Melnā tulpe

rozes pielūdzējs

Roze nepaguva izteikt pēdējos vārdus, te pēkšņi uz kāpnēm atskanēja kāda balss, kura Grifijam vaicāja, kas notiekot.

— Jūs dzirdat, tēv? — teica Roze.

— Ko?

— Jakoba kungs jūs sauc. Viņš ir uztraucies.

— Redziet nu, cik lielu troksni jūs sacēlāt, — teica Grifijs. — Varēju pat iedomāties, ka šis zinātnieks mani sit. Cik gan nav nepatikšanu ar šiem zinātniekiem!

Norādot Rozei ar pirkstu uz durvīm, viņš teica:

— Nu, dodies pa priekšu, cienīgā.

Durvis aizslēgdams, viņš vēl piebilda:

— Es eju pie jums, mans draugs, Jakob.

Grifijs aizgāja, aizvezdams Rozi līdz. Nabaga Kornēlijs palika vientuļš savās neaprakstāmajās bēdās.

— Šis vecais bende mani nogalināja, — viņš čukstēja. — Es to nepārcietīšu.

Un nabaga filozofs paliesi būtu saslimis, ja pie viņa neatnāktu Roze.

Bet viņa atnāca tajā pašā vakarā.

Viņa paziņoja, ka tēvs turpmāk netraucēs tulpju audzēšanu.

— Kā jūs to zināt? — skumjā balsī jautāja cietumnieks.

— Viņš pats tā teica.

— Varbūt, lai mani piekrāptu?

— Nē. Viņš nožēlo savu soli.

— Pārvēlu.

— Viņš nožēlo, bet tā nav viņa paša griba.

— Kā tad tas gadījās?

— Ak, ja jūs zinātu, kā viņa draugs to lamā.

— Ak, Jakoba kungs? Acīmredzot, šis kungs jūs nemaz vairs,] neatstāj.

— Katrā ziņā viņš to dara reti.

Un viņa tam uzsmaidīja ar uzticības pilnu smaidu, kas izkausēji greizsirdību Kornēlija sirdī.

— Kā tas notika? — viņš jautāja. — Vakariņas ēdot, tē\ stātstīja Jakobam gadījumu ar tulpi, pareizāk ar tulpes asnu| lielīdamies, ka viņš to iznīcinājis.

Kornēlijs dziļi elpoja un smagi nopūtās.

— Jums šajā brīdī vajadzēja redzēt mūsu Jakoba rīcību, turpināja Roze. — Man likās, ka viņš aizdedzinās cietoksni: viņai acis spīdēja, kā divas lāpas, mati sacēlās stāvus, viņš konvulsīvi vīstīja dūres un bija brīdis, kad man šķita, ka viņš tēvu nožņaugs: "Jūs samināt sīpoliņu?" "Protams," atbildēja tēvs. "Tas iri negodīgi!" kliedza Jakobs. "Tas ir zemiski! Jūs esat izdarījis noziegumu!"

Tēvs bija samulsis.

— Vai tad jūs arī esat traks palicis?

— Cik lielisks cilvēks, šis Jakobs, — teica Kornēlijs, goda prāts un laba sirds.

— Katrā ziņā vairāk kādu cilvēku ncinaz nevar bārt, kā viņš! izbāra tēvu. Viņš bija zaudējis savaldību un bez apstājas atkārtoja: "Saminis sīpoliņu! Saminis sīpoliņu!"

Tad viņš griezās pie manis:

— Viņam taču nebija viens vien sīpoliņš?

— Vai tā viņš jautāja? — uzmanīgi un dzīvi iesaucās Kornēlijs.

— Jā. Bet tad iejaucās tēvs un teica, ka vajadzēšot jūs pārmeklēt»! Jakobs atkal uztraucās. Tad viņš atkal griezās pie manis: ko esot; teicis nabaga jaunais cilvēks? Es nezināju, ko atbildēt. Jūs lūdzāt, lai es nevienam nekā nestāstot. Par laimi, tēvs mani izglāba no neveiklā stāvokļa: — Ko viņš teica? Viņam trakumā putas uz' lūpām parādījās — Es tēvu pārtraucu: — Kā lai viņš nedusmojas, — es teicu, — pret viņu izturējās tik mežonīgi. — Vai tu traka palikusi, — kliedza tēvs: — iedomājaties, kas par briesmīgu nelaimi: samīts tulpes sīpoliņš! Tādus tirgū var pirkt simtu par vienu llorinu. — Bet varbūt tie ir nevērtīgāki, nekā šis, — es piebildu.

— Un kā uz to reaģēja Jakobs? —jautāja Kornēlijs.

viņš jautāja Jakobam.

vinanrM

— Jāsaka, man likās, ka viņa acīs, to dzirdot, pazibēja savādas dzirkstis. Viņš tūdaļ noliecās pie manis un zaglīgā tonī jautāja: Vai jūs, skaistā Roze, domājat, ka tas bija vērtīgs sīpoliņš? — Es jutu, ka esmu izrunājusi vairāk, nekā vajadzīgs, tādēļ mēģināju kļūdu labot ar vienaldzīgu plecu paraustīšanu: — Kā man to zināt, — es teicu: — tādam cietumniekam bieži vien tīrais nieks var likties par ļoti svarīgu lietu. Šis van - Berls esot liels savādnieks un tulpju mīlētājs. Tādēļ bija slikti viņa stādiņu iznīcināt. — Tad iejaucās tēvs un teica: — Interesanti, kur viņš to sīpoliņu dabūjis? Tas būtu jānoskaidro. — Es novēršos, lai nesastaptos ar tēva skatienu. Bet es ievēroju Jakoba skatienu. Tas bija vērsts uz mani un likās, ka tas grib ielauzties maņas sirds noslēpumos. Es piecēlos un gāju uz durvīm. Bet tad mani pārsteidza Jakoba vārdi, kurus tas klusi teica tēvam: — To nav grūti izdibināt. Vajaga viņu izkratīt. Parasti sīpoliņi mēdz būt trīs.

