Tagad, kā liekas, ir pienācis laiks atklāt noslēpumu un pastāstīt jums kaut ko tuvāk par Tumsas Kungu. Tad nu ziniet — Tumsas Kungs nebija neviens cits kā pats Nakts Murgu Kancelejas Priekšnieks un pirmais padomnieks Melnās Nakts Karalienes pilī.
Jums gan tas varbūt neko neizsaka. Nu protams. Jūs taču vēl nekā nezināt par Melnās Nakts Karalieni. Tāpēc paklausieties.
Dziļi dziļi pazemē, kur valda mūžīga tumsa un neiespīd neviens saules stariņš, atrodas šīs Karalienes briesmīgā karaļvalsts. Tur lielā, greznā pilī dzīvo Karaliene. Viņai ir melni, gari mati, melna seja, melnas rokas un kājas — vārdu sakot, viņa visa ir melna. Re, tāda izskatās Melnās Nakts Karaliene. Arī visi viņas galminieki ir tikpat melni kā viņa pati. Kad noriet saule un izdziest pēdējā vakarblāzma, Karaliene sūta savus galminiekus uz zemes virsu, un tad tur cauru nakti valda tumsa. Karaliene neieredz ļaudis un cenšas viņiem pēc iespējas vairāk darīt ļauna. Viņa atbalsta visas nelietības un noziegumus. Arī nožēlojamie huligāni, par kuriem jums jau tika stāstīts, izmanto Karalienes pakalpojumus. Melnās Nakts aizsegā viņi pastrada savus nekrietnos darbus — laupa un slepkavo. Un tāpēc Karaliene viņus mīl.
Karaļvalstī ir kāda iestāde, bez kuras Karaliene būtu bezspēcīga. Tā ir Nakts Murgu Kanceleja. Tās priekšnieks — Tumsas Kungs ir Karalienes pirmais padomnieks. Viņa pārziņā atrodas Murgi — briesmīgas nakts parādības. Tās ierodas pie ļaudīmSnaktīs un sapņos tos visādi moka.
Nekas Karalieni nespēj tik ļoti iepriecināt kā Murgi ar saviem briesmīgajiem darbiem. Ikviens no viņiem ir Karalienes mīlulis.
Melnās Nakts Karaliene ir visvarena. Nav tāda spēka, kas varētu viņu pieveikt. Viņa baidās vienīgi no gaismas. Tāpēc arī viņas kalpi, rītam tuvojoties, bailīgi paslēpjas vistumšākajos kaktos un spraugās. Un tāpēc arī Karaliene dzīvo ar saviem pavalstniekiem tik dziļi pazemē. Viņas valstībā nevar nokļūt neviena dzīva radība — ne zvērs, ne cilvēks. Tikai reiz, tālā senatnē, kāds pārāk centīgs kurmis, rakdams sev alu, bija nejauši iekļuvis Karalienes pilī. Tad Karaliene bija pavēlējusi padarīt aklus visus kurmjus, lai tie nekad vairs nespētu atrast ceļu uz viņas karaļvalsti. Kopš tā laika visi kurmji ir akli.
