Pavana

Treša tūre BRĀLIS DŽONS

Darbnīcā ar zemiem griestiem valdīja mijkrēslis; telpu apgaismoja tikai paris aizrežģotu pusapaļu logu talakaja gala. Gar rupji apstradata kaļķakmens sienām bija izrin­dojušās akmens plāksnes. Viena telpas stun atradas masīva izlietne ar visai vienkāršam caurulēm un krāniem, tai līdzās darba galds. Gaisā varēja saost neapstrādātu, mitru smilšu kodīgo smaku.

Pie darba galda stradaja kāds vīrietis, maza auguma, brungansartu seju, patukls un ģērbies Adhelmas klostera brāļa tumšsarkanajā apmetnī. Strādādams viņš paklusi, bez kadas melodijas svilpoja. Šī paraža ne reizi vien bija izsau­kusi pār braļa Džona tonzuras rotāto galvu priekšnieku nosodījumu, taču tāda nu bija viņa daba, un ieradums iesak­ņojies pārāk dziļi.

Mūka priekšā uz galda atradās apmēram divas pēdas gara un četras collas vai mazliet biezākā kaļķakmens plāksne. Līdzās bija novietotas kastes ar sudraba smiltīm. Brālis Džons uzmanīgi slīpēja akmens virsmu; vispirms viņš iebera smiltis pusapaļa metāla piesta, kur ņēmās saturu diezgan veikli maisīt, pēc tam ātri nokladams arto plāksni. Darbs bija nogurdinošs, un to vajadzēja veikt ļoti akurati; beigās akmeni nedrīkstēja but ne mazākā negluduma — ne uzkalniņu, ne iedobumu. Laiku pa laikam Džons, uz­likdams virsmai pāri tērauda taisnstūri, parbaudija, vai nav ieliekumu vai izliekumu. Pēc dažām stundām plāksnes slīpēšana tuvojās beigām, un nu pienāca visbīstamākais bridis. Piesta sagrūstajam maisījumam arī vajadzēja but pilnīgi nevainojamam: meistars Albrehts nekļūdīgi saskatīja ikvienu pakalniņu vai iedobumu, un brālis Džons ļoti labi zināja, kas sekos. Iespiedēju meistars izņems no sava mantu maisa paisu tērauda īlenu, ko turēja tur šim nolūkam, un ar tā galu dziļi iegrebs pāri kaļķakmens plāksnei krustu, kas Džonam — prieks, kur tu rodies? — būs jānoslīpē gluds. Patiesība viņš tikko bija ar vienu tādu augsta kunga neapmierinatibas izpausmi gala.

Brālis Džons rūpīgi nomazgāja plāksni, izpalīdzēdamies ar šļūteni, kas bija uzmaukta vienam no krāniem. Viņš vēlreiz parbaudija, darīdams to ļoti uzmanīgi, lai nepie­skartos virsmai ar pirkstiem, kas varēja but taukaini. Vis­mazākās aizdomas par taukiem, vissīkākais tauku traipiņš uz spiedes pārsegā, sasvīdušas rokas pieskāriens piesauktu nelaimi; patiesība vissmalkāko darbu laika litogrāfijas darbnīcas muki valkāja linaudekla maskas, lai nesabojātu plāksnes ar savu elpu.

Viss bija kartība; Džons, joprojām svilpodams, ķeras pie pēdējās pulēšanas, izmantojot darbam vissmalkākās smiltis, kas bija viņa krājumā. Darbs beidzot bija gala; muks pēdējo­reiz rūpīgi aplūkoja skaisto kremkrasas virsmu un no jauna to noskaloja, pēc tam atsliedams pret sienu, lai noslaucītu smiltis no plāksnes sāniem un mugurpuses. Tad viņš pūz­dams elsdams pārstiepa to pāri darbnīcai un iestūma uz biezajā siena ierīkota neliela lifta platformas. Viņš parāva zvana auklu, kas karājās līdzās; par atbildi augša atskanēja klusa šķindoņa, un darba auglis līgani pazuda skatienam. Džons notīrīja savus instrumentus, aiznesa paplates ar smil­tīm atpakaļ uz plauktiem, kur bija piestiprinātas kartītes ar apzīmējumiem, un izberza izlietni. Grīda ierīkotajā notekā sāka trokšņaini burbuļot ūdens, viņš pabakstīja to ar kociņu, līdz viss šķidrums aizplūda, un tad sekoja savai plāksnei, dodamies pa vītņu kāpnēm uz augšējo stāvu.

Atšķirībā no slīpēšanas darbnīcas galvenā litogrāfijas telpa bija plaša un gaiša. Pa augstajiem logiem paveras skats uz kalnu grēdām, uz krāšņo, pavasara saules pielieto zemkopības apvidu Dorsetas un Somersetas robežas tuvuma. Gar istabas vienu sienu bija atslietas vairākas plāk­snes; nelielais paaugstinājums piešķīra pienācīgu cieņu meistara Albrehta galdam, jo atbilda īpašnieka stāvoklim. Aiz. galda veras durvis uz viņa mazo kvadratveida darb­istabu, kas bija stāvgrūdām pi Ina ar rēķiniem, pavadzīmēm un kvītīm. Līdzās šai lelpai bija vēl citas durvis, aiz. kurām atradas krasu noliktava, kur uz līstīšu apmatotiem priežkoka plauktiem bija sarindoti lielisku krasu podi. Krasu noliktavā arī vēdīja katla noteikta smarža, stipra un salda.

Istabas centrā atradās divi gari, balti noberzti galdi, ap­krauti ar pašreizējiem paraugnovilkumiem; ap galdiem pacietīgi sedeja četri no pusduča novičiem, kas bija ieskaitīti šai nodaļā, un darbojas ar šķerem. Galda aizmugurē uz. otra paaugstinājuma atradās spiedes; Iris no tām slējās cita no citas zināmā attālumā gar sienu — tīri nospodrinātās, meis­tara Albrehta lepnums un prieks.

Mašīnu uzbuve bija vienkārša. Lai iespiestu, ik paliktni ar garu sviru pacēla vajadzīgajā augstumā; sviru darbinaja spēcīgs rats ar koka spieķiem; virs paliktņa dzelzs statnis balstī ja ar adu apvilktu ķīli, kas regulēja spiedienu. Misiņa pārsegs, piestiprināts paliktņa tālākajam galam un stūros nospriegots ar svina skrūvēm, aizsargaja plāksni no ķīļa. Pārsegi reiz bija izrādījušies par iemeslu nepatikšanām, kuras stipri bija iejaukts brālis Džons. Pārsegus mēdza ieziest ar lača taukiem, taču Džons par to sastāvu bija šau­bījies, kaut arī uz Irauka uzraksts tā vēstī ja. Silta laikā tie pret īgi oda, un Džons, kura jutīgais deguns nevarēja ciest sliktas smakas, bija uzņemies izmangot no pilsētiņas vie­nīgas mašīnu labotavas kārbu jaunmodīgās mincraleļļas, arko viņš bija noziedis spiedes. Meistara Albrehta niknums bija pārsniedzis visas robežas; vairākas nedēļas pēc notikuma viņš bija Džonu mocījis ar visādiem nepatīka­miem sodiem, kuru vidu gandrīz pats nejaukākais bijis pienākums notīrīt minerāleļļu un tas vietā uz.klat ilgā pie­redze pārbaudītos lāča taukus. Mazais brālis Džons sakos­tiem zobiem bija paklausī jis, taču klusībā nozvērējies, ka gadījuma, ja kādreiz pacelsies līdz galvu reibinošajam lito­grāfijas vaditaja stāvoklim, nelaidis šīs nāveszales savai valstībai ne tuvumā.

Aiz. spiedēm atradās dažas izlietnes un augšēja atvere liftam, kas savienoja ar slīpētavu. lai līdzas bija atslieta uz sāniem meistara Albrehta par labu atzītā plāksne; to kāds zens apvēdinaja ar katam piesietu kartona karodziņu, lai plāksne atrak nožutu… Gar sienu rindojas arī plaukti ar adas veltnīšiem krāsas klāšanai: tie bija gan uzkarsti, gan gludi. Zem tiem atradas vēl citas kaļķakmens plāksnes, kuras kalpoja par paliktņiem. Vienu no tiem patlaban apstrādāja brālis Džozefs, gaišmatains novicis, kam vēl nebija noskūti mati.

Ienakdams iekšā, brālis Džons joprojām svilpoja; skaņa pēkšņi aprāvās, kad meistara Albrehta zvērīgais skatiens to mirklī apklusināja. Brālis Džons šķērsoja istabu, nepa­cietīgi pamtņājās, līdz brālis Džozefs bija uzklājis krasu uz veltnīša un tā iesūcās uzkārsuma. Uz tuvākās spiedes paliktņa jau atradās gatavība plāksne un tai līdzās daudzkrasaini paraugnovilkumi. Džons viegli samitrināja plāksni, izmantodams ūdeni no spaiņa, kas bija nolikts līdzas spiedei. Viņš atkāpās un atdeva vietu pailgam, kas turēja roka veltnīti. Attēlu noslogoja, sakuma piespieda saudzīgi, tad stiprāk; Džons apgrieza vienu no paraugnovilkumiem otrādi, pabaza zem papīra abas otas rokturi iemontētās adatas, ar kuram nospiedumu novietoja ar krustiņiem apzīmētaja stāvoklī. Tad uzlika pārsegu, pastiprināja spie­dienu, mazliet palaboja ķīļa stāvokli, un — gatavs. Džons atbrīvoja paliktni, nolaida atpakaļ, pacēla pārsegu, tad — uzmanīgāk — papīra lapu un turēja nospiedumu pret gaismu. Krasas līksmi dzalkstīja; attēlā bija redzama zaļok­snēja lauku meitene, kas turēja rokas miežu kulīti. Uzraksts vēstīja: Ražas varēju alus; saskaņa ar licenci brūvēts Sentadhelmas klosteri, Serborna, Dorsetā.

Noskanēja zvans, saukdams uz. pusdienām, tapēc darbu pārtrauca; mūki, kurus uz. laiku bija saistījis klusēšanas solījums, mundri sarunādamies, devās uz ēdamzāli. Džons ar brāli Džozetū ieturēja maltīti pie stūra galda, apsēdušies atsevišķi no citiem un planodami, ko darīs pēcpusdienā; vēlāk privilēģija uz. runāto vārdu būs liegta; varēja jau ap­mainīties ar zīmītēm, bet tas bija garlaicīgi, galvenais, to uzskatīja par atkapšanos no klusēšanas solī juma.

Pulksten divos, kad viņi jau cēlās, lai atgrieztos lito­grāfijas telpa, pienāca kāds novicis ar zīmīti. Viņš iedeva rakstīto brālim Džonam; mazais muks to izlasīja, pakasīja pauri, atri parādīja brālim Džozefam un mākslotā izmisuma izbolīja acis. Viņš tapa aicinats ierasties abata cēlajā sabied­rība. Džons aizsteidzās, pārcilādams prala visu, ko labu nav izdarījis vai sliktu nogrēkojies un kapēc izsaukts atskai­tīties.

Pusstundu ilga gaidīšana dižā vira priekštelpa garastāvokli neuzlaboja; Džons sēdēja, raizējās un vēroja saules četrstūrus pārvietojamies lalak pa sienu; likmer klostera rēķinvedis Tomass šad tad pagodināja viņu ar salti nosodo­šiem skatieniem un, pretīgi skrapstinādams spalvu, izdarīja ierakstus nebeidzamos pergamentpapira tīstokļos, kuri glabāja visu ordeņa hroniku. Beidzot brālim Džonam atļāva iet iekšā, lai skatītu vaigā savu garīgo vadoni.

Nolikumi sliecas atkārtoties. Tēvs Meredits ilgi kaut ko lasīja no kada dokumentu reģistra, laiku pa laikam palū­kodamies par četrstūrainajiem briļļu ietvariem, turpretī brālis Džons elsa un pūta, tumši piesarcis aiz bažām. Džons šo svēto vietu bija apciemojis reti, un viņa atmiņas par to īpaši vis nciedrošinaja. Acis nemierīgi šaudījās, lūkojoties uz. pazīstamajiem priekšmetiem. Viņa Svētības darbistaba nebija iekārtota tik askētiski ka pārejās Sentadhelmas klostera telpas. Grīdu sedza paklajs ar sarežģītu persiešu rakstu, gar sienu stiepās grāmatu plaukt i, kaktā vidēja pa­saules globuss, ko balstīja bariņš glītu bronzas rietumvēja dievu — zefīru. Uz. adu apsistās galda virsas nekārtībā bija samestas vēl citas grāmatas un papīri. Tur atradas arī abata monumentālā apjoma rakstammašīna, kuras virsbūvi ieskāva korintiešu stila kolonnas, kas lejasdaļa balstijas uz bezgaumīgām čuguna ķetnām. Kokteiļbars ar pavērtam durvīm lava saskatīt plauktu bagato saturu; virs tā karājas vēlās renesanses stila veidota Pieta, bet virs tēva Meredita galda apmeklētājus biedēja spāņu gaume veidots šaus­minoša izskata krucifikss.

