Murrašana

Vīrieši veic savu ikrīta rituālu, stāvēdami sešu pēdu atstatumā cits no cita, garā rindā, kam abi gali ielīkumo koku puduros. Viņi skatās taisni uz priekšu kā bildēs redzēti muskusvērši un čurā uz neredzamās līnijas, kura iezīmē viņu teritoriju. Sejas iz­teiksme nopietna, kā piedien šī uzdevuma svarīgumam. Sniegavīram viņi atsauc atmiņā paša tēvu, kad viņš no rītiem izgāja pa durvīm ar portfeli rokā, ar nopietni sarauktām uzacīm, do­damies pretim mērķim.

Vīrieši to dara divreiz dienā, kā mācīts: tas ir nepiecie­šams, lai saglabātu līmeni un atjaunotu smaku. Kreika paraugs bija suņu dzimta un sermuļu dzimta, un vēl dažas citas dzimtas un sugas. Viņš bija apgalvojis, ka iezīmēšana ar smaku esot plaši izplatīts zīdītāju uzvedības vadmotīvs un nebūt neaprobežo­joties tikai ar zīdītājiem vien. Vairāki reptiļi, dažas ķirzakas..'.

"Lai nu paliek ķirzakas," iebilda Džimijs.

Ja tic Kreikam — un Sniegavīrs līdz šim nav pamanījis neko tādu, kas liktu viņam neticēt, — tad ķīmiskās vielas, kas ieprogrammētas cilvēka urīnā, efektīvi atvaira vilkuņus un skunnotus, mazākā mērā arī lūsēnus un cūkanus. Vilkuņi un lūsēni reaģē uz sev līdzīga zvēra smaku un droši vien iztēlojas mil­zīgu vilkuni vai lūsēnu, no kura gudrāk turēties pa gabalu.

Skunnoti ii 11 cūkani iztēlojas lielus plēsoņas. Vismaz tā vēstīja teorija.

Speciālo čurāšanu Kreiks lēma vienīgi vīriešiem; viņš sa­cīja, ka tiem būšot vajadzīgs kāds svarīgs uzdevums, kaut kas tāds, kas nav saistīts ar bērnu dzemdēšanu, lai tie nejustos no­stumti malā. Kokapstrāde, medības, lielās finanses, karš un golfs vairs nederēšot, viņš bija pajokojis.

Tagad, kad šis plāns tiek īstenots, parādās daži trūkumi — apčurātā robeža smird kā reti tīrīts zvērudārzs —, tomēr aplis ir pietiekami liels, lai iekšpusē pietiktu vietas bez kādām sma­kām. Turklāt tagad Sniegavīrs jau ir pie tā pieradis.

Viņš pieklājīgi nogaida, līdz vīrieši beigs. Viņi neaicina Sniegavīru piebiedroties, jo jau zina, ka Sniegavīra čurās ne­kam neder. Turklāt viņi ir ieraduši klusēt, veicot savu uzde­vumu: ir jākoncentrējas, jāgādā, lai urīns trāpa precīzi īstajā vietā. Katram ir trīs pēdas no robežzemes, sava atbildības teri­torija. Tas ir lielisks skats: tāpat kā sievietes, arī šie vīrieši — ar gludu ādu, stipriem muskuļiem — izskatās pēc skulptūrām un, šādi sagrupējušies, atgādina īstu baroka strūklaku. Trūkst tikai dažu vāravu, delfīnu un ķerubu, lai aina būtu pilnīga. Snie­gavīra prātā ataust aplī sastājušies, kaili automehāniķi, katrs ar uzgriežņu atslēgu rokā. Vesela meistaru komanda. Geju žur­nāla centrālais atvērums. Noraugoties šajā sinhronajā rutīnā, viņš teju vai gaida, ka tie uzsāks kādu piedauzīgu piedziedā­jumu no krietni draņķīga naktskluba repertuāra.

Vīrieši nopurinās, loks izjūk, viņi ar savām vienādi zaļa­jām acīm paskatās uz Sniegavīru, pasmaida. Viņi vienmēr ir tik sasodīti laipni.

"Sveicināts, o Sniegavīr!" ierunājas tas, kuru sauc par Ābrahāmu Linkolnu. "Vai tu piebiedrosies mums mūsu mā­jās?" Šitais nudien» taisās kļūt par tādu kā vadoni. No va­doņiem ir jāpiesargās, mēdza sacīt Kreiks. Sākumā vadoņi un vadāmie, pēc tam tirāni un vergi, tad — slaktiņi. Tā ir noticis vienmēr.

