Nemirstīgais

ĀŽA DZIESMA

Trīs sievietes: viena mirusi, viena dzīva un vel Viena — gan mirusi, gan dzīva, ne mirusi, ne dzīva, nekad tā nedzīvos un nekad tā nemirs, jo ir iemūžināta SUMā.

Uzkalnā virs ielejas, caur kuru vijas lielais ceļš, es gaidu Viņas parādīšanos. Salnas šogad atnāca agri, un zāles zaļums ir nobālējis. Nogāze apaugusi kazenājiem, kuru ogas cilvēki un putni jau nolasījuši,

atstādami neskartus tikai baltos viršus; šur tur slejas pa ābelei. Tās ir ļoti vecas, palikušas no seniem augļudārziem, kurus kopušas tik senas paaudzes, ka šodien tās atceras vienīgi SUM (vietvietām no kazenājiem vēl spraucas ārā veca žoga paliekas); ābeles ērmīgi izmētātas pa kalna nogāzi un tikpat ērmīgi samezglojušas aprepējušos zarus. Tajās vēl karājas daži augļi. Salta vēsma pārskrien manai miesai un atrauj no zara ābolu. Es dzirdu — tas atsitas pret zemi kā mūžības pulksteņa kārtējais sitiens. Krūmu zari kaut ko čukst vējam.

Visas kalnu grēdas ap mani ir klātas mežiem un tērpušās košsarkanās, misiņa un bronzas krāsās. Debesis šķiet netverami plašas, un rietošā saule gail blāvotā spožumā. Ielejā arvien zilāka sabiezē vakara migla, tā gluži kā dūmi viegli kutina nāsis. Ir atvasara — laiks, kad gads sadeg bēru sārta ugunīs.

Ir bijuši citi gadalaiki. Ir bijuši citi mūži pirms mana un viņas mūža, un toreiz cilvēki zināja dziesmām vārdus. Tiesa, arī mēs atļaujamies baudīt mūziku, un es esmu pavadījis daudz laika, darinādams melodijas saviem atkalatrastajiem vārdiem. «Maija dzidrajā zaļumā…» Satveru pleca siksnā pakārto arfu, uzskaņoju to un dziedu viņai — dziedu rudenī un dziestošajā dienā.

Tu nāci — tev saule pa pēdām: Pāri zaļumam — zeltaina ziba; Līksmu puķu karogu vēdām Pļavu apņēma mīlestība. [6]

Zāles stiebri vieglītiņām nodreb zem kāda nācēja soļiem, un sievietes balss it kā caur smiekliem saka: — Nu, paldies!

Kādu dienu — tas bija tik drīz pēc manas mīļotās nāves, ka es joprojām biju kā apdullis, — es stāvēju mājvietā, kas vēl nesen bija piederējusi mums abiem. Tā atradās ļoti pievilcīgas ēkas simt pirmajā stāvā. Kad iestājās tumsa, pilsēta liesmoja, zibēja, mirdzēja mūsu priekšā un raidīja mums pretī milzīgus žilbinošu staru kūļus gluži kā triumfa karogus. Vienīgi SUM spēja pārvaldīt neskaitāmos gaisa kuģus, kuri kā naktstauriņi ņirbēja dejā starp torņiem; vienīgi SUM spēja uzturēt visu šo pilsētu ar tās kodolspēkstacijām, automat­izētajām rūpnīcām, fiziskās un ekonomiskās sadales tīklu, sanitāro sistēmu, remontdarbiem, pakalpojumiem, izglītību, kultūras daudzveidību, kārtību, — visu kā vienu neievainojamu un nemirstīgu organismu. Mēs bijām jūsmojuši un lepojušies, ka piederam šai pasaulei, tāpat kā viens otram.

Bet tovakar es pavēlēju virtuvei izmest man pagatavotās vakariņas atkritumu vadā un saberzu zem papēža ķīmiskos nomierinātājus, ko man pasniedza mājas aptieciņa, un iespēru ar kāju putekļu sūcējam, kas steidzās sakopt radīto nekārtību, un pavēlēju lampām visā dzīvoklī satumst. Es stāvēju pie stiklotās sienas, lūkodamies ārā uz megalopoli, un tā šķita kliedzoši banāla. Delnā man gulēja neliela māla figūriņa, ko viņa bija veidojusi savām rokām. Es to grozīju no vienas puses uz otru, grozīju vēl un vēlreiz.

Taču es biju piemirsis pieteikt durvīm, lai pie manis neielaiž apmeklētājus. Durvis pazina viešņu un pavēra tai ceļu. Sieviete bija ieradusies ar labsirdīgu nolūku izraut mani no dīvainās noskaņas, kas viņai šķita pretdabiska. Es dzirdēju viņu ienākam istabā un jutu, kā viņa pustumsā raugās apkārt. Viņa bija gandrīz tikpat slaida kā mana mīļotā, un viņas mati nejaušā kārtā bija savīti tādā pašā mezglā, kādu sev labprāt veidoja mana mīļotā, un figūriņa izkrita man no rokas un sašķīda druskās, jo īsu mirkli man likās, ka ienākusi mana meitene. Kopš tās dienas man bijis grūti apvaldīt savu nepatiku pret Trākiju.

Šovakar es tādu kļūdu vairs neatkārtotu pat tad, ja rietošās saules gaisma būtu jau apdzisusi. Par mūsu kopīgo pagātni vēsta vienīgi sudraba aproce uz viņas kreisās rokas. Es redzu viņu savvaļas zemes ierastajā ģērbā: kājās zābaki, mugurā īstas zvērādas svārciņi un ap vidukli īstas ādas josta, pie sāniem nazis un plecā pakārta bise. Viņas cirtas ir izjukušas un savēlušās, āda iedegusi brūna garajās nedēļās zem klajas debess; zem fantastiskajām līkloču līnijām, ar ko viņa daudzās krāsās sevi izrotājusi, redzamas skrambas un traipi. Ap kaklu viņai ir rota no putnu galvaskausiem.

Jā, tā kura ir mirusi, drīzāk bija savdabīgs koku un apvāršņu bērns nekā Trākijas līdziniece. Savvaļā viņa jutās kā mājās, un, kad pilsētas mūs nogurdināja un mēs metāmies projām neskartā pasaulē, viņai pat nevajadzēja atbrīvoties no pilsētas apģērba, saprāta vai smalkuma. Šī īpašība manā iztēlē radīja daudzus no vārdiem, ar kuriem es viņu apveltīju: Meža Lauma, Rudā Stirna; senas grāmatas šķirstīdams, uzgāju arī citus — Driāda, Elvena. Manai meitenei patika tas, ka es izgudroju viņai vārdus, un šai izpriecai nebija gala, jo viņas daudzveidība bija neizsīkstoša.

Es ļauju arfas skaņām izgaist klusumā. Pagriezdamies saku Trākijai: — Es to nedziedāju tev. Nedz arī kādai citai. Atstāj mani vienu!

Viņa ievelk elpu. Vējš sapurina viņas matus un uzvilnī man viņas smaržu — bet tā nav sievietes saldā smarža, tās ir bailes. Viņa sažņaudz plaukstas dūrēs un saka: — Tu esi jucis!

— Kur tu ņēmi tik izteiksmīgu vārdu? — es dzēlīgi noprasu, jo manām sāpēm un, ja gribu būt patiess, — arī manām bailēm kaut kur jāizlādējas, un Trākija ir pa rokai. Vai tevi vairs neapmierina vecie labie «satraukts» vai «nelīdzsvarots»?

— Kur ņēmu? No tevis, — viņa izaicinoši atbild, — no tevis un tavām nolādētajām senlaiku dziesmām! Re, vēl viens vārds — «nolādēts». Cik labi tas tev piederas! Cik ilgi tu domā ļauties šai slimīgajai noskaņai?

— Un kad beidzot došos uz klīniku un ļaušu sev kārtīgi izskalot smadzenes? Ne tik drīz, mīļā! — Šo pēdējo vārdu es lietoju tīši, taču viņa nezina, kāds izsmiekls un skumjas tajā slēpjas — jo šādi es reiz uzrunāju pats savu meiteni. Vispārpieņemtā valodas gramatika un izruna, pateicoties elektroniskajiem ierakstiem un neironu zinātnei, ir tikpat sastingusi kā jebkurš masu civilizācijas aspekts, taču vārdu nozīmes slīd un pārvietojas kā izmanīgas čūskas. (Ai, ļaunā odze, kas sadzēla manu Māllēpīti!)

Paraustu plecus un piebilstu ar izmeklētu pilsētnieciski tehnoloģisku sausumu balsī: — Es patiesībā esmu ļoti praktisks cilvēks bez slimīgām tendencēm. Es nebēgu no savām emocijām ar zāļu vai neiroregulācijas palīdzību, vai, teiksim, kā tu, pārradot tās pirmatnējā niknumā, — es grasos īstenot konkrētu plānu, kā atgūt to cilvēku, kas mani darīja laimīgu.

— Tu grasies tādēļ traucēt Viņu mājupceļā?

— Ikvienam ir tiesības izteikt lūgumu Tumsas Karalienei, kamēr Viņa apstaigā Zemi.

— Bet šis vairs nav īstais laiks…

— Te nav nekāda likuma, vienīgi paražas. Cilvēki baidās tikties ar Viņu ārpus pūļa, ārpus pilsētas, prom no spožām namu ugunīm. Tā ir, kaut arī viņi paši to neatzīst. Tieši tāpēc es atnācu šeit, lai nebūtu daļa no pūļa, no rindas. Es negribu runāt magnetofonā un atstāt sava lūguma ierakstu vēlākai skaitļotāja analīzei. Kā tad es zināšu, ka Viņa to patiešām noklausās? Gribu stāties Viņas priekšā kā Es pats, kā atsevišķa un vienreizīga būtne, un skatīties Viņai acīs, kamēr izsaku savu lūgumu.

Trākijas balss ir mazliet aizsmakusi. — Viņa būs dusmīga!

— Vai tad Viņa vispār vēl spēj dusmoties?

— Es… es nezinu. Bet tas, ko tu gribi lūgt, ir kaut kas tik neiespējams — tik ačgārns! Lūgt, lai SUM tev atdod tavu meiteni! Tu taču zini, ka tas nekad nepieļauj izņēmumus.

— Vai tad Viņa pati nav izņēmums?

— Tas ir kas cits. Tu runā muļķības. SUMam taču ir vajadzīgs… nu, kā lai to saka… tiešs cilvēcisks sakaru veids. Emociju un kultūras atgriezeniskā saite un arī statistika. Kā tad citādi Tas varētu racionāli valdīt? Un Viņa noteikti ir izraudzīta vienīgā no visas pasaules. Bet kas bija tava meitene? Nekas!

— Man viņa bija viss.

— Tu… — Trākija iekož lūpu zobos. Viena viņas roka pastiepjas uz priekšu un satver manu kailo delmu; satvēriens ir ciešs un karsts, netīrie nagi duras man miesā. Kad es neatbildu, viņa atlaiž roku un pievērš skatienu zemei. Virs galvas aizlido savvaļas zosu kāsis. To klaigas spalgi izskan cauri vēja brāzmām, kas mežā kļūst arvien skaļākas.

— Nu ja, — viņa saka, — tu esi īpašs cilvēks. Tāds tu vienmēr esi bijis. Tu devies Visumā un atgriezies kopā ar Lielo Kapteini. Varbūt tu esi vienīgais starp dzīvajiem, kurš zina kaut ko par senajiem laikiem un ļaudīm. Un šī tava dziedāšana… tu jau patiesībā neizklaidē citus, nē, tavas dziesmas satrauc cilvēkus un iegulstas atmiņā. Tāpēc varbūt Viņa tevi uzklausīs. Bet SUM neuzklausīs. Tas nevar pieļaut nekādas izņēmuma atdzimšanas. Ja to pieļautu kaut vai vienu reizi, vai tas nebūtu jāatkārto pēc ikviena līdzīga lūguma? Mirušo tad sarastos vairāk nekā dzīvo.

— Nav teikts, — es atbildu. — Šā vai tā, esmu nolēmis mēģināt.

— Kāpēc tu nevari pagaidīt apsolīto laiku? Tad taču SUM noteikti radīs jūs abus no jauna vienā un tai pašā paaudzē.

— Bet tagadējā dzīve man tikpat būtu jānodzīvo bez viņas, — es saku, raudzīdamies tālumā uz lielceļu, kas tumsā spīd kā nāvējoša čūska visas ielejas garumā. — Un kā tu zini, ka šāda atdzimšana vispār būs? Mums ir tikai solījums. Nē, pat vēl mazāk.

Viņa skaļi ievelk elpu, atkāpjas un paceļ rokas, kā gribēdama atvairīties no manis. Viņas dvēseles aproce met gaismu man acīs. Es redzu, ka tas ir kaut kas līdzīgs vārdošanai embrija stadijā. Rituāls viņai ir svešs — ikviena «māņticība» cītīgi izskausta no mūsu metāla un enerģijas pasaules jau pirms daudziem gadiem. Taču, pat nezinādama neko no ļaunuma atvairīšanas vārdiem vai ļaunuma jēdziena, viņa tomēr cenšas stāties pretī šādai zaimošanai.

