Zaļās rotas

Verandā, iekārtojies šūpuļkrēslā, Freds pārlūkoja avīzes.

— Fred! — Virs žoga, kas šķīra kaimiņu zemesgabalus, parādījās Dika galva. — Fred, vai tu esi mājā? "^Uzrunātais piecēlās no šūpuļkrēsla un ^^ļija ar roku.

Ienāc pie manis, Fred! Es tev kaut parādīšu.

Freds nometa avīzes uz krēsla un, nogājis pa pakāpieniem, devās pie vārtiņiem.

Sagaidījis Fredu, Diks ieveda-viņu dārzā, kur, pēdējo reizi krampjaini noraustījusies, pie lapenes izstiepās Linda, Dika aitu suns.

— Nabaga Linda! Kā tas gadījās?

Diks noliecās un saudzīgi pagrieza Lindas galvu.

— Paskaties.

Pietupies Freds ieraudzīja nelielu zariņu, kas bija pieķēries sunim pie deguna. Freds pastiepa roku bet Diks to atturēja.

— Neaiztiec! Rādās, ka tas ir indīgs … Vai tu neko neesi dzirdējis par tādiem gadījumiem?

Freds papurināja galvu un izslējās. Diks bēdīgi nopūtās.

— Kas tas bija par suni… Mēs bijām tā pieraduši pie viņa… Ir nu gan zariņš … Bet no kurienes tas radies? Manā dārzā nekā tāda nav… Ek, Linda, Linda … Zini paliec te, kamēr aizeju pēc maisa.

Diks aizgāja, bet Freds atkal aptupās pie suņa. Izņēma no kabatas pildspalvu un ar tās galu piedūrās vienai ziedlapiņai — atdalījās nost. Freds pasita pa zariņu un nodrebēja aiz pārsteiguma: tas saira …

Nākamajā dienā, atgriezdamies no darba, Freds sastinga uz celiņa pie savas mājas. Viņa trīsgadīgais Ronijs, nometies četrrāpus, ar skaidu lietišķi bakstīja tādu pašu zariņu! Mazais sēca, pavēris muti aiz centības, bet zariņš tikko kustējās. Freds strauji pieliecās un satvēra dēlu rokās. Ronijs spiegdams apķērās tēvam ap kaklu, sāka ķepuroties un satraukti čalot.

Freds mazliet pastāvēja, kaut ko atbildēdams uz nebeidzamajiem jautājumiem un laiku pa laikam bažīgi palūkodamies uz zariņu. Pēc tam aiznesa Roniju uz māju un tūlīt pat, izdomājis kaut kādu ieganstu, iznāca atkal laukā. Zariņš gulēja, kur gulējis, taču Freds uz to vairs neskatījās, bet iegāja garāžā un atnesa skārda kārbu ar aizgriežamu vāku. Sadabūja divus kociņus un, rīkodamies ar tiem, ielika zariņu kārbā, kur tas šļaugani izliecās. Līdz galam aizgrieza ciet vāku …

Kad Freds aizgāja pie kaimiņiem, Diks un Kristīne skatījās televīzijā rudens un ziemas sezonas modes.

— Labvakar! Kristīne, lūdzu, atvaino par ielaušanos … Dik, vai tu nevarētu iznākt uz kādu brīdi?

Dika kabinetā Freds uzlika bundžu uz galda un atgrieza vaļā vāku. Diks paskatījās iekšā un atsprāga atpaka). Apsēdās, izņēma cigareti un aizsmēķēja. Klusēdams noklausījās Freda stāstu.

— Redzi, Dik, kā tas ir… Džeinai es neko neesmu teicis. Arī par Lindu ne… Dik, tu taču esi farmaceits! Tev jāzina!

Diks saspieda cigareti pelnu traukā un pašķielēja uz kārbu.

— Ko lai tev saka … Kustīgi zariņi… Tie taču ir salauzti un sen jau nedzīvi. Kaut kas nejēdzīgs… Ja pats nebūtu redzējis … Cik man zināms, analogu nav …

Diks piecēlās un pagājās pa kabinetu. Piegāja pie galda, ieskatījās kārbā.

