Zaļā grāmata - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Muamm ā rs Kadafi (OTR Ā DA Ļ A) #3

OTRĀ DAĻA

Trešās Vispasaules Teorijas ekonomiskais atrisinājums (Sociālisms)

Darba un darba apmaksas jautājumos to risināšanas gaitā ir notikušas vēsturiski svarīgas pārmaiņas. Konkrēti tās izpaužas strādājošo un darba devēju, saimnieku un ražotāju attiecībās. Ir saīsināts darba dienas ilgums, tiek apmaksāts virsstundu darbs, piešķirti dažādi atvaļinājumi, ir noteikta minimālā darba alga, strādājošo dalība peļņā un uzņēmumu vadībā, aizliegta nepamatota atlaišana no darba, pastiprināta sociālā nodrošināšana, atzītas tiesības uz streikiem un pieņemti citi lēmumi, kas ir kļuvuši par jebkura mūsdienu likumkodeksa sastāvdaļu. Ne mazāk svarīgas pārmaiņas notikušas privātīpašuma sfērā, un konkrēti, ir pieņemts likums, kas ierobežo peļņu un aizliedz privātīpašumu, nododot to valsts rokās. Neskatoties uz visām šīm pārmaiņām, kuru nozīmi ekonomiskās problēmas attīstības vēsturē nevar noniecināt, ekonomiskā problēma joprojām gaida radikālas pārmaiņas.

Salīdzinājumā ar agrākajiem laikiem darbinieku stāvokļa uzlabošanas problēma kopumā vairs nav tik asa, taču tās pilnīgs atrisinājums mūsdienu pasaulē nav atrasts. Pārmaiņas ir skārušas īpašuma attiecības, tā viskonservatīvākās formas ir nomainītas ar visprogresīvākajām, turklāt paredzot arī dažādas starpformas, bet ražotāju problēmas, kuras ir un paliek algots darbaspēks, vēl joprojām nav atrisinātas.

Ne mazākas pārmaiņas ir skārušas darba algu. Darba apmaksas sfērā darbaļaudis ir panākuši virkni ar likumu apstiprinātu priekšrocību, kuras tiek aizsargātas no arodbiedrību puses. Strādnieki, tehniskie speciālisti un administratīvie darbinieki ir panākuši tiesības, kuras agrāk likās neīstenojamas. Un tomēr ekonomiskā problēma joprojām pastāv.

Pasākumi, kas veikti darba algas jautājumu risināšanā, nekādi nav skāruši problēmas pamatus. Tie drīzāk atgādina liekulīgu mēģinājumu sniegt žēlastības dāvanas, nekā patiesu strādājošo tiesību atzīšanu. Kāpēc darbaļaudis saņem darba algu? Taču tāpēc, ka viņi ražo produkciju citu interesēs, to personu interesēs, kas viņus algojušas produkcijas izgatavošanai.

Tātad viņi nepatērē saražoto produkciju, bet ir spiesti mainīt to pret darba algu. Pareizs ir princips: kas ražo, tas arī patērē.

Algotie darbinieki, lai arī cik augsta būtu viņu alga, ir un paliek tie paši vergi.

Algots darbinieks atrodas daļēji verdziskā atkarībā no viņu algojušā saimnieka. Vēl jo vairāk viņš ir vergs uz laiku, un viņa verdzības pamatā ir darbs, par kuru viņš saņem maksu no darba devēja, neatkarīgi no tā, vai darba devējs ir privāta persona vai valsts.

Pat valsts uzņēmumi maksā saviem darbiniekiem algu un nodrošina viņus ar dažādiem sociāliem labumiem, kas drīzāk atgādina žēlastības dāvanas, ar kurām savus darbiniekus apveltī privāto ražošanas uzņēmumu īpašnieki.

Viedoklis, ka valsts īpašuma apstākļos peļņa nonāk sabiedrības, tātad pašu darbinieku rokās, kamēr, turpretim, privāto uzņēmumu peļņa paliek uzņēmuma īpašniekam, ir pareizs, ja runa ir par visas sabiedrības interesēm kopumā, nevis par katra atsevišķa darbinieka personīgajām interesēm.

Ja pieņem, ka īpašumu monopolizējusī politiskā vara ir visas tautas vara, kas tiek īstenota ar tautas kongresu un tautas komiteju, nevis ar vienas šķiras, cilts, partijas, partiju koalīcijas, ģimenes, personas, viena klana vai kādas deputātu pārstāvniecības starpniecību, pat tādā gadījumā darba alga, ko darbinieks saņem personīgo vajadzību nodrošināšanai, viņa peļņas daļa vai sociālā nodrošinātība būtībā ne ar ko neatšķiras no tā, ko saņem privātajā sektorā nodarbinātie pilsoņi: kā vieni, tā otri strādā par algu neatkarīgi no tā, kas ir viņu saimnieks.

