Oriksa un Kreiks

Elks

Snicgavīrs pārmeklē noliktavu, sasaiņo to, ko var panest, — atlikušo pārtiku, kaltētu un konservētu, lukturīti un baterijas, kartes, sērkociņus un sveces, munīcijas pakas, līmlenti, divas pu­deles ar ūdeni, pretsāpju tabletes, antibiotiku želeju, divus sau­les necaurlaidīgus kreklus un vienu mazo nazi ar šķērītēm. Un, protams, vīruspistoli. Paņēmis savu nūju, viņš dodas ārā caur hermētisko telpu, vairīdamies no Kreika skatiena, Kreika smīna; un no Oriksas, tērptas zīda līķautā ar tauriņiem.

Ak, Džimij! Tā neesmu es!

Iedziedas putni. Pirmsausmas gaisma ir pūkaini pelēka, gaiss dūmakains; zirnekļtīklos mirdz rasas pērles. Ja viņš vēl būtu bērns, šis mūžsenais, maģiskais iespaids liktos jauns un neredzēts. Tagad viņš zina, ka tā ir ilūzija: uzlecot saulei,viss pagaisis. Pusceļā pa klajumu viņš apstājas, pēdējo reizi at­skatās uz Parodīzi, kas slienas laukā no lapotnēm kā pazudis balons.

Viņam ir Teritorijas karte, to viņš jau ir izpētījis, iezīmējis maršrutu. Pār galveno ielu viņš nonāk golfa laukumā un šķērso to bez starpgadījumiem. Sainis un ierocis sāk likties arvien smagāki, tāpēc viņš apstājas, lai padzertos. Saule jau uzlēkusi, spārnos paceļas maitasputni; tie ir pamanījuši viņu, redzēs, ka viņš klibo, un sāks novērot.

Sniegavīrs iziet caur dzīvojamo rajonu, tad dodas pāri sko­las teritorijai. Ceļā uz aizsargmūri nākas nošaut vienu cūkanu: tas gan tikai blenza, tomēr Sniegavīrs nešaubījās, ka tas ir izlūks un visu pastāstīs pārējiem. Pie sānu vārtiem viņš apstājas. Tur ir sargtornis un pieeja aizsargvalnim; derētu uzkāpt augšā, paska­tīties apkārt, pārbaudīt, kas tie pirmīt bijuši par dūmiem. Taču sargbūdas durvis ir slēgtas, tāpēc viņš iet vien tālāk.

Aizsarggrāvī nav nekā.

Sniegavīrs nervozi šķērso neitrālo joslu: ar acs kaktiņu viņš nemitīgi mana kustamies kaut ko miglainu un raizējas par to, ka nezāļu puduri maina veidolu. Beidzot klāt plēbijas; viņš līkumo pa šaurajām ieliņām, modri uzmanīdamies no slēp­ņiem, tomēr neviens viņu nemedī. Tikai maitu ērgļi gaisā met lokus, gaidīdami, kad viņš pārvērtīsies par gaļu.

Stundu pirms dienasvidus viņš uzkāpj kokā, paslēpjas lapu ēnā. Tur viņš izēd kārbu OhoSojas cīsiņu un iztukšo pirmo ūdens pudeli. Līdzko viņš mitējies iet, sevi piesaka pēda: vienmērīgi pukst, karsta un saspringta, gluži kā iespīlēta pārāk mazā kurpē. Viņš uzziež brūcei antibiotiku želeju, bet bez īpašas ticības: mik­robi, kas viņu inficējuši, jau noteikti ir izveidojuši aizsargsistēmu un vārās tur pa iekšu, pārvērzdami viņa miesu putrā.

No sava arborētiskā novērošanas torņa viņš vērīgi nopēta apvārsni, bet nesaredz neko līdzīgu dūmiem. Arborētisks, smalks vārds. Mūsu arborētiskie senči, mēdza sacīt Kreiks. Tupēja ko­kos un ķēzīja virsū saviem ienaidniekiem. Visas lidmašīnas, ra­ķetes un bumbas ir tikai šī primātu instinkta izvērsums.

