Šis tas par velti

PILNVARA SLEPKAVOT

Toms Zvejnieks nekādi nevarēja iedomāties, ka viņu gaida noziedznieka karjera. Bija rīts. Liela, sarkana saule nesteidzīgi cēlās virs apvārkšņa kopā ar mazu, dzeltenu pavadoni, kas tikko spēja tai sekot. Glīti uzposts ciematiņš — dīvains balts punktiņš uz planētas zaļās virsmas — laistījās divu sauļu vasarīgajos staros.

Toms nupat bija pamodies savā būdā. Stalts, jauns vīrietis ar saulē un vējos miecētu ādu, no tēva viņš bija mantojis iegarenu acu šķēlumu, bet no mātes — mazliet vientiesīgu nevēlēšanos sevi pārāk apgrūtināt ar darbu. Toms nekur nesteidzās: līdz rudens lietavām zivis neķeras, tātad zvejniekam nav ko darīt. Šajā laikā varēja mazliet paslinkot, paslaistīties un lēnā garā salabot zvejas rīkus.

— Nu, kad es tev saku: jumtam jābūt sarkanam! — viņš sadzirdēja Billa Māldera balsi no ielas.

— Baznīcām nekad nemēdz būt sarkani jumti! — tikpat skaļi atbildēja Eds Audējs.

Toms sadrūma. Viņš bija gluži aizmirsis pēdējo divu nedēļu notikumus, jo personīgi viņu tie nepavisam neskāra. Uzvilcis bikses, Toms nesteidzīgi devās uz ciema galveno laukumu.

Tur viņa ievērību tūdaļ piesaistīja jauns, liels plakāts, kas vēstīja:

NEPIEDEROŠIEM IEEJA PILSĒTAS TERITORIJĀ AIZLIEGTA!

Nekādu nepiederošo uz šīs planētas — Jaunās Dilave- ras — nebija un nevarēja būt. Gandrīz visu tās sauszemi klāja meži, un tikai viens vienīgs ciemats kā balta saliņa rēgojās zaļā okeāna vidū. Plakāts acīmredzot pauda zināmu politisku tendenci, turklāt — ar tīri retoriskiem līdzekļiem.

Ciema laukumā atradās baznīca, cietums un pasts. Visas trīs ēkas uzcēla trakā steigā pēdējo divu nedēļu laikā, un to fasādes, sarindojušās ģeometriskā taisnē, bija vērstas pret laukuma centru. Patiesību sakot, neviens nezināja, ko ar šīm ēkām iesākt: ciemats jau vairāk nekā divus gadsimtus itin labi iztika bez tām. Bet tagad, pats par sevi saprotams, visas trīs vajadzēja steidzami uzbūvēt.

Eds Audējs stāvēja baznīcas priekšā un piemiegtām acīm lūkojās augšup. Bills Mālderis, riskēdams ar dzīvību, balansēja uz stāvā jumta malas. Viņa rudās ūsas spurojās aiz sašutuma. Lejā bija sanācis paprāvs pūlis.

— Ej tu pie velna! — Bills šķendejas. — Jau kuro reizi tev saku, ka pagājušajā nedēļā pats visu to izla- siju. Baltu jumtu — lūdzu! Sarkanu — nekādā gadījumā!

— Nē, tu kaut ko jauc, — Audējs iebilda. — Kā tev liekas, Tom?

Toms paraustīja plecus, jo nezināja, ko teikt. Sajā brīdī nez no kurienes uzradās mērs. Viņš bija izmircis sviedros; pāri biksēm izlaistais krekls brīvi plandīja ap viņa apaļo vēderu.

— Kāp zemē! — mērs uzsauca Billam. — Es visu vajadzīgo atradu grāmatā. Tur sacīts: maza, sarkana skolas ēka un nevis baznīca.

Bills nepārprotami dusmojās. Viņš vispār bija viegli uzbudināms cilvēks. Visi Mālderi, kā zināms, ir tādi. Un, kopš mērs pagājušajā nedēļā, iecēla Billu par policijas priekšnieku, viņa raksturs šķita kļuvis vēl neciešamāks.

— Bet mums nekā tamlīdzīga nav! Nav tās pašas mazās skolas ēkas, — Bills, pa pusei nokāpis no redeļu kāpnēm, vēl tiepās.

— Tieši tāpēc mēs šo ēku arī uzcelsim, — sacīja mērs. — Un pie tam — veicīgi!

Viņš palūkojās uz debesīm, un visi neviļus pacēla acis, lai gan pagaidām tur nekas nebija redzams.

— Bet kur tad ir mūsu namdari? — mērs jautāja. — Sid, Sed un Marv, kur jūs esat ielīduši?

No pūļa iznira Sida Namdara galva. Viņš joprojām staigāja ar kruķiem, jo pagājušajā mēnesī, rāpdamies pēc putnu olām, bija nokritis no koka. Visi namdari, kā zināms, nebija diez kādi kokos kāpēji.

— Pārējie puiši sēž pie Eda Aldara, — Sids sacīja.

— Protams, kur gan citur viņi varētu būt! — pūlī atskanēja Mērijas Pārcēlājas balss.

— Labi, ej un pasauc viņus, — mērs pavēlēja. — Jāuzceļ neliela skolas ēka un pēc iespējas ātrāk. Saki, lai būvē blakus cietumam. — Viņš pievērsās Billam Mālderim, kas tikmēr jau bija nokāpis zemē. — Tu, Bili, nokrāsosi skolas ēku skaistā, spilgti sarkanā krāsā. No ārpuses un tāpat no iekšpuses. Tas ir ļoti svarīgi.

— Bet kad es saņemšu policista nozīmi? — Bills painteresējās. — Esmu lasījis, ka visiem policijas priekšniekiem ir tādas skārda nozīmes.

— Izgatavo sev šo nozīmi pats, — mērs ieteica, ar krekla malu slaucīdams nosvīdušo seju. — Ir gan kar-

stums! Un kāpēc tas inspektors nevarēja ierasties ziemā … Tom! Tom Zvejniek! Man jādod tev ļoti svarīgs uzdevums. Iesim, pa ceļam aprunāsimies.

Mērs uzlika roku Tomam uz pleca, viņi šķērsoja šai stundā kluso tirgus laukumu un pa ciema vienīgo bruģēto ielu devās uz mēra māju. Agrākos laikos par ceļa segumu šeit kalpoja gājēju piemīdīti, sakaltuši dubļi. Bet agrākie laiki bija beigušies pirms divām nedēļām, kad ielu nobruģēja ar akmens šķembām. Basām kājām staigāt pa.tādu bruģi bija tik neērti, ka ciema iedzīvotāji sāka iet cits pie cita ciemos tieši pār zedeņu žogiem. Tikai mērs joprojām gāja pa ielu — viņam tas bija prestiža jautājums.

— Paklausieties, mēr, es pašlaik atpūšos …

— Kāda gan tagad var būt atpūta? — mērs iesaucās. — Tikai ne tagad! Viņš taču var ierasties kuru katru dienu …

Mērs palaida Tomu pa priekšu, abi iegāja mājā, un namatēvs tūdaļ atlaidās mīkstā krēslā, kas bija piebīdīts cieši klāt starpplanētu rācijai.

— Tom, — mērs bez aplinkiem ķērās vērsim pie ragiem, — ko tu teiktu, ja tev piedāvātu kļūt par noziedznieku?

— Nezinu, — Toms atbildēja. — Starp citu, kas tas ir «noziedznieks»?

Nemierīgi patrinies krēslā un cienīguma labad uzlicis roku uz radiouztvērēja, mērs sacīja:

— Tas, saproti, ir … — un mēģināja izskaidrot Tomam šī vārda nozīmi.

Jo ilgāk Toms klausījās, jo mazāk priekšlikums viņam patika. Un pie visa vainīgs radioaparāts, viņš nosprieda. 2ēl, ka līdz šim tas nav salauzts un izmests mēslainē.

Neviens neticēja, ka aparāts kādreiz vēl ierunāsies. Mērs nomainīja mēru, viena paaudze — otru, bet rācija stāvēja kantorī un pārklājās ar putekļiem. Pirms div* simt gadiem planēta māte regulāri sarunājās ar Jauno Dilaveru, Fordu IV, Centaura alfu, Jauno Spāniju un citām kolonijām, kas ietilpa Demokrātiju sadraudzībā. Pēc tam visi sakari pēkšņi pārtrūka.

Uz Zemes acīmredzot bija izcēlies karš. Jaunā Dila- vera ar tās vienīgo ciematiņu izrādījās pārāk sīks un tāls objekts, lai piedalītos šai karā. Dilaverieši gaidīja ziņas, bet tās nepienāca. Pēc tam ciematā izcēlās sērga, kas noveda kapā trīs ceturtdaļas iedzīvotāju.

Pamazām ciems tomēr atspirga. Iedzīvotāji pielāgojās vietējiem apstākļiem; viņiem radās savs īpatnējs dzīves veids, kas pakāpeniski kļuva par ieradumu. Zemi viņi gandrīz pilnīgi aizmirsa.

Tā pagāja divsimt gadu.

Un, lūk, tieši pirms* divām nedēļām vecā rācija ieklepojās un atguva dzīvību. Vairākas stundas no vietas tā rūca un šķaudīja, reproducējot visdažādākos atmosfēras traucējumus. Ciema ļaudis tikmēr pulcējās uz ielas, mēra mājas tuvumā.

Beidzot atskanēja puslīdz saprotami vārdi:

— … dzirdi mani? Jaunā Dilavera! Vai tu mani dzirdi?

— Jā, jā, mēs tevi dzirdam, — mērs atbildēja.

— Vai kolonija vēl pastāv?

— Kā gan citādi! — mērs lepni atbildēja.

Balss reproduktorā kļuva barga un oficiāla:

— Sakarā ar iekšējiem sarežģījumiem un politiskās stabilitātes trūkumu mēs kādu laiku neuzturējām sakarus ar savām kolonijām. Bet tagad nenormālajam stāvoklim darīts gals. Atlicis tikai šur tur atjaunot kārtību. Jūs, Jaunā Dilavera, joprojām esat Zemes impērijas kolonija, tātad jūsu pienākums ir pakļauties Zemes likumiem. Vai atzīstat šo savu statusu?

Mērs apmulsa. Visās grāmatās Zeme tika dēvēta par Demokrātiju sadraudzību. Bet galu galā divos gadsimtos nosaukums varēja arī mainīties.