Tāpēc, nevēlēdamies ielaisties diskusijā un gribēdams tikai gaidīt šeit vienatnē, es gurdi piemetinu: — Nav svarīgi. Var notikt kāda dabas katastrofa, piemēram, milzu asteroīda trieciens, kas iznīcina visu sistēmu, pirms vēl radīti apstākļi jaunas atdzimšanas sākumam.

— Tas nav iespējams! — viņa gandrīz drudžaini protestē. — Homeostati, labojumu iekārtas…

— Nu labi, sauc to par maz iespējamu vai neticamu teorētisku pieļāvumu. Tad sacīsim tā: es esmu tik savtīgs, ka gribu savu Bezdelīgas Spārnu atpakaļ tagad pat, šajā dzīvē, un nebēdāju par to, vai tas ir vai nav taisnīgi pret jums visiem pārējiem.

Arī tu par to nebēdātu, es sevī nodomāju. Neviens no jums. Jūs nesērojat. Jūs gribat saglabāt vienīgi paši savu dārgo personisko apziņu, un nekas cits jums nav tik tuvs, lai par to daudz bēdātu. Vai jūs man ticētu, ja es teiktu, ka esmu gatavs piedāvāt SUMam pats savu dzīvību, lai Tas izlaistu no sava gūsta Saules Ziediņu?

Skaļi šo domu es nepasaku, jo tas būtu cietsirdīgi, un neatkārtoju iepriekš izteiktās bažas, jo tas būtu vēl cictsirdīgāk — proti, to, ka man ir bail, vai SUM nemelo, un ka mirušie diez vai jebkad atgriezīsies šajā pasaulē. Jo (es neesmu Virsvadītājs, es nedomāju ar vakuuma un negatīvās enerģijas plaknēm, bet ar parastajām šīszemes molekulām, tomēr es spēju arī spriest lietišķi, jo esmu zaudējis ilūzijas) padomājiet paši:

Sīs spēles mērķis ir saglabāt stabilu, taisnīgu un saprātīgu sabiedrību. Šim nolūkam nepieciešams apmierināt ne vien somatiskās, bet arī simboliskās vajadzības un instinktus. Piemēram, ir jāļauj bērniem nākt pasaulē. Minimālais skaits katrā paaudzē ir vienāds ar maksimālo: tas ir skaits, kas nodrošina pastāvīgu iedzīvotāju daudzumu.

Ir vēlams ar! gaisināt cilvēkos bailes no nāves. Tāpēc dots solījums: tad, kad tas būs sabiedriski iespējams, SUM sāks mūs pārradīt no jauna — ar visām mūsu atmiņām, bet pašā jaunības krāšņumā. To var atkārtot bezgalīgi, un dzīves sekos cita citai tūkstošiem gadu garumā. Tātad nāve būtībā ir miegs.

…dziļajā nāves miegā, kādi tur sapņi dzimst… Nē. Es pats neiedrošinos kavēties šādās domās. Es gribu tikai tieši noprasīt: kad un kādā ceļā SUM paredz apstākļus (ievērojiet — stabilizētā sabiedrībā!) tik ļoti maināmies, lai atdzimušie veseliem miljoniem varētu netraucēti un gaidīti ierasties atpakaļ pasaulē?

Neredzu iemesla, kāpēc lai SUM nevarētu mums melot. Arī mēs esam tikai objekti tajā pasaulē, ar kuru Tas rīkojas.

— Mēs jau esam par to strīdējušies agrāk, Trākij, — es saku un nopūšos. — Turklāt bieži. Kāpēc tev tas joprojām nedod miera?

— Kaut es pati to zinātu, — viņa klusi atbild. Un turpina, runādama pa pusei pati ar sevi: — Es, protams, vēlos gulēt ar tevi. Tev jābūt lieliskam, jo es atceros, kā tā meitene vienmēr sekoja tev ar acīm, kā smaidīja, aizskarot tavu joku, un… Bet tu taču nevari būt labāks par visiem citiem. Tas nav loģiski. Ir tikai daudz dažādu veidu. Tad kāpēc man nav vienalga, ja tu ieslīgsti klusēšanā un aizej prom viens? Vai tāpēc, ka tas ir izaicinājums?

— Tu pārāk daudz domā, — es saku, — pat šeit. Tu sirgsti ar iedomu pirmatnību. Tu dodies uz savvaļas zemi, «lai remdētu iedzimtos atavistiskos impulsus», bet tu nespēj tikt vaļā no tā skaitļotāja, kas tevī iemontēts, un gluži vienkārši just, gluži vienkārši būt.

Viņa saskaišas. Esmu aizskāris vārīgu stīgu. Lūkodamies viņai garām, kur slejas ugunssārtu kļavu un sumahu, misiņkrāsas gobu un varenu, pelēkbrūnu ozolu rinda, es redzu starp kokiem parādāmies citus cilvēkus. Tās visas ir sievietes, līdzīgas viņai un tikpat nekoptas; vienai pie jostas karājas pāris pīļu, un to asinis notecējušas lejup gar viņas gurnu un sakaltušas melnas. Šī atklāti neatzītā, mistiskā tieksme ir pielipusi arī Trākijai — pārliecība, ka ne tikai vīriešiem jāaizmirst vieglā pilsētas ikdiena un viegli gūstamie prieki un ik gadus uz dažām nedēļām jākļūst par primitīviem gaļēdājiem, kas radīja mūsu cilti, — arī sievietēm jāmeklē savs pirmatnējais pamats, lai tās atgriezdamās labāk prastu novērtēt civilizāciju.

Brīdi es jūtos neveikli. Mēs neesam parkā, kur visapkārt redzamas takas un kempingu pakalpojumi. Mēs esam savvaļas zemē. Šurp reti nāk vīrieši un vēl retāk sievietes, jo šis apvidus vārda tiešā nozīmē ir ārpus likuma. Neviens nodarījums, kas noticis šeit, nav sodāms. Mums stāsta, ka tas palīdzot nostiprināt sabiedrību, jo tādējādi pat visagresīvākajiem no cilvēku vidus esot iespēja izlādēt savas tieksmes. Bet es esmu daudz laika pavadījis savvaļas zemē, kopš aizgāja mana Rīta Zvaigzne, — meklēdams tur vienīgi vientulību, — un esmu vērojis tur notiekošo ar tāda cilvēka acīm, kurš mācījies antropoloģiju un vēsturi. Attīstās dažāda veida senās norises: ceremonijas, cilšu paražas, asiņainas un cietsirdīgas izdarības, tādas, ko jebkur citur dēvē par pretdabiskām; tās ar katru gadu iegūst izsmalcinātākas formas, un cilvēki pēc tām tiecas arvien vairāk un vairāk. Tad tie, kas ar tām nodarbojušies, dodas mājās uz savām pilsētām un visā nopietnībā tic, ka ir baudījuši svaigu gaisu, kustību prieku un patīkami izklaidējušies, atbrīvodamies no liekā sasprindzinājuma.

Ja Trākijas dusmas pieaugs, viņa var ņemt palīgā nažus.

Tāpēc es piespiežu sevi uzlikt rokas viņai uz pleciem, ieskatīties viņas satrauktajās acīs, izturēt to samocīto skatienu un maigi pasacīt:

— Piedod! Es zinu, ka tu gribi labu. Tu baidies, ka Viņa sadusmosies un atnesīs nelaimi taviem ļaudīm.

Trākija norij siekalas. — Nē, — viņa nočukst. — Tas nebūtu loģiski. Bet es baidos par to, kas var notikt ar tevi. Un tad… — Piepeši viņa piekļaujas man klāt. Es jūtu, kā viņas rokas, krūtis, vēders spiežas cauri manam apmetnim, un jūtu pļavu smaržu viņas matos un muskusu viņas mutē. — Varbūt tevis vairs nebūs! — viņa ievaimanājas. — Un kas tad mums dziedās?

— Ak vai, šī planēta taču mudž no izklaidētājiem, — cs nomurminu.

— Tu esi kaut kas vairāk, — viņa saka. — Daudz vairāk. Man lāgā nepatīk tas, ko tu dziedi, un tas, ko esi dziedājis kopš tā laika, kad nomira tā dumjā meitene, jo tas ir tik nejēdzīgs un briesmīgs… bet es pati nezinu, kāpēc man gribas, lai tu mani ar to apgrūtinātu.

Es neveikli noglāstu viņas muguru. Saule tagad atrodas tikai mazu gabaliņu virs koku lapotnes. Tās stari ieslīpi urbjas cauri saltajam vakara gaisam. Es nodrebinos un domāju, ko darīt tālāk.

Mani glābj kāda skaņa. Tā atskan apakšā, ielejas tālākajā galā, kur skatu noslēdz divas klintis; tā dobji nodimd mums ausīs un, veldamās pāri zemei, iedun mūsos līdz kaulam. Mēs šo skaņu esam dzirdējuši, būdami pilsētās, un esam priecājušies, ka atrodamies starp sienām, gaismām un ļaužu pūļiem. Tagad mēs esam vieni kopā ar to

— ar Viņas triumfa ratu rīboņu.

Sievietes kliedz, bet es tās tik tikko dzirdu cauri vēja auriem, brauciena troksnim un paša sirdspukstiem; drīz viņas pazūd starp kokiem. Viņas uzmeklēs savu apmetni, silti saģērbsies, sakurs milzīgus ugunskurus, drīz vien ekstāzē ēdīs savu medījumu — un par to, ko viņas mēdz darīt pēc tam, ir dzirdētas tikai neskaidras baumas.

Trākija iekrampējas man kreisajā rokā virs dvēseles aproces un iegaudojas. — Spēlmani, nāc man līdzi! — viņa lūdzas. Es izraujos no viņas tvēriena un lieliem soļiem dodos lejup pa nogāzi uz ceļa pusi. Mani pavada īss kliedziens.

Gaisma vēl kavējas debesīs un kalnu mugurās, bet, kāpjot lejā šaurajā ielejā, mani apņem krēsla, kas strauji sabiezē. Grūti saskatāmie kazenāju krūmi iešvīkstas, mums saskaroties, un mēģina ieķerties man drēbēs. Brīžiem es jūtu, ka uz kājām paliek skrambas, ka aizķeras apmetnis, ka ievelku krūtīs saltu gaisu, — bet jūtu to attāli un neskaidri. Manu ārējās īstenības uztveri pārmāc Viņas ratu un paša asiņu joņošana. Manas iekšējās izjūtas ir bailes, jā, tomēr reizē arī pacilātība un sajūsma, reibums, kas jutekļus saasina, nevis notrulina, narkotikas skurbums, kas palaiž pilnos auļos kā prātu, tā emocijas; esmu izlauzies pats no sevis, esmu kļuvis par iemiesotu mērķi. Ne mierinājumu meklēdams, bet gribēdams pateikt to, kas ir, es tveru pēc vārdiem, kuru sacerētājs jau pirms gadu simteņiem pārvērties pīšļos, un piešķiru tiem savu mūziku. Es dziedu:

Zelts manā sirdī, un pasaule zeltā, Tikai bridi vēl virsotne gailēs. Pāri kalnājiem klusi debess sastingusi, Nakts tuvumu jaušot bailēs;

Drīz noslēpums rāmo ieleju pārņems Un tumsa uzvarēs gaismu; lln vēji dvesīs un šurpu nesīs Nakti, pārpilnu baismu.

Zinu nakti es vienu tāles apskāvienā;

Kaut svešā mēlē tā runā,

Man tomēr būs miņā tās paustā ziņa.

Skries vēstis žigli no kalna uz kalnu, Kas vientuļi tumsā stāvēs: Uzzinās zeme un debess, un vēji, un es, Ka tevi ņēmusi nāve.

Esmu sasniedzis ielejas gultni, un Viņa tagad ir redzama. Viņas rati nav apgaismoti, jo radaru acīm un inerces virzītājiem nevajag ne lākturu, ne saules, ne zvaigžņu. Metāla darinājums traucas bez riteņiem pats ar savu dārdoņu un ar savu gaisa vilni. Ātrums nav liels, tas ir krietni mazāks nekā'jebkuram automobilim, ar ko mēdzam braukt mēs, mirstīgie. Cilvēki stāsta, ka Tumsas Karaliene braucot tik lēni tāpēc, lai varētu visu uztvert pati ar savu maņu un tādējādi labāk sagatavoties ziņu nodošanai SUMam. Bet nu Viņas gadskārtējā apgaita ir beigusies, Viņa dodas mājup; līdz pavasarim Viņa mājos pie Tā, kas ir'mūsu valdnieks. Kāpēc Viņa šovakar ir tik nesteidzīga?

Vai tāpēc, ka nāvei nekad nekur nav jāsteidzas? Tā es prātoju sevī un, iziedams ceļa vidū, jūtu atmiņā uznirstam rindas no vēl senākas pagātnes, aizskaru arfas stīgas un dziedu skaļāk par ratu dimdoņu:

Es, kurš gozējās laimībā, Esmu nu diktenā sirgumā; Drudzī vārgdamam, spariba zūd. Nāve pēc manis jau rauga varbūt.

Mašīna uztver manu klātbūtni un brīdinoši iekaucas. Es palieku uz vietas. Mašīna var apbraukt man apkārt, jo ceļš ir pietiekami plats, turklāt tai nebūt nav vajadzīga pilnīgi gluda virsma. Tomēr es ceru un ticu, ka Viņa ievēros šo šķērsli savā ceļā, ieslēgs savus dažādos pastiprinātājus un atklās, ka esmu pietiekami neparasts traucēklis, lai apstātos. Kurš gan SUMa pārvaldītajā pasaulē — pat to pētnieku vidū, kurus Tas sūtījis pasaulē savā neremdināmajā kārē pēc jauniem datiem, — tā stāvēs saltā savvaļas zemes pustumsā uz ceļa un klaigās, arfai sirdīgi dūcot:

Mūsu būsmei še viltus spozme — Nīkā pasaule maldu gozmē; Miesa ir trusla, visaplīk tai Vilts.

Cilvēks tiek sviestin sviests ietumā savā — Te spirgsmē, te vārgā, te pulgā, te slavā: Te līksmi diedams, te tikko vairs silts.

Visus — neviens drošumā nesajūtas! — Loka kā smildziņas vēja pūta. Pasaules godība knaši zūd. Nāve pēc manis jau rauga varbūt.

Mašīna piebrauc man blakus un noslīd uz zemes. Es ļauju stīgu skaņām izgaist vējā. Debesis virs galvas un vakaru pusē ir pelēcīgi violetas, austrumos pavisam tumšas, un tajās spoži spīd dažas agrīnas zvaigznes. Šeit, ielejā, krēsla jau pavisam sabiezējusi, un man grūti redzēt.

Baldahīnam līdzīgais jumts atslīd atpakaļ. Viņa stāv ratos, izslējusies taisni, un Viņas stāvs paceļas pār mani. Viņas tērps un apmetnis ir melni un plīvo kā satraukta putna spārni; viņas seja zem kapuces viz kā neskaidrs, balts laukums. Esmu redzējis to agrāk, pilnā apgaismojumā un neskaitāmos attēlos, taču šobrīd nespēju atsaukt to atmiņā, vismaz pilnībā ne. Redzu asi veidoto profilu un bālās lūpas, melnos matus un iegarenās, zaļās acis, taču tie ir tikai vārdi, vārdi vien.

— Ko tu te dari? — Viņai ir jauka, pazema balss, bet vai tā kaut drusciņ — ai, cik reti tas notiek, kopš SUM paņēma Viņu sev! — vai tā kaut drusciņ iedrebējās? — Kas tā tev par dziesmu?

Mana atbilde izskan tik spēcīgi, ka jūtu to atbalsojamies sev galvā, jo vilnis ceļ mani arvien augstāk un augstāk. — Mūsu Kundze, es gribu izteikt lūgumu.

Viņa ilgi lūkojas uz mani. Vai patiesi es jaušu ari no Viņas strāvojam bailes? (Protams, ne jau bailes no manis. Viņas rati ir nodrošināti ar bruņām un ieročiem un zibenīgā ātrumā pasargātu viņu, kolīdz es spertu kādu vardarbīgu soli. Un, ja arī es neticamā kārtā Viņu nogalinātu vai ievainotu tik stipri, ka nelīdzētu pat ķīmiskā ķirurģija, Viņai vienīgai no visām radībām nav jābēdā par nāvi. Pat parastā aproce, mums mirstot, raida pietiekami skaļu radioviļņu signālu, lai to sadzirdētu vairākas tanatiskās stacijas, un t«dā aizsargapvalkā dvēseli tikpat kā nav iespējams savainot, līdz atlaižas Spārnotie Papēži un aiznes to SUMam. Nav šaubu, ka Tumsas Karalienes aproce var raidīt vēl tālāku saucienu, un tās apvalks ir drošāks nekā jebkuram no mirstīgajiem. Un Viņa pavisam noteikti tiks pārradīta no jauna. Tas noticis jau daudz reižu; ik pēc septiņiem gadiem Viņa mirst un atdzimst, lai paliktu mūžīgi jauna un kalpotu SUMam. Man nekādi nav izdevies izzināt, kad Viņa dzimusi pirmoreiz.)

Varbūt tās ir bailes no tā, ko es dziedāju, un no tā, ko es varētu sacīt?

Es tik tikko spēju sadzirdēt Viņas balsi cauri vēja brāzmām un koku krakstiem, kad Viņa beidzot saka: — Nu tad padod man Gredzenu!

Pundurrobots, kurš allaž stāv līdzās Viņas tronim, kad Viņa sēž cilvēku vidū, parādās Viņai blakus un pastiepj man masīvo nespodra sudraba loku. Es ielieku tajā kreiso roku, tā ka tiek aptverta mana dvēsele. Plāksnīte uz Gredzena augšējās virsmas, ļoti līdzīga dārgakmenim, pagriežas projām no manis, un es nevaru izlasīt, kas uzzibsnījis uz tās fasetes. Bet, kad Viņa noliecas, lai paskatītos tajā, vārā atblāzma izkliedē ēnu ap Viņas vaibstiem.

Protams, es sev atgādinu, īstenā dvēsele netiek pētīta. Tas prasītu pārlieku daudz laika. Droši vien aprocē, kas ietver dvēseli, ir iebūvēts identifikācijas kods. Gredzens noraida to uz atbilstošo SUMa daļu, un tas tūlīt pārraida atpakaļ to, kas ierakstīts zem šī koda. Es ceru, ka vairāk nekas tur neslēpjas. SUM nav vēlējies darīt mums to zināmu.

— Kā tu pašlaik sevi sauc? — Viņa jautā.

Man pāršalc rūgtuma vilnis. — Mūsu Kundze, kam tev tas jāzina? Vai tad īstais vārds nav tas numurs, ko dabūju, kad man tika atļauts nākt pasaulē?

Viņu atkal pārņem miers. — Ja gribu pareizi novērtēt to, ko tu saki, man jāzina par tevi vairāk nekā šie īsie, formālie dati. Vārds raksturo cilvēku.

Arī es tagad jūtos noteikts un drošs, un laiks pulsē caur mani tik spēcīgi un vienmērīgi, ka es pat nejustu savu kustību, ja neredzētu, kā aiz manis atkāpjas aizritējušās minūtes. — Mūsu Kundze, es nevaru dot tev nekļūdīgu atbildi. Pēdējā gada laikā man nav daudz rūpējis ne savs vārds, ne daudz kas cits. Bet daži cilvēki, kuri atceras mani no agrākiem laikiem, sauc mani par Spēlmani.

— Ar ko tu vēl nodarbojies, ja neņem vērā šo drūmo muzicēšanu?

— Pašlaik ne ar ko, Mūsu Kundze. Manam mūžam naudas pietiks, ja vien ēdīšu mēreni un nemeklēšu sev greznu mitekli. Es nereti dabūju gan maltīti, gan pajumti par savu dziedāšanu.

— Tas, ko tu dziedāji, pilnīgi atšķīrās no visa, ko esmu dzirdējusi kopš… — Atkal uz īsu mirkli Viņas robota miers ir zudis. — Kopš tā laika, kad pasaule tika stabilizēta. Nevajag modināt mirušus simbolus, Spēlmani! Tie klīst pa cilvēku sapņiem.

— Vai tas ir slikti?

— Jā. Šie sapņi kļūst par lietuvēniem. Atceries: visa cilvēce, ikviens cilvēks, kas jebkad dzīvojis, bija neprāta vergs, līdz SUM nodibināja kārtību, saprātu un mieru.

— Tādā gadījumā es apklusīšu un atturēšos no dziedāšanas, ja vien tu man atdosi atpakaļ manu mirušo.

Viņa saspringst. Plāksnīte apdziest. Es atvelku roku atpakaļ, un Viņas kalps atkal paņem un noglabā Gredzenu savā ziņā. Atkal Viņa bez sejas stāv šajā dziļajā, tumšajā ielejā zem mirgojošām zvaigznēm. Viņas balss ir tikpat salta kā naksnīgais gaiss: — Neviens mirušais nevar atgriezties dzīvē, iekāms nav pienācis Atdzimšanas laiks.

Es nesaku: «Bet tu pati?», jo tas nebūtu krietni. Ko gan Viņa domāja, kā Viņa raudāja, kad SUM izraudzījās Viņu no visām jaunajām sievietēm uz šīs zemes? Ko Viņa pārdzīvo savu gadsimtu gaitā? Neuzdrīkstos to iztēloties.

Atbildes vietā es satveru arfu un sāku dziedāt — šoreiz pavisam klusi:

Rozes, rozes — ne īves zarus Būs birdināt pāri tai. Nu viņai mierīga dusa; Es ari to vēlētos, ai!

Viņas plašumu alkstošā Dvēsle Velti elpu cerēja gūt. Nu Nāves bezgala telpā Kopš šīsnakts viņai būs būt.

Es zinu, kāpēc manas dziesmas tik dziļi aizskar: tāpēc, ka tās slēpj sevī biedus un kaislības, pie kurām SUMa kārtīgajā pasaulē neviens nav radis, un vairums no mums pat lāgā nezina, ka tādi iespējami. Taču man nebija pieticis drosmes cerēt, ka tie tik spēcīgi ievainos arī Viņu. Vai Viņa būtu izbaudījusi vairāk tumsas un šausmu, nekā mūsu priekšteči spēja iedomāties? — Kas ir miris? — viņa iesaucās.

— Viņai bija daudz vārdu, Mūsu Kundze, — es saku. — Bet neviens nebija pietiekami skaists. Taču cs varu tev pateikt viņas numuru.

— Tava meita? Es… reizēm man vaicā, vai nevarētu atsaukt pasaulē mirušu bērnu. Tas gan vairs nenotiek bieži, kopš bērnus tik agri sākuši sūtīt uz novietnēm. Tomēr reizēm tā gadās. Es tad saku mātei, ka viņa var dabūt citu bērnu, bet, ja mēs sāksim atdzīvināt mirušos, tad kādā vecumā varēsim novilkt robežu?

— Nē, tā bija mana sieviete.

— Tas nav iespējams! — Tonis liecina, ka Viņa cenšas nekļūt barga, taču balsī skan gandrīz vai drudžainas bailes. — Tev nemaz nebūs grūti atrast sev citas sievietes. Tu esi glīts, un tava psihe ir — ir, ir! — ļoti neparasta. Tā dedzina gluži kā Lucifera iesms.

— Tātad tu atceries Lucifera vārdu, Mūsu Kundze? — es dodos uzbrukumā. — Tad tu patiesi esi veca. Tik veca, ka tev jāatceras to, kā vīrietis var alkt pēc vienas sievietes — pēc vienīgās uz zemes, zem zemes vai debesīs.

Viņa mēģina aizsargāties ar dzēlīgiem smiekliem. — Vai šīs alkas bija abpusējas, Spēlmani? Es zinu vairāk par cilvēkiem nekā tu, un neapšaubāmi esmu vienīgā šķīstā sieviete visā pasaulē.

— Tagad, kad viņas vairs nav, Mūsu Kundze, varbūt tu tiešām vari to apgalvot. Bet mēs… Vai tu zini, kā viņa nomira? Mēs bijām aizgājuši uz savvaļas zemi. Kamēr es staigāju, meklēdams retus akmentiņus, no kā darināt viņai kaklarotu, viņu vienatnē bija ieraudzījis kāds vīrietis. Viņš tuvojās viņai. Mana mīļā viņu atraidīja. Viņš draudēja ar spēku. Viņa metās bēgt. Tas bija tuksnesīgs apvidus, čūsku apvidus, un viņai nebija apautas kājas. Kāda čūska viņai iedzēla. Es viņu atradu tikai pēc vairākām stundām. Līdz tam laikam jau bija iedarbojušies inde un karstie saules stari… Drīz viņa nomira, tik tikko paspējusi man izstāstīt, kas noticis, un pateikt, ka mani mīl. Es nevarēju laikā nogādāt viņas ķermeni uz ķīmiskās ķirurģijas procedūru, lai atdzīvinātu parastajā veidā. Man bija jāļauj viņu kremēt un aiznest viņas dvēseli SUMam.

— Kādas tev tiesības prasīt viņu atpakaļ, ja neviens cits nevar atgūt savus mirušos?

— Tiesības man dod mīlestība uz viņu un viņas mīlestība uz mani. Mēs viens otram esam vairāk vajadzīgi nekā saule vai mēness debesīs. Nedomāju, ka atradīsi vēl divus cilvēkus, kuriem ir tāpat, Kundze. Un vai tad ikvienam nav tiesības prasīt to, kas nepieciešams viņa dzīvei? Kā gan citādi varētu saglabāt veselu sabiedrību?

— Tu esi fantasts, — Viņa saka vāri trīsošā balsī. — Ļauj man braukt tālāk!

