Visa dzīvība zaļo

Senatnē esot dzīvojuši milži, bet vēlāk tie iznīdēti. Troļļi, dēmoni, vilkači un visi citi tamlīdzīgi mošķi padzīti no mūsu dzīves, jo tie spēja eksistēt vienīgi neziņas tumšajos miglājos, kad pasaulē valdīja māņticība. Ta­gad mēs iepazīsim jaunu neziņu (gan citāda veida) un ari jaunu māņticību, jo māņticību baro zināšanu trūkums. Šis norādījums uz kādu citu pasauli atdzīvinās mūsu apziņā troļļus, milžus un sumpurņus pat tad, ja svešās pasaules iemītnieki nolems neielauzties pie mums vai arī mēs paši atradīsim kādu iespēju tos atvairīt. Vakaros pie kamīna tiks vienā gabalā tērgāts par šo svešo pasauli, un cilvēki neprātīgi, izmisīgi centīsies atrast ra­cionālu izskaidrojumu baismām par visu, ko glabā tās milzīgie, neaptveramie plašumi, un no šiem prātojumiem vien bailes izaugs tik lielas, ka pārspēs visas reālās šausmas, ko varētu slēpt kāda sveša, nezināma pasaule. Mēs vairāk nekā jel kad agrāk bīsimies no visa, kas mīt tumsā aiz mūsu ugunskura šaurā gaismas loka.

Cilvēku uz ielas saradās arvien vairāk; visu laiku tie nāca un nāca klāt. Koka kūju uz ietves klaudzinādams, šurp steberēja Endr- jūsu vecaistēvs, attipināja arī Džonsu vecmā­muļa ar savu platmaļu cepuri galvā, atnāca «Laimīgo alas» krodzinieks Čarlijs Ilatons, atkritumu vācējs Bills Donovens grozījās pū­lim pa priekšu, bet viņa sievu es nekur nere­dzēju, un man labprāt būtu gribējies uzzināt, vai Mirta un Džeks atbraukuši bērniem pa­kaļ. Varen kustīgs un runātīgs, it kā visu mūžu būtu nodzīvojis Milvilā un visus šejie­niešus pazītu no bērna kājas, rosījās Geibs Tomass, smagās mašīnas šoferis, kurš pats pirmais tūdaļ pēc manis ietriecās barjerā.

Man līdzās kāds sakustējās, un es ierau­dzīju, ka tā ir Nansija. Sapratu, ka viņa stā­vējusi man blakus jau labu brīdi.

— Paskaties uz tiem tur, — es sacīju. — Viņi jūtas kā svētkos. Tūliņ sākšoties pa­rāde.

— Tie ir vienkārši ļautiņi, — Nansija at­teica. — Ko lielu no viņiem var gribēt? Man šķiet, Bred, tu no viņiem prasi pārāk daudz. Tu pat gribēji, lai tie vīri, kas bija sanākuši šeit, būtu uzreiz noticējuši visam, ko tu stās­tīji, būtu pieņēmuši to bez ierunām un bez iebildumiem.

— Tavs tēvs ticēja, — es teicu.

— Tēvs ir citāds. Tēvs nav vidusmēra cil­vēks. Turklāt viņš jau senāk kaut ko no­jauta, viņš jau bija nedaudz sagatavots. Vi­ņam taču pieder viens no tiem telefona aparā­tiem. Kaut ko viņš tomēr zināja.

— Maz, — es sacīju, — ļoti maz.

— Neesmu ar viņu runājusi. Mums nav bi­jis izdevības parunāties. Es taču nevarēju viņam neko jautāt tik daudzu klātbūtnē. Bet es zinu, ka tas viss skar arī viņu. Vai tas ir bīstami, Bred?

— Nedomāju vis. Nekādas briesmas ne­draud no turienes, no tās svešās pasaules, kur es biju. Nekādas briesmas vēl, vismaz pagai­dām, no tās pasaules mums nedraud. Bīstama mums var kļūt vienīgi mūsu pašu pasaule. Mums patlaban ir jāizšķiras un katrā ziņā jā­izšķiras par pareizo ceļu.

— Kā mēs varam zināt, kurš ir pareizais ceļš? — viņa jautāja. — Šis taču ir pirmais tamlīdzīgais gadījums.

«Protams,» es nodomāju, «tur jau ir tas āķis. Lem, kā gribi, izšķiries par ko izšķirda- mies, — neviens nepateiks, vai tas ir pa­reizi.»

Ārā atskanēja klaigas, un es piegāju tuvāk pie loga, lai varētu labāk saskatīt ielu. Pa pašu ielas vidu soļoja Hairams Martins, vienā rokā nesdams telefona aparātu bez pie­vada auklas.

Arī Nansija ieraudzīja viņu un sacīja:

— Viņš nes atpakaļ tavu aparātu. Dīvaini, es nemūžam neticēju, ka viņš to darīs.

Tas bija Hairams, kas tagad kliedza, klie­dza dziedošā, zobgalīgā, izaicinošā balsī:

— Nāc nu ārā un saņem savu telefonu! Nāc šurp un saņem savu nolādēto telefonu!

Nansija aizturēja elpu, bet es, pametis viņu vienu, skrēju uz durvīm. Atrāvis tās vaļā, iz­steidzos uz lievenēm.

Hairams jau bija pienācis pie vārtiņiem un vairs nedziedāja. Mēs abi stāvējām, cieši vē­rodami viens otru. Pūlis trokšņodams spiedās tuvāk.

Tad Hairams izslēja roku gaisā un turēja aparātu paceltu pāri galvai.

— Tad saņem arī savu telefonu, — viņš ķērca, - tu riebīgais …

Teikuma beigas pagaisa pūļa rēkoņā.

Tad Hairarns no visa spēka svieda telefona aparātu. Priekšmets nebija piemērots meša­nai, un arī pats metiens neizdevās. Klausule, auklas galā griezdamās, aizlidoja uz otru pusi, aparāts izskrēja no trajektorijas un no­krita uz cietā kājceliņa apmēram pusceļā starp vārtiņiem un lievenēm, sašķīzdams ga­balu gabalos. Pa zālāju pajuka sadrupušas plastmasas šķembas.

Gandrīz neapzinādamies, ko daru, rīkoda­mies bez domu un iepriekšēja lēmuma, vie­nīgi jūtu vadīts, noskrēju no lievenēm un metos uz vārtiem. Hairams pakāpās sānis, lai padotu man ceļu, es izdrāzos ārā pa vārti­ņiem un nostājos aci pret aci ar viņu.

Pietiek man Hairama Martina! Man viņš apriebies līdz kaklam. Viņš bija tirdījis mani abas pēdējās dienas un beidzot apnicis man ilīdz nāvei. Mani bija pārņēmusi viena vienīga doma — saplosīt viņu lupatu lēveros, saberzt viņu miltos, lai skaidri zinātu, ka viņš nekad vairs nevarēs mani apcelt, nekad vairs no­triekt mani zemē ar savu rupjo pārspēku.

Šai mirklī es atkal jutos kā bērnu dienās, kad acis man aizmigloja sarkans spīva naida plīvurs, es ienīdu viņu tāpat kā toreiz, jo zi­nāju, ka viņš mani piekaus atkal, kā piekāvis jau daudzkārt, bet es biju gatavs ar prieku nodarīt viņam visu, ko vien manas dūres spēs, kamēr viņš nebūs mani galīgi pieveicis.

Kāds iebrēcās:

— Pavirzieties tālāk!

Tad es metos viņam virsū, un viņš man iebelza. Viņam nebija ne laika, ne vietas, kur atvēzēties, tomēr viņa dūre trāpīja man pa ausi, un es aiz sāpēm sagrīļojos. Tūliņ viņš belza man otrreiz, tomēr šis sitiens lāgā ne­izdevās un nemaz nesāpēja, un šoreiz es situ pretī. Ietriecu dūri viņam pakrūtē tieši virs jostas un, kad viņš sāpēs saliecās, bliezu pa muti, sajuzdams spējas sāpes nobrāztajās pirkstu locītavās, tām atsitoties pret viņa zo­biem. Es atvēzējos no jauna, bet tad, gluži kā zibens no skaidrām debesīm, gaisā pazibēja dūre, dodama man tādu triecienu pa galvu, ka man šķita — pašķiezdama spožas zvaig­znes, galva sasprāgs gabalos. Jutu, ka nogā­žos zemē, jo atsitos jau ar ceļgaliem pret ielas bruģi, taču tūliņ streipuļodams piecēlos, un pasaule atkal kļuva gaišāka. Kājas nejutu. Likās, ka peldu gaisā kā korķis bez stingra pamata zem kājām. Redzēju Hairama ģīmi turpat man blakus, mutes vietā viņam bija sarkans traips un uz kakla lāsoja asinis. Es vēlreiz iegāzu viņam pa muti — laikam gan ne pārāk stipri, jo manī vairs nebija palicis necik jaudas. Bet viņš iestenējās, paliecās sānis, un es no jauna metos viņam virsū.

Bet tad viņš man iezvēla reizi par visām reizēm.

Jutu, ka krītu, gāzos atmuguriski, un man likās, ka krītu bezgala ilgi. Beidzot atsitos pret bruģi, un tas bija cietāks, nekā es biju domājis, un atsišanās.pret zemi man sāpēja stiprāk nekā sitiens, kas bija notriecis mani no kājām.

Pagriezos ar seju pret bruģi, cenzdamies atspiesties uz plaukstām tā, lai varētu piecel­ties, un pats lāgā nesapratu, kālab velti pū­los. Ja vien tagad piecelšos, Hairams dos man jaunu triecienu un es atkal novelšos. Bet es zināju, ka jāceļas augšā ikreiz, kamēr spēju. Tādi aizvien bijuši Hairama un manas spēles noteikumi. Viņš notrieca mani gar zemi katru reizi, kad biju piecēlies, taču es katru reizi at­kal cēlos augšā, kamēr vairs nespēju, bet nekad nelūdzos žēlastības un nekad neatzinu sevi par uzvarētu. Un, ja vien es visu mūžu turpināšu tāpat, uzvarētājs galu galā būšu es, nevis Hairams.

Taču šoreiz man pietrūka spēka. Necēlos augšā. «Varbūt,» prātā pazibēja doma, «pie­nācis brīdis, kad vairs nepiecelšos.»

Manas rokas vēl joprojām meklēja atbalstu, lūkodamas palīdzēt ķermenim piecelties, un tā es atradu akmens šķembu. Varbūt akmeni tur jau pirms vairākām dienām bija nometis kāds puika, tēmēdams putnam vai sunim, varbūt metis tāpat, joka pēc. Akmens bija no­kritis ielas vidū un palicis tur guļam, un ta­gad manas labās rokas pirksti to sataustīja un cieši sažņaudza; tas labi iederējās manā plaukstā, jo bija tieši dūres lielumā.

Šajā brīdī pār mani izstiepās roka, milzīga, gaļīga ķetna, sagrāba mani aiz krekla krūte­žas un uzrāva kājās,

— Ak tā! — ķērca kāda balss. — Tu aiz- tiksi kārtības sargu!

Kā miglā man acu priekšā peldēja viņa seja — asinīm notriepta, naidā zvērojoša seja, ļauna un dzīvnieciska tīksmē par savu fizisko pārspēku.

Jutu atkal savas kājas un spēju atkal iz­šķirt gan šo seju, gan visas pārējās aizmu­gurē — stāvētāju sejas pūlī, kurš spiedās aiz­vien tuvāk, lai tikai nepalaistu garām iespēju noskatīties slepkavībā.

«Nedrīkst padoties!» es domāju, atcerēda­mies visas iepriekšējās reizes, kad nebiju pa­devies. «Kamēr vien var noturēties kājās, ir jācīnās, un pat tad, kad esi notriekts zemē un nespēj vairs piecelties, pat tad nedrīkst atzī­ties, ka esi pieveikts.»

Hairams abām rokām bija sagrābis mani aiz krekla un piebāzis ģīmi man pavisam tuvu klāt; es savilku roku dūrē, sažņaudzu pirkstus ap akmeni un atvēzējos. Atvēzējos ar visu, kas manī vēl bija palicis, ieguldīju šajā dūres atvēzienā pēdējo spēka palieciņu, sasprindzi­nādams augumu no vidukļa līdz pat žokļiem, un belzu viņam pa zodu.

Viņa galva atkrita atpakaļ, nošūpodamās uz resnā buļiļa kakla. Viņš sagrīļojās, pirksti at­laidās, un, rokas izpletis, viņš saļima uz ielas.

Es parāpos soli nostāk, noraudzījos viņā no augšas, un man daudz kas likās kļuvis skaid­rāks; es atkal sajutu, ka man ir ķermenis, ne­jauki nobrāzts un sadauzīts ķermenis, kas neganti sāpēja, šķiet, nebija nevienas dzīslas, neviena muskuļa, kas nesāpētu. Bet tas nekas, tas nav gluži nekas, jo pirmo reizi mūžā esmu nositis gar zemi Hairamu Martinu. Notriecu viņu zemē ar akmeni, bet tagad man tā nemaz nebija žēl. Nebiju akmeni meklējis — mani pirksti to atrada nejauši un sažņaudzās ap to Netiku iepriekš izplānojis laist darbā akmeni, bet tagad man tas vienalga. Ja man būtu pie­ticis laika savu rīcību izplānot, es droši vien būtu izšķīries par to pašu.

Kāds no pūļa paskrēja uz manu pusi, un es redzēju, ka tas ir Toms Prestons.

— Jūs domājat viņu tā palaist? — Prestons spiedza, pagriezies pret pūli. — Viņš iesita policistam! Iesita policistam ar akmeni! Viņš pacēla akmeni!

Kāds cits izspiedās pūlim cauri, sagrāba Prestonu aiz čupra, pacēla gaisā un atgrūda atpakaļ pūļa priekšējās rindās.

— Nelien, kur nevajag! — noteica Geibs Tomass.

— Bet viņš iesita ar akmeni! — Prestons

ķērca.

— Labāk būtu gāzis ar rungu, — Geibs sa­cīja, — un sašķaidījis viņam pauri.

Hairams sarosījās un piesvempās sēdus. Viņa roka taustījās pēc revolvera.

— Mēģini tikai aiztikt ieroci! — es viņam piedraudēju. — Pieliec tikai tam kaut pirkstu, un es ar dieva palīgu tevi nositīšu.

Hairams blenza uz mani. Bija laikam arī ko redzēt. Viņš mani bija apstrādājis tā, ka la­bāk nevar, sadauzījis mīkstu, un tomēr es viņu notriecu zemē, bet pats vēl turējos uz kā­jām.

— Viņš tev iesita ar akmeni, — Prestons pīkstēja, — viņš iesita … •

Geibs pastiepa roku un nesteigdamies ap­lika pirkstus ap Prestona kārno kaklu. Tad viņš tos saspieda, līdz Prestonam pavērās mute un izkārās mēle.

— Nelien, kur nevajag, — Geibs atkārtoja.

— Bet Hairams ir likuma sargs, — iebilda Čarlijs Hatons. — Breds nedrīkstēja sist po­licistu.

— Draudziņ, — Geibs sacīja krodziniekam, — tas nu gan nav nekāds likuma sargs. Ne­viens kārtīgs likuma sargs neuzsāks kautiņu ar pilsoņiem.

Nenovērsu acis no Hairama, arī viņš vēroja mani, bet tad novērsa skatienu sānis un negri­bīgi nolaida roku.

Sajā mirklī es zināju, ka esmu uzvarējis — ne tādēļ, ka esmu stiprāks, ne tādēļ, ka protu labāk kauties (es neesmu un neprotu), bet tā­dēļ, ka Hairams ir gļēvulis, tādēļ, ka viņam nav aknu, ka, vienreiz izjutis sāpes, viņš ne­riskēs, lai viņam tās nodara vēlreiz. Un es zi­nāju arī, ka man nav jābaidās no viņa revol­vera, jo Hairamam Martinam nepietiks dū­šas godīgā cīņā vīram pret vīru nogalināt savu pretinieku.

Hairams lēnām pierausās kājās un palika mirkli stāvam. Viņš pacēla roku un aptaustīja žokli, tad pagriezās un gāja projām. Pūlis klusēdams noskatījās un pašķīra viņam ceļu.

Es noskatījos viņam pakaļ, un manī modās negants, asinskārs gandarījums. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem beidzot esmu uzva­rējis savu bērnu dienu ienaidnieku. «Bet,» es pats sev atgādināju, «neesmu uzvarējis viņu godīgā cīņā, man vajadzēja ķerties pie ne­krietniem līdzekļiem, lai izcīnītu uzvaru.» Tomēr man likās, ka tam nav nekādas nozī­mes. Lai nu godīgā vai nekrietnā cīņā, beidzot tomēr esmu viņu piekāvis.

Pūlis lēnām kāpās atpakaļ. Neviens neru­nāja ar mani. Neviens neteica ne vārda arī cits citam.

— Man šķiet, — sacīja Geibs, — vairāk ne­viens tev nemetīsies virsū. Bet, ja kāds iedo­māsies, tad tam vajadzēs izkauties arī ar mani.

— Paldies, Geib, — es sacīju.

— Nav par ko, — viņš atteica, — neesmu jau neko izdarījis.

Es papletu pirkstus, un akmens nokrita uz ielas. Dziļajā klusumā tas briesmīgi nodim­dēja.

Geibs izvilka no bikšu pakaļējās kabatas milzīgu sarkanu mutautu un pienāca man klāt. Atbalstījis ar roku manu galvu, lai tā turētos stingri, viņš sāka slaucīt man seju.

— Pēc kāda mēneša, — viņš mierinādams

sacīja, — tu atkal izskatīsies pēc cilvēka.

— Ei, Bred! — kāds uzsauca. — Kas tas tavs draugs tāds ir?

Nevarēju kliedzēju saskatīt. Cilvēku bija tik daudz.

— Mister! — kāds cits uzkliedza. — Neaiz­mirstiet noslaucīt viņam arī snīpīti!

— Nu, nu! — Geibs ierēcās. — Nu! Panāc priekšā, gudriniek! Panāc priekšā, lai varu ar tevi paslaucīt ielu!

Džonsu vecmāmuļa teica tik skaļi, lai Endr- jūsu vecaistēvs varētu dzirdēt:

— Tas ir smagās mašīnas šoferis, kas sa­dauzīja Breda auto. Man domāt, ja jau Bre­dam vajadzēja kādu piekaut, tad tikai šito zelli.

— Bet mutē gan padevies! — Endrjūsu ve­caistēvs atkliedza pretī. — Varen lielu muti padevies.

Redzēju pie vārtiem stāvam Nansiju, un viņas sejā bija gluži tāda pati izteiksme kā tajos laikos, kad mēs vēl bijām bērni un es sakāvos ar Hairamu Martinu. Viņai riebās skatīties uz mani. Viņai nekad nav patikuši kautiņi, viņa teica, ka tas esot vulgāri.

Parādes durvis atsprāga vaļā, pa tām iz­skrēja Džeralds Šērvuds un steidzās pa celiņu pie manis. Pieskrējis viņš satvēra mani pie rokas.

289

— Nāc! — viņš uzsauca. — Tikko piezva­nīja senators. Viņš ir atbraucis un gaida tevi uz šosejas.

19—1472

Četri vīri gaidīja mani uz šosejas cieši otr­pus barjeras. Gabaliņu tālāk uz ceļa stāvēja vairāki automobiļi. Mazās grupiņās visap­kārt pulcējās kareivji. Apmēram pusjūdzi tā­lāk joprojām strādāja tvaika ekskavators.

Es jutos ļoti muļķīgi, iedams pa šoseju pretī gaidītājiem. Zināju, ka izskatos tā, it kā mani būtu ķērusi paša dieva dusmība.

Krekls man bija saplēsts un visa sejas kreisā puse sūrstēja, itin kā būtu pamatīgi ap­strādāta ar smilšpapīru. Labās rokas pirkstu kauliņi bija jēli no sadursmes ar Hairama zo­biem, bet kreisā acs likās pietūkstam ar katru mirkli vairāk. •

Kāds laikam bija aizvācis viesuļvētras iz­gāztos kokus un krūmus dažus soļus no šo­sejas malām, bet citādi visa postaža bija jo­projām tāda pati, kā bijusi.

Piegājis tuvāk, sazīmēju senatoru. Neesmu ar viņu nekad sastapies, bet esmu redzējis viņa attēlu avīzēs. Viņš bija plecīgs, spēcīga auguma, baltiem matiem un nekad nevalkāja cepuri, ģērbies uzvalkā ar divām pogu rin­dām un aizsējis koši zilu kaklasaiti ar baltiem punktiņiem.

Viens no viņa pavadoņiem bija karavīrs ar zvaigznēm uz uzplečiem. Otrs bija mazs vīre- llis ar cieši pieglauztiem matiem un skadru, saltu sejas izteiksmi. Arī ceturtais bija maza

auguma, patukls un ar tik spoži zilām acīm, kādas neesmu redzējis nevienam cilvēkam.

Gāju, kamēr atrados no viņiem soļus trīs un sajutu barjeras pirmo, vieglo pretspiedienu. Pakāpos soli atpakaļ un paraudzījos uz sena­toru.

— Jūs, šķiet, esat senators Gibss, — es .sa­cīju. — Es esmu Bredšovs Kārters. Cilvēks, par kuru Šērvuds jums stāstīja.

— Priecājos ar jums iepazīties, mister Kār­ter, — senators teica. — Cerēju, ka Džeralds atnāks kopā ar jums.

— Es arī gribēju, lai viņš nāk, — paskaid­roju, — bet viņš domāja, ka būšot labāk, ja nenākšot. Pilsētā izcēlās strīds par jūsu sa­gaidīšanu. Mērs gribēja sapulcināt komisiju, bet Šērvuds visai dedzīgi tam pretojās.

Senators pamāja ar galvu.

— Saprotu, — viņš noteica. — Tātad jūs būsiet vienīgais, ko sastapsim?

— Ja jūs vēlaties vēl kādu citu …

— Nē, nepavisam, — viņš sacīja. — Jūs taču esat tas cilvēks, kas var sniegt informā­ciju?

— Jā, esmu, — es atbildēju.

— Lūdzu piedošanu, — senators attapās. — Iepazīstieties: misters Kārters — ģenerālis Volters Billings.

— Sveicināts, ģenerāli, — es sacīju.

Bija dīvaini sasveicināties nesarokojoties.

— Arturs Ņukoms.

19*

291

Cilvēks ar salto, skadro seju man ledaini

uzsmaidīja. No pirmā acu uzmetiena varēja redzēt, ka šis vīrs nekādus jokus necietīs. Man likās, viņš bija ļoti sašutis par to, ka tādai barjerai vispār ļauts uzrasties.

— Misters Ņukoms, — senators paskaid­roja, — ir no Valsts departamenta. Un dok­tors Rodžers Deivenports, biologs, ja atļauts piebilst — izcils biologs.

— Labrīt, jaunais cilvēk, — sacīja Deiven­ports. — Vai būtu pārāk nepiedienīgi apjautā­ties, kas ar jums noticis?

Es pasmējos, man šis cilvēks uzreiz iepati­kās.

— Man iznāca nelielas domstarpības ar kādu no mūsu pilsētas iedzīvotājiem.

— Varu iedomāties, — ieteicās Billings,

— ka pilsētā valda liels satraukums. Drīz vien kārtības uzturēšana kļūs par nopietnu pro­blēmu.

— Bīstos, ka jums taisnība, ser, — es pie­bildu.

— Jusu stāsts laikam bus diezgan garš? — apvaicājās senators.

— Pagarš gan, — es piekritu.

— Te bija daži krēsli, — ģenerālis sacīja.

— Seržant, kur ir …?

Viņš nepaspēja izteikt jautājumu līdz ga­lam, kad seržants un divi civilisti, kas stāvēja šosejas malā, jau bija atstiepuši saliekamos krēslus.

— Ķeriet! — seržants man uzsauca.

Viņš izmeta krēslu cauri barjerai, un es to saķēru. Kamēr es to uzstatīju un apsēdos, ari pārējie četri vīri barjeras otrā pusē bija apsē­dušies.

Tas droši vien bija ērmīgs skats, kā mēs visi pieci sēdējām ceļa vidū uz vieglajiem, sa­liekamajiem krēsliņiem. '

— Tā, — senators teica, — man šķiet, mēs varētu sākt. Kādi ir jūsu priekšlikumi, ģene­rāli?

Ģenerālis sakrustoja kājas un ierīkojās pēc iespējas ērtāk. Brīdi viņš klusēja, tad ierunā­jās:

— Sim cilvēkam ir kaut kas stāstāms, kas mums jādzird. Kādēļ gan mēs nevarētu, te sēdēdami, viņu uzklausīt?

— Jā, protams, — piekrita Ņukoms, — pa­klausīsimies, ko viņš stāstīs … Man jāsaka, senator …

— Jā, — senators steidzīgi iejaucās sa­runā, — jāatzīst, ka situācija ir visai nepa­rasta. Pirmoreiz mūžā piedalīšos tādā brīv­dabas sēdē, bet…

— Šī acīmredzot ir vienīgā pieņemamā iespēja, — piebilda ģenerālis.

— Kā jau teicu, tas ir pagarš stāsts, — es viņus brīdināju, — un šis tas tajā var likties visai neticams.

— Arī šis te ir kaut kas neticams, — sena­tors sacīja, — šis šķērslis, ko jūs dēvējat par barjeru.

— Un, — piebilda Deivenports, — jus, šķiet, esat vienīgais, kuram par to ir jel kādas ziņas.

— Tādēļ, — ierosināja senators, -— sāksim bez liekas kavēšanās.