Tātad pārmaiņas, kuru rezultātā īpašums ir pārgājis no vienām rokām otrās, nav atrisinājušas jautājumu par strādājošā tiesībām uz viņa saražoto produkciju ne ar sabiedrības, ne ar darba algas starpniecību, jo ražotāji, neraugoties uz ražošanas formu maiņu, joprojām paliek algotņi.

Lai šo problēmu atrisinātu pilnīgi, ir jāatceļ darba alga, cilvēks jāatsvabina no tās važām un sabiedrībai jāatgriežas pie dabīgajiem likumiem, kuri nosacīja šīs attiecības bezšķiru sabiedrībā līdz tam, kamēr cilvēks nebija radījis dažādas varas formas un savus likumus.

Dabīgie likumi ir vienīgais cilvēku attiecību avots, pamats un kritērijs.

Dabīgie likumi, kas ir dabīgā sociālisma pamatā un balstās uz ražošanas elementu ekonomisko vienlīdzību, nosaka cilvēkiem aptuveni vienādu dabas produktu patēriņu. Tas, ka cilvēks ekspluatē cilvēku, tiecas piesavināties vairāk par viņam nepieciešamo, ir atkāpšanās no dabīgajiem likumiem, atteikšanās no cilvēku sabiedrības veselīgajām dzīves normām, degradācijas un ekspluatatoru sabiedrības sākums.

Cilvēces vēstures gaitā eksistējušo ražošanas formu analīze pierāda, ka galvenie ražošanas elementi vienmēr un visur ir bijuši: darba objekts, darba rīks un ražotājs. Dabīgais vienlīdzības likums paredz, ka katrs ražošanas elements ražošanas procesā ienes savu daļu. Ja viens no šiem elementiem trūkst, ražošana kļūst neiespējama; katram ražošanas elementam pieder galvenā loma ražošanas procesā, bez jebkura no tiem ražošana apstājas.

Tā kā katrs no minētajiem elementiem ir vienlīdz nepieciešams un obligāts, tad visiem ražošanas procesa dalībniekiem ir vienlīdzīgas tiesības uz saražoto. Viena elementa priekšrocības ir pretrunā ar dabīgo vienlīdzības likumu un apdraud pārējo tiesības. Tātad katram ražošanas elementam neatkarīgi no to kopējā skaita pieder sava daļa. Ja ražošanas procesu īsteno divi elementi, katram jāsaņem puse saražotās produkcijas, ja ražošanas procesā piedalās trīs elementi, katram pienākas trešā daļa.

Šī likuma lietošana senos laikos un mūsdienās ļauj izdarīt šādus secinājumus.

Tajos laikos, kad ražošanas procesa pamatā bija roku darbs, tajā piedalījās izejviela un cilvēks ražotājs. Vēlāk par viņu starpnieku kļuva darbarīks, kuru cilvēks izmantoja ražošanas procesā. Sākumā tas bija dzīvnieks, vēlāk, līdz ar darbarīku pilnveidošanos, to nomainīja mašīna. Tāpat mainījās izejvielu kvalitāte un kvantitāte: vienkāršas un lētas izejvielas tika nomainītas ar ļoti sarežģītu un dārgu izejvielu veidiem. Mainījās arī pats cilvēks, noejot ceļu no vienkārša strādnieka līdz inženierim un tehniķim, kā rezultātā liela skaita nekvalificētu strādnieku vietā stājās ierobežots skaits tehnisko speciālistu.

Taču ražošanas procesa elementu loma šīs kvalitatīvās un kvantitatīvās evolūcijas rezultātā būtībā ir palikusi nemainīga. Piemēram, dzelzs rūda, kas mūsdienās, tāpat kā senatnē, ir viens no ražošanas elementiem, agrāk tika pārstrādāta primitīvā veidā. Pēc tam kalēji no iegūtās dzelzs izgatavoja nažus, cirvjus, zobenus utt. Tagad tā pati dzelzs rūda tiek kausēta domnās, pēc tam inženieri un tehniķi no iegūtā metāla izgatavo darbgaldus, dzinējus, transporta līdzekļus un tamlīdzīgu produkciju. Dzīvniekus zirgus, mūļus, kamieļus u.c, kas agrāk bija ražošanas elementi, ir nomainījušas gigantiskas rūpnīcas un milzīgas mašīnas. Un, ja senāk tika izgatavoti primitīvi darbarīki, tad tagad tiek ražotas vissarežģītākās tehniskās iekārtas. Un tomēr, neskatoties uz kolosālajām pārmaiņām, dabīgie ražošanas faktori būtībā ir palikuši nemainīgi. Šī ražošanas elementu organiskā pastāvība pārliecinoši pierāda, ka dabīgais likums ir tas veselīgais pamats, pie kura jāpieturas, lai pilnīgi atrisinātu ekonomisko problēmu, tā kā visi iepriekšējie mēģinājumi, kad šie likumi netika ņemti vērā, ir cietuši neveiksmi.

