Pavana

KODA

Fragments no oficiāla tūristu ceļveža:

Starp Bornmautu un Svonidžu plešas neskarts tīrelis. Dienvidos las robežojas ar Lamanšu, austrumos ar Pūlas ostu, ziemeļos ar līkumoto upi Iroumu un rietumos ar Lakfordus ezeriem; Pcrhekas salu šķcso viena vienīga kalnu grēda. Nokļūt tai pāri uz. jūru var tikai pa vienu pāreju, un šai pareja kādreiz slejies stiprs cietoksnis, kas nekād nav ieņemts ar ieroču speku. Pils patiešām bija vārti, Korfas Vārti, atslēga uz. visiem dienvidrielumiem.

'las vārdā nosaukts arī ciemats. Pils vai, pareizak sakot, atlikusi čaula no la. kas reiz. bi jis varens cietoksnis, slejas slava dabiska kalna virsotne, no kuras parredzams ciemata namiņu puduris. Mūslaikos kalna nogāzes ir apaugušas ar krūmiem un jauniem kociņiem, starp kuriem paretam aug arī vareni milži, betavots, kas reiz pildījis lielo grāvi, tagad burbuļo koku ena. Pclecigs un kluss tas lek, augstu krastu ieskauts.

Iekļūt pirmaja no trim pagalmiem var pa stipru akmens tillu, kas pals jau paceļas ievērojama augstuma un liecas pāri lielajam aizsarggravim, kurš ieskauj pusi pakalna. Liela torņa ieeju kādreiz sargāja tikai viens nolaižams dzelzs rež­ģis: gropes, pa kurām las slīdējis, joprojām ir redzamas — tas iesniedzas akmeni rokas delma dziļumā. Iekšā aiz lejas pagalma slīpa zālienā atrodas otrs nocietinājums, kas ne­pareizi nosaukts par Mocekļa vārtiem. Teiksmā apgalvots, ka te I ilfrida nodūrusi princi Iklvārdu, lai nodrošinalu savam dēlam Ptelredam karaļa troni, tomēr leģenda diemžēl mal­dina: toreiz vēl nepastāvēja nedz tornis, nedz. pagalmi, kalna virsotne atradas vienīgi mednieku namiņš. Slasta, ka pašus Mocekļa vārtus uzspridzinājušās pavesta Jana minas; viens no lielajiem torņiem nošķiebies apmēram divpadsmit pēdas no ceļa, tā ka tā sienas nolikušas lejup par kalnu, bet stiprie pamati nav ļāvuši tam sabrukt.

Virs iekšējiem vārtiem vairāk nekā simt pēdu augstumā slejas Liela centrālā torņa drupas, kas ar savu speķu un varenību spej skatītāju iebiedet. Palikušas vienīgi divas veselas sienas un daļa no Irešas, ka arī augsts, slaids tornis, līdzīgs adatai; lietus šaustīts, tas tomēr joprojām droši iekļaujas lielajā akmens ansambli. Viss pārējais irsagruvis un guļ izsvaidīts lielas kaudzēs; dažas no tām ir divdesmit pēdu — vai pat vairāk — garas un pustik augstas. Gar tam izvijas taka, kas aizlokās līdz kapelai un lielajām virtuvēm, kur krāsnīs kādreiz cepa veselus vēršus, lai cienātu salas valdnieku daudzos draugus. Uzkāpis augstākājā punkta, apmeklētājs redz torņa sienas jopro jām sniedzamies augšup; tas rota logi un galerijas, ka arī kāpņu paliekas, kuras tomēr ilgus gadus nav minušas citas kajas ka vienīgi putnu nadziņi…

Viņš bija ieradies no Bornmaulas ar prāmi uz gaisa spilvena; braucamais pieslaja Stadlendā, pasviežot augšup smilšu šļakatas un ūdens šaltis. Viņš bija garš, stalts, ar iegarenu zodu, tumšblondiem matiem, kas, paisi apcirpti, piegulēja galvai; mugurā viņam bija dzellenbrunas, rūtainas skotu kalniešu īsas bikses un krekls ar elkoņa augstuma uzrotitām piedurknēm; par delmu bija pārlikta viegla, ūdeni necaurlaidīga jaka, aiz muguras kuļājās cieši piebāzta buraudekla soma. Jaunekļa acis bija neparastas — dziļi zilas kājura, un, viņam ejot, tas vērīgi un pat it ka nemiera pilnas nolūkojās uz apkārtni.

