Cilvēks- amfībija

NEPARASTAIS GŪSTEKNIS

Zurita pārvīlēja roku dzelžus, kas saslēdza Ihtiandra rokas, iedeva viņam jaunas drēbes un atļāva paņemt līdzi smiltīs noglabātos cimdus un brilles. Bet, līdzko jauneklis uzkāpa uz «Medūzas» klāja, pēc Zuritas pa­vēles indiāņi viņu sagrāba un iesēdināja tilpnē. Pie Bu- enosairesas Zurita uz īsu laiciņu pieturēja, lai apgādā­tos ar proviantu. Viņš iegriezās pie Baltazara, palielījās ar saviem panākumiem un brauca tālāk līdztekus kras­tam uz Riodežaneiro pusi. Viņš bija iecerējis apbraukt ap Dienvidamerikas austrumu krastu un sākt meklēt pērles Karaību jūrā.

Gutiēri viņš novietoja kapteiņa kajītē. Zurita iegal­voja sievai, ka Ihtiandru palaidis brīvībā Riodelaplatas līcī. Taču šie meli drīz atklājās. Vakarā Gutiēre izdzir­dēja kliedzienus un vaidus, kas skanēja tilpnē. Viņa pa­zina Ihtiandra balsi. Zurita tobrīd bija augšējā klājā. Gutiēre mēģināja izkļūt no kajites, bet durvis izrādījās aizslēgtas. Viņa sāka tās dauzīt ar dūrēm, bet neviens neatsaucās uz viņas kliedzieniem.

Zurita, izdzirdējis Ihtiandra kliedzienus, izgrūda spēcīgu lāstu, nonāca no kapteiņa tiltiņa un iegāja tilpnē kopā ar indiāņu matrozi. Tilpnē bija neparasti smacīgs gaiss un tumsa.

— Ko tu brēc? — Zurita rupji uzprasīja.

— Es … es smoku nost, — viņš izdzirdēja Ihtiandra balsi. — Es nevaru dzivot bez ūdens. Te ir tik smacīgi. Ielaidiet mani jūrā. Es nepārdzīvošu šo nakti.

Zurita aizcirta lūku un izgāja uz klāja.

«Ka vēl patiešām nenosmok,» viņš noraizējies no­domāja. Ihtiandra nāve bija pavisam nevēlama.

Pēc Zuritas pavēles tilpnē ienesa mucu un matroži salēja tur ūdeni.

— Te tev būs vanna, — Zurita uzrunāja Ihtiandru. — Peldi! Rit es laidīšu tevi jūrā.

Ihtiandrs steigšus ienira mucā. Durvīs stāvēdami, indiāņu matroži neizpratnē lūkojās uz šādu peldēšanos. Viņi vēl nezināja, ka «Medūzas» gūsteknis ir «jūras velns».

— Marš uz klāju! — Zurita viņiem uzbrēca.

Mucā nevarēja peldēt, tur nevarēja pat izslieties visā augumā. Ihtiandram nācās sarauties čokurā, lai ienirtu ūdenī. 5a[ mucā kādreiz bija glabājušies sālītas gaļas krājumi. Odens drīz vien piesūcās ar šo smaku, un Ih­tiandrs nemaz nejutās daudz labāk kā smacīgajā tilpnē.

Pār jūru tolaik pūta spirgts dienvidaustrumu vējš, nesdams šoneri aizvien tālāk uz ziemeļiem.

Zurita ilgi stāvēja uz kapteiņa tiltiņa un tikai uz rīta pusi atgriežas kajītē. Viņš cerēja, ka sieva sen jau gu­lēs, bet viņa sēdēja pie šaurā galdiņa, atspiedusi galvu rokās. Vīram ienākot, Gutiēre piecēlās, un pie griestiem piekārtās, dziestošās lampas vārgajā gaismā Zurita ieraudzīja viņas nobālējušo, drūmo seju.

— Jūs esat mani piekrāpis, — viņa dobji sacīja.

No sievas naidīgā skatiena Zurita nejutās visai omu­līgi un, lai noslēptu negribēto samulsumu, smailēdams ūsas, atsaucās izgudrēm vaļīgā tonī:

— Ihtiandrs vēlējās palikt uz «Medūzas», lai būtu tuvāk jums.

— Jūs melojat! Jūs esat nekrietns, riebīgs cilvēks! Es jūs ienīstu! — Gutiēre pēkšņi izrāva no maksts lielu dunci, kas karājās pie sienas, un atvēzējās.

— Oho! — Zurita noteica. Viņš strauji satvēra Gu­tiēri aiz rokas un saspieda tik stipri, ka Gutiēre izmeta nazi. Zurita ar kāju izspēra nazi no kajītes, palaida sie­vas roku vaļā un sacīja: — Tā būs labāk. Jūs esat ļoti uztraukusies. Iedzeriet glāzi ūdens.

Viņš izgāja no kajītes, noslēdza durvis un uzkāpa augšējā klājā.

Austrumi jau sārtojās, bet vieglie mākoņi, ko apspī­dēja aiz apvāršņa noslēpusies saule, atgādināja ugunī­gas mēles. Sāļais un spirgtais rīta vējš piepūta buras. Pār jūru lidoja kaijas, modri lūkodamās pēc zivīm, ku­ras draiskojās virs līmeņa.

Uzlēca saule. Zurita vēl vienmēr staigāja pa klāju, salicis rokas uz muguras.

— Nekas, gan jau tikšu galā, — viņš noteica, do­mādams par Gutiēri.

Viņš skaļi nokomandēja matrožus ievilkt buras. «Medūza» noenkurota šūpojās viļņos.