Ja nu es nomirstu te, šajā kokā? — viņš domā. Vai tad es būšu saņēmis, ko pelnījis? Kāpēc? Vai kāds vispār mani atra­dīs? Un kas par to, ja atradīs? Ai, skaties, vēl viens mironis! Tad ta notikums. Mētājas uz katra sola. Jā, bet šitais ir kokā. Nu, un kas tur liels?

"Es vis neesmu šāds tāds mironis," viņš skaļi saka.

Skaidrs, ka ne! Mēs katrs esam unikāls! Un ikviens miris cilvēks ir miris savā īpašā veidā! Tātad, kurš vēlas dalīties do­mās par nāvi — pats savos īpašajos vārdosī Džimīj, izskatās, ka tu gribi runāt, tad sāc pirmais!

Ak, mocības! Vai šī ir šķīstītava, un, ja tā, tad kāpēc tik ļoti atgādina pirmo klasi?

Pāris stundu lēkmjveidīgi nosnaudies, viņš dodas tālāk un no pēcpusdienas negaisa paslēpjas kāda plēbu dzīvokļa palie­kās. Tur nav neviena, ne miruša, ne dzīva. Tad viņš turpina ceļu, klibatu klabatu, tagad pielikdams soli, virzīdamies uz dienvidiem un tad uz austrumiem, uz piekrastes pusi.

Viņš uzelpo, ticis uz Sniegavīra Zivju Takas. Nevis pagrie­žas pa kreisi, sava koka virzienā, bet gan klibo tālāk uz ciematu. Viņš ir noguris, grib gulēt, tomēr vajag nomierināt kreikerus — parādīt, ka viņš atgriezies sveiks un vesels, paskaidrot, kāpēc bijis prom tik ilgi, nodot vēsti no Kreika.

Šim nolūkam vajadzēs sagudrot kādus melus. Kā Kreiks iz­skatījās? Es viņu neredzēju, viņš bija krūmā. Liesmojošā krūmā, kāpēc ne? Par sejas pantiem labāk izteikties nekonkrēti. Taču viņš deva dažus rīkojumus: man jāsaņem divas zivis nedēļā — nē, lai ir trīs —, kā arī saknes un ogas. Varbūt derētu pievienot arī jūraszāles. Viņi zinās, kuras ir ēdamas. Un krabjus — nevis sauszemes krabjus, bet citus veidus. Viņš pasūtinās tos sautē­tus, pa ducim vienā reizē. Tas tak nebūs par daudz prasīts-.

Pēc tikšanās ar kreikeriem viņš novietos slēptuvē savu jauno pārtiku, paēdis un tad nosnaudīsies ierastajā kokā. Pēc tam jutīsies atspirdzis, smadzenes strādās labāk, un viņš spēs izdomāt, ko lai dara tālāk.

Kādā ziņā — tālāk? Tas ir pārāk sarežģīti. Bet, ja pieņem, ka ir vēl citi cilvēki, tādi paši kā viņš — tie, kas laiž dūmus, — tad viņš gan vēlētos izskatīties kaut cik ciešami, pirms ar tiem tiekas. Viņš nomazgāsies — šoreiz varētu riskēt un iebrist peld­baseinā —, tad uzvilks vienu no tīrajiem pretsaules krekliem, ko atnesis līdzi, varbūt mazliet apcirps bārdu ar naža mazajām šķērītēm.

Sasodīts, viņš ir aizmirsis paņemt līdzi kabatas spogulīti! Kretīns!

Tuvojoties ciematam, viņš izdzird neparastas skaņas — savādu dūdošanu, augstas un zemas balsis, gan vīriešu, gan sie­viešu, — tās harmoniski skandē divas notis. Tā ir nevis dziedā­šana, bet drīzāk deklamācija. Pēc tam šķinda, vairāki džinksti, būkšķis. Ko viņi dara? I.ai kas tas būtu, agrāk viņi to nav da­rījuši nekad.

