BIĻETE UZ TRANAJU

Kādā saulainā jūnija dienā neuzkrītoši ģērbies pagara auguma vīrietis ienāca Starpzvaigžņu ceļojumu biroja telpās. Jaunais cilvēks šķita ļoti nopietns. Viņš vienaldzīgi pagāja garām krāsainajiem marsiešu pļaujas svētku skatiem; viņa interesi nesaistīja milzīgs foto- panno, kas attēloja Triganija dejojošos mežus; viņš atstāja bez ievērības arī mazliet divdomīgo gleznu, kurā bjja parādīts Ausmas rituāls uz planētas Opikiuss II, un devās tieši pie klerka galdiņa.

— Es gribētu pasūtīt biļeti uz Tranaju, — jaunais cilvēks teica.

Aizvēris žurnālu «Derīgie izgudrojumi», klerks sarauca uzacis.

— Uz Tranaju? Vienu no Kentas pavadoņiem?

— Nē, — apmeklētājs paskaidroja. — Tranaja ir

planēta, un šai vārdā sauc arī zvaigzni, ap kuru tā riņķo.

— Nekad neesmu par tādu planētu dzirdējis. — Klerks paņēma no plaukta zvaigžņu katalogu, kosmo- tūrisma karti un reto galaktisko maršrutu rokasgrāmatu.

— Hm … — viņš pēc brītiņa norūca. — Katru dienu iznāk uzzināt kaut ko jaunu. Jūs gribat pasūtīt biļeti uz Tranaju, mister …

— Gudmens. Marvins Gudmens.

— Tad, lūk, mister Gudmen, izrādās, ka no Tranajas mūs šķir milzu attālums. Šī planēta atrodas Piena ceļa ^etējā malā. Uz turieni neviens nebrauc.

— Zinu. Vai varat man sagatavot nepieciešamos dokumentus? — Gudmens jautāja, un viņa balsī ieskanējās slēpts saviļņojums.

Klerks pakratīja galvu.

— Diemžēl tas nav iespējams. Pat nonskedi tik tālu neaizklimst.

— Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?

Klerks valdzinoši pasmaidīja.

— Neraizējieties! Es jūs nogādāšu uz planētu, kura ne ar ko neatšķiras no Tranajas, ja vien neskaita tādas priekšrocības kā ātra satiksme, pazeminātas cenas, komfortablas viesnīcas, ekskursijas …

— Es braucu uz Tranaju, — Gudmens stūrgalvīgi atkārtoja.

— Tikt uz turieni nav ne mazākās iespējas, — klerks pacietīgi skaidroja. — Ko jus cerat tur atrast? Es jums labprāt palīdzēšu …

— Jūs man palīdzēsit, pārdodams biļeti kaut vai līdz …

Klerks uzmeta ašu skatienu apmeklētāja kalsnajam, mazliet sakumpušajam augumam.

— Ja jūs meklējat piedzīvojumus, — viņš pārtrauca Gudmenu, — ieteicu planētu Afrikanuss II. Tā ir aizvēsturiska pasaule ar mežoņiem, cilvēkēdājām papardēm, staignām smiltīm, aktīviem vulkāniem, pterodak- tiliem un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Ekspedīcijas startē no Ņujorkas ik pēc piecām dienām. Maksimāls risks un vienlaikus — absolūta drošība. Mēs garantējam jums dinozaura galvu. Ja neiegūsit to, birojs atmaksās visus ceļa izdevumus.

— Tranaja, — sacīja Gudmens.

— Hm, — klerks vērtējoši palūkojās uz klienta sakniebtajām lupām un spožajām, stingi tālumā vērstajām acīm. — Varbūt jums apnikuši Zemes puritāniskie likumi? Tādā gadījumā atļausit piedāvāt ceļojumu uz AlmagordoIII — «Dienvidu zvaigžņotās debess pērli». Desmit dienu reiss uz kredīta! Paredzēts apmeklēt noslēpumainos Almagordo iedzimto kvartālus, divas vīna darītavas, astoņus naktslokālus (pirmā glāzīte uz firmas rēķina), apskatīt cintāla fabriku, kur ar milzīgu atlaidi var iegādāties īstas cintāla jostas, apavus un portfeļus… Almagordo meitenes ir skaistas, dzīvespriecīgas un atbruņojoši naivas. Tūristus viņas uzskata par visaugstāko, visvēlamāko cilvēka tipu. Bez tam …

Gudmens pakratīja galvu.

— Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?

Klerks negribīgi izņēma no atvilktnes biļešu žūksni.

— Ar «Zvaigžņu karalieni» jūs varat aizlidot līdz Legisai II un no tās — ar «Galaktikas skaistuli» līdz Oumei. Tur pārsēdīsities vietējās transporta firmas kuģī, kas nolaidīsies uz Mačangas, Inčangas, Pankan- gas, Lekungas, Oisteras un, ja vien ceļā necietīs avāriju, nogādās jūs uz Tungbradaru IV. Pēc tam (ja laimēsies) ar nonskedu šķērsosit Galaktisko virpuli un nokļūsit uz Alumsridgijas, no kurienes pasta raķete lido līdz Belismorantai. Esmu dzirdējis, ka pasta raķetes tur vēl kursē… Tādējādi būsit veicis apmēram pusceļu, tālāk vajadzēs kulties pašam uz savu roku.

— Labs ir, — Gudmens teica. — Vai paspēsit man līdz vakaram sagatavot visus nepieciešamos papīrus?

Klerks apsolīja, paskatījās uz klientu un, mazliet apjucis, nomurmināja:

— Mister Gudmen, atļaujiet pajautāt, — ar ko šī tālā planēta jūs tik ļoti savaldzinājusi?

Gudmena sejā ievilkās svētlaimīgs smaids.

— Tranaja… — viņš domīgi sacīja. — Tā ir Utopija.

Sava mūža lielāko daļu Marvins Gudmens bija nodzīvojis Ņūdžersijas štatā — nelielā pilsētiņā Sīkirkā, kuru jau gandrīz piecdesmit gadus pēc kārtas pārvaldīja dažādi politiski bosi. Sīkirkas pilsoņu vairākums izturējās vienaldzīgi pret korupciju, kas laida arvien dziļākas saknes ierēdņu aprindās, pret azarta spēļu namiem, pret konkurējošo gangsteru bandu kariem pilsētas ielās un pat pret alkoholismu, kas arvien vairāk izplatījās jauniešu vidū. Viņi apātiski vēroja, kā sadrūp viņu ceļi, pārsprāgst ūdensvadi, beidz darboties elektrostacijas un sabrūk dzīvojamie nami, kamēr bosi ceļ sev elegantas villas, greznus peldbaseinus un apsildāmus zirgu staļļus. Pie visa tā cilvēki jau bija pieraduši. Tikai Gudmens, dzimis cīnītājs par taisnību, nekādi nevarēja ar to samierināties.

Viņš sacerēja atmaskojošus rakstus, kas nekur netika iespiesti, sūtīja uz kongresu vēstules, kuras neviens nelasīja, atbalstīja godīgus kandidātus, kurus nekad neievēlēja. Viņš nodibināja «Pilsētas labiekārtošanas līgu», biedrību «Pilsoņi pret gangsteriem», «Korupcijas apkarotāju savienību», «Asociāciju cīņai pret azarta spēlēm», «Sieviešu līdztiesības piekritēju savienību» un vēl duci līdzīgu organizāciju.

Viņa pūles bija veltīgas. Apātiskos pilsētniekus šīs problēmas absolūti neinteresēja. Politiskie bosi atklāti smējās par viņu, un tieši to Gudmenam bija visgrūtāk paciest. Kroni visām neveiksmēm uzlika viņa līgava, aiziedama pie tukšpauraina, bramanīga švīta, kas valkāja spilgtas, sportiska piegriezuma žaketes un kura vienīgā ievērības cienīgā īpašība bija tā, ka viņam piederēja Sīkirkas celtniecības korporācijas akciju kontrolpakete.

Marvina meiteni acīmredzot nemaz neuztrauca, ka Sīkirkas celtniecības korporācija betonam piejauc nesamērīgi daudz smilšu un ražo tērauda sijas dažas collas šaurākas par standartu. Reiz viņa pat bija teikusi Gudmenam: «Ak dievs, Marvin, kas tur sevišķs? Tā dara visi. Vajag būt reālistam.»

Bet kļūt par reālistu Gudmens nevēlējās. Viņš steigšus patvērās Edija «Mēness bārā» un pie vīna glāzītes sāka apsvērt, cik jauki būtu dzīvot zaru būdiņā kaut kur Venēras zaļajā ellē.

Marvins vēl nebija paguvis iztukšot savu glāzīti, kad ibārā ienāca sirmgalvis ar ērgļa vaibstiem un pastīvu, cēlu gaitu. Pēc viņa smagnējiem soļiem (tā mēdz iet tikai cilvēki, kas ilgu laiku pavadījuši bezsvara stāvoklī), pēc bālās sejas, radiācijas apdegumu rētām un caururbjoši pelēkajām acīm Gudmens nekļūdīgi noteica, ka šis vīrs ir bijis kosmonauts.

— «Tranajas sevišķo», Sem, — sirmgalvis strupi uzsauca bārmenim.

— Tūlīt, kapteini Sevidž, — bārmenis atbildēja.

— «Tranajas»? — Gudmenam paspruka.

— Tranajas, — kapteinis teica. — Tu, dēliņ, par tādu planētu laikam neesi dzirdējis?

— Neesmu, ser, — Gudmens atzinās.

— Tad, lūk, dēliņ, — kapteinis Sevidžs sacīja. — Man šodien nez kādēļ gribas patērzēt… Tāpēc stāstīšu tev par Tranaju, dievu svētīto planētu, tur, tālu aiz Galaktiskā virpuļa.

Kapteiņa acis aizmiglojās, un vārs smaids sasildīja viņa skarbo, it kā granītā cirsto seju.

— Tajos gados mēs bijām dzelžaini vīri… Dzelžaini vīri, kas vadīja tērauda kuģus. Džonijs Kavano, Frogs Larsens un es terganija dēļ būtu ielīduši kaut peklē. Un vajadzības gadījumā piedzirdījuši pašu Belcebulu … Tas bija laiks, kad no kosmiskā skorbuta mira katrs trešais un Lielā Dena Makklintoka ēna lidinājās pār galaktiskajām trasēm. Molla Gena toreiz saimniekoja traktierī «Sarkanais gailis» uz asteroīda 342 AA, plēsa no apmeklētājiem piecsimt dolārus par kausu alus, un ļaudis maksāja, jo tas bija vienīgais krogs desmit miljardu jūdžu rādiusā. Tajās dienās snumbžļu bandas vēl uzglūnēja astronautiem uz Lielā zvaigžņu ceļa, bet kuģi, kas devās uz Prodengumu, bija spiesti lidot pa drausmīgo Līko staru, tā ka vari iedomāties, dēliņ, ko es izjutu, kad reiz nejauši nokļuvu uz Tranajas …

Gudmens kāri klausījās vecā kapteiņa stāstījumu par tiem dižajiem laikiem, kad sīki kuģīši meta izaicinājumu bezgalīgajām debesīm, tiekdamies augšup, izplatījumā — arvien tālāk un tālāk pretim Galaktikas pēdējai robežai.

Tur, Lielā tukšuma malā, ap dzeltenu pundurzvaigzni, kas līdzīga mūsu Saulei, riņķo dievu svētītā planēta — Tranaja.

Tranaja, kur atrasta dzīves jēga un kur cilvēki vairs nav piekalti pie Rata! Tranaja — miermīlīga, ziedoša, laimīga pārpilnības zeme, kuru apdzīvo nevis svētie, skeptiķi, vai intelektuāļi, bet gluži parasti cilvēki, kas tomēr īstenojuši Utopiju.

Veselu stundu kapteinis Sevidžs stāstīja par šīs planētas daudzajiem brīnumiem. Pabeidzis viņš sāka sūdzēties par sausumu rīklē; «kosmiskais katars» — tā Sevidžs apzīmēja šo vainu. Gudmens pasūtīja vēl divus «Tranajas sevišķos» — vienu kapteinim, otru sev. Sūkdams eksotisko, zaļganbrūno maisījumu, Marvins nodevās sapņiem.

Beidzot viņš bikli jautāja:

— Kāpēc jūs, kaptein, neatgriezāties uz turieni?

Sirmgalvis skumji pakratīja galvu.

— Kosmiskais radikulīts. Esmu iestrēdzis šeit līdz mūža galam. Tolaik mums nebija ne jausmas par moderno medicīnu. Bet tagad es diemžēl esmu derīgs tikai darbam uz Zemes.

— Un ko tad īsti jūs tagad darāt?

— Strādāju par brigadieri Sīkirkas celtniecības korporācijā, — vecais nopūtās. — Lūk, tā, dēliņ! Brigadieris, kas vadījis augstākās klases zvaigžņu kliperu… Ek, kaut tu zinātu, kā šie nelieši taisa betonu! Varbūt vēl vienu par godu skaistulei Tranajai?

So pasūtījumu viņi atkārtoja vairākas reizes. Kad Gudmens izsteberēja no bāra, viss bija izlemts. Kaut kur Visuma tālēs atrasts modus vivendi, īstenots cilvēku sensenais sapnis par ideālu sabiedrību.

Tieši tas viņam bija vajadzīgs!

Nākamajā dienā Marvins aizgāja no darba Istkostas

robotu rūpnīcā, kur bija strādājis par konstruktoru, un izņēma no bankas visus savus ietaupījumus. CeJojums uz Tranaju varēja sākties.

Ar «Zvaigžņu karalieni» Gudmens aizlidoja līdz Le- gisai II, pēc tam ar «Galaktikas skaistuli» — līdz Oumei. īsu laiciņu pakavējies uz Mačangas, Inčangas, Pankangas, Lekungas un Oisteras, kas izrādījās nožēlojami provinces miestiņi, viņš sasniedza Tungbra- daru IV. Bez jebkādiem starpgadījumiem Marvins šķērsoja Galaktisko virpuli un nokļuva uz Belismorantas, kur beidzās Zemes ietekmes sfēra.