— Mēs joprojām esam uzticīgi Zemei, — mērs cienīgi atbildēja.

— Lieliski. Tas atbrīvo mūs no nepieciešamības sūtīt ekspedīcijas korpusu. No tuvākās planētas pie jums atlidos inspektors — revidents, kas pārbaudīs, vai jūs tiešām ievērojat paražas, tradīcijas un likumus, kādi noteikti uz Zemes.

— Kā jūs teicāt? — mērs nobažījies jautāja.

Bargā balss ieducinājās veselu oktāvu augstāk:

— Jūs, domājams, apzināties, ka Galaktikā ir vieta tikai vienai saprātīgai būtnei — Cilvēkam! Mēs necietīsim šādu tādu svešu elementu ielavīšanos mūsu vidū. Ceru, jūs mani saprotat, ģenerāl?

— Es neesmu ģenerālis. Esmu mērs.

— Jūs vadāt koloniju, vai ne?

— Jā, bet…

— Tādā gadījumā jūs esat ģenerālis. Atļausit turpināt. Mūsu Galaktikā nevar būt vietas svešiem elementiem. Tas ir izslēgts! Gluži tāpat nevar būt vietas arī kultūrai, kura kaut minimāli atšķirtos no mūsējās un tātad būtu mums sveša. Nav iespējams pārvaldīt Impēriju, ja katrs dara, kas viņam ienāk prātā. Kārtība jānodibina par katru cenu!

Mērs krampjaini ierija gaisu un neizpratnē blenza uz radioaparātu.

— Neaizmirstiet, ka jūs pārvaldāt Zemes koloniju, ģenerāl, un nedrīkstat pieļaut ne mazākās atkāpes no normas, nekāda radikālisma, kas izpaustos, sacīsim, brīvā, mīlestībā, brīvās vēlēšanās vai tamlīdzīgās stingri aizliegtās izdarībās. Tas viss mums ir svešs, un pret visu svešo mēs būsim nesaudzīgi. Nodibiniet savā kolonijā kārtību, ģenerāl! Inspektors ieradīsies pie jums apmēram pēc divām nedēļām …

Ciematā tika steidzami sasaukts mītiņš: vajadzēja nekavējoties izlemt, kā labāk īstenot no Zemes saņemtos rīkojumus. Ļaudis vienojās, ka ierastais dzīves veids pēc iespējas ātrāk jāpārkārto atbilstoši senās grāmatās aprakstītajiem paraugiem.

— Man kaut kā tomēr nepielec, kādēļ īsti mums vajadzīgs noziedznieks, — sacīja Toms.

— Uz Zemes noziedzniekam ir ārkārtīgi svarīga loma sabiedrības dzīvē, — mērs paskaidroja. — Tā vismaz rakstīts grāmatās. Noziedznieks ir ne mazāk svarīgs kā, piemēram, pastnieks vai policijas priekšnieks. Starpība tikai tā, ka noziedzniekam jārīkojas pretēji sabiedrības interesēm. Viņam jākaitē sabiedrībai, saproti, Tom? Bet, ja* pie mums neviens nekaitēs sabiedrībai, kā mēs varēsim likt kādam darboties sabiedrības labā? Tad visām mūsu pūlēm nebūs nekādas jēgas.

Toms pašūpoja galvu.

— Tik un tā es nesaprotu, kam tas vajadzīgs.

— Netiepies, Tom! Mums sava dzīve jāpārveido pēc Zemes parauga. Ņemsim kaut vai bruģētās ielas. Visās grāmatās par tām rakstīts. Arī par baznīcām, skolām un cietumiem. Tāpat visās grāmatās pieminēti noziedznieki.

— Es tomēr negribētu uzņemties šo darbu, — Toms sacīja.

— Paklau, Tom, pieņemsim, ka tu esi nolikts mana vietā. Un tagad iedomājies, ka atlidojis inspektors un vēlas redzēt cietumu. Viņš jautā: «Vai tiešām jums nav neviena ieslodzītā?» Bet es viņam atbildu: «Protams, ka nav. Mums šeit vispār nav noziedznieku.» — «Un nav arī noziegumu?» inspektors brīnās. «Visās Zemes kolonijās vienmēr tikuši pastrādāti noziegumi. Jums taču labi zināms!» — «Nē, mums tas nav zināms,» es saku. «Mums pat nebija ne jausmas, ko šis vārds nozīmē, kamēr pagājušajā nedēļā neieskatījāmies vārdnīcā.» — «Tad kāda velna pēc jūs uzbūvējāt šo cietumu?» viņš atkal jautā. «Un ar ko īsti nodarbojas jūsu policijas priekšnieks?»

Mērs atvilka elpu.

— Nu, vai tagad tu saproti? — viņš pēc brītiņa turpināja. — Viss saies grīstē. Inspektors tūlīt apjēgs, ka mēs vairs neesam īsti Zemes civilizācijas pārstāvji. Ka te viss darīts acu apmānīšanai. Ka mēs esam sveši elementi …

— Hm, — Toms noburkšķēja; šie argumenti viņu bija satriekuši.

— Bet ja tu izpildīsi manu lūgumu, — mērs ātri sacīja, — es varēšu atbildēt: saprotams, mums ir noziegumi — gluži kā uz Zemes. Mums ir zaglis un slepkava vienā personā — kombinēts slepkavzaglis. Nabaga puisim bija ļaunas tieksmes, un viņš izauga garīgi nelīdzsvarots. Tomēr mūsu policijas šefs jau savācis nepieciešamos pierādījumus, un tuvāko divdesmit četru stundu laikā noziedznieks tiks apcietināts. Mēs viņu ietupināsim aiz restēm, bet pēc tam amnestēsim.

— Ko nozīmē «amnestēt»? — Toms jautāja.

— Diemžēl precīzi es to nezinu. Bet gan jau ar laiku noskaidrošu. Nu, vai tagad tu saproti, cik svarīga persona civilizētā sabiedrībā ir noziedznieks?

— Mjā, tā vien rādās, ka tev taisnība. Bet kāpēc tieši man jākļūst par šo svarīgo personu?

— Visi pārējie vajadzīgi citiem nolūkiem. Turklāt tev ir pašauras acis. Un noziedzniekiem vienmēr ir vai nu šauras, vai iešķības acis.

— Manējās nemaz nav tik šauras. Katrā ziņā — ne šaurākas kā Edam Audējam.

— Tom, es tevi lūdzu! — mērs iesaucās. — Katrs no mums dara, ko var. Vai tiešām tu vienīgais negribēsi palīdzēt savam ciematam?

— Nē, ko jūs! Es, protams, gribu, — Toms bez sevišķas pārliecības atbildēja.

— Tad jau lieliski! Tu būsi mūsu pilsētas noziedznieks. Se, paskaties, es visu nokārtoju stingri pēc likuma.

Mērs pasniedza Tomam dokumentu. Tajā bija rakstīts:

«PILNVARA Visparejai zinašanai

Šī dokumenta uzrādītājs Toms Zvejnieks ir oficiāli pilnvarots zagt un slepkavot. Šai sakarā viņam jāslap- stās visādos tumšos kaktos, jāuzturas vietās, kurām ir slikta slava, un jāpārkāpj likums.»

Toms pārlasīja dokumentu divas reizes, pēc tam jautāja:

— Kads likums?

— To es tev paziņošu, tiklīdz būšu šo likumu izdevis, — mērs sacīja. — Visām Zemes kolonijām ir savi likumi.

— Paklausieties, kas tad īsti man būs jādara?

— Tev jāzog. Un jāslepkavo. Tas nemaz nav tik grūti. — Mērs piegāja pie grāmatu skapja un nocēla no plaukta vecu, vairākos sējumos izdotu populārzinātnisku darbu «Noziedznieks un viņa vide. Slepkavas psiholoģija. Zādzības motīvu analīze».

— Te tu atradīsi visu, kas jāzina. Zodz, cik patīk. Nu, bet attiecībā uz slepkavību es domāju, ka pietiks ar vienu. Te pārcensties arī nebūtu vēlams.

Toms pamāja ar galvu.

— Pareizi. Izlasīšu un pamēģināšu tikt skaidrībā.

Viņš iespīlēja populāro izdevumu padusē un aizgāja

mājās.

Diena bija neciešami tveicīga, un pēc šīs sarunas Toms jutās ļoti noguris. Viņš atgūlās gultā un sāka studēt veco grāmatu.

Pie durvīm pieklauvēja.

— Nāciet iekšā! — Toms, berzēdams acis, iesaucās.

Marvs Namdaris, visvecākais un visgarākais no trim

rudmatainajiem Namdaru brāļiem, parādījās durvīs kopā ar Džedu Fermeri. Viņi bija atstiepuši nelielu tarbu.

— Vai tu tagad esi pilsētas noziedznieks? — Marvs vaicāja.

— Tā jau laikam būs.

— Tādā gadījumā šīs mantas domātas tev. — Viņi nolika tarbu uz grīdas un izcēla no tās nelielu cirvīti, nazi, harpūnu, nūju un rungu.

— Ko jūs man atnesāt? — Toms jautāja, uzrausda- mies gultā sēdus.

— Atnesām ieročus. Ko gan citu, pēc tavām domām, mums vajadzēja nest? — Džeds Fermeris ērcīgi atcirta. — Kas tas par noziedznieku, kuram nav ieroču?!

Toms pakasīja aiz auss.

— Vai tu to skaidri zini?

— Tev pašam jau būtu laiks tikt skaidrībā par tādām lietām, — īgni norūca Fermeris. — Neceri, ka mēs visu izdarīsim tavā vietā.

Marvs Namdaris pamirkšķināja Tomam.

— Džeds dusmojas tāpēc, ka mērs viņu iecēlis par pastnieku.

— Savu pienākumu es pildu, — Džeds sacīja. — Riebjas tikai rakstīt visas šīs vēstules.

— Nu, man liekas, tas nemaz nav tik grūti, — Marvs Namdaris smīnēdams teica. — Zemes pastnieki taču tiek ar šo darbu galā! Un viņiem jāraksta vēl daudz vairāk… Padomā, cik cilvēku dzīvo uz Zemes! Paliec sveiks, Tom! — viņš piebilda. — Vēlu sekmes!

Abi aizgāja.

