Saules Zaķīšu Zemē

Saules Zaķīšu Zeme

Tiklīdz Raibumiņš sāka domāt, kāpēc Tumsas Kungs grib nokļūt Saules Zaķīšu Zemē, pēkšņi no tumsas izlidoja milzīga pūce ar zaļam, spīdīgām acīm un vairāki sikspārņi. Tumsas Kungs pamāja ar apmetni, nomez­dams to no pleciem. Pūce un sikspārņi tai pašā mirklī pielidoja klāt, satvēra apmetni un pazuda tumsā. Pārbijies Raibumiņš aplaida acis apkārt, meklēdams Tumsas Kungu. Taču tas bija nozudis. Zēns tikai paguva ievērot kādu ēnu, kas atdalījās no apmetņa un aši ielīda viņam svārku kabatā. Bet Raibumiņš tai pašā mirklī šo ēnu atkal aizmirsa. arī Tumsas Kungs viņam jau bija pilnīgi izgājis no prāta. Viņš tikai redzēja sev priekšā savādo spoguli, kas mirdzēja zeltainā gaismā. Kāda nere­dzama vara Raibumiņu vilktin vilka pie tā. Viņš piegāja spo­gulim cieši klāt. Acu priekšā zeltojās gludais stikls. Kāda no­slēpumaina balss viņu it kā mudināja: «Ej droši uz priekšu!» Paklausīdams šai balsij, Raibumiņš paspēra soli un aizvēra acis, gaidīdams, ka tūlīt atsitīsies ar pieri pret stiklu. Taču ne! Viņš viegli izgāja cauri spogulim, gluži kā pa atvērtām dur­vīm. Viņš nejuta savus soļus, viņš it kā lidoja, traucās pa gaisu bez kādas piepūles. Viņš bija tik viegls kā spalviņa — tā vienīgi sapņos notiek. Sākumā Raibumiņš neko nevarēja saskatīt. Viņš virzījās uz priekšu caur tādu kā zeltainu dū­maku.

Pamazam šī dūmaka izklīda, un Raibumiņš ieraudzīja Sau­les Zaķīšu Zemi.

Zēnam šķita, ka viņš nokļuvis milzīgā, neparastā puķu dārzā. Nekad savā mūžā viņš vēl nebija redzējis*vienkopus tik daudz dažādu ziedu. Virs zemes tas arī nebūtu iespējams. Šeit reizē ar pirmajiem vārajiem pavasara ziediņiem — sniegpulkstenīšiem auga arī vēlās rudens puķes — astras un hrizantēmas.

Visas puķes, kādas vien sastopamas dabā, šeit ziedēja reizē. Te bija gan lepnie, staltie īrisi, gan kautras matiolas, kas atver savas ziedlapiņas un sak smaržot tikai krēslas stundās. Pašap­zinīgās narcises ziedēja blakus vienkāršajām samtenēm. Ko­šās, ugunssarkanās kannas mijās ar parastajām istabas prī­mulām. Kuplajam pujenēm smaidīja pretī mazās atraitnītes, un lauvrnutites bija jocīgi paplētušas savas sārtās rīklītes. Tur­pat viegli šūpojās maijpuķīšu sudrabainie zvaniņi…

Pirmajā mirklī likās, ka puķes šeit aug juku jukām — kā mežā vai pļavā. Bet, kad Raibumiņš ieskatījās vērīgāk, viņš pamanīja, ka ziedi, savīdamies savā starpā, veido neparastas mā­jiņas — ar logiem, durtiņām, glītiem jumtiem un verandiņām.

Šajās ziedu mājiņās tad arī dzīvoja saules zaķīši.

Raibumiņš apstājās pie pirmā namiņa. Aiz neliela margrie­tiņu žoga sākās puķu dārzs. Gar dzelteniem ziedputekšņiem nokaisīta celiņa malām taisnās rindās auga rozes, gladiolas, malvas, lilijas un ģeorģīnes. Zem tām, gluži kā krūmi zem ko­kiem, auga vijolītes, sniegpulkstenīši un kreses. Bet dārza dzi­ļumā mirdzēja neliels, dzidrs ezers ar peldošu ūdensrožu lapenīti vidū. Šā ezera krastā atradās majiņa. Pareizāk sakot, nevis atradās, bet auga mājiņa. Tas bija liels jasmīnu krūms, kura žuburainie zari vīdamies veidoja sienas, logus, jumtu un virs tā — tornīti, kura galā gluži ka vēja rādītājs šūpojās balts zieds. Logus aizsedza rakstaini maijpuķīšu aizkari, bet palo­dzes bija veidotas no samtenēm. Verandiņa bija no zilajām rudzupuķēm. Tur, atgāzies mīkstas, pūkainas hrizantēmas krēslā, snauda kāds vecs saules zaķis. Viņa sieva, apsējusies baltu priekšautu, ar āboliņa ziedu slaucīja grīdu.

