Visa dzīvība zaļo

KLIFORDS SAIMAKS

VISA DZĪVĪBA ZAĻO

Kad es izgriezu mašīnu no pilsētiņas ielas uz galvenās šosejas, man aiz muguras parā­dījās kravas automobilis. Tā bija viena no milzīgajām mašīnām ar piekabi un joņoja pieklājīgā ātrumā. Atļautais ātrums šai ceija posmā, kas veda cauri vienam pilsētiņas stū­rim, bija četrdesmit piecas jūdzes stundā, taču nebūtu prātīgi cerēt, ka tik agrā rītā kāds braucējs ievēros zīmē norādīto ātrumu.

Bet es arī nemaz nedomāju par kravas au­tomobili. Apmēram jūdzi tālāk es piestāšu pie Džonija autoparka, llai pievāktu Alfu Pīter- sonu, kas mani tur gaidīs ar makšķerēšanas piederumiem. Turklāt man bija jādomā par daudz ko citu, galvenokārt par notikumu ar telefonu, jo es neparko nevarēju izprast, ar ko īsti biju sarunājies. Aparātā skanēja it kā trīs balsis, un tas bija gaužām dīvaini, jo man to­mēr šķita, ka tā ir viena un tā pati balss, kas prata tik apbrīnojami mainīties, ka izklausī­jās pēc trim dažādām, bet man likās, ka es noteikti pazītu galveno balsi, ja vien spētu iedomāties, kam tā pieder. Un tad Džeralds Sērvuds savā kabinetā, kura divas sienas no augšas līdz apakšai nokrautas ar grāmatām. Man bija jānoklausās, ko viņš stāstīja par projektiem, kas bez paša līdzdalības, pilnīgi patstāvīgi veidojoties viņa smadzenēs. Un kur nu vēl Kleinais Grants, kas 'lūdzās, lai es ne­pieļaujot mest bumbas. Un galu galā bija jā­domā arī par tiem pusotra tūkstoša dolāriem.

Tepat gabaliņu tālāk pakalna virsotnē at­radās Sērvuda rezidence, bet šajā pirmsaus- mas stundā māja gandrīz nebija saredzama melnajā ozolu blīvā, kas ieskāva ēku no vi­sām pusēm. Cieši vērodams pakalnu, es drīz vien aizmirsu telefonu un Džeraldu Sērvudu, kas sēdēja savā grāmatām piekrautajā kabi­netā, projektiem stāvgrūdām piebāztu galvu, un sāku domāt par Nansiju, par to, kā tik daudz gadu pēc vidusskolas beigšanas biju viņu beidzot atkal sastapis. Atcerējos senās dienas, kad mēs staigājām roku rokā, baudī­dami to lepnumu un laimi, kādu cilvēks spēj izjust vienīgi tad, kad vēl ir gluži jauns un pirmā, kvēlā jaunības mīla uzplaukst brīnu­maini spirgta un krāšņa.

Priekšā pletās tukšā un platā šoseja; četras ceļa jostas vīsies vēl apmēram divdesmit jū­džu un tikai tad saplūdīs kopā divās. Izņemot mani un smago mašīnu, kas brauca aiz mu­guras un visai strauji tuvojās, vairāk neviena uz ceļa nemanīja. Vērodams spogulītī otras mašīnas starmešus, es zināju, ka tā drīz vien panāks mani un aizdrāzīsies garām.

Es nebraucu ātri, kra.vas mašīnai palika daudz brīvas vietas, ilai pabrauktu man ga­rām, uz šosejas nebija nekādu šķēršļu, un to­mēr — pēkšņi es pret kaut ko atdūros.

Bija tā, it kā es būtu atsities pret stingri novilktu gumijas lenti. Nejutu nekādu bel­zienu, nedzirdēju nekādu brīkšķi. Tikai mašī­nas gaita kļuva lēnāka, it kā es būtu nospiedis bremzes pedāli. Nevarēju neko saskatīt, un uz mirkli man iešāvās prātā, ka mašīnai kaut kas noticis — sabojājies motors, saniķojušās bremzes vai atgadījies kaut kas cits tamlī­dzīgs. Noņēmu kāju no gāzes pedāļa, mašīna apstājās, bet tad sāka slīdēt atpakaļ aizvien ātrāk un ātrāk, it kā es tiešām būtu atsities pret gumijas lenti, pastiepis to, bet tagad tā atkal iztaisnotos. Nāsīs man iesitās gumijas smaka, jo riepas spēcīgi nošvirkstēja uz šo­sejas, un es tūliņ izslēdzu motoru; tikko biju to izdarījis, mašīna sāka ripot atpakaļgaitā tik strauji, ka es uzkritu uz stūres.

Man aiz muguras mežonīgi brēca smagās mašīnas signāltaure un iekaucās riepas, kad šoferis sagrieza savu milzeni sānis, lai es ne- uztriektos tam virsū. Kravas mašīna švīkstē­dama aizšāvās manējai garām, un man likās, ka švīkstoņā dzirdu riepas piesūcamies pie šo­sejas un milzi nikni rūcam uz mani par to, ka esmu kļuvis tam par kavēkli un šķērsli. Tik­līdz smagais bija aizbrāzis garām, mana ma­šīna apstājās pašā ceļa malā.

Tad arī kravas mašīna uztriecās virsū kaut kam neredzamam gluži tāpat, kā biju uztrie­cies es. Es dzirdēju to pret kaut ko atsitamies. Atskanēja kluss paukšķis. īsu mirklīti man šķita, ka lielais automobilis izlauzīsies cauri neredzamajai barjerai, jo tas bija smags, brauca strauji un apmēram sekundi nemanīju nekādu pazīmju, ka tas samazinātu ātrumu. Bet tad tā gaita tomēr kļuva gausāka un es redzēju, kā milzīgās mašīnas riteņi sāk buk­sēt un lēkāt, un likās, ka, pat tukšā griezda­mies pa asfaltu, tie joprojām stūrgalvīgi cen­šas traukties uz priekšu, netikdami ne no vietas. Smagais vēl pabrauca uz priekšu kā­dus simt soļus no tās vietas, kur es biju ap­stājies. Tad arī tas apstājās un sāka buksēt atpakaļgaitā. Riepām kaucot, tas īsu brīdi ilē- nām slīdēja pa asfaltu, tad sāka ripot pilnā sparā. Mašīnas pakaļgals sagriezās šķērsām pāri šosejai un sāniski nāca tieši man virsū.

Es visu laiku mierīgi sēdēju savā mašīnā, nejutos satraukts un pat ne pārāk izbrīnījies. Viss bija norisinājies tik strauji, ka man ne­atlika laika sākt par kaut ko sevišķi brīnīties. Protams, bija noticis kaut kas dīvains, bet tobrīd man šķita, ka drīz vien es to izpratīšu uu viss atkal būs kārtībā.

Tā es paliku sēžam mašīnā un, ne par ko citu nedomādams, .vēroju, kas notiks ar kra­vas automobili. Bet, kad tas sāka tik strauji ripot pa šoseju atpakaļ un piekabe iegriezās šķērsām, es aši nospiedu rokturi, ar plecu at- grūdu vaļā durtiņas un velšus izvēlos ārā. No­kritu uz asfalta, kaut kā uzrausos kājās un laidos mukt.

Man aiz muguras kauca kravas automobiļa riepas, tad nobrīkšķēja metāls; izdzirdējis brīkšķi, es uzlēcu uz ceļmalas zāļainā uzbē­ruma un pametu skatienu atpakaļ. Kravas ma­šīnas pakaļgals bija uzdrāzies virsū manam automobilim, sāka to stumt grāvī un beidzot gandrīz vai majestātiski ieslīdēja grāvī arī pats, tieši virsū manai mašīnai.

— Ei! — es uzkliedzu. Tas, protams, neko nelīdzēja, un es pats sapratu, ka tam nav ne­kādas nozīmes. Sauciens man paspruka glluži neviļus.

Kravas automobiļa kabīne bija palikusi uz ceļa, bet sasvērusies ar vienu riteni gaisā. Šo­feris patlaban rāpās ārā no kabīnes.

Bija rāms un kluss rīts. Vakaru pusē pie tumšā apvāršņa plaiksnījās rūsa. Gaisā bija spirgts svaigums, kādu var sajust vienīgi va­saras rītos pirms saullēkta, kad svelme vēl nav sākusi karsēt zemi. Pa labi no manis pār pilsētiņu mirguļoja ielu spuldzes, tās dega rāmi un spoži, jo tās nešūpoja ne mazākā vēsma. Man šķita, ka rīts ir pārāk jauks, lai varētu notikt kaut kas ļauns.

Uz ceļa neredzēja nevienas mašīnas. Vie­nīgie cilvēki bijām mēs abi ar kravas mašīnas

šoferi; viņa automobilis gulēja grāvi, saspie­dis manējo gluži plakanu. Šoferis nāca pa ceļu uz manu pusi.

Pienācis klāt, viņš apstājās un, rokas gar sāniem nolaidis, blenza mani.

— Kas te, velns parāvis, notiek? — viņš ierunājās. — Pret ko mēs atsitāmies?

— Nezinu, — es atteicu.

— Man ļoti žēl, ka sadauzīju jūsu ma­šīnu, — viņš turpināja. — Es par to ziņošu mūsu sabiedrībai. Viņi jums zaudējumu atlī­dzinās.

Viņš stāvēja gluži sastindzis, un izskatījās, it kā viņš nemūžam vairs nespēs pakustēties.

— Bet kur gan mēs varējām tā ietriek­ties? — viņš prātoja. — Tur taču nekā nav.

Tad viņā pamazām modās niknums.

— Dieva vārds, — viņš sacīja, — tūliņ es to noskaidrošu!

Strauji apgriezies, viņš aizsoļoja pa šoseju tieši uz to vietu, kur bijām atdūrušies. Es vi­ņam sekoju. Viņš ņurdēja kā saniknots mežakuilis.

Viņš gāja pa pašu ceļa vidu un atkal atsi­tās pret barjeru, taču tagad bija neganti ap­skaities, tādēļ neapstājās, bet stūmās iekšā aizvien dziļāk un tika krietnu gabalu tālāk, nekā es biju gaidījis. Beidzot neredzamā siena viņu tomēr apturēja, un viņš palika mirkli stāvam, it smieklīgi atspiedies pret tukšumu, un, cenzdamies ielauzties tajā, dar­bojās ar kājām, it kā tās būtu labi ieeļļotas

sviras, visiem spēkiem pūlēdamies pavirzīties uz priekšu. Rīta klusumā es skaidri sadzir­dēju, kā uz asfalta ņirkst viņa kurpju pazoles.

Tad barjera atkaļ izspēlēja veco stiķi. Tā atgrūda viņu atpakaļ. Izskatījās, it kā viņu būtu satvērusi pēkšņa vējpūta un virpuļu vir­puļiem virpinātu pa ceļu atpakaļ. Beidzot viņš pa pusei paripoja zem savas mašīnas priekš­gala.

Es aizskrēju turp, sagrābu viņu aiz potītēm, izvilku ārā un nostatīju uz kājām. Šļūkdams pa asfaltu, viņš šur tur bija saskrambājies līdz asinīm, drēbes bija saplēstas un netīras. Bet dusmīgs viņš vairs nebija — tikai paga­lam nobijies. Viņš raudzījās uz priekšu ar tā­dām acīm, it kā būtu redzējis spoku, un trī­cēja pie visām miesām.

— Bet tur taču nekā nav, — viņš beidzot sacīja.

— Drīz sāks braukt citas mašīnas, — es ieminējos, — un jūsējā ir šķērsām uz ceļa. Varbūt mums vajadzētu izlikt kādus gaismas signālus, varbūt karodziņus vai kaut ko tamlī­dzīgu?

Tas, likās, viņu atžirbināja.

— Karodziņus, — viņš piekrita.

Viņš ierāpās kabīnē un sadabūja vairākus karodziņus.

Es pagājos viņam līdzi pa ceļu, kamēr viņš sasprauda tos zemē.

Iespraudis pēdējo, viņš aptupās šosejas malā tam blakus. Tad viņš izvilka no kabatas mutautu un sāka tīrīt seju.

— Kur es varētu tikt pie telefona? — viņš vaicāja. — Mums kaut kur jāsameklē palī­dzība.

— Kādam taču jāzina, kā novākt to bar­jeru no šosejas, — es sacīju. — Drīz vien te sabrauks daudz mašīnu. Iznāks jūdzēm garš sastrēgums.

Viņš vēl joprojām berza seju. Uz tās tiešām bija pamatīga putekļu un eļļas kārta. Un arī mazliet asiņu.

— Kur tuvumā ir telefons?

— O, visur, — es atteicu. — Varat iet jeb­kurā mājā. Neviens jums neliegs piezvanīt pa telefonu.

«Tā mēs te stāvam,» man iešāvās prātā, «runādami par neredzamo, it kā tas būtu vis­parastākais šķērslis — kāds ceļam pārkritis koks vai ūdens izrauts grāvis.»

— Tikai pasakiet, kā šo vietu sauc. Man jā­paziņo, no kurienes es zvanu.

— Milvila, — es viņam paskaidroju.

— Jūs te dzīvojat?

Es pamāju ar galvu.

Viņš piecēlās un iebāza mutautu atpakaļ kabatā.

— Labi, — viņš noteica, — es eju meklēt telefonu.

Viņš droši vien gaidīja, ka es piedāvāšos iet līdzi, bet man bija darāms kas cits. Man vajadzēja apiet apkārt kavēklim, aiziet uz

Džonija autoparku un paskaidrot Alfam, kas noticis un kādēļ esmu aizkavējies.

Stāvēju ceļa vidū un noskatījos, kā viņš aiziet.

Tad pagriezos un devos pjojām pa ceļu pretējā virzienā, pretī neredzamajam šķērslim, kas bija apstādinājis mašīnas. Drīz es to sa­sniedzu, un tas apstādināja arī mani — ne ar grūdienu, ne ar belzienu, bet pavisam liegi, it kā nolēmis ne par kādu cenu neļaut man iet tālāk, tomēr gribēdams izdarīt to pieklā­jīgi un saprātīgi. Es izstiepu roku, bet neva­rēju neko sataustīt. Mēģināju pašvīkāt ar plaukstu šurp un turp it kā pa kādu virsmu, bet nekādas virsmas nebija, nebija itin nekā, ko varētu noglaust, nebija absolūti nekā, iz­ņemot maigo spiedienu, kas mani stūma at­pakaļ no neredzamās sienas.

Palūkojos visgarām pa ceļu abos virzienos. Pagaidām tur vēl nebija neviena braucēja, bet es zināju, ka drīz cilvēki sāks braukt. «Varbūt,» es domāju, «vajadzētu piespraust dažus karodziņus arī uz otra ceļa barjeras viņā pusē par brīdinājuma zīmi, ka tur kaut kas nav kārtībā. Karodziņu iespraušana ne­prasītu vairāk kā pāris minūšu, ja es apietu barjerai apkārt un izdarītu to pa ceļam uz Džonija autoparku.»

Aizgāju atpakaļ uz kabīni, paņēmu dažus karodziņus, norāpos no ceļa uzbēruma, uzrau­sos pa nogāzi pakalnā un apmetu lielu lī­kumu ap šķērsli, taču, kaut arī biju pagājies krietni tālu, tomēr atdūros atkal pret barjeru. Atkāpos un sāku iet tai līdztekus, visu laiku kāpdams kalnā. Tas nebija viegli. Ja bar­jera būtu bijusi kaut kas sataustāms, man ne­būtu nekādu grūtību, bet tā nebija redzama, un tādēļ es allaž no jauna atsitos pret to. Tā man arī bija vienīgā iespēja orientēties — at- sisties pret to, atvirzīties nost un drīz pēc tam atkal atdurties.

Es cerēju, ka nupat nupat barjerai būs gals vai arī tā kļūs plānāka. Pāris reižu mēģināju izspiesties tai cauri, bet tā bija tikpat cieša un necaurlaidīga, kā bijusi. Man prātā modās drausmīga doma. Un, jo augstāk kalnā es rā­pos, jo uzmācīgāka kļuva šī doma. Laikam tad es arī pazaudēju karodziņus.

Izdzirdu lejā buksējam riepas un strauji pagriezos atpakaļ, lai paskatītos. Kāda ma­šīna uz ceļa, kas veda austrumu virzienā, bija ietriekusies barjerā un, atpakaļ slīdē­dama, sagriezusies šķērsu pāri abiem ceļiem. Kāda cita mašīna bija braukusi tai aiz mugu­ras un patlaban centās nobremzēt. Bet vai nu bremzes neklausīja, vai arī ātrums bija par lielu, — tā nevarēja apstāties. Es vēroju, kā šoferis strauji apmet līkumu šķērsām pāri ce­ļam buksējošajai pirmajai mašīnai, uzbrauk­dams uz ceļmalas uzbēruma. Tad viņš ietrie­cās barjerā, bet ne pārāk dziļi, jo bija pagu­vis samazināt ātrumu. Barjera lēnām atstūma automobili atpakaļ, tas uzslīdēja virsū pir­majai mašīnai un beidzot apstājās.

Pirmās mašīnas vadītājs bija izkāpis no sava auto un gāja tam apkārt, iai pieietu pie otras mašīnas. Tad viņš pacēla galvu un, protams, ieraudzīja mani. Viņš māja man un kaut ko sauca, bet es biju pārāk tālu, lai sa­prastu, ko viņš saka.

Kravas automobilis un mana sadauzītā ma­šīna zem tā vēl joprojām vientuļi gulēja šai­pus barjerai. «Dīvaini,» es brīnījos, «ka ne­viens cits vēl nav parādījies uz šī ceļa.»

Kalna galā atradās kāda māja, bet es ne­zin kādēļ nevarēju iedomāties, kam tā pieder. Man tās saimnieku vajadzētu katrā ziņā pa­zīt, jo es Milvilā esmu nodzīvojis visu mūžu, izņemot vienu gadu, ko pavadīju koledžā, un pazinu šeit katru cilvēku. Nepratu to izskaid­rot, bet uz mirkli man prātā viss bija saju­cis. Viss šķita nepazīstams, un es samulsis stāvēju, lai saņemtu prātus kopā un atjēgtu, kur īsti atrodos.

Austrumi sārtojās, pēc pusstundas tur pa­rādīsies saule. Vakaru pusē neskaidri iezīmē­jās lieli, draudīgi mākoņu blāķi, kurus brī­žiem pāršķēla zibšņu šautras: tuvojās negaiss.

Stāvēju un raudzījos lejup uz pilsētiņu, un pēkšņi skaidri sapratu, kur atrodos. Māja kalna galā pieder Billam Donovenam. Bills ir pilsētiņas atkritumu savācējs.

Devos gar barjeru tieši uz māju un lūkoju aprēķināt, kādā stāvoklī pret barjeru varētu atrasties māja. «Visticamāk,» nodomāju, «ka māja atrodas šaipus barjeras.»

Nonācu līdz žogam, pārrāpos tam pāri, šķērsoju piedrazātu pagalmu un devos uz ļo- dzīgajām kāpnītēm pie sētas puses ieejas. Pie­sardzīgi uzkāpu pa tām un sāku meklēt zvanu. Zvana nebija. Es pacēlu dūri, piedauzīju pie durvīm un gaidīju. Dzirdēju iekšpusē kādu rosāmies, tad durvis atvērās un man pretī raudzījās Bills. Viņš bija sapinkājies kā lācis, spurainie mati saslējušies, un viņš blenza manī no biezu uzacu apakšas. Ātrumā viņš bija uzrāvis pidžamai virsū bikses, bet nebija paspējis tās aizpogāt, tāpēc no biksēm rēgo­jās ārā sarkanvioletas pidžamas stērbele. Kā­jas viņam bija kailas, un viņš nepacietīgi kus­tināja pirkstus uz virtuves aukstās grīdas.

— Kas noticis, Bred? — viņš vaicāja.

— Nezinu, — es atbildēju, — bet lejā uz šosejas notiek kaut kas nesaprotams.

— Nelaimes gadījums? — viņš jautāja.

— Nē, nevarētu teikt, ka nelaimes gadī­jums. Es jau tev saku — nezinu. Kaut kas ir nostiepts pāri ceļam. To nevar saredzēt, tomēr tas tur ir. Tu atsities pret to, un tas tevi ap­stādina. Tā kā siena, bet to nevar ne sataustīt, ne sajust.

— Nāc iekšā, — Bills aicināja. — Tev no­derētu krūze kafijas. Es tūliņ uzlikšu katliņu. Ir jau arī gandrīz brokastlaiks. Sieva arī ce­ļas augšā.

Viņš pastiepa roku, iededza virtuvē gaismu un pakāpās nost, lai es varētu ieiet.

Bills aizgāja pie ūdenskrāna. Viņš paņēma

no plauktiņa glāzi, pagrieza krānu un brītiņu pagaidīja.

— Ūdenim jāļauj mazliet notecēt, līdz tas kļūst īsti auksts, — viņš man paskaidroja.

Pietecinājis glāzi, viņš sniedza to man.

— Vai negribi nodzerties? — viņš jautāja.

— Nē, pateicos, — es atbildēju.

Viņš pacēla pats glāzi pie lūpām un sāka lieliem malkiem, skaļi strēbdams, dzert.

Kaut kur mājas iekšienē pēkšņi iebrēcās sieviete. Man šķiet, ja es nodzīvotu līdz simt gadiem, es nespētu šo brēcienu aizmirst.

Donovenam glāze izkrita no rokas un sa­plīsa uz grīdas, tā ka šķembas un ūdens vien pašķīda.

— Liz! — viņš iesaucās. — Liz, kas noticis?

Viņš izmetās ārā no virtuves, un es paliku

sastindzis stāvam, noraudzīdamies asinīs uz grīdas, kur Donovens ar basām kājām bija uzminis uz sasistās glāzes šķembām.

Sieviete iekliedzās vēlreiz, bet tagad klie­dziens skanēja apslāpēti, it kā viņa kliedzot būtu iespiedusi muti spilvenā vai pieplakusi pie sienas.

Es izģeņģerēju no virtuves ēdamistabā, ceļā pār kaut ko paklupdams — pār kādu ro­taļlietu vai ķebli, nezinu, kas tas bija, — un pārtenterēju pāri gandrīz visai istabai, lai noturētu līdzsvaru, nenogāztos un neapdau­zītu galvu pret kādu krēslu vai galdu.

Un tad es atkal atsitos pret to pašu ne­caurejamo sienu, kurā biju atdūries lejā uz šosejas. Es atbalstījos pret to un uzrausos kā­jās, palikdams stāvam krēslainajā ēdamistabā, ilīdz sirds dziļumiem iztrūcies no drausmīgās sienas.

Es sajutu, ka tā ir turpat man priekšā, kaut arī es tai vairs nepieskāros. Un, ja pirmīt brīvā dabā tur uz šosejas tā šķita vienīgi kaut kas pārāk brīnumains, lai prāts to aptvertu, tad šeit telpā, šajā ģimenes mājā, tā kļuva par neizprotamu zaimu, kas lika šausmās no­drebēt.

— Mani bērni! — sieviete kliedza. — Es ne­tieku pie bērniem!

Tikai tagad sāku orientēties istabā, kuras logu aizsedza aizkari. Saskatīju galdu un bu­feti, un durvis, kas veda uz priekšnamiņu, no kura varēja ieiet guļamistabā.

Pa durvīm ienāca Donovens. Pusnešus viņš vilka līdzi sievu.

— Es gribēju ieiet pie viņiem, — viņa rau­dādama stāstīja, — bet tur bija kaut kas priekšā — kaut kas nelaida mani cauri. Es netieku pie saviem bērniem!

Viņš nolaida sievu uz grīdas, maigi atbal­stīdams viņu pret sienu, un pats nometās vi­ņai līdzās uz ceļiem. Tad viņš paraudzījās manī, un viņa acīs gailēja nikns izbrīns un šausmas.

— Tā ir barjera, — es viņam sacīju. — Tā pati, kas tur lejā uz šosejas. Tā iet tieši cauri, jūsu mājai.

— Es neredzu nekādas barjeras, — viņš teica.

— Sasodīts, protams, tu to neredzi. Bet tā tomēr ir, un tas ir viss.

— Ko mēs lai iesākam? — viņš neizpratnē vaicāja.

— Bērniem nekas nekait, — es viņu droši­nāju, cerēdams, ka man taisnība. — Viņi tikai atrodas barjerai otrā pusē. Mēs nevaram tikt pie viņiem, un viņi nevar tikt pie mums, bet citādi viss ir kārtībā.

Es biju tikko piecēlusies un gribēju ieiet pie viņiem, — sieviete stāstīja, — biju tikko piecēlusies un gribēju pie viņiem ieiet, bet priekšnamā man kaut kas aizsprostoja ceļu …

*— Cik bērnu jums ir? — es apvaicājos.

— Divi, — Donovens atbildēja. — Vienam seši, otram astoņi.

— Vai jums ir kāds, kam varat piezvanīt? Kāds, kas dzīvo ārpus pilsētas. Tas varētu at­braukt un parūpēties par bērniem, kamēr mēs te tiksim kādā galā. Kaut kur taču šai sienai vajag beigties. Es jau pirmīt sāku meklēt, kur tai gals …

— Viņai ir māsa, — Donovens sacīja, — tā dzīvo kādu gabaliņu pa ceļu uz augšu. Būs kādas četras piecas jūdzes.

— Varbūt tu viņai piezvanītu?

Tikko biju šos vārdus izteicis, man kāds it kā ar āmuru iesita pa pieri. Varbūt telefons nemaz nedarbosies. Varbūt barjera pārcirtusi telefona vadus.

— Vai tev tagad ir labāk, Liz? — Dono­vens apvaicājās.

Vēl joprojām sēdēdama uz grīdas, sieva truli pamāja un nemaz netaisījās celties augšā.

— Iešu piezvanīt Mirtai, — viņš sacīja.

Sekoju Donovenam uz virtuvi un stāvēju

blakus, kad viņš pacēla klausuli no telefona aparāta, kas bija piestiprināts pie sienas, un, elpu aizturējis, klausījos kaislā cerībā, ka te­lefons darbosies. Šoreiz manas cerības pie­pildījās, jo, tiklīdz viņš bija nocēlis klausuli, es izdzirdu līnijas liego dūkoņu.

Ēdamistabā misis Donovena klusi šņuk­stēja.

Donovens grieza numuru, viņa resnajiem, strupajiem, aprepējušajiem pirkstiem tas šķita nepiemērots un neierasts darbs. Beidzot nu­murs bija uzgriezts.

Klausuli pie auss turēdams, viņš gaidīja. Virtuves klusumā es skaidri sadzirdēju izsau­kuma signālus.

— Vai tā esi tu, Mirta? — Donovens jau­tāja. — Jā, te Bills. Mums šeit noticis mazs starpgadījums. Es gribu zināt, vai jūs ar Džeku varētu atbraukt šurp … Nē, Mirta, ir noticis kaut kas nelāgs. Es tev nevaru to iz­skaidrot. Vai jūs varētu atbraukt un paņemt mazos? Nāciet pa galvenajām durvīm, pārsē­tās pusi netiksiet iekšā … Jā, Mirta, es pats labi zinu, ka tas izklausās ērmoti. Te ir uz- gadījusies tāda kā siena. Mēs ar Lizu esam mājas šai pusē un netiekam uz ielas pusi. Bet bērni ir otrā pusē … Nē, Mirta, es nezinu, kas tas ir. Jūs tikai dariet, kā es jums saku. Bērni ir tai pusē vieni paši, un mēs netiekam viņiem klāt… Kā tad, Mirta, tieši mājai pa vidu. Saki Džekam, lai viņš paķer ilīdzi cirvi. Tā ne­redzamā siena iet mājai tieši pa vidu. Parādes durvis ir aizslēgtas, un Džekam vajadzēs tās uzlauzt. Bet varbūt jūs varat izsist kādu ilogu, tas būs vieglāk… Jā, jā, es zinu, ko runāju. Pievāciet tikai bērnus. Es nepavisam neesmu jucis. Ir noticis kaut kas nelabs, kad es tev saku. Dari, ko tev lieku, Mirta … Nežēlojiet durvis! Uzlauziet tās! Tieciet tikai kaut kā pie mazajiem un paturiet tos pagaidām drošībā pie sevis.

Viņš pakāra klausuli un pagriezās pret mani. Tad viņš ar piedurkni notrausa sviedrus no sejas.

— Sasodīts meitietis! — viņš pukojās. — Vēl strīdēsies. Govs gatavā.

Viņš paraudzījās uz mani.

— Nu, ko mēs tagad darīsim?

— Jāiet gar sienu uz priekšu, — es at­teicu. — Jāpaskatās, kurp tā aizved. Jāpalū­ko, vai nevar apiet tai apkārt. Ja mums izdo­sies apiet tai apkārt, tad tiksim arī pie taviem bērniem.

— Es iešu tev līdzi.

Pamāju uz ēdamistabas pusi.

— Un atstāsi viņu te vienu pašu?

