Meklējumu pasaulē

5. KOSTJA CER SASTAPT DINOZAURUS

Iedomājieties, ka jūs atrodaties pilnīgā tumsā. Gluži blakus mu'tuļo un burbuļo ūdens. Jūs ieklausāties šajā troksnī. Tas ir neparasts. Dobji aizskan ūdens rūkoņa, it kā to vairākkārt atbalsotu milzīgas telpas sienas. Tad pēkšņi nez no kurienes pavīd vāja gaisma. Jūs redzat, ka tā pamazām kļūst stiprāka. Putojošais ūdens sāk spīdēt. Nu jau iezīmējas ovala eja, no kuras, rēcot izlauzies pāri akmeņu grēdām, joņo no iekšienes apgaismots ūdens un gāžas lejā.

Drīz jau gaisma žilbina acis. Vizuļodami visās varavīksnes krāsās, augstu gaisā šaujas miljoni smalciņu putekļu.

Gan augšup, gan lejup šaudās gaismas avots, nākdams jums tuvāk.

Tas ir mašinas-amfibijas prožektors; putojošā ūdenī ar tērauda kāpurķēžu palīdzību tā rāpjas pāri akmeņu kaudzēm.

Bet nu jau mašina, pārrāpusies pāri pēdējām grēdām, ienāk rāmā ūdenī. Gan uznirstot, gan ienirstot tā lien tālāk.

Kad atvēra lūku un trīs ceļotāji uzrāpās uz savas mašinas tērauda muguras, viņu priekšā atklājas apbrīnojama ainava.

Viņi atradās milzīgā, pasakaini skaistā grotē, vienā no tām, kādas nereti sastop zem zemes.

Atsities pret griestiem, prožektora staru kūlis apgaismoja pazemes akmens telpu ar liegu, blāvu gaisinu. Bija skaidri redzams, kā laistīdamās vizuļo dzidrās kvarca šķautnītes, kas izraibināja neskaitāmu plaisu izvagotās, melnās sienas. No griestiem nokārās akmens bluķi, kas, šķita, nupat nupat nobruks. Grotes' vidū izpletās liels apakšzemes ezers.

— Tā tik bija suta! — iesaucās Kostja, ar roku norādot uz trakojošā ūdens straumi, kas gāzās laukā pa iegareno caurumu.

Tieši pa šo caurumu mašina bija nokļuvusi grotē, pārvarēdama milzīgu slidenu akmeņu sablīvējumu. Tālāk mašina bija virzījusies pa ezera dibenu un patlaban stāvēja krastā netālu no sienas, kas mirdzēja valgumā.

— Vajadzēs uzlabot bufera izciļņus, — domīgi noteica Dorochovs, atceroties briesmīgo kratīšanos, rāpjoties pāri akmeņu kaudzēm.

— Karsta alu parādība, — lietišķi ierunājās Polozovs, ne pie viena tieši nevērsdamies.

— Bet aizsargrežģis … — Dorochovs atkal uzsāka.

— Ja, karsta alu parādība! — profesors viņu pārtrauca.

— Tas nozīmē, ka ūdens izskalojis visus šķīstošos iežus, bet akmens sienas palikušas. Pats nosaukums «karsta alu parādība» cēlies no tā apvidus, kur šī parādība pirmo reizi novērota un izpētīta. īstenībā dabā tā ir ļoti izplatīta.

— Bet kur aiziet ūdens tālāk? — painteresējās Kostja.

Polozovs neizpratnē paraudzījās viņā.

— Nu, tādēļ taču mēs esam te ieradušies! Mazliet atvilksim elpu un uzsāksim pētījumus.

— Bet sakiet, Valentin Petrovič, vai ir iespējams, ka kāds no klintsbluķiem nogāžas pats no sevis! — Kostja nerimās, ar roku norādot uz augšu.

— Galvot nevaru… Drošības labad būs jāstaigā uzmanīgi. Tas ir vispārējs likums šādās apakšzemes, — Polozovs atbildēja.

— Interesanti būtu papētīt ezera dibenu, — viņš pēc brīža piebilda.

Pēkšņi ūdens vienmērīgajā šalkoņā, nez no kurienes nākdams, ieskanējās kluss, žēlabains kauciens. Profesors strauji sakustējās un sāka raudzīties apkārt.

— Vai dzirdējāt? — Polozovs Kostjam jautāja.

— Jā … Patiešām … — Kostja nomurmināja. — Te laikam sastopami kādi pazemes iemītnieki.

— Vispār tādi ir sastopami, bet, cik man prātā, tās ir zivis, vēzīši, tārpi… akli un mēmi, — atbildēja Polozovs.

Labu brīdi visi stāvēja klusēdami, ieklausīdamies. Reizēm tiem šķita, ka ūdens šalkoņas troksnim pievienojas kādas svešādās c kaņas, bet, vai tas īstenībā tā bija. noteikt bija grūti.