Toms noliecās, lai labāk apskatītu ieročus. Viņš zināja, kas tie par priekšmetiem: vecajās grāmatās tiem bija veltītas vairākas nodaļas. Bet uz Jaunās Dilaveras ieroči praktiski vēl nekad nebija laisti darbā. Vienīgie mugurkaulainie dzīvnieki, kas mitinājās uz šīs planētas sauszemes — mazi, pūkaini zvēriņi —, bija pārliecināti veģetārieši. Un izmantot ieročus pret saviem līdzcilvēkiem nevienam, saprotams, nebija ienācis prātā.

Toms paņēma atnesto nazi. Tā asmens šķita vēss, bet gals — ļoti smails un ass.

Piecēlies viņš sāka nemierīgi staigāt pa istabu, ik pa brīdim uzmezdams skatienu ieročiem. Un katru reizi, kad Toms uz tiem palūkojās, viņam apšķebinājās dūša un vēderam pārskrēja saltas tirpas. Toms nodomāja, ka laikam tomēr ir mazliet pārsteidzies, apņemdamies veikt šo uzdevumu.

Tiesa, pagaidām viņam nebija sevišķa pamata uztraukties. Vispirms jāizlasa vecās grāmatas, pēc tam varbūt kļūs skaidrs, kāda visā šai lietā jēga.

Viņš lasīja vairākas stundas un tikai vienu reizi pārtrauca lasīšanu, lai ieturētu vieglu azaidu. Atsevišķas nodaļas bija uzrakstītas ļoti saprātīgi. Noziegumu metodiku autori aplūkoja sīki un samērā populāri, vietām tekstu papildināja ilustrācijas un pat diagrammas. Tomēr kopumā izlasītais atstāja absolūti nejēdzīgu iespaidu. Kāpēc vispār ir jāpastrādā noziegumi? Kam no tā labums? Ko tas var dot cilvēkiem?

Uz šiem jautājumiem grāmatas neatbildēja. Toms šķirstīja lappuses un ar interesi aplūkoja noziedznieku fotoattēlus. Visi viņi izskatījās ļoti nopietni, domīgi; likās, ka viņi pilnā mērā apzinās savu nozīmi sabiedrībā. Tomam ļoti gribējās izprast šīs nozīmes būtību. Iespējams, ka tad viņam daudz kas kļūtu skaidrāks.

— Tom, — aiz loga atskanēja mēra balss.

— Esmu šeit, — Toms atsaucās.

Durvis atvērās, un mērs iebāza galvu istabā. Viņam aiz muguras parādījās Džeina Fermere, Mērija Pārcēlāja un Elisa Pavāre.

— Nu, kā? — mērs jautāja.

— Ko nozīmē «kā»?

— Kad tu domā iesākt?

Toms mulsi pasmaidīja.

— Gatavojos, kā redzat, — viņš sacīja. — Grāmatas lasu, mēģinu saprast…

Trīs cienījamās dāmas nosodoši pavērās viņā, un Toms apjucis aizvēra muti.

— Tu veltīgi tērē laiku, — sacīja Elisa Pavāre.

— Visi strādā, neviens negulšņā mājās, — piebilda Džeina Fermere.

— Vai tiešām ir tik grūti kaut ko nospert? — izaicinoši iesaucās Mērija Pārcēlāja.

— Tas tiesa, Tom, — mērs viņas atbalstīja. — Inspektors var ierasties kuru katru brīdi, bet ciemā vēl nav pastrādāts neviens noziegums. Mums pat nebūs ko ziņot…

— Labi, labi. — Toms tūlīt saprata mājienu, aizbāza nazi un rungu aiz siksnas, paņēma tarbu, lai būtu kur ielikt laupījumu, un izgāja no mājas.

Bet uz kurieni iet? Bija trešā pēcpusdienas stunda. Tirgus — vispiemērotākā vieta zādzībām — būs lidz vakaram tukšs. Turklāt Tomam ne visai gribējās zagt gaišā dienas laikā. Tas izskatītos kaut kā neprofesionāli. Toms izņēma no kabatas pilnvaru, kas uzlika viņam par pienākumu pastrādāt noziegumus, un vēlreiz pārlasīja to no sākuma līdz galam: «… jāslapstās tumšos kaktos un jāuzturas vietās, kurām ir slikta slava..»

Viss skaidrs! Viņš uzturēsies vietā, kurai ir slikta slava, tur izstrādās rīcības plānu un arī attiecīgi noskaņosies. Diemžēl izvēle bija ļoti ierobežota. Ciematā darbojās restorāns «Mazulis», kurā saimniekoja divas māsas atraitnes, Džefa Apiņa «Atpūtas stūrītis» un pēdīgi vēl — Eda Aldara taverna.

Toms izvēlējās tavernu.

Taverna atradās mājiņā, kas neko daudz neatšķīrās no citām ciemata mājām. Tur bija viena liela istaba viesiem, virtuve un saimnieku dzīvojamās istabas. Eda sieva gatavoja ēst un centās uzturēt telpās tīrību, cik nu viņai to atļāva sāpes krustos. Eds rosījās pie letes un ielēja viesiem dzērienus. Tas bija pabāls vīrs ar miegainām acīm un neparastu spēju uztraukties nieku dēļ.

— Sveiks, Tom, — Eds sacīja. — Stāsta, ka tu esot iecelts par noziedznieku.

— Jā, esmu, — Toms atbildēja. — Ielej man, lūdzu, glāzīti perikolas.

Eds Aldaris ielēja glāzē šo bezalkoholisko dzērienu, kuru pals gatavoja no dārzeņiem, un nemierīgi pamīņā- jās Toma galdiņa priekšā.

— Kā tad tā, kāpēc tu sēdi šeit un neko nezodz?

— Man jāpadomā, — Toms atbildēja. — Bez tam pilnvarā teikts, ka noziedzniekam jāuzturas vietās, kurām ir slikta slava. Tāpēc es arī sēžu te.

— Paklausies, tas nudien nav labi, — Aldaris skumji ierunājās. — Vai tad manam krodziņam ir tik slikta slava?

— Negaršīgāku ēdienu visā ciemā būs grūti atrast.

— Zinu. Mana vecene neprot gatavot. Bet viesi šeit vienmēr ir mīļi gaidīti un var justies kā savā ģimenē. Tāpēc cilvēki pie mums labprāt iegriežas.

— Tagad viss būs citādi, Ed. Es tavu krodziņu pasludināšu par savu štāba mītni.

Edam Aldarim nevarīgi nošļuka pleci.

— Centies nu izpatikt cilvēkiem, gan jau viņi tev nepaliks pateicību parādā! — viņš nomurmināja un atgriezās aiz letes.

Toms prātoja tālāk. Un, jo vairāk puisis pūlējās, jo mazāk jēgas no tā bija. Tomēr viņš ar drūmu neatlaidību turpināja piepūlēt smadzenes.

Pēc stundas Ričijs Fermeris, Džeda jaunākais dēlēns, atvēra durvis un iebāza šķirbā galvu.

— Vai tu esi jau kaut ko nospēris, Tom?

— Nē, pagaidām vēl ne, — Toms sadudzis atbildēja.

Tveicīga diena palēnam gaja uz beigām. Saulrieta stari ielūkojās krodziņa ne visai tīrajos logos. Ārā iečirkstējās zemes vēži, un tuvējā meža galotnēs iešal- cās pirmā vakara vēsma.

Smagnējais Džordžs Pārcēlājs un Maksis Audējs ienāca krodziņā iekampt pa glāzītei gjavas. Viņi piesēdās pie Toma galdiņa.

— Nu, kā sviežas? — apvaicājās Džordžs Pārcēlājs.

— Nav ko lielīties, — Toms atbildēja. — Ar to zagšanu man nekas neiznāk.

— Gan pieradīsi, — kā vienmēr nesteidzīgi un nopietni ierunājās Džordžs Pārcēlājs. — Lai nu kas, bet tu noteikti iemācīsies.

— Mēs ticam tev, Tom, — Audējs viņu mierināja.

Toms pateicās abiem. Vīri iedzēra pa glāzītei un aizgāja. Toms, vērdamies savā tukšajā glāzē, atkal sāka lauzīt galvu. J

Vēl pēc stundas Eds Aldaris mulsi ieklepojās.

— Piedod, Tom, bet kad īsti tu ķersies pie zagšanas?

— Tūlīt pat, — Toms noteica.

Viņš piecēlās, pārbaudīja, vai ieroči ir savā vietā, un izgāja pa durvīm.

Tirgus laukumā pilnā sparā ritēja parastā maiņas tirdzniecība; preces kaudzēm gulēja uz garajiem galdiem vai arī uz zālē izklātiem salmu pinumiem. Maiņa notika bez naudas starpniecības un bez jebkādiem tarifiem. Par sauju pašdarinātu naglu varēja dabūt spaini piena vai divas zivis, vai arī otrādi — atkarībā no tā, ko kurš gribēja iemainīt vai kāda kuram bija radusies vajadzība. Ar aprēķiniem, cik maksā viena vai otra manta, neviens sevi neapgrūtināja. Tā bija vienīgā Zemes paraža, kuru mēram nekādi neizdevās šeit ieviest.

Kad Toms Zvejnieks parādījās tirgus laukumā, visi viņu skaļi sveica.

— Nu, kā, Tom, ar zagšanu?

— Drošāk, drošāk, draudziņ, nekautrējies!

— Nebēdā, tev tā lieta ies!

Ciemata iedzīvotāji neko tādu vēl nebija piedzīvojuši. Zādzība viņiem šķita tālas planētas eksotisks paradums, un visiem joti gribējās redzēt, ka to dara. Ļaudis pameta savas preces un vēroja katru topošā zagļa kustību.

Tomam trīcēja rokas. Puisim it nemaz nepatika, ka tik daudz cilvēku noskatīsies, kā viņš zags. Ar šo uzdevumu jātiek galā pēc iespējas ātrāk, Toms nosprieda. Kamēr vēl dūša nav pavisam saskrējusi papēžos.

Pēkšņi viņš apstājās pie augļu kaudzes, kas bija sakrauta uz misis Melderes letes.

— Šķiet, diezgan sulīgi, — Toms nevērīgi izmeta.

— Gluži svaigi, tikko no dārza, — misis Meldere, sīka vecenīte ar spožām actiņām, sacīja. Un Toms piepeši atcerējās, kā viņa ik vakaru stundām ilgi mēdza sarunāties ar viņa māmuļu tais tālajos gados, kad vecāki vēl bija dzīvi.

— Tā izskatās, — viņš sacīja, iekšēji nožēlodams, ka nav apstājies pie cita galda.

— Labi auglīši, svaigi auglīši, — misis Meldere atkārtoja. — šopēcpusdien es tos salasīju.