— Atnesiet ķēdi un atvediet cilvēku no tilpnes, — Zurita izrīkoja matrožus. Viņš gribēja iespējami ātrāk pārbaudīt Ihtiandra spējas pērļu zvejā. Turklāt Ih­tiandrs atsvaidzināsies jūrā.

Parādījās Ihtiandrs divu indiāņu pavadībā. Viņš iz­skatījās noguris. Ihtiandrs pameta acis visapkārt. Viņš stāvēja pie bezanmasta. Tikai pāris soļu šķīra viņu no borta. Pēkšņi Ihtiandrs metās uz priekšu, pieskrēja pie borta un jau saliecās lēcienam, bet tai mirklī Zuritas smaga dure ķēra viņa galvu. Jauneklis pakrita uz klāja bez samaņas.

— Nevajag steigties, — Zurita pamācoši piebilda.

Atskanēja dzelzs šķindas, matrozis pasniedza Zuri­tam garu, tievu ķēdi ar dzelzs stīpu galā.

Zurita apjoza ar šo stīpu bezsamaņā guļošo jau­nekli, noslēdza jostu un sacīja matrožiem:

— Nu, lejiet viņam ūdeni uz galvas.

Drīz vien jauneklis atjēdzās un neizpratnē palūko­jās uz ķēdi.

— Tā tu nevarēsi aizbēgt no manis, — Zurita pa­skaidroja. — Es tevi ielaidīšu jūrā. Tu meklēsi man gliemežnīcas. Jo vairāk pērleņu tu atradīsi, jo ilgāk varēsi uzturēties jūrā. Bet, ja tu negribēsi gādāt man pērlenes, tad ieslēgšu tevi tilpnē un tev būs jāsēž mucā. Skaidrs? Piekriti?

Ihtiandrs palocīja galvu.

Viņš būtu ar mieru sagādāt Zuritam visas pasaules bagātības, lai tikai varētu ienirt tīrajā jūras ūdenī.

Zurita, ķēdē piekaltais Ihtiandrs un matroži piegāja pie šonera borta. Gutiēres kajīte atradās šonera otrā pusē: Zurita negribēja, ka viņa redz pieķēdēto Ihtiandru.

Ihtiandru, piesietu ķēdē, ielaida jūrā. Ak, ja bijis iespējams pārraut šo ķēdi! Diemžēl, tā bija pārāk iztu­rīga. Ihtiandrs padevās savam liktenim. Viņš sāka vākt kopā pērlenes un likt tās lielā maisā pie jostas. Dzelzs stīpa spieda sānus un apgrūtināja elpu. Un tomēr Ih­tiandrs jutās gandrīz vai laimīgs pēc smacīgās tilpnes un smirdīgās mucas.

Matroži no kuģa borta izbrīnā vēroja neredzēto skatu. Pagāja viena minūte pēc otras, bet jūras dibenā nolaistais cilvēks ir nemaz nedomāja celties augšup. Sākumā vēl virspusē bija redzami ūdens burbulīši, bet tie drīz vien nozuda.

— Lai mani aprij haizivs, ja viņam plaušās palikusi kaut kripatiņa gaisa. Redzams, viņš jūtas kā zivs ūdenī, — pārsteigts runāja vecs nirējs, ieskatīdamies dzīlē. Tur bija skaidri redzams jauneklis, kurš rāpoja pa smilti.

— Varbūt tas ir pats «jūras velns», — klusu ieteicās kāds matrozis.

— Sā vai tā, bet kapteinis Zurita iedzīvojies vērtīgā mantā, — atsaucās stūrmanis. — Viens tāds nirējs at­sver duci vīru.

Saule jau stāvēja dienvidos, kad Ihtiandrs paraustīja ķēdi, lai viņu velk augšā. Viņa maiss bija pilns ar pērlenēm. To vajadzēja iztukšot, lai varētu turpināt zveju.

Matroži ātri uzcēla uz klāja neparasto pērļu zvej­nieku. Visiem gribējās drīzāk uzzināt, kāds ir loms.

Parasti pērleņu vākus atstāj vairākas dienas saulē, lai moluski sāktu trūdēt, tad vieglāk izņemt pērles, taču šoreiz matrožu un paša Zuritas nepacietība bija pā­rāk liela. Visi sāka vērt vaļā pērlenes ar nažiem.

Kad matroži beidza darbu, visi sāka skaļi čalot. Uz klāja valdīja neparasts uzbudinājums. Varbūt Ihtian­dram bija laimējies atrast labu vietu, jo tas, ko viņš bija ieguvis pirmajā reizē, pārsniedza visas cerības. Starp pērlēm vairāki desmiti bija ļoti smagas, ar skaistu formu un maigās krāsās. Jau pirmais loms atnesa Zuri­tam veselu bagātību. Par vienu prāvu pērli varēja no­pirkt jaunu, skaistu šoneri. Zurita bija ceļā uz miljo­niem. Viņa sapņi bija piepildījušies.

Zurita redzēja, cik alkatīgi matroži skatās uz pērlēm. Tas viņam nepatika. Viņš pasteidzās sabērt pērles savā salmenīcā un sacīja:

— Laiks brokastot. Tu, Ihtiandr, esi varens pērļu zvejnieks. Man ir viena brīva kajīte. Es tevi novietošu tur. Tur tev nebūs smacīgi. Un es pasūtīšu lielu cinka vannu, kaut gan varbūt tā tev nemaz nebūs vajadzīga, jo tu ik dienas nirsi jūrā. Protams, piesiets ķēdē, bet ko lai dara! Citādi tu aizpeldēsi pie saviem krabjiem un neatgriezīsies.

Ihtiandram negribējās runāt ar Zuritu, taču, ja jau viņš bija kļuvis par šā mantkārā vīra gūstekni, tad vajadzēja padomāt par ciešