Zem klāja nojumes

ZEM KLĀJA NOJUMES

— Vai var vīrietis — runa ir par džentlmeni — no­saukt sievieti par cūku?

Pasviedis šo izaicinājumu, mazais cilvēciņš izstiepās atpūtas krēslā un malkoja limonādi. Viņa sejas izteiksme bija pārliecināta un piesardzīgi kareivīga. Neviens neat­bildēja. Visi bija pieraduši pie mazā cilvēciņa straujās aizsvilšanās un cēlajām runām.

— Atkārtoju: es pats dzirdēju, ka viņš kādu lēdiju, kuru neviens no jums nepazīst, nosauca par cūku. Viņš neteica, ka sieviete rīkojusies cūciski. Viņš rupji pateica, ka viņa ir cūka. Bet es apgalvoju, ka neviens īsts vīrietis nevar tā nosaukt sievieti.

Doktors Dousons nesatricināmā mierā kūpināja savu melno pīpi. Metjūzs, ar rokām apņēmis pierautos ceļus, uzmanīgi vēroja albatrosa lidojumu. Švīts, izdzēris vis­kiju, ar acīm meklēja klāja stjuartu.

— Es jautāju jums, mister Trelor, — vai vīrietis drīkst nosaukt sievieti par cūku?

Treloru, kas sēdēja vaicātājam tieši blakus, pārsteidza negaidītais uzbrukums, un viņš nesaprata, kāds mazajam cilvēciņam varētu būt pamats domāt, ka viņš ir spējīgs nosaukt sievieti par cūku.

— Man jāsaka, — viņš nedroši teica, — ka tas .,, ē ,,, ir atkarīgs no … ē … sievietes.

Mazajam cilvēciņam mute palika vaļā.

— Jūs gribat teikt… — viņš iesāka drebošā balsī.

— … ka esmu redzējis sievietes, kuras nav labākas par cūkām, bet dažreiz ir pat vēl sliktākas.

Iestājās ilgs saspringts klusums. Mazo cilvēciņu, šķiet, bija satriekusi rupjā atbilde. Viņa sejā atspoguļojās neiz­sakāms aizvainojums un sāpes.

— Jūs stāstījāt par cilvēku, kurš lietojis ne visai pie­klājīgu izteicienu, un izteicāt savu spriedumu par viņu, —

Trelors mierīgi turpināja. — Tagad es pastāstīšu jums par kādu sievieti — piedodiet, par lēdiju — un, kad būšu beidzis, palūgšu jūs izteikt savas domas par viņu. Saukšu viņu par mis Keruterzu — vienkārši tāpēc, ka viņu sauca citādi. Tas notika uz kāda no Austrumu sabiedrības ku­ģiem pirms vairākiem gadiem.

Mis Keruterza bija apburoša. Nē, tas nav īstais vārds. Viņa bija apbrīnojama. Viņa bija jauna sieviete un lēdija. Viņas tēvs ieņēma augstu amatu. Vārdā šo cilvēku es ne­saukšu, jo jūs visi viņu pazītu. Kopā ar māti un divām kalponēm viņa brauca uz austrumiem pie vecā vīra.

Viņa — piedodiet, ka es atkārtoju, — bija apbrīnojama. Tas ir vienīgais piemērotais vārds. Runājot par viņu, visi īpašības vārdi jālieto pārākajā pakāpē. Nebija nekā tāda, ko viņa nebūtu varējusi izdarīt labāk nekā jebkura cita sieviete un vairums vīriešu. Dziedāšanā, spēlēšanā — kā kāds balamute savā laikā teicis par Napoleonu — viņai nebija konkurentu. Bet kā viņa peldēja! Kā sportiste viņa būtu kļuvusi bagāta un slavena. Viņa piederēja pie tām retajām sievietēm, kuras bez jebkādiem kruzuļiem, vien­kāršā peldkostīmā ir daudz skaistākas. Un kā viņa ģēr­bās! Kā īsta māksliniece.