Lūk, demarkācijas līnija, smirdīgā, bet neredzamā, ķīmiskā čuru siena, ko vīrieši ik dienu atjauno. Sniegavīrs pārkāpj tai pāri, piesardzīgi dodas uz priekšu, palūr no krūma aizsega. Tur tie ir. Viņš žigli saskaita galvas — ir vairums jauno un visi vecie, atskaitot piecus, — tie droši vien piecatā aizlikusies uz mežu kopoties. Viņi puslokā sēd ap grotesku figūru, putnubiedēklim līdzīgu tēlu. Uz to fokusēta visa uzmanība: neviens pat nepamana, ka Sniegavīrs ir iznācis no krūmiem un klibodams tuvojas.

leeee, sīc sievietes.

Auti, dūc vīrieši.

Vai tas ir Dievs, palīdzi? Nevar būt! Pēc tam kad Kreiks bijis tik piesardzīgs, pieprasījis, lai šie ļaudis būtu tīri un brīvi no jebkādas tamlīdzīgas infekcijas! Un no Sniegavīra viņi par to nudien nav dzirdējuši ne vārda. Tas nevar būt noticis.

Kling! Dzink-dzink-dzink-dzink. Būkš. Ieee-aīīī.

Nu viņš redz sitamo instrumentu grupu. Instrumenti ir automašīnas riteņa disks un metāla stienis — tie rada šķindu — un tukšu pudeļu virtene, kas šūpojas koka zarā un tiek dzinkstināta ar pavārnīcu. Būkšķ eļļas kanna, dauzīta ar kaut ko tādu, kas izskatās pēc gaļas āmuriņa. Kur viņi to visu ņēmuši? No pludmales, bez šaubām. Sniegavīram šķiet, ka viņš redz sava bērnudārza ritma grupu no senseniem laikiem, tikai bērni ir lieli un zaļacaini.

Ber kas tas tāds — šī statuja vai putnubiedēklis, vai kas nu tas ir? Tam ir galva un noskrandušu drēbju ķermenis. Un pat sava veida seja — viena acs darināta no oļa, otra ir melna, drusku atgādina burkas vāciņu. Pie zoda pielipināta veca birste.

Nu tie ir viņu ieraudzījuši. Pietrūkstas kājās, steidzas svei­cināt, ielenc. Visi laimīgi smaida; bērni smiedamies lēkā; dažas sievietes sajūsmā sit plaukstas. Tik daudz enerģijas viņi parasti nemēdz demonstrēt, lai kāds būtu iemesls.

"Snicgavīr! Sniegavīr!" Tie maigi pieskaras viņam ar pa­šiem pirkstu galiņiem. "Tu esi atgriezies pie mums!"

"Mēs zinājām, ka varam tevi pasaukt un tu mūs sadzirdēsi un atgriezīsies."

Tātad tas nav bijis nekāds Dievs, palīdzi. Bet gan Sniegavīr.

"Mēs izveidojām tavu attēlu, lai tas palīdzētu mūsu bal­sīm nonākt pie tevis."

Sargies no mākslas, mēdza sacīt Kreiks. Līdzko viņi sāks nodarboties ar mākslu, mums būs nepatikšanas. Pēc Kreika domām, jebkura veida iztēles simboli signalizētu par pagrimumu. Pēc tam viņi izgudrotu elkus, bēres, kapa ziedojumus, pēcnā­ves dzīvi, grēku, rakstību, karaļus, tad verdzību un karu. Snicgavīrs alkst viņiem pavaicāt, kuram pirmajam radusies doma uztaisīt diezgan sakarīgu Sniegavīra faksimilu no burkas vā­ciņa un birstes. Taču ar to būs jāpagaida.

"Skatieties! Sniegavīram virsū ir puķes!" (To sauc bērni, kas pamanījuši viņa jauno, puķaino sarongu.)

"Vai mēs arī varam dabūt tādas puķes?"

"Vai tavs ceļojums uz debesīm bija grūts?"

"Arī puķes, mums arī puķes!"

"Kādu vēsti mums sūta Kreiks?"

"Kāpēc jūs domājat, ka es biju debesīs?" Sniegavīrs jautā pēc iespējas neitrāli, reizē vandīdamies pa leģendu failiem savā atmiņā. Kad viņš ir pieminējis debesis? Varbūt stāstījis kādu teiksmu par Kreika izcelsmi? Jā, tagad viņš atceras. Viņš bija piešķīris Kreikam pērkona un zibens bultas. Dabīgi, viņi pie­ņem, ka Kreiks noteikti atgriezies mākoņu valstībā.