Vietējās transporta firmas laineris par fantastisku maksu viņu nogādāja uz Dvastu II, no kurienes viņš ar kravas raķeti aizlidoja garām planētām Sevesa, Olgo un Mī un nolaidās uz dubultplanētas Mvanti. Tur vajadzēja gaidīt veselus trīs mēnešus; šo laiku Gudmens izmantoja, lai ar hipnopēdijas palīdzību apgūtu tranajiešu valodu. Beidzot viņam izdevās salīgt navigatoru, kas bija ar mieru aizvest pasažieri uz Dingu.

Šīs planētas iedzīvotāji apcietināja viņu kā higasto- meritreaniešu spiegu, bet viņam laimējās izbēgt un paslēpties kravas raķetē, kas veda rūdu uz Gmori. Pēc dēkainās bēgšanas Marvinam vajadzēja nopietni ārstēties, jo viņš bija apsaldējies, dabūjis karstuma dūrienu un virspusējus radiācijas apdegumus. Par laimi, viesmīlīgie gmorieši viņam sagādāja biļeti lidojumam uz Tranaju.

Viņš jau bija gandrīz zaudējis pēdējās cerības un vairs' neticēja, ka jebkad nokļūs ceļojuma galapunktā, kad gmoriešu kuģis, aizjoņojis garām mēnešiem Doe un Rī, beidzot nolaidās Tranajas kosmodromā.

Tikko kuģa slūžu kamera bija atvērusies, Gudmenu pārņēma dziļa depresija. Daļēji to varēja izskaidrot ar nogurumu, kas ir neizbēgams pēc tik gara ceļa. Taču depresijai bija arī cits iemesls, proti, bailes, ka Tranaja neattaisnos viņa cerības, ka šī planēta varētu izrādīties par himeru.

Noticējis vecā kosmonauta vārdiem, viņš bija šķērsojis Galaktiku. Tagad šie vārdi nez kādēļ vairs neizklausījās tik pārliecinoši. Drīzāk varētu noticēt, ka atklāta leģendārā zeme Eldorado nekā planēta Tranaja, kura viņu tik ļoti vilināja.

Gudmens nokāpa no kuģa.

Porttranaja likās tīri jauka pilsētiņa. Ielas bija pilnas ļaužu un veikali — dažnedažādu preču. Vīrieši atgādināja gluži parastus Zemes cilvēkus. Visas sievietes likās valdzinošas.

Un tomēr Marvins sajuta kaut kādu netveramu un tanī pašā laikā skaidri jaušamu dīvainību. Drīz viņš saprata, kas par lietu.

Vīriešu skaits uz ielas vismaz desmitkārt pārsniedza sieviešu skaitu, un — tas šķita vēl dīvaināk — sievietes, kuras viņš sastapa, bija vai nu jaunākas par astoņpadsmit, vai vecākas par trīsdesmit pieciem gadiem.

Kas varēja notikt ar sievietēm vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesrpit pieciem gadiem? Varbūt viņām aizliegts parādīties sabiedriskās vietās? …

Jāpagaida, drīz viņš to uzzinās.

Gudmens devās uz Idrigbildingu, kur bija izvietotas visas valdības iestādes, un pieteicās imigrācijas ministra kancelejā. Viņu nekavējoties aizveda pie paša ministra.

Gudmens iegāja nelielā, ar mēbelēm pieblīvētā kabinetā, kura sienas bija izraibinātas ar savādiem, ziliem traipiem. Uz traipu fona draudīgi melnēja snaipera šautene ar trokšņa slāpētāju un optisko tēmēkli. Tas viss Gudmenu mazliet pārsteidza, taču apdomāt savus iespaidus viņš nepaguva, jo kabineta saimnieks tūdaļ pielēca kājās un enerģiski paspieda viņam roku.

Ministrs bija padrukns, dzīvespriecīgs pusmūža vīrs. Viņa krūtis rotāja neliels medaljons ar Tranajas ģerboni — zibeni, kas pāršķeļ kukurūzas vālīti. Gudmens pamatoti secināja, ka tas ir oficiāls varas simbols.

— Esiet sveicināts uz Tranajas, — ministrs sirsnīgi teica, tad notrauca papīru kaudzi no krēsla un uzaicināja Gudmenu apsēsties.

— Ministra kungs… — Gudmens svinīgi iesāka tranajiešu valodā.

— Dens Melits. Sauciet mani vienkārši par Denu. Mēs šeit nemīlam ceremonijas. Lieciet kājas uz galda un jūtieties kā mājās. Vai drīkstu piedāvāt cigāru?

—. Nē, paldies, — Gudmens, nedaudz apmulsis, sacīja. — Mister … ē-ē-ē … Den, esmu atlidojis no planētas Zeme, par kuru jums varbūt ir gadījies dzirdēt.

— Protams, protams, — ministrs sacīja. — Esmu dzirdējis. Diezgan nemierīga, nervoza vietiņa, vai ne? Lai gan… piedodiet, es negribēju jūs apvainot.

— Nē, nē, lūdzu, neraizējieties! Mūsu domas par Zemi pilnīgi sakrīt. Iemesls, kura dēļ esmu ieradies … — Gudmens sastomījās, meklēdams vārdus, kas neizklausītos pārāk muļķīgi. — Redziet, es šo to dzirdēju par jūsu planētu un, apsvēris dzirdēto, nospriedu, ka tās droši vien ir pasakas. Bet, ja jums nav iebildumu, es tomēr gribētu uzdot dažus jautājumus.

— Jautājiet, ko vien vēlaties, — Melits augstsirdīgi atļāva. — Varat nešaubīties, ka uz katru jautājumu jūs saņemsit izsmeļošu atbildi.

— Pateicos. Vai tas taisnība, ka jau četrsimt gadu uz Tranajas nav karu?

— Nevis četrsimt, bet sešsimt gadu, — Melits pārlaboja. — Karu nav un arī turpmāk, domājams, nebūs.

— Man stāstīja, ka pie jums neesot noziedzības.

— Fakts.

— Un šeit nav ne policijas, ne tiesu, nav neviena šerifa, izmeklētāja, tiesas izpildītāja vai bendes, nav ne cietumu, ne labošanas darbu nometņu, ne citu ieslodzījuma vietu…

— Tas viss mums nav vajadzīgs, — Melits paskaidroja, — jo nav taču noziegumu.

— Esmu dzirdējis, — Gudmens teica, — ka pie jums nav arī nabadzības.

— Par nabadzību arī es neesmu dzirdējis, — Melits pasmaidīja. — Vai tiešām jūs nevēlaties cigāru?

— Nē, pateicos, — Gudmens, dziji satraukts, paskatījās ministram acīs. — Vai tas nozīmē, ka jūs esat radījuši stabilu ekonomiku, neizmantojot ne sociālistiskas, ne komunistiskas, ne fašistiskas, ne arī birokrātiskas metodes?

— Pilnīgi pareizi, — Melits piekrita.

— Citiem vārdiem, jūsu sabiedrība ir privātīpašnie- ciska, tajā zeļ brīvā iniciatīva, bet varas orgānu uzdevumi reducēti līdz minimumam.

Melits pamāja ar galvu.

— Jā. Planētas valdībai ir samērā nenozīmīgas funkcijas: tai jārūpējas par veciem cilvēkiem, par dabas aizsardzību un tā tālāk.

— Vai tiešām jūs esat atraduši paņēmienu, kā, valdībai neiejaucoties un pat neiekasējot nodokļus, sadalīt bagātības, paņēmienu, kas dod iespēju īstenot katra indivīda vēlēšanos? — Gudmens painteresējās.

— Jā, protams.

— Un vai taisnība, ka Tranajas valdība nepazīst korupciju?

— Absolūti, — Melits sacīja. — Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ mums ir ļoti grūti pierunāt cilvēkus ieņemt jebkuru valsts amatu.

— Tātad kapteinis Sevidžs nav melojis! — Gudmens, vairs nespēdams apslēpt sajūsmu, iesaucās. — Utopija tomēr pastāv!

— Mums šeit patīk, — ministrs bez īpašas kautrības atzinās.

Dziļi ievilcis elpu, Gudmens jautāja:

— Bet vai man atļaus šeit palikt?

— Kāpēc gan ne? — Melits izņēma no rakstāmgalda atvilktnes veidlapu. — Mums nav nekādu imigrācijas ierobežojumu. Sakiet, lūdzu, — kāda ir jūsu profesija?

— Uz Zemes es ibiju robotu konstruktors.

— Šajā nozarē atrast darbu pie mums nav grūti.

Melits sāka aizpildīt veidlapu. Piliens no viņa spalvas nokrita uz papīra un izplūda tintes traipā. Ar nevērīgu rokas kustību ministrs aizmeta spalvu. Tā sašķīda, atstājot uz sienas vēl vienu zilu plankumu.

— Veidlapu aizpildīsim citu reizi, — viņš teica, omulīgi atlaizdamies krēslā. — Es tagad neesmu noskaņots ķēpāties ar tādiem niekiem. Došu jums tikai vienu padomu. Mēs šeit, uz Tranajas, uzskatām, ka esam nonākuši diezgan tuvu Utopijai. Ja nemaldos, tā jūs pats to formulējāt… Taču mūsu valsti nevar saukt par augsti organizētu. Mums nav sarežģīta likumu kodeksa. Mēs dzīvojam, vadoties no dažiem nerakstītiem likumiem vai, ja vēlaties, paražām, ar kurām jūs drīz iepazīsities. Tad, lūk, es gribu jums ieteikt — tā, protams, nav pavēle — šīs paražas ievērot.

— Varat nešaubīties, ser! — Gudmens izjusti sacīja.

— Man nav ne mazākās vēlēšanās apdraudēt jūsu paradīzē valdošo kārtību.

— O, par mums es neraizējos, — Melits iesmējās.

— Šajā gadījumā runa ir par jūsu drošību. Starp citu, iespējams, ka mana sieva arī gribēs jums dot kādu padomu.

Viņš nospieda lielu, sarkanu pogu uz rakstāmgalda. Istabā nez no kurienes pēkšņi radās zilgans spīdums, kas mirkli vēlāk materializējās, pārvērzdamies par skaistu, jaunu sievieti.

— Labrīt, dārgais! — viņa teica Melitām.

— Nu jau drīz būs vakars, — Melits pasmaidīja.

— Dārgā, šis jauneklis atlidojis no Zemes un vēlas dzīvot uz Tranajas. Es viņam devu nepieciešamos padomus. Ko vēl mēs varētu izdarīt viņa labā?

Melita kundze mazliet padomāja, tad jautāja Gudmenam:

— Vai esat precējies?

— Nē.

— Viņš jāiepazīstina ar kadu jauku meiteni, — Melita kundze sacīja. — Vecpuiši pie mums nav sevišķā cieņā, kaut gan dzīvot vecpuišos, saprotams, nav aizliegts. Pagaidiet… Kā būtu, ja mēs iepazīstinātu viņu ar to simpātisko Driganti?

— Viņa ir saderinājusies.

— Tiešām? Vai tad* es tik ilgi būtu atradusies sta- sisā? Dārgais, tas nu gan nav sevišķi prātīgi…

— Es biju aizņemts, — Melits it kā atvainodamies teica.

— Varbūt iepazīstināt jauno cilvēku ar Mīnu Venzi?

— Nav viņa tips.

— Bet Zanna Vleja?

— Lūk, tā ir ideja! — Melits pamirkšķināja Gudmenam. — Apburoša jauna dāma. — Viņš izņēma no

atvilktnes otru pildspalvu, uzrakstīja uz papīra lapiņas adresi un pasniedza Gudmenam. — Sieva piezvanīs, lai Zanna jūs rītvakar gaida.

— Un noteikti apciemojiet mūs! Atnāciet kādreiz uz pusdienām, — Melita kundze piebilda.

— Ar lielāko prieku. — Gudmens neveikli paklanījās; no tādas laipnības viņam jau sāka reibt galva.

— Bija ļoti patīkami ar jums iepazīties.

Ministrs nospieda sarkano pogu, un Melita kundze izgaisa zilganā spīdumā.

— Laiks slēgt šo bodīti, — Melits, uzmetis skatienu pulkstenim, konstatēja. — Nedrīkst pārāk ilgi strādāt, citādi ļaudis vēl palaidīs nez kādas baumas. Atnāciet citu reizi, tad aizpildīsim veidlapu. Atklāti sakot, jums derētu ierasties ar vizīti pie virsprezidenta Borga Nācijas pilī. Lai gan … viņš droši vien pats ieradīsies pie jums. Tikai raugieties, lai vecais lapsa neapved jūs ap stūri, un neaizmirstiet rītvakar apciemot Zannu.

Ministrs viltīgi pamirkšķināja Gudmenam un pavadīja viņu līdz durvīm.

Dažas sekundes vēlāk, stāvēdams uz ietves, Gudmens teica sev:

— Tā ir Utopija. īsta, patiesa, simtprocentīga Utopija.

Tiesa, šai Utopijai piemita dažas dīvainības.

Gudmens paēda pusdienas nelielā restorānā, pēc tam apmetās turpat netālu viesnīcā. Dežurants pavadīja viņu līdz istabai, kur Marvins tūdaļ atlaidās gultā. Viņš izberzēja nogurušās acis, cenzdamies kaut cik apjēgt šīsdienas iespaidus.

Tik daudz notikumu vienā dienā un jau — tik daudz nesaprotama! Piemēram, vīriešu un sieviešu skaitlis

kais samērs. Kā to izskaidrot? Vajadzēs pajautāt Melitām.

Bet varbūt Melitām nav vērts uzdot šo jautājumu, viņš pats taču ir visai īpatnējs cilvēks. Kāpēc ministrs, piemēram, meta pildspalvu pret sienu? Vai nobriedis, atbildīgs valstsvīrs drīkst atjauties tādas izdarības? Turklāt Melita sieva …

Gudmens jau bija nopratis, ka Melita kundze iznākusi no dersinstasisa; viņš pazina šī enerģijas lauka raksturīgo zilgano spīdumu. Dersinlauku izmantoja arī uz Zemes. Dažreiz nopietnu medicīnisku apsvērumu dēļ kļuva nepieciešams uz laiku pārtraukt organismā dzīvības procesus. Ja slimniekam, sacīsim, bija vajadzīga vakcīna, kuru varēja sagādāt tikai uz Marsa, tādu cilvēku turēja dersinstasisā līdz tam brīdim, kad vakcīnu atveda.

Taču uz Zemes vienīgi diplomētiem ārstiem atļāva eksperimentēt ar šo enerģijas lauku. Par tā patvarīgu izmantošanu draudēja bargs sods.

