Pūķa kalns

Zemei atmiņās ierūcoties un ievaidoties, it kā tā mēģinātu notikušo vērst par nebijušu, pils vēl arvien pa brīdim nodrebēja. Gaismas strēles, kas lauzās cauri brukumiem sienās, lika iedzirkstīties gaisā nerimstoši virmojošiem puteklīšiem. Liesmu atstātās zīmes izkropļoja sienas, grīdas, griestus. Plati, melni smērējumi šķērsoja reiz tik spilgto gleznojumu uzburbušo krāsu un zeltījumus, un sodrēji klāja cilvēku un dzīvnieku drūpošās frīzes, kas likās cēlušās iešanai, pirms norima šis vājprāts. Visur gulēja nogalinātie vīrieši, sievietes un bērni, sastinguši tur, kur, mēģinot bēgt, viņus zemē bija notriekuši zibeņi, kas šaudījās pa visiem gaiteņiem; bēgļus bija panākušas uzglūnošās liesmas vai viņi bija iestiguši pils akmeņos akmeņos, kas gandrīz kā dzīvi bija plūduši un snaikstījušies, pirms atkal iestājās miers. Kā savāds pretstats šķita krāsainie gobelēni un gleznojumi, īstenu meistaru darinājumi. Šausmu neskarti tie joprojām karājās savās vietās, izņemot dažus, ko bija sašķiebusi sienu uzblīšana. Smalkgriezuma mēbeles ar ziloņkaula un zelta inkrustācijām stāvēja kā stāvējušas, izņemot tās dažas, ko bija apgāzusi grīdu plaisāšana.

Prātam neaptveramais bija trāpījis pašu serdi, nelikdamies ne zinis par otršķirīgo.

Levss Terīns Telamons klīda pa pili, izmanīgi saglabādams līdzsvaru ikreiz, kad zeme sagrīļojās zem kājām. Iljēna! Mīļā, kur tu esi? Kāp­jot pāri sievietei, kuras zeltmataino daili izkropļoja pēdējo dzīves mirkļu šausmas un kuras vēl arvien plaši ieplestajās acīs bija sastingusi neticība, Levsa gaišpelēkā apmetņa mala izšļūca caur asiņu lāmu. Kur tu esi, manu sieviņ? Kur visi slēpjas?

Tad viņa skatiens apstājās pie paša atspulga spogulī, kas šķībi karājās pie uzburbušā marmora. Levsa Terīna karaliskās drānas reiz bija zaigo­jušas pelēkas, asinssarkanas un zeltainas, bet nu smalkausto, tirgotāju no Pasaules jūras viņa krasta pārvesto drānu klāja netīrumi un uzplēsumi, kā arī tie paši putekļi, kas gūla uz vīra matiem un ādas. Kādu mirkli pirksti apstājās pie zīmes uz apmetņa apļa ar līkloču līnijas atdalītu baltu un melnu pusi. Šis simbols kaut ko nozīmēja. Taču Levsa Terīna uzmanība pie izšūtās zīmes ilgi neaizkavējās. Viņš nopētīja savu attēlu, it kā tas viņu pārsteigtu. Slaids vīrietis pusmūža gados. Reiz bijis pievilcīgs, bet tagad uz galvas sirmo matu bija vairāk nekā tumšo, seju vagoja spriedzes un rūpju rievas. Tumšās acis šķita pieredzējušas pārāk daudz. Levss Terīns sāka klusītēm smieties, tad atmeta galvu un viņa smiekli atbalsojās zem nedzīvajām velvēm.

- Iljēna, mana mīļā! Panāc šurp, sieviņ! Tev tas ir jāredz.

Viņam aiz muguras ievirmojās un iemirdzējās gaiss, lai pēc mirkļa sastingtu vīrietī, kurš palūkojās apkārt, mutei uz mirkli nepatikā sašķieb­joties. Viņš bija augumā mazāks par Levsu Terīņu, no galvas līdz kājām tērpies melnā, izņemot sniegbaltās mežģīnes pie kakla un sudraba izšu­vumu gar garo, virs ceļa atlocīto zābaku augšmalu. Atnācējs spēra soļus uzmanīgi un rūpīgi cilāja apmetni, lai tas neskartu mirušos. Grīda vēl pa brīdim iedrebējās, taču viņa skatiens bija pievērsts vīram, kas skatījās spogulī un smējās.

- Rīta Pavēlniek, vīrs melnā ierunājās, es esmu ieradies tev pakaļ.