— Tiesa, viens pieturas punkts ir … Eksperimentus ar augiem veicis Bak-sters — «melu detektora» radītājs. Ziņas par augu nosacījuma refleksiem, atceros, bija Joti trūcīgas … Vēl kāds nodarbojās, bet, atkārtoju, rakstīja maz.

Freds ātri pajautāja:

— Bet kas tie bija par eksperimentiem? Nu kaut vai Baksteram?

Diks atzvēlās krēslā.

— Es toreiz mācījos, Fred, bet tu pats zini, kā studentiem ar laiku — vienā skriešanā … Bet vienu Bakstera eksperimentu es atminos. Kontrolaugs dod signālu, kad ienāk cilvēks, kas nolauzis otru, kontrolau-gam blakus novietotu augu. It kā sazīmē «slepkavu» … — Un, paskatījies uz pārsteigto Fredu, piebilda: — Grūti ticēt, bet vairāk neko nevaru pateikt. Tur augi — te augi… Tas arī ir viss …

— Ko darīt? — satraukts vaicāja- Freds. Diks sarauca pieri.

— Nezinu. Turēt acis vaļā, ko tad citu… — Brīdi klusēja. — Paklau, Fred, man radās doma. Pat ne doma, bet tāpat.. Ienāc pēc pāris dienām, jā? …

Taču nākamās dienas pievakarē Diks pats iegriezās pie Freda municipalitātē. Uz jautājumu: «Kas noticis?» — Diks moži atbildēja: «Nekas sevišķs,» — lai gan Freds manīja viņa satraukumu. Drīz Freds bija brīvs, un viņi aizgāja uz aptieku, kuras palīgtelpās Dikam bija maza istabiņa bez logiem. Paņēmis no plaukta pilsētas shēmu, Diks izklāja to uz galda.

— Kam tas? — brīnījās Freds.

— Ja gribam kaut ko saprast visā šajā velna būšanā, ir vajadzīga sistēma. Tagad klausies uzmanīgi.

Freds noliecās pār shēmu, bet Diks paņēma zīmuli.

— Izejas faktus mēs zinām. Ko vēl var piebilst? To, ka tāda auga nav ne pilsētā, ne tās apkārtnē. Nav arī visā valstī!

Freds spēji sakustējās, it kā gribētu lēkt kājās.

— Jā, jā, es precizēju — arī visā valsti. Es tavu zariņu nofotografēju uz krāsainās filmas un parādīju uzņēmumu vienam savādniekam. Misters Paips noņemas ar augiem vairāk nekā trīsdesmit gadu un zina par tiem visu vai gandrīz visu … Uzreiz rodas jautājums: no kurienes tie gadījušies un kā?

Diks ieturēja pauzi, bet Freds klusēja.

— Un es mēģināju iesaistīt pieturas punktu — Baksteru. Pieņemsim, ka augi ievesti pilsētā arī kaut kādu eksperimentu vajadzībām. Kas pilsētā var ar to nodarboties? … — Diks atvilka elpu un pabun-goja ar zīmuli pa galdu. — Redz, kāpēc vajadzīga shēma. Paskatīsimies: ziepju fabrika — pārbaudīju, telefona stacija — labi… Tā, tālāk: elektronisko pulksteņu firma — tas nav tas, skola… īsāk sakot, visu izskatīju cauri un apstājos te.

Freds pavilka ar pirkstu pa shēmu un pacēla galvu.

— Netālu no mums … Tur remontē kara tehniku … Nesaprotu, kāds tam sakars ar viņiem …

Diks noplātīja rokas.

— Skaidrs kā diena, ka viss pārējais nesaskan.

Freds un Diks, kuri bija dzimuši šajā pilsētā, labi pazina bijušās ziepju fabrikas noliktavas — kādas desmit ēkas aiz ciešas betona bloku sētas. Dažus gadus pēc kara te ieradās armijas cilvēki, ilgi noņēmās ar pārbūvēšanu iekšpusē, bet žogu paaugstināja līdz četriem metriem.