Pagātnes vēsturiskās koncepcijas izskatīja ekonomisko problēmu tikai no īpašuma tiesību uz vienu ražošanas elementu un darba algas viedokļa, bet nerisināja galveno pašas ražošanas problēmas. Mūsdienu pasaulē pastāvošo ekonomisko sistēmu galvenā īpatnība ir darba atalgošanas sistēma, kas liedz strādājošajam jebkuras tiesības uz viņa saražoto produkciju neatkarīgi no tā, vai ražošana tiek īstenota sabiedrības vai privātīpašnieka labā.

Rūpniecības uzņēmums funkcionē tāpēc, ka pastāv darba objekts, rūpnieciskās ražošanas iekārtas un darbaspēks. Ražošanas process tiek īstenots, pateicoties tam, ka strādnieki izmanto ražošanas iekārtas izejvielu apstrādei. Tādā veidā izgatavojamā produkcija, kas domāta patērēšanai, iziet visas ražošanas operācijas, kas nebūtu iespējams, ja nebūtu izejvielu, uzņēmuma vai strādnieku.

Ja nebūtu izejvielu, uzņēmumam nebūtu ko pārstrādāt. Ja nebūtu uzņēmuma, nebūtu kur pārstrādāt izejvielas. Ja nebūtu ražotāju, uzņēmums nevarētu funkcionēt. Tātad visi trīs elementi, kas piedalās šajā procesā, ir vienlīdz nepieciešami ražošanas procesa īstenošanai un bez visu triju elementu klātbūtnes ražošana nav iespējama. Turklāt katrs no tiem atsevišķi nav spējīgs nodrošināt visu ražošanas procesu, tāpat kā to nespēj nodrošināt divi elementi no trim. Dabīgie noteikumi šajā gadījumā paredz visu triju elementu vienlīdzību ražošanas procesā. Citiem vārdiem sakot, mēs redzam, ka uzņēmuma saražotā produkcija ir jādala trijās daļās. Katram ražošanas elementam pienākas sava daļa. Tādēļ svarīga nozīme ir ne vien pašam uzņēmumam, bet arī uzņēmuma produkcijas patērētājam.

Tas pats attiecas arī uz lauksaimniecisko ražošanu, kurā piedalās divi elementi cilvēks un zeme, bet trūkst trešā. Šajā gadījumā vērojama pilnīga analoģija ar amatnieka roku darbu. Produkcija tiek dalīta divās daļās atkarībā no ražošanā piedalošos elementu skaita. Ja zemkopībā tiek izmantotas mašīnas vai citi darbarīki, tad saražotā produkcija jādala trijās daļās (starp elementiem, kas piedalās lauksaimnieciskajā ražošanā, zeme, zemes apstrādātājs un lietotais mehānisms).

Uz šī principa balstās sociālistiskā sistēma, kurā visi ražošanas procesi ir pakļauti šim dabīgajam likumam.

Ražotāji ir strādnieki. Mēs sakām "ražotāji", jo vārdi "strādnieki" un "darbaļaudis" vairs neatbilst patiesībai: strādnieki šī vārda tradicionālajā nozīmē ir mainījušies kā kvalitatīvi, tā kvantitatīvi. Līdz ar zinātnes un tehnikas attīstību strādnieku šķiras skaitliskais lielums nepārtraukti samazinās. Izstrādājumu, kuru izgatavošana agrāk prasīja vairāku strādnieku pūles, tagad acumirklī izgatavo mašīna, turklāt mašīnas ekspluatācijai ir vajadzīgs mazāks strādnieku skaits. Tā ir strādnieku šķiras kvantitatīvā maiņa. Mašīnu tehnikai savukārt nav vajadzīgs vienkāršs muskuļu spēks, bet ir nepieciešamas tehniskās zināšanas, kas sekmē darbaspēka kvalitatīvo maiņu.

Tikai ražojošais spēks ir ražošanas elements. Sabiedrības attīstības rezultātā agrāk skaitliski lielās un neizglītotās strādnieku masas ir pārvērtušās par skaitliski samērā ierobežotām inženieru, tehniķu un zinātnieku grupām. Strādnieku arodbiedrības pamazām atmirst, un, tā kā cilvēces zinātniskais progress ir nenovēršams, tās nomaina inženieru un tehniķu arodbiedrības. Šis process veicina izglītības līmeņa celšanos. Nekvalificētie strādnieki nepārtrauktajā zinātnes un tehnikas attīstības procesā kļūst par īslaicīgu, pakāpeniski izgaistošu parādību, bet cilvēks savā jaunajā kvalitātē par ražošanas procesa galveno elementu.