"Mēs zinām, ka Kreiks dzīvo debesīs. Un mēs redzējām virpuļvēju — tas aizgāja uz to pašu pusi, kur tu."

"Kreiks to tev atsūtīja — lai palīdzētu tev pacelties no zemes."

"Tagad, kad esi bijis debesīs, tu esi gandrīz kā Kreiks."

Labāk neiebilst, tomēr nevar arī ļaut viņiem palikt pie ticī­bas, ka viņš prot lidot: agrāk vai vēlāk viņi varbūt prasīs to parādīt. "Virpuļvējš sacēlās tādēļ, lai Kreiks varētu nolaisties no debesīm," Sniegavīrs paskaidro. "Viņš lika vējam nonest sevi lejā. Nolēma nepalikt tur, jo saule svelmēja pārāk karsti. Tāpēc ne jau tur es ar viņu tikos."

"Kur viņš ir?"

"Burbulī," Sniegavīrs patiesīgi atbild. "Tur, no kurienes mēs atnācām. Viņš ir Parodīzē."

"Tad iesim un satiksimies ar viņu!" saka viens no lielāka­jiem bērniem. "Mēs zinām ceļu. Mēs atceramies."

"Jūs nevarat ar viņu tikties," Sniegavīrs attrauc mazliet par asu. "Jūs viņu nepazītu. Viņš ir pārvērties par augu." No ku­rienes nu ir tas? Sniegavīrs ir ļoti noguris un zaudē pavedienu.

"Kādēļ lai Kreiks pārvērstos par barību?" noprasa Ābra­hāms Linkolns.

"Tas nav ēdams augs," Sniegavīrs atbild. "Drīzāk tas ir koks."

Mulsi skatieni. "Viņš runā ar tevi. Kā viņš runā, ja jau ir koks?"

To būs grūti paskaidrot. Viņš ir pieļāvis naratīvu kļūdu un jūtas tā, it kā būtu zaudējis līdzsvaru kāpņu augšgalā.

Viņš pūlas pie kaut kā pieturēties. "Tam kokam ir mute."

"Kokiem nav mutes," saka viens no bērniem.

"Bet, paskat," iejaucas kāda sieviete — Kiri Kundze, Sakadžavija? "Sniegavirs ir savainojis kāju." Sievietes vienmēr jūt viņa apjukumu un cenšas to kliedēt, mainot tematu. "Mums viņam jāpalīdz."

"Atnesīsim viņam zivi! Vai tu tagad vēlētos zivi, Sniega­vīr? Mēs lūgsim, lai Oriksa dod mums zivi, kas mirtu tevis labad."

"Tas būtu jauki," viņš uzelpodams atbild.

"Oriksa grib, lai tev ir labi."

Drīz viņš guļ zemē, un viņi visapkārt murrā. Sāpes atlai­žas, tomēr par spīti viņu lielajām pūlēm tūkums pilnībā ne­pazūd.

"Brūce laikam bijusi dziļa."

"Vajadzēs vēl."

"Vēlāk mēģināsim atkal."

Viņi atnes zivi, jau izceptu un ietītu lapās, un līksmi vēro, kā Sniegavīrs ēd. Ēst nemaz negribas tik stipri — vainīgs dru­dzis —, tomēr viņš cenšas, jo negrib kreikerus nobiedēt.

Bērni jauc nost viņa tēlu, sadala to sastāvdaļās, ko iece­rējuši aiznest atpakaļ uz liedagu. Sievietes viņam paskaidro, ka tā mācījusi Oriksa: kad lieta izmantota, to vajag atdot atpakaļ sākotnējai vietai. Sniegavīra tēls ir padarījis savu: tagad, kad īstais Sniegavīrs atkal ir viņu vidū, nav iemesla saglabāt to otro, mazāk vērtīgo. Sniegavīrs jūtas savādi, noraugoties, kā viņa bijusī bārda, viņa bijusī galva pa daļām aizceļo prom, bērnu roku nesta. Liekas, it kā viņš pats būtu saraustīts gabalos un izkaisīts.