Piecdesmit otra nodaļa. Nav nedz sākuma, nedz beigu


V

ispirms Rands sajuta sauli, kas slīdēja pār pilnigi skaidrām debe-

sim un piesaistīja viņa nekustīgās acis. Šķita, ka saules ceļš ir

nevienmērīgs tā dienām ilgi stāvēja, bet tad metās uz priekšu

kā gaismas strēle, prom uz tālo apvārsni, un aiz sevis rāva dienu. Gaisma!

Tas noteikti kaut ko nozīmē. Domāšana bija kas jauns. Es spēju domāt.

Tātad es esmu. Pēc tam viņš sajuta sāpes, atcerējās neganto drudzi, brū-

ces, kas tika iegūtas, drebuļiem viņu raustot apkārt kā lupatu lelli. Un

smirdoņu. Taukainu deguma smaku, kas lida nāsis un galvā.

Sāpošiem muskuļiem Rands uzslējās sēdus, atbalstījies uz rokām un ceļgaliem. Neko nesaprazdams, viņš raudzījās uz eļļainajiem pelniem, kuros pats gulēja, uz pelniem, kas bija izkaisīti un izsmērēti pār akmeņiem pakalna virsotnē. Oglēs bija iejukuši tumšzaļi auduma gabali, apsvilušas strēmeles, kurām bija izdevies paglābties no liesmām.

Aginors.

Kuņģis noraustījās un apmeta kūleni. Cenzdamies noberzt no ap­ģērba melnās pelnu svītras, Rands grīļodamies rausās laukā no Aginora pīšļiem. Rokas bija vāras un lāgā neklausīja. Jauneklis centās uz tām atbalstīties un sasvērās uz priekšu. Acu priekšā pazibēja nogāze, sašūpo­jās gluda klints siena. Aiza vilktin vilka viņu lejā. Galva reiba. Rands pār klints malu izvēmās.

Drebēdams Rands lida uz vēdera atpakaļ, līdz zem sevis redzēja klinti, un tad, cenzdamies atgūt elpu, atkrita uz muguras. Ar lielu piepūli viņam izdevās sataustīt zobenu maksti. No sarkanās drānas bija palikuši vien pelni. Trīcošām rokām Rands to pacēla pie sejas. Uz zobena bija

gārņa zīme. Gārņa zīme? Jā. Tams. Mans tēvs. Bet tas bija tikai tērauds. Vien ar trešo drebošo mēģinājumu puisis iestūma zobenu atpakaļ. Tas bija kas cits. Bet varbūt bija cits zobens.

- Mans vārds, viņš pēc mirkļa teica, ir Rands Altors.

Vēl vairāk atmiņu kā svina bumba iesitās galvā, un viņš ievaidējās.

- Melnais, Rands pie sevis čukstēja, Melnais ir miris.

Tātad vairs nav jābēg.

- Šaitans ir miris.

Pasaule sašūpojās. Klusi priecādamies, Rands drebēja, līdz no puiša acīm sāka birt asaras.

- Šaitans ir miris!

Viņš smējās, raudzīdamies debesīs. Vēl citas atmiņas.

- Egvēna!

Šis vārds nozīmēja kaut ko svarīgu.

Ar pūlēm uztrausies kājās, Rands salīgojās kā vītols stiprā vējā un grīļīgi gāja garām Aginora pelniem, uz tiem nepametis ne skatienu. Tam vairs nav nozīmes. Klupdams krizdams jauneklis pievārēja pirmo nogā­zes posmu, taustīdamies un slīdēdams no krūma uz krūmu. Nokļuvis uz līdzenas zemes, viņš juta, ka nobrāzumi sāp divreiz stiprāk, tomēr atrada sevī spēku, lai noturētos kājās. Egvēna. Rands sāka neveikli skriet. Pui­sim laužoties caur krūmāju, visapkārt bira lapas un ziedlapiņas. Man viņa jāatrod. Kas viņa ir?