Gudmens nekad nebija dzirdējis, ka vīri šādā laukā turētu savas laulātās draudzenes.

Bet, ja tiešām visas precētās sievas šeit atrodas sta- sisā, tad ir skaidrs, kāpēc uz ielas tikpat kā nemana sievietes vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem.

Kam vajadzīga tāda elektromagnētiska parandža?

Un vēl viena mīkla satrauca Gudmenu. Proti, snaipera šautene Melita kabinetā.

Varbūt ministrs ir mednieks? Varbūt nodarbojas ar šaušanas sportu? Bet kam tādā gadījumā vajadzīgs trokšņa slāpētājs? Un kāpēc šautene atrodas viņa kabinetā?

Galu galā, Gudmens nosprieda, nav vērts veltīt sīkumiem tik daudz uzmanības. Gan jau katrai dīvainībai

radīsies kaut kāds izskaidrojums. Būtu muļķīgi cerēt, ka viņam nekavējoties un pilnā mērā izdosies saprast, kas notiek uz šīs kā nekā svešās planētas.

Jau iesnaudies, Gudmens sadzirdēja klauvējienus pie durvīm.

— Iekšā, — viņš sacīja.

Neliela auguma vīrs ar pelēcīgu seju, tramīgi skatīdamies apkārt, ieskrēja istabā un aizcirta durvis.

— Vai jūs esat tas jaunais cilvēks, kas atlidojis no Zemes?

— Jā.

— Es jau domāju, ka atradīšu jūs šeit, — vīrelis, apmierināti smaidīdams, teica. — Sameklēju jūs ātri. Vai esat nodomājis kādu laiciņu padzīvot pie mums?

— Es palikšu uz visiem laikiem.

— Lieliski, — vīrelis saberzēja rokas. — Vai negribat kļūt par virsprezidentu?

— Ko?

— Laba aldziņa. Saīsināta darba diena. Un tikai uz vienu gadu! Jūs izskatāties pēc cilvēka, kuram sabiedrības intereses nav vienaldzīgas, — svešais priecīgi tērzēja. — Nu, kā tad būs, vai izlēmāt?

Gudmens nezināja, ko atbildēt.

— Jūs gribat teikt, — viņš apmulsis vaicāja, — ka ne no šā, ne no tā piedāvājat man augstāko posteni šajā valstī?

— Ko nozīmē «ne no šā, ne no tā»? — svešinieks apvainojās. — Vai jūs domājat, ka mēs kuram katram piedāvājam virsprezidenta posteni? Tāds piedāvājums ir ļoti liels gods.

— Es negribēju …

— Tieši jūs, Zemes civilizācijas pārstāvis, manuprāt, esat šim postenim sevišķi piemērots.

— Kāpēc?

— Visi zina, ka Zemes iedzīvotāji ir varaskāri. Mēs, tranajieši, pēc varas netiecamies. Ar to saistīta pārāk liela ķēpa.

Tad, lūk, cik vienkāršs izskaidrojums! Gudmena dzīslās uzvirmoja reformatora asinis. Lai gan Tranaja ir ideāla planēta, tomēr arī šeit noteikti iespējams kaut ko "pilnveidot. Viņš pēkšņi iedomājās sevi par Utopijas valdnieku, kuram uzticēta diženā misija pilnīgot pašu pilnību. Tomēr iedzimtā piesardzība neļāva viņam uzreiz pieņemt pagodinošo priekšlikumu. Un ja nu pēkšņi izrādīsies, ka svešais ir izbēdzis no psihiatriskās slimnīcas?

— Pateicos par laipno piedāvājumu, — Gudmens sacīja, — bet man vēl jāpadomā. Es varbūt aprunāšos ar pašreizējo prezidentu, lai tuvāk iepazītos ar viņa darbības raksturu.

— Interesanti, — vīrelis iesaucās, — kādā nolūkā es, pēc jūsu domām, šeit atrodos? Es pats taču esmu virs- prezidents Borgs.

Tikai tagad Gudmens pamanīja oficiālo varas simbolu — medaljonu uz svešinieka krūtīm.

— Paziņojiet man savu lēmumu! Būšu Nācijas pilī.

Borgs paspieda Gudmenam roku un aizgāja. Marvins nogaidīja piecas minūtes, tad piezvanīja šveicaram:

— Pie manis nupat bija apmeklētājs. Kas viņš tāds ir?

— Virsprezidents Borgs, — šveicars atbildēja. — Vai pieņēmāt viņa priekšlikumu?

Gudmens paraustīja plecus. Viņš pēkšņi saprata, ka uz šīs planētas viņu vēl gaida ne viens vien pārsteigums.

Nākamajā rītā Gudmens sastādīja attiecīgā profila uzņēmumu alfabētisku sarakstu un devās meklēt darbu. Sev par brīnumu, viņš konstatēja, ka atrast darbu šeit tiešām nav problēma. Firmas «Abbag» milzīgajā mājas robotu rūpnīcā Marvinu pieņēma nekavējoties, pat lāgā nepāršķirstot viņa dokumentus.

Gudmena jaunais priekšnieks, misters Abags, bija neliela auguma enerģisks vīrs ar varenu sirmu matu ērkuli.

— Priecājos sveikt mūsu saimē cilvēku no planētas Zeme, — Abags teica. — Esmu dzirdējis, ka Zemes ļaudis ir visai atjautīgi, prasmīgi, un tieši tādi mums vajadzīgi. Būšu ar jums atklāts, Gudmen. Jūsu spējas un oriģinālo domāšanas veidu es ceru izmantot firmas labā. Lieta tā, ka šobrīd mēs esam nokļuvuši strupceļā.

— Tehniskas dabas problēma? — Gudmens vaicāja.

— Tūlīt jūs redzēsit.

Caur spiežu cehu, termisko, rcntgenoskopijas un montāžas cehiem Abags ieveda Gudmenu izmēģinājumu zālē. Tā atgādināja virtuves un viesistabas kombināciju. Gar sienām stāvēja desmitiem robotu.

— Izmēģiniet kādu no tiem! — Abags ierosināja.

Gudmens piegāja pie tuvākā robota un palūkojās uz

vadības pulti. Shēma bija diezgan vienkārša, arī vadīt automātu nebija sarežģīti. Viņš lika mašīnai pacelt dažādus priekšmetus, nomazgāt traukus, uzklāt galdu. Robota reakcija bija diezgan precīza, taču drausmīgi lēna. Robotus ar tik lēnu reakciju uz Zemes neražoja jau kādus simt gadus. Tranajieši šinī ziņā acīmredzot bija atpalikuši.

— Tā kā drusku par lēnu, — Gudmens piesardzīgi bilda.

— Jums taisnība, — Abags piekrita. — Ļoti lēni. Es personīgi uzskatu, ka viss ir kārtībā. Taču mūsu realizācijas daļa apgalvo, ka patērētāji vēlas, lai roboti darbotos vēl lēnāk.

— Ko?

— Muļķīgi, vai ne? — Abags teica. — Mums radīsies prāvi zaudējumi, ja mēģināsim robota darbību vēl vairāk palēnināt. Paskatieties uz viņa iekšām.

Gudmens atvēra robota muguras paneli. Kļuva redzams samudžinātu vadu pinums. Taču Gudmens lieliski orientējās mudžeklī. Konstrukcija bija tāda pati kā līdzīgām mašīnām uz Zemes; tajā izmantoja visparastākos, lētos ātras darbības pārnesumus. Taču mehānismā nez kādēļ bija iebūvēti īpaši releji, kas aizturēja signālus, bloki, kas pavājina impulsus, un reduktori.

— Sakiet, lūdzu, — Abags sirdīgi jautāja, — vai robotu darbību iespējams vēl vairāk palēnināt, nesadārdzinot tos vismaz divkārt un vismaz trīskārt nepalielinot korpusa izmērus? Es tiešām nevaru iedomāties, kādus antipilnveidojumus no mums vēl prasīs!

Par spīti visām pūlēm izprast sarunu biedra loģiku, tā šķita Gudmenam tikpat absurda kā mašīnu «anti- pilnveidošanas» koncepcija.

Viņa kolēģi uz Zemes centās radīt robotus ar aizvien ātrākām, plastiskākām un precīzākām reakcijām. Apšaubīt šī attīstības virziena saprātīgumu nebija nekāda pamata, un viņš to arī neapšaubīja.

— Bet tas vēl nav viss, — Abags žēlojās. — Jaunā plastmasa, kuru esam izstrādājuši speciāli šim modelim, diemžēl neatbilst savam uzdevumam. Skatieties!

Viņš piegāja pie robota un iespēra tam pa vēderu. Plastmasas korpuss ieliecās kā skārda bundža. Abags iespēra vēlreiz. Plastmasa ieliecās vēl vairāk, robots iečerkstējās, un tā spuldzītes sāka izmisīgi mirkšķināt. Tikai pēc trešā spēriena automāta korpuss izjuka. Tā iekšas sasprāga ar skaļu blīkšķi un izbira pa visu grīdu.

— Ne sevišķi izturīgs, — Gudmens piezīmēja.

— Gluži otrādi! Par daudz izturīgs … Robotam jā- sašķīst druskās jau no pirmā spēriena. Apdauzījuši kājas pret mehānisma korpusu, mūsu pircēji diez vai izjutīs lielu gandarījumu. Bet sakiet, kā sintezēt tādu plastmasu, kas izturētu parastās slodzes (nedrīkst taču pieļaut, lai roboti izjūk nejauši) un tanī pašā laikā sašķīstu gabalos, kad to vēlēsies patērētājs?

— Pagaidiet, — Gudmens iebilda. — Es kaut ko nesaprotu. Jūs apzinīgi palēnināt robotu reakcijas, lai tie kaitinātu cilvēkus un lai cilvēki tos pēc tam iznīci-, nātu?

Abags sarauca uzacis.

— Nu, protams!

— Bet kāpēc?

— Tiesa, jūs šeit esat nesen, — Abags teica. — = Bet to taču zina pat bērni! Tas ir pamatu pamats.

— Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs man šos pamatus izskaidrotu.

Abags nopūtās.

— Visupirms, es ceru, jūs saprotat, ka ikviens mehānisms lielākā vai mazākā mērā kaitina cilvēkus. Lai gan dažkārt neapzināti, būtībā cilvēki tomēr neuzticas mašīnām. Psihologi to dēvē par dzīvības instinktīvo reakciju uz pseidodzīvību. Vai piekrītat?

Marvins atcerējās grāmatas, kurās bija rakstīts par mašīnu dumpjiem, par kibernētiskām smadzenēm, kas iekarojušas pasauli, par androīdu sacelšanos un tā tālāk. Viņa atmiņā uzpeldēja ziņojumi no avīžu hronikas: kāds vīrs sašāvis savu televizoru, otrs triecis pret sienu elektrotosteru, trešais — pārvērtis lūžņu kaudzē automobili. Viņš atcerējās arī daudzas anekdotes par robotiem, kuru zemtekstā lielāko tiesu bija jaušams cilvēku naids pret mehānismiem.

— Jā, visā visumā es jums piekritu, — Gudmens sacīja.

— Tada gadījuma atgriezīsimies izejas punktā, — Abags pedantiski turpināja. — Jebkura mašīna kaitina cilvēku. Un, jo labāk mašīna darbojas, jo spilgtāk tas izpaužas. Tādējādi mēs varam loģiski secināt, ka nevainojami strādājošs mehānisms rada cilvēkā īgnumu, apvaino viņu, mazina viņa pašcieņu …

— Stop! — Gudmens iesaucās. — Nu gan jūs aizejat pārāk tālu!

— … un izraisa šizofrēniskus murgus, — Abags bez žēlastības nobeidza. — Tomēr attīstīta ekonomika bez mašīnām iztikt nevar. Vislabāk un humānāk šī pretruna atrisināma, izmantojot mašīnas, kas strādā slikti.

— Tam es nevaru piekrist.

— Bet tas taču ir acīm redzams! Jūsu mašīnas, cik man zināms, darbojas optimālā režīmā, līdz ar to radot mazvērtības sajūtu cilvēkos, kuri šīs mašīnas vada … Pie jums diemžēl pastāv mazohistisks tabu, kas neļauj iznīcināt tehniku. Bet kāds ir rezultāts? Svēta godbijība pret pārcilvēciski efektīvo Mašīnu! Un, tā kā cilvēks nevar izlādēties, laužot mašīnas, viņš savas agresīvās tieksmes vērš pret citu ohjektu. Visbiežāk par tādu kļūst vai nu sieva, vai draugs. Situācija, kā redzat, nav sevišķi iepriecinoša. Protams, var iebilst, ka no robotu un citu mašīnu izmantošanas viedokļa jūsu sistēma ir efektīva, bet pamēģiniet to vērtēt no cilvēku veselības un labklājības viedokļa, un jūs tūdaļ sapratīsit, cik tā nederīga.

— Vai esat pārliecināts …

— Cilvēks ir visai nemierīgs radījums. Uz Tranajas mēs šim nemieram ļaujam izpausties konkrētā rīcībā, mēs atveram vārstuli neapmierinātībai. Pietiek cilvēkam iesvilties — lūdzu, viņš savas dusmas var izgāzt uz robotu. Terapeitiskais efekts iestājas nekavējoties — cilvēks ir atbrīvojies no nervu sasprindzinājuma, reāli izjutis savu pārākumu par mašīnu, viņa asinīs ieplūst adrenalīns, un tas neapšaubāmi labvēlīgi ietekmē viņa veselību. Vienlaikus šāda rīcība veicina planētas industriālo progresu, jo, sadauzījis robotu, cilvēks, dabiski, steigsies uz veikalu nopirkt jaunu. Un galu galā, vai tad viņš ir izdarījis ko ļaunu? Viņš taču nav piekāvis sievu, nav izdarījis pašnāvību, nav pieteicis karu, pat nav izgudrojis jaunu masveida iznīcināšanas ieroci. Vārdu sakot, nav pielietojis nevienu no parastajiem līdzekļiem, ar kuriem cilvēki mēdz atbrīvoties no savām agresīvajām tieksmēm. Viņš vienkārši ņēmis un sadauzījis lētu robotu, kuru bez jebkādām grūtībām iespējams nekavējoties aizstāt.

— Man nepieciešams laiks, lai visu to saprastu, — Gudmens atzinās.