No ezera atskanēja klaigas un jautri smiekli. Tur rožu zied­lapās kā laiviņās vizinājās ņiprie saules zaķīši, kuri droši vien bija tikpat nerātni kā visi bērni. Raibumiņš stāvēja pie vārti­ņiem un nezināja, ko iesākt. Viņš joti gribēja ielūkoties mājiņā, taču, būdams labi audzināts zēns, bez pieklauvēšanas neuz­drīkstējās svešā mājā ieiet. Bet pieklauvēt nebija iespējams, jo nebija durvju. Te Raibumiņš pamanīja, ka netālu no verandas aug zils meža pulkstenītis, no kura tieši uz vārtiņiem stiepās smalks tīmeklītis. Zēns attapās, kas jādara, un viegli paraus­tīja tīmeklīti. Tūlīt atskanēja sudrabaina zvaniņu šķinda, un visas četras lauvmutītes, kas bija vārtiņu vietā, nolieca gal­viņas līdz zemei, ielaizdamas viesi iekšā. Raibumiņam pretī, mīļi smaidīdami, jau steidzās vecais zaķis ar savu sievu. No ezera atskrēja saules zaķīši un, slēpdamies aiz ziedlapiņām, ziņkārīgi raudzījās zēnā. Abi vecie zaķi nemaz nebrīnījās par negaidīto ciemiņu un uzņēma viņu ļoti laipni. Bija taču skaidrs, ka tas, kurš nokļuvis Saules Zaķīšu Zemē, nevar būt ienaidnieks, jo citādi burvju spogulis viņu nemaz nebūtu laidis cauri. Tātad Raibumiņš ir draugs un gaidīts viesis.

Veco saules zaķi sauca par Garausi, bet viņa sievu — par Greizaci. Mazajiem zaķēniem vārdu vēl nebija. Šajā zemē pa­stāvēja tāds likums, kurš mazajiem saules zaķīšiem deva tiesī­bas saukties vārdā tikai tad, kad tie bija kļuvuši patstāvīgi un darīja jau labus darbus.

— Siev, klāj nu galdu, — sacīja vecais Garausis. — Vis­pirms ciemiņš jāpacienā.

Raibumiņš no cienasta neatteicās. Pirmkārt, viņš negribēja apvainot veco zaķu pāri, otrkārt, viņš no tiesas bija pamatīgi izsalcis. Apsēdies uz ļoti mīkstas un ērtas krizantēmas, zēns jau iepriekš domās nobaudīja paredzamo gardo maltīti. Taču liels bija viņa pārsteigums, kad zaķiene Greizace, paklājusi katram ūdenslilijas ziedlapas salveti, nolika priekšā ziedu pušķi un aicināja:

— Ēdiet nu, lūdzu!

Tās bija loti dīvainas pusdienas: pirmaja ēdienā — asa, sīva neļķe, otrajā — jasmīns, bet trešajā — saldie lakači.

Jasmīns bija vecā Garauša vismīļākais ēdiens. Visi jokoda­mies Garausi sauca par rīmu.

Raibumiņš apjucis blisināja acis, nesaprazdams, ko šeit va­rētu ēst. Bet zaķīši izvēlējās no pušķa katrs pa ziedam un sāka tos ostīt, labpatikā čāpstinādami mutes. Raibumiņam neatlika nekas cits kā sekot viņu paraugam. Un zēns bija ārkārtīgi pār­steigts, kad juta, ka izsalkums ātri vien zūd. Ziedus ostīt bija ļoti patīkami, un uzreiz radās spēks.

Izrādījās, ka saules zaķīši pārtiek vienīgi no ziedu smar­žām. Un tam, kurš ierodas viņu zemē, arī jāpierod pie šādas barības.

Tāpēc arī savu mājiņu Garausis bija izaudzējis no jasmīniem.

Pēc cienasta viņš ieveda Raibumiņu dārzā. Vecais zaķis vie­sim parādīja dažādus savvaļas ziedus un pastāstīja, ar ko tie ievērojami, kur un kādā laikā zied, kādās slimībās spēj palī­dzēt cilvēkiem un tamlīdzīgi. Tas viss bija ļoti interesanti, un Raibumiņš viņā uzmanīgi klausījās.

Sarunādamies abi nonāca pie lielas puķu dobes, kura atra­dās pašā dārza vidū. Ciešā aplī apņemdamas kādu puķīti, kas auga pašā dobes vidū, šeit gluži kā goda sardzē stāvēja gan bārdainās, sarkangalvainās kannas, gan cēlie īrisi, gan mago­nes un tulpes. Arī slaidās narcises lieca savas lepnās galvas mazā ziediņa priekšā. Taču dobes vidū auga tikai parasta, dzeltena pienenīte.

Jā, pavisam parasta, nenozīmīga pienenīte, kādas aug it visur — pļavās, mežos, gar ceļmalām un ietvēm, uz vecu namu jumtiem un pat pilsētu namu pagalmos, kur tās spraucas kopā ar zāli no akmeņu starpām. Tā bija tā pati pienenīte, kuru ļaudis bieži vien neievēro un mīda kājām. Taču šeit tai tika parādīts īpašs gods un cieņa.

Raibumiņš gribēja zināt, kāpēc tas tā.

Un lūk, ko viņam pastāstīja.