Un tā nu es izstāstīju savu stāstu otru reizi. Nesteidzos un stāstīju pamatīgi, cenz­damies pieminēt visu, ko biju redzējis. Ne­viens mani nepārtrauca. Pāris reižu es pats pieklusu, lai viņiem rastos iespēja uzdot man jautājumus, bet pirmoreiz Deivenports pa­māja man, lai stāstu tālāk, un otrreiz visi četri klusēdami gaidīja, kad es turpināšu.

Tāda izturēšanās padarīja mani nervozu — tas bija ļaunāk, nekā būtu bijis tad, ja viņi būtu pārtraukuši mani ar jautājumiem. Ru­nāju pilnīgā klusumā, cenzdamies kaut ko iz­lasīt viņu sejās, cenzdamies rast tajās kaut kādu norādījumu, cik ticams viņiem liekas stāsts. Bet viņu sejas nepauda neko, tajās ne- pavīdēja ne mazākā izteiksmes atēna. Sāku justies mazliet neveikli — viss, ko stāstīju, viņiem droši vien izklausījās muļķīgi.

Beidzot biju galā un atlaidos krēslā.

Ņukoms otrā pusē barjerai nemierīgi saro­sījās.

— Lūdzu, kungi, atvainojiet mani, — viņš ierunājās, — ja apstrīdu šā cilvēka stāstu. Ne­saprotu, kādēļ esam atsaukti šurp …

— Artur, — viņu pārtrauca senators, — Džeralds Šērvuds, mans labs draugs, gal­voja par misteru Kārteru. Es Džeraldu Šēr-. vudu pazīstu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņš, man jāsaka, ir ļoti spējīgs vīrs, iz­darīgs uzņēmējs ar teicamu izdomu. Kaut arī šim stāstam vai nu pilnīgi, vai daļēji ir gau­žām grūti ticēt, pēc manām domām, mums tomēr vajadzētu to pieņemt par pamatu disku­sijām. Turklāt gribu jums atgādināt, ka šīs ir pirmās konkrētās ziņas, ko mums izdevies saņemt.

— Arī man, — sacīja ģenerālis, — ir ļoti grūti ticēt kaut vai vārdam no dzirdētā. Bet mūsu acu priekšā ir šī barjera, kaut kas prā­tam pilnīgi neaptverams, un tādēļ mēs esam spiesti arī turpmāk pieņemt tādus pierādīju­mus, kas pārsniedz mūsu saprāta robežas.

— Pieļausim uz mirkli, — ieteicās Deiven­ports, — ka mēs visam tam ticam. Lūkosim atrast tur kādu racionālu pamatu …

— Bet tas nav iespējams! — eksplodēja Ņukoms. — Tas met sejā izaicinājumu visam, ko mēs zinām.

— Mister Ņukom, — sacīja biologs, — cil­vēks laika ritumā aizvien ir metis izaicinā­jumu visam, ko zinājis iepriekš. Vēl tikai pirms dažiem gadsimtiem cilvēki bija pārlie­cināti, ka Zeme ir Visuma centrs. Vēl pirms trīsdesmit gadiem par neiespējamu uzskatīja ceļojumu uz citām planētām. Pirms simt ga­diem cilvēkam bija skaidrs, ka atoms ir ne­dalāms. Un pašreizējā problēma ir tāda, ka laiku nav iespējams saprast, ka nav iespējams ar to rīkoties un ka augiem nevar piemist saprāts. Es jums teikšu, ser …

— Vai gribat sacīt, — viņu pārtrauca ģene­rālis, — ka pieņemat to visu par patiesību?

— Nē, — atbildēja Deivenports, — es ne­pieņemu neko. To darīt būtu ļoti neobjektīvi. Es ar spriedumu nogaidīšu. Godīgi sakot, es ar sajūsmu izmantotu iespēju tūliņ ķerties pie darba, sāktu novērot, eksperimentēt un …

— Bet varbūt jums nepietiktu tam laika, — es iebildu.

Ģenerālis strauji pagriezās pret mani.

— Vai tad ir noteikts termiņš? — viņš jau­tāja. — Jūs par to neko neminējāt.

— Nē. Bet viņu varā ir mūs pasteidzināt. Viņas var vērst pret mums visai iespaidīgus ietekmēšanas līdzekļus jebkurā brīdī. Piemē­ram, var iekustināt šo pašu barjeru.

— Cik tālu tad to varētu virzīt?

— Tikpat zinu es, cik zināt jūs. Desmit jūdžu. Simt jūdžu. Tūkstoti. Nav ne jausmas.

— Jūs runājat tā, it kā viņas varētu mūs nostumt pavisam nost no Zemes.

— Nezinu. Bet man liekas, ka laikam va­rētu gan.

— Un jūs domājat, viņas to darīs?

— Varbūt. Ja konstatēs, ka mēs vilcinā­mies. Nedomāju, ka viņas to darītu labprāt. Mēs viņām esam vajadzīgi. Viņām nepiecie­šams kāds, kas var izmantot viņu uzkrātās zi­nāšanas, piešķirt tām jēgu un nozīmi. Un iz­skatās, it kā līdz šim viņām nebūtu izdevies atrast tādas būtnes, kas to varētu.

— Bet mēs nedrīkstam arī pārsteigties, — protestēja senators. — Nevienam nav tiesību mūs steidzināt. Vēl daudz kas ir jādara. Jāap- spriežas visdažādākajās sfērās — jārīko ap­spriedes gan valsts, gan starptautiskā mē­rogā, gan no ekonomiskā, gan no zinātnes aspekta.

— Senator, — es iebildu, — ir viens apstāk­lis, kuru, šķiet, visi ir aizmirsuši. Mums šo­reiz nav darīšana ar kādu citu tautu vai vis­pār ar cilvēkiem. Mums ir darīšana ar gluži citādām būtnēm …

— Tam nav nekādas nozīmes, — teica sena­tors. — Mums jārīkojas kā vienmēr.

— Tas jau būtu gaužām jauki, — es sa- t clju, — ja tikai mēs to varētu svešajām būt­nēm ieskaidrot.

— Viņām būs vien jāpagaida, — sausi no­teica Ņukoms.

Un es sapratu, ka viss ir bezcerīgi, ka esam saskārušies ar neatrisināmu problēmu, ka cilvēce sabojās savu pirmo kontaktu ar cita veida saprātīgām būtnēm. Būs runas un argu­menti, diskusijas un apspriešanās, — bet tas viss notiks no cilvēku aspekta, no mūsu vie­dokļa, nedodot nevienam pat iespēju ņemt vērā otras puses viedokli.

— Nedrīkst aizmirst, — sacīja senators, I —ka lūdzējas ir viņas, ka viņas spēra pirmo

soli uz tuvošanos, viņas lūdz ielaišanu mūsu pasaulē, nevis mēs gribam nokļūt turp.

— Pirms pieci simti gadiem, — es teicu,

— baltie cilvēki ieradās Amerikā. Toreiz viņi bija lūdzēji,..

— Bet indiāņi, — mani pārtrauca Ņukoms,

— bija mežoņi, barbari …

Es viņam pamāju ar galvu.

— Jūs precizējāt manu domu.

— Jums ir visai nepieņemama humora iz­jūta, — griezīgi noteica Ņukoms.

— Jūs nebūsiet mani sapratis, — es sacīju,

— es nebūt nejokoju.

Deivenports pamāja ar galvu.

— Jūsu domai ir zināms pamats, mister Kārter. Jūs sakāt — šīs puķes apgalvojot, ka esot uzkrājušas zināšanas, un jūs domājat, ka tās varētu būt daudzu saprātīgu rasu atziņas.

— Tāds iespaids man radās.

— Sakrātas un sistematizētas atziņas. Ne juceklīgs datu kopums vien?

— Jā, arī sistematizētas,— es teicu. — Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka es nevaru to ap­zvērēt. Man nebija iespējas pārliecināties, vai tas tiesa. Bet Tapers, kas runā viņu vietā, man apgalvoja, ka viņas nemelojot…

— Es saprotu, —sacīja Deivenports. — Tas ir visai loģiski. Viņām nav vajadzības melot.

— Izņemot to, — ģenerālis piebilda, — ka viņas neatdeva jums atpakaļ jūsu pusotra tūkstoša dolāru.

— Neatdeva vis, — es piekritu.

— Bet solīja atdot.

— Jā. Pavisam noteikti apsolīja.

— Tātad tas nozīmē, ka viņas ir melojušas.

Bez tam vēl izprovocēja, lai jūs paņemat no turienes līdzi to, ko pats dēvējat par laika mašīnu.

— Un, — piemetināja Ņukoms, — izdarīja to ļoti veikli.

— Man šķiet, — sacīja ģenerālis, — ka mums nevajadzētu viņām pārāk uzticēties.

— Bet paklausieties, — protestēja Ņukoms, — mēs atkal esam sākuši runāt tā, it kā ti­cētu katram vārdam.

— Tā taču arī tikām norunājuši, — teica senators, — izmantot iegūto informāciju par pamatu pārrunām.

— Pašlaik, — prātoja ģenerālis, — mums jāsagatavojas visļaunākajam.

Deivenports iesmējās.

— Kur gan te kāds ļaunums? Pirmoreiz

savā vēsturē cilvēcei radusies iespēja sastap­ties ar cita veida saprātu. Ja mēs tagad rīko­simies pareizi, varam gūt no tā lielu labumu.

— Bet to jūs nevarat zināt, — iebilda ģene­rālis.

— Protams, ka nevaram. Mums trūkst tiešu ziņu. Mums jānodibina ciešāks kontakts.

— Ja tādas saites vispār eksistē, — noteica Ņukoms.

— Ja tās eksistē, — piekrita Deivenports.

— Kungi, — ierunājās senators, — mēs kaut ko aizmirstam. Barjera eksistē. Tā nelaiž cauri neko dzīvu.

— To mēs nezinām, — atspēkoja Deiven­ports: — Mums ir piemērs ar automobili.

Tajā atradās mikroorganismi. Tādiem katra ziņā vajadzētu tur būt. Manuprāt, barjera aiz­tur nevis jebkuru dzīvu radību, bet vienīgi ap­zinīgas, domājošas būtnes. Tādas būtnes, kas apzinās savu esību …

— Lai būtu kā būdams, — turpināja sena­tors, — mums ir pierādījums, ka noticis kaut kas ļoti dīvains. Mēs nevaram izlikties to ne­redzam. Mums jārīkojas, balstoties uz tām ziņām, kādas ir mūsu rīcībā.

— Labi, — sacīja ģenerālis, — tad sāksim rīkoties. Vai var droši pieņemt, ka šīs būtnes varētu mums ar kaut ko draudēt?

Es pamāju.

— Iespējams. Zināmos apstākļos.

— Un kādi būtu šie apstākļi?

— Nezinu. Mēs nevaram izsekot viņu domu gaitai.

— Bet draudu iespēja pastāv?

— Man šķiet, — iejaucās Deivenports, — ka mēs pārāk lielu uzmanību pievēršam domai par draudiem. Pirmām kārtām mums vaja­dzētu …

— Mans visupirmais pienākums, — teica ģenerālis, — ir konstatēt, vai draud potenciā­las briesmas …

— Un ja nu tās tiešām draudētu?

— Mēs varētu tās novērst, — ģenerālis no­teica, — rīkojoties pietiekami ātri. Rīkojoties, iekams viņas ieņēmušas pārāk plašu terito­riju. Mumsjr iespējā tās apturēt.

— Vienīgais, ko militāristi v^r izdomāt, — nikni sacīja Deivenports, — ir likt lietā spēku. Piekritu jums, ka kodolsprādziens varētu iznī­cināt svešo dzīvību, kas jau paguvusi ievies­ties uz Zemes, varbūt tas sagrautu arī laika barjeru un noslēgtu ceļu Uz Zemi mūsu nepa­zīstamajiem draugiem .. .

— Draugiem! — ģenerālis kliegsūs iz­kliedza. — Kā jūs varat zināt, ka …

— Protams, — Deivenports atteica, — es to nevaru zināt. Bet arī jūs nevarat zināt, ka tie ir ienaidnieki. Mums jāiegūst vairāk datu, mums jānodibina ciešāks kontakts …

— Un, kamēr jūs vāksiet savus papildu da­tus, viņiem būs laiks nostiprināt barjeru un virzīt to tālāk uz priekšu …

— Pienāks diena,.— dusmīgāk nekā pirmāk turpināja Deivenports, — kad cilvēcei vaja­dzēs atrisināt savas problēmas, neizmantojot spēku. Varbūt šis patlaban būtu īstais brīdis, kad sākt. Jūsu priekšlikums ir bombardēt šo pilsētiņu. Nemaz jau nerunājot par jautājuma morālo pusi — iznīcināt vairākus simtus gluži nevainīgu cilvēku …

— Jūs aizmirstat, — ģenerālis aizsmakušā balsī norūca, — ka mēs tādējādi, upurējot da­žus simtus dzīvību, sagādātu drošību visiem cilvēkiem Zemes virsū. Tā nebūtu pārstei­dzīga rīcība. To mēs darītu tikai pēc pamatī­gas apsvēršanas. Tas būtu labi pārdomāts lē­mums.

— Jau tas vien, ka jūs taisāties to ap­svērt, — biologs sacīja, — liek visai cilvēcei nodrebēt saltās trīsās.

Ģenerālis pagrozīja galvu.

— Mans pienākums ir apsvērt tādus nepa­tīkamus jautājumus kā šis. Pat paturēdams prātā jautājuma morālo pusi, es vajadzības gadījumā tomēr…

— Kungi! — vārgi pacēla balsi protestam senators.

Ģenerālis uzmeta skatienu man. Man likās, ka viņi pavisam aizmirsuši, ka arī es atrodos turpat.

— Piedodiet, ser, — ģenerālis uzrunāja mani. — Nevajadzēja man tā runāt.

Es klusēdams pamāju ar galvu. Nebūtu spē­jis izteikt ne vārda, kaut man būtu solījuši par to vai miljonu dolāru. Es biju kā tūkstoš sai­tēm sasiets un baidījos pakustēties.

Kaut ko tamlīdzīgu es nebiju gaidījis, lai gan tagad, kad tas bija noticis, es sapratu, ka neko citu īstenībā nemaz nedrīkstēju gai­dīt. Man vajadzēja gan zināt, kā pasaule uz to reaģēs, un, pat ja es to nebūtu zinājis, man vajadzēja atcerēties, ko sacīja Kleinais Grants, vārtīdamies manā virtuvē uz grīdas.

«Viņi taisās mest bumbu,» viņš teica. «Ne­ļauj viņiem nomest bumbu …»

Ņukoms salti vēroja mani. Viņa acis urbtin urbās manī.

— Ceru, — viņš sacīja, — ka jūs nestāstī­siet tālāk, ko šeit dzirdējāt.

— Mēs esam spiesti jums uzticēties, jau­nais draugs, — piebilda senators, — jo esam jūsu rokās.

Es samocīti iesmējos. Man šķiet, tie bija ne­jauki smiekli.

— Kāpēc lai es kaut ko sacītu? — es vai­cāju. — Mēs esam tik parocīgs mērķis. Mana teikšana neko nelīdzētu. Mēs tikpat nevarētu nekur aiziet.

Vienu mirkli man prātā pazibēja doma, ka varbūt barjera pasargās mūs arī no bumbas, bet tūliņ atskārtu, cik aplam esmu domājis. Barjera aiztur vienīgi dzīvību jeb — ja Dei- venportam taisnība (un droši vien viņam ir taisnība) — vienīgi dzīvas būtnes, kas apzi­nās savu esību. Bija jau mēģināts barjeru spridzināt, un rezultāts bija tāds, it kā nekā­das barjeras vispār nebūtu. Barjera nebija iz­rādījusi eksplozijai nekādu pretestību, un eks­plozija nebija spējusi barjerai neko nodarīt.

No ģenerāļa viedokļa bumba būtu īstā at­bilde. Tā nogalinātu visu dzīvo; tā būtu reali­zācija secinājumam, pie kura bija nonācis Alfs Pītersons, atbildēdams uz jautājumu, kā iznīcināt nezāles, kas spēj augt katros ap­stākļos. Kodolsprādziens neko nenodarītu laika barjeras mehānismam, bet nogalinātu katru dzīvu būtni un saindētu ar radiāciju augsni tik stipri, ka svešie atnācēji ilgi ilgi nevarētu izmantot šo apvidu.

— Ceru, — es sacīju ģenerālim, — ka jūs būsiet tikpat smalkjūtīgs, kā to prasāt no manis. Ja atzīsiet, ka šāds solis tiešām nepieciešams, tad vismaz mums iepriekš par to neziņojiet.

Ģenerālis, lūpas sakniebis, pamāja.

— Man bail iedomāties, — sacīju, — kas notiks pilsētā, kad …

Senators mani pārtrauca:

— Neraizējieties par agru. Tā ir tikai viena no daudzām varbūtībām. Pagaidām mēs par to pat nediskutēsim. Mūsu draugs ģenerālis mazliet pārsteidzās.

— Es, — sacīja ģenerālis, — vismaz esmu godīgs. Necenšos nevienu piemuļķot. Nespē­lēju paslēpes.

Likās, viņš gribēja norādīt, ka pārējie to dara.

— Ir vēl kaut kas, ar ko jums jārēķinās,— es viņam sacīju. — Šo operāciju nedrīkst da­rīt slepeni. Vienalga, ko jūs darīsiet, dariet to godīgi. Ir daži cilvēki, kuru domas Puķes var lasīt. Ir cilvēki, varbūt daudz cilvēku, ar kuru domām viņas spēj nodibināt kontaktu kaut vai šinī mirklī. Šie cilvēki paši to neno­jauš, un mums nav nekādas iespējas uzzināt, kuri tie ir. Varbūt kāds no jums. Ir gaužām iespējams, ka Puķes ikreiz jau priekšlaikus zinās, kas tiek plānots.

Redzēju, ka neviens no viņiem nav par to iedomājies. Savā stāstā es to, protams, tiku pieminējis, bet viņiem tas nebija iespiedies at­miņā. Pārāk daudz bija jaunumu, lai cilvēks tik īsā laikā varētu visu aptvert un izprait,

— Kas tie par ļaudīm, kas tur sastājušies ap mašīnām? — jautāja Ņukoms.

Es pagriezos atpakaļ un apskatījos.

Tur droši vien bija puspilsētas. Cilvēki bija atnākuši noskatīties. «Un viņiem to nevar ņemt ļaunā,» es nodomāju. «Viņiem ir tiesī­bas zināt, kas notiek. Runa taču ir par viņu eksistenci. Varbūt laba daļa no viņiem man vairs neuzticējās pēc tam, kad Hairams un Toms sastāstījuši par mani nezin ko, un te nu es esmu atnācis, sēžu šosejas vidū uz krēsla un sarunājos ar vīriem no Vašingto­nas. Varbūt viņi jūtas atstumti. Varbūt viņi domā, ka arī viņiem vajadzētu būt klāt šādā apspriedē.»

Pagriezos atkal pret tiem četriem, kas sē­dēja barjeras viņā pusē.

— Šis notikums ir tik nozīmīgs, — es vi­ņiem uzstājīgi sacīju, — ka jūs nedrīkstat pie­ļaut kļūdu. Ja mēs šoreiz kļūdīsimies, mēs zaudēsim arī visas tālākās iespējas …

— Kādas iespējas? — jautāja senators.

— Šī mums ir pirmā iespēja nodibināt kon­taktu ar cita veida saprātīgām būtnēm. Bet tā nebūt nav pēdējā. Kad cilvēki izlidos kos­mosā ….

— Bet mēs vēl neesam kosmosā, — noteica Ņukoms.

305

Es sapratu, ka nav vērts. Pārāk daudz biju gaidījis no cilvēkiem manā dzīvojamā istabā un pārāk daudz arī no šiem vīriem uz šose­jas.

20-1472

Viņi visu sabojās. Mēs esam radīti vienīgi neveiksmei. Mums ir aplami motīvi, un mēs neprotam tos grozīt. Mums piemīt iedzimta tuvredzība, mantota patmīlība un iedomība, kas neļauj mums nogriezties no tā šaurā ce­liņa, pa kuru esam gājuši no laika gala.

«Bet varbūt,» man ienāca prātā, «cilvēce vien nav tāda. Varbūt tās svešās būtnes, ar kurām esam sastapušies, iet pa tikpat dziļu un šauru taku, pa kādu iet cilvēce. Varbūt tie svešie ir tikpat ietiepīgi, stūrgalvīgi un akli kā cilvēki.»

Es rezignēti atmetu ar roku, bet šaubos, vai to maz kāds pamanīja. Visi skatījās man garām, blenza uz ceļu.

Es strauji pagriezos un ieraudzīju, ka viss bars, kas bija stāvējis pa gabalu un gaidījis, jau atrodas pusceļā starp barjeru un automo­biļu sastrēgumu. Cilvēki tuvojās lēnām, bet ļoti noteikti un apņēmīgi. Izskatījās, it kā mums tuvotos pats liktenis.

— Ko viņi, pēc jūsu domām, grib? — diez­gan nervozi iejautājās senators.

Pūļa priekšgalā soļoja Džordžs Vokers, skārņa «Sarkanā pūce» īpašnieks, viņam uz pēdām sekoja Bačs Ormsbijs, kam pieder ben­zīna tanks, un «Laimīgo alas» krodzinieks Carlijs Hatons. Turpat bija Daniels Villobijs, kaut arī izskatījās mazliet samulsis, jo viņš ir no tiem cilvēkiem, kas parasti cenšas iz­vairīties no pūļa. Bet es neredzēju ne Higiju, ne Hairamu, toties Toms Prestons gan tur

bija. Mekiējū ar acīm Šērvudu, kaut gan ne­ticēju, ka viņš būtu nācis. Un man izrādījās taisnība — viņa nebija. Bet nāca daudzi cil­vēki, kurus es pazinu. Visiem bija drūmas un apņēmīgas sejas.

Atkāpos malā, lai pagrieztu viņiem ceļu, un pūlis pagāja garām, uz mani pat nepaska­tījies.

— Senator, — Džordžs Vokers ierunājās skaļāk, nekā bija nepieciešams. — Jūs taču esat senators, vai ne?

— Jā, — senators atbildēja. — Ar ko varu jums palīdzēt?

— Tāpēc jau esam atnākuši, — Vokers teica, — lai to uzzinātu. Mēs esam tāda kā delegācija.

— Saprotu, — senators atteica.

20'

307

— Esam nokļuvuši nelaimē, — Vokers tur­pināja. — Mēs visi maksājam nodokļus, un tāpēc mums ir tiesības gaidīt palīdzību. Man pieder skārnis «Sarkanā pūce», un es nezinu, kas notiks, ja mani pircēji nevarēs iekļūt pil­sētā. Ja mums nebūs pircēju no laukiem, tad skārnis jātaisa ciet. Mēs jau gan varam, pro­tams, pārdot gaļu arī pilsētas iedzīvotājiem, bet apgrozījums ir tik mazs, ka nav vērts, un pēc dažām dienām cilvēkiem Milvilā vairs ne­būs naudas, ar ko samaksāt par pirkumiem, un mūsu veikals nav iekārtots tā, lai mēs va­rētu tirgoties uz parāda. Gaļu mēs, protams, varam dabūt. Tas mums viss izdomāts un ap­rēķināts, bet mēs nevarēsim to pārdot un …

— Acumirkli, — senators sacīja, — paru­nāsim prātīgi. Nesteigsimies. Jums radušās grūtības, un es to zinu, un es centīšos darīt visu, ko spēju …

— Senator, — viņu pārtrauca kāds vīrs ar dobju basa balsi, — te ir vēl citi cilvēki, kas nonākuši lielākās grūtībās nekā Džordžs. Kaut vai, piemēram, es pats. Es strādāju ār­pus pilsētas un esmu atkarīgs no algas, ko saņemu katru nedēļu, lai man būtu, par ko nopirkt bērniem pārtiku un drēbes un ar ko segt visas citas izdošanas. Bet tagad es uz darbu netieku un algas man nebūs. Un es ne­būt neesmu vienīgais. Tādu kā es ir daudz. Mums nav iekrāta nauda nebaltām dienām. Varat man ticēt, senator, ka mūsu pilsētā nav gandrīz neviena tāda cilvēka, kam būtu no­guldījumi. Mēs visi …

— Pagaidiet, — senators lūdza, — ļaujiet taču arī man bilst kādu vārdu. Dodiet man mazliet laika. Vašingtonā zina, kas noticis. Tur zināms, cik lielas ir jūsu grūtības. Tiks darīts viss, lai jums palīdzētu. Kongresā tiks iesniegts likumprojekts par pabalsta piešķir­šanu jūsu pilsētas iedzīvotājiem, un es nerim­šos, kamēr nebūšu panācis, lai projektu pie­ņemtu bez liekas kavēšanās. Tas vēl nav viss. Divas vai trīs avīzes valsts austrumos un vai­rākas televīzijas stacijas sākušas vākt līdzek­ļus ziedojumu fondiem šās pilsētas iedzīvo­tāju labā. Un tas ir tikai sākums. Vēl daudz kas …

— Pie velna, senator! — iesaucās kāds vīrs ar čerkstošu balsi. — Tas nav tas, ko mums vajag. Mums nav vajadzīgi pabalsti. Mēs ne­lūdzam ubaga dāvanas. Mēs gribam atgriez­ties katrs savā darbā.

Senators galīgi apjuka. .

— Jūs tātad vēlaties, lai mēs novācam bar­jeru?