Pa logiem varēja redzet mīļas saules apspīdētos pakalnus; brālis Džons atrāva acis no satraucoša Kristus teļa un sāka lūkoties uz apvārsni. Laiks ritēja. Viņš patlaban vēroja pie debesīm peldošos tālos, baltos mākoņu vaļus, kad tēvs Meredits beidzot ierunājās, un viņa balss it ka atgādināja vieglu triecienu. — Brāli Džon, — viņš teica. — Noticis… e… kaut kas interesants.

Džonam tas šķita mazs cerības stariņš. Varbūt abats galu galā nav sūtījis, lai sadotu viņam pa nagiem par kadu pusaizmirstu pārkāpumu. Viņš uzrauca kustīgās uzacis pēc iespējas augstāk piere un piešķīra skatienam pēc iespējas ieinteresetaku izteiksmi, līdz ar to cenzdamies paust pie­tiekami dievbijīgu padevību. Iznākums bija diezgan apšaubams. Tēvs Meredits aizkaitināts noklikstināja pirkstu kauliņus. — Tev ir atļauts runāt, brāli… — Adhelmieši neparspilēja prasības, ordeņa brāļi bija amatnieki un mehā­niķi, klusēšana dienas laikā, šķiet, bija vienīgais stingrais likums, un to pildīja bez. ierunām.

Džons pateicīgi nopūtas. — Paldies, jūsu Svētība… — Viņš apklusa. Patlaban nebija daudz, ko teikt.

Tēvs Meredits atkal palūkojas papīros un atkāsējās; skaņa mazliet atgādināja jēra blēšanu. — Mmjā… Izskatās, ka mūs ludz. sūtīt pie viņiem… ē… mākslinieku. Visa tā būšana ir mazliet noslēpumaina. Patlaban es pats par to neko daudz nezinu, taču manu… ka varbūt apstākļu maiņa jums, brāli, tā sakot, varētu but svētīga…

Brālis Džons pazemīgi nolieca galvu. Likās iespējams, ka pēdējai piezīmei varētu but kāds sakars ar meistaru Albrehtu; kopš notikuma ar lāča taukiem Džons īstenība nebi ja aci prcl aci ticies ar abatu. Un tāda īpatnēja intonācijā vārdā «mākslinieks»… Garīgās problēmas Džons arvien ļoti labprat lava sevi vadīt, turpretī estētikas jautājumos viņš pastāvīgi sirga ar lepnības grēku. — Esmu pilnīgi jūsu Svētības rīcībā… — viņš nomurmināja.

— I Imm… — asi iekrekstejas abats. Bridi viņš pāri bril­lēm turpināja vērošanu. Džona dzīves stāstu viņš zināja pie­tiekami labi. Maza mūka vecāki bija nabadzīgi. Tēvs — kurpnieks, no senas Dernoverijas kurpnieku dzimtas. Jau agra bērnība Džons nebija izrādījis nekādu vēlēšanos sekot priekštečiem; kad viņu beidzot piespieduši apsēsties pie kurpnieka liestēm, tad pieķēruši zenu zīmējot ar kritu uz. darba galda vai slepus uzmetot ar ogli brāļu un apmeklētāju sejas uz darbniciņas sienam. Tēvs ne reizi vien bija pacie­nājis ķeceri ar platu siksnu, lai izdzītu no viņa velnu un atbrīvotu kaut nelielu vietu debesu gariem, taču mazais, tuklais puisēns, citāda ziņa mīlīgs un paklausīgs bērns, šai jautājumā izrādījās negaidīti ietiepīgs. Viņš reti kad izlaida no rokām kritiņus vai zīmuļus; kad nebi ja nekā cita, ar ko ziniet, viņš ķeras pie pavārda oglēm vai zābakziedes. Viņa uzmetumi un zīmējumi izraibināja istabas raupjo apme­tumu; pamatdarbs kļuva arvien paviršāks. ,Sķita, ka vienī­gais, ko var darīt, ir ļaul brīvu vaļu, lai iet savu ceļu, tā ģi­mene varēs atbrīvoties no vienas liekas mutes. vSilaika Anglijā bija tikai viena joma, kur varētu izmantot viņa talantu, tapēc viņš izvēlējās garīdzniecību, četrpadsmit gadu vecumā kļuva par novici Sentadlielmas klosteri apmēram jūdzes divdesmit no mājām.

Nedaudzas pirmās nedēļas bija izmēģinājumā laiks gan jaunajam skolniekam, gan viņa skolotājiem; dabiski, ka Džons, būdams strādnieku bērns, nekād nebija mācījies lasīt, tapēc vispirms nācas nevis ķerties pie mākslās, bet apgūt grāmatas. Galu gala novicis arī pats aptvēra, ka īsto mērķi varēs sasniegt tikai ar burtu starpniecību, tāpēc sedeja ka piekalts pie grāmatām un pēc gada saņēma oficiālu atļauju piedalīties klostera mācību stundas. Viņa zīmēšanas skolotājs bija brālis Pjetro.

Tomēr arī te Džonu piemekleja vilšanas; zīmēt no dabas nebija atļauts, un jaunais skolnieks pavadīja nebeidzamas stundas, kopējot paraugus. Antīko paraugu kopēšana palīdzēja ievingrināt roku un zināmā mērā pieradināja pie disciplīnas, kuras viņam līdz šim bija trūcis, un tomēr pie­pildījumu tas nenesa. Glābiņš izrādījās litogrāfija. Kaut gan sakuma zēns nevarēja ciest, ka tā ir sarežģīta, ka brālis Pjetro liek iemācīties no galvas tas garo, neinteresanto vēsturi. Sakot ar Senlcldera veļas mazgātavas izkārtni. Taču akmeņu krasa un faktūra, ka arī to apstrades daudzveidība pamudināja viņa slēptās daiļamatnieka dotības. Piepra­sījums pēc daiļajām mākslām bija ierobežots, toties pa­saulīgajiem komerciālajiem pasūtījumiem vajadzēja lielisku tehniku; Džons nākamajos gados čakli stradāja, uzlabodams pilnīgi visas pudeļu etiķetes un iesaiņojumu uzrakstus, kas klostera ražojumiem bija nepieciešami. Meistars Albrehts, saskatījis viņā ja ne gluži ģēniju, tad vismaz pirmšķirīgu amatnieku, ļāva Džonam īstenot iecereto, tā ka profesio­nālajās aprindās Džons sava trīsdesmitajā dzimšanas diena bija kļuvis labi pazīstams (reizēm viņš ar parugtu humoru sevi dēvēja par stipras dziras pudeļu meistaru). Dzerienu bruvešana nebija vienīgais rupals, kam Baznīca veltīja visai lielu interesi; pasutījumi Džonam saka nakt no citiem centriem un ar baznīcu saistītam darījumu iestādēm, kam trūka savu radošo darbinieku. Tam sekojošā adhelmiešu somu pildīšanas ar naudu bija kļuvusi par galveno iemeslu, kapcc par Džona temperamenta izvirdumiem, kas šad tad gadijas, pārāk daudz nesudzejās; to nedarīja arī ātrsirdigais litogrāfijas meistars: Džons bija labs zīmētājs un, ja viņam ļāva darīt pee sava prata, arī čakls darbarūķis. Šīs īpašības adhelmieši bija allaž vērtējuši augstāk par verdzisku paklau­sību principiem un vairāk vai mazāk remdenu dievbijību. Kaul gan bijušas reizes, jā… reizes, kad…

Brālis Džons iejaucas priekšnieka domu plūdumā. —Jusu Svētība, vai jūs varētu… Tas ir, vai jūs apmēram zināt, kas tas ir par darbu?

— Nezinu neko. —Abats nebija gluži atklats, viņš ap­grieza papīrus uz galda otrādi, sabīdīja tos kaudzē un tad vēlreiz izplāja pa galdu. — Varu pateikt tev tik daudz, ka tas ir saistīts ar krietni garu ceļojumu. Tu dosies uz Dubru un, kad tur ieradīsies, stāsies bīskapa Ludēna rīcība. Tev jārēķinās ar vairāku mēnešu prombūtni, varbūt tev būs japaliek visu laiku… e… kamēr tēvs Hieronīms vadīs Garīgās labklājības tiesas sēdes. Uzdrīkstos apgalvot, ka tavs darbs bus… e… ļoti svarīgs, uzdevumus tu saņemsi tieši no Ro­mas. — Viņš samulsis atkal atkāsējās un grozīja pirkstos spalvaskātu. — Tu darīsi darbu, kura vērtība neiznīks, brāli, — viņš stīvi piebilda. —Tu pa īstam kalposi Baz­nīcai. Kad būsi to paveicis, tā būs labāka kalpošana nekā alus pudeļu etiķešu mālēšana. Ka tev šķiet?

Brālis Džons klusēja. Viņa prāts, pieradis nesteidzīgi iet pats savus zemapziņas ceļus, šoreiz darbojas traka ātrumā. Par priekšlikumu bija sakāms daudz, kas; ka tēvs Meredits noradīja, tā būs apstākļu maiņa, lurklat ceļojums pāri An­glijai ziedoni, kas Džonam vienmēr bija šķitis pats jaukākais gadalaiks. Un vispār liekas, ka viņa izvēles brīvība ir stingri ierobežota; ja meistars Albrehts aiz viņam vien zināmiem iemesliem grib viņu uz. laiku dabūt prom, tad pieklāsies vien iet. Turklāt ir jau arī savs profesionālais lepnums: izvēlējušies tieši viņu — las taču ir gods, to viņš pietiekami labi saprot. Tomēr… no Garīgās labklājības tiesas darbiem nekās cildens, nekās labs nemūžam nav gaidāms. Tēvs Meredits to zina tikpat labi ka jebkurš cits. Jo ši tiesa kādreiz saukusies cita vārda. Tam pat rietumos, kur Baznīcai ir tik liela ietekme, nak līdzi nelaga slava.

Inkvizīcija…

Džons iegaja Dubras lielās pils laukumā pa Vecajiem vārtiem līdz ar trokšņainu skatitaju baru. Ubagi, kareivji, pilsētnieki bija alnakuši te pavadīt dienu ar piknika groziem un alu — vīrieši lepni dižojās svētdienas uzvalkos, sievietēm brunčos ieķerušies, bļaustījās bērni. Laukuma iekš­puse mazais mūks neviļus apstājas; sarkana sutana Ģērbies priesteris — viņa pavadonis — palika nepacietīgi murdošaja puli nemierīgi mīņājamies uz vietas un parlika iesietas gramatas no vienas rokas otra. Džona priekšā biedējošā tuvumā pret debesīm drūmi slejas otrais pils mūris, augstu par to slejas cietokšņa lielais sargtornis, biedēdams ar savu tu­vumu un milzīgajiem apmēriem. Aizstiepdamies pa labi līdz Konstebla vārtu liela paceļamā tilta sargtornim, arēja pagalmā bija novietojies tirgus. Gaisa cēlās tvaiks, savas nebeidzamās melodijas spēlēja ermoņikas, sitamie un pūša­mie instrumenti; raustīdamies griezās karuseļi, tajos vir­puļoja sedekļi kailu, zeltadainu nimfu, zirgu un pasakas sastopamu, acis nikni izbolījušu zvēru izskata. Rēja un kauca dresēti suņi, melnādaini viri spļāva ugunis; uzstājās dejotāji un burvju mākslinieki; intermedi jas tika solīts radīt visas austrumu mīlas mākslas. Līdzās, uz platformām, kas ar steķu palīdzību bija uzbuvetas no alus kastēm, stiprinieki ar nūjām zvetēja pretiniekiem pa galvām, dēļi jau bija nobrunējuši asinis; lokani jaunieši cieši piegulošas īsās, gaišzilas bikses ar tievām lazdu rīkstēm pātagoja cits citam kājas, līdz tas saka asiņot. Starp tirgus budam skraidīja bērni, zeni un meitenes; bija redzami priesteri, zīlnieki, jūrnieki ar draiskām, sadarvotām bizītem pakausī pastaigajas roku roka ar pilnkrutainam smejošam sievietēm;

daudz bija redzama pāvesta zila krasa un spilgti sarkanas drānās ģērbušies inkvizīci jas ierēdņi, kas skraidī ja ar dažadiem uzdevumiem šurp un turp. Valdī ja troksnis, krasas un sajukums. No tuvējā liela cietokšņa lorņa paceļas dumu stabs, piesārņodams debesis. Līdzas zilajam pāvesta karo­gam plīvoja Tiesas asinssarkanais…

Pavadonis paraustīja Džona piedurkni. Apjucis no kņa­das, viņš sekoja. Abi devās uz iekšējo sargtorni. Priesteris, grūstīdams ļaudis, atbrīvoja ceļu caur puli. Pie pagalma mūra bija izvietota vēl kada atrakcija: buru rinda, kur jumta vietā bija alklatas debesis, atradās pirmais cietumnieku bariņš. Tiem apkart trakoja un auroja pūlis. Džons, plaši iepletis acis. redzēja kadu viru iezveļam savam mocītajam ar kari i, ko nez ka bija izmanījies izraut citam no rokām; acis viņam aiz dusmām bija pieli jušas ar asinīm, barda putu plankumi. Mazliet tālāk nikni kliedza veca sieviete, vicinā­dama kaulainas dūres; viņa bija ievainota galvā, likās, kāds bija sviedis ar akmeni. Gaišas asinis ritēja pāri sejai un kaklam. Viņai līdzās glīta meitene gariem matiem izaicinoši zīdīja bērniņu. Džons novērsās, saraucis pieri dziļas grum­bas, un sekoja priesterim, kas, sutanai plandot, devas uz augšējo pagalmu. Uzdevumi Džonam bija jau izskaidroti: viņam vajadzēja Romai par prieku iemūžināt visas tēva Hieronima, pāvesta suņa, galvena raganu mednieka, vadītās tiesas sēdes ainas, kas sākas ar pratināšanu.

