Vilka dēls

Vīrietis reti kad pienācīgi novērtē sev tuvas sievietes, vismaz ne pirms tam, kad tās viņam zudušas. Kamēr pats lolojas netveramajā maigumā, kāds dveš no sieviš­ķīgām būtnēm, vīrietis to neizjūt, bet atņemiet viņam to, un viņu pārņems nebeidzama tukšuma izjūta, un viņš neaprimis sāks ilgoties pēc kaut kā tik nenosakāma, ka pats to nespēs apjaust. Ja biedriem nebūs vairāk piere­dzes kā viņam pašam, tie neziņā grozīs galvu un spiedīs viņu dzert visādas spēcīgas zāles. Bet ilgas tik un tā pa­liks, tās pieņemsies skaudrumā; viņš zaudēs interesi par visu apkārtējo, diendienā sastopamo, kļūs drūms un īgns, līdz kādu dienu, kad tukšuma sajūta būs izvērtusies ne­panesama, viņam atausīs gaisma.

Kad tas ar cilvēku atgadās Jukonas novados, viņš pa­prasti iekrauj laivā stumjamās kārtis, ja ir vasara, vai jāizjūdz suņus, ja ir ziema, un dodas uz dienvidu nova- ^diem. Ja viņš no sirds pieķēries šīm zemēm, tad pēc ""dažiem mēnešiem atgriezīsies kopā ar sievu, kam būs jādalās ar viņu šai pieķērībā un arī visās grūtībās, kādas nāksies sastapt. Tas viss tikai liecina par vī­rieša iedzimto patmīlību. Sai sakarībā mēs nonākam pie stāsta par Skrafa Makenzija raizēm: tas notika senajās dienās, pirms vēl šīs zemes kā paisuma vilnis bija ap­plūdinājuši che-cha-quas *, kas tās sadalīja stūrīšos un nospraudīja ar mietiņiem, un kad Klondaika bija izsla­vēta vienīgi ka izdevīga lašu zvejas vieta.

Skrafam Makenzijam piemita visas jauno zemju apgu­vējiem raksturīgās pazīmes. Viņa seju bija apzīmogojuši divdesmit pieci nemitīgas cīņas gadi — cīņas ar Dabu visos tas pirmatnējos veidos, — pie tam pēdējie divi gadi, paši grūtākie un nesaudzīgākie, bija pavadīti, meklējot zeltu, kas guļ kaut kur Polārā loka paēnā. Kad Skrafam uznāca šī ilgošanās sērga, viņš nemaz neizbrīnījās, jo bija praktiskas dabas cilvēks un diezgan redzējis citus vīrus tā sirgstam. Tomēr viņš nekādi nelika manīt savu slimību, tikai strādāja vēl dedzīgāk. Augu vasaru, karo­dams ar moskītiem, viņš skaloja daudzsološās smiltis Stjūartas sēkļos, saņēmis veselus divus iecirkņus. Pēc tam, sasējis plostu no būvkoku dēļiem, nobrauca pa Ju- konu līdz Četrdesmitajai Jūdzei, kur uzcēla tik jauku bū­diņu, ar kādu jebkura apmetne varētu lepoties. Tā solīja tādas ērtības, ka atradās daudzi karotāji, kas piesolījās viņam par biedriem un gribēja dzīvot kopā ar viņu. To­mēr Skrafs sagrāva šīs vēlmes ar dažiem ļoti īsiem, bet izcili spēcīgiem teicieniem un tirdzniecības punktā iepirka dubultnormu pārtikas.

Kā jau minēts, Skrafs Makenzijs bija praktiskas dabas cilvēks. Ja viņš ko vēlējās, tad parasti arī dabūja, bet, lai to panāktu, nespēra ne soli tālāk par nepieciešamo. Kaut gan kopš dzimšanas radis pie pūliņiem un grūtī­bām, tomēr viņš nemaz nekāroja ceļot sešsimt jūdzes pa ledu, tad divtūkstoš jūdzes pa okeānu un pēc tam vēl kādas tūkstoš jūdzes līdz savas iepriekšējās darbības lau­kiem — un to visu tikai tāpēc vien, lai tiktu pie sievas. Dzīve bija pārāk īsa. Tāpēc viņš sadzina kopā savus su­ņus, piesēja pie nartām diezgan dīvainu kravu un vērsa soļus uz kalnu grēdu, no kuras rietumu nogāžu upītēm saplūst Tanana.

Ceļa Skrafs Makenzijs bija nenogurdināms, un viņa suņu pajūgs bija izturīgākais, ātrākais un barības ziņā pieticīgākais visā Jukonas novadā. Pēc trim nedēļām viņš iebrauca Augšējās Tananas stiksu medību apmetnē. Stiksi bija pārsteigti par Skrafa Makenzija pārdrošību, jo tiem bija ļauna slava: visi zinaja, ka tie spēj nonāvēt balto cilvēku, lai iegūtu tādu sīkumu kā ass cirvis vai salauzta šautene. Bet viņš ieradās pie tiem viens pats, un viņa uzvedībā neuzbāzīga laipnība un aukstasinība biedrojās ar nekaunību. Nepieciešama liela izmanība un dziļa pir­matnējās psiholoģijas pazīšana, lai veiksmīgi izmantotu tik dažādus ieročus; taču Makenzijs bija izcils speciālists šajos jautājumos un zināja, kad runāt samierinoši un kad draudēt ar dieva pērkoniem.

Vispirmām kārtām viņš apliecināja savu cieņu virsaitim Tling-Tinneham, pasniegdams tam dāvanai pāris mārciņu melnās tējas un tabaku, un tādējādi iekaroja tā labvēlību. Tad viņš sāka apgrozīties vīriešu un meiteņu sabiedrībā

un tai pašā vakarā sarīkoja potlaču [1] . sniegā tika nomī- ņāts iegarens laukums kādu simt pēdu garumā un div­desmit piecu platumā. Vidū sakūra garu ugunskuru, kam abās pusēs noklāja biezu kārtu Kanādas egļu zaru. Vig­vami iztukšojās, un savi simt un vairāk cilts locekļu pa­cēla balsis senajās indiāņu dziesmās viesim par godu.