Rokas un kājas neklausīja, tās liecās kā gari zāles stiebri. Piesteberējis pie koka, Rands atkrita pret stumbru tik smagi, ka ievaidējās. Lai noturētos kājās, viņš piespieda pie raupjās mizas seju. No augšas pabira lapas. Egvēna. Atgrūdies no koka, Rands steidzās tālāk un atkal sagrīļo­jās. Daudz netrūka, ka viņš būtu nogāzies zemē, tomēr kaut kā noturē­jās kājās un steberēja tālāk, teju vai krizdams uz sejas. Kustoties kājas sāka klausīt. Rands lēnām atskārta, ka nu jau viņš skrien, taisni izslējies un rokas vēzēdams; garās kājas lēkšoja lejup pa nogāzi. Tā viņš nokļuva pļavā, ko tagad pa pusei aizņēma lielais ozols, iezīmējot Zaļā vīra kapu. Turpat bija akmens arka ar seno Aesu Sedaju simbolu un dziļā, nomel­nējusī bedre, kurā uguns un vējš neveiksmīgi bija mēģinājis iedzīt Aginoru.

- Egvēna! Egvēna! Kur tu esi?

Skaista meitene pacēla lielas acis. Viņa bija nometusies ceļos zem ozola plašajiem zariem; meitenes matos bija ziedi un brūnas ozollapas. Viņa bija jauna, slaida un pārbijusies. Jā, tā ir viņa. Protams, viņa.

- Egvēna! Paldies Gaismai, ka ar tevi viss ir kārtībā!

Kopā ar viņu bija divas sievietes; viena ar izbiedētu skatienu un garu bizi, ko vēl rotāja dažas lilijas. Otrā gulēja zemē ar galvu uz salocītiem apmetņiem. Viņas pašas debeszilais apmetnis īsti nenoslēpa visu saplo­sīto kleitu. Tumšajā audumā vietumis bija izdeguši caurumi. Seja viņai bija bāla, bet acis vaļā. Moiraina. Jā, Aesu Sedaja. Un Viedā, Nīnēva. Visas trīs nopietni skatījās uz viņu, acis nemirkšķinot.

- Ar tevi viss ir kārtībā, Egvēna, vai ne? Viņš taču neko tev nenoda­rīja?

Nu jau Rands vairs nesteberēja. Redzot Egvēnu, viņam gribējās dejot par spīti brūcēm un visam pārējam -, un bija patīkami apsēsties sievietēm blakus un sakrustot kājas.

- Pēc tam, kad tu mani pagrūdi, es viņu pat vairs neredzēju. Egvēnas acīs pavīdēja šaubas. Un kā ir ar tevi, Rand?

- Esmu sveiks un vesels, puisis iesmējās.

Viņš pieskārās Egvēnas vaigam, nesaprazdams, vai viņa patiešām mazliet atraujas vai arī tā tikai šķiet.

- Mazliet atpūtīšos un būšu kā no jauna piedzimis. Nīnēva? Moi­raina Sedaja?

Viņu vārdi Randa mutē izskanēja svešādi.

Viedās seja šķita jauna, bet acis gan vecas, pavisam vecas. Viņa pašū­poja galvu.

- Pāris brūču, neatlaizdama skatienu no Randa, Nīnēva sacīja.

- Moiraina ir vienīgā… no mums, kas smagi cieta.

- Vairāk par visu ir cietis mans lepnums, Aesu Sedaja aizkaitināti teica, piekārtodama savu apmetņu segu.

Izskatījās, ka viņa ir ilgi slimojusi vai arī pavisam izvārgusi, tomēr, par spīti tumšajiem riņķiem zem acīm, Aesu Sedajas skatiens bija ass un izstaroja spēku.

- Aginors bija pārsteigts un arī dusmīgs, ka es viņu tik ilgi aizkavēju, taču, par laimi, viņam nebija laika ar mani daudz runāt. Pati brīnos, ka tik ilgi viņu noturēju. Leģendu laikmetā Aginors bija viens no varenākajiem, uzreiz pēc Dzimtkāvja un Išamēla.

- Melnos un visus nolādētos, Egvēna vārā, drebošā balsī noskai­tīja, Radītājs ir nometinājis Šajolgulā.

Viņa dreboši ieelpoja.

- Aginors un Baltamels acīmredzot bija ieslodzīti tuvu zemes virs­mai, Moiraina sacīja tādā balsī, it kā jau būtu visu paskaidrojusi un tagad viņai trūktu pacietības atkārtot. Melnā cietuma atslēga bija kļu­vusi tik vāja, ka viņi varēja izkļūt brīvībā. Mums jābūt pateicīgiem, ka tikai viņi vien tika laukā. Ja brīvībā būtu arī citi nolādētie, mēs viņus būtu redzējuši.