Telpa, kas bija paredzēta šim nolūkam, atradās zem paša pils liela torņa — turp veda vītņu kāpnes. Džons izgāja cauri Lielajai zālei, siena, pie kuras slejas krusts, bija no­klātā ar sarkanu drānu un tādejādi sagatavota turpmākajam darbam. Pagraba kāpņu augšgala stāvēja vīrs, Ģērbies pavesta zilajā lbrmas tērpā, alslcjis āvu pret akmens plāksnēm. Kad garām gāja Džona pavadonis, viņš stīvi izslējās miera stājā. Priesteris salicis devās lejup pa kāpnēm, sandalēm klakšķot pret akmeņiem; Džons viņam sekoja, apkrāvies ar savam skiču burtnīcām un pilnu somiņu ai­otām, burciņām, tintēm, krāsām, spalvām, dzēšamgumijām — visiem mākslinieka palīglīdzekļiem. Maza auguma muks jau tagad nojauta ko nelabu un pulējās nomierināt satrauktos nervus.

Telpa, kura viņš iegaja, bija gara un plata. Logu nebi ja, tikai viena puse gandrīz zem paša jumta aizrestots caurums ielaida balu gaismas vēdekli. Telpas viņa gala dega petro­lejas lampa, zem tās drūzmējas cilvēku pulciņš. Džons saskatīja tumšas drānās ģērbtus druknus vīrus, kuru krūtis grezno ja Tiesas emblēma — roka, kas tur āmuru un zibens šautru. kāds kapelans, noliecies par paplatēm ar instru­mentiem, kaut ko murmināja. Džonam šie rīki bija sveši. Tur bija veltnīši ar zobiem, dīvainas formas roku dzelži, žņaugi no metāla bumbiņām; citus rindas sakartotus rīkus viņš ar saltam trīsam pazina uzreiz. Nelielas skavas ar ma­ziem, izliektiem piegriežamiem rokturiem, paredzetiem kāju īkšķu skruvešanai, ka arī dzelkšņaini žokļi — ļļrčsillons. Tātad tādi patiešām pastāvēja. Viņam tuvāk atradās dīvaina izskata neēvelētu dēļu galds, kam abos galos bija pierīkoti sviru darbināti koka skrituļi, pavelkami uz pretē­jām pusēm — tie padarīja pielietojumu skaidru. Telpas jumts bija ka nosēts ar skriemeļiem, no dažiem nokarājās lejup tiem pāri pārmestas virves; sarkani nokarsusi bija ogļu panna, un tai blakus nokrauts kaut kas līdzīgs milzīgiem svina atsvariem.

Priesteris, stāvēdams brālim Džonam pie elkoņa, klusā balsi turpinaja skaidrojumu, pie kura bija juties spiests ķerties, jau šķērsojot pilsētu ceļa no viņu apmešanas vietas uz šejieni.

— Mēs varētu spriest tā, — viņš sacīja, — tā ka pesteļošana ir ķecerība, Sātana pielūgšana, kopošanās ar lietu­vēniem gan vīrieša, gan sievietes izskatā un tamlīdzīgiem riebekļiem, ka arī derības slēgšana ar pašu elles valdnieku ir drīzāk gara, nevis fiziskās slimības — proti, crimen excepta, tad tās saskaņa ar normālo legālo jurisdikciju tiesāt nevar, nevar arī ne sniegt, ne uzklausit liecības. Turpretī mūsu Tiesa balslas uz bezmiesīgiem pierādījumiem, kam piemīt pietiekams svars, lai tie apliecinātu tā apsūdzēta vainu, kurš top pralinats. Tāpēc pratinašanai ir neno­vērtējami svarīga nozīme musu l iesas darbība. Ar šādiem argumentiem izskaidrojams arī spīdzināšanas pielietojums un šī līdzekļa attaisnojums. Vainīga nave sagrauj Sātana uzbrukumu Dieva plāniem, ka Mātei Baznīcai viedi atklajis Viņa Vietnieks zemes virsu, musu pašu pavests Jānis. Savukārt ķeceris, grēkus nožēlojis, top glābts no dziļākā kritiena graušanas darba bezdibeni un galu gala atradīs savu vietu Dieva valstība.

Brālis Džons, kas bija saviebies, it ka saprastu, ka no sāpēm neizvairīsies, uzdrošinājās pavaicat: — Bet vai tad jūsu gūstekņiem nav dota iespēja atzīties savos grēkos? Varbūt viņi būtu ar mieru atzīties bez pratinašanas?

— Bez piespiešanas nevar but nekāda vaļsirdīga atzī­šanas, — inkvizitors viņu partrauca. —Tā kā musu savāktie pierādījumi ir bezmiesigas dabas, ikviens aizdomas turētais ir atzīstams par vainīgu jau tapēc vien, ka nokļuvis aiz­domas. — Viņš lava skat ienam aizklīst pie kada skriemeļa, no kura nokarājās virve. — Vainas atzīšanai jābul patiesai. Tai jānāk no sirds. Ja vainīgais atzīstoties rīkojas melīgi, gribēdams tikai izvairīties no pratinašanas mokām, tad las nav vajadzīgs nedz. Baznīcai, nedz Dievam. Musu mērķis ir pestīšana, to nabaga pagrimušo dveseļu pestīšana, kuras nonākušās mūsu aizgādībā. Kaut arī šis pestīšanas deļ būtu jāsamaļ miltos viņu mirstīgās miesas. Salīdzinājumā ar to parejais ir ka pelavas vējā.

Priesteru murmināšana telpas viņā gala pēkšņi apravās.

Džona pavadoņa lūpas izliecas — laikam tas nozīmēja smaidu.

— Lieliski, — viņš noteica. — Nu viņi drīz sāks.

— Ko tad viņš tur darīja? — brālis Džons pavaicaja.

Sarunu biedrs mazliet pārsteigts pagriezās pret viņu.

— Protams, svētīja nopratinašanas rīkus…

— Bet, — iebilda brālis Džons, pabraucidams kailo galv­vidu — to viņš mēdza darīt, kad bija apjucis, — man liekas, es nesaprotu, ka tas vīrišķa izskata lietuvēns var apaugļot. Ja, ka jus sakat, tas dēmons, kas līdzinās vīrišķim, var liziski apaugļot upuri, tad maldīgais uzskats par velnu neiet krasta. Satana piegulētājas spējas kaut ko radi! droši vien…

Acīm dzalkstot, priesteris ātri pagriežas pret muku.

— Es jums došu padomu, — viņš brīdināja, — papuleties sava sajēgā viest skaidrību. Dēmons jeb lietuvēns, kas ir bezdzimuma radī jums, radīt nespēj, tāpat ka Dieva vaiga priekšā nespejigs ir arī elles valdnieks. Tomēr, pieņemdams sievišķa izskatu un tā likdams pie seklas, viņš pēc tam, neredzams lidojot pa gaisu, pārnes to uz parastu bābieti, un tā tas viss var tapt nodarīts un, ka jus redzēsiet, patiesi arī top nodarīts. Es neesmu ķeceris, bral.

— Saprotu, — balts ka audekls, nomurmināja Džons. — I.udzu man piedot, bral Sebastjan. Mes, adhelmieši, esam tehniķi un mehāniķi, vienkārši nolīgti amatnieki, kuri — vismaz zemāk stāvošie — nevar lepoties ar tik dziļam zināšanām…

Tāluma bija dzirdamas tauru skaņas, ko biezie muri gan apslāpēja.

Brālis Džons pameta Dubru pa grambainu ceļu, kas ziemeļos no pilsētiņas izvijas pa krumaju. Neveikli paliecies seglos uz priekšu, viņš lūkojas lejup. Noputējušais sarkanais ģērbs tagad apskretis, ar apakša atirušu vīli plandījās ap stilbiem. Pavadu Džons turēja vaļīgi, tā ka dzīvnieks stebereja no vienas ceļa malas uz. otru, pats izvēlēdamies, kur labāk. Kad tas apstajās — un tas notika bieži —, Džons pat nemēģināja to paskubinat uz priekšu. Viņš sēdēja, stīvi raudzīdamies kāda punkta. Reiz viņš pacēla galvu un, neko nedomādams, blenza uz apvārsni. Seja bija pilnīgi bezkrā­saina, pelecīga ka līķim. Reizēm viņu kratīja drebuļi ka drudzi. Viņš bija stipri krities svarā; josta, kādreiz cieši savilkta, tagad vaļīgi nokarājās ap vederu, mantu maiss joprojām kuļājās cilpa, kas bija apmesta ap seglu loku, taču skiču gramatas tur vairs neatradās; brālis Scbastjans apgalvoja, ka tās īpašs raitnieks jau aizvedis uz Romu. Inkvizitors pirms šķiršanas bija uzslavējis Džonu par lielo centību un smalko amata prasmi un pūlējies iepriecināt, norādot, kadu triecienu Tiesas rīcība devusi velna ļaundarībām Kenta, taču, nesagaidījis no muka atbildi, Scbastjans bija viņu pametis. Promiedams viņš gan bija paris reižu pametis skatienu atpakaļ, mēģinādams uzminēt, ko Džons īsti doma. Jo, pavadījis vairākas nedēļas ar to kopa, Scbastjans bija guvis pārliecību, ka kaut kur sirds dzīlēs brālis Džons pats ir ķeceris. Reizēm inkvizīcijas piekritējs bija jutis gandrīz vai kārdinājumu pievērst Džo­nam tēva Hieronīma uzmanību, taču nevarēja zināt, kādas tam varētu but atbalsis. Par spīti tam, ka Džons bija notēlojis adhelmiešus ka cilvēkus bez lielas izglītības, Ordenis viņus cienīja un vērtēja augstu, un galu gala uzdevumu šim pindzclmanim bija uzticējusi pati Roma. Brālis Scbastjans bija fanātiķis;, kas nenoguris cīnījās par ticību, tomēr ir reizes, kad pat visdievbijīgākajam cilvēkam jāizliekas šo to neredzam…

Rībēdams garām pabrauca zemnieku pajūgs, atstādams aiz sevis balganu putekļu mākoni. Džona zirgs pasitās sānis. Muks izklaidīgu seju to lēnīgi apraja. Dziļi smadzeņu kak­tiņos joprojām atbalsojās trokšņi. Čuksti, kas pieauga skaļuma un atkal norima ka rūcoša, ellišķīga liesmu jūra; nāvei nolemto un mirstošo kliedzieni, mirušo klusums. Un pannu čukstoņa, pātagu švīkstoņa, kas atstāja miesas asiņu vīles; adas čīkstoņa un koku brakšķi, cīpslu ņerkstoņa un šņukstēšana, mehānismiem sakropļojot to, ko Dievs radī jis. Džons to visu bija redzējis — visas līdz baltkvēlei nokaitētās krūšu spīles, karstos dzelžus, kas čukstēja mutes, pus­zābakus ar varošu svinu, nokaitētos krēslus, dzelkšņotos sēdekļus, uz kuriem lecinaja upurus, lai pee tam uzveltu uz. gurniem svina lietņus.