Vajadzības paredz brīvību

VAJADZĪBAS. Cilvēka brīvība nav pilnīga, ja viņa vajadzības regulē kāds cits. Tieksme nodrošināt savas vajadzības var novest pie tā, ka viens cilvēks sāk ekspluatēt otru. Ekspluatācija rodas vajadzību nodrošināšanas gaitā. Vajadzību nodrošināšana ir reāla problēma, un, ja cilvēks pats nenosaka savas vajadzības, izceļas cīņa.

Mājoklis ir tā iemītnieka īpašums

MĀJOKLIS ir atsevišķas personas vai ģimenes svarīgākā vajadzība, tāpēc tas nevar piederēt nevienam citam. Cilvēks, kas dzīvo svešā mājā par samaksu vai bez tās, nevar būt brīvs. Valsts pieliktās pūles dzīvokļu problēmas atrisināšanā ne mazākajā mērā neatrisina to, jo nav vērstas uz jautājuma radikālu un pilnīgu atrisināšanu: uz to, lai katram cilvēkam piederētu savs personīgs mājoklis. Parasti gan privātajā, gan valsts sektorā ir pastāvējis viens jautājums pazemināt, paaugstināt vai normēt īres maksu. Sociālistiskajā sabiedrībā nav pieļaujams, ka kāds, tai skaitā pati sabiedrība, pilnīgi noteiktu cilvēka vajadzības. Nevienam nav tiesību celt dzīvojamo māju, kuras platība pārsniegtu tās īpašnieka un viņa mantinieku vajadzības, ar nolūku izīrēt lieko platību, jo tas skar citu cilvēku intereses. Dzīvojamo māju celtniecība izīrēšanas nolūkos pretendē uz citu cilvēku vajadzībām. Vajadzību nodrošināšana savukārt ir viens no brīvības jēdziena būtiskākajiem momentiem. Iztikas līdzekļi tāpat ir cilvēka būtiska vajadzība. Tā kā sociālistiskajā sabiedrībā nav algota darbaspēka, bet ir vienlīdzīgi ražošanas partneri, tad nav pieļaujams, ka iztikas līdzekļi tiek izmaksāti algas veidā, kuru izsniedz tā vai cita iestāde kā žēlastības dāvanu. Iztikas līdzekļi nedrīkst būt samaksa par saražoto produkciju, tiem ir jābūt vai nu cilvēka personīgajam īpašumam, par kuru viņš pats lemj, kā ar tā starpniecību nodrošināt savas vajadzības, vai arī tā ir viņa daļa ražošanā, kurā viņš ir viens no svarīgākajiem elementiem.

Pārvietošanās līdzekļi ir vēl viena būtiska atsevišķas personas vai ģimenes vajadzība. Nedrīkst pieļaut, ka cilvēka pārvietošanās līdzeklis piederētu kādam citam. Sociālistiskā sabiedrībā ne personai, ne iestādei nav tiesību turēt individuālu pārvietošanās līdzekli izīrēšanas nolūkos, jo tā ir pretendēšana uz citu cilvēku vajadzībām.

ZEME. Zeme nepieder nevienam. Taču katram ir tiesības izmantot to savas un savu pēcnācēju dzīves laikā, lai nodrošinātu personīgās vajadzības, apstrādājot to vai izmantojot mājlopu ganīšanai tādā apjomā, kādā viņam to atļauj paša spēki bez sveša apmaksāta vai neapmaksāta darbaspēka izmantošanas. Ja zemi nodotu personīgajā īpašumā, to izmantotu tikai attiecīgajā laikā dzīvojošie. Zeme ir stabils faktors, tās izmantotāji, turpretim, laika gaitā mainās, mainās viņu nodarbošanās, fiziskie spēki un pati viņu dzīve.

Jaunās sociālistiskās sistēmas mērķis ir radīt laimīgu sabiedrību. Laimīgu savā brīvībā. Tas ir iespējams, nodrošinot cilvēku materiālās un garīgās vajadzības ar vienu noteikumu: neviens nedrīkst likt šķēršļus to nodrošināšanai un kontrolēt tās.

Vajadzības ir jānodrošina bez citu cilvēku ekspluatācijas vai paverdzināšanas, jo tas ir pretrunā ar jaunās sociālistiskās sabiedrības mērķiem.

Jaunajā sabiedrībā cilvēks strādā vai nu savā labā, lai nodrošinātu savas materiālās vajadzības, vai arī sociālistiskā uzņēmuma labā, būdams līdztiesīgs ražošanas partneris. Viņš var strādāt arī sabiedrisko pakalpojumu sfērā, un tādā gadījumā viņa materiālās vajadzības nodrošina sabiedrība.

Ekonomiskā darbība jaunās sociālistiskās sabiedrības apstākļos ir ražošanas darbs materiālo vajadzību nodrošināšanas vārdā, bet nebūt ne darbs, kas nedod cilvēkam nekādus materiālus labumus, vai arī darbs, kura mērķis ir peļņa un krājumi, kas pārsniedz cilvēka vajadzības. Pēdējo nepieļauj jaunie sociālistiskie principi.

