Visskaistākais dārzs

KAD IR VISSKAiSTAK

Tēvocis Tenis neaizmirsa to, ko bija nosolījies, kad viņu ar savu gudrību sajūsmināja riekstrozis Daiks.

Vēlā vakarā, kad citi Bišudravās jau gulēja, vecais virs apstājās tādā vietā, no kuras dārzs vislabāk pārskatāms, un skatījās ilgi un noņēmies.

Divas ziņkārīgas peļu pūces egle piebikstīja viena otrai ar spārnu.

Csst, nesaki nevienam, bet man liekas, ka tēvocis Tenis domā! • čukstēja pirmā.

— Csst, — atbildēja otrā, — viņš skalās un domā! Bet, kad tēvo­cis Tenis skatās un domā, tad viņš drīz ķeras pie darbiem!

Peļu pūces priecīgi smējās.

Viņas nebija kļūdījušās - jau citurīl Tenis atgriezās dārzā, sāka aplēst un mērīt, dzina smiltis mietus un novilka auklas. Laiku pa lai­kam viņš drusku atpūtās, pakšķināja pīpi, vilka un izpūta biezus dūmus.

Pēc tam tēvocis Tenis atvilka ķerru ar lāpstām, kapļiem un grā­bekļiem, laužņiem un zāģiem un iesaka strādāt.

Viņš strādāja gausām, bet stingri apsvērtam kustībām, reizumis nosēcās par neveiksmi vai izgrūda priecīgu «re ku še», kad iecerētais labi padevās. Tēvam palīgā iznāca arī Ligija un, cik nu prata, palī­dzēja dižais āzis Bakalaurs — vismaz stumt ar ragiem prom izlauztus celmus vai apcirstus zarus viņš varēja labāk neka jebkurš cits.

Dārzs pamazām pārvērtās.

Dārza ziemeļu pusē krūmājus un kokus gan atstāja savvaļai. Te vajadzēja būt dabiskā meža stūrim, vairāk nekam.

Dienvidu pusē toties dažam alksnim, krūklim un pabērzam nācās pārcelties uz jaunu vielu gārša: puķu dēstiem, kam te bija paredzētas \ i<-tas, vajadzēja vairāk gaismas.

Pēc tam no dārza dienvidrietumu puses uz austrumiem solī pa so­lim aizvijās jauns ceļš, galvenais ceļš ar daudziem liku loču slīdošiem mceliņiem.

Galvenā ceļa smiltājā sagula gaišas dolomīta plātnes, nekur īsti i ii-ši nesakļaudamās, atstadamas spraugas, kur izspraukties mauram.

Strauta malā starp melnīgsnēji zaļo kadiķu piramīdām un kamo­liem kā no paša zemes klēpja iznira akmens dārzs. Ligija dienu dienā veda šurp augus, kuriem nācās aizpildīt ieplakas starp sarkanīgo radžu bluķiem un grēdām, — ērmoti dzelkšņainus, spurainus, ciet- lapainus un ķeburainus augus.

Zem valriekstu koka, gandrīz pašā dārza vidū, tika uzrakts zemes aplis puķu pulksteņa ierīkošanai.

Strauta ūdeņos atspoguļodamas, aizritēja vairak nekā trīsdesmit pievakares. Tad darbi bija galā.

Dnz līdzās vecajām ziemcietēm savu uzvaras gājumu pa dārzu uzsāka ari vieglprātīgākās vasaras puķes.

Puķes, puķes . . .

Te las pārņēma veselus laukumus, tur aizplūda liku loču joslās, < ilur katrs savrup salapoja nesaticīgie velnabolu, šķelllapaino rabar­beru un lupstāju ceri.

Puķes kāpa pa nogāzēm augšup un lejup. Strauta līčos iekļāvās uisi, plallapes lnnkijas, spirejas ar pūkainām, baltām ziedu slotām.

Dārza malas sadruzmējās sudrablapainu niedru saimes, pacietīgās lupinās, statices un biškrēsliņi.

No žoga mūra dobuļiem lāsoja un viļņoja lejup maziem, pārgal­vīgiem ūdenskritumiem līdzīgie paklāja flokšu stādījumi. Mūra spraugas izlīda kamoliem un mezgliem līdzīgi augi. Ar tādu skubu le riesa pogaļas saulrieži, ka šķita cits cita skaujas slāpstam vai nost.

Puķes, puķes — gan tās izrilinaja zālienā dzirkstošus paklājus, gan pārpludināja ieplakas.

Dažas puķes cirlojās un ložņāja pa zemi, citas izskatījās kā pirkst­galos pastiepušās pret gaismu, citas pacēla savus ziedkausus uz druk­niem kāļiem kā ar ogu sulām un medu piepildītus biķerus, vēl citas izsvaidīja ziedus garās, smalkās stigās kā starainus taureņus.

Puķu degšana, mirdzēšana un zviļošana varēja sacensties grez­nībā ar varavīksni, tikai ziedu varavīksne, kas staroja Bišudravu dārzā, bija siltāka un dzīvāka, tā neapdzisa, un — tā smaržoja.

Kad nu bija tik tālu, Spurra no koka galotnes uzsauca Ligijai un viņas tēvam:

— Tagad to var gan nosaukt par Visskaistāko dārzu!

— Ai, nē! — sacīja Ligija tik nopietni, ka Tenis izņēma no mutes pīpi un gaidīja, kas nu nāks.

— Laidies zemāk, Spurra, un saki man: kas tas ir — skaisti? Kad ir skaisti? — vaicāja Ligija.

— Kad acis priecājas, — ātri nočiepslēja Spurra.

— Bet kad ir vēl skaistāk?

— Hm … Laikam, kad ausis arī priecājas, — smīnēdams sacīja Tenis.

— Bet visskaistāk ir tad, kad arī sirds priecājas, —- nobeidza Ligija, - lo par musu dārzu vēl nevar apgalvot. Vēl te trūkst īste­nas sadzīves kārtības un gudrības vārdu. Par lo vajadzēs padomāt man!

— Domā, moil, cik uziet, — nosacīja Tenis, — izdomā tikai tā, lai iet vairumā gaisma un smaidi un mazumā tās melnās ciešanas.

— Es taču esmu lava meita, — atbildēja Ligija.