— Vai viņš tūlīt kaut ko nozags? — kāds skaļi pačukstēja.

— Bez šaubām. Skaties! …

Toms paņēma lielu, zaļu augli un sāka to aplūkot. Pūlis aizturēja elpu.

— Tiešām, ļoti sulīgs, — sacīja Toms un uzmanīgi nolika augli vietā.

Pūlis nopūtās.

Pie blakus galda stāvēja Maksis Audējs ar sievu un pieciem bērneļiem. Šodien viņi bija atnesuši uz tirgu divas segas un vienu kreklu. Kad Toms, kuram sekoja

vesels pūlis, pienāca tuvāk, Audēji kautrīgi pasmaidīja.

— Sis krekls tev būs pašā laikā, — Maksis paziņoja; viņam gribējās, lai ļaudis ātrāk izklīst un netraucē Tomu darbā.

— Hm, — Toms norūca, aptaustīdams kreklu.

Pūlis nogaidoši sakustējās. Kāda meiča nervozi ieķi- ķinājās. Toms satvēra kreklu un atsēja tarbu.

— Pagaidi, jaunais cilvēk! — Bills Mālderis iesaucās, lauzdams sev pūlī ceļu. Billa jostu rotāja spīdīga nozīme — veclaiku monēta, kuru paši pirmie kolonisti bija atveduši no Zemes, — un viņa sejas izteiksme nepārprotami liecināja, ka policijas priekšnieks pašreiz pilda dienesta pienākumus.

— Ko tu dari ar šo kreklu, Tom? — Bills bargi vaicāja.

— Es? … Tapat vien … paņemu, lai apskatītu.

— Ak tāpat vien, lai apskatītu? — Bills novērsās un salika rokas aiz muguras. Tad strauji pagriezās uz papēžiem un draudoši pacēla rādītājpirkstu. — Bet man nezkādēļ liekas, ka tu neesi paņēmis kreklu tāpat vien, lai apskatītu. Man liekas, ka tu gribi to nozagt!

Toms neatbildēja. Vienā rokā viņš bija sažņaudzis atsieto tarbu, ko neapšaubāmi varēja uzskatīt par lietisku pierādījumu, bet otrā joprojām turēja kreklu.

— Policijas priekšnieka pienākums, — Bills ar uzsvaru sacīja, — ir sargāt šos cilvēkus. Tu, Tom, esi aizdomīgs subjekts. Tāpēc uzskatu par nepieciešamu vispārējās drošības labad ieslodzīt tevi cietumā.

Toms nokāra galvu. To viņš nebija gaidījis. Lai gan, patiesību sakot, viņam bija vienalga. Ja viņu ietupinās cietumā, būs vismaz pamats domāt, ka viņš ticis galā ar savu uzdevumu. Bet, kad Bills viņu izlaidīs, varēs mierīgi turpināt bezbēdīgo zvejnieka dzīvi.

Pēkšņi caur pūli izspraucās mērs. Pāri biksēm izlaistais krekls tāpat kā dienā brīvi plandīja ap viņa apaļo vēderu.

— Bili! Ko tu esi šeit ievārījis?

— Pildu savu pienākumu, mēr. Toms uzvedās aizdomīgi. Bet grāmatās teikts …

— Es zinu, kas teikts grāmatās, — mērs sacīja. — Es pats taču iedevu tev šīs grāmatas. Tu nedrīksti apcietināt Tomu. Vismaz pagaidām ne.

— Bet mūsu ciemā nav cita noziedznieka. — Bills nevarīgi iepleta rokas.

— Tā nav mana vaina, — mērs taisnojās.

Bills stūrgalvīgi saknieba lūpas.

— Grāmatā teikts, ka policijai jāveic profilaktiski pasākumi. No tā izriet, ka noziegumi vispār nav jāpieļauj.

Mērs izmisīgi sasita rokas.

— Bili, vai tiešām tu nesaproti? Nepieciešams, lai mūsu ciematā būtu noticis kaut viens noziegums. Arī tavs pienākums — palīdzēt mums šai ziņā!

Bills paraustīja plecus.

— Viss kārtībā, mēr. Es tikai gribēju rīkoties saskaņā ar jūsu norādījumiem. — Viņš paspēra soli sānis, tad pēkšņi pagriezās un uzbrēca Tomam: — Bet tu, putniņ, tik un tā man neizspruksi! Un iegaumē: noziegumi pie laba gala neved …

— Acīmredzot puisim ļoti gribas izcelties, — mērs paskaidroja. — Bet tu, Tom, nepievērs viņam uzmanību. Drošāk ķeries pie lietas, pamēģini kaut ko nozagt. Vienreiz šis darbs taču japadara.

Toms neatbildēja. Viņš spraucās caur pūli, virzīdamies uz ciematam tuvāko mežmalu.

— Tom, uz kurieni tu tā steidzies? — mērs satraukts vaicāja.

— Man šodien nav noskaņojuma, — Toms sacīja.

— Varbūt rītvakar..

— Nē, Tom, tūlīt, — mērs nepiekāpās. — Pietiek vilcināties un atlikt. Sāc tūlīt pat, mēs visi tev palīdzēsim.

— Protams, palīdzēsim, — Maksis Audējs piebilda.

— Nozodz šo kreklu. Tas taču tev tieši laikā.

— Paskaties, Tom, šeit ir vēl tīri laba ūdens krūka!

— Bet man vesels lērums riekstu!

Toms pārlaida skatienu tirgus galdiem. Kad viņš izstiepa roku pēc Audēja krekla, nazis, kas viņam bija aizbāzts aiz jostas, nokrita zemē. Pūlī atskanēja līdzjūtīgi smiekli.

Slaucīdams nosvīdušo pieri, Toms jutās kā pēdējais lempis. Viņš pacēla nazi, aizbāza to aiz jostas, tad satvēra kreklu un iestūķēja tarbā. Pūlī atskanēja piekrišanas saucieni.

Toms bikli pasmaidīja; viņam kļuva mazliet vieglāk ap sirdi.

— Es, liekas, pamazām pieradīšu.

— Kā tad! Noteikti pieradīsi!

— Mēs zinājām, ka tu tiksi galā!

— Nozodz vēl kaut ko, draudziņ!

Staigādams pa tirgu, Toms pievāca vēl virves rituli, sauju riekstu un no niedrēm pītu cepuri. >

— Manuprāt, pietiks, — viņš sacīja mēram.

— Jā, šodienai pietiks, — mērs piekrita. — Bet, tu pats saproti, pagaidām tā vēl nav īsta zādzība. Būtībā cilvēki paši tev visu atdeva. Uzskati, ka šovakar tu esi tikai papraktizējies.

— Ak tā!.. — Toms skābi novilka.

— Toties tagad tu zini, kā to dara. Nākamo reizi tev jau būs vieglāk.

— Varbūt.

— Un pielūko, neaizmirsti slepkavību!

— Vai tas tiešām ir nepieciešams? — Toms jautāja.

— Diemžēl jā, — mērs sacīja. — Ko lai dara, mūsu kolonija pastāv vairāk nekā divsimt gadu, bet tajā vēl nav bijis nevienas slepkavības. Nevienas pašas. Turpretim citās kolonijās, ja var ticēt hronikām, cilvēki ir bendēti cik uziet!

— Tad jau laikam arī mēs bez slepkavības nevarēsim iztikt, — Toms piebilda. — Labs ir, es pacentīšos.

Viņš devās mājup. Pūlis pavadīja viņu ar atzinības saucieniem.

Mājās Toms iededzināja degļa lampiņu un paēda vakariņas, bet pēc tam ilgi sēdēja atzveltnes krēslā. Viņš bija ļoti neapmierināts. Ar zādzībām viņam nav veicies. Visu dienu viņš tikai svārstījās un šaubījās. Cilvēkiem vajadzēja gandrīz vai ar varu uztiept viņam dažādas mantas, lai galu galā viņš uzdrošinātos tās nozagt! …

Ko Toms varēja teikt sev par attaisnojumu? Zādzība un slepkavība ir tikpat nepieciešami darbi kā visi pārējie. Un, ja viņš ar tamlīdzīgām lietām nekad nav nodarbojies un nespēj saprast, kam tās vajadzīgas, tas vēl nav iemesls, lai veiktu savu uzdevumu pa roku galam.

Toms atvēra durvis un palūkojās ārā. Bija brīnišķīga, skaidra nakts. Pie debesīm žilbinoši mirgoja kāds ducis tuvāko milzu zvaigžņu. Tirgus laukumā cilvēkus vairs nemanīja, toties ciemata māju logos jau mirdzēja uguntiņas.

Bija īstais laiks doties zagļa gaitās!

Jau pali doma par to lika šermuļiem pārskriet pār muguru. Toms izjuta kaut ko līdzīgu velnišķam lepnumam. Tad, lūk, kā, izrādās, briest noziedzīgas ieceres! Tāpat acīmredzot ir jānotiek arī zādzībām — klusībā un visdziļākās tumsas aizsegā.

Toms ātri pārbaudīja savus ieročus, sabēra laupījumu istabas kaktā un izgāja uz ielas.

Pēdējās degļu laternas jau bija nodzēstas. Kaķa soļiem Toms aizlavījās līdz Rodžera Pārcēlāja namam. Lielais Rodžers bija atstājis savu lāpstu pagalmā pieslietu pie sienas. Toms pagrāba lāpstu un devās tālāk. Misis Audējas ūdens krūka bija nolikta savā parastajā vietā durvju priekšā. Toms pievāca krūku. Atceļā viņam pagadījās mazs koka zirdziņš, kuru kāds no bērniem droši vien bija aizmirsis uz ielas. Zirdziņš sekoja krūkai un lāpstai.

Laimīgi nogādājis zagtās mantas drošībā, Toms sajuta patīkamu uzbudinājumu un nolēma sirojumu atkārtot.

Otrreiz viņš atgriezās ar bronzas plāksnīti, kuru bija noņēmis no mēra namdurvīm, ar Marva Namdara labāko zāģi un sirpi, kas piederēja Džedam Fermerim.

— Nav peļami, — Toms sev teica, — es, liekas, sāku apgūt jaunu arodu. Vēl viens tāds ķēriens, un varēs uzskatīt, ka nakts nav pagājusi veltīgi.

…Uz Rona Mūrnieka lieveņa Toms atrada āmuru un kaltu, bet Elisas Pavāres mājas pagalmā pievāca pītu groziņu. Viņš jau taisījās nočiept arī Džefa Apiņa grābekli, kad pēkšņi sadzirdēja vieglu troksni un pie- plaka pie sienas.

