Zilā planēta

A. Dņeprovs MAKSVELA VIENĀDOJUMS

Viss šis drausmīgais, gandrīz neticamais notikums iesākās sestdienas vakarā, kad, šķirstīdams vietējo laikrakstu, ieraudzīju šādu sludinājumu': «Kraftštuta kompānija pieņem no organizācijām un privātperso­nām pasūtījumus visāda veida aprēķiniem un citiem matemātiskiem darbiem. Garantēta augsta izpildījuma kvalitāte. Adrese: Veltštrāse 12.»

Tieši tas man bija vajadzīgs! Jau vairākas nedēļas veltīgi pūlējos atrisināt MaksveJa vienādojumus, kas apraksta elektromagnētisko viļņu svārstības sevišķas struktūras neviendabīgā vidē. Galu galā man izdevās šos vienādojumus pārveidot, lai tālāko risinājumu va­rētu uzdot elektronu mašīnai. Ne vienu vien reizi ie­domājos, kā es braucu uz galvaspilsētu, kaulējos ar skaitļošanas centra administrāciju, lūdzos, lai atļauj izdarīt nepieciešamos aprēķinus. Nav taču noslēpums, ka pašreiz pirmajā vietā ir militārie pasūtījumi un kaut kāda provinces fiziķa teorētiskie pētījumi par radioviļņu izplatīšanos nevienu neinteresē.

Un nu, pavisam negaidot, izrādījās, ka mūsu pilsē­tiņā atrodas skaitļošanas centrs, kas meklē pasūtītājus.

Steidzos pie tālruņa, lai tūlīt sazinātos ar Kraftštuta uzņēmumu. Bet, pag, laikrakstā taču bija minēta tikai adrese. «Skaitļošanas centrs bez tālruņa? Neticami!» Piezvanīju laikraksta redakcijai.

— Diemžēl, tas tiešām ir viss, ko saņēmām no Kraftštuta, — sekretārs atbildēja. — Tālruņa numurs paziņojumā nebija minēts.

Veltīgi meklēju to arī pilsētas telefona abonentu sarakstā.

Nepacietībā svildams, gaidīju pirmdienu. Manas do­mas nodarbināja dīvainā Kraftštuta kompānija. «Tie nav muļķi,» es nospriedu, «mūsu gadsimtā, kad ik­vienu problēmu cenšas ietvert matemātiskā formā, grūti iedomāties izdevīgāku nodarbošanos »

Jā, bet kas tad īsti bija šis Kraftštuts? Sajā pilsētā dzīvoju sen, bet tādu uzvārdu vēl nebiju sastapis. Un tomēr man likās, ka esmu to jau kādreiz dzirdējis. Taču kur un kad, to nekādi nevarēju atcerēties.

Beidzot pienāca ilgi gaidītā pirmdiena. Noglabāju kabatā lapiņu ar vienādojumiem un devos meklēt Veltštrāsi 12. Līņāja, tādēļ sēdos taksometrā.

— Tas ir diezgan tālu, — noņurdēja šoferis, — aiz upes, blakus psihiatriskajai slimnīcai.

Brauciens ilga apmēram četrdesmit minūtes. Aiz mums palika pilsētas vārti. Pārbraucām pāri tiltam, ap­liecām loku ap ezeru. Apkārt pletās klajums. Un tad parādījās psihiatriskās slimnīcas sarkanās ķieģeļu sie­nas. Mūsu pilsētas zobgaļi šo iestādi dažkārt dēvēja par «gudrinieku patversmi».

Ar izdedžiem nobērtais ceļš cieši piekļāvās augstam ķieģeļu mūrim. Vēl daži pagriezieni, un šoferis ap­turēja mašīnu pie nelielām durvīm.

— Lūdzu, te ir divpadsmitais numurs.

Biju nepatīkami pārsteigts: durvis uz Kraftštuta kompānijas telpām atradās vienā ansamblī ar «gudri­nieku patversmi». «Vai tikai Kraftštuts nav mobilizējis trakos, lai izpildītu «visāda veida matemātiskus dar­bus»?» es nosmīnēju.

Piezvanīju. Gaidīt vajadzēja ilgi, minūtes piecas. Tad durvis atvērās. Ieraudzīju bālu jaunekli ar iz­spūrušiem, kupliem matiem.

— Klausos, kungs, — viņš godbijīgi paklanījās.

— Vai te ir Kraftštuta matemātiskā kompānija? …

— Jā.

— Jūs ievietojāt laikrakstā sludinājumu . ..

— Jā.

— Atnesu jums pasūtījumu.

— Lūdzu!

Liku šoferim pagaidīt un iespraucos pa zemajām durvīm, kuras tūlīt aizvērās.

— Lūdzu, sekojiet man! Uzmanīgi, šeit ir pakāpieni. Tagad pa kreisi. Atkal pakāpieni. Tagad uz augšu …

Mēs diezgan ilgi soļojām pa tumšiem līkloču gaite­ņiem. Beidzot virs galvas pavīdēja blāva, iedzeltena gaisma. Kad uzkāpām pa stāvām akmens kāpnēm, ieraudzīju nelielu telpu, ko stikla šķērssiena sadalīja divās daļās.

Jaunais cilvēks žigli pazuda aiz šķērssienas, tad at­vēra lodziņu un teica:

— Lūdzu!

Man pēkšņi likās, ka esmu apmaldījies. Šī pustumsa, pazemes labirints un visbeidzot dīvainā istaba bez logiem un ar vienu vienīgu nelielu elektrisko spul­dzīti pie griestiem izraisīja nelabas nojautas.

Stāvēju kā sasalis un mulsi lūkojos apkārt.

— Lūdzu! — jauneklis atkārtoja.

— Ak jā! Tātad Kraftštuta kompānijas skaitļošanas centrs atrodas šeit?

— Jā, jā, — viņš nepacietīgi mani pārtrauca. — Es jau teicu jums, ka tas atrodas šeit.

Izvilku no kabatas papīra lapu ar vienādojumiem un pasniedzu to cilvēkam aiz lodziņa.

— Tas šeit ir parciālā diferenciālvienādojuma lineārs tuvinājums, — mazliet nedroši sāku viņam skaidrot. — Es gribētu, lai jūs to atrisinātu kaut vai skaitliski… Saprotiet, tas ir dispersiju vienādojums, un radio­viļņu izplatīšanās ātrums šeit mainās no punkta punktā.

Jaunais cilvēks pakampa lapu un ātri nobēra:

— Viss skaidrs. Kad jums vajadzīgs atrisinājums?

— Kad? — es brīnījos. — Jūs taču labāk zināt, kad varēsiet šo uzdevumu atrisināt.

— Jums nebūs iebildumu, ja atrisinājumu saņemsiet rīt?

— Rīt?

— Jā, rīt. Teiksim, pulksten divpadsmitos diena .. .

— Ak dievs, tā tik ir skaitļošanas mašīna. Tāds darba ātrums!

— Tātad rīt, pulksten divpadsmitos jūs saņemsiet atrisinājumu. Maksa — četrsimt marku, skaidrā naudā.

Neteicis vairāk ne vārda, es pasniedzu viņam naudu.

Izvadīdams mani no pazemes ejas, jaunais cilvēks jautāja:

— Jus esat profesors Rauhs?

— Jā. Bet kādēļ jūs tā jautājat?

— Tāpat. Mēs zinājām, ka agri vai vēlu jūs pie mums atnāksiet.

— Nesaprotu.

— No kā gan cita mēs šajā nomaļajā kaktā varētu gaidīt pasūtījumus?

Patiešām, atbilde šķita pārliecinoša.

Nepaguvu no jaunā cilvēka lāgā atvadīties, kad dur­vis aiz manis jau bija aizcirtušās.

Visu atceļu domāju par dīvaino skaitļošanas centru, kas atrodas līdzās «gudrinieku patversmei». Bet kur un kad biju dzirdējis Kraftštuta vārdu?

Nākamajā dienā nepacietīgi gaidīju pastu. Kad pus­divpadsmitos pie dzīvokļa durvīm zvanīja, pielēcu kā dzelts un steidzos pretī pastniekam. Man par lielu pārsteigumu, ieraudzīju bālu, sīciņu meiteni ar mil­zīgu, zilu aploksni rokās.

— Vai jūs esat profesors Rauhs?

— Jā.

— Jums sūtījums no Kraftštuta. Lūdzu, parakstieties!

Viņa pasniedza man burtnīciņu. Tās pirmajā lappusē

bija tikai viens vienīgs uzvārds — manējais. Parakstī­jies gribēju iedot meitenei mazliet naudas.

— Vai, ko jūs! — viņa pietvīka, tikko dzirdami nomurmināja «Uz redzēšanos!» un aizsteidzās.

Aplūkodams sīkā rokraksta fotokopijas, sākumā gluži apstulbu. Biju gaidījis gluži ko citu: garas skaitļu rindas, pie tam vienā rindā vajadzēja būt ar­gumenta lielumam, bet otrā — vienādojuma skaitlis­kajam atrisinājumam.

Taču šeit nebija nekā tamlīdzīga. Tas bija precīzs manu vienādojumu atrisinājums!

Ar acīm ātri pārskrēju pāri lappusei pēc lappuses, arvien vairāk un vairāk iedziļinādamies aprēķinos, kas

pārsteidza ar savu skaistumu, asprātību un atjautību. Cilvēks, kas bija risinājis šos vienādojumus, tik labi pārzināja matemātiku, ka viņu varētu apskaust pat vispirmklasīgākie speciālisti. Atrisinājumam bija iz­mantots gandrīz viss matemātiskais aparāts — lineāro un nelineāro diferenciālo un integrālo vienādojumu teorija, kompleksā mainīgā funkciju teorija, grupu un kopu teorija un pat tādas matemātiskas disciplīnas kā topoloģija, skaitļu teorija un matemātiskā loģika, kam, manuprāt, ar šo uzdevumu nebija nekāda sakara.

Aiz sajūsmas gandrīz vai iekliedzos, kad pēc ne­skaitāmu teorēmu, starprēķinu, formulu un vienādo­jumu sintezēšanas galu galā parādījās arī pats atrisi­nājums — matemātiska formula, kas aizņēma veselas trīs rindas.

Taču tas vēl nebija viss. Nezināmais matemātiķis bija parūpējies arī par to, lai šo garo formulu padarītu, tā sakot, «pārskatāmu». Viņš bija atradis tuvinātu, bet ļoti precīzu, īsu un skaidru matemātisko pierakstu, kas sastāvēja tikai no elementārām algebriskām un trigo­nometriskām izteiksmēm.

Pašās beigās, nelielā pielikumā, vienādojuma atrisi­nājums bija izteikts grafiski.

Vairāk neko nevarēja vēlēties. Vienādojums, ko uz­skatīju galīgā veidā par neatrisināmu, bija atrisināts!