— Nē, — viņš sacīja. — Nē, to es nedrīkstu darīt. Ej tu pa priekšu. Mirta un Džeks at­brauks pēc bērniem. Kāds no kaimiņiem aiz­vedīs Lizu pie sevis. Un tad es lūkošu tevi panākt. Tādā darīšanā kā šī tev var ievaja- dzēties palīdzības.

— Paldies, — es noteicu.

Izgājis ārā, es redzēju, ka pār zemi jau sāk plesties palsa rītausma. Viss vīdēja tai rēgai- najā vizmā, kur nav ne īsta baltuma, nedz arī citu krāsu, bet kura tik raksturīga augusta rītiem.

Lejā uz šosejas barjeras viņā pusē bija sa- strēgušas pāris desmit mašīnas, un tām ap­kārt pulciņos stāvēja cilvēki. Dzirdēju vienu balsi, kas satraukti skanēja pāri citām, —* tas droši vien bija no tiem balamutēm,-kādi atro­das katrā pūlī. Zaļajā joslā starp abiem auto­ceļiem bija pat sakurts neliels ugunskurs — dieviņš vien zina, kādēļ tas darīts, jo rīts bija itin silts un diena solījās būt īsti svelmīga.

Tikai tagad atcerējos, ka biju gribējis sa­stapt Alfu un pateikt viņam, ka nevarēšu ie­rasties. Es būtu varējis izmantot telefonu Do- novena virtuvē, bet tobrīd biju to pilnīgi aiz­mirsis. Tagad stāvēju, nevarēdams izšķirties un prātodams, vai neiet atpakaļ un nepalūgt, lai ļauj man piezvanīt. Es sapratu, ka sākumā tas man bija galvenais iemesls, kādēļ iegrie­zos pie Donovena.

Uz austrumu ceļa bija sastājis vesels lēve­nis mašīnu, bet uz rietumu ceļa redzēja vie­nīgi kravas automobili un manu sadauzīto mašlniņu, «un tas nozīmēja,» es nodomāju, «ka rietumu ceļš ir noslēgts arī vēl kaut kur citur austrumu virzienā». Man gribējās zināt, vai tas tiešām nozīmē, ka siena savilkusies aplī ap pilsētiņu.

Nolēmu negriezties atpakaļ un nezvanīt pa telefonu un sāku iet gar māju uz priekšu. Drīz vien atkal uzskrēju virsū sienai un devos gar to tālāk. Tagad es sāku izprast tās virzienu. Man šķita, ka sāku apjaust neredzamo man lī­dzās, un, sekodams šai nojautai, turējos ga­baliņu nost no barjeras, tikai retumis atdur- damies pret to.

Siena stiepās aptuveni gar pilsētiņas ro­bežu, otrā pusē palika vienīgi dažas nomaļā­kās mājas — cieši pie barjeras. Es visu laiku gāju gar to, šķērsoju vairākus kājceliņus un dažas aklas ieliņas, līdz beidzot nonācu līdz lielceļam, kas ietecēja pilsētā no Kūna ielejas, kura atradās jūdžu desmit no mums.

Pie pašas pilsētiņas ceļš veda pa nelielu nogāzi, un slīpumā cieši otrpus sienai stāvēja pagalam nobraukta veca modeļa mašīna. Tās motors vēl darbojās, durtiņas šofera pusē bija vaļā, bet ne pašā mašīnā, nedz arī tuvumā ne­manīja neviena cilvēka. Izskatījās, it kā brau­cējs, atdūries pret barjeru, trakās bailēs būtu aizmucis.

Kamēr es stāvēju un noraudzījos uz ma­šīnu, bremzes saniķojās un mašīna sāka slīdēt uz priekšu, sākumā lēnām, tad ātrāk, līdz bei­dzot bremzes vairs neklausīja nemaz, auto palēkdamies joņoja lejup pa nokalni un pē­dīgi ietriecās kokā. Tad tas lēni apvēlās uz sāniem un no motora pārsega apakšas sāka stīdzēt tieva dūmu strūkliņa.

Bet es vairs nelikos ne zinis gar mašīnu, jo biju konstatējis kaut ko svarīgāku. Skriešus metos tieši turp.

Mašīna bija izbraukusi cauri barjerai, no­skrējusi gabalu pa ceļu un tikai tad avarē­jusi, un tas nozīmēja, ka tur barjeras vairs nav. Biju sasniedzis vietu, kur tā beidzās!

Skrēju pa ceļu uz priekšu bezgala līksms un atvieglots, jo visu laiku biju centies apspiest trakās bailes, ka barjera apjozusi visu pilsētu, un cīnīties pret šīm aizdomām nebija viegli. Un tad, kad es jau ar priecīgu sirdi atvieglo­jumā uzgavilēju, es atkal atdūros pret bar­jeru. Un atdūros visai spēcīgi, jo, būdams pārliecināts, ka tās vairs tur nav, es skrēju ko kājas nes, lai tiešām pārliecinātos, ka tās nav. Iebrāžos tajā ar trim pamatīgiem lēcie­niem, pirms tā atsvieda mani atpakaļ. Nogā­zos augšpēdu uz ceļa, un mana galva sparīgi atsitās pret bruģi. Gar acīm nošķīda neskai­tāmas zvaigznes.

Apvēlos apkārt, atspiedos uz rokām un ceļ­galiem un paliku četrrāpus kā suns ar šļau­gani nokārtu galvu, kuru ik pa mirklim pa­purināju, lai izkliedētu zvaigznes.

Izdzirdu brīkšķi un liesmu rēkoņu, un tas mani uzrāva kājās. Biju vēl diezgan apdullis, bet arī savā dulnumā sapratu, ka jātiek no šīs vietas prom. Mašīna dega strauji, kuru katru mirkli liesmas varēja sasniegt benzīna tvertni, un tad mašīna uzsprāgs gaisā.

Bet, kad automobilis pēdīgi eksplodēja, sprādziens nebija nekāds varenais — atska­nēja tikai nikns, apslāpēts būkšķis, un debesīs uzvijās augsts liesmu stabs. Tomēr eksplozija bija pietiekami skaļa, lai viens otrs milvilietis iznāktu ārā un paskatītos, kas notiek. Dakte­ris Fabians un advokāts Nikolss skrēja šurp pa ceļu, bet viņiem nopakaļ — vesels pulks pilnā kaklā kliedzošu bērnu un tiem pa pē­dām — rejošu suņu varza.

Es viņus negaidīju, kaut gan drusku man bija prātā to darīt, jo varēju daudz ko pastās­tīt un te man būtu bijusi auditorija. Taču no atpakaļ griešanās mani atturēja kaut kas cits — man vajadzēja iet tālāk gar barjeru un censties atrast tai galu, ja tai vispār bija gals.

Galva man pamazam kļuva skaidraka, zvaigznes izgaisa, un es atkal spēju domāt mazliet sakarīgāk.

Viens bija neapšaubāms: automobilis va­rēja tikt cauri barjerai, kad mašīnā neviena nebija iekšā, bet, tiklīdz tajā kāds brauca, barjera nelaida mašīnu cauri. Cilvēks neva­rēja iziet caur barjeru, toties varēja pacelt telefona klausuli un sarunāties, ar ko vien gribēja. Un es atcerējos, ka biju dzirdējis cil­vēkus sarunājamies uz ceļa, biju dzirdējis balsis pavisam skaidri, kaut arī runātāji atra­dās viņpus barjeras.

Paņēmu dažus sprunguļus un akmeņus un sviedu tos pret barjeru. Tie brīvi izlidoja cauri, it kā priekšā nekā nebūtu.

Tātad vienīgais, kam barjera aizsprosto ceļu, ir dzīvība. Kādam nolūkam gan būtu vajadzīga tāda barjera, kas novelk dzīvībai robežu, — ārpus vai iekšpus šā loka?

Pilsētiņa sāka mosties un rosīties.

Es vēroju, ka Floids Koldvels iznāk savas mājas pagalma puses lievenī, ģērbies tikai apakškreklā un biksēs, pie kurām karājās bikšturu lences. Izņemot veco dakteri Fa- bianu, Floids bija visā Milvilā vienīgais vī­rietis, kas nēsāja bikšturus. Taču vecais dakte­ris nēsāja neuzkrītošus, šaurus, melnus bikš­turus, turpretī Floidam tie bija plati un sar­kani. Floids bija pilsētiņas frizieris, un viņu visādi ķircināja sarkano bikšturu dēļ, bet viņš par to nelikās ne zinis. Viņš bija Milvilas den­dijs un pats milzīgi nopūlējās, lai saglabātu sev šo slavu, un droši vien rīkojās prātīgi, jo tā viņam sagādāja daudz klientu no laukiem. Ļaudis, kas itin labi būtu varējuši apgriezt matus Kūna ielejā, labāk brauca uz Milvilu, lai paklausītos Floida jokos un noskatītos viņa ākstībās.

Floids stāvēja sētas puses lievenī staipīda­mies un žāvādamies. Tad viņš pavēroja laiku un pakasīja sānus. Gabaliņu tālāk uz ielas kāda sieviete pasauca suni, un, kad pēc maza brītiņa aizcirtās durvis, es sapratu, ka suns ieskrējis iekšā.

Man šķita dīvaini, ka vēl nejūt nekāda sa­traukuma. Varbūt tādēļ, ka par barjeru līdz šim uzzinājuši tikai daži cilvēki. Iespējams, ka visi, kas ar to saskārušies, vēl joprojām ir mazliet apstulboti. Iespējams, ka lielākā daļa vēl negrib tam īsti ticēt. Varbūt viņi, tāpat kā es, baidās sacelt par to pārāk lielu brēku, ie­kams nezina neko tuvāk.

Bet šis rīta klusums nebūs ilgs. Pēc brītiņa Milvila mutuļos kā verdošs katls.

Iedams gar barjeru, ievēroju, ka tā stiepjas pa pagalma vidu aiz vienas no pilsētiņas vis­vecākajām mājām. Savā laikā tas bija bijis elegants nams, bet nabadzība un nevērība pa­darījusi to par postažu.

Balstīdama vāro augumu uz spieķa, pa ļo- dzīgā sētas puses lieveņa pakāpieniem lejup tipināja veca dāma. Mati viņai bija plāni un gluži balti, un, kaut arī gaisā nejuta ne vēs­miņas, spurainas matu šķipsnas kā spilvains oreols plīvoja viņai ap galvu.

Viņa devās pa taku uz mazo dārziņu, bet, ieraudzījusi mani, apstājās un vērīgi noska­tīja mani, piešķiebusi galvu kā putns. Viņas blāvi zilās acis raudzījās manī caur bieziem briļļu stikliem.

— Vai tu neesi Breds Kārters? — viņa ie­vaicājās,

— Jā, misis Tailer, — es atteicu. — Kā šo­rīt jūtaties?

— Nekas, samērā ciešami, — viņa atbil­dēja. — Nekāda lielā ilabuma jau nevaru gai­dīt. Man likās gan, ka tas esi tu, bet acis vairs ilāgā nerāda, un es nekad nevaru būt ciroša.

— Cik jauks rīts, misis Tailer. Pašreiz pie­turas varen labs laiks.

— Jā, — viņa atteica, — pieturas gan. Es iznācu paskatīties, vai neredzēšu Taperu. Lai­kam atkal kaut kur aizklīdis. Vai neesi viņu kaut kur manījis?

Es papurināju galvu. Taperu Taileru ne­viens nav redzējis jau gadus desmit.

— Viņš man ir tāds nerimtīgs zellis, — viņa sacīja. — Mūždien viņam jāklaiņo ap­kārt. Kad es tev saku — taisni nezinu, kā ar viņu tikt galā.

— Neraizējieties, — es viņu mierināju, — gan atkal uzradīsies.

— Jā, — viņa piekrita, — domāju, ka pār­nāks gan. Viņš jau, pats zini, tikpat vienmēr atgriežas. — Ar spieķa galu viņa viegli pa­bakstīja dobi ar purpurkrāsas puķēm, kas auga gar celiņa malu. — Tās šogad padevu­šās lieliskas, — viņa sacīja. — Izaugušas skaistākas nekā jel kad. Es tās dabūju no tava tēva pirms divdesmit gadiem. Misters Tailers bija lielos draugos ar tavu tēvu. Tu, protams, to vēl atceries?

— Jā, — es teicu, — atceros ļoti labi.

— Un tava māte? Pastāsti, kā viņai klājas. Mēs senāk bieži ciemojāmies viena pie otras.

— Jums piemirsies, misis Tailer, — es maigi aizrādīju, — ka mana māmuļa jau gan­drīz divus gadus ir zem velēnām.

— Ak jā, kā tad, kā tad, — viņa attapās. — Tiesa, tiesa, esmu kļuvusi aizmāršīga. Bet tā jau vecumā iet. Kas tad ar par labumu no tik ilgas dzīvošanas!

— Nu man jāiet, — es teicu. — Bija patī­kami jūs sastapt.

— Tu esi ļoti mīļš, ka mani apciemoji, — viņa sacīja. — Un, ja tev vēl būtu brītiņš llaika, tu varētu ienākt iekšā un kopā ar mani padzert tēju. Tagad tik reti kāds iegriežas uz tēju. Man šķiet, tas ir tādēļ, ka tagad citādi ilaiki. Nevienam vairs nav vaļas mierīgi pa­dzert tēju.

— Man ļoti žēl, bet nevarēšu vis, — es at­teicos. — Iegriezos tikai uz īsu brītiņu.

— Tomēr, — viņa sacīja, — bija ļoti jauki, ka atnāci. Ja nu gadās sastapt Taperu, tad pasaki viņam, lūdzams, lai nāk beidzot uz mā­jām.

— Katrā ziņā, — es nosolījos.

Biju priecīgs, ticis no viņas vaļā. Viņa bija gaužām mīlīga, tomēr mazliet jukusi. Visus gadus kopš Tapera pazušanas viņa to meklē, turklāt vienmēr tā, it kā dēls tikko būtu izgā­jis no istabas, vienmēr pavisam rimti un drošā pārliecībā, ka viņš pēc īsa brītiņa atgriezīsies.

Viņa par to runāja gluži saprātīgi un bija ļoti sirsnīga un mīļa, un gandrīz nemaz neraizējās par savu debīlo dēlu, kas bija kā ūdenī iekri­tis.

Es atceros, ka ar Taperu bija tīrais negals. Viņš bija kā dzirnakmens kaklā visiem, bet īpaši man. Viņš ļoti mīlēja puķes un mūžam slaistījās ap mana tēva siltumnīcu, un tēvs, kas nespēja nodarīt pāri pat mušai, pacieta arī Taperu ar visu viņa nemitīgo tērgāšanu. Ta- pers bija man ārkārtīgi pieķēries, un, lai es darīju ko darīdams vai teicu ko teikdams, viņš man sekoja kā ēna. Tas, ka viņš bija krietnus desmit gadus vecāks par mani, viņam neko nenozīmēja, jo viņš bija bērna prātā. Vēl ta­gad man atmiņā skanēja viņa bezrūpīgā balss: viņš apjūsmoja itin visu, tīksminājās ap puķēm un uzdeva nebeidzamus, bezjēdzī­gus jautājumus. Es viņu, protams, neiere­dzēju, bet viņā nebija arī nekā tāda, par ko viņu varētu patiesi ienīst. Tapers bija tāds radījums, ko vajadzēja pieciest. Taču es arī zināju, ka nekad nespēšu aizmirst viņa stulbi bezrūpīgo, līksmo balsi, siekalošanos runājot un nejēdzīgo paradumu skaitīt pašam savus pirkstus — dieviņš vien zina, kādēļ viņš to darīja, — it kā baidītos, ka nupat būs kādu no tiem pazaudējis.

Saule jau bija uzlēkusi un pārpludināja zemi ar spožu gaismu, un es ar katru mirkli skaidrāk apzinājos, ka mūsu pilsētiņa ir ie­slēgta lokā un nošķelta no pasaules, ka nezin kāpēc mūs kaut kas vai kāds iesprostojis kā krātiņā. Paraudzījies atpakaļ uz noieto ceļu, redzēju, ka visu laiku esmu gājis pa aploces iekšmalu. Palūkojoties uz priekšu, varēju diezgan skaidri nospraust šo līkni.

Bet es nesapratu, kādēļ tas noticis tieši ar mums. Kādēļ ar tādu mazu pilsēteli kā mū­sējā? Ar pilsētiņu, kura ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem citu tādu pašu pilsētiņu.

Bet varbūt, — man iešāvās prātā, — gluži tā tomēr nav. Tā būtu teicis es un varbūt visi pārējie milvilieši. Visi, izņemot Nansiju šēr- vudu — Nansiju, kas vēl nupat vakar vakarā bija izklāstījusi man savu dīvaino teoriju, ka šī mūsu pilsētiņa esot kaut kas sevišķs. Un es sāku prātot, vai viņai varētu būt taisnība. Vai mūsu mazā Milvila patiesi ir citāda nekā visas citas mazās pilsēteles?

Biju nonācis līdz savai ielai, un pēc mana aprēķina tai vajadzēja atrasties aplenkuma līnijas iekšpusē.

Sapratu, ka tālāk iet vairs nav nekādas jē­gas. Tā būtu veltīga laika nosišana. Man vairs nevajadzēja noiet visu apli, lai pārlie­cinātos, ka esam ieslēgti lokā.

Pārgāju pāri prezbiteriāņu mācītājmājas pagalmam, un turpat otrpus ielai puķu un krūmu biezoknī atradās mana māja. Aiz mā­jas slējās novārtā pamestā siltumnīca, kup­loja dārzs un ziedēja vesels puķu lauks — tās pašas sarkanvioletās purpurkrāsas puķes, ko misis Tailera bija bakstījusi ar spieķi, teikdama, ka šovasar tās varen krāšņi sazie­dējušas.

Kad sasniedzu ielu, izdzirdu ritmisku čīk­stoņu un sapratu, ka pagalmā atkal iemanī­jušies puikas un draiskuļojas vecajās šūpolēs pie lievenēm.

Mazliet apskaities par šo čīkstoņu, es stei­dzos pa ielu uz mājām. Cik reižu nebiju pui­kām piekodinājis, lai liek šūpoles mierā. Tās bija vecas un paputējušas, un kādā jaukā dienā kārtis vai kaut kas cits varēja pārlūzt un kāds no resgaļiem pamatīgi apdauzīties. Es, protams, būtu varējis tās nojaukt, bet tā­dam darbam man necēlās rokas, jo tās bija mātes šūpoles. Dažu labu stundu viņa bija pa­vadījusi pagalmā, lēnām un rāmi šūpodamās un priecādamās par puķēm.

Pagalmu skatienam aizsedza vecs ceriņu dzīvžogs, un es nevarēju saredzēt šūpoles, iekams nebiju sasniedzis vārtiņus.

Pieskrēju pie vārtiņiem, strauji atrāvu tos vaļā, aši iegāju pagalmā, bet tad paliku kā pienaglots stāvam.

Šūpolēs nebija neviena puikas. Tajās sēdēja pieaudzis vīrietis, kurš, ja par apģērbu neuz­skata izpluinītu salmu platmali, ko viņš bija šķērseniski uzmaucis galvā, bija pliks kā no mātes miesām nācis.

Mani ieraudzījis, viņš idiotiski ieņirdzās.

— Hei, sveiks! — viņš līksmā, bezrūpīgā balsī uzsauca. Un, tikko bija to izteicis, sie­kalodamies sāka skaitīt sev pirkstus.

Viņa izskats un pazīstamā, kaut ari sen aiz­mirstā balss noskaņa man pēkšņi atsauca at­miņā vakardienas pievakari.

Eds Ādlers ieradās vakar pēcpusdienā, lai noņemtu manu telefona aparātu, un pats bija gaužām nelaimīgs.

— Man ļoti žēl, vecais, — viņš sacīja, — es nemaz negribu to darīt, bet jādara vien būs. Toms Prestons pavēlēja.

Eds ir mans draugs. Mēs sadraudzējāmies vidusskolā un esam palikuši labi draugi vēl šobaltdien. Arī Toms Prestons, protams, mā­cījās kopā ar mums skolā, bet nebija draugs ne man, nedz kādam citam. Viņš bija pretīgs puika un arī tagad, pieauguša vīra kārtā, ir pretīgs tips.

«Bet tā jau pasaulē iet,» es nodomāju. «At- biras vienmēr peld pa virsu.» Toms Prestons ir telefona centrāles direktors, bet Eds Ād­lers strādā pie viņa par montieri un līnijas labotāju — uzstāda aparātus un labo bojāju­mus, bet es esmu nekustamu īpašumu un dzī­vības apdrošināšanas aģents un patlaban tai­sos šo nodarbošanos mest pie malas. Ne tādēļ, ka es pats to gribētu, bet tādēļ, ka man nav citas izejas, tādēļ ka neesmu samaksājis rē­ķinu telefona centrālei un jau sen esmu pa­rādā arī īres maksu.

Toms Prestons dzīvē guva panākumus, man neveicās nemaz, Eds Adlers gan nopelnīja ģi­menei iztiku, bet nekur tālāk arī netika. Ne­zinu, kā klajās pārējiem. Kā klājās pārējiem draugiem no vidusskolas laikiem? Uz to es nevarēju atbildēt, jo nezināju. Viņi visi aiz­klīduši projām. Tādā mazā pilsētiņā kā Mil- vila cilvēkam īsteni nav ko iesākt. Droši vien arī es nebūtu te palicis, ja nebijis māmuļas. Pēc tēva nāves es pārtraucu mācīšanos un pa­līdzēju mātei siltumnīcā, līdz viņa sekoja tē­tim. Un tad es biju Milvilā nodzīvojis jau tik ilgi, ka būtu bijis grūti aiziet no šejienes.

— Ed, — es apjautājos, — vai esi kādreiz dzirdējis kaut ko par mūsu puišiem?

— Nē, neesmu, — Eds atteica. — Nezinu, kur katrs palicis.

— Atceries, — es atgādināju, — kārno Os- tinu un Carliju Tomsonu, Martiju Holu un Alfu … esmu aizmirsis Alfa uzvārdu.

— Pītersons, — Eds piebilda.

— Pareizi, — es sacīju. — Dīvaini gan, ka varēju tā aizmirst viņa uzvārdu. Mēs ar Alfu esam pavadījuši kopā daudz jautru brīžu.

Eds atvienoja vadu un piecēlās, šūpodams aparātu vada galā.

— Ko tu tagad domā darīt? — viņš apjau­tājās.

— Laikam slēgšu savu būdu ciet, — es at­bildēju. — Nav jau telefons vien. Viss iet greizi. Esmu parādā arī īres naudu. Dens Vi 1 - ilobijs savā bankā par to milzīgi sūrojas.

— Tu jau varētu iekārtot kantori savā mājā.

— Ed, — es viņu pārtraucu, — man ne­kāda kantora nevajag. Man šis darbs nekad nav gājis no rokas. Es nepratu iesākt. Jau pašā sākumā cietu zaudējumus.

Piecēlos, uzliku galvā platmali un izgāju no kantora. Uz ielas nebija gandrīz neviena cil­vēka. Ietves malā stāvēja dažas mašīnas, kāds suns ošņājās ap laternas stabu, un Klei­nais Grants bija ieņēmis pozīcijas pie kro­dziņa «Laimīgo ala», cerēdams, ka varbūt kāds garāmgājējs piedāvās viņam čarku.

Es jutos briesmīgi nelāgi. Sīkais nieks — noņemtais telefons — it kā pielika visam punktu. Tas man skaidri un nepārprotami pa­rādīja, ka neesmu nekam derīgs. Cilvēks var mēnešiem dzīvot, mānīdams pats sevi un ie­stāstīdams sev, ka viss ir labākajā kārtībā un visas nepatikšanas kādreiz beigsies, bet tad gadās kaut kas tāds, ko nevar aizmānīt ne ar kādu mānīšanu. Tāds galējs pierādījums, kam nespēju pretoties, bija Eds Adlers, kas atnāca, atvienoja telefonu un aiznesa aparātu.

Stāvēju uz ietves, raudzījos pa ielu uz priekšu un pēkšņi izjutu naidu pret pilsēteli — ne pret cilvēkiem, kas te dzīvo, bet pret pašu pilsētu, pret vienas noteiktas vietas bezperso­nisko, ģeogrāfisko priekšstatu.

Pilsētele ņirdza man sejā — putekļaina, augstprātīga un bez mēra pašapmierināta, un es sapratu, ka esmu izdarījis lielu aplamību, neaizbraukdams projām no šejienes, kad

varēju to izdarīt. Tiku mēģinājis dzīvot te aiz tīrās mīlestības pret dzimto pilsētu, bet tā ir bijusi aklība. Es taču visu sapratu tikpat llabi kā mani draugi — tie, kas no šejienes aiz­brauca, bet negribēju atzīt skaidro, neapgā­žamo patiesību: Milvilā nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts te palikt. Tā ir veca pilsētiņa, kas mirst lēnā nāvē, kā daždien mirst viss vecais. Tai elpu žņaudza ciet jaunie, ērtie ceļi, pa ku­riem varēja aizbraukt uz labākām iepirkšanās vietām; tā Hēnītēm mira arī tādēļ, ka apkārtnē panīka zemkopība, mira lēnām, kopā ar maza­jām fermām pakalnos; tās stāvēja pamestas, jo nespēja vairs uzturēt fermera ģimeni. Pilsē­tiņā valdīja smalka nabadzība; tai piemita zināma appelējusi savdabība, tomēr tā lēnām nīka par spīti liegajai lavandas smaržai un iedzīvotāju nevainojamām manierēm.

Es nogriezos lejup pa ceļu, prom no putek­ļainā kantoru rajona un devos uz mazo upīti, kas tecēja gar pilsētiņas austrumu robežu. Tur es krastmalā uzgāju sen iemītu taku koku pa­ēnā un aizklīdu pa to, klausīdamies vasaras skanīgajā klusumā un ūdens burbuļošanā, tam plūstot pār oļiem un zvirgzdiem starp zāļaina­jiem krastiem. Un iedams neviļus sāku atcerē­ties senos gadus, ko biju jau bezmaz aizmirsis. Turpat mazliet tālāk uz priekšu bija pilsētiņas peldētava, bet lejpus tās — brasli, kur pavasa­ros gāju zvejot nēģus.

Upes līcī bija mūsu iemīļotā vietiņa, kur mēdzām rīkot piknikus. Iekūrām ugunskuru, cepām uz tā desiņas un sēdējām, vērodami, kā pa koku starpu un pāri pļavām zogas klāt va­kara krēsla. Pēc brīža uzlēca mēness un pār­vērta visu apkārtni par burvju valstību, izauz- dams starp ēnu spraišļiem savu liego gaismu. Mēs neviļus sākām runāt čukstus, droši vien tāpēc, ka vēlējāmies aizturēt laika ritējumu un ilgāk saglabāt burvestību. Bet, lai cik kaisli vēlējāmies, tas mums nekad neizdevās, jo laiks ir kaut kas tāds, ko pat tajos gados nebija iespējams nedz aizturēt, nedz apstādināt.

Toreiz šurp nācām mēs abi ar Nansiju, Eds Adlers un Priscilla Gordona, lāgiem mums piebiedrojās arī Alfs Pītersons, bet man pali­cis prātā, ka viņš gaužām reti divas reizes at­veda līdzi to pašu meiteni.

Uz brīdi apstājos takas vidū un centos iedo­māties, kā viss toreiz bija: mēnesnīcas vizmu, dziestošā ugunskura mirgu, meiteņu klusās balsis un liegos augumus, jaunības brīnuma apdvesto pārvarīgo maigumu, kvēli, satrau­kumu un dziļo pateicību. Gribēju uzburt at­miņā teiksmaino tumsu un laimes mirdzumu vai vismaz to atspulgu, bet( spēju visu konsta­tēt vienīgi ar prātu, apzināties, ka tā reiz ir bijis un vairs nekad nebūs.

Tāds nu es reiz esmu — ar izbalējušu at­miņu skrandām sirdī, turklāt arī materiāli izputējis. Man šķita, ka šai brīdī es beidzot visu apjēdzu, pirmo reizi ieskatos patiesībai acīs. Ko man iesākt tālāk?

«Varbūt,» es iedomājos, «vajadzēja turpināt ar to pašu siltumnīcu.» Bet tā bija muļķīga ideja, tukša iedoma, jo pēc tēva nāves tur viss sāka iet greizi. Kamēr tēvs bija dzīvs, mēs dzī­vojām pārtikuši, bet toreiz arī strādājām visi trīs, un tētis sevišķi smalki izprata augus. Viss, kam vien pieskārās viņa gādīgā roka, zaļoja un zēla, un viņš allaž zināja, kas au­giem nepieciešams, lai tie būtu spirgti un krāšņi. Man šā ķēriena trūka. Manā kopšanā augi nīkuļoja, žēl bija uz tiem noraudzīties, un tiem pastāvīgi uzkrita dažādi kaitēkļi, parazīti un sērgas.

Piepeši, kamēr kavējos uz takas, upe, celiņš un koki pārvērtās — kļuva senatnīgi un sveši. It kā es šai vietā būtu pilnīgs svešinieks, kas ieklīdis tādā laikā un telpā, ar ko tam nav nekā kopīga. Un vēl briesmīgāk nekā atrasties gluži svešā vietā bija tas, ka es kaut kur dziļi dziļi dvēselē apzinājos, ka daļa no manis ir piede­rīga pie šīs vietas.

Es pagriezos un sāku iet pa taku atpakaļ, bet man pa pēdām dzinās tādas bailes un šaus­mas, ka gribējās skriet ko kājas nes. Es tomēr neskrēju. Gāju pat lēnākā solī, nekā būtu gā­jis citkārt, jo jutu, ka šāda uzvara man pašlaik nepieciešama, ka man tā jāizcīna — kaut vai šāda sīka, nenozīmīga uzvara: iet pavisam lēnām tad, kad tik neprātīgi gribējās skriet.

Ticis atpakaļ uz ielas, ārā no koku krēslainā pavēņa, es siltajā saulītē un spožajā gaismā atkal redzēju visu pareizi un normāli. Ne gluži normāli varbūt, bet vismaz tā, kā biju paradis redzēt. Iela bija tāda pati kā vienmēr. Bija uzradušies vēl daži automobiļi, suns bija pazudis un Kleinais Grants mainījis savas pozīcijas. Tagad viņš slaistījās nevis vairs pie «Laimīgo alas», bet gan pie mana kantora.

Pareizāk gan būtu teikt — pie mana bijušā kantora. Es sapratu, ka šai ziņā man vairs nav uz ko cerēt. Es varētu šai pašā brīdī ieiet iekšā, izvākt visu no rakstāmgalda, aizslēgt durvis no ārpuses un aiznest atslēgu uz banku. Daniels Villobijs būs diezgan pikts, bet galu galā man gluži vienalga, ko par mani domā Daniels Villobijs. Tiesa, esmu viņam parādā īres naudu, ko nevaru samaksāt, un viņš droši vien man to pārmetīs, taču pilsētā Danielam Villobijam vēl ir krietni daudz citu parād­nieku, no kuriem viņam arī nav lielas cerības sagaidīt naudu. Bet pie tā viņš pats ir vainīgs, dabūjis, ko gribēja, un tādēļ neieredz nevienu cilvēku. Tad jau labāk lai esmu, kāds esmu, nevis līdzīgs Denam Villobijam, kurš dien­dienā staigā pa ielām ar apziņu, ka ikviens pretimnācējs viņu nicina un nīst.

Citos apstākļos es būtu labprāt apstājies un patērzējis ar Kleino Grantu. Lai arī viņš bija mūsu pilsētiņas lielākais slaists, es viņu tomēr uzskatīju par savu draugu. Viņš allaž bija ga­tavs nākt līdzi makšķerēt, zināja vietas, kur zivis vislabāk ķeras, un jūs nespējat pat iedo­māties, cik interesanti bija sarunāties ar viņu. Bet patlaban man negribējās runāt ne ar vienu cilvēku.

— Hei, Bred! — Kleinais mani uzrunāja, kad pienācu viņam tuvāk. — Paklau, vai tev nav kabatā aizķēries kāds lieks dolārs, ko?

Sen sen Kleinais nebija diedelējis no manis naudu, un es jutos pārsteigts, ka viņš to dara tieši šodien. Lai Kleinais Grants ir kāds bū­dams, viņš tomēr ir džentlmenis un smalkjū­tīgs puisis. Viņš mēdza diedelēt naudu tikai no tādiem vīriem, kam tās netrūka. Kleinajam piemita ģeniāla nojauta, kad un kādos apstāk­ļos ir vērts izmest makšķeri.

Iebāzu roku kabatā un sataustīju tur plānu papīrnaudas žūksnīti un dažas sudraba monē­tas. Izvilku plāno žūksnīti, paņēmu no tā vienu dolāru un iedevu viņam.

— Paldies, Bred, — viņš sacīja, — šodien vēl nav trāpījies iebaudīt ne lāsīti.

. Viņš iestūma dolāru savas nospeķotās, skrandainās vestes kabatiņā un steigšus aiz- klumburoja prom pa ielu tieši uz krogu.

Es atvēru kantora durvis, iegāju iekšā un, tiklīdz biju aizvēris durvis aiz sevis, izdzirdu zvanām telefonu.

Paliku kā zemē ieaudzis stāvam un muļķīgi blenzu uz telefonu.

Tas joprojām zvanīja, un es piegāju un no­cēlu klausuli.

— Misters Bredšovs Kārters? — ievaicājās vismaigākā balss, kādu jebkad biju dzirdējis.

— Es pats, — atbildēju. — Ar ko varu pa­kalpot?

Es sapratu, ka runātājs nav šejienietis, jo tas būtu mani saucis par Bredu. Bez tam ne­pazinu neviena ar tādu balsi. Tā dūdoja saldi kā televīzijas reklāmu meitenes, kad piesola ziepes vai skaistumkopšanas līdzekļus, un to­mēr šai balsij bija tik dzidra, cēla skaņa, kāda droši vien ir tad, kad sāk ,runāt pasaku prin­ceses.

— Jūs varbūt esat tas pats misters Bred- šovs Kārters, kura tēvam piederēja siltum­nīca?

— Gluži pareizi, — es atteicu.

— Bet vai jūs pats vairs siltumnīcā nestrā­dājat?

— Nē, — atbildēju, — nestrādāju.

Un tad balss pārvērtās. Līdz šim brīdim tā bija skanējusi maigi un ļoti sievišķīgi, bet ta­gad kļuva vīrišķīga un lietišķa. It kā vispirms būtu runājis viens cilvēks, tad atgājis nost no telefona un klausuli paņēmusi pavisam cita persona. Un tomēr nezin kādas ērmotas iedo­mas dēļ es nešaubīgi jutu, ka mainījies ir nevis pats runātājs, bet vienīgi balss.

— Mums ir pamats domāt, — sacīja jaunā balss, — ka jūs pašreiz esat brīvs, lai mazliet pastrādātu mūsu labā.

— Jā, to es varētu, — es piekritu. — Bet kas te īsti notiek? Kāpēc pārmainījās jūsu balss? Ar ko es runāju?

Bija muļķīgi tā jautāt, jo, lai arī kā man būtu licies, neviena cilvēka balss nespēj pār­vērsties tik strauji un tik pilnīgi. Tur vaja­dzēja būt diviem cilvēkiem.

Atbildi uz savu jautājumu es nesaņēmu.

— Kādas būtu manas funkcijas? — es vai­cāju.

— Diplomātiskas, — balss atbildēja, — man šķiet, tas būtu visprecīzākais apzīmē­jums.

— Bet es taču neesmu diplomāts. Man nav …

— Jūs mazliet kļūdāties, mister Kārter. Jūs neizprotat. Varbūt vajadzētu paskaidrot jums to mazliet tuvāk. Mums ir kontakts ar dau­dziem jūsējiem. Tie palīdz mums visādi. Mums, piemēram, ir priekšālasītāju grupa …

— Priekšālasītāju?

— Tieši tā es teicu. Tādi, kas mums lasa. Viņi, redzat, lasa mums ļoti dažādus tekstus. Par dažādiem jautājumiem. Britu enciklopē­diju, Oksfordas vārdnīcu un dažādas hresto­mātijas. Literatūru un vēsturi. Filozofiju un ekonomiku. Un tas ir ļoti interesanti.

— Bet jūs taču to visu varētu lasīt paši. Nav nekādas vajadzības turēt priekšālasītājus. Jums tikai vajadzētu iegādāties attiecīgās grā­matas .. :

Balss skumji nopūtās.

— To jūs nesaprotat. Jūs pārāk steidzaties ar secinājumiem.

— Nu labi, — es atteicu, — nesaprotu. Lai paliek. Bet ko jūs gribat no manis? Ņemiet vērā, ka esmu nekam nederīgs priekšālasītājs.

— Mēs vēlamies, lai jūs reprezentētu mūs. Mēs gribētu vispirms apspriesties ar jums.

dzirdēt, kā jūs vērtējat situāciju, un tad mēs varētu …

Balss vēl kaut ko sacīja, bet es to vairs ne­dzirdēju. Pēkšņi atskārtu, kas man bija licies aplam. Es, protams, to redzēju visu laiku, bet tikai šai mirklī tas pilnīgi sasniedza manu ap­ziņu. Bija tik daudz kā cita, par ko brīnī­ties, — telefona aparāts, kur patiesībā nevaja­dzēja atrasties nekādam aparātam, balsu pēk­šņā pārvērtība, sarunas ērmīgā tendence. Mans prāts bija pārāk nodarbināts, lai uz­tvertu visu kopumā.

Bet tagad ačgārnība ar telefonu beidzot bija nonākusi līdz manai apziņai, un viss, ko balss vēl runāja, saplūda neskaidrā dūkoņā. Sis taču nemaz nebija tas aparāts, kas stāvēja uz rakstāmgalda vēl pirms stundas. Sim aparā­tam nebija ne numuru diska, ne vada, ne kon­takta pie sienas.

-— Kas te notiek? — es iesaucos. — Ar ko es sarunājos? No kurienes jūs zvanāt?

Un tad atskanēja vēl trešā — ne vīrieša, ne sievietes balss, ne piemīlīga, ne lietišķa, bet pavisam neizteiksmīga, gan mazliet zobgalīga, tomēr bez jebkādām personības iezīmēm.

— Mister Kārter, — teica neizteiksmīgā balss, — neuztraucieties. Mēs rūpējamies par saviem ļaudīm. Mēs esam ļoti pateicīgi. Ticiet, mister Kārter, mēs būsim ļoti pateicīgi arī jums.

— Pateicīgi — par ko? — es kliegšus ieklie­dzos.

— Aizejiet pie Džeralda Šērvuda, — pamā­cīja bezpersoniskā balss, — mēs parunāsim ar viņu par jums.

— Paklausieties, — es satraukumā bļāvu, — es nesaprotu, kas te notiek, bet…

— Parunājiet tikai ar Džeraldu Šērvudu, ■— balss atkārtoja.

Tad telefonā viss apklusa. Pilnīgi un galīgi. Līnija nedūca. Klusums un tukšums.

— Hallo, jūs tur! — es saucu. — Hallo, at­saucieties, lai jūs būtu kas būdami!

Bet atbildes nebija.

Atņēmu klausuli nost no auss un turēju to rokā, cenzdamies atdzīvināt atmiņā kādu priekšstatu, kuram — to es skaidri zināju — vajadzēja būt tur saglabātam. Pēdējā balss — tā man šķita pazīstama. Biju to kādreiz kaut kur dzirdējis. Bet atmiņa man neklausīja.

Noliku klausuli vietā un pacilāju pašu apa­rātu. Pēc izskata tas bija gluži parasts apa­rāts, izņemot to, ka tam nebija numuru diska un neviena vada un pievienojuma. Lūkoju at­rast firmas zīmi vai fabrikas marku, bet nekas tamlīdzīgs nebija redzams.

Eds Ādlers bija atnācis noņemt manu tele­fona aparātu. Viņš to atvienoja un šūpoja vada galā, ar mani runādams, pirms es devos pastaigāties.

Atgriezies es dzirdēju telefonu zvanām un redzēju aparātu stāvam uz rakstāmgalda, un vienīgā doma, kas man iešāvās prātā (tai gan nebija nekādas loģikas, bet tas bija vienīgais izskaidrojums), bija tāda, ka Eds nezin kāda iemesla dēļ atkal pievienojis telefonu un noli­cis aparātu atpakaļ. Varbūt viņš to darījis aiz draudzības pret mani; varbūt patvarīgi nav klausījis rīkojumam, ilai saglabātu man tele­fonu. Vai varbūt Toms Prestons pats apdomā­jies un nolēmis mazliet vēl pagarināt man ter­miņu. Bet varbūt pat uzradies kāds nezināms labdaris, kas samaksājis rēķinu, lai es varētu paturēt telefonu.

Un tomēr es zināju, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Šis nebija tas aparāts, ko Eds atvie­noja.

Pastiepu roku, nocēlu klausuli un pieliku to pie auss.

Ar mani tūliņ sāka runāt .lietišķā balss. Tā neteica «hallo», tā nevaicāja, kas runā. Tā uz­reiz sacīja:

— Nav grūti iedomāties, mister Kārter, ka jūs izturaties pret mums ar aizdomām. Mēs ļoti labi saprotam jūsu apjukumu un jūsu ne­uzticēšanos. Mēs uz jums neļaunojamies par to, bet jūsu pašreizējā noskaņojumā tālākām sarunām nav nekādas nozīmes, Vispirms ap­runājieties ar misteru Šērvudu, un, kad būsiet atgriezies, turpināsim sarunas.

Līnija atkal apklusa. Šoreiz es vairs ne­brēcu aparātā, lai atsauktu balsi atpakaļ. Sa­pratu, ka tam nav nozīmes. Noliku klausuli atpakaļ un pastūmu aparātu nostāk.

Balss man bija ieteikusi aiziet pie Džeralda Šērvuda, tad atgriezties un turpināt sarunas.

Bet kāds gan Džeraldam Šērvudam varēja būt sakars ar šo notikumu?

Es apsvēru visu, ko zināju par Džeraldu Sērvudu, un man šķita, ka viņš nepavisam nav tāds cilvēks, kas varētu būt iejaukts šādā avantūrā.

Viņš ir Nansijas Šērvudas tēvs, varētu teikt — rūpnieks, dzimis milvilietis, un dzī­voja no senčiem mantotā senlaicīgā mājā, kas atradās ka! lna galā uz pilsētiņas robežas. At­šķirībā no mums pārējiem viņš bija saistīts ne tikai ar Milvilu. Viņam piederēja fabrika El- morā, pilsētā jūdzes piecdesmit no Milvilas, ar saviem trīsdesmit četrdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. īstenībā tā nebija Sērvuda fabri­ka: viņš bija mantojis to no tēva, un kādu slaiku fabrika ražoja lauksaimniecības mašī­nas. Bet pirms dažiem gadiem lauksaimniecī­bas mašīnu ražošanā notika krahs un Šērvuds pārorientējās uz dažādu ierīču producēšanu. Taču man nebija ne jausmas, kādas ierīces viņš ražo. Es arī netiku interesējies par Šēr­vudu ģimeni, izņemot vidusskolas pēdējo posmu, kad biju aizrāvies ar Šērvuda meitu.

Viņš bija krietns, turīgs pilsonis, un pilsētā viņu labi ieredzēja. Bet, tā kā viņš un pirmāk viņa tēvs mantu nebija ieguvuši Milvilā un tā kā Šērvudu ģimene aizvien bija bijusi turīga, ja arī ne īsti bagāta, bet mēs visi pārējie trū­cīgi, tad viņi vienmēr mazliet tika uzskatīti par svešiniekiem. Viņu intereses gluži nesakrita ar milviliešu interesēm; viņi nebija tik cieši sais­tīti ar pilsētiņas iedzīvotājiem kā mēs, milvi- ilieši, savā starpā. Tā viņi allaž stāvēja mazliet nomaļus no pārējiem, varbūt ne tādēļ, ka paši to gribētu, bet vairāk gan tādēļ, ka mēs viņus uz to piespiedām.

Ko man darīt? Aizbraukt pie Sērvudiem un kļūt par antiņu? Ielauzties viņu mājā un no­prasīt Šērvudam, ko viņš zina par šo ķēmīgo telefonu?

Paraudzījos rokas pulkstenī — vēl bija tikai četri. Pat, ja es izšķirtos aiziet pie Šērvuda un aprunāties ar viņu, nevarēju to darīt agrāk kā pievakarē. «Droši vien,» centos sev iestās­tīt, «viņš neatgriezīsies no Elmoras agrāk par pulksten sešiem.»

Izvilku rakstāmgalda atvilktni un sāku vākt ārā savas mantas. Tomēr tad saliku atkal visu atpakaļ un aizstūmu atvilktni ciet. Man jāpa­tur kantoris vismaz līdz šim vakaram, jo man taču jāatnāk vēlreiz šurp un jāparunā ar to cilvēku (vai cilvēkiem) pa šo murgu telefonu. Kad būs satumsis, es varēšu, ja vien vēlēšos, paņemt aparātu un aiznest uz mājām. Bet es nevarēju gaišā dienas laikā iet pa pilsētu, pa- sitis padusē telefona aparātu.

Izgāju no kantora, aizvēru durvis un devos pa ielu uz priekšu. Es nezināju, ko iesākt, un uz mirkli apstājos pirmajā ielu krustojumā, lai izlemtu, ko darīt tālāk. Varēju, protams, iet uz mājām, bet ļoti negribējās. Tas pārāk izska­tītos pēc mēģinājuma atrast alu, kur paslēp­ties no visa. Varēju aizstaigāt līdz pilsētas valdes namam, gan jau tur atrastu kādu, ar ko parunāties. Bet, jādomā, vienīgais, ko tur pašreiz varētu sastapt, būtu mūsu pilsētiņas policists Hairams Martins. Hairams tūliņ gri­bēs ar mani saspēlēt dambretes partiju, bet man patlaban prāts nemaz nenesās uz dam­breti. Turklāt Hairams neprata godam zaudēt, tādēļ vienmēr vajadzēja ļaut viņam uzvarēt, lai viņš nekļūtu riebīgs. Mēs ar Hairamu ne­kad neesam labi satikuši. Skolā viņš bija ne­jēdzīgs kauslis, un es ar viņu izvillojos vismaz reizes desmit gadā. Viņš mani vienmēr pie­kāva, bet nekad nevarēja piespiest atzīties, ka esmu piekauts, un ciest viņš mani nekad nav varējis. Ar Hairamu bija tā — vajadzēja ļaut, lai viņš tevi pāris reižu gadā piekauj, tad atzīt, ka esi uzvarēts, un pēc tam viņš tevi uzņēma savu draugu skaitā.

Vēl bija iespējams, ka pilsētas valdē būs Higmens Morriss, bet tādā dienā kā šī es ne­spētu ar viņu tikties. Higijs ir mūsu pilsētiņas mērs, baznīcas pīlārs, skolas padomes locek­lis, bankas direktors un iedomīgs pūslis. Pat labākos laikos man nav bijis nekāda prieka sastapties ar Higiju; vairījos no viņa, kad vien spēju.

Varētu aiziet uz «Tribune» redakciju un kādu stundiņu patērgāt ar redaktoru Džo īvensu, kas pašreiz nebūtu pārāk aizņemts, jo avīze iznāca jau no rīta. Bet Džo gribēs sākt nebeidzamas runas par mūsu apriņķa lielo politiku, par savu ierosinājumu izbūvēt

peldbaseinu un citiem ļoti svarīgiem sabied­riskās dzīves jautājumiem, par kuriem man, godīgi sakot, nebija ne mazākās intereses.

Nolēmu labāk aiziet uz «Laimīgo alu», ap­sēsties kādā no kabīnītēm zāles tālākajā kaktā, izsūkt kausiņu vai pāris kausiņu alus, !lai nosistu laiku un mēģinātu tikt kaut kādā skaidrībā pats ar savām domām. Naudas, par ko piedzerties, man nebija, bet pāris kausu alus nepadarīs mani nabagāku, nekā jau esmu, un dzīvē mēdz būt tādi brīži, kad kau­siņš alus sniedz lielu mierinājumu. Bija vēl pārāk agrs, lai krogā būtu daudz ļaužu, un es varēšu pasēdēt viens. Droši vien tur būs Klei­nais Grants un nodzers dolāru, ko es viņam iedevu. Bet Kleinais ir džentlmenis un ļoti at­jautīgs zellis. Ja viņš redzēs, ka gribu būt viens, tad neuzmāksies.

Krogs bija tumšs un vēss, un, ienācis no ielas spožās gaismas, es taustījos uz priekšu kā akls. Aizgāju līdz kabīnītei pašā zāles kaktā, redzēju, ka tā tukša, un apsēdos. Priek­šējās kabīnēs sēdēja vēl daži apmeklētāji, bet vairāk neviena arī nebija.

Meja Hatona, kas bija stāvējusi aiz bāra letes, pienāca pie manis.

— Hallo, Bred, — viņa mani uzrunāja, — tevi nu gan reti dabū pie mums redzēt,

— Vai tagad tu strādā Carlija vietā? — es apvaicājos.

Carlijs ir viņas tēvs un krodziņa īpašnieks

— Tēvs aizgāja nosnausties, — viņa atteica. — Šajā laikā apmeklētāju nekad nav pārāk daudz. Es gluži labi tieku galā.

— Vai varētu dabūt vienu aliņu? — es jau­tāju.

— Protams. Lielo kausu vai mazo?

— Lai iet lielais, — es sacīju.

Viņa atnesa alu un aizgāja atpakaļ aiz īletes. Krodziņš bija kluss un tukšs — tas nebija ne­kāds elegantais un nespīdēja aiz tīrības, bet galvenais — te bija vieta, kur varēja atpūs­ties. Zāles priekšpusē platā strēlē ieplūda spožā gaisma no ielas, bet līdz tālajiem kak­tiem tā netika, it kā pa ceļam to visu uzsūktu telpas rimtā krēsla, kas aicināt aicināja iegriezties.

No kabīnes, kas atradās turpat pretī manē­jai, piecēlās kāds vīrietis. Ienākdams nebiju viņu redzējis. Laikam viņš bija sēdējis pašā kaktā pie sienas. Pusizdzerto kausu rokā turē­dams, viņš pagriezās un cieši paraudzījās uz mani. Tad panācās pāris soļu tuvāk manai kabīnei. Es pacēlu acis, bet nepazinu viņu. Manas acis vēl nebija pieradušas pie pustum­sas.

— Breds Kārters? — viņš ierunājās. — Vai tu būtu Breds Kārters?

— Jā, — atteicu, — būtu gan.

Viņš nolika kausu uz galda un apsēdās man pretī. Un, kamēr viņš to darīja, man pēkšņi atausa atmiņā viņa lapsas ģīmis, un es at­jēdzu, kas viņš ir.

— Alf Pīterson! — pārsteigts iesaucos.

— Vēl nupat pirms kadas stundas mēs ar Edu Ādleru tevi pieminējām.

Viņš pastiepa pāri galdam roku, un es to satvēru, ļoti priecādamies viņu redzot, kāda gluži neizprotama iemesla dēļ ļoti priecāda­mies sastapt seno dienu draugu. Viņa rokas spiediens bija ciešs un sirsnīgs, un es zināju, ka arī viņš ir ļoti priecīgs, mani sastapis.

— Mīļo dieniņ, — es sacīju, — cik tad īsti gadu ir pagājis?

— Seši, — viņš atteica, — varbūt pat vai- • rāk.

Sēdējām, lūkodamies viens otrā un neveikli klusēdami, kā tas allaž notiek, ja veci draugi nav gadiem sastapušies un lāgā nezina, ko vajadzētu teikt, meklēdami pēc iespējas dro­šāku un vienkāršāku pamatu, lai sāktu sarunu.

— Esi atbraucis ciemos? — es jautāju.

— Jā, — viņš atteica, — atvaļinājumā.

— Tev vajadzēja tūliņ meklēt mani rokā.

— Ierados tikai pirms trim vai četrām stun­dām.

«Dīvaini gan,» es nodomāju, «ka viņam ienācis prātā atgriezties Milvilā, kur viņam vairs nav neviena piederīgā.» Viņa tuvinieki bija pirms vairākiem gadiem no šejienes aiz­ceļojuši, pārcēlušies kaut kur uz austrumiem. Viņi arī nebija šejienieši. Te viņi nodzīvoja tikai četrus vai piecus gadus, kamēr Alfa tēvs strādāja par inženieri šosejas būvē.

Tev jānāk pie manis, — es aicināju.

— Man mājās ir daudz vietas. Dzīvoju viens pats.

— Esmu apmeties motelī ārpus pilsētas — Džonija autoparkā, kā to šeit dēvē.

— Tev vajadzēja tūliņ nākt uz manām mā­jām.

— Būtu jau to darījis, — viņš sacīja, — bet es nekā nezināju. Nezināju, vai tu vēl esi te. Un, pat ja tu būtu tepat, domāju, ka varbūt esi apprecējies. Negribēju tā negaidot ielauzties pie tevis.

Es papurināju galvu.

— Neesmu nedz aizbraucis, nedz apprecē­jies, — noteicu.

Izdzērām uz tikšanos pa kausam alus.

Alfs nolika glāzi uz galda.

— Kā tev klājas, Bred?

Man jau vērās mute, lai kaut ko samelotu, bet tad es aprāvos. «Kāda velna pēc!» man ienāca prātā. Šis cilvēks, kas sēdēja pie mana galdiņa, taču bija Alfs Pītersons, viens no ma­niem labākajiem draugiem. Nebija nekādas jē­gas melst viņam niekus. Nebija nekāda pa­mata justies aizvainotam lepnumā. Viņš bija man pārāk labs draugs, lai es no viņa kau- nētos.

— Necik labi neiet, — es atteicu.

— Piedod, Bred.

— Izdarīju lielu kļūdu, — es turpināju.

— Man vajadzēja pazust no šejienes. Milvilā nav nekādas jēgas, te nevienam nav ko darīt.

— Tu taču gribēji kļūt par mākslinieku.

Blandījies apkārt zīmēdams un pat gleznoji bildes.

Es pavēzēju ar roku, it kā gribēdams aiz- silaucīt projām atmiņas.

— Nestāsti nu, — Alfs Pītersons sacīja, — ka neesi neko pat pamēģinājis. Togad, kad mēs beidzām skolu, tu gudroji mācīties tālāk.

— Mēģināju gan, — es atzinos, — vienu gadu nomācījos arī. Mākslas skolā Čikāgā. Bet tad nomira tētis, un es biju vajadzīgs mā­tei. Mums nebija naudas. Bieži vien esmu brī­nījies, kā tēvs varēja sagrabināt tik daudz, lai to pašu vienu gadu varētu sūtīt mani skolā.

— Un māte? Tu teici, ka dzīvojot viens.

— Viņa nomira pirms diviem gadiem.

Viņš pamāja.

— Un tu vēl joprojām noņemies ar siltum­nīcu?

Es papurināju galvu.

— Man ar to nekas neiznāca. Negāja no rokas. Kļuvu par apdrošināšanas aģentu un izmēģināju ilaimi ar nekustamiem īpašumiem. Bet arī tas man nepadodas, Alf. Rīt no rīta slēdzu savu kantori ciet.

— Un ko tālāk? — viņš vaicāja.

— Nezinu. Neesmu par to vēl domājis.

Alfs pamāja Mejai, ilai atnes mums vēl pa

kausam alus.

— Tad jau, — viņš sacīja, — tevi nekas te vairs netur.

Es atkal papurināju galvu.

— Te, redzi, paliek māja. Man neparko

negribas to pārdot. Ja es brauktu projām, es to tikai noslēgtu, un cauri. Bet man negribas nekur braukt, Alf, un tā ir vislielākā nejaucība. Nezinu, laikam nemācēšu tev īsti to izskaid­rot. Esmu nodzīvojis šeit dažus gadus par ilgu, esmu pārāk saaudzis ar Milvilu.

Alfs pamāja ar galvu.

— Man šķiet, es saprotu. Arī es esmu saau­dzis ar to. Tādēļ arī atgriezos. Un tagad pats brīnos, kādēļ to darīju. Protams, priecājos, ka satiku tevi un varbūt satikšu vēl vienu otru, bet kaut kur tomēr paliek tāda sajūta, ka neva­jadzēja nemaz braukt. Te viss liekas dīvaini tukšs. It kā no šejienes būtu izsūkta visa sula, ja tu saproti, ko gribu teikt. Viss jau ir tāpat, kā bijis, protams, bet tukšuma sajūta paliek.

Meja atnesa alu un novāca tukšās glāzes.

— Man kaut kas ienāca prātā, — Alfs sa­cīja, — ja vien tu gribi uzklausīt.

— Zināms, — es atteicu, — kādēļ gan ne?

— Es drīz braukšu atpakaļ, — viņš sacīja,

— droši vien pēc pāris dienām. Kādēļ tu neva­rētu braukt man līdzi? Es strādāju vienā pavi­sam trakā iestādījumā. Varbūt arī tev tur at­rastos vietiņa. Diezgan ilabi pazīstu vadītāju un varētu iemest kādu vārdu tavā labā.

— Kas tas par darbu? — es vaicāju.

— Varbūt tas ir kaut kas tāds, ko es nevarēšu veikt.

— Nezinu, — Alfs sacīja, — vai mācēšu tev to pietiekami loģiski paskaidrot. Tā ir tāda pētniecības iestāde — domu laboratorija. Tu tikai sēdi kabīnē un domā.

— Domāju?

— Nu jā. Izklausās negudri, vai ne? Bet īstenībā nav tik traki, kā izklausās. Tu apsē­dies kabīnē, un tev iedod kartīti, uz kuras ie­spiests jautājums vai vesela problēma. Tad tu sāc par šo problēmu domāt, bet tev jādomā balsī, it kā tu sarunātos pats ar sevi, reizēm pat strīdies pats ar sevi. Sākumā ir mazliet neveikli, bet vēlāk pierod. Kabīne ir izolēta pret skaņām, tā ka neviens tevi nedzird. Man šķiet, kaut kur droši vien ir paslēpts magne­tofons, kas ieraksta visu, ko tu saki, bet, ja tāds arī ir, tu to neredzi.

— Un par to tev maksā?

— Turklāt diezgan pieklājīgi, — Alfs atbil­dēja. — Cilvēks ar to pilnīgi var iztikt.

— Bet kādā nolūkā tas tiek darīts? — es nerimos.

— Mēs to nezinām, — Alfs atteica. — Nav jau tā, ka mēs nekad nebūtu jautājuši. Bet viens no darba noteikumiem ir — tu nedrīksti zināt, ko tas viss nozīmē. Laikam tas ir kaut kāds eksperiments. Man šķiet, to finansē kāda universitāte vai kāds pētniecības insti­tūts. Mums paskaidroja — ja mēs zināšot, kā­dam nolūkam viss tiek darīts, tas varētu ietek­mēt mūsu domas. Cilvēks neapzinīgi varot ievirzīt savas domas tā, lai tās atbilstu pētī­juma mērķim.

— Un rezultāti? — es jautāju.

— Ari rezultātus mums neizpauž. Katram domātājam izstrādāts noteikts plāns, bet, ja viņš šo plānu zinātu, tas varētu viņu ietekmēt. Tu varētu lūkot to pieskaņot pats savai shē­mai, lai panāktu likumsakarību, vai arī tev varētu uznākt vēlēšanās izlauzties no plāna ietvariem. Bet, kad tu nezini rezultātus, tu nevari arī uzminēt shēmu, un nekādas bries­mas nedraud.

Pa ielu garām aizbrauca kravas automobi­lis, un tā rīboņa skaļi atbalsojās kroga klu­sumā. Kad tā izgaisa, varēja dzirdēt pie gries­tiem sīcam mušu. Cilvēki, kas sēdēja zālē pie ieejas, laikam bija aizgājuši, vismaz nedzir­dēja vairs tos sarunājamies. Palūkojos apkārt, vai neredzēšu Kleino Grantu, bet viņa krogā nebija. Tagad man ienāca prātā, ka neesmu viņu nemaz redzējis, un tas man šķita dīvaini, jo biju taču tikai pirms īsa brīža iedevis viņam dolāru.

— Kur tad tā tava iestāde atrodas? — es apvaicājos Alfam.

— Misisipi štatā. Grīnbrairā. Mazs mies- telis. Ja tā apdomā, tas ir gaužām līdzīgs Mil- vilai. Maza pilsētiņa — klusa, putekļaina un tveicīga. Ja tu zinātu, cik tur ir briesmīgi karsts! Bet institūta ēkā gaiss ir kondicionēts. Nudien, tur nav slikti.

— Maza pilsētiņa, — es prātoju. — Dīvaini gan, ka tādu iestādi ierīko tik mazā miestelī.

— Maskēšanās, — Alfs paskaidroja. — Viņi grib saglabāt to slepenībā. Mums tiek lūgts par to nevienam nestāstīt. Un kur gan to va­rētu noslēpt vēl labāk, ja ne tādā nenozīmīgā nomaļā vietā. Nevienam pat prātā neienāks, ka šāda iestāde varētu atrasties tādā dieva aizmirstā kaktā.

— Bet tu taču tur biji iebraucējs …

— Skaidrs, tāpēc es arī šo darbu dabūju. Viņi nevēlas savākt pārāk daudz vietējo. Tiem visiem domas risinātos puslīdz vienā virzienā. Viņi priecājās, atraduši kādu svešu. Pie mums strādā diezgan daudz ļaužu, kas iebraukuši no citurienes.

— Bet pirms tam?

— Pirms tam? Ak tā, saprotu. Pirms tam man klājās gan šā, gan tā. Klīdu apkārt, kur pagadījās. Nekad nepaliku pārāk ilgi vienā vietā. Gadījās kaut kur robs uz pāris nedē­ļām, tad atkal citur uz pāris nedēļām. Mētājos kā skaida pa viļņiem. Kādu laiciņu paražoju pie betonētājiem, bet, kad kabata kļuva pavi­sam plāna un nebija vairs nekāda cita darba, uz īsu laiciņu kļuvu pat par trauku mazgā­tāju. Pāris mēnešu esmu bijis arī dārznieks vienā lielā muižā Luisvilā. Tur es lasīju tomā­tus, bet ar tādu peļņu var nomirt badā, tāpēc posos projām. Ko visu tikai neesmu izmēģinā­jies! Bet nu esmu Grīnbrairā jau vienpadsmit mēnešu.

— Tāds darbs nevar turpināties mūžīgi. Pa­ies laiks, un viņi būs ieguvuši visus vajadzī­gos datus.

Viņš pamāja.

— To es zinu. Man negribas ,ne domāt par to, ka reiz tas beigsies. Šis ir labākais darbs, kāds man jel kad gadījies. Nu, kā būs, Bred? Vai brauksi līdzi?

— Būs jāpadomā, — es noteicu. — Vai tu nevari palikt te mazliet ilgāk nekā tās pāris dienas?

— Varētu gan, — Alfs sacīja, — man ir di­vas nedējas atvaļinājuma.

— Vai tu negribētu pamakšķerēt?

— Tas būtu vareni.

— Un ko tu teiktu, ja mēs rīt no rīta kaut kur aizbrauktu? Padzīvotu kādu nedēļu zieme­ļos. Tur būtu vēsāk. Man ir telts un visi vaja­dzīgie piederumi. Lūkosim atrast kādu vie­tiņu, kur labāk kožas.

— Tā ir Jaba doma.

— Mēs varētu braukt ar manu mašīnu, — es ieteicu.

—- Par benzīnu maksāju es, — Alfs sacīja.

— Savā pašreizējā stāvoklī, — es piekritu, — atļauju tev to darīt.

3

Ja mājai nebūtu ar kolonām rotātās fasādes un spoži baltās balustrādes ap lēzeno jumtu, tā izskatītos gluži parasta un kaila. Atcerējos tos laikus, kad man likās, ka šī ir skaistākā māja pasaulē. Bet nu jau pagājuši gadi seši

vai septiņi, kopš neesmu bijis Šērvudu namā.

Apturēju mašīnu, izkāpu un brītiņu pastā­vēju, noraudzīdamies uz māju. Vēl nebija pa­visam satumsis, un četras lielās kolonas palsi vizmoja dziestošās dienas mijkrēslī. Ielas pusē logi nebija apgaismoti, bet redzēju, ka mājas otrā pusē spīd gaisma.

Uzkāpu pa lēzenajiem pakāpieniem un pār­gāju pāri lievenēm. Atradis zvana pogu, pie­zvanīju.

Priekštelpā atskanēja soļi. Jādomā, tā būs misis Flaertija. Viņa pārzina Šērvudu namu kopš tā laika, kad misis Šērvuda to pameta, lai nekad vairs neatgrieztos.

Tā tomēr nebija misis Flaertija.

Durvis atvērās, un uz sliekšņa stāvēja viņa, vairāk nobriedusi, nekā es biju viņu saglabājis atmiņā, pašapzinīgāka un daiļāka nekā jeb­kad.

— Nansij! — es iesaucos. — Tā taču esi tu, Nansij!

Es, protams, nebūtu tā runājis, ja man būtu atlicis laika apdomāties.

— Jā, — viņa atteica. — Es esmu Nansija. Kāpēc tā jābrīnās par to?

— Tādēļ, ka domāju — tevis šeit nav. Kad tu pārbrauci mājās?

— Tikai vakar, — viņa sacīja.

Man tl i kās, viņa mani nepazīst, tomēr zina, ka īstenībā viņai vajadzētu mani pazīt. Viņa cenšas atcerēties,

— Bred, — viņa ierunājās, pierādīdama, ka esmu k|ūdījies, — ir muļķīgi tā stāvēt uz sliekšņa. Kādēļ tu nenāc iekšā?

Es pārkāpu pār slieksni, viņa aizvēra dur­vis, un mēs palikām stāvam krēslainajā vesti­bilā, raudzīdamies viens uz otru.

Viņa pastiepa roku un pieskārās manu svār­ku atlokam.

— Pagājis iļoti ilgs laiks, Bred, — viņa sa­cīja. — Kā tev klājas?

— Labi, — es atbildēju, — pavisam llabi.

— Dzirdēju, ka šeit vairs nav palicis gan­drīz neviens. Gandrīz neviens no mūsējiem.

Es pagrozīju galvu.

— Izklausās, it kā tu priecātos par to, ka esi atgriezusies mājās.

Viņa iesmējās. Smiekli noplīvoja īsi un viegli.

— Protams, priecājos, — viņa atteica. Vi­ņas smiekli skanēja tieši tāpat kā senāk, iz­spurdza pēkšņā līksmē, kas kādreiz bija viņas būtnes neatņemama sastāvdaļa.

Kāds iznāca vestibilā.

— Nansij, — ieskanējās balss, — vai tas ir Kārteru puika?

— Paklau, — Nansija mani uzrunāja, — es nezināju, ka esi atnācis ciemos pie tēva.

— Es nebūšu ilgi, — atteicu. — Vai vēlāk tevi vēl sastapšu?

— Jā, protams, — viņa atbildēja, — mums taču ir tik daudz kas pārrunājams.

— Nansij!

— Jā, tēt.

— Eju, — es sacīju.

Gāju pa vestibilu pretī ienācējam. Viņš at­vēra durvis uz kādu istabu un iededza tur gaismu.

Es sekoju viņam istabā un aizvēru durvis.

Viņš bija iliela auguma vīrietis ar loti pla­tiem pleciem un aristokrātisku seju, ko rotāja švītīgas, īsi apcirptas ūsas.

— Mister Šērvud, — es viņu dusmīgi uzru­nāju, — es neesmu nekāds Kārteru puika. Esmu Bredšovs Kārters. Draugi mani sauc par Bredu.

Tās bija bezjēdzīgas dusmas, un tām droši vien nebija nekāda pamata. Bet viņš tur vesti­bilā bija mani nokaitinājis.

— Piedošanu, Bred, — viņš sacīja, — bet ir tik grūti paturēt prātā, ka jūs visi esat pie­auguši — puišeļi, ar kuriem Nansija satikās bērnībā.

Viņš pārgāja pāri istabai līdz rakstāmgal­dam, kas stāvēja pie vienas sienas. Atvilcis vaļā atvilktni, viņš izņēma no tās biezi pie­bāztu aploksni un nolika uz rakstāmgalda.

•— Tā ir tev, — viņš sacīja.

— Man?

— Jā, es domāju, ka tev tas zināms.

Papurināju galvu. Istabā valdīja kaut kas

tāds, kas viesa manī bezmaz bailes. Istabai piemita kaut kas svinīgs, divas sienas bija vis­caur nokrautas ar grāmatām, bet pie trešās starp ilogiem, ko aizsedza smagi aizkari, dižo­jās marmora kamīns.

— Jā, — viņš atkārtoja, — tā ir tava. Kā­dēļ tu to neņem?

Es piegāju pie rakstāmgalda un paņēmu ap­loksni. Tā nebija aizlipināta, un es pavāzu to vaļā. Iekšā bija biezs naudas žūksnis.

— Pusotra tūkstoša dolāru, — Džeralds Sērvuds noteica, — man šķiet, pēc aprēķina tā ir pareizi.

— Nezinu nekā par pusotra tūkstoša dolā­riem, — es sacīju. — Man tikai pateica pa tele­fonu, lai atnākot aprunāties ar jums.

Viņš pacēla galvu un cieši paraudzījās manī, it kā ilāgā negribēdams man ticēt.

— Pa šādu telefonu, — es viņam paskaid­roju, norādīdams uz vienu no diviem aparā­tiem, kas stāvēja uz rakstāmgalda.

Viņš gurdeni pamāja.

— Jā, — viņš teica. — Un cik ilgi tev jau ir tāds aparāts?

— Man tas uzgadījās tikai šo pēcpusdienu. Eds Ādlers atnāca un noņēma manu aparātu, parasto telefona aparātu, jo es nevarēju par to samaksāt. Izgāju pastaigāties, lai mierīgi šo to pārdomātu, bet atgriezies dzirdēju zva­nām šādu telefonu.

Viņš atmeta ar roku.

— Ņem aploksni, — viņš sacīja, — un bāz kabatā. Tā nav mana nauda. Tā pieder tev.

Noliku aploksni atpakaļ uz rakstāmgalda. Man ļoti vajadzēja pusotra tūkstoša dolāru.

Man noderēja jebkāda summa, lai tā nāktu no kurienes nākdama. Es tomēr nespēju pa­ņemt aploksni. Pats nesapratu, kādēļ nespēju.

— Labi, — viņš noteica, — apsēdies.

Pie rakstāmgalda stāvēja krēsls, un es ap­sēdos uz tā.

Šērvuds atvēra kādu lādīti, kas atradās uz rakstāmgalda.

— Cigāru gribi? — viņš vaicāja.

— Es nesmēķēju, — atteicu.

— Varbūt kaut ko iedzersi?

— Jā. Iedzeršu labprāt.

— Burbonu?

— Burbons derētu.

Viņš piegāja pie ledusskapja, kas stāvēja istabas kaktā, un iemeta divās glāzēs ledus gabaliņus.

— Kā tu vēlies dzert, Bred?

— Tikai ledu, lūdzu.

Viņš sīki iesmējās.

— Tas arī ir vienīgais civilizētais veids, kā baudīt šo dziru, — viņš piebilda.

Sēdēju, skatīdamies uz grāmatu rindām, kas sniedzās no grīdas līdz pašiem griestiem. To vidū bija daudz kopoto rakstu un, no pirmā acu uzmetiena spriežot, — dārgi sējumi.

«Cik brīnišķīgi,» man iešāvās prātā, «būt ja ne tieši bagātam, tad vismaz tik pārtikušam, llai nevajadzētu velti nosūkstīties, ja gadījies ieraudzīt kādu mantiņu, ko kārojas iegūt, lai nevajadzētu prātot, vai tikai drīkst izdot naudu par to. Cik labi dzīvot tādā mājā kā šī,

piekraut plauktus gar sienām ar grāmatām, aizvilkt logiem priekšā krāšņus aizkarus, iegādāties vairāk nekā tikai vienu pudeli vis­kija un glabāt to cienīgākā vietā nekā virtuvē uz plaukta.»

Viņš pasniedza man viskija glāzi un apgāja apkārt rakstāmgaldam. Tad apsēdās krēslā, kas stāvēja aiz galda. Pacēlis savu glāzi, viņš kāri izdzēra pāris malciņu, tad nolika glāzi uz galda.

— Bred, — viņš jautāja. — Cik daudz tu zini?

— Nenieka, — es atteicu, — vienīgi to, ko jums pastāstīju. Sarunājos ar kādu pa tele­fonu. Man piedāvāja darbu.

— Un tu šo darbu pieņēmi?

— Nē, — es noteicu, — bet varbūt to vēl izdarīšu. Tikai visā, ko viņi — man pat jaus­mas nav, kas tie īsti bija, — sacīja, es nere­dzēju nekādas jēgas.

— Viņi?

— Jā. Vai nu tur bija trīs vai arī viens, kas runāja trīs dažādās balsīs. Jums varbūt lik­sies dīvaini, bet man šķita, it kā tā būtu viena un tā pati persona, kas runāja dažādās balsīs.

Viņš pacēla glāzi un atkal iesūca malciņu. Turēdams to pret gaismu, viņš, likās, pats bija izbrīnījies, ka glāze jau gandrīz tukša. Viņš piecēlās no krēsla un aizgāja pēc pudeles. Pie­pildījis savu glāzi, viņš sniedza pudeli arī man.

— Neesmu vēl sācis, — es sacīju.

Viņš nolika pudeli uz galda un atsēdās.

— Labi, — viņš teica, — ka atnāci ar mani aprunāties. Pieņem vien to darbu. Pievāc savu naudu un staigā laimīgs. Droši vien Nan- sija ārpusē tevi gaida. Aizved viņu uz kino, vai.

— Un tas ir viss? — es vaicāju.

— Tas ir viss, — viņš noteica.

— Jūs esat mainījis savas domas, — es pie­bildu.

— Mainījis domas?

— Jūs gribējāt man kaut ko pastāstīt, bet nu esat nolēmis to nedarīt.

Viņš uzmeta man saltu, skadru skatienu.

— Tev laikam taisnība, — viņš teica. — Galu galā ir taču vienalga.

— Nav vis vienalga, vismaz man ne, — es protestēju. — Redzu, ka jūs esat nobijies.

Domāju, ka nu viņš apskaitīsies. Lielākā tiesa vīriešu kļūst dusmīgi, dzirdot sakām, ka viņi ir nobijušies.

Taču viņš nesadusmojās. Viņš sēdēja ar tādu pašu seju, kā sēdējis.

Tad viņš ierunājās:

— Dieva dēļ, dzer jel! Tu padari mani ner­vozu, kvernēdams un grozīdams glāzi rokā.

Biju viskiju gluži aizmirsis. Lēnām iesūcu malciņu.

65

— Tu, iespējams, — viņš prātoja, — esi sa- domājies daudz ko tādu, kas nemaz nav tais­nība. Droši vien tu domā, ka esmu iejaukts ne­zin kādos netīros darījumos. Interesanti, vai

5-1472

tu man ticēsi, ja teikšu tev, ka īstenībā pats nemaz nezinu, kādos darījumos esmu iejaukts.

— Domāju, ka ticētu gan, — es sacīju. — Kāpēc lai neticētu tam, ko jūs sakāt?

— Man dzīvē bijis daudz nepatikšanu, — viņš sāka, — bet tas jau nav nekas neparasts. Lielākajai daļai cilvēku gadās šādas vai tādas ķibeles. Bet man sabruka virsū visas reizē. Nelaime taču parasti nenāk viena.

Es piekrizdams pamāju.

— Vispirms, — viņš turpināja, — mani pa­meta sieva. Tas tev, jādomā, viss smalki zi­nāms. Droši vien par to daudz tenkoja.

— Tas notika sen, — es iebildu, — biju to­reiz vēl ļoti jauns.

— Jā, tā laikam bija gan. Teikšu tev tikai to, ka mēs abi izturējāmies gaužām korekti. Tiesā nebija nekādu strīdiņu, nekādas veļas mazgāšanas. To mēs ne viens, nedz otrs nevē­lējāmies. Tūliņ pēc tam sekoja finansiālais krahs. Lauksaimniecības mašīnu ražošanā iestājās krīze, un man likās, ka fabrika būs jā­slēdz. Daudzas citas nelielas lauksaimniecības mašīnu firmas bankrotēja. Pēc piecdesmit, seš­desmit vai vēl vairāk gadu ienesīgas darbo­šanās tās tika izkonkurētas.

Viņš apklusa, it kā gaidīdams, lai es kaut ko saku. Bet man nebija nekā, ko teikt.

Viņš izdzēra pielieto glāzi un tad turpināja savu stāstu.

— Vienā otrā ziņā esmu diezgan liels muļ­ķis. Es itin labi māku vadīt uzņēmumu. Varu

noturēt to uz pekām, kamēr vien pastāv iespēja to noturēt un iegūt no tā kaut kādu peļņu. Man šķiet, varētu pat teikt, ka veikala lietās esmu itin slīpēts zellis. Bet ar to arī mana gudrība ir galā. Visu mūžu man nav ienākusi prātā neviena liela, neviena radoša doma. . •

Viņš paliecās uz priekšu, sakļāva rokas un atspieda tās uz galda.

5*

67

— Esmu daudz par to domājis, — viņš tur­pināja, — par to, kas ar mani toreiz notika. Esmu mēģinājis saskatīt tur kādu dziļāku jēgu, bet nekādas jēgas tur nav. Tas ir kaut kas tāds, kas nedrīkstēja notikt, nedrīkstēja notikt ar tādu cilvēku kā es. Stāvēju uz sabru­kuma sliekšņa un nespēju tur nenieka grozīt. Pati problēma bija ļoti vienkārša. Daudzu objektīvu ekonomisku iemeslu dēļ bija samazi­nājies pieprasījums pēc lauksaimniecības ma­šīnām. Daži lielie koncerni, kam bija plaši vei­kali un lieli līdzekļi reklāmai, mūs it viegli izkonkurēja. Tiem bija rīcības brīvība, tie va­rēja daudz ko pasākt, lai atvairītu grūtības. Bet tādai mazai fabriciņai kā manējā nebija nedz kur izvērsties, nedz arī rezerves kapitāla. Manai firmai, tāpat kā citām, draudēja ban­krots. Un tu saproti, ka man nebija nekādas izejas. Es visu laiku biju vadījis savu uzņē­mumu pēc sensenām tradīcijām, pēc gadu des­mitos pārbaudītiem likumiem, ar tiem veca­jiem, labajiem paņēmieniem, pie kuriem turē­jās mans tēvs un tēvatēvs. Un šie likumi man

mācīja: kad nevari vairs nekā pārdot, tad tu esi pagalam. Viens otrs cits uzņēmējs varbūt mācēja atrast ceļu, kā izkulties no situācijas, bet es to nepratu. Esmu krietns tirgotājs, bet man vienmēr trūcis iztēles. Man nebija nevie­nas prātīgas domas. Un tad piepeši man sāka rasties idejas. Bet tās nebija manējās. Tās bija kādas citas personas idejas, ko uztvēra manas smadzenes.

— Vai saproti, — viņš sacīja. — ka reizēm tev vienā mirklī iešaujas prātā doma? Tā uz­rodas kā no gaisa. Tai nav nekādas loģiskas izcelsmes. Centies kā cenzdamies, tu nevari to atvedināt ne uz ko dzirdētu vai lasītu. Es pieļauju, ka, parokoties dziļāk, varbūt kaut kā varētu piekļūt klāt tās pirmsākumam, bet pār­lieku maz ir tādu cilvēku, kas pratīs aizrakties tik dziļi. Taču galvenais ir tas, ka lielākā daļa ideju parasti ir tikai sīks iedīglis, izejas punkts. Ikviena ideja var kļūt vērtīga un spē­cīga, bet to vajag izauklēt. To vajag attīstīt. Par to nemitīgi jādomā, tā jāizgroza uz visām pusēm, jāaplūko no visiem aspektiem, jāap­sver un jāapdomā, iekams to var izveidot par kaut ko derīgu.

Bet ar manām jaunajām idejām bija pavi­sam citādi. Tās uzgadījās jau pilnīgi gatavas, pilnīgi izstrādātas. Man nemaz nevajadzēja tās pārdomāt un attīstīt. Tās man šautin iešā­vās prātā, un man vairs nemaz nevajadzēja ap tām darboties. Tās uzreiz bija gatavas iz­mantošanai. No rīta pamodos ar jaunu ideju galvā, ar veselu jaunu atziņu krājumu. Izgāju pastaigāties, un man atkal dzima jaunas do­mas. Tās uzradās kaudzēm, it kā manās sma­dzenēs kāds būtu iesējis tās veselām riekša­vām, it kā tās būtu tur mazliet pagulējušas un tad sākušas dīgt.

— Vai arī idejas par ierīcēm, ko ražojat? — es apvaicājos.

Viņš ziņkārīgi paraudzījās manī.

-— Jā, par ierīcēm. Ko tu par tām zini?

— Neko, — es atteicu. — Zinu tikai to, ka toreiz, kad uznāca krīze lauksaimniecības ma­šīnu ražošanā, jūs sākāt taisīt kaut kādas ierīces. Bet man nav ne jausmas, kas tās par ierīcēm.

Viņš man neko vairāk par saviem ražoju­miem nepaskaidroja. Tikai stāstīja tālāk par dīvainajām idejām.

— Sākumā es neapjēdzu, kas notiek. Bet tad, kad idejas sāka man gāzties virsū vese­lām lavīnām, es sapratu, ka tur kaut kas nav kārtībā. Es zināju, ka pats nevarētu izdomāt neko tamlīdzīgu, nemaz nerunājot par lielo domu daudzumu, kuras man nedeva miera. Man gan visdrīzāk šķiet, ka es pats vispār neko nebūtu izprātojis, jo man trūkst izdomas un iztēles. Mēģināju pats sev iestāstīt, ka var­būt man būtu iešāvušās prātā kādas divas vai trīs no tām, bet arī tas maz ticams. Lai nu kā — vairāk kā divas vai trīs es nekādā gadī­jumā nebūtu spējīgs izdomāt. Galu galā biju spiests atzīt, ka saņemu palīdzību kaut kur no ārienes.

— Kādu palīdzību no ārienes?

— Nezinu, — viņš sacīja, — vēl šobaltdien nezinu.

— Bet jūs šīs idejas tomēr izmantojāt?

— Esmu praktisks cilvēks, — viņš attei­ca, — ļoti praktisks. Pieļauju, ka dažs labs varbūt dēvē mani pat par slīpētu veikalnieku. Bet padomā pats: mans uzņēmums taisījās izputēt. Turklāt ievēro — nevis mans, bet mūsu ģimenes uzņēmums, uzņēmums, ko mans vecaistēvs bija uzsācis un tēvs nodevis manās rokās. Tas bija nevis mans uzņēmums, bet gan uzņēmums, kas man uzticēts. Tur ir liela atšķirība. Tu yari noskatīties, kā murdē- dams aiziet dibenā pasākums, ko pats esi uz­cēlis, un vari izturēt šo triecienu, drošinādams pats sevi ar to, ka reiz jau tev dzīvē veicies, ka vari sākt vēlreiz no jauna un tev veiksies atkal. Ar ģimenes uzņēmumu ir citādi. Vispir­mām kārtām — ir kauns. Un otrām kārtām—■ nav drošības, ka jaunais pasākums izdosies. Pirmos panākumus neesi guvis pats. Tie tev tika nodoti, tu tikai turpināji. Un tu nevari būt pārliecināts, ka spēsi visu atsākt un uzcelt uzņēmumu no jauna.

Viņš apklusa, un es klusumā dzirdēju kaut kur tālu tikšķam pulksteni, bet nekur to nere­dzēju un atturējos no kārdinājuma pagriezt galvu un paskatīties, kur tas atrodas…Man šķita, ja pagriezīšu galvu, ja vien kaut drusku pakustēšos, es izpostīšu kaut ko neredzamu Šai istabā. Bija tā, it kā es atrastos ar porcelāna traukiem, bāztin piebāztā veikalā, kur visas preces pa roku galam sakrautas cita uz citas un jābīstas pakustēties, jo, tiklīdz nokritīs viens priekšmets, dārdēdama sagrūs visa kaudze.

— Ko tu būtu darījis? — Sērvuds ievaicā­jās.

— Būtu izmantojis katru iespēju, — es at­bildēju.

— To es arī darīju, — viņš teica. — Biju izmisumā. Apdraudēts bija viss — fabrika, šis nams, Nansija, mūsu dzimtas godīgais vārds. Es izmantoju visas savas jaunās idejas, pie­rakstīju tās, sasaucu kopā inženierus, kon­struktorus, rasētājus, un mēs sākām strādāt. Protams, visi nopelni tika piedēvēti man. Tur es neko nespēju līdzēt. Nevarēju taču viņiem izstāstīt, ka man no visa tā nekas pat sapnī nav rādījies. Un zini, tās, lai cik dīvaini iz­klausītos, visā šai būšanā ir visgrūtāk pane­sams. Tas, ka man jāsaņem atzinība par to, ko nemaz neesmu darījis.

— Tad, lūk, kā iznācis, — es noteicu. — Ģi­menes uzņēmums ir glābts, un viss kārtībā. Es jūsu vietā gan neļautu vainas apziņai sevi pārāk nomākt.

— Bet tās nebūt nebija beigas, — Šērvuds sacīja. — Ja ar to viss būtu cauri, es par to vairā nedomātu. Ja tā būtu bijusi vienreizēja palīdzība, lai glābtu firmu, viss tiešām būtu kārtībā. Bet tas turpinājās. Man sāka likties, ka manī mīt divi cilvēki — reālais, visiem re­dzamais Džeralds Šērvuds, kas sēž pie šī rak­stāmgalda, un vēl kāds otrs, kas manā vietā domā. Man radās aizvien jaunas idejas, dažas no tām bija ļoti saprātīgas, bet citas pavisam bezjēdzīgas. Kad es tev saku, dažas bija no pavisam citas pasaules, vārda vistiešākajā no­zīmē — pavisam citas pasaules. Tām nebija nekādas saskares ar mūsu dzīvi, tās neiede­rējās nekādā situācijā. Un, kaut gan es intui­tīvi izjutu, ka tām ir dziļa jēga, izjutu, ka tās pašos pamatos un būtībā ir ļoti nozīmīgas, man tās tomēr bija pilnīgi nederīgas un neiz­mantojamas.