Izrādās, ka pienenītes ir saules zaķīšu vismīļākās puķes. Droši vien jūs arī esat ievērojuši, cik tās ir līdzīgas saulei: apa­ļas, koši dzeltenas, un to ziedlapiņas gluži kā saulstariņi stiep­jas uz visām pusēm.

Ik jaukā pavasara rītā visi saules zaķīši, cik vien to ir pa­saulē, steidzas uz zemi. Ja cilvēkiem būtu burvju acis, tad viņi redzētu, kā saules zaķīši ar savām ķepiņām atver cieši pie­briedušos pieneņu pumpurus, un tad vienā mirklī zaļās zāles jūrā uzdzirkst tūkstošiem mazu, zeltainu saulīšu. Tā izplaukst pienenītes.

Par pirmajām pavasara puķītēm ļaudis uzskata sniegpulkstenīšus, sapņu puķes un vijolītes. Tās patiešām uzzied pirmās. Taču, kad iemirdzas pienenītes, saule jau staro silti un spoži, visi koki ietērpušies zaļās lapās un svinīgi deg kastaņu cēlās sveces — pavasaris pilnā krāšņumā iet pāri zemei pretī vasarai.

Pienenītes ir visilgāk ziedošās pavasara puķes. Sen jau no­vītuši sniegpulkstenīši, sapņu puķes un vijolītes, un ļaudis līdz citam pavasarim aizmirsuši viņu smaržu, sen jau pārziedējuši dārzi un mežos dzirkst pirmās zemenītes, bet pienenes vēl ar­vien zeltojas zālē, un bērni no tām vij skaistus vainadziņus. Līdz pat rudenim zālē var atrast ziedam pienenīti.

Pienenītes atveras tikai tad, kad spīd saule. Bet, tiklīdz saule paslēpjas aiz apvāršņa un iestājas vakars, pienenītes tūlīt, sakļaudamas savas ziedlapiņas, gluži kā saulessardziņi aizveras. Tikai ar pirmajiem rīta saules stariem tās sāk zeltoties no jauna.

Pienenītes ir saules zaķīšu visuzticamākie draugi. Tās vien­mēr brīdina viņus no briesmām. Kad, vētrai tuvojoties, Mā­koņi — Krākoņi sāk drūzmēties debesīs, pienenītes sakļauj savas ziedlapiņas. Tad saules zaķīši zina: jāgatavojas kaujai.

Pienenītēm ir vēl viena neparasta īpašība: tās nenovīst un nenobirst, kā visas pārējās puķes, bet noveco un mirst tāpat kā cilvēki. Kad pienāk laiks, pienenīšu dzeltenās galviņas no­sirmo — rodas baltas, kuplas pūkas. Vējš tās norauj un iz­kaisa pa zemi. Dažreiz vējam palīdz arī bērni. Rotaļādamies viņi nopūš pienenītēm sirmo galvas rotu, un pienenītes, pade­vīgi klusēdamas, mirst. Bet sirmās matu pūkas izkaisās pār zemi, un nākamajā pavasarī no tām atkal izaug jauni ziedi.

Tas viss notiek tādēļ, ka pienenītes nav parastas puķes, bet brīnumpuķes. Tās virs zemes audzē saules zaķīši. Droši vien tāpēc bērni tās arī tik ļoti mīl — gandrīz vairāk par visām ci­tām puķēm.

Raibumiņš ar cieņu paskatījās uz pienenīti, kas auga dobes vidū: cik jauks ziediņš!

— Bet nu iesim tālāk, — sacīja Garausis, — es tevi aizve­dīšu uz Brīnumaino Pasaku Pili. Man šķiet, ka tev tur patiks. Taču pa ceļam mēs varam iegriezties arī Smieklu Tornī.

Viņi devās pa platām ielām, kuras drīzāk gan varēja saukt par milzīga ziedoša dārza alejām. Visi saules zaķīši, kurus viņi satika ceļā, laipni sveicināja Raibumiņu: tas, kurš bija nokļu­vis Saules Zaķīšu Zemē, uzreiz tika uzskatīts par savējo. Un Raibumiņš, kā jau labi audzināts zēns, atņēma katru sveicienu. Drīz viņi sasniedza Smieklu Torni. Tas bija celts no greiziem spoguļiem. Iegājis iekšā, Raibumiņš vai plīsa aiz smiekliem, raudzīdamies pats savā attēlā. Tie tik bija joki!

Starp citu, Smieklu Tornis bija ārstniecības iestāde. Saules zaķīši uzskatīja, ka smiekli ir vislabākās zāles pret visām kai­tēm, tāpēc slimajiem parakstīja Smieklu Torņa apmeklējumus: piecas, desmit vai divdesmit minūtes smieklu trīsreiz dienā — cik nu kuram vajadzīgs.

Tā kā paši saules zaķīši nekad neslimoja, tad Smieklu Tornī ārstējās Brīnumaino Pasaku Pils iemītnieki.

Protams, visiem priekiem ir savas robežas. Tāpēc arī vecais zaķis Garausis pēc pusstundas aizveda Raibumiņu no Smieklu Torņa, sacīdams, ka nepieradušam tik milzīga smiešanās varot būt kaitīga.

.