Smiekli aprāvās, it kā nekad nebūtu izskanējuši, un Levss Terīns

pagriezās, nebūt nešķīzdams pārsteigts. Ak, ciemiņš! Vai tev, svešiniek, ir Balss? Drīz būs Dziesmu laiks, un šeit ikviens ir laipni aicināts mums piebiedroties. Iljēna, mīļā, mums ir viesis! Iljēna, kur tu esi?

Melnā vīra acis iepletās, viņš uzmeta skatienu zeltmatainās sievietes ķermenim, lai pēcāk atkal pievērstos Levsam Terīnam. Lai rauj tevi Šaitans, vai trupe tevī jau ir ieēdusies tik dziļi?

- Tas vārds, Šai… Levss Terīns nodrebēja un pacēla roku, it kā lai kaut ko aizgaiņātu. Tev neklātos to piesaukt. Šis vārds ir bīstams.

- Tad vismaz tik daudz tu atminies. Bīstams tev, muļķi, ne man. Ko vēl tu atceries? Kustini smadzenes, tu, Gaismas apstulbotais idiot! Es nepieļaušu, lai tas viss beigtos ar tavu iegrimšanu aizmirstībā! Atceries!

Kādu mirkli Levss Terīns vērās uz savu pacelto roku, netīrumu rakstu apburts. Tad viņš noslaucīja roku pret vēl netīrāko apmetni un atkal pie­vērsās svešiniekam. Kas tu esi? Ko tu vēlies?

Vīrs melnā vīzdegunīgi saslējās. Reiz mani dēvēja par Elanu Morīnu Tedronaju, bet tagad mani sauc par…

- …Cerību Vīlēju. Čuksts bija atskanējis no Levsa Terīna lūpām. Atmiņā kaut kas pazibēja, bet viņš aizgrieza galvu, mēģinot no tā izvai­rīties.

- Tatad kaut ko tu atceries. Jā, Cerību Vīlējs. Tā mani iedēvējuši ļau­dis, tāpat kā tevi viņi iesauca par Pūķi, taču atšķirībā no tevis es pieņemu šo vārdu. Viņi to deva, lai mani nozākātu, bet es visus vēl piespiedīšu krist manā priekšā ceļos un pielūgt to. Ko tu iesāksi ar savu vārdu? Pēc šīs dienas ļaudis tevi sauks par Bērnkāvi. Ko tu ar to iesāksi?

Levss Terīns sarauca pieri un pārlaida skatienu izpostītajai zālei.

- lljēnai vajadzētu būt šeit, lai sagaidītu viesi, viņš izklaidīgi nomurmi­nāja, tad pacēla balsi. Iljēna, kur tu esi? Grīda nošūpojās, un zeltmatainās sievietes ķermenis sakustējās, it kā atsaucoties uz viņa aicinājumu. Levsa Terīna acis to neredzēja.

Elans Morīns saviebās. Žēl uz tevi skatīties, viņš nicīgi noteica.

- Reiz tu biji pirmais starp Kalpotājiem. Reiz tu valkāji Tamīrlina gre­dzenu un sēdēji Augstajā Krēslā. Reiz tu spēji izsaukt Deviņas Varas Rīk­stes. Bet tagad?! Nožēlojams, sagrauts vraks. Taču ar to vēl nav gana. Tu mani pazemoji Kalpotāju Zālē. Tu sakāvi mani pie Pāranas Dīzes vārtiem. Taču tagad es esmu varenākais. Un es neļaušu tev nomirt, to nezinot. Mirstot tava beidzamā doma būs pilnīga sakāves apziņa, tās galīgums un nenovēršamība. Ja vien es vispār ļaušu tev nomirt.

- Nesaprotu, kāpēc Iljēna kavējas. Ja sieva iedomāsies, ka slēpju no viņas viesi, man būs jāuzklausa viņas asā mēle. Es ceru, tev patīk sarunas, jo viņa tās dievina. Tu esi brīdināts! Iljēna tev uzdos tik daudz jautājumu, ka vari attapties, viņai izstāstījis visu.