— Paklausieties, senator, — turpināja vīrs ar vareno basa balsi, — jau kopš nezin cik gadiem valdība izšķiež miljoniem dolāru, lai nosūtītu cilvēku uz Mēnesi. Jums ir tik daudz zinātnieku, ka jūs varētu gan ziedot mazliet laika un naudas, lai mūs atbrīvotu. Mēs tik ilgi esam maksājuši nodokļus, neko par to ne­saņemdami pretī…

— Bet tas, — senators iebilda, — prasītu zināmu laiku. Mums barjera vispirms pama­tīgi jāizpētī un pēc tam jāizlemj, kas ar to da­rāms. Un es atzīšos godīgi, ka to nav iespē­jams izdarīt dažās dienās.

Norma Šeparde, kas strādāja par medicīnas māsu pie doktora Fabiana, spiedās cauri pū­lim, līdz nokļuva senatora tuvumā.

— Bet kaut kas ir jādara, — viņa sacīja. — Kaut kas ir jādara — vai jūs to saprotat? Kādam ir jāatrod izeja. Šajā pilsētā pašreiz ir cilvēki, kuriem vajadzētu gulēt slimnīcā, bet mēs nevaram viņus nogādāt turp. Dažs labs nomirs, ja nevarēsim aizvest viņu uz slimnīcu. Mūsu pilsētā ir tikai viens ārsts, un tas pats ir vecs vīrs. Viņš mums ilgus ilgus gadus ir bijis ļoti labs ārsts, bet viņam nav ne prasmes, ne līdzekļu, lai ārstētu tos cilvēkus, kas ir tik smagi slimi. Viņš to nekad nav spējis un nav arī izlicies, ka spēj …

— Dārgā, — senators viņu mierināja, — es pilnīgi saprotu jūsu rūpes un jūtu jums līdzi, un jūs varat neraizēties …

Bija skaidri redzams, ka mana saruna ar Vašingtonas pārstāvjiem beigusies. Es sāku lēni soļot projām pa ceļu. īstenībā nemaz ne­gāju pa ceļu, bet gan gar ceļa malu pa uzarto zemi, kur vietumis jau sāka spraukties ārā sīki, zaļi asniņi. Sēklas, ko dīvainā viesuļ­vētra bija izsējusi, šajā īsajā laika sprīdī bija sadīgušas un sāka spraukties ārā pretī gais­mai.

Gāju un ar dziļu rūgtumu sirdī minēju, kas gan izaugs no šīm sēklām.

Man nedeva mieru doma arī par to, cik stipri Nansiju sadusmojusi mana kaušanās ar Hairamu Martinu. Pirmīt es uztvēru viņas skatienu, tad viņa pagriezās un aizgāja pa celiņu projām. Viņa nenāca arī kopā ar tēvu, kad Šērvuds steidzās pie manis, lai paziņotu, ka Gibss piezvanījis.

Tajā īsajā mirklī, kad viņa man tik cieši pieglaudās, viņa atkal šķita mana sendienās mīļotā —^ meitene, kas staigāja ar mani roku rokā, smējās gulgojošiem smiekliem un nebija šķirama no manis, tāpat kā es nebiju šķirams no viņas.

«Nansij!» es bezmaz skaļi iesaucos. «Nan­sij, lūdzu, ļauj atkal visam būt kā senāk!»

«Bet nezin, vai jel kad vairs būs tāpat,» es nodomāju. Varbūt tā ir mūsu pilsētiņa, var­būt tā ir Milvilā, kas tagad nostājusies starp mums, jo šajos gados, kamēr viņa bija pro­jām, Milvilā viņai kļuvusi sveša, bet es, dzī­vodams uz vietas, biju šeit ieaudzis kā koks ar saknēm.

«Nav iespējams,» es domāju, «nav iespē­jams atrakt šo gadu putekļus, nav iespējams nostumt pie malas atmiņas un notikumus, un pārmaiņas, kas norisinājušās manī, kas nori­sinājušās mūsos, nav iespējams atprasīt lai­kam senās dienas un stundas. Un, pat ja iz­dotos to visu atrast un izcelt dienas gaismā, nebūtu vairs iespējams pilnīgi notraukt pu­tekļus un piešķirt pagātnei mirdzumu, kāds tai saglabājies atmiņā. Var jau arī būt, ka pagātnei šā mirdzuma nemaz nav, varbūt to spožu un zaigojošu esmu nospodrinājis tikai es pats savās ilgās un vientulībā.

Un varbūt šāds mirklis atmirdz tikai reizi mūžā (varbūt pat ne katra cilvēka mūžā). Varbūt tāds ir dzīves likums, ka šāds mir­klis nevar atmirdzēt vēlreiz.»

— Bred, — kāds mani uzrunāja.

Biju gājis, neskatīdamies, kur eju, stingi blenzdams uzartajā zemē. Tagad, izdzirdis balsi, strauji pacēlu galvu un ieraudzīju, ka esmu nonācis līdz mašīnu sastrēgumam uz šo­sejas.

Atspiedies pret vienu no tām, stāvēja Bills Donovens.

— Hei, Bili, — es atsaucos, — kādēļ tu ne­esi tur kopā ar pārējiem?

Viņš nepatikā atmeta ar roku.

— Palīdzība mums ir1 nepieciešama, — viņš sacīja. — Skaidrs, ka nepieciešama. Liela palīdzība. Bet nekas arī nenotiktu, ja mēs tūliņ uz karstām pēdām neskrietu to lūg­ties. Nevajag ļaut pirmajam belzienam no­triekt mūs zemē. Kādu brīdi taču ir jānotu­ras, kaut vai tāpēc, lai saglabātu savu paš­cieņu.

Es pamāju ar galvu, tomēr gluži vienis prā- tis ar viņu nebiju.

— Viņi ir nobijušies, — es iebildu.

— Ir gan, — viņš piekrita, — bet tāpēc jau nav tūliņ jākļūst par blējošu aitu baru.

— Kā klājas bērniem? — es apvaicājos.

— Sveiki un veseli, — viņš atteica. — Džeks atbrauca viņiem pakaļ pēdējā brīdī pirms barjeras sakustēšanās. Aizveda projām no šejienes. Džekam vajadzēja sacirst parā­des durvis, lai tiktu pie bērniem, bet Mirta vā­rījās vienā gabalā, kamēr viņš lauza durvis. Tik daudz gvelšanas nieka durvju dēļ es savu mūžu nebiju dzirdējis.

— Un kā jūtas misis Donovena?

— Liza? Nekas, viss kārtībā. Raud pēc bēr­niem un grib zināt, kas notiks ar mums. Bet bērni ir drošībā, un tas ir galvenais.

Viņš uzsita ar plaukstu pa mašīnu.

— Gan mēs kaut ko izgudrosim, — viņš sacīja. — Kāds laiciņš varbūt paies, bet nav nekā tāda, ar ko cilvēki nevarētu tikt galā, ja tikai saliek prātus kopā. Viņi taču var nosē­dināt kādus tūkstoš zinātniekus, lai sēž un gudro, un, kā jau es teicu, kāds laiciņš varbūt paies, bet gan jau tie tiks pie kāda gala.

— Jā, — es atteicu, — droši vien tiks.

Ja vien kāds prātā jucis ģenerālis nepa­steigsies panikā nospiest pogu. Ja vien neiz- šķirsimies labāk uzlaist visu gaisā nekā cen­sties atrisināt.

— Kas tev kait, Bred?

— Nekas, — es atteicu.

— Tev arī neklājas viegli, — viņš sacīja. — To, kā tu šodien apstrādāji Hairamu, viņš jau sen bija pelnījis. Vai tas aparāts, ko viņš tev meta …?

— Jā, — es atbildēju, — tas bija viens no tiem.

— Dzirdēju, ka tu esot bijis kādā citā pasaulē vai kaut ko tamlīdzīgu. Kā tad tu prati aiziet uz to otru pasauli? Man tas 'lie­kas ērmoti, bet tagad jau katram tas vien uz mēles.

Pāris puiku spiegdami un palēkdamies drāzās cauri starp mašīnām un aizskrēja pa ceļu turp, kur pūlis vēl joprojām strīdējās ar senatoru.

— Puikām gatavie svētki, — Donovens

noteica. — Tādus priekus viņi vēl nekad nav piedzīvojuši. Labāk nekā cirks.

Aurodams aizskrēja cits puišeļu bars.

— Paklau, — Donovens saausījās, — vai tikai kaut kas nav noticis, kā tev šķiet?

Pirmie divi puikas jau bija aizskrējuši līdz cilvēku baram, raustīja pieaugušos aiz rokām un kaut ko klaigāja.

— Tā izskatās gan, — es piekritu.

Daži atšķīrās no pūļa un sāka nākt pa ceļu atpakaļ, sākumā iedami soļiem, bet tad rik­šiem vien laida uz pilsētu.

Kad tie pienāca tuvāk, Donovens izlēca uz ceļa, lai kādu notvertu.

— Kas jums kait? — viņš uzsauca. — Kas noticis?

— Nauda, — viens no skrējējiem atsaucās. — Tur esot atrasta kaut kāda nauda.

Nu jau viss bars bija pametis barjeru un joza pa ceļu šurp.

Garām skrejot, Meja Matoņa man uzsauca:

— Nāc, Bred! Tavā dārzā esot nauda!

Nauda manā dārzā! Žēlīgais debesu tēvs,

kas vēl nenotiks!

Pametu skatienu uz četriem vīriem no Va­šingtonas, kas stāvēja viņpus barjeras. Tiem droši vien likās, ka visi milvilieši sajukuši prātā. Un viņiem bija pilnīgas tiesības tā do­māt.

Es izgāju uz ceļa un cilpoju pūlim pakaļ uz pilsētu.

No rīta atgriezies, redzēju, ka svešās pa­saules burvestība pārvērtusi purpurkrāsas pu­ķes, kas auga lejiņā aiz manas mājas, par sī­kiem krūmiņiem. Tumsā es ar pirkstiem pa- braucīju zarus un sataustīju briestošus pum­purus. Tagad tie bija izplaukuši un visur, kur bija atradies pumpurs, rēgojās nevis lapiņa, bet sīka piecdesmit dolāru banknotīte!

Lens Strīters, vidusskolas dabas zinātņu skolotājs, pasniedza man vienu mazo naudas zīmīti.

— Tas nav iespējams, — viņš sacīja.

Un viņam bija taisnība. Tas tiešām nebija iespējams. Neviens krūms, kas ir pie pilna prāta, neizplaucēs piecdesmit dolāru bankno­tes un vispār nekādas banknotes.

Dārzā bija sanācis milzums ļaužu — viss pūlis, kas uz šosejas bārās ar senatoru, un vēl laba tiesa citu. Man gandrīz likās, ka sanā­kusi visa pilsēta. Cilvēki gāja no krūma pie krūma, klaigāja, un visi izskatījās satraukti un priecīgi. Gluži pamatoti. Viņu vidū nebija daudz tādu, kas kādreiz savā mūžā redzējuši piecdesmit dolāru zīmi, un te nu tās auga tūk­stošiem.

— Vai esat pamatīgi tās apskatījis? — es jautāju skolotājam. — Vai esat pārliecināts, ka tās tiešām ir banknotes?

Viņš izvilka no krekla krūšu kabatas mazu palielināmo stikliņu un pasniedza to man.

— Paskatieties, — viņš teica.

Es paskatījos, un nebija nekādu šaubu, ka tā ir īsta piecdesmit dolāru banknote, kaut gan vienīgās piecdesmit dolāru zīmes, ko es savā mūžā esmu redzējis, bija tās trīsdesmit banknotes aploksnē, kuru man iedeva Šēr­vuds. Un arī tām man izdevās uzmest tikai vienu mirkli. Bet caur palielināmo stikliņu re­dzēju, ka mazajām naudas zīmītēm ir faktu- rēts papīrs, un arī viss pārējais, pat sērija un numurs izskatījās autentiski.

Un, skatīdamies caur lēcu, es zināju, ka tās ir īstas naudas zīmes. Proti, šīs bija (kā to varētu nosaukt?) pēcnācējas tai naudai, kuru man nozaga Tapers Tailers.

Es tagad pilnīgi skaidri sapratu, kā viss no­ticis, un šī apziņa mani sarūgtināja līdz sirds dzijumiem.

— Tas ir iespējams, — es sacīju Strīteram.

— Tai bandai viss ir iespējams.

— Jūs domājat — tai bandai jūsu otrā pa­saulē?

— Nevis manā! — es viņam uzkliedzu.

— Jūsu otrā pasaulē. Sīs pasaules otrā pa­saulē. Kad jūs beidzot to iekalsiet savos sa­sodītajos pauros…

Es nepabeidzu teikumu. Un pats jutos prie­cīgs, ka to neizdarīju.

— Piedodiet, — Strīters atvainojās, — es negribēju teikt gluži tā, kā pateicu.

Es redzēju, ka Higijs bija pakāpies līdz pu­sei nogāzē, kas veda uz māju, un kliedza, lai viņu uzklausa.

— Klausieties! — viņš ķērca. — Milvilas pilsoņi, klausieties, ko es teikšu!

Pūlis pamazām sāka pierimt, un Higijs bļāva, līdz visi apklusa.

— Neraujiet lapas nost! — viņš pavēlēja.

— Neaiztieciet tās!

— Ko, vellos, Higij, — atsaucās Carlijs Hatons, — mēs tikai noplūcām dažas, lai va­rētu tās labāk apskatīt.

— Labi, pietiek! — mērs bargi uzsauca.

— Katra lapiņa, ko jūs noraujat, ir zaudēti piecdesmit dolāri. Ļaujiet lapām brītiņu laika, tās izaugs līdz pareizajam lielumam un no­kritīs, un tad mums atliks vienīgi tās sala­sīt, un katrs tiks pie naudas.

— Kā tu to zini? — spalgi iespiedzās Džonsu vecmāmuļa.

— Tas taču, — mērs paskaidroja, — ir lo­ģisks secinājums. Šie brīnišķīgie krūmi audzē mums naudu. Mums atliek vienīgi ļaut tiem vaļu, lai nauda varētu izaugt.

Viņš pārlaida skatienu pūlim un piepeši ieraudzīja mani.

— Bred, — viņš jautāja, — vai man nav taisnība?

— Laikam jau ir, — es atteicu.

Proti, Tapers nozaga man naudu, un Puķes izmantojušas banknotes par paraugu, pēc kā veidot krūmu lapas. Varēju, pat acu naudas zīmēm neuzmetis, saderēt, ka uz visas šīs naudas zīmju kaudzes nav vairāk par trīsdes­mit dažādiem sēriju numuriem.

— Bet es gribētu zināt, — sacīja Carlijs< Hatons, — kā jūs esat izdomājuši naudu sa­dalīt, — tad, kad tā būs … nu … nogatavo­jusies.

— Ak, — mērs atjēdzās, — tas man nebija*, ne prātā ienācis. Varbūt ieguldīsim to kopīgā fondā, lai izsniegtu cilvēkiem, kad viņiem ie- vajadzēsies naudas.

— Tas man gan neliekas godīgi, — Carlijs. protestēja. — Tādā kārtā cits dabūs vairāk,, citam iznāks mazāk. Pēc mana prāta, nauda jāsadala vienlīdzīgās daļās. Katrs dabūs savu godīgu tiesu un varēs darīt ar to, ko gribēs.

— Tavās domās ir zināma jēga, — atteica; mērs. — Bet mums ar izlemšanu nevajadzētu steigties. So pašu pēcpusdienu es noorgani­zēšu komiteju, kas jautājumu izskatīs. Ik­viens, kam rodas kāda ideja, var to izteikt, un tās tiks nopietni apspriestas.

— Mēra kungs, — smalkā balstiņā iepīk­stējās Daniels Villobijs, — gribu aizrādīt uz vienu sīkumu, ko esam atstājuši bez ievērī­bas. Lai mēs runātu ko runādami, šīs lapiņas nav nekāda nauda.

— Bet tās izskatās pēc naudas. Kad tās būs pieaugušas līdz pareizajam lielumam, ne­viens tās nespēs atšķirt no īstām naudas zī­mēm.

_— Es redzu, — baņķieris turpināja, — ka tās izskatās pēc īstas naudas. Tās droši vien spētu pievilt milzum daudz cilvēku. Varbūt tās maldinās jebkuru. Varbūt neviens nespēs pateikt, ka tā nav īsta nauda. Bet, ja nu nāks zināms, kādā veidā tās cēlušās, tām vairs ne­būs nekādas vērtības. Ne tikai šīs naudas zī­mes, bet visu naudu, kas būs apgrozībā mūsu pilsētā, sāks apšaubīt. Ja jau mēs varam iz­audzēt piecdesmit dolāru banknotes, kādēļ gan nevarētu audzēt arī desmitniekus un div­desmitniekus?

— Nesaprotu, kādēļ jāceļ tāda brēka, — iesaucās Carlijs Hatons. — Nevienam tas nav jāzina. Mēs to varam noklusēt. Jātur tikai mēle aiz zobiem. Mēs varam nodot zvērestu, ka nekad par to neteiksim nevienam ne puš­plēsta vārda.

Pūlis sāka atzinīgi murdēt. Daniels Villo­bijs izskatījās tā, ka teju teju nosmaks. Doma par milzīgo viltotās naudas daudzumu žņau­dza nost viņa maigo dvēseli.

— To, — mīlīgi noteica mērs, — varēs iz­šķirt mana komiteja.

Noskaņa, kādā mērs pateica šos vārdus, skaidri pauda visu, kas viņam padomā un kā komiteja izšķirs jautājumu.

— Higij, — ierunājās advokāts Nikolss, — ir vēl kāds apstāklis, ko esam pametuši bez ievērības. Šī nauda nepieder mums.

Mērs uzmeta viņam niknu skatienu — kā gan cilvēks varēja ņemt mutē tādus vārdus!

— Kam tad tā pieder? — viņš ierējās.

— Kam? — Nikolss brīnījās. — Bredam.

Ta aug uz viņa zemes un pieder viņam. Ne­viena tiesa pasaulē neizspriestu citādi.

Pūlis sastinga. Visu acis pievērsās man. Es pēkšņi jutos kā strupceļā iedzīts trusītis, uz kuru tēmē simt pielādētas bises.

Mērs bezmaz aizrijās.

— Vai jūs to skaidri zināt? — viņš jau­tāja.

- — Nešaubīgi, — Nikolss atteica.

Valdīja nāves klusums. Visu acis joprojām urbās manī.

Es pametu skatienu visapkārt un sastapos ar citu skatieniem. Neviens nebilda ne vārda.

«Nabaga neprātīgie, aklie stulbeņi,» es no­domāju. «Viņiem prātā vienīgi nauda, ko va­rētu iegūt, bagātība, par kādu neviens no vi­ņiem nekad nav iedrošinājies pat sapņot. Viņi nespēj šai notikumā saskatīt draudu (bet var­būt solījumu?), ar kuru sveša rase atnākusi pie mūsu namdurvīm un lūdz, lai to ielaižam. Un kā gan lai viņi zinātu, ka šo svešo būtņu dēļ virs kupola, kas pacēlies pār pilsētu, var uzliesmot žilbinoša nāve, var uzbangot nesa­valdāmas, drausmīgas enerģijas jūra?»

— Mēr, — es sacīju, — es to naudu negribu.

— Labi, Bred, — mērs noteica, — tas ir cēls žests. Esmu pārliecināts, ka cilvēki to no­vērtēs atzinīgi.

— Tā tik vēl trūka, lai nenovērtētu, — at­saucās Nikolss.

Bet tad atskanēja izmisis sievietes klie­

dziens — un tam tūliņ sekoja otrs. Tie ska­nēja man aiz muguras, un es apsviedos ap­kārt.

Pa nogāzi, kas veda uz daktera Fabiana māju, lejup skrēja sieviete, kaut gan varbūt gluži pareizi nebūtu teikt, ka skrēja. Viņa gan mēģināja skriet, bet īstenībā tikai klumburoja uz priekšu. Viss ķermenis bija krampjaini sa- sprindzis drausmīgā piepūlē, rokas viņa bija izstiepusi uz priekšu, lai varētu uz tām atbal­stīties, ja kristu, un jau pie nākamā soja viņa tiešām paklupa, noripoja pa piekalnīti lejā un beidzot palika gujam paugura pakājē kā bez­veidīga lupatu kaudzīte.

— Maira! — Nikolss iekliedzās. — Ak dievs, kas noticis, Maira?

Tā bija misis Fabiana, viņa gulēja lejiņā, un viņas sudrabotie mati vizēja saulē — mir­dzoši baits plankums maura tumšajā zaļumā. Viņa aizvien bija bijusi trausla un sīka un jau gadu gadiem artrīta sakropļota, bet šai brīdī, zālē sajimusi, viņa izskatījās tik maziņa un vāra, ka sirds sāpēja, uz viņu paraugoties. Es metos pie viņas, un visi pārējie skrēja man pakaļ.

Bills Donovens nonāca pie viņas pirmais, nometās viņai blakus ceļos, pacēla viņu un turēja rokās kā mazu bērnu.

— Viss ir labi, — viņš mierinādams sacīja, — būs labi, neuztraucieties. Te ir visi jūsu draugi.

$91

Acis viņai bija plati ieplestas, viņai nekas

2W472

nekaitēja, bet viņa gulēja Billa rokās un bai­dījās pakustēties. Mati viņai bija pārkrituši pār seju, un Bills maigi atglauda tos ar savu lielo, sarepējušo, neveiklo roku.

— Dakteris, — viņa beidzot sāka runāt, —• viņš ir nesamaņā …

— Bet, — Higijs protestēja, — vēl pirms stundas viņš bija sveiks un vesels. Pirms stundas es viņu redzēju.

Viņa pagaidīja, kamēr Higijs beidz runāt» un tad turpināja, it kā nebūtu neko dzirdē­jusi:

— Viņš ir nesamaņā, un es nevaru viņu pa­modināt. Viņš atgūlās mazliet nosnausties un vairs nemostas.

Donovens piecēlās, piecēla arf viņu un tu­rēja viņu rokās kā bērnu. Viņa bija tik sīciņa un viņš tik liels, ka izskatījās, it kā viņam ro­kās būtu lelle, sīka lelle ar jauku, grumbu iz­vagotu sejiņu.

— Viņam nepieciešama palīdzība, — viņa teica. — Viņš visu mūžu ir palīdzējis jums. Tagad palīdzība vajadzīga viņam pašam.

Norma Šeparde pieskārās Billam pie ro­kas.

— Aiznesiet viņu uz mājām, — viņa lūdza, — tur es par viņu parūpēšos.

— Bet mans vīrs, — misis Fabiana neat­laidās. — Jūs taču sagādāsiet viņam palī­dzību? Jūs taču atradīsiet iespēju, kā viņam palīdzēt?

— Jā, Maira, — Higijs viņu mierināja.

— Jā, protafns, palīdzēsim. Mēs nedrīkstam viņu pamest. Viņš tik daudz darījis mūsu ilabā. Gan atradīsim iespēju, kā viņam palī­dzēt.

Donovens ar misis Fabianu uz rokām devas pa kalniņu augšup. Norma skrēja viņam pa priekšu.

— Dažiem no mums vajadzētu aiziet lī­dzi, — teica Bačs Ormsbijs, — un raudzīt, ko varam darīt daktera labā.

— Nu, Higij, — jautāja Carlijs Hatons,

— ko tu domā darīt? Tev allaž rīkle vislie­lākā. Kā tu tagad domā viņam palīdzēt?

— Kādam vajadzēs gan iet palīgā, — dek­larēja Endrjūsu vecaistēvs, izteiksmīgi pie­sizdams ar kūju pie zemes, tā piedodams sa­viem vārdiem uzsvaru. — Mums dakteris ne­kad nav bijis tik nepieciešams kā pašreiz. Pilsētā ir daudz slimnieku. Mums viņš kaut kā jādabū uz kājām.

— Mēs varam darīt visu, kas mūsu spē­kos, — teica Strīters, — lai viņam būtu ēr­tāk. Mēs, protams, rūpēsimies par viņu, cik vien labi pratīsim. Bet mūsu vidū taču nav neviena, kam būtu medicīniska izglītība …

— Es jums teikšu, ko darīsim, — Higijs sacīja. — Kādam jāsazinās ar ārstiem un jā­pastāsta, kas noticis. Mēs varam aprakstīt simptomus, un viņi varbūt pratīs uzstādīt sli­mības diagnozi un tad pateikt mums, ko lai darām. Norma ir medicīnas māsa vai kaut kas tamlīdzīgs, viņa dakterim palīdz slimnie­ku pieņemšanā jau kādus četrus gadus un varbūt varētu būt mums noderīga.

— Domāju, tas ir labākais, ko varam da­rīt, — piekrita Strīters, tomēr piebilzdams: — Bet īstais atrisinājums tas nav.

— Es jums, vīri, ko sacīšu, — skaļi dekla­rēja vecaistēvs. — Mēs nevaram palikt te stā­vam. Šis ir brīdis, kad vajag darboties, un pie darba jāķeras tūliņ.

Tas, ko teica Strīters, pēc manām domām, bija pareizi. Ierosinājums sazināties varbūt tiešām bija labākais, ko varējām darīt, un to­mēr ar to nepietika. Ārstēšanai taču nepie­ciešams kaut kas vairāk par labiem padomiem un pa telefonu nodiktētām instrukcijām. Bez tam pilsētiņā ir vēl citi, kam vajadzīga ārstē­šana, turklāt daudz sarežģītāka, nekā mūsu vecais dakteris spētu veikt, pat ja izdotos da­būt viņu atkal uz kājām.

«Varbūt,» man ienāca prātā, «ir vēl kāds, kas varētu palīdzēt, un, ja vien viņas to var, tad es gan ieteiktu viņām neliegties to darīt, citādi es lūkošu atkal kaut kā aizkulties uz svešo pasauli un sākšu plēst ārā puķes ar vi­sām saknēm.»