Atsevišķas personas ekonomiskās darbības likumīgs mērķis var būt vienīgi viņas personīgo vajadzību nodrošināšana, jo pasaules resursi vismaz katrā atsevišķā periodā ir ierobežoti, tāpat kā ir ierobežota katras atsevišķas sabiedrības bagātība. Tādēļ nevienam nav tiesību nodoties ekonomiskai darbībai ar mērķi piesavināt šīs bagātības tādos daudzumos, kas pārsniegtu cilvēka personīgās vajadzības, jo tādi krājumi likumīgi pieder pārējiem sabiedrības locekļiem. Cilvēkam ir tiesības radīt krājumus, ierobežojot savas vajadzības uz viņa saražotās produkcijas rēķina. Ja pieļautu ekonomisko darbību tādos mērogos, kas pārsniedz cilvēka personīgo vajadzību apmērus, saņemdams vairāk nekā viņam nepieciešams, cilvēks traucētu pārējiem nodrošināt viņu vajadzības.

Sabiedriskās bagātības iekrāšana tādos apmēros, kas pārsniedz viena cilvēka vajadzības, ir pretendēšana uz citu cilvēku vajadzībām.

Neapturamā privāto ražotāju tieksme radīt krājumus, kas pārsniedz viņu vajadzības, neierobežota citu cilvēku darba izmantošana savu vajadzību nodrošināšanas vārdā vai arī kādu materiālu labumu saņemšana tādos daudzumos, kas pārsniedz šīs vajadzības, proti, krājumu radīšana uz citu cilvēku vajadzību rēķina, ir ekspluatācija.

Algots darbs ir ne tikai verdzība, kā tas teikts jau agrāk, tas ir darbs bez stimula, jo ražotājs šajā gadījumā ir algotnis, nevis līdztiesīgs partneris.

Cilvēks, kas strādā savā labā, neapšaubāmi attiecas pret ražošanu godprātīgi. Viņu stimulē fakts, ka viņš strādā pats savā labā, lai nodrošinātu savas materiālās vajadzības. Cilvēks, kas strādā sociālistiskajā uzņēmumā, arī ir ražošanas partneris un tāpat ir godprātīgs savā attieksmē pret darbu. Viņa attieksme balstās uz to, ka saražotā produkcija dod viņam iespēju nodrošināt savas materiālās vajadzības. Tam, kas strādā par algu, nav darba stimula.

Neatkarīgi no tā, vai runa ir par sabiedrisko pakalpojumu vai ražošanas sfēru, algots darbs nav spējīgs atrisināt ražošanas apjoma kāpināšanas un produkcijas pilnveidošanas jautājumus. Tiem ir raksturīga hroniska līmeņa krišanās, jo tas pamatojas uz algotu darbu.

Izskatīsim vairākus algota darba lietošanas piemērus.

Pirmais piemērs:

a) cilvēks saražo desmit ābolu sabiedrībai, sabiedrība viņam par piedalīšanos ražošanā atdod vienu ābolu, kas pilnīgi atbilst viņa vajadzībām;

b) cilvēks saražo desmit ābolu sabiedrībai; sabiedrība viņam par piedalīšanos ražošanā atdod vienu ābolu, kas ir mazāk, nekā nepieciešams viņa vajadzību nodrošināšanai.

Otrais piemērs:

Cilvēks saražo desmit ābolu citam cilvēkam un saņem par to maksu, kas ir mazāka par viena ābola vērtību.

Trešais piemērs:

Cilvēks saražo desmit ābolu sev pašam.

SECINĀJUMI:

Pirmajā piemērā (a) cilvēks netiecas saražot vairāk, jo, lai kā arī viņš strādātu, viņš vienalga saņems vienu ābolu, kas pilnīgi nodrošinās viņa vajadzības. Tādēļ darbaspēks, kas strādā sabiedrības labā, tā vai citādi vienmēr ir pasīvs.

Pirmajā piemērā (b) cilvēks nav ieinteresēts ražošanā, jo ražo sabiedrībai, nesaņemot par to tik, cik viņam ir nepieciešams personīgo vajadzību nodrošināšanai. Tomēr viņš turpina strādāt bez jebkāda stimula, jo ir spiests pakļauties sabiedrībā pastāvošajiem vispārējiem darba noteikumiem; tādā pašā stāvokli atrodas arī visi citi sabiedrības locekļi.

Otrajā piemērā cilvēks strādā ne tādēļ, lai ražotu, bet samaksas dēļ. Tā kā tā ir par mazu, lai nodrošinātu viņa materiālās vajadzības, viņš meklēs sev citu saimnieku, kuram varētu pārdot savu darbu dārgāk, jo ir spiests turpināt strādāt, lai izdzīvotu.