Atjēdzies no pirmajiem izbrīna un sajūsmas uzplū­diem, sāku vēlreiz pārlasīt fotokopiju žūksni. Tikai tagad ievēroju, ka tas, kas risināja manu uzdevumu, rakstījis steigā, sīkiem burtiem, it kā taupīdams katru milimetru papīra un katru sekundi laika. Pavisam tur bija divdesmit astoņas lappuses, un es centos kaut ap­tuveni novērtēt, cik milzīgu darbu nezināmais mate­mātiķis veicis. Pamēģiniet diennaktī uzrakstīt ar roku divdesmit astoņas lappuses garu vēstuli, pamēģiniet vienkārši, nemaz nedomājot, nesaprotot nevienu vārdu, pārrakstīt divdesmit astoņas lappuses no jebku­ras grāmatas, un jūs pārliecināsieties, kas tas par elles darbu!

Bet te taču nebija runa par vēstuli draugam vai veca romāna norakstu. Tas bija ārkārtīgi sarežģīta matemātiska uzdevuma atrisinājums! Vairākas stundas no vietas cilāju aprakstītās lappuses, un mans izbrīns kļuva arvien lielāks.

Kur Kraftštuts atradis tādu matemātiķi? Kas viņš tāds? Varbūt kāds nezināms ģēnijs? Varbūt viens no tiem fenomeniem, kas jau svārstās uz ārprāta robežas? Varbūt Kraftštuts to izokšķerējis «gudrinieku pa­tversmē»?

Vēsture zina ne vienu vien gadījumu, kad ģeniāli matemātiķi savu dzīvi beiguši trako namā. Varbūt arī cilvēks, kas tik spīdoši atrisinājis manu uzdevumu, pieskaitāms pie šīs kategorijas?

Visu dienu veltīgi lauzīju galvu. Taču fakts bija neapstrīdams. Uzdevumu atrisinājis cilvēks!

Nākamajā rītā, mazliet nomierinājies, vēlreiz pār­lasīju atrisinājumu un sajutu tādu pašu baudu, kā klausoties labu muziķu. Tas bija tik skaists, tik noteikts, tik skaidrs, ka nolēmu atkārtot eksperimentu un dot Kraftštuta kompānijai vēl vienu uzdevumu.

Par laimi, tādu man netrūka. Izvēlējos kādu vie­nādojumu, ko vienmēr biju uzskatījis par pilnīgi bez­cerīgu. Arī šis vienādojums attiecās uz radioviļņu izplatīšanās teoriju, taču gadījums bija ārkārtīgi sarež­ģīts. Šādus vienādojumus fiziķi teorētiķi parasti sastāda tikai tādēļ, lai patīksminātos ap tiem un tad aizmirstu tos, tāpēc ka savas komplicētības dēļ tie praktiskai lietošanai galīgi neder . ..

Arī šoreiz mani sagaidīja tas pats jaunais cilvēks. Atvērdams durvis, viņš greizi pasmīnēja.

— Man ir vēl viens uzdevums … — iesāku.

Jauneklis pamāja ar galvu un, tāpat kā pirmo reizi,

veda mani pa tumšajiem gaiteņiem uz savu drūmo istabu.

Tagad es jau zināju šejienes kārtību un, piegājis pie lodziņa, sniedzu viņam uzdevumu.

— Tātad šos vienādojumus jums nerisina mašīnas?

— Kā redzat, — viņš norūca, lūkodamies uz papīra loksni.

— Tas, kurš atrisinājis manu pirmo uzdevumu, ir talantīgs matemātiķis.

Jaunais cilvēks neatbildēdams joprojām pētīja rok­rakstu.

— Vai tādu jums vairāk? — nerimos.

— Šim jautājumam, liekas, nav nekāda sakara ar jūsu pasūtījumu. Firma garantē . ..

Viņš nepaspēja nobeigt frāzi. Kapa klusumu, kas valdīja telpā, saplosīja necilvēcīgs brēciens. Es nodre­bēju un ieklausījos. Tepat līdzās, kaut kur aiz sienas kāds kliedza, pareizāk sakot, skaļi vaimanāja, it kā viņu drausmīgi spīdzinātu. Jauneklis saņurcīja papīra lapiņu un steidzīgi izstūma mani pa durvīm.

— Kas tur notiek? — gandrīz bez elpas vaicāju.

Atbildes vietā viņš ātri nobēra:

— Atrisinājumu saņemsiet parīt, pulksten div­padsmitos. Naudu samaksājiet kurjerei.

Lieki runāt, ka pēc šī notikuma es pilnīgi zaudēju mieru. Ne mirkli nevarēju aizmirst drausmīgo klie­dzienu, kas, šķiet, līdz pamatiem satricinājis skaitļo­šanas centra velves. Turklāt mani joprojām mulsināja tas, ka viens cilvēks diennakts laikā atrisinājis tik sa­režģītu matemātisku uzdevumu. Un visbeidzot dru­džaini gaidīju sava otrā pasūtījuma izpildi. Ja arī šis uzdevums būs atrisināts, tad . ..

Divas dienas vēlāk ar drebošām rokām saņēmu pa­ciņu, ko atnesa Kraftštuta kompānijas kurjere. Sprie­žot pēc sūtījuma apjoma, nevarēja būt šaubu, ka tajā atrodas arī otrā ārkārtīgi sarežģītā uzdevuma atrisi­nājums. Pavēros kalsnajā būtnē, kas stāvēja uz sliekšņa, un pēkšņi man iešāvās prātā kāda doma.

— Ienāciet, lūdzu, tūlīt sameklēšu naudu.

— Nē, nē, nevajag, — viņa bailīgi vairījās. — Pa­gaidīšu tepat.

— Nāciet droši, kādēļ jums jāstāv uz kāpnēm? — es teicu un gandrīz vai ar varu ievilku viņu istaba. — Man taču darbs jāapskata un jāpārliecinās, vai vis­pār vērts par to maksāt.

Meitene piespiedās ar muguru pie durvīm un pla­tām acīm vēroja katru manu kustību.

— Tas ir aizliegts … — viņa čukstēja.

— Kas ir aizliegts?

— Ieiet pasūtītāja dzīvoklī… Tāda ir instrukcija, Rauha kungs . ..

— Pie velna visas instrukcijas! Šeit es esmu saim­nieks, un neviens nekad neuzzinās, ka jūs te bijāt.

— Vai, Rauha kungs … Viņi uzzina visu, un tad …

— Un tad?

— Ak, tas ir tik briesmīgi…

Meitene nolieca galvu un iešņukstējās, tad pēkšņi nodrebēja.

— Tūlīt samaksājiet septiņsimt markas un ļaujiet man iet!

Pasniedzu naudu, ko viņa gandrīz raušus izrāva man no rokām.

Kad kurjere bija aizskrējusi, atplēsu aploksni. Da­žas minūtes stulbi blenzu uz fotokopiju žūksni un ne­ticēju pats savām acīm. Aprēķini bija rakstīti citā rokrakstā!

Tātad vēl viens ģeniāls matemātiķis! Vēl ģeniālāks par pirmo! Piecdesmit trijās lappusēs viņš bija atrisi­nājis nesalīdzināmi komplicētāku vienādojumu. Ap­skatot integrāļus, summas, variācijas un citus mate­mātiskās zinātnes visaugstāko nodaļu simbolus, man pēkšņi likās, ka atrodos pilnīgi svešā, dīvainā pasaulē, kur nekā sarežģīta vai neiespējama vispār nav.

Šķita, ka matemātiķis atrisinājis šo uzdevumu tikpat viegli, kā mēs saskaitām un atskaitām divzīmju skaitļus . ..

Vairākas reizes es pārtraucu rokraksta lasīšanu, lai ieskatītos matemātikas rokasgrāmatās. Mani pārsteidza apbrīnojamā prasme rīkoties ar vissarežģītākajām teorēmām un pierādījumiem. Ja visu laiku un tautu ģeniālākie matemātiķi — Ņūtons, Leibnics, Gauss, Eilers, Lobačevskis un daudzi citi redzētu, kā atrisi­nāts šis uzdevums, viņi noteikti brīnītos ne mazāk par mani!

Pabeidzis lasīt, atkal iegrimu domās.

Kur Kraftštuts atradis šādus ģēnijus? Tagad biju cieši pārliecināts, ka viņam tādu droši vien vesela brigāde. Patiešām, nevarēja taču dibināt firmu, ekspluatējot tikai dažus cilvēkus. Bet kādēļ viņa uzņēmums atrodas līdzās ārprātīgo namam? Kas un kādēļ kliedza tik drausmīgā balsī?

«Kraftštuts, Kraftštuts…» — šis vārds neatlaidīgi urbās smadzenēs. Kur un kad biju to dzirdējis? Kas aiz tā slēpjas?

Nē, šī asociācija tomēr nebija nejauša! Spīdzināta cilvēka kliedziens un Kraftštuts! Tie taču ir vienas ķēdes locekļi. Otrā pasaules kara laikā kāds Kraftštuts strādājis par izmeklētāju hitleriešu koncentrācijas no­metnē Gracā. Nirnbergas procesā viņam par slepka­vošanu un spīdzināšanu piespriests mūža ieslodzī­jums . ..

Atmiņā pavīdēja šī vīra portrets, ko bija ievietojuši visi laikraksti. SS oberšturmfīrera forma, degunknie­bis, plati ieplestas, izbrīna pilnas acis, tukla seja. Ne­viens toreiz negribēja ticēt, ka šis cilvēks ir bende. Taču daudzas liecības un neapstrīdami pierādījumi izgaisināja visas šaubas.

Kas ar viņu noticis vēlāk? Varbūt tagad viņš at­brīvots tāpat kā daudzi kara noziedznieki?

Jā, bet kāds gan tam sakars ar matemātiku? Šeit minējumu ķēde acīm redzami pārtrūka, un es nevarēju to atkal sasaistīt. Kaut kā pietrūka, kaut kur bija noslēpums.

Jutos kā drudzī un tomēr neko nespēju izdomāt. Turklāt šī meitene, kas teica «viņi uzzina visu.. .». Cik tā iebiedēta un bikla!

Pagāja vairākas mokpilnas dienas. Un tad pēkšņi es skaidri sapratu: ja neatklāšu šo noslēpumu, noteikti sajukšu prātā!

Vispirms nolēmu pārliecināties, vai Kraftštuts no matemātiskās kompānijas un Kraftštuts — kara no­ziedznieks ir viena un tā pati persona.

Nokļuvis trešo reizi pie Kraftštuta firmas zemajām durvīm, sajutu, ka nupat notiķs kaut kas tāds, kas pašos pamatos izmainīs manu dzīvi. Nezinu pats, kā­dēļ, bet es atlaidu taksometru un piezvanīju tikai tad, kad mašīna bija pazudusi aiz ceļa līkuma.

Jaunais cilvēks ar sagurušo, gandrīz vecīgo fizio- nomiju, liekas, jau gaidīja. Neko nejautādams, viņš aizveda mani uz to pašu istabu, kurā agrāk bija pie­ņēmis manus pasūtījumus.

— Ko jūs šodien vēlaties? — viņš zobgalīgi ap­vaicājās.

— Gribu sastapt Kraftštuta kungu!

— Vai mūsu firmas pakalpojumi jūs neapmierina, profesor?

— Es gribu sastapt Kraftštuta kungu, — ietiepīgi atkārtoju un centos neskatīties melnajās acīs, kurās zibēja ļaunas, ņirdzīgas uguntiņas.