Es nodomāju, ka ir pienācis laiks tai otrai pasaulei kaut ko darīt mūsu labā. Puķes pa­šas mūs novedušas šai ķezā, lai tagad palīdz izkulties. Ja tās vēlas pierādīt, cik lielus uzde­vumus spēj veikt, var gan atrast piemērotā­kas iespējas nekā piecdesmit dolāru zīmju audzēšana uz krūmiem un citi tamlīdzīgi pek­stiņi.

Pilsētas valdes ēkā ir telefona aparāti — tie, kas atnesti no Kleinā būdas, un es, pro­tams, varētu parunāt pa vienu no tiem, bet tad man laikam tomēr vispirms vajadzētu ie­lauzt Hairamam pakausi, iekams tiktu klāt pie kāda aparāta. Un es sapratu, ka vēl viena saķeršanās ar Hairamu man nav pa spēkam.

Paskatījos visapkārt, vai neieraudzīšu Šēr­vudu, bet neredzēju ne viņa, ne Nansijas. Var­būt viens no viņiem pašlaik ir mājās un at­jaus man parunāt pa telefonu no Šērvuda ka­bineta.

Aizvien vairāk cilvēku devās uz daktera māju, bet es pagriezos un aizgāju pa citu ceļu.

20

Uz manu zvanīšanu durvis neviens neat­vēra. Piezvanīju vairākas reizes, pagaidīju, beidzot nospiedu rokturi un konstatēju, ka durvis ir vaļā.

Iegāju iekšā un aizvēru ārdurvis. Durvju aizkrišanas troksnis noslāpa svinīgajā klu­sumā, kas valdīja no priekštelpas līdz virtu­vei.

— Vai kāds ir mājās? — es uzsaucu.

Kaut kur, it kā glābiņu meklēdama, izmisīgi sīca vientuļa muša, varbūt tā sagūstīta starp logiem, varbūt sapinusies kādā aizkara krokā. Saules gaisma lija iekšā pa durvju augšas stikliem un zīmēja uz grīdas robainus rak­stus.

Uz manu saucienu neviens neatbildēja, un es izgāju cauri priekšistabai un iegāju kabi­netā. Telefona aparāts joprojām stāvēja uz masīvā rakstāmgalda. Grāmatām nosegtās sienas radīja bagātu, brīnišķīgu iespaidu. Uz bāra galdiņa bija pamesta pusizdzerta vis­kija pudele un neizmazgāta glāze.

Pārgāju pāri paklājam līdz rakstāmgaldam un pastiepu roku, lai pievilktu aparātu tuvāk.

Pacēlu klausuli, un tūliņ Tapers atsaucās oficiālajā balsī:

— Cik labi, mister Kārter, ka beidzot pie­zvanījāt. Ceram, ka notikumi risinās labvēlīgi. Jādomā, jūs jau esat uzsācis profilaktiskas sarunas.

It kā viņas nezinātu!

— Ne tādēļ es jums piezvanīju, — es at­cirtu.

— Bet tā taču mēs vienojāmies. Jūs strādā­siet mūsu labā.

Balss glaimīgā pašapmierinātība mani bez­gala kaitināja.

— Un mēs laikam vienojāmies arī par to, — es jautāju, — ka jūs mani smalki piemuļķo­siet?

— Mēs nesaprotam, — balss iztrūcinātā pārsteigumā sacīja. — Vai jūs, lūdzu, nepa­skaidrosiet tuvāk?

— Laika mašīna, — es sacīju.

— Ak tā!

— Jā gan — tā! — es atmēdīju.

— Bet, mister Kārter, ja mes būtu lūgu­šas, lai jūs to aiznesat Ildzi, jūs būtu domājis, ka mēs izmantojam jūs ļaunprātīgi. Jūs droši vien būtu atteicies.

— Un tagad jūs domājat, ka neesat mani ļaunprātīgi izmantojušas?

— Iespējams, ka esam. Mēs būtu izmanto­jušas jebkuru. Bija loti svarīgi nogādāt šo agregātu jusu pasaule. Kad būsiet iepazinies ar musu iecerēm ….

— Negribu nekā zināt par jūsu iecerēm,— es nikni sacīju. — Jūs esat mani piemuļķoju­šas un pašas to atzistat. Tas nav nekāds jau­kais veids, kā nodibināt attiecības ar citām būtnēm.

— Mēs to loti nožēlojam. Nevis to. ka esam to darījušas, bet gan, kā esam to izdarījušas. Ja mes varam jums kaut kā palīdzēt…

— Jūs varat palīdzēt ļoti daudz. Jūs varat izbeigt blēņošanos ar piecdesmit dolāru ban­knotēm …

— Bet tā taču ir kompensācija, — balss žēli iesaucās. — Mēs jums apsolījām, ka da­būsiet atpakaļ savus pusotra tūkstoša dolāru. Apsolījām, ka saņemsiet daudz vairāk nekā pusotra tūkstoša . ..

— Vai jūs saviem priekšālasītājiem liekat lasīt arī ekonomiskus apcerejumus?

— Protams, liekam.

— Un vai esat ilgi un pamatīgi studējušas mūsu ekonomikas uzbūvi?

— Cik vien spējam, — balss atbildēja, — kaut gan dažkārt tas ir |oti grūti.

— Tad jau jūs, protams, zināt ari to, ka nauda mēdz augt uz krūmiem?

— Nē, tā mēs nepavisam nedomājam. Mēs zinām, kā taisa naudu. Bet vai tad nav vien­alga? Nauda taču paliek nauda, vienalga, kā tā radusies?

— Jūs dziļi maldāties, — es sacīju. — Jums vajadzētu šo jautājumu izstudēt pamatīgāk.

— Jūs gribat teikt, ka šī nauda neder?

— Ne velnam jūsu nauda neder, — es at­teicu.

— Ceram, ka neesam nodarījušas neko ļaunu, — balss sacīja gluži sašņurkusi.

— Nerunāsim par naudu, tas nav svarīgā­kais, — es atteicu. — Ir citi svarīgāki jautā­jumi. Jūs esat izolējušas mūs no pasaules, bet mums pilsētā ir slimi cilvēki. Un mums ir tikai viens ārsts, vārgs večuks, kas tos ap­rūpē. Bet tagad viņš pats ir saslimis un ne­viens cits ārsts nevar pie mums iekļūt…

— Jums tātad vajadzīgs palīgs, — balss konstatēja.

— Mums vajadzīgs, — es sacīju, — lai bar­jera paceltos un lai mēs varētu tikt no pilsētas ārā, bet citi tikt pie mums. Citādi būs jāmirst daudziem cilvēkiem, kuriem vēl nemaz nav laiks mirt.

— Mēs nosūtīsim jums palīgu, — balss so- lija, — nosūtīsim nekavējoties. Ļoti kompe­tentu. Labāko, kādu vien spēsim atrast.

— Nezinu, — es atteicu, — kas tas būs par palīgu. Bet palīdzība mums nepieciešama, cik drīz vien iespējams.

— Mēs, — balss atkal solīja, — darīsim la­bāko, kas būs mūsu spēkos.

Tad saruna pārtrūka un telefonā nebija vairs dzirdams nekas. Piepeši man iešāvās prātā, ka neesmu pavaicājis vissvarīgāko: kā­dēļ viņām bija tik nepieciešami nogādāt laika mašīnu mūsu pasaulē?

Es vairākkārt uzspiedu pirkstu uz savieno­juma sviras. Noliku klausuli un atkal pacēlu to. Skaļā balsī runāju klausulē, bet neviens man neatbildēja.

Tik ilgus gadus viņas pētījušas un studēju-, šas un tomēr nesaprot mūsu iekārtu. Viņas nezina, ka nauda ir simbols, nevis vienkāršas papīra strēmeles. Pat ne uz mirkli viņām nav ienācis prātā, kas var notikt ar pilsētu, ja to izolē no pasaules.

Viņas mani piemānījušas un izmantojušas, un viņām gan būtu vajadzējis saprast, ka ne­kas nespēj sadusmot tik traki kā tāds vien­kāršs viltus. Viņām būtu vajadzējis to zināt, bet viņas to nezina un, ja tomēr zina, tad ne­piešķir tam nekādu nozīmi, un tas ir tikpat jauni vai vēl ļaunāk nekā nezināt.

Atvēru kabineta durvis un izgāju priekš­telpā. Nebiju vēl izgājis cauri priekštelpai, kad ārdurvis atvērās uo ienāca Nansija.

Es apstājos kāpņu pakājē, kuras veda no priekštelpas uz otro stāvu, un mirkli mēs stā­vējām, nolūkodamies viens uz otru, nemācē­dami atrast ne vārda, ko bilst.

— Atnācu parunāt pa telefonu, — es bei­dzot ieteicos.

Viņa pamāja ar galvu.

— Un tad vēl gribēju teikt, — es turpināju, — man ir ļoti nepatīkami, ka iznāca sarauties ar Hairamu.

— Man ari ir nepatīkami, — viņa atteica, pārpratuši manus vārdus vai arī izlikdamās, ka pārpratuši. — Bet var jau būt, ka tu citādi nevarēji.

— Viņš sadauzīja aparātu, — es iebildu.

Bet kautiņš, protams, neizcēlās aparāta dē|,

ne jau aparāta dēļ vien. Tur bija sakrājušās visas iepriekšējās reizes sen pirms aparāta mešanas.

— Aizvakar vakarā, — es viņai atgādi­nāju, — tu sacīji, ka mēs kādreiz aizbraukšot kaut kur iedzert un paēst vakariņas. Nu, man šķiet, mums vajadzēs pagaidīt. Nevaram ne­kur aizbraukt.

— Jā, — viņa atteica, — tad mēs būtu varē­juši sākt visu no jauna.

Es pamāju, bet jutos gaužām nelāgi.

— Es taisījos uzvilkt savu skaistāko kleitu, — viņa turpināja, — un mums būtu bi­jis tik labi.

— Kā toreiz skolas laikos, — es piebildu.

— Bred!

— Jā, — es atsaucos un paspēru soli uz vi­ņas pusi.

Pēkšņi viņa atradās manās skavās.

— Mums nevajag ne vīna, ne vakariņu, — viņa sacīja, — mums abiem nevajag nekā.

«Nē,» es nodomāju, «mums abiem vairs ne­vajag nekā.»

Noliecos un noskūpstīju viņu, pieglaudis cieši sev klāt, un šajā bridi pasaulē bijām ti­kai mēs divi. Nebija vairs ne izolētās pilsētas, ne briesmu, kas draudēja no svešajām būt­nēm. Vienīgais, kas šajā mirklī šķita nozī­mīgs, bija ši meitene, kura reiz pirms dau­dziem gadiem bija gājusi ar mani pa pilsētiņu roku rokā, nemaz par to nekaunēdamās.

21

Palīgs ieradās tai pašā pēcpusdienā — ma­ziņš, sačokurojies humanoīds, kas izskatījās kā pērtiķitis ar spožam ačelēm. Viņam līdzi bija vēl otrs humanoids, bet tas bija pavisam citāds — liels, kaulains, neveikls un izkāmē­jis, drūmu skatienu un garu zirga ģīmi. No pirmā acu uzmetiena viņš atgādināja klasisku diplomāta karikatūru, kādas mēdz zīmēt avī­zēs. Sausnējais mazais cilvēciņš bija ietinies netīra, bezveidīgā drānas gabalā gluži kā mantijā, bet otrs atnācējs bija tērpies gurnu jostā un vestei līdzīgā apģērba gabalā ar milzu kabatām, kas bija bāztin piebāztas ar

nezin kādām mantām.

Visi pilsētas iedzīvotāji bija sastājušies no­gāzē aiz manas mājas, un visi bija pārlieci­nāti, ka nekāda palīdzība nav gaidāma. Dzir­dēju sačukstēšanos, kas tūliņ apklusa, ja vien es pagriezos uz to pusi.

Un tad pēkšņi parādījās šie divi — iznira kā no zemes dārza vidū.

Nogāju pa nogāzi lejup un devos dārzā vi­ņiem pretī. Viņi stāvēja un gaidīja mani, bet man aiz muguras paugura piekājē, kur drūz­mējās vesels cilvēku bars, valdīja pilnīgs klu­sums.

Kad biju piegājis atnācējiem gandrīz klāt, garais panācās uz priekšu, bet sīkais, čoku- rainais vīrelis turējās viņam cieši uz pēdām.

— Es jūsu valodu runāju nesen, — sacīja garais. — Ja nav saprotams, jautājiet vēlreiz.

— Jūs runājat labi, — es viņu drošināju.

— Jūs — misters Kārters?

— Jā. Un kas esat jūs?

— Mans nosaukums, — viņš svinīgi pazi­ņoja, — būs jums pārāk sarežģīts. Esmu no­lēmis, ka varat saukt mani par misteru Smitu.

— Mister Smit, — es sacīju, — mēs ļoti priecājamies par jūsu ierašanos. Jūs tātad esat tas palīgs, ko man solīja?

— Nē. Palīgs ir šī otra persona. Bet viņam nav tāda nosaukuma, ko es varētu jums pa­teikt. Viņš vispār nerunā ar skaņām. Viņš dzird un atbild tikai ar smadzenēm. Viņš ir savāds radījums.

— Telepāts? — es minēju.

— O, jā, tikai saprotiet mani pareizi. Viņš ir ļoti inteliģents. Un rīkojas ļoti ātri. Mēs, zi­nāt, esam katrs no savas pasaules. Ir daudz dažādu pasauļu, daudz dažādu tautu. Mēs labprāt pieņemtu ari jūs.

— Vai jūs esat atsūtīts par tulku?

— Tulku? Nevaru uztvert nozīmi. Es jūsu vārdus iemācījos ļoti ātri no mehānisma. Man maz laika. Nemāku tos visus saprast.

■ — Tulks nozīmē, ka jūs runājat viņa vietā. Viņš pasaka jums, un jūs — mums.

— Tā tiešām ir. Un arī jūs pasakāt man, un es — viņam. Bet es neesmu tulks vien. Esmu ari diplomāts, ļoti labi apmācīts.

— Kā?

— Palīdzu vest sarunas ar jūsu tautu. Pa­līdzēšu, cik mācēšu. Droši vien daudz ko pa­skaidrošu. Palīdzēšu visādi, kā vien jums ne­pieciešams.

— Jūs teicāt, ka pastāvot daudzas dažādas pasaules un esot daudz dažādu tautu. Vai tas nozīmē garu garu pasauļu un tautu ķēdi?

— Ne visās pasaulēs ir iedzīvotāji, — viņš paskaidroja. — Dažās nav nekā. Nekādas dzī­vības. Dažās ir dzīvība, bet nav saprāta. Citur atkal saprātīgas būtnes kādreiz dzīvojušas, bet vairs nav. — Viņš pavēzēja roku dīvainā žestā. — Visādas nelaimes notiek ar saprātī­gām būtnēm — tīrās bēdas. Saprāts ir trausls, tas nepastāv mūžīgi.

— Un kādas ir šīs saprātīgās būtnes? Vai tās visas ir humanoīdas?

— Humanoīdas? — viņš vilcinādamies pār­vaicāja.

— Nu, tādas kā mēs. Ar divām rokām, di­vām kājām, vienu galvu …

'— Lielākā daļa ir humanoīdas, — viņš at­bildēja. — Lielākā daļa tādas kā jūs un es.

Mazais, sausnējais radījums satraukts pa­raustīja runātāju aiz vestes. Būtne, ar kuru es sarunājos, pagriezās pret mazo un veltīja tam nedalītu uzmanību. Tad viņš atkal pievērsās man.

— Viņš ļoti satraukts, — garais paziņoja,

— saka, visi cilvēki šeit slimi. Viņu pārņēmusi dziļa līdzjūtība. Nekad neesot neko tik šaus­mīgu redzējis.

— Bet tas nav tiesa! — es iesaucos,

— Slimie ir mājās. Tie, kas sapulcējušies šeit ir veselie.

— Nevar būt, — misters Smits noteica.

— Situācija viņu ļoti satriekusi. Viņš var ielūkoties cilvēka iekšienē, redzēt katru vainu. Viņš saka — tie, kas vēl nav slimi, drīz būs slimi, saka, daudzos slēpjas pasīva kaite, ci­tos vēl saglabājušies vecu slimību sārņi.

— Vai viņš var mūs salabot?

— Nevis salabot. Pilnīgi atjaunot. Pataisīt ķermeni gluži kā jaunu.

Higijs bija pieslīdējis tuvāk un līdz ar viņu vēl daži citi.

— Higij, — es sacīju, — gribu tevi iepazīs­tināt ar misteru Smitu.

— Nolāpīts! — Higijs iesaucās. — Viņiem ir tādi paši uzvārdi kā mums.

Viņš pastiepa roku, un, mirkli pārsteigumā vilcinājies, misters Smits arī pastiepa pretī savējo, un abi vīri sarokojās.

— Tas otrs, — es paskaidroju, — nerunā. Viņš ir telepāts.

— Cik žēl, — Higijs līdzjūtīgi noteica. — Kurš no viņiem ir ārsts?

— Tas maziņais, — es atbildēju, — un es pat nezinu, vai viņu īsteni var nosaukt par ārstu. Liekas, viņš izremontē cilvēkus, pa­taisa tos kā no jauna.

— Jauki, — Higijs nopriecājās, — tas jau dakteriem arī jādara, tikai bieži vien tiem ne­kas neiznāk.

— Viņš saka, ka mēs visi esot slimi. Viņš grib mūs salabot.

— Vēl jo labāk, — Higijs nopriecājās. — To var nosaukt par īstu pakalpojumu dienestu. Mēs varētu iekārtot pilsētas valdes namā am­bulanci.

— Bet nedrīkst aizmirst dakteri un Floidu, un visus pārējos, kas tiešām ir slimi. To dēļ viņš ir ieradies.

— Labi, Bred, es teikšu tā — vispirms aiz­vedīsim viņu pie tiem, lai viņš tos izārstē, un tad iekārtosim ambulanci. Arī mēs pārējie varētu to izmantot, kamēr viņš atrodas pie mums.

— Ja jūs, — sacīja misters Smits, — apvie­notos ar mums pārējiem, jūs varētu viņa pa­kalpojumus izmantot, kad vien jums ievaja- dzētos.

— Kas tā par apvienošanos? — Higijs man jautāja.

— Viņš grib sacīt — ja mēs ielaistu savā pasaulē ienācējus no citurienes un savukārt paši pievienotos tām pasaulēm, ko Puķes sa­vienojušas.

— Jā-ā, — Higijs novilka, — tā ir visai prātīga doma. Man šķiet, par viņa pakalpoju­miem mums nekas jāmaksā nebūs?

— Jāmaksā? — misters Smits vaicāja.

— Nu jā, — Higijs paskaidroja, — jā­maksā. Honorārs. Nauda.

— Tie ir vārdi, kas manām ausīm sveši, — misters Smits sacīja. — Bet mums jāpastei­dzas, jo šim manam līdzgaitniekam jāapmeklē vēl citi slimnieki. Viņam un viņa kolēģiem jā­apkalpo daudzas pasaules.

— Vai tas nozīmē, ka viņi ir ārsti arī citās pasaulēs? — es jautāju.

— Jūs pareizi sapratāt, ko gribēju teikt.

— Tā kā nedrīkstam zaudēt laiku, — stei­dzināja Higijs, — tad ķersimies pie darba. Vai jūs abi nāksiet man līdzi?

— Ar lielāko prieku, — misters Smits izsau­cās, un abi aizgāja līdzi Higijam pa nogāzi uz ielas pusi. Es viņiem lēnām sekoju, bet, kad

biju jau gandrīz uzkāpis pakalnā, pa manas mājas virtuves durvīm izskrēja Džo Ivenss.

— Bred! — viņš sauca. — Tev zvana no Valsts departamenta.

Pie telefona bija Ņukoms.

— Es atrodos Elmorā; — viņš sacīja savā saltajā, skadrajā balsi, — un mēs tikko īsumā informējām presi par to, ko jūs mums izstās­tījāt. Bet žurnālisti tagad pieprasa tikšanos ar jums, viņi grib paši runāt ar jums.

— Man nav iebildumu, — es sacīju. — Ja viņi grib atbraukt līdz barjerai…

— Man gan būtu iebildumi, — Ņukoms īdzīgi noteica, — bet viņi drausmīgi mācas virsū. Man vajadzēja dot atļauju tikties ar jums. Paļaujos uz jūsu diskrēciju.

— Darīšu, ko varēšu, — es apsolīju.

— Labi, — viņš noteica. — Nevaru neko lī­dzēt. Pēc divām stundām viņi būs klāt. Tai pašā vietā, kur satikāmies mēs.

— Kārtībā, — es sacīju. — Domāju, neko nekaitēs, ja es paņemšu līdzi kādu draugu.

— Protams, protams, — Ņukoms piekrita. — Bet dieva dēļ esiet uzmanīgs!

22

337

Misters Smits ļoti ātri izprata domu par preses konferenci. Es viņam to izskaidroju, kamēr mēs kopā gājām uz barjeru, aiz kuras mūs gaidīja žurnālisti.

22—1472

— Jūs sakāt, ka visi šie ļaudis ir sakar­nieki? — viņš apvaicājās, gribēdams pārlieci­nāties, ka ir sapratis. — Mēs pasakām viņiem, un viņi pasaka citiem. Tulki — tāpat kā es.

— Jā, kaut kas tamlīdzīgs.

— Visi jūsu ļaudis runā vienādi. Mehā­nisms man iemācīja tikai vienu valodu.

— Tādēļ, ka jums šoreiz cita valoda nav vajadzīga. Bet vispār Zemes iedzīvotāji runā daudzās valodās. Tas tomēr nav žurnālistu īstais uzdevums. Redziet, visi cilvēki nevar būt klāt un noklausīties, ko mēs teiksim. Žur­nālisti izplatīs jaunās ziņas tālāk …

— Jaunās ziņas?

— To, ko mēs viņiem pateiksim. Vai arī to, ko būs teikuši citi cilvēki. Vēstis par notiku­miem. Vienalga, kurā vietā kas notiek, žurnā­listi allaž ir klāt un ziņo par notikumu. Viņi sniedz pasaulei informāciju.

Misters Smits aiz priekiem bezmaz sāka lē­kāt.

— Cik brīnišķīgi! — viņš iesaucās.

— Kas tur brīnišķīgs?

— Kā nu ne! Ģenialitāte, — misters Smits paskaidroja. — Varenā izdoma. Tādējādi viena persona uzreiz runā ar visām citām personām. Visi dabū par viņu zināt. Visi dzird, kas viņam sakāms.

Mēs piegājām pie barjeras, kur otrā pusē uz šosejas drūzmējās vesels bars žurnālistu. Daži pat bija atspiesti gar barjeru uz abām

pusēm no ceja. I

Kad piegājām pie pašas barjeras, desmi­tiem žurnālistu sāka klaigāt, bet kāds viņus ātri apklusināja, un beidzot mūs uzrunāja ti­kai viens.

— Esmu Džadsons Barness no «Associated Press», — viņš sacīja. — Ja nemaldos, jūs esat Kārters.

Apstiprināju, ka tas tiešām esmu.

— Un kas ir tas otrs džentlmenis?

— Viņa vārds ir Smits, — es atbildēju.

— Viņš, — iesaucās kāds cits žurnālists,

— laikam tikko pārnācis no masku balles?

— Nē, — es paskaidroju, — viņš ir huma- noīds no kādas citas pasaules. Viņš atrodas šeit, lai palīdzētu sarunās.

— Sveicināti, kungi, — misters Smits cie­nīgā laipnībā ierunājās.

Kāds no aizmugures auroja:

— Mēs te neko nedzirdami

— Mums ir mikrofons, — sacīja Barness,

— esiet tik laipni.

— Metiet šurp! — es teicu.

Viņš pameta mikrofonu, un es to noķēru. Vads stiepās cauri barjerai. Es redzēju šose­jas malā uzstādītos skaļruņus.

— Un tagad, — Barness aicināja, — mēs varbūt varētu sākt. Oficiālās iestādes mūs, protams, jau ir informējušas, tā ka nav vaja­dzības vēlreiz atkārtot to, ko jau esat stāstījis.

Bet vēl ir daži jautājumi. Esmu pārliecināts, ka jautājumu netrūks.

Gaisā izslējās desmitiem roku.

— Izvēlieties vienu no viņiem, — Barness sacīja.

Es pamāju kādam gara auguma kalsnam žurnālistam.

— Pateicos, ser, — viņš atsaucās. — Keibs Riverss no «Kansas City Star». Kā mēs sapra­tām, jūs pārstāvat — nu, kā lai saka? — tās otrās pasaules iedzīvotājus — nu jā, iedzīvo­tājus. Vai jūs nevarētu tuvāk paskaidrot savu stāvokli, vai nevarētu mazliet to precizēt? Vai esat oficiāls pārstāvis, neoficiāls simpatizē- tājs vai arī zināma veida starpnieks? Mums tas netika īsti paskaidrots.

— Gribētu teikt, ka mans stāvoklis ir gau­žām neoficiāls. Vai jums ir kas zināms par manu tēvu?

— Jā, — Riverss atbildēja, — mums stās­tīja, ka viņš kopis un kultivējis puķes, kuras kaut kur uzgājis. Bet jūs taču būsiet vienis prātis ar mums, mister Kārter, ka tā, maigi izsakoties, ir jums uzticētās lomas visai dī­vaina kvalifikācija?