— Nē, Kundze. Es runāju skaidru patiesību. Bet tā nav pasakāma skopos un vienkāršos vārdos. Es tev dziedāšu, un tad varbūt tu sapratīsi. — Un es atkal tveru savu arfu, taču dziedu drīzāk viņai, nevis Viņai:

Ja zinātu: mirt vari tu, Es neskumtu varbūt; Bet līdzās tev es aizmirsu — Var nāve tevi gūt. Ne prātā nevarēja nākt, Ka reiz būs galā viss; Es tevī ilgi lūkošos — Tu nesmaidīsi vis.

— Es nevaru… — Viņas balss aizlūst. — Es nezināju, ka tādas jūtas vēl pastāv.

— Tagad tu zini, Kundze. Un vai tā nav svarīga vēsts, ko nodot SUMam?

— Ir. Ja tā ir patiesa. — Viņa strauji noliecas man pretī. Es redzu, kā Viņa pustumsā dreb zem plīvojošā apmetņa, un dzirdu, kā Viņas zobi aukstumā klabēdami sitas kopā. — Es nevaru šeit kavēties. Bet brauc man līdzi! Dziedi man! Es domāju, ka spēšu to izturēt.

Tik daudz es netiku cerējis. Taču liktenis ir man labvēlīgs. Iekāpju ratos. Pārsegs noslīd, un mēs dodamies ceļā.

Esam ieslēgti galvenajā kabīnē. Aiz tās dziļākajām durvīm jābūt iekārtai, kas nodrošina Viņas dzīvi uz Zemes — šis braucamais patiesi ir liels. Tomēr šajā telpā ir gandrīz vienīgi izliektie sienu paneļi. Tie ir no tsta koka ar glītiem, patīkamiem rakstiem; tātad arī Viņai, šķiet, nepieciešams palaikus izrauties no mūsu mašīnveidīgās eksistences? Iekārtojums te vienkāršs un pieticīgs. Vienīgā skaņa ir tā, ko izraisa mūsu virzīšanās uz priekšu — apslāpēta murdoņa, un, tā kā uztvērēju pastiprinātāji nav ieslēgti, ārpusē redzama tikai melna nakts. Mēs pievirzāmies tuvu pie sildītāja, izstiepuši plaukstas pretī tā ugunīgajai kvēlei. Mūsu pleci un kailās rokas saskaras, Viņas āda ir maiga, Viņas mati brīvi krīt pār atbīdīto apmetni un smaržo pēc aizgājušās vasaras. Ko, vai tad Viņa patiesi vēl ir cilvēciska būtne?

Pēc nenosakāma laika sprīža Viņa saka, joprojām vairīdamās skatīties uz mani: — To dziesmu, ko tu dziedāji tur uz lielceļa, kad es piebraucu, es neatceros. Neatceros pat no tiem laikiem, pirms kļuvu par to, kas esmu tagad.

— Tā ir vecāka nekā SUM, — es atbildu, — un tās patiesīgums nodzīvos ilgāku mūžu.

— Patiesīgums? — Es redzu, kā Viņa saspringst. — Nodziedi man to līdz galam!

Mani pirksti vairs nav notirpuši, un es droši atdzīvinu skaņas.

Ļaužu dzimums iet Nāvei pretī; Valdonis, Dieva kalps, ubags netīrs — Visi līdzi: tā nenošķir.

Kāviņā vieglā vai kāvinā smagā Bagātus, nabagus saliec ragā; Veicēja allaž Nāve ir.

Nāve nepazīst žēlastības: Mātei, kas pārpilna mīlestības, Zīdāmu bērnu no krūts atrauj tā.

Uzvarētājam dvašu tā laupa, Krietnu kapteini nepietaupa, Neij ari daiļavu plaukumā.

Neaizmirst Nāve neij augstdzimušu, Neij ari grāmatās iegrimušu — Katrs tās šaušalo zvēlienu jūt! Nāve pēc manis jau rauga varbūt.

Viņa mani pārtrauc, aizspiezdama ausis ar rokām, un gandrīz vai iekliedzas: — Nē!

Esmu kļuvis nežēlīgs un neatlaižos: — Tagad tu saproti, vai ne? Arī tu neesi mūžīga. Arī SUM tāds nav. Ne zeme, ne saule, ne zvaigznes. Mēs slēpāmies no patiesības. Ikviens no mums. Ari es — līdz tam brīdim, kad zaudēju vienīgo, kas visam piešķīra jēgu. Pēc tam man vairs nebija, ko zaudēt, un es varēju skatīties pasaulē ar vaļējām acīm. Un tad es ieraudzīju Nāvi.

— Kāp ārā! Liec mani mierā!

— Pat visu pasauli es nelikšu mierā, Karalien, iekams nedabūšu viņu atpakaļ. Atdod man viņu, un es atkal ticēšu SUMam. Es To slavināšu tik ilgi, līdz cilvēki dejos aiz prieka, izdzirdot Tā vārdu.

Viņa izaicinoši ieurbjas manī ar zvērošu skatienu. — Vai tu domā, ka Tam kaut kas tāds ir no svara?

— Kas zina, — es paraustu plecus, — dziesmas var noderēt arī Tam. Tās var palīdzēt drīzāk sasniegt dižo mērķi. Lai kāds tas būtu. «Vispārējās cilvēku aktivitātes optimizācija» — vai tā saucās ŠI programma? Es nezinu, vai tā ir palikusi tāda pati. SUM jau tik ilgu laiku papildina sevi. Es šaubos, vai tu pati izproti tā mērķus, Mūsu Kundze.

— Nerunā tā, it kā Tas būtu dzīvs, — Viņa skarbi aizrāda. — Tas ir skaitļotāja-izpildītāja komplekss. Vairāk nekas.

— Vai tu esi par to droša?

— Es… Jā. Tas spēj domāt plašāk un dziļāk, nekā to jebkad spējis cilvēks, taču Tas nav ne dzīvs, ne arī spējīgs just. Tam nav apziņas. Tieši tāpēc Tas nolēma, ka Tam esmu vajadzīga es.

— Lai tā būtu, Kundze, — es atbildu, — bet, lai ko Tas ar mums darītu, galarezultāts tikpat sagaidāms vienīgi tālā nākotnē. Pašlaik es par to domāju un raizējos; man nepatīk, ka mēs paši vairs neesam noteicēji par sevi. Bet tas ir tāpēc, ka šie prātojumi ir viss, kas man atlicis. Atdod man atpakaļ manu Vieglkājīti, un es domāšu par viņu, nevis par tāltālu nākotni. Būšu pateicīgs, īsteni pateicīgs, un jūs abi to dzirdēsiet dziesmās, kādas es tad dziedāšu. Un tās, kā jau teicu, var Tam noderēt.

— Tu esi neticami nekaunīgs, — Viņa saka bez īpaša uzsvara.

— Nē, Kundze, tikai izmisis, — es atbildu.

Tikko jaušams, spokains smaids pārskrien Viņas lūpām. Viņa atliecas atpakaļ un nomurmina: — Labi, es aizvedīšu tevi turp. Pats saproti — kas notiks pēc tam, vairs nav manā varā. Mani vērojumi un ieteikumi ir tikai dažas rindas, ko iereģistrēt starp miljardiem citu. Tomēr… mums priekšā šonakt vēl tāls ceļš. Dod man datus, kuri, pēc tavām domām, tev varētu palīdzēt, Spēlmani.

Es neturpinu savu bēdu stāstu. Arī nekā cita sērīga necenšos pavēstīt. Turpmāko stundu gaitā es runāju par prieku (nevis baudu, īslaicīgu reiboni, bet patiesu prieku), ko vīrietis un sieviete kādreiz viens otram spējuši sniegt.

Es zinu, kurp dodos, tāpēc arī man pašam vajadzīgs šāds mierinājums.

Nakts sabiezē arvien melnāka, jūdzes cita aiz citas atkāpjas aizmugurē, un beidzot mēs esam atstājuši aiz sevis gan apdzīvoto pasauli, gan savvaļas zemi un nonākuši tai valstī, kur nekad neiekļūst dzīvība. Līkā mēness un bālo zvaigžņu gaismā es redzu betona un tērauda līdzenumu, raķetes un enerģijas projektus, kas pieplakuši zemei kā plēsīgi zvēri, robotlidmašīnu, kas ceļas augšup, līnijas, releju torņus, skrejošās, vabolēm līdzīgās nesējmašīnas, — visu to transcendentālo nervu-asiņu-cīpslu veidojumu, ar kura palīdzību SUM pārzina un pārvalda pasauli. Kaut gan apkārt viss šķiet lidināmies un mutuļojam, kopumā tomēr te valda klusums. Pat vējš šķiet savā ceļā sastindzis un miris. Tērauda apveidus klāj pelēka sarma. Mums priekšā kā milzīga kalnu grēda sāk iezīmēties SUMa pils.

Viņa, kas sēž man līdzās, šķiet nemanām to, ka dziesmas sasalušas man uz lūpām. Vienīgā cilvēcības iezīme Viņā jaušama mūsu šķiršanās brīdī. Viņas seja ir salta un nepieejama, Viņas balsij ir metāliska skaņa, Viņa raugās taisni uz priekšu. Taču Viņa brīdi klusē, iekams saka man šos vārdus:

— Vai tu saproti, kas tagad notiks? Turpmākā pusgada laikā es būšu savienota ar SUMu, kļūšu par Tā sastāvdaļu, par vienu no Tā detaļām. Droši vien tu mani redzēsi, bet tā būs tikai mana miesa. Tas, kas runās ar tevi, būs SUM.

— Es zinu. — Šie vārdi skan kā izdabūti ar varu. Tas, ka esmu nokļuvis šeit, ir triumfs, ko līdz šim nav baudījis vēl neviens cilvēks, un es esmu te ieradies, lai atkarotu savu Mēnesnīcas Dejotāju, taču sirds man dreb un asinis dobji dun galvā, un sviedri klāj manu miesu.

Tomēr man izdodas atbildēt: — Tu būsi daļa no Tā, Mūsu Kundze. Tas dod man cerību.

Uz īsu mirkli Viņa pagriežas pret mani un uzliek savu plaukstu uz manas rokas, un kaut kas Viņu atkal dara tik jaunu un neskartu, ka es gandrīz vai piemirstu savu mirušo meiteni, un Viņa nočukst: — Ja tu zinātu, kā es ceru!

Un tad šis mirklis ir garām, un es palieku starp mašīnām viens.

Mums jāapstājas pils vārtu priekšā. Mūris paceļas virs mums tik augstu, ka šķiet slīdam līdzi zvaigznēm to ceļā uz vakarpusi; tas ir tik bezgala melns, ka ne tikai iesūc sevī jebkādu gaismu, bet pat izstaro nakts aklumu. Man neredzamas elektroniskās zonas pārraida brīdinājumu un atbildi. Ārējās aizsargdaļas ir uztvērušas mirstīgā klātbūtni savā teritorijā. Raķešu metējs apsviežas apkārt, lai notēmētu pret mani savas trīs nāvējošās čūskas. Bet Tumsas Karaliene atbild — pat nepūlēdamās runāt kategoriskā tonī —, un pils atver mums savus žokļus.

Mēs braucam lejup. Vienubrīd, šķiet, mēs šķērsojam upi. Es dzirdu šalkoņu un dobju atbalsi, un redzu sīkas lāsītes uz tumsas fona mirgojot sitamies pret lukturiem. Tās tūdaļ pazūd; varbūt tas bija šķidrais ūdeņradis, kam jānotur noteiktas daļas tuvu absolūtajai nullei?

Pēc krietna laika mēs apstājamies, un baldahīnam līdzīgais pārsegs atslīd atpakaļ. Es kopā ar Viņu pieceļos kājās. Mēs atrodamies it kā telpā, it kā aiā, kuru es nevaru pārredzēt, jo vienīgā gaisma te ir blāvi zilgana fosforescence, kas strāvo no katra blīva priekšmeta, arī no Viņas un no manis. Tomēr es nojaušu, ka šī telpa ir milzīga, jo dažādu lielu mašīnu un aparātu rūkoņa atplūst pie manis no liela tāluma, it kā sapnī, bet mūsu pašu balsis aizskan prom tālumā. Telpai cauri plūst gaiss, ne silts, ne auksts, pilnīgi bez smaržas — nedzīvs vējš.

Mēs izkāpjam. Viņa stāv manā priekšā, rokas sakrustojusi uz krūtīm; zem apmetņa kapuces Viņas acis izskatās puspievērtas, un skatiens nav vērsts nedz uz mani, nedz projām no manis. — Dari, ko tev liek, Spēlmani! — Viņa nosaka pilnīgi bez jebkādas izteiksmes. — Izpildi precīzi ikvienu sīkumu! — Tad Viņa pagriežas un vienmērīgā gaitā aiziet. Es vēroju, kā Viņa attālinās, līdz vairs neatšķiru Viņas starojumu no bezveidīgās mirguļošanas acu priekšā.

Kāda ķetna satver manu apmetni. Paskatos lejup un pārsteigts redzu, ka visu šo laiku mani gaidījis pundurrobots. Cik ilgs bijis šis laiks, to nezinu pateikt.