Viņi apsēdās pie galdiņa tukšās kafejnīcas stūrī. Diks pievilka tuvāk tasi ar kafiju un jautāja:

— Nu, vai kaut ko uzzināji?

Freds paraustīja plecus.

— Mums reģistrēta ar nosaukumu «Armijas remonta ūn mehāniskā bāze». Vairāk nekā. Jā, elektroenerģija: maksā pilsētai tikai par ārējo apgaismojumu. Tātad ir sava elektrostacija. s

Diks piesita ar nagu pie tases un pielieca galvu kā ieklausīdamies.

— Tas nav daudz … Galvenais protams, nav nosaukums. Ko nu par nosaukumu! Aizsegs … Tagad paklausies, ko es teikšu. Aiz mūsu mājām ir pamests ceļš, vai ne?

Freds klusuciešot pamāja ar galvu.

— Dienu pirms tam, kad Linda… Es dabūju zināt nejauši… Tajā dienā pa to no bāzes uz dzelzceļa kravas estakādi aizvests tanks.

Diks apklusa, paņēma tasi un iedzēra malku.

— Es piesardzīgi aprunājos ar Mūru — kravas kantora šefu. Vienu divas reizes nedēļā bāze nosūta tankus un citu tehniku. Vienmēr pārvalkos un ar apsardzi. Saņem to pašu. Bet par ko tas liecina? Maz remontē? Bet tā taču ir eksperimentālā bāze …

Diks ieskrēja piesārtis un sapiktojies.

— To gan … es negaidīju … Nedomāju, ka tā..

— Runā jēdzīgi! Ko tu negaidīji?

Diks norāva kaklasaiti, pievilka tuvāk krēslu un sagumis apsēdās. Galvu nepacēlis, dobjā balsī teica:

— Šopavasar viņiem atsūtīti buivoli un desmit pērtiķi, bet dokumentu par nosūtīšanu nav …

Freds piegāja pie loga un atspiedās ar pieri pret rūti.

Te nu ir izskaidrojums gadījumam ar Lindu… Draņķīga lieta. Iznāk, ka viņiem vairs nepietiek ar kodolrotaļlieti-ņām … Es iešu turp un visu noskaidrošu.

Vai tev prāts! — Diks uztrūkās no krēsla. — Kas tevi laidīs klāt? Tur taču visu apsargā …

— Man caurlaide nav vajadzīga.

Diks pielēca kājās, satvēra Fredu aiz pleciem un pagrieza.

Vai tu apjēdz, ko runā?! Tā taču ir spiegošana.

Tavuprāt, labāk gaidīt, lai tie riebekļi pazudina manu ģimeni? — Freds runāja caur zobiem. — Vienu reizi jau mēģināja. Tu iesaki gaidīt?

— Nē, bet saproti…

— Kas tur ko saprast? — Freds paraudzījās caur pieri. — Jānoskaidro, kamēr nav par vēlu.

Viņi satikās parkā. Uzlicis roku Fredam uz pleca, Diks mēģināja viņu atrunāt:

— Nesaprātīga rīcība … Muļķība ja ne vairāk… Freds nospļāvās.

Tev nav bērnu, tāpēc …

Kā tu vari tā runāt, Fred!

Kad es skatos uz dēlu uz Džeinu, mani pārņem stingums. — Freds sažņaudza dūres. — Bet citi? Tepat blakām Kla-rensiem — trīs, vecākajam septiņi gadi. Pilsētā ir vairāki tūkstoši bērnu … Bet šo draņķi viņi gatavo visiem!

Saprotu, bet… Mēs taču īsti nezinām … Vēl jāpadomā. Varbūt ir cits ceļš?

— Ir. Es to atradu.

Municipalitātes arhīvā Freds bija sameklējis vienīgo tā iecirkņa inženierkomunikāciju plāna kopiju — pārējos eksemplārus bija konfiscējuši armijas pārstāvji, noformējot renti.