— Man vispār nav nekādas kvalifikāci­jas, — es atteicu. — Varu jums godīgi atzī­ties, ka, pēc manām domām, svešās būtnes iz­raudzījušās vienu no visnožēlojamākiem pār­stāvjiem, kāds vien atrodams. Taču jāņem vērā divi apstākļi. Pirmkārt, es laikam viņām šķitu vienīgais pieejamais cilvēks, jo vienīgi es esmu ciemojies viņu pasaulē. Otrkārt, un tas ir ļoti svarīgi, viņas nedomā, nemaz ne­spēj domāt tā, kā domājam mēs. Tas, kas šķiet saprātīgi no viņu viedokļa, mums var izrādī­ties pavisam aplami. Un otrādi, mūsu neap- gāžainākā loģika viņām var likties pavisam ačgārna.

— Saprotu, — Riverss sacīja, — bet, lai gan atzīstaties, ka neesat piemērots šim dar­bam, jūs tomēr to darāt. Vai nepaskaidro­siet — kādēļ?

— Man nav citas izejas, — es atteicu. — Iz­veidojusies tāda situācija, kad jācenšas no­dibināt savstarpēji racionālu kontaktu starp mums un pārējo pasauļu iedzīvotājiem.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— To, ka pašreiz, — es paskaidroju, — visa pasaule ir iztrūcināta. Notikumiem jāatrod kāds izskaidrojums. Nav nekā ļaunāka par bezjēdzīgiem notikumiem, nav nekā ļaunāka par bezprātīgām bailēm, un svešie varbūt at­stās barjeru pašreizējā stāvoklī, kamēr zinās, ka mēs kaut ko darām savstarpējas sapraša­nās labā. Man šķiet, ka patlaban viņi apmie­rināsies ar to, ko ir izdarījuši, un neko vai­rāk neuzsāks. Es ceru, ka situācija nekļūs ļaunāka un ka šajā laikā būs iespējams pa­nākt kādu vienošanos.

Gaisā paslējās citas rokas, un es izraudzī- jos citu žurnālistu.

— Frenks Robertss, «Washington Post»,— viņš sacīja. — Man ir jautājums par sarunām. Kā es sapratu, svešās būtnes grib, lai mēs ielaižam tās mūsu pasaulē, un par to ir ar mieru nodot mūsu rīcībā lielos zināšanu uzkrājumus, ko tās savākušas.

— Pilnīgi pareizi, — es atbildēju.

— Kādēļ tās grib iekļūt pie mums?

— Tas man nav gluži saprotams, — es at­zinos. — Tām jāiekļūst šeit, lai varētu virzī­ties tālāk uz citām pasaulēm. Šķiet, ka šīs ci­tas pasaules atrodas zināmā progresijā un ta­jās var iekļūt noteiktā kārtībā. Atzīstos vaļ­sirdīgi, ka nenieka no tā nesaprotu. Vienī­gais, ko patlaban varam darīt, ir radīt apstāk­ļus sarunām.

— Vai, izņemot vispārējo priekšlikumu, ko izvirzījāt, jums ir zināmi kādi citi noteikumi?

— Nekādi, — es atbildēju. — Iespējams, ka eksistē vēl citādi noteikumi, bet es tos nezinu.

— Bet kopā ar jums tagad ieradies … nu, sauksim viņu par padomdevēju. Vai mēs va­rētu uzdot jautājumus šim jūsu misteram Smitam?

— Jautājumus? — misters Smits pārvai­cāja.— Es pieņemu jūsu jautājumus.

Viņam ļoti patika, ka ari viņu kāds ievēro­jis. Ar zināmām bažām pasniedzu viņam mikrofonu.

— Runājiet tur iekšā, — es pamācīju.

— Es zinu, — viņš atteica. — Es novēroju.

— Jūs ļoti labi runājat mūsu valodā, — sacīja «Washington Post» pārstāvis.

— Mazliet. Mani mācīja mehānisms.

— Vai varat nosaukt kādus īpašus noteiku­mus?

— Nesaprotu, — misters Smits sacīja.

— Vai pastāv kādi īpaši noteikumi, ko iz­virza jūsu dažādās tautas, pirms grib panākt ar mums vienošanos?

— Tikai viens, — Smits atbildēja.

— Un kāds tas būtu?

— Es apgaismošu, — Smits teica. — Jums ir tāda parādība, ko sauc par karu. Tas, pro­tams, ir ļoti slikti, bet nav nelabojami. Agrāk vai vēlāk tautām pāries patika spēlēt karu.

Viņš apklusa, paskatījās visapkārt, un re­portieri klusēdami gaidīja.

— Jā, — beidzot ierunājās viens no repor­tieriem, bet tas nebija «Washington Post» pārstāvis, — jā, karš nav nekas labs, bet kāds tam …

— Es jums tūliņ paskaidrošu, — Smits sa­cīja. — Jums ir ļoti daudz skaldāma… ne­māku atrast vārdu? …

— Atomskaldīšanas materiāla, — žurnā­lists izpalīdzīgi papildināja.

— Pareizi. Atomskaldīšanas materiāla. Jums tas uzkrāts lielos daudzumos. Reiz vienā citā pasaulē bija tāds pats stāvoklis. Kad mēs ieradāmies, tur vairs nebija palicis pāri nekā. Nekādas dzīvības. Itin nekā. Tas bija loti bē­dīgi. Visa dzīvība bija iznicināta. Mēs to at­kal atjaunojām, tomēr bēdīgi to atcerēties. Te nedrīkst tā notikt. Tāpēc mēs pastāvam uz

to, lai atomskaldīšanas materiāls tiek sada­līts pa Joti plašu teritoriju.

— Pagaidiet, pagaidiet! — iesaucās kāds žurnālists. — Jūs sakāt, ka mums jāizkliedē atomskaldīšanas materiāls. Jūs droši vien gribat teikt, ka mums jāuzspridzina visi krā­jumi un bumbas, lai vienuviet atliktu tikai pavisam niecīgs daudzums. Varbūt pat ma­zāk, nekā vajag vienas bumbas pagatavoša­nai.

— Jūs to Joti ātri uztverat, — Smits atteica.

— Bet kā jūs noteiksiet, ka tas tiešām ir iz­kliedēts? Jebkura valsts var apgalvot, ka ir to izdarījusi, bet īstenībā tomēr nav to darī­jusi. Kā jūs to zināsiet? Kā pārbaudīsiet?

— Mēs novērosim, — Smits atbildēja.

— Vai tad jums ir līdzeklis, ar kura palī­dzību var atklāt atomskaldīšanas materiālu?

— Jā, saprotams, ir, — Smits sacīja.

— Labi, pieņemsim, — jūs to zināsiet, teik­sim, jūs konstatētu, ka vēl joprojām pastāv šā materiāla koncentrācijā. Ko jūs tad ar to darītu?

— Mēs to uzspridzinātu, — Smits atbildēja. — Ar lielu troksni uzspridzinātu.

— Bet…

— Mēs nosakām galīgo termiņu. Nosakām, lai līdz tam laikam visas koncentrācijas būtu izkliedētas. Bet laiks pienāk, un koncentrā­cijas vēl turpat, tad tās auto …. auto …

— Automātiski.

— Paldies, laipnā būtne. Tas ir vārds, ko

es meklēju. Tad tās automātiski uzsprāgst

gaisā.

Iestājās neveikls klusums. Es redzēju, ka žurnālisti ir neizpratnē, vai tikai netiek āzēti; varbūt viņi domāja, ka viņus iznerrojis kāds jokdaris, kas uzvilcis mugurā ķēmīgu vesti.

— Mūsu mehānisms, — Smits nevērīgi pie­bilda, — jau tagad fiksē jūsu krājumu noviet­nes.

— Nolādēts! — kāds skaļā, aizsmakušā balsī iesaucās. — Lidojošā laika mašīna!

Tad viņi visi pa galvu pa kaklu metās pro­jām pie saviem automobiļiem, kas stāvēja šo­sejas malā. Neviens mums vairs nepateica ne vārda, nevienam neienāca prātā atvadīties no mums, viņi aizdrāzās izstāstīt dzirdēto visai pasaulei.

«Tad, lūk, kā tas ir,» es mazliet sarūgtināts nodomāju un jutos pavisam gaudeni.

Tagad svešie var ienākt mūsu pasaulē, kad vien tiem iegribas, turklāt cilvēki no visas sirds dos tiem savu svētību. Nekas cits sveša­jiem nebūtu sagādājis tādus panākumus — nekādi argumenti, nekāda loģika, neviens sti­muls nebūtu ietekmīgāks par šo. Troksnis, ko visā pasaulē sacels šis paziņojums, sabiedrī­bas prasība, lai cilvēce pieņem svešo būtņu vienīgo noteikumu, pilnīgi nomāks un pār­māks jebkuru veselīgu, saprātīgu iebildumu.

Jebkāda vienošanās starp svešajām būt­nēm un mums obligāti būtu jādibina uz reā­liem pamatiem, ar kontroles un līdzsvaroša- rias iespējām. Abām pusēm būtu jādod savs ieguldījums un abām būtu jāzina, ka norunas laušanas gadījumā neizbēgami jācieš līgumā paredzētās sekas. Bet nu visas kontroles un līdzsvarošanas iespējas zudušas un svešajiem ceļš uz mūsu pasauli vajā. Viņi piedāvā vie­nīgo noteikumu, ko vēlas tautas, — nevis val­dības, bet tautas, — vai vismaz domā, ka vē­las kvēlāk par visu, un tagad neviens vairs nespēs apspiest tautu prasību, lai šis notei­kums tiktu pieņemts.

«Un tomēr tas viss jr viltus,» es sarūgtināts domāju. «Mani ar viltu izprovocēja paņemt līdzi laika mašīnu, mani ievilināja tādā situā­cijā. ka biju spiests meklēt palīdzību, un par palīgu vai virsmaz daļēju palīgu atsūtīja Smitu. Un pats viņa paziņojums par vienīgo noteikumu nav nekas cits kā viltus triks. Tas pats vecvecais stāsts. Cilvēki vai citas būt­nes — visi vienādi. Lai iegūtu to, ko ļoti gri­bas iegūt, ikviens izmantos visus pieejamos līdzekļus.»

Es zināju, ka viņi mūs uzvarējuši uz visas līnijas. Viņi mums visu laiku bijuši lielu ga­balu priekšā, un tagad pienācis brīdis, kad mums groži galīgi ir izslīdējuši no rokām un Zeme cietusi pilnīgu sakāvi.

Smits blenza nopakaļ skrejošajiem žurnā­listiem.

— Kas noticis? — viņš vaicāja.

Izliekas, ka nesaprot. Man gribējās apgriezt viņam sprandu.

— Nāciet, — es sacfju, — es jūs aizvadīšu atpakaļ uz pilsētas valdi. Tur jūsu draugs dakterē mūsu pilsētas ļaudis.

— Bet tie aulēkši? — viņš jautāja. — Un tā aurošana? Kāds tam cēlonis?

— Jums nu gan to vajadzēja zināt, — es atteicu, — jūs taču pats šo putru ievārījāt.

23

Kad aizgāju atpakaļ uz mājām, Nansija mani gaidīja. Viņa sēdēja uz lieveņu pakā­pieniem, sarāvusies čokuriņā, it kā gribētu pa­slēpties no visas pasaules. Es viņu Ieraudzīju jau pa gabalu un, viņu pamanījis, priecājos tik ļoti, kā nekad nebiju priecājies. Līksme un sirsnība un tik liels, nekad vēl neizjusts mai­gums uzviļņoja manī, ka likās — teju teju no­slāpšu.

Nabaga meitene. Viņai ir grūti. Tikko vienu dienu kā atgriezusies mājās, un Milvilas pa­saulīte, tā pasaule, ko viņa uzskatīja par sa­vam mājām un dzimteni, pēkšņi izlēkusi no sliedēm.

Dārzā kāds klaigāja, uņ tur droši vien uz krūmiem joprojām auga mazas piecdesmit dolāru banknotītes.

Nonācis pie vārtiņiem, es, bļaustīšanās no­biedēts, neviļus apstājos.

Nansija pacēla galvu un ieraudzīja mani.

— Tas nekas, Bred, — viņa sacīja. — Tur Ir tikai Hairams. Higijs lika viņam apsargāt naudu. Mazie puikas — zini, tādi astoņus de­viņus gadus veci — lien dārzā. Viņi jau ne­grib neko citu kā tikai izskaitīt, cik naudas izaudzis uz katra krūma. Viņi neko ļaunu ne­dara. Bet Hairams viņus trenc projām. Daž­reiz, — viņa piebilda, — man Hairama ir žēl.

— 2ēl Hairama? — es pārsteigts jautāju. Nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka arī pret viņu kāds varētu just žēlumu. — Viņš taču nav nekas cits kā stulbs nekrietnelis.

— Stulbs nekrietnelis, — viņa atkārtoja. — kurš grib kaut ko pierādīt, bet pats lāgā nezina, ko grib pierādīt.

— To, ka viņam ir spēks kā bullim …

— Nē, — viņa atteica, — nepavisam ne to.

Divi zeņķi izdrāzās no dārza un aizjoza

prom pa ielu. Hairamu nemanīja. Arī bļaustī­šanās apklusa. Viņš savu padarījis, puišeļus padzinis.

Es apsēdos Nansijai blakus uz kāpnītēm.

— Bred, — Nansija sacīja. — Nav labi. Es jūtu, ka nav labi.

Es piekrizdams pamāju ar galvu.

— Biju aizgājusi uz pilsētas valdes namu, — viņa stāstīja. — Tur tas drausmī­gais, červeļainais radījums ierīkojis ambu­lanci. Tētis arī ir tur. Viņš palīdz. Bet es ilgāk nespēju izturēt. Tas ir briesmīgi.

— Kas tad tur tik slikts notiek? Tas radī­jums — vai kā tu viņu sauc — taču izārstējis dakteri. Dakteris ir atkai uz kājām un izska­tās gluži kā jauns. Un Floida Koldvela sirdi ari izārstējis un …

Viņa noskurinājās.

— Tieši tas jau ir drausmīgi. Viņi izskatās gluži kā no jauna uztaisīti. Vēl labāk nekā jauni. Bred, viņi nav izārstēti, viņi ir izremon­tēti kā mašīnas. Tā ir burvestība. Tas ir nejē­dzīgi. Tas sīkais punduris uzlūko viņus un neizdveš ne skaņas, viņš slīd cilvēkiem ap­kārt un skatās, un ir skaidri redzams, ka viņš nemaz nevēro viņu ārieni, bet skatās viņu iekšienē. Es nezinu, kā es to jūtu, bet es to izjūtu. It kā viņš ielīstu cilvēkos iekšā un …

Viņa aprāvās. — Piedod, — viņa teica, -— man nevajadzēja tā runāt. Tas izklausās nepieklājīgi.

— Pati situācija nav nekāda pieklājīgā, — es atteicu. — Iespējams, ka mums vajadzēs mainīt savus uzskatus par to, kas ir pieklājīgi vai nepieklājīgi. Mums droši vien daudz ko vajadzēs grozīt savā dzīvē. Nedomāju, ka tas mums būs ļoti patīkami.

— Tu runā tā, it kā viss jau būtu izlemts.

— Bīstos, ka tā ir, — es sacīju un pastās- tiju viņai, ko Smits pateica žurnālistiem. Bija tik labi viņai visu pastāstīt. Man jau nebija neviena cita, kam šobrīd būtu varējis to iz­stāstīt. Šajos jaunumos es tik smagi sajutu pats. savu vainu, ka, izņemot Nansiju, būtu kaunējies kādam kaut ko stāstīt.

— Bet tad nu vairs nevar būt kara, — Nan­sija sacīja, — tāda kara, no kāda baidās visa

pasaule.

— Nē, — es piekritu, — nekāds karš vairs nav iespējams. — Un tomēr mani šī doma ne- nomierināja. — Bet mus var piemeklēt kaut kas vēl ļaunāks par karu.

— Nekas nav ļaunāks par karu, — viņa no­teica.

Un to pašu, protams, teiks ikviens. Varbūt viņiem būs taisnība. Bet tagad svešās būt­nes ienāks mūsu pasaulē, un, tiklīdz būsim tās ielaiduši, mēs būsim pilnīgi atkarīgi no to žēlastības. Tās ir mūs pievīlušas, un mums vairs nav nekā, ar ko aizsargāties. Tiklīdz Puķes būs šeit ieviesušās, tās pārņems savā ziņā un pārveidos visu Zemes augu valsti, un mēs to pat nezināsim, mēs pat nekad nespē­sim to konstatēt. Tiklīdz būsim ielaiduši tās savā pasaulē, mēs nevarēsim nekad vairs justies droši. Un, tiklīdz Puķes to būs sasnie­gušas, mēs būsim nonākuši pilnīgā atkarībā no viņām. Visa dzīvnieku pasaule uz Zemes, cilvēku ieskaitot, taču ir atkarīga no Zemes augu valsts, jo smeļ no tās dzīvības spēku.

— Mani pārsteidz viens, — es sacīju. — Pu­ķes būtu varējušas mūs pieveikt arī citādi. Ja tās būtu vēl mazliet pacietušās, būtu vēl īsu laiciņu pagaidījušas, tās būtu iekarojušas Zemi, un mēs to vispār neuzzinātu. Dažas taču aug un sakņojas tepat Milvilā. Tām ne­būtu bijis jāpaliek puķu izskatā. Tās būtu va­rējušas pārvērsties par jebko citu. Pēc simt gadiem tās būtu pārvērtušas par katru zaru un lapu, par katru zāles stiebru zemes virsū …

— Varbūt pamatā ir kāds laika faktors, —- Nansija prātoja. — Varbūt tās nevarēja gai­dīt.

Es papurināju galvu.

— Laika viņām ir pārpārēm. Un, ja viņām vajadzētu vēl vairāk, viņas to uztaisītu.

— Varbūt viņām nepieciešami cilvēki, — viņa sacīja. — Varbūt mums ir kaut kas tāds, kā viņām vajag. Augi paši nespēj darīt neko. Tie nespēj pārvietoties, tiem nav roku. Tie var uzkrāt milzum daudz zināšanu, var izdomāt garu garās domas — iecerēt un plānot. Bet tie nespēj neko no plānotā īstenot. Tiem ne­pieciešams partneris plānu realizēšanai.

— Puķēm ir bijuši partneri, — es atgādi­nāju. — Tām arī tagad ir daudz partneru. Ir taču būtnes, kas uztaisījušas laika mašīnu. Tu pati redzēji ērmīgo, mazo dakterīti un to garo šķeistu Smitu. Puķēm ir visādi partneri, kādi tām varētu būt nepieciešami. Atrisinājums meklējams citur.

— Būtnes, ko tu pieminēji, — viņa teica, — varbūt nav īstās, kas tām nepieciešamas. Varbūt Puķes meklē tieši noteikta veida būt­nes. Varbūt tās pārmeklējušas pasauli pēc pasaules, lai atrastu īstā, vajadzīgā veida cilvēciskas būtnes. īstos partnerus. Varbūt tie esam mēs.

— Var jau būt, — es sacīju, — ka tie pā­rējie nav bijuši pietiekami nekrietni. Varbūt viņas meklē slepkavu cilti. Un mēs esam slep­kavas. Varbūt viņām vajadzīgi tādi, kas brāz­tos kā traki no vienas pasaules uz otru — brutāli, nežēlīgi, drausmīgi. Ja tā labi apdo­mājam, mēs esam visai briesmīgi. Varbūt Puķes ir apsvērušas, ka nekas un neviens nespēs stāties tām pretī, ja tās ies kopā ar mums. Iespējams, ka viņām ir taisnība. Ja visām viņu uzkrātajām zināšanām un gara spējām pievienos mūsu fizikas likumu iz­pratni un intuīciju tehnoloģijā, tad droši vien nebūs tādu robežu, kas varētu aizturēt mūsu apvienotos spēkus.

— Es gan tā nedomāju, — Nansija atteica. — Kas tev noticis? Man sākumā radās iespaids, ka tu esi labās domās par Puķēm.

— Var jau būt, ka viņas ir labas, — es sa­cīju, — bet viņas man izlika tik daudz slazdu, un es iekritu visos pēc kārtas.

— Ak tad par to tu raizējies …

— Jūtos kā nodevējs, — es atteicu.

Mēs klusēdami sēdējām līdzās uz pakāpie­niem. Iela bija klusa un tukša. Pa visu laiku, kamēr mēs te sēdējām, neviens nebija pagājis garām.

— Dīvaini, — Nansija ierunājās, — ka cil­vēki uzticējās tam svešajam ārstam. Viņš taču ir tik ērmots radījums, un tu nevari but drošs …

— Bet ir taču vēl joprojām daudz ļaužu, — 3&2

es iebildu, — kas labprāt skrien pie pūšļotā­jiem.

— Ta nav pūšļošana, — Nansija attrauca. — Viņš izārstēja mūsu dakteri un visus pārē­jos. Es negribēju apgalvot, ka viņš ir šarla­tāns, bet tikai to, ka viņš ir tik šausmīgs un atbaidošs.

— Varbūt mēs savukārt viņam šķietam tādi.

Ir vēl kaut kas cits, — viņa sacīja. — Vi­ņam ir tik savāda tehnika. Ne zāles, ne in­strumenti, ne terapija. Viņš tikai paskatās uz tevi un it kā izzondē tevi — bez zondes, bez kā, bet tu skaidri redzi, ka viņš zondē, un pēc tam tu esi pavisam vesels —• ne tikai iz­ārstēts, bet pilnīgi vesels. Un, ja viņš spēj to izdarīt ar mūsu ķermeni, kā tad ir ar dvē­seli? Vai viņš spēj pārveidot arī mūsu dvēse­les, pārorientēt mūsu domas?

Dažiem ļaudīm mūsu pilsētiņā, — es iebildu, — tas nāktu tikai par labu. Piemēram, I Iigijam.

- Nezobojies par to, Bred! — viņa man asi uzsauca.

Labi, — es atteicu, — nezobošos.

— Tu runā tā vienīgi tāpēc, lai atgaiņātu bailes.

— Un tu, —. es sacīju, — runā par to tik nopietni tikai tāpēc, lai radītu iespaidu, ka tas viss ir ikdienišķi un dabiski.

Viņa pamāja.

353

- Bet tas neko nelīdz, — viņa atzinās.

23-1472

Tas jau tomēr nav ne ikdienišķi, ne da­biski. Nansija piecēlās.

— Pavadi mani uz mājām, — viņa lūdza. Un es pavadīju viņu uz mājām.

24

Metās jau krēsla, kad es gāju uz pilsētas centra pusi. Nezinu, kas mani dzina turp. Droši vien nemiers. Mana māja likās pārāk liela un tukša (tukšāka nekā jebkad senāk), un kaimiņos valdīja pārāk liels klusums. Ne­kur nedzirdēja nekādu trokšņu, tikai brīžiem satrauktu vai pravietisku balsi, ko nedabiski skaļu padarīja elektriskais skaņu pastiprinā­tājs. Biju pārliecināts, ka visā Milvilā pašreiz nav nevienas mājas, kur nebūtu ieslēgts ra­dio vai televizors.

Bet, kad es ieslēdzu arī savu televizoru un apsēdos skatīties, pārraide padarīja mani ner­vozu un man kļuva pavisam nelāgi.

Viens no populārākajiem komentētājiem ru­nāja rāmā, pārliecinošā balsī:

«.. . nav mūsu spēkos pārbaudīt, vai mašī­nai, kas tagad riņķo pa debesīm, tiešām pie­mīt spējas izdarīt to, ko mūsu misters Smits no svešās pasaules pasludinājis par tās uzde­vumu. Radaru stacijas šo ķermeni vairākkārt konstatēja, taču nezināmu iemeslu dēļ nespēja to noturēt novērošanas sfērā, ir pat saņemti

paziņojumi, turklāt visai autentiski, par vi­zuāliem novērojumiem. Bet tas tomēr ir kaut kas tāds, ko grūti uzskatīt par drošu informā­ciju.

Vašingtona, cik noprotams, domā, ka nav droša pamata bez pierādījumiem ticēt kādai gluži svešai būtnei, par kuras izcelsmi vai personību mums nekas nav zināms. Galvas­pilsētā, šķiet, šovakar gaida tuvāku informā­ciju, bet, jādomā, nav ko cerēt uz oficiālu ko­munikē, pirms nebūs izdarīti nopietnāki, pa­matoti secinājumi. Tā, protams, ir oficiālā no­stāja, un mēs varam vienīgi minēt, kas īste­nībā norisinās aiz kulisēm. Apmēram tāda pati situācija ir visas pasaules valstu galvas­pilsētās.

Pavisam citāds noskaņojums valda ārpus valdības aprindām. Jaunās vēstis visur izrai­sījušas skaļas gaviles un prieku. Londonā veidojas spontānas līksmu cilvēku manifestā­cijas,. un Maskavā laimīgs pūlis drūzmējas Sarkanajā laukumā. Tiklīdz sāka izplatīties pirmās jaunās vēstis, cilvēki steidzās uz baz­nīcām, lai piedalītos pateicības dievkalpoju­mos.

23*

355

Tautās nav ne mazāko šaubu, ne mazākās vilcināšanās. Vienkāršais cilvēks tiklab pie mums, Savienotajās Valstīs, kā arī Anglijā un Francijā — īstenībā visā pasaulē — uzņē­mis šo dīvaino paziņojumu kā neapstrīdamu faktu. Varbūt cilvēki gluži vienkārši tic tam, kam vēlas ticēt, varbūt tas notiek citu iemeslu

dēļ, bet nav noliedzams fakts, ka tautas ma­sās neiedomājami ātri zudusi neuzticība, kas bija tik raksturīga plašu iedzīvotāju slāņu re­akcijai vēl šorīt.

