Meklējumu pasaulē

3. PROFESORS NEIEREDZ SUŅUS

Agrs rīts, kad maigie saules stari tikai sāk zeltīt viļņaino smilšu lauku, ir skaists pat tuksnesī. Paies ne visai ilgs laiks, un saules gaisma pārvērtīsies nemierīgā un nežēlīgā, neciešami svelmejošā plūsmā.

Varbūt tāpēc Kostja tik agri iznāca no telts un devās pie savas mašīnas. Šodien tai būs jāatstāj nometne un, veicot krietnu ceļa gabalu pa tuksnesi, jādodas ceļojumā pa apakšzemes upes gultni.

Kostjam līdzās soļoja Džulbarss. Suns bieži paskrējās uz priekšu un skumīgi paraudzījās savam saimniekam acīs.

Varētu domāt, ka suns saprata cilvēku valodu un jau zināja vakardienas kategorisko lēmumu: neņemt viņu ekspcdicijā līdzi.

Iespējams, ka tieši tādēļ Kostjam bija skumjš noskaņojums. Tomēr sliktās omas cēlonis varēja būt arī kas cits. Lieta tā, ka viņam nebija paticis profesors Polozovs, kas vakar ieradās nometnē.

Nevainojami ģērbtais, staltais, brašais un, kā Kostjam likās, lepnais sirmgalvis izskatījās pēc kabineta zinātnieka.

Šis iespaids pastiprinājās pēc neliela skandala Džulbarsa dēļ.

Izkāpis no automašinas, profesors kā daudz staigājis ģeologs stingrā solī devās sagaidītājiem pretī, balstīdamies uz skaista spieķa ar sudraba uzgali. Tieši tas nepatika Džulbarsam, kas profesoram bija patrāpījies pa kājām. Suns draudoši ieņurdējās. Polozovs atvēzējās ar spieķi. Norisinājās parastā scēna: saimnieka kliedzieni, suņa riešana, pārbaidīta cilvēka saucieni.

— Nejēdzība! — iejaucās Afanasijs Kondratjevičs.

— Jā… jā… Tieši nejēdzība! Vai tad jūs, jaunais cilvēk, nevarējāt turēt savu suni saitē! — uzbudinājās Polozovs. — Es vispār suņus neciešu un te nu — lūdzu …

Tādēļ, lūk, Kostjas kautrais mājiens, ka suns būtu jāņem līdzi ceļojumā, izraisīja niknu un noteiktu profesora pretsparu. Kostja griezās pie mechaniķa Gorškova, pirmā cilvēka, ar kuru sastapās pēc apspriedes beigām, un lūdza uzraudzīt suni viņa prombūtnes laikā; atbilde pavisam negaidot bija pozitiva.

— Nav nekādas jēgas noņemties ar suni, — Afanasijs Kondratjevičs drūmi teica. — Nu, labi jau… Tikai nav ko dzert. Mēli jau droši vien ir izkāris?

— Mūsu mašinā ir neaizskaramais ūdens krājums, sagādāts ekspedīcijas vajadzībām. Es jums mazliet iedošu, — Kostja mēģināja pielabināt Afanasiju Kondratjeviču.

Bet sekas bija gluži pretējas.

— Ko? — Gorškovs bargi noprasīja. — Ar neaizskaramo krājumu suni dzirdīt? Kaut tas izčibētu!

— Nu, tad varbūt jums?

— Vai tad es esmu sliktāks par suni? Vai tā lai jūs saprotu, biedri Utočkin? Vai es mazāk sajēdzu nekā suns, kas tas ir — neaizskaramais krājums?

— Tātad neņemsiet suni?

— Kas jums saka, ka neņemšu? Ko jūs uztraucaties! Protams, ka ņemšu. Un esiet bez bēdu. Es jums saku ka mechaniķis mechaniķim, — Gorškovs klusākā balsī lepni nobeidza.

Veļu vakarā, pirms gulētiešanas, Kostja sastapās ar radisti Ļudu. Viņi apstājās netālu no telts ieejas un pusbalsī sarunājās. Sudrabotā mēness ripa atradās jau gandrīz debess vidū. Plašā apkārtnē zvaigznes bija pavisam nogrimušas spožajā gaismā, un tikai dažām no tām izdevās parādīties vāju, mirgojošu punktiņu veidā.