Un nebija jau idejas vien: es guvu arī atzi­ņas. Atziņas un zināšanu drumslas. Man ra­dās zināšanas par daudz ko tādu, kas mani nemaz neinteresēja, par ko nekad nebiju do­mājis. Ieguvu tādas ziņas, par kādām neviens cilvēks, to es varu droši teikt, nav pat sapņo­jis. Itin kā riekšavu sagrābstītas informācijas, veselu kaudzi nesakarīgu zināšanu kāds pa­ņemtu un sagāztu man galvā.

Viņš pasniedzās pēc pudeles un piepildīja savu glāzi. Tad viņš pagrieza pudeles kaklu pret mani, un es pabīdīju uz priekšu arī savu glāzi. Viņš to pielēja pilnu līdz malām.

— Iedzer, — viņš mani mudināja. — Tu pats gribēji, lai stāstu, tad noklausies arī līdz galam. Rīt no rīta es droši vien brīnīšos,

kādēļ esmu tev to visu stāstījis. Bet šovakar man tas šķiet pareizi.

— Ja negribat stāstīt, ja jums liekas, ka es bāžu degunu …

Viņš ar rokas mājienu mani pārtrauca.

Labi, — viņš teica, — neklausies, ja ne­gribi. Pievāc savus pusotra tūkstošus.

Es papurināju galvu.

— Neņemšu. Neņemšu, iekams nezināšu, kādēļ jūs man tos dodat.

— Tā nav mana nauda. Esmu tikai starp­nieks.

— Kā labā? Tā nepazīstamā — jūsu otri- nieka ilabā?

Viņš pamāja ar galvu.

— Pareizi. Brīnos, ka tu uzminēji.

Es pamāju uz telefona aparātu, kuram ne­bija numuru diska.

— Neesmu nekad to lietojis, — viņš savie­bies teica. — Pirms tu man nepateici, ka esi atradis tādu pašu savā kantorī, nepazinu ne­vienu cilvēku, kam piederētu tāds aparāts. Es tos ražoju simtiem …

— Jūs tos ražojat?!

— Jā, protams. Ne jau pats sev. Tam savam otriniekam. Kaut gan, — pieliecies pār galdu man tuvāk, viņš konfidenciāli pieklusināja balsi, — man rodas aizdomas, ka tas nemaz nav mans otrinieks.

— Bet kas tad tas, pēc jūsu domām, ir?

Viņš atgāzās krēslā un iesaucās:

— Kā, velns parāvis, lai es to zinu! Sākumā

lauzīju galvu un uztraucos, bet tikpat gudrāks netiku. Tagad neliekos vairs ne zinis. Mēģinu sev iestāstīt, ka varbūt ir vēl citi tādi paši kā es. Varbūt es neesmu viens — tas vismaz ir tāds kā mierinājums.

— Bet telefona aparāts? — es jautāju.

— To es uzkonstruēju, — viņš paskaidroja. — Varbūt ne es, bet tā otra persona, ja tā vis­pār ir kāda persona. Man ienāca prātā pro­jekts, un čs pārnesu to uz papīra. Un, ņem vērā, to es darīju, nezinādams, kas tas ir un kam tas vajadzīgs. Es, zināms, sapratu, ka tas ir kaut kas līdzīgs telefona aparātam. Bet, dieva vārds, man nebija ne jausmas, kā tas varētu darboties. To neizprot arī neviens no fabrikas ļaudīm, kas aparātus izgatavo. Pēc visiem saprāta likumiem spriežot, tas velna daikts vispār nevar darboties.

— Bet jūs pieminējāt, ka esot vēl daudz citu llietu, kas jums šķiet neizmantojamas.

— Ļoti daudz, — viņš piekrita, — taču tās es nekad neesmu mēģinājis projektēt. Bet ar telefona aparātiem, ja tev tos patīk tā dēvēt, bija citādi. Es skaidri zināju, ka man tie jā­taisa, zināju, cik liels būs pieprasījums un kur tie liekami.

— Kur tad jūs tos likāt?

— Nosūtīju kādai firmai Ņūdžersijā.

Tā nu bija pavisam neprātīga valoda.

— Izstāstiet man visu pēc kārtas, — es lūdzu. — Jums galvā radās projekts, un jūs zinājāt, ka jums jāražo šādi telefona aparāti un jānosūta kadai firmai Ņūdžersijā. Un jūs to darījāt bez mazākās šaubīšanās?

— Kur nu bez šaubīšanās! Es jutos kā pē­dīgais muļķis. Bet iegaumē: šis otrais «es», manas palīgsmadzenes, šis kontakts ar nezi­nāmo mani nekad nav pievīlis. Tas izglaba manu uzņēmumu, deva man derīgus padomus, tas nekad nepameta mani nelaimē. Cilvēks taču nedrīkst būt nepateicīgs savai labajai fejai.

— Man šķiet, ka saprotu, — es sacīju.

— Kas tur ko nesaprast, — viņš atsaucās.

— Kāršu spēlmanis tic savai laimei. Pērkot akcijas, ikviens paļaujas uz intuīciju. Bet nedz akla ilaime, nedz intuīcija nav tik droša un uz­ticama kā mans padomdevējs.

Viņš pastiepa roku, paņēma telefona apa­rātu bez numuru diska, apskatīja to un tad no­lika atpakaļ.

— Šo vienu es atnesu uz mājām, — viņš paskaidroja, — un novietoju uz rakstāmgalda. Visus šos gadus esmu gaidījis, kad man pa to kāds piezvanīs, bet neko neesmu sagaidījis.

— Jūs varat iztikt arī bez telefona, — es piebildu.

— Vai tev tā liekas? — viņš jautāja.

— Esmu par to pārliecināts.

— Laikam jau tā būs, — viņš piekrita.

— Bet lāgiem tas tomēr mulsina.

— Kā īsti ir ar to Ņūdžersijas firmu? — es gribēju zināt. — Vai jūs ar viņiem sarakstā­ties?

Viņš papurināja galvu.

— Ne rindiņas. Es tikai nosūtu aparātus^

— Bez jebkāda norēķina?

— Nekādu norēķinu, — viņš sacīja, — ne­kādas samaksas. Es to arī negaidu. Ja tu slēdz darījumu pats ar sevi…

— Pats ar sevi! Jūs gribat teikt, ka to firmu Ņūdžersijā vada jūsu otrinieks?

— Es nezinu, — viņš sacīja. — Dievs žēlī­gais, es taču nezinu nekā! Cik daudz gadu jau ar to nomokos, cenzdamies saprast, un to­mēr nekā nesaprotu.

Viņa seja šajā mirklī tiešām izskatījās izmo­cīta, un man kjuva viņa žēl.

Viņš laikam juta, ka man viņa žēl. Iesmē- jies viņš sacīja:

— Neraizējies manis dēj. Es to spēju iztu­rēt. Es visu spēju izturēt. Turklāt neaizmirsti, ka tieku labi atalgots. Labāk pastāsti par sevi. Tu esi nekustamu īpašumu māklers?

Es pamāju ar galvu.

— Jā, un arī apdrošināšanas aģents.

— Un tomēr nevarēji samaksāt pat telefona rēķinu.

— Nežēlojiet mani, — es sacīju, — arī es kaut kā iztieku.

— Dīvaini ar jums, jaunajiem. Gandrīz ne­viens nepaliek šeit. Bet te jau laikam arī nav nekā, ko iesākt.

— Nav gan, — es piekritu.

— Nansija tikko atgriezusies no Eiropas,— viņš stāstīja. — Esmu priecīgs, ka viņa ir at- kai mājās. Vienam pašam man te bija ļoti vientuļi. Pēdējā slaikā esmu tik maz bijis ar viņu kopā. Vispirms koledža, pēc tam viņa aizrāvās ar visādiem sabiedriskiem darbiem un vispēdīgi aizceļoja uz Eiropu. Bet tagad solās palikt kādu laiku šeit. Grib kaut ko uz­rakstīt.

— Tas viņai varbūt padosies, es noteicu, — vidusskolā viņai aizvien bija labas atzīmes domrakstos.

— Uz rakstīšanu viņa ir kā apsēsta, — Šēr- vuds sacīja..— Kāds pusducis darbu viņai ir iespiesti tajā — nu, kā jūs to saucat, — perio­dikā. Tajos žurnāliņos, kas iznāk četras reizes gadā un rakstītājam par darbu samaksā vie­nīgi ar pieciem sešiem brīveksemplāriem. Ne­tiku nekad senāk par tādiem dzirdējis. Esmu izlasījis viņas rakstus, bet es jau no rakstnie­cības neko nejēdzu. Nezinu, vai tie ir labi vai slijkti. Domāju tomēr, ka jāuzraksta taču kaut kas pieklājīgs, lai to iespiestu. Bet, ja vien rak­stīšana piesaistīs viņu pie mājām, tad esmu ar visu mierā.

Piecēlos.

— Es nu tagad iešu, — sacīju. — Varbūt jau tā esmu uzkavējies ilgāk, nekā vajadzēja.

Viņš papurināja galvu.

— Nē, man bija prieks ar tevi parunāties. Un neaizmirsti naudu. Mans otrais «es» — vai sauc to, kā gribi, — pavēlēja šo naudu no­dot tev. Cik noprotu, tas zināmā mērā ir tāds kā avanss.

— Jus mānāties, — es iesaucos gandrīz ar dusmām. — Nauda nāk no jums.

— Nepavisam, — viņš atteica, — tā nāk no fonda, kas nodibināts pirms daudziem gadiem. Man nelikās godīgi ievākt visu peļņu no dau­dzajām idejām, kas īstenībā nemaz nebija ma­nas. Tā es sāku iemaksāt desmit procentus peļņas īpašā fondā …

— Arī to jums droši vien ieteica otrinieks.

— Jā, — viņš atzinās, — laikam tev tais­nība, kaut gan tas ir tik sen, ka es vairs ne­māku skaidri pateikt. Bet llai nu būtu kā bū­dams, nodibināju fondu un gadiem ilgi esmu iemaksājis tur dažādas summas par llabu tam nezināmajam, kas saimnieko uz pusgrauda manās smadzenēs.

Es blenzu uz viņu, kaut arī sapratu, ka tas ir cietsirdīgi. «Bet nav taču iespējams,» es mē­ģināju sev iestāstīt, «ka cilvēks var sēdēt tik mierīgi, kā sēž Šērvuds, un melst par kaut kādu nezināmu būtni, kas saimnieko viņa sma­dzenēs. Lai nu viņš arī ir jau gados, tas tomēr ir neiedomājami.»

— Fondā, — Šērvuds mierīgi paskaid­roja, — iekrājusies ievērojama summa, kaut arī esmu diezgan daudz no tā atkal izņēmis izmaksām. Tā vien liekas, ka viss, kam pie­skaros, pārvēršas par zeltu kopš tā brīža, kad man uzradās partneris.

— Bet vai jūs nebīstaties man to stāstīt? — es apvaicājos.

— Vai gribi teikt, ka taisies palaist valodas par mani?

Es pamāju, bet tūliņ piebildu:

— Protams, es to nedarīšu.

*— Es arī ceru, ka nedarīsi, — viņš noteica.

— Tevi par to tikai izsmietu. Neviens tev neti­cētu.

— Droši vien neticētu.

— Bred, — viņš bezmaz sirsnīgi ierunājās,

— neesi taču tāds sasodīts muļķis! Ņem aplok­sni un bāz kabatā. Un atnāc atkal kādreiz pa­runāties — nāc, kad vien vēlies. Man šķiet, ka mums būs daudz, par ko labprāt gribēsies pa­runāt.

Es pastiepu roku, paņēmu aploksni un ie­bāzu kabatā.

— Pateicos, ser, — es sacīju.

— Nav par ko pateikties, — viņš atteica. Roku sveicienam pacēlis, viņš vēl piebilda:

— Uz redzēšanos!

4

Lēni izgāju cauri vestibilam, bet no Nansi- jas nebija ne vēsts, nemanīju viņu arī lievenēs, kaut gan klusībā biju cerējis, ka viņa mani gaidīs. Viņa taču solīja vēlāk ar mani sastap­ties, jo mums esot daudz kas pārrunājams, un es, protams, nodomāju, ka tas nozīmē — mēs sastapsimies vēl šovakar. Bet viņa varbūt nedomāja tikties šovakar. Viņa varbūt do­māja — kādu citu reizi. Bet iespējams arī, ka viņa gaidījusi gan mani un tad viņai tas apni­cis. Galu galā es pie viņas tēva uzturējos diez­gan ilgi.

Skaidrajās debesīs bija uzlēcis meness, un gaisā nejuta ne vēsmiņas. Lielie ozoli izska­tījās kā svinīgi pieminekļi, un vasaras nakts bija ietinusies vizmainos mēnesnīcas tīmekļos. Nokāpu lejā pa kāpnēm un uz brīdi apstājos to pakājē, un man likās, ka esmu nokļuvis ap­burtā lokā. Vai tad tā var būt mana vecā, pa­zīstamā pasaule — šī vieta ar rēgainajiem, drūmajiem ozoliem, kas stāvēja rindā kā sarg­kareivji, šis mēnesnīcā samirkušais gaiss, trauksmainais, gaidpilnais klusums, kas ple­tās pār visu, un liegā smarža, kas viļņoja pār melno, valgo zemi un šķita plūstam šurp no kādas citas pasaules?

Tad burvestība izgaisa, mirga apdzisa, un es atkal atrados pats savā pazīstamajā pa­saulē.

Vasarīgajā gaisā uzvēdīja dzestra dvesma. Varbūt šo dzestrumu izraisīja vilšanās, varbūt trīsas man pārskrēja tādēļ, ka tiku izdzīts no pasaku valsts, tādēļ ka zināju — ir kāda cita pasaule, kurā man nav nekādu cerību palikt. Jutu zem kājām celiņa cieto betonu un redzēju, ka ēnainie ozoli ir tikai ozoli, nevis svinīgi pie­minekli.

Noskurinājos kā no ūdens iznācis suns, at­jēdzos un devos pa celiņu tālāk. Tuvodamies mašīnai, iebāzu roku kabatā, kur sataustīju

atslēgas, apgāju apkārt mašīnai un atvēru durtiņas šofera sēdekļa pusē.

Biju jau gandrīz iesēdies mašīnā, kad ierau­dzīju kaktā pie otrām durtiņām Nansiju.

— Es jau domāju, — viņa sacīja, — ka tu vispār vairs neatnāksi'. Kas tev ar tēvu bija tik ilgi runājams?

— Runājām par daudz ko, — es atbildēju,

— bet neko svarīgu.

— Vai tu viņu bieži apciemo?

— Nē, — es sacīju, — ne pārāk bieži. — Man nezin kādēļ negribējās viņai stāstīt, ka šī ir pirmā reize, kad vispār esmu sarunā­jies ar viņas tēvu.

Pastiepu tumsā roku, atradu slēdzeni un ie­bāzu tajā atslēgu.

— Pabrauksimies? — es vaicāju. — Varbūt aizbrauksim kaut kur un mazliet iedzersim?

— Lūdzu, nē, — viņa sacīja. — Man labāk gribētos pasēdēt tepat un parunāties.

Es atlaidos sēdeklī.

— Cik jauks vakars, — viņa teica. — Tāds miers. Pasaulē ir ļoti maz vietu, kur valda pa­tiess miers.

— Te ir īsta burvju valstība, — es sacīju,

— tepat pie jūsu lievenēm. Es iegāju tajā, bet tā tūliņ atkal pazuda. Gaiss bija mēnesnīcas tīmekļu pilns, un apkārt vēsmoja burvīga smarža …

— Tās bija puķes, — viņa paskaidroja.

§1

Kādas puķes?

6-147?

— To ir vesela dobe celiņa likumā. Tās ir tās pašas skaistās puķes, ko tavs tēvs reiz atrada kaut kur mežā.

>— Ak tad jums arī tās ir, — es noteicu. — Man šķiet, katram mūsu pilsētiņas iedzīvo­tājam ir kāda dobe ar šīm puķēm.

— Tavs tēvs, — Nansija sacīja, — bija viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus es jeb­kad esmu pazinusi. Kad biju vēl maziņa, viņš allaž dāvināja man puķes. Tiklīdz gāju ga­rām, viņš vienmēr noplūca man kādu ziediņu.

«Jā,» es nodomāju, «man arī šķiet, ka tēvu varēja saukt par jauku cilvēku. Viņš bija jauks un stiprs, un arī dīvains, tomēr par spīti sa­vam spēkam un dīvainībai viņš pēc dabas bija Joti maigs. Viņš zināja visu par puķēm un ci­tiem augiem. Atceros, ka viņa tomātu stādi aizvien izauga Ilieli, spēcīgi un bija tumši tumši zaļi; pavasaros visi nāca pie viņa pirkt tomātu stādus.

Un kādu dienu viņš aizgāja uz Tumšo gravu, lai aiznestu Hiklina atraitnei tomātu un kāpostu dēstus un grozu ziemciešu, bet at­griezās ar piecām sešām purpurkrāsas meža puķēm, ko bija izracis, ceļa malā un, saknes rūpīgi ietinis drāniņā, pārnesis mājās.

Viņš nekad nebija redzējis tādas puķes, un, kā vēlāk noskaidrojās, arī neviens cits nebija tādas redzējis. Viņš iestādīja tās īpašā dobē, kopa ar lielu rūpību, un puķes pateicīgi auga un ziedēja viņa gādībā. Pašlaik visā pilsētiņā nebija gandrīz neviena dārza, kurā neziedētu

vismaz dažas no šīm purpurkrāsas puķēm, mana tēva puķēm.»

— Jā, viņa puķes, — Nansija ierunājās.

— Vai viņš jel kad izpētīja, kas tās īsti ir par puķēm?

— Nē, — es atteicu, — neizpētīja.

— Viņš būtu varējis aizsūtīt vienu no tām uz universitāti vai kādu citu pētniecības ie­stādi. Tad viņš droši vien būtu dabūjis zināt, ko ir atradis.

— Viņš pats arī šad tad par to ierunājās. Bet nekad neiznāca laika to izdarīt. Viņš ar­vien bija tik aizņemts. Vienmēr bija neskai­tāmi darbi. Siltumnīca prasa ļoti daudz pūļu.

— Vai tev šis darbs nepatika, Bred?

— Man īstenībā nebija pret to nekādu iebil­dumu. Biju pie tā pieradis kopš bērnības un pratu to darīt. Bet man nebija ķēriena. Man nekas lāgā nepadevās.

Viņa izstaipījās, pieskardamās mašīnas griestiem ar dūrēs savilktiem pirkstiem.

— Ir labi būt atkal mājās, — viņa sacīja.

— Man šķiet, es kādu laiku te palikšu. Manu­prāt, tēvam vajag tuvumā kādu cilvēku.

— Viņš sacīja, ka tu esot nodomājusi rak­stīt.

—• Viņš tev to teica?

— Jā, — es atbildēju, — teica. Droši vien viņš nedomāja, ka tas ir kāds noslēpums.

(S*

83

— Nē, tas, protams, neko nenozīmē. Bet rakstīšana ir kaut kas tāds, par ko negribas daudz runāt — vismaz tik ilgi, kamēr darbs

nav gabalā. Ar rakstīšanu tik viegli var pie­dzīvot neveiksmi. Un es negribu kļūt par vienu no tiem pseidoliterātiem, kas sāk rakstīt dar­bus, kurus nekad nepabeidz, vai arī — sakās rakstām to, ko nekad pat neiesāk.

— Un par ko tu rakstīsi? — es apjautājos.

— Par šejieni, — viņa teica, — par mūsu pilsētiņu.

— Par Milvilu?

— Jā, protams, — viņa atsaucās, — par pilsētiņu un tās ļaudīm.

— Bet te taču nav nekā, par ko rakstīt, — es protestēju.

Viņa iesmējās, pastiepa roku un pieskārās manam delmam. — Te ir tik daudz, par ko rakstīt, — viņa sacīja. — Tik daudz slavenu cilvēku. Un tādi raksturi.

— Slaveni cilvēki? — es negribēju ticēt sa­vām ausīm.

— Slaveni gan, — viņa apstiprināja. — Sla­venais romānists Bells Simsons Nauls, lielais kriminālizmeklētājs Bens Džeksons un Džons Hartfords, kas vada vēstures fakultāti…

— Bet tie taču visi jau sen aizceļojuši, — es iebildu. — Viņiem šeit nebija nekā, ko darīt. Viņi aizgāja plašajā pasaulē, padarīja savu vārdu slavenu, un gandrīz neviens no viņiem vairs ne reizes nav atgriezies Milvilā pat pa­ciemoties.

— Un tomēr, — Nansija pretojās, — šeit viņi ir sākuši savu dzīvi. Spējas visam, ko vēlāk paveikuši, viņi guvuši šajā pilsētiņā. Tu mani pārtrauci, iekams paguvu visus uzskaitīt. Ir vēl daudzi citi. Miilvila, kaut ari niecīga un trula pilsētiņā, devusi vairāk dižu vīru un sie­viešu nekā jebkura cita tikpat liela pilsēta.

— Vai esi par to pārliecināta? — es vaicāju, un man nāca smiekli par viņas nopietnību, to­mēr smieties neiedrošinājos.

— Vajadzēs vēl pārbaudīt, ■— viņa teica, -— tomēr viņu ir diezgan daudz.

— Runājot par raksturiem, — es piebildu, — man šķiet, tev ir taisnība. Milvilai ir sava tipu galerija. Mums ir Kleinais Grants un Floids Koldvels, un mērs Higijs …

— Tie nav īstie tipi, — Nansija paskaid­roja, — viņi nav raksturīgākie. Ar šādiem ti­piem es negribētu sākt. Viņi ir individuālisti. Uzauguši brīvā, nepiespiestā atmosfērā. Viņus neviens nav spiedis turēties pie dažādiem ēr­mīgiem nosacījumiem, un tā viņi vienmēr va­rējuši būt tādi, kādi ir. Varbūt vienīgie ne­mākslotie cilvēki, kādi mūsu dienās pasaulē vēl palikuši, sastopami tikai šādās mazās pil­sētiņās.

Nekad visā mūžā nebiju neko tamlīdzīgu dzirdējis. Nevienam nebija nekad ienācis prātā teikt man, ka Higijs Morriss ir indivi­duālists. Viņš tāds arī nemaz nav. Viņš ir tikai lielīgs pūslis. Un arī Hairams Martins nav individuālists. Nē, manā grāmatā viņš nebūtu individuālists. Viņš ir parastais skolas kauslis, kas izaudzis liels un kļuvis par stulbu policistu.

—' Vai tev tā neliekas? — Nansija vaicāja.

— Nezinu, — es atteicu, — neesmu nekad par to domājis.

Bet klusībā es nodomāju: «Redzi nu, pie kā viņu novedusi izglītība, koledžas gadi austru­mos, aizraušanās ar sabiedrisko darbu Ņujor­kas labdarības iestādēs un Eiropā pavadītais gads. Viņa kļuvusi pārāk droša un pašpārlie­cināta, piebāzusi pilnu galvu ar teorijām un gudrībām. Arī viņai Milvila vairs nav mājas. Viņai zudusi īstā izjūta un kontakts, jo cil­vēks nemēdz nostāties malā un analizēt savu dzimto pusi. Viņa varbūt vēl joprojām uzskata šo pilsētiņu par savām mājām, bet patiesībā tā viņai kļuvusi sveša. Un es pat nebiju drošs, vai viņai te maz kādreiz bijušas īstās mājas. Vai jel kāda meitene (vai zēns) var uzskatīt nabadzīgu miesteli par savām mājām, ja paši dzīvo pilsētiņas vienīgajā lepnajā namā, ja viņu tēvs brauc kadiljakā un ja viņiem ir vi- rēja, istabene un dārznieks, kas rūpējas par namu un dārzu? Viņa nav atgriezusies mājās; drīzāk varētu teikt, ka viņa atgriezusies pil­sētiņā, kur varēs izdarīt socioloģiskus pētīju­mus. Viņa sēdēs savā kalngala mājā, pētīs un analizēs pilsētiņu, izģērbs mūs kailus līdz ādai un, kad mēs locīsimies aiz kauna un mokām, pasniegs par izpriecu tiem ļaudīm, kas mēdz lasīt šādas grāmatas.»

— Es nojaušu, — viņa sacīja, — ka šeit ir kaut kas tāds, kas pasaulei var noderēt, kaut kas tāds, kā nav nekur citur. Man šķiet, šeit ir kaut kāds katalizators, kas iedveš cilvēkos ra­došu dzirksti, kāds iekšējs izsalkums, kas ved cilvēku uz lielumu.

— Iekšējs izsalkums, >— es ieminējos. — Mūsu pilsētā ir ģimenes, kas var pastāstīt tev visu, ko gribi, par šādu iekšēju izsalkumu.

Es nezobojos. Milvilā tiešām bija ģimenes, kas reizēm dabūja mazliet ciest izsalkumu; protams, badā neviens nemira, bet šie cilvēki nekad nedabūja pieēst pilnu vēderu, vismaz nekad nedabūja to, ko visvairāk kāroja. Būtu varējis bez jebkādas domāšanas viņai nosaukt kādas trīs no tām.

— Bred, — viņa sacīja, — tev nepatīk doma par grāmatu.

— Es neko nesaku. Man nav nekādu tiesību kaut ko teikt. Bet, kad tu rakstīsi, tad, lūdzu, raksti kā mūsu cilvēks, nevis kā malā stāvē­tāja, kuru viss mazliet uzjautrina. Jūti mazlie­tiņ mums līdzi. Lūko iejusties cilvēkos, par kuriem rakstīsi. Tas tev nemaz nebūs grūti, jo esi pietiekami ilgi šeit dzīvojusi.

Viņa iesmējās, bet tie nebija viņas līksmie smiekli.

— Man ir tāda nejēdzīga sajūta, ka nekad šo grāmatu neuzrakstīšu. Iesākšu gan, bet tālu netikšu, jo man vienmēr būs jāgriežas atpakaļ un kaut kas tajā jāgroza — cilvēki, par kuriem rakstīšu, taču arī mainīsies vai arī es laika ritumā tos allaž redzēšu ar citādām acīm, un tā es nekad pie gala netikšu. Tātad redzi, tev nav par ko raizēties.

Man likās, ka viņai ir taisnība. Cilvēkam jā­jūt izsalkums, bet pavisam citāds izsalkums, lai varētu uzrakstīt grāmatu. Un es šaubījos, vai viņa ir tik izsalkusi, kā pati domā.

— Ceru, ka tu tomēr to izdarīsi, — sacīju,

— es gribēju teikt — ceru, ka tu grāmatu uz­rakstīsi. Un es zinu, ka tā būs laba. Tai jābūt dabai.

Es centos izlabot savu izturēšanos, un man šķita, viņa saprot, ka cenšos. Bet viņa neko ne­iebilda.

«Izturēties tā, kā nule izturējos,» es sevi rāju, «bija bērnišķīgi un provinciāli. Kāda gan tam nozīme? Ko tas varēja nozīmēt man, ja šo pašu pēcpusdienu es pats stāvēju ielas vidū un jutu naidu pret ģeogrāfisko platību, kas no­saukta par Milvilu?»

Man blakus sēdēja Nansija Šērvuda. Mei­tene, ar kuru staigāju roku rokā toreiz, kad visa pasaule vēl bija daudz jaunāka. Meitene, par kuru biju domājis vēl šodien, kad, bēg­dams pats no sevis, staigāju gar upītes malu.

«Kas te nav gluži tā, kā vajadzētu būt?» es vaicāju pats sev. Un arī Nansija pēkšņi iejau­tājās:

— Bred, kas īsti nav kārtībā?

— Nezinu, — es atteicu. — Vai tad kaut kas nav kārtībā?

— Neizvairies. Tu ļoti labi zini, ka tā ir. Kaut kas ar mums nav lāgā.

— Man šķiet, tev taisnība, — es noteicu.

— Nav tā, kā vajadzētu būt. Nav tā, kā pēc manas izjūtas butu vajadzējis but, kad tu at­griezīsies.

Man gribējās pastiept roku un viņu apskaut, bet es zināju, ka pat šai brīdī, kad to vēlos, es gribu apskaut nevis šo Nansiju Šērvudu, kas pašlaik sēž man blakus, bet gan to otru — seno dienu meiteni.

Brītiņu sēdējām klusēdami, tad viņa sacīja:

— Pamēģināsim kādu citu reizi. Aizmirsī­sim visu, kas bija šovakar. Kādu vakaru uz­ģērbšu savu skaistāko kleitu un mēs aizbrauk­sim kaut kur vakariņās un iedzersim glāzi vīna.

Es pagriezos pret viņu un pastiepu roku, bet viņa jau bija atvērusi durtiņas un gandrīz iz­kāpusi no mašīnas.

— Ar labu nakti, Bred, — viņa noteica un aizskrēja projām pa celiņu.

Es sēdēju un klausījos viņas soļos, kas aiz- dipēja pa celiņu un tad pāri lievenēm. Dzir­dēju aizdarāmies parādes durvis, bet sēdēju joprojām, klausīdamies, kā viņas skrejošie soļi atbalsojas manās smadzenēs.