Plāns bija precīzs: Freds viegli atrada lūku vecā ceļa malā. Tā ilgi nebija vērta vaļā, tāpēc iznāca nopūlēties ar vāku. Freds pa stāvām trepītēm nokāpa piesmakušā tumsā. Sametās līkumā, ieslēdza kabatas bateriju un gāja, kriukšķinādams gružus un ar pleciem rausdams kopa zirnekļu tīklu skrandas no caurulēm un ielī-kušajiem kabeļiem. Viņš nejuta baiļu, tāpēc ka bija aizņemts: pie sevis skaitīja soļus, mērot attālumu, lai saskanētu ar plānu. Un vēl uzmanīgi skatījās zem kājām un uz augšu, baidīdamies paklupt vai sadauzīt galvu…

Sis nejauši saglabājies plāns bija precīzs. Klāt jau trepītes un lūka. Freds nodzēsa gaismu un ieklausījās … Klusu. Pagaidīja, kamēr nomierinās elpa. Tad, ieslēdzis bateriju, apskatīja lūkas vāku un nopriecājās, neatradis konservācijas pēdas. Pastāvēja pilnīgā tumsā. Pēc tam, sakodis zobus, mazlietiņ pakāpās un sataustīja vāku. Bez ilgas domāšanas ar abām rokām pacēla to un pabīdīja nost. Izlīda tumsā: nevienas skaņas, neviena gaismas lāsumi-ņa… Freds atkal izņēma bateriju: parasts pagrabs, pa kreisi daži pakāpieni un durvis … Tās nočīkstēja, padevās un izlaida Fredu nelielā gaitenī. Gaismas aplis apstājās uz ķieģeļa taisnstūra. Kādreizējā izeja… Iesāņus augšup slējās un nozuda sienā metāla kārba — ventilācijas kanāls. Vienas tā sekcijas aizbīdnis nav aizgrūsts ciet līdz galam … Ceļš ir tikai viens.

Freds saskrambāja rokas, vilkdams ārā aizbīdni. Izbāza galvu — no augšas nāca skaņas. Novilcis jaku un zābakus, rāpās tālāk, turēdamies pie sekciju savienojumu ribām. Viņš jau pārvietojās horizontāli, tuvāk priekšā tikko saskatāmām restēm. Skaņas kļuva aizvien stiprākas un skaidrāk izšķiramas. Uzvēdīja cigāra dūmu un ādas smaka… Rokas pieskārās restēm. Freds piespiedās tām klāt: tumsā balsnīja ekrāns. Lejā bija dzirdamas balsis.

Zināt, Edvard, man trakoti nāk miegs…

Nu, doktor, tas nav nopietni. Rīt, pareizāk sakot — jau šodien, mēs ziņojam pašam Veickeram.

Jā, jā, saprotu … Kāpēc viņi sākuši tā steigties, jūs nezināt?

Hm… Grūti pateikt. Acīmredzot kaut ko gatavo … Kaut ko ārkārtēju, ja jau pēkšņi ievajadzējies «Zaļo trumpju* inspekcijas.

Nu, dievs ar viņiem, Edvard. ejam tālāk. Tātad mani ievadvārdi — ar ko viss sākās … Atklājām «rāpotājus» Ama zones augštecē. Atradām neizskatīgu aug kas zinātnei vēl nebija pazīstams. Tāp nolēmām paeksperimentēt, papētīt nosaci juma refleksus. Jūs nevarat iedomāties Edvard, cik pārsteigti mēs bijām!

Nerunājiet, doktor! Es centos apra ar viņu trikiem iņsirākus mēnešus. Tā sapni rādījās, br-r…

Redzat nu … Mēs neticējām savām acīm: nīkiijļgais ceriņš kustējās! Lauku pretējā zīme — kāpjas atpakaļ. Apgādājies ar lipīgiem piesūcekņiem — rāpigs pa#rertikālu sienu. Bet, kad sākām vč W? ar stimulācijas lauka struktūru un enerģētiku … Mans dievs, kas tad mums gāzās virsū! Mēs pieredzējām superātru vairošanos un augšanu, pieredzējām, ka izdalās toksiski tvaiki, kas momentā iznīcina nervu sistēmu… Tad modificētās šūnas … Tās padarīja augu tēraudam līdzīgu — tas spēja saplosīt dzīvu miesu. Tagad «rāpotāji» iemācījušies izsist no ierindas tehniku … Baigi iedomāties, kas būs tālāk… Starp citu, Edvard, pēdējo eksperimentu vajadzētu parādīt mūsu viesim.