— Kā jums tīk! — jauneklis paraustīja plecus. — Pagaidiet šeit!

Gaidīju vairāk nekā pusstundu un biju gandrīz vai iesnaudies, kad pēkšņi sadzirdēju soļu švīkoņu. No puskrēslas iznira cilvēks baltā uzsvārcī ar stetoskopu rokā. «Laikam ārsts,» nodomāju. «Tūlīt mani izmeklēs. Vai tiešām tas nepieciešams, lai sastaptu Kraftštuta kungu?»

— Iesim! — baltajā uzsvārcī tērptais sacīja, un es viņam paklausīgi sekoju pa garu gaiteni.

Nonācis gaišā telpā ar platiem logiem, es neviļus piemiedzu acis.

— A, profesors Rauhs!

Pagriezos pa labi un tūdaļ ieraudzīju Kraftštutu, to pašu Kraftštutu, ko pazinu no daudzajiem fotoattēliem laikrakstos.

— Jūs gribējāt mani sastapt? — viņš teica. — Ar ko varu pakalpot?

Atri saņēmos un, norijis siekalas, piegāju cieši pie galda, aiz kura viņš sēdēja.

— Jūs, kā rādās, esat mainījis nodarbošanos? — teicu un cieši palūkojos viņā. Aizritējušajos piecpads­mit gados šis cilvēks bija krietni novecojis.

— Ko jūs ar to domājat, profesor? — viņa skatiens bija vērīgs, gandrīz caururbjošs.

— Es, Kraftštuta kungs, domāju vai, pareizāk, ce­rēju, ka jūs vēl joprojām …

— Aha, lūk, kur tas suns aprakts!

Un Kraftštuts iesmējās.

— Laiki mainījušies, Rauh! Jā, jā. Bet kādēļ jūs mani meklējāt?

•— Kraftštuta kungs, jums droši vien nebūs noslē­pums, ka es sajēdzu kaut ko no matemātikas. Sākumā tiešām noticēju, ka esat organizējis parastu skaitļo­šanas centru, kas apgādāts ar elektronu mašīnām. Taču divi piemēri pārliecināja mani, ka tā tas nav. Matemātiskos uzdevumus jums risina cilvēki. Pie tam ģeniāli! Un visdīvainākais — drausmīgi, pārcilvēciski ātri. Atnācu, lai iepazītos ar šiem matemātiķiem, kas, bez šaubām, ir gluži neparasti, ģeniāli zinātnieki.

Kraftštuts vispirms pasmīnēja, pēc tam sāka klusi un tad arvien skaļāk un skaļāk smieties.

— Par ko jūs smejaties, Kraftštuta kungs? Es do­māju, ka ikviens cilvēks, kam ir kaut niecīga sajēga par matemātiku, būtu pārsteigts, redzot atrisinājumus, ko man atsūtījusi jūsu firma.

— Es smejos par kaut ko citu, Rauh! Par jūsu pro­vinciālo vientiesību. Par to, ka jūs, profesors, ko cienī visa pilsēta, tik bezcerīgi esat atpalicis no mūsdienu zinātnes.

Kādreizējā hitleriešu izmeklētāja nekaunība mani sakaitināja.

— Nu, vai zināt! Ne vairāk kā pirms piecpadsmit ga­diem jūsu specialitāte bija spīdzināt nevainīgus cil­vēkus ar nokaitētu dzelzi. Kādas jums vispār tiesības pļāpāt par zinātni? Esmu atnācis uzzināt, kā jūs piespiežat sev padotos cilvēkus vienā diennaktī pa­veikt to, ko normālos apstākļos pat ģēnijs spētu tikai pēc vairāku gadu spraiga darba.

Kraftštuts piecēlās un sarauca uzacis.

— Paklausieties, Rauh! Labāk nekaitiniet mani! Es zināju, ka agri vai vēlu jūs atnāksiet. Bet to nu gan nedomāju, ka sastapšu savā kabinetā idiotu. Atzīstos, es cerēju jūsos atrast sabiedroto un palīgu…

— Ko-o?! — man gandrīz aizrāvās elpa. — Vispirms paskaidrojiet, kā jūs ekspluatējat cilvēkus, kas pelna jums naudu!

Kraftštuta seja savilkās bezveidīgā, netīri dzeltenā kamolā. Ūdeņaini zilās acis aiz degunkniebja stikliem pārvērtās par divām šaurām spraudziņām, kas šķīla ļaunas, zaļganas liesmas. Vienu mirkli šķita, ka viņš apskata mani kā priekšmetu, ko nolēmis iegūt savā īpašumā.

— Tātad jūs gribat, lai paskaidroju, cik godīgi strādā mana firma? Tātad jums nepietiek ar to, ka divi jūsu idiotiskie uzdevumi atrisināti tā, kā tie jāatrisina divdesmitajā gadsimtā? Tātad jūs vēlaties uz paša ādas izbaudīt, ko nozīmē šādu uzdevumu risinā­šana? — Kraftštuts nošņācās un pamāja ar galvu ārstam, kas pirmīt bija ievedis mani šai kabinetā.

Mirkli vēlāk spēcīga roka man aizžņaudza muti, bet otra piespieda pie deguna asi smaržojošu vates kušķi. Es zaudēju samaņu.

Atjēdzos gultā un ilgi neiedrošinājos atvērt acis. Visapkārt skanēja balsis. Ļaudis par kaut ko dedzīgi strīdējās. Tas bija zinātnisks strīds, un labu laiku es nekā nesapratu. Tikai pamazām sāku apjaust dzir­dētā jēgu.

— Nu, vai zini, tu ar savu Nikolsu nemaz nelielies! Ja gribi zināt, tad ierosu kodi ir visai individuāli! Tas, kas vienam ierosina gribas centrus, otram var ierosi­nāt gluži ko citu. Tā, piemēram, elektrokairinājums, kas Nikolsam sagādā labsajūtu, padara mani kurlu.

— Un tomēr galvas smadzeņu neironu grupu dar­bības ritms ir daudziem cilvēkiem līdzīgs. Starp citu, tieši to arī izmanto mūsu skolotājs.

— Izmanto, bet ne pilnīgi, — kāds gurdi piezī­mēja. — Tālāk par matemātisko analizi viņš pagai­dām vēl nav ticis.

— Tas ir tikai laika jautājums. Šajā gadījumā ne­tiešiem izmēģinājumiem daudz lielāka nozīme nekā tiešajiem. Neviens neuzdrošināsies ievadīt tavā paurī elektrodu un vērot, kādi impulsi tur izraisās, jo tā ievainotu smadzenes un reizē izkropļotu arī pašus im­pulsus. Cita lieta — ģenerators, ar kuru iespējams plašā diapazonā mainīt impulsu koda modulāciju. Tas ļauj izdarīt eksperimentus, neievainojot smadzeņu garozu…

Šajā mirklī es atvēru acis. Telpa, kurā gulēju, at­gādināja lielu slimnīcas palātu. Vidū bija prāvs koka galds. Uz tā mētājās ēdiena paliekas, tukšas konservu kārbas, papirosu gali, papīra strēmeles. Visu apgais­moja blāva elektriskā gaisma. Piecēlos pussēdus. Sa­runas tūlīt apklusa. Bet man aiz muguras kāds pa­čukstēja':

— Jauniņais atguvis samaņu!

— Kur es atrodos? — jautāju, pārlaizdams skatienu pār visiem klātesošajiem.

— Vai tad jūs to nezināt? — brīnījās jauneklis, kas apakšveļā sēdēja uz gultas malas. — Tā ir mūsu ra­dītāja un skolotāja Kraftštuta firma.

— Radītāja un skolotāja? — es neizpratnē berzēju svina smago pieri. — Kas Kraftštuts par skolotāju; viņš taču ir kara noziedznieks!

— Noziegums ir relatīvs jēdziens. Viss atkarīgs no mērķa, kura dēļ tas pastrādāts. Ja mērķis cildens, ikviena rīcība ir laba un attaisnojama, — mans kai­miņš nobēra kā papagailis.

Satriekts par šo vulgārā makiavellisma paraugu, es ziņkāri pavēros viņā.

— Kur jūs rāvāt šādas gudrības?

— Kraftštuta kungs ir mūsu radītājs un skolo­tājs, — visi mani istabas biedri pēkšņi sāka klaigāt cits caur citu.

«Tātad patiešām esmu nonācis «gudrinieku pat­versmē»,» šausmās noskurinājos.

— Varu derēt, ka šim te matemātika atrodas frek­venču joslā no deviņdesmit līdz deviņdesmit pieciem herciem! — pēkšņi iesaucās plecīgs puisis, norādī­dams uz mani.

— Bet sāpes viņš jutīs jau pie vienmērīgi paātri­nāta impulsu koda ar frekvenci simt četrdesmit herci, — smējās kāds cits.

— Lieku galvu ķīlā, ka izsalkums viņam radīsies pie frekvences simt trīs herci ar impulsu intensitātes logaritmisku pieaugumu!

Bija noticis ļaunākais, ko vien varēju iedomāties. Šie ļaudis tiešām izrādījās ārprātīgi. Savādi tikai, ka

visi viņi murgoja par kaut kādiem kodiem un impul­siem, saistot tos ar mani.

Zinādams no literatūras, ka ar trakiem labāk ne­strīdēties, pēc iespējas pieklājīgi uzrunāju savu kai­miņu:

— Sakiet, lūdzu, par ko jūs te visu laiku runājat? Sajās lietās esmu pilnīgs profāns. Kas tie par kodiem, impulsiem, neironiem, ierosām . ..

Nepaguvu beigt, kad visa istaba jau dārdēja smiek­los. Tās iemītnieki locījās vai līdz zemei. Viņi neri­mās pat tad, kad spēji pielēcu kājās, taisīdamies ļaut dusmām vaļu.

— Četrpadsmitā kontūra! Frekvence astoņdesmit pieci herci! Dusmu ierosa! — kāds spiedza. Smiekli kļuva homēriski.

Apsēdos uz savas gultas un nogaidīju, kamēr viņi nomierināsies.

Pirmais atguvās mans kaimiņš.

— Tātad tu tiešām nekā nezini?

— Goda vārds! No visa tā, ko jūs runājat, es nekā nesaprotu.

— Goda vārds?

— Goda vārds!

— Nu labi! Mēs tev ticam, kaut gan tas nudien ir gaužām jocīgi. Dein, celies augšā un pastāsti šim zaļ­knābim, kādēļ mēs te atrodamies!

— Jā, Dein, celies un apskaidro viņu! Lai arī viņš kļūst tikpat laimīgs kā mēs!

— Laimīgs? — es brīnījos. — Vai tad jūs esat laimīgi?

— Jā, jā, bez šaubām! — viņi atkal iedūcās kā milzu spiets. — Mēs esam izpratuši sevi. Bet izprast un pazīt sevi — tā ir augstākā laime.

— Vai tad agrāk jūs sevi nepazināt?

— Skaidrs, ka ne! Tikai tas, kas apguvis neiroki- bernētiku, pazīst un izprot pats sevi.

— Slava mūsu skolotājam! — kāds iesaucās.

— Slava mūsu skolotājam! — kā vistu bars nokla- dzināja pārējie.