Un tikai trešajā piemērā darbinieks nestrādā pasīvi un apstākļu spiests.

Tā kā sociālistiskajā sabiedrībā nav privātās ražošanas iespēju, kuras peļņa pārsniegtu indivīda personīgās vajadzības, kā arī netiek pieļauta viena cilvēka vajadzību nodrošināšana uz citu cilvēku rēķina vai ar citu cilvēku starpniecību, bez tam cilvēks strādā sociālistiskajā uzņēmumā, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības kopumā, tad trešais piemērs ilustrē ekonomiskās ražošanas veselīgo pamatu. Taču visos, pat visnelabvēlīgākajos apstākļos ražošanas process turpinās tikai tāpēc, ka cilvēkam ir jānodrošina sava eksistence. To skaidri apstiprina fakts, ka kapitālistiskajā sabiedrībā produkcija pieaug un peļņa koncentrējas privātīpašnieku saujiņas rokās, kuri, pašiem nestrādājot, ekspluatē darbaļaudis, kas ir spiesti piedalīties ražošanā, lai izdzīvotu. "Zaļā Grāmata" ne tikai atrisina materiālās ražošanas problēmu, bet arī norāda cilvēkiem ceļu uz sabiedrības problēmu visaptverošu atrisinājumu, kura mērķis ir sasniegt personības pilnīgu materiālu un garīgu atbrīvotību un vispārēju laimi.

Citi piemēri.

Pieņemsim, ka sabiedriskā bagātība sastāv no desmit nosacītām vienībām un iedzīvotāju skaits arī ir desmit. Šajā gadījumā katram no viņiem pienākas 10:10 viena sabiedrības bagātības daļa. Bet, ja vairāki sabiedrības locekļi izrādās lielākas daļas īpašnieki, tad pārējiem nepieder nekas, jo viņiem pienākošos sabiedriskās bagātības daļu ir piesavinājušies citi. Tāpēc ekspluatatoru sabiedrībā pastāv bagātie un nabagie.

Tagad pieņemsim, ka katram no pieciem šīs sabiedrības locekļiem pieder divas bagātības vienības. Tādā gadījumā pārējiem pieciem nepieder nekas, tātad piecdesmit procentiem sabiedrības locekļu nav viņiem pienākošās sabiedriskās bagātības daļas, jo katram no pirmajiem pieciem pieder papildu daļas, kas likumīgi pienākas katram no otrā piecnieka.

Ja katra sabiedrības locekļa vajadzību nodrošināšanai pietiek ar vienu sabiedriskās bagātības vienību, tad attiecīgi tas, kuram pieder sabiedriskās bagātības daļa, kas ir lielāka par vienu vienību, būtībā piesavinās sev pārējo sabiedrības locekļu daļu. Tā kā viņu reālā daļa pārsniedz sabiedriskās bagātības vienību, kas nepieciešama viņa vajadzību nodrošināšanai, viņš ir piesavinājies to, lai kļūtu bagātāks, kas ir iespējams tikai uz citu cilvēku rēķina, uz tās sabiedriskās bagātības daļas rēķina, kas pienākas citiem. Tieši šajā apstāklī slēpjas tādu cilvēku dzīves veids, kuri netērē, bet krāj vairāk par nepieciešamo, lai nodrošinātu savas vajadzības, kā arī ubagu un nelaimīgo liktenis, kuri, nesaņemdami iztikas līdzekļus, lūdz viņiem likumīgi pienākošos sabiedriskās bagātības daļu. Tā ir zagšana un laupīšana, vēl jo vairāk tā ir atklāta, ar likumu atļauta laupīšana, kas atbilst ekspluatatoru sabiedrībā valdošajiem nežēlīgajiem likumiem.

Pārpalikumam, kas pārsniedz sabiedrības vajadzības, ir jābūt visu tās locekļu īpašumā. Kas attiecas uz atsevišķām personām, tad viņām ir tiesības radīt krājumus tikai uz savu vajadzību rēķina, jo krājumi, kas pārsniedz vajadzības, ir pretendēšana uz sabiedrisko bagātību.

Labu darbinieku meistarība un centība nav pamats pretendēšanai uz svešu bagātības daļu. Taču viņi var izdevīgi izmantot šīs īpašības savu vajadzību nodrošināšanai un iekrāt uz savu vajadzību rēķina. Darba nespējīgiem un no dzimšanas nepilnvērtīgiem cilvēkiem ir jāsaņem tāda pati sabiedriskās bagātības daļa kā veselajiem.