Pa ielu klusītiņām zagās Bills Mālderis; viņa metāla nozīme zibsnīja zvaigžņu gaismā. Vienā rokā Bills turēja īsu, smagu rundziņu, bet otrā — paštaisītus roku dzelžus. Nakts tumsā viņa seja izskatījās ļotidrau- dīga. Tajā bjia lasāma apņēmība par katru cenu izskaust noziedzību, lai ko šis vārds arī nozīmētu.

Toms aizturēja elpu; desmit soļu attālumā Bills Mālderis aizslīdēja viņam garām. Toms parāvās atpakaļ; tai pašā mirklī iedžinkstējās viņa tarba.

— Kas tur ir? — Bills ierēcās un, nesaņēmis atbildi, ar skatienu ieurbās tumsā.

Toms atkal pieplaka pie sienas, būdams pārliecināts, ka tur Bills viņu nepamanīs. Policijas priekšniekam taču bija pavāja redze — kā jau cilvēkam, kuram pastāvīgi jājauc krāsas un tāpēc acīs bieži iebirst putekļi. Starp citu, tāda redze ir visiem Mālderiem. Un tāpēc viņi arī ir tik viegli sakaitināmi.

— Vai tu tas esi, Tom? — Bills jautāja visdraudzīgākajā tonī.

Toms grasījās atbildēt, bet pēdējā mirklī pamanīja, ka Billa runga šūpojas gandrīz tieši virs viņa galvas.

— Nu, nekas, gan es tevi dabūšu rokā! — Bills norūca.

— Paklausies, vai tu nevarētu viņu dabūt rokā rīt no rīta? — izliecies pa guļamistabas logu, jautāja Džefs Apinis. — Te vienam otram, redzi, gribētos gulēt.

Neko neteicis, Bills devas tālāk. Kad viņš pazuda tālumā, Toms aizsteidzās mājās un izbēra savu pēdējo lomu līdzās pārējām trolejām. Skats uz nozagto mantu kaudzi pamodināja viņā izpildīta pienākuma apziņu.

Izdzēris glāzīti vēsas gļavas, Toms atlaidās gultā un acumirklī iegrima dziļā miegā.

Nākamajā rītā Toms aizgāja paskatīties, kā veicas ar mazās, sarkanās skolas ēkas būvi. Brāļi Namdari strādāja vaiga sviedros, un daži fermeri viņiem palīdzēja.

— Kā veicas ar darbiem? — Toms moži uzsauca.

— Teicami, — atbildēja Marvs Namdaris. — Taču vēl labāk veiktos, ja pie rokas būtu mans asākais zāģis.

— Tavs zāģis? — Toms neizpratnē atkartoja. Un tūdaļ pat atcerējās — naktī viņš taču bija to nozadzis. Nez kādēļ viņam nemaz nebija ienācis prātā, ka zāģis kādam ir vajadzīgs. Tāpat kā visas pārējās mantas, tas bija tikai priekšmets, kuru vajadzēja nozagt.

Marvs Namdaris jautāja:

— Kā tu domā, vai es varētu savu zāģi paņemt atpakaļ? Uz laiku. Teiksim, uz pāris stundām …

— Hm … to nu gan es nezinu, — Toms, saraucis pieri, atbildēja. — Zāģis juridiski skaitās nozagts, tā ka pats saproti…

— Saprotu, saprotu. Es to gribu aizņemties tikai uz īsu brītiņu …

— Bet tev vajadzēs zāģi atdot.

— Kā tad! Skaidrs! Es pats tev to atnesīšu! — Marvs sašutis iesaucās. — Vai tu domā, ka paturēšu mantu, kas juridiski skaitās nozagta?!

— Zāģis glabājas manās mājās kopā ar visu pārējo laupījumu…

Marvs pateicās Tomam un aizskrēja pēc zāģa.

Toms nesteigdamies devās tālāk. Viņš piegāja pie mēra mājas. Saimniek^ stāvēja pagalmā un raudzījās debesīs.

— Vai tu nospēri manu vara plāksnīti, Tom? — viņš jautāja.

— Protams, nospēru, — Toms izaicinoši atbildēja.

— O, es vienkārši tāpat painteresējos. — Mērs norādīja uz debesīm. — Vai redzi?

Toms palūkojās tai virzienā, kādā mērs bija izstiepis roku.

— Ko?

— Melno punktiņu blakus mazajai saulei?

— Redzu. Nu un tad?

— Varu likt galvu ķīlā, ka tas ir inspektora kuģis. Kā tev veicas?

— Labi, — Toms mazliet nedroši atbildēja.

— Vai slepkavības plānu esi jau izstrādājis?

— Tik tālu vēl neesmu ticis, — Toms atzinās. — Atklāti sakot, šī lieta man nepadodas.

— Zini ko, uz brītiņu ienāc pie manis. Man ar tevi jāaprunājas, Tom.

Vēsajā, slēģu aptumšotajā viesistabā mērs ielēja divās glāzēs gļavu un piebīdīja Tomam krēslu.

— Mums atvēlētais laiks iet uz beigām, — mērs drūmi paziņoja. — Inspektors var ierasties kuru katru mirkli. Un man pašam rūpju līdz kaklam. — Viņš norādīja uz starpplanētu rāciju. — Šī kaste atkal čerk- stēja. Kaut ko par sacelšanos uz Dengas IV un par to, ka visām Zemei uzticīgajām kolonijām jābūt gatavām izsludināt mobilizāciju. Jupis viņu zina, kas tā par būšanu. Es pirmo reizi mūžā dzirdu par tādu Dengu IV, un, še tev, tagad par to jāraizējas, it kā citu raižu man nebūtu!

— Bet vai jūs skaidri zināt, ka bez slepkavības nav iespējams iztikt?

— Vai tad tu pats to nezini? — Mērs sarauca uzacis. — Ja gribam būt uzticīgi Zemei, mums jāiet līdz galam. Un slepkavošana ir vienīgā joma, kurā mēs pagaidām esam atpalikuši. Viss pārējais būtu puslīdz kārtībā.

Tērpies jaunā zila formas blūzē ar spožām metāla pogām, istabā ienaca Bills Mālderis.

— Nu, Tom, vai esi jau kādu noslepkavojis?

Mērs sacīja:

— Viņš grib zināt, vai tas tiešām ir nepieciešams.

— Protams, ka nepieciešams! — policijas priekšnieks iesaucās. — Izlasi jebkuru grāmatu! Kas gan tas par noziedznieku, kurš nevienu nav noslepkavojis?

— Ko īsti tu domā noslepkavot? — mērs painteresējās.

Toms nemierīgi grozījās krēslā un krakšķināja pirkstu locītavas.

— Nu?

— Labs ir. Es nositīšu Džefu Apini, — Toms iesaucās.

Bills Mālderis cieši palūkojās uz viņu.

— Kāpēc?

— Kāpēc? Un kāpēc gan ne? ' — Bet kādi tev motīvi?

— Es domāju, ka jums vajag, lai ciemā notiktu kāda slepkavība, — Toms sacīja. — Par motīviem man nekas netika teikts.

— Nekvalificēta slepkavība mums neder, — policijas priekšnieks paskaidroja. — Slepkavībai jānotiek pēc visiem likumiem. Citiem vārdiem, tai jābūt pārliecinoši motivētai.

Toms kļuva domīgs.

— Nu, es, piemēram, ne sevišķi labi pazīstu Džefu. Vai tas ir pietiekams motīvs?

Mērs pakratīja galvu.

— Nē, Tom, tas neder. Labāk izvēlies citu upuri.

— Varbūt padomāsim kopīgi, — Toms ierosināja. — Ko jūs teiktu par Džordžu Pārcēlāju?

— Kādi būtu motīvi? — Bills nekavējoties jautāja.

— Nu … hm … man, atklāti sakot, ne sevišķi patīk viņa gaita. Jau sen nepatīk. Un skaļš viņš ari mēdz būt… reizēm.

Mērs piekrītoši pamāja ar galvu.

— Tas, šķiet, varētu iet. Ko tu teiksi, Bili?

— Interesanti, kā lai policija atklāj noziegumu, kas pastrādāts tādu motīvu dēļ?! — Bills sašutis vaicāja. — Kaut kas tamlīdzīgs varbūt derētu, ja tu nogalinātu afekta stāvoklī. Bet tev taču jāslepkavo pēc visiem noteikumiem, Tom, un jāatbilst raksturojumam: aukstasinīgs, nežēlīgs, viltīgs slepkava. Nevar nosist cilvēku tikai tāpēc, ka nepatīk viņa gaita! Tas izklausās muļķīgi …

— Man, liekas, vajadzētu visu velreiz kārtīgi apdomāt, — Toms piecēlies sacīja.

— Tikai nedomā pārāk ilgi, — mērs piebilda. — Jo ātrāk šis darbs būs padarīts, jo labāk.

Toms paklanījās un devās uz durvīm.

— Jā, Tom! — Bills nokliedza viņam pakaļ. — Neaizmirsti atstāt lietiskus pierādījumus. Tas ir ļoti svarīgi.

— Labi, — Toms nomurminaja un izgaja ara.

Gandrīz visi ciemata iedzīvotāji, iznākuši uz ielas,

raudzījās debesīs. Melnais punktiņš ar katru minūti auga lielāks un tagad jau tikpat kā aizsedza mazo sauli.

Toms devās uz tavernu, lai vēlreiz pārdomātu operāciju visos sīkumos. Eds Aldaris acīmredzot bija revidējis savu attieksmi pret noziedzīgajiem elementiem, jo krodziņš izskatījās daudz savādāk nekā vakar. Tā durvis greznoja izkārtne ar uzrakstu «NOZIEDZNIEKA MIDZENIS»; logus sedza jauni, taču cītīgi aptraipīti aizkari, kas neļāva telpā iekļūt dienas gaismai un piešķīra tavernai drūma midzeņa izskatu. Pie vienas sienas bija pakārta no koka izgrieztu ieroču kolekcija. Pie otras sienas liels, asinssarkans traips radīja baismīgu iespaidu, ķaut arī Toms skaidri redzēja, ka tas uztriepts ar krāsu, kuru Bills Mālderis gatavo no rūtas ogām.

