Melnā tulpe

melnai tulpei ir jauns īpašnieks

Kornēlijs palika stāvot tajā pašā vietā, kur bija Rozei aizejot. Tik dziļi viņu aizkustināja divkāršā laime.

Pagāja pusstunda.

Jau pirmie gaismas stari ielauzās kameras logā, kad viņš pēkšņi koridorā izdzirda soļu troksni un nomāktu kliedzienu.

Pie lodziņa parādījās bāla un izbaiļu pilna Rozes sejiņa.

Viņš mazliet atkāpās un viņu satvēra šausmas.

— Kornēlij, Kornēlij! — viņa kliedza, cīnīdamies ar elpas trūkumu.

— Mans Dievs, kas noticis?

— Kornēlij! Tulpe!

— Kas ir ar tulpi?

— Es nezinu, ka jums to pateikt!

— Sakat, Roze, sakat!

— Mums to atņēmuši, nozaguši!

— Atņēmuši? Nozaguši! — kliedza Kornēlijs.

— Jā, — teica Roze, atbalstīdamās pret durvīm, lai nenokristu.Jā, atņēmuši, nozaguši.

Spēki viņu atstāja, viņa nokrita ceļos.

— Bet kā tas varēja notikt? jautāja Kornēlijs. — Stāstāt man visu…

— Es neesmu vainīga, mans draugs…

Nabaga Roze, viņa neiedrošinājās teikt - mīļais draugs.

— Jūs atstājāt to vienu? — skumji jautāja Kornēlijs. .

— Tikai vienu mirkli, lai aizietu pie mūsu kurjera, kas dzīvo piecus soļus no mums…

— Un šajā laikā, neskatoties uz maniem brīdinājumiem, jūs pamētāt atslēgu durvīs?

— Nē, nē, taisni tas mani pārsteidz. Es atslēgu paņēmu līdz un turēju to visu laiku cieši rokā, lai tā nepazustu.

— Kā tad tas varēja nolikt?

— Es pati nesaprotu. Nodevu vēstuli kurjeram un viņš tūdaļ aizbrauca. Kad pārnācu, manas istabas durvis bija aizslēgtas. Istabā viss bija kā agrāk, tikai tulpes vairs nebija. Acīmredzot, kāds ir licis izkalt otru atslēgu un tulpi nozadzis.

Viņa aprāva stāstījumu un asaras lai plūda pār vaigiem.

Kornēlijs stāvēja kā sastindzis, ar pārvērstu seju un neapzinīgi atkārtoja:

— Nozagta, nozagta, nozagta… Es esmu pazudis…

— Žēlojat mani, Kornēlija kungs, un nesākāt tā. Es žēlabās nobeigšos.

Kornēlijs cieši satvēra loga restes un iesaucās:

— Mūs ir apzaguši, Roze, tas tasinība, bet vai tādēļ mums būs ļauties izmisumam? Nelaime ir liela, bet varbūt vēl nav par vēlu un mēs varam sev palīdzēt? Mēs taču zinām zagli!

— Zinām, bet vai es varu to noteikti apgalvot?

— Ak, es esmu dziļi pārliecināts, ka tas ir nelietis Jakobs!' Vai mēs varam pieļaut, ka viņš būtu vedis uz Harlemu mūsu atradumu, mūsu pūliņu un rūpju bērnu? Vajaga dzīties viņam pēdās, Roze!

— Bet kā lai visu to izdara, tēvam gaismā neceļot mūsu noslēpumu? Kā lai es, nevarīga sieviete, turklāt vēl pasaulē maz pieredzējusi, izdaru to, ko varbūt arī jūs nevarētu?

— Tad aiverat šīs durvis, Roze, izlaižat mani laukā, un jūs redzēsiet, ka es noķeršu zagli; jūs redzēsiet, ka es likšu viņam atzīties noziegumā! Jūs redzēsiet, ka viņš lūgsies piedošanu!

— Kā lai es jūs izlaižu? — raudādama teica Roze: — vai tad man ir atslēgas? Ja man tās būtu, vai tad jūs jau sen nebūtu brīvībā?

— Viņas ir pie jūsu tēva; jūsu nekrietnā tēva, kurš man nolaupīja pirmo tulpi un tagad, droši vien rīkojas kopā ar Jakobu!

— Klusāk, lūdzu, runājat klusāk!