Sniegavīrs pārkāpj pār slapjo robežu uz zemes, vieglā solī dodas vīriešiem līdzi. Prātā nupat iešāvusies spoža doma: ja nu viņš kā aizsarglīdzekli ceļojumam paņemtu kādu sauju šīs pie­mirkušās zemes? Varbūt tā atvairītu vilkuņus. Tomēr, ja tā padomā, vīrieši taču pamanītu robu, kas izkašņāts viņu aizsar­dzības līnijā, un saprastu, ka to izdarījis viņš. Tādu rīcību varētu iztulkot aplami: negribētos, lai uz viņu krīt aizdomas par cen­tieniem vājināt viņu cietoksni, pakļaut briesmām jauno paaudzi.

Būs vien jāizgudro kāds jauns Kreika norādījums un vēlāk jāpaziņo viņiem. Kreiks teica, lai jūs sniedzat man savas sma­kas ziedojumu. Lai visi iečurā skārda bundžā. To varēs izlaistīt ap koku. Izveidot burvju loku. Novilkt smiltīs savu līniju.

Viņi nonāk laukumā teritorijas apļa vidū. Tālāk nomaļus trīs sievietes un viens vīrietis aprūpē mazu zēnu, kurš laikam savai­nojies. Šie ļaudis nav imūni pret brūcēm — bērni pakrīt vai ap­dauza galvu pret koku stumbriem, sievietes apdedzina pirkstus ugunī, gadās grieztas brūces un skrāpējumi —, tomēr pagaidām visas vainas bijušas sīkas, viegli sadziedējamas ar murrāšanu.

Pie murrāšanas Kreiks bija strādājis gadiem ilgi. Viņš bija atklājis, ka visu kaķu dzimtas pārstāvju murrāšanai ir tāda pati frekvence kā ultraskaņai, ar ko apstrādā kaulu lūzumus un ādas bojājumus, un ka tādējādi kaķi ir apgādāti ar pašārstēšanās mehānismu; tiklīdz to uzzinājis, viņš sāka darīt visu iespējamo, lai instalētu šo īpašību. Šim nolūkam vajadzēja mo­dificēt mēles aparātu, savienot somatisko nervu pinumus Un pielāgot smadzeņu garozas kontroles sistēmas, nekaitējot runasspējām. Cik Sniegavīrs atcerējās, visai daudzi eksperimenti bija beigušies nesekmīgi. Vienas izmēģinājuma grupas dalīb­niekiem bija sākušas augt garas ūsas un radusies nosliece kā­pelēt pa aizkariem; dažiem citiem parādījās runas traucējumi;

viens no viņiem spēja izrunāt vairs tikai lietvārdus un darbības vārdus un rēkt.

Tomēr Kreiks to izdarīja, Sniegavīrs domā. Dabūja ga­tavu. Nu, paskat tagad uz šitiem četriem, galvu visi pieliekuši tuvu klāt bērnam un murrā kā automašīnu motori.

"Kas viņam noticis?" Sniegavīrs jautā.

"Viņam iekoda viens no Oriksas Bērniem," Ābrahāms atbild.

Tas ir kas jauns. "Kāds tieši?"

"Lūsēns. Bez iemesla."

"Tas bija ārpus mūsu loka, mežā," paskaidro viena no sie­vietēm — Eleonora Rūzvelta? Ķeizariene Žozefīne? — Snie­gavīrs ne vienmēr spēj atcerēties viņu vārdus.

"Mēs bijām spiesti mest tanī ar akmeņiem, lai padzītu," saka Leonardo da Vinči, viens no murrātāju kvarteta.

Tātad lūsēni tagad medī bērneļus, Sniegavīrs nodomā. Var­būt tiem pamazām uzmācas izsalkums — tāds pats izsalkums kā viņam. Taču tie var izvēlēties no neskaitāmiem trušiem, tā­pēc pie vainas nevar būt vienkāršs izsalkums. Varbūt Kreika Bērnus, vismaz tos, kas vēl mazi, tie uzskata par cita veida trušiem, tikai vieglāk noķeramiem.

"Šonakt mēs atvainosimies Oriksai," ierunājas cita sie­viete — Sakadžavija? — "par akmeņiem. Un lūgsim, lai viņa piekodina saviem bērniem nekost mūsējiem."

Viņš nekad nav redzējis, kā sievietes to dara — kā sazinās ar Oriksu —, lai gan to viņas piemin bieži. Kādā veidā tas no­tiek? Tā droši vien ir kāda lūgšana vai piesaukšana, jo diez vai viņas tic, ka Oriksa varētu parādīties personiski. Varbūt viņas ieslīgst transā. Kreiks bija domājis, ka ir to visu likvidējis, iz­dzēsis to, ko pats sauca par D punktu smadzenēs. Dievs ir nei­ronu saišķis, viņš bija uzsvēris. Tomēr problēma bija sarežģīta: atņemot šai jomai par daudz, varēja radīt zombijus vai psiho­pātus. Taču šie ļaudis nav ne vieni, ne otri.

Par spīti visam viņi prot kaut ko tādu, ko Kreiks nav paredzējis: viņi sarunājas ar neredzamo, ir iemācījušies just godbi­jību. Tas labi, domā Sniegavīrs. Viņam patīk, ja izrādās, ka Kreiks ir maldījies. Tomēr viņš vēl nav pieķēris šos ļaudis grebjam tēlus.

"Vai brūci varēs sadziedēt?" viņš jautā.

"Jā," rāmi atbild sieviete. "Zobu atstātie robi jau veras ciet. Redzi?"

Pārējās sievietes dara to, ko parasti mēdz darīt rītos. Da­žas kurina centrālo ugunskuru; citas tup tam apkārt un sildās. Viņu ķermeņa termostati ir noregulēti atbilstoši tropiskiem ap­stākļiem, tāpēc reizumis viņām salst, pirms saule ir pacēlusies augstāk. Uguns tiek kurināta ar nokaltušiem zariem un sprun­guļiem, bet galvenokārt ar mēsliem, kas saplacināti hambur­geru lieluma un formas raušos un izkaltēti pusdienas saulē. Kreika Bērni ir veģetārieši un lielākoties pārtiek no zāles, lapām un saknēm, tāpēc šis materiāls deg gana labi. Cik Sniegavīrs saprot, uguns kurināšana ir teju vai vienīgā sieviešu nodarbo­šanās, ko varētu dēvēt par darbu. Protams, ja neņem vērā to, ka sievietes piedalās arī viņa iknedēļas zivs ķeršanā. Un tās cepšanā. Sev viņas negatavo nekādus ēdienus.

"Sveicināts, o Sniegavīr!" iesaucas nākamā sieviete, pie ku­ras viņš pieiet. Mute viņai ir zaļa no brokastu košļāšanas. Viņa zīdī gadu vecu puisēnu, kas paceļ acis uz Sniegavīru, izlaiž no mutes krūtsgalu un sāk brēkt. "Tas taču Sniegavīrs!" sieviete mierina. "Viņš nedarīs tev pāri."

Sniegavīrs joprojām nav pieradis pie šo bērnu augšanas āt­ruma. Gadu vecais izskatās kā piecgadīgs. Četru gadu vecumā viņš būs pusaudzis. Bērnu audzēšanai tiek izšķiests pārāk daudz laika, mēdza sacīt Kreiks. Audzēšanai un bērnībai. Neviena cita suga šim nolūkam neizlieto sešpadsmit gadus.

Sniegavīru ir pamanījuši daži no vecākajiem bērniem; viņi nāk tuvāk, skandēdami: "Sniegavīrs, Sniegavīrs!" Tātad viņš vēl nav zaudējis savu valdzinājumu. Tagad visi ļaudis ziņkārīgi raugās šurp, brīnīdamies, ko viņš te dara. Viņš nekad nenāk bez iemesla. Pāris pirmajās reizēs viņi — spriežot pēc Sniegavīra izskata — bija nodomājuši, ka viņu laikam moka izsal­kums, un piedāvājuši ēdamo — dažas izmeklētu lapiņu, saknīšu un zālīšu saujas, kā arī vairākas spiras ar rūgšanas fermentu, sataupītas speciāli viņam, — un tad bija vajadzējis piesardzīgi paskaidrot, ka viņu ēdiens Sniegavīram neder.

Spiras viņam derdzas, jo sastāv no pussagremotiem augiem, tiek izlaistas pa anālo atveri un apēstas otrreiz, divas vai trīs reizes nedēļā. Tā ir vēl viena puiciski ģeniāla Kreika koncep­cija. Tārpveidīgo piedēkli viņš bija izmantojis par pamatu, uz kura veidot nepieciešamo orgānu, pamatodams to tādējādi, ka agrākā evolūcijas posmā, kad senču pārtikā bijis vairāk rupjās barības, šis apendikss noteikti pildījis kādu tamlīdzīgu funkciju. Tomēr pašu ideju viņš bija aizguvis no zaķu dzimtas — no za­ķiem un trušiem, kas atkarīgi no fermentu spirām, nevis no daudzkameru kuņģa, kā atgremotāji. Varbūt tieši tāpēc lūsēni ir sākuši medīt jaunos kreikerus, domā Sniegavīrs: aiz citrusu virsslāņa tie saož spiru un trušu aromātu.