Vīrs, ko sauca par Deinu, apsēdās man pretī un dobjā, nogurušā balsī jautāja:

— Kāda tev izglītība?

— Esmu fizikas profesors.

— Vai par neiropsiholoģiju tev ir kāda jēga?

— Nekādas.

— Par kibernētiku?

— Mazliet.

— Par neirokibernētiku un bioloģiskās regulēšanas teoriju?

— Ne jausmas.

Istabā atskanēja izbrīna saucieni.

— Slikti, — nopūtās Deins. — Viņš nesapratīs.

— Gan jau sapratīs pēc pirmajiem divdesmit ģene­ratora seansiem! — kāds ieminējās.

— Es sapratu jau pēc pieciem! — cits iebilda.

— Stāstiet, Dein! Es centīšos saprast.

— Nu tad, zaļknābi, pasaki man, kas ir dzīvība?

Ilgi klusēdams, vēros Deinā.

— Tā ir ļoti sarežģīta dabas parādība, — beidzot ar pūlēm izdabūju.

Kāds skaļi iesmējās. Un atkal visi raudzījās manī tā, it kā es būtu pateicis nelabojamu muļķību. Tikai Deins pārmetoši šūpoja galvu.

— Bēdu lietas! Tev vajadzēs ļoti daudz mācīties.

— Ja pateicu kādu aplamību, tad, lūdzu, izskaidro …

— Izskaidro viņam, Dein, izskaidro! — kliedza no visām pusēm.

— Labi, tad klausies! Dzīvība ir nepārtraukta ko­dētu elektroķīmisku ierosu cirkulācija organisma neironos.

Mirkli padomāju. Ierosu cirkulācija neironos… Pag, es taču kādreiz jau esmu dzirdējis kaut ko līdzīgu.

— Tālāk, Dein, tālāk!

— Visas sajūtas, kas veido tava garīgā «es» būtību, nav nekas cits kā elektroķīmiski impulsi; galvas sma­dzeņu augstākie regulatori saņem tos no receptoriem un pēc apstrādāšanas pārraida efektoriem.

— Un kas tālāk?

— Visi signāli no ārējās pasaules plūst pa nervu šķiedrām uz smadzenēm. Viena sajūta atšķiras no otras tikai ar koda formu, frekvenci un izplatīšanās

ātrumu. Šie trīs parametri noteic sajūtas kvalitāti, in­tensitāti un ilgumu. Saprati?

— Puslīdz.

— Tev droši vien zināms, ka smadzenes sastāv ap­mēram no desmit miljardiem neironu. Tie visi dar­bojas līdzīgi elektriskajiem relejiem. īpašas nervu šķiedras, tā sauktie aksoni, savieno neironus grupās un gredzenos. Pa aksoniem impulsi pārvietojas no vienas neironu grupas uz otru. Un, lūk, šī impulsu pārvietošanās ir tieši tas, ko mēs saucam par do­māšanu.

Man pārskrēja auksti šermuļi.

— Labi, pieņemsim, ka tev taisnība. Bet ko tas viss nozīmē?

— To, ka dzīvības procesus var pēc patikas ie­tekmēt.

— Kā?

— Vislabāk to paskaidrot ar matematisko spēju stimulācijas piemēru. Pašreiz atpalikušajās zemēs būvē tā sauktās elektronu skaitļošanas mašīnas. Šīs mašīnas sastāv no trigeriem jeb relejiem, kuru skaits nepār­sniedz piecus līdz desmit tūkstošus. Toties cilvēka smadzeņu matemātiskajās nodaļās ir apmēram mil­jards šādu releju!

'— Nu un tad?

— Tāpēc matemātisko uzdevumu risināšanai daudz izdevīgāk lietot aparātu, ko radījusi pati daba un kas atrodas, lūk, šeit! — Deins ar pirkstu pieskārās sa­vam galvaskausam.

— Bet mašīna taču darbojas daudz ātrāk, — es iebildu. — Neironu var ierosināt ne vairāk kā div­simt reizes sekundē, bet elektronu trigeri — miljonu reižu!

Atkal visa palāta smējās kā kutināta. Vienīgi Deins palika nopietns.

— Gluži tā nav. Arī neirons var darboties nesalīdzi­nāmi ātrāk, ja to kairina ar pietiekami augstu frek­venci. Šim nolūkam der elektrostatisks ģenerators, kas strādā impulsu režīmā …

No šiem paskaidrojumiem man sāka reibt galva. Pašreiz nespēju ne aptvert, ne arī izprast, Pakausis

vēl dūca no Kraftštuta kabinetā saņemtās narkozes. Es jutos ļoti noguris, atlaidos gultā un aizvēru acis.

— Viņam dominē frekvence septiņi līdz astoņi herci! Viņš grib gulēt! — kāds iespiedzās.

— Lai taču paguļas! Rīt viņš sāks izprast dzīvi. Rīt viņu ievietos ģeneratorā.

— Nē, rīt pārbaudīs viņa spektru, sastādīs uzskaites kartīti. Varbūt viņam ir kādas novirzes . ..

Tas bija pēdējais, ko vēl dzirdēju. Pēc tam atkal iegrimu aizmirstībā.

Cilvēks, ko sastapu nākamajā dienā, šķita simpā­tisks un gudrs. Kad mani ieveda kabinetā, kas atradās firmas galvenās ēkas otrajā stāvā, viņš, plati smaidī­dams, _panāca pretī un sniedza man roku:

— A, profesor Rauh! Priecājos jūs redzēt.

— Sveicināti! — es atturīgi atbildēju. — Ar ko man tas gods runāt?

— Sauciet mani vienkārši par Bolcu, Hansu Bolcu. Šefs uzticējis man visai nepatīkamu uzdevumu — viņa vietā atvainoties.

— Atvainoties? Vai tiešām arī jūsu šefu moka sirds­apziņas pārmetumi?

— Nezinu! Tiešām nezinu, Rauh! Lai nu kā, Kraftštuts lūdz atvainot, viņu par notikušo. Viņš esot iekarsis un tādēļ rīkojies pārsteidzīgi. Kraftštutam ne­patīk, ja viņam atgādina pagātni.

Es pavīpsnāju.

— To es nemaz negribēju. Mani interesē gluži kas cits. Vēlos iepazīties ar cilvēkiem, kas tik lieliski at­risināja …

— Sēdieties taču, profesor! Tieši par to es gribu ar jums runāt.

Atsēdos un sāku vērot smaidošo Bolca kungu, kas sēdēja man pretī aiz plata rakstāmgalda. Viņš bija tipisks ziemeļvācietis ar iegarenu seju, gaišiem ma­tiem un lielām, zilām acīm.

— Es šeit vadu matemātikas nodaļu, — Bolcs teica.

— Jūs? Vai tad jūs esat matemātiķis?

— Jā, mazliet. Katrā ziņā es kaut ko sajēdzu no tās.

— Tātad jūs iepazīstināsiet mani ar …

— Jūs taču jau pazīstat viņus, — Bolcs smīnēja.

Blenzu viņā, nekā nesaprazdams.

— Jūs bijāt kopā ar viņiem visu vakardienu un arī šonakt.

Atcerējos palātu, cilvēkus, kas murgoja par impul­siem un kodiem.

— Un jūs gribat man iestāstīt, ka šie ārprātīgie ir tie paši ģeniālie matemātiķi, kas atrisināja manus vie­nādojumus? — es nīgri iesmējos.

— Varat ticēt vai neticēt, bet tie ir viņi! Jūsu pē­dējo uzdevumu atrisināja Deins. Tas pats, kas vakar stāstīja jums par neirokibernētiku.

Mirkli padomājis, paraustīju plecus:

— Tādā gadījumā es nekā vairs nesaprotu. Var­būt jūs paskaidrosiet?

— Labprāt, Rauh! Bet tikai pēc tam, kad būsiet iz­lasījis, lūk, šo, — un Bolcs sniedza man jaunāko rīta laikrakstu.

Lēnām atšķīru to un pēkšņi iepletu acis. Pirmajā lappusē man pretim raudzījās. .. mana paša seja melnā sēru ietvarā. Zem portreta liels virsraksts: «Pro­fesora un fizikas doktora Rauha traģiskā nāve».

— Ko tas nozīmē, Bolc? Kas tā par komēdiju? — es izsaucos.

— Lūdzu, nomierinieties! Izskaidrojums pavisam vienkāršs. Vakar vakarā, kad jūs atgriezāties no pastaigas gar upmalu, jums uzbruka divi no «gudri­nieku patversmes» izbēguši ārprātīgie, nogalināja jūs, sakropļoja līķi un iemeta upē. Šorīt jūs atrada pie aizsprosta. Apģērbs un dokumenti pierādīja, ka atras­tais esat jūs. Tad policija ieradās «patversmē» un noskaidroja, ka visas ziņas par jūsu traģisko nāvi at­bilst patiesībai.

Aplūkoju savas drēbes, iztaustīju kabatas un pār­liecinājos, ka uzvalks tiešām nav mans un arī do­kumenti pazuduši.

— Paklausieties, tā taču ir krāpšana, nelietība un . ..

— Jā, jā, jā! Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis.

Bet ko lai dara, Rauh, ko lai dara? Kraftštuta firma bez jums var ciest nopietnus zaudējumus, pat krahu. Mums tik daudz pasūtījumu! Visi — militāra rakstura, un par tiem ļoti daudz maksā. Vajag skaitļot, skaitļot, skaitļot. Pēc tam kad bijām sekmīgi atrisinājuši pir­mos uzdevumus kara ministrijai, mūs burtiski pārplū­dināja ar šādiem pasūtījumiem.

— Un jūs gribat, lai es arī kļūtu tāds pats kā Deins un citi?

— Nē! Protams, nē, Rauha kungs!

— Jā, bet ko tad?

— Jūs esat mums vajadzīgs kā matemātikas pasnie­dzējs.

— Pasniedzējs?

Klusēdams raudzījos Bolcā. Tagad viņš man vairs nelikās tik simpātisks kā pirmīt. Viņa sejā pamanīju tikko jaušamus plēsoņas vaibstus, kas arvien vairāk nomāca tajā visu cilvēcīgo.

— Bet ja nu es atsakos?

— Tas būtu ļoti bēdīgi. Baidos, ka tad jums vaja­dzētu kļūt par vienu no mūsu … hm … hm .., skaitļotājiem.

— Vai tad tas ir tik slikti?

— Jā, — Bolcs nocirta kā ar cirvi un piecē­lās. — Tas nozīmē, ka jūs beigsiet savu dzīvi «gudri­nieku patversmē».

Pasoļojis mazliet pa istabu, viņš iesāka lektora tonī:

— Cilvēka smadzenēm ir simttūkstoškārt lielākas matemātiskās iespējas nekā elektronu mašīnai. Mil­jards speciālu šūniņu, turklāt lielisks palīgaparāts — atmiņa, loģika, intuīcija un tā tālāk — tas viss pa­dara cilvēka galvu nesalīdzināmi pārāku par jebkuru mašīnu. Un tomēr mašīnai ir viena būtiska priekšro­cība.

— Kāda? — joprojām nesapratu, uz ko viņš tēmē.