- Tam vairs nav nekādas nozīmes, Rands sacīja. Aginors un Bal­tamels ir miruši, tāpat arī Šai…

- Melnais, Aesu Sedaja viņu asi pārtrauca. Kaut arī Moiraina bija sasirgusi, viņas balss skanēja stingri un tumšo acu skatiens bija pavē­lošs. Būs labāk, ja mēs viņu arī tagad sauksim par Melno. Vai vismaz par Bālzamonu.

Rands paraustīja plecus.

- Kā vēlaties. Bet viņš ir miris. Melnais ir miris. Es viņu nogalināju. Es viņu sadedzināju ar…

Atmiņā uzvilnīja viss pārējais, un Randam palika vaļā mute. Viertspēks. Es vadīju Vienspēku. To nevar neviens vīrietis…

Rands aplaizīja pēkšņi izkaltušās lūpas. Vēja brāzma sagrieza ap viņiem nokritušās un birstošās lapas, taču vissaltāk bija Randa sirdī. Sie­vietes raudzījās uz viņu, visas trīs. Vērīgi, pat nemirkšķinādamas acis. Rands pastiepa roku uz Egvēnas pusi, un šoreiz meitene nepārprotami atrāvās, ne tikai viņa iedomās vien.

- Egvēna?

Viņa novērsās, un Rands nolaida roku.

Bet piepeši Egvēna apmeta ap viņu rokas un piespieda seju pie puiša krūtīm.

- Piedod, Rand! Piedod! Man tas nudien nerūp. Goda vārds!

Egvēnas pleci drebēja. Laikam jau viņa raudāja. Neveikli glāstīdams

meitenes matus, Rands paskatījās pār viņu uz Moirainu un Nīnēvu.

- Rats veļas, kā Rats vēlas, Nīnēva lēni sacīja, taču tu vēl aizvien esi Rands Altors no Emondāres. Ak, Gaisma, palīdzi man! Gaisma, palī­dzi mums visiem! Tu esi pārāk bīstams, Rand.

Redzot Viedās acis, viņš sarāvās, noskumis, nožēlas pilns un jau samierinājies ar zaudējumu.

- Kas notika? Moiraina jautāja. Izstāsti visu, kā bija!

Viņas uzstājīgā skatiena mudināts, Rands sāka runāt. Viņš gribēja izlocīties, īsi pastāstīt, kaut ko noklusēt, taču Moirainas acis no viņa izvilka gandrīz visu. Stāstot par Kari Altoru, Randam pār vaigiem ritēja asaras. Viņa māte. To viņš īpaši uzsvēra.

- Viņa varā bija mana māte! Mana māte!

Nīnēvas seja pauda līdzjūtību un sāpes, bet Aesu Sedajas skatiens gan lika turpināt stāstu par Gaismas zobenu, melnās virves pārciršanu, liesmām, kas aprija Bālzamonu. Egvēnas rokas skāva Randu ciešāk, it kā gribēdamas viņu izvilkt no visa, kas bija noticis.

- Tomēr ne jau es, Rands skaidroja. Mani vadīja… Gaisma. Tas īsti nebiju es! Vai tas nav svarīgi?

- Man jau uzreiz bija aizdomas, Moiraina atzina. Taču aizdomas nav nekāds pierādījums. Kad tev iedevu monētu un radīju saikni starp mums, tev bija nedomājot jāpilda mans prāts, bet tu pretojies, uzdevi jautājumus. Tas par kaut ko liecināja, taču ne jau par visu. Maneterenu asinīm no laika gala ir bijusi raksturīga spīts, īpaši pēc tam, kad Dēmons gāja bojā un Eldrenai salūza sirds. Un vēl arī Bela.

- Bela? Rands brīnījās. Tas neko nemaina.

Aesu Sedaja pamāja.

- Pie Sardzeskalna man nevajadzēja atbrīvot Belu no noguruma, jo kāds jau bija to izdarījis. Tonakt viņa būtu noskrējusi pat Mandarbu. Man vajadzēja iedomāties, kas sēž Belai mugurā. Trolloki mina mums uz papē­žiem, virs galvas lidoja drafkāri, un Gaisma vien zina, vai tur nebija arī Puscilvēks. Tu noteikti baidījies, ka Egvēna atpaliks. Tev bija vajadzīgs kaut kas vairāk kas tāds, kas pārspētu visu iepriekšējo, un tu tiektos pēc vienīgā, kas var to dot. Pēc saidina.

Rands nodrebēja. Viņam kļuva tik auksti, ka iesmeldzās pirksti.

- Ja es to vairs nedarīšu, ja nekad tam vairs nepieskaršos, tad…

Viņš nespēja to pateikt līdz galam. Es sajukšu prātā. Padarīšu traku

savu zemi un ļaudis visapkārt. Nomiršu, vēl dzīvs satrūdēšu.

- Varbūt, Moiraina pamāja, daudz vieglāk būtu, ja tevi kāds apmā­cītu, taču to vari apgūt arī pats, cik iespējams, sasprindzinot gribasspēku.

- Jūs varat man iemācīt. Protams, jūs…

Viņš apklusa, redzēdams, ka Aesu Sedaja purina galvu.

- Vai tad kaķis var iemācīt suni kāpt kokos, Rand? Vai zivs var iemā­cīt putnu peldēt? Es pazīstu saidaru, taču par saidinu tev iemācīt neko nevaru. Tie, kas to spētu, ir miruši pirms trīstūkstoš gadiem. Tomēr var­būt tev pietiks spīts. Varbūt tava griba ir gana spēcīga.

Egvēna izslējās taisni un ar delnas virspusi noslaucīja sasarkušās acis. Izskatījās, ka meitene grib kaut ko teikt, taču, kad atvēra muti, nespēja bilst ne vārda. Viņa vismaz neatgrūž mani. Vismaz spēj skatīties uz mani un nekliegt.

- Kur ir pārējie? Rands jautāja.

- Lans ieveda viņus iekšā, Nīnēva atbildēja. Acs tur vairs nav, taču ūdens vidū ir pacēlusies kristāla kolonna, uz kuru ved kāpnes. Mats un Perins vispirms gribēja meklēt tevi, un arī Loials, bet Moiraina teica… Egvēna uzmeta skatienu Aesu Sedajai, kas rāmi raudzījās pretī. Viņa teica, ka nedrīkst tevi traucēt, kamēr tu…

Randam tā aizžņaudzās rīkle, ka viņš tik tikko spēja ieelpot. Varbūt visi no manis novērsīsies tāpat kā pirmīt Egvēna? Varbūt bēgs projām, klieg­dami, ka esmu Izdzisušais? Moiraina ierunājās, it kā neredzētu, ka no Randa sejas ir aizplūdušas visas asinis.

- Acī bija ļoti daudz Vienspēka. Pat Leģendu laikmetā reti kurš spēja to vadīt, pats neiedams bojā. Reti kurš.

- Vai jūs viņiem pateicāt? Rands aizsmacis jautāja. Ja visi zina…

- Tikai Lanam, Moiraina klusi atbildēja. Viņam tas jāzina. Un vēl Nīnēvai un Egvēnai tā dēļ, kas viņas ir un kas būs. Pārējiem pagaidām nekas nav jāzina.

- Kāpēc gan ne? Aizsmakuma dēļ Randa balss skanēja skarbi. Jūs taču gribēsiet mani nomierināt, vai ne? Vai tad Aesu Sedajas tā neiztu­ras pret vīriešiem, kas spēj vadīt Spēku? Iespaido, lai viņi šo spēju zau­dētu? Lai nebūtu bīstami? Kāpēc nesakāt, ka vedīsiet mani uz Tarvalonu nomierināt?

- Tu esi ta'verens, Moiraina atbildēja. Varbūt Raksts vēl nav bei­dzis tevi veidot.

Rands taisni izslējās.

- Bālzamons man sapņos teica, ka Tarvalona un Amīrlinas tronis gri­bēs mani izmantot. Viņš pat nosauca vārdus, un es nupat tos atcerējos.

Raulins Dārksbeins un Guērs Amalasāns. Juriāns Stounbovs. Daviāns. Logēns.

Pēdējo vārdu izrunāt bija visgrūtāk. Nīnēva nobālēja, Egvēna ievai­dējās, bet Rands nikni turpināja:

- Visus viltus Pūķus! Un nemēģiniet to noliegt! Es neļaušu sevi izmantot. Neesmu darbarīks, kuru pēc lietošanas var izmest atkritumos.