— Sveiks, Tom, nāc iekšā, — Eds Aldaris aicināja un ieveda viesi vistumšākajā kaktā. Toms izbrīnījās, jo ap šo laiku krodziņā nekad nebija tik daudz apmeklētāju. Ļaudīm acīmredzot patika iedzert pa glāzītei noziedznieka midzenī…

Sūkdams perikolu, Toms sāka prātot.

Izvairīties no slepkavības acīrhredzot nebūs iespējams.

Viņš izvilka savu pilnvaru un vēlreiz to pārlasīja. Asiņains darbiņš! Neviens cilvēks labprātīgi tādu nebūtu uzņēmies… Bet ko tu darīsi, ja likums prasa, lai arī šis pienākums tiktu izpildīts?

Toms izdzēra perikolu un centās domāt par slepkavību.

Viņš neatlaidīgi atkārtoja sev, ka jānogalina cilvēks. Kādam cilvēkam jāatņem dzīvība. Kāds jāaizraida uz viņpasauli.

Bet, lai kā viņš centās šo domu formulēt, vārdi neizteica lietas būtību. Pie skaidrības tomēr bija jātiek, un Toms nolēma aplūkot konkrētu piemēru. Viņš izvēlējās rudmataino spēkavīru — Marvu Namdari. Šodien Marvs, aizņēmies no viņa pats savu zāģi, būvē skolas ēku. Ja Toms Marvu nogalinās.. nu, tad Marvs neko vairs nebūvēs. ^

Toms nepacietīgi papurināja galvu. Nē, viņam tomēr neizdevās iejusties situācijā!

Labi, Toms nodomāja. Apskatīsim jautājumu no cita viedokļa. Lūk, Marvs Namdaris — visstiprākais un, pēc daudzu domām, arī vislādzīgākais no visiem Namdaru puišiem —, piemiedzis acis un ar vasarraibumainajām rokām cieši satvēris ēveli, gludina dēli. Bet pats, protams, jau tvīkst aiz slāpēm un jūt dūrējus kreisajā plecā, kuru ik vakarus bez jebkāda labuma noziež ar Jana Aptieķnieka pagatavoto ziedi.

Tas tātad būtu dzīvais Marvs Namdaris. Bet tagad …

Marvs Namdaris nokritis augšpēdus, viņa stiklainās acis ir pa pusei aizvērtas, rokas un kājas sastingušas, mute sašķiebusies, viņš neelpo, un sirds viņam nepukst. Nekad vairs viņš neturēs lielajās vasarraibumainajās rokās dēļa galu. Nekad nesūdzēsies par sāpēm plecā, kuras Jans Aptieķnieks neprotot izārstēt…

Vienu mirkli Toms līdz sirds dziļumiem izjuta, kas slēpjas aiz vārda «slepkavība». Tad šī halucinācija pazuda, taču atmiņas par to palika, jo redzētā aina bija tik spilgta, ka Tomam spēji uznāca nelabums.

Izdarījis zādzību, viņš vēl varētu dzīvot. Bet slepkavība — pat ar vislabākajiem nodomiem, ciemata interesēs …

Ko gan sacīs cilvēki, ieraudzījuši to, ko viņš nupat skatījis iztēlē? Kā lai viņš pēc tam dzīvo cilvēku vidū? Kā lai samierinās pats ar sevi?

Un tomēr viņam jāizdara slepkavība! Katrs ciemata iedzīvotājs dod savu ieguldījumu kopīgajā pasākumā, un šo darbu liktenis acīmredzot ir lēmis viņam.

Bet ko tad īsti lai noslepkavo?

Lielais ļembasts sākās vēlāk, kad starpplanētu rācija ietarkšķējās dažādās balsīs.

— Vai šī ir kolonija? Kur atrodas galvaspilsēta?

— Tepat, — mērs atbildēja.

— Kur ir jūsu kosmodroms?

— Mums tur, ja nemaldos, tagad ierīkotas ganības, — mērs paskaidroja. — Es pēc grāmatām varu pārbaudīt, kur tāds agrāk ir bijis. Bet neviens gaisa kuģis nav nolaidies šeit jau divsimt gadus …

— Tādā gadījumā bāzes kuģis paliks orbītā. Sapulciniet savus pārstāvjus. Es* tūlīt nolaidīšos.

Visi ciemata iedzīvotāji salasījās laukā, kuru inspektors bija izraudzījies. Toms aizbāza ieročus aiz jostas un, stāvēdams koka ēnā, no tālienes vēroja ceremoniju.

Mazs gaisa kuģītis atdalījās no milzīgā bāzes kuģa un strauji piķēja lejup. Kuģītis krita kā akmens, un viss ciemats aizturēja elpu, gaidīdams, ka teju teju tas ietrieksies pļavā. Taču pēdējā mirklī kuģītis izšāva uguns strūklas, kas sadedzināja visu zāli zem tā, un lēni nolaidās zemē.

Mērs, enerģiski rīkodamies ar elkoņiem, spraucās uz priekšu, un viņam pa pēdām sekoja Bills Mālderis. Kuģīša durvis atvērās. Tanīs parādījās četri vīri. Viņi turēja rokās spožus metāla priekšmetus, un Toms saprata, ka tie ir ieroči. Tūdaļ aiz viņiem no kuģa izkāpa cienīgs resnis ar sarkanu seju, ģērbies melnā uniformā, kuru rotāja četras spožas medaļas. Viņu pavadīja krunkains cilvēciņš tādās pašās melnās drēbēs. Pēc tam no kuģa izkāpa vēl četri vīri līdzīgos formas tērpos.

— Esiet sveicināts uz Jaunās Dilaveras, — mērs sacīja.

— Pateicos jums, ģenerāl, — korpulentais, enerģiski kratīdams mēra roku, atbildēja. — Es esmu inspektors Dilumeins, bet tas ir misters Grents, mans politiskais padomnieks.

Grents uzmeta augstprātīgu skatienu dilaveriešu pūlim, tad, neslēpdams nicinājumu, izlikās, ka nav ievērojis mēra izstiepto roku, un stīvi paklanījās.

— Man gribētos aplūkot ciematu, — sacīja inspektors, pašķielējis uz Grentu. Grents piekrītoši pamāja. Formās tērptie sargi ieslēdza abas amatpersonas ciešā puslokā.

Zagšus, kā visīstākais ļaundaris, Toms sekoja procesijai. Kad inspektors bija sasniedzis ciematu, Toms paslēpās aiz kādas mājas un turpināja novērojumus.

Mērs ar dibinātu lepnumu parādīja ciemiņiem cietumu, pastu, baznīcu un mazo sarkano skolas ēku. Inspektors likās mazliet apmulsis. Misters Grents pretīgi smaidīja un kasīja zodu.

— Tā jau es domāju, — viņš sacīja inspektoram. — Veltīga laika un degvielas šķiešana un gluži nevajadzīga līnijkreisera amortizācija. Šeit nav absolūti nekā vērtīga.

— Par to es vēl neesmu pārliecināts, — inspektors atbildēja un atkal uzrunāja mēru: — Bet sakiet, — kādām vajadzībām jūs visu to uzbūvējāt, ģenerāl?

— Kādām vajadzībām? Lai Jaunā Dilavera pēc iespējas mazāk atšķirtos no Zemes, — mērs atbildēja. — Kā redzat, mēs darām visu, kas mūsu spēkos.

Misters Grents kaut ko pačukstēja inspektoram ausī.

— Sakiet, — inspektors uzrunāja mēru, — cik jūsu ciematā jaunu vīriešu?

— Kā, lūdzu? — mērs apjucis nomurmināja.

— Cik jums šeit ir vīriešu vecumā no piecpadsmit līdz sešdesmit gadiem? — misters Grents paskaidroja. — Saprotiet, ģenerāl, mūsu mātes Zemes impērija atrodas kara stāvoklī. Kolonisti no Dengas IV un dažām citām planētām sacēlušies un apstrīd metropoles prioritāti.

— Tas, bez šaubām, ir ļoti nepatīkami, — mērs līdzjūtīgi piezīmēja.

— Mums vajadzīgi cilvēki kosmodesantiem, — sacīja inspektors. — Spēcīgi, veselīgi vīri. Mūsu resursi ir izsmelti…

— Mēs gribam, — delikāti iestarpināja misters Grents, — dot iespēju visām Zemei uzticīgajām kolonijām piedalīties izšķirošajā cīņā par impēriju. Un esam pārliecināti, ka jūs nenoraidīsit mūsu priekšlikumu.

— Protams, nenoraidīšu, — mērs iesaucās. — Protams, protams! Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunieši ļoti priecāsies… Tiesa, viņi nav nekādi lielie speciālisti šādās lietās, toties atjautības puišiem netrūkst. Domāju, ka viņi ātri iemācīsies …

— Redzat nu, — inspektors pievērsās misteram Grentam. — Sešdesmit, septiņdesmit, varbūt pat vesels simts rekrūšu. To, vai zināt, nevar uzskatīt par laika šķiešanu.

Taču misters Grents joprojām bija noskaņots skeptiski.

Inspektors kopā ar padomnieku devās uz mēra māju, lai mazliet iestiprinātos. Viņus pavadīja četri kareivji. Pārējie četri aizgāja paklaiņot pa ciematu. Un klaiņojot viņi itin mierīgi pievāca visu, kas gadījās pa rokai …

Toms patvērās tuvējā mežā, lai vēlreiz rūpīgi pārdomātu savu uzdevumu.

Vakara krēslā misis Aldare, bailīgi atskatīdamās, izgāja no mājas un drīz atstāja aiz muguras ciemata pēdējās ēkas. Eda Aldara sieva bija kārna, jau sirmot sākusi gaišmate. Par spīti podagriskajam celim, viņa kustējās ļoti veikli.

— Atnesu tev pusdienas, — misis Aldare, ieraudzījusi Tomu, sacīja un nolika zemē ar rūtainu lakatu apsegtu groziņu.

— Pusdienas? … Paldies, — Toms atbildēja, izbrīnā iepletis acis, — tev tas nemaz nebija jādara.

— Kā tad nebija? Mūsu krodziņš taču ir tā sliktu slavu iemantojusī vieta, kurā tev jāuzturas! Tāpēc mums arī jāatbild un jārūpējas par tevi. Starp citu, mērs lika tev kaut ko pateikt.

Toms bija piestūķējis pilnu muti un, nespēdams izrunāt ne vārda, uzlūkoja misis Aldari.

— Mērs lika pateikt, lai tu pasteidzoties ar slepkavību. Pagaidām viņš vazā aiz deguna inspektoru un šo riebīgo punduri Grentu. Bet agri vai vēlu viņam vajadzēs atskaitīties. Par to nevar būt šaubu.