Divi šajā zemē nodzīvotie gadi Skrafam Makenzijam bija iemācījuši tos nedaudzos simtus vārdu, kas ietilpst šo indiāņu cilšu leksikā, viņš bija arī ielauzījies indiāņu dziļo rīkles skaņu lietošanā, prata izmantot to japāniski gleznainos izteicienus, dažādās teikumu konstrukcijas, godinājuma titulus un vārddarināšanas priedēkļus. Tā nu viņš teica runu indiāņu stila un centās izpatikt to iedzim­tajai poēzijas mīlestībai, lietodams kliedzoši spilgtus daiļ­runības veidojumus un metaforiskus mežģījumus. Pēc tam kad Tling-Tinnehs un šamanis bija atbildējuši tādā pašā garā, viņš izdalīja vīriešiem sīkas dāvaniņas, vilka līdzi viņu dziesmas un paradīja meistarisku veiklību indiāņu iecienītajā azarta spēlē «piecdesmit divi».

Vīri smēķēja Skrafa Makenzija tabaku un bija ļoti apmierināti. Toties jaunekļi izturējās izaicinoši un plātīgi, iemeslu tam viegli varēja izlobīt no bezzobaino veceņu bezkaunīgajām piezīmēm un meiteņu ķiķināšanas. Visai daudz balto cilvēku — Vilka Dēlu — viņi nebija iepazi­nuši, bet arī no šiem nedaudzajiem bija guvuši šādu tādu mācību.

Kaut gan Skrafs Makenzijs šķita izturamies pavisam bezrūpīgi, viņš lieliski bija ievērojis šīs pazīmes. Vēlāk viņš, ietinies kažokādu guļammaisā, visu pārdomā ja pa­matīgi jo pamatīgi un izpīpēja vairakas pīpes, iīdz izplā­noja savu pasākumu. Viena vienīga meitene bija pie­saistījusi viņa uzmanību — neviena cita kā Zarinska, vir­saiša meita. Tā šķita pavisam neparasta savu ciltsmāšu vidū — tās sejas vaibsti, augums un iznesība vairāk at­bilda balto cilvēku nekā indiāņu skaistuma izpratnei. Šo meiču viņš sev iegūs, ņems par sievu un nosauks… aha, viņš to nosauks par Ģertrūdi! To visu izlēmis, Skrafs Makenzijs pagriezās uz sāniem un aizmiga — īsts savas iekarotāju ģints dēls.

Tas bija gauss darbs un neatlaidīgs cīniņš, tomēr Skrafs Makenzijs manevrēja jo viltīgi, pie tam izturēdamies

tik bezrūpīgi, ka stiksi bija galīgā nesaprašanā. Viņš dedzīgi centās pierādīt vīriem, ka ir veikls šāvējs un va­rens mednieks, un visa apmetne dārdēja aplausos, kad viņš nošāva briedi no sešsimt jardu atstatuma. Kādu va­karu viņš ciemojās virsaiša no aļņu un briežu ādām cel­tajā vigvamā, lielījās un ar dāsnu roku dalīja tabaku. Tieši tapat viņš izrādīja pienācīgo godu arī šamanim, jo labi zināja, kāda burvim ietekme uz savējiem, un labprāt būtu padarījis viņu par sabiedroto. Tomēr šī cienījamā persona izturējās augstprātīgi un dižīgi, neļāvās pielabi- nājumiem, un Skrafs Makenzijs nekļūdīgi novērtēja viņu par nākamo pretinieku.

Kaut gan iespēja parunāties ar Zarinsku neradās, Ma­kenzijs arvien raidīja viņai izteiksmīgus skatienus, klaji likdams manīt savus nolūkus. Viņa tos arī labi saprata, tomēr allaž koķetīgi turējās citu sieviešu lokā, kad vīriešu nebija klāt un viņam būtu bijusi izdevība tuvoties. Taču Makenzijs nesteidzās, labi zinādams, ka meitenei gribot negribot arvien par viņu jādomā, un ka dažas dienas šādu pārdomu viņam nāks tikai par labu.

Pēdīgi kādu vakaru viņš nosprieda, ka pienācis laiks rīkoties, strauji izgaja no virsaiša dūmu pilnā mitekļa un aizsteidzās uz blakus vigvamu. Kā jau parasti, Zarin- ska sēdēja sievu un meiteņu pulkā; viņas šuva mokasīnus un izrotāja apģērbus ar krellītēm. Makenzijam ienākot, visas sāka skaļi smieties un dažnedažādi ķircināties, mēr­ķējot zobgalības viņam ar Zarinsku. Bet Skrafs Maken­zijs bez kādām ceremonijām citu pēc citas izmeta sievietes ārā tieši sniegā, un tās skriešiem vien metās iznēsāt ziņu par notikušo pa visu apmetni.

Makenzijs visu nokārtoja lieliski, runādams indiāņu va­lodā, jo viņa valodu Zarinska neprata, un pēc divām stundām piecēlās, lai ietu prom.

— Tātad Zarinska ir ar mieru pārnākt uz dzīvi baltā cilvēka vigvamā? Labi! Es tagad iešu runāt ar tavu tēvu, Varbūt viņš ir citādās domas. Un es viņam došu daudz dāvanu par piemiņu, tikai lai viņš neprasa par mēru daudz. Bet ja nu viņš saka ne? Labi! Zarinska tik un tā nāks uz baltā cilvēka vigvamu.

Skrafs Makenzijs jau bija pacēlis ādas aizkaru un gra­sījās iet arā, kad kluss meitenes uzsauciens lika viņam vēlreiz atgriezties pie tās. Zarinska nometās ceļos uz lāč­ādu paklaja un, sejai iegailējoties īstā Ievas meitas sār- {111 mi , bikli atāķēja Makenzija smago jostu. Viņš apjucis iniul/ijās lejup, aizdomīgi ieklausīdamies, vai ārā nav <111

Patiešām, šī taču bija īsta tālās pagātnes aina — dāma tin viņas bruņinieks. Makenzijs piecēla meiteni stāvus nu piedūra savas ūsas viņas sārtajām lūpām — tas viņai bija pavisam svešs glāsts, Vilka glāsts. Te akmens laik­mets sastapās ar tērauda laikmetu.