Atmetis atpakaļ melno apmetni, Elans Morīns izstaipīja rokas. Tev par nelaimi, viņš sacīja, šeit nav nevienas no tavām Māsām. Man Dziedināšana nekad nav īpaši padevusies, un tagad es sekoju citam spē­kam. Tomēr pat viena no viņām spētu tev dāvāt vien pāris apskaidrības mirkļu ja vien pirms tam tu nabadzīti nenogalinātu. Bet derēs arī manas spējas, vismaz maniem mērķiem. Pēkšņajā smaidā nebija ne mazākās

žēlastības. Tikai baidos, ka Šaitana dziedināšana atšķiras no tev pazīs­tamās. Topi dziedināts, Levs Terīn! Viņš pastiepa uz priekšu plaukstas, un krietni satumsa, it kā saulei būtu pārklāta ēna.

Levsu Terīņu ķēra sāpju liesma, un viņš iekliedzās. Kliedziens izlau­zās no pašiem viņa dziļumiem, un to nebija iespējams apspiest. Uguns svilināja kaulu smadzenes, kodīga skābe plūda dzīslās. Vīrs atmuguriski saļima, triekdamies pret marmora grīdu. Galva atsitās pret akmeni un palecās augšup. Sirds krūtīs vājprātīgi dauzījās, cenzdamās izlauzties no ribām, un katrs pulsa sitiens miesā ietrieca jaunu liesmu. Viņš bezpalī­dzīgi svaidījās un raustījās, galva bija pārvērtusies tīras agonijas traukā, kas tūlīt sašķīdīs. Aizsmakušie kliedzieni atbalsojās pils sienās.

Lēnām, ļoti lēnām sāpes atkāpās. Plosošā ciešanu straume plūda pro­jām, šķiet, gadu tūkstoti ilgi. Kad smeldze norima, Levss Terīns palika guļot, vāri raustīdamies un mēģinādams ievilkt gaisu caur jēlo rīkli. Šķita, ka aizritēja vēl tūkstoš gadu, iekams viņam izdevās apvelties uz vēdera, un, liekot lietā medūzīgi ļenganos muskuļus, pieslieties četrrāpus. Levsa skatiens apstājās pie zeltmatainās sievietes, un no viņa izlauzās kliedziens, kas jau dzirdētās skaņas vērta līdzīgas zīdaiņa šļupstiem. Grīļodamies un vairākkārt gandrīz pakrizdams, vīrs saraustīti aizmeimuroja līdz guloša­jai. Likdams lietā visu atlikušo spēku, viņš tik tikko spēja pacelt sievieti rokās. Drebošām plaukstām Terīns atglauda matus no sejas, no kuras griestos vērās stingas acis.

- Iljēna! Lai Gaisma mani šķīstī, Iljēna! Viņa augums noliecās pār mirušo, it kā mēģinot viņu aizsargāt. Šņuksti drīz vien pārvērtās gārdzienos, kādus spēj izgrūst vienīgi cilvēks, kura dzīvei zudusi jebkāda jēga. Iljēna, nē! Nē!

- Tu vari viņu atgūt, Bērnkāvi. Dižais Tumsas pavēlnieks spētu atgriezt Iljēnu dzīvajos, ja vien tu pārnāktu viņa kalpībā. Ja tu pārnāktu manā kalpībā.

Levss Terīns pacēla galvu, un, ieraudzījis viņa skatienu, vīrietis melnā nevilšus pakāpās atpakaļ. Desmit gadus, Vīlēj, Levss Terīns klusītēm noteica, bet čukstā ieskanējās švīksts, ar kādu tērauda asmenis izslīd no maksts. Desmit gadus tavs neķītrais saimnieks ir postījis šo pasauli. Un tagad vēl šis. Es…

- Desmit gadus! Nožēlojamais muļķi! Šis karš nebūt neilgst desmit gadus, bet gan kopš laika sākuma. Mēs ar tevi esam izcīnījuši tūkstoš

kauju līdz ar Rata griežiem, pat tūkstoš reiz tūkstoš kauju, un turpinā­sim cīnīties, līdz pats laiks mirs un Ēna uzvarēs! Vīrietis melnajā tērpā pabeidza savu uzrunu ar skaļu izsaucienu un dūres novicināšanu gaisā. Nu bija Levsa Terīna kārta pakāpties atpakaļ mirdzums Vīlēja acīs lika aizrauties viņa elpai.

Levss Terīns uzmanīgi nolaida Iljēnu atpakaļ uz grīdas, ar pirkstiem viegli noglāstot mirušās sievas matus. Tad viņš izslējās taisni, asarām aiz­miglojot acis, bet balsī jautās ledains tērauds. Vīlēj, tev nebūtu piedo­šanas par tūkstoš citiem taviem briesmu darbiem, bet par Iljēnas nāvi es tevi iznīcināšu pilnīgi, tavs saimnieks nespēs neko labot. Gatavojies, lai…

- Atceries, stulbeni! Atceries savu bezjēdzīgo uzbrukumu dižajam Tumsas pavēlniekam! Atminies viņa atbildes triecienu!