Vecais cietoksnis starp divu kalnu kraujām viņa priekšā iznira pēkšņi. Viņš it ka izbijies apstājas un stāvēja, nekus­tīgi lūkodamies augšup, mazliet pavēris lūpas un lēni vilk­dams elpu pa zobu šauro spraugu. Tad viņš devas redza­majam tuvāk. Soļojot uz priekšu, šķita, ka čaula jeb drupas auga auguma, arvien varenak tiecoties pretī debesim. Viņš atkal ievilka elpu, samiegdams plakstus pret spožo sauli. Tad apsēdās z.alaina krasta, kur duca visādi kukaiņi, un izpīpēja cigareti. Nekās no līdz šim lasīta nebija pilnīgi sagatavojis tādam skatam.

Kalna pickaje vidēja pelecigs ciemats, sens, ar daudzam piebūvēm, viļņaina šīfera jumtiem, kas bija apauguši ar spilgti oranžu ķērpi. Likās, ka mājas joprojām uzmana, vai netuvojās briesmas; šaurie logi slepus vēroja, durvis bija iebūvētas augslak par laku, lai varētu pretoties iebrucējiem. Virs namiņiem milzīga, nesamērīga pletās pils izkropļota seja: saplosīts, izrobots galvaskauss, tūkstoš gadu vecs akmeni iemiesots niknums. Domīgi šis vaigs, sens un nepakļāvīgs, raudzijas pāri uz tīreli un jūru.

Vienmērīgiem soļiem viņš alkal devas uz priekšu. Nez kāpēc likās, ka, par spīti varena teļa izraisītajam satrici­na jumam, jaunekļa prati nav gluži tam nesagatavoti. Pils il ka iekļāvās viela, kas apziņa bija jau izveidota. I 'n tomēr šai domai likās neiespejams ticēt.

Viņš piegāja pie liela, ar zāli apauguša pakalna priekš­gala. Taka vijas augšup uz ciemata laukumu. Jauneklis devās palo. Vai arī viņu drīzāk, pašam neapzinoties, nesa kādas dīvainas pasaulīgu paisuma viļņu atmiņas. Atmiņas, kas glabājas nevis smadzenes, bet kaulos un asinis. Pa pusei uzjautrināts, pa pusei dusmodamies uz sevi, viņš pagrozī ja galvu, l'n pajautajā pats sev: ka gan cilvēks var atnākt mājas, ja šo vietu nekād nav redzējis?

Viņš virzījās uz priekšu leni. Pa sadragātam ejam, garam kontrl'orsieni un krustavelvēm uz augšu, kur atkal bija jūtams spirgtais tīreļa vējš. Pēc tam apsēdas Liela torņa čnā, manīdams cauri drēbēm akmens vēsumu. No šīs aug­stas vietas varēja redzei Pūlas elektrostaci jas reaktorus, kas sudraboti vizēja saule. Tāluma iesarkani violeta dūmakā virs jūras balti punktiņi liecinaja, kur Lamanša ūdeņos šūpojas prāmis uz. gaisa spilvena.

Pamazām viņš saka saskatīt Zīmi. tā sastingusi karājās; dziļi iegravēta akmeni, gandrīz viena augstuma ar jaunekļa seju. Tūristu balsis leja, kalna pakājē, likās uz bridi nokļūstam; viņš ka stinga sapni pavirzijas uz priekšu Zīmei tuvāk. Pieskaras grebumam, pirksti atkal un atkal taustī ja glu­das līnijas. Zīme bija liela, veselu jardu gara un plata; sim­bols — mīklains un lepns, apli ievietoti vēža trijstūris un šķērslīnijas. Mākoņu ēnas slīdēja Zīmei pāri, putni plivināja spārnus un ķērkdami laidelējās debesīs. Zīmes kontūras atbalsoja reaktoru apveidus, tas arējais apveids skara atmiņas dziļākās saknes. Jaunekļa lūpas mēmi kustējās, viena roka neapzinati paceļas pie kakla, pieskaras smalkai zelta važiņai un medaljonam zem krekla. Simbolam, ko viņš allaž bija nēsājis, mazam mūri redzamas zīmes at­veidam.

Viņš leni kapa atkal atpakaļ, šķērsoja pagalmus, nogāja līdz apakšējiem vārtiem, pagriežas ar muguru prel ciematu, lai redzētu, ka pils noskatās lejup. Viņš piespieda dīvaino medaljonu sev klat. Simbols ka maģiska formula saviļņoja Patības dzīles un atmiņu, sakustināja dīvainus milzu teļus, kas nozuda ka ēnas un izgaisa ātrāk, nekā prāts spēja aptvert. Tas viss nesa sev Ildzi saltumu un skum jas, sēras par zudušo un neiepazīto, kas pagaisis bez iespējam atsaukt to atpakaļ.

Bariņš vietējo meiteņu pagāja garām, vaļsirdīgie acu skatieni pauda, ka tādu jaunekli viņas prot novērtēt. Viņš to nemaz nemanīja. Tikai viegli nodrebēja, kaut arī saule spīdēja spoži un silti.

Rau, tur arī kapsēta. Viņš atāķēja vecos vārtus, kas pēc tam čīkstēdami aizcirtās aiz viņa. Kapsēta bija aizaugusi, īves to bija apēnojušas jau pirms lam, kad zari un lapas sakuplojuši tik biezi, ka viņš ar pulem spēja pašķirt ceļu. Kādā klajumiņa auga tikai gara zāle, caur to varēja saskaiti pelēkus un gludus vizam krustus. Virs kapsētas, augslak par māju čukuriem paceļas pils seja; garam klusi aiz švīkstēja viensliežu dzelzceļvilcieni, kuru tuneļi bija izcirsti krita klinlis. tie steidzās uz Stadlendu un juru. Jauneklis i Igi sēdēja, pīpēja un vēroja. 1 Jdz viņam atlidoja sīkas bernu balstiņas, daļēji pagaisdamas vēja viļņotajās garajās smilgās ar sārtām skaram. Viņš spieda plauksta medaljonu la, ka pirkstos jula pulsējam asinis, līdz šķita, ka tur pukst otra maza sirds.

Pirms jaunietis atstāja kapsētu, viņš vēlreiz pamanīja Zīmi, kas līdzīgi pareizi izkaltai acij lūkojas no balgana, četrstūraina kapakmens.

Pie ceļa, kas veda uz pili, bija uzbūvēts liels, balli krāsots krogs, un jauneklis iegriezās tur iedzert alu, ieeda sviest­maizes ar sieru un vēroja tūristus, kas drūzmējās pie bara letes. Tikai tad, kad baru slēdza, viņš devas lauka. Pils joprojām gaidīja, silta un plaša tā gozējās saules staros.

Gar pakalnu lejup līkumoja taciņa. tā izvijās zem no­likušiem krūmiem un kokiem. Jauneklis izvēlējas vienu no vairākiem celiņiem un saka kapt augšup. Kaut kur bija piesietas kazas, ceļinieks dzirdēja tas klusi blējam, jo skaļak par dzīvniekiem aizsmacis švikstinaja viensliežu vilciens.

Viņš atraisīja lidzatnesto sainīti. Rūpīgi, ar slaidiem, zāles iekrāsotiem pirkstiem. Pasvārstīja biezo sainīti, do­mīgi nopētīdams senos zīmogus. Vaskā bija iespiesta Zinu Jaunietis pārlauza zīmogus, nogludināju biezas lappuses. Viņš jau daļēji zināja, ko ieraudzīs: ciešas rindas glili rakstītas slīpu burlu rindas šo rokrakstu viņš ļoti labi pazina. Un saka lasīt. Cigarešu kārbiņā aizmirsta gulēja zālē.

No tālienes, no Vēremas ceļa atlidoja satiksmes troksnis, nebeidzams un vienmuļš, līdzīgs bišu sanoņai. Agra vasaras vidus dūkoņa. Saule slīdēja pāri debesjumam, koku ēnas šūpojas un pārvieto jās, kļuva garākas. Leja uz takas smejas ļaudis, lieli un mazi, ar sartam sejām, baltos kreklos, mei­tenes spilgtas, plānās kleitiņas. Jauneklis leni šķira lapas, bridi pa brīdim apstādamies, lai izburtotu seno rakstības veidu. Kņada un balsis te pieauga spēkā, te apklusa, zālieni, kur dzēra tēju, tukšojas, durvis atvēra krodziņi. Likās, ka jaunietis atrastos ārpus Laika; viņš juta šalkojam senus vējus, kas savirmoja zāli. Kalnos dzirdēja dunam senaiz­mirstus lielgabalus.

Rietumos debesis pārvērtās par liesmojošu vara vairogu. Drupas tagad likās stiepjamies putnu lidojuma augstumā un ka regi pa pusei pazuda gaismas straumē, kas atgadinaja raupjas, sarkanīgas smiltis. Ieleja iezagās ēnas, sabiezēja krēsla, ceļš bija kluss.

Palika pedejaaploksne. Atkal aizzīmogota. Jauneklis to leni atplēsa un izņēma lasāmo.

Mans visudārgais Dž.on,

nu jau Tu varbūt esi mazliet uzminējis, ar kādu nolūku es Tevi esmu sūtījis uz. šo tik tālo vietu, ko nekād neesi redzējis. Tu varētu būt uzminējis daļu. bet ne visu, jo ir daudz ka tāda, ko varbūt nekād nesapratisim nedz. Tu, nedz es. Tagad uzklausi mani ļoti uzmanīgi! Jo vārdi izbalē, pārvēršas par putekļiem un pat par kaut ko maz.aku nekā putekļi; lai mana balss paliek tevi līdzīga vēja balsij, kas nekād neapklust.

Te, šai vieta, sakas dīvaina Tiju sacelšanās, un te, ka Tu būsi lasījis, tā arī beidzas. Te dzima pasaules brivestīha, ja «brivestīha» ir pareizais vārds, ar ko to apzīmēt. Gizēvija Liela feodālu pasaule sagruva, un līdz. ar to sabruka arī Baznīca, kas to bija dzemdējusi, turpinājusi un novedusi līdz. krašņakajam ziedu laikam.

Kad šis Baznīcas tvēriens bija visstiprākais, patiesība tas bija jau gandrīz, pilnīgi z.audejis speķu. Desmit gadus pēc šo mūru sagraušanas Jaunas Pasaules kolonijas atbrīvojas no Romas. Sacelšanos virkne, kas sakas visa rietumu pasaule, uzdīga l'iļu sacelšanas laika. Australaz.ija bija zudusi, zudušas Nīderlande un lielākā daļa Skandi­nāvijas, un karalis Čarlzs izmantoja izdevību nošķirties no šis Baznīcas, jo pavests bija sasaistīts pēdējā cīniņa ar Vāciju. tā nu angļu zeme kļuva atkal par Lielbritāniju bez. asinsizliešanas un upuriem. Iekšdedzes dzinēji, elektrība, daudz kas cits gaidīja, lai tos sāktu izmantot; Roma to visu bija mums liegusi. Tā nu lautas gribēja to izmest pat no atmiņas, nodēvēdamas šo institūtu par samaitātu un ļaunu, un šadi uzskati paslavēs vēl ilgus gadus.

Tagad saproti mani, Dfpn! Skaties ar skaidram acīm un bez. naida. Izjāsi stāstu par kadu noslēpumu, kas tūkstoš gadus pirms Tavas dzimšanas viesa šausmas Romas baznīcā…

Neatraudams acis no vēstulēs, taustīdamies ar roku, jau­neklis noņēma ap kaklu aplikto medaljonu. Un apklāja tā apakšdaļu ar pirkstu.

Tajā bija attēlotas divas bultas.

Viņš pakustināja roku, apklādams loka augšdaļu.

Vel divas bultas.

Divas bultas ir vērstas uz. ārpusi (ta bija rakstīts vēstulē). Divas ir vērstas uz. iekšu — viena otrai pretī. Tas ir visa progresa gals, to mēs z.inājam, kad pirms daudziem gad­simtiem grebām pirmo z.imi. Pēc atoma skaldīšanas riak sakausēsana, rau, tas bija progress, ko pavesti tik neganti gribēja apturēt.

Baznīcas naba bija noslēpumaina, tas politiku nekād nevarēja dēvēt par skaidru. Pavesti zināja — tapai ka Zinājām mēs —, ka, atklājot elektrību, cilvēki liks lidz. ato­mam. Iemācījušies to skaldīt, viņi nonāks arī līdz sakausešanai. Jo reiz, pirms mūsu laika, pirms tāda laika, kas pilnīgi pazudis no ļaužu atmiņas, paslavēja dižena civiiiz.acija. Tajā notika Atnākšana, nāca Nāve, sekoja Augšām­celšanas; tad bija Iekarojumi, Reformācijā, Armāda. Lies­mas, Armagedons. Sajā vecaja pasaule bijām pazīstami arī mēs, pazīstami ka Senie Gari, kā Aiz.laicigie. Taču mūsu zināšanas nepazuda.

Baznīca zināja, ka progresu nevarēs apturēt, taču pa­lēnina! gan varēs, palēnināt kaut vai par pusgadsimtu, dodot cilvēkam laiku pasniegties mazliet augstāk pretī īstai prata gaismai; lada bija tās davana šai pasaulei. Un tā bija nenovērtējama davana. Vai Baznīca apspieda? Vai tā kara un dedzināja sārtā? Neliela mēra, jā. Taču nebija Belz.enes. Nebija Buhenvaldes. Nebija Pasendāles.

Pajauta sev, Dž.on, no kurienes паса zinātnieki! IIn ārsti, domātāji, filozofi? Ka cilvēki vienas paaudz.es laika būtu varējuši uzkāpt no feodālismā līdz. demokrātijai, ja Roma nebulu appludinājusi pasauli ar savu aizliegto zināšanu bagātību? Kad tā redzēja savu impēriju drupani, kad apzi­nājās savu kundzību beidzamies, tā atdeva visas nolaupītās domas, zināšanas, ko tā turēja sava aizbildnība. Līdz. lai­kam, kad cilvēcē varēs atkal izmantot tās sava laba. 'Tas bija Baznīcas lielais noslēpums. Tas piedereja tai un pie­derēja mums; tagad tas pieder jums. Lietojiet to sapratīgi!

lavas mātes vēlēšanas bija, lai 'Tu kādu dienu atgrieztos pats savas mājās — šai sala, kur esi dzimis. Tāpēc es pa­ņemu 'Tevi no Čārlza Laba karavīriem, tāpēc es aizvedu Tevi uz. jaunu valsti, kur raudzījos, lai Tu iemaut olu zināšanas un labklājību. Tagad es Tev dodu izpratni, izpratni pašam par sevi — bez. tās neviens < ilvēks nevar but pilnīgs. Un nolieku sev uzticēto pienākumu. Lai visi dievi, gan Tavu ļauž.u, gan mūsējo, Tev stāv klāt…

Džons lcni nolika vēstuli zāle. Viņš sēdēja, it ka nemaz neelpodams, joprojām turot medaljonu pirkstos. lJ ar viņu aiz. kalna virsotnes, visu vērodama, slejas pils, milzīga un savrupa tumsa, kas kļuva arvien biezākā. Kur lai viņš te dētos? Viņš jutas ka tikko piedzimis, svešinieks gluži sveša pasaule.