Territio, baismas. Questions Preparatoire, Ordinaire, Extraordinaire —sagatavošanas, jautājumi, parastie, īpašie jautājumi, smacēšana un strappado, vilkšana aiz virvē sasietām rokam augša līdz jumtam un laišana lejā, un moku rats. Pa pusei kaili un nosvīduši pratinātāji, un augšā uz kapnem lielais, prātu zaudējušais Tiesnesis, kas no epilep­sijas lekmes putām klātajām spīdzināmo mutēm izrauj pamatojumus nebeidzamiem vainas pierādī jumiem. To visu patiesīgi atainoja zīmulis un ota, tie ka lidojot šaudījās pa papīru ar jaunu un jaunu speķu. Brālis Sebastjans stāvēja līdzas un rauca pieri, kodīdams lupu un grozīdams galvu. Likas, ka Džona rokas kustas pašas no sevis, nopleš lapas, tver pēc tintēm un ūdenskrāsam, bet zīmējumi iegūst arvien lielāku dziļumu un dzīvīgumu. Lielisks apgaismojums no sāniem; sviedrainie ķermeņi, kas, stiepti uz dažādām pusēm, lokās sāpju ekstāze; roku delmi, ko atsvari un skriemeļi izmežģījuši no locītavam, vēderi, ko pārplēsis moku rats, koku zariem līdzīgas košu asiņu straumes, kas tek uz grīdas. Likās, ka gleznotājs mēģina pārcelt uz papīra smirdoņu, netīrību, beidzot pat arī troksni. Pašam pret savu gribu apbrīna pārņēma arī Sebastjanu, taču galu galā viņš ar varu aizvi Ika Džonu projām, tomēr I ik un tā nespēja apturēt viņa darbu. Pie pils arējā mūra viņš uzzīmēja burvi, ko četri Safolkas vezumnieku zirgi sarava gabalos, uzskiceja nāvei nolemtos vīrus un sievas sēžam uz darvas mucām un gaidām, kad tam pieliks lapu, un nepameta neatainotus kailos kaulus, kas bija palikuši pāri pēc tam, kad apdzisa lies­mas. — Tu nedrīksti ļaut, lai paliktu dzīva kaut viena ragana, — atvadoties bija sacījis Sebastjans. — Paturi to prata, brāli'. Tu nedrīksti ļaut, lai paliek dzīva kaut viena ragana… — Džona lūpas kustējās, mēmi at kārtojot šos vārdus.

Nakts viņu pārsteidza, kad viņš bija nojājis tikai sešas jūdzes no Dubras. Tumsā viņš neveikli nokapa no zirga, sapina tam kājas un atnesa no strauta lidcni. Somu ar krasam un otām viņš iemeta straumē. Ilgi viņš staveja un skatījās, lai gan nakts melnumā neredzēja, vai tie aizpeld projām vai ne.

Tik gausi ceļojot, bija vajadzīgas garas nedēļas, lai nokļulu litlz mājām. Reizēm viņš kaut kur nogriezās nepareizi, reizēm ļaudis viņu pabaroja, un tad viņš raudādams tos svētīja. Reiz viņam uzbruka bariņš lielceļa laupitaju, bet, ieraudzījuši balo seju un nekustīgas acis, bailes atstājās, jo viņš izskatījās pēc noburtā vai arī pcc mēra slimnieka. Beidzot viņš sasniedza Dorsetas robežu pie Blenfordforumas, tālu no īsta ceļa. Kādu bridi viņš jāja pa līkumotās I roumas krastu uz rietumiem un aiz Derno vēri jas pagriežas uz ziemeļiem, uz.Serbornu. Kāds virs, ieraudzījis sarkano sutanu, parādī ja viņam ceļu un iebāza mugursomā maizi, kurai viņš tā arī nepieskaras. Jūlija vidū viņš sasniedza klos­teri un pie vārtiem atdeva zirgu kadam skrandainam bērnam. Abats satriekts noguldīja viņu slimnieka gulla un tūdaļ aizsūtīja citus meklēt zirgu, bet no tā vairs nebija ne vēsts. Džons gulēja istaba, kas bija pilna ar vasaras puķēm — fuksijām, begonijām un rozēm no klostera dārziem, vērodams, ka saules zaķīši leka pa sienām un zilajas debesis peld puķaini mākoņi. Ierunājas viņš tikai reizi — kad ienāca brālis Džozel's. Tad viņš paslejas augša un ar mežonīgi pārbiedētu skatienu sagrāba jaunekļa roku. — Man tas sagādāja baudu, brāli, — viņš čukstēja. — Lai Dievs un visi svētie piedod, man darbs sagādāja baudu… —Džozel's pūlējās viņu nomierināt, taču velligi.

Pagāja menesis, līdz viņš piecēlās kājās un pats apģērbās. Ldis viņš visu laiku bija maz, kļuvis vājš, gandrīz vai izģindis, un acis viņam spīdēja ka drudzi. Viņš ķērās pie darba litogrāfija; meistars Albrchts rajas, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Džons strādāja visu dienu, arī pusdienas un vakariņu laika, un nebeidza pat tad, kad zvans nozvanīja uz vesperi. Pienāca nakts, uzlēca mēness, bet. viņš joprojām stradāja; noklaja plāksni ar krasu, kad vairs nevarēja redzēt, ieberzeja, uzvilka pārsegu, iedarbinaja ratu, nolaida zemāk paliktni, atkal klāja krasu, atsvieda sāņus pārsegu.

Brālis Džozel's neatstāja viņu ne bridi vienu, uzmetis apmetni, tumsā viņu vērodams; tad aizgāja arī viņš, nobijies par kaut ko tik neizprotamu.

Bija pavisam agrs rīts, kad Džons, pildot pats sev uzlikto sodu, sastomījās. Viņš stāvēja, mazliet salīcis, tumšo stāvu apņēma blava mēnessgaisma. Viņš klausījās, saviebis seju, it ka pūlēdamies sadzirdēt kada trokšņa atbalsis, ko cilvēka ausis nav spējīgas uztvert. Džons sāka šņukstēt, tad līdzīgi piedzērušam aizgrīļojās līdz istabas vidum un, rokas izstiepis, nokrita uz grīdas. Pēkšņi atskrejušaja vējā viņam virs galvas aizcirtās kāds jumta logs; viņš pietrūkās sēdus, paskatījās apkart, piepūlēdams dzirdi, lai varētu saprast, kas tā par skaņu, ja tā vispār bijusi skaņa, ko viņš dzirdējis. Tad viņš pirmo reizi redzēja vīziju vai piedzīvoja halucinā­cijās, kam bija lemts vajāt viņu līdz pēdējai stundai. Sakas ar atru dunoņu, it ka nakts tumsā par lielu klajumu veltos bungu rīboņa. Istaba vispirms satumsa, tad pildījās ar spožu gaismu. Džons kaut ko nolallināja, iecirta seja nagus un mēģināja skaitīt lugšanu.

Dubra viņš bija redzējis atvestu kailu lauku meiteni, glītu meiču, kuras baismīgais, pretdabiskais grēks bijis vīrieša izskata lietuvēna seklas ieņemšana. Beigas gan viņa bija atbrīvota; taču pirms vaļā palaišanas viņai bija nocirsti vie­nas nelielas rokas pirksti un, drana ievīstīti, atdoti atpakaļ. Nu mēnessgaisma brālis Džons viņu skaidri redzēja savā acu priekšā. Činkstēdama un ņerkstēdama viņa gaja pāri telpai, un viņai aiz muguras lēkāja vesels šausmoņu bars, nogrieztas kajas un rokas, nocirstās galvas, uz moku rata sarautas, uz nokaitētajiem dzelzs krēsliem sadurtas un pārogļotas miesas. Viņi bļava, gaudoja un mauroja ka spo­kainas govis, čiepstēja kā putni, kliedza, kaut ko lūdzas… Džona seja pieliju ar gaismu; viņam visapkārt plīvoja liesmiņas, litogrāfijas iekārtas riteņi Tikās griežamies līdzīgi tumšu spieķu krustotam saulēm. Par viņu dardeja pērkons, kaut kas dīvaini grabēja. Acis pārgriezās tā, ka redzami bija tikai baltumi, viņš dauzīja ar dūrēm grīdu, iekliedzas un tad apklusa.

No rīta klostera brāļi, neatraduši viņu celle, pārmeklēja darbnīcas. Tad visu klosteri un tam piederošo zemi. Taču viss bija velti, brālis Džons — aizgājis projām.

Viņa eminence kardināls un Londinijas arhibīskaps smagi nopūtās, paberzēja zodu, nožāvājas un ņēmās soļot šurpu lurpu pa savu kabinetu no rakstāmgalda līdz logiem, pa kuriem leja bija redzami arhibīskapa pils dārzi. Viņš bridi pastāvēja pie logiem, rokas uz muguras salicis, zodu atspiedis pret krūtīm. Dārzos krāšņi ziedēja puķes, Elijas un bruņniekpieši, un Makkrcdija jauna rožu šķirne; Viņa eminence bija visas laicīgajās lietās gardēdis. Sevišķi skaidri viņš šo ainavu neredzeja — tapat ka zivju dīķus, kur vecas karpas, izdzirdušas zvaniņa tinkšķus, izbaza galvas no ūdens. Līdz dīķiem un arstniecibas augu dārziem ar bruģelu celiņu likumiem slejās arejais mūris. Augstāk par to drūmi milža cietumam līdzīgās Signalizētāju koledžas akmens plākšņu sienas ar logu rindām. Arhibīs­kapa kabineta ielidoja klusinātās skaņas no Londīnijas ielu jūkļa: apkārtstaigajošu tirgotāju saucieni, satiksmes līdzekļu riteņu rīboņa un dārdoņa, nez. no kurienes atskanēja zvanu spēle. Viņa eminences prals neapzinati uzņēma sevi skaņas; viņš savilka lūpas čokura, risinadams pats savu sarežģīto un ne pārāk patīkamo domu mestos likumus.

Viņš leni atgriezās piegaida. No atvērtajiem vākiem bija izslīdējušas vairākas lapas. Saraucis pieri, viņš vienu no tām pacēla. Pēc oficiālās uzrunas un pirmajam nenozīmī­gajam oficiālajām frāzēm sekoja dievbijīga un godīga cilvēka dusmu izvirdums.

Milord,

pazemīgi lūdzu Jūsu Eminenci man piedot, ka iedrošinos pievērst Jusu uzmanību kādam baisam un riebīgam noti­kumam, proti, spīdzināšanām, neapnīkstamam ciešanām un zemiskai necieņai, kas, aizsedzoties ar Kristus vārdu, vērstas pret manas diecez.es ļaudīm. Pret nabadzīgajiem un vārgdieņiem, vientiesīgajiem un gados vecajiem… pret bērniem un plānprātīgajiem sirmgalvjiem, pret topošajam mātēm… Meitas un dēli nepatiesi apsūdz, savus vecākus, vīri — sievas. Es nespēju, milord, vairs samierināties ar šo nekrietnību, šo šausmību…

Viņa eminence aiz pieraduma ievēroja šo latiņu valoda rakstītajā vēstulē pieļauto nepareizo tonnu, paņēma sarkano pildspalvu un aizkaitināts izlaboja.

… šis šausmas, kas pastrādātas tādā lojālā un senā pilsētā, kura ne pie kā nav vainojama. Pret šiem nevainī­gajiem mūsu Baznīcas locekļiem, kas ir uzticīgi mīlestību, Žēlsirdību un apgaismību apliecinošajam Dievam… šis pratu izdzīvojušais jebkuru cilvēcības normu apganītājs un viņa tā saucama Garīgas labklājības tiesa…

Kardināls pārskrēja ar acīm vēstulei līdz parakstam un pagrozīja galvu. Dubras bīskaps 1 .ūdens bija gan drosmīgs vīrs, tomēr muļķis; pietiktu jau ar to, lai šo vēstuli nodotu altiecigas rokās, un Viņa Svētība dabūtu tūlīt iepazīties ar tiem pašiem spīdzināšanas rīkiem, kurus viņš tik dedzīgi apsūdz. Ož pee ķecerības… Kardinals piesardzīgi saņēma pirkstgalos vēstuli un ielika atpakaļ vākos. Pēc tam izņēma citu, kas, īsaka un lietišķāka, bija pienākusi no Dēmovērijā izvietota garnizona pavēlnieka.

…atkritējam, kas ļaudīm pazīstams ar vārdu brālis Džons, joprojām laimējas izvairīties no mušu speķiem.

Dumpji, kas ir tiešas sekas št Džona un viņa piekritēju mācībām, pēdējā laika izcēlušies Serbornā, Stērminsterā, Ņūtonā, Seftsberijā, Blenfordā un paša Dernovērijā. Cil­vēki, kas piedēvē viņa izvairīšanos no mūsu vienībām brīnumainiem speķiem, kļūst ar katru dienu grūtāk vaidami. Atļaujos nopietni pieprasīt, lai mūsu spēkus pastiprina ar vēl vienu jātnieku nodaļu, vismaz ar četriem simtiem kājnieku, apbruņojot viņus ar vajadzīgajiem ieročiem un apgādājot ar pārtiku, lai varētu pārmeklēt apkarini no Biminsteras līdz. Jovilai, kur, cik patlaban zjnams, dumpi­nieki apmetušies. Viņu speķus patlaban vērtē no piecdesmit līdz. simtam, viņi ir labi apbruņoti un lieliski pazīst vietējos apstākļus. Mēģinājumi viņus iznicināt ar parastajām meto­dēm ir at kārtot i izrādījušies nesekmīgi…

Viņa eminence saskaities nometa vēstuli. Šī un krietns desmits līdzīgu vēstuļu bija pamudinājušas viņu parakstīt oficiālu ekskomunikācijas dokumentu. Spriedums par braļa Džona izslēgšanu no baznīcas bija izdots pirms sešiem mēnešiem, tomēr šķita, ka tam, ka arī sekojošajam viņa dvēseles noladejumam nav nekādas lielas nozīmes: tas viņa piekritējus bija pamudinājis uz lielākām pārmērībām; gaiša dienas laika bija sakauta un noslaktēta divdesmit četru vīru liela jātnieku vienība, nolaupīti viņu ieroči un zirglietas; nemiernieki bija uzbrukuši romiešu dragunu kapteinim, piedauzījuši viņu un, uzsietu zirga mugurā, palaiduši Dērnoverijas ielas ar apmetnim piespraustiem aizvai­nojošiem uzrakstiem; Vudhendžā un Bedberiringsā bija sadedzināts pāvesta attēls. Kardināls jutās visai neomulīgi, apzinadamies, kādas briesmas var draudēt, ja Džonam būs jāmirst mocekļa navē; viņam labāk būtu gribējies izlikties Džonu vispār neredzam — lai visi šie stulbie notikumi iz.plcn paši no sevis, taču viņa roku vadīja citi.

Viņš pievērsās īsam dumpinieka dzīves un darbu atskatam, ko uz l.ondiniju pēc viņa lūguma bija atgadājis neparasti nomāktā izskata adhelmietis, kura ausis Viņa eminence labprat būtu vēlējies aizsūtīt uz paplates tēvam Mcreditain pirmām kārtam par to, ka viņš tā izlaidis savus sasodītos apakšniekus. Jo adhelmieši — iespējams, gan ne aiz savas vainas — ātri izvērtās par šis jaunas un biedējošās tautas kustības iedvesmotajiem. Anglikanisma atdzimsto­šais spēks balstījās uz senam veca kulta atliekam, jo vai tad pats svētais Adhelms nebija pieversis kristīgajai ticībai Anglijas zemes plašumu iedzīvotājus jau simtiem gadu pirms tam, kad normaņu iekarotājiem pa pēdām te ieplūda garīdzniecība un iedibinaja Britānijā Romas kundzību? Anglikāņu konfesijas pastavešana ir vēsturisks fakts, lai cik dedzīgi pašreizēja Baznīca to cenšas noliegt, un argu­menti vecās ticības labā varētu but pierādāmi. Ilgi gadi aizritējuši arī starp dienam, kad Henrijs Astotais bija atcēlis pavesta varu un Elizabete Pirmā izslēgta no baznīcas, un tajos gados Anglikāņu baznīca taču laikam ar Dieva žēlas­tību pastāvējusi līdzās. Varbūt tā ir slidena apoloģētika, un nedrīkst ļaut bīstamam idejām izplatīties tādu ļaužu vidu, kam smalkās teoloģiskas inacibas visuma ir svešas. Bet ar seno baznīcas saukli — but paklausīgam un lugt Dievu — vairs nepieliek; cilvēki ļaujas kārdinājumam atkal reiz radīt paši savu garīgo vadību, un Džons vai kāds viņam līdzīgs šim nolūkam lieti noder.

Fakts, ka atkritējs bijis klat pēdējā Garīgās labklājības tiesas sēdē (Viņa eminence velreiz izlasīja faktus, ko bija iemācījies no galvas), bez šaubām, bi jis visas šis muļķīgās padarīšanas sakums. Viņš pašūpoja galvu. Ka to lai iz­skaidro? Ka lai kliede tāda vīra ka Ludēns dusmas, talka ņemot skaitļus un faktus, un politiskus argumentus? Viņa eminence gurdi paraustīja plecus. Pasaules vēsturē nekād nav pastāvējusi lielākā vara par otras Romas varu. Turēt sava dure pusi planētas, ar žongliera veiklību balansēt to pr et līdzās esošajiem spēkiem — tas iet pāri cilvēka prātam un saprašanai… Tautas naids ir līdzīgs satrakotas jūras dusmām — to ar pirkstu atpakaļ neatbuhsi. Anglikānisms jau reiz sašķēlis valsti, šie notikumi sīki aprakstīti biezajos l'oliantos, kas rindojas gar kabineta sienām. Tad Anglija bija kvēlojusi autodale liesmās no Kornvolas īkšķa līdz Peninu kalnu grēdai. Salīdzinājumā ar to tagad mazliet sāpju, mazliet asiņu drīz pāries un gandrīz tikpat atri aizmir­sīsies — un Baznīcas milzīgā gudrība pastaves pāri visam.

Pārāk bieži, prātoja kardināls, lieto palagu, biede ar elles liesmām, nevis vilina ar Mīlestības valstību. Tēvs Hieronims, protams, ir izdzīvojis prātu, agrāk viņš bijis vajadzīgs, taču šoreiz, asiņainais cirvis atnesis tādu pērkona grāvienu, kas var pārskanēt pāri Visai Anglijai. Londinijas arhibīskapa galvā drūzmējās dīvainas, neiecietīgas domas. Viņš atkal pieceļas un stāvēja, domās iegrimis, nolūkodamies uz. dārziem, savu vislielāko prieku. Viņam šķita, ka paradas kājas, kas bez. kādas godbijības sabradā rozes un iemin Elijas asinnn apslacītā zemē; ka viņa nams ir sagrauts un deg, ka vīna pagrabi ir apganiti, pieliekamos kambarus un virtuves, kabinetus un bibliotēkas pārņēmušas gaišas lies­mas. Tāpēc pie velna tevu llieronimu, pie velna adhelmicŠus un pie velna brāli Džonu!

Pildot savu amalu, Viņa eminencei vajadzēja but tikpat labam ekonomistam un politiķim ka baznīcas kalpam; bet reizēm, kad viņu pārņēma rupja vaļsirdība, viņam šķita, ka viss lielais Baznīcas audums līdzīgi sniegbaltam palagam vai zeltītai segai klājas pāri kādam milzim. Tādā laika posma ka šis milzis grozījās un ruca, mētājoties nemierīgā miegā. Drīz viņš modīsies.

Eminence izlēmis pabīdīja šo domu sānis, atgriezās pie rakstāmgalda, izņēma no atvilktnes oficiālo dokumentu: gandrīz viss vakardienas rīts bija pagājis, diktējot to rakstvedim.

Tā ka atkritējs, adhelmiešu muks, kurš pazīstams ar vārdu brālis Džons, kura miesu mēs esam pasludinājuši par izslēgtu no Baznīcas un kura dvēsele nolemta mūžīgi mūžam elles ugunim, joprojām pulgo mūsu zemē Dieva gribu un zdka Viņa patieso Baznīcu, mūsu pienākums ir darīt z.inamu un brīdināt, ka:

Ikviens, kas dos patvērumu atkritējam vaikadam no viņa bandas, apgadajot šis personas ar pārtiku, dzeramo, iero­čiem, lodēm un pulveri vai jebkuram citam līdzīgam lietām;

Ikviens, pie kura atradis vēstulēs, proklamācijas vai citus sacerējumus, ko rakstījusi Džona vai kada cita viņa bandas locekļa spalva; kā arī ikviens, kas pamanīsies izplatīt tādus pamfletus, kas veicinās Sātana ciņu pret Dieva godību;

Ikviens, kurš slēps z.iņas par minēta atkritēja vai kada viņa bandas locekļa atrašanās vietu; ikviens, kurš apmeklēs kadu sapulci, orģiju vai līdzīgus pasākumus, ko tie rīkos, un kurš nedarīs zināmus tos visos sīkumos, ko varbūt zina par iepriekš teikto, kādam priesterim, garnizona koman­dierim vai likuma sargam vienas dienas laikā pēc ši pār­kāpuma;

Taps izslēgts no Baznīcas un taps pretīgs Dieva acīs; ka arī lai tads necer, ka to attaisnos miertiesneši vai kāda Baznīcas tiesa; viņš taps vajāts un pakārts, un viņa miteklis taps apkaisīts ar sali un apliets ar darvu, un atstats tādā izskata, kāds taps uzlūkots par nepieciešamu, lai brīdinātu un pamācītu citus ķecerus un Dieva un savas Baznīcas nodevējus.

Piedevām mūsu pienākums ir izsludināt šādu atlīdzību:

Par ziņojumiem, kas novedis pie jebkura braļa Džona bandas locekļa, dzīva vai miruša, noķeršanas, divdesmit piecas mārciņu zeltā;

Par jebkura braļa Džona bandas locekļa, dz,iva vai miruša, notveršanu, piecdesmit mārciņu z.eltā;

Par paša braļa Džona, dzīva vai miruša, noķeršanu, divsimt mārciņu zeltā, kas taps izmaksātas mūsu bīskapa pilī Lambetā, saņemot pretī vai nu ķecera miesas vai pietie­kamus pierādījumus par viņa iznīcināšanu.

Parakstīts musu Kunga viena tūkstoša deviņi simti un astoņdesmit piektajā gada, jūnija divdesmit piektaja dienā.

Beidzis lasīt, kardinals par zīmi piekrišanai drūmi palo­cīja galvu. Baznīcai bija ārkārtīgi vajadzīgi daži labi pār­mācīti svētie mocekļi: Džons ir vispiemērotākais pazudinašanai. Viņa eminence paraustīja plecus un pasauca sekretāru, lai tas atnes viņa personīgo zīmogu.

Kājnieki bija izvietojušies pusloka stāvās nogāzes augša. Citi karavīri, spilgti atšķirdamies no tiem ar saviem zilajiem formas tērpiem, bija ieņēmuši vietas aiz ieplakas klintīm, zem parkarem vīdēja vairākas alu ieejas. Šad lad no tām izvijās dumu mākonīši: tur maza saujiņa ielenkto aizstāvju bezmērķīgi atšaudījās. Divsimt jardu attāluma no šiem nocietinājumiem karaspēks pūlējās pagriezt pret mērķi desmit mārciņu šāviņu lielgabala stobru. Tas bija noslēpts aiz. steigā sakrauta akmeņu pusloka; aiz. brustvera sviedriem noplūduši viri mēģināja ar svirām pagriezt riteņus. Koka baļķi, ko viri pabaza zem riteņiem, pamazam pacēla liel­gabalu, tomēr leņķim vajadzēja but ārkārtīgi lielam; komandieris bija pārliecināts, ka pirmaja atsitiena milzenis attrieksies atpakaļ zemē, uz. kuras atradās. I.idzas liel­gabalam, ķiveri galva, izvilcis zobenu no maksts, dižīgā zirga sēdēja kāds majors un lādēdamies skubināja netūļā­ties. Frontālie uzbrukumi jau bija maksājuši dārgi, augslak nogāzē zilas skrandas liecinaja, ka ķeceri krietni paplu­cinājuši kājniekus. Majors, kam negribējās velti dzīt kauja vīrus, nikni lādējās un vēcināja zobenu pret nemiernieku nocietinājumiem. Par atbildi izšāvās dumu mutulis, lode, sašķaidījusi klinti divdesmit pēdas pa kreisi no majora, nosvilpa tale. Kājnieki, kas slepas ieplakā, izšāva nekārtīgu zalvi, un kores aizstāvji atkapas; majoram likās, ka cauri šāvienu atbalsīm viņš dzirdējis kliedzienu.

No pirmā lielgabala trieciena apmēram jardu no alas cauruma švīkstēdamas uz.virpuļoja gaisā klinšu kāpienā lauskas; otrais izraisīja nelielu nogruvumu augstāk pa labi. Trešais atšķēla gabalu no savas steiga šā tā izveidotas plat­formas, sašķaidīdams kada artilerista kajas. Kapteinis lādējās, vēlēdamies, kaut jel viņam būtu pie rokas kārtīgs īsstobra lielgabals, bet kur tu, cilvēks, to ņemsi? Stobru pacēla augstāk un nostiprināja drošāk, pavesta piekritēji bija apņemušies samalt pretinieku miltos.

Kamēr visi vēl ņemas ap lielgabalu, pa kazu taku pāri klinšu plaisām jardu divdesmit atstatumā steidzīgi attalinajas neliels cilvēks, Ģērbies tumšsarkana apmetni. No klintīm ap bēgli un virs viņa galvas paceļas putekļu grīstes. Majors kliegdams ņēmās jādelet gar savu vīru rindu, mudi­nādams šaut. Lode ķēra dumpinieku, kad bija atlicis div­desmit pēdu līdz klints virsotnei; virs nošļuca krietnu gabalu lejāk un tikai tad apstājās; taču viņam joprojām pietika dzīvības speķa, lai notēmētu pistoli pret majoram pa labi līdzās stāvoša kaujinieka ceļgalu, līdz kājnieki beidzot viņam trāpīja. Majors kaut ko norūca un noliecas, lai norautu adhelmietim kapuci. Atsedzās savēlies gaišu matu ērkulis; sāpēs saviebtu seju, asinīs iekrāsotos zobus ņirgdams, viņa raudzījās jauns zēns.

Majora adjutants pretīguma novilka: — Discipulus… Māceklis…

Drīzāk mīkstais, — atņurdēja majors. — Viņš saķēra zenu aiz. matiem un ņemas pratinat. — Nu, pretīgais, mazais mcrgli, — viņš reca, — kur ir tavs netiklais cūka saimnieks?

Atbildes nebija. Majors atkal ņemas zenu purināt. Brālis Džozet's mazliet paslcjas uz augšu un iespļāva asiņainas siekalas majoram ģīmī, jo virsnieks bija pārliecies viņam pari. Adjutants pakratīja galvu. — Viņš nerunas. Neviens no šiem mežoņiem.

— Tā jau es arī domāju, — majors nikni norūca. — Seržant, gadā šurp nestuves…

Tas skriešus metas lejup pa kalnu. Zēns elsoja, vēlreiz paslejas augšup, pastiepa asiņaino plaukstu un tad sabruka. Majors nometas ceļos, uzmanīgi vairīdamies nolraipities ar asinīm, un atlauza pirkstus atpakaļ. Tad iztaisnojas un apgrieza uz otru pusi plauksta saņemto mazo medaljonu ar vēža zīmi. — Tas tieši ir tas, kas mums vajadzīgs, — viņš čukstot noteica, iemezdams formas tērpa kabata Seno Garu zīmi, pirms adjutants paspēja tai uzmest acis.

Ala lika pārmeklētā un atrastas daudzas trofejas. Seši līķi, Iris no tiem neskarti, parejie arī tāda stāvoklī, ka varēs apmierināt visaizdomīgāko pavesta ieredni. Maksa patlaban bija sakapusi līdz simt piecdesmit mārciņām par vienu dumpinieku; tas nozīmēja, ka te jau sanak deviņi simti un galu gala kopa pāri tūkstotim. Bataljonam smuka maza summiņa. Un tad vēl pārtikās un ieroču krājumi, gramatas un ķeceru dokumenti, ka arī kaudzēm uzsaukumu, kas gaidīja, kad tos izplatīs. Alas dibena, lielgabalu šāviņu sadragātas, vāļājās senas Albiona iespiedmašīnas paliekas un izmētātās karbas ar burtiem. Majors aizsūtīja pēc sma­giem veseriem un paspārdīja ar zabaka purnu nekārtīgo kaudzi, kura bija samesti uzsaukumi. — Kaut vai tas ir labi, — viņš filozofiski piebilda savam palīgam, — ka nakanubā nesvaidīsies apkārt tik daudz šo draņķibu…

Taču galveno mērķi uzbrukums nebija sasniedzis. Brālis Džons atkal bija izbēdzis.

Nedeļam ritot, baumas auga auguma. Džons esot šeit, viņš esot tur, karaspēks skraidī ja cauram naktīm, pārmekleja ciematus, nez. cik reižu pieprasīja atlīdzību, bet nekād to nedabūja. Paklīda runas, ka Džonu līdz ar Tīreļa Ļaudīm varētu aizvest ar maģiskiem, ātriem līdzekļiem projām no briesmām. Transveslismsalņirgusi zobus, šņaca Roma un dubultoja naudas atlīdzību par Džona galvu. Ziņotāju

* Pretēja dzimuma ģērbšanās un uzvedības manieres pieņemšana.

skaits auga ka scncs pcc lietus; lika nodedzināti veseli ciemati, veselas pilsētas apliktas ar sodiem. Krustceles karā­tavās savas ķēdēs, baismas iedvesdami, šūpojās līķi, kļūstot par ēsmu putnu bariem, kas tos apsēda, padarīdami par melniem torņiem. Milzis, nemierīgi svaidīdamies, vēl kraca visā speķa.

Tika apganita Velzas katedrale, kaut arī nekās pārmērīgs tai netika nodarīts. Nebi ja liecību, ka Augstajam Altārim kāds būtu tuvojies citādi nekā ar dziļu cieņu, tomēr uz. tā visu apskatei nelietīgi bija nolikts plakats, uz kura kaut kas rakstīts. Protams, šo pierādījumu tūlīt sagraba un sadedzinaja, tomēr izplatījās runas, ka vārdi uz tā bijuši no Svētajiem Rakstiem, ķecerīgi pārtulkoti vidusangļu un modernajā angļu valodā. Manam mājoklim jābūt Dieva mājoklim, bet jus to esat padarījuši par laupītāju midz.eni. Tas pats notika Aquae Sulis (Atdod visu, kas tev pieder, nabagiem!) un pat paša Dorsetas bīskapa rezidencē (Kamie­lim vieglāk izlīst caur adatas aci nekā bagātajam iekļūt debesu valstība). Taču šad i pārkāpt uzvedības likumus varēja Džona mācekļi, kas pieļāva tos gan atklāti, gan slepeni; Džons pats pastavīgi ceļoja, mācīdams un rīkodams aizlugumus. Reizēm viņu mocīja vīzijas, tā ka viņš valstījās ar putām uz lūpām, sizdams dūres pret zemi līdz asinīm, plēsdams drebes un skrāpēdams ādu, līdz sekotāji, šausmu pārņemti, atkāpās, spiezdamies pulka. Varbūt viņu joprojām pāri irbulenēm apaugušajiem rietumu tīreļiem vajaja regi, dārdi un vaimanas, nocirstas rokas un citi locekļi; varbūt pie viņa atnāca Senie Gari, lai mierinātu, parunatu par savu ticību un pasēdētu kopa pie aizgājušo laiku drupām, kas bija saglabājušas no tiem gadiem, kad vēl nebija atnakuši romieši, — pavērotu savus sapņus par skrejošajiem māko­ņiem, mēnesi un sauli. Džons atdeva citiem savas kurpes un apmetni, un savu spieķi; dažs labs čukstēja, ka viņš iespraudis to zemē un tam izplaukušas lapas ka Glastonberijas svētā Džozeta zizlim.

Ja arī baumas aizsniedza Džona ausis, viņš to neizrādi ja. Viņš kustējās līdzīgi rēgam, lūpas kaut ko murmināja, acis neko neredzēja, kaut arī gaza lietus un svilpoja vējš; ļaudis nez. ka izmanijas viņu noslēpt un paēdināt, lai gan karavīri zilajos formas tērpos līdz pārgurumam dzina viņam pēdas pa Dorsetu no Serbornas līdz Korfgeitai, no Serumringsas līdz Milžu ielejai pie Scrnas. Arvien augstāk kapa cena par 1 )žona izdeldēšanu — no piecsimt mārciņām līdz tūkstotim, no tūkstoša līdz tūkstotim pieciem simtiem un no tiem līdz neticamajai divtūkstoš mārciņu summai, kas pieprasāma pēc pierādījuma atgadāšanas Londinijas arhibīskapa pili. Taču no paša ši cilvēka nebi ja ne ziņas, ne miņas. Uzbrazmoja jaunu valodu vilnis. Daži apgalvoja, ka viņš gatavojot sacelšanos pret Romu, ka slēpjoties, līdz būšot sapulcējis pietiekami lielu armiju; citi meloja, ka viņš esot saslimis vai ievainots, vai aizbēdzis uz citu zemi; beidzot izplātījās baumas, ka viņš esot miris. Viņa piekritēji — un to bija tūkstošiem — sērodami gaidīja. Taču Džons nebi ja miris, viņš bija aizgājis atpakaļ kalnos, kapdams nopakaļ spitālī­gajiem, dzirdot to vientulību vēstījošo, pārmetošo zvaniņu skaņas.

Ciemata māju puduris pletās jeb drūzmējās vēju varai pakļauta tīreļa vidu. No pelēka laukakmens celtie namiņi izskatījās vēja apdrāzti un pamesti. Nedaudzie vārgie koki nebija izstiepušies garuma, vējš los lieca dīvainos lauzītos lokos, zari tiecas pretī jumtiem, it ka meklētu patvērumu. No ciemata pāri klajumam izvijas grambains ceļš un pagaisa tālē.

Parlireli, neparastajā gaismā tik tikko saskatāmi, puslokā stiepās paaugsti pakalni. Skaidraka dienā balts spīdums par tiem būtu vēstī jis par jūras tuvumu, taču patlaban nedzīvās, putekļaini pelēkas debesis bija seklas un tukšas. Gaudodami no tam brāzās lejup marta vēja miklie, netīkami skaļie auri. Vējš ieklupa apmetni kādai meitenei, kas pacietīgi sēdēja ceļmalā apmēram simt jardu aiz ciemata pēdējās mājiņas. Ar vienu roku viņa, cieši savilktu ap kaklu, turēja apmetni; seju ieskava gari, tumši mati, kas spraucās ārā no kapuces. Viņa nenogurdama vēroja ceļu, platam acīm skatīdamas pāri pclckbrūnajam tīrelim uz tālo kalnu robotajām smailēm.

Tā viņa gaidīja stundu, tad otru; vējš triecās papardēs; reiz ceļu ņemas šaustīt lietus gazma. Kalni sāka gaist mi­jkrēsli, kad viņa pieceļas, pielika plaukstu virs acīm un staveja, ar sasprindzināto skatienu urbdamās pelēkā, sīka, neskaidra punktiņā paša apvāršņa mala. Krietnu bridi viņa stave ja nekustīga, šķiet, pat neelpodama, kamēr neskaidrais plankums nāca tuvāk un tuvāk, kļuva par tumšu kniepadatas galviņu un beidzot pārvērtās par jātnieku kada dzīva radī­juma mugurā. Meitene ievaidejas, skaņa bija savāda — itin ka dziļi no rīkles atskanētu smilksts. Tad viņa noslīga uz ceļiem, sabijusies pameta skatienu uz mājām un pēc tam atkal pievērsās ceļam. Jātnieks tuvojās, meitenes baiļpilnajām acīm likās, ka tas kustas, bet nevirzas uz priekšu, raustīdamies ka ķipars zem plašajam debesim. Viņas pirksti nolīdzināja ceļu sev priekšā, tad viņa parlaida plaukstu svārkiem, tos nogludinādama, un uzlika roku uz krūtīm, it ka lai nomierinātu satraukto sirdi.

Virs neveikli sēdēja ezeļa mugurā, ļaudams dzīvniekam pašam izvēlēties, kurp iet. Kajas nokarājās abpus dzīvnieka sāniem, ritmiski šūpodamās un skardamas zāles stiebru galotnes. Kajas bija basas, brūnganas sakaltušu asiņu svītras liecināja par seniem ievainojumiem, apmetnis bija saplēsts un notraipīts no ilgas valkašanas, sākotnējāsārtbrūnā krasa izbalojusi pelēksarkana. Seja noliesējusi, agrāk pilnīgajos vaigos iegulušas grumbas, barda pinkaina, bet acis virs tam spožas un skaidras ka putnam. Laiku pa laikam viņš kaut ko nomurmināja vai iedziedājās, atgāzdams alpakaļ galvu, lai pasmietos pretī drūmajam debesim un pavēcinātu roku itin ka svētījot bezcerīgo apkarini.

Ezelitis beidzot iegriezās ceļā un apstājās, kā nezinādams, kurp doties. Jātnieks dungodams un purpinādams gaidīja, un dzirkstošais, nemierīgais skatiens pamazām aptvēra, ka priekšā nometusies meitene. Viņa joprojām stāvēja uz ceļiem, pavērsusi seju pret zemi, bet tad izslēja galvu un ieraudzīja, ka svešais, joprojām pacēlis augšup roku, viņu vēro. Viņa pieskrēja tam klat un sagrāba sauja viņa apmetņa raupjo viii. Tad ieraudājās, asaras plūda nevaldāmi, strau­mītes atstaja celiņus putekļainajos vaigos.

Jātnieks platam acīm lūkojās viņa, mazliet samulsis, tad noliecas un mēģināja piecelt viņu stāvus. Meiča no viņa pieskārienā nodrebēja un piekļāvās vēl krampjaināk. —Tu… atnāci… — viņa nočukstēja it ka ēzelītim. — Atnāci…

— Lai izstumta cilvēka svētība nak par tevi! — sve­šinieks nomurmināja. Izklausījās, ka, ilgi nelietota, viņam neklausa mēle. Viņš sarauca pieri, it ka pūlētos atcerēties, tad bez kada sakara noteica: — Cik skaisti ir kājām nest kalnos labas vēstis… — Viņš paberzēja seju un izbrauca pirkstus caur matiem. — bija reiz cilvēks, — viņš sacī ja, — kas runāja, ka jādziedē… Masa, kam es esmu vajadzīgs? Kas aicināja brāli Džonu?

— Ls… to darīju… —Viņas balss skanēja apslapēti, viņa joprojām burzīja apmetņa vi li, to skūpstīdama un piekļaudama seju viņa kajai. Tas lika Džonam sakopot izkliedē­tos prātus, viņš neveikli pulējās meiteni atkal piecelt kājās.

— Ar kadu noluku? — viņš maigi pajautāja. — Es varu tikai lugl; lūgšana ir pieejama visiem…

— Lai dziedētu… — Viņa norija asaras un nošņaukaja degunu, negribēdama to sacīt. Tomēr vārdi izlauzās par lupām. — Lai dziedētu… uzliekot rokas…

— Celies augša!…

Meitene juta, ka muks uzrauj viņu kājās un tur ta, ka viņai jāskatās Džona bargi liesmojošajās acīs, kuru redzokļi saravušies līdz kniepadatas galviņas lielumam. — Nekādās dziedēšanas nav, — starp zobiem izgrūda Džons, — ir tikai

Dieva žēlastība. Ši z.elastība nekād nebeidzas. Viņa līdz­jūtība apņem 111us visus, lis esmu tikai viņa nožēlojamais ierocis; nav citas varas ka tikai lūgšanas vara. Viss cits ir ķecerība, ļaunums, par ko cilvēki atdod dzīvību…

Viņš atgrūda meiteni no sevis projām, bet tad dusmas pargaja. Viņš noslaucīja pieri un neveikli noslīdēja no ezeliša muguras. — Masa, tu sēdēsi ezelīša mugurā, — viņš sacīja, —jo man neklājas atdarinat Viņu, kas reiz iejāja Svē­tajā pilsēta uz tāda lopiņa ka šis… — Vārdi pargaja mur­mināšana, kuru aiznesa vējš. — Es apskatīšu tavu viru, — brālis Džons nobeidza.

Majiņa bija šaura, ar zemiem griestiem, gaisa vēdīja skābenā smaka; kaut kur raudāja bērns, pie pavārda kasījās suns, blusas meklēdams. Džons saliecas, lai tiktu iekšā pa durvīm; meitene viņu ieveda tālāk, bikli satvērusi muka rokas locītavu; viņa aizvēra aiz braļa Džona durvis, aizbazdama ar aukla iesietu tapu. — Mums te vienmēr ir tumšs, — viņa čukstēja, — aiz to, ka viņš cereja — varbūt tas palīdzes.

Džons piesardzīgi virzījās uz priekšu. Pie pavārda ne­kustīgi sēdēja kāds vīrs, plaukstas uzlicis uz ceļgaliem. Viņš bija Ģērbies īsa raupja auduma jaka ar adas ielaidumiem un rūtainas bikses kā akmeņlauztuvju strādniekiem. Viņam līdzas uz vienkārša galda atradas šķīvis ar ēdiena paliekām un alus krūze; pavārda mala bija uzlikta neaizkupinata pīpe. Pārāk garie mati biezās šķipsnās bija noglausti aiz ausīm, uzacis taisnas un gluži melnas, taču acis nevarēja saskatīt, tas bija apsietas ar krasainu lakatiņu, kas pakausi savilkts mezglā.

— Viņš atnacis, — bikli sacīja meitene. — Brālis Džons, viņš tevi izdziedēs. — Viņa uzlika roku vīrieša plecam. Viņš neatbildeja, maigi pastiepas pret jauno sievieti, saņēma viņas roku un pabīdīja pašu projām. Meitene pagriežas atkal pret brāli Džonu, norīdama asaras. —Tas jau iesākās pirms mēnešiem sešiem vai agrāk, — viņa nevarīgi sacīja.

— Sākumā viņš domājās… ka ģīmim priekšā aizklāti zirnekļtīkli. Nevarēja vairs gandrīz neko redzēt, tikai sauli. Un tik reizi pa reizei nosacīja: «Tāds ka tumšs.»Visu laiku: «Tāds ka tumšs…»

— Masa, — Džons meiteni rāmi uzrunāja. — Vai jums ir kāds lukturis'.' Vai kada lapa?

Viņa mēmi pamāja ar galvu, nenovērsdama acis no vīrieša sejas.

—Nu tad atnesiet šurp!

Viņa atnesa gaismekli, aizdedzinājusi to ar skalu no pavārda uguns. Džons nolika lukturi ta, lai vaļējā puse apspīdētu aklā vīra seju. — Paskatīsimies…

Vaļa atsietās acis bija tumšas un dzedras — tadas iede­rējās lepnaja, bargaja seja. Brālis Džons pacēla lukturi uz augšu, pavērsis pret zīlītēm, un, saņēmis zemnieka ena palikušo zodu pirkstos, ņemas grozīt viņa galvu no vienas puses uz. otru. Viņš vērās redzokļos ilgu laiku, raudzīdamies, ka pienbaltie plankumi zem radzenes atstaro gaismu; tad viņš nolaida lukturi uz pavārda. Seko ja ilgs klusums. — Masa, man jusu žēl, — viņš nobālušām lūpām beidzot ierunājās.

— Es spēju vienīgi lūgties…

Meitene, neko nesaprazdama, stīvi lūkojas viņa, tad rokas spēji paceļas pie mutes, un viņa atkal saka raudat.

Džons tonakt gulēja piebūve, grozīdamies salmu kaudze no vieniem sāniem uz. otriem un kaul ko murminadams. Tikai pret ritu viņa smadzenēs noklusa lauru un bungu skaņas, un viņš iemiga.

Akmeņkalis piecēlās pirms ausmas un paklusām nestei­dzīgi apģērbas. Sieva viņam blakus gulēja gluži klusu, vienmērīgi elpodama; vīrs aizskāra viņas roku, un meitene miega ievaidejas. Akmeņkalis atstāja viņu guļam un izgāja cauri istabai, ar tulznainajiem pirkstiem noglaudīdams istabliclas un pazīstamas krēslu atzveltnes. Viņš attaisīja durvis, jula, ka spirgls un vēss seja iesitas rīta gaiss. Ticis ārā, viņš manīja, ka nekāds vedējs viņam nav nepieciešams.

Apkārtējo cilvēku dzīvi noteica akmeņu kalšana. Nelielas lauztuves bija izbārstītas starp kalniem un paaudzi pcc paaudzes pārgāja no tēva rokas dēlam. Gadu gaita puiša un viņa senču kājas bija iestaigājušas taku no namiņa pāri tīrelim. Viņš devās pa to, pagriezis seju augšup, lai saskatītu pelēcīgo plankumu, kas rītausmā bija viss, ko viņš spēja samanīt. Aiz. ieraduma viņš bija paņēmis lukturi, tas, viņam ejot, dobji sitas pret ceļgalu. Viņš pienāca pie lauztuves, nocēla karti, kas simboliski aizšķērsoja ieeju. Ilgi viņš stave ja iekšpuse, atspiedies ar plaukstām pret vēsajiem akme­ņiem, tad sameklēja darbarīkus, apmīļoja tos, lai sajustu glaudenumu, ko tie ieguvuši ilgajā darba. IJn tad saka strādāt…

Džons, ko pamodināja talā dunoņa, veserim sitoties pret akmeņiem, atkratījās vaļa no drudža murgam līdzīga sapņa un pagrieza galvu, lai noteiktu skaņas virzienu, tad viņš klusi pieceļas, ieāva kajas sandales, kas viņam bija noliktas gatavība, un izčāpoja ārā saltajā rīta. Ejot gaisa bija redzama elpa.

Meitene atradās jau pie lauztuvēm. Viņa čurneja ārā, apsēdusies zeme un mēmi lūkodamās uz vīru. No alas iekšienes atskanēja ritmiski klaudzieni: aklais virs tēsa akmeņus, mērija, glāstīja un pataustījis paršķela. Pie ieejas jau slejās talakai apstrādei gatava bluķu kaudze. Džonam vērojot, akmeņkalis iznira no alas, nesdams vēl vienu milzeni, un tad drošiem soļiem devas atpakaļ pie darba.

Meitene ka brīnīdamas ielūkojas Džonam seja. Viņš papurinaja galvu. — Es varu lūgt, — viņš klusi noteica. — Es varu tikai lugt.

Rīts pagāja, pienāca pēcpusdiena, bet vesera dunoņa neapklusa. Vienu reizi meitene atnesa edienu, tomēr Džons nelaida viņu vīram tuvuma — vesera vēzieni būtu sadragajuši viņai galvu. Kad debesis saka tumst, akmeņu krā­vums slejas sešu pēdu augstumā un aizsedza aklo Džona skatienam. Viņš pārgāja no vietas, kur ceļgali bija atstājuši nospiedumus nelīdzenaja zemē, uz cilu, kur varēja akmeņ­kali atkal redzēt. īsa diena vidu starp ziemu un pavasari bija gala — taču vīrietim ala gaismas nevajadzēja. Veseris joprojām vienmērīgi klaudzēja, un Džons beidzot atjauta akmeņkaļa noluku. Nometies zemē, viņš atkal drudžaini lūdzas. Par spīti saltajam vējam, viņš pēc dažām stundām iemiga un uzmodās gandrīz sastindzis. Rītausmā atgriežas meitene, nesdama zem apmetņa Ildzi bērnu. kāds ciematnieks alnaea aredienu; viņa to atraidīja. Džona augums izliecās krampjos, viņa rokas un kajas bija zilas no sala. Dienai ritot, vējš pūta arvien stiprāk, aurojot drāzdamies pāri tīrelim.

Sie Dorsetas zemnieki bija dīvaini ļaudis, viņu dvēseles apņēma tumsa. Cits pēc cita ieradas ciemata vīrieši, aptupas un stīvi raudzījās uz biedru, taču neviens nemēģināja atraut to no darba. Tas būtu bijis veltīgi, viņš atgrieztos pie tā tikpat nenovēršami, ka tīreļos un neskaidri saskatāmajos kalnos atkal un atkal atgriežas vējš. Veseris dimdēja no ausmas līdz nakts tumsai, vējš atskrēja ar lietus gāzmam, šaustīdams Džona muguru, izmērcēdams viņu caur apmetni līdz kaulam. Viņš neņēma to vērā, ka neņēma vēra sala dūrienus vēderā un stilbos un brīžiem pieklustošo rukoņu galva. Viņš nodomāja, ka Senie Dievi būtu to sapratuši. Tie taču paši dienām ilgi rēkdami bija lējuši sviedrus nebei­dzamos karos uz dzīvību un navi, cirzdami cits citu gabalos, lai kristu un mirtu, un ik vakaru krēslā atkal celtos no jauna dzīrot savā Valhallas pili. Turpretī kristiešu Dievs — ka ar viņu? Vai viņš pieņemtu asins upuri, ka pieņem raganu spīdzināšanās saplosītas dvēseles? Protams, čukstēja Džona nogurušas smadzenes, jo Viņš ir tads pats. Viņš dzer asinis. Viņš cd miesu. Viņa sakramenti ir darbs un posts, un ne­beidzamas, nedziedējamas sāpes…

Nākamreiz svīstot gaismai, akmeņu blāķis stiepās jau krietni pāri tīrelim, bet veseris joprojām ceļas un krila, tagad gan nevarigak un neritmiskāk, atšķeļot jaunus bluķus. Akmeņus bagātnieku pilīm un katedralēm par slavu Romai… Asais vējš auroja kalnos, plandīja meitenes ap­metni. Viņa pacietīgi ka gotiņa čurnēja pie grēdas, sakrus­tojusi rokas klēpī, sāpīgu neizpratni acu skatiena. Džons, speķus zaudējis, bija pieplacis pie zemes, stingos pirkstus salicis ka lūgšana. Pāri tīrelim to visu no saviem namiņiem drūmi vēroja ciematnieki.

Un tad viss bija gala, upuris nests un pieņemts, akmeņkalejs gulēja ar seju pret zemi, piedzīvojis likteni, kam bija lemts ieiet leģendas. Bruņa kakla dzīsla pulsēja asinis, tas lāsmojot sūcas no kakla un deguna, augums liecās un raustijas, tuvodamies nebūtībai, un Džons, nevarīgi atspiez­damies uz plaukstām un ceļgaliem, rapas uz priekšu, apzinadamies, ka, nonākot līdz vīrietim, tas jau būs miris.

Kauliem sāpes brakšķot, viņš pieslejas kājās. Turpat, neredzošām acīm skatoties vīrā, sēdēja meitene, pati līdzīga kādam no akmeņu kaudzes bluķiem. Džona ena, karna un gara, stiepās viņa priekšā, šūpodamās guļas uz tīreļa zāles puduriem.

Brālis Džons lēni pagriezās, smadzenēs atkal kaut kas šalca un dunēja. Viņš pacēla augšup balo seju: tur vizēja savāda saule. Tā iedegās aizvien spožāk un spožāk — tas bija Visuma regs, prātam neaptverama milzu ripa vētras plosītajās debesis. Džons aizsmacis iekliedzas, pacēla rokas un ap ripu zilbiga mirdza izliecās perļains loks. Tad vēl un vēl viens. Tie piepildīja debesis, klusinātiem pērkoniem dārdot; aptvēra tas spivi un salti ka ledus, un to diametri savienojas un kļuva par milzīgu, sudrabā liesmojošu krustu. Punktos, kur līni jas šķēla cita citu, staroja jaunas saules, un tadas iedegas vēl un vēl un pārklāja visu debesjumu, un Džons tagad pavisam skaidri redzēja, ka lejup un augšup kāpj mirdzoši eņģeļu pulki. No tiem brāzmoja saldas ska­ņas, to varenie viļņi pauda līksmi, kas šķila ka zobens icduramies nogurušajās smadzenes. Viņš atkal neprātīgi iekliedzās, grīļīga, ļodzīgāgaita skriešus metās uz priekšu, un aiz. viņa muguras klupdama krizdama sekoja milzīgā ena. Tīreli izbrazas ļaudis; un tad aizjoņoja atpakaļ projām no Džona ka no viduspunkta pa ciemata ielām, klauvēdami pie namu logu aizvirtņiem un vēstīdami notikušo, un vārdi skrēja atrak par viņu kājām un drīz vien jau žiglāk par visžiglāko zirgu: proti, ka ap brāli Džonu atvērušās debesis visa sava slavā un varenībā. Vēstis pletās plašuma, pie­augdamas pašas no sava spēka, līdz nebija šaubu, ka pats Dievs ar savu skaidro skatienu noraudzījies lejup no zilga debesu loka.