Atceries! skaļā balsī turpināja vīrs melnajā tērpā. Pat tagad Simt­nieks turpina ārdīt pasauli, un katru dienu viņiem piebiedrojas vēl simt vīru. Kā roka, Bērnkāvi, nogalināja Iljēnu Saulmati? Ne jau manējā. Ne manējā. Kā roka satrieca pīšļos ikvienu dzīvo būtni, kuras dzīslās ritēja kaut lāse tavu asiņu? Visus, kas mīlēja tevi? Visus, ko mīlēji tu? Ne manējā, Bērnkāvi. Ne manējā. Atceries vien un apzinies, cik dārgi maksā stāšanās pretī Šaitanam!

Pēkšņi cauri putekļiem un netīrumiem pār Levsa Terīna seju sāka plūst sviedru tērcītes. Vīrs atcerējās. Tās bija miglainas atmiņas, gluži kā sapnis par sapni, taču viņš saprata, ka tās ir patiesas.

Levsa Terīna kauciens atbalsojās pils sienās. Tā varēja kaukt vienīgi cilvēks, kurš ir atklājis, ka pats ir nolādējis savu dvēseli. Nagi skrāpēja seju, it kā mēģinot noplēst nodarītā seku baisās ainas. Lai kurp viņš raudzītos, visur skatiens atrada nonāvētos. Saplosītus vai sadragātus, vai sadedzi­nātus, vai akmens pusaprītus. Visapkārt bez dzīvības gulēja sejas, kuras viņš bija tik labi pazinis, sejas, kuras viņš bija mīlējis. Seni kalpotāji. Bēr­nības draugi. Uzticami cīņubiedri daudzu gadu garumā. Un viņa bērni. Viņa paša dēli un meitas, izsvaidīti kā salauztas lelles uz mūžu apklusušā rotaļā. Visi viņa rokas nokauti. Bērnu sejas apsūdzēja Levsu Terīņu, tukšām acīm vaicājot “kāpēc?”, bet viņa asaras nebija nekāda atbilde. Vīlēja smiekli pātagoja viņu, skaļumā pārspējot pat baigos kaucienus. Levss Terīns nespēja izturēt nedz sejas, nedz sāpes. Viņš nespēja palikt šeit ne mirkli ilgāk. Izmisumā viņš uzmeklēja Patiesības avotu, uzmeklēja apgānīto saidinu un tad pārceļoja.

Apkārt pletās plašs, tuksnesīgs līdzenums. Netālu plūda taisna un plata upe, taču tuvāko simt līgu attālumā Levss Terīns nespēja sajust ne cilvēka. Viņš te bija viens, tik vientuļš, cik vientuļš vien var būt dzīvību vēl nezaudējis cilvēks, tomēr no atmiņām nespēja aizbēgt. Acis vajāja Levsu Terīņu arī prāta bezgalīgajos labirintos. Viņš nespēja noslēpties no tām. Nespēja noslēpties no bērnu acīm. No Iljēnas acīm. Asarām uzmirdzot uz vaigiem, Levss Terīns pacēla seju pret debesīm.

- Ak, Gaisma, piedod man! Pats gan viņš neticēja, ka saņems pie­došanu. Ne jau pēc visa izdarītā. Bet viņš tik un tā kliedza pret debesīm, lūgdams to, ko necerēja gūt. Ak, Gaisma, piedod man!

Levss Terīns vēl aizvien turējās pie saidina, Visuma dzinējspēka vīriš­ķās puses, pie spēka, kas grieza Laika ratu. Viņš spēja sajust, kā eļļainais grēks, Ēnas atbildes trieciena grēks, apgāna tā virsmu. Šis grēks bija nolē­mis pasauli iznīcībai. Viņa dēļ. Jo savā lepnībā viņš bija ticējis, ka cilvēki spēj stāties līdzās Radītājam, ka viņiem izdosies labot Radītāja veidoto, bet viņu pašu izkropļoto pasauli. Viņš bija ticējis savai lepnībai.