Meitene bija klusi pienākusi klat pa nogāzi, sēdējusi gai­dīdama tik ilgi, ka likās: jaunietim vajadzētu viņu pamanīt. Viņa joprojām gaidīja, ši tumšmataina meitene gaišā tērpa, sandalēm kajas, saraukusi pieri, kodīdama zobos zāles stiebru.

Jūs te, augša, nedrīkstētu būt, — viņa sacīja. — Tas nav atļauts. Pēc tumsas iestāšanās pili paliki nav brīv. Tas lasāms uzrakstos.

Džons pārāk pēkšņi pagriežas. Viņa ieraudzīja jauneklim uz. vaiga norilejušo asaru. — Piedodiet, — viņa sacīja.

Piedodiet, es negribēju… Vai ar jums viss kartība? — Jaunekļa rokas zale savilkās dūres, gandrīz vai gatavas meiteni atgrūst.

Viņš joprojām jutas nepatīkami pārsteigts. — Ir jau labi, — viņš atteica. — Hs jus… neredzēju. Knislis ieskrēja acis, vairāk nekās.

Meitenei aizravās elpa: skaidri bija saklausāma jaunekļa amerikāniskā izruna.

— Vai varu paskatīties? — viņa aši piedāvaja. — Ļaujiet man… Nez no kurienes viņai rokā paradi jas tērpa apslēpts mutautiņš.

— Viss kārtībā, — viņš attrauca. — Ir jau ārā… — Jau­neklis paberzēja ar plaukstu vaigu.

— Vai noteikti zināt?

— Ja—a. — viņš novilka. — Jūs mani nobiedējāt. Neredzēju jūs…

Meitene nevarēja saskatīt jaunieša seju, runaja tikai ar tumšu stāvu.

— Piedodiet… — Viņa nometa zāles stiebru, ko bija koš­ļājusi, un paņēma otru. Un alkal notupās. — Jus esat no okeana viņas puses, — viņa bilda. —Vai esat te apmeties?

— Ne, laikam gan ne… —Viņš paraustī ja plecus. —Vies­nīcas nav brīvu istabu. Apvaicājos visur kur. Laikam jātiek projām.

— Ir vels, —meitene sacī ja. — Vai jums ir automašīna?

— Nē, ne. Nav…

Meitene sēdēja, vilkdama papēdi ārā no sandales sik­sniņas un bāzdama alkal atpakaļ, reize lūkojoties leja uz taku. —Ar mani vienmēr tā notiek, — viņa sacīja. — Izdaru kaut ko pavisam pēkšņi. Vai jus dusmojaties?

— Ne, jaunkundz.

Jauneklim bezgala gribējās, lai viņa paliktu. Sedēlu, runātu un lūkotos, ka par mēmo pakalnu ceļas mēness.

Nāku te bieži, — viņa skaidroja. — Visjaukak ir, kad apmeklētāji aizgājuši. Pili ir slepena ieeja. Atradu to, vēl pavisam maza būdama. Mēdzu tur sēdēt, un iztēloties, ka las viss ir mans. Un lur bija atkal tādi cilvēki un karavīri ka senos laikos. Jus te bijāt traki ilgi, es jus jau redzēju pirms nez cik stundām. Ko jus te darījāt?

— Neko, — viņš attrauca. — Sēdēju. Laikam domāju, vairāk neko.

— Par ko?