Karalienes visniknākie ienaidnieki jau kopš seniem laikiem bija saules zaķīši, jo viņi vienmēr centās pasargāt cilvēkus no Karalienes ļaundarībām un visādi pūlējās viņiem izdarīt ko labu. Tāpēc Karaliene saules zaķīšus neieredzēja un dziļi ienīda, un visādi pret tiem cīnījās. Tomēr viņa nekā nespēja padarīt. Bija taču tā, ka saules zaķīši darbojās pa dienu, kad spoži spīd saule un Karaliene baidās rādīties zemes virsū. Tiesa gan, dienā Karalienei patīdzēja tās sabiedrotie: bargie Mākoņi — Krākoņi. Tos izrīkoja resnais cars Pērkons, kas mūžīgi ārdījās dusmās, kā arī vājā, dzeltenā un ļoti nervozā cariene Zibens Strēle. Gan cars, gan cariene, gan Mākoņi — Krākoņi jau paši par sevi bija ļauni un nejauki, taču Karaliene tos vēl sakūdīja, lai viņi darītu ļaunu saules zaķīšiem un cilvēkiem. Laiku pa laikam šie tumšie spēki sadzina debesīs melnus mākoņus, aizklāja sauli un uzsūtīja vētru. Tad nikni dārdēja Pērkons, meta zibšņus Zibens Strēle un Mākoņi — Krākoņi straumēm gāza uz zemi lietu, pūlēdamies iznīcināt saules zaķīšus. Taču viņi bija neuzveicami. Viņi drošsirdīgi metās cīņā un, savam uzticīgajam draugam Vējam piepalīdzot, izklīdināja bargos ienaidniekus, un piespieda tos bēgt. Debesis atkal kļuva tīras un dzidras, jauki smaidīja saule, bet saules zaķīši, turēdami zobos pa spožam īrisa ziedam, sastājās puslokā un uzsāka līksmu deju, lai nosvinētu savu uzvaru. Pa gabalu raugoties, saules zaķīšu jautrā deja ļaudīm šķita kā daudzkrāsaina strīpa, kas liec krāšņu loku pār zemi. Šo loku ļaudis iesaukuši par varavīksni un uzskata par laimes zīmi. Starp citu, «īriss» zinātnieku valodā nozīmē «varavīksne». Tātad ne velti šim ziedam dots tāds nosaukums.
Melnās Nakts Karaliene arvien vairāk nīda saules zaķīšus un nozvērējās tiem atriebties. Reiz pie Karalienes ieradās Tumsas Kungs, un viņi abi ieslēdzās pilī. Viņi tur palika veselas desmit naktis un par kaut ko apspriedās. Desmit naktis tad ļaudis varēja mierīgi gulēt un viņus nemocīja murgi, jo Tumsas Kungs bija aizņemts ar citiem darbiem.
It neviens, pat Karalienes visuzticamākie kalpi, nezināja, par ko Karaliene apspriežas ar Tumsas Kungu. Un tikai desmitajā naktī atklājās, ka Tumsas Kungs ir izstrādājis ļoti viltīgu un gudru plānu, kā iznīcināt Saules Zaķīšu Zemi. Taču šis plāns tika turēts pilnīgā slepenībā. Izņemot Karalieni un pašu Tumsas Kungu, neviens to nezināja un arī nedrīkstēja zināt. Tumsas Kungs apņēmās ar visu tikt galā viens pats. Viņa iecerētais plāns prasīja lielu piesardzību. Tikai ārkārtīgā nepieciešamības gadījumā Kancelejas Priekšnieks bija nolēmis lūgt palīdzību no citiem karaļvalsts tumšajiem spēkiem, kā arī no saviem sabiedrotajiem.
Galvenais mērķis — iekļūt Saules Zaķīšu Zemē. Bet tas nebija nemaz tik viegli. Ceļš uz turieni veda caur burvju spoguli. Taču šim spogulim piemita tāda burvība, ka tas atspoguļoja visu noziedzīgo, ļauno un naidīgo. Visveiklākais viltnieks nespēja apkrāpt burvju spoguli. Lai cik jauka un mīlīga seja būtu šim blēdim, pietika tikai pieiet tam pie spoguļa, lai uzreiz viss kļūtu skaidri redzams. Tāpēc iziet caur spoguli nebija iespējams.
Taču Saules Zaķīšu Zemē valdīja likums: pa simt gadiem reizi pie viņiem ciemos caur burvju spoguli varēja atnākt kāds zēns vai meitene. Šis laimīgais bērns nedrīkstēja būt vecāks par desmit gadiem, un viņam bija jābūt ļoti godīgam. Pie tam uz viņa sejas vajadzēja atrasties tieši 222 vasaras raibumiņiem — ne vairāk un ne mazāk. To visu Tumsas Kungs bija noklausījies kādas simt deviņus gadus vecas sirmgalves murgos, kurai bērnībā bija laimējies pabūt Saules Zaķīšu Zemē.
Kopš tās reizes Tumsas Kungs naktīs ilgi lidinājās pa zemi, meklēdams šādu bērnu. Viņš apskrēja daudzas valstis, noliekdamies pār bezrūpīgi un mierīgi guļošo bērnu gultiņām un uzmanīgi ieskatīdamies viņu sejās.
Beidzot viņš atrada arī.
Jūs, protams, jau esat uzminējuši, ka tas bija Raibumiņš.
.