Toms palocīja galvu.

— Kad tu to izdarīsi, Tom? — Misis Aldare, koķeti pieliekusi galvu, palūkojās uz viņu.

— Tas tev nav jāzina, — Toms atbildēja.

— Kā tad nav jāzina? Es taču esmu nozieguma līdzdalībniece! — Misis Aldare pienāca viņam cieši klāt.

— Jā, tev taisnība, — Toms piekrita. — Labs ir. Es izdarīšu to šovakar, tikko satumsīs. Pasaki Billam Mālderim, ka atstāšu visus pirkstu nospiedumus, cik vien izdosies, un arī dažādus lietiskus pierādījumus.

— Labi, Tom, — misis Aldare teica. — Lai dievs tev palīdz!

Gaidīdams tumsu, Toms no mežmalas sekoja visam, kas notiek ciematā. Viņš redzēja, ka gandrīz visi kareivji ir piedzērušies un staigā pa ciemu ar tādiem ģīmjiem, it kā citu cilvēku pasaulē nebūtu. Viens no kareivjiem izšāva gaisā un nobiedēja mazos, pūkainos zālēdājus zvēriņus daudzu jūdžu apkārtnē.

Inspektors un misters Grents joprojām kavējās mēra mājā.

Beidzot satumsa. Toms ielavījās ciematā, paslēpās šaurā šķērsieliņā starp divām mājām un cieši satvēra nazi.

Pa ielu kāds tuvojās. Toms pamēģināja atcerēties metodes, kuras pielieto slepkavas, bet galva šķita tukša kā izslaucīta. Toms zināja tikai vienu: slepkavība ir jāpastrādā pēc iespējas ātrāk! Kā viņš to izdarīs, galu galā nebija svarīgi.

Cilvēks nāca arvien tuvāk. Viņa augums jau bija labi saskatāms pret naksnīgajām debesīm.

— Ā, tas esi tu, Tom! — mērs iesaucās un, paskatījies uz nazi, piebilda: — Ko tu te dari?

— Jūs uzdevāt man kādu nogalināt, un es tagad …

— Es taču neteicu, lai tu nogalini mani. — Mērs sāka kāpties atpakaļ. — Mani nedrīkst!

— Kāpēc nedrīkst?

— Nu, pirmkārt, kādam ir jāuzņem inspektors. Viņš mani gaida, un viņam jāparāda …

— To var izdarīt arī Bills Mālderis. — Toms sagrāba mēru aiz apkakles un piegrūda viņam nazi pie rīkles. — Man personiski pret jums, protams, nav nekādu pretenziju …

— Pagaidi! — mērs iekliedzās. — Ja tev personiski pret mani nav pretenziju, tas nozīmē, ka nav arī slepkavības motīva!

Toms nolaida nazi, taču joprojām turēja mēru aiz apkakles.

— Motīvu galu galā varētu izdomāt. Es, piemēram, ļoti dusmojos uz jums, kad jūs iecēlāt mani par noziedznieku.

— Bet tas taču bija mērs, kas iecēla tevi, vai ne?

— Nu, protams, kas gan cits …

No tumšās šķērsielaš mērs izvilka Tomu zvaigžņu gaismas pielietā klajumā.

— Skaties!

Toms iepleta muti. Mēram kājās bija garas, rūpīgi izgludinātas bikses ar ideāli taisnu vīli, mugurā — mundieris, kuru rotāja spožas medaļas, uz pleciem — divas zvaigžņu rindas ar desmit zvaigznēm katrā, un galvā — ar zelta tresi nošūta cepure, kas atgādināja lidojošu komētu.

— Redzi, Tom? Es vairs neesmu mērs. Es tagad esmu ģenerālis!

— Kāda starpība? Ģenerālis un mērs taču ir viena un tā pati persona.

— Tikai ne no formālā viedokļa! Tu diemžēl esi palaidis garām ceremoniju, kas notika šodien pēc pusdienas. Inspektors paziņoja, ka sakarā ar manu oficiālo iecelšanu ģenerāļa pakāpē man tagad jāvalkā ģenerāļa mundieris. Ceremonija norisinājās nepiespiestā un draudzīgā atmosfērā. Mūsu ciemiņi smaidīja un samirkšķinājās …

Toms pavicināja nazi tā, it kā grasītos izķidāt zivi.

— Apsveicu, — viņš ar neviltotu sirsnību teica. — Taču jūs bijāt mērs, kad iecēlāt mani par noziedznieku, tāpēc motīvs paliek spēkā.

— Bet tagad tu nenogalini mēru! Tu nogalini ģenerāli! Un tā vairs nav slepkavība.

— Nav slepkavība? — Toms jautāja. — Kas tad tas ir?

— Redzi, ģenerāļa nogalinašanu parasti kvalificē ka dumpi!

— O! — Toms nolaida nazi, tad palaida vaļā apkakli. — Lūdzu piedošanu!

— Nekas, nekas, viss kārtībā, — sacīja mērs. — Tā ir pilnīgi piedodama kļūda. Jo, redzi, es par to esmu lasījis grāmatās, bet tu neesi. Tev līdz šim nebija vajadzības to darīt. — Viņš dziļi, ar manāmu atvieglojumu, uzelpoja. — Nu gan laikam būs jāiet. Inspektors lūdza sagatavot jauniesaucamo sarakstu.

Toms nokliedza viņam pakaļ:

— Vai jūs esat pārliecināts, ka ir nepieciešams kādu noslepkavot?

— Pilnīgi pārliecināts! — mērs, pielikdams soli, atbildēja. — Tikai, protams, ne mani!

Toms aizbāza nazi aiz jostas.

Tikai ne mani! Kurš gan tā neteiks? Un tomēr viņam kāds jānogalina. Jā, bet kas? Nogalināt pats sevi viņš nevar. Tā būtu pašnāvība, un par slepkavību to, dabiski, neviens neatzītu.

Tomam pār muguru pārskrēja šermuļi. Viņš centās aizmirst, ka uz brīdi bija visai reāli iztēlojies slepkavības ainu. Neko darīt, ar doto uzdevumu viņam jātiek galā!

Ieliņā kļuva dzirdami soļi.

Cilvēks nāca arvien tuvāk. Toms pietupās, sasprindzināja muskuļus un sagatavojās lēcienam.

Parādījās misis Meldere. Viņa atgriezās mājās no tirgus un nesa somu ar dārzeņiem.

Toms sacīja sev, ka nav svarīgi, vai tā ir misis Meldere vai kāds cits. Viņš tomēr nespēja atkratīties no atmiņām par šīs vecās, laipnās sievietes nebeidzamajām sarunām ar viņa nelaiķi māmiņu. Šā vai tā — izrādījās, ka viņam nav ne mazākā iemesla nogalināt misis Melderi.

Vecenīte pagāja garām, pat nepamanījusi Tomu.

Viņš nogaidīja vēl pusstundu. Tumšajā šķērsieliņā atkal parādījās kāds siluets. Toms pazina Maksi Audēju.

Maksis Tomam allaž bija paticis. Protams, tas vēl nenozīmēja, ka nevares atrast motīvu, lai šo cilvēku nogalinātu. Taču, par spīti visām pūlēm, motīvs kā neradās, tā neradās. Toties Toms atcerējās, ka Maksim ir sieva un pieci bērni, kas viņu ļoti mīl un sāpīgi pārdzīvos viņa nāvi. Toms nevēlējās, lai Bills Mālderis viņam pārmestu nemotivētu slepkavību, un tāpēc atkāpās dziļāk ēnā, ļaudams Maksim netraucēti paiet garām. Drīz ieliņā parādījās trīs brāļi Namdari. Šie vīri uzvandīja Toma dvēselē pārāk mokošas atmiņas. Arī

Namdariem viņš ļāva paiet garām. Beidzot šķērsielā iegriezās Rodžers Pārcēlājs.

Tomam nebija iemesla-, nogalināt Rodžeru, kaut arī viņi nekad īpaši nebija draudzējušies. Tiesa, Rodžeram nebija bērnu un par viņa sievu būtu grūti teikt, ka tā pārāk pieķērusies vīram. Varbūt ar šiem faktiem pietiks, lai Bills Mālderis saskatītu tajos slepkavības motīvu?

Toms saprata, ka nepietiks … Un ka ar visiem pārējiem ciema iedzīvotājiem būs tāpat. Viņš taču izaudzis šo cilvēku vidū, allaž dalījies viņu priekos un bēdās — kādi gan te varētu būt slepkavības motīvi?!

Bet nogalināt ir nepieciešams. To prasa viņam izsniegtā pilnvara. Nedrīkst taču pievilt sava ciema iedzīvotāju uzticību! Un tai pašā laikā Toms juta, ka nespēs to izdarīt.

«Pagaidi!» viņš spējā uzbudinājumā nodomāja. «Var noslepkavot inspektoru!»

Motīvi? Tas būtu vēl briesmīgāks noziegums nekā nosist mēru… Protams, mērs tagad ir arī ģenerālis, bet ģenerāļa nogalināšanu labākajā gadījumā kvalificēs kā dumpi. Un, pat ja mērs joprojām būtu tikai mērs, inspektors ir daudz solīdāks upuris. Toms viņu noslepkavos, lai izceltos, lai izpelnītos nevīstošu slavu! Šī slepkavība pierādīs, cik ļoti uzticīga kolonija ir metropoles tradīcijām. Un visa Zeme tad brīnīsies: «Uz Jaunās Dilaveras noziedzība ieguvusi tik plašu vērienu, ka tur kļuvis bīstami rādīties. Kāds nezināms noziedznieks vienkārši ņēmis un nositis mūsu inspektoru, tiklīdz tas parādījies šai kolonijā! Visā kosmosā diezin vai izdosies atrast otru tik briesmīgu slepkavu!»

Tā neapšaubāmi būs visefektīvākā slepkavība, kādu vien var izdarīt, domāja Toms. Slepkavība, uz kādu spējīgs tikai īsts sava aroda meistars.

Šīs domas spārnots, Toms steigšus devās uz mēra māju. Pa atvērto logu viņš sadzirdēja sarunas fragmentus.

— … ļoti pasīva tautiņa, — sacīja misters Grents.

— Es pat teiktu, bikla.

— Ne sevišķi vērtīga īpašība, — inspektors piezīmēja. — It īpaši karavīriem.