Levss Terīns pasmēla dziļāk Patiesības avotā, tad vēl dziļāk, gluži kā slāpēs mirstošs cilvēks. Drīz vien viņš bija izsaucis vairāk Vienspēka nekā spēja savaldīt bez citu palīdzības; šķita, ka pār ādu dejo liesmas. Pielicis pūles, viņš izsauca vēl vairāk spēka, centās izsaukt to visu.

- Ak, Gaisma, piedod man! Iljēna!

Gaiss pārtapa ugunī, bet uguns līstošā gaismā. Zibens šautra, kas triecās no debesīm, izdedzinātu un padarītu aklu ik aci, kas kaut uz mirkli tajā palūkotos. Šaudamās no padebešiem, plaiksna izskrēja cauri Levsam Tēriņam Telamonam un ietriecās dziļi zemē. Šautras pieskāriens pārvērta akmeņus dūmos. Zeme sašūpojās un nodrebēja gluži kā dzīva, agonijas plosīta būtne. Mirdzošā strāva ilga vien sirdspuksta bridi, savienojot zemi un debesis, taču arī pēc tam, kad zibens pagaisa, zeme turpināja zvāroties kā jūra vētrā. Izkusušas klints stabs uzšāvās piecsimt pēdu augstumā, un vaidošā zeme izslējās, triekdama liesmojošo pīķi arvien augstāk un augs­tāk. No ziemeļiem un dienvidiem, no austrumiem un rietumiem kauk­dami atskrēja vēji, tie kliedza un lauza kokus kā žagarus. Likās tie steidz palīdzēt smailajam kalnam tiekties arvien augstāk. Arvien tuvāk debesīm.

Visbeidzot vējš apklusa, zeme pierima, vien pa mirklim murminoši nodrebot. No Levsa Terīna Telamona pāri nebija palicis itin nekas. Vietā, kur viņš vēl nupat bija stāvējis, vairāku jūdžu augstumā debesīs slējās

kalns, no kura nošķeltās virsotnes vēlās lavas straumes. Platā, taisnā upe bija pastumta sāņus slaidā līkumā, un tās straumi nu pārdalīja gara sala. Kalna ēna sniedzās gandrīz līdz pašai salai. Tumšā strēle gūlās pāri zemei kā baisa pravietojuma pirksts. Krietnu laiku vienīgā dzirdamā skaņa bija zemes dobjās, protestējošās žēlas.

Uz salas novirmoja gaiss, līdz tas sabiezēja vīrā ar melno tērpu. Viņš stāvēja, raudzīdamies uz liesmojošo kalnu pār līdzenumu. Bālā seja samežģījās niknumā un nicinājumā. Pūķi, tu netiksi cauri tik viegli! Nekas starp mums vēl nav beidzies. Un nebeigsies līdz pašam laika galam.

Tad melnais stāvs atkal izgaisa un kalns ar salu palika vieni. Gaidot.

Un Ēna krita pār Zemi, un Pasaulē akmens uz akmens nepalika. Jūras bangojot bēga, zeme aprija kalnus, bet visas tautas tika izkaisītas pa Pasaules astoņiem stūriem. Mēness līdzinājās asinīm, bet saule pel­niem. Ūdeņi virda, un dzīvie apskauda mirušos. Viss bija izpostīts, viss bija zudis. Palika vien atmiņas, un spilgtākā starp atmiņām vēstīja par vīru, kurš piesauca Ēnu un Pasaules Galu. Un visi viņu daudzināja par Pūķi.

(no Aleth niri Taeriti alta Camora, Pasaules Gals.

Nezināms autors, Ceturtais laikmets)

Un notika tajās dienās tā, kā bija noticis iepriekš un atkal notiks pēcāk, jo Tumsa smagi gūla pār zemi un nospieda ļaužu sirdis. Viss zaļais nonīka, un cerība gaisa. Un tad ļaudis sauca Radītāju, teikdami: ak, Debesu Gaisma, ak, Pasaules Spozme, ļauj Apsolītajam dzimt no kalna, kā to vēstījuši pareģojumi, tāpat kā viņš dzima pagājušajos laikos un dzims nākamajos! Ļauj Rīta princim gavilēt pār zemju zemēm, lai zaļais atplaukst un ielejas dzemdina jērus. Lai Ausmas pavēlnieks paglābj mūs no Tumsas, un lai dižais taisnīguma zobens pasargā mūs visus! Lai Pūķis atkal traucas uz laika vēju spārniem!

(no Charal Drianaan to Calamon, Pūķa Gaita.

Nezināms autors, Ceturtais laikmets)

.

Загрузка...