— No šejienes drupas izskatās maziņas, — Ļuda klusi teica. — Lūk, paskatieties, kur mēs bijām.

— Jā, patiešām, maziņas, — Kostja nenoteikti sacīja.

Blakus teltī kāds no jauna uzgrieza patafonu.

Lai turam buras slingri, droši… —

orķestra pavadījumā skaļa balss sāka dziedāt populāro jūrnieku dziesmiņu, kas aicina cīnīties ar vētru, būt drošiem un neatlaidīgiem.

— Vienmēr vienu un to pašu plati liek, — noteica Ļuda, šūpodama galvu melodijas taktī. — Vai jums patīk muziķa?

— Ļoti. Man šķiet, muziķa bieži palīdz cilvēkam. Bet šo dziesmu es jo sevišķi mīlu.

Atskanēja kāda cieņas pilna balss:

— Profesors Polozovs lūdz apklusināt patafonu. Viņš liekas gulēt.

Melodija tūdaļ pārtrūka. Tomēr tā vēl ilgi skanēja Ļudai ausīs. Daudz dienu vēlāk, kad šo pašu melodiju viņai nācās dzirdēt ārkārtīgi neparastos apstākļos, Ļuda bieži atcerējās šos pēdējos kopā ar Kostju nometnē pavadītos brīžus.

— No suņiem bīstas . . . Muziķu nemīl … Redzams, viņš no visa kā bīstas un neko nemīl, — Kostja čukstēja. — Un ar tādu cilvēku jādodas bīstamā ceļojumā!

— Vai jūs esat pārliecināts, ka profesors Polozovs ir zaķapastala?

— Pilnīgi. Liekas, ka kabineta zinātnieki visi ir tādi. Un kādēļ gan viņš ieņēmis prātā pats ceļot pa šo apakšzemes upi! … Iedomājieties, cik grūti būs ar viņu!

— Bet vai jūs, Kostja, ne no kā nebaidāties?

— Ne no kā, — saīdzis* atbildēja Kostja aizgriezdamies, gluži kā kaunētos par savu atbildi.

Iestājās klusums.

— Ikvienā bīstamā pasākumā pirmajā vietā — biedri. Ja ir uzticami biedri, — nav ko bīties, — Kostja noteica. — Tā es atceros, reiz mums iznāca apšaudē līst laukā no degoša tanka…

Un Kostja pastāstīja, ka kāda viņa biedra pašaizliedzīga rīcība izglābusi dzīvību visai tanka apkalpei.

Aizrunājušies Kostja un Ļuda šķīrās krietni pēc pusnakts.

Pirms vairākiem mēnešiem pazīstamais ģeologs, tā saucamo «apakšzemes» upju speciālists profesors Polozovs bija griezies ar lūgumu zinātniski pētnieciskajā institūtā, kurā strādāja inženieris Dorochovs, lai ceļojumam pa apakšzemes upi vīnam sakārto automobili-amfibiju ar kāpurķēdēm, kurš varētu peldēt kā laiva.

Šo darbu uzticēja inženierim Dorochovam. īstenībā jāsaka, ka te nebija nekā sarežģīta. Automobiļi-amfibijas, kas pārvietojas ar kāpurķēdēm un var arī peldēt pa ūdeni, ir pazīstami jau ļoti sen visdažādākos variantos. Varēja ņemt kādu no tiem un, pielāgojot hermetiski noslēdzamu kabini, kas apgādāta ar skābekļa aparaturu, droši doties ar to ceļojumā.

Bet Andrejs Leonidovičs Dorochovs nebija tāds cilvēks.

Kā pie ikviena uzdevuma, ko viņam bija nācies atrisināt, tā arī pie šī viņš ķērās ar pārspīlētu dedzību. Ļoti īsā laikā peldošais automobilis tika apgādāts ne tikai ar bruņu kabini un ērtiem nodalījumiem, bet arī ar daudzām komplicētām un varbūt pat liekām ierīcēm, kuras, pēc Dorochova domām, varētu noderēt apakšzemes upes gultnes pētījumos.

Visam tam vēl pievienojās Andreja Leonidoviča neatlaidīgie centieni bez gala pārveidot jau uzbūvēto mechanismu. Inženieris Dorochovs nekad nebija apmierināts ar savu darbu, un šis

Grāmata nonāca manās rokās ļoti sliktā stāvoklī.Šai grāmatai trūkst divas lapas. Tā nav atrodama neviena interneta saitā ne krievu ne arī latviešu valodā. I.Ločmelis.