Džimijs bija strīdējies ar Kreiku par šo īpatnību. Lai kā uz to raugās, viņš bija teicis, galu galā tu esi spiests ēst pats savus sūdus. Bet Kreiks bija tikai smaidījis. Un norādījis, ka dzīv­niekiem, kas lielākoties pārtiek no nerafinētas augu valsts barī­bas, šāds mehānisms ir nepieciešams, lai sašķeltu celulozi, un bez tā ļaudis aizietu bojā. Turklāt, tāpat kā zaķu dzimtas pār­stāvjiem, fermentu spiras esot bagātinātas ar vitamīnu Bl, kā ari citiem vitamīniem un minerālvielām, četras vai piecas reizes vairāk nekā parasti ekskrementi. Fermentu spiras gluži vienkārši piederot pie barības un gremošanas un palīdzot maksimāli iz­mantot barības vielas, kas gadās pie rokas. Jebkuri iebildumi pret šo procesu esot tīri estētiskas dabas.

Tur jau tā jēga>, bija teicis Džimijs.

Kreiks bija attraucis: tad tā ir nejēdzīga jēga.

Sniegavīru tagad ielenc uzmanīgu klausītāju aplis. "Sveici­nāti, Kreika Bērni!" viņš saka. "Esmu atnācis jums pateikt, ka dodos ceļojumā." Pieaugušie to acīmredzot jau izsecinājuši — pēc garā spieķa un pēc tā, kā viņš ievīstījies palagā: jau agrāk viņš ir devies ceļojumos, kā dēvējis savus sirojumus uz treileru parkiem un tuvākajām plēbijām.

"Vai tu redzēsi Kreiku?" jautā viens no bērniem.

"Jā," Sniegavīrs atbild. "Centīšos viņu ieraudzīt. Un sa­tikšu, ja viņš tur būs."

"Kāpēc?" vaicā kāds lielāks bērns.

"Man viņam šis tas jāpajautā," Sniegavīrs piesardzīgi pa­skaidro.

"Noteikti izstāsti viņam par lūsēnu," saka Ķeizariene Žozefīne. "Par to, kurš iekoda."

"Tā ir Oriksas, nevis Kreika darīšana," piezīmē Kirī Kun­dze. Pārējās sievietes māj ar galvu.

"Mēs arī gribam redzēt Kreiku!" sāk dīkt bērni. "Mēs arī, mēs arī! Mēs arī gribam redzēt Kreiku!" Tā ir viena no viņu iemīļotajām idejām — iet paskatīties uz Kreiku. Sniegavīrs vaino sevi: nevajadzēja pašā sākumā stāstīt viņiem tik aizraujošas pa­saciņas. Kreiks viņa stāstos atgādināja Ziemassvētku vecīti.

"Neuzplij ieties Sniegavīram!" maigi aizrāda Eleonora Rūzvelta. "Viņš taču dodas šajā ceļojumā, lai palīdzētu mums. Mums viņam jāpateicas."

"Kreiks nav domāts bērniem," Sniegavīrs noteic, pūlēda­mies izskatīties pēc iespējas bargs.

"Ļauj mums iet līdzi! Mēs gribam redzēt Kreiku!"

"Kreiku ieraudzīt var tikai Sniegavīrs," laipni paskaidro Ābrahāms Linkolns. Šķiet, jautājums nu ir izšķirts.

"Ceļojums būs garš," Sniegavīrs turpina. "Ilgāks nekā iepriekšējie. Varbūt es būšu prom veselas divas dienas." Viņš paceļ divus pirkstus. "Vai trīs," viņš piemetina. "Tāpēc neraizējieties.

Bet, kamēr būšu prom, visādā ziņā palieciet tepat savās mājās un dariet visu tā, kā mācījuši Kreiks un Oriksa."

Kori teikti "jā", sparīgi galvas mājieni. Sniegavīrs nepie­min iespēju, ka pašam var draudēt briesmas. Varbūt tas viņiem nekad nenāk prātā, un arī viņš nepieskaras šim tematam — jo neievainojamāks viņš šiem ļaudīm liksies, jo labāk.

"iVlēs iesim tev līdzi," saka Ābrahāms Linkolns. Vairāki vīrieši paraugās uz viņu, tad piekrītoši pamāj.