- Darbarīks, kas izgatavots mērķim, nezaudē vērtību, ja tiek šim nolūkam izmantots, Moirainas balss skanēja tikpat skarbi kā viņa,

- nevērtīgs kļūst tikai tas, kurš tic Melu tēvam. Sacīdams, ka neļausi sevi izmantot, tu ļausi Melnajam noteikt savu ceļu kā sunim, kuru saimnieks dzen trušu medībās.

Rands savilka rokas dūrēs un novērsa skatienu. Bālzamons bija teicis gandrīz to pašu.

- Es nevienam neesmu dzinējsuns. Vai dzirdat? Nevienam!

Arkā parādījās Loials un pārējie, un Rands uztrausās kājās un skatījās uz Moirainu.

- Viņi nezinās, Aesu Sedaja teica, iekams Raksts to neparedzēs. Randa draugi tuvojās. Lans nāca pirmais, skarbs kā allaž, tikai tāds

kā saguris. Ap deniņiem viņam bija Nīnēvas apsējs, un arī gāja viņš stīvi. Sargātājam sekoja Loials; ogērs nesa milzīgu zelta lādi ar smalkiem orna­mentiem un sudraba inkrustācijām. Neviens cits bez palīga nespētu tādu ne pacelt. Perinām rokās bija liels, salocīts balta auduma gabals, bet Mats abās rokās turēja kaut kādus priekšmetus, kas šķita darināti no māla.

- Tātad tomēr tu esi dzīvs, Mats smējās. Puiša seja pietvīka, un viņš pameta galvu uz Moirainas pusi. Viņa nelaida mūs tevi meklēt. Teica mums jāpārbauda, ko slēpj Acs. Es jau tāpat būtu gājis, bet Nīnēva un Egvēna nostājās viņas pusē un gandrīz izgrūda mani cauri arkai.

- Tu esi atgriezies, Perins sacīja, un, spriežot pēc tā, kā izskaties, neesi pārāk smagi cietis.

Perina acis šobrīd nespīdēja, tomēr zīlītes bija pilnīgi dzeltenas.

- Tas ir galvenais. Tu esi šeit, un tas, kas bija jāizdara, ir izdarīts, lai arī kas tas būtu bijis. Moiraina Sedaja saka: darbs ir galā un mēs varam iet. Mājup, Rand. Lai sadegu Gaismā, bet es gribu mājās!

- Prieks redzēt tevi sveiku un veselu, aitugan, Lans noburkšķēja.

- Redzu, ka turies pie sava zobena. Varbūt tagad beidzot iemācīsies to izmantot.

Randā piepeši pamodās siltas jūtas pret Sargātāju. Viņš visu zināja, tomēr izturējās kā allaž katrā ziņā tā izskatījās. Jauneklis domāja, ka varbūt arī iekšēji Lanā nekas nebūs mainījies.

- Jāatzīst, Loials iesāka un nolika zemē lādi, ka ceļojums kopā ar ta’vereniem ir izrādījies interesantāks, nekā biju gaidījis. Ogēra ausis mežonīgi sakustējās. Ja kļūs vēl interesantāk, došos atpakaļ uz Šantajas stēdingu, it visā atzīšos vecākajam Hamanam un nemūžam vairs neatstāšu savas grāmatas.

Loiala seja piepeši atplauka smaidā šķita, ka platā mute pāršķeļ seju uz pusēm.

- Jauki gan atkal redzēt tevi, Rand Altor! Sargātājs ir vienīgais no šiem trim, kas interesējas par grāmatām un daudz nerunā. Kas ar tevi notika? Mēs bēgām un slēpāmies mežā, līdz Moiraina Sedaja sūtīja Lanu mūs meklēt, taču mums tevi meklēt neļāva. Kur tu tik ilgi biji, Rand?

- Es skrēju un skrēju, Rands nesteidzīgi iesāka, līdz nokritu no kalna un atsitos ar galvu pret akmeni. Domāju, ka lejupceļā atsitos pret katru akmeni.

Ar to varētu izskaidrot savainojumus. Rands centās novērot Aesu Sedaju, Nīnēvu un Egvēnu, tomēr redzēja, ka viņu sejas izteiksmes nemainās.

- Atguvies redzēju, ka esmu apmaldījies, tomēr kaut kā atsteberēju līdz šejienei. Domāju, ka Aginors ir miris, viņš sadega. Pelnos redzēju viņa apmetņa gabalus.

Meli paša ausīs skanēja sekli. Rands brīnījās, kāpēc neviens viņu neizsmej un nepieprasa izstāstīt visu, kā bija. Draugi tikai māja ar galvu, ticēdami katram viņa vārdam un līdzjūtīgi murminādami, bet pēc tam sapulcējās ap Aesu Sedaju, lai parādītu, ko ir atraduši.

- Palīdziet man piecelties, Moiraina lūdza.

Nīnēva un Egvēna piecēla Aesu Sedaju sēdus un pēc tam vēl arī pie­turēja.

- Kā tas viss varēja būt Acī? Mats jautāja. Kāpēc netika iznīcināts kopā ar klinti?

- Ne jau tāpēc to tur ielika, lai tas tiktu iznīcināts, Aesu Sedaja atcirta.

Saraukusi pieri, viņa uz citiem jautājumiem neatbildēja, bet tikai pa­ņēma no Mata rokām spīdīgos melnos un baltos māla keramikas gaba­liņus.

Randam šķita, ka tās ir tikai lauskas, bet Moiraina uz zemes pras­mīgi lika fragmentus kopā, visbeidzot iegūstot apli cilvēka plaukstas lielumā. Tas bija senais Aesu Sedaju ģerbonis, Tarvalonas liesma, savie­nota ar Pūķa zobu; melns līdzās baltam. Moiraina ar neizdibināmu sejas izteiksmi brīdi to pētīja, tad izvilka no jostas nazi, pasniedza to Lanam un pamāja uz apli.

Sargātājs pagrūda malā vislielāko lausku, augstu pacēla nazi un cirta no visa spēka. Pašķīda dzirksteles, un lauska no spēcīgā trieciena palēcās augšup, bet asmens krakšķēdams pāršķēlās uz pusēm. Lans paskatījās uz spalu, kas bija palicis viņa rokā, un aizsvieda to prom.

- Vislabākais Tēras tērauds, viņš sausi paziņoja.

Mats paķēra māla poda gabalu, kaut ko pie sevis norūca un palaida apkārt, lai visi redzētu. Uz tā nebija ne skrambas.

- Cuendillar, Moiraina paskaidroja. Sirdsakmens. Pēc Leģendu laikmeta neviens vairs nav pratis tādu izgatavot, un arī tolaik tas tika ra­dīts tikai viscēlākajiem mērķiem. Kad akmens bija radīts, neviens nespēja to salauzt. Pat ne ar Vienspēku, ko vadītu visu laiku visvarenākā Aesu Sedaja, pat ne ar sa’angreālu. Jebkurš uzbrukums sirdsakmenim to tikai spēcina.

- Bet tās…? Mats ar lausku, ko turēja rokā, pamāja uz pārējām, kuras atradās uz zemes.

- Tā bija viena no septiņām Melnā cietuma atslēgām, Moiraina paskaidroja.

Mats nometa gabalu zemē kā nokaitētu dzelzi. Perina acis uz mirkli iespīdējās. Aesu Sedaja mierīgi sāka vākt kopā lauskas.

- Tam vairs nav nekādas nozīmes, Rands sacīja.

Draugi paskatījās uz viņu, neko nesaprazdami, un jauneklis nožēloja, ka bija palaidis mēli.

- Protams, Moiraina pamāja, tomēr uzmanīgi salika lauskas somā.

- Padodiet man lādi!

Loials to pastūma uz viņas pusi.

Izskatījās, ka plakanajam, zeltaini sudrabotajam kubam nav vāka, taču Aesu Sedajas pirksti slīdēja pār sarežģītajiem ornamentiem; viņa piespieda, un vāks ar klikšķi atsprāga vaļā, it kā to darbinātu atspere. Lādē atradās līks zelta rags. Tas gan spīdēja, tomēr salīdzinājumā ar lādi

šķita necils. Ragu rotāja vien sudraba burtu rinda ap tā galu. Moiraina to paņēma rokās kā zīdaini.

- Tas jānogādā Iliānā, viņa klusi teica.

- Iliānā! Perins norūca. Iliāna taču atrodas pie pašas Vētru jūras gandrīz tikpat tālu uz dienvidiem no mājām, cik uz šejieni, uz ziemeļiem.