Bet es iesāku stāstīt, kā viņa peldēja. Augums viņai bija ideāli veidots — jūs saprotat, ko es gribu teikt: nevis rupjā akrobātes muskulatūra, bet nevainojamas līnijas, grācija un smalkums. Turklāt vēl spēks. Es brīnos, kā tas bija iespējams. Jūs zināt, kādas sievietēm rokas: bicepss pie pleca gandrīz nemanāmi izzūd, muskuļi tikpat kā neiz­ceļas, tālāk — maigs elkoņa apaļums ar pāreju uz apakš­delmu, bet plauksta maza, neiedomājami maza, taču apaļa un stipra. Un tomēr, kad es redzēju viņu peldam ātrajā angļu kraulā… Nu, man ir saprašana par anato­miju, sportu un tamlīdzīgām lietām, bet man palika no­slēpums, kā viņa to dabū gatavu.

Viņa varēja palikt zem ūdens divas minūtes. Es uzņēmu laiku. Uz kuģa neviens, izņemot Denitsonu, ieniris neva­rēja vienā reizē salasīt jūras dibenā tik daudz monētu. Uz priekšējā klāja bija sešas pēdas dziļš ar jūras ūdeni piepildāms brezenta baseins. Mēs mēdzām sviest tajā sī­kas monētiņas. Esmu ne vienu reizi vien redzējis, kā viņa no tiltiņa lec šajā sešas pēdas dziļajā ūdenī — tā jau pati par sevi ir varonība — un salasa ne mazāk kā četrdes­mit septiņas monētas, kuras izmētātas pa visu baseina dibenu. Denitsons, jauns aukstasinīgs anglis, ne reizi nevarēja pārspēt viņu, kaut arī centās neatpalikt no viņas.

Jūra patiešām bija viņas stihija. Bet sauszeme un zirgi arī. Viņa bija universāla sieviete. Skatoties uz šo maigo būtni, ap kuru vienmēr bija savi desmit dedzīgi pielūdzēji, kura bija gurdi nevērīga pret viņiem visiem vai arī dzirk­stīja atjautībā, valdzinādama viņus, varētu likties, ka tam vien viņa ir radīta. Tādos brīžos man vajadzēja atgādināt sev četrdesmit septiņas baseinā iemestās monētas. Bet tāda bija šī brīnumainā sieviete, kas prata visu da­rīt labi.

Viņa apbūra katru īstu vīrieti. Tāpat kā visi — un to es nemaz nedomāju slēpt — es gāju viņai pa pēdām. Gan jauni kucēni, gan veci sirmi suņi, kuriem laiks bija nākt pie prāta, — visi viņas priekšā staigāja uz pakaļkājām, visi smilkstēja un luncinājās, tiklīdz viņa uzsvilpa. Tādi bija viņi visi — no jaunā Ārdrnora, deviņpadsmit gadu vecā sārtā eņģelīša, nākamā konsulāta ierēdņa, līdz rūdī­tajam jūras vilkam kapteinim Bentlijam, kurš, liekas, spēja būt tikpat emocionāls kā ķīniešu elks. Bija arī kāds pusmūža vīrs, laikam Perkinss vārdā, kurš atcerējās, ka uz kuģa ir arī viņa sieva, tikai tad, kad mis Keruterza atgādināja, kur ir viņa vieta.

Vīrieši bija kā vasks viņas rokās. Viņa veidoja, kausēja vai sadedzināja tos, kā vien viņai ienāca prātā. Lai cik atturīga un augstprātīga viņa bija, katrs stjuarts, ja vien viņa liktu, bez šaubīšanās aplietu ar zupu pašu kapteini. Katrs no jums būs redzējis tādas sievietes, kas valdzina visus vīriešus. Viņa bija diža vīriešu siržu iekarotāja. Viņa bija kā pātagas cirtiens, kā dzelonis un liesma, kā elektriskā dzirkstele. Bet, ticiet man, reizēm viņai gadījās tādi uzliesmojumi, kas tā pārmāca viņas skaistumu un burvību, ka upuris dusmās un bailēs zaudēja galvu.

Turklāt, lai saprastu to, ko es stāstīšu, jāatceras, ka viņa bija lepna sieviete. Rases lepnums, kastas lepnums, dzimuma lepnums, lepnums par savu varu — tas viss viņā mājoja. Tas bija savāds, kaprīzs un šausmīgs lep­nums.