Sabiedrības bagātību var salīdzināt ar sagādes organizāciju vai produktu noliktavu, kura ik dienas nodrošina zināmu skaitu cilvēku ar tādu produktu daudzumu, kāds viņiem nepieciešams dienas uzturam. Katrs pēc savas vēlēšanās, izmantojot savas iespējas vai prasmi, var patērēt tik, cik uzskata par vajadzīgu, bet pārpalikumu saglabāt. Cilvēks, kurš tiecas saņemt no sabiedriskās noliktavas lieku daļu, neapšaubāmi, ir zaglis. Cilvēks, kurš izmanto savu māku un veiklību, lai piesavinātos viņa vajadzības pārsniedzošu bagātību, apdraud kopīgo īpašumu.

Jaunā sociālistiskā sabiedrība nepieļauj atšķirīgas sabiedriskas bagātības daļas tās locekļiem. Personai, kura strādā sabiedrisko pakalpojumu sfērā, sabiedrība iedala tās darbam atbilstošu sabiedriskās bagātības daļu.

Mēs sastopamies ar jaunu praksi, kas radusies vēsturiskas pieredzes rezultātā un vainago cilvēka cīņu par pilnīgu brīvību un laimi, pilnīgu viņa vajadzību nodrošināšanu, cīņu pret cilvēka ekspluatāciju, praksi, kas aizliedz patvaļu un nosaka cilvēku ceļu uz taisnīgu sabiedriskās bagātības sadali, kad katrs savu vajadzību nodrošināšanai strādā savā labā, nepiespiežot to darīt citus un nepretendējot uz to, lai citi cilvēki ierobežotu savas vajadzības viņa labā.

Tā ir cilvēka vajadzību atbrīvošanas teorija, kas kalpo pašam cilvēkam.

Jaunā sociālistiskā sabiedrība nav nekas cits kā likumsakarīgs rezultāts, kas izrietējis no pasaulē pastāvošo netaisnīgo attiecību dialektikas un dabīgi radījis tieši šādu problēmas atrisinājumu. Personīgais īpašums šajā sabiedrībā tiek iegūts bez citu cilvēku ekspluatācijas, un tā nolūks ir nodrošināt cilvēka personīgās vajadzības, bet sociālistiskā īpašuma ražotāji ir ražošanas partneri. Pēdējais nomaina privātīpašumu, kas balstās uz algotu darbaspēku, kuram ir liegtas jebkuras tiesības uz viņa saražoto produkciju.

Cilvēka mājoklis, pārvietošanās līdzekļi, kurus viņš izmanto, bet kuri pieder citam, nauda, no kuras viņš pārtiek, daļēji vai pilnīgi ierobežo cilvēka brīvību; cilvēkam ir jābūt brīvam, bet, lai viņš būtu brīvs, viņam pašam jānosaka savas vajadzības.

Tie, kas nosaka citu cilvēku vajadzības, nosaka arī viņu dzīvesveidu, ekspluatē, bet dažkārt, neraugoties uz pastāvošajiem likumiem, pat paverdzina viņus.

Svarīgāko personīgo vajadzību nodrošināšanas līdzekļi, sākot ar pārtiku un beidzot ar pārvietošanās līdzekļiem un mājokli, ir cilvēka svēts personīgs īpašums, un nekāda noma šajā gadījumā nav pieļaujama. Šo līdzekļu noma dod to īstenajiem īpašniekiem pat tādā gadījumā, ja tā būtu pati sabiedrība, iespēju iejaukties svešā personīgajā dzīvē, lemt par svešām būtiskām vajadzībām un tātad arī par svešu brīvību, atņemot cilvēkam laimi. Tādā gadījumā var pieņemt, ka apģērba īpašnieks var izģērbt cilvēku un atstāt viņu uz ielas kailu, pārvietošanās līdzekļa īpašnieks var izsēdināt viņu jebkurā ceļu krustojumā, bet mājīpašnieks jebkurā brīdī atstāt viņu bez pajumtes.

Vismaz nenopietni ir mēģinājumi regulēt cilvēka svarīgāko vajadzību nodrošināšanu ar juridiskām, administratīvām vai citām metodēm, jo to nodrošināšana ir sabiedrības dzīves nesagraujams pamats un to nosaka dabīgie likumi.

Sociālistiskās sabiedrības mērķis ir cilvēka laime. To var nodrošināt vienīgi materiālās un garīgās brīvības apstākļos. Brīvības sasniegšana savukārt ir atkarīga no tā, cik brīvi cilvēks var rīkoties ar personīgo vajadzību nodrošināšanas līdzekļiem, un no tā, kā viņam tiek nodrošinātas šīs svētās tiesības. Citiem vārdiem sakot, personīgo vajadzību nodrošināšanas līdzekļiem ir jābūt cilvēka personīgajam īpašumam un tie nedrīkst būt neviena apdraudēti. Pretējā gadījumā cilvēks zaudē savu brīvību un laimi, jo dzīvo pastāvīgās bailēs no tā, ka kāds no malas var apdraudēt viņa svarīgākās dzīves vajadzības. Mūsdienu sabiedrību virzība no algota darbaspēka uz vienlīdzīgu partnerību ir pasaules ekonomisko koncepciju dialektisks rezultāts, neizbēgams un likumsakarīgs iznākums. Šis jautājums nav atrisināts līdz pat šai dienai.