— Ja jūs neatvērsat durvis, es tās izlauzīšu un saplosīšu katru, kas man stāsies ceļā!

— Žēlojat mani, Kornēlij! Es jūs ļoti lūdzu.

— Ticat man, es neatstāšu akmeni uz akmeņa.

Un nelaimīgais, visaugstākā nervu saspīlētībā, rokām ieķērās dzelzs restes un ar troksni sāka raustīt durvis.

Nobijusies, Roze velti centās viņu nomierināt. Kornēlijs bija kā ārprāta drudzī.

— Dodu jums goda vārdu, ka nositīšu šo nelieti Grifiju, — rēca van - Berls, — es izliešu viņa asinis, kā viņš izlēja manas melnās tulpes asinis.

— Labi, labi, — teica Roze, — es darīšu visu, ko jūs prasat. Es nozagšu tēvam atslēgas un atslēgšu durvis. Tikai apmierināties, Kornēlij!

Viņa vēl nebija beigusi šo frāzi, kad aiz muguras izdzirda dobju rēcienu.

— Tēvs! —viņa iekliedzās lielās izbailēs.

— Grifij! — piebalsojās van - Bcrls. — Nolādētais!

Troksni izdzirdis, Grifijs, neviena nemanīts, bija uzkāpis pa trepēm un stāvēja pie kameras durvīm. Viņš rupji satvēra Rozi aiz elkoņa.

— Ak tā, tu nozagsi manas atslēgas?! — viņš kliedza dusmās drebošā balsī. — Ak, tu nelietis, Kornēlijs, sadumpojis manu bērnu pret mani. Tev pat karātavas par labām!

Roze izmisumā lauzīja rokas.

— Ak, šitā, — kliedza Grifijs, cietā, nepielūdzamā tonī. — Nevainīgais puķu audzētājs! Jūs mani nositīsat? Izliesat manas asinis? Un turklāt ar manas meitas palīdzību! Mans Dievs, vai tad es esmu slepkavu bedrē? Nē, jau šodien es par visu ziņošu komandantam, bet rītu to zinās viņa augstība pavaldonis. Mēs zinām likumus. Sestais pants runā par dumpi cietumā. Mēs jums, zinātnieka kungs, parādīsim Beitenhofu otrā izdevumā. Un tas būs lielisks izdevums. Nu, sazvērnieki, uzlūkojat vēl viens otru. Jums nebūs lemts vairs izdomāt nekādus plānus. Prom, neliete! Bet jūs — paliekat sveiks! Katrā ziņā — uz redzēšanos!

Roze neziņā uzlūkoja Kornēliju un raidīja tam skūpstu. Tad brīdi viņa it kā iegrima pārdomās un steidzīgi metās uz izeju.

— Vēl viss nav zaudēts, — viņa sauca, — ceri uz mani, mans Kornēlij!

Lamādamies, tēvs viņai sekoja.

Kornēlija pirksti pamazām atlaida mergas, viņu pārņēma liels ļ nespēks un viņš sabruka uz kameras klona, tikko dzirdami čukstēdams:

— Nozaguši! Man to nozaguši!

Tikmēr Izaks Bokstels, tulpi paslēpis zem platā mēteļa, atstāja cietoksni pa mazajiem vārtiņiem, kurus bija atslēgusi Roze, un I devās uz Herkumi, kur to gaidīja pajūgs. Par savu pēkšņo aizbraucienu viņš pat draugam Grifijam nekā neteica.

Viņš brauca ļoti lēni, jo ātra braukšana varēja sabojāt tulpi.

Bet, baidīdamies nokavēties, Bokstels lika Delftā apstāties un iegādājās īpašu lādi, mīkstu sūnu piepildītu, kurā ielika melno tulpi. Nu varēja dzīt zirgu aulekšos, nebaidoties, ka puķi varētu sabojāt.

Nākošās dienas rītā Bokstels iebrauca Harlemā. Piekusis tālā ceļā, bet priekā starojošs, viņš tulpi pārstādīja Citā podā, lai galīgi Sajauktu nozieguma pēdas. Vāzi, kurā tulpe agrāk auga, viņš sasita gabalos un iemeta kanālā. Tad viņš norakstīja vēstuli Harlemas puķkopju biedrības priekšsēdētājam, uzrādot viesnīcu, kurā tas ar tulpi apmeties.