5

Es pats sev iestāstīju, ka došos mājup. Ie­stāstīju, ka nerādīšos ne tuvumā kantorim, kur uz galda mani gaida telefona aparāts, iekams nebūšu visu krietni pārdomājis. Pat tādā gadī­jumā, ja es tur iegrieztos un paceltu klausuli un kāda balss man atsauktos, — ko gan lai es tai atbildu? Labākais, ko varētu darīt, būtu pateikt, ka esmu sastapis Džeraldu Šērvudu, esmu saņēmis naudu, bet ka man vajadzētu uzzināt kaut ko tuvāk par to, kas man darāms, iekams apņemos strādāt viņu labā. Taču arī tas nekam neder; tas būtu tikpat kā nopenterēt iepriekš sagatavotu runu un nedotu man ne­kāda labuma.

Tad atcerējos, ka rīt no paša rīta taisījos braukt ar Alfu Pītersonu makšķerēt, un bez jebkāda loģiska pamata ieprātojos, ka šādā gadījumā man rīt nemaz nebūs vaļas aiziet uz kantori.

Man šķiet, ka noruna par makšķerēšanu neko neizšķīra. Man šķiet, ka nekādas izšķirī­gas nozīmes nebija arī tam, ko es pats sev gribēju iestāstīt. Tai pašā brīdī, kad es zvērēt nozvērējos braukt uz mājām, es diezgan ne­šaubīgi zināju, ka pieturēšu pie kantora.

Lielā iela bija klusa un tukša. Vairums vei­kalu bija slēgti, un ielas malās uz naktsguļu bija atstātas tikai nedaudzas mašīnas. Pie «Laimīgo alas» stāvēja pulciņš fermeru, kas gribēja vēl izdzert pa kausiņam alus.

Apturēju mašīnu pie kantora durvīm un iz­kāpu. Iegājis iekšā, es pat nepapūlējos iedegt gaismu. Mazliet gaismas iespīdēja pa logu no spuldzes ielu krustojumā, un kantorī nebija tumšs.

Pāri istabai aizgāju līdz rakstāmgaldam, jau pastiepu roku, lai paņemtu aparātu, bet — aparāta uz galda nebija.

Apstājos pie rakstāmgalda un, pats savām acīm neticēdams, blenzu uz galdu. Paliecos uz priekšu un ar plaukstu pārvilku pār galda virsmu no viena gala līdz otram, it ka butu iedomājies, ka aparāts kaut kādā noslēpu­mainā veidā kļuvis neredzams un, ja arī ne­varu to saredzēt, varbūt atradīšu ar tausti. Droši vien es īstenībā tā nemaz nedomāju. Man tikai likās, ka acis mani viļ. , Atliecos taisni un paliku sastindzis stāvam, bet man pa muguru kā sīkas skudriņas sāka lodāt saltas tirpas. Beidzot pagriezu galvu, vērīgi un pamatīgi ielūkodamies kantora kak­tos, gandrīz vai noticēdams, ka ieraudzīšu kādā no tiem tupam sakņupušu tumšu ēnu. Bet arī tur nekā nebija. Nekas nebija mainī­jies. Telpa bija uz mata tāda pati, kādu tiku to atstājis, vienīgi telefona aparāta vairs ne­bija.

Iededzis gaismu, pārmeklēju kantori. Ielū­kojos visos kaktos, paskatījos zem galda, iz­rakņāju rakstāmgalda atvilktnes un pārbau­dīju aktu skapi.

Aparāta nebija nekur.

Pirmo reizi mani sagrāba bailes. «Kāds,» man iešāvās.prātā, «ir aparātu atradis. Kāds iedomājies ielauzties manā kantorī, kaut kā atmūķējis durvis un nozadzis aparātu.» Taču., kad apsvēru šo domu, redzēju, ka tai nav ne­kādas jēgas. Aparāts nebija nekas tāds, kas varētu piesaistīt uzmanību. Protams, tam ne­bija numuru diska un pievada, bet pa logu to neviens nebūtu varējis ievērot.

«Droši vien,» lūkoju sev iegalvot, «tas pats cilvēks, kas bija nolicis aparātu uz rakstām­galda, atnācis vēlreiz un to atkal paņēmis. Tas varbūt nozīmē, ka tie, kas bija runājuši ar mani, ir pārdomājuši un nosprieduši, ka es neesmu īstais vīrs, kāds tiem vajadzīgs. Tie paņēmuši atpakaļ aparātu un līdz ar to atsau- kuši darba piedāvājumu.»

Tādā gadījumā man atlika viens — nedomāt vairs par šo piedāvājumu un aiznest atpakaļ pusotra tūkstoša dolāru. Bet es zināju arī, ka to izdarīt man nāksies gaužām grūti. Man šā pusotra tūkstoša vajadzēja kā ēst.

Atgriezies mašīnā, es brītiņu pasēdēju, vēl neieslēdzis motoru un prātodams, ko man va­jadzētu darīt vispirms. Bet, tā kā nevarēju neko izdomāt, tad iedarbināju motoru un sāku lēnām braukt pa ielu.

«Rīt no rīta,» es nodomāju, «pievākšu Alfu Pītersonu, un mēs aizbrauksim uz nedēļu mak­šķerēt. Būs ļoti patīkami papļāpāt ar veco draugu Alfu. Ko runāt mums netrūks — par viņa ērmoto darbu Grīnbrairā un manu dēku ar telefona aparātu.

Un varbūt es tiešām braukšu viņam līdzi, kad beigsies viņa atvaļinājums. Varbūt būs itin labi beidzot tikt projām no Milvilas.»

Apturēju pie vārtiem un turpat arī atstāju mašīnu. Pirms gulētiešanas vajadzēs vēl sa­kravāt telti un makšķerēšanas piederumus un ievietot tos mašīnā, lai no rīta varētu izbraukt labi agri. Garāža man maziņa, un būs vieglāk sakravāties, ja mašīnu atstāšu pie vārtiem.

Izkāpu un paliku turpat pie mašīnas stāvam. Māja mēnesnīcā rēgojās kā kupraina ēna, un aiz viena tās stūra varēja redzēt mēnesnīcu at­spīdam zemē iegrimušās siltumnīcas nedau- dzajās vēl neizdauzītajās rūtīs. Tik tikko sa­manīju krēslā gobas galotni — tās sēklaudzes gobas, kas auga pie viena siltumnīcas stūra. Atcerējos to dienu, kad mazais kociņš bija vēl tikai nieka atvasīte un es gribēju to izraut, un atcerējos arī, kā tētis mani atturēja, teikdams, ka kokam esot tādas pašas tiesības dzīvot kā jebkurai citai radībai. Jā, tieši tā viņš teica — tādas pašas tiesības kā jebkurai citai radībai, «Viņš^gan bija brīnišķīgs cilvēks,» es atkal neviļus iedomājos. «Laikam taču viņš sirds dziļumos ticēja, ka puķes un koki ir tādi paši radījumi kā cilvēki.»

Un atkal man nāsīs iesitās liegā smarža, kura dvesmoja no purpurkrāsas puķēm, kas kuploja visapkārt siltumnīcai, — tā pati smarža, kas man uzvēdīja pie Šērvudu lieve- nēm. Bet šoreiz es nekādā burvju lokā neno­kļuvu.

Apgāju apkārt mājai un, tuvodamies vir­tuves durvīm, ieraudzīju iekšā spīdam gaismu. Droši vien būšu atstājis neizslēgtu elektrību, kaut gan nevarēju atcerēties, ka būtu spuldzi iededzis.

Durvis arī bija vaļā, bet es skaidri atminē­jos, ka, pirms gāju pie mašīnas, biju tās aiz­cirtis un piedevām vēl paraustījis, lai pārlieci­nātos, ka atslēgas bulta tiešām aizkritusi.

«Varbūt,» man iešāvās prātā, «tur iekšā kāds sēž un gaida mani, bet varbūt kāds bijis un aizgājis, un aptīrījis māju, kaut gan, dieva vārds, tur nav daudz ko pievākt. Bet tie va­rēja būt arī puikas, pāris dulburīgu puiku, kas gatavi uz visu.»

Atrāvu durvis un iegāju iekšā, bet tad pēk­šņi paliku virtuves vidū stāvam. Tur tiešām kāds bija un mani gaidīja.

Kleinais Grants kvernēja uz virtuves krēsla, saliecies trijos līkumos un sakampis abām ro­kām vidu, lēnām šūpojās šurp un turp kā lie­lās sāpēs.

—• Kleinais! — es iesaucos, un viņš dobji ievaidējās.

«Atkal pietempies,» es nodomāju. «Piedzē­ries kā lūks, neturas uz kājām, bet saproti nu, kā viņš mācējis tik traki piesūkties par to vienu dolāru, ko viņam iedevu. Varbūt viņš vēl no kāda izdiedelējis pa druskai un pagaidījis, kamēr sakrāsies tik daudz, lai varētu pa īstam iekampt.»

— Kleinais! — es viņam asi uzsaucu. — Ko tasr velns parāvis, nozīmē?

Biju uz viņu ļoti nikns. Lai piežūpojas, cik bieži sirds kāro, gar to man nav daļas, bet viņam nav nekādu tiesību lauzties iekšā mana mājā.

Kleinais atkal iestenējās, tad pēkšņi nogā­zās no krēsla un palika saļimis gujam uz grī­das kā lupatu kaudze. Kaut kas izkrita no viņa noskrandušo svārku kabatas un skanot aizri­poja pa izdilušo linoleju.

Es nometos uz ceļiem un stīvēju un staipīju viņu, līdz kaut kā atliecu taisni. Apvēlu viņu uz muguras. Viņa seja bija sarkana un pietvī­kusi, elpa saraustīta, bet alkohola dvakas ne­manīja. Pieliecos viņam pavisam tuvu klāt, lai pārliecinātos, bet viņš tiešām neoda pēc šņabja.

— Bred, — viņš nomurmināja, — vai tas esi tu, Bred?

— Jā, — es atbildēju. — Nomierinies. Es par tevi parūpēšos.

— Tas laiks ir tuvu, — viņš čukstēja, — tas laiks ir pavisam tuvu klāt.. .

— Kāds laiks ir tuvu?

Bet viņš nepaguva atbildēt. Viņam uznāca aizdusas lēkme. Žokļi gan kustējās, bet viņš nespēja ne vārda izdabūt pār lūpām. Viņš cen­tās kaut ko pateikt, bet vārdi iestrēga kaklā un žņaudza viņu nost.

Es viņu pametu, ieskrēju dzīvojamā istabā un iededzu lampu, kas atradās līdzās telefo­nam. Drebošiem pirkstiem sāku šķirt abonentu grāmatu, lai atrastu doktora Fabiana numuru. Atradis uzgriezu to un gaidīju, bet signāls skanēja bez mitas. No visas sirds cerēju, ka dakteris būs mājās, nevis aizgājis pie kāda slimnieka. Ja viņa nebūs mājās, tad nebija ko gaidīt, lai Fabiana kundze atbildētu. Viņai bija artrīta sarauti locekļi, un viņa vairāk gulēja gultā nekā staigāja apkārt. Doktors vienmēr centās parūpēties, lai kāds būtu pie viņas un atbildētu zvanītājiem, kad viņa paša nav mā­jās, bet dažreiz nevarēja atrast neviena, kas paliktu pie viņa sievas. Vecajai misis Fabianai bija nesaticīga daba, un neviens negribēja pa­likt pie viņas.

Kad dakteris tomēr atsaucās, man kā ak­mens novēlās no sirds.

— Dakter, — es sacīju, — pie manis ir Klei­nais Grants, un ar viņu kaut kas nav kārtībā.

— Varbūt piedzēries, — dakteris iebilda.

— Nē, dzēris nav. Pārnācu mājās un atradu viņu sēžam virtuvē. Viņš ir sarauts čokurā un kaut ko muld.

— Ko viņš muld?

— Nezinu, — es atteicu. — Kaut ko nesa­protamu, ja vispār spēj parunāt.

— Labi, — dakteris noteica, — es tūliņ eju.

Gods, kam gods. Ja dakteris nosolās, viņš

nāk. Vienalga, diena vai nakts, vienalga, kāds ārā laiks.

Aizgāju atpakaļ uz virtuvi. Kleinais bija ap­vēlies uz sāniem, atkal sakampis vēderu un smagi elsa. Atstāju viņu tāpat guļam. Dakte­ris drīz būs klāt, un es Kleinajam neko daudz nevarēju līdzēt, vienīgi parūpēties, lai viņam būtu ērtāk. «Un varbūt,» es nodomāju, «viņam ērtāk gulēt uz sāniem nekā augšpēdu.»

Pacēlu priekšmetu, kas viņam bija izkritis no svārku kabatas. Tas bija atslēgu gredzens ar kādām piecām sešām atslēgām. Nevarēju iedomāties, kāda Kleinajam varētu būt vaja­dzība pēc tik daudz atslēgām. Droši vien viņš tās nēsāja līdzi, lai justos varenāks un nozī­mīgāks.

Noliku tās uz virtuves plaukta un aptupos blakus Kleinajam.

— Es izsaucu dakteri, — stāstīju viņam, — un viņš tūliņ būs klāt.

Likās, ka Kleinais dzird, ko es saku. Kādu mirkli viņš rīstījās un gārdza, līdz saraustītā čukstā izdvesa:

— Es vairs nevaru palīdzēt. Tu tagad pa­liec viens.

— Par ko tu runā? — es jautāju, cik mīlīgi vien spēdams. — Pastāsti.

— Bumba, — viņš sacīja. — Bumba. Viņi grib laist darbā bumbu. Tev viņi jāaptur, draudziņ.

Es jau dakterim minēju, ka viņš muld, un tagad redzēju — man bijusi taisnība.

Gāju uz parādes durvīm, lai paskatītos, vai nav redzams dakteris, un, tikko biju ticis līdz durvīm, viņš jau nāca šurp pa dārza celiņu.

Man pa priekšu dakteris iegāja virtuvē un apstājās, brītiņu nolūkodamies uz Kleino. Tad viņš nolika savu somu uz grīdas, smagnēji pietupās un apvēla Kleino uz muguras.

— Kā jūties, Kleinais? — viņš jautāja.

97

Kleinais neatbildēja.

7-1472

— Viņš ir nesamaņā, — dakteris teica.

— īsi pirms jūsu ienākšanas viņš ar mani runāja.

— Ko viņš teica?

Es pagrozīju galvu. — Tīrās blēņas.

Dakteris izvilka no kabatas stetoskopu un izklausīja Kleinā krūtis. Atvilcis slimniekam plakstiņus, viņš iespīdināja tam acīs gaismu. Tad lēnām piecēlās.

— Kas viņam noticis? — es vaicāju.

— Soks, — dakteris atbildēja. — Nesa­protu, no kā tas cēlies. Labāk būs aizvest viņu uz Elmoras slimnīcu, tur viņu varēs pamatī­gāk izmeklēt.

Viņš gurdeni pagriezās un gāja uz dzīvo­jamās istabas pusi.

— Vai tev tur istabā ir telefons? — viņš vaicāja.

— Jā, kaktā. Pa labi no lampas.

— Es piezvanīšu Hairamam, — dakteris paskaidroja. — Viņš mūs aizvedīs uz Elmoru. Kleino noguldīsim uz aizmugures sēdekļa. Es braukšu līdzi un pa ceļam viņu pieskatīšu.

Uz sliekšņa viņš pagriezās atpakaļ.

— Vai tev mājā atradīsies pāris lieku segu?

— Domāju, ka sadabūšu.

Viņš norādīja uz Kleino.

— Mums viņš jāsavīsta labi silti.

Aizgāju pēc segām. Kad atgriezos ar tām,

dakteris bija virtuvē. Par abiem ietinām Kleino no galvas līdz kājām. Viņš bija šļau­

gans kā kaķēns, bet pa seju straumītēm plūda sviedri.

— Sasodīts, — dakteris ierunājās, — brī­nos, ka viņš vispār vēl nav nolicis karoti, dzī­vodams tā, kā viņš dzīvo tai savā būdā purva malā. Viņš taču dzer iekšā visu pēdīgo, ko vien dabū, un dievs zina, no kā viņš pārtiek. Ēd visādu draņķi, ko var uz ātru roku sagrāb­stīt. Bez tam es šaubos, vai viņš pēdējo des­mit gadu laikā kaut reizi bijis kārtīgā pirtī. Tā ir gatavā nejēdzība, — dakteris pēkšņi aizsvilās, — cik nevērīgi daži cilvēki izturas pret savu ķermeni.

— No kurienes viņš te uzradies? — es jau­tāju. — Man vienmēr licies, ka viņš nav dzi­mis šejienietis. Bet, cik spēju atcerēties, viņš aizvien dzīvojis šeit.

— Viņš te ieklīda, — dakteris teica, — pirms gadiem trīsdesmit, varbūt vēl senāk. Toreiz viņš bija vēl jauns puisis. Šur tur pie­lika roku, šo to pastrādāja un pamazām sāka justies kā mājās. Neviens gar viņu nelikās zinis. Ļaudis laikam domāja, ka viņš kādu dienu pazudīs tāpat, kā bija uzgadījies. Bet tad pēkšņi sāka likties, ka viņš te ir piederīgs. Manuprāt, viņam Milvilā bija iepaticies un viņš nolēma šeit palikt. Varbūt arī viņam ne­pietika atjautas pārcelties uz citurieni.

Kādu brītiņu sēdējām klusēdami.

7*

99

— Bet kādēļ — kā tev šķiet — viņam ie­nāca prātā ielauzties tavā mājā? — dakteris ievaicājās.

— Nezinu, — es atteicu. — Mēs allaž esam labi satikuši. Šad tad ejam kopā makšķerēt. Iespējams, ka viņš gluži vienkārši gāja garām un viņam pēkšņi kļuva nelabi.

— Var jau būt, — dakteris piekrita.

Ieskanējās durvju zvans, un es gāju ielaist

Hairamu Martinu. Hairams ir liels tēvainis. Fizionomija viņam ir nelietīga un policista nozīme pie svārku atloka aizvien tā nospodri­nāta, ka spīd pa gabalu.

— Kur tad šis ir? — viņš noprasīja.

— Virtuvē, — es atbildēju. — Dakteris sēž viņam klāt.

Bija nepārprotami redzams, ka izredzes vest Kleino uz Elmoru nesagādā Hairamam ne mazākā prieka.

Viņš iegāja virtuvē un paskatījās uz segās ievīstīto gulētāju.

— Pilnā? — viņš jautāja.

— Nē, — atteica dakteris, — slims.

— Labi, braucam, — Hairams sacīja. — Mašīna ir ārā, motoru es neizslēdzu. Stiep­sim viņu turp, lai ātrāk tiekam galā.

Visi trīs kopā aiznesām Kleino līdz mašī­nai un novietojām uz aizmugures sēdekļa.

Pēc tam vēl brītiņu pastāvēju uz celiņa un noraudzījos, kā mašīna aizbrauc pa ielu, prā­todams, ko gan domās Kleinais, pamodies un ieraudzījis, ka atrodas slimnīcā. Man likās, sevišķi priecīgs viņš par to nebūs.

Man bija žēl daktera. Nav taču nekāds jau­nais, droši vien visu dienu pamatīgi nostrā- dējies, un tomēr viņš, ne mirkli nešaubīda­mies, brauca līdzi, lai nogādātu Kleino slim­nīcā.

Atgriezies atpakaļ mājā, iegāju virtuvē, sa­meklēju kafiju un piegāju pie krāna, lai ie­lietu katliņā ūdeni, un- tad ieraudzīju uz plaukta atslēgu saišķi, ko tiku pacēlis no grī­das. Paņēmu tās vēlreiz rokā un aplūkoju tuvāk. Divas no tām izskatījās, it kā derētu priekškaramam slēdzim, viena bija mašīnas atslēga, viena līdzinājās seifa atslēgai, bet atlikušās divas — gluži parastas. Pažvadzi- nāju saišķi, pārējās atslēgas fāgā pat neievē­rodams, jo brīnījos par mašīnas atslēgu un par to, kas izskatījās pēc seifa atslēgas. Au­tomobiļa Kleinajam nav, un gandrīz tikpat droši es būtu ņēmies apgalvot, ka viņam nekad nav piederējis arī nekas tāds, ko vaja­dzētu glabāt seifā.

«Tas laiks ir tuvu …» viņš man sacīja, «viņi grib laist darbā bumbu …» Es gan dak­terim teicu, ka viņš nesakarīgi muld, bet ta­gad atceroties vairs nebiju tik droši pārlie­cināts par to. Viņš šos vārdus izmocīja ar varu, ļoti nopūlējās, lai tos izteiktu. Tie ir bijuši apzinīgi vārdi, viņš tos ar mokām izda­būja pār lūpām. Tie bijuši vārdi, ko viņš katrā ziņā gribēja pateikt, un viņš saņēma pēdējos spēkus, lai to izdarītu. Viņš tos ne­izrunāja viegli, kā cilvēki parasti runā mur­gos. Bet viņš nepateica visu. Viņam pietrūka vai nu spēka, vai laika. Sājos atsevišķajos vārdos, ko viņš paspēja izrunāt, es neredzēju nekādas noteiktas jēgas.

Bet ir kāda vieta, kur es varētu iegūt pa­pildu informāciju, kas palīdzētu saprast teikto, tikai man gaužām negribējās doties turp. Kleinais Grants ilgus gadus bijis mans draugs — kopš tās dienas, kad viņš aizgāja kopā ar desmit gadus vecu zēnu makšķerēt, sēdēja puišelim blakus upes krastā un stās­tīja brīnumainus stāstus. Stāvēdams tagad savā virtuvē, atcerējos, ka mēs toreiz noķērām arī pāris zivteļu, taču zivis nebija svarīgā­kais. Svarīgākais toreiz bija un vēl šobaltdien ir tas, ka pieaugušais vīrietis prata izturēties pret desmit gadus veco zēnu kā līdzīgs pret līdzīgu. Todien, tajās divās pēcpusdienas stundās, es krietni paaugos. Kamēr mēs sē­dējām upes krastā, es jutos tikpat pieaudzis kā viņš, un tādu izjūtu es pārdzīvoju pirmo reizi mūžā.

Kaut ko vajadzēja iesākt, taču man ļoti ne­gribējās to darīt, kaut gan es domāju, ka Klei­nais neņemtu man to ļaunā. Viņš pūlējās kaut ko man pateikt, bet tas viņam neizde­vās, jo pietrūka spēka. Viņš katrā ziņā sa­pratīs, ka es, ja nu tiešām ar šo atslēgu palī­dzību ieiešu viņa būdā, darīšu to nevis aiz ļaunprātības vai tukšas ziņkāres, bet gan tā­dēļ, lai censtos uzzināt to, ko viņš pats bija gribējis darīt man zināmu.

Neviens nekad nav bijis Kleinā būdā. Ga­diem ilgi viņš to būvējis un lipinājis. — pašā, pilsētas nomalē, purva malā, Džeka Diksona ganību stūrī, būvējis no šur tur savāktiem baļķēniem, no plakani izdauzītām skārda bun­džām un visādas drazas, kādu vien mācē­jis atrast. Sākumā būdele nebija nekas cits kā nojume, patvērums pret vēju un lietu. Bet pamazītēm vien, gadu no gada, viņš bija la­bojis un papildinājis, līdz beidzot iznāca dī­vains veidojums ar stūru stūriem, un tomēr tas bija cilvēka mājoklis.

Un tā es pēdīgi izšķīros, pametu vēlreiz atslēgu saišķi gaisā, noķēru to rokā un iebāzu kabatā. Tad izgāju ārā un iesēdos mašīnā.

6

Rēgaini palsa miglas dūmaka pletās pār purvu un savēlās kamolos pie niecīgā paugu- riņa, uz kura bija uzcelta Kleinā būda. Pret bālgano miglas strēli neskaidri iezīmējās ēnu gūzma, tīreļa vidū slējās mežiem apaugušas salas apveids.

Apturēju mašīnu un izkāpu, un tūliņ man nāsīs iesitās purva dvaka, vecu, sapelējušu drazu, pūstošu augu un saglumējuša ūdens smaka. Tā nebija pārāk briesmīga, tomēr lie­cināja par tādu netīrību, ka man neviļus pārskrēja šermuļi. «Var jau būt, ka ar laiku pie tās var pierast,» es nodomāju. «Droši vien Kleinais, kas tik ilgi dzīvoja šajā apkārtnē, to patYiemanīja.»

Paraudzījos atpakaļ uz pilsētiņu un cauri spokaino koku lapotnēm redzēju šad tad uz- mirguļojam gaismas atspīdumu no laternas, kas viegli šūpojās. Biju pārliecināts, ka ne­viens nav redzējis mani braucam uz šejieni. Pirms nogriezos no šosejas, es izslēdzu mašī­nas starmešus, un pēc tam vienīgi blāvā mē­nesnīca apgaismoja man grambaino lauku ceļu, kas veda uz Kleinā būdu.

«Kā zaglis naktī,» es nodomāju. «Protams, tāds es arī esmu, tikai man nenāk ne prātā kaut ko zagt.»

Pa kājceliņu devos uz ērmīgajām durvīm, kas bija taisītas no nevienādiem nomaļu dē­ļiem un šur tur savāktiem baļķēniem, nostipri­nātas ar metāla aizbīdni un aizslēgtas ar smagu priekškaramo slēdzi. Izmēģināju vienu no abām priekškaramajām atslēgām; tā de­rēja, un slēdža mēlīte atsprāga vaļā. Pagrūdu durvis, un tās čīkstēdamas atvērās.

Izvilku kabatas bateriju, ko biju paņēmis līdzi no mašīnas durtiņu kabatas, un no­spiedu podziņu. Gaismas kūlis krita pāri slieksnim un apgaismoja istabu. Tur bija galds un trīs krēsli, pie vienas sienas krāsns, pie otras — gulta.

Istaba bija tīra, koka grīda noklāta ar rū­pīgi sastiķētiem linoleja gabaliem. Linolejs bija tik tīri noberzts, ka spīdēja, sienas izbal­sinātas un pēc tam glīti nolipinātas ar tapešu strēmelēm, kas šķita ņirgājamies par jebkādu krāsu un raksta saskaņu.

Gāju dziļāk istabā, lēnām spīdinādams gaismu šurp un turp. Sākumā redzēju tikai lielos priekšmetus — krāsni, galdu un krēs­lus, gultu. Tagad sāku ievērot ari pārējās mantas — istabas sīklietas.

Viena no šīm sīkajām lietām, ko man va­jadzēja gan ieraudzīt uzreiz, bet ko nebiju pamanījis, bija telefona aparāts uz galda.

Es uzspīdināju tam gaismu un labu brīdi skatījos, lai pārliecināts par to, ko zināju jau pašā sākumā, jo no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka aparātam nav ne numuru diska, ne pievada. Un no pievada nebūtu arī nekāda labuma, jo uz šo būdu gar purva malu nekad nav vilkta telefona līnija.

«Trīs aparāti,» es nodomāju, «trīs, kas man zināmi. Viens — manā kantorī, otrs — Dže- ralda Šērvuda kabinetā un nu šis trešais — pilsētiņas klaidoņa ūķī.»

«Kaut gan,» man ienāca prātā, «viņš var­būt nemaz nav tāds paklīdenis, par kādu viņu Milvilā uzskata. Viņš nav netīrīgs saules brā­lis, par kādu cilvēki viņu tur. Grīda viņa is­tabā izberzta spoža, sienas notapsētas un ari viss pārējais ir glīts un spodrs.

Es, Džeralds Šērvuds un Kleinais Grants — kādas noslēpumainas saites mūs saista? Un cik Milvilā vispār varētu būt šādu tele­fona aparātu bez diska? Ar cik cilvēkiem vēl mani savieno šīs neredzamās saites?»

Palaidu gaismu pār istabu un ļāvu tai ap­stāties pie gultas, kas bija pārsegta ar raibu vatētu segu un nebija ne savandīta, ne sagu­lēta, bet ļoti kārtīgi uzposta. No gultas gais­mas kūlis aizslīdēja pie otra galdiņa, kas stāvēja līdzās gultai. Zem galda atradās di­vas kartona kastes. Viena no tām bija vien­kārša/bez jebkādām etiķetēm, otra — viskija kaste, kurai pār visu sānmalu lieliem burtiem stiepās pirmšķirīga skotu viskija nosaukums.

Piegāju pie galda un izvilku viskija kasti no pagaldes. Un tad es ieraudzīju to, ko ne­mūžam nebūtu gaidījis. Tā bija nevis ar per­sonīgām mantām piebāzta tukša papes kārba, grabažu glabātava, bet īsta viskija kaste.

Neticēdams pats savām acīm, es izcilāju pudeli pēc pudeles, kuras visas bija aizlako­tas. Saliku tās atpakaļ kastē un piesardzīgi nometos tupus. Jutu, ka manī uzguldz smiekli un laužas uz āru, bet, ja labi apdomā, te ne­bija par ko smieties.

Šo pašu pēcpusdienu Kleinais izlūdzās no manis dolāru, teikdams, ka neesot šodien bau­dījis vēl ne lāsīti. Bet šeit, pagaldē pabāzta, viņam visu laiku stāvējusi kaste ar viskiju.