Piekrītu jums, doktor. Augsta ranga vadītāji dievina efektus. Apskatīsim ierakstu un pie viena precizēsim paskaidrojumus. Tūlīt sameklēšu kodu … Atradu, ieslēdzu…

Uz ekrāna parādījās laukumiņš ar retiem zāles kumšķiem. No labās un kre'-^s puses laukumiņu ierobežoja augstas tw nas, bet tālumā noslēdza betona būvS. Uz to fona — milzīgs saplacināts tanks.

Tiek demonstrēta gāzveida komponentu iedarbība uz parasto degvielu. Sie komponenti, kurus izdala «rāpotāji», iesūcas gaisvados un, saskaroties ar degvielu, padara to nederīgu. Par objektu izmantots sērijas tanks «Mastodonts» ar tālvadību.

Vēl laikam jāpiebilst: divdesmit metrus priekšā objektam — kontroljosla, kur novietota darbam gatavu «rāpotāju» partija.

Balss aiz kadra paziņoja:

«Eksperimenta shēma ieslēgta. Skaitļotājs A-2 sācis uztvert telemetrisko un vizuālo informāciju.»

«Eksperiments PT-19. Eksperimenta sākums, laiks 10.23.»

— «Sākotnējā informācija pārraidīta.» Tanks noraustījās un sāka lēni braukt.

Tā tornis pagriezās, bet lielgabala stobrs draudīgi sašūpojās, it kā meklētu mērķi. Negaidot tanks izauga liels, aizņemdams gandrīz visu ekrānu. — «Ieslēgta otra telekamera — tanks kontroljoslā.»

— «Iedarbības beigas, laiks 10.29.» Zāli piepildīja spēcīgā motora rēkoņa.

Uz tumšajām bruņām «rāpotāji» bija tikko saredzami. Pieķērušies pie turekļiem, tie bija paguvuši nokļūt līdz tornim un aizmugurē jau slējās gaisā. Sākās divkau- ja: nožēlojamie zariņi un kodolkaru laikmeta kaujas mašīna.

Pēkšņi motors nošķaudījās un apklusa, tad nikni ierēcās un atkal apklusa. Tanks apstājās.

— «Iedarbības beigas, laiks 10.29.»

— «Komanda iedarbināt motoru pārraidīta.»

«Mastodonts». izskatījās diezgan bēdīgi. Tā lielgabals vairs nebiedēja, bet lieliskā pretraķešu formā veidotais tornis nelikās sevišķi pilnīgs.

— «Atkārtota komanda iedarbināt mo-!daipārraidita7~rs&s tfX32i»

— "nkumā valdīja klusums, un tHrtfcs nekustējās.

— «Eksperimenta programma izpildīta, laiks 10.34.»

Ekrāns nodzisa.

Es aizvien vairāk pārliecinos, ka «rāpotāji» ir pārdabisks ierocis. Cilvēks ir bezspēcīgs pret Uem. Viņš aizies bojā no nervu centru para\īzes jau pirms tiešā kontakta sākuma. Par tāda stāvokļa analogu, kaut ari rupju, var noderēt viduslaiku cilvēka reakcija, aci pret aci saduroties ar nelabo.

Pareizi, doktor, tas ir gan spēcīgs, gan neparasts ierocis. Bet mums, armijas cilvēkiem, ārkārtīgi svarīgi ir arī tas, ka uz «rāpotājiem» neattiecas neviens ANO aizliegums.

Nevaru strīdēties, Edvard. Jūs nodarbojaties ar izmantošanu kara vajadzībām, jums kārtis rokā. Starp citu, paveikts daudz un īsā laikā — tas jāuzsver ziņojumā.

