzdūrāmies diviem viņu karotājiem, kas brauca laivās un, mūs ieraudzījuši, aizbēga. Tad, pakļaujoties mana tēva pavēlei, manu kanoe atraisīja un palaida vienu pašu peldam pa straumi. Tāpat, ievērojot pavēli, abiem jaunekļiem vajadzēja noskatīties manā bojā ejā, lai atgriezušies varētu pastāstīt, kādā nāvē es nomiris. Tieši to mans tēvs Ūdrs un šamanis Skolka bija cieši piekodinājuši, par nepaklausību piedraudēdami bargi sodīt.

Es iemērcu airi ūdenī un skaļi izkliedzu apsmiekla vār­dus pakaļ bēgošajiem karavīriem. Mani zākājumi nokai­tināja bēdzējus, tie pagrieza galvas atpakaļ un ieraudzīja, ka karavīru vienība palikusi uz vietas, bet es braucu uz priekšu viens pats. Tālab, nokļuvuši drošā attālumā, abi karotāji pašķīra laivas sāniski katru uz savu pusi un gaidīja, lai es braucu tām pa vidu. Es arī iebraucu starp tām, turēdams rokā šķēpu un dziedādams savas cilts kara dziesmu. Abi cīnītāji svieda šķēpus, bet es pieliecos, un šķēpi svilpdami aizdrāzās pāri, atstājuši mani ne­skartu. Tagad, kad visas trīs laivas bija līdzās, es metu šķēpu uz pretinieku labajā pusē, smaile trāpīja viņu kaklā, un viņš atmuguriski iegāzās ūdenī.

Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, jo biju taču nonāvējis cilvēku. Pagriezos pret ienaidnieku kreisajā pusē un spē­cīgi novēzēju airi ūdenī, lai sastaptu nāvi vaigu vaigā; tomēr šā vīra otrais šķēps — viņa pēdējais — tikai viegli ievainoja manu plecu. Tad es uzbruku viņam un nevis sviedu šķēpu, bet iedūru smaili viņam krūtīs, spiezdams ar abām rokām. Kamēr es no visa spēka grūdu šķēpu, viņš ar aira lāpstiņu iesita man pa galvu — vienreiz un otr­reiz.

Viņš sita tieši taja bridi, kad šķēpa smaile iznāca ārā viņa mugurā. Man gar acīm nošķīda spoža gaisma, un es jutu, ka galvas iekšpusē kaut kas paslīd un noknakšķ — jā, tieši noknakšķ. Un smagums, kas tik ilgi bija spiedis man virs acīm, pēkšņi izzuda, un stīpa, kas cieši žņaudza pieri, šķita salūzusi. Mani pāršalca milzīgs aplaimojums, un mana sirds uzgavilēja.

Tā ir nāve, es nodomāju, un vēl man iešāvās prātā, ka mirt ir patīkami. Bet tad es ievēroju abas tukšās lai­vas un sapratu, ka esmu nevis miris, bet izveseļojies. Pre­tinieka sitieni pa galvu bija mani padarījuši veselu. At­skārtu, ka esmu nogalinajis cilvēkus, un asins garša iesvēla manī mežonību — es triecu airi Jukonas krūtīs un dzinu laivu uz mukumuku ciematu. Jaunekļi man aizmu­gurē sāka skaļi klaigāt. Atskatījies pār plecu, ieraudzīju, ka ūdens zem to airiem balti puto …

— Jā, ūdens balti putoja zem mūsu airiem, — Mutsaks iesaucās. — Jo mēs turējām prāta Ūdra un Skolkas pa­vēli, ka mums pašiem savām acīm jāredz, kādā navē mirs Vientuļais Virsaitis. Kads mukumuku jauneklis, brauk­dams apraudzīt savus lašu murdus, pamanīja tuvojamies Vientuļo Virsaiti un vēl simt vīru aiz viņa. Jauneklis taisnā ceļā drāzās ar laivu uz ciematu, lai saceltu trauk­smi un ciemats paspētu sagatavoties. Bet Vientuļais Vir­saitis traucās viņam pakaļ, un mēs traucāmies pakaļ Vien­tuļajam Virsaitim, lai noskatītos, kādā nāvē viņš mirs. Bet, kad ciemats jau bija klat un jauneklis izlēca krastā, Vientuļais Virsaitis piecēlās laivā stāvus un visa sparā svieda šķēpu. Tas ietriecās jaunekļa jostasvietā, un jau­neklis nogāzās uz mutes.

Tad Vietuļais Virsaitis izlēca smiltīs, turēdams rokā kaujas vāli, un ar skaļiem kara saucieniem skrēja uz no­metni. Pašu pirmo viņš sastapa Itviliju, mukumuku vir­saiti, un Vientuļais Virsaitis gāza viņam ar vāli pa galvu, tā ka virsaitis beigts novēlās zemē. Un, baidīdamies, ka neredzēsim, kādā nāvē viņš mirs, arī mēs, simt jaunekļi, izlēcām malā un steidzāmies Vientuļajam Virsaitim līdzi uz ciematu. Bet mukumuki jau to nesaprata un domāja, ka esam atnākuši karot, tāpēc viņu loku stiegras ietrink- šķējās un starp mums sāka svilpt viņu bultas. Tālab mēs aizmirsām savu uzdevumu un uzbrukām tiem ar šķēpiem un vālēm, un, tā kā viņi nebija sagatavojušies, tad sākās liela asinsizliešana …