Strādnieku arodbiedrību augošais spēks kapitālistiskajā pasaulē ir spējīgs pārvērst kapitālistisko sabiedrību no algota darbaspēka sabiedrības par vienlīdzīgu ražošanas partneru sabiedrību.

Sociālistiskās revolūcijas iespējamība sākas tad, kad ražotāji pārņem savu daļu saražotās produkcijas. Šajā gadījumā strādnieku streiku mērķis nav darba algas paaugstināšana, bet prasība piedalīties saražotās produkcijas sadalē. Kā tas izriet no "Zaļās Grāmatas", agrāk vai vēlāk tas īstenosies.

Kādreiz visa sabiedrība sasniegs tādu sociālistiskās sabiedrības stadiju, kurā pilnīgi izzudīs peļņa un nauda, visa sabiedrība kļūs ražojoša, bet ražošanas rezultāti pilnīgi nodrošinās visus sabiedrības locekļus. Šajā noslēdzošajā posmā peļņa izzudīs pati no sevis un līdz ar to pārstās pastāvēt arī nauda.

Atzīt peļņu nozīmē atzīt ekspluatāciju, jo pats atzīšanas fakts paver bezgalīgas iespējas saņemt peļņu, jeb visi mēģinājumi ierobežot to ar dažādiem līdzekļiem ir reformistiski un nav spējīgi radikāli atcelt cilvēku ekspluatāciju.

Galīgais problēmas atrisinājums ir peļņas likvidēšana. Bet, tā kā peļņa ir ekonomiskās attīstības virzītāja, to nevar likvidēt administratīvā ceļā, tai ir pakāpeniski jāizzūd sociālistiskās ražošanas procesa attīstības gaitā līdz ar sabiedrības un katra tās locekļa materiālo vajadzību nodrošināšanu. Uz peļņas likvidāciju ved darbs labklājības celšanas vārdā.

MĀJKALPOTĀJI. Mūsdienu apstākļos mājkalpotāji, neatkarīgi no tā, vai viņi strādā par maksu vai bez tās, atrodas vergu stāvoklī. Tie ir jauno laiku vergi. Tā kā jaunā sociālistiskā sabiedrība ir būvēta nevis uz algota darbaspēka principa, bet paredz partnerību ražošanā, tad mājkalpotāji izrādās atstāti ārpus dabīgo sociālistisko likumu ietvariem. Viņi nerada materiālas vērtības, jo ir aizņemti nevis ražošanā, bet gan apkalpošanas sfērā, bet saražotās materiālās vērtības saskaņā ar dabīgo sociālistisko likumu ir jādala līdzīgās daļās. Tādēļ mājkalpotājiem nākas strādāt par maksu vai galējā gadījumā pat bez tās.

Tā kā algotie darbinieki strādā par samaksu, viņi ir sava veida vergi, bet mājkalpotāju sabiedriskais stāvoklis salīdzinājumā ar algotajiem darbiniekiem, kuri ir aizņemti dažādās saimnieciskās iestādēs un uzņēmumos, ir zemāks, tad mājkalpotāji ir jāatbrīvo no algota darba verdzības pirmām kārtām.

Mājoklis jāapkalpo tiem, kas to apdzīvo!

Mājkalpotāji kā sabiedriska parādība ir nomainījuši vergus. Trešā Vispārējā teorija norāda masām ceļu uz pilnīgu atbrīvošanos no apspiedējiem, paverdzinātajiem un no ekspluatatoru jūga, norāda ceļu uz politisko un ekonomisko varu, uz tādas sabiedrības uzcelšanu, kas apvienotu visus cilvēkus. Tādā sabiedrībā visi cilvēki ir brīvi, jo viņiem pilnīgas brīvības apstākļos ir vienlīdzīgas tiesības uz varu, bagātību un ieročiem.

"Zaļā Grāmata" norāda algotajam darbaspēkam un mājkalpotāju masām ceļu uz atbrīvošanos cilvēka Brīvības vārdā. Tādēļ ir jācīnās par mājkalpotāju atbrīvošanu no verdzības važām un viņu pārvēršanu ražošanas partneros, kas ir aizņemti materiālās ražošanas sfērā, kuras produkcija tiek dalīta līdzīgās daļās atkarībā no ražošanas elementu skaita. Mājoklis ir jāapkalpo tiem, kas to apdzīvo. Gadījumā, kad palīdzība mājas darbos tomēr ir nepieciešama, tā ir jāveic nevis mājkalpotājiem, kas strādā par samaksu vai bez tās, bet darbiniekiem, kuriem ir nodrošinātas tās pašas sociālās un materiālās garantijas, kādas ir pārējiem sabiedrisko pakalpojumu darbiniekiem.