Šķiet, sabiedriskā doma atstāj bez jebkādas ievērības pārējos varbūtējos faktorus. Jaunā vēsts, ka nākotnē vairs nebūs nekādas iespē­jas uzsākt kodolkaru, ir nomākusi visu pārējo. Tas jo skaidri parāda, cik briesmīgs, kaut arī slēpts un varbūt pat neapzinīgs, bijis saspīlē­jums, kādā pasaule visu laiku dzīvojusi…»

Es izslēdzu televizoru un klīdu apkārt pa māju. Manu solu atbalss svešādi dimdēja krēslainajās istabās.

Kas nekait tādam pašapmierinātam, lādzī­gam komentētājam sēdēt savā spoži apgais­motajā studijā tūkstoš jūdžu tālumā no visa un literāri izkoptā manierē analizēt notiku­mus, pie mums. Un arī citi cilvēki, tikai ne es, tepat Milvilā sēdēja bez kādām bažām un klausījās viņā. Bet es nespēju klausīties, es nespēju to izturēt.

«Vai tā ir vainas apziņa?» es vaicāju pats sev. «Varbūt tā tiešām ir vainas apziņa, jo laika mašīnu mūsu pasaulē taču ienesu es un es biju tas, kas paņēma Smitu līdzi pie barje­ras, lai viņš tur satiktos ar žurnālistiem.» Es esmu bijis muļķis — neiedomājams, pēdīgs muļķis, un man šķita, ka to tagad zina visa pasaule.

Bet varbūt tā bija pārliecība, kas manī pa­mazām veidojās pēc sarunas ar Nansiju: ka jābūt kādai slēptai iezīmei vai faktam, kādam gluži niecīgam, sīkam motīvam vai pierādī­jumam, ko neesmu pratis saskatīt, ko neviens no mums nav pratis uztvert, un, ja vien kāds būtu atskārtis šo sīko patiesību, visi notikumi kļūtu vieglāk saprotami un visās turpmākajās pārvērtībās parādītos kāda jēga.

Un es sāku meklēt šo slēpto faktoru, šo trumpi, šo niecīgo kripatiņu, kuru neesam pa­manījuši un kurai tomēr ir milzu nozīme, bet nespēju to atrast.

Varbūt es kļūdos. Varbūt tomēr nav neviena glābējā faktora. Varbūt mēs esam notverti slazdā un mums nemūžam neizkļūt no tā.

Izgāju no mājas un bez mērķa devos pa ielu uz priekšu. Es nekur negribēju aiziet, vē­lējos tikai pastaigāties, cerēdams, ka svaigais vakara gaiss un soļu ritms padarīs man galvu skaidrāku.

Kad biju nogājis apmēram puskvartāla, iz­dzirdēju aiz muguras kāju dipoņu. Likās, ka tā tuvojas, un pēc maza brītiņa ieraudzīju gaisā šūpojamies palsu mākulīti, kas šķita kustamies vienā rakstā ar vienmērīgo di­poņu. Apstājos un vēroju to, līdz tas pie- plīvoja man tuvāk, dipieniem joprojām ska­not uz bruģa. Mirkli vēlāk redzēju, ka tā ir misis Tailera un palsais margojums ir viņas spoži baltie mati un baltais spieķis.

— Labvakar, misis Tailera, — es sacīju, cik vien lēnīgi mācēju, lai viņu nenobiedētu.

Viņa apstājās un pacēla seju pret mani.

— Vai tas esi tu, Bredšov? — viņa vaicāja. — Es nevaru tevi lāgā saredzēt, bet pazīstu tavu balsi.

— Jā, tas esmu es, — atteicu. — Ko jūs tik vēlu darāt laukā, misis Tailera?

— Es gāju pie tevis, — viņa sacīja, — bet laikam nebūšu pamanījusi tavu māju. Esmu kļuvusi tik aizmāršīga, ka būšu pagājusi tai garām. Tad atjēdzos un nācu atpakaļ.

— Ko varu jums palīdzēt? — es jautāju.

— Ļaudis, rau, stāsta, ka tu esot redzējis Taperu. Tu esot bijis labu brīdi ar viņu kopā.

— Biju gan, — es atbildēju un nosvīdu aiz bailēm, gaidīdams, kas nu sekos.

Viņa pienāca man mazliet tuvāk klāt un, galvu atmetusi, cieši skatījās man sejā.

— Vai taisnība, — viņa jautāja, — ka vi­ņam esot laba vieta?

— Jā, — es atteicu, — ļoti laba vieta.

— Un priekšnieki viņu ieredz?

— Tieši tāds iespaids man radās. Varu teikt, ka viņam ir ļoti nozīmīgs postenis.

— Vai viņš mani arī pieminēja? — viņa ne­rimās.

— Jā, — es meloju. — Viņš apvaicājās par jums. Teica, ka labprāt uzrakstītu jums vēs­tuli, bet esot pārāk aizņemts.

— Nabaga zēns, — vina noteica, — viņš ne­kad nav bijis liels rakstītājs. Un tu saki, ka viņš izskatās labi?

— Viņš tiešām izskatās ļoti labi.

— Kā nopratu, tad viņš esot diplomātiskajā

dienestā, — viņa sacīja. — Kas gan būtu va­rējis domāt, ka viņš reiz iekļūs diplomātiskajā dienestā! Jāatzīstas, es bieži par viņu bažī­jos. Muļķīgi, vai ne?

— Jā, protams, — es atteicu. — Viņam klā­jas ļoti labi.

— Vai tad par mājās nākšanu neko ne­bilda?

— Ne reizes neieminejās, — es sacīju. — Liekas, viņam ir milzums darba.

— Labi, labi, — viņa priecīgi noteica, — tad viņu arī vairs nemeklēšu. Tad varu mierā at­pūsties. Nu man vairs nevajadzēs ik mīļu brīdi iet ārā skatīties, vai viņš beidzot nenāk mājās.

Viņa pagriezās un sāka soļot pa ielu pro­jām.

— Misis Tailera, — es ieminējos, — vai ne­varu pavadīt jūs uz mājām? Ir jau tumšs, un …

Nē, mīlīt, nē, — viņa attrauca. — Nav nekādas vajadzības. Man nemaz nav bail. Ta­gad, kad zinu, ka Taperam klājas labi, es vairs nekad nebaiļošos.

Stāvēju un noraudzījos, kā viņa aiziet, kā balto matu oreols blāvo tumsā, kā spieķis kli­dzina uz bruģa, pavadot viņu pa pasaules garo, līkumoto taku.

Un es sapratu, ka tā ir labāk, ka ir labāk, ja viņa nežēlīgo īstenību spēj pārvērst skaistā, neprātīgā iedomā.

Tā es vērodams nostāvēju, līdz viņa

pagriezās ap stūri un spieķa klikstieni lēnām izgaisa, tad arī es pagriezos un devos uz centra pusi.

Veikalu rajonā jau dega ielas spuldzes, bet visi skatlogi grima tumsā, un, to redzot, man kļuva mazliet baisi ap sirdi, jo lielākā daļa veikalu parasti bija atvērti līdz pulksten de­viņiem. Bet šovakar pat «Laimīgo alas» un kino durvis bija slēgtas.

Pilsētas valdes namā spīdēja gaisma, un pie durvīm slaistījās daži cilvēki. Ambulance droši vien jau beigusi darboties. Raudzīda­mies uz pilsētas valdes ēku, ieprātojos — ne­zin, ko par visu to domā dakteris Fabians. Manuprāt, viņa vecā, godīgā ārsta dvēsele ir sašutusi, kaut gan viņš pats bija pirmais iz­ārstētais pacients.

Novērsis skatienu no pilsētas valdes nama un rokas dziļi bikšu kabatās sabāzis, bez mērķa un miera devos tālāk pa ielu, nezinā­dams, ko īsti iesākt. Ko gan lai cilvēks iesāk tādā vakarā kā šis? Sēdēt istabā un blenzt televizora virmojošajā ekrānā? Paņemt pudeli šņabja un lēni, bet droši piedzerties? Samek­lēt kādu draugu vai kaimiņu un sākt bezjē­dzīgas, garas, spekulatīvas sarunas? Bet varbūt paslēpties un gļēvi gaidīt, kas notiks turpmāk?

s

Nonācu līdz ielu krustojumam un šķērsielā pa labi ieraudzīju uz ietves gaismas strēli, kas krita no apgaismota loga. Izbrīnījies parau­dzījos uz to un sapratu, ka gaisma plūst no

360

«Tribune» redakcijas loga un ka redakcijā droši vien vēl ir Džo Tvenss un varbūt runā pa telefonu ar kādu no «Associated Press» vai «New York Times», vai kādas citas avīzes, kas pieprasījusi viņam jaunumus. Džo ir aizņemts cilvēks, es negribēju viņu traucēt, bet varbūt viņš neņems ļaunā, ja uz īsu brītiņu iegriezī­šos.

Viņš tiešām runāja pa telefonu, sagumis pār galdu, piespiedis klausuli cieši pie auss. Durvis, verot tās ciet, noklaudzēja, viņš pa­cēla galvu un ieraudzīja mani.

— Tūliņ, — viņš sacīja klausulē un tad sniedza to man.

— Kas tur ir, Džo?

Kaut kas acīmredzot bija noticis. Viņa seja bija iztrūcināta un skatiens stings. Pār pieri viņam ritēja sīkas sviedru lāsītes, ķerdamās uzacīs.

— Runā Alfs, — viņš teica, tikko kustinā­dams lūpas.

— Alf, — es saucu aparātā, bet nespēju no­vērst acis no Džo Ivensa sejas. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas tikko pamatīgi ietriecies ar galvu mūrī.

— Bred! — Alfs iesaucās. — Vai tas esi tu, Bred?

— Jā, — atbildēju, — tas esmu es.

— Kur tu biji? Es visu laiku cenšos tevi sa­zvanīt. Kad pa tavu telefonu neviens neatbil­dēja …

— Kas noticis, Alf? Neuztraucies tik traki!

— Labi, — viņš atteica. — Centīšos neuz­traukties. Centīšos runāt mierīgi.

Man nepatika viņa balss noskaņa. Viņš bija nobijies, bet lūkoja izlikties mierīgs.

— Stāsti! — es viņu mudināju.

— Es beidzot pārcēlos uz Elmoru, — viņš sāka stāstīt. — Satiksme uz ceļiem ir draus­mīga. Tu pat iedomāties nevari, kas notiek šeit ārpusē uz ceļiem. Uzstādīti militāri kontrolpunkti un …

— Bet beidzot tu tomēr nokļuvi Elmorā. Tu man stāstīji, ka pārcelšoties uz turieni.

— Jā, beidzot es nokļuvu tur. Pa radio dzirdēju par delegāciju, kas izbraukusi uz Milvilu, lai satiktu tevi. Tur bijis senators, ģenerālis un vēl citi. Kad aizbraucu uz El­moru, konstatēju, ka viņi apmetušies viesnīcā «Kukurūza». Vai tas nav ērmīgākais nosau­kums, kāds jebkad dzirdēts . . .? Un tad man ienāca prātā, ka vajadzētu viņiem pastāstīt par to, kas notiek Misisipi štatā. Iedomājos, ka tas varētu mazliet palīdzēt situācijas no­skaidrošanā. Tā nu es aizgāju uz viesnīcu, lai sastaptu senatoru, tas ir, lai mēģinātu viņu sastapt. Tur bija īsta trako māja. Milzīgi cil­vēku pūļi, policija cenšas uzturēt kārtību un raujas melnās miesās. Visā viesnīcā nekā cita kā televīzijas kameras, žurnālisti, radioļaudis un tā joprojām. Senatoru es ne acīs nedabūju redzēt. Bet es sastapu kādu citu. Tiklīdz - ieraudzīju, atcerējos viņu avīžu attēlos. Sa­proti, to, kuru sauc par Deivenportu …

— Biologu? — es vaicāju.

— Pareizi. Zinātnieku. Es piespiedu viņu pie sienas un centos viņam ieskaidrot, ka man jāsatiek senators. Taču liela labuma man no viņa nebija. Neesmu pat īsti drošs, vai viņš maz dzirdēja, ko es saku. Viņš izskatījās briesmīgi satraukts, sviedros izmircis un balts kā dvielis. Man iešāvās prātā, ka viņš varbūt ir slims, es apvaicājos, kas viņš tāds ir un vai nevaru viņam kaut ko palīdzēt. Un tad viņš man visu izstāstīja. Droši vien viņš nemaz nebija domājis man to stāstīt. Un vēlāk viņam varbūt pašam bija žēl, ka izstāstījis. Bet tai brīdī viņš bija tik pārskaities, ka niknums plūda pāri, un viņam laikam viss bija vien­alga. Tas nabaga velns bija galīgi izmisis, kad es tev saku. Nekad nebiju redzējis tik satrauktu cilvēku. Viņš sagrāba mani aiz svārku atlokiem, piebāza seju man pavisam klāt un runāja tik briesmīgā uzbudinājumā, ka nospļaudīja mani gluži slapju. Citos ap­stākļos taču viņš neparko nebūtu tā izturējies, tas nav tāds cilvēks …

— Alf, — es lūdzu, — Alf, runā taču, par ko jārunā!

— Es pavisam aizmirsu tev pateikt, — Alfs turpināja. — Te nupat izplatījušās jaunas bau­mas, ka tu esot atgriezies uz Zemes ar lidojošo šķīvi. Radio par to vien runā. Šķīvis esot meklējis kodolieroču krājumus. Nu, tā es sāku stāstīt tam zinātniekam, kādēļ man jāsastop senators, un arī par pētīšanas institūtu

Grīnbraira. Tad arī viņš mani sagrāba un sāka pats runāt tā, ka es netiku ne no vietas. Viņš man izstāstīja jaunās ziņas: svešo būtņu vie­nīgais noteikums — tas, ka mums jāizkliedē mūsu kodolieroču jauda, — esot drausmīgā­kais, kas vien varējis notikt. Pentagons esot pārliecināts, ka no svešo pasauļu iemītnie­kiem mums draudot briesmas un šīs briesmas esot jālikvidē …

— Alf, — es pēkšņā nespēkā izdvesu, no­jauzdams, ko viņš tūliņ sacīs.

— Un vēl viņš teica — Pentagons domājot, ka svešie jāaptur, iekams tie ieguvuši savā pārziņā vēl plašāku teritoriju, un vienīgā iespēja to izdarīt esot nomest ūdeņraža bumbu uz Milvilu.

Galīgi aizelsies, viņš apklusa.

Es neteicu neko. Biju tā paralizēts, ka nespēju izteikt ne vārda. Atcerējos ģenerāļa skatienu, kad šorīt ar viņu sarunājos un sena­tors teica: «Mums neatliek nekas cits kā jums uzticēties, jaunais draugs. Mēs esam jūsu rokās.»

— Bred, — Alfs nobijies ievaicājās, — vai tu vēl klausies? Vai tu mani vēl dzirdi?

— Jā, — es atteicu, — es esmu tepat.

— Deivenports man sacīja — viņš baido­ties, ka jaunais kodolieroču meklēšanas veids varot pamudināt militāristus uz aktīvu dar­bību, jo nu viņi apzināsies, ka drīz viņiem vairs nebūs ar ko darboties. Viņš stāvokli iz­tēloja apmēram tā: cilvēks ar bisi rokā sa­stop mežā zvēru. Viņš nemaz negrib zvēru nogalināt,.ja tas nav tieši nepieciešams, tur­klāt pastāv iespēja, ka zvērs var aizmukt un viņam nemaz nevajadzēs šaut. Bet iedomā­jies, kā ir tad, ja viņš zina, ka tūliņ, pēc da­žiem mirkļiem viņa ierocis izgaisīs. Viņam jāizmanto gadījums un jāšauj, kamēr ierocis nav zudis. Viņam zvērs jānošauj, kamēr bise vēl rokā.

— Un ta nu, — es ierunājos mierīgākā balsī, nekā pats biju uzskatījis par iespē­jamu,— iznāk, ka Milvilā ir tas zvērs.

— Ne jau Milvilā, Bred. Tikai…

— Jā, — es atteicu, — droši vien ne Milvilā. Bet iestāsti to cilvēkiem, kad viņiem virs gal­vas sprāgs bumba.

— Deivenports bija kā prātu zaudējis. Viņš taču nemaz nedrīkstēja man to stāstīt…

— Vai tu domā, viņš pats zina, ko runā? Šorīt viņam iznāca pamatīga saķeršanās ar ģenerāli.

— Likās, viņš zina vairāk, nekā man izstās­tīja, Bred. Kādu brīdi viņš runāja vienā ru­nāšanā, bet tad uzreiz apklusa. It kā būtu sapratis, ka nedrīkst stāstīt. Viņu apsēdusi viena ideja. Viņš ir pārliecināts, ka vienīgi sabiedriskās domas spēks varētu apturēt mili­tāristus. Viņš ir izprātojis tā: ja cilvēki uz­zinās militāristu plānu, sacelsies tāda brēka, ka šie neuzdrošināsies savu plānu realizēt. Tautas, viņš man paskaidroja, būšot ne tikai sašutušas par tik nežēlīgu, aukstasinīgu slepkavības nodomu, bet labprāt saņemšot arī svešos ienācējus — lai nāktu kas nākdami, ja tikai miers no bumbām. Un šis tavs biologs ir nolēmis noslēpumu atklāt. Viņš man gan neteica, ka to darīs, bet tāds ir viņa nodoms. Esmu pārliecināts, ka viņš to pateiks kādam žurnālistam.

Jutu, ka man iekšā viss sagriežas un sāk trīcēt. Piespiedos cieši pie galda, lai nesa- ļimtu.

— Visa pilsēta zaudēs prātu, — es sacīju. — Šorīt taču es ģenerālim lūdzu . ..

— Tu lūdzi ģenerālim? Žēlīgs dievs, tu tā­tad to jau zināji?

• — Protams, zināju. Ne jau to, ka viņi tā darīs. Zināju vienīgi, ka viņiem tas ir prātā.

— Un neteici ne vārda?

— Kam lai es būtu teicis? Un kāds no ta būtu bijis labums? Turklāt tas vēl nebija droši zināms. Bija tikai tāds apsvērums — visļau- nākaja gadījumā. Ziedot trīssimt dzīvību, lai izglābtu dzīvību trim miljardiem …

— Bet tu pats, Bred! Un visi tavi draugi…

— Alf, — es iesaucos, — ko gan es būtu va- rējis iesākt? Ko tu pats būtu darījis manā vietā? Izskandinājis to pa visu pilsētu un sa­tracinājis ļaudis?

— Nezinu, — Alfs atteica. — Nezinu, ko es būtu darījis.

— Alf, vai senators ir viesnīcā? Vai viņš pašreiz tur ir?

— Man šķiet, ka ir. Vai gribi viņam zvanīt, Bred?

Nezinu, vai tas ko līdzēs, — es sacīju, — bet varbūt vajadzētu pamēģināt.

— Tad es likšu klausuli nost, — Alfs sa­cīja. — Bred …

— Jā?

— Dzīvo laimīgs, Bred. EkL es gribēju teikt… velns parāvis … nu jā, dzīvo lai­mīgs!

— Paldies, Alf.

Dzirdēju, kā viņš noliek klausuli, un tad man ausīs dobji dūca vairs tikai neaizņemtās līnijas signāls. Man sāka trīcēt roka, un es saudzīgi noguldīju klausuli uz galda, neuz­drošinādamies nolikt to īstajā vietā.

Džo īvenss cieši paskatījās uz mani.

— Tātad tu zināji? — viņš jautāja. — Zi­nāji visu laiku?

Papurināju galvu.

— Es nezināju, ka viņi nolēmuši to darīt. Ģenerālis to pieminēja kā pēdējo līdzekli. Deivenports viņam uzklupa.

Es nepabeidzu iesākto domu. Vārdi kaut kā izplēnēja. Džo joprojām nenovērsa acu no manis.

Un tad es zaudēju savaldīšanos.

— Sasodīts! — es iekliedzos. — Es taču nedrīkstēju nevienam to sacīt. Lūdzu ģenerā­lim — ja viņam tas jādara, lai dara, iepriekš nepaziņojis. Lai mēs neko nezinātu. Tad tas būtu tikai acumirklīgs uzliesmojums, ko mēs droši vien pat vairs neieraudzītu. Mēs, pro­tams, mirsim, bet tikai vienreiz. Nemirsim tūk­stoš nāvēs…

Džo satvēra klausuli.

1 — Lūkošu sazvanīt senatoru, — viņš sacīja.

Es apsēdos uz krēsla.

Jutos pagalam tukšs. Manī vairs nebija pa­licis nekas. Dzirdēju, ka Džo runā pa tele­fonu, bet neizšķīru vārdus, jo man likās, ka esmu uz mirkli radījis pats sev mazu pasaulīti (it kā parastajā pasaulē man vairs nebūtu vie­tas) un pārsedzies ar to, kā mēdz pārvilkt sev pāri segu.

Jutos nožēlojami un vienlaikus biju arī nikns, un domas galvā jaucās juku jukām.

Džo man kaut ko sacīja, bet es viņa vārdu jēgu sapratu tikai tad, kad viņš jau gandrīz bija beidzis runāt.

— Ko tu teici? — es vaicāju.

— Es pieteicu sarunu, — viņš sacīja. — Man solīja piezvanīt.

Es pamāju ar galvu.

— Teicu, ka saruna ir ļoti svarīga.

— Nezinu, vai ir vērts… — es iebildu.

— Kā tā? Protams, ka …

— Nezinu, ko senators spētu līdzēt. Nezinu, vai būs kāda nozīme, ja es vai tu, vai kāds cits runās ar viņu par to.

— Senatoram ir liela teikšana, — sacīja Džo, — un viņam milzīgi patīk to parādīt.

Mirkli mēs sēdējām klusēdami un gaidi-

dami pieteikto sarunu, gaidīdami senatoru un ziņas, ko viņš mums pavēstīs.

— Ko lai mēs iesākam, ja neviens mūsu labā neko nedarīs, ja neviens par mums necī­nīsies? — Džo jautāja.

— Ko lai mēs iesākam? — es atkārtoju viņa jautājumu. — Mēs taču nespējam pat aizbēgt. Mēs sēžam slazdā.

— Ja pilsētiņa uzzinās …

— Protams, ka uzzinās, — es sacīju, — tik­līdz izplatīsies pirmās vēstis. Ja vien tās iz­platīsies. Un tad par to skandinās gan televī­zija, gan radio, un šajā pilsētā pašreiz visi ir kā pielipuši pie televizoriem.

— Varbūt kādam izdosies notvert Deiven- portū un piespiest viņu klusēt.

Es papurināju galvu.

— Šorīt viņš bija varen nikns. Bezmaz klupa ģenerālim pie rīkles.

«Un kam galu galā ir taisnība?» es klusībā jautāju pats sev. «Vai šai īsajā laika sprīdī kāds tiešām spēj pareizi novērtēt, kam ir tais­nība un kam nav?»

.369

Gadu gadiem cilvēki apkarojuši kaitēkļus, kukaiņus un nezāles. Cīnījušies ar tiem kā vien prazdami. Iznīcinājuši tos kā vien praz- dami. Vajadzētu tikai uz īsu laiciņu pamest šo darbu novārtā, un nezāles ņemtu virsroku. Tās ložņātu gar visām sētmalēm, sprauktos cauri dzīvžogiem, sazeltu malu malās. Tās augtu un kuplotu visur. Ja arī sausumā iz­degtu labība un iznīktu kukurūza, nezāles

24—1472

tomēr visu izturētu, būtu zaļas, leknas, neiznī­dējamas.

Un nu uzradusies jauna nezāle, uzradusies no cita laika, turklāt tāda, kas iznīcinātu ne tikai maizes labību, bet visu cilvēku dzimumu. Ja nu tiešām ir tā, tad atliek tikai viens līdzek­lis: apkarot to gluži tāpat, kā cilvēki apkaro jebkuru nezāli, apkarot to ar visiem mūsu rī­cībā esošajiem līdzekļiem.

Bet ja nu šī nav parastā nezāle, ja tā ir kaut kāda sevišķa, ārkārtīgi izturīga šķirne, kas sīki jo sīki izpētījusi cilvēku un augu īpa­šības un, balstoties uz plašajām zināšanām un lielo piemērošanās spēju, iemācījusies pār­varēt visu, ar ko vien cilvēks pret tām vēr­stos? Visu, izņemot, protams, stipru radiāciju.

Tieši tā jau arī skanēja atbilde uz jautā­jumu, kas bija uzdots dīvainajā pētīšanas institūtā Misisipi štatā.

Un Puķu reakcija uz šo atbildi ir gaužām vienkārša. Jāiznīcina radiācija. Un, to iznīci­not, vienlaikus var iegūt cilvēku sabiedrības simpātijas.

Ja situācija ir tāda, tad Pentagonam tais­nība.

Telefons uz rakstāmgalda iedūcās.

Džo nocēla klausuli un pasniedza to man.

Manas lūpas bija sastingušas. Vārdi, ko es teicu, skanēja cieti un skadri.

— Hallo. —- es sacīju. — Hallo. Vai sena­tors?

— Jā.

— Runā Bredšovs Kārters. No Milvilas. Mēs satikāmies šorīt. Pie barjeras.

— Protams, mister Kārter. Ko varu jums iīdzēt?

— Klīst baumas …

— Baumas klīst dažādas, Kārter. Esmu pats dzirdējis desmitiem variantu.

— Runā, ka uz Milvilu metīšot bumbu. Ari ģenerālis šorīt sacīja …

— Jā, — senators atteica pārlieku mierīgi,

— arī es esmu dzirdējis tādas valodas, un tās mani joti uztrauc. Bet tām nav nekāda apstip­rinājuma. Tās ir tikai baumas.