— Ezeru padarīt seklāku var ļoti vienkārši, — Kostja pārtrauca klusumu.

— Kādā veidā? — profesors izbrīnījās.

— Pavisam nieka lieta!

— Nieka lieta?

— Protams! Vai redzat klintsbluķus, kas nokaras virs ejas, no kurienes plūst ūdens? — Kostja turpināja. — Tie tik tikko turas. Kādus piecus kilogramus sprāgstvielas — un viss nobruks lejā.

— Un daļēji, bet varbūt arī pavisam noslēgs ūdenim ceļu uz groti, — sausi piebilda Dorochovs.

— Ūdenim daļēji, bet mums noslēgs izeju virspusē—pilnīgi, — rāmi noteica profesors.

Šī piezīme, kā redzams, gluži satracināja inženieri Doro- chovu. Jaušamā pārākuma apziņā viņš ar skatienu nomērīja profesoru no galvas līdz kājām.

— Kam noslēgs izeju virspusē? Vai mums? .. . Tīri savādi noklausīties šādu varbūtību. Vai nu jūs nepavisam neticat padomju technikas varenībai, vai vienkārši smejaties par mums, — inženieris, katru vārdu uzsvērdams, sacīja. — Paskatieties, ka izveidots mūsu mašinas priekšgals, — viņš turpināja. — Vai tad jūs neredzat šo izcilni? Varbūt jūs domājat, ka tas ir izrotājums? Nē, nav vis izrotājums … No šejienes automa'tiski izbīdās spēcīgs teleskopisks urbis. Tikpat automatiski, mums pašiem sēžot bruņu kabinē, izurbtajā caurumā tiek ielikts sprāgstvielas lādiņš. Tad seko sprādziens. No jauna sāk strādāt urbis, un atkal sprādziens. Ar īpašiem kausiem amfibija sasmalcinātos iežus aizšķūrē atpakaļ un tādējādi iztīra sev priekšā ceļu. Šo darbu tā var veikt, pat atrodoties zem ūdens. Bet jūs sakāt — noslēgšot izeju . . .

— Tas viss man jau bija zināms agrāk, — mierīgi atbildēja profesors. — Bet šobrīd mēs nezinām vienu: vai, nenotiks šī pati … avarija?

Te nu pienāca arī Kostjas kārta rādīt apvainota cilvēka seju.

— Ticiet man, galvoju jums, profesor… — viņš uzbudināts iesāka, bet, redzams, neatrada piemērotus vārdus un apklusa.

— Sānu lāpstiņas būtu vajadzējis izgatavot biezākas, — inženieris turpināja, no jauna iegrimis pārdomās par mašinas uzlabošanu.

— Jā … nebūtu par ļaunu . . . — stiepti noteica Polozovs.

— Vai lāpstiņas izgatavot biezākas?

— Nē, kādēļ — ezeru padarīt seklāku …

Pametis profesoru un inženieri spriežam par ezera aizspros- tošanu un lāpstiņu uzlabošanu, Kostja žigli nolaidās lūkā. Tuvojās brīdis, kad bija norunāts nodibināt radiosakarus.

Pēc dažām minūtēm no lūkas bija dzirdama viņa līksmā un nebēdīgā balss:

— Ļuda? … Vai labi dzirdams? … Viss kārtībā. Esam grotē… Kā pasakā!… Pasakaina grote, es saku… Un arī dzīvnieki šeit ir, tādi, kas bļauj … Jā … Neesam vēl redzējuši. Iespējams, ka dinozauri. Nezinu . . . Nezinu . . .

Kostja par kaut ko skaļi iesmējās un pēc tam sāka runāt klusu. Viņš sēdēja pie radiouztvērēja, ar kreiso roku piespiedis pie auss radioaustiņu, bet ar labo pieturēja mikrofonu.

Izlūkotāju grupas teltī radioraidītāja priekšā sēdēja Ļuda, viņai visapkārt bija sastājušies darba biedri.

— Nododiet no manis visiem sveicienu un novēliet labas sekmes, — teica izlūkotāju grupas priekšniece Marija Ivanovna.

Ļuda izpildīja sacīto.

— No manis arī sveicienu, — zemā balsī noteica Gorškovs, kas stāvēja turpat līdzās. — Un pasakiet Kostjam, lai viņš tur neko nebaiļojas … Es te redzēju, kā viņš uztraucās. Tā nav nekāda kārtība!

— Afanasijs Kondratjcvičs nodod jums sveicienu! — elsdama aiz smiekliem, sauca Ļuda. — Un saka, ka ar tik drosmīgu cilvēku, kāds esat jūs, ekspedicijai nav ko bīties.