— Tas ir dabiski, — Abags piekrita. — Esmu pārliecināts, ka jūs drīz vien būsit mums ļoti noderīgs, Gudmen. Padomājiet par to, ko šodien jums stāstīju, un pacentieties atrast pēc iespējas lētāku paņēmienu, kā antipilnveidot robotus.

Par šo problēmu Gudmens prātoja līdz pat darba dienas beigām, bet pielāgot savas smadzenes sliktāka konstrukcijas varianta meklēšanai tik ātri nespēja. Sāda rīcība pārāk stipri atgādinātu svētuma zaimošanu. Pussešos viņš beidza darbu — neapmierināts ar sevi, tomēr pilns apņēmības vai nu gūt panākumus, vai arī ciest neveiksmi, atkarībā no tā, kā uz šo lietu skatās.

Atri paēdis vakariņas, Gudmens nolēma doties ciemos pie Zannas Vlejas. Viņam negribējās palikt vienatnē ar savām domām, viņu pēkšņi bija pārņēmusi vēlēšanās atrast kaut ko patīkamu un nesarežģītu šai diezgan sarežģītajā Utopijā.

Iespējams, ka tieši 2anna viņam šinī ziņā varēs palīdzēt.

Vleju ģimenes māja atradās tikai dažus kvartālus no viesnīcas, un viņš devās uz turieni kājām.

Lielākās grūtības Marvinam radīja tas, ka viņam bija pašam savs priekšstats par Utopiju un viņa idejas pagaidām nekādi neizdevās saskaņot ar dzīves īstenību. Viņš nez kādēļ bija iztēlojies pastorālu ainavu — planētu, kuras iedzīvotāji mīt nelielos ciematos, ģērbjas brīvi krītošos, tunikām līdzīgos tērpos, ir gudri, maigi un visu saprotoši. Viņu bērni rotaļājas zeltainas saules staros, jaunieši dejo puķēm un zaļumiem rotāto ciemu laukumos.

Cik muļķīgi! Savā iztēlē viņš īstenību bija aizstājis ar idilliskām ainiņām, dzīves trauksmaino ritumu — ar stilizētām pozām. Patiesībā cilvēki tā nemaz nevar dzīvot, pat ja viņi to vēlētos …

Pie Vleju ģimenes mājas Gudmens, šaubu mocīts, uz brītiņu apstājās. Kas viņu šeit gaida? Ar kādām svešām (kaut arī neapšaubāmi utopiskām) paražām viņš te sadursies?

Marvins jau bija gatavs griezties atpakaļ, bet tad iedomājās garās vakara stundas viesnīcas istabas vientulībā, un šī perspektīva viņam šķita neciešama. Sakodis zobus, viņš nospieda zvana pogu.

Durvis atvēra vidēja auguma rudmatis pusmūža gados.

— Ā, jūs droši vien esat tas jaunais cilvēks no Zemes, par kuru mums stāstīja. Zanna tūdaļ būs. Lūdzu, ienāciet, iepazīstieties ar manu sievu.

Viņš ieveda Gudmenu patīkami mēbelētā viesistabā un nospieda sarkano pogu pie sienas. Šoreiz dersin- lauka zilganais spīdums Marvinu nenobiedēja. Laulāto draugu savstarpējās attiecības galu galā ir viņu pašu darīšana.

No mirgojošās dūmakas iznāca kādus divdesmit astoņus gadus veca ļoti pievilcīga sieviete.

— Dārgā, — rudmatis teica, — iepazīsties ar misteru Gudmenu no Zemes.

— Priecājos jūs redzēt, — sacīja Vleja kundze. — Vai negribat kaut ko iedzert?

Gudmens palocīja galvu. Vlejs aicinoši norādīja uz ērtu atzveltnes krēslu. Pāris minūtes vēlāk Vleja kundze atnesa paplāti ar atspirdzinošiem dzērieniem un arī apsēdās.

— Tātad jūs esat no planētas Zeme, — misters Vlejs ievadīja sarunu. — Diezgan nemierīga, nervoza vieta, vai ne? Visi nemitīgi steidzas…

— Jā, — Gudmens piekrita.

— Tranaja jums patiks. Mēs protam dzīvot. Lieta tā, ka…

No kāpņu telpas atskanēja brunču švīkoņa. Gudmens piecēlās.

— Mister Gudmen, mūsu meita Zanna, — Vleja kundze sacīja.

Zannas matu krāsa atgādināja pārnovu no Circes zvaigznāja, viņas acu neiedomājami spilgtā zilgme — rudens debesis virs planētas Algo II, lūpas — maigi sārto toni, kāds piemīt Skarslota — Ternera reaktīvo dzinēju izšauto gāzu strūklām, deguns …

Gudmena astronomiskie epiteti līdz ar to bija izsmelti; taisnību sakot, tie arī nebija diez cik piemēroti tik daiļas būtnes aprakstīšanai. Zanna bija slaida, apbrīnojami skaista gaišmate, un Gudmenu pēkšņi pārņēma dziļš prieks. Pirmo reizi pēc ierašanās uz Tranajas viņš pa īstam juta, ka ne veltīgi šķērsojis Galaktiku.

— Ejiet, bērni, papriecājieties, — Vleja kundze smaidīdama ierosināja.

— Tikai nekavējieties pārāk ilgi, — Zannai piekodināja misters Vlejs.

Uz Zemes vecāki runā ar saviem bērniem tāpat.

Tikšanās noritēja, kā jau tādās reizēs parasts. Viņi apmeklēja ne visai dārgu naktslokālu, dejoja, nedaudz iedzēra un ļoti daudz sarunājās. Gudmenu pārsteidza viņu uzskatu kopība. Zanna piekrita visam, ko viņš teica. Bija patīkami konstatēt, ka šī daiļā meitene ir tik gudra.

Viņai burtiski aizrāvās elpa, kad Gudmens stāstīja par briesmām, ar kādām sastapies, šķērsodams Galaktiku. Viņa jau bija dzirdējusi, ka Zemes cilvēki pēc dabas esot piedzīvojumu meklētāji (kaut ari ļoti nervozi), tomēr risku, ko Gudmens uzņēmies, viņa nespēja aptvert.

Sermuļi skrēja Zannai pār muguru, kad viņa uzzināja par Galaktisko virpuli. Šausmās iepletusi acis, viņa klausījās stāstu par drausmīgo Līko staru, kur asinskārie snumbžļi, slēpdamies Prodenguma ellišķīgajos labirintos, uzglūn kosmonautiem uz Lielā zvaigžņu ceļa. No Marvina vārdiem viņa secināja, ka zemieši ir dzelžaini vīri, kas savos tērauda kuģos met drosmīgu izaicinājumu Lielajam tukšumam.

Zanna atguva valodu tikai tad, kad Gudmens pastāstīja par Mollas Genas traktieri «Sarkanais gailis» uz asteroīda 342 AA, kur kausiņš alus maksā piecsimt Zemes dolārus.

— Jūs droši vien bijāt ļoti izslāpis, — viņa domīgi teica.

— Ne sevišķi, — Gudmens atbildēja. — Naudai tur nav nekādas vērtības.

— Saprotu, bet vai nebūtu bijis labāk šo naudu pataupīt? Jums taču, domājams, kādreiz būs sieva un bērni… — Viņa pietvīka.

Gudmens pārliecināti teica:

— Šai savas dzīves daļai esmu pielicis punktu. Es apprecēšos un palikšu šeit, uz Tranajas.

— Lieliski! — viņa iesaucās.

Vakars bija ļoti izdevies.

Gudmens pavadīja Zannu uz mājām, kamēr vēl nebija satumsis, un norunāja tikties ar viņu rītvakar. Paša stāstījuma iedrošināts, viņš noskūpstīja meiteni uz vaiga. Viņa neatvirzījās, bet Marvins, būdams ļoti delikāts, šo izdevību neizmantoja.

— Līdz rītam, — viņa pasmaidījusi teica un aizvēra durvis.

Atceļā uz viesnīcu Gudmens jutās kā spārnos. Zanna, Zanna! Vai tiešām viņš būtu tik ātri iemīlējies? Un kādēļ gan ne? Mīlestība no pirmā acu uzmetiena ir reāls psihofizioloģisks stāvoklis un "kā tāds visnotaļ atzīstams. Mīlestība Utopijā! Cik brīnišķīgi, ka šeit, uz ideālas planētas, viņam izdevies sastapt ideālu meiteni!

Pēkšņi no tumsas iznira nepazīstams vīrietis un aizšķērsoja viņam ceļu. Gudmens ievēroja, ka gandrīz visu svešinieka seju sedz melna zīda maska. Svešajam rokā bija prāva kalibra un, pēc izskata spriežot, visai jaudīga staru pistole.

— Kārtībā, veco zēn, — nepazīstamais teica, — dod šurp naudiņu. Visu!

— Ko? — Gudmens nesaprata.

— Tu labi dzirdēji, ko es teicu. Naudu! Dod šurp naudu!

— Jums nav tiesību, — Gudmens sacīja. Viņš bija pārāk izbrīnījies, lai spētu loģiski domāt. — Uz Tranajas taču nav noziegumu!

— Kas tad saka, ka ir? Es tikai lūdzu tevi atdot man savu naudu. Atdosi labprātīgi vai nāksies to izkratīt no tevis?

— Jūsu nekaunība nepaliks nesodīta! Noziegumi nekad neved pie laba gala!

— Nerunā muļķības, — svešais norūca un pacēla staru pistoli mazliet augstāk.

— Labi. Tikai neuztraucieties. — Gudmens izvilka kabatas portfeli, kurā glabājās visi viņa ietaupījumi, un pasniedza to cilvēkam maskā.

Nepazīstamais pārskaitīja naudu. Acīmredzot summa bija pietiekami iespaidīga.

— Tas ir vairāk, nekā gaidīju. Paldies, veco zēn. Neskumsti. — Un viņš ātri aizsoļoja pa tumšo ielu.

Gudmens drudžaini lūkojās apkārt, meklēdams policistu, līdz beidzot atcerējās, ka šeit tādu vispār nav. Pie tuvākā ielu krustojuma viņš ieraudzīja nelielu bāru, virs kura durvīm zaigoja neona izkārtne «Kitty Cat», un skriešus devās uz turieni.

Iekšā neviena nebija, atskaitot bārmeni, kas cītīgi slaucīja glāzes.

— Mani aplaupīja! — Gudmens iekliedzās.

— Nu, un tad?

— Uz Tranajas taču neesot noziedzības!..

— Pareizi.

— Un tomēr mani nupat aplaupīja.

— Jūs laikam esat iebraucējs, — bārmenis, palūkojies uz Marvinu, sacīja.

— Es nesen atlidoju no Zemes.

— No Zemes? Jā, jā, esmu dzirdējis. Tāda nervoza, nemierīga planēta …

— Hm, — Gudmens norūca. Viņam jau sāka apnikt šis vienveidīgais refrēns. — Kā var apgalvot, ka uz Tranajas nav noziedzības, ja mani tikko aplaupīja?

— Kas te ko nesaprast! — bārmenis atbildēja, paraustīdams plecus. — Pie mums laupīšana netiek uzskatīta par noziegumu.

— Laupīšana vienmēr ir noziegums!

— Bet sakiet, — kādā krāsā viņam bija maska?

Gudmens brīdi padomāja.

— Melna. No melna zīda.

Bārmenis pamāja ar galvu.

— Tātad šis cilvēks bija valsts nodokļu piedzinējs.

— Ļoti dīvaina nodokļu piedzīšanas metode, — Gudmens nomurmināja.

Bārmenis ielēja Marvinam glāzīti «Tranajas sevišķā».

— Pamēģiniet uz visu to paskatīties caur sabiedrības interešu prizmu. Kaut kādi līdzekļi valdībai galu galā ir vajadzīgi. Iegūstot tos šādā veidā, var iztikt bez ienākumu nodokļa, bez juridiskās kazuistikas un birokrātijas, ko nodokļi allaž rada. Arī no tīri psiholoģiskā viedokļa atņemt naudu ar īslaicīgu un visumā nesāpīgu operāciju ir daudz labāk nekā likt pilsoņiem veselu gadu mocīties, gaidot to dienu, kad viņiem tik un tā vajadzēs atvērt maku.

Marvins vienā rāvienā iztukšoja glāzīti, un bārmenis ielēja viņam otru.

— Līdz šim es biju domājis, — Gudmens teica, — ka jūsu sabiedrība pamatojas uz privātās iniciatīvas un brīvas gribas idejām.

— Pareizi, — bārmenis apstiprināja. — Bet šādos apstākļos arī valdībai, kas pie mums jau tā ir stipri reducēta, nevar liegt tiesības uz gribas un rīcības brīvību, vai ne?

Nezinādams, ko atbildēt, Gudmens izdzēra otru glāzīti.

— Vai drīkstu palūgt vēl? Es samaksāšu pie pirmās izdevības.

— Protams, protams, — bārmenis laipni sacīja, ieliedams Gudmenam vēl vienu glāzīti un nolikdams otru sev priekšā.

— Kāpēc jūs pirmīt interesējāties par svešinieka maskas krāsu? — Gudmens vaicāja.

— Melnas maskas ir tikai valsts ierēdņiem. Privātpersonas valkā baltas.

— Jūs gribat teikt, ka arī privātpersonas nodarbojas ar laupīšanu?

— Bez šaubām! Tāda ir mūsu metode: bagātības tiek pārdalītas, īpašumi nivelējas bez valsts iejaukšanās, bez jebkādiem nodokļiem, tikai pateicoties privātajai iniciatīvai. — Bārmenis pamāja ar galvu. — Sī sistēma darbojas nevainojami. Ne jau velti laupīšanu mēs dēvējam par Lielo izlīdzinātāju.

— Jums acīmredzot ir taisnība, — Gudmens, iztukšojis trešo glāzīti, atzina. — Ja esmu jūs pareizi sapratis, jebkurš cilvēks var paņemt staru pistoli, uzvilkt masku un iziet uz lielceļa?

— Tieši tā, — bārmenis apstiprināja. — Tikai, redzat, visam jānotiek zināmos rāmjos.

Gudmens pasmīkņāja.

— Ja jau likums to atļauj, arī es varu iekļauties spēlē. Vai jūs man neaizdotu masku? Un pistoli…

Bārmenis parakņājās zem letes.

— Tikai neaizmirstiet atdot. Tās ir ģimenes relikvijas.

— Noteikti, — Gudmens apsolīja. — Pie reizes samaksāšu ari tēriņu.