"Nē!" pārsteigts noskalda Sniegavīrs. "Jūs taču tik un tā nevarēsiet satikt Kreiku, tas nav atļauts." Viņš neparko negrib, lai tie velkas līdzi, nekādā gadījumā! Negrib, lai tic kļūst par lieciniekiem kādam viņa vājumam vai kļūmei. Turklāt dažas ainas, kas pavērsies pa ceļam, varētu slikti ietekmēt šo ļaužu garīgo līdzsvaru. Tie neizbēgami apbērtu viņu ar jautājumiem. Un piedevām viena diena viņu sabiedrībā nozīmētu, ka Snie­gavīrs nogarlaikosies kā nabags.

Bet tu jau esi nabags, viņa galvā ierunājas balstiņa — šo­reiz sīka, skumja bērna balstiņa. Joks! Joks! Nesit mani nost!

Lūdzu, tikai ne tagad, Sniegavīrs domā. Tikai ne citiem klātesot. Citiem klātesot, viņš nedrīkst runāt pretī.

"Mēs ietu tev līdzi, lai tevi sargātu," saka Bendžamins Franklins, raudzīdamies uz Snicgavīra garo nūju. "No lūsēniem, kas kož, no vilkuņiem."

"Tava smaka nav diez cik stipra," piebilst Napoleons.

Sniegavīru tāda pašapmierinātība aizskar. Turklāt tas nu ir pa pusei eifēmisms: viņi visi zina, ka Snicgavīra smaka ir stipra diezgan, tikai nav pareizā. "Man nekas nenotiks," viņš saka. "Palieciet vien tepat."

Vīriešu acīs vīd šaubas, tomēr Sniegavīrs domā, ka viņi paklausīs. Lai pastiprinātu savu autoritāti, viņš pieliek pie auss pulksteni. Un paziņo: "Kreiks saka, viņš jūs pieskatīšot. Lai jūs būtu drošībā." Drošs paliek nedrošs, saka bērna balstiņa. Tā ir vārdu spēle, tu korķarieksts!

"Krciks mūs pieskata pa dienu, un Oriksa mūs pieskata pa nakti," apzinīgi noskaita Ābrahāms Linkolns. Necik pārlie­cināts viņš gan neizklausās.

"Kreiks mūs pieskata vienmēr," rāmi noteic Simona dc Bovuāra. Šī dzeltenbrūnā sieviete atgādina Sniegavīram Doloresu, viņa aukli filipīnieti, jau sen zudušu; lāgiem viņš ir spiests pretoties tieksmei nokrist ceļos un apvīt rokas šai sie­vietei ap vidukli.

"Viņš labi rūpējas par mums," piebalso Kirī Kundze. "Visādā ziņā pasaki viņam, ka mēs esam pateicīgi."

Sniegavīrs soļo atpakaļ pa Sniegavīra Zivju Taku. Viņš jū­tas sentimentāls: nekas nesatricina viņu tā kā šo ļaužu augstsir­dība, cenšanās būt izpalīdzīgiem. Un arī pateicība pret Kreiku. Tas ir tik aizkustinoši — un tik nevietā.

"Krcik, tu stulbeni!" Sniegavīrs saka. Viņam gribas rau­dāt. Tad viņš izdzird balsi — pats savējo! — kas dīc ūhūhū; viņš to redz kā drukātu vārdu komiksa bildītē, runas burbulī. Pār vaigiem plūst ūdens.

"Tikai ne to!" viņš noņurd. Kāda tad ir sajūta? Ne gluži dusmas; drīzāk nīgrums. Vecs, bet lietderīgs vārds. Nīgrums attiecas uz ko vairāk par Kreiku, un patiesi — kālab gan vai­not tikai Kreiku vienu?

Varbūt Sniegavīram vienkārši skauž. Atkal skauž. Arī viņš vēlētos būt neredzams un dievināms. Arī viņš vēlētos atrasties kaut kur citur. Bet nekādu cerību: viņš līdz pat kaklam ir iestrēdzis šeit un tagad.

Viņš pagausina gaitu un pēdīgi apstājas. O, ūhūhū! Kāpēc viņš nespēj savaldīties? Tomēr — kālab uztraukties, ja neviens neskatās? Bet troksnis, ko viņš rada, pašam atgādina pārspīlētu klauna gaudošanu, bēdas, kas tiek tēlotas, lai izpelnītos aplausus.

Beidz pinkšķēt, dēls, ierunājas viņa tēva balss. Saņemies! Tu taču esi vīrietis.

"Pareizi!" Sniegavīrs ieaurojas. "Un ko tu tādu ieteiktu? Tu taču biji tik lielisks paraugs!"

Taču apkārtējie koki nesaprot ironiju. Ar brīvo roku no­slaucījis degunu, Sniegavīrs soļo tālāk.

Загрузка...