Nemierpilns satraukums jautās gaisā, kad Skrafs Ma­kenzijs, turēdams padusē pamatīgu saini, pacēla Tling- Tinneha telts ieejas aizkaru. Visapkārt skraidīja bērni, stiepdami sausu kurināmo uz potlača laukumu, sieviešu balsu murdoņa kļuva arvien spalgāka, jaunekļi saīgušām sejām, pūlīšos sastajuši, par kaut ko apspriedās, bet no samaņa vigvama skanēja buršanās rituāla dīvaini bais­mīgā dunoņa.

Virsaitis bija divatā ar sievu, kura truli blenza tuk­šumā, un viens skatiens apliecināja Makenzijam, ka še viņa jaunās ziņas jau ir novecojušas. Tāpēc viņš tūdaļ saka izklāstīt savu darījumu, pabīdījis redzamā vieta krellītēm izšūto maksti kā tiešu pierādījumu, ka saderina- šanās notikusi.

— Ak, Tling-Tinneh, varenais stiksu cilts un Tananas zemes virsaiti, tu, kas valdi pār lašiem un lāčiem, pār briežiem un aļņiem! Baltais cilvēks ir stājies tavā priekšā ar lielu nodomu. Daudzi mēneši aizripojuši pār debesīm, kamēr viņa mājoklis stāv tukšs un viņš ir viens pats. Viņa sirdi ir sagrauzis klusums, un viņš alkst pēc sie­vietes, kas teltī sēdētu viņam līdzās, kas ar karstu uguns­kuru un labu ēdienu sagaidītu viņu atgriežamies no me­dībām. Viņa auss ir saklausījusi dīvainas skaņas — ma­zulīša mokasīnu čabēšanu un bērnu balsu klaigas. Un kādu nakti viņš skatīja parādību, un viņš ieraudzīja Kraukli, kas ir tavs tēvs, dižo Kraukli, kas ir visas stiksu cilts tēvs. Un Krauklis runāja ar vientulīgo balto cilvēku un teica: «Sien mokasīnus ap savām kājām un piesprādzē sniegkurpes, un piekrauj savas nartas ar barību dau­dziem miegiem un ar jaukām dāvanām priekš virsaiša Tling-Tinnena. Jo tev jāvērš savi soļi uz to pusi, kur saule pavasaros grimst aiz zemes malas, un jābrauc līdz šā lielā virsaiša medību laukiem. Tur tev jādod lielas dāvanas, un Tling-Tinnehs, kas ir mans dēls, kļūs tev par tēvu. Viņa vigvamā mīt meitene, kurā es dzīvības elpu esmu iepūtis tevis labā. Šo meiteni tu ņemsi par sievu.»

Ak, virsaiti, tā runāja dižais Krauklis, tālab es nolieku savas dāvanas pie tavām kājām; tālab esmu atnācis, lai iegūtu tavu meitu!

Vecais virsaitis sava karaliskuma apziņā saņēma ciešāk ap augumu zvērādu ģērbu, tomēr ar atbildi kavējās, jo vigvamā ielīda zēns, aši nobēra aicinājumu ierasties uz cilts padomes sapulci un tūdaļ pazuda.

— Ak, baltais cilvēk, ko mēs esam nosaukuši par Briežu Kāvēju un pazīstam arī ar vārdiem Vilks un Vilka Dēls! Mēs zinām, ka tu esi cēlies no dižas cilts, mēs esam lepni, ka tu biji viesis mūsu potlačā; tomēr ketlasis nav biedrs lasim, nedz arī Krauklis Vilkam.

— Nav tiesa! — Makenzijs atsaucās. — Esmu saticis Kraukļa meitas Vilka apmetnēs: Mortimera skvo *, Tre- džidgo skvo, Bernebija skvo, kura ieradās tikai pirms divām ledusskrejām, un esmu dzirdējis vēl par citām indiāņu skvo, kaut gan manas acis tās nav skatījušas.

— Tavi vārdi, mans dēls, ir patiesi, tomēr šādas lau­lības ir sliktas, tikpat kā ūdenim ar smilti, tikpat kā sniegpārslai ar sauli. Bet vai tu esi saticis kādu, ko sauc par Meisonu, un viņa skvo? Neesi? Viņš šeit ieradās pirms desmit ledusskrejām — pirmais no visiem Vilkiem. Un viņam līdzi bija varens vīrs, garš un lokans kā vītola atvase, spēcīgs ka bālsejainais grizlilācis, un sirds viņam bija tikpat kā vasaras pilnmēness; viņam …

— Kā tad! — Makenzijs viņu pārtrauca, pēc apraksta uzminējis Ziemeļzemē visiem pazīstamo cilvēku. — Meil- inuts Kids!

— Tas pats — varens vīrs. Bet vai tavas acis ir ska­tījušas Meisona skvo? Tā bija Zarinskas miesīga māsa.

— Redzējis neesmu, virsaiti, bet dzirdējis esmu. Mei- sons … tālu, tālu ziemeļos kāda egle, gāzdamās aiz gadu nastas smaguma, sašķaidīja viņa dzīvību. Bet viņa mīles­tība bija liela, un viņam bija daudz zelta. Viņa sieva pa­ņēma šo zeltu un savu puisēnu un neskaitāmus miegus ceļoja uz to pusi, kur saule spīd arī ziemas pusdienlaikā, un tur viņa tagad dzīvo — tur nav ne kodīga sala, ne sniega, tur vasaru pusnaktī nav saules un ziemu pus­dienlaikā nav nakts.

Viņus pārtrauca otrais vēstnesis ar uzstājīgu aicinā­jumu uz padomes sapulci. Izsviedis viņu arā sniegā, Ma- kenzijs pamanīja pie padomes ugunskura līgojamies cil­vēku stāvus, saklausīja vīru dobjos basus skandējam rit­misku rituālo dziesmu un saprata, ka šamanis kveldina savu ļaužu niknumu. Vajadzēja pasteigties. Viņš atgrie­zās pie virsaiša.

— Uzklausi! Es gribu tavu meitu par sievu. Un tūdaļ pat. Skaties! Te ir tabaka, tēja, daudzas krūzītes cukura, siltas segas, lakati — izturīgi un lieli; un te ir lieliska šautene ar daudzām lodēm un pārpilnam pulvera.