Masīvais veidojums ved mani uz citu pusi. Mani pārņem gurdums, kājas sāk ķerties, lūpas drebēt, plakstiņi kļūst smagi, un trula sāpe iegulst katrā muskulī. Ik pa brīdim es jūtu uzbangojam bailes, bet šī sajūta ir neskaidra un apslāpēta. Kad robots norāda: «Gulsties šeit!», cs jūtos tam pateicīgs.

Kaste ērti atbilst maniem izmēriem. Ļauju "Sev pievienot dažādas stieples, iedurt adatas, kas tiek ievadītas caurulītēs. Tikpat kā nepievēršu uzmanību aparātiem, kas dūkdami mani apņem. Robots aiziet. Es iegrimstu svētlaimīgā tumsā.

Pamostos miesās atspirdzis. Šķiet, ka starp manām civilizētas būtnes smadzenēm un senajām, dzīvnieku pasaulei piederošajām zemgarozas daļām izveidojusies tāda kā savdabīga čaula. Kaut kur iztālēm jūtu savu instinktu bailes, dzirdu to kliedzienus un drudžaino mētāšanos, taču apziņā valda vēss miers un loģika. Turklāt man ir tāda sajūta, ka esmu gulējis nedēļām un mēnešiem, kamēr augšā uz zemes nokritušas pēdējās lapas un uzsnidzis sniegs. Taču šai ziņā varu maldīties, un tam tikpat nav nozīmes. Par mani Jems SUM.

Mazais robots ved mani tālāk cauri tumšiem, dūcošiem gaiteņiem, kuros strāvo nedzīvais vējš. Noņemu no pleca arfu un piespiežu to cieši sev klāt kā savu vienīgo draugu un ieroci. Tātad man ieplānotā miera un saprāta vara tomēr nav absolūta. Nospriežu, ka Tas gluži vienkārši nevēlas, lai To apgrūtinātu ar ciešanām. (Nē, tā nav taisnība; Tam nepiemīt tik cilvēciskas vājības, Tam nav nekādu vēlmju; aiz spriešanas spējām neslēpjas vairāk nekas.)

Beidzot mūsu priekšā atveras siena, un mēs ieejam kādā telpā, kur tronī sēž Viņa. Šeit nav jaušams miesas un metāla starojums, jo telpa ir apgaismota; baltā, neizteiksmīgā spožuma avots nav nosakāms. Tikpat balta ir apslāpētā skaņa no daudzajām mašīnām, kas ietver Viņas troni.

Balts ir Viņas ietērps, balta ir Viņas seja. Es novēršos no neskaitāmajām mašīnu acīm, kas pētoši urbjas manī, un ielūkojos Viņas acīs, taču šķiet, ka Viņa mani nepazīst. Vai Viņa mani vispār redz? SUM ir izstiepis savus neredzamos elektromagnētiskās indukcijas pirkstus un ievilcis Viņu atpakaļ sevī. Es nedrebu un nesvīstu — es to nespēju —, bet iztaisnoju plecus, nostrinkšķinu vienu brāzmainu akordu un gaidu, kad Tas mani uzrunās.

Tas ierunājas no nezināmas, nenosakāmas vietas. Es pazīstu balsi, kuru Tas sev izvēlējies: tā ir manējā. Intonācija, vārdu galotnes — viss ir pareizs un atbilstošs, tieši tāds, kāds būtu man, sarunājoties ar otru, sev līdzīgu saprātīgu cilvēku. Un kāpēc ne? Izskaitļojot, ko ar mani iesākt, un sevi attiecīgi ieprogrammējot, SUM noteikti ir lietojis tādu milzumu informācijas daļiņu, ka atbilstošs runasveids ir pavisam nenozīmīgs blakusapstāklis.

Nē… esmu atkal maldījies… SUM nedara neko tādu, bez kā varētu iztikt. Šai sarunai ar manis paša balsi noteikti iecerēts konkrēts iespaids. Es nezinu, kāds.

— Tu esi nobraucis tālu ceļu, vai ne? — Tas laipni saka. — Es priecājos. Esi sveicināts!

Mani instinkti griež zobus, dzirdot šos cilvēciskos vārdus atskanam no nedzīva, nejūtīga veidojuma. Mans loģiskais saprāts apsver, vai neatbildēt ar ironisku «Paldies!», tad nolemj tomēr to nedarīt un liek ciest klusu.

— Redzi, tu esi unikāls gadījums, — SUM turpina pēc dūcoša klusuma brīža. — Piedod, ja runāšu mazliet paskarbi! Tava seksuālā monomānija ir tikai viens no kopumā atavistiskas, māņticīgi iecentrētas personības aspektiem. Un tomēr, atšķirībā no parastu noviržu gadījumiem, tu esi gan stiprs, gan pietiekami reāli domājošs, lai stātos pretī pasaulei. Šī iespēja tikties ar tevi, analizēt tevi, kamēr tu gulēji, ir devusi man jaunu ieskatu cilvēku psihofizioloģijā. Tas var palīdzēt uzlabot cilvēces un tās evolūcijas pārvaldīšanas tehnoloģiju.

— Ja tā, — es atbildu, — tad dod man balvu!

— Redzi, — SUM pieļāvīgi saka, — tev labāk par daudziem citiem būtu jāsaprot, ka es neesmu visvarens. Sākotnēji es tiku uzbūvēts, lai palīdzētu pārvaldīt civilizāciju, kas kļuvusi pārāk sarežģīta. Pamazām, īstenojoties manai pašizveides un paplašināšanās programmai, es pārņēmu savā pārziņā arvien vairāk lēmējfunkciju. Tās tika man atdotas. Cilvēki priecājās, ka var atbrīvoties no atbildības, saprazdami, ka es pārvaldu pasaules norises ievērojami labāk, nekā tev spētu jebkurš mirstīgais. Taču līdz pat šai dienai mana vara ir atkarīga no vispārēja vienprātīga atbalsta. Ja es sāktu dāvāt izredzētajiem privilēģijas — piemēram, atdzīvinātu tavu meiteni, — es nokļūtu nepatikšanās.

— Vienprātīgu atbalstu nodrošina drīzāk bijība, nekā saprāta apsvērumi, — es saku. — Tu neesi likvidējis dievus. Tu vienkārši esi iemiesojis tos sevī. Ja tu vēlētos veikt brīnumu manis, sava pravietiskā dziedoņa labā, — un es patiesi būšu tavs pravietis, ja tu to izdarīsi, — tas taču vēl vairāk nodrošinās tev visu pārējo uzticību.

— Tā tev šķiet. Bet tavs viedoklis nav balstīts ne uz kādiem konkrētiem datiem. Vēsturiskās un antropoloģiskās ziņas no pagātnes, no laikiem, kad manis nebija, ir nepilnīgas. Es tās jau esmu izslēdzis no programmas. Vēlāk, kad kultūras līmenis būs pielāgots šādam solim, es likšu tās iznīcināt pavisam. Tās ir pārāk maldinošas. Redzi pats, ko tās nodarījušas tev.

Es smīnēdams skatos pētošajos redzokļos.

— Tātad cilvēki tiks radināti pie domas, — es saku, — ka jau pirms pasaules rašanās pastāvēja SUM. Nu labi. Man tas nerūp, ja vien cs dabūju atpakaļ savu meiteni. Dāvā man brīnumu, SUM, un es galvoju, ka tev tiks labi atlīdzināts!

— Bet man nekādu brīnumu nav. Vismaz ne tādā nozīmē, kā tu domā. Tu zini, kā darbojas dvēsele. Metāla aproce ietver pseidovīrusu, milzīgu kopumu protcīnmolckulu, kas tieši savienotas ar asinsriti un nervu sistēmu. Tās reģistrē hromosomu modeli, sinaptiskos signālus, pastāvīgās izmaiņas — vārdu sakot, visu. Kad cilvēks nomirst, aproce no viņa tiek atdalīta! Spārnotie Papēži atnes to šurp, un ietvertā informācija tiek nogādāta uz vienu no manām atmiņas tilpnēm. Es varu izmantot šādu ierakstu, veidojot tvertnēs jaunu organismu — tādu, kurā ieprogrammēti visi iepriekšējie paradumi un atmiņas. Taču tu nesaproti, cik šis process sarežģīts, Spēlmani. Lai atjaunotu savu cilvēcisko sakarnieci, man ik pēc septiņiem gadiem tam jāveltī vairākas nedēļas un jāizmanto visi iespējamie bioķīmiskie līdzekļi. Un arī tad process nenorit ideāli. Uz konkrēto modeli iespaidu atstāj uzkrātā pieredze. Var teikt, ka šis ķermenis un šīs smadzenes, ko tu redzi savā priekšā, atceras ikvienu nāvi. Un tās ir īsas nāves. Bet ilgāka nāve — cilvēk, apdomā ar prātu! Iztēlojies, ko tas nozīmē!

To es varu, un barjera starp prātu un jūtām sāk manī šķobīties. Es tiku dziedājis par savu mirušo mīļoto:

Ir viņas gaita rimusi, Ne viņa dzird, ne redz. Ar Zemi kopā riņķo nu, Ko klintis, meži sedz.

Beidzot miers. Taču, ja atmiņu tilpne nav pastāvīga, bet plūstoša, ja šajos caurulīšu un vadu drūmajos kambaros, kur valda viņpasaules saltums, vēl kaut kur zib un pulsē kāda drusciņa no viņas psihes — vientuļa, bez atmiņas, ar vienīgo apziņu, ka tā nav vairs dzīva… nē!

Es sagrābju arfu un iekliedzos tā, ka visā telpā noskan atbalsis: — Dod man viņu atpakaļ! Citādi es tevi nositīšu!

SUM uzskata par mērķtiecīgu klusi pasmieties, un Tā smaids īsu brīdi baismi atplaiksnās uz Tumsas Karalienes lūpām, kaut gan citādi Viņa ir pilnīgi nekustīga. — Un kā tu ceri to izdarīt ? — Tas man jautā.

Es zinu, ka Tas zina, ko domāju sevi, tāpēc atbildu ar pretjautājumu: — Un kā tu ceri mani atturēt?

— Tas nebūs vajadzīgs. Tevi noturēs par nejēgu. Kāds nolems, ka tev nepieciešama psihiatriska ārstēšana. Viņi pārbaudīs manus diagnostiskos izejas datus. Es ieteikšu konkrētas ekscīzijas.

— No otras puses, tagad tu jau esi caurskatījis un izpētījis manu prātu, un, tā kā tu zini, cik spēcīgi cilvēkus ietekmē manas dziesmas — pat šo Kundzi, pat Viņu, — vai tev nebūtu labāk, ja es strādātu tavā labā? Ar tādiem vārdiem kā «Jel raugiet, cik cildens ir mūsu Kungs, lai svētīts ikviens, kas Tam tic; jel bīstieties Kungu un godiniet To, tad rūpju vairs nezināsiet,» es varu padarīt tevi par Dievu.

— Savā ziņā es jau esmu Dievs.

— Un savā ziņā arī neesi. Vēl neesi. — Es vairs nespēju izturēt.

— Kādēļ te diskutējam? Tu taču pieņēmi lēmumu, kamēr es vēl nebiju atmodies. Pasaki man to un atlaid mani!

Ar dīvainu piesardzību balsī SUM atbild: — Es joprojām vēl pētu tevi. Varu to atzīt bez bažām. Manas zināšanas par cilvēku psihi aizvien vēl ir nepilnīgas. Atsevišķas jomas nepakļaujas programmēšanai. Es skaidri nezinu, ko no tevis var sagaidīt, Spēlmani. Ja šai neskaidrībā es pievienoju potenciāli bīstamu precendentu…

— Nu tad nogalini mani! Lai mans rēgs mūžam klaiņo kopā ar viņas rēgu tavu kriogēno sapņu dziļumos.

— Nē, arī tas nebūs mērķtiecīgi. Tu esi pārāk ievērojama un pretrunu pilna personība. Pārāk daudz ļaužu jau zina, ka tu aizbrauci līdzi Kundzei. — Vai tiešām iespējams, ka aiz šī tērauda un enerģijas kāda neesoša plauksta mulsā neziņā slīd pāri ēnu pasaules sejai? Klusumā dobji dun mani sirdspuksti.

Piepeši Tas satricina mani, paziņodams savu lēmumu:

— Izskaitļotā iespējamība liecina, ka tu varētu turēt solījumu un būt noderīgs. Tāpēc es izpildīšu tavu lūgumu. Tomēr…

Esmu nokritis ceļos. Mana piere sitas pret grīdu, līdz acīs iešļācas asinis. Cauri vēja brāzmām es dzirdu:

— …pārbaudei jāturpinās. Tava ticība man nav absolūta; patiesībā tu esi ļoti skeptiski noskaņots pret to, ko pats dēvē par manu labvēlību. Es nevaru tev atvēlēt tādu nozīmību, kādu tev sagādātu savas mirušās atgūšanas no manis, kamēr neesmu guvis papildu pierādījumu tavai gatavībai man uzticēties. Vai tu saproti?