Jā, rezultāti ir. Tagad par tuvāko perspektīvu… Es minētu tādas problēmas: iedarbības rādiusa palielināšana, «rāpotāju» lokalizācijas drošums pēc uzdevuma izpildes, transportkonteineru pilnīgošana … Zināt, darba ir ļoti daudz… Jā, vēl kas… Gribētos zināt jūsu domas. Kaujas dokumentiem termins «rāpotāji» neder… Bet ja nosauktu tos par «zaļajām rotām»? …

Bravo, Edvard! Nosaukums ir uzkrītošs un precīzi atspoguļo būtību. Kur vēl jūs atradīsit tik nevainojami organizētu un briesmīgu armiju? Turklāt lētu un viegli papildināmu.

— Tātad jums patīk …

To jūs esat veiksmīgi izdomājuši. Ļoti veiksmīgi Nu, lai būtu «zaļās rotas».. Jā, bet mēs esam eksperimentējuši arī ar dzīvniekiem …

Manuprāt, šis materiāls nav jārāda. Tas ir specifisks un nav domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem. Ja nu Veickeram nepatīk? Vienkārši jāpasaka, ka «zaļās rotas» spēj efektīvi iedarboties uz dzīvo spēku.

— Labi, tā arī darīsim.

Es gribu beigt savu ziņojumu ar pāris variantiem par iespējamo izmantošanu kara vajadzībām. Jums nav iebildumu, doktor?

Protams, nav. Tālab jau mēs arī strādājam. Es klausos.

Piemēram, «zaļās rotas» kā līdzeklis ekonomiskajai blokādei no jūras. Ved naftu, bet atved čiku. Vai var sagatavot tos tādam uzdevumam?

Blokāde no jūras … Tankkuģi atved pilnas tilpnes ar čiku… Diezin vai būs sevišķas grūtības.

Tad, izvēršot tālāk domu, var pieņemt, ka ir iespējams izmantot «zaļās rotas» no priekšējo pozīciju atomzemiūdenēm. Kas tas būtu par desantu! Tie taču saplo-sīs lupatu lēveros ostas bāzes, visu piekrastes joslu!

— Lieliska idejai Nekādu iebildumu!

— Un vēl — gaisa variants … Naktī-virs ienaidnieka pilsētas atveras bezpilota nesējlidmašīnu lūkas. Simtiem nelielu konteineru krīt uz bulvāriem, ielām, namu jumtiem. Plīst. Ripo viegli zirnīši, bet pēc kāda laika gan te, gan tur nopaukšķ — dīgst sēklas …

Un lai sirēnas tagad kauc pilnā riklē, dzīdamās panikas pārņemtos iedzīvotājus patvertnēs! Lai drāžas mašīnas ar aizsardzības kareivjiem un startē pārtvērēji! Viss velti — pilsēta lemta bojāejai. «Zaļās rotas» darbojas precīzi, bez saudzības: saindēts ūdens un patvertnēs sūknējamais gaiss, neeksistē filtri, kuri var atcelt spriedumu … Noklust vaimanas, nodziest gaisma, apstājas dzinēji. Pēc neilga laika visur tumsa un kapa klusums… Saule uz-ausīs jau pār mirušu pilsētu, mirušu no pagrabiem līdz televīzijas torņa restorānam …

Freds drausmīgi iekliedzās un metās virsū metāla stieņiem…

Policijas pārvaldē viņu lūdza uzrakstīt paziņojumu par vīra pazušanu un apsolīja steigšus noskaidrot… Kad Džeina ienāca, Kristīnei klēpī sēdošais Ronijs pagriezās.'..

— Māmiņ, kad tētis būs mājā?

Saņēmis galvu rokās, Dīks skumīgi domāja: «Nu, aiziešu un pateikšu … Bet viņi atbildēs: kādas muļķības, mēs neko nezinām … Nelikšos mierā, atzīs par slimu un iespundēs — tā jau ir bijis… Kam vēl lai saka? Pie mums taču ir tā: ja tas neattiecas tieši uz tevi, nemaz neklausīsies … Bet vest laukā viņi tomēr ir sākuši. Tātad Fredam bijusi taisnība … Aizvedīs uz citurieni. Vai tiešām viss paliks pa vecam? … Cik ilgi? …»

Tulkojis O. Sarma

I. Lavrentjeva zīm.