— Nē, — atbildēja vecais vīrs, turēdamies pretī kār­dinājumam iegūt lielo bagātību, kas bija izklāstīta viņa priekšā. — Mana tauta pašlaik ir sanākusi uz apspriedi. Viņa nevēlas šīs precības.

— Bet tu esi virsaitis.

— Jā gan, tomēr mani jaunekļi ir saniknoti, tāpēc ka Vilki paņem viņu meitenes un viņi nevar precēties.

— Dzirdi manus vārdus, ak, Tling-Tinneh! Vēl nakts nebūs kļuvusi par dienu, kad Vilks pagriezīs savu suņu galvas pret Austrumu kalniem un dosies ceļā uz Juko- nas novadu. Bet Zarinska mīdīs taku viņa suņiem.

— Bet varbūt, pirms vēl nakts būs pusē, mani jaunekli pasviedīs Vilka miesas saviem suņiem un viņa kauli tiks izmētāti sniegā, līdz pavasara atkusnis tos atsegs kailus.

Drauds pret draudu. Makenzija tumšā bronzas bru- numa seja pietvīka. Viņš paaugstināja balsi. Virsaiša vecā skvo, kas visu laiku bija sēdējusi kā bezkaislīga vērotāja, mēģināja aizšmaukt viņam garām uz izeju. Vīru dziedāšana ārpusē pēkšņi aprāvās, un padzirdās daudzu balsu murdoņa; viņš rupji nogrūda veco sievu atpakaļ tās zvērādu sēdeklī.

— Es tev saku vēlreiz — klausies, ak, Tling-Tinneh! Vilks mirs, žokļus cieši sacirtis, un līdz ar viņu mirs desmit no taviem visspēcīgākiem vīriem — vīriem, kas ciltij nepieciešami, jo medību laiks ir tikko sācies un līdz zivju zvejai vairs nav atlicis daudz mēness lēktu. Un vēl­reiz: kāds tev labums no manas nāves? Es zinu tavas tautas paražas — tava daļa no manām bagātībām būs ļoti maza. Piešķir man savu bērnu, un šīs mantas visas būs tavas. Un vēl un vēlreiz: ieradīsies mani brāļi, viņu ir daudz, un viņu iekšas ir nepiepildāmas, un tad Kraukļa meitas dzemdēs bērnus Vilka mitekļos. Mana tauta ir varenāka neka tava tauta. Tāds ir liktenis. Dod man meitu, un visas šīs bagātības ir tavas.

Ārā sāka čirkstēt sniegs zem mokasīniem. Makenzijs norāva šauteni no pleca un atpogāja abu revolveru mak­stis, kas karajās pie jostas.

— Dod, ak, virsaiti!

— Bet mana tauta teiks nē.

— Atdod, un šīs bagatības ir tavas. Ar taviem ļaudīm es parunāšu vēlāk.

— Vilks to vēlas. Es pieņemu viņa dāvanas — bet es esmu viņu brīdinājis.

Makenzijs padeva viņam visas mantas, neaizmirsis iepriekš atvērt šautenes aizslēgu, un piedevām pasniedza vēl raibin raibu zīda lakatu. Vigvamā ienāca šamanis līdz ar kādu pusduci jaunu brašuļu, bet Makenzijs, tos nesaudzīgi izgrūstījis, izlauzās pūlītim cauri un izgāja ārā.

— Posies! — sveiciena vietā viņš strupi uzsauca Za- rinskai, iedams gar viņas telti, un aizskrēja iejūgt suņus. Pēc dažām minūtēm viņš iesoļoja sapulces laukumā sava suņu aizjūga priekšgalā, un Zarinska nāca viņam bla­kus. Makenzijs ieņēma vietu garenā laukuma augšgalā, līdzās virsaitim. Sev pa kreisi, soli aiz muguras, viņš lika nostāties Zarinskai — ta bija viņai pienācīgā vieta. Bez tam situācija bija nobriedusi nelabvēlīga un vaja­dzēja nodrošināt aizmuguri.

Ugunskuram abās pusēs tupēja vīrieši, un viņu balsis dudināja sensenu indiāņu dziesmu no tālās pagātnes. Tā bija pilna dīvainām, stieptām balss modulācijām, bezga­līgiem atkārtojumiem un nemaz neizklausījās skaista. Drīzāk to varēja saukt par baismīgu. Laukuma apakš­galā, šamaņa acu priekšā, dejoja kādas desmit sievietes. Viņš bargi rāja tas, kuras pietiekami aizrautīgi nenode­vās rituāla ekstāzei. Vaļējo, kā kraukļa spārns melno matu blīva sniedzās līdz gurniem un pa pusei aizsedza sievietes, kas lēnām šūpojas uz priekšu un atpakaļ, izlo­cīdamas ķermeni līdzi nemitīgi mainīgajam ritmam.

Tā bija mistiski dīvaina aina, kā no tālas senatnības. Dienvidos ritēja deviņpadsmitā gadsimta pēdējās dekā­des nedaudzie gadi; šeit cilvēks vēl dzīvoja pirmatnībā, tikai soļa platumu attālinājies no aizvēsturiskā alu iemīt­nieka, — pasaules vissirmākās senatnes aizmirsta at­lauza. Dzeltenbrūnie vilku suņi sēdēja starp saviem zvēr­ādās ģērbtajiem saimniekiem vai plūcās par ērtāku vie­tiņu, un ugunskura gaisma atspulgojās to sarkanajās acīs un slienainajos ilkņos. Meži, spokainos līķautos tinusies, snauda nesatricināmā vienaldzībā. Baltais Klusums, uz acumirkli atbīdīts līdz mežmalām, kas ieskāva apmetni, nemitīgi lauzās atpakaļ; zvaigznes trīsuļoja un šķita lē­kājam, kā tas arvien notiek Bargā Sala laikā, kamēr Zie­meļpola gari vilka savu zaigojošo drānu apmales šķēr­sām pāri visam debess lokam.