Vai izlikšanās par klaidoni un žūpu būtu tikai maskēšanās? Aplauzītie, netīrie nagi, saņurcītās, noskrandušās drānas, neskūtā seja un nemazgātais kakls, naudas diedelē­šana sīvajam, visi sīkie, pat visnetīrākie ga­dījuma darbi, lai nopelnītu dienišķo maizi, — vai tā ir tikai maldināšana?

Un, ja tā ir maskēšanās, kāds tad ir tās nolūks?

Pastūmu kasti atpakaļ zem gaida un izvilku otru kartona kārbu. Tajā nebija ne viskija, ne krāmu. Tajā bija telefona aparāti.

Paliku tupam kā pienaglots, skatīdamies uz tiem, un man kļuva skaidrāks par skaidru, kā uz mana rakstāmgalda gadījies aparāts. Klei­nais to ienesis un nolicis, bet tad, gar māju slaistīdamies, gaidījis mani. Varbūt viņš ie­raudzīja mani tuvojamies pa ielu tai brīdī, kad pats iznāca no mana kantora, un tad ķērās pie vienīgā glābiņa, kas varēja izskaidrot viņa atrašanos tur. Bet varbūt tā bija visparastākā nekaunība. Un visu laiku viņš varbūt klusībā ņirgājies par mani.

Bet es pats sevi tūliņ norāju, ka tā nevar būt. Kleinais nekad neņirgātos par mani. Mēs bijām veci, uzticami draugi, viņš nekādā ga­dījumā nesmietos par mani un nekad nedarītu kaut ko, lai mani izmuļķotu. Un šis ir pārāk nopietns notikums, pārāk nopietns, lai par to smietos.

Ja nu Kleinais aparātu tur nolika, vai tad viņš bija arī tas, kurš vēlāk aizgāja atpakaļ un to pievāca? Vai tas būtū iemesls viņa gā­jienam uz manām mājām — paskaidrot, ka paņēmis aparātu atpakaļ?

Bet, apdomājot pamatīgāk, tas man nelikās reāli.

No otras puses, ja tas nav bijis Kleinais, tad pasākumā iejaukts vēl kāds cits.

Nebija nekādas vajadzības celt aparātus ārā no kastes, jo es labi zināju, ko ieraudzī­šu. Tomēr es tos izcēlu un nebiju kļūdījies. Aparāti bija bez diskiem un bez vadiem.

Piecēlos kājās un mirkli kavējos neziņā, no­lūkodamies uz aparātu, kas atradās uz galda, tad izšķīries piegāju pie tā un nocēlu klau­suli.

— Hallo! — atsaucās lietišķā balss. — Kas jums ziņojams?

— Es neesmu Grants, — atteicu. — Grants ir slimnīcā. Viņš piepeši sasirga.

Balss mirkli vilcinājās, tad sacīja:

— Pareizi, jūs esat misters Bredšovs Kār­ters, vai ne? Ļoti jauki, ka piezvanījāt.

— Atradu aparātus, — es paskaidroju,

— šeit, Granta būdā. Bet aparāts no mana kantora kaut kādā veidā ir nozudis. Satiku Džeraldu Šērvudu. Man šķiet, godājamais, ka pienācis laiks tikt pie skaidrības.

— Protams, — balss atbildēja. — Ceru, ka esat ar mieru mūs reprezentēt.

— Pagaidiet! — es izsaucos. — Vienu mir­klīti! Nevaru solīties, neko nezinādams. Ne­varu solīties, iekams man nav bijis iespējas visu apsvērt.

— Es jums ieteiktu, — balss pamācīja,

— vispirms apdomāties un tad mums piezva­nīt. Ko jūs tur teicāt — uz kurieni Grants aiz­vests?

— Uz slimnīcu, — es atbildēju. — Viņš sa­slimis.

— Kādēļ viņš mums nepiezvanīja? — balss iztrūkusies iesaucās. — Mēs būtu viņu pievā­kuši. Viņš gaužām labi zināja …

— Varbūt viņš vairs nepaspēja. Es viņu atradu …

— Kā jūs nosaucāt to vietu, kurp viņu aiz­veda?

— Elmora. Uz slimnīcu …

— Elmora. Protams. Mēs zinām, kur atro­das Elmora.

— Un varbūt zināt arī, kur atrodas Grīn- braira? — Nemaz negribēju to teikt; man pat nebija domu par to. Tas man tikai tāpat vien iešāvās prātā — piepešs, neapzināts mājiens, ka šeit notiekošajam varbūt ir kāds sakars ar pētniecības institūtu, par kuru man stāstīja Alfs.

— Grīnbraira? Protams. Misisipi štatā. Tā ir pilsētiņa, kas stipri līdzīga Milvilai. Nu, vai jūs mums paziņosiet? Vai paziņosiet, kad bū­siet izšķīries?

— Paziņošu, — es nosolījos.

— Sirsnīgi pateicamies, ser. Ceram, ka mums izdosies labi sadarboties.

Tad līnija apklusa.

«Grīnbraira,» es domāju. «Tātad skarta ne tikai Milvilā. Varbūt skarta pat visa pasaule. Velns parāvis, kas te īsteni notiek?

Parunāšu par to ar Alfu. Aizbraukšu uz mājām un tūliņ viņam piezvanīšu. Bet varbūt labāk doties tūliņ pie viņa? Viņš droši vien jau būs apgūlies, un es viņu pamodināšu. Es

Vflretu paķert līdzi pudeli viskija, un mēs abi pa glāzītei iedzertu.»

Paņēmu telefona aparātu, pasitu to padusē un izgāju ārā. Aizvēru durvis. Aizspiedu priekškaramo atslēgu un devos uz mašīnu. Atvēru pakaļējās durtiņas, noliku aparātu uz grīdas un piesedzu ar lietusmēteli, kas bija salocīts uz sēdekļa. Tas, protams, muļķīgi, bet man tomēr kļuva mazliet labāk ap dūšu, kad biju aparātu tā noslēpis.

Apsēdos pie stūres un brītiņu pakavējos do­mās. «Varbūt,» es prātoju, «būs labāk, ja ne- metīšos notikumos pa kaklu, pa galvu. Rīt no rīta satikšu Alfu un mums būs laika gana izrunāties par visu, varēsim runāt veselu ne­dēļu, ja vajadzēs. Un arī man pašam tā būs laiks pamatīgi apsvērt situāciju.»

Bija jau vēls, man vēl vajadzēja ielikt ma­šīnā telti, savākt makšķerēšanas piederumus .un lūkot arī mazliet nosnausties.

«Esi jel prātīgs,» pamācīju domās sevi. ^«Nesteidzies. Centies visu labi apsvērt.»

Padoms bija labs. Bet tas varēja noderēt Ikādam citam, tas būtu bijis derīgs arī man pašam, tikai citā reizē un citos apstākļos. Man tomēr nebūtu vajadzējis tam klausīt. Vaja­dzēja labāk braukt uz Džonija autoparku un no visa spēka piedauzīt pie Alfa durvīm. Var- ibūt tad viss būtu noticis citādi. Bet nevar zi­nāt, vai būtu. Cilvēks nekad nevar būt ne par ko pilnīgi drošs.

Es tomēr aizbraucu uz mājām, sakravāju

:i 10 mašīnā telti un makšķerēšanas piederumus, un man vēl atlika ilaika pāris stundu pagu­lēt (brīnos gan, kā varēju iemigt), līdz mo­dinātājpulkstenis agri no rīta mani uzrāva kājās.

Bet, iekams paspēju nokļūt pie Alfa, es ie­triecos barjerā.

7

— Hei! — līksmā un laimīgā balsī man uz­sauca plikais putnu biedēklis. Viņš skaitīja pirkstus un skaitīdams neganti siekalojās.

Nevarēju viņu nepazīt. Aizvadītajos gados viņš nemaz nebija pārvērties. Tā pati lēnprā­tīgā, trulā seja, mute kā vardei, tas pats mig­lainais skatiens. Bija pagājuši desmit gadi, kopš redzēju viņu pēdējo reizi, kopš vispār jel kāds viņu redzējis pēdējo reizi, un vienīgā pārvērtība bija tā, ka viņš kļuvis tikai mazliet vecāks. Mati bija izauguši gari un nokarājās līdz pleciem, bet ūsu un bārdas viņam jo­projām nebija. Zodu un vaigus gan klāja bieza pūka, bet īsta bārda viņam neauga. Viņš bija gluži kails, ja par apģērbu neuz­skata ķēmīgo platmali. Tas pats vecais Ta- pers. Viņš nebija pārvērties ne par matu. Es būtu viņu pazinis, lai sastaptu, kur sastap­dams.

Viņš mitējās skaitīt pirkstus un norija sie­kalas. Pacēlis roku, viņš noņēma platmali un pagrozīja tā, lai es varētu ^b labāk aplūkot.

— To es pats uztaisīju, f- viņš varen lepni paziņoja.

— Ļoti glīta, — es viņu uzslavēju.

Klusībā nodomāju, ka Tapers gan būtu va­rējis mazliet pagaidīt. Vienalga, no kurienes viņš ieradies, viņš tomēr varēja tur vēl kādu laiciņu pakavēties. Milvilai pašlaik pietika raižu, tai patlaban nebija nekādas vajadzības pēc Tapera Tailera.

— Tavs papus, — Tapers sacīja, — kur ir tavs papus, Bred? Man viņam kaut kas jāpa­saka.

«Ak šī balss!» es nodomāju. «Kā lai es to nepazītu?» Vai tad iespējams aizmirst, ka Tapers ir lieliskākais balsu atdarinātājs, kādu savā mūžā esmu dzirdējis? Viņš prata atda­rināt jebkuru putnu, prata riet kā suns un ņaudēt kā kaķis, un bērni allaž sapulcējās vi­ņam apkārt un līksmojās, kad viņš attēloja suņa un kaķa kautiņu vai divu kaimiņu ķī­viņu.

— Tavs papus, — Tapers atkārtoja.

— Labāk iesim iekšā, — es viņu aicināju.

— Sadabūšu tev kaut kādas drēbes, un tu va­rēsi apģērbties. Tu taču nevari skraidīt pa pasauli pliks.

Viņš izklaidīgi pamāja.

— Puķes, — viņš no jauna ierunājās,

— milzīgi daudz skaistu puķu.

Viņš plaši paplēta rokas, lai parādītu man, cik daudz puķu redzējis..

— Akru akriem, — viņš turpināja, — bez gala un bez malas. Tās zied un zied. Visas purpura krāsā. Un tās ir tik skaistas, un smaržo tik saldi, un izturas pret mani tik labi.

No garas runašanas viņam aprasoja zods, viņš to noslaucīja ar putna kājai līdzīgo plauk­stu, kuru pēc tam noberzēja gar gurnu.

Saņēmu viņu aiz elkoņa, pagriezu uz mā­jas pusi un stūrēju turp.

— Bet kur ir tavs papus? — viņš pretoda­mies sauca. — Man jāpastāsta viņam par pu­ķēm.

— Vēlāk, — es viņu mierināju.

Aizvedu viņu līdz verandai, iestūmu iekšā pa durvīm, un arī pats tūliņ iegāju nopakaļ. Man kļuva mazliet vieglāk. Tādā izskatā Ta­pers pašreiz nudien nebija laižams Milvilā uz ielas. Un man arī šai brīdī pietika nepatik­šanu un uztraukumu. Nule vakarvakarā manā virtuvē pa grīdu vārtījās Kleinais Grants, bet šorīt kā no gaisa nokrīt Tapers, kuram mugurā nav ne diega galiņa. Es neko nesaku, katrā mazā pilsētiņā ir savi īpatņi, bet pie­nāk brīdis, kad tie kļūst par apgrūtinājumu.

Cieši turēdams Taperu pie elkoņa, iema- nevrēju viņu guļamistabā.

— Pastāvi tepat, — es pavēlēju.

Viņš stāvēja, kā likts, gluži nekustīgi, ar stulbām acīm blenzdams visapkārt.

113

Sameklēju kreklu un bikšu pāri. Sadabūju arī kurpes, bet, palūkojies uz viņa kājām,

8—1472

noliku tās atpakaļ. Redzēju, ka /iņam tās par mazām. Taperam pēdas bija platas un pla­kanas. Droši vien viņš gadiem ilgi staigājis basām kājām.

Pasniedzu viņam bikses un kreklu.

— Velc mugurā, — es sacīju, — un, kad esi apģērbies, paliec tepat. Neej ārā no šīs istabas!

Viņš neatbildēja, bet arī nepieskārās drā­nām. Viņš bija atkal sācis skaitīt pirkstus.

Un tikai tagad pirmoreiz man radās izde­vība padomāt par to, kur gan viņš būtu va­rējis visu šo laiku dzīvot. Kā gan cilvēks var pazust bez pēdām, palikt bez miņas pazudis desmit gadu un tad piepeši uzrasties no jauna tikpat noslēpumaini, kā pazudis?

Tapers pazuda, kad es pirmo gadu mācījos vidusskolā, un to es atcerējos jo dzīvi tādēļ, ka visus zēnus atlaida no skolas uz veselu ne­dēļu, lai tie piedalītos Tapera meklēšanā. Mēs izstaigājām jūdžu jūdzēm gan laukus, gan mežus, neatiedami viens no otra tālāk kā iz­stieptas rokas atstatumā, un beigās drīzāk domājām atrast līķi nekā dzīvu cilvēku. Po­licija pārmeklēja upi un visus tuvākos dīķus. Šerifs kopā ar grupu pilsētiņas iedzīvotāju rū­pīgi pārstaigāja purvu lejpus Granta būdas, izbakstīdams katru akaci ar gariem mietiem. Viņi atrada neskaitāmus baļķus, dažus vecus veļas katlus, kurus cilvēki tur bija iemetuši, un purva viņā pusē pat beigtu suni. Bet no Tapera nebija ne vēsts.

— Paklau, — es viņam teicu, — ņem drē­bes 1111 velc mugurā.

Tapers pārtrauca pirkstu skaitīšanu un pie­klājīgi noslaucīja zodu.

— Man jātiek atpakaļ, — viņš sacīja, — pu­ķes nedrīkst pārāk ilgi gaidīt.

Viņš pastiepa roku un paņēma no manis drēbes.

— Manas vecās noplīsa, — viņš paskaid­roja. — Beigās vienkārši nokrita no kauliem.

— Pirms pusstundas sastapu tavu māti,— es sacīju. — Viņa meklēja tevi.

To teikt bija diezgan liels risks, jo Tapers ir tāds zellis, ar kuru jāapietas uzmanīgi kā ar jēlu olu. Bet es tīšām noriskēju un tomēr to pateicu, cerēdams, ka tas varbūt iekvēlinās viņā kādu saprāta dzirkstelīti.

— Ak, — viņš bezrūpīgi atsaucās, — viņa man staigā pakaļ uz katra soļa. Viņa netic, ka esmu jau pietiekami liels, lai pats zinātu, ko daru.

It kā viņš nekad nebūtu bijis projām. It kā nebūtu pagājuši desmit gadi. It kā viņš tikai pirms stundas būtu izgājis no mātes mājas. It kā laiks viņam nenieka nenozīmētu. Bet varbūt tas viņam tiešām neko nenozīmēja.

— Ģērb drēbes mugurā, — es viņam pie­kodināju. — Tūliņ būšu atpakaļ.

8*

115

Iegāju dzīvojamā istabā un pacēlu telefona klausuli. Uzgriezu doktora Fabiana numuru. Izdzirdu pīkstam aizņemtas līnijas signālu.

Noliku klausuli atpakaļ un padomāju, kam vēl varētu piezvanīt. Varēju zvanīt Hairamam Martinam. Varbūt viņš ir īstais vīrs. Tomēr vilcinājos. Dakteris tiks labāk galā; viņš zina, kā jāapietas ar cilvēkiem. Hairams prata cil­vēkus tikai dunckāt un grūstīt.

Vēlreiz uzgriezu daktera numuru, bet tas joprojām bija aizņemts.

Sparīgi nometu klausuli un steidzos atpa­kaļ uz guļamistabu. Nedrīkstēju Taperu pārāk ilgi atstāt vienu pašu. Dievs vien zina, ko viņš spēj izdarīt.

Tomēr biju aizkavējies par ilgu. Neparko nevajadzēja pamest viņu vienu.

Guļamistaba bija tukša, logs atvērts, rūts izsista, un no Tapera ne ziņas, ne miņas.

Vienā lēcienā biju pāri istabai un izliecos pa logu, bet Taperu nekur neredzēju.

Aklās šausmās man šķita, ka esmu dabūjis ar cirvi pa pieri. Nezinu, kādēļ tā nobijos. Šajā mirklī Tapera aizbēgšana pa logu taču nevarēja nozīmēt neko sevišķu. Bet man tā li­kās bezgala svarīga, un, pats neapjauzdams, kādēļ, es sapratu, ka man viņš jādabū rokā, jāatved atpakaļ un ka pēc tam nedrīkstu viņu vairs ne uz mirkli izlaist no acīm.

Neko nedomādams, atkāpos dziļāk istabā,, ieskrējos un kā līdaka izšāvos pa izsisto logu ārā. Nokritu uz viena pleca, apvēlos apkārt,, bet tūliņ pielēcu kājās.

Taperu pašu nemanīja, bet tagad es skaidri redzēju, kurp viņš aizgājis. Sliede rasotajā zālē veda atpakaļ, mājai apkārt un tad tālāk uz veco siltumnīcu. Viņš bija iebridis purpur- krāsas puķu laukā, kas kuploja vecajā, pames­tajā dārza gabalā, kur senāk tēvs, bet vēlāk es pats biju dobēs kopis un audzējis puķes un citus augus. Viņš bija bridis soļus divdesmit pa puķu biezokni. Skaidri varēja saredzēt pē­das, jo puķes bija nolīkušas un vēl nebija pa­spējušas atslieties taisni, turklāt tajās vietās, kur rasa notraukta, tās izskatījās tumšākas nekā citur.

Pēc soļiem divdesmit sliede izbeidzās. Tai visapkārt un arī tālāk uz priekšu puķes nebija nolīkušas un margoja sīko rasas pilieniņu sudrabā.

Citu pēdu nekur nebija. Tapers nebija arī nācis pa šo siliedi atpakaļ, nedz arī nogriezies pa citu ceļu. Bija vienīgi šī sliede, kas veda purpurkrāsas puķu biezoknī un tur izzuda. It kā Taperam pēkšņi būtu pieauguši spārni un viņš būtu aizlidojis vai arī turpat uz vietas iegrimis zemē.

«Bet vienalga, kur viņš paslēpies,» es nodo­māju, «vienalga, kādus stiķus sagudrojis, no pilsētiņas ārā viņš netiks. Pilsētiņu taču apjož dīvainā barjera.»

Piepeši gaisu pāršķēla neganta gaudoņa, spiedzīga, drausmīga skaņa, kas aizšalca un tad baismīgā rezonansē vienmēr no jauna it kā atgriezās atpakaļ. Tā atskanēja tik negai­dīti, ka es salēcos un asinis man sastinga dzīslās. Briesmīgā skaņa piepildīja visu pasauli, cēlās illdz debesīm un gaudoja, gau­doja bez mitas.

Es jau pirmajā mirklī sapratu, ko tā nozīmē, bet mans ķermenis vēl labu brīdi bija sa­springts kā uzvilkta stīga un prātu māca vārdā nenosaucamas baismas. Pārāk daudz bija noticis tik īsā laika sprīdī, bet šīs metā­liskās gaudas bija pēdējais piliens, lai trauks plūstu pāri malām, un man šķita, ka teju teju sabrukšu.

Pamazām saspringums atslāba, un es de­vos atpakaļ uz māju.

Bet sirēna pilsētas valdes namā kauca pilnā spēkā, kā ārprātīga.

8

Kad es sasniedzu savu māju, pa ielu jau skrēja cilvēki — drāzās, mežonīgi iepletuši acis, līdz nāvei iztrūkušies, panikas pār­ņemti — visi vienā virzienā, pretī negantās gaudoņas orkānam, it kā sirēnas kaukšana būtu modernizēta Žurku Ķērāja burvju sta­bule, bet ]audis — žurku bars, kas tai seko.

Vecais Endrjūsu tētiņš klumburoja, apbrī­nojami nikni un sparīgi dauzīdams spieķi pret ielas bruģi, un vējš plivināja viņa garo vaigubārdu un ūsas. Džonsu vecmāmuļa gan bija uzmaukusi galvā savu platmalaino ce­puri, bet aizmirsusi sasiet lentes, kas plīvoja un kuļājās viņai ap pleciem, kamēr viņa pati soļoja drūmā apņēmībā. Viņa bija vienīgā sieviete Milvilā (bet varbūt visā pasaulē), kam vēl piederēja tāda platmalaina cepure ar lentēm, un viņa to valkāja iecirtīgā lepnībā, it kā pats fakts, ka viņai galvā tāda cepure, būtu skaidrs apliecinājums tam, cik cēla dāma viņa reiz bijusi. Viņai sekoja mācītājs Sailass Midltons ar nepārprotamu nosodījumu sejā, tomēr palikt mājās nebija spējis arī viņš. Ga­rām grabēdams aizlīgoja vecs fordiņš, pie kura stūres, deviņos līkumos sagriezies, tu­pēja Džonsonu dulburīgais zeņķis, sasēdinājis mašīnā veselu baru tādu pašu huligānu, kas ķērca, ņaudēja un vaukšķēja kā negudri, prie­cādamies par iespēju izālēties un izbaudīdami to pilniem malkiem. Skrēja vēl daudzi citi, un barā juku jukām drāzās līdzi arī mazi bērni un suņi.

Atvēru vārtiņus un izgāju uz ielas. Taču es neskrēju kā pārējie, jo zināju, kas noticis, tur­klāt man prātu nomāca daudz kas tāds, par ko citiem vēl nebija ne jausmas. īpaši manas domas nodarbināja Tapers Tailers un tas, kāds Taperam varētu būt sakars ar šiem noti­kumiem. Lai arī tas varbūt izklausās negudri, bet man bija neskaidra nojauta, ka Taperam ar visu to ir kaut kāds sakars un ka tieši viņš sacēlis jezgu.

Mēģināju domāt loģiski, bet tas, ko gribēju izdomāt, bija pārāk liels, lai mans prāts to varētu aptvert, un es nevarēju savā galvā at­rast neviena pieturas punkta. Tā es arī nedzirdēju mašīnu, kas klusi bija pieslīdējusi man blakus. Satrūkos tikai tad, kad izdzirdu atveramies mašīnas durtiņas.

Strauji apgriezies, ieraudzīju pie stūres Nansiju Šērvudu.

— Nāc šurp, Bred! — viņa kliedza, ,lai es sadzirdētu viņas balsi sirēnas saceltajā trok­snī.

Ielēcu mašīnā, aizcirtu durtiņas, un auto­mobilis sakustējās. Mašīna bija liela un spē­cīga. Jumts bija nolaists, un es jutos nepa­rasti, braukdams automobilī, kur man virs galvas nav jumta.

Sirēna apklusa. īsu brīdi tās metāliskā gau­došana bija gāzusi vai visu pasauli kopā, tad tā apklusa un pēdējā skaņa izdzisa it kā ar klusu vaidu. Pēc tam iestājās klusums, bet zem smagās klusuma blīvas smadzenes vēl glabāja negantās kaukoņas tālu atbalsi, it kā sirēna būtu nevis apklususi, bet tikai aizvir­zījusies kaut kur tālu projām.

Saltajā klusumā es pēkšņi jutos kails, un radās bezjēdzīga doma, ka troksnī bijis kāds saturs un mērķtiecība. Tagad, kad gaudošana apklususi, vairs nav ne jēgas, ne mērķtiecības.

— Tev ir skaista mašīna, — es teicu, nezi­nādams, ko lai saka, bet saprazdams, ka ir jārunā.

— Tēvs man to iedāvināja pērn dzimšanas dienā, — viņa paskaidroja.

Mašīna slīdēja uz priekšu tik klusi, ka ne­maz nedzirdēja motora dūkoņu. Vienīgais troksnis bija riteņu vieglā švīkstoņa uz bruģa.

— Bred, — viņa vaicāja, — kas te notiek? Man kāds stāstīja, ka tava mašīna esot sadau­zīta, bet tu pats pazudis. Kāds tavai mašīnai sakars ar sirēnas gaudošanu? Lejā uz šosejas redzēju ļoti daudz automobiļu …

Es sacīju:

— Visai pilsētai apkārt izveidojies tāds kā žogs.

— Kam gan būtu ienācis prātā celt žogu?

— Tas nav tāds žogs. Šo nevar saredzēt.

Bijām nokļuvuši pie Lielās ielas, un tur cil­vēku bija vēl vairāk. Nansija sāka braukt pa­visam lēnām.

— Tu saki, ka tur esot žogs …

— Zogs tiešām ir. Tukša mašīna var iz­braukt tam cauri, bet cilvēku tas cauri nelaiž. Man pat šķiet, ka tas aiztur jebkuru dzīvu ra­dību. Zini, tas ir tāds žogs, kādu mēs varētu iedomāties pasaku valstībā.

— Bred, — viņa pārmeta, — tu taču gluži labi zini, ka tādas pasaku valstības nav.

— Pirms stundas zināju, — es atteicu, — bet tagad vairs neņemos to apgalvot.

Izbraucām Lielajā ielā un ieraudzījām pie pilsētas valdes ēkas īlielu pūli, kuram ik mirkli piepulcējās aizvien vairāk cilvēku. Pa ielu turp, aizbāzis baltā priekšauta stūri aiz jostas, slāja Džordžs Vokers, miesnieks no veikala «Sarkanā pūce»; baltā micīte viņam bija nošķiebušies uz vienas auss; daktera

Fabiana medicīnas māsa Norma Separde stā­vēja, pakāpusies uz kādas kastes ielas malā, ■lai varētu labāk pārredzēt, kas notiek, un Bačs Ormsbijs, kam piederēja benzīna tanks tieši pretī pilsētas valdei, bija nostājies pie iebrauk­tuves un visu laiku slaucīja eļļainās rokas lu­patu kumšķī, skaidri zinādams, ka tikpat ne­spēs noberzt tās tīras, bet vismaz cenzdamies parādīt savu labo gribu.

Nansija piebrauca mašīnu pie benzīna tanka un izslēdza motoru.

Kāds vīrietis pārnāca pāri betonētājām lau­kumiņam un apstājās pie mašīnas. Viņš pie­liecās un sakrustotām rokām atspiedās pret durtiņu augšu.

— Nu, kā klājas, draudziņ?

Mirkli noraudzījos viņā, sākumā viņu nepa­zīdams, bet tad piepeši atcerējos. Viņš droši vien redzēja, ka es atceros.

— Jā-ā, — viņš novilka, — tas pats zellis, kas sadauzīja jūsu mašīnu.

Viņš izslējās un sniedza roku.

— Mans vārds ir Gabriels Tomass, — viņš sacīja, — bet sauciet mani vienkārši par Geibu. Mēs pirmīt uz ceļa nepaspējām ne iepazīties.

Paspiedu viņam roku, pateicu, kā mani sauc, un tad iepazīstināju ar Nansiju.

— Mister Tomas, — sacīja Nansija, — es dzirdēju par avāriju. Bet Breds negrib pa­stāstīt man neko tuvāk par to.

— Jā, jaunkundz, — teica Geibs, — tā ir dīvaina būšana. Tur nebija itin nekā, bet mēs atsitāmies pret kaut ko un netikām tālāk, it kā priekšā būtu akmens mūris. Un pat tad, kad nevarējām tikt tālāk, mēs tomēr redzējām tam cauri.

— Vai piezvanījāt savai sabiedrībai? — es apvaicājos.

— Jā, protams, piezvanīju. Bet neviens ne­grib man ticēt. Viņi domā, ka esmu piedzē­ries. Domā, ka esmu pārāk piedzēries, lai brauktu tālāk, un tādēļ nogriezies kaut kur malā. Viņi ir pārliecināti, ka esmu sagudrojis šo trako stāstu, lai attaisnotos.

— Vai viņi tiešām tā teica, mister Tomas?

— Nē, jaunkundz, — viņš sacīja, — bet es zinu, ko tie brāļi domā. Man pie sirds ķeras tas, ka viņi vispār varējuši kaut ko tādu iedo­māties. Es neesmu dzērājs. Man ir laba repu­tācija. Trīs gadus pēc kārtas esmu saņēmis prēmijas par ilabu braukšanu.

— Nezinu, ko lai iesāku, — viņš atkal uzru­nāja mani. — Netieku nO šejienes projām. Ne­varu tikt ārā ne pa vienu ceļu. Barjera stiep­jas visapkārt pilsētai. Dzīvoju piecsimt jūdžu no šejienes, un mana sieva ir viena pati. Seši mazuļi, un jaunākais vēl pavisam sīks. Ne­zinu, ko viņa darīs. Viņa, protams, ir piera­dusi, ka pastāvīgi esmu ceļā, bet nekad nepa­lieku projām no mājām ilgāk par trim čet­rām dienām — tikai tik ilgi, cik vajadzīgs vie­nam braucienam. Kas būs, ja es netikšu mājās divas trīs nedēļas vai varbūt divus trīs mēnešus? Ko viņa iesāks? Pietrūks naudas, bet jāmaksā par māju un jāpabaro seši bērni.