— Kā, viņš teica, ka parasti mēdz būt trīs sīpoliņi? — augstākā mērā uztraukts, jautāja Kornēlijs.

— Jā. Un jūs varat iedomāties, ka šie vārdi uztrauca arī mani. — Nevar būt, — teica tēvs, — viņš tos pie sevis neglabās. — Tad izvedāt viņu no kameras un atļaujat man to pārmeklēt, — teica Jakobs.

— Ak, tā! — iesaucās Kornēlijs: — jūsu Jakobs ir pilnīgs nelietis.

— Es baidos, vai tiešām tā nav.

— Sakat man, Roze, — domīgi teica Kornēlijs. — Sakat…

— Ko tad?

— Vai jūs man neteicāt, ka tajā dienā, kad jūs rakāt zemi puķu dobei, aiz vārtiem slapstījies kāds cilvēks, kas uzmanījis katru jūsu soli un lāpstas kustību?

— Jā gan. Tas bija Jakobs.

— Vai zināt ko, Roze, — teica Kornēlijs, bāls kā audekls.

— Nu, ko tad?

— Viņš nebūs sekojis jums…

— Kam tad?

- Viņš arī nebūs iemīlējies jūsos…

— Nebūs?

— Viņš būs sekojis maniem sīpoliem. Un iemīlējies tajos.

— Tas ir pilnīgi iespējams! — iesaucās Roze.

— Vai gribat pārliecināties par to?

— Kā to izdarīt?

— Loti vienkārši.

— Kā?

— Ejat rītu dārzā. Bet darat tā, lai Jakobs, tāpat kā pirmo reiz, flrinātu, kad jūs iesat. Papūlaties, lai tāpat, kā pirmo reiz, viņš sekotu jums. Izdarat kustības, kuras rādītu, ka jūs dēstāt sīpoliņu. Tad atstājat dārzu un uzmanāt, ko viņš darīs.

— Labi. Un tad?

— Nu, tad mēs rīkosimies, atkarībā no tā, ko viņš darīs.

— Ak, — nopūtās Ro/e: —jūs, Kornēlija kungs, ļoti mīlat savas tulpes.

— Jums taisnība. No tā brīža, kad jūsu tēvs samina mazo stādiņu, man likās, ka samīta daļa no manis paša.

— Klausaties, vai jūs negribētu izmēģināt vēl vienu panēmienu?

— Kādu?

— Pieņemat mana tēva priekšlikumu.

— Kuru?

— Viņš jums piedāvāja visu simtu tulpju sīpoliņu.

— Tas tiesa…

— Paņemat divus vai trīs, starp kuriem varēsat izaudzēt arī īsto.

— Tas nebūtu slikti, ja jūsu tēvs būtu viens. Bet tur ir vēl tas otrs… Jakobs, kurš mums visur seko…

— Jā. Tā ir gan. Bet padomājiet: atsacīdamies, jūs laupāt sev lielu apmierinājumu.

Šos vārdu viņa izrunāja ar ironisku smīnu.

Kornēlijs brīdi padomāja un pats ar sevi cīnījās.

— Un tomēr nē! — viņš beidzot iesaucās. — Tā būtu vājība. Tas būt neprāts. Tā būtu nejēdzība, nodot nejaušības un zemsirdības nagos mūsu pēdējo glābiņu. Tad jau es vairs nebūtu vīrs ar raksturu un gribu. Nē, Roze, mēs ritu ko nolemsim par mūsu sīpoliņu. Jūs to izaudzēsat, paklausot maniem aizrādījumiem. Bet trešo glabājat savā skapī. Un zvērat man, ka ugunsgrēka gadījumā jūs sava zelta un sudraba lietu vietā, savu labāko drēbju un lielāko piemiņas dāvanu vietā — jūs glābsat manu sīpoliņu, kurā glabājas melnās tulpes noslēpums.

— Ticat, Kornēlija kungs, — teica Roze svinīgā maigā tonī, — ka jūsu vēlēšanās man ir svēta.

— Un ja redzat, ka jūsu tēvam radušās aizdomas, ka viņš kopā ar šo nolādēto Jakobu jums seko un apdraud jūsu rīcību, tad apsolāt man, ka jūs upurēsat mani, lai pasargātu sevi un tulpi.

Roze juta, ka sirds krūtīs sažņaudzas un acīs riešas asaras.

— Ak. Dievs, — vina izdvesa.

- Kas ir?

— Es redzu…

— Ko jūs redzat?

— Es redzu, ka jūs savas tulpes mīlat tik stipri, ka citām jūtām jūsu sirdī nav vietas.

To teikusi, viņa steidzīgi aizgāja.

Šī nakts Kornēlijam bija viena no šausmīgākajām.

Roze bija apvainota. Viņa bija iemesls Varbūt, ka viņa vairs nekad nenāks pie viņa. Viņš vairs neredzēs Rozi un tulpes.

Taču, par kaunu mūsu puķkopim, mēs esam spiesti konstatēt, ka Kornēlija apziņā pārsvars bija Rozes iespaidam, jo kad pulkstens trijos no rīta, līdz nāvei nomocījies un noskumis, viņš aizvēra acis, tulpes vietā viņš ieraudzīja skaistās frīslandietes debeszilās acis un gaišdzeltenos matus.