- Vai tas ir… ? Loials aprāvās, lai ievilktu elpu. Vai patiešām… ?

- Vai jūs lasāt senvalodā? Moiraina jautāja.

Ogērs pamāja ar galvu, un Aesu Sedaja pasniedza viņam ragu.

Turēdams to tikpat uzmanīgi, kā bija turējusi Moiraina, Loials maigi vilka ar plato pirkstu pār rakstu. Viņa acis iepletās arvien lielākas, ausis saslējās augšup.

- Tia mi aven Moridin isainde vadin, ogērs čukstēja. Kaps nav šķērslis manam aicinājumam.

- Valēra rags. Sargātājs nu reizi par visām reizēm patiešām izskatī­jās satriekts; viņa balsī jautās godbijība.

Nīnēva tajā pašā laikā dreboši ieteicās:

- Aicinājums visu gadsimtu varoņiem atgriezties no miroņiem, lai cīnītos ar Melno.

- Lai es sadegu Gaismā! Mats izdvesa.

Loials godbijīgi ielika ragu atpakaļ zelta lādē.

- Es sāku domāt, Moiraina teica, vai Pasaules acs ir radīta pasau­les vislielākajā nepieciešamības brīdī, kādu tā pieredzējusi, vai arī ar īpašu nolūku… kā lai to pasaka… lai sargātu šīs lietas? Ātri parādiet man, kas vēl tur ir!

Pēc pirmo divu priekšmetu apskatīšanas Rands saprata Perina ne­tīksmi. Draugs vilcinājās, līdz beidzot Lans un ogērs paņēma no viņa baltā auduma gabalu un atritināja to vaļā. Gaisā uzplīvoja garš, balts karogs. Rands tikai skatījās un skatījās. Karogs šķita viens veselums nedz austs, nedz balināts, nedz krāsots.

Visā tā garumā vijās tāda kā čūska ar spilgti sarkanām un zelta zvī­ņām; radījumam bija piecas zvīņotas kājas ar gariem zelta nagiem; galva bija liela, ar zelta krēpēm, bet acis atgādināja sauli. Karogam sakustoties, tas it kā atdzīvojās, un čūskas zvīņas iespīdējās kā zelts, sudrabs un dārg­akmeņi; gandrīz vai šķita, ka ir dzirdami izaicinoši rēcieni.

- Kas tas ir? viņš jautāja.

Moiraina nesteidzīgi atbildēja:

- Rīta pavēlnieka karogs, ar kuru viņš veda Gaismas karaspēku cīņā pret Ēnu. Levsa Terīna Telamona karogs. Pūķa karogs.

Loials gandrīz izlaida karoga galu no rokām.

- Lai es sadegu Gaismā! Mats vāri izdvesa.

- Kad dosimies prom, ņemsim visu līdzi, Moiraina sacija. Nekas šeit nav nolikts nejauši, un man ir jānoskaidro, kāpēc.

Viņa noglaudīja somiņu, kurā bija ielikusi lauskas.

- Nu jau ir par vēlu doties ceļā. Atpūtīsimies, paēdīsim un mazā gais­miņā turpināsim. Šeit visriņķī ir Lāsts ne tikai gar robežu -, un tas ir spēcīgs. Bez Zaļā vira šī vieta ilgi nenoturēsies. Bet tagad ļaujiet man atgulties, viņa pamāja Nīnēvai un Egvēnai. Man ir jāatpūšas.

Rands visbeidzot ievēroja to, ko visu laiku bija redzējis, bet nebija tam pievērsis uzmanību. No lielā ozola krita sausas, brūnas lapas. Zemi jau klāja bieza sausu lapu kārta, kas čaukstēja vējā, brūnas, sajaukušās ar tūkstoš puķu ziedlapiņām. Zaļais virs bija turējies pretī Lāstam, bet Lāsts tagad iznīcināja viņa darbu.

- Viss jau ir galā, vai ne? Rands jautāja Moirainai. Viss ir beidzies?

Aesu Sedaja pagrieza uz apmetņu spilvena nolikto galvu. Viņas acis

šķita tikpat dziļas kā Pasaules acs.

- Mums izdevās paveikt to, kā dēļ šeit ieradāmies. Turpmāk tev var būt sava dzīve kā Raksts to audis. Paēd un liecies gulēt, Rand Altor! Guli un sapņo par mājām.

.

Загрузка...