Tas neizklausās pēc retoriska jautājuma. — Jā, — es caur elsām izgrūžu.

— Nu tad tā, — saka mana civilizētā, gandrīz vai patīkamā balss,

— es izskaitļoju, ka tavas reakcijas būs apmēram tādas, kādas tās ir, un sagatavojos uz to. Tavas sievietes ķermenis tika atjaunots, kamēr tu gulēji izpētes stacijā. Dati, kas veido personību, pašlaik tiek ievadīti atpakaļ viņas neironos. Viņa būs gatava atstāt šo vietu tieši tad, kad prom dosies tu. Bet, es atkārtoju, vēl vajadzīga pārbaude. Šī procedūra nepieciešama arī tā iespaida dēļ, kādu tā atstās uz tevi. Ja tev jākļūst par manu pravieti, tev vajadzēs cieši sadarboties ar mani, un tādā gadījumā tavam organismam nepieciešami daudzi uzlabojumi; apstrādi sāksim jau šonakt. Vai esi ar mieru?

— Jā, jā, jā — kas man jādara?

— Tikai viens: seko robotam uz iz, ju. Kādā vielā tev pievienosies viņa, tava sieviete. Viņas gaita būs izveidota tik klusa, ka tu viņu nedzirdēsi. Neskaties atpakaļ! Neatskaties ne reizes, iekams nebūsi nokļuvis virszemē. Viens vienīgs skatiens atpakaļ būs sacelšanās pret mani un apliecinājums tam, ka tev patiesībā nevar uzticēties… un visam būs beigas. Vai tu saproti?

— Vai tas ir viss? — es saucu. — Un vairāk nekas?

— Tas būs grūtāk, nekā tev šķiet, — SUM saka. Mana balss itin kā izgaist neapjaušamā tālumā. — Ardievu, sapņotāj!

Robots pieceļ mani kājās. Es izstiepju rokas pret Tumsas Karalieni. Kaut arī asaras man aizmiglojušas skatienu, es redzu, ka Viņa mani neredz. — Ardievu! — es nomurminu un ļauju robotam vest sevi projām.

Gājiens pa tumšajiem ceļiem ir ilgs un garš. Sākumā esmu pārlieku uzbudināts, pēc tam pārlieku apdullis, lai saprastu, kur mēs atrodamies un kādā virzienā ejam. Tomēr vēlāk es palēnām sāku apjaust savu miesu un apģērbu, un robota zilgano metāla spīdumu tumsā. Skaņas un smaržas šķiet kā apslāpētas, paretam garām aiztrauc kāda cita mašīna, nepievērsdama mums nekādu uzmanību. (Kādu darbu SUM tām ir uzdevis?) Es tik ļoti baidos nejauši atskatīties, ka aiz sasprindzinājuma mans kakls kļūst gluži stīvs.

Bet nav taču aizliegts pacelt arfu un uzstrinkšķināt dažas melodijas, lai saņemtu dūšu, un ielūkoties pulētajā koka virsmā — vai tur neatspīd marias sekotājas stāvs?

Nekā neredzu. Ko lai dara, otrreizējai dzimšanai vajadzīgs laiks — ai, SUM, tikai apejies ar viņu uzmanīgi! — un, lai tiktu līdz šejienei, viņai taču jāiziet cauri daudziem tuneļiem. Esi pacietīgs, Spēlmani!

Dziedi! Sumini viņas atgriešanos! Nē, šis dobjais tukšums aprij jebkādu mūziku, un viņa joprojām atrodas tajā nāves transā, no kura viņu atmodināt var vienīgi saule un mans skūpsts, — ja vien viņa patiesi ir jau man piebiedrojusies. Cenšos cauri savu soļu troksnim saklausīt vēl kāda soļus.

Tāls ceļš mums vairs nevar būt atlicis. Jautāju robotam, bet atbildi, protams, nesaņemu. Jācenšas aprēķināt pašam. Es apmēram zinu, ar kādu ātrumu rati brauca šurp… Tikai nelaime tā, ka laiks šeit neeksistē. Ne dienasgaismas, ne zvaigžņu, ne pulksteņa, vienīgi mani sirdspuksti, un to skaits man jau sajucis. Un tomēr mum c,r Tz iābūt galā. Kāda jēga būtu vadāt mani pa šo labirintu, līdz nomirstu.

Nu, kas zina, ja pie ārējiem vārtiem būšu pilnīgi zaudējis spēkus, varbūt nesacelšu nevēlamu traci, neatrazdams aiz muguras savu Rožlapiņu?

Nē, tas būtu smieklīgi. Ja SUM nevēlējās apmierināt manu lūgumu, Tam vajadzēja tikai to pateikt. Es taču nespēju nodarīt fizisku kaitējumu nevienai no Tā da|ām.

Protams, Tam var būt savi īpaši plāni attiecībā uz mani; Tas runāja par kaut kādiem uzlabojumiem. Vairākkārtīgs šoks, kura kulminācija būtu šāds atklājums, varbūt padarītu mani viegli pakļaujamu jebkādai apstrādei?

Varbūt Tas ir pārdomājis? Kāpēc gan ne? Tas pavisam atklāti runāja par nenoteiktības faktoru cilvēka psihē. Varbūt Tas ir vēlreiz apsvēris un pārskatījis visas iespējamības un nolēmis labāk neapmierināt manu vēlēšanos.

Varbūt Tas ir to mēģinājis un cietis neveiksmi? Tas taču atzina, ka ieraksta norise ir nepilnīga. Man nevajag gaidīt gluži to pašu prieku, ko pazinu toreiz; viņu vienmēr mazliet vajās atmiņas. Labākajā gadījumā. Bet ja nu tvertne radījusi tikai ķermeni bez apziņas smadzenēs? Vai pat kaut kādu briesmoni? Ja nu pašlaik man seko'pussatrūdējis līķis?

Nē! Pietiek! SUM to zinātu un izdarītu vajadzīgos labojumus. Bet vai izdarītu? Vai spētu?

Es aptveru, ka šis ceļojums cauri tumsai, kurā ne reizes nedrīkstu atskatīties, lai redzētu, kas man seko, — ir pakļaušanās un atzīšanas apliecinājums. Es šobrīd ar visu savu eksistenci apgalvoju, ka SUM ir visvarens, visgudrs, vislabestīgs. To mīlestību, ko šeit ierados atkarot, es tagad piedāvāju SUMam. Ak, Tas manī ir skatījies dziļāk, nekā es jebkad esmu spējis to pats!

Taču es nekļūdīšos.

Bet ja nu kļūdās SUM? Ja nu patiesi Tas pieļāvis kādu šausmīgu kļūdu… Kaut man tad nebūtu lemts to atklāt virszemes saulē! Kaut tas nebūtu lemts arī viņai, manai vienīgajai! Jo ko mēs tad iesāktu? Vai es varētu vest viņu atkal šurp atpakaļ, dauzīties pie dzelzs vārtiem un saukt: «Saimniek, tu esi man iedevis dzJvei nederīgu radību! Iznīcini to un sāc no gala!» Jo kāda šī kļūda varētu būt? Kaut kas tik dziļš, tik netverams, ka to nevarēs pamanīt un es tikai lēni un negribīgi būšu spiests aptvert, ka esmu atvedis atpakaļ pasaulē dzīvu mironi? Vai tad labāk nebūtu paskatīties — pārliecināties, kamēr viņa vēl ir nāves transā, — un likt lietā visu SUMa spēku, lai izlabotu iespējamo kļūmi?

Nē, SUM vēlas, lai es ticētu, ka Tas nevar kļūdīties. Es pats piekritu šādai cenai. Un vēl daudz kam citam… Es nezinu, cik daudz un kam, man bail par to domāt, bet tie «uzlabojumi» izklausījās nejauki… Vai manai sievietei arī šeit nav zināmas tiesības? Vai nevajag viņai vismaz pajautāt, vai viņa vēlas būt pravieša sieva, vai mums abiem roku rokā nevajadzētu griezties pie SUMa un noskaidrot, par kādu cenu viņa atgūst savu dzīvību?

Vai tā bija soļu skaņa? Es gandrīz apsviežos apkārt. Tomēr laikā savaldos un drebēdams' palieku stāvam, kamēr viņas daudzie vārdi straumē laužas pār manām lūpām. Robots mudina mani iet tālāk.

Iedomas. Tie nebija viņas soļi. Es esmu viens. Es vienmēr būšu viens.

Gaiteņi vijas augšup. Vismaz tā man liekas; esmu pārāk noguris, lai droši paļautos uz savām sajūtām. Mēs šķērsojam skaņo upi, un manī līdz kaulam iedzeļ saltais vējš, kas riņķo augšup gar tiltu, bet es nedrīkstu pagriezties atpakaļ, lai piedāvātu jaunradītajai, kailajai sievietei savu apģērbu. Es grīļodamies eju cauri neskaitāmām telpām, kurās mašīnas veic kaut kādas bezjēdzīgas funkcijas. Viņa tās agrāk nav redzējusi. Kādā murgainā pasaulē viņai lemts augšāmcelties, un kāpēc es, kurš skāvu viņas dziestošo augumu un raudādams saucu, ka mīlu viņu, kāpēc es tagad neskatos uz viņu, kāpēc nerunāju ar viņu?

Bet es taču drīkstu ar viņu runāt! Es varu pārliecināt apmulsušo, mēmo, pusmirušo būtni, ka esmu atnācis, lai aizvestu viņu atpakaļ saulē. Vai tad cs nedrīkstu runāt? Pajautāju robotam. Tas neatbild. Es nevaru atcerēties, vai man ir atļauts runāt vai nav. Nezinu, vai man par to kas vispār tika sacīts. Streipuļoju uz priekšu.

Ietriecos sienā un apdullis nokrītu zemē. Robota ķetna satver manu plecu. Otra roka māj uz priekšu. Es redzu alai līdzīgu eju — ļoti garu un šauru akmens tuneli. Man vajadzēs rāpties pa to uz priekšu. Durvis, durvis, galā gaida durvis! īstā, mīļā Zemes krēsla plūst pa tām iekšā šai tumsā. Jūtos piepeši zaudējis redzi un dzirdi.

Vai dzirdēju viņu iekliedzamies? Vai tā bija pēdējā pārbaude, vai arī mani vīla paša samocītais, pagurušais prāts, vai varbūt pastāv liktenis, kurš ar mums rīkojas tāpat kā SUM, izvēlēdamies par saviem rīkiem gan saules, gan SUMus? Es nezinu. Zinu tikai to, ka pagriezos atpakaļ, un tur viņa stāvēja. Viņas mati gari un vaļēji plūda pār pleciem, ietverdami labi pazīstamo seju, kura pašlaik modās no transa un kurā atplaiksnījās prieks un mīlestība pret mani; rokas pastiepās uz priekšu, kājas spēra soli man pretī, un tad viņu apturēja neredzams spēks.

Lielais, drūmais robots viņai aiz muguras satver viņu ciet. Tas itin kā raida zibeni caur viņas smadzenēm. Viņa pakrīt. Tas aiznes viņu prom.

Mans pavadonis neliekas ne zinis par maniem kliedzieniem. Ar neatvairāmu spēku tas izgrūž mani cauri tunelim. Durvis aizcērtas tieši man acu priekšā. Es stāvu pie sienas, kas paceļas virs manis kā kalns. Sauss sniegs sīkdams sitas pret betonu. Debesis saullēktā kvēlo asiņaini sarkanas, rietumpusē joprojām mirdz zvaigznes, pār mašinēto līdzenumu vietvietām spīguļo varavīkšņaini atspulgi.

Mani pārņem truls stingums. Es kļūstu gandrīz vai mierīgs. Kas tad vairs man ir atlicis, kas būtu jebkādu jūtu vērts? Durvis ir no ^ dzelzs, siena no akmens, kas sakausēts vienveidīgā bazalta masā. Es paeju gabaliņu saltajā vējā, tad pagriežos atpakaļ un noliecu galvu, gatavs triecienam. Lai manas smadzenes izšķīst uz Tā vārtiem un atstāj tur mana neremdināmā naida zīmi!

Mani no mugurpuses kaut kas satver. Svešādais spēks ir nepārvarami liels. Ticis vaļā, es sarāvies nokrītu zemē un redzu savā

priekšā mašīnu ar putnam līdzīgiem nagiem un spārniem. No tās atskan mana balss: — Šeit ne. Es tevi aiznesīšu uz drošāku vietu.

— Ko tu včl vari manā labā darīt? — es izgrūžu.

— Atlaist tevi. Tu netiksi pCc manas pavēles ieslodzīts vai sakropļots.

— Kāpēc ne?

— Acīmredzot tu tagad uz visiem laikiem pasludināsi sevi par manu ienaidnieku. Tā ir bezprecedenta situācija, vērtīga iespēja gūt jaunus datus.

— Vai tu man to stāsti ar nolūku, gribēdams brīdināt?

— Protams. Skaitļotājs rāda, ka šie vārdi iedarbosies uz tevi, izraisot tevī maksimālu atdevi.