Viņš aizbāza pistoli aiz joslas, uzlika masku un izgāja uz ielas. Ja tāda ir tranajiešu dzīve, tai var pielāgoties. Viņu grib aplaupīt? Nekā nebija! Viņš pats aplaupīs citus un kā vēl!

Nonācis līdz vāji apgaismotam ielu krustojumam, Marvins paslēpās kāda nama ēnā un sāka gaidīt. Drīz viņš sadzirdēja soļus: viņam strauji tuvojās solīds, labi ģērbies tranajietis.

— Stop, draudziņ! — Gudmens iesaucās.

Tranajietis apstājās un uzmeta skatienu staru pistolei Marvina rokā.

— Hm … Kā redzu, jums ir «Drog-3» sistēmas platiet,īķa staru pistole. Drusku vecmodīgs ierocis. Vai jums tā neliekas?

— Mani tas pilnīgi apmierina, — Gudmens sacīja. — Dod šurp …

— Sprūda mehānisms darbojas lēni, — tranajietis domīgi novilka. — Es personīgi jums ieteiktu adatsta- raino Mils-Slivenu. Starp citu, esmu Slivena ieroču firmas pārstāvis. Ja jūs nodotu mums savu veco krāmu un nedaudz piemaksātu …

— Dod šurp naudu, — Gudmens atcirta.

Solīdais tranajietis pasmaidīja.

— Jūsu «Drog-3» pistolei ir ļoti būtisks trūkums: šis ierocis nešauj, kamēr nav atvilkts drošinātājs. — Tranajietis pēkšņi palēcās uz priekšu un izsita pistoli Gudmenam no rokas. — Nu, redzat? Jūs tik un tā neko nevarētu man padarīt. — Viņš pagriezās un mierīgi aizgāja.

Gudmens pacēla pistoli, sataustīja drošinātāju un metās tranajietim pakaļ.

— Rokas augšā, — viņš ar izmisīgu apņēmību pavēlēja.

— Nu nē, dārgumiņ, — tranajietis, pat neatskatījies,

izmeta pār plecu. — Uz katru klientu tikai pa vienam mēģinājumam. Nav labi ignorēt nerakstīto likumu.

Gudmens noskatījās svešajam pakaļ, līdz tas'^pazuda tumsā. Tad rūpīgi nopētīja savu «Drog-3», pārbaudīja, vai visi drošinātāji atvilkti, un atgriezās vecajā vietā.

Nogaidījis krietnu stundu, Marvins atkal sadzirdēja soļus. Viņa roka cieši saspieda pistoles spalu. Šoreiz viņš bija apņēmies tikt pie laupījuma, un nekas nespēja atturēt viņu no šī nodoma īstenošanas.

— Ei, puis, — viņš uzsauca, — rokas augšā!

Par Gudmena upuri bija kļuvis padrukns tranajietis stipri apvalkātā strādnieka kombinezonā. Iepletis muti, viņš blenza uz draudīgi melnējošo pistoles stobru.

— Nešaujiet, mister, — tranajietis lūdzās.

Tā jau bija cita valoda! Gudmenā uzbangoja silts gandarījuma vilnis.

— Nekustēties! — viņš brīdināja. — Drošinātājs ir atvilkts.

— Redzu, — resnītis izdvesa. — Uzmanīgāk ar šo daiktu, mister. Es nepakustināšu pat mazo pirkstiņu.

— Un prātīgi darīsi. Dod šurp naudu!

— Naudu?

— Jā, naudu un pie tam veicīgāk!

— Man nav naudas, — tranajietis sāka vaimanāt. — Mister, es esmu nabadzīgs cilvēks. Trūkums žņaudz mani vai nost.

— Uz Tranajas nabadzības nav, — Gudmens pamācoši teica.

— Zinu. Bet dažreiz mēs tik ļoti tuvojamies šim neesošajam stāvoklim, ka sevišķu starpību nejūtam. Atlaidiet mani, mister, lūdzu!

— Kāpēc jūs esat tik pasīvs? Kur paliek jūsu privātā iniciatīva? — Gudmens jautāja. — Ja ciešat trūkumu, kādēļ gan jums kādu neaplaupīt? Visi tā dara.

— Man pēdējā laikā diemžēl nav bijis tādas iespējas. Vispirms meita saslima ar garo klepu, un vairākas naktis es pavadīju pie viņas gultas, tad sabojājās dersin- lauks un sieva mani gremza caurām dienām. Es vienmēr esmu teicis, ka ikvienā mājā jābūt rezerves dersin- ģeneratoram. Bez tam, kamēr ģeneratoru laboja, sieva nolēma sarīkot dzīvoklī ģenerāltīrīšanu, kaut kur iebāza manu staru pistoli un nekādi nevarēja atcerēties, kur īsti viņa to nobāzusi. Bet, tikko nolēmu aizņemties pistoli no drauga …

— Pietiek, — Gudmens teica. — Laupīšana ir laupīšana, un kaut kas man jums jāatņem. Dodiet šurp savu kabatas portfeli!

Svešais žēli iekunkstējās un pastiepa Gudmenam apdriskātu ādas maciņu. Atvēris to, Gudmens ieraudzīja vienu vienīgu diglo, Zemes dolāra ekvivalentu.

— Tas ir viss, vairāk man nekā nav, — tranajietis šņukstēdams turpināja, — bet jūs varat to paņemt. Es saprotu, arī jums taču nav diez cik patīkami visu nakti kvernēt saltā vējā …

— Atstājiet šo diglo sev, — Gudmens teica, atdeva maciņu un gāja prom.

— Paldies, mister.

Gudmens neatbildēja. Ar smagu sirdi viņš atgriezās bārā, nolika uz letes pistoli un masku. Uzzinājis, kas noticis, bārmenis nicīgi iesmējās.

— Viņam nebija naudas? Sis triks, draudziņ, ir tikpat vecs kā pasaule. Mums katram ir vismaz viens, bet dažiem divi trīs kabatas portfeļi rezervē. Vai tu viņu pārmeklēji?

— Nē, — Gudmens atzinās.

— Esi gan tu vēl zaļš, draudziņ!

— Droši vien tev taisnība. Paklausies, es samaksāšu par cienastu, tiklīdz būšu kaut ko nopelnījis.

— Neraizējies, — bārmenis viņu mierināja. — Ej labāk mājās un izgulies. Tev bija grūta nakts.

Gudmens aizvilkās līdz viesnīcai un iemiga, tikko nolicis galvu uz spilvena.

No rīta, ieradies darbā, viņš cītīgi sāka risināt automātu antipilnveidošanas problēmu. Un pat šajos neparastajos apstākļos Zemes cilvēka iedzimtā atjautība viņu nepievīla.

Gudmens ieguva jauna veida plastmasu robotu korpusam. Tā bija silikonu grupas plastmasa, mazliet radniecīga plastilīnam, kuru uz Zemes pazīst jau ļoti sen. Jaunā plastmasa izrādījās pietiekami cieta un elastīga; tā spēja izturēt prāvas pārslodzes. Tai pašā laikā no spēriena ar trīsdesmit mārciņu lielu spēku robota korpuss vienā mirklī blīkšķēdams sašķīda. Direktors uzslavēja Gudmenu par izgudrojumu, izsniedza prēmiju (kas viņam ļoti noderēja), ieteica vēl pastrādāt pie šīs idejas un, ja iespējams, samazināt minimāli nepieciešamo trieciena spēku līdz divdesmit trim mārciņām. Zinātnisko pētījumu nodaļā uzskatīja, ka saīdzis cilvēks spērienā iegulda tieši tādu spēku.

Marvins bija tik aizņemts, ka praktiski neatlika laika tuvāk iepazīties ar Tranajas tikumiem un paražām. Tiesa, viņam izdevās pabūt tā dēvētajā Politisko vērtējumu birojā. Sī tīri tranajiskā iestāde bija izvietota vienā no pilsētas klusākajām šķērsielām.

Ēkas iekšienē Gudmens ieraudzīja lielu plāksni ar visu pašreizējo valsts ierēdņu uzvārdiem un amatu nosaukumiem. Katram uzvārdam blakus atradās maza podziņa. Dežurants paskaidroja, ka, nospiežot podziņu, pilsoņi izsaka savu neapmierinātību ar kāda ierēdņa rīcību. Katru reizi, kad podziņu nospiež, šis fakts tiek automātiski reģistrēts Vēstures zālē, uz visiem laikiem apkaunodams vainīgo.

Saprotams, nepilngadīgiem nospiest pogas nebija atjauts.

Tāda sistēma Gudmenam likās diezgan neefektīva. «Kaut gan,» viņš sev teica, «iespējams, ka Tranajas ierēdņiem ir citi stimuli nekā viņu kolēģiem uz Zemes.»

Ar Zannu viņš satikās gandrīz katru vakaru. Divatā viņi apmeklēja bārus, kinoteātrus, koncertzāles, muzejus, gadatirgus, karnevālus. Gudmenam tagad allaž bija līdzi staru pistole, un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņam beidzot izdevās aplaupīt kādu tirgotāju, tādējādi iegūstot piecsimt diglo.

Kā jebkura saprātīga tranajiešu meitene Zanna jūsmīgi apsveica šo panākumu, un viņi to nosvinēja «Kitly Cat» bārā.

Nākamajā vakarā tos pašus piecsimt diglo plus visu, kas vēl bija atlicis no nesen saņemtās prēmijas, Gudmenam nolaupīja svešinieks, kurš dīvainā kārtā šķita loti līdzīgs «Kitty Cat» bārmenim un turklāt bija apbruņots ar «Drog-3» sistēmas staru pistoli.

Gudmens mierināja sevi ar domu, ka šāda rīcība veicina brīvu naudas cirkulāciju, kas visnotaļ atbilst trana iiešu dzīves veidam.

Drīz viņš guva vēl vienu uzvaru — izstrādāja principiāli jaunu korpusa ražošanas tehnoloģiju. Viņam izdevās arī radīt jaunu plastmasu, kas bija sevišķi izturīga un nebaidījās ne no kādiem triecieniem. Robotu īpašniekiem turpmāk vajadzēja valkāt speciālus zābakus ar papēžos iemontētu katalizatoru. Kad saimnieks iespēra robotam, katalizators saskārās ar automāta korpusu un acumirklī iestājās vēlamais efekts.

Direktors Abags sākumā svārstījās: triks viņam likās pārāk sarežģīts. Taču jauninājums tik ātri iekaroja pircēju piekrišanu, ka mājas robotu rūpnīca atvēra apavu cehu un kopā ar robotiem sāka pārdot arī speciālus apavus.

Firmas iespiešanos citā nozarē akcionāri novērtēja vēl atzinīgāk nekā katalītiskās plastmasas izgudrošanu. Gudmenam paaugstināja algu un. izsniedza prāvu prēmiju.

šī panakumu viļņa virsotne viņš bildināja Zannu un nekavējoties saņēma viņas jāvārdu. Vecāki deva abiem savu svētību; atlika vienīgi dabūt varas orgānu atļauju, jo Gudmens kā nekā formāli skaitījās ārzemnieks.

Viņš atprasījās no darba un devās uz Idrigbildingu, lai aprunātos ar Melitu. Laiks bija pavasarīgi jauks — tāds, kāds uz Tranajas mēdz būt desmit mēnešus gadā. Gudmens gāja ātri. Viņš bija iemīlējies, veiksmīgi strādāja un gatavojās drīzumā kļūt par Tranajas pavalstnieku.

Nav šaubu, pat Tranaja nebija absolūts ideāls, un viens otrs uzlabojums šejienes Utopijai nemaz nenāktu par ļaunu. Varbūt piekrist Borga priekšlikumam un uzņemties virsprezidenta pienākumus, lai īstenotu dažas neatliekamas reformas? Tomēr steigties pagaidām, šķiet, nav vērts …

— Ei, mister! — no.pārdomām viņu iztraucēja kāda balss. — Ziedojiet diglo!

Gudmens pieliecās un ieraudzīja uz ietves tupošu, skrandās ģērbtu veci ar alvas krūzīti rokā.

— Kā, lūdzu? — Gudmens pārjautāja.

— Brāli, ziedojiet kaut vienu diglo, — sirmgalvis žēlabaini novilka. — Palīdziet nabaga cilvēkam nopirkt tasīti oglo. Divas dienas neesmu ēdis, mister.

— Kaunieties! Kāpēc jūs neņemat pistoli un neejat laupīt?

Esmu pārāk vecs, — sirmgalvis iečinkstējās.

— Mani upuri smejas par mani.

— Varbūt jūs esat vienkārši slinks? — Gudmens stingri noprasīja.

— O, nē, ser, — ubags atbildēja. — Paskatieties, kā man trīc rokas.

Gudmens izvilka maciņu un pasniedza vecim monētu.

— Bet es biju pārliecināts, ka uz Tranajas ubagu nav. Man stāstīja, ka valdība gādājot par vecajiem ļau- dīm.

— Jā, valdība par viņiem gādā, — sirmgalvis teica.

— Skatieties! — Viņš parādīja Gudmenam alvas krūzīti, kurā bija iegravēts uzraksts «Oficiālais valsts ubags Nr. Dr-43241-3».

— Jūs gribat sacīt, ka valsts piespiež jūs nodarboties ar ubagošanu?

— Valsts atļauj man ar to nodarboties, — sirmgalvis uzsvēra. — Ubagošana ir privilēģija, kuru piešķir veciem ļaudīm un invalīdiem.

— Kauna lieta!

— Jūs droši vien neesat šejienietis.

— Esmu no Zemes.

— Ā, zinu, zinu … Tāda nervoza, nemierīga planēta, vai ne?

— Mūsu valdība nepieļauj ubagošanu, — Gudmens teica.

— Nepieļauj? Bet ko tad pie jums dara veči? Sēž bērniem uz kakla? Vai gaida pēdējo stundiņu nabagmājā? šeit, pie mums, jaunais cilvēk, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Uz Tranajas katram sirmgalvim nodrošina darbu, kas neprasa īpašu kvalifikāciju, lai gan arī šajā darbā zināmas iemaņas, protams, ir vajadzīgas … Daži izvēlas baznīcas vai teātrus. Citus vilina gadatirgu un tautas svētku bezbēdīgā atmosfēra. Man personīgi patīk strādāt uz ielas. Tāds darbs dod iespēju pastāvīgi uzturēties svaigā gaisā un saulē, daudz kustēties un satikt neparastus, interesantus cilvēkus …

— Bet kā jūs varat ubagot!