Kostja atgriezās pie mašinas ātrāk par citiem. Viņš nosēdas pīt" pults un ieslēdza radioraidītāju. Uz sadales dēja uzliesmoja sarkana signalspuldzīte.

— Ļuda! … Ļuda! … Vai dzirdat mani? Ļuda! … — Kostja runāja spožajā plastmasas mikrofonā. — Vai laba dzirdamība? Nu, lieliski! Mēs jau esam upes krastā… Ko? Paldies… Pee dažām minūtēm laidīsimies ūdenī… Jā … Jā .. . Gaidiet mani norunātajā laikā! … Ko? Nevis mani, bet manu pārraidi … Visu labu! . .. Sveiciens visiem! … Uz redzēšanos! .. .

Kostja smaidīdams noņēma austiņas un uzkāra tās parastajā vietā.

No samērā stāvā krasta mašina nobrauca laimīgi. Pēc tam tā žigli sāka peldēt pa straumi, ar savu tērauda krūti šķeļot ūdeni.

Krasti kļuva arvien stāvāki un stāvāki. Beidzot tie izveidoja dziļu un tumšu aizu. Un vēl pēc brīža ekspedicijas dalībnieki pa iluminatoriem ieraudzīja zvērojam melnu caurumu. Tā bija akmens ala, pa kuru upe ietecēja pazemē.

Kostja piecēlās kājās un cieši piespiedās pie iluminatora. Piekļāvies ar pieri pie stikla, viņš raudzījās augšup.

— Ko jūs tur pamanījāt? — ieinteresējās Polozovs.

— Neko sevišķu, — Kostja atbildēja. — Atvados tikai no saules gaismas.

«Baiļojas,» profesoram atkal iešāvās prātā uzmācīgā doma.

Dienas gaisma izzuda pēkšņi. Tagad kabinē iedegas sienās iebūvētās blāvās elektriskās spuldzītes. Strādājošās dzenskrūves troksnis, kas ieskanējās no ārienes, krasi mainījās, kļūdams skaļāks. To atbalsoja pazemes tuneļa akmeņainās sienas.

Spēcīgs prožektors, kas bija iebūvēts mašinas priekšgalā un raidīja savu gaismas kūli tālu uz priekšu, brīžiem slīdēja pa savirmoto ūdeni, brīžiem skāra pelēkās sienas, ko izraibināja sīkas plaisas. Gar ovalajiern iluminatoriem ātri joņoja putās sakulti, blāvas gaismas labi apstaroti viļņi.

— Liekas, ka stūres fiksators pietiekami stingri nenostiprinās,— sašutis noteica Dorochovs, ciešāk ielūkodamies vadības pultī, ko apgaismoja zilu spuldzīšu gaisma.

— īstam inženierim nekaš nedrīkst «likties», Andrej Leoni- dovič, — mazliet ar ironiju piezīmēja Polozovs. — Vai tad to visu nevarēja, pārbaudīt agrāk?

— Nu, kā lai jums izskaidro … — Dorochovs atbildēja. — Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka īsts inženieris ir tas, kas nemitīgi cenšas uzlabot ikkuru, pat vispilnīgāko mašinu. Bet cilvēks, kurš apmierināts ar to, kas jau sasniegts, nav nekāds inženieris.

— Mm … — Polozovs noteica. — Iespējams . . . Tikai ne zem zemes .. .

— Nu, neuztraucieties, Valcntin Petrovič, — iejaucās Kostja. — Uz mūsu mašinu var paļauties, un ne no kā nav jābaidās: viss būs, kā vajag.

Pamazām pazemes tunelis saša.urinājās. Reize ar to pieauga arī ūdens straumes ātrums. Mašina tuvojas krācēm. Tomēr tērauda kāpurķēžu mašina viegli tās uzveica un drīz atkal joņoja pa rāmu ūdeni.

Gar iluminatoriem arvien ātrāk un ātrāk aiztrauca drūmi, sirmi akmeņi, kas dīvaini rēgojas 110 sienam. Pazemes upes gultne bieži mainīja virzienu, un Dorochovam, kas sēdēja pie stūres, vajadzēja koncentrēt visu uzmanību, lai neuzgrūstos akmens sienai.