Viņa komandēja visus, kas brauca ar kuģi, komandēja arī Denitsonu. Mēs atzinām, ka viņš ticis mazliet priekšā mūsu baram. Nebija šaubu, ka viņš šai sievietei patīk un iepatīkas aizvien vairāk. Esmu pārliecināts, ka viņa vēl nekad nebija lūkojusies uz vīrieti tik laipni. Bet mēs jo­projām dievinājām viņu un vienmēr grozījāmies ap viņu, gaidīdami, kad viņa uzsvilps, lai gan zinājām, ka Denit­sons ir krietni priekšā mums. Nav zināms, ar ko tas būtu beidzies, bet mēs iebraucām Kolombo, un viss beidzās citādi.

Jūs jau zināt, kā iezemiešu bērneļi Kolombo nirst pēc monētām līcī, kur ir pilns ar haizivīm. Protams, viņi riskē darīt to tikai starp piekrastes haizivīm, kuras medī vienīgi zivis. Liekas gandrīz vai pārdabiski, kā viņi atšķir haizi­vis un nojauš, ka tuvojas īsta plēsoņa, piemēram, tīģer- haizivs vai pelēkā haizivs, kas iepeld no Austrālijas ūde­ņiem. Tiklīdz parādās tāda haizivs, pasažieri nepagūst ne aptvert, kas noticis, kad visi puišeļi ir ārā no ūdens un drošā vietā.

Tas notika pēc brokastīm. Mis Keruterza, kā parasts, valdīja zem klāja nojumes. Viņa bija uzsvilpusi kaptei­nim Bentlijam, un vecais bija atļāvis to, ko līdz šim ne­kad nebija atļāvis, — uzlaist iezemiešu puikas uz aug­šējā klāja. Redzat, mis Keruterza pati bija peldētāja, tā­pēc viņa interesējās par puikām. Viņa savāca no mums visu sīknaudu un meta monētas ūdenī gan pa vienai, gan saujām, noteikdama sacensību ilgumu, izsmiedama ne­veiksminiekus, īpaši apbalvodama veiklākos, — vārdu sa­kot, vadīja visu izrādi.

Sevišķi viņu interesēja zēnu lēcieni. Kā jūs zināt, le­cot ar kājām pa priekšu, ir ļoti grūti noturēt ķermeni ver­tikāli. Cilvēkam smaguma centrs atrodas augstu un ķer­menis tiecas apmest kūleni. Mazajiem diedelniekiem bija savs paņēmiens. Mis Keruterza paziņoja, ka viņa to ne­pazīstot un gribot iemācīties. Kūkumu uzmetuši, viņi ar galvu pa priekšu no laivceltņiem lēca jūrā. Tikai pēdējā brīdī viņi iztaisnojās un stāvus ienira ūdenī.

Tas bija skaists skats. Nira viņi sliktāk. Viens gan nira lieliski! Viņš vispār bija veiklāks par citiem. Acīmredzot kāds baltais bija apmācījis šo zēnu: viņš ienira nevaino­jami, tik skaisti, kā es nekad nebiju redzējis. Jūs zināt — kad no liela augstuma lec ūdenī ar galvu pa priekšu, sva­rīgākais ir ieiet ūdenī zem pareizā leņķa. Kļūdīties nozīmē sabojāt mugurkaulu un kļūt par kropli uz visu mūžu. Dau­dziem nemākuļiem tas nozīmē pat nāvi. Bet šis zēns prata lēkt ūdenī, pats redzēju, kā viņš ienirst no vantīm no septiņdesmit pēdu augstuma. Salicis rokas uz krūtīm, at­metis galvu atpakaļ, viņš kā putns atrāvās no vantīm un plakaniski nāca lejā. Ja viņš būtu atsities pret ūdeni šādā stāvoklī, viņš būtu saplacināts kā siļķe. Bet pie paša ūdens galva paliecās uz priekšu, izstieptās rokas savieno­jās virs tās — un graciozi izliektais augums pareizi iegāja ūdenī.