— Ko citu es vēl varētu darīt?

— Nezinu. Bet… paskatieties uz sevi! Noskrandis, nemazgājies, nospeķotās drēbēs …

— Tās ir manas darba drēbes, — valsts ubags apvainojās. — Būtu jūs mani redzējis svētdienā!

— Vai tad jums ir arī citas drēbes?

— Saprotams! Un turklāt itin mājīgs dzīvoklītis, loža operā, divi roboti un bankā uz tekošā rēķina vairāk naudas, nekā jums jebkad nācies redzēt. Bija patīkami ar jums parunāties, jaunais cilvēk, un paldies par ziedojumu. Taču laiks atkal ķerties pie darba, ko es, starp citu, ieteicu arī jums.

Uzmetis valsts ubagam pēdējo skatienu, Gudmens soļoja tālāk.

Bet kā var ubagot?

Šādai praksei noteikti jādara gals! Ja viņš uzņemsies virsprezidenta pienākumus (acīmredzot to vajadzēs darīt), pie šī jautājuma noteikti vēl būs jāatgriežas.

Idrigbildingā Gudmens pastāstīja Melitām par saviem matrimoniālajiem plāniem. Imigrācijas ministru tie nepārprotami iepriecināja.

— Lieliski, tas tiešām ir lieliski, — viņš sacīja. — Es labi pazīstu Vleju ģimeni. Brīnišķīgi cilvēki. Bet Zanna ir tāda meitene, ar kuru varētu lepoties ikviens vīrietis.

— Kādas juridiskas formalitātes man būs jānokārto? — Gudmens jautāja. — Kā nekā es taču esmu ārzemnieks …

— Nekādas. Jums nekas nebūs jākārto. Iztiksim bez formalitātēm. Ja vēlaties kļūt par Tranajas pilsoni, pietiks ar mutisku paziņojumu. Ja gribat, varat saglabāt Zemes pavalstniecību, neviens jums to ļaunā neņems. Varat arī vienlaikus būt divu planētu — Tranajas un Zemes — pilsonis. Ja vien Zeme tam piekritīs, mums, pats par sevi saprotams, iebildumu nebūs.

— Es gribētu būt Tranajas pilsonis, — Gudmens sacīja.

— Kā jums labpatīk. Bet, ja esat nodomājis kļūt par virsprezidentu, neraizējieties — šo posteni var ieņemt, arī saglabājot Zemes pavalstniecību. Mēs tādos jautājumos neesam sīkumaini. Starp citu, viens no mūsu labākajiem virsprezidentiem bija ķirzakveidīgs puisis no planētas Akvarella XI.

— Ļoti cēla, humāna nostāja!

— Nekā sevišķa. Vienādas iespējas visiem — tāda ir mūsu devīze. Un tagad par kāzām: jūs var salaulāt jebkurš valdības ierēdnis. Virsprezidents Borgs, ja vēlaties, būs laimīgs jūs salaulāt šo'dien pat. — Melits pamirkšķināja. — Vecais savādnieks labprāt skūpsta līgavas. Bet man šķiet, ka jūs tiešām esat viņam iepaticies.

— Šodien? — Gudmens iesaucās. — Lieliska ideja! Protams, ja tikai Zanna piekritīs.

— Piekritīs, noteikti! — Melits par to nešaubījās. — Bet kur jūs domājat apmesties pēc medusmēneša? Viesnīcas istaba ģimenes dzīvei diez vai būs piemērota. — Viņš apklusa, brītiņu kaut ko pārlika, tad turpināja: — Lūk, ko es jums teikšu. Pilsētas nomalē man ir neliela mājiņa. Kāpēc jums nepadzīvot tajā, kamēr būsit atradis kaut ko labāku? Ja patiks, varēsit palikt tur pavisam.

— Jūs esat pārāk devīgs … — Gudmens mēģināja protestēt.

— Nieki. Bet sakiet, — vai jums nav radusies vēlēšanās kļūt par imigrācijas ministru? Darbiņš viegls, nekāda birokrātisma, saīsināta darba diena, laba alga. Nē? Domājat par virsprezidenta posteni? Nu, tādā gadījumā es jums neko nepārmetu.

Melits parakņājās kabatās un izņēma divas atslēgas.

— Luk, ši ir no parades ieejas, bet otra — no sētas durvīm. Adrese iegravēta. Māja mēbelēta un apgādāta ar visu nepieciešamo, ieskaitot jaunu dersinģeneratoru.

— Dersinģeneratoru?

— Protams. Pie mums, uz Tranajas, neviena māja netiek uzskatīta par gatavu, kamēr tajā nav iebūvēts dersinģenerators.

— Es jau sen gribēju pajautāt, kādā nolūkā jūs izmantojat stasisu, — Gudmens piesardzīgi teica.

— Dersinlaukā mēs turam sievas, — Melits atbildēja. — Es domāju, ka jums tas ir zināms.

— Jā, — Gudmens sacīja. — Bet kāpēc?

— Kāpēc? — Melits sarauca pieri. Tāds jautājums viņam acīmredzot nekad, nebija ienācis prātā. — Kāpēc mēs vispār kaut ko darām? Laikam tāpēc, ka tā ir pieņemts; izveidojusies tradīcija un turklāt ļoti loģiska. Kuram vīram gan varētu patikt, ka sieva visu laiku ir viņam blakus un pļāpā bez mitas dienu un nakti?

Gudmens pietvīka. Kopš pirmās tikšanās ar Zannu viņš pastāvīgi domāja par to, cik labi būtu, ja viņa vienmēr, dienu un nakti, atrastos viņam blakus.

— Manuprāt, tas nav sevišķi taisnīgi attiecībā pret sievietēm, — Gudmens piezīmēja.

Melits iesmējās.

— Dārgais draugs, jūs, kā redzu, sludināt dzimumu vienlīdzību. Bet šī teorija jau sen ir gāzta no pjedestāla. Vīrieši un sievietes, varat šo problēmu aplūkot no kāda viedokļa vēlaties, tomēr nav gluži viens un tas pats. Nezinu, ko jums mēģināja iekalt uz Zemes, bet vīrieši visai būtiski atšķiras no sievietēm. Kas ir labs vīrietim, ne vienmēr ir labs arī sievietei.

— Un tāpēc jūs izturaties pret viņām kā pret zemākiem radījumiem, — Gudmenā atkal ierunājās reformatora asinis.

— Nekā tamlīdzīga. Mēs izturamies pret sievietēm citādi nekā pret vīriešiem, bet ne jau nu kā pret zemākiem radījumiem. Katrā ziņā viņas pret šādu izturēšanos neiebilst.

— Tikai tāpēc, ka neko labāku nav redzējušas. Vai ir tāds likums, kas prasa, lai sievu ieslodzītu dersinlaukā?

— Protams, nav. Saskaņā ar mūsu ieražām jums katru nedēļu zināmu laiku jāļauj sievai atrasties ārpus stasisa. Nav labi nabaga sievieti turēt pilnīgā izolācijā.

— Bez šaubam, tas nav labi, — Gudmens sarkastiski piebilda. — Arī viņai taču jāļauj kādu laiciņu padzīvot.

— Pilnīgi pareizi, — Melits, nepamanījis sarkasmu, teica. — Jūs drīz vien apgūsit šo tehniku.

Gudmens piecēlās.

— Tas būtu viss?

— Manuprāt, jā. Vēlu sekmes un tā tālāk, un tamlīdzīgi.

— Pateicos, — Gudmens sausi atbildēja, pagriezās un izgāja no kabineta.

Dienas otrajā pusē virsprezidents Borgs Nācijas pilī personīgi-salaulāja Marvinu Gudmenu ar Zannu Vleju un pēc tam kaislīgi noskūpstīja līgavu. Ceremonija bija brīnišķīga; to apēnoja tikai viena detaja.

Borga kabinetā pie sienas karājās šautene ar teleskopisku tēmēkli un trokšņa slāpētāju — tieši tāda kā Melita kabinetā. Un gluži tāpat nebija saprotams, kādam nolūkam šis ierocis kalpo.

Borgs paaicināja Gudmenu sānis un jautāja:

— Nu kā, vai esat jau apdomājis manu priekšlikumu?

— Es vēl arvien par to domāju, — Gudmens teica. — Taisnību sakot, man negribas ieņemt valsts amatu…

— To neviens negrib.

— …bet Tranajai acīmredzami nepieciešamas dažas reformas. Un šķiet, ka mans pienākums ir pievērst šim apstāklim iedzīvotāju uzmanību.

— Lūk, tā ir pareiza pieeja, — Borgs uzslavēja Mar- vinu. — Mums jau sen nebija īsti uzņēmīga virsprezi- denta. Kāpēc jums tūlīt nestāties amatā? Tad jūs varētu medusmēnesi netraucēti pavadīt Nācijas pilī.

Kārdinājums bija liels. Gudmens tomēr negribēja medusmēnesī uzņemties papildu pienākumus, vēl jo vairāk tāpēc, ka virsprezidenta postenis viņam praktiski jau bija rokā. Ja Tranaja savā pašreizējā gandrīz utopiskajā stāvoklī eksistēja tik daudz gadu, tad nebija šaubu, ka tā noturēsies.vēl dažas nedējas.

— Es galīgi izlemšu to, kad būšu atgriezies no kāzu ceļojuma, — Gudmens atbildēja.

Borgs paraustīja plecus.

— Neko darīt, kādu laiku man vēl būs jānes šis slogs. Jā, piedodiet, gandrīz būtu aizmirsis.

Viņš pasniedza Gudmenam aizzīmogotu aploksni.

— Kas tur iekšā?

— Visparastākais standartpadoms, vairāk nekā, — teica Borgs. — Steidzieties, līgava gaida jūs.

— Ātrāk, Marvin! — Zanna sauca. — Mēs nokavēsim …

Gudmens steigšus sekoja Zannai uz limuzīnu.

— Laimīgi! — viņiem uzsauca vecāki.

— Laimīgi! — iesaucās Borgs.

— Laimīgi! — piebalsoja Melits ar sievu un visi pārējie viesi.

Ce|ā uz kosmodromu Gudmens atplēsa aploksni un izlasīja tajā ielikto lapiņu.

PADOMS JAUNAJAM VĪRAM

Jūs tikko apprecējāties un, dabiski, gaidāt, ka dzīve sniegs jums laulības svētlaimi. Un tas ir gluži pareizi, jo laimīga laulība ir veselīgas valsts pamats. Taču ar vēlēšanos vien nepietiek. Laba ģimene nebūt nav debesu dāvana: par laimīgu ģimeni ir jācīnās!

Iegaumējiet, jūsu sieva ir dzīva būtne un viņai jādod zināma brīvība; uz to viņai ir neatņemamas tiesības. Mēs ieteicam jums vismaz reizi nedēļā izlaist viņu no dersinlauka. Ilgstoša atrašanās stasisā nelabvēlīgi ietekmēs viņas kustību koordināciju, sabojās sejas krāsu, un tas būs nepatīkami jums abiem.

Brīvlaikā un svētkos ir lietderīgi izlaist sievu no stasisa uz veselu dienu vai pat uz divām trim dienām pēc kārtas.

Ļaunuma no tā nebūs, toties jauno iespaidu bagātība augstākajā mērā labvēlīgi ietekmēs viņas garastāvokli.

Ievērojiet šos noteikumus, kas balstās uz veselo saprātu, un jūs sev nodrošināsit laimīgu ģimenes dzīvi…

Gudmens saplēsa lapiņu sīkās driskās un nometa tās uz limuzīna grīdas. Viņa reformatora dvēselē plosījās negaiss. Viņš zināja, ka Tranaja ir pārāk laba, lai būtu taisnīga pret visiem. Par pilnību kādam jāmaksā. Šaja gadījumā to nācās darīt sievietēm.

Tas bija pirmais nopietnais trūkums, kuru viņš saskatīja paradīzē.

— Dārgais, kas tur bija rakstīts? — jautāja Zanna, skatīdamās uz papīra driskām.

— Idiotiski padomi, — Gudmens atbildēja. — Mīļā, vai tu esi kādreiz nopietni padomājusi par jūsu ģimenes dzīves paražām?

— Nē. Bet vai tad tās ir sliktas?

— Aplamas. Un ļoti netaisnīgas. Šeit ar sievietēm apietas kā ar rotaļlietām, kā ar lellēm, kuras paslēpj atvilktnē, kad rotaļa apnikusi. Vai tiešām tu to nemanīji?

— Es par to nekad neesmu domājusi.

— Tagad varēsi padomāt, — Gudmens sacīja. — Visā drīzumā te daudz kas mainīsies, un pārmaiņas sāksies mūsu namā.

— Tu, dārgais, šādās lietās orientējies daudz labāk par mani, — Zanna paklausīgi teica un paspieda vīram roku. Gudmens viņu noskūpstīja.

Limuzīns iebrauca kosmodromā, un viņi iekāpa kuģī.

Medusmēnesis uz Tranajas dabiska pavadoņa Doe atgādināja ciemošanos paradīzē. Planetoīda jaukumi bija radīti mīlētājiem un tikai viņiem. Biznesmeņi nebrauca uz šejieni atpūsties, alkaini, iekāres dzīti vecpuiši te neložņāja pa taciņām. Nevienu nogurušu, vīlušos laimes meklētāju uz Doe nelaida; tiem vajadzēja medīt citur. Saskaņā ar vienīgo noteikumu, kuru te stingri ievēroja, paradīzē uzņēma tikai dzīvespriecīgus mīlas pārīšus, visiem citiem ceļš uz šejieni bija slēgts.

šo lielisko kārtību Gudmens tūdaļ pienācīgi novērtēja.

Uz mazās planētas bija milzum daudz noru un pļaviņu, kur auga kupla, sulīga zāle, un vēl vairāk — klusu, ēnainu birztalu. Mežu biezokņos zaigoja vēsi, tumši ezeri, bet robotās kalnu galotnes vilināja ar savu pirmatnējo skaistumu. Sev par lielu prieku, mīlētāji ik pa brīdim apmaldījās mežā, lai gan apmaldīties pa īstam te nebija iespējams — visu planētu varēja apstaigāt dienas laikā. Niecīgā pievilkšanas spēka dēļ noslīkt ezeros nevarēja, bet kritiens no kalniem, kaut arī iedvesa bailes, patiesībā nebija bīstams.