Par cilvēkiem, — viņš bez izlikšanas atteica. —-Un par karavīriem.

Jūs gan esat jocīgs, — viņa attrauca. — Vai kautrējaties?

— Nē, jaunkundz. Nu, varbūt mazliet. Anglijā neesmu ilgi. Lāga nezinu, kur iet un ko darīt.

— Vai esat te viens?

— Jā.

Ls ne reizes neesmu sastapusies ar aizokeāna cilvēku, — viņa paskaidroja. —Tas ir, neesmu runājusi ar katlu no viņiem. Vai tas arī neizklausās jocīgi?

— Ne, jaunkundz.

Viņa iekoda zobus apakšlūpa.

— Tis zinu, kur jus varat apmesties, — viņa sacī ja, — ja jums nav kur iet. Vai jums gribētos te palikt?

Jā, — viņš atteica. —Ja, gribētos. Ļoti.

Manam tēvam tepat leja ir krodziņš, — viņa pavēstī ja. — Taisnību sakot, mums telpu netrūkst. — Viņa pieceļas un pieglauda matus. — Oru, ka visu nokārtošu. Un tad atgriezīšos. Vai būsit gatavs nākt lejā?

— Ja, — viņš sacīja. — Būšu.

Meitene viegliem, drošiem soļiem aizgāja pa zālienu. Viņš redzēja tumsā nozibam viņas kājas, dzirdēja, ka viņa nolec uz taciņas.

Meitene klusi uzsauca augšup: Laikam gan tad, kad es atgriezīšos, jus jau būsit aizgājis.

Viņam vajadzēja krietni papu Ieties, lai varētu saskatīt vēstules pēdējos vārdus.

Visam lietam visos laikos ir sava vieta un savs dzīvei atvēlētais posms, tāpēc mēs tagad esam aizgājuši. Met, ja Tu esi mans dels, tad Tu esi art šis vielas piederīgais. Tu piederi šim klintīm un zemei, šai saulei un veļiem, un kokiem. Šie ļaudis, vienalga, ka ģērbušies, ka izskatās, ir Tavējie.

es 'Tevi tik labi pazīstu, Džon. līs pazīstu lavu sirdi, tās bēdas un priekus. Saja senaja vieta Tu esi pieredzējis nāvi un dusmas, kas varbūt nekād neizgaisīs. Samierinies ar to! Skumsti par to, ka senais aiziet, bet paliec tam uzticīgs un cel jauno! Nezaimo, bet neskumsti par to, ka akmeņi mirst…

Džons Falkoners, senešals.

Džons piecēlās. Viņš leni saritināja lapas, iebāza soma un aizbīdi ja slēdzi. Uzmeta siksnu pleca, notrausa ceļgaliem pielipušos zāles stiebrus. Meness bija gandrīz pacelies pāri pakalnam, koku ēnas gulās samtaini melnas pār zāli.

Zilzaļganā pēdējas gaismas svītra pamalē vēl ļāva saredzēt robainas drupas.

Nu viņš ieraudzīja kaut ko iepriekš nemanītu. Viņam visapkart zāle, krūmos un kokos līdzīgi vēsi zaļganiem lukturīšiem mirdzēja jāņtārpiņi. Viņš paņēma vienu plauk­sta. Tas mirgoja mierīgi — tais un noslēpumains ka zvaigzne.

Nogāzē lieli un mēmi gulēja akmeņi, un normaņi jau sen bija miruši. Cēlas viegls vējš un eabinajas zālē. Jau­neklis saka kapt lejup, juzdams kajas slīdam uz. nelīdzenās zemes.

Meitene gaidīja viņu pie avota, līdzīga smaržainai ēnai nakls tumsā. Kad tā panācas uz priekšu. Džons redzēja saliektajā plauksta kaut ko mirdzam. Nakdama atpakaļ pa taku, viņa bija salasījusi jāņtārpiņus, un. ka (ciklu vietējie ļaudis, «staipīja tos sev līdzi».