Zēns vēl un vēlreiz atkārtoja lēcienu, sajūsminādams mūs visus, bet sevišķi mis Keruterzu. Viņam nebija vai­rāk par trīspadsmit gadiem, bet viņš bija gudrākais no visa bara. Viņš bija savu biedru mīlulis un vadonis. Pat vecākie bērni atzina viņa tiesības būt vadonim. Zēns bija skaists, ar lokanu, kā no bronzas veidotu augumu, gud­rām un drošām acīm — kā nemierīga, skaista dzīvības uguns. Jūs būsiet redzējuši tādus apbrīnojamus radīju­mus arī starp dzīvniekiem — leopardu, zirgu —, nerim­tīgus, trauksmes pilnus, pārāk dzīvus, lai tie kaut mirkli nostāvētu mierā. Muskuļi tiem rotājas kā ar zīdu apvilkti, katra vismazākā kustība ir valdzinoši gracioza un mežo­nīgi neapvaldīta, viss ķermenis izverd dzīvotprieku kā spožu gaismu. Tāds bija šis zēns. Dzīvība plūda no viņa kā mirdzoša straume. To izstaroja viņa āda, tā dega viņa acīs. Man nudien izklausījās, ka es dzirdu to sprēgājam zēna augumā. Skatoties uz viņu, likās, ka jūs ieelpojat ozonu — tik spirdzīgs, jauns, veselības pilns un mežo­nīgs viņš bija.

Un šis zēns bija pirmais, kurš pašā rotaļu karstumā sacēla trauksmi. Sakuldami ūdeni putās, puikas izbiedē­tām sejām pa galvu pa kaklu kā trenkti peldēja uz kuģi, lai ātrāk tiktu drošībā, un beidzot, sastājušies uz trapa, nenolaida acu no ūdens.

— Kas noticis? — apvaicājās mis Keruterza.

— Droši vien haizivs, — atbildēja kapteinis Bentlijs, — Mazajiem diedelniekiem laime, ka tā nenogrāba ne­vienu no viņiem.

— Vai tad viņiem ir bail no haizivīm? — viņa jautāja.

— Un jums nav? — atjautāja kapteinis.

Viņa nodrebēja, paskatījās uz ūdeni un saviebās.

— Es ne par kādu naudu neietu ūdenī, kur varētu būt haizivs, — viņa sacīja un atkal nodrebēja. — Tās ir pre­tīgas! Pretīgas!

Puikas sakāpa uz augšējā klāja, sadrūzmējās pie reli- ņiem un ar pielūgsmi skatījās uz mis Keruterzu, kas bija sviedusi viņiem tik daudz bakšisu. Izrāde bija beigusies, un kapteinis Bentlijs deva viņiem zīmi pazust. Bet mis Keruterza atturēja viņu.

— Acumirkli, kapteini. Es vienmēr domāju, ka iedzim­tie nebaidās no haizivīm. — Viņa piesauca klāt zēnu, kurš prata ienirt vislabāk, un ar žestu lika viņam lēkt vēlreiz. Zēns papurināja galvu, un viss bars iesmējās, it kā tas būtu bijis labs joks.

— Haizivs, — viņš paskaidroja, rādīdams uz ūdeni.

— Nē, — viņa atteica, — tur nav nevienas haizivs.

Bet zēns apņēmīgi papurināja galvu, un viņa biedri tik­pat apņēmīgi papurināja galvu.

— Nē, nē! — viņa iekliedzās, tad uzrunāja mūs: — Kurš aizdos man puskronu un sovrinu?

Tūlīt pusducis roku piedāvāja viņai kronas un sovri- nus, un viņa paņēma divas monētas no Ārdmora. Viņa parādīja puikām puskronu, bet neviens neskrēja pie reli- ņiem, lai lēktu ūdenī. Viņi stāvēja, mulsi smaidīdami. Viņa piedāvāja monētu katram atsevišķi, bet katrs, līdzko pie­nāca viņa kārta, paberzēja pēdu gar otras kājas lielu, papurināja galvu un pasmaidīja. Tad viņa aizmeta pus­kronu pār bortu. Puikas ar nožēlu noskatījās, kā naudas gabals nozib gaisā, bet neviens nekustējās.

— Tikai nepiedāvājiet sovrinu, — klusi teica Denitsons.

Viņa izlikās nedzirdam» un grozīja zelta monētu gar

acīm zēnam, kurš vislabāk mācēja ienirt.

— Nevajag! — mēģināja atrunāt kapteinis Bentlijs. — Es pat slimu kaķi nemestu pār bortu, ja tuvumā būtu haizivs.

Bet mis Keruterza iesmējās, palika pie sava un turpi­nāja vilināt zēnu.

— Nekārdiniet viņu, — neatlaidās Denitsons. — Tā bērnam ir vesela bagātība, un viņš var ielēkt tai pakaļ.

— Bet jūs ne? — viņa asi noprasīja un lēnīgāk pie­bilda: — Un ja nu es iesviežu?

Denitsons pašūpoja galvu.

— Jūs sevi augstu vērtējat, — viņa teica. — Cik daudz sovrinu vajag, lai jūs lēktu?

— Tik daudz vēl nav sakalts, — viņš atbildēja.

Mis Keruterza mazliet padomāja, strīdiņā ar Denitsonu piemirsusi zēnu.

— Bet manis dēj? — viņa klusi jautāja.

— Lai glābtu jūsu dzīvību — jā, bet ne citādi.

Viņa atkal pagriezās pret zēnu un parādīja viņam mo­nētu, kārdinādama zēnu ar milzīgo bagātību. Tad viņa izlikās metam naudu, un mazais iezemietis nevilšus pa­spēra soli uz reliņu pusi, bet biedru skarbie uzsaucieni apstādināja viņu. Puiku balsīs skanēja dusmas.

— Es zinu, jūs tikai blēņojaties, — sacīja Denitsons. — Blēņojieties, cik gribat, tikai, dieva dēļ, nemetiet!

Grūti pateikt, vai tas bija viņas dīvainais untums vai arī viņa šaubījās, vai zēns lēks ūdenī. Mums visiem tas bija pilnīgi negaidīti. Zelta monēta izlidoja no pajūma apakšas, pamirdzēja žilbinošajā saulē un, apmetuši spožu loku, iekrita jūrā. Neviens nepaguva attapties, kad zēns jau bija pāri reliņiem un slaidā lēcienā metās pakaļ mo­nētai. Abi atradās gaisā vienlaikus. Tas bija skaists skats. Sovrins iekrita ūdenī plakaniski, un tajā pašā vietā gan­drīz tajā pašā mirklī ar tikko sadzirdamu plunkšķi ūdenī ienira zēns.

Acīgie puišeļi iekliedzās. Mēs visi pieskrējām pie reli­ņiem. Tās ir muļķības, ka haizivij pirms uzbrukuma ir jāapgriežas uz muguras. Sī neapgriezās. Dzidrajā ūdeni mēs no augšas redzējām visu. Haizivs bija liela un vienā paņēmienā pārkoda zēnu uz pusēm.

Kāds no mums čukstus kaut ko teica, nezinu, kurš, var­būt tas biju es. Tad iestājās klusums. Pirmā ierunājās mis Keruterza. Viņas seja bija līķa bālumā.

— Es … man ne prātā nenāca … — viņa sacīja un ap­rauti histēriski iesmējās.

Viņai bija vajadzīgs viss viņas lepnums, lai savaldītos. Viņa nedroši pagriezās pret Denitsonu, tad pret mums vi­siem pēc kārtas. Viņas acīs bija šausmas, lūpas drebēja. Tagad es domāju, ka mēs bijām cietsirdīgi. Mēs pat ne­pakustējāmies.

— Mister Denitson, — viņa teica. — Tom, pavadiet mani lejā.

Denitsons nepaskatījās uz mis Keruterzu, pat nesarauca uzacis, bet drūmāku seju es savu mūžu nebiju redzējis. Viņš izņēma no etvijas cigareti un aizdedzināja to. Kap­teinis Bentlijs nikni noklepojās un nospļāvās pār bortu. Tas bija viss. Un klusums visapkārt.

Viņa pagriezās un stingrā gaitā devās prom pa klāju. Nogājusi divdesmit soļu, viņa sagrīļojās un atspiedās ar roku pret sienu, lai nenokristu. Tā viņa arī gāja tālāk — ļoti lēni, balstīdamās pret sienu.

Trelors apklusa. Viņš pagrieza galvu un ar saltu jau­tājumu paskatījās uz mazo cilvēciņu.

— Nu, — viņš beidzot vaicāja, — pasakiet — kas viņa bija?

Mazais cilvēciņš norija siekalas.

— Man nav ko teikt, — viņš sacīja. — Man nav nekā, ko teikt.