— Senator, — es sacīju, — lūkojiet iejus­ties manā stāvoklī. Jums tās ir satraucošas vēstis, bet mums — dzīvības jautājums.

— Protams.

Man likās, ka es skaidri dzirdu, kā viņš strī­das pats ar sevi.

— Sakiet man taisnību, — es neatlaidos.

- Izšķiras taču mūsu liktenis.

Jā, jā, — teica senators. — Jums ir tie­sības to zināt. Nenoliedzu, ka jums ir tiesības.

Tātad — kas notiek?

24*

371

— Ir tikai viena droša informācija, — se­nators paskaidroja. — Atomlielvalstu starpā notiek apspriedes augstākajā līmenī. Šis svešo atnācēju izvirzītais noteikums tām ir spēcīgs trieciens. Sarunas, kā jūs varat iedomāties, notiek ārkārtīgā slepenībā. Jūs, zināms, sa protat…

— Viss kārtībā, — es apgalvoju. — Apsolu, ka…

— Tas nav tik svarīgi, — senators at­trauca. — Gan jau kāds avīžnieks vēl šonakt pat kaut ko uzošņās. Bet man tas nepatīk. Iespaids ir tāds, ka tiek meklēta kāda vienoša­nās. Es ļoti bīstos, ka, ievērojot plašo masu noskaņojumu…

— Senator! Lūdzu, nerunājiet par politiku!

— Piedodiet, — senators atvainojās. — Ne­biju tā domājis. Bet negribu jums slēpt, ka esmu ļoti nobažījies. Cenšos savākt visus iespējamos faktus …

— Tātad stāvoklis ir kritisks.

— Ja barjera pavirzīsies vēl kaut par pē­das tiesu, — senators sacīja, — vai notiks kaut kas cits neparedzēts, nav izslēgts, ka mēs sākam rīkoties vienpusēji. Militāristi aiz­vien pratīs aizbildināties, ka viņi to darījuši, lai glābtu pasauli no svešinieku ordu iebru­kuma. Viņi var paziņot, ka saņēmuši informā­ciju, kādas nav nevienam citam. Viņi var ap­galvot, ka tā ir pilnīgi slepena, un var atteik­ties darīt to zināmu atklātībai. Gan viņi iz­gudros kādu piemērotu versiju un, kad darbs būs nodarīts, atkāpsies dibenplānā, kamēr laiks visu nolīdzinās. Skandāls, protams, būs drausmīgs, bet gan jau viņi pārcietīs arī to.

— Un ko jūs pats domājat? — es jautāju. — Kādas ir izredzes?

— Ak dievs, — senators noteica, — es ne­zinu. Man nav informācijas. Es nezinu, ko domā Pentagons. Es nezinu, kādi fakti ir viņu rīcībā. Nezinu, ko ģenerālštāba priekšnieki zi­ņojuši prezidentam. Turklāt mēs nevaram uz­zināt, ko domā Anglija, Krievija vai Francija.

Telefona vadi dūca salti un dobji.

— Vai būtu kaut kas, — Ievaicājās sena­tors, — ko jūs, milvilieši, varētu darīt no sa­vas puses?

— Mēs varētu publicēt uzsaukumu, — es sacīju, — uzsaukumu sabiedrībai. Visās avī­zēs un pa radio …

Es bezmaz vai saredzēju, kā senators papu­rina galvu.

— Nelīdzēs, — viņš teica. — Nevienam nav nekādas iespējas uzzināt, kas notiek otrpus barjeras. Varbūt tur pastāv zināma sveša ietekme. Varbūt jūs, gribēdami glābties, esat ar mieru pazudināt visu cilvēci. Protams, prese un radio to uzņemtu ar lielāko prieku, izmantotu, lai iztaisītu sensāciju. Bet oficiālo domu tas neietekmētu ne par matu. Tas tikai sadumpotu tautas — sadumpotu tautas visā pasaulē. Bet satraukuma jau pietiek tāpat. Mums pašreiz vajadzīgi droši fakti un skaidrs saprāts.

«Viņš baidās, ka mēs varam apgāzt viņa vezumu,» es nodomāju. «Viņš grib, lai viss norit klusi un kārtīgi.»

— Turklāt, — viņš piebilda, — nav nekādu īstu pierādījumu …

— Deivenports domā, ka ir.

— Jūs esat ar viņu runājis?

— Nē, — es atbildēju nemelodams. — Ne­esmu ar viņu runājis.

— Deivenports to nesaprot, — senators sa­cīja. — Viņš iznācis no savas izolētās labora­torijas un …

— Man viņa valoda patika. Viņš runāja kā daždien civilizēts cilvēks.

Man tūliņ kļuva žēl, ka esmu šos vārdus iz­teicis, jo nu biju viņu ne tikai nobiedējis, bet arī aizvainojis.

— Es jums došu ziņu, — senators dzedri noteica. — Tiklīdz kaut ko uzzināšu, saistīšos ar jums vai ar Džeraldu. ^Darīšu visu, ko spēšu. Nedomāju, ka jums vajadzētu uztrauk­ties. Tikai gādājiet, lai barjera nekust tālāk, skatieties, lai nekas nenotiek. Tas ir viss, ko jūs varat darīt.

— Protams, senator, — es atteicu dziļā ne­patikā.

— Paldies, ka piezvanījāt, — senators sa­cīja. — Es jūs informēšu.

— Uz redzēšanos, senator.

Noliku klausuli. Džo vaicājoši uzlūkoja mani.

Es pagrozīju galvu.

— Viņš neko nezina un neko arī nesaka. Cik noprotu, viņš ir bezspēcīgs. Viņš neko ne­spēj darīt mūsu labā.

Uz ietves noklaudzēja soļi, un pēc mirkļa atvērās durvis. Pagriezos atpakaļ un ierau­dzīju Higiju Morrisu.

Higijs Morriss bija īstais vīrs, kura ieraša­nās man šinī brīdī šķita nepieciešama!

Viņš paskatījās uz mani, tad uz Džo, tad atkal uz mani.

— Kas jums, puiši, kaiš? — viņš jautāja.

Es cieši skatījos viņam, acīs, vēlēdamies, lai

viņš iet projām, bet skaidri zināju, ka viņš to nedarīs.

— Bred, — Džo ierunājās, — mums vaja­dzēs viņam to pateikt.

— Manis dēj, — es atteicu, — saki.

Higijs nekustējās. Kamēr Džo viņam pa­stāstīja, kāds pašreiz ir stāvoklis, viņš ne­kustīgi stāvēja pie durvīm. Acis viņam kļuva stiklainas, un viņš pats likās pārvērties par statuju. Viņš nepakustināja ne loceklīti un ne ar pušplēstu vārdu nepārtrauca Džo.

Labu brīdi valdīja pilnīgs klusums, tad Hi­gijs pievērsās man.

— Kā tu domā? Vai viņi tiešām spētu izda­rīt ar mums kaut ko tādu?

Es pamāju.

— Domāju, ka varētu gan. Un izdarīs arī. Ja vien barjera vēlreiz sakustēsies. Vai arī at­gadīsies kaut kas cits.

— Nu, — Higijs pēkšņi salēcās, — ko tad mēs te stāvam? Mums tūliņ jāsāk rakt.

— Rakt?

— Protams. Patvertne. Darba roku mums ir daudz. Pašreiz pilsētā visi slaistās, neko nedarīdami. Mēs varam likt viņus pie darba. Šķūnī pie dzelzceļa stacijas ir visi darba rīki

ceļu labošanai, un droši vien pa pilsētu sala­sīsim kādu duci kravas mašīnu. Es nodibināšu komiteju, un mēs … Bet kas jums, puiši, īsti kaiš?

— Higij, — Džo uzrunāja viņu gandrīz maigi, — tu laikam nekā neapjēdz. Tie nebūs nekādi atomputekļi, bumbu taču metīs virsū tieši Milvilai. Tu nespēj izbūvēt tādu pa­tvertni, kas varētu mūs glābt. Simt gados tu nespētu to izdarīt.

— Mēģināt mēs tomēr varam, — Higijs stūrgalvīgi pretojās.

— Mēs nevaram izrakt tik dziļu un uzbūvēt tik stipru patvertni, lai tā izturētu sprā­dzienu, — es iebildu. — Un, pat ja mums tas izdotos, tad tikpat pietrūktu skābekļa …

— Bet kaut kas ir jādara! — Higijs kliedza.

— Mēs nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši. Mūs visus taču nogalinās!

— Jā, vecais, — es sacīju, — nu ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt.

— Nu, paklausies … — Higijs iesāka.

— Rimstieties! — Džo mums uzbrēca.

— Rimstieties, jūs abi! Var jau būt, ka jūs viens otram esat kā dadzis acī, bet pašreiz mums jādarbojas kopīgi. Un izeja ir. Mums jau ir patvertne.

Mirkli es neizpratnē nolūkojos uz viņu, bet tad atjēdzu, uz ko viņš tēmē.

— Nē! — es iesaucos. — Nē, to mēs ne­drīkstam darīt. Vēl ne. Vai tad tu nesaproti?

Tas nozīmētu atteikties no visām sarunu iespējām. Mēs nedrīkstam to darīt zināmu tai pusē.

— Lieku desmit pret vienu, ka tur viss jau ir zināms, — Džo atteica.

— Es neko nesaprotu,. — Higijs žēlojās.

— Kur mums ir patvertne?

— Otrā pasaule, — Džo paskaidroja, — tā paralēlā pasaule, uz kuru bija aizgājis Breds. Ja mums vairs nebūtu cita glābiņa, mēs va­rētu pāriet uz turieni. Puķes gādātu par mums un atļautu mums tur palikt. Tās audzētu mums pārtiku, tur būtu dziednieki, kas rūpē­tos par mūsu veselību, un …

— Tu aizmirsti vienu, — es aizrādīju.

— Mēs nezinām, kā turp aiziet. Bija tikai tā vienīgā vieta dārzā, un tagad tur viss ir pār­vērties. Puķu vairs nav, tur aug tikai naudas krūmi.

— Tas brīnumdakteris un Smits varētu pa­rādīt mums ceļu, — Džo ieminējās. — Viņi zina, kur jāiet.

— Viņu te vairs nav, — sacīja Higijs.

— Viņi aizgāja uz mājām. Cilvēku ambulancē nebija, un viņi sacīja, ka viņiem esot jāiet projām. Bet viņi solījās atgriezties, ja mums viņu atkal ievajadzētos. Es viņus aizvedu ma­šīnā līdz Breda dārzam, un viņi bez grūtībām atrada durvis vai kā nu lai to dēvē. Viņi gluži vienkārši izgāja cauri dārzam un pazuda.

— Vai tu mācētu atrast to vietu? — Džo vaicāja.

—- Domāju gan, ka atcerētos.

—- Tātad mēs to atrastu, ja vajadzētu, — Džo sacīja. — Mēs varam izveidot ķēdi un, rokās saķērušies, šķērsot dārzu.

— Nezinu, — es iebildu, — vai durvis vien­mēr ir va|ā.

— Vajā?

— Ja tās vienmēr būtu vaļā, — es sacīju, — mēs pēdējo desmit gadu laikā būtu zaudē­juši krietni daudz cilvēku. Tur taču aizvien ro­taļājās bērni, un arī pieaugušie bieži vien ir gājuši, lai nebūtu jāmet līkums. Es gāju cauri dārzam pie daktera Fabiana, šurp un turp staigājuši vēl daudzi citi. Ja jau durvis būtu bijušas vaļā, kāds nejauši būtu pa tām izgājis.

— Galu galā, — Higijs attapās, — mēs taču varam uz turieni piezvanīt. Mēs varam paņemt vienu no tiem aparātiem …

— Nē, — es sacīju, — to darīsim tikai tad, kad vairs nebūs citas izejas. Tā mēs varam uz laiku laikiem atšķirt sevi no pārējās cilvēces.

— Tas tomēr būtu labāk nekā aiziet bojā, — iebilda Higijs.

— Nevajag pārsteigties, — es centos viņus pārliecināt. — Ļausim cilvēkiem pašiem vis­pirms apdomāties un visu apsvērt. Iespējams,, ka nekas ļauns nenotiek. Nedrīkstam taču lūg­ties patvērumu, ja nemaz, nezinām, vai tas mums nepieciešams. Vēl joprojām, pastāv iespēja, ka abas puses var sākt sarunas. Es zinu, ka patlaban stāvoklis ir diezgan nelāgs, bet, ja vien iespējams, cilvēkiem nevajadzetu atteikties no sarunām.

— Bred, — ierunājās Džo, — man šķiet, ne­kādu sarunu nebūs. Es domāju, ka svešās būtnes nekad nopietni nav gribējušas ielais­ties sarunās.

— Un, — sarunā iejaucās Higijs, — tas ne­kad nebūtu noticis, ja nebūtu bijis tava tēva.

Man uznāca dusmas, bet es savaldījos un teicu:

— Tad tas būtu noticis kaut'kur citur. Ja ne Milvilā, tad citā vietā. Ja ne pašlaik, tad maz­liet vēlāk.

— Tieši par to jau es runāju, — Higijs dzē­līgi apstiprināja. — Tad tas nebūtu noticis šeit, tas būtu noticis kādā citā vietā.

Man nebija ko atbildēt. Es, protams, būtu varējis atbildēt, bet tā nebija atbilde, kas de­rētu Higijam.

— Un es tev vēl ko teikšu, — Higijs turpi­nāja. — Gribu tevi draudzīgi brīdināt. Turi acis vaļā. Hairams kāro dabūt tevi nagos. Tas, ka tu viņu piekāvi, neko nelīdzēja. Tur­klāt ir vēl laba tiesa karstgalvju, kas par visu domā tāpat kā Hairams. Visā, kas šeit noticis, viņi vaino tevi un tavu ģimeni.

— Higij, — Džo protestēja, — nevienam nav tiesību …

— To es zinu, — Higijs atteica, — es tikai saku to, kas ir. Es, protams, centīšos uzturēt mieru un kārtību, bet neņemos vairs par to galvot.

Tad viņš pagriezās pret mani un sacīja:

— Tev atliek vienīgi cerēt, ka šī jezga labi drīz nokārtosies. Ja tas nenotiks, tad pameklē pie laika prāvāku, dzijāku alu, kur paslēpties.

— Ak tu … — es iesaucos. Pietraucos kā­jās un būtu viņu pamatīgi iekaustījis, bet Džo aši metās apkārt rakstāmgaldam, sa­grāba mani un stūma atpakaļ.

— Rimstieties! — viņš izmisis iesaucās.

— Mums jau tāpat ir diezgan nepatikšanu, nemaz nevajag arī jums vēl sākt villoties.

— Ja valodas par bumbu izies tautā, — Hi­gijs ļauni sacīja, — tad es par tavu dzīvību nedodu ne pliku vērdiņu. Tu pārāk dziļi esi iejaukts visā. Cilvēki sāks brīnīties …

Džo satvēra Higiju un piespieda pie sienas.

— Turi muti, — viņš uzsauca. — Ja ne, es pats tev to aizbāzīšu! — Dūri pacēlis, viņš draudēja Higijam, un Higijs apklusa.

— Un nu, — es pagriezos pret Džo, — kad tu esi nodibinājis mieru un kārtību un viss at­kal ir jauki un labi, tu varēsi iztikt bez ma­nis. Es iešu.

— Bred, — Džo, zobus sakodis, sacīja,

— pagaidi, es vēl…

Bet es izgāju no redakcijas, aizcirzdams durvis aiz sevis.

Arā jau bija kļuvis pavisam tumšs, un uz ielas neredzēja neviena cilvēka. Pilsētas val­des namā joprojām spīdēja gaisma, bet pie durvīm vairs neviens neslaistījās.

Man ienāca prātā, ka varbūt labāk būtu bi­jis palikt. Ja ne cita iemesla pēc, tad kaut vai tādēj, lai palīdzētu Džo atturēt Higiju no kāda muļķīga soļa.

īstenībā tomēr manai palikšanai nebūtu bi­jis nekādas jēgas. Ja arī es būtu varējis dot kādu padomu (ko es nevarēju), tas būtu licies aizdomīgs. Man acīmredzot neviens vairs ne­uzticējās. Droši vien Hairams un Toms Pres­tons visu pēcpusdienu sviedriem vaigā kuri­nājuši Milvilā naida kampaņu pret Bredšovu Kārteru.

Iegriezos Lielajā ielā un sāku iet uz mā­jām. Visa iela grima dziļā mierā. Ar zaļu mauru apaugušajos laukumos starp mājām krita trīsošas ēnas, kad viegla vasaras vēj- pūta sašūpoja ielas apgaismošanas spuldzes augsto stabu galos. Cilvēki bija atvēruši lo­gus, lai glābtos no karstuma un ielaistu ista­bās spirgtu vēsmu, mājās spīdēja silta gaisma, bet pa atvērtajiem logiem varēja dzirdēt aprautus televīzijas vai radio pārraižu fragmentus.

Dziļš miers, un tomēr es zināju, ka aiz šķie­tamā klusuma slēpjas bailes, naids un draus­mīga mežonība, ko spēj izraisīt viens vienīgs neapdomāts vārds vai negaidīta rīcība, un tūliņ visa pilsētiņa pārvērstos par aurojošu trako māju.

Cilvēkus mocīja aizvainojums, gruzdošas dusmas par to, ka tieši viņi, tieši šis mazais ļaužu pulciņš ieslēgts kā lopu bars aplokā, bet pārējie cilvēki visā pasaulē dzīvo brīvībā. Mo­dās dumpīga pārestības sajūta pret kosmisko netaisnību, par to, ka tieši mēs, neviens cits visā plašajā pasaulē, bet vienīgi mēs esam iz­raudzīti šim aplokam. Nepatīkami un ne­veikli liek justies arī tas, ka visa pasaule blīn uz mums un tērgā par mums, it kā mēs būtu nezin kādi šausmoņi vai brīnumzvēri. Un var­būt vienā otrā mostas kauns un bailes: pārējā pasaule varētu sākt domāt, ka mēs paši esam pie visa vainīgi, ka mūs piemeklējusi sodība par kaut kādiem morāliem vai garīgiem trūku­miem.

Nav nekāds brīnums, ka, nonākuši šādā stāvoklī, milvilieši būs ar mieru izmantot jebkuru izskaidrojumu, kas palīdzētu viņiem atgūt labo slavu un atjaunot savu reputāciju ne vien pašu, bet visas pasaules un arī svešo būtņu acīs; nav nekāds brīnums, ka viņi būs ar mieru noticēt visam (gan ļaunajam, gan labajam), kāri uztvers jebkuras baumas, alka­tīgi metīsies katrā spekulācijā, lai tikai va­rētu visu ainu parādīt kontrastainos melnos un baltos toņos (kaut arī paši it labi zina, ka viss ir pelēks), jo melnā un baltā tiešumā viņi saskata ilgoto vienkāršību, kas ļauj visu vieg­lāk saprast un visu vieglāk pieņemt.

Un tomēr man bija skaidrs, ka viņi nav vai­nojami. Viņi nav sagatavoti saņemt šādu belzienu un noturēties kājās. Gadiem ilgi viņi, neviena neievēroti, dzīvojuši dzīves lielās straumes klusā attekā. Sīkie atgadījumi pilsē- tinas ikdienā bija Viņu dzīves lielie notikumi, vēsturiskas iezīmes viņu dzīvē ir apmēram šādas: toreiz, kad Džonsonu dulnais zeņķis ar savu veco fordiņu Gobu ielā iedrāzās kokā; un toreiz, kad tika izsaukti ugunsdzēsēji, lai noceltu Džonsu vecmāmuļas kaķi no prezbite- riāņu mācītājmājas jumta (līdz pat šai bal­tai dienai neviens nevar saprast, kā kaķis va­rēja tikt tur augšā); un kur nu vēl tā pēcpus­diena, kad Endrjūsu vecaistēvs bija makšķe­rēdams upmalā aizmidzis un ievēlies upē, un Lens Strīters viņu izvilka; večuks gan pamo­dās, bet bija sarijies ūdeni un vēl ilgi spraus­lāja un spļaudījās (bet ļaudīm toreiz bija ko grozīt galvas un prātot, kas Lēnam Strīteram vienam pašam bijis meklējams upmalā). Tādi nieki veidoja viņu dzīvi un sagādāja viņiem nepieciešamās sīkās sensācijas.

Bet pēkšņi viņi ir nostādīti vaigu vaigā ar kaut ko lielu, ko nespēj saprast, ar tik lieliem notikumiem un tādu situāciju, kas ir pārāk vareni, lai tos pašreiz izprastu jel kāds visā pasaulē. Un, tā kā viņi nevar šo situāciju at- vedināt uz neizdibināma brīnuma formulu, piemēram, līdzīgu tai, kā kaķis varēja nokļūt uz mācītājmājas jumta, viņi jūtas samulsuši un satraukti un ir gatavi kuru katru mirkli uzliesmot atklātā naidā, kas izpaustos var­darbībā — ja vien viņi varēs atrast kaut ko vai kādu, pret ko vērst vardarbību. Un es gaužām labi zināju, ka Toms Prestons un Hairams Martins ir sagādājuši viņu vardar­bībai mērķi, ir parūpējušies par to brīdi, kad sāks trakot naids.

Pamanīju, ka esmu jau gandrīz sasniedzis savas mājas. Man pretī slējās Daniela Villo- bija neveiklais, četrstūrainais ķieģeļu milze­nis; to uzlūkojot vien, katram uzreiz bija skaidrs, ka šāda māja var piederēt vienīgi Da­niela Villobija tipa vīram. Otrpus ielai uz stūra atradās vecā Perkinsa māja. Tur pirms apmēram nedēļas bija ievākušies jauni īrnieki. Sī ir viena no nedaudzajām izīrējamām mā­jām mūsu pilsētiņā, un tur gandrīz ik gadu mainījās īrnieki. Mūsējie nekad necentās iepazīties ar šiem ļaudīm tuvāk — nebija vērts. Un pašā ielas galā bija daktera Fabiana māja.

Nodomāju, ka jau pēc īsa brīža es būšu at­kal pats savā mājā, kuras jumtā vēl rēgojās izsistais caurums, atgriezīšos skanīgajā tuk­šumā, kur mani mocīs neatbildēti jautājumi, bet ārpusē aiz vārtiņiem kā kareivju postenis patrulēs milviliešu naids un aizdomas.

Otrā ielas pusē noklaudzēja durvis un uz lievenēm nodimdēja soļi.

Kāda balss ķērca: — Volij, viņi taisās uz­spert mūs gaisā. Nupat televīzijā to paziņoja.

No zemes kājās pielēca kāda ēna — laikam cilvēks bija gulējis zālē vai sēdējis zemā at­pūtas krēslā, jo ieraudzīju viņu tikai tad, kad kaimiņa kliedziens lika viņam pietrūkties kā­jās.

Viņš norīstījās, it kā censtos izteikt kādu vārdu, bet viņam tas neizdevās.

— Speciālziņojums! — pirmais sauca no lievenēm. — Nupat, tikko. Pa televīziju.

Dārzā sēdētājs strauji aizskrēja uz savu māju.

Arī es sāku skriet. Steidzos uz mājām, cik ātri vien spēju, un kājas kustējās bez sa­prāta vadības, gluži automātiski.

Es nebiju cerējis, ka man būs daudz laika, bet nu tā vairs nebija nemaz. Baumas bija izplatījušās ātrāk, nekā tiku gaidījis.

Speciālziņojums, protams, nav nekas cits kā baumas par to, ka bombardēšana varētu būt iespējama, -/- tas man bija skaidrs, — tā ir hipotēze, ka pēdējā, bezizejas gadījumā uz Milvilu varētu nomest bumbu. Bet tikpat labi es arī zināju, ka šajā pilsētā tas neko neno­zīmē. Milvilas iedzīvotāji nešķiros faktus no baumām.

Šī tātad būs dzirkstele, kas aizdedzinās pil­sētiņu un pārvērtīs to par trako māju, kur plosīsies naids un negantība. Tas skars mani, Džeraldu Šērvudu un skartu arī Kleino, ja vien viņš būtu šeit.

385

Iela palika man aiz muguras, skrēju lejā pa nogāzi, kas veda no Fabiana mājas uz mazo ielejiņu, kur brieda naudas raža. Vēl nebiju ticis nogāzē līdz pusei, kad man iešā­vās prātā doma par Hairamu. Pēcpusdienā viņš apsargāja naudas krūmus un varbūt slamstās tur vēl tagad. Es mēģināju apstāties

25-1472

un pieplaku pie zemes. Uzmetu ašu skatienu ielejai, tad sāku uzmanīgi izlūkot apkārtni, cenzdamies izpētīt katru tumšāku plankumu, acīgi vērodams ikvienu kustību, kas varētu liecināt, ka tieku novērots.

Tālumā izdzirdu klaigas un skrejošu soju dunu uz ietves. Kaut kur dažus kvartālus tā­lāk noklaudzēja durvis, tika iedarbināts mo­tors un sakustējās automobilis. Pa kādu at­vērtu logu neskaidri skanēja radio diktora sa­trauktā balss, bet vārdus nevarēju saprast.

Hairamu nekur nemanīju.

Piecēlos atkal kājās, lēnām devos pa nogāzi lejup. Sasniedzis dārzu, sāku iet pa to. Man pretī rēgojās pussagruvusī siltumnīca un sēkl- audze goba, kas auga aiz tās.

Nonācis pie siltumnīcas, es uz mirkli apstā­jos, vēl pēdējo reizi pamezdams skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka Hairams kaut kur man neuzglūn. Tad gāju tālāk, bet tai brīdī mani kāds uzrunāja, un balss skaņa mani sastindzināja.