Skrafs Makenzijs neskaidri apjauta šā aranžējuma me­žonīgo krāšņumu, bet viņa acis pa kārtai nopētīja zvēr­ādās tērpto stāvu rindas abpus ugunskura, vērodamas, kādu seju te trūkst. Uz mirkli tās apstājās pie zīdainīša, kas sūca savas māmuļas atsegto krūti. Bija četrdesmit grādu zem nulles — vairāk nekā septiņdesmit grādu sals pēc Fārenheita. Viņš iedomājās savas tautas izlutušās sie­vietes un nīgri pasmīnēja. Taču no šādas maigas sievie­tes klēpja viņš bija nācis pasaulē, saņemdams līdzi ka­ralisku mantojumu — mantojumu, kas viņam un viņa līdziniekiem bija piešķīris kundzību pār zemēm un jūrām, pār visu platuma grādu dzīvniekiem un cilvēkiem. Viens pats pret simtu, arktiskās ziemas ieskauts, tālu no savas puses viņš juta iedzimtā mantojuma skubinājumu — kāri iekarot, alkas pēc briesmām, cīniņa skurbu, spēku uz­varēt vai mirt.

Dziesma un deja izbeidzās, un šamanis sāka sparīgu, īpatnēji izteiksmīgu runu. Prasmīgi un viltīgi izmanto­dams visas bagātās indiāņu mitoloģijas mežģojumus, viņš centās ietekmēt savas cilts ļaužu lētticīgos prātus. Ap­sūdzība bija barga. Vārnu un Kraukli, kuros iemiesoju­šies dzīvību radošie pirmsākumi, viņš pretstatīja Maken- zijam, ko zākāja kaunpilnā vārdā par Vilku — kara un iznīcināšanas pirmsākumu. Šo divu pirmspēku divcīņa tie­kot izcīnīta ne tikai garā vien, tajā piedaloties arī cilvēki.

katrs sava totēma vārdā. Indiāņu tēvs esot Dželkss — Krauklis, prometejiskās uguns nesējs; Makenzijs esot dēls Vilkam, citiem vārdiem sakot, — velnam. Visaugstākās pakāpes nodevība un zaimošana esot indiāņu mēģinājumi nodibināt pamieru šajā divu spēku nebeidzamajā karā, izprecinot indiāņu meitas viņu visniknākajiem ienaidnie­kiem. Neviens izteiciens viņam nebija par skarbu, neviens salīdzinājums par neģēlīgu, lai apzīmogotu Makenziju par zemisku pielīdēju un sātana sūtni. Kad šamanis tuvojās savas garās runas noslēguma kāpinājumam, no viņa klau­sītāju krūtīm lauzās apslāpēta, mežonīgi nikna, dobja rēkoņa.

— Ai jūs, mani brāļi, Dželkss ir visuvarens! Vai ne viņš atnesa mums debesīs dzimušo uguni, lai mums būtu silti? Vai ne viņš ir tas, kas izvelk sauli, mēnesi un zvaigznes no to alām, lai mēs varētu redzēt? Vai ne viņš ir tas, kas mācīja mūs, kā cīnīties ar bada un sala ga­riem? Bet tagad Dželkss ir sadusmojies uz saviem bēr­niem, un to skaits ir sarucis pavisam mazs, un viņš ne­vēlas tiem palīdzēt. Jo tie ir viņu aizmirsuši un dara ļaunus darbus, un min nelāgus ceļus, un aicina viņa ienaidniekus savos vigvamos un sēdina pie saviem uguns­kuriem. Krauklis ir noraizējies par saviem samaitātajiem bērniem, bet, ja tie celsies un parādīs, ka ir atgriezušies, viņš atkal nāks ārā no tumsības un atbalstīs tos. Ai, brāļi! Uguns Atnesējs iečukstēja jūsu šamanim ausī vēsti, un to jūs tagad dzirdēsiet. Lai jaunekļi ved jaunavas sa­vos vigvamos; lai viņi visi klūp Vilkam pie rīkles; lai viņu naids ir nesamierināms. Tad viņu sievas kļūs aug­līgas un viņu skaits vairosies, līdz atkal būs izaugusi varena tauta! Un Krauklis no Ziemeļiem atvedīs milzīgas viņu tēvu un tēvutēvu ciltis, un tad viņi visi kopā sitis Vilkus, līdz no tiem nebūs palicis pāri vairāk kā no pērnā gada nometnes ugunskuriem; un tad viņi atkal būs vald­nieki visā zemē! Tāda ir šī vēsts, ko man pateica Dželkss — Krauklis.

Izdzirduši pravietojumu par Mesijas atnākšanu, stiksi ar skarbiem kaucieniem pielēca kājās. Makenzijs izvilka īkšķus no dūraiņiem un gaidīja, kas notiks. Atskanēja ne­mitīgas klaigas, lai nākot šurp Lapsa, līdz pēdīgi priekšā iznāca kāds jauneklis un sāka runāt.

— Brāļi! Šamanis runāja gudri. Vilki ir paņēmuši mūsu sievietes, un mūsu vīriem nav bērnu. Mūsu skaits ir sa- rūcis pavisam niecīgs. Vilki ir paņēmuši mūsu siltās zvēr­ādas un to vietā iedevuši ļaunus garus, kas mājo pude­lēs, un drānas, kuras nav vis darinātas no bebra vai lūša ādas, bet ir taisītas no zāles. Šīs drānas nesilda, un mūsu vīri mirst no dīvainām slimībām. Es, Lapsa, ne­esmu apņēmis nevienu meiteni par sievu — un kāpēc? Divas reizes tās meitenes, kas man patika, ir aizgājušas uz Vilka apmetni. Arī patlaban esmu sakrājis bebru, briežu un aļņu ādas, lai iegūtu Tling-Tinneha labvēlību un varētu apprecēt Zarinsku, viņa meitu. Arī patlaban pie Zarinskas kājām ir piesietas sniegkurpes, gatavas mīdīt taku Vilka suņiem. Bet es nerunāju par sevi vien. Tieši tāpat kā man klājas ari Lācim. Arī viņš labprāt būtu kļuvis tēvs Zarinskas bērniem un tālab ir sakrājis daudz zvērādu. Es runāju par visiem tiem jaunajiem vīriešiem, kuriem trūkst sievu. Vilki arvien ir izsalkuši. No medījuma viņi allaž pakampj labākos gabalus. Atliekas tiek pa­mestas Kraukļiem.