To dzirdēja arī karavīri — gan Gouldenkepā, gan Veimauta, gan Vula, kas vientuļa slējās tīreļa vidu; klaudzošie telegrāfi aiznesa vēstis pa visu nemieru sabangoto zemi. Lidoja prasības pēc karaspēka pastiprinājumiem, patronām un pulvera, kavaleristu vienībām, milzu lielgabaliem. Atsaucas gan Dērnovērija, gan Vcimauta, gan Pula, taču semaforu torņos izcēlās vētra, un tie lūza ka tievi žagari. Pusdienlaikā līnijas bija apklusušas, arī pats Gouldenkeps pārvērties par salauztu baļķu grēdu. Garnizona komandieris bija sapulcinājis kājnieku vadu un divus jātnieku eskadronus un pārstaigāja ar tiem zemi, velti cerēdams apdzēst dumpi, pirms izšāvušās liesmas. Puli būtu spējis savaldīt tikai viens vienīgs virs, un viens vienīgs vīrs būtu spējis vest to arī kauja; tas bija brālis Džons. Sa vai ta, šoreiz brālim Džonam vajadzēja pazust.

Oreols apdzisa, tomēr joprojām ļaudis pulkiem nāca pāri tīrelim, ar pulcm dabujuši pāri kalniem savus ralus un divričus, un centas Džonu sadzīt roka, kaut arī bija jāstieg dubļainajos ceļos. Daži nāca pie viņa ar naudu un drebcm, pārtiku, piedāvāja piemītnes un ātrus zirgus. Gili lūdza, lai viņš beg, brīdināja no kareivjiem, kas siro apkart, lai viņu nogalinātu, taču Džonam galva jopro jām dunēja troksnis, kas traucēja dzirdi, un neīsta saule, kas dedzinaja viņa smadzenes, beidzot nolaupīja pēdējo sapratu. Tomēr, viņam klīstot pa tīreli, pagriezušam seju pret vēju, kas nāca no dienvidiem, aizmugurē pulcējās aizvien lielāks noskrandušo, bet kareivīgo ļaužu pulks. Daži atnesa ieročus, citi dakšas un sirpjus vai izkaptis, un pat četrus simtus muskešu, kas bija atradušas paslēptas salmu vīkšķos. Dziedādami, joprojām sekodami Džonam, viņi aizgaja līdz jūrai, vieni zirga mugurā, otri kājām — pa Kimeridžas stāvajiem ceļiem nokāpjot leja līdz līča ieliekumam un tā vētras kultajiem, tumšajiem, mežonīgajiem ūdeņiem. Tur viņi beidzot sa­duras ar Gouldenkepa karaspēka vienībām. Zilās tonnās ģerbtie kareivji uzbruka, taču ļaužu bija pārāk daudz. Uzbrukuma signāls, cilvēki izklīst, kāds nogāzts zeme, samīdīts un ievainots; kliedzieni, ko aiznes vējš, zale plandas kaut kas sarkans, kāds zirgs bez jātnieka skrien, piķu sadurstīts, asinīm nopludis… Pāvesta piekritēji atkāpās, sekoja ļaužu kolonnai tikko musketes šāvienā atstatumā, bliezdami no sāniem, lai mēģinātu pagriezt gājiena galv­gaļu…

Brālis Džons sadursmei nepievērsa uzmanību; varbūt viņš to nemaz neredzēja. Patlaban, sēžot seglos, viņš sajūta, ka viņu uz priekšu dzen galva dzirdamās balsis un trokšņi. Tā viņš nonāca līdz klints malai. Leja bija redzams mežo­nīgs, balts ūdens klajš, kas vēlās līdz apvārsnim un tam pari. Tie nebija milzu viļņi, tā bija viesuļvētra; cilvēks varēja pret tas sakulto juru atspiest muguru ka pret sienu. Pa dažiem desmitiem noteku klintis ūdens iešļacās līci, taču vējš šīs straumes satvēra, aizturēja un visu atsvieda atpakaļ krastmala, tā ka tas uzvirpuļoja lokos un tad atkrita tur izveidotajos ezeriņos. Klints mala Džons pievilka zirgam grožus, tā ka tas saslejas pakaļkājās, krēpēm plīvojot vējā. Brālis Džons pacēla rokas, aicinādams ļaudis sanākt kopa, un tie arī paklausīja, lai dzirdētu, ko viņš teiks; tie bija melnīgsnēji lauku ļaudis, ģerbušies vilnas jakas, ar cepurēm galvā un zābakiem kajas, drūmas sievietes, cieši aptinušas šalles ap kakliem, tumšmatainas Dorsetas meitenes, ar spēcīgām kājām gaišzilās garajās bikses. Gabaliņu attalak pa kreisi stumdijās un grūstījās jātnieki, šava, karabines iespieduši plecos, baltie šāvienu mutuliši acumirklī izgaisa. Kāda lode nosanēja par Džona galvu, otra sadragāja kajas pēdu meitenei, kas stāvēja pūļa mala. Pūlis draudīgi pa­griežas atpakaļ. Jātnieki atkāpās. Tuvojās lielgabals, to vilka Lalvērtas baraku muļi, taču, kamēr tas vēl nebija atbraucis, kapteinis saprata, ka ir bezspēcīgs: mest saujiņu karavīru šaja puli nozīmētu lemt viņus nāvei. Lielgabals vēl ir vairāku jūdžu attālumā, ārā, tīreli, viri mokās, stumjot smago ieroci, četrstūrainās kastes ar munīciju kratas aizmugurē, un tam seko kājnieku kolonna. Taču jātnieku nav, tos nebija sadabujuši; trūka laika…

Virs brāļa Džona galvas meta lokus kaijas. Viņš atkal un atkal pacēla rokas, il ka aicinādams putnus tuvāk, lulz lielas lidones palika ar izplestiem spārniem nekustīgi karājamies tikko sešas pēdas viņam virs galvas. Pūlis apklusa, un viņš saka runāt.

— Dorsetas ļaudis… zvejnieki, zemnieki un jus, marmora cirtēji un akmeņkaļi, kas iegūstat no kalniem šos senos dārgumus… tāpat jūs, laumas, Tīreļa Ļaudis, un jus, Aizlaiku bulnes, kas pārvietojaties uz vēja spārniem, klausieties manus vārdus un atcerieties! Lai tie iespiežas atmiņa uz. visu mūžu, lai iespiežas atmiņa uz laiku laikiem, uz gadu gadiem, lai tie ir dzirdami pie katra pavārda… — Vārdi aizskanēja spalgi un skaļi, vējš tos iznēsāja pa apkarini, un pal ievainotas meitenes vaidi apklusa, un viņa gulēja, atbalstīta pret savu draugu ceļgaliem, pulēdamas sadzirdēt. Džons stāstīja ļaudīm par viņiem pašiem, par viņu ticību un darbu, viņu vientulīgo cīņu ar akmeņiem, klintīm un neauglīgu zemi, par izdzīvošanu, par vareno Baznīcu, kas tur zemi aiz. rīkles, aizžņaugdama elpu savas brokātā ieģērb­tas rokas dure. Viņa smadzenes joprojām duca un dega, viņš stāstīja par lielo Pārmaiņu, kas naks un aizslaueīs projām tumsu, postu un sāpes, ievedot viņus beidzot Zelta laikmeta. Viņš skaidri redzot pāri sev slejamies kalnus, jaunā laika celtnes, fabrikas un slimnīcas, spēkstacijas un laboratorijas. Viņš redzot mašīnas, kas lido pāri pasaulei vai līdzīgi gaisa burhulišiem tik tikko skarjūru. Viņš redzot brīnumus, savaldītu zibeni un parasta gaisa nepakļāvīgos vi ļņus, kurus piespiež runāt un dziedat. — Tas viss pienāks, tas viss un vēl daudz vairāk. Iecietības laikmets, saprata, cil­vēcības laikmets, kad visi redzes, kada cieņa piemīt cilvēka dvēselei. Bet, — viņš skaļi iekliedzās, un nu balss aizlūza, pazuda trakajos vēja auros, — bet uz. zināmu laiku man jus jāatstāj… jāiet tas ceļš, ko man norādījis Dievs, kas savā viediba domāja, ka es esmu piemērots, lai Viņš mani… vis­necienīgāko no Saviem ļaudīm… padarītu par… Savu ieroci un Savas gudrības paudēju. Jo Viņš deva man zīmi, un ši zīme dega debesīs, un man tagad tai jāseko un jāpaklausa…

Pūlis sakustējās, atskanēja runas, sakuma klusākās, tad skaļākas, līdz beidzot tas skaļumā pārspēja vēju. Simtiem balsu sauca: — Kuri)'… Kurp… — Džons pagriežas un, muka apģērba piedurknei plīvojot ap roku, norādīja uz dzirkstošo jūras klajumu.

Uz Romu… — Vārdi aizskanēja pāri ļaudīm. — Pie visu mušu pasaulīgā tēva… nesatricināmās Klints, pie Petera troņa sargātāja… pie Kristus iecelta, pie tā Kunga Vietnieka zemes virsu… lai izlūgtos no viņa gudrību un sapratni, žēlastību un līdzjūtību, dāvanas, ko Viņš sava bezgalīgajā devībā piešķīra… to es izlūgšos Kristus vārdā — tā Kristus, kura gods šai zemē pārāk bieži top aptraipīts…

Viņš runāja vēl kaut ko, taču puļa saceltaja troksnī vārdi vairs nebija dzirdami. Tomēr teiktais vēja ātrumā līdz pa­šiem talak stāvošajiem cilvēkiem aiznesa vēsti, ka notikšot brīnums. Džons došoties uz Romu, viņš lidošot; ne, parā­dīšoties zīme, viņš iešot kājām pāri ūdenim. Viņš pavēlēšot viļņiem… Saprātīgākie gan, kaut arī sajūsmas pārņemti, sauca pcc laivas, un tad pēkšņi skaļi iekliedzas sieviete, balsij pārskanot visu pārējo saucienus: —TedĀrmstrong… Dod viņam savējo…

Virs, kam tas bija domāts, nikni savēcināja rokas — Mieru, sieva, tas ir viss, kas man pieder… — Taču iebildi neuzklausīja, pūlis varena kustība pietrūkās kājās un aizrāva Džonu ar viņa sekotājiem lejup pa klinšaino taku cauri vēja šalcošajiem irbulcņu un kazenāju krūmiem, kuri auga gar juru. Kareivjiem, kas to visu vēroja, likās, itin ka ļaudis izstieptu rokas pret ūdeni. Viri, slīdēdami un krizdami dub­ļos, aizvilka laivu līdz steķiem un nolaida ūdeni. tā cēlas un šūpojas no viļņa uz vilni, nu jau airi bija ielikti dullos, un Džons ieklupa iekšā. Meitenes uzrāpās uz pludmale uzstādītājiem un virvēm sasaistītajiem omāru murdiem, tad uzrausās atpakaļ uz klintīm, kur avotiņi plūda uz juru, bet vējš tos grieza atpakaļ. Laiva, atraisīta no steķiem, saka stipri griezties pa spirāli, tā ka reizēm kļuva redzams dibens, taču, kad vējš ieklupa bura, gaita izlīdzinājās un laiva devās uz pirmā sēkļa baltajiem putu mutuļiem. Līča abas pusēs stiepās platas kūdras strēlēs, zem žilbajām debesim lās izskatījas pēc melnas dzelzs. Priekšā jūdzēm tālu pletās selga, kur ūdeņi putodami lējās iekšā pāri pasaules malai. Skatītāji, pielikuši plaukstu pie pieres par acīm, lai ncapžilbtu. redzēja, ka ķīlis paceļas pretī varenam vilnim un tad iegrimst sāniski zemu ieplaka. Pārpludinātā, laiva tomēr atkal un atkal uznira augšā, izskatīdamās arvien mazāka un saraudamas līdz sīkam, tumšam plankumam zem spo­žajām debesīm. I Jn atkal tā slīdēja arvien talak rūgstošajās, rēcošajas jūras bangās, līdz nogurušās acis, samiegtas pret vēju, saka asarot un nespēja vairs sekot laivas gailai pretī okeāna klaja kūleņiem.

Kareivji atvilka milzīgo lielgabalu līdz rietumpuses zemesragam, pielādēja ar pulveri un kartečām, un, sabie­zējot krēslai, šāviņš, draudīgi rēkdams, parlidoja pāri klintīm un aizšāvās lejup uz plašo ūdens klaju, taču liedaga nebi ja kam draudēt; viss ļaužu pulks aizgājis. Ietinušies biezajos šineļos, tupēdami ar mugurām pret vē ju lielgabala ledaini aukstas dzelzs aizvēni, kareivji palika sava posteni līdz ritam. Viesuļvētra, pamazam rimdama, beidzot pieklusa pavisam.

Un viļņi, joprojām mutuļodami, šļakstījas pret kadas laivas apgāzto ķīli, maigi skubinādami to doties atpakaļ uz cietzemi.