— Pats savām rokām es nositu viņu samani! — Vien­tuļais Virsaitis izsaucās, un viņa krunkainā seja atdzīvo­jās, sirmgalvim kavējoties atmiņās par to senseno dienu. — Pats savām rokām es viņu nositu — un viņš bija lie­lāks šamanis nekā Skolka, mūsu cilts šamanis Ikreiz, kad stāvēju aci pret aci pretī kādam vīram, es nodo­māju: «Nu nāve ir klāt,» — bet ikreiz es nogalināju šo vīru — un nāve nenāca. Dzīvība šķita dvašojam manī tik spēcīgi, ka es nespēju nomirt…

— Mēs sekojām Vientuļajam Virsaitim cauri visam cie­matam un atkal atpakaļ, — Mutsaks turpināja. — Kā vilku bars mēs viņam sekojām, uz priekšu un atpakaļ, uz vienu pusi un uz otru pusi, līdz nebija atlicis vairs ne­viens mukumuks, ar ko cīnīties. Tad mēs sadzinām kopā simt vergus — vīriešus, divreiz tik daudz sieviešu un neskaitāmus bērnus, pielaidām uguni visām viņu būdām un teltīm, nodedzinājām tās un aizgājām. Tas bija mu- kumuku cilts gals.

— Tas bija mukumuku cilts gals, — Vientuļais Virsaitis triumfēdams izsaucās. — Kad mēs nonācām savā ciematā, cilts ļaudis bija mēmi aiz brīnumiem par mūsu bagātīgo laupījumu un milzīgo vergu daudzumu, bet visvairāk viņi brīnījās par to, ka es vēl esmu dzīvs. Mans tēvs Ūdrs atnāca, trīcēdams aiz laimes par darbiem, ko biju paveicis. Jo viņš bija vecs vīrs, bet es — pēdējais no viņa dēliem. Un sanāca visi pieredzējušie karavīri, sanāca prasmīgie un gudrie, līdz bija sapulcējusies visa cilts. Un tad es piecēlos un balsī, kas dārdēja kā pērkons, pavēlēju ša- manim Skolkam pienākt klāt…

— Jā, ak, Baltais Cilvēk, — Mutsaks izsaucās, — balsī, kas dārdēja kā pērkons, tā ka ļaudīm sāka ļodzīties ceļ­gali un viņi trīcēja bailēs.

— Un, kad Skolka bija pienācis klāt, — Vientuļais Vir­saitis turpināja, — es teicu, ka nemaz nedomāju mirt. Es teicu, ka nebūtu labi sagadat vilšanos ļaunajiem gariem, kas gaida viņpus kapa, un tālab man liekas pareizi, ka Skolkas dvēsele dotos uz Nezināmo zemi, kur tā, bez šau­bām, paliks uz mūžiem gaudojot bezgalīgajos, tumšajos mežos. Un tad es viņu nositu turpat uz vietas, visu ļaužu acu priekšā. Es pats, Vientuļais Virsaitis, ar savām paša rokām nositu šamani Skolku visu ļaužu acu priekšā. Un, kad sacēlās kurnēšana, es skaļi uzsaucu …

— Balsī, kas dārdēja kā pērkons! — pačukstēja Mut­saks.

— Jā, balsī, kas dārdēja kā pērkons, es skaļi uzsaucu: «Lieciet vērā, ak, ļaudis! Es esmu Vientuļais Virsaitis, kas nogalinājis Skolku, viltīgo samani! Es vienīgais no cilvēkiem esmu izgājis cauri Nāves vārtiem un atkal at­griezies. Manas acis ir skatījušas to, kas nav saskatāms. Manas ausis ir dzirdējušas to, kas nav izrunāts. Es esmu varenāks neka šamanis Skolka. Par visiem šamaņiem es esmu varenāks. Un es esmu varenāks virsaitis nekā mans tēvs Ūdrs. Visu savu mūžu viņš karoja ar mukumukiem, bet, raugi, es tos visus iznīcināju vienā dienā. Es tos iz­nīcināju tikpat kā ar elpas pūtienu. Tā kā mans tēvs Ūdrs ir vecs un šamanis Skolka ir miris, tad es būšu reizē vir­saitis un šamanis. Turpmāk, ak, mani cilts ļaudis, es būšu jums kā virsaitis, ta šamanis. Un, ja kāds grib ko iebilst maniem vārdiem, lai viņš nāk klāt!

Es pagaidīju, bet neviens vīrs nenāca klāt. Tad es iz­saucos: «Ho! Es esmu garšojis asinis! Tagad nesiet šurp gaļu, jo esmu izsalcis. Iztukšojiet pārtikas glabātavas, no­gāziet zivju žāvējamos zārdus, un lai tiek rīkotas lielas dzīres. Lai sākas līksmība, un lai skan dziesmas — nevis bēru, bet kāzu dziesmas. Un vispēdīgi — atvediet pie manis meiteni Kesanu. Meiteni Kesanu, kurai jākļūst par Vientuļā Virsaiša bērnu māti!»

Noklausījies šos vārdus, mans tēvs Ūdrs, tāpēc ka bija ļoti vecs, apraudājās kā sieviete un abām rokām apskāva manus ceļus. Kopš tās dienas es biju kā virsaitis, tā ša­manis. Un man tika izrādīts liels gods, un visi cilts ļau­dis man klausīja.

— Līdz kamēr uzradas tvaikonis, — Mutsaks pačuk­stēja.

— Jā, — piekrita Vientuļais Virsaitis, — līdz kamēr uz­radās tvaikonis.