— Rau, te ir Gukla! — viņš izsaucās, bez kautrēša­nās norādīdams uz kādu no sievietēm; tā bija kropla. — Kājas viņai ir saliektas kā brangas bērza tāss laivai. Viņa nejaudā lasīt kurināmo vai nest mednieku samedīto gaļu. Vai Vilki ir izvēlējušies viņu?

— Ai, ai! — viņa ciltsbrāļi iebrēcās.

— Rau, te ir Moiri, kuras acis Ļaunais gars ir sagrie­zis krustām. Pat zīdaiņi sāk raudāt, kad viņa uz tiem paskatās, un runā, ka pat bālsejainie grizlilāči dodot vi­ņai ceļu. Vai viņu kāds baltais ir izvēlējies?

Atkal nodārdēja draudīga piekrišana.

— Un rau, te sēž Pisčeta. Viņa neklausās manos vār­dos. Nekad viņa nav dzirdējusi ne jautru tērzēšanu, ne sava vīra balsi, ne sava bērna šļupstus. Viņa dzīvo Bal­tajā Klusumā. Vai Vilki viņai ir kaut aci uzmetuši? Nē! Viņiem pieder medījuma labākie gabali, mums paliek atliekas.

Brāļi, tā nedrīkst būt! Nekad vairs Vilkiem neložņāt gar mūsu ugunskuriem. Laiks ir klat.

Milzīgs ziemeļblāzmas aizkars — purpursārta, zaļa un dzeltena liesma — noplīvoja līdz pat zenītam, saistīdama vienu debess malu ar otru. Galvu atmetis un rokas iz­stiepis, Lapsa ekstāzē iekliedzās:

— Skatieties! Mūsu tēvu gari ir piecēlušies, un šonakt tiks darīti diži darbi!

Viņš pakapas atpakaļ, un cits jauneklis, biedru pabik­stīts, mazliet bikli iznāca priekšā. Viņš bija galvas tiesu garāks par pārējiem, un viņa platās krūtis bija izaicinoši atsegtas salam. Puisis nedroši mīņājās no vienas kājas uz otru. Vārdi viņam šķita aizķērušies uz mēles, un viņš jutās ļoti apmulsis. Baigi bija skatīties viņa sejā, jo pusi no tās kādreiz bija atplēsis drausmīgs trieciens. Pēdīgi viņš sadūšodamies iegāza ar dūri sev pa krūtīm, kas no­dunēja kā bungas, un balss viņam dārdēja kā paisuma rēkoņa okeāna piekrastes alā.

— Es esmu Lacis — Sudraba Smaile un Sudraba Smailes dēls! Kad balss man vēl bija tāda kā meitenei, es jau nonāvēju lūsi, briedi un karibu; kad tā ķērkstēja kā āmrijam pārtikās glabātavā, es jau pārgāju pār Dienvidu kalniem un nonāvēju trīs vīrus no Baltās upes cilts; kad ta skanēja ka Činukas rēkoņa, es satiku bālsejaino grizli- lāci, bet ceļu viņam negriezu.

Te viņš uz brīdi apklusa, ar roku zīmīgi pārvilkdams savam briesmīgajām rētām.

— Es neesmu tāds kā Lapsa. Man vārdu ir maz. Lapsa saka, ka šonakt tikšot darīti diži darbi. Labi! Valoda plūst no viņa mutes kā strauts pavasara palos, bet ar darbiem viņš ir skops. Šonakt es uzņemšos cīņu ar Vilku. Es viņu nonāvēšu, un Zarinska sēdēs pie mana uguns­kura. Lācis ir runājis.

Kaut gan apkārt trakoja ellišķīga kņada, Skrafs Ma- kenzijs pat nepakustējās. Labi saprazdams, ka šautene tik tuvā atstatumā neder, viņš pārbīdīja abas revolveru makstis vairāk uz priekšu, lai varētu ērtāk ar tiem rīko­ties, un pavilka dūraiņus uz leju tiktāl, ka elkoņu aizsegi tagad klāja plaukstu virspusi. Viņš zināja, ka nav nekādu cerību, ja viņam uzbruks visi reizē, bet, palikdams uzti­cīgs saviem lepnajiem vārdiem, bija sagatavojies mirt ar cieši sacirstiem žokļiem. Tomēr Lācis atturēja pārējos, ar savu briesmīgo dūri atsizdams atpakaļ pārāk dedzīgos. Kad jezga mazliet pierima, Makenzijs pameta ašu ska­tienu uz Zarinskas pusi. Šī aina bija skaista kā glezna. Stāvēdama uz sniegkurpēm, meitene bija paliekusies uz priekšu ar pavērtām lūpām un drebošām nāsīm, gluži kā lēcienam saspringusi tīģeriene. Lielās, melnās acis vērās ciltsbrāļos ar šausmām un izaicinājumu. Aiz pārmērīga satraukuma viņa bija pat elpot aizmirsusi. Meitene sta- vēja sastingusi kā akmens, vienu roku krampjaini spiez­dama sev pie krūtīm, otrā cieši sažņaugusi suņu dzena­mās pātagas rokturi. Kad Makenzijs uz viņu palūkojās, viņas spriegums it kā atslaba. Savilktie muskuļi atlai­dās, un ar smagu nopūtu Zarinska atslējās taisni, veltī­dama Makenzijam skatienu, kas pauda vēl vairāk nekā mīlestību.

Tling-Tinnehs mēģināja runāt, bet cilts ļaudis pār­kliedza viņa balsi. Tad Makenzijs paspēra soli uz priekšu. Lapsa jau pavēra muti spalgam brēcienam, bet Maken­zijs tik mežonīgi nikni pasviedās viņam pretī, ka viņš atlēca atpakaļ un balss ar gārdzienu aizsprūda viņam rīklē. Lapsas neveiksme tika apsveikta ar smieklu šal­tīm, un šis atgadījums noskaņoja viņa biedrus rāmāk — tie nu bija ar mieru klausīties.