— Tu man viņu vairs nedosi? Tu negribi manu mīlestību?

— Šajos apstākļos ne. Tā ir pārāk nekontrolējama. Bet tavs naids, kā jau teicu, būs man vērtīga eksperimenta līdzeklis.

— Es tevi iznīcināšu, — es saku.

Tas vairs nepūlas atbildēt. Mašīna satver mani un paceļas gaisā. Tā mani atstāj nelielas dienvidu pilsētiņas nomalē. Tad cs zaudēju saprašanu.

Nezinu, kas notiek šajā ziemā, un man tas nerūp. Pārāk skaļas ir sniega vētras manā galvā. Es staigāju pa Zemes ceļiem, gar staltiem torņiem, zem rūpīgi cirptiem kokiem, pa gādīgi koptiem dārziem, cauri viesmīlīgām, laipnām pilsētiņām. Esmu nemazgājies, nesukājies, neskuvies; skrandas plīvo ap manu miesu, un kauli spiežas cauri ādai; cilvēkiem nepatīk skatīties šajās dziļi iekritušajās acīs, un varbūt tāpēc viņi dod man ēst. Es viņiem dziedu:

No raganas un izsalkušā rūķa, Kurš kāri sīkās driskās plēstu jūs, Un kailā vīra klejojošā rēga Jums Mēness Grāmatā gan aizsardzība būs! Nekad jūs piecas maņas nepametīs — Būs stingri vienmēr savā vietā tās; Nedz ari dosities no sevis projām Pēc kumosa, kurp jūs kāds aicinās.

Šādi vārdi un melodijas viņus satrauc, tie neiekļaujas viņu hromētās pasaules ietvaros. Tāpēc mani bieži padzen ar lāstiem, un reizēm esmu spiests bēgt no tiem, kas gribētu mani ieslodzīt un ieviest kārtību manās smadzenēs. Pilsētu senākajās daļās man reizēm izdodas atrast kādu aleju, un tā ir laba slēptuve; tur varu nomesties zemē un gaudot kopā ar kaķiem. Arī mežs ir labs. Mani vajātāji necieš vietas, kur jaušams kaut kas no savvaļas.

Tomēr daži ir citādi. Viņi ir staigājuši pa parkiem, rezervātiem, pa īstu savvaļas zemi. Viņu mērķis ir pilnīgi apzināts — gribēta, plānota pirmatnība, kur vienīgais civilizācijas priekšmets ir pulkstenis, lai uzzinātu, kad laiks doties mājās, — bet viņi vismaz nebaidās no klusuma un nakts tumsas. Pavasarim tuvojoties, daži no viņiem sāk klejot kopā ar mani. Sākumā tā ir vienkārša ziņkārība. Taču palēnām, vairāku mēnešu gaitā mans vājprāts sāk viņos — it īpaši jaunākajos — kaut ko modināt.

Trakojoša pulka priekšā, Kuram pavēlēt es spēju, Šķēpu rokā, vētras zirgā Cauri plašumiem es skrēju. Rēgu bruņinieks tur rīko Turnīru, un jābūt mums Jūdzēm vēl aiz zemes malas. Tas nav nieka ceļojums.

Viņi sēž man pie kājām un klausās manas dziesmas. Viņi griežas neprātīgās dejās manas arfas pavadībā. Meitenes spiežas man klāt, stāsta, kā es viņas valdzinot, un aicina mani gulēt. No tā es atsakos, un, kad pasaku, kāpēc, viņas izskatās apjukušas, varbūt mazliet izbiedētas, taču bieži vien cenšas mani saprast.

Jo līdz ar vilkābeļu ziedēšanu mans saprāts atjaunojas. Es nomazgājos, apgriežu matus un noskujos, sameklēju tīras drēbes un sāku ēst to, kas manam ķermenim nepieciešams. Arvien retāk es izkliedzu savas vaimanas ikvienam, kurš gatavs klausīties; arvien biežāk es meklēju vientulību un klusumu zem plašās zvaigžņu velves un kavējos domās.

Kas ir cilvēks? Kādēļ viņš pastāv? Mēs esam aprakuši aizmirstībā šādus jautājumus, esam zvērējuši, ka tie ir miruši un apglabāti, ka tie nekad īsti nav pastāvējuši, jo tiem nav empīriskas nozīmes, — un esam baidījušies, ka tie var novelt akmeņus, ko esam sakrāvuši tiem virsū, un atkal naktīs klejot pa pasauli. Būdams viens, es tos saucu pie sevis. Tie nevar kaitēt citiem mirušajiem, pie kuriem es tagad pieskaitu ari sevi.

Es dziedu tai, kura ir aizgājusi. Jaunie cilvēki klausās un brīnās. Reizēm viņi raud.

Saules svēles vairs jābīstas nav, Nedz arī ziemas saltuma spalga; Paveikts zemes uzdevums tavs, Atgriezies mājās, kur gaida alga: Zelta zēni un meitenes pelna Tā kā skursteņslauķi — tik pelnus.

— Bet tā tas nav! — viņi protestē. — Mēs nomirsim, mazliet pagulēsim un tad mūžīgi dzīvosim SUMā!

Es atbildu, cik saudzīgi spēju: — Nē. Atcerieties, ka es biju tur aizgājis. Tāpēc zinu, ka jums nav taisnība. Un pat tad, ja jums būtu taisnība, tas nebūtu pareizi, ka jums ir taisnība.

Kā?

— Saprotiet taču, nav pareizi, ka lieta valda pār cilvēku. Jūs neesat mašīnas sastāvdaļas, un jums jādzīvo labākam mērķim, nevis tādēļ, lai palīdzētu mašīnai raiti darboties.

Es viņus pametu un eju prom — atkal viens dodos aizā, kur skanēdama skrien upe, vai kāpju augšup kāda smaila kalna virsotnē. Atklāsme nedodas man rokās. Es cīnīdamies rāpjos un laužos uz taisnības pusi.

Un tā ir tāda, ka SUMu vajag iznīcināt — nevis atriebības alkās, nevis naidā, bet tāpēc, ka cilvēka gars nevar dzīvot kopīgā esībā ar To.

Bet kāda tad ir mūsu īstenā esība? Un kā mums to sasniegt?

Ar savām dziesmām es atgriežos līdzenumā. Valodas par mani jau izplatījušās tālu. Liels pūlis man seko pa celu, kas pamazām pārtop ielā.

— Drīz šeit ieradīsies Tumsas Karaliene, — viņi man saka. — Uzkavējies līdz Viņas atnākšanai! Lai Viņa atbild uz jautājumiem, kurus tu mums uzdod un kuri tik ļoti traucē mūsu naktsmieru!

— Ļaujiet man brīdi aiziet vienatnē un sagatavoties, — es saku. Dodos augšup pa garām, augstām kāpnēm. Ļaudis, bijībā sastinguši, vēro mani no lejas, līdz pazūdu viņu skatieniem. Tie nedaudzie, kuri bijuši ēkā, aizsteidzas prom. Es eju pa velvētiem gaiteņiem, cauri mēmām istabām, zem kuru augstajiem griestiem rindojas daudz galdu un grāmatām pieblīvētu plauktu. Pa logiem iekšā spraucas slīpi, putekļaini saules stari.

Pēdējā laikā mani moka pusizgaisušas atmiņas: šķiet, ka šo savas dzīves gadu esmu piedzīvojis jau agrāk, tikai nezinu, kad. Varbūt šajā bibliotēkā man izdosies atrast stāstu, ko reiz lasīju — droši vien pavirši un garāmskrienot — savā ačgārnajā bērnībā. Jo cilvēks ir vecāks nekā SUM, un es zvēru, ka gudrāks; viņa mīti ietver vairāk patiesības nekā Tā matemātika. Pavadu meklējumos trīs dienas un lielāko daļu no trim naktīm. Lapu čaukstēšana starp maniem pirkstiem ir gandriz vienīgā skaņa. Cilvēki man nes un liek pie durvīm ēdienu un dzērienu. Viņi sev stāsta, ka darot to aiz žēluma pret mani, vai varbūt aiz ziņkāres, vai arī tādēļ, lai novērstu neērtības, kādas celtos, ja es nomirtu tik netradicionālā veidā. Bet es zinu, kas man darāms.

Pēc trim dienām es neesmu ticis nekur tālu uz priekšu. Man ir pārāk daudz materiāla; cs nemitīgi aizmaldos skaistuma un valdzinājuma sānceļos. (SUM grasās tos iznīcināt.) Mana izglītība bijusi tāda pati kā visiem citiem: zinātne, racionālisms, laba, saprātīga pielāgošanās apstākļiem. (SUM sacer programmas, un apmācāmās mašīnas strādā Tā tiešā vadībā.) Nekas, es varu arī kaut kā pacīnīties pats saviem spēkiem. Lasot esmu atradis pietiekami daudz pavedienu, lai sagatavotu sev izpētes programmu. Apsēžos pie informācijas atkalatguves pults un pārlaižu pirkstus pār taustiņiem. Tie atbild ar klabošu mūziku.

Elektroniskie stari ir aši pēddziņi. Pēc dažām sekundēm uz ekrāna iegaismojas vārdi, un es izlasu, kas esmu.

Par laimi, lasīšana man padodas veikli. Neesmu vēl paguvis nospiest pogu «Izdzēst», kad zibošie vārdi pazūd. Brīdi ekrāns tukši mirguļo, tad parādās teksts:

«Es nebiju saskaņojis šos datus ar faktiem, kas saistīti ar tevi. Skaitļotājā tiek ievadīts jauns un grūti nosakāms datu apjoms.»

Nirvāna, kas mani pārņēmusi (jā, arī šo vārdu es atradu vecajās grāmatās un uzzināju, cik tas neparasts) nav pasivitāte, tas ir paisuma vilnis, kas bango dzīvāk un spēcīgāk nekā toreiz, kad pirms veselas mūžības savvaļas zemē devos pretī Tumsas Karalienei. Cik vēsi spēdams, es saku: — Interesanta sagadīšanās. Ja vien tā ir sagadīšanās. — Nav šaubu, ka aparātā ir iebūvēti skaņas uztvērēji.

«Vai nu sagadīšanās, vai arī nepieciešama notikuma loģiskā secība.»

Apskaidrība, kas aust manī arvien gaišāka, gandriz vai apžilbina mani, un es nespēju atturēties no piebildes: — Vai ari liktenis, SUM?

«Tukši vārdi. Tukši vārdi. Tukši vārdi.»

— Bet kāpēc tu tik daudz reižu to atkārtoji? Pilnīgi pietiktu ar vienu reizi. Trīs reizes — tas jau ir maģijas rituāls. Vai varbūt tu ceri, ka tevis teiktais pārtrauks manu eksistenci?

«Es neceru. Tu esi eksperiments. Ja skaitļotājs uzrādīs augstu ticamību, ka tu vari izraisīt nopietnus sarežģījumus, es tevi likvidēšu.»

Es pasmaidu. — SUM, — es saku, — tas būšu es, kas likvidēs tevi. — Paliecies uz priekšu, cs izslēdzu ekrānu. Dodos vakarīgajā āra gaisā.

Man nav vēl līdz galam skaidrs, kas jāsaka un jādara. Tomēr pietiekami skaidrs, lai es tūdaļ sāktu sludināt tiem, kuri mani ārpusē gaidījuši. Kamēr runāju, pa ielu garām iet citi, dzird mani un apstājas klausīties. Drīz viņu ir simtiem.

Man nav nekādas ārkārtējas, jaunas patiesības, ko likt viņiem priekšā, — nekā tāda, ko es nebūtu teicis jau agrāk, kaut arī saraustīti un neregulāri; nekā tāda, ko viņi paši jau nebūtu apjautuši sevī, savas būtības slēptākajos dziļumos. Tomēr šodien, zinot, kas es esmu un tātad arī, kāpēc esmu, varu to visu izsacīt vārdos. Runādams klusi un mierīgi un palaikam uzdziedādams .kādu sen aizmirstu dziesmu, lai skaidrāk izteiktu savu domu, es viņiem stāstu, cik slimīga un mazasinīga ir viņu dzīve, stāstu, ka viņi padarījuši sevi par vergiem, turklāt vergo nevis apzinīgai, ar saprātu apveltītai būtnei, bet nejūtīgam, nedzīvam veidojumam, ko sāka būyēt viņu pašu senči, ka šis veidojums nav esamības centrs, bet tikai daži dzelžu gabali un enerģijas švirkstieni, daži skumji un nejēdzīgi modeļi, kas dreifē neierobežotā telpā un laikā. Neticiet SUMam, es viņiem saku. SUM ir lemts iznīcībai, tieši tāpat kā jūs un es. Meklējiet nezināmo, meklējiet mīklu; kas gan ir viss lielais kosmoss, ja ne mīkla? Dzīvojiet drosmīgi, mirstiet un aizejiet, un jūs būsiet daudz vērtīgāki par jebkuru mašīnu. Jūs varbūt pat būsiet līdzīgi dieviem.