— Ja elektronu mašīnai sabojājas, teiksim, viens relejs vai pat vesels reģistrs, jūs varat apmainīt lam­pas, ielikt jaunu pretestību vai kondensatoru, un ma­šīna atkal darbosies. Bet, ja galvā izbeidz darboties viena vai otra šūniņu grupa, tad aizstāt to diemžēl nav iespējams. Tai pašā laikā mēs esam spiesti iz­mantot smadzeņu trigerus ļoti intensīvi, un tādēļ to nolietošanās koeficients strauji pieaug. Dzīvs skaitļo­šanas aparāts ātri zaudē savas darba spējas un . ..

— Un tad?

— Tad skaitļotājs nonāk «patversmē».

— Bet tas taču ir necilvēcīgi! Tas ir noziegums!

Bolcs apstājās, uzlika man roku uz pleca un plati

pasmaidīja:

— Rauh, šie vārdi un jēdzieni jums jāaizmirst. Un, ja neaizmirsīsiet pats, mēs tos izravēsim no jūsu atmiņas.

— Tas jums nekad neizdosies! — es iesaucos, no­kratīdams viņa roku.

— Jūs esat slikti apguvis Deina lekciju. 2ēl… Viņš runāja ļoti prātīgi. Starp citu, vai zināt, kas ir atmiņa?

— Kāds tam sakars ar mūsu sarunu? Un vispār, kāda velna pēc jūs visi šeit ākstāties? Kādēļ…

— Atmiņa, profesor Rauh, ir ilgstoša elektroķī­misku kairinājumu jeb ierosu cirkulācija kādā neironu ķēdē. Jūs esat fiziķis, interesējaties par elektromag­nētiskiem procesiem sarežģītās vidēs un tomēr ne­saprotat, ka, radot ap jūsu galvu attiecīgu elektro­magnētisko lauku, mēs varam apturēt kairinājumu cirkulāciju jebkurā vēlamā šūniņu grupā. Tik tiešām nav nekā vienkāršāka! Mēs varam likt jums ne tikai aiz­mirst visu, ko jūs zināt, bet arī atcerēties to, ko nekad neesat zinājis. Tomēr mūsu interesēs nav lietot šādus, hm, mākslīgus paņēmienus. Mēs ceram, ka būsiet sa­prātīgs. Firma maksās jums krietnu daļu no savām dividendēm.

— Un kas man būs jādara?

— Es jau teicu, jūs būsiet matemātikas pasniedzējs. No bezdarbniekiem, kuru, par laimi, mūsu zemē ne­trūkst, mēs savervēsim divdesmit līdz trīsdesmit cil­vēkus ar labām dotībām matemātikā. Pēc tam divos trijos mēnešos jūs viņiem iemācīsiet augstāko mate­mātiku . . .

— Tas nav iespējams! Tas absolūti nav iespējams! Tik īsā laikā . . .

— Tas ir iespējams, Rauh! Ievērojiet, jums būs

neparasti spējīga auditorija ar brīnišķīgu iztēli un fe­nomenālu atmiņu. Par to mēs parūpēsimies. Tas ir mūsu spēkos …

— Arī mākslīgi? Ar impulsu ģeneratoru? — es noprasīju.

Bolcs piekrītoši pamāja.

— Nu, vai esat ar mieru?

Uz mirkli es pievēru plakstus. Tātad Deins un viņa palātas biedri ir pilnīgi normāli cilvēki, un viss, ko viņi man vakar teica, atbilst patiesībai! Šī kompānija tiešām iemācījusies ar elektromagnētiskiem impulsiem regulēt cilvēku domas, gribu, jūtas. Un man, acīm re­dzot, nekavējoties jāizšķiras . . .

Tas bija drausmīgi grūti. Ja piekritīšu, man vaja­dzēs mācīt matemātiku cilvēkiem, kas lemti drošai bojā ejai trako namā. Ja atteikšos, mani pašu gaida šāds liktenis!

— Nu, vai esat ar mieru? — Bolcs vēlreiz jautāja, aizskardams manu plecu.

— Nē, — es noteikti atbildēju. — Negribu kļūt par šī nozieguma līdzdalībnieku.

— Kā jums tīk, — viņš paraustīja plecus, tad pavēra durvis un uzsauca: — Eider, Šrank, ienāciet!

— Ko jūs gribat ar mani darīt?

— Vispirms pārbaudīsim jūsu nervu sistēmas im­pulsu kodu.

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka ierakstīsim īpašā veidlapā, kāda forma, intensitāte un frekvence piemīt impulsiem, kas atbilst ikvienai jūsu sajūtai un ikvienam noskaņo­jumam.

— Es to nepieļaušu! Es protestēšu. Es …

— Aizvediet profesoru uz izmēģinājumu laborato­riju! — vienaldzīgi noteica Bolcs un novērsās.

Ejot uz Kraftštuta firmas laboratoriju, es pieņēmu lēmumu, kas izšķiroši ietekmēja visus tālākos notiku­mus. Spriedu tā: Kraftštuts un viņa banda mēģinās

noskaidrot, ar kādām elektromagnētiskās iedarbības formām manī var izraisīt dažādas emocijas un sajūtas. Ja tas izdosies, būšu pilnīgi viņu varā. Ja ne, tad var­būt saglabāšu zināmu patstāvību, kas turpmāk man lieti noderēs. Tātad jādara viss iespējamais, lai šiem pārgudrajiem bandītiem sajauktu kārtis . . .

Mani ieveda lielā istabā, kas bija pieblīvēta ar mil­zīgiem aparātiem un ierīcēm. Centrā atradās pults ar dažādiem slēdžiem un skalām. Pa kreisi, metala sietā — liels transformators, bet uz porcelāna pane­ļiem sarkanīgi kvēloja vairākas ģeneratora lampas. Pie ģeneratora bija piestiprināts voltmetrs un ampēr- metrs. Istabas pretējā pusē pacēlās cilindriska metala kabīne, kas sastāvēja no trim savstarpēji izolētām da­ļām. Vidusdaļa bija no caurspīdīga materiāla.

Pie vadības pults stāvēja divi cilvēki. Pirmais bija tas pats ārsts, kas atveda mani pie Kraftštuta un pēc tam apdullināja ar narkozi, otrs — nepazīstams, sa­kumpis večuks ar gludi pieglaustiem, retiem matiem uz dzeltenīgi spīdošā pakauša.

— Es jau tā domāju, nepierunāja vis! — iesaucās ārsts. — Jūs slikti beigsiet, Rauh, — viņš pēc brī­tiņa piebilda.

— Jūs ari, — atcirtu.

— Nu, tas vēl nav zināms! Toties jūsu liktenis ap­zīmogots …

Es paraustīju plecus.

— Pakļausieties šai procedūrai labprātīgi, vai arī jūs vajadzēs piespiest? — viņš nekaunīgi jautāja.

— Protams, labprātīgi. Man kā fiziķim tas būs pat interesanti.

— Lieliski! Tādā gadījumā novelciet zābakus un iz­ģērbieties līdz jostasvietai. Vispirms izmeklēšu jūs un izmērīšu asins spiedienu.

Izģērbos. «Spektra pārbaudes» pirmā daļa neko ne­atšķīrās no parastas ārsta apskates. Elpot, neelpot un tā tālāk.

Kad apskate bija galā, ārsts teica:

— Iekāpiet kabīnē un atbildiet mikrofonā uz visiem maniem jautājumiem. Starp citu, es brīdinu: tiklīdz ie­slēgs zināmu frekvenci, jūs sajutīsiet neciešamas sāpes.

Taču tās nekavējoties pāries, tiklīdz iekliegsieties.

Ar kailām kājām nostājos uz kabīnes porcelāna grī­das. Virs galvas iedegās elektriska spuldzīte. Iedūcās ģenerators. Tā impulsiem bija zema frekvence, toties lauka intensitāte šķita ļoti liela. Es sajutu to pēc sil­tuma viļņiem, kas lēni apņēma manu ķermeni.

Ģeneratora jauda un līdz ar to siltuma viļņu frekvence pamazām pieauga.

«Sākas,» nodomāju. «Tagad tikai izturēt.»

Kad frekvence sasniedza astoņus hercus, man pēkšņi iegribējās gulēt. Vai tiešām nespēšu uzveikt miegu? Vai tiešām neizdosies viņus apmānīt?

Frekvence pieauga lēnām. Domās skaitīju, cik sil­tuma viļņu pieplūst sekundē. Viens, divi, trīs, četri, vairāk, vēl vairāk … Joprojām gurdenums žņaudza mani kā spīlēs. Miegs vēlās virsū kā bluķis, visos locekļos bija salijis svins, plaksti paši vērās ciet. Tū­līt, tūlīt es pakritīšu. Sakodu lūpas. Varbūt sāpes pa­darīs apziņu skaidrāku? Beidzot no tālienes sadzir­dēju balsi':

— Rauh, kā jūtaties?

— Paldies, labi! Tikai mazliet salstu, — es atbildēju, bet sevī nodomāju: «Vēl mirklis, un novelšos tā kā maiss …»

Un tad pēkšņi no miegainības vairs nepalika ne vēsts. Ģeneratora frekvence, acīm redzot, bija pārkā­pusi pirmo kritisko barjeru. Jutos atkal tik svaigs un možs, it kā nupat būtu lieliski izgulējies. «Lūk, tagad es iemigšu,» nolēmu un, aizvēris acis, skaļi iekrācos. Dzirdēju, kā ārsts uzrunā savu palīgu:

— Dīvains gadījums. Viņu iemidzina nevis astoņi ar pusi, bet gan desmit herci. Pfaf, atzīmējiet to! Rauh, kā jūtaties?

Atbildes vietā joprojām skaļi krācu.

— Labi, — teica doktors. — Pfaf, palieliniet frek­venci.

Pēc sekundes es «atmodos». Tālākajā frekvenču joslā pārdzīvoju visdažādāko noskaņu gammu, sākot ar dziļām sērām un beidzot ar nebēdnīgu jautrību.

«Tagad es kliegšu,» nez kāpēc pēkšņi nolēmu.

Mirklī, kad ģenerators iedūcās mazliet stiprāk, ie­kliedzos, cik vien spēka. Ārsts tūlīt nokomandēja:

— Izslēgt spriegumu! Pirmo reizi sastopu šādu ano­māliju. Pierakstiet! Sāpes septiņdesmit piecu hercu frekvencē, kaut gan normāli cilvēki tās izjūt pie simt trīsdesmit herciem! Turpiniet!

«Tātad simt trīsdesmit hercu frekvence nav vēl bijusi… Izturēt!»

— Bet nu, Pfaf, pārbaudiet viņu ar deviņdesmit trešo.

Pēkšņi notika kaut kas ļoti dīvains. Es skaidri at­cerējos vienādojumus, kurus nodevu Kraftštutam, un domās atkārtoju visu risinājuma gaitu. Deviņdesmit trīs herci, acīm redzot, bija frekvence, kas stimulē ma­temātiskās spējas.

— Rauh, nosauciet man Besela funkcijas pirmos piecus locekļus! — ārsts pavēlēja.

Nobēru atbildi kā no ložmetēja. Galva šķita kristāl­skaidra. Visu ķermeni pildīja brīnišķīga prieka sajūta, apziņa, ka visu zinu un visu atceros.