Kaut gan stāvēju kā pie zemes pieaudzis, es tomēr skaidri zināju, ka neesmu dzirdējis ne skaņas.

«Bredšov Kārter,» balss atkal sacīja bez skaņas.

Un visapkārt iesmaržojās purpurkrāsas pu­ķes; varbūt tā nebija pat īsti smarža, bet ti­kai nojausma. Tā smagi dvesmoja gaisā un modināja manī asas, skaudras atmiņas par Tapera Tailera apmetni, kur Neredzamais

mani sagaidīja piekalnē, lai pavadītu atpakaļ uz Zemi.

— Jā, — es atsaucos, — kur tu esi?

Man šķita, ka sēklaudze goba siltumnīcas stūrī sašūpo zarotni, kaut gan laiks bija pa­visam rāms.

«Es esmu šeit,» dzirdēju atbildi. «Esmu šeit jau ilgus gadus. Es ļoti gaidīju dienu, kad beidzot varēšu ar tevi sarunāties.»

— Vai tad tu zināji? — es vaicāju un pats sapratu, cik šis jautājums muļķīgs, jo man bija skaidrs, ka manam sarunu biedram zi­nāms viss gan par bumbu, gan pārējais.

«Mēs zinām,» atbildēja goba, «bet par to nedrīkst krist izmisumā.»

— Nedrīkst krist izmisumā? — es pagalam pārsteigts jautāju.

«Ja mums neizdosies šoreiz,» koks teica, «mēs mēģināsim atkal. Varbūt kaut kur citur. Varbūt mums vajadzēs gaidīt, kamēr tā … nu kā jūs to saucat?»

— Radiācija, — es atbildēju. — Tāds ir tās nosaukums.

«Gaidīsim,» purpursmarža teica, «kamēr ra­diācijas vairs nebūs.»

— Paies ilgi gadi, — es sacīju.

«Mēs varam gaidīt gadiem,» man atbildēja. «Mums laika pietiek. Mums nekad nebūs gala. Un nekad gala nebūs laikam.»

35*

387

— Bet mūsu laikam ir gals, — es teicu, un manī modās līdzjūtība pret visu cilvēku

dzimumu, bet visvairāk pašam pret sevi. — Un man var pienākt gals.

«Jā, mēs zinām,» sacīja purpursmarža. «Mums ir jūsu ļoti žēl.»

Es zināju, ka pienācis īstais mirklis lūgt palīdzību, izskaidrot, ka esam nonākuši šādā stāvoklī bez savas vēlēšanās, bez savas vai­nas un ka tiem, kas mūs šinī situācijā iedzi­nuši, vajadzētu tagad nākt mums palīgā iz­kulties no tās.

Bet, kad gribēju to sacīt, jutu, ka nespēju izteikt nevienu vārdu. Nespēju atzīties sveša­jām būtnēm, ka mēs esam gluži bezspēcīgi.

Man šķiet, tā bija stūrgalvība un lepnums. Līdz šim brīdim, kad mēģināju lūgt palīdzību, es pat nebiju zinājis, ka varu būt tik stūrgal­vīgs un lepns.

Goba teica, ka tiem esot mūsu žēl. Bet kas tas ir par žēlumu — vai tās ir patiesas sāpes, vai tīri teorētisks, abstrakts žēlums, kādu iz­jūt nemirstīgas būtnes pret sīku, nīcīgu radī­jumu, kam jāiet bojā?

Eš jau sen būšu satrunējis, varbūt vēl vai­rāk — būšu sairis putekļos un pīšļos, nogri­mis aizmirstībā, bet šīs būtnes dzīvos, dzīvos un dzīvos mūžīgi.

Un es sapratu, ka mums, kas pārvērtīsi­mies par putekļiem un pīšļiem, ir svarīgāk saglabāt spītīgu lepnumu nekā būtnēm, kas ir tik stipras, ka dzīvos mūžīgi. Tā ir vienīgā vērtība, kas mums pieder, vienīgais, pie kā varam tverties.

«Purpurziedu smarža …» es domāju. «Kas tā īsteni ir? Tā nav krāsa un smarža, tas ir kaut kas vairāk. Varbūt tā ir nemirstības dvesma, lielās vienaldzības fluīds, kurš ne­drīkstēja just līdzi tam un mīlēt to, kas dzīvo tikai īsu mirkli, tāpēc ka pats pastāv mūžīgi un traucas pretī nebeidzamai nākotnei, lai aizvien no jauna sastaptos ar jaunu dzīvību un jaunām būtnēm, ko nedrīkst iemīlēt.

Tā ir vientulība,» es domāju, «mūžam ne­beidzama, bezcerīga vientulība, kādu cilvēku dzimumam nekad nevajadzēs izjust.»

Saskāries ar nežēlīgo, salto vientulību, es jutu mostamies žēlumu, un man šķita dīvaini, ka cilvēkā var rasties žēlums pret koku. Bet es zināju, ka tas nav koks, ka tās nav purpur­krāsas puķes, bet tas ir Neredzamais, kas mani bija atvedis atpakaļ uz mājām un bija pie manis šai mirklī, ka tas, kā man žēl, ir Neredzamais — tāda pati dzīvība kā es.

— Arī man ir žēl tevis, — es sacīju, bet, tikko biju šos vārdus izteicis, apjēdzu, ka Ne­redzamais tos nesapratīs, tāpat kā nebūtu sa­pratis manu lepnumu, ja būtu kaut ko par to zinājis.

Pa ielu paugura virsotnē trakā ātrumā iegriezās automobilis, un tā starmeši ietvēra spožā staru kūlī siltumnīcu. Es pasitos sānis, bet gaisma pašāvās garām, iekams biju pa­spējis paslēpties.

Kaut kur tumsā kāds mani sauca klusā, iz­trūcinātā balsī.

Ap stūri iegriezās otra mašīna, turklāt tik strauji, ka riepas pagriezienā iekaucās. Pir­mais auto apstājās pie manas mājas, salēkda- mies no spējās bremzēšanas.

— Bred! — klusa, baiļu pilna balss sauca mani vārdā. —- Bred, vai tu esi te?

— Nansij, — es atsaucos, — nāc šurp, Nan­sij!

Es sapratu, ka noticis kaut kas ļauns, kaut kas briesmīgi ļauns. Viņas balsī skanēja tāds saspīlējums, it kā to slāpētu smaga drausmu migla. Kaut kas nav kārtībā, ja uz manu māju tādā ātrumā viena aiz otras traucas mašīnas.

— Man šķita, ka dzirdēju tevi runājam, — Nansija sacīja, — bet nevarēju tevi nekur ieraudzīt. Mājā tevis nebija un …

Sētas pusē aiz mājas izskrēja cilvēks, ielas spuldzes gaismā pie mājas stūra uz mirkli pa­zibēja viņa ēna. Ielas pusē parādījās vēl daži vīri; dzirdēju viņu soļu dunu un nikno balsu murdoņu.

— Bred, — Nansija ierunājās.

— Klusāk, — es viņu brīdināju, — kaut kas nav labi.

Tagad es Nansiju ieraudzīju. Viņa pa tumsu klupšus skrēja pie manis.

Mājas priekšā kāds nelabi ķērca:

— Ei, Kārter! Mēs zinām, ka tu esi tur iekšā. Ja nenāksi ārā, mēs tevi izkvēpināsim!

Es apgriezos, paskrējos Nansijai pretī un apskāvu viņu.

— Tur ir vesels bars, — viņa čukstēja.

— Hairams ar saviem zeļļiem, — es atteicu.

Nošķinclēja stikli, un tumsā uzšāvās uguns.

— Nolādēts! — viens uzvaras priekā iegau­dojās. — Nu tu varbūt izlīdīsi.

— Bēdz! — es sacīju Nansijai. — Skrien uz pakalnu un paslēpies aiz'kokiem.

— Grants… — viņa man pačukstēja. — Es viņu satiku, un viņš mani sūtīja pie tevis…

Mājas iekšpusē pēkšņi uzšāvās spoža liesma. Ēdamistabas logi iēspīgojās kā ugunī­gas acis. Liesmu atblāzmā es redzēju bezjē­dzīgi kūņojamies tumšus augumus un dzir­dēju nesakarīgus kliedzienus.

Nansija pagriezās un skrēja projām, es steidzos viņai pakaļ, bet mums aiz muguras pūļa aurus pārkliedza rupja balss:

— Tur viņš ir! Dārzā!

Man aiz kaut kā aizķērās kāja, es sapinos un kritu, ieveldamies naudas krūmos. Asie zari skrāpēja man seju un ķērās drēbēs, un man tikai ar mokām izdevās piecelties.

Liesmu mēles laizīja māju, šāvās ārā pa jumta caurumu, ko bija izsitusi laika mašīna, un tagad visi logi blāzmoja sarkanā gaismā. Klusumā, kas pēkšņi bija iestājies, es dzir­dēju, kā uguns sprakšķēdama grauž mājas baļķus.

Mani vajātāji klusēdami skrēja pa nogāzi uz dārzu. Nelielajā atstatumā, kas vēl šķīra mūs, skaidri dzirdēju viņu soļu dimdoņu un pretīgi skaļo elšanu.

Pieliecos un sāku taustīties pa zemi, līdz atradu priekšmetu, aiz kura bija aizķērusies kāja. Sažņaudzu pirkstus ap' to un pacēlu to no zemes — tas bija pēdas četras garš mieta gals, gar malām gan mazliet aptrunē- jis, bet citādi stiprs un vesels.

«Sitamais,» es nodomāju, «un ar to pašu man būs beigas. Bet vismaz viens, varbūt pat divi no viņiem dabūs galu, pirms pagūs mani nosist.»

— Bēdz! — es uzkliedzu Nansijai, jo no­jautu, ka viņa vēl ir tepat tuvumā, kaut arī nevarēju viņu saredzēt.

Man vēl atlicis viens darbs, viens vienīgs darbs, kas jāizdara. Man ar šo mietu jānosit Hairams Martins, pirms pūlis man uzklūp.

Viņi jau bija noskrējuši no pakalnītes un tagad Hairama vadībā pārmeklēja dārzu. Mietu pacēlis, es stāvēju un gaidīju viņus, re­dzēdams, ka Hairams skrien uz manu pusi; tumsā viņa sejā spīdēja zobu baltums.

«Zvelšu tieši starp acīm,» es nolēmu, «tā, lai galva pāršķeļas kā kālis. Un pēc tam, ja atliks laika, lūkošu trāpīt vēl kādam.»

Uguns rēkdama rija sauso māju, un es, pat šeit stāvēdams, sajutu liesmu svelmi.

Viņi jau bija pavisam tuvu, es pacēlu mietu mazliet augstāk un satvēru stingrāk rokā.

Un tad piepeši, kad nākamajā mirklī jau būtu bijuši man pa sitienam, viņi palika stā­vam kā pienagloti, daži puspagriezienā, lai mestos atpakaļ, citi neaprakstāmā apjukumā un šausmās, mutes iepletuši, blenza uz priekšu. Viņi blenza nevis uz mani, bet uz kaut ko man aiz muguras.

Tad pūlis sakustējās un metās ko kājas nes atpakaļ pa nogāzi augšup, un izbīļa auri skanēja briesmīgāk par uguns rēkoņu dego­šajā mājā — viņi rēca kā pārbiedētu lopu bars, kas neprātā bēg no degošas prērijas.

Es strauji pagriezos, lai pamestu skatienu sev aiz muguras, un ieraudzīju būtnes no sve­šās pasaules; viņu melnie augumi vizmoja ugunsgrēka blāzmā un sudrabotie cekuli liegi šūpojās vējā. Tuvodamies man, svešie sāka čivināt savā putnu dziesmām līdzīgajā va­lodā.

«Ak tu žēlīgā debess,» man iešāvās prātā, «tie nu gan ir nepacietīgi! Jau atsteigušies šurp, lai tikai nepalaistu garām nevienu epi­zodi no šausmām, kas drīzumā piemeklēs šo vietu.

Un ne tikai šonakt, bet vēl daudzas citas naktis tie nāks šurp un pagriezīs laiku atpa­kaļ līdz pašreizējam brīdim. Viņi atraduši jaunu vietu, kur stāvēt un gaidīt, līdz sāksies drausmīgā izrāde, atraduši jaunu spoku namu ar kailu logu ailēm, pa kurām var ielū­koties citas pasaules šausmās.»

Viņi nāca man tuvāk, es stāvēju nekustīgi, mietu rokās sažņaudzis, un atkal iesmaržojās purpurkrāsas puķes, un es izdzirdu pazīstamo balsi ierunājamies bez skaņas.

«Ejiet atpakaļ,» balss sacīja. «Ejiet atpa­kaļ, jūs esat atnākuši par agru. ŠI pasaule vēl nav jums atvērta.»

Kāds tālumā kaut ko sauca, bet sauciens noslāpa uguns sprakstoņā un satrauktajos, dzidrajos treļļos, ko vidžināja rēgainās būt­nes no Tapera Tailera purpurpuķu pasaules.

«Ejiet atpakaļ!» pavēlēja goba, un vārdi, kaut arī tiem nebija skaņas, noplīkšķēja kā pātagas cirtieni.

Un viņi devās atpakaļ — pazuda, it kā iz­kusa dīvainā tumsā, kas bija melnāka par nakti.

«Viena goba sākusi runāt,» es nodomāju. «Un varbūt vēl ir daudz citu runājošu koku. Cik daudz šeit vēl atlicis no vecās Milvilas un cik vietas jau iekarojušas purpurpuķes?» Es pacēlu galvu, lai labāk saskatītu koku ga­lotnes, kas iekļāva dārzu, un man tās izska­tījās kā rēgi pret debesīm, kā rēgi tās šūpojās savādā vējā, kas pūta nezin no kurienes. Šūpojās — bet varbūt arī sarunājās? Vai tie ir vecie Zemes nesaprātīgie, mēmie koki vai kaut kādi jauni, citādi augi no citas pasaules?

Mēs nekad to neuzzināsim, un varbūt tas arī nav svarīgi, jo mēs savu izdevību palai­dām garām jau pašā sākumā. Mēs tikām sa­kauti, iekams kaut kas vispār bija sācies. Mēs tikām pazudināti tai sen aizmirstajā dienā, kad mans tēvs pārnesa mājā pirmās purpur- krāsas puķes.

Kaut kur kāds sauca manu vārdu.

Nometu mietu zemē un sāku iet pāri dār­zam, brīnīdamies, kas mani varētu saukt. Ta nebija Nansija, bet tomēr kāds, ko pazīstu.

Nansija skrēja man pretī lejup pa nokalni.

— Pasteidzies, Bred! — viņa sauca.

— Kur tu biji? — es jautāju. — Kas noti­cis?

— Kleinais… Es taču tev teicu, ka Klei­nais. Viņš tevi gaida pie barjeras. Izlavījies cauri apsardzei. Viņš saka, ka viņam esot ja- satiek tevi.

— Bet Kleinais taču …

— Es tev saku, viņš ir te. Un viņam esot ar tevi jārunā. Ne ar vienu citu kā ar tevi.

Pagriezusies viņa klumburoja augšup pa nogāzi, un es steberēju viņai nopakaļ. Izgā­jām cauri daktera pagalmam, šķērsojām ielu, vēl vienu pagalmu, un tad es apjēdzu, ka esam nonākuši pie barjeras.

No zemes pacēlās pundurim līdzīgs stāvs.

— Vai tas esi tu, zēn? — Kleinais jautāja.

Es notupos pie barjeras un skatījos tai cauri

uz viņu.

— Jā, tas esmu es, — atbildēju, — bet tu …

— Vēlāk. Mums nav daudz laika. Sargi zina, ka esmu ticis cauri apsardzes līnijai. Viņi dzen man pēdas.

— Ko tu gribi? — es noprasīju.

— Nevis ko es gribu, — viņš atteica, — bet ko grib visi. Kaut kas ļoti nepieciešams. Jūs esat iekūlušies nešķīstā jezgā.

— Visi ir iekūlušies jezgā.

— Tieši to jau es arī saku, — Kleinais teica.

— Kādam no tiem Pentagona idiotiem ienācis prātā, ka te jānomet bumba. Kad manījos cauri apsardzei, dzirdēju vienā automobilī pa radio kaut ko tamlīdzīgu melšam. Uzķēru tikai pa ausu galam dažus vārdus.

— Skaidrs, — es atteicu, — nu ir visiem vakars.

— Nav vis, — Kleinais attrauca. — Es tev saku, ka izeja ir. Ja tikai Vašingtonā to gri­bētu saprast, ja tikai…

— Ja jau tu zini kādu glābiņu, — es ietei­cos, — kādēļ tad zaudē laiku, meklēdams mani rokā? Tu būtu to varējis pateikt…

— Kam būtu varējis pateikt? — Kleinais jautāja. — Un kas man ticētu, ja es arī mēģi­nātu teikt? Es taču esmu tikai kraupains pa- klīdenis, kas turklāt vēl izbēdzis no slimnīcas un…

— Taisnība, — es teicu, — taisnība.

— Tu esi īstais vīrs, kam jārunā, — viņš sacīja. — Tu taču esi tāda kā akreditēta per­sona. Tevi uzklausīs. Sadabū tikai kādu rokā, gan viņi tevi uzklausīs.

— Ja tikai būtu kaut kas prātīgs, ko teikt, — es iebildu.

— Mana doma ir pietiekami saprātīga, — Kleinais apgalvoja. — Mums ir kaut kas, kā tiem no otras pasaules trūkst. Mēs esam vie­nīgie, kas var viņiem to dot.

— Viņiem dot! — es iesaucos. — Viņi var paši paņemt no mums visu, ko vien grib.

— Tikai ne to vienu, — Kleinais atteica.

Es papurināju galvu.

— Tas izklausās pārāk vienkārši. Puķes mūs jau tagad ir noķērušas uz āķa. Cilvēki paši grib, lai tās tiktu ielaistas mūsu pa­saulē, bet tās ienāktu tikpat, ari tad, ja cilvēki to negribētu. Tās trāpījušas mūs visvārīgā­kajā vietā…

— Arī Puķēm ir sava vājā vieta, — Klei­nais apgalvoja.

— Nesmīdini mani! — es uzsaucu.

— Tu esi pārāk uztraucies, — Kleinais at­teica.

— Sasodīts, tev, protams, taisnība, es esmu uztraucies.

Un man uz to bija pilnīgas tiesības. Visa pasaule sašķīdusi drumslās. Mums draudēja kodolnāve, un jau tā satracinātie milvilieši pavisam zaudēs prātu, kad Hairams pastāstīs, ko redzējis manā dārzā. Hairams un viņa dienderi nodedzinājuši manu māju, un man vairs nav māju — nevienam vairs nav māju, jo mūsu Zeme vairs nepieder mums. Tā kļu­vusi par vienu pasauli nebeidzami garā pa­sauļu ķēdē, un pār mūsu Zemi tagacl valdīs citāda veida dzīvas būtnes, ko cilvēcei nav ce­rību uzvarēt.

— Puķes ir bezgala veca cilts, — Kleinais sacīja. — Nezinu nemaz, cik veca. Varbūt mil­jardu gadu, varbūt divus miljardus — kas to lai zina. Tās ir bijušas daudzās pasaulēs un iepazinušas daudz dažādu būtņu, arī saprātī­gas būtnes. Un Puķes ir sadarbojušās ar šim būtnēm, strādājušās plecu pie pleca. Bet ne­viena rase līdz šim nav izrādījusi pret Puķēm mīlestību. Neviens nav viņas audzējis dārzā un kopis viņu skaistuma dēļ, un neviens …

— Tu taču esi traks! — es iekliedzos. — Tu esi galīgi jucis!

— Bred, — Nansija iesaucās, — klausies, varbūt viņam taisnība! Cilvēki tikai samērā nesen — teiksim, pēdējos divtūkstoš gados — sāka izprast dabas skaistumu. Neviens alu cilvēks nedomāja par to, ka puķes ir skaistas, vai…

— Jums taisnība, — Kleinais piekrita. — Neviena cita radība nekad nav domājusi par skaistumu. Vienīgi cilvēkam no Zemes va­rēja ienākt prātā izrakt mežā augošu puķu puduri, aiznest to mājās, iestādīt un kopt, lai būtu skaistums. Puķēm līdz tam brīdim nebija par to nekādas nojausmas. Nekad pirms tam neviens nebija tās ne mīlējis, nedz kopis. Tās līdzinājās daiļai sievietei, kas neapzinās savu skaistumu, līdz kāds tai pasaka, cik viņa bur­vīga. Tās līdzinājās bāra bērnam, kam nekad nav bijis māju un kas beidzot tās atrod.

«Ļoti vienkārši,» es prātoju. «Bet tik vien­kārši tas nevarētu būt. Pasaulē nekas nav vienkārši. Un tomēr, ja dziļāk padomā, sava jēga tur ir. Varbūt vienīgā, kādu vispār var atrast.»

— Puķes izvirzīja savu noteikumu, — Klei­nais turpināja. — Izvirzīsim arī mēs savējo.

Pastāvēsim uz to, ka zināmam procentam ienācēju jāpaliek tāpat par puķēm.

— Lai Zemes cilvēki, — Nansija uztvēra viņa domu, — varētu tās kopt un priecāties par to jaukumu.

Kleinais klusi iesmējās. '

— Esmu par to ļoti daudz domājis, — viņš sacīja. — Es pat varētu uzrakstīt šā līguma klauzulu.

Nez, vai tas līdzētu? Vai tas tiešām līdzētu?

Protams, līdzētu.

Būt kādai citai radībai par mīļotām puķēm, par puķēm, ko citas būtnes ar maigumu kopj un aprūpē, tas piesaistītu svešās būtnes mums tikpat cieši, kā mūs pie tām saistītu pateicība par to, ka Zemes virsū uz visiem laikiem iz­beigti kari.

Tās būtu tikai mazliet citādas, bet pamatos tikpat ciešas draudzības saites kā tās, kas vieno cilvēku un suni. Un šādas draudzības saites, kas mācītu mums kopā darboties un strādāt, ir ļoti nepieciešamas.

Mums nekad vairs nevajadzētu bīties no Puķēm, jo mēs būtu tie, ko tās visu laiku mek­lējušas, pašas nezinādamas, ka meklē mūs, nenojauzdamas,_ ka pastāv kaut kas tāds, ko varam tam piedāvāt. • — Tas ir jaunums, — es sacīju.

— Jā, — Kleinais atteica, — jaunums gan.

«Kaut kas gluži jauns un neparasts,» es no­domāju. «Kaut kas tikpat jauns un neparasts

Puķēm, cik jaunas un neparastas mums likās viņu manipulācijas ar laiku.»

— Nu? — Kleinais jautāja. — Vai esi ar mieru? Vesels bars sargkareivju dzen man pē­das. Zina, ka esmu izšmaucis cauri apsardzes līnijai, un droši vien drīz mani uzošņās.

Atcerējos, ka pārstāvis no Valsts departa­menta un senators vēl šorīt piekrita plašākām sarunām, ja vien varētu sarunas sākt. Ģene­rālis runāja no spēka pozīcijas. Taču īstā at­bilde meklējama cilvēka visjaukākajā, viscil­vēciskākajā īpašībā — mūsu mīlestībā uz skaistumu. Un šo atbildi atradis nevis sena­tors, atradis nevis ģenerālis, bet gan nabaga klaidonis.

—•• Pasauc pats kareivjus šurp, — es sacīju, —• un palūdz, lai atnes telefona aparātu. Kaut kur citur tikt pie telefona man pašreiz laikam neizdotos.

Vispirms jādabū rokā senators, lai viņš pēc tam runā ar prezidentu. Pēc tam uzmeklēšu Higiju, pastāstīšu, kas noticis, un viņš varēs nomierināt pilsētu.

Bet viens īss brīdis piederēs man, un tā es mūžam gribēšu to atcerēties — Nansija man līdzās, bet vecais, uzticamais draugs otrā pusē barjerai; nekad neaizmirsīšu, cik nozīmīgs bija šis īsais mirklis, kad īstas cilvēcības (ne va­ras un ne spēka, bet īstas cilvēcības) patiesā varenība lāva skatīt nākotni, tādu nākotni, kurā daudzas un dažādas saprātīgas būtnes rokrokā ies pretī vēl neredzetam spožumam.

Klifords Saimaks VISA DZĪVĪBA ZAĻO

Redaktors 0. Jansons. Māksi, redaktors G. Kru- tojs. Tehn. redaktore M. Kairiša. Korektore L. Brahmane.

Sa 196 A (Amer)

7—34 1969—

Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu

Nodota salikšanai 1969. g. 24. jūnijā. Parak­stīta iespiešanai 1969. g. 28. oktobrī. Tipogr. papīrs Nr. 2, papīra formāts 70x90 1/32. 12,62 fiz. iespiedi.; 14.76 uzsk. iespiedi.; LA

Clilford D. Simak ALL FLESH IS GRASS

Doubleday & Company, Inc., Garden City, New York

Клиффорд Саймак ВСЕ ЖИВОЕ. . .

На латышском языке Издательство «Зинатне»

Atsauksmes par šo grāmata un vēlējumus izdevniecība lūdz adresēt izdevniecības «Zi­nātne» Zinātniskās fantastikas un populārzi­nātniskās literatūras redakcijai Rīgā, Turge- neva ielā 19.

LASĪTĀJU IEVĒRĪBAI

1970. gadā sērijā «Fantastikas pasaulē» iznāks vairāki plaši pazīstamu un iemīļotu rakstnieku darbi:

H. V e 1 s s. Pasauļu karš.

A. Konans Doils. Marakota bezdibe­nis

A. Beļajevs. Profesora Dovela galva