— Brāļi! Baltais Cilvēks, kuru jūs esat nosaukuši par Vilku, atnāca pie jums un teica godīgus vārdus. Viņš nebija tāds kā inuīti, viņš nemeloja. Viņš nāca kā draugs, kā tāds, kas grib būt jums brālis. Bet jūsu cilts vīri nu ir pasacījusi, kas viņiem bija sakāms, un laipno vārdu laiks ir garām. Vispirms es pateikšu jums, ka jūsu ša- manim ir ļauna mēle un viņš ir viltus pravietis, ka vēsts, ko viņš jums paziņoja, nenāk no Uguns Atnesēja mutes. Viņa ausis ir aizslēgtas Kraukļa vārdiem, pats uz savu galvu viņš sagudro viltīgas pasakas, un jūs viņš ir pie­muļķojis. Viņam nav nekādas varas. Kad jūs sitāt nost un ēdāt savus suņus, bet jūsu vēderi bija smagi no ne- ģērētas ādas un mokasīnu strēmelēm, kad sirmgalvji mira un vecās sievas mira, un zīdaiņi mira, iekodušies savu māmuļu tukšajās krūtīs, kad zeme bija tumša un viss dzīvais gāja bojā kā laši pēc nārsta, — jā, kad bads bija nācis pār jums, vai šamanis sagādāja jūsu medniekiem veiksmi? Vai šamanis pildīja jusu vēderus ar gaļu? Vēl­reiz saku, šamanis ir bezspēcīgs! Tā! Es spļauju viņam sejā!

Kaut gan visi bija sastinguši šausmās par šo zaimo­šanu, tomēr neviens pat neiekliedzās. Dažas sievietes pār­bijās no gaidāmā, bet vīru vidū valdīja satraukta gata­vība, pat pārliecība, ka nupat notiks brīnums. Visu acis bija pievērstas abiem galvenajiem varoņiem. Priesteris saprata, ka pienācis izšķirīgais brīdis, un juta savu varu grīļojamies; viņš jau atvēra muti draudīgiem lāstiem, bet Makenzijs ar paceltu dūri, acīm liesmojot, apņēmīgi pasviedās uz priekšu, un šamanis atkāpās. Ņirdzīgi no- smējies, viņš aizgaja.

— Nu, vai mani ķēra pēkšņa nāve? Vai mani nospēra zibens? Vai zvaigznes krita no debesīm un nosita mani? Pē! Ar šo suni es rēķinus esmu noslēdzis. Tagad es pa­stāstīšu jums par savu tautu, kas ir varenākā no tautām, kuras valda visās zemēs. Vispirms mēs ejam medībās tā, ka eju es, — vienatnē. Tad mēs medījam baros, un pē­dīgi mēs kā aļņi pārgājienā piepildām visu zemi. Tie, ko mēs pieņemam savos mājokļos, dzīvo, bet tie, kas ne­grib nākt, mirst. Zarinska ir skaista meitene, veselīga un stipra, viņa ir kā radīta, lai kļūtu māte Vilkiem. Ja ari man būtu jāmirst, viņa tomēr kļūs inate Vilkiem, jo manu brāļu ir daudz, un viņi atnāks pa manu suņu pēdām. Klausieties Vilku likumu: ja kāds ņems dzīvību Vilkam, tad izpirkumu ar savu galvu maksās desmit no viņa cilts. Daudzās zemēs šāda cena ir maksāta, un daudzās zemēs to vēl maksās.

Tagad es gribu vienoties ar Lapsu un Lāci. Viņi, kā rādās, arī metuši acis uz šo meiteni. Vai ir tā? Lieciet vērā, es esmu viņu nopircis! Tling-Tinnehs balstās uz šautenes, pārējās izpirkuma mantas atrodas pie viņa ugunskura. Tomēr es gribu būt taisnīgs pret šiem jau­nekļiem. Lapsam, kura mēle ir izkaltusi no lielas runā­šanas, es došu tabaku — piecus garus stieņus. To košļā­jot, viņa mute kļūs valga un viņš atkal varēs skaļi klaigāt sapulcēs. Bet Lācim — esmu lepns, ka viņu pazīstu, — es došu tā: segas — divas, miltus — divdesmit krūzītes, ta­baku — divreiz tik daudz kā Lapsam, un, ja viņš brauks man līdzi pāri Austrumu kalniem, es došu viņam arī šau­teni, kas ir māsa Tling-Tinneha šautenei. Ja nebrauks? Labi! Vilks ir noguris no runāšanas. Tomēr vēl vienreiz viņš pateiks likumu: ja kads ņems dzīvību Vilkam, tad izpirkumu ar savu galvu maksās desmit no viņa cilts.

Makenzijs smaidīja, atgriezdamies iepriekšējā vietā, bet sirdī viņš bija ļoti noraizējies. Nakts vēl bija tumša. Za­rinska panācās viņam blakus, un viņš uzmanīgi noklau­sījās meičas stāstījumu par to, kādus viltīgus paņēmienus cīņa ar nazi lieto Lācis.

Lēmums tika pieņemts par labu cīņai. Nākamajā acu­mirklī desmitiem pāru mokasīnu mīņāja sniegu, lai pa­plašinātu laukumu pie ugunskura. Daudz tika tērgāts par to, kā šamanis sakauts visu acu priekšā; daži apgalvoja, ka viņš tikai pagaidām atturējies parādīt savu spēku, tomēr citiem bija palikuši atmiņā agrāk piedzīvoiie noti­kumi, un tie bija vienis prātis ar Vilku. Lācis iznāca cī­ņas laukuma vidū, un rokā viņam bija garš, no maksts izvilkts krievu darinājuma medību duncis. Lapsa visiem norādīja uz Makenzija revolveriem, tāpēc viņš noņēma jostu un apsprādzēja to Zarinskai ap vidu, ielikdams tai rokā arī savu šauteni. Meitene papurināja galvu par zīmi, ka neprot šaut, — sievietei jau nav izdevības rīkoties ar tik vērtīgiem ieročiem.

— Nu tad, ja man draud briesmas no mugurpuses, kliedz, cik skaļi vari: «Mans vīrs!» Nē, šitā: «Mans vīrs!»

Viņš pasmējās, kad meitene to atkārtoja, ieknieba viņai vaigā un atgriezās laukumā. Ne tikai garumā un plecī- gurnā Lācis bija pārāks, bet arī tā naža asmens bija col­las divas garāks. Skrafs Makenzijs bija jau agrāk rau­dzījies vīru acīs un zināja, ka te pretī stāv īsts vīrs; tomēr, kad uguns gaismā ievizmojās tērauds, viņš moži saspringa un asinis dzīslās sāka strāvot straujāk — tas bija viņa cilts asiņu pulss.