Gorškovs kaut ko norūca un neapmierināts nogāja malā.

— Kā klājas jūsu sunim? Tūlīt pavaicāšu! — Ļuda kliedza mikrofonā. — Afanasij Kondratjevič! Kostja apvaicājas, kā klājoties viņa sunim, — viņa uzrunāja Gorškovu.

— Kas ta' šim notiks . . . Skraida kaut kur … — aizskarts izgrūda Gorškovs, drūmi raudzīdamies radistē.

— Afanasijs Kondratjcvičs saka, viņš cauru dienu neatejot no tā. Esot pat peldinājis pirms dažām stundām! — Ļuda sauca smiedamās.

Bet pēc brīža Ļudas seja kļuva nopietna:

Marija Ivanovna, profesors Polozovs vēlas ar jums runāt,

Marija Ivanovna uzlika radioaustiņas.

Smilšu mitrums? … Jā . . . Tāds pats kā agrāk.. . Neizskaidrojama parādība… — bija dzirdama izlūkotāju grupas vadītājas balss. — Gribat padarīt seklāku apakšzemes ezeru, aizsprostojot ieeju? … Ļoti drosmīgs nodoms … Mašīna ir vairākkārt pārbaudīta … Jā … Galvoju … Tikai rīkojieties ar apdomu … Labi … Gaidīšu ziņojumu. Visu labu!

Radiste no jauna paņēma austiņas un mikrofonu savā ziņā.

— Kostja! Vai gribat noklausīties savu iemīļoto plati? … Gribat!

Kāds no darba biedriem, aptvēris, kas vajadzīgs, jau nesa patafonu tuvāk raidītājam. Pēc brīža no rupora, kam bija pielikts klāt mikrofons, atskanēja pazīstamā dziesma:

Lai turam buras stingri, droši,

Mūs albatrosi nebiedē.

Apbruņojies ar alpinistu nūju un virvi, Kostja izkāpa no mašinas un devās ceļā. Kasti ar sprāgstvielām viņš nesa uz muguras, piesējis ar siksnām.

Bija jāiet gar apakšzemes ezera krastu. Laivas prožektors, pavērsts pret eju, no kuras plūda ūdens, labi apgaismoja ccļu.

Kostja soļoja, svilpodams iemīļoto dziesmiņu, ko nupat bija noklausījies pa radio.

Drīz viņš nonāca pie mutuļojošās straumes un ņēmās pētīt sienu, pa kuru vajadzēja rāpties augšā.

Siena bija izvagota sīkām plaisiņām. Vairākās vietās rēgojās akmens izciļņi, tie veidoja pat ērtus laukumiņus.

Kostja sagatavoja virvi ar cilpu un atvēzējies veikli uzmeta to uz vienu no izciļņiem. Augšā rāpties bija viegli. Taisnība, šļakatām apslacītās sienas bija ļoti glumas, bet Kostja, labi trenējies sportists, viiegli pārvarēja visas grūtības.

Nu jau viņš stāv uz diezgan ērta laukumiņa. Tālāk kāpt nebija nozīmes. Tieši šajā vietā var uzstādīt kasti ar tolu. Laukumiņam līdzās atrodas akmens bluķa tievā apakšdaļa, tas gandrīz vai gatavs pats nobrukt zemē.

Bez mazākās steigas, dziesmiņu svilpodams, Kostja sāka sakārtot kasti.

Atpakaļ Kostja nolēma nošļūkt pa virvi. Kad viņš, ar rokām tverot slapjo virvi, jau laidās lejup, virs viņa galvas kā benga- liska uguns/pašķīda violeti sarkanas dzirksteles — dega bikforda aukla.

Kostja bija aprēķinājis auklas degšanas laiku ar lielu uzviju. Viņš lieliski pagūs nolaisties, aiziet līdz rnašinai un noslēpties tās bruņotajā ķermenī. Bet tomēr nebija visai patīkami atrasties tik tuvu sprāgstvielai, uz kuru, kaut arī lēni, virzījās uguns, un Kostja nolēma pasteigties.

Izrādījās, ka nolaišanos stipri kavē akmens izciļņi. Svārstoties virve arvien berzās gar tiem un beidzot iesprūda kādā plaisā.

Kostja ieraudzīja, ka karājas virs pašas mutuļojošās straumes.

Viņš mēģināja iešūpoties, bet iznāca vēl sliktāk. Virve iesprūda citā vietā starp diviem izciļņiem.

Vienīgā izeja — vēlreiz uzrāpties augšā …

Kostja uzmanīgi paraudzījās apkārt un sāka ar rokām vilkties augšup.

It kā brīdinot par draudošajām briesmām, pār Kostjas galvu, kas tuvojās sprāgstvielai, negaidīti nolija sarkanu dzirksteļu lietus.