Pēkšņi profesors sāka ausīties. Viņš lēnām pārlaida skatienu kabinei, vēlreiz uzmanīgi palūkojās pa iluminatoru un klusi teica:

— Dīvaini gan: man likās, ka es dzirdētu… bērna raudas. Vai jūs .neko nemanījāt?

— Zinātniekiem nekas nedrīkst «likties», — piemetināja Dorochovs, sparīgi grozīdams stūres ratu.

— Bet kā .. . Atvainojiet… Es dzirdēju skaidri!

— Tas patiešām jums būs licies, — ieteicās Kostja.

Tikmēr pazemes upes dziļums stipri samazinājās, un ūdens straume sāka mutuļot stiprāk. Mašina sajuta grūdienus. Redzams, ka tā atkal skāra zemūdens akmeņus.

Dorochovs apturēja dzenskrūvi, un mašina virzījās tikai straumes dzīta.

Tomēr drīz arī tas vēl bija par maz. Ātrums bija pieaudzis tiktāl, ka radās draudi kādā straujākā pagriezienā sašķīst pret klinti, vajadzēja ieslēgt atpakaļgājienu. Kabinē kļuva dzirdams, kā, bremzējot mašinu, sparīgi strādā dzenskrūve.

Drīz vien prožektora gaismas stars izrāva no pazemes dziļās tumsas krāšņu un reizē arī baigu ainavu. Tālumā bija redzams mutuļojošs šļakatu un ūdens putekļu fontāns. Vēl mazliet tālāk tunelis nobeidzās ar stāvu klintssienu.

Bija skaidrs, ka priekšā ir ūdenskritums.

— Nopietna lieta, — drūmi noteica Dorochovs.

Tikmēr mašina, acīm redzot uzdūrusies kādam lielam akmenim, uz mirkli nostājās gandrīz vertikāli.

— Oho! .. . — iesaucās Polozovs, krampjaini ieķerdamies sava sēdekļa roku atbalstos.

— Redz, kur būtu noderējis papildu aizsargrežģis dzenskrūvei, — Dorochovs izgrūda caur zobiem, ar ieslēgtajām kāpurķēdēm izlīdzinādams mašinas gaitu. — Sagatavojiet papildu motoru, Kostja!

Kostja pārbīdīja dažas sviras un, neizlaižot vienu no rokām, sasprindzināti sāka raudzīties pa priekšējo logu.

Šļakatu mākonis ātri tuvojās. Straujiem grūdieniem mašinu svaidīja šurp turp. Kabini piepildīja tērauda šķindoņa un čirkstoņa, kas cēlās, mašinai beržoties gar akmeņiem.

Kaut gan stāvoklis bija nopietns, Kostja paretam uzmeta skatienu profesoram, kas arvien vēl sēdēja pie iluminatora. Viņam par brīnumu «kabineta» zinātnieks izturējās ar cieņu un neizrādīja nekādas baiļu pazīmes. Cēli atmetis galvu, ko rotāja kupli, sirmi mati, Polozovs sēdēja mierīgi, mazliet piemiegdams acis. Kostja noprata, ka profesors aiz piesardzības noņēmis zelta pensneju.

Arī Polozovs reizēm paraudzījās uz Kostju. Jaunekļa seja pauda stingru apņēmību.

«Daudz nebaidās,» sprieda Polozovs.

Tai laikā viņa uzmanību no jauna saistīja dīvaina skaņa. Troksnis, ko sacēla šalcošais ūdens un mašinas sieniņu atsišanās pret akmeņiem, neļāva izprast, kas tas īsti bija. Lai nu ka, bet šāda skaņa nevarēja celties no mašinas daļām. Nebija nekādu šaubu, ka šī žēlabainā skaņa, kas atgādināja kaucienu vai raudas, nāk no ārienes.

Riskējot sadauzīties, profesors cieši piespiedās pie loga stikla.

Mašina patlaban traucās pa zemu pārkārušos klinšu bluķu apakšu. Pret melnajām sienām sitās trakojoši viļņi.

Vaids atkārtojās.

— Es atkal dzirdēju! — iesaucās Polozovs, cenšoties pārkliegt troksni.

Taču ne Dorochovu, ne Kostju vairs neinteresēja profesora vārdi.

Mašinu neglābjami vilka uz trakojošo pazemes ūdenskritumu.