Atkal un atkal Makenzijs tika atspiests vai nu pie paša ugunskura, vai arī dziļajā sniegā, atkal un atkal viņš, izmantodams boksera soļu taktiku, atdzina pretinieku at­pakaļ centrā. Viņa uzmundrināšanai neatskanēja neviens sauciens, kamēr pretinieku atbalstīja ar aplausiem, pado­miem un brīdinājumiem. Viņš tikai sakoda ciešāk zobus, kad nažu asmeņi sasizdamies nošķindēja, un cirta vai atvairīja cirtienu ar aukstasinību, kādu dod sava spēka apziņa. No sākuma viņš juta tādas kā simpātijas pret ienaidnieku, taču to vietā drīz vien stājās pirmatnējais dzīvības instinkts, kas savukārt izvērtās par kāri nokaut. Desmittūkstoš gadu kultūra nokrita no viņa pleciem kā čaula, un viņš atkal bija alu iemītnieks, kas cīnās par savu mātīti.

Divreiz viņš iedūra Lācim, pats palikdams neskarts, bet trešo reizi dūriens ķēra viņu; lai paglābtos, viņš me­tās tuvcīņā, un abu pretinieku brīvā roka sakampa to roku, kurā otrais turēja nazi. Te nu Makenzijs izjuta sava pretinieka šausmīgo spēku. Muskuļi viņam bija savilku­šies sāpīgos kamolos, visas stiegras un cīpslas tā sa­spriegtas, ka draudēja vai pušu trūkt, tomēr krievu tē­rauds nāca tuvāk un tuvāk. Viņš mēģināja atsvabināties un palēkt sānis, bet ar to tikai vājināja savu pozīciju.

Zvērādās ģērbto vīru loks ap viņiem saspiedās arvien cie­šāk, visi bija pārliecināti par iznākumu un alka redzet izšķirīgo dūrienu. Tomēr Makenzijs, izmantodams profe­sionālā cīkstoņa paņēmienu, pasvēras sānis un deva pre­tiniekam belzienu ar galvu. Lācis negribot paliecās at­pakaļ un uz mirkli zaudēja līdzsvaru. Tai pašā brīdī Ma­kenzijs nekavējoties atspērās un triecās ar visu ķermeņa svaru uz priekšu, atsviezdams Lāci cauri visam skatītāju lokam un iegazdams to kupena. Lācis izķepurojās no sniega un pilnā sparā drāzās atpakaļ.

— Ai, mans vīrs! — noskanēja Zarinskas skaļā balss, kas drebēja šausmās.

Notrinkšķot loka auklai, Makenzijs pieplaka pie zemes, un bulta ar kaula uzgali, pārlidojusi viņam pari, ieur­bās krūtīs Lācim, kas acumirklī nogāzās, uzveldamies virsū sagumušajam pretiniekam. Nākamajā acumirklī Ma­kenzijs bija kājās un apcirtās atpakaļ. Lācis gulēja ne­kustīgi, bet viņpus ugunskura stāvēja šamanis, likdams uz loka otru bultu.

Makenzija duncis apmeta gaisā īsu loku. Viņš uzķēra smago asmeni aiz smailes. Noplaiksnīja it kā zibens, kad duncis lidoja pari ugunij. Šamanis, no kura rīkles rēgo­jās ārā tikai dunča spals, īsu brīdi grīļojies, nogāzās uz priekšu tieši kvēlošajās oglēs.

Klik! Klik! — Lapsa bija pakampis Tling-Tinneha šau­teni un veltīgi pūlējās iebīdīt patronu stobrā. Izdzirdis Makenzija smieklus, viņš nosvieda ieroci.

— Ak tad Lapsa vēl nav iemācījies apieties ar šo pai­jiņu? Viņš jau vēl ir sieviete. Nāc nu šurp! Atnes to man, es tev paradīšu, ka jārīkojas.

Lapsa vilcinājās.

— Nac, es saku!

Lapsa pieklumzāja klat kā nopērts plušķis.

— Tā — un tā; un viss kārtībā. — Patrona ieslīdēja stobrā, un gailis bija uzvilkts, kad Makenzijs piesvieda šauteni pie pleca.

— Lapsa sacīja, ka šonakt tikšot darīti diži darbi, un viņš ir teicis taisnību. Tiešām tika darīti diži darbi, bet ne jau Lapsa tos darīja. Vai viņš vēl arvien kāro vest Zarinsku savā vigvamā? Tātad viņš vēlas iet to ceļu, ko jau ieminuši šamanis un Lācis? Nē? Labi!

Makenzijs nicinoši aizgriezas un izvilka savu dunci no samaņa rīkles.

— Vai varbūt kāds cits no jaunekļiem to vēlas? Ja tā — Vilks parādīs tiem ceļu, pa diviem un pa trim reizē, līdz vairs neviens nebūs palicis pāri. Nē? Labi! Tling-Tin- neh, tagad es otrreiz atdodu šo šauteni tev. Ja kādreiz dienās gadās ceļot uz Jukonas novadu, tad zini, ka pie Vilka ugunskura tev vienmēr būs vieta un daudz ēdiena. Nakts jau pārvēršas dienā. Es tagad eju, bet var gadī­ties, ka es vēl atgriežos. Un pēdējo reizi es jums saku: turiet vērā Vilku likumu!

Kamēr viņš gāja pie Zarinskas, pārējie raudzījās viņā kā pārdabiskā parādībā. Meitene ieņēma savu vietu pa­jūga priekšgala, un suņi sāka soļot. Pēc maza brīža tie jau bija nozuduši spokainajā mežā. Līdz šim mirklim Makenzijs bija nogaidījis; tagad viņš iekāpa sniegkurpēs un grasījās sekot.

— Vai tad Vilks ir piemirsis tos piecus garos tabakas stieņus?

Makenzijs nikni pagriezās pret Lapsu, bet tad atskārta, cik šis jautājums komisks, un sāka smieties.

— Es tev došu vienu īsu stienīti.

— Kā Vilks vēlas, — padevīgi atteica Lapsa un pa­stiepa roku.