Romantiski vientuļās vietās atradās mazas viesnīciņas. Bāros saimniekoja laipni, nosirmojuši bārmeņi un valdīja tīkams mijkrēslis. Šur tur klintīs pavērās drūmas alas, kas veda dziļi (taču ne pārāk dziļi) pazemē. Tur zem fosforescējošām velvēm, starp spīguļojošiem ledus stalagmītiem laiski tecēja pazemes upes, kurās peldēja zivis ar ugunīgi sarkanām acīm.

Valdība uzskatīja šīs vienkāršās atrakcijas par pietiekamām un neapgrūtināja sevi ar peldbaseinu, golfa un tenisa laukumu būvi. Varas orgāni ne bez pamata bija pārliecināti, ka, tiklīdz mīlētājiem rodas vajadzība pēc tādām lietām, medusmēnesim jāpieliek punkts.

Pavadījuši jaunlaulāto paradīzē burvīgu nedēļu,Marvins un Zanna atgriezās uz Tranaju.

Pec tam kad Gudmens bija ienesis sievu jaunajā mājā, viņš vispirms izslēdza dersinģeneratoru.

— Dārgā, — Marvins teica, — līdz šim esmu ievērojis visas tranajiešu paražas pat tad, kad tās šķita smieklīgas. Bet ar šo es samierināties nevaru. Uz Zemes savā laikā nodibināju «Sieviešu līdztiesības piekritēju savienību». Mēs, Zemes vīrieši, izturamies pret sievietēm kā pret līdztiesīgām būtnēm, kā pret biedrenēm, savām partnerēm dzīves priekos un bēdās.

— Cik dīvainas idejas! — Zanna iesaucās, saraukdama skaisto pierīti.

— Padomā, — Gudmens nepiekāpās. — Vai šādos apstākļos mūsu dzīve nebūs daudz pilnvērtīgāka un laimīgāka nekā tad, ja es būtu ieslodzījis tevi dersinlauka harēmā? Vai tiešām tu tam nepiekriti?

— Tu zini daudz vairāk par mani, mīļais. Tu esi apbraukājis visu Galaktiku, bet es, atskaitot mūsu kāzu ceļojumu, ne reizes neesmu izbraukusi no Porttranajas. Ja tu saki, ka tā būs labāk, tā noteikti arī būs.

«Nav šaubu,» Gudmens nosprieda, «ka viņa ir pati pilnība; otras tādas sievietes pasaulē nav.»

Atgriezies firmas «Abbag» robotu rūpnīcā, Marvins ar visu viņam piemītošo enerģiju ķērās pie jauna anti- pilnveidojumu projekta izstrādāšanas. Šoreiz ideja bija sevišķi spoža: likt robotu locītavām čīkstēt! Pretīgais troksnis pastiprinās automātu kaitinošās īpašības un līdz ar to darīs viņu iznīcināšanu patīkamāku un psiholoģiski vērtīgāku.

Misteru Abagu šī ideja sajūsmināja. Viņš kārtējo reizi paaugstināja Gudmenam algu un lūdza pasteidzināt jauno antipilnveidojumu ieviešanu praksē.

Sākotnēji Gudmens bija nodomājis vienkārši izņemt no mehānisma dažus eļļas pievadus. Taču izrādījās, ka pastiprinātas berzes rezultātā virkne svarīgu detaļu pārāk ātri nodilst. To, saprotams, nedrīkstēja pieļaut.

Tad viņš pamēģināja konstruēt ierīci, kas imitētu čīkstēšanu. Troksnim vajadzēja būt absolūti dabiskam, ierīcei — pēc iespējas lētākai, turklāt tā nedrīkstēja veicināt mehānisma ātrāku nolietošanos un, galvenais, nedrīkstēja pārsniegt visminimālākos apmērus, jo robota korpuss jau tāpat bija bāztin piebāzts ar visādiem antipilnveidojumiem.

Diemžēl Gudmens itin drīz konstatēja, ka nelielas ierīces čīkst Joti nedabiski, bet lielāki aparāti ir vai nu pārāk dārgi, vai arī tos nekādi nevar ievietot korpusā. Viņš sāka aizkavēties darbā, novājēja un kļuva viegli uzbudināms.

2anna bija laba, uzticama sieva. Viņa laikā gatavoja brokastis, pusdienas un vakariņas, vakaros allaž bija laipna un līdzjūtīgi uzklausīja vīra žēlošanos par grūtībām darbā. Dienā viņa raudzījās, lai roboti kārtīgi uzkoptu māju. Tas viss prasīja augstākais stundu. Pēc tam viņa lasīja grāmatas, cepa pīrāgus, adīja un iznīcināja robotus — parasti trīs četrus nedēļā.

Marvinu šis fakts mazliet satrauca. Bet katram cilvēkam galu galā nepieciešams savs vaļasprieks, un viņš varēja atļauties palutināt sievu, jo robotus saņēma ar prāvu atlaidi.

Kamēr Gudmena projekts šķita bezcerīgi iestrēdzis nobeiguma stadijā, cits izgudrotājs, Dats Hergo, radīja īpatnēju sistēmu kustību kontrolei. Tā pamatojās uz kontržiroskopa principa un deva iespēju robotam ienākt istabā ar gandrīz desmit grādu sānsveri. (Pētījumu daļa bija noskaidrojusi, ka viskaitinošākā sānsvere, kas tehniski vēl ir pieļaujama, vienlīdzīga tieši desmit grādiem.) Data Hergo kibernētiskā iekārta lika robotam šad tad sašūpoties, it kā tas būtu iereibis. Tiesa, no robota rokām nekas neizkrita, taču radās iespaids, ka vēl mirklis un viss nesamais nokritīs uz grīdas un sašķīdīs drumslas.

Š0 izgudrojumu, saprotams, apsveica kā ievērojamu soli uz priekšu antipilnveidojumu jomā. Gudmenam izdevās iemontēt savu čīkstošo mezglu jaunizgud- rotajā kontroles sistēmā. Zinātniski tehniskie žurnāli līdzās Data Hergo vārdam minēja arī viņa vārdu.

Jaunais robota modelis izraisīja īstu sensāciju.

Pienāca brīdis, kad Gudmens nolēma aiziet no rūpnīcas un stāties Tranajas virsprezidenta amatā. Viņš juta, ka tas ir viņa pienākums pret tranajiešiem. Ja Zemes cilvēka atjautība un zināšanas tik labi noderēja antipilnveidošanas darbā, tās neapšaubāmi vēl daudz labāk noderēs, lai veicinātu pilnveidošanas procesu. Tranaja ir tuvu Utopijai. Kad viņš pārņems vadības stūri savās rokās, planēta noies pēdējo ceļa posmu, kas to šķir no absolūtās pilnības.

Marvins devās pie Melita, lai ar viņu apspriestu šo plānu.

— Kaut ko grozīt, manuprāt, vienmēr ir iespējams, — Melits dziļdomīgi teica. Imigrācijas ministrs sēdēja pie loga un laiski vēroja garāmgājējus. — Tiesa, mūsu pašreizējā sistēma pastāv jau ilgus gadus un rezultāti ir teicami. Nezinu, ko jūs te varētu uzlabot. Piemēram, mums nav noziedzības …

— Tāpēc, ka jūs.to esat legalizējuši, — Gudmens iebilda. — Jūs vienkārši izvairāties risināt problēmas.

— Mums ir cita pieeja. Nav nabadzības …

— Tāpēc, ka visi laupa. Un nav veco ļaužu problēmas tāpēc, ka valdība pārvērš sirmgalvjus par ubagiem. Sakiet, ko gribat, bet, pēc manām domām, šeit daudz kas būtu uzlabojams un pārkārtojams.

— Varbūt jums taisnība. Lai gan es … — Melits pēkšņi apklusa, metās pie sienas un paķēra šauteni. — Tas ir viņš!

Gudmens paskatījās pa logu. Gar Idrigbildingu steidzās cilvēks, kas ārēji ne ar ko neatšķīrās no citiem. Pēkšņi atskanēja apslāpēts klakšķis. Gudmens ieraudzīja, ka cilvēks sagrīļojas un nokrīt uz ietves.

Melits bija viņu nošāvis ar savu beztrokšņa ieroci.

— Kādēļ jūs to izdarījāt? — Gudmens, pārsteigts un bezgala izbrīnījies, jautāja.

— Tas bija potenciāls slepkava, — Melits atbildēja.

— Ko?

— Protams, mums nav atklatas noziedzības, bet cilvēki vien mēs esam, tāpēc valdībai jārēķinās ar šādu noziegumu potenciālo iespējamību.

— Ko tad īsti viņš nodarījis, ka atzīts par potenciālu slepkavu?

— Noslepkavojis piecus, — Melits paskaidroja.

— Bet… velns parāvis, tas taču ir netaisnīgi! Jūs viņu neapcietinājāt, netiesājāt, viņš nevarēja aprunāties ar advokātu …

— Nu un tad? — Melits, mazliet sapīcis, jautāja. — Mums šeit nav ne policijas, ne tiesu. Bet vai tāpēc man būtu mierīgi jānoskatās, kā viņš turpina slepkavot cilvēkus? Pēc mūsu definējuma, slepkava ir tas, kas nogalinājis desmit cilvēkus, bet viņš jau bija tuvu šai robežai. Tādos apstākļos es taču nevarēju sēdēt, salicis rokas klēpī. Mans pienākums — aizstāvēt iedzīvotājus. Varat ticēt, esmu iepriekš rūpīgi ievācis visas nepieciešamās ziņas.

— Un tomēr tas ir netaisnīgi! — Gudmens nepiekāpās.

— Vai tad es saku, ka taisnīgi? — Melits savukārt paaugstināja balsi. — Un vispār, kāds sakars Utopijai ar taisnību?

— Vistiešākais! — Gudmens centās apspiest

sašuiumu. — Taisnīgums ir cilvēka cieņas pamats, cilvēki vēlas …

— Skaļi vārdi, — Melits sacīja, un viņa sejā atkal ievilkās labsirdīgs smaids. — Pacentieties būt reālists. Mēs esam radījuši Utopiju cilvēkiem un nevis svētajiem, kuriem tā nav vajadzīga. Mums jārēķinās ar cilvēku reālajiem trūkumiem un nevis jāizliekas, ka tādu nav. Mūsuprāt, policijas aparāts un likumdošanas sistēma rada atmosfēru, kas tikai veicina noziedzību. Ticiet man, tad jau labāk vispār neatzīt noziegumu pastrādāšanas iespēju. Katrā ziņā tautas lielum lielais vairākums atbalsta šo viedokli.

— Bet, ja nu tomēr gadās sadurties ar noziegumu, kā tas neizbēgami mēdz būt…

— Sadurties gadās vienīgi ar nozieguma potenciālu iespēju, — Melits stūrgalvīgi aizstāvēja savu pozīciju. — Un tas notiek daudz retāk, nekā jūs domājat. Kad tāda iespēja rodas, mēs to likvidējam ātri un vienkārši.

— Nogalinot nevainīgu?

— Nevainīgu nogalināt mēs nevaram. Tas ir izslēgts.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka saskaņā ar mūsu definīcijām un nerakstītajiem likumiem ikviens cilvēks, kuru likvidējis varas pārstāvis, ir potenciāls noziedznieks.

Marvins dažas mirjūtes klusēja, tad teica:

— Redzu, ka valdībai šeit ir lielāka vara, nekā man bija licies.

— Jā, — Melits piekrita, — bet ne tik liela, kā jūs iedomājaties.

Gudmens ironiski pasmīnēja.

— Vai es vēl varu kļūt par virsprezidentu? …

— Protams! Un bez jebkādiem noteikumiem. Gribat?

Gudmens kļuva domīgs. Vai tiešām viņš to vēl grib?

Bet kādam taču ir jāvalda! Kādam jāaizstāv tauta. Radam jāīsteno nepieciešamās reformas šai utopiskaja trako namā.

— Jā, es gribu …

Durvis atsprāga vaļā un kabinetā iedrāzās virsprezi- dcnts Borgs.

— Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Jūs šodien pat varat pārcelties uz Nācijas pili. Gaidīdams jūsu lēmumu, es jau pirms nedēļas sakravāju mantas.

— Acīmredzot vajadzēs izpildīt dažas formalitātes…

— Nekādu formalitāšu, — Borgs atbildēja; viņa ģīmis bija tik stipri nosvīdis, ka laistījās saulē. — Absolūti nekādu. Es nodošu jums prezidenta medaljonu, pēc tam aiziešu uz Politisko vērtējumu biroju, izsvītrošu savu vārdu no sarakstiem un ierakstīšu jūsējo vietā.

Gudmens palūkojās uz Melitu. Imigrācijas ministra apaļā seja šķita necaurredzama kā akmens maska.

— Esmu ar mieru, — Gudmens sacīja.

Borgs satvēra medaljona ķēdīti un sāka vilkt to pāri kaklam.

Šai mirklī medaljons eksplodēja.

Gudmens ar šausmām ieraudzīja asiņainu masu tur, kur nupat vēl bija bijusi Borga galva. Dažas sekundes virsprezidents stāvēja kājās, tad sagrīļojās un nogāzās zemē.

Novilcis žaketi, Melits uzmeta to virsū nelaiķa ķermenim. Gudmens dažus soļus atkāpās un atkrita krēslā. Viņa lūpas kustējās, taču nespēja izdvest ne skaņas.

— Cik žēl, — Melits ierunājās. — Tik maz laika bija atlicis līdz prezidenta pilnvaru notecēšanai! Es viņu brīdināju, lai neizsniedz licenci jauna kosmodroma celtniecībai. Pilsoņi tam nepiekritīs, es viņam teicu. Bet viņš bija pārliecināts, ka mūsu ļaudis vēlas, lai uz Tranajas būtu divi kosmodromi. Kā redzat, viņš ir kļūdījies.

— Vai jūs gribat teikt… tas ir… ka …

— Visi valsts ierēdņi, — Melits paskaidroja, — nēsā medaljonu — varas simbolu, kas pildīts ar tesiju; tā ir sprāgstviela, par kuru jūs droši vien esat dzirdējis. Lādiņa detonators tiek iedarbināts pa radio no Politisko vērtējumu biroja. Šī iestāde, kā jūs zināt, ir pieejama katram pilsonim, kas vēlas izteikt neapmierinātību ar valdības darbu. — Melits nopūtās. — Bēdīgs notikums. Tas uz visiem laikiem atstās kauna traipu nabaga Borga biogrāfijā.