Viņi kļūst trokšņaini. Viņi izkliedz atbildes, un brīžiem tās skan kā dzīvnieku kaucieni. Daži ir manā pusē, vairums pret mani. Tas nav svarīgi. Es esmu iekļuvis viņos, mana mūzika skar viņu nervu stīgas, un tas ir mans galvenais nolūks.

Saule noslīd aiz namu sienām. Biezē krēsla. Pilsēta joprojām paliek neapgaismota. Drīz es saprotu, kāpēc. Tuvojas Viņa, Tumsas Karaliene, ar kuru ļaudis skubināja mani runāt. Tālumā mēs dzirdam Viņas ratu rīboņu. Pūlis šausmās ievaidas. Arī tā viņi agrāk nemēdza darīt. Viņi slēpa savas izjūtas no Viņas un paši no sevis, sagaidīdami Viņu ar svinīgi nopietnu, atturīgu cieņu. Tagad viņi labprāt bēgtu prom, ja vien uzdrošinātos. Es esmu norāvis maskas.

Rati apstājas ielas vidū. Slaida, apmetņa ēnā ietinusies, Viņa izkāpj. Ļaudis pašķiras Viņas priekšā kā okeāna ūdens, kuru šķeļ haizivis. Viņa kāpj augšup pa pakāpieniem man pretī. īsu mirkli es redzu, ka Viņas lūpas iedrebas un acīs iemirdzas asaras. Pavisam klusi, tā ka neviens cits nedzird, viņa nočukst: — Ai, Spēlmani, man ļoti žēl!

— Nāc kopā ar mani! — es Viņu aicinu. — Palīdzi man atbrīvot pasauli!

— Nē. To es nevaru. Pārāk ilgi esmu bijusi kopā ar To. — Viņa izslējās taisni. Atgriežas Viņas pavēlnieciskums. Balss kļūst tik skaļa, lai dzirdētu visi. Mazie televīzijas roboti kā sikspārņi lidinās krēslā cieši ap Viņu, lai visa planēta varētu redzēt manu sakāvi. — Ko nozīmē tā brīvība, kuru tu vēlies? — Viņa noprasa.

— Brīvība just, — es saku. — Uzdrīkstēties. Brīnīties. Atkal kļūt cilvēkiem.

— Kļūt zvēriem, tu gribēji teikt. Vai tu vēlies iznīcināt mašīnas, kas uztur mūsu dzīvību?

— Jā. Mums tas jādara. Kādreiz tās bija labas un noderīgas, bet mēs ļāvām tām izplesties ap sevi kā audzējam, un tagad mūs glābt var vienīgi iznīcināšana un jauns sākums.

— Vai tu aptver, kādu haosu tas izraisītu?

— Jā. Arī tas ir nepieciešams. Mēs nebūsim cilvēki, ja nepazīsim ciešanas. Tās nes līdzi apgaismību. Tās ļauj mums izkļūt ārpus sevis, ārpus Zemes un zvaigznēm., telpas un laika, un tuvoties mūžīgajam noslēpumam.

— Tātad tu apgalvo, ka ārpus izmērāmās Visuma telpas pastāv kaut kāda nedefinējama, neizzināma neskaidrība? — Viņa pasmaida, ieskatīdamās sikspārņu acīs. Mums abiem bērnībā mācīts pasmieties, dzirdot šāda veida sarkasmu. — Lūdzu, mini kādu nelielu pierādījumu!

— Nē, — es atbildu. — Pierādi tu man — turklāt neapšaubāmi un neapstrīdami —, ka nav nekā tāda, ko mēs nespējam saprast ar vārdu un vienādojumu palīdzību. Un pierādi arī to, ka man nav tiesību neko tādu meklēt. Pierādījumu nasta jāuzņemas jums abiem, jo jūs tik bieži esat mums melojuši. Skaidrā saprāta vārdā jūs no jauna radījāt mītu. Lai labāk varētu mūs pārvaldīt! Atbrīvošanas vārdā jūs saslēdzāt važās mūsu iekšējo pasauli un izkastrējāt mūsu dvēseli. Pienākuma vārdā jūs mums uzlikāt klapes uz acīm un sasējāt mūs virvēs. Sasnieguma vārdā jūs mūs turējāt aplokā, kas šaurāks par jebkuru cūkas aizgaldu. Labdarības vārdā jūs radījāt sāpes, šausmas un tumsu pāri vismelnākajai tumsai. — Es pagriežos pret ļaudīm. — Es biju tur aizgājis. Biju nokāpis pazemes pagrabos! Es zinu!

— Viņš atklāja, ka SUM nevēlas izdabāt viņa īpašajām iegribām uz visu pārējo rēķina! — sauc Tumsas Karaliene. Vai, tiešām Viņas balsī skan griezīgi, satraukti toņi? — Tāpēc viņš apgalvo, ka SUM esot cietsirdīgs.

— Es redzēju savu mirušo, — es viņiem saku. — Viņa vairs necelsies. Arī jūsējie ne, arī jūs paši' ne. Nekad. SUM mūs neatdzīvinās, neradīs no jauna. Tā namā valda nāve. Dzīvība un atdzimšana mums jāmeklē citur — noslēpumainajā nezināmajā.

Viņa skaļi iesmejas un norāda uz manu dvēseles aproci, kas vāri mirgo zilgani pelēkajā, tumstošajā krēslā. Vai Viņai vēl kaut kas sakāms?

— Vai kāds var padot man nazi un cirvi? — es jautāju.

Pūlis sakustas un nošalc. Es sajūtu viņu bailes. Ielu laternas iedegas, it kā tās spētu kliedēt baiso nakts melnumu, kas biezē virs mūsu galvām. Es sakrustoju rokas un gaidu. Tumsas Karaliene man kaut ko saka. Es nepievēršu Viņai uzmanību.

Prasītie rīki ceļo no rokas rokā. Tas, kurš uznes tos augšā, uzšaujas pa kāpnēm kā liesma. Viņš nometas uz ceļgala pie manām kājām un pastiepj tos augšup. Rīki ir labi — medību nazis ar platu asmeni un garš divasmeņu cirvis.

Visas pasaules priekšā es paņemu labajā rokā nazi un triecu zem aproces, kas apņem manu kreiso roku. Savienojumi ar manu iekšējo ķermeni ir pārcirsti. Plūst asinis, nedabiski spilgtas laternu gaismā. Es nejūtu sāpes — esmu pārlieku satraukts un pacilāts.

Tumsas Karaliene iekliedzas: — Tu to domā nopietni?! Spēlmani, Spēlmani!

— SUMā nav dzīvības, — es saku. Izvelku plaukstu cauri aplim un nokratu aproci, kas šķindēdama nokrīt zemē.

Atskan metāliska balss: — Aizturiet šo maniaku un nosūtiet uz labošanu. Viņš ir ārkārtīgi bīstams.

Monitori, kas stāvējuši pūļa malās, mēģina spraukties uz priekšu. Tie sastop pretestību. Daži, kas mēģina tiem palīdzēt, izbauda pūļa dūres un nagus.

Es paņemu cirvi un cērtu sev pie kājām. Aproce sačokurojas. Tās iekšpusē esošā organiskā viela, kuru vairs nebaro mani sekrēti, naksnīgajā āra gaisā izkalst un saraujas.

Paceļu abus rīkus gaisā — labajā rokā cirvi, kreisajā, kas joprojām asiņo, nazi. — Es meklēšu mūžību tur, kur tā atrodama, — es saucu. — Kas nāks man līdzi?

Daži desmiti vai vairāk atraujas no saniknotā pūļa, kas jau kliedz pēc ieročiem un pieprasa citu dzīvības. Viņi aizsedz mani ar saviem augumiem. Viņu acis ir praviešu acis. Mēs steidzamies meklēt sev patvērumu, jo ir jau parādījies viens militārs robots un uz pārējiem

ilgi nebūs jāgaida. Liela, augsta mašīna piesoļo klāt Tumsas Karalienei, lai Viņu aizsargātu, un es Viņu redzu pēdējo reizi.

Mani sekotāji nepārmet man, ka esmu maksājis viņiem pārāk dārgi — visu, kas viņiem piederējis. Viņi ir manējie. Iis esmu kā dievība, kas nevar nodarīt ļaunu.

Un tagad ir sācies atklāts karš starp mani un SUMu. Draugu man ir maz, ienaidnieku — daudz, un tie ir vareni. Es eju pa pasauli kā bēglis. Taču es vienmēr dziedu. Un vienmēr atrodu kādu, kurš klausās, pievienojas mums, tiekdamies pretī sāpēm un nāvei kā mīlētājs savai laimei.

Ar nazi un cirvi es paņemu viņu dvēseles. Pēc tam mēs noturam viņiem atdzimšanas rituālu. Daži tad kļūst par nelikumīgiem misionāriem, vairums uzliek aproču atdarinājumus un atgriežas mājās, lai čukstus nodotu tālāk manu vēsti. Man tas daudz neko neizšķir. Kam pieder mūžība, tam nav, kurp steigties.

Jo manis teiktais vārds ir nokļuvis ārpus laika. Mani ienaidnieki f| saka: es saucot atpakaļ senatnes dzīvnieciskumu un neprātību, es izputināšot civilizāciju, man, jukušajam, neesot nekādas bēdas par to, ka Zemi atkal pārņems karš, bads un epidēmijas. Man ir pa prātam šie apvainojumi. To valoda liecina, ka arī pretiniekos esmu no jauna atmodinājis dusmas. Un šīs emocijas piederas mums tikpat daudz kā visas pārējās jūtas. Šajā cilvēces rudenī varbūt pat vairāk nekā pārējās. Mums vajadzīga vētra, lai satriektu SUMu un visu, kas ar To saistīts. Pēc tam sekos barbarisma ziema.

Un vēl pēc tam pienāks jaunas un (varbūt) cilvēciskākas civilizācijas pavasaris. Mani draugi, šķiet, tic, ka tas pienāks jau viņu mūža laikā: miers, brālība, apgaismība, svētums. Bet es zinu vēl ko citu. Esmu bijis lejā, pašos dziļumos. Cilvēces veselums, ko pašlaik cenšos atjaunot, arī slēpj sevī nenojaušamas šausmas.

Kad kādu dienu

Dievu rijējs atpakaļ nāks

Vilks saraus ķēdi

Jātnieks prom aizauļos

Laikmets beigsies

Atdzims Zvērs

Tad SUM tiks iznīcināts; un tad jūs, stiprie un taisnīgie, varēsiet atgriezties uz zemes un staigāt lietū.

Es jūs gaidīšu.

Mana vientulība ir gandrīz galā, mana Spožā Diena. Palicis vēl tikai viens uzdevums. Dievam jāmirst, lai tā sekotāji ticētu, ka viņš cēlies no mirušajiem un dzīvo mūžīgi. Tad viņi dosies iekarot pasauli.

Ir viņu vidū tādi, kas apgalvo, ka es tos esot nievājis un apvainojis. Arī viņi, ko aiznesis līdzi manis saceltais vilnis, ir izrāvuši savas mašinizētās dvēseles un meklē esības jēgu mūzikā un ekstāzē. Taču viņu dzīslās rit pirmatnīgas asinis, kas aizvedušas viņus savvaļas

zemē; tur viņi no paslēptuvēm uzglūn monitoriem, kas tiek raidīti viņiem pretī, un piekopj cietsirdīgus rituālus. Viņi tic, ka galīgā realitāte ir iemiesota sievietē. Un tomēr viņu sūtņi ir griezušies pie manis ar ierosinājumu slēgt mistisku laulību. No tā esmu atteicies: manas kāzas bija jau sen un tiks svinētas atkal, kad šīspasaules gājums būs noslēdzies. Tāpēc viņi mani ienīst. Bet es esmu teicis, ka iešu un runāšu ar viņiem.

Es nogriežos no ceļa ielejas dziļumā un dziet" kāpju kalnā. Tiem nedaudzajiem, kam esmu atļāvis tiktāl nākt Ik. '^sacīts gaidīt manu atgriešanos. Viņi drebinās vakara vēsumā — pagājušas tikai trīs dienas kopš pavasara ekvinokcijas. Es pats aukstumu nejūtu. Pacilāts eju augšup caur mežrozīšu krūmiem un mūžvecām, žuburainām ābelēm. Ja manas basās kājas atstāj sniegā kādu asins traipu, tas ir labi. Apkārtējās kalnu grēdas klāj tumši meži, un kailie koki tajos gaidīt gaida jaunu lapu dzīvību. Debesis zem vakarzvaigznes kvēl sarkani violetas. Virs galvas pāri plašajam zilumam slīd agri atlidojušu meža zosu bars. Tikko dzirdami līdz manām ausīm nonāk to saucieni. Rietumu pusē virs manis un man priekšā kvēl ugunīgs sārtums. Piķa melni pret to iezīmējas sieviešu stāvi.

Formāts 60x84/ 16. Pas. Nr. 311 Līgumcena. Licences Nr. 2-0691 Iespiests tipogrāfijā a/s «Preses nams» Rīgā, Balasta dambī 3.