— Nosauciet skaitļa «pi» pirmās desmit zīmes pēc komata!

Atbildēju arī uz šo jautājumu.

— Atrisiniet kuba vienādojumu!

Ārsts nodiktēja man vienādojumu ar sarežģītiem daļskaitļu koeficientiem.

Pēc divām trim sekundēm es nosaucu visas trīs saknes.

— Turpinām! Vismaz attiecībā uz matemātiku viņš, šķiet, pilnīgi normāls.

Frekvence lēnām pieauga. Vienu brīdi man nez kādēļ gribējās raudāt. Kaklā savēlās rūgts kamols, acīs riesās asaras. Bet es iesmējos. Smējos tā, it kā mani kāds kutinātu.

— Tas nu tiešām par traku! Atkal viņam viss ačgārni! Interesanti, kad viņš sāks šņukstēt?

Šņukstēju tad, kad nepavisam negribējās to darīt. Sirdī pēkšņi ielija gaiša līksme. Gribējās dziedāt, smie­ties, lēkāt aiz prieka. Visi — ir Kraftštuts, ir Bolcs — likās labi un krietni ļaudis. Taču tūlīt sasprindzināju savu gribu, piespiedu sevi skaļi šņukstēt un šņaukāties.

Raudāju ārkārtīgi slikti, taču pietiekami pār­liecinoši, lai izraisītu kārtējos ārsta komentārus:

— Pie joda! Te nav nekā līdzīga normālam spektram!

«Kad gan frekvence pieaugs līdz simt trīsdesmit herciem?» šausmās domāju, un drīz manu bezrūpīgo noskaņojumu aizstāja neizprotams satraukums, nojauta, ka nupat, nupat notiks kaut kas neizbēgams un draus­mīgs . .. Šajā brīdī sāku dudināt kādu dziesmiņu. Da­rīju to tīri mehāniski, neko nedomādams, taču sirds pukstēja arvien straujāk, trauksmaināk.

Jā, nu laikam tuvojās frekvence, kas izraisa sāpes. Vispirms stipri iesmeldzās labās rokas lielā pirksta locītava, pēc tam sveloša sāpe iedzēla vecajā frontes rētā, tad neredzams zobārsts sāka man nežēlīgi urbt un bakstīt visus zobus.

Ausīs zvanīja un šalca asinis. Vai tiešām neiztu­rēšu? Vai tiešām nepietiks gribas uzveikt šīs sāpes, savaldīt savas jūtas? Ir taču bijuši cilvēki, kas mira moku kambaros un tomēr neizdvesa ne skaņas. Vēs­ture pazīst varoņus, kas klusēdami gājuši bojā uz sārta . . .

Bet sāpes nemitīgi pieņēmās spēkā. Beidzot tās lai­kam sasniedza kulmināciju. Ķermenis šķita viens vie­nīgs sāpju kamols. Neredzama spīdzinātāja ķetnas plosīja, šaustīja, durstīja un žņaudza to. Gar acīm virpuļoja violeti riņķi. Biju jau gandrīz zaudējis sa­maņu un tomēr klusēju.

— Kā jūtaties, Rauh? — it kā no pazemes skanēja ārsta balss.

— Mežonīga .. . niknuma . .. sajūta, — ar mokām izspiedu vārdu pa vārdam. — Ja . . . jūs . . . būtu . .. man . . . tagad . . . pie … rokas . . .

— Tālāk! Viņš ir pilnīgi nenormāls. Viņam viss otrādi.

Kad jutos jau pilnīgi samalts un tikai nezin kāds brīnums vēl turēja mani kājās, kad mute jau vērās, lai brēktu un vaimanātu, sāpes pēkšņi izzuda. Visu ķermeni pārklāja lipīgas sviedru lāses. Muskuļi trīsēja.

Kad frekvenci palielināja vēl vairāk, es pēkšņi ie­raudzīju neciešami spožu gaismu. Pēc tam sajutu drausmīgu izsalkumu, dzirdēju apdullinošu skaņu haosu, un visbeidzot man kļuva tik auksti, it kā es pilnīgi kails būtu iemūrēts ledū. Un tomēr uz visiem jautājumiem joprojām atbildēju aplam, par ko ārsts manāmi uztraucās.

Zināju, ka mani gaida vēl viens drausmīgs pārbau­dījums — es zaudēšu gribu. Līdz pat šim mirklim tikai tā bija mani glābusi. Griba, šis neredzamais dvēseles spēks, palīdzēja uzveikt visas jūtas, ko mākslīgi iz­raisīja nekrietnie spīdzinātāji. Bet drīz viņu ģenera­tora velnišķīgās ķetnas sagrābs arī to. Vai tiešām viņiem izdosies konstatēt, ka man vairs nav gribas?

Un tad šis baismīgais mirklis pienāca.

Pēkšņi man viss kļuva vienaldzīgs. Kas par to, ka esmu Kraftštuta bandas valgos? Kāda man daļa gar to, kas notiek šajās velvēs? Vai nav vienalga, kas notiks ar mani pašu? Galva likās kā izslaucīta, visi muskuļi atslābuši. Nekas mani neiepriecināja, nekas neuz­trauca. Negribējās pat domāt. Tikai ar milzīgu piepūli spēju pacelt roku, pakustināt kāju, pagrozīt galvu. Šajā mirklī spīdzinātāji varētu ar mani darīt visu, kas vien tiem ienāktu prātā.

Un tomēr kaut kur pašos apziņas dziļumos vēl slē­pās sīka gribas dzirkstelīte. Tā neatlaidīgi čukstēja: «Vajag . . . Vajag . .. Vajag . . .»

Ko vajag? Kādēļ? «Vajag… Vajag… Vajag…» kāds neatlaidīgi urdīja. Tā laikam bija vienīgā vēl neskartā manas apziņas šūniņa. Un kaut kāds noslē­pumains, brīnišķīgs spēks to pasargāja no elektro­magnētiskajiem impulsiem.

Vēlāk iepazinos ar centroencefālisko domāšanas teo­riju, kas māca, ka visas smadzeņu garozas šūniņas pakļautas vienai centrālai vadošu šūniņu grupai. Acīm redzot, tieši šis augstākais centrs nepakļaujas pat vis­spēcīgākajiem ārējiem kairinājumiem. Un tas droši vien arī izglāba mani.

Ārsts pavēloši sauca:

— Jūs sadarbosieties ar Kraftštutu!

— Nē.

— Jūs darīsiet visu, ko jums pavēles!

— Nē.

— Sadauzīsiet galvu pret sienu!

— Nē.

— Turpināsim, Pfaf! Atzīmejiet, ka viņš ir absolūti nenormāls! Bet gan jau mēs tiksim ar viņu galā.

Gribas zaudējumu es simulēju pie tādas frekvences, kad patiesībā sajutu milzīgu enerģijas pieplūdumu un spētu gāzt kalnus, ja vien to vajadzētu.

— Ja cilvēku laimes dēļ jums vajadzētu atdot dzī­vību, vai jūs to darītu? — izdzirdu ārsta ņirdzīgo balsi.

— Kādēļ? — gļēvi purpināju.

— Vai jūs varētu izdarīt pašnāvību?

— Jā-ā …

— Vai jūs gribētu nogalināt kara noziedznieku oberšturmfīreru Kraftštutu?

— Kādēļ?

— Vai jūs sadarbosieties ar mums?

<— Jā-ā …

— Piķis un zēvele! Kas tad tie atkal par brīnumiem? Tādu putnu sastopu pirmo un droši vien pēdējo reizi. Frekvence simt septiņdesmit pieci — un gribas zau­dējums. Pierakstiet! Turpināsim!

Tā tas ilga vēl apmēram pusstundu. Beidzot manas nervu sistēmas frekvenču spektrs bija sastādīts. Tagad ārsts smalki zināja, ar kādām impulsu frekvencēm manī var izraisīt jebkuru sajūtu un noskaņojumu. Viņš vismaz tā domāja …

Ir atzīts, ka hipnozei un iedvesmošanai vislabāk pa­kļaujas vājas gribas cilvēki. Tieši šo apstākli arī iz­mantoja Kraftštuta firmas vadība, lai «audzinātu» savus skaitļotājus padevības un bijības garā.

Šāds audzināšanas kurss bija paredzēts arī man. Taču sakarā ar «nenormālo» spektru, tūlīt uzsākt to nevarēja. Pagaidām, kamēr man kaut kur sagatavoja atsevišķu darba vietu, varēju samērā brīvi klaiņot pa gaiteņiem, ieskatīties klasēs, kur mācījās un strādāja mani biedri.

Kolektīvajās lūgšanās alumīnija kondensatorā, kur

visi Kraftštuta upuri ik rītu trīsdesmit minūtes slavi­nāja firmas vadītāju, man nelika piedalīties. Truli, bez fc gribas un domām, nelaimīgie tur atkārtoja vārdus, ko tiem diktēja pa radio.

— Pazīt sevi ir augstākais prieks un laime, — vien­muļi ķērca reproduktors.

— Pazīt sevi ir augstākais prieks un laime, — korī skandēja divpadsmit vīrieši, kuru gribu bija iznīcinājis maiņstrāvas lauks.

— Izzinot impulsu cirkulācijas noslēpumus, mēs ie­pazīstam laimi un prieku.

— … laimi un prieku …

— Cik brīnišķīgi, ka viss ir tik vienkārši! Kāda bauda apzināties, ka mīlestība, bailes, sāpes, naids, bads, ilgas un jautrība ir tikai elektroķīmiski impulsi!

— … impulsi…

— Cik nožēlojami tie, kas nezina lielo patiesību!

— … lielo patiesību . ..

— Mūsu glābējs un skolotājs Kraftštuta kungs dā­vājis mums šo laimi!

— … laimi. . .

— Viņš devis mums dzīvību!

— … devis mums dzīvību!

Pēc lūgšanas divpadsmit upuri gāja uz darba zāli, kurā bija novietoti rakstāmgaldi. Virs katra galda pie griestiem spīguļoja apaļa alumīnija plātne — gigan­tiskā kondensatora detaļa. Otra plātne, acīm redzot, bija iebūvēta grīdā.

Šī zāle ar alumīnija apļiem mazliet atgādināja bul­vāra vai dārza kafejnīcu. Taču idiliskais iespaids iz­zuda, tiklīdz paskatījos uz cilvēkiem, kas tur sēdēja.

Uz katra galda atradās papīra loksne ar uzdevumu. To vajadzēja atrisināt. Sākumā skaitļotāji stulbi un vienaldzīgi blenza uz formulu un vienādojumu rindām. Tad, acīm redzot, .ieslēdza citu frekvenci, un balss pa radio spalgi nokomandēja:

— Sāciet darbu!

Tai pašā mirklī divpadsmit cilvēku atšķīra blokno­tus, satvēra zīmuļus un sāka drudžaini rakstīt. Ne, tas nebija darbs! Tā nestrādā pat vislielākie entuziasti.

Matemātiskas histērijas krampji, lūk, kas plosīja šos cilvēkus! Kā tārpi viņi locījās pie savām piezīmēm.