— Droši vien jūs nebūsiet šeit tik ilgi, — es viņu mierināju, visiem spēkiem cenzdamies kaut cik uzlabot viņam omu. — Varbūt kāds izgudros, kas darāms. Varbūt barjera pati at­kal pazudīs. Un, pat ja tas nenotiktu, manu­prāt, jūsu sabiedrība maksās jums algu arī uz priekšu. Galu gailā jūs taču neesat vainīgs …

Viņš nikni un nicīgi nošņācās.

— Tie jums gan maksās, — viņš noteica, — tā sīkstuļu banda jums maksās.

— Par agru jūs sākat uztraukties, — es ie­bildu. — Vēl mēs nezinām, kas noticis, un, iekams neesam uzzinājuši…

— Man liekas, jums taisnība, — viņš pie­krita. — Un es, protams, neesmu vienīgais. Nupatiņ vēl runāju ar vienu puisi pie frizē­tavas. Tam ir sieva slimnīcā … nu, kā to pil­sētiņu sauc?

— Elmorā.

— Pareizi, Elmorā. Viņa ir Elmorā slim­nīcā, un viņš vai prātu zaudē, baidīdamies, ka nevarēs viņu apciemot. Vienā laidā to vien runā, ka varbūt drīz viss būšot kārtībā un viņš varēšot aizbraukt turp. Izklausījās, it kā sieva būtu ļoti slima un viņš to apciemotu katru dienu. Sieva viņu gaidīšot un droši vien nesa­pratīšot, kādēļ viņš nebrauc. Viņš stāstīja, ka tai bieži uznākot gara aptumsuma brīži. Un tad runāju vēl ar kādu. Tam ģimene izbrau­kusi atvaļinājumā uz Jellovstonu, un viņš to gaida šodien mājās. Sūrojās, ka atbraucēji būšot no tālā ceļa noguruši, bet nu nevarēšot tikt pilsētā pēc tam, kad nobraukuši daudzās jūdzes, llai būtu atkal mājās. Viņš gaida pie­derīgos atgriežamies pēcpusdienā. Nolēmis iz­iet tiem pretī uz šosejas šaipus barjeras. Ne­kāda labuma jau no tādas sagaidīšanas ne­būšot, bet tas esot vienīgais, ko viņš varot darīt. Bez tam ir laba tiesa cilvēku, kas strādā ārpus pilsētas, tie netiek uz darbu, un viens man stāstīja par kādu meiteni, kas taisoties precēties ar puisi, kurš dzīvojot kaut kādā Kūna ielejā, un rīt vajadzējis būt kāzām, bet nu jau, protams, nekas neiznāks.

— Jūs esat runājis ar ļoti daudziem cilvē­kiem, — es uzbildu.

— Klusu! — iesaucās Nansija.

Ielas otrā pusē mērs Higijs Morriss stāvēja uz pilsētas valdes kāpņu augšējā pakāpiena un māja ar rokām, lai cilvēki nomierinās.

— Līdzpilsoņi! — Higijs ķērca liekulīgā balsī, kuru dzirdot vien jau sametās nelabi. — Līdzpilsoņi, lūdzu, nomierinieties!

— Noskaiti, kā nākas, Higij! — kāds iebļā­vās. Pūli pāršalca smieklu vilnis, bet tie bija nervozi smiekli.

— Draugi, -— Higijs turpināja, — iespējams, ka mums draud lielas nepatikšanas. Jūs droši vien būsiet par to dzirdējuši. Nezinu, ko esat dzirdējuši, jo klīst dažādas valodas. Arī es pats skaidri nezinu, kas noticis. Ļoti nožēloju, ka vajadzēja laist darbā sirēnu, lai sasauktu jūs visus kopā, bet man likās, ka tas ir iedar­bīgākais ilīdzeklis.

— Pie velna! — kāds kliedza. — Runā, kas jārunā, Higij!

Šoreiz neviens nesmējās.

— Labi, — piekrita Higijs. — Turpināšu. Es īsti nezinu, kā to lai izskaidro, bet mēs esam nogriezti no pasaules. Mūsu pilsētai vis­apkārt radies kaut kāds žogs, kas nelaiž ne­vienu ne iekšā, nedz ārā. Nejautfjiet man, kas tas ir un kā tas uzradies. Man nav ne jaus­mas. Šaubos arī, vai kāds cits to zina. Var jau būt, ka mums nav ko uztraukties. Varbūt tas pastāvēs tikai īsu laiciņu, varbūt drīz vien atkal nozudīs.

Gribu tikai jums teikt, lai izturaties mierīgi. Mēs visi kopā esam iekļuvuši ķezā, un mums jādarbojas visiem kopīgi, lai tiktu no tās ārā. Pašlaik mums nav daudz ko bažīties. Esam atšķelti vienīgi tādā nozīmē, ka nevaram ne­kur aiziet. Bet kontakts ar ārpasauli mums ir palicis. Mūsu telefoni darbojas, tāpat darbojas gāzes vads un elektrības līnija. Pārtikas mums bagātīgi pietiek dienām desmit, varbūt vēl il­gākam laikam. Un, ja tomēr pietrūktu, varam pārtikas krājumus papildināt. Automobiļus ar produktiem vai ko citu, kas jums vajadzīgs, var piebraukt viņā pusē pie barjeras, šoferis var izkāpt ārā, bet mašīnu pēc tam izstumt vai izvilkt cauri barjerai. Tā neaizsprosto ceļu nekam tādam, kas nav dzīvs.

— Acumirkli, mēr! — kāds iesaucās.

— Lūdzu, — mērs sacīja, ar acīm meklē­dams to, kas bija iedrošinājies pārtraukt viņa runu.

— Vai tas bijāt jūs, Len? — viņš jautāja.

— Jā, es, — atbildēja saucējs.

Ieraudzīju, ka vainīgais ir Lens Strīters,

mūsu vidusskolas dabas zinātņu skolotājs.

— Ko gribējāt sacīt?

— Man šķiet, savu pēdējo domu, ka barjera laiž cauri vienīgi nedzīvus priekšmetus, jūs pamatojat uz gadījumu ar automobili, kas stā­vēja uz Kūna ielejas ceļa?

— Protams, — augstprātīgi atbildēja Hi­gijs,— tieši uz to es pamatoju savu domu. Kas jums par to zināms?

— Nekas, — Lens Strīters atzinās, — par pašu mašīnu nekas. Bet man šķiet, jūs taču gribat izpētīt šo fenomenu, balstoties uz stin­gras loģikas likumiem?

— Katrā ziņā, — Higijs liekulīgā dedzībā apstiprināja, — tieši to mēs gribam darīt.

Bet no noskaņas, kādā viņš šos vārdus izru­nāja, varēja noprast, ka viņam nav ne ma­zākās nojausmas, ko Strīters pateicis vai uz ko tēmē.

— Tādā gadījumā, — Strīters turpināja, — gribēju jūs brīdināt, lai nepārsteidzaties ar secinājumiem, spriežot pēc iespaida, kas jums radies pirmajā mirklī. Piemēram, ar pieņē­mumu, ka mašīnā vispār nav bijis dzīvu būtņu, ja tur nav bijis cilvēku.

— Protams, ka nebija, — Higijs turējās pretī. — Mašīnas vadītājs bija pametis auto likteņa ziņā un pats kaut kur aizbēdzis.

— Cilvēki, — Strīters pacietīgi skaidroja,

— nebūt nav dzīvības vienīgā forma. Mēs ne­pavisam nevaram apgalvot, ka mašīnā nav bijis nevienas dzīvas radības. Tieši otrādi — varam diezgan droši teikt, ka tur tomēr atra­dušās dzīvas būtnes. Droši vien tur bija iemal- dījusies kāda mušav Uz dzesinātāja varbūt bija uzlēcis sienāzis. Un absolūti neapstrī­dams ir tas, ka mašīnā, ap to un uz tās atra­dās daudz dažāda veida mikroorganismu. Un mikroorganisms ir gluži tāda pati dzīvības forma kā mēs, cilvēki.

Higijs mīņājās kāpņu galā un izskatījās visai satraukts. Viņš nesaprata, vai Strīters viņu muļķo vai ne. Droši vien viņš savu mūžu nebija dzirdējis neko par mikroorganismiem.

— Vai zini, Higij, — ierunājās kāda balss, un es pazinu runātājā dakteri Fabianu,

— mūsu jaunajam draugam ir taisnība. Skaidrs, ka tur ir bijuši mikroorganismi. Da­žam labam no mums gan vajadzēja jau agrāk to iedomāties.

— Nu labi, — Higijs sacīja, — lai būtu, ja jūs tā sakāt, doktor. Pieļausim, ka Lēnam tais­nība. Bet vai mums tas nav vienalga?

— Šobrīd, — dakteris piekrita, — tas tie­šām ir vienalga.

— Vienīgais, ko es gribēju uzsvērt, — neat­laidās Strīters, — ir tas, ka nevar runāt par visiem dzīviem organismiem. Ja gribam radu­

šos situāciju izpētīt, mums tas jādara pareizi jau no paša sākuma. Nedrīkstam sākt ar ap­lamiem pieņēmumiem.

— Man ir jautājums, mēr, — ierunājās kāds cits. Centos saskatīt, kas tas ir, bet man neizdevās.

— Sper tik vaļā! — Higijs draudzīgi uz­sauca, priecādamies, ka gadījies kāds, kas iz­beigs Strītera prātojumus.

— Reku, jautājums tāds. Es strādāju šose­jas būvē pilsētas dienvidu pusē. Bet tagad es netieku turp, uzņēmējs man saglabās darbu vienu vai divas dienas, bet būtu neprātīgi ce­rēt, ka viņš to darīs ilgāk. Viņam pašam ir līgums ar noteiktu termiņu, saprotiet, un vi­ņam jāmaksā balta nauda par katru noka­vētu dienu. Viņam cilvēki vajadzīgi uz vietas katru dienu. Viņš nevar man saglabāt darbu ilgāk par pāris dienām.

— To visu es zinu, — Higijs atteica.

— Es neesmu vienīgais, — runātājs turpi­nāja. — Mums te ir daudz cilvēku, kas strādā ārpus pilsētas. Es nezinu, kā ir pārējiem, bet man alga ir nepieciešama. Neesmu neko iekrā­jis, no kā varētu iztikt. Kas notiks ar mums, ja nevarēsim nokļūt darba vietā un nesaņem­sim algu, bet bankā mums noguldījumu nav?

129

— Par to es nupat gribēju runāt, — Higijs sacīja. — Es ļoti llabi saprotu jūsu stāvokli. Un arī daudzu citu strādnieku stāvokli. Tādā mazā pilsētiņā kā mūsējā darba visiem iedzī-

9-1472

votājiem nepietiek, tādēļ daļai mūsu ļaužu jā­strādā ārpus pilsētas. Zinu arī, ka daudziem no jums nav iekrātas naudas un alga jums ne­pieciešama dienišķajai iztikai. Cerēsim, ka situācija drīz noskaidrosies un jūs varēsiet ierasties darbā, ko jums līdz tam laikam sa­glabās.

Bet gribu jums teikt vēl kaut ko. Apsolu, ka arī tad, ja nekas nemainīsies, bads nevienam nebūs jācieš. Nevienu neizliks no dzīvokļa par to, ka nebūs samaksāta īre, vai no mājas laikā nenomaksātas nomas dēļ. Jums nenotiks nekas ļauns. Sā notikuma dēļ daudzi cilvēki paliks bez darba, bet par jums, par katru no jums tiks gādāts. Es nodibināšu komiteju, kas mē­ģinās vienoties ar tirgotājiem un banku, un mēs noorganizēsim tādu aizdevumu sistēmu, ilai jūs varētu iztikt bez bēdu. Ikviens, kam ievajadzēsies aizdevuma vai kredīta, var būt drošs, ka to saņems.

Higijs palūkojās lejup uz Dānieļu Vil lobiju, kas stāvēja turpat uz kāpnēm dažus pakāpie­nus zemāk.

— Vai es runāju taisnību, Den? — viņš no­prasīja.

— Jā, — baņķieris atteica. — Jā. Protams,, taisnību. Mēs darīsim visu, ko spēsim.

Bet viņam tas nepatika. Viņš piekrita ar sā­pošu sirdi. Danielam patika drošība, droša garantija par katru dolāru, ko viņš izlaida no pirkstiem.

— Vēl ir pāragri spriest par to, — Higijs turpināja, — kas īsti ar mums noticis. Bet līdz vakaram varbūt jau zināsim labu tiesu vairāk. Galvenais ir palikt mierīgiem un nezaudēt galvu. Neizlikšos, teikdams, ka zinu, kas nori­sināsies turpmāk. Ja šī barjera paliks uz vie­tas, ir sagaidāmas zināmas grūtības. Bet šo­brīd nav nemaz tik ļauni. Vēl pirms kādas stundas mūsu Milvilā bija maza pilsētiņa, par kuru reti kāds vispār kaut ko zināja. Nebija jau arī, pēc manām domām, pie mums nekā ievērojama. Bet tagad mūs daudzinās visā pasaulē. Par mums rakstīs avīzēs, runās pa radio, mūs rādīs televīzijā. Varbūt Džo īvenss varētu panākt šurp un jums par to pastāstīt.

Viņš pārlaida skatienu pār pūli, meklēdams tajā Džo.

— Pašķiriet ceļu, ļaudis, — viņš mudināja, — lai Džo var tikt cauri.

Redaktors uzkāpa pa kāpnēm un pagriezās ar seju pret pūli.

— Pagaidām vēl man nav nekā daudz ko sacīt, — viņš paskaidroja. — Man ir zvanīts gandrīz no visām telegrāfa aģentūrām un vai­rāku laikrakstu redakcijām. Visi gribēja zināt, kas pie mums notiek. Pastāstīju, ko pats zi­nāju, bet tas ir maz. Kāda televīzijas sabied­rība sūtīs pie mums uzņemšanas grupu. Kad es izgāju no mājām, telefons palika zvanām, droši vien zvana arī uz redakciju.

9*

131

Man šķiet, mēs varam būt droši par to, ka jau pusdienlaikā visās ziņās tiks daudz runāts

par stāvokli pie mums, un es nešaubos arī, ka tiklab valdība, kā arī federālās iestādes nepa­metīs mūs 'likteņa varā, un, ja vien pareizi iz­protu, par mums it nopietni sāks interesēties arī zinātnieku aprindas.

Pirmītējais ceļu strādnieks ierunājās atkal.

— Kā tu domā, Džo, vai tie gudrie vīri, tie zinātnieki, pratīs te ieviest kārtību?

— Nezinu, — atbildēja Džo.

Hairams Martins izlauzās cauri pūlim un nāca pāri ielai. Viņš izskatījās varen apņē­mīgs, un man labprāt būtu gribējies zināt, kas viņam padomā.

Vēl daži uzdeva jautājumus mēram, bet es biju sācis vērot Hairamu un nedzirdēju vairs, par ko tiek runāts.

— Bred, — kāds ierunājās man pie paša pleca.

Pagriezos atpakaļ.

Tur stāvēja Hairams. Smagās mašīnas šofe­ris, kā tagad pamanīju, bija aizgājis.

- Jā, — es atsaucos, — ko gribi?

— Ja tev ir laiks, — Hairams teica, — es gribētu ar tevi parunāties.

— Runā vien, — es sacīju, — man laika diezgan.

Viņš pamāja ar galvu uz pilsētas valdes pusi.

— Labi, — es piekritu.

Atvēru durtiņas un izkāpu.

— Es tevi pagaidīšu, — Nansija sacīja.

Hairams apgāja pūlim apkārt, lai nokļūtu pie pilsētas valdes sānieejas. Es sekoju viņam cieši aiz muguras.

Bet man tas nepavisam nepatika.

9

Hairama kabinets bija mazs kambarītis bla­kus telpai, kur stāvēja ugunsdzēsēju automo­bilis un kāpnes. Istabelē tikko pietika vietas diviem krēsliem un rakstāmgaldam. Pie sienas virs galda karājās milzīga apjoma kalendārs ar kailas sievietes attēlu spilgtās krāsās.

Un uz galda stāvēja viens telefona aparāts bez diska.

Hairams norādīja ar roku uz to.

— Kas tas ir? — viņš noprasīja.

— Telefona aparāts, — es atteicu. — Kopš kura laika tad tu esi tik svarīga persona, ka tev ir divi aparāti?

— Apskati to tuvāk, — viņš mudināja.

— Telefons kā telefons, — es noteicu.

— Vēl pamatīgāk, — viņš neatlaidās.

— Kāds ērmots daikts! Tam taču nemaz nav diska.

— Un kas vēl?

■— Nezinu. Redzu tikai, ka nav diska.

— Pievada arī nav, — Hairams sacīja.

— To es nepamanīju.

— Dīvaini, — Hairams noteica.

— Kāpēc dīvaini? — es jautāju. — Ko tad, velnš parāvis, tu no manis gribi? Jādomā, ka neatvedi mani šurp tikai tāpēc, lai parādītu šo telefona aparātu?

— Dīvaini gan, — Hairams atkārtoja, — jo tas atradās tavā kantorī.

— Nevar būt. Eds Ādlers vakar atnāca un noņēma manu aparātu. Es nebiju samaksājis rēķinu.

— Apsēdies, Bred, — Hairams aicināja.

Es apsēdos, un ari viņš apsēdās — tieši

man pretī. Sejas izteiksme viņam gan vēl bija visai laipna, bet acīs sāka dzalkstīt bīstamas uguntiņas — tās pašas jaunās dzirkstis, ko tiku bieži redzējis viņa acīs tajās senajās die­nās, kad viņš bija piespiedis mani pie sienas un, zinādams, ka esmu piespiests pie sienas, centās mani izprovocēt uz kautiņu un šādā kautiņā tad allaž sadauzīja zili melnu.

— Tu tiešām nekad neesi redzējis šo apa­rātu? — viņš noprasīja.

Papurināju galvu.

— Kad vakar izgāju no kantora, tur nepa­lika neviens telefona aparāts. Ne šis, ne cits.

— Tas ir gan nesaprotami, — viņš noteica.

— Man tas ir tikpat nesaprotami kā tev, *— es sacīju. — Nezinu, ko tu gribi panākt. Var­būt tu tomēr lūkotu man to paskaidrot.

Zināju, ka tālu ar meliem netikšu, bet šajā mirklī_ tie man palīdzēja iegūt mazliet laika. Turklāt biju pārliecināts, ka pagaidām viņš man par aparātu neko pierādīt nevar.

— Labi, — viņš noteica, — es tev visu pa­skaidrošu. Aparātu ieraudzīja Toms Prestons,

Viņš bija aizsūtījis Edu, lai atvieno tev tele­fonu, bet pievakarē gāja garām tavam kanto­rim un ieraudzīja uz rakstāmgalda aparātu. Tas viņu nokaitināja. Tu pats vari saprast, ka tas viņu nokaitināja.

— Protams, — es atbildēju. — Pazīstu Tomu pietiekami labi, lai saprastu, kā viņš par to noskaitās.

— Viņš taču bija aizsūtījis Ēdu noņemt tev telefonu, un tagad viņa pirmā doma, protams, bija, ka tu esi pievārdojis Edu, lai aparātu tev atstāj. Viņš iedomājās arī, ka Eds pats varbūt tikai noslamstījies apkārt, pie tevis nemaz nav bijis un telefonu nav atvienojis. Viņš zina, ka jūs ar Edu esat draugi.

— Tātad viņš bija tik sašutis, ka uzlauza kantori un pats paņēma aparātu?

— Nē, — Hairams sacīja, — viņš neko ne­uzlauza. Viņš aizgāja uz banku un pierunāja Dānieļu Villobiju, lai iedod viņam kantora at­slēgu.

— Nerēķinoties ar to, — es iebildu, — ka kantori nomāju es.

— Bet tu neesi maksājis nomas naudu par veseliem trim mēnešiem. Pēc manām domām, Danielam bija tiesības to darīt.

— Bet pēc manām domām, — es atcirtu, — Toms un Daniels ir ielauzušies manā kan­torī un turklāt vēl mani aplaupījuši.

— Es taču tev jau sacīju. Neviens nekur nav ielauzies. Un Danielam vispār nav ar to nekāda sakara. Viņš tikai iedeva Tomam rezerves atslēgu. Toms aizgāja atpakaļ viens pats. Bez tam tu taču sacīji, ka neesot nekad šo aparātu redzējis, ka tas tev nekad neesot piederējis.

— Tam nav nekādas nozīmes. Lai manā kantorī atrastos kas atrazdamies, viņam nebi­ja nekādu tiesību kaut ko ņemt. Vienalga, vai tas man pieder vai ne. Kā lai es zinu, ka viņš nav aizstiepis līdzi arī ko citu?

— Tu sasodīti labi zini, ka viņš to nav darī­jis, — Hairams sacīja. — Un tu pats gribēji, lai tev visu izstāstu.

— Stāsti vien tālāk, stāsti.

— Nu, Toms dabūja atslēgu, iegāja tavā kantorī un tūliņ redzēja, ka tas ir pavisam citāds aparāts. Tam nebija numuru diska, un tas vispār nebija pievienots līnijai. Viņš jau pagriezās, lai ietu ārā, bet nepaspēja aiziet līdz durvīm, kad telefons sāka zvanīt.

— Ko?

— Saka zvanīt.

— Bet tas taču nebija pievienots līnijai.

— Zinu, bet tas tomēr zvanīja.

— Nu, un tad viņš pacēla klausuli, — es sacīju, — un viņam atsaucās ziemsvētku vecī­tis.

— Viņš pacēla klausuli, — Hairams tur­pināja, — un viņam atbildēja Tapers Tailers.

— Tapers! Bet Tapers taču …

— Jā jau, jā, zinu, — Hairams teica, — Ta­pers ir pazudis. Pirms gadiem desmit laikam.

Bet Toms apgalvo, ka pazinis Tapera balsi. Viņš apgalvo, ka nav kļūdījies.

— Un ko tad Tapers viņam pavēstījis?

— Toms teicis «hallo», un Tapers jautājis, kas viņš tāds esot. Toms pateicis, kas viņš ir. Tad Tapers sacījis: «Liec nost klausuli, tev nav tiesību runāt pa šo telefonu!» Un tad saruna pārtrūkusi.

— Paklau, Hairam, Toms tevi muļķo.

— Nemuļķo vis. Viņš domāja, ka viņu pašu kāds apceļ. Domāja, ka to esat sagudrojuši jūs abi ar Edu. Viņš domāja, ka tas ir joks. Do­māja, ka tu gribi viņam atspēlēties.

— Tas taču ir idiotiski! — es protestēju. -— Pat ja mēs ar Edu būtu kaut ko tamlīdzīgu sadomājusi, mēs taču nevarējām zināt, ka Toms lauzīsies iekšā manā kantorī.

— Tā jau ir, — Hairams noteica.

— Tu gribi man iestāstīt, ka tici tam visam?

— Protams, ticu. Te kaut kas nav lāgā, te ir kaut kas briesmīgi nelādzīgs.

Bet no viņa balss noskaņas es nopratu, ka viņš aizstāvas. Tagad pavada bija man rokā. Viņš bija gribējis mani piespiest pie sienas, bet tas nebija izdevies, un tagad viņš pats juta, ka ar savu stāstu nokļuvis muļķīgā stā­voklī. Bet gan jau pēc brītiņa viņš atjēgsies. Es šo zelli pazīstu.

— Kad tad Toms tev to visu izstāstīja?

— Šorīt.

— Kālab ne vakar vakarā? Ja jau viņam tas likās tik svarīgi…

— Es taču tev teieu. Viņam tas nelikās sva­rīgi. Viņš domāja, ka tas ir joks. Viņš domāja, ka tu gribi viņam atriebties. Viņš nepiešķīra tam nekādu nozīmi līdz pat šorītam, kad sāka vārīties visa šitā elles putra. Pēc tam kad viņš bija pacēlis klausuli un sarunājies ar Ta­peru, viņš paņēma telefonu līdzi. Viņš domāja savukārt atspēlēties tev par tādu joku. Sākumā viņš tiešām nodomāja, ka tas viss ir tikai tavs stiķis …

— Saprotu, — es sacīju, — bet tagad viņš domā, ka runātājs patiesi bijis Tapers un tas zvanījis tieši man.

— Jā, tā nu iznāk. Viņš aiznesa aparātu uz mājām un vakar vakarā vairākas reizes no­cēla klausuli. Aparātā atskanēja signāli, bet neviens viņam neatbildēja. Viņš brīnījās par signāliem. Tie viņu satrauca. Aparāts taču, saproti, nebija pievienots pie līnijas.

— Un tagad jūs abi gribat mani par to saukt pie atbildības?

Hairama seja kļuva barga.

'— Es zinu, ka tev ir kaut kas aiz ādas, — viņš sacīja. — Man ir arī zināms, ka vakar vakarā tu aizbrauci uz Granta būdu. Pēc tam kad mēs ar dakteri aizvedām Kleino uz El- moru.

— Jā, biju tur, — es atbildēju. — Atradu viņa atslēgas, kas bija izkritušas viņam no ka­batas. Tādēļ aizbraucu uz viņa māju, lai pār­baudītu, vai tā aizslēgta un vai tur viss ir kārtībā,

— Tu tur iezagies, — Hairams neatlaidās. — Iegriezies ceļā, kas ved uz Granta būdu, tu izslēdzi mašīnas ugunis.

— Es tās neizslēdzu. Iznāca īssavienojums. Pirms devos projām no būdas, es salaboju elektrību.

Diezin cik pārliecinoši tas neizklausījās. To­mēr tas bija labākais, ko ātrumā varēju sagud­rot. Hairams arī vairāk neko man nejautāja.

— Šorīt, — viņš stāstīja, — mēs abi ar Tomu aizbraucām uz to ūķi.

— Ak tad mani izspiegojis Toms?

— Viņš bija satraukts par telefona apa­rātu, — Hairams norūca. — Viņam radās aiz­domas ari pret tevi.

— Un jūs tātad uzlauzāt būdu. Jūs to uz­lauzāt. Es aiziedams to aizslēdzu.

— Jā-ā, — Hairams novilka, — uzlauzām. Un atradām vēl tādus pašus aparātus. Veselu kasti.

— Neblenz uz mani tā, — es sacīju. — Es aparātus nepamanīju. Es tur neokšķerējos.

Varēju iedomāties, kā viņi abi — Hairams un Toms — drāzās uz Kleinā ūķi, kā viņi au­rodami lauzās iekšā, būdami cieši pārliecināti, ka tur nāks uz pēdām kādai baismīgai sazvē­restībai, kuru viņi gan nespēja saprast, bet kurā, lai tā būtu kāda būdama, mēs abi ar Kleino esam galvenie vainīgie.

«Protams, kaut kāda sazvērestība tiešām pastāv,» es pie sevis prātoju, «un mēs abi ar

Kleino esam tajā iepīti, un es klusībā cerēju, Kleinais zina, ko tas viss nozīmē, jo es pats neapjēdzu neko. Tas mazumiņš, ko zināju, man tikai jo vairāk sajauca galvu. Un Dže- ralds Šērvuds, ja vien viņš nav man melojis (bet man negribējās ticēt, ka viņš melojis), arī nezināja par to vairāk kā es.»

Pēkšņi jutos pateicīgs liktenim, ka Haira- mam nekas nav zināms par aparātu Šērvuda kabinetā un visiem pārējiem aparātiem, kādi vien vēl varētu būt Milvilā — tiem cilvēkiem, kuri tika nodarbināti par priekšālasītājiem vai bija lietojuši aparātus sazināšanās nolūkā.

«Kaut gan,» es domāju, «iespēja, ka Hai­rams jel kad uzzinās kaut ko par šiem tele­foniem, ir ļoti niecīga, jo cilvēki, kuriem tie pieder, katrā ziņā noslēps tos dr6šā vietā un klusēs kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad valodas par aparātiem kļūs oficiāli zināmas.» Un es biju pārliecināts, ka jau pēc dažām stundām stāsts par noslēpumainajiem telefona aparā­tiem būs zināms visiem. Ne Hairams, ne Toms Prestons nespēs pievaldīt savas 'lielās mutes.

Man ļoti gribējās zināt, kas varētu būt šie citi cilvēki, kam vēl pieder šādi aparāti, un pēkšņi man atausa gaisma. Tiem jābūt dažā­diem grūtdieņiem un likteņa pabērniem, lai­mes pamestajiem, tās droši vien ir bez sava padomiņa palikušas atraitnes un veci cilvēki, kas vairs nespēj sev vecumdienās nopelnīt maizi, dzīves bankrotieri vai arī tādi, kuriem laime vispār nekad nav uzsmaidījusi.