— Jūs atļaujat cilvēkiem izteikt savu neapmierinātību, uzspridzinot ierēdņus? — Gudmens izbijies nokunkstēja.

— Tā ir vienīgā patiesi efektīvā metode, — Melits iebilda. — Kontrole un līdzsvars. Gluži tāpat kā tauta ir mūsu varā, mēs esam tautas varā.

— Tad, lūk, kādēļ viņš gribēja, lai es ātrāk pārņemu virsprezidenta posteni! Bet kāpēc mani par to nebrīdināja?

— Jūs nejautājāt, — Melits, tikko manāmi smaidīdams, atbildēja. — Vai tiešām šis notikums jūs tik ļoti sabiedēja? Jūs taču zināt, ka politiskas slepkavības ir iespējamas uz jebkuras planētas, valdot jebkurai valdībai. Mēs tikai cenšamies tās izmantot konstruktīvi. Mūsu sistēmas apstākļos tauta nekad nezaudē kontaktu ar valdību, bet valdība savukārt nemēģina piesavināties diktatora pilnvaras. Ikviens var izmantot savas tiesības un apmeklēt Politisko vērtējumu biroju, bet jūs brīnīsities, uzzinājis, cik reti ļaudis šīs tiesības izmanto. Protams, vienmēr atradīsies zināms skaits karstgalvju …

Gudmens piecēlās un, cenzdamies neskatīties uz Borga līķi, atvēra durvis.

— Vai tad jūs vairs negribat kļūt par virsprezi- dentu? — Melits jautāja.

— Nē!

— Cik tas gan raksturīgi jums, Zemes cilvēkiem, — Melits skumji piezīmēja. — Jūs gribat iegūt varu un pie tam neuzņemties ne mazāko risku. Pilnīgi aplama attieksme pret valstsvīra pienākumiem!

— Var jau būt, ka jums taisnība, — Gudmens sacīja. — Lai nu kā, bet esmu laimīgs, ka laikus visu to uzzināju …

Kad Marvins bija atgriezies mājās, viņa galvā valdīja neatšķetināms juceklis. Kas galu galā ir Tranaja— Utopija vai gigantisks trako nams? Un vai vispār starp šiem jēdzieniem ir kaut cik būtiska atšķirība?

Pirmo reizi mūžā Gudmens sāka šaubīties: varbūt īstenot Utopiju nemaz nav vērts? Vai nav labāk tiekties pēc pilnības nekā to sasniegt? Un vai nav prātīgāk parastā dzīvē saglabāt ideālus nekā ideālā dzīvē iztikt bez tiem? Ja taisnība ir maldi, varbūt maldi ir vērtīgāki par taisnību?

Bet varbūt viss ir otrādi? Sapinies šajās domās, uztraukts un sarūgtināts Gudmens iegāja istabā un ieraudzīja tur savu sievu nepazīstama vīrieša skavās.

Šī aina iespiedās viņa atmiņā tik asi un plastiski kā palēnināta filma. Likās, ka Zannai nepieciešama vesela mūžība, lai pieceltos, sakārtotu drēbes un plaši ieplestām acīm palūkotos uz viņu. Vīrietis — glīts, slaida auguma puisis, kuru Gudmens nekad agrāk nebija sastapis, — aiz pārsteiguma šķita kļuvis mēms. Viņš nervozi pieglauda žaketes atloķus un sakārtoja manšetes.

— Ak tad šitā gan! — Gudmens noburkšķēja, šai situācijā minētais teiciens jāatzīst par vāju, tomēr bez rezultāta tas nepalika. Zanna iešņukstējās.

— Jutos vainīgs, — nepazīstamais ar pūlēm izsto- mīja. — Negaidīju, ka jūs tik ātri atgriezīsities. Jums tas droši vien ir trieciens. Man tiešām ļoti žēl…

Vienīgais, ko Gudmens tobrīd negaidīja un nevēlējās, bija līdzjūtības apliecinājumi no viņa sievas mīļākā. Nepievērsdams vīrietim nekādu uzmanību, viņš cieši uzlūkoja raudošo Zannu.

— Ko tu īsti iedomājies? — Zanna piepeši sāka kliegt. — Es biju spiesta! Tu mani nemīlēji!

— Nemīlēju tevi? Kā tu vari tā runāt!

— To pierāda tava izturēšanās!

— Es tevi ļoti mīlēju, Zanna, — Gudmens klusi teica.

— Nav taisnība! — Zanna spītīgi atmeta galvu, un viņas balss kļuva vēl spalgāka. — Padomā pats, kā tu esi pret mani izturējies. Caurām dienām liki man kver- nēt dzīvoklī, noņemties ar saimniecību, gatavot ēdienus vai tāpat vien sēdēt bez darba. Marvin, es fiziski jutu, ka novecoju. Dienu no dienas tie paši apnicīgie, muļķīgie ikdienas darbi. Un vakaros tu parasti atgriezies mājās tik noguris, ka par mani nelikies ne zinis. Tu nerunāji ne par ko citu kā par saviem stulbajiem robotiem! Tu izšķiedi manu mūžu, Marvin, izšķiedi…

Gudmenam iešāvās prātā, ka viņa sieva ir jukusi.

— Zanna, — viņš maigi sacīja, — tāda ir dzīve. Vīrs un sieva kļūst par clraugiem. Viņi noveco kopā, viens otram līdzās. Dzīve nevar sastāvēt tikai no priekiem …

— Var gan! Pacenties to saprast, Marvin! Šeit, uz Tranajas, tas ir iespējams, vismaz sievietei…

— Nevar būt, — Gudmens iebilda.

— Pie mums sievietes dzīve ir pilna baudu un izpriecu. Uz to viņai ir tiesības, tāpat kā vīriešiem ir savas tiesības. Viņa gaida, ka iznāks no stasisa un tūdaļ viņu vedīs ciemos, aicinās uz kokteili, uz pastaigu mēnesnīcā, uz baseinu vai uz kinoteātri. — Zanna atkal iešņukstējās. — Bet tu esi viltīgs. Tev vajadzēja pārkārtot visu pēc sava prāta. Kāda muļķe es biju, uzticēdamās cilvēkam no Zemes!

Es zinu, Marvin, tā nav tava vaina, un es tev nepārmetu, ka esi dzimis uz citas planētas. Bet es gribu, lai tu saprastu. Mīlestība nav viss. Sievietei jābūt praktiskai. Taču šādos apstākļos es būtu kļuvusi par veceni, kamēr visas manas draudzenes vēl arvien butu jaunas.

— Vēl arvien būtu jaunas, — Gudmens truli atkārtoja.

— Saprotams, — vīrietis teica. — Dersinlauka sievietes nenoveco.

— Bet tas taču ir pretīgi! — Gudmens iesaucās. — Es kļūšu vecs, bet mana sieva joprojām būs jauna.

— Taisni tad tu iemācīsies pa īstam novērtēt jaunas sievietes pievilcību, — Zanna sacīja.

— Bet tu pati? — Gudmens vaicāja. — Vai tev, piemēram, patiktu vecāks vīrs?

— Viņš vēl arvien nav sapratis, — nepazīstamais piezīmēja.

— Padomā, Marvin! Tas taču ir tik vienkārši.. Visu mūžu kopā ar tevi būs jauna, skaista sieviete, kuras vienīgā vēlēšanās — sagādāt tev prieku. Bet, kad tu nomirsi — ko tu brīnies, mīļais, visi mēs esam mirstīgi —, kad tu nomirsi, es vēl arvien būšu jauna un saskaņā ar likumu mantošu tavu naudu.

— Sāku saprast, — Gudmens norūca. — Vēl viens tranajiešu dzīves aspekts: bagāta jauna atraitne, kas bauda dzīvi.

— Saprotams! Tā ir labāk visiem. Vīrs nodzīvo savu mūžu ar jaunu sievu, kuru viņš redz tikai tad, kad to vēlas. Viņam ir pilnīga brīvība un turklāt — mājīga ģimenes ligzda. Sieviete toties ir atbrīvota no visiem ikdienas sīkumiem, materiāli nodrošināta un var vēl papriecāties par dzīvi.

— Tev vajadzēja man to pastāstīt agrak, — Gudmens žēli teica.

— Es domāju, ka tu zini, — Zanna atbildēja, — ja jau uzskatīji, ka tava metode ir labāka. Bet tagad redzu, ka tu tik un tā neko nebūtu sapratis. Tu esi tik naivs, lai gan jāatzīstas, ka tā ir viena no tavam pievilcīgajām īpašībām. — Viņa skumji pasmaidīja. — Bez tam, ja es būtu tev visu izstāstījusi, es nekad nebūtu satikusi Rondo.

Nepazīstamais paklanījās.

— Es atnesu firmas «Grea» konditorejas izstrādājumu paraugus. Varat iedomāties manu izbrīnu, kad ieraudzīju apburošu jaunu sievieti ārpus stasisa. Man šķita, ka pasaka pēkšņi pārvērtusies par īstenību. Bet cilvēks būtībā nekad netic, ka viņa sapņi piepildīsies, tāpēc, jums jāatzīst, šī laimīgā nejaušība bija divtik kārdinoša.

— Tu viņu mīli? — Gudmens drūmi jautāja.

— Jā, — Zanna sacīja. — Rondo rūpējas par mani. Viņš apsolīja turēt mani dersinlaukā pietiekami ilgi, lai kompensētu ar tevi zaudēto laiku. No Rondo puses tas, bez šaubām, nozīmē upuri, bet viņam ir laba sirds.

— Ja tādas tās lietas, — Gudmens sausi noteica, — es nestāšos jūsu 1-aimei ceļā. Galu galā esmu civilizēts cilvēks. Es neiebilstu pret šķiršanos.

Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, neskaidri apjauzdams, ka šo lēmumu diktējusi ne tik daudz augstsirdība, cik pēkšņi uzvirmojis riebums pret visu tranajisko.

— Pie mums tāda lieta kā šķiršanās neeksistē, — Rondo sacīja.

— Neeksistē? — Gudmens juta, ka pār muguru viņam pārskrien šermuļi.

Rondo rokā pēkšņi pazibēja pistole.

— Padomājiet, cik daudz nepatikšanu rastos, ja cilvēki visu laiku mainītu laulību partnerus. Ģimenes stāvokli var izmainīt tikai… nāve.

— Bet tas taču ir zemiski! — Gudmens iekliedzās, lēnām kāpdamies atpakaļ. — Tas ir nepieklājīgi!

— Nebūt ne, ja vien laulātā draudzene to vēlas. Starp citu, lūk, vēl viens visai nopietns iemesls turēt sievu stasisā. Tu man atļausi, dārgā?

— Jā. Piedod man, Marvin, — Zanna teica un pievēra acis.

Rondo pacēla pistoli. Tai pašā mirklī Gudmens ar galvu ietriecās tuvējā logā. Stars no Rondo pistoles pazibēja dažus centimetrus virs viņa. — Paklausieties! — Rondo iesaucās. — Esiet vīrietis! Kur ir jūsu drosme?

Krītot Gudmens sāpīgi sasita plecu, taču, nezaudēdams ne mirkli, pielēca kājās un metās prom. Rondo otrais šāviens apsvilināja viņam roku. Marvins pamuka aiz mājas stūra un uz brīdi nokļuva drošībā. Netērēdams dārgās sekundes, lai apdomātu notikušo, viņš, cik bija jaudas, aizjoza uz kosmodromu.

Par laimi, starta laukumā stāvēja raķete, kas viņu nogādāja uz Gmori. No turienes Marvins pārraidīja uz Porttranaju radiogrammu ar lūgumu nekavējoties izsūtīt viņam piederošo naudu. To saņēmis, viņš nopirka biļeti uz Higastomeritreju, kur viņu apcietināja kā din- giešu spiegu. Dingieši, kā zināms, ir amfībiju rase, un Gudmens tik tikko nenoslīka, cenzdamies pierādīt, ka nespēj dzīvot bez gaisa.

Automātiska kravas raķete aizveda viņu gar planētām Sevesu, Olgo un Mī uz dubultplanētu Mvanti. Tur viņš salīga privātu pilotu lidojumam uz Belismorantu, kur sākas Zemes ietekmes sfēra. Uz šīs planētas Marvins iekāpa vietējās sabiedrības lainerī, kas šķērsoja Galaktisko virpuli, un pēc īsām pieturām uz Oisteras, Lekungas, Pankangas, Inčangas un Mačangas sasniedza Tungbradaru IV.

Ap šo laiku Gudmenam kabatā nebija vairs ne graša, bet no astronomisko mērogu viedokļa viņš jau bija tikpat kā uz Zemes. Un tiešām, drīz viņam izdevās nopelnīt tik daudz naudas, lai nopirktu biļeti uz Oumi un tālāk — uz Legisu II. Tur Starpzvaigžņu ceļojumu veicināšanas biedrība palīdzēja Marvinam dabūt vietu uz kuģa, kas tad arī nogādāja viņu mājās.

Gudmens apmetās uz dzīvi Sīkirkā, Ņūdžersijas štatā, kur cilvēks var ne par ko neraizēties, kamēr vien regulāri maksā nodokļus. Drīz viņš kļuva par Sīkirkas celtniecības korporācijas robotu rūpnīcas galveno konstruktoru un apprecēja mazu, klusu tumšmati; sieva viņu nepārprotami dievina, lai gan virs reti atļauj viņai iziet no mājas.

Kopā ar veco kapteini Sevidžu Marvins bieži apmeklē Edija «Mēness bāru». Viņi dzer «Tranajas sevišķo» un tērzē par dievu svētīto planētu Tranaju, kur cilvēki iepazinuši dzīves jēgu un beidzot ieguvuši patiesu brīvību. Tādos gadījumos Gudmens sūdzas par vieglām kosmiskā drudža lēkmēm, kuru dēļ viņš vairs nespēs doties kosmosā un nevarēs atgriezties uz Tranaju.

Sajūsminātu klausītāju tādos vakaros netrūkst.

Nesen Marvins ar kapteiņa Sevidža atbalstu nodibināja Sīkirkā «Līgu cīņai par balsstiesību atņemšanu sievietēm». Viņi abi ir šīs līgas vienīgie biedri, bet, kā mēdz teikt Gudmens, nav pasaulē tāda spēka, kas varētu stāties pretim cīnītājam par dižu ideju.

Загрузка...