Tā tas turpinājās apmēram stundu. Rokas kustējās arvien straujāk, galvas noslīga gandrīz līdz galda virsmai, deniņos izspiedās zilganas vēnas. Tad ģene­ratoru pārslēdza uz astoņu hercu frekvenci. Tai pašā mirklī visi iemiga.

Kas to būtu domājis! Kraftštuts rūpējas arī par savu vergu atpūtu . ..

Bet jau pēc dažām minūtēm viss atkal sākās no jauna.

Pēkšņi viens no skaitļotājiem neizturēja. Viņš pār­stāja rakstīt, dīvaini sašķiebās un stingi uzlūkoja kaimiņu. Tad iekliedzās baismīgi aizžņaugtā balsī un sāka plēst savu apģērbu. Nelaimīgais koda sev pirk­stus, skrāpēja krūtis, triecās ar galvu sienā, līdz bei­dzot saļima uz grīdas.

Pārējie skaitļotāji to laikam pat nemanīja. Bet mani pārņēma tāds niknums, ka sāku ar dūrēm zvetēt pa durvīm. Gribējās uzsaukt šiem nelaimīgajiem, lai viņi taču reiz attopas, pamet šo nolādēto telpu, iznī­cina savus mocītājus …

— Nomierinieties, Rauha kungs, nomierinieties, — pēc brīža sadzirdēju zobgalīgu balsi. Tas bija Bolcs.

— Jūs esat bendes! Ko jūs darāt ar šiem cilvēkiem? Kādas tiesības jums ar viņiem tā rīkoties?

Viņa sejā iegūla mīlīgs smaids.

— Jūs taču atceraties teiksmu par Odiseju? Dievi lika viņam izvēlēties: vai nu ilgu un mierīgu, vai arī īsu un vētrainu dzīvi. Viņš izvēlējās pēdējo. Šie ļau­dis rīkojušies tāpat.

— Neko viņi nav izvēlējušies! Ar savu impulsu ģeneratoru jūs nomācāt viņu gribu, iedzināt viņus šajā pašiznīcināšanās virpulī! Un tikai tādēļ, lai sa­raustu pēc iespējas lielāku peļņu!

Bolcs smējās:

— Rauha kungs, jūs taču pats savām ausīm dzir­dējāt, ka viņi saka: «Mēs esam laimīgi!» Un viņi tie­šām ir laimīgi! Vai tad laime nav radošā darbā?

— Man riebjas jūsu spriedelējumi! Cilvēkam ir savs dabiskais dzīves temps. Ikviens mēģinājums to paātrināt jāuzskata par noziegumu.

Bolcs atkal iesmējās.

— Jūs nespriežat loģiski, profesor. Agrāk cilvēki gāja kājām un brauca ar zirgiem. Tagad viņi ceļo reaktīvās lidmašīnās. Agrāk ziņas izplatījās no mutes mutē;- pagāja gadi, kamēr tās pārstaigāja pasauli. Ta­gad radio dažos mirkļos pavēstī jaunumus visai cil­vēcei. Mūsdienu civilizācija vispār neiedomājami pa­ātrinājusi dzīves tempu. Un to jūs par noziegumu nez kādēļ neuzskatāt. Tad kādēļ jūs iebilstat pret orga­nisma funkciju mākslīgu paātrināšanu? Esmu pārlie­cināts, ka šie cilvēki, dzīvodami dabiskā tempā, ne­paveiktu ne tūkstošo daļu no tā, ko viņi izdara paš­reiz. Bet tieši darbā, kā zināms, ir dzīves jēga. Drīz vien jūs pats par to pārliecināsieties . .. Pēc pāris die­nām. Jums iekārto speciālu telpu. Tur jūs strādāsiet vienatnē, jo mazliet atšķiraties no normālajiem cilvēkiem.

Bolcs familiāri uzsita man uz pleca un aizgāja, ļau­dams vienatnē pārdomāt viņa necilvēcīgo filozofiju.

Saskaņā ar «īpatnējo spektru» manai «audzināšanai» izmantoja tādu frekvenci, kas maksimāli pastiprina gribas spēku. Tādēļ arī simulācija nesagādāja man sevišķas grūtības. Es paklausīgi noslīgu ceļos un mo­notoni atkārtoju reproduktora diktēto murgojumu. Kā jau iesācēju, mani bez tam vēl iepazīstināja ar da­žām neirokibernētikas atziņām. Galvenais, vajadzēja iegaumēt, kādām impulsu frekvencēm atbilst šādas vai tādas cilvēka sajūtas. Manos nākotnes plānos notei­cošā loma bija frekvencei, kas stimulē matemātiskās spējas, un vēl kādai citai, kas, par laimi, izrādījās ļoti tuvu deviņdesmit trim herciem.

«Audzināšana» ilga apmēram nedēļu. Pēc tam firmas vadībai, acīm redzot, radās pārliecība, ka esmu jau diezgan iedīdīts, un man lika strādāt.

Atri izrēķinājis pirmo uzdevumu, sāku galvā (lai neviens nekā nemanītu) risināt pašu svarīgāko pro­blēmu: kā uzspridzināt Kraftštuta skaitļošanas centru.

Vārds «uzspridzināt» šajā gadījumā, protams, jāuz­tver pārnestā nozīmē. Ne dinamīta, ne trotila man nebija, arī sadabūt tos šajā akmens sprostā nebija ne mazāko cerību. Un tomēr es atradu izeju.

Pfafa kunga impulsu ģenerators, kā zināms, spēja izraisīt cilvēkos jebkuras emocijas. Teorētiski tas va­rēja modināt Kraftštuta nelaimīgajos upuros arī tais­nīgas dusmas un sašutumu. Tad šie cilvēki neapšau­bāmi prastu sevi aizstāvēt un izrēķināties ar fašistis­kajiem bandītiem. Pēc būtības man vajadzēja atrisināt tikai vienu jautājumu: kā frekvenci, kas stimulē ma­temātisko darbību, aizstāt ar citu, kas izraisa naidu, niknumu, dusmas?

Ģeneratoru pārzināja pats konstruktors — vecais doktors Pfafs. Viņš, acīm redzot, bija sadists, kam cil­vēku spīdzināšana sagādāja baudu. Uz šā vīra palī­dzību, protams, nebija ko cerēt. Bet kā lai iegūst va­jadzīgo frekvenci bez viņa ziņas un pret viņa gribu?

Ja impulsu ģenerators pārslogots jeb, citiem vār­diem, ja no tā prasa lielāku jaudu, nekā tas spēj dot, tad frekvence sākumā lēni, pēc tam arvien straujāk pazeminās. Kraftštuta firmas skaitļotāju matemātiskās spējas stimulēja ar deviņdesmit trim herciem. Dusmu un niknuma jūtas cilvēkos izraisīja astoņdesmit pieci herci. Tātad impulsu frekvenci vajadzēja samazināt tikai par astoņiem herciem.

Atcerējos, ka izmēģinājumu laboratorijā biju re­dzējis voltmetru un ampērmetru. Reizinot abu šo mēr­instrumentu rādījumus, uzzināju ģeneratora jaudu. At­lika vēl tikai aprēķināt nepieciešamās papildslodzes lielumu …

Četrdesmit minūtēs atrisināju galvā Maksvela vie­nādojumu un izdarīju vairākus citus aprēķinus. Izrā- rījās, ka Pfafa kunga ģeneratoram ir niecīga jaudas rezerve — tikai pusotra vata!

Tagad viss bija skaidrs: lai deviņdesmit triju hercu frekvenci pārvērstu astoņdesmit piecu hercu frek­vencē, vienu no kondensatora plātnēm vajadzēja ie- zemēt caur tūkstoš trīssimt piecdesmit omu pretestību.

Mani pārņēma nevaldāms prieks. Gribējās dziedat, gavilēt. Jā, bet kur dabūt piemērotu stiepli? Pretestī­bai taču jābūt ļoti precīzai. Citādi frekvence var iz­mainīties neparedzētā veidā un vēlamais efekts iz­paliks.

Drudžaini pārdomāju visas iespējas. Taču — vel­tīgi! Nevarības apziņa viesa manī mežonīgas dusmas. Kad izmisumā jau biju gatavs vai kaukt, maza roka pēkšņi nolika uz mana galda melnu plastmasas kausu. Pacēlu acis un izbrīnā sastingu': pie galda stāvēja biklā meitenīte, tā pati, kas bija piegādājusi man Kraftštuta firmas sūtījumus.

— Ko jūs šeit darāt?

— Strādāju, — viņa, tikko kustinādama lūpas, at­bildēja. — Tātad jūs esat dzīvs?

— Jā! Bet paklausieties, jūs varat man palīdzēt.

Viņa bailīgi palūkojās apkārt.

— Pilsētā visi domā, ka jūs esat nogalināts. Arī es tā domāju.

— Jūs ejat uz pilsētu?

— Jā! Gandrīz katru dienu.

Satvēru viņas mazo roku un stipri to saspiedu.

— Šodien pat pastāstiet universitātē, ka esmu sveiks un vesels un mani tikai ar varu piespiež šeit strādāt. Mums jāpalīdz, lai es un mani biedri varētu no šejie­nes izkļūt.

Meitenes acīs izlasīju šausmas.

— Ko jūs runājat! — viņa čukstēja. — Ja to uz­zinās Kraftštuta kungs . .. Bet viņš var uzzināt visu …

— Cik bieži jūs nopratina?

— Nākamā pratināšana būs parīt.

— Tātad jūsu rīcībā ir vesela diena. Esiet stipra un drosmīga!

Meitene izrāva savu roku no manējās un, neteikusi ne vārda, aizskrēja.

Plastmasas traukā bija vesela sauja zīmuļu visda­žādākajām vajadzībām. Neko nedomādams, paņēmu vienu no tiem, pagrozīju pirkstos un apskatīju. Tas bija zīmulis «2B», tātad ļoti mīksts. Šāda zīmuļa serde satur daudz grafīta, kas labi vada elektrību. Pēc tam atradu zīmuļus «3B» un visbeidzot arī «H» — ļoti

cietu zīmuli, kas domāts kopēšanai. Kamēr cilāju zī­muļus, manas smadzenes drudžaini strādāja. Pēkšņi atcerējos! «5H» serdes pretestība ir divi tūkstoši omu! Un tik tiešām, šeit bija arī zīmulis «5H»! Nu Maksvela vienādojums bija atrisināts ne tikai teorētiski, bet arī praktiski. Manās rokās atradās niecīgs tumšpelēks stienītis, brīnumnūjiņa, ar ko cerēju savaldīt fašistisko barbaru bandu.

Tagad vajadzēja vēl dabūt divus vadiņus. Vienu no ' tiem pievienošu kondensatora plātnei, otru — centrāl­apkures baterijai istabas kaktā, bet vidū iestiprināšu zīmuja serdes daļiņu.

Šoreiz liktenis šķita man labvēlīgs. Mūsu palātā atradās galda lampa ar lokanu, no daudzām stieplī- tēm savītu auklu. Šo auklu es nolēmu pārgriezt un sadalīt atsevišķos vados. Ar tiem man tad pilnīgi pietiks.

10.