— Ko gan citu jūs gaidījāt no šiem atpalikušajiem zemniekiem? Labi vēl, ka mums izdevies savervēt nedaudz rekrūšu. — Misters Grents skaļi nožāvājās.

— Sardze, mierā! Mēs dodamies atpakaļ uz kuģi…

Sardze! Toms to bija pavisam aizmirsis. Viņš bažīgi

palūkojās uz savu nazi. Ja kāds metīsies virsū inspektoram, sargi neapšaubāmi sagrābs uzbrucēju/ iekams slepkavība būs pastrādāta. Šie vīri laikam ir speciāli apmācīti.

Protams, ja Tomam būtu tādi ieroči kā viņiem..

Mājā atskanēja soļu troksnis. Toms steigšus devās tālāk.

Tirgus tuvumā viņš ieraudzīja pietempušos kareivi, kas sēdēja uz mājas lieveņa un kaut ko klusi dungoja. Pie viņa kājām mētājās divas tukšas pudeles; šautenes siksna bija nevērīgi pārmestā pār plecu. Toms piezagās tuvāk, izvilka rundziņu, savicināja to un,

Viņa ēna acīmredzot bija saistījusi kareivja uzmanību. Kareivis pieliecās, — izvairīdamies no rungas sitiena, un ar šautenes laidi iezvēla Tomam pa ribām. Tad viņš pielika šauteni pie pleca. Toms samiedza acis un izsvieda abas kājas uz priekšu. Spēriens notrieca kareivi zemē, un, iekams viņš paspēja piecelties, Toms gāza viņam ar rungu.

Pataustījis kareivim pulsu (nebija jēgas nogalināt kuru katru) un konstatējis, ka tas ir pilnīgi apmierinošs, Toms paņēma šauteni, izpētīja, kas un kādā virzienā spiežams vai kustināms, un devās meklēt inspektoru.

Viņš to ieraudzīja ceļā uz nolaišanās laukumu. Inspektors kopā ar Grentu gāja pa priekšu, bet sargkareivji steberēja viņiem nopakaļ.

Ātri un klusi lavīdamies caur krūmu biezokni, Toms aizvien vairāk tuvojās procesijai, līdz beidzot panāca Grentu un inspektoru. Tad viņš notēmēja, bet rādītājpirksts nezkādēļ sastinga uz šautenes gaiļa …

Puisim, jādomā, negribējās nogalināt arī Grentu. Bija taču paredzēts noslepkavot tikai vienu cilvēku!

Toms aizskrēja gabaliņu uz priekšu, tad izlēca no krūmiem, aizšķērsodams procesijai ceļu. Šautenes stobru viņš pavērsa tieši pret inspektoru.

— Kas tas tāds? — inspektors jautāja.

— Nekustieties! — Toms pavēlēja. — Visi pārējie no- metiet ieročus un lasieties prom!

Kareivji paklausīja kā mēnessērdzīgi. Viens pēc otra viņi nometa ieročus un atkāpās līdz ceļmalas krūmiem. Grents palika uz vietas.

— Ko tu, puis, esi nodomājis? — viņš jautāja.

— Es esmu pilsētas noziedznieks, — Toms lepni atbildēja, — un tūlīt nogalināšu inspektoru. Lūdzu, pa- ejiet malā!

Grents neizpratnē blenza uz'viņu.

— Noziedznieks? Tad, lūk, par ko bubināja jūsu mērs!

— Es zinu, ka jau vairāk nekā divsimt gadu pie mums nav bijis nevienas slepkavības, — Toms paskaidroja. — Bet tūlīt es šo kļūdu izlabošu. Nost no ceļa!

Grents palēcās sānis. Inspektors palika viens. Viņš stāvēja, viegli šūpodamies.

Toms notēmēja, cenzdamies domāt tikai par to, kādu atbalsi šī slepkavība izraisīs un kāda tai būs sabiedriska nozīme. Taču savā iztēlē viņš redzēja inspektoru guļam zemē ar plaši ieplestām acīm, sašķiebtu muti, sastingušiem vaibstiem un stājušos sirdi.

Atkal un atkal Toms pavēlēja pirkstam nospiest šautenes gaili. Bet, lai cik reižu smadzenes atkārtoja, ka noziegums ir svarīgs un nepieciešams, roka to zināja labāk.

— Es nevaru! — Toms iekliedzās, nometa ieroci un ielēca krūmos.

Inspektors gribēja norīkot cilvēkus Toma meklēšanai un tepat uz vietas pakārt viņu. Taču misters Grents viņam nepiekrita. Jaunā Dilavera ir mežu planēta. Desmittūkstoš vīru šais pirmatnējos mežos neatradīs bēgli, ja vien viņš pats negribēs doties tiem rokā.

Trokšņa izbiedēts, atskrēja mērs un daži ciema iedzīvotāji. Kareivji ieslēdza inspektoru un misteru Grentu ciešā lokā. Viņi stāvēja ar ieročiem šaušanas gatavībā. Viņu sejas bija drūmas un skarbas.

Mērs nolēma neko neslēpt. Viņš pastāstīja par ciemata atpalicību noziegumu jomā. Par Tomam Zvejniekam doto uzdevumu un par to, kā viņš apkaunojis ciematu, nespēdams izpildīt savu pienākumu.

— Kāpēc jūs to uzdevāt tieši viņam? — misters Grents vaicāja.

— Redziet, — sacīja mērs, — es spriedu tā: ja jau kāds no mums varētu nogalināt, tad vienīgi Toms. Viņš, saprotiet, ir zvejnieks, un zveja, kā zināms, ir diezgan asiņaina nodarbošanās.

— Tātad visi pārējie jūsu ciema iedzīvotāji arī nespēj nogalināt?

— Nevienam no mums nekad nebūtu izdevies, aiziet tik tālu … — mērs skumīgi atzinās.

Inspektors un misters Grents saskatījās, pēc tam palūkojās uz kareivjiem. Viņi godbijīgā izbrīnā raudzījās uz ciema iedzīvotājiem un sāka klusi sačukstēties.

— Mierā! — inspektors ierēcās, tad klusinātā balsī teica Grentarn: — Kamēr nav par vēlu, jālasās prom no šejienes. Vīri, kas neprot nogalināt, mūsu armijas rindās!..

— Kareivju morāle… — misters Grents trīcēdams nomurmināja. — Visbīstamākā infekcija … Viens vienīgs cilvēks, kas nespēj nospiest šautenes gaili, izšķirošā brīdī var izraisīt kuģa un pat veselas eskadras bojāeju … Nē, tā riskēt mēs nedrīkstam!

Viņi pavēlēja apsardzei atgriezties uz kuģa. Kareivji soļoja laiskāk nekā parasti un ik pa brīdim grozīja galvas, lai atskatītos uz ciematu. Viņi joprojām sačukstējās, kaut gan inspektors nemitīgi lamājās un apbēra viņus ar pavēlēm.

Izgrūdis kaucošas liesmu strūklas, kuģītis uzšāvās debesīs. Dažas minūtes vēlāk lielais bāzes kuģis to aprija un tad pazuda arī pats.

Milzīga, nespodri sarkana saule jau bija skārusi apvāršņa malu.

— Vari nākt laukā, Tom! — uzsauca mērs.

Toms izlīda no krūmiem, kur bija slēpies.

— Esmu izgāzies, — viņš žēli sacīja.

— Neskumsti, — Bills Mālderis viņu mierināja. — Šis uzdevums taču bija neizpildāms!

— Liekas, tev taisnība, — sacīja mērs, soļodams uz ciematu. — Es tikai nodomāju: ko var zināt, un ja nu viņam izdodas … Bet tu nebēdā! Neviens no mūsu ļaudīm nebūtu paveicis ne pusi no tā, ko paveici tu.

— Bet ko mēs iesāksim ar šīm celtnēm? — jautāja Bills Mālderis, norādīdams uz cietumu, pastu, baznīcu un mazo, sarkano skolas ēku.

Kādu brīdi mērs sasprindzināti domāja.

— Zinu, — viņš beidzot teica. — Iegūtos būvmateriālus izmantosim, lai ierīkotu bērnu rotaļlaukumu. Šūpoles, slidkalniņu, smilšu kastes un tamlīdzīgas lietiņas.

— Vēl vienu rotaļlaukumu? — Toms jautāja.

— Kāpēc gan ne?

Iebilst te neko nevarēja: tiešām, kāpēc gan ne?

— Tagad šis papīrs man droši vien nebūs vajadzīgs, — Toms sacīja, atdodams mēram pilnvaru.

— Jā, droši vien nebūs, — teica mērs, un visi līdzjūtīgi nolūkojās, kā viņš saplēš pilnvaru sīkās dris- kās. — Nu ko, — mērs piebilda, — mēs darījām, ko varējām. Ja neizdevās, nav mūsu vaina.

— Un man bija tāda izdevība! — Toms mulsi nomurmināja. — Bet es jūs visus iegāzu.

Bills Mālderis draudzīgi uzlika viņam roku uz pleca.

— Tu neesi vainīgs, Tom. Neviens nav vainīgs. Jo, redzi, tā laikam iznāk vienmēr, kad cilvēki divsimt gadus ir atrauti ņo civilizācijas. Apdomājiet, cik daudz laika vajadzēja Zemei, Jai civilizētos. Tūkstošiem gadu! Bet mēs visu gribējām panākt divās nedēļās.

— Neko darīt, acīmredzot mums no jauna vajadzēs atgriezties necivilizētā stāvoklī, — mērs neveikli pamēģināja jokot.

Toms nožāvājās, izstaipījās un devās uz mājām, lai pienācīgi izgulētos un tādējādi atgūtu nokavēto. Pie mājas sliekšņa viņš vēlreiz palūkojās uz debesīm.

Tur blīvējās tumši, smagi mākoņi, un katru mākoni ietvēra tāds kā melnīgsnējs nimbs. Tuvojās rudens lietavas. Drīz varēs atsākt zveju.

Ak, kāpēc viņam neienāca prātā iztēloties inspektoru kā zivi?! Taču viņš juta, ka ir pārāk noguris, lai tagad izspriestu, vai tas būtu pietiekams motīvs slepkavībai. Šā vai tā, tagad bija par vēlu! Zeme ir atteikusies no viņiem, tās pārstāvji aizlidojuši, un uz cik daudziem gadsimtiem civilizācija atvirzījusies no Jaunās Dilave- ras, nevienam nebija zināms.

Tajā naktī Toms ilgi nevarēja aizmigt.