Mūsu palātā galda lampu neviens nelietoja. Aiz­mirsta un noputējusi, tā stāvēja istabas kaktā uz augsta ķebļa. Aukla bija rūpīgi aptīta ap lampas pa­matni.

Agri no rīta, kad saskaņā ar dienas kārtību visi aizgāja mazgāties, atvienoju lampas auklu un nogla­bāju to kabatā. Brokastu laikā pievācu nazi un, kad pārējie devās uz lūgšanu, iemuku tualetes istabā. Da­žās minūtēs noplēsu auklai izolācijas kārtu un atšķeti­nāju tievos vadiņus. Tad rūpīgi pāršķēlu zīmuli, iz­cēlu serdi, nolauzu tai trīs desmitdaļas. Atlikums bija tieši man vajadzīgā pretestība. Ar to pašu nazi ieskrā­pēju grafīta stienīša galos nelielas rieviņas, ap ku­rām aptinu stiepļu galus. Atlika pievienot stieples kondensatora plātnei un zemei. Bet to varēja paveikt tikai darba laikā.

Skaitļotāji strādāja astoņas stundas dienā. Pulksten vienos parasti sākās pusdienas pārtraukums. Šajā laikā darba telpas vienmēr apstaigāja skaitļošanas centra vadītāji. Pats Kraftštuts allaž ar neslēptu patiku vē­

roja, kā, uzdevumus risinādami, svīst un mokās viņa upuri. Tieši šis brīdis bija kā radīts, lai ieslēgtu ģene­ratora ķēdē papildslodzi, kas pazeminās impulsu frekvenci,

Kad ar gatavo pretestību kabatā devos uz darba vietu, mans noskaņojums bija sevišķi možs. Pie dur­vīm sastapu ārstu.

— Hallo, dakter, vienu mirkli! — es iesaucos.

Ārsts apstājās un aizdomīgi pavērās manī.

— Gribu ar jums mazliet aprunāties. Redziet, es no­spriedu, ka nesavaldība izdarījusi man sliktu pakalpo­jumu. Lūdzu, pasakiet Bolca kungam, ka esmu ar mieru mācīt matemātiku Kraftštuta firmas jaunajiem kadriem.

— Par šo lēmumu priecājos, goda vārds! Es jau teicu šiem savādniekiem, ka ar tavu spektru vislabāk strādāt vai nu par uzraugu, vai par šīs matemātiķu bandas skolotāju. Mums ļoti vajadzīgs uzraugs. Un tu šim nolūkam esi kā radīts . . . Labs ir, es parunāšu ar Kraftštuta kungu. Un domāju, ka jau šodien pulksten vienos, kad mēs apstaigāsim skaitļošanas centru, tu saņemsi galīgo atbildi.

— Lieliski! Tādā gadījumā atļaujiet man ap šo laiku pi^jums pienākt.

Ārsts pamāja ar galvu.

Uz sava galda atradu papīra lapiņu ar jauna impulsu ģeneratora konstrukcijas noteikumiem. Sī ģeneratora jaudai vajadzēja četras reizes pārsniegt pašreizējo. No tā es secināju, ka Kraftštuts taisās četrreiz paplaši­nāt savu uzņēmumu.

Aprēķinot visās detaļās jaunā ģeneratora shēmu, pār­liecinājos, ka mani secinājumi par pašreizējo ģenera­toru bijuši pareizi. Tas iedvesa man vēl lielāku ticību saviem spēkiem. Kad sienas pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm viens, izvilku no kabatas zī­muļa serdi un piestiprināju to ar stieplīti pie alumī­nija ripas virs mana galda. Serdes otrajam galam pie­vienoju vēl dažus vada gabalus. Tagad tie brīvi snie­dzās līdz centrālapkures caurulei istabas kaktā.

Pēdējās minūtes vilkās neciešami ilgi. Beidzot mi­nūšu rādītājs pieskārās skaitlim «12», bet stundu

rādītājs sasniedza ciparu «1». Steigšus pievienoju brīvo vada galu pie baterijas un izgāju gaitenī. Man pretī nāca Kraftštuts, inženieris Pfafs, Bolcs un ārsts. Viņi draudzīgi smaidīja. Bolcs pamāja, lai pienāku tuvāk. Pēc tam apstājāmies pie stikla durvīm, kas veda zālē, kur strādāja skaitjotāji.

Pfafa un Kraftštuta muguras aizsedza zāles durvis, tāpēc pagaidām nezināju, kas īsti tur notiek.

— Jūs rīkojaties ļoti saprātīgi, — Bolcs man pa­čukstēja. — Kraftštuta kungs jūsu priekšlikumu pie­ņem. Un jūs to nenožēlosiet!

— Velns lai parauj, kas tad tas? — Kraftštuts pēkšņi pagriezās pret saviem pavadoņiem. Inženieris Pfafs sabozās. Bet mana sirds sāka pukstēt kā negudra.

— Viņi nestrādāl Viņi glūn uz visām pusēm! — Pfafs sēca.

Beidzot arī man izdevās iemest skatienu zālē. Tas, ko tur ieraudzīju, pārspēja manas visdrošākās cerības. Vīri, kas vēl pirms mirkļa tik paklausīgi lieca mu­guras pār saviem rakstāmgaldiem, tagad izslējušies un skaļi un brīvi sarunājās.

— Biedri, laiks darīt galu šīm mokām un pazemo­jumiem! Jūs taču saprotat, ko viņi ar mums dara! — musināja Deins.

— Protams! Šie vampīri mums nemitīgi iedveš, ka esam laimīgi, padodamies viņu impulsu ģeneratora varai…

— Kas te notiek? — bargi uzkliedza Kraftštuts.

— Nav ne jausmas! — Pfafs neizpratnē blenza caur stiklu. — Viņi taču uzvedas kā normāli cilvēki! Kā­dēļ viņi nestrādā?

Kraftštuts pietvīka.

— Mēs laikā neizpildīsim militāros pasūtījumus. Tūlīt piespiediet viņus strādāt!

Bolcs atslēdza durvis, un visa kompānija iegāja zālē.

— Piecelties! Atnācis jūsu glābējs un skolotājs! — Bolcs skaļi uzsauca.

Zālē iestājās draudošs klusums. Mūsos naidīgi rau­dzījās divdesmit četras acis. Vajadzēja tikai niecī­gas dzirksts, lai šo cilvēku sašutums pārvērstos naida liesmās. Mana sirds gavilēja. Lūk, kur slēpās Kraft­štuta firmas krahs! Un tad es skaļi uzsaucu viņiem:

— Ko jūs vēl gaidāt! Pienākusi atbrīvošanās stunda! Jūsu liktenis ir jūsu pašu rokās. Iznīciniet šo nelie­tīgo bandu, kas dara visu, lai jūs sakropļotu un uz mūžu iedzītu trako namā …

Vienā mirklī skaitļotāji pielēca kājās, uzklupa ap­stulbušajam Kraftštutam un viņa svītai. Bolcu un ārstu nogāza gar zemi, Kraftštutu ietrieca kaktā, Deins uz­metās jāteniski uz Pfafa pleciem un sita viņam pa ģīmi. Citi tikmēr norāva no griestiem alumīnija plātnes un sašķaidīja logu stiklus.

Dusmās iekarsušie ļaudis grāva un postīja ienīsto telpu.

Jau sen bija beigusies impulsu ģeneratora iedarbība, bet skaitļotāju naids nerimās. Kraftštutu, Bolcu, Pfafu un ārstu izgrūda gaitenī. Lādēdami savus verdzinātā­jus, ļaudis vilka tos uz izeju.

Bijušie skaitļotāji kā lavīna iebrāzās istabā, kur pirmo reizi nodevu savus matemātiskos uzdevumus. Vēl dažas pazemes ejas, un beidzot visi nokļuvām uz ielas.

Mūs apžilbināja spilgtā pavasara saule. Mirkli stā­vējām mēmi aiz pārsteiguma. Pie durvīm, kas veda uz Kraftštuta apartamentiem, bija sapulcējusies vai puse pilsētas. Ļaudis uzbudināti sarunājās. Mums pa­rādoties, iestājās pilnīgs klusums. Tad kāds iesaucās':

— Tas taču profesors Rauhs! Viņš tiešām ir dzīvs!

Deins un viņa biedri pagrūda uz priekšu skaitļoša­nas centra barvežus. Kraftštuts, Bolcs, Pfafs un ārsts cits pēc cita uzslējās kājās. Viņi bailīgi lūkojās gan uz mums, gan uz draudīgo pūli.

Pēkšņi no drūzmas izspraucās sīka meitenīte. Viņai tomēr bija pieticis drosmes izpildīt manu lūgumu!

— Lūk, tas ir viņš, — meitene ar pirkstu norādīja uz Kraftštutu. — Un viņš, — viņa pavērsa pirkstu pret Pfafu. — Tie bija viņi, kas visu izdomāja!

Pūlis iedūcās. Atskanēja sašutuma saucieni. Aiz mei­tenes nostājās vīrieši. Vēl mirklis, un viņi būtu no­ziedzniekus saplosījuši gabalos. Taču es pacēlu roku:

— Godājamie pilsoņi! Izrēķināties ar šiem bandītiem nav mūsu uzdevums. Cilvēce iegūs vairāk, ja par viņu ļaundarībām uzzinās visa pasaule. Viņi bargi jāsoda, un tiesā mēs visi būsim liecinieki. Šeit, aiz šīm sienām, notika drausmīgas ļaundarības. Izmantojot zinātnes sasniegumus, šie noziedznieki gribēja pada­rīt cilvēkus par vergiem un ekspluatēt tos līdz pilnī­gam sabrukumam!

— Sodīt noziedzniekus! — sauca visapkārt. — Uz tiesu!

Ciešā lokā ieslēdzis visu Kraftštuta kompāniju, pūlis atgriezās pilsētā. Man līdzās soļoja skaitļošanas centra mazā kurjere.

— Pēc mūsu pēdējās sarunas es ilgi domāju, — viņa čukstēja. — Manī pamodās nepārvarama vēlēšanās palīdzēt jums, jūsu biedriem, pašai sev. Tas, acīm redzot, izgaisināja manas bailes un biklumu …

Kraftštutu un viņa līdzzinātājus nodeva varas orgā­niem. Mūsu pilsētas birģermeistars teica patētisku runu, kurā minēja daudzus bībeles citātus. Beigās viņš pasludināja, ka «par tik smagiem noziegumiem Kraft­štutu un viņa kolēģus tiesās augstākā federālā tiesa».

Noziedzniekus aizveda slēgtās mašīnās. Kopš tā laika par viņiem nav ne ziņas, ne miņas. Arī laikraksti klusē. Taču pilsētiņā klīst baumas, ka Kraftštuts un viņa kompanjoni esot iestājušies valsts dienestā un taisoties tagad kara ministrijas uzdevumā organizēt jaunu, daudz lielāku skaitļošanas centru.

Lūk, kāpēc es ikreiz nodrebu, kad, atšķīris laik­rakstu, atrodu pēdējā lappusē šādu paziņojumu: «Lie­lam skaitļošanas centram vajadzīgi 25 līdz 40 gadus veci vīrieši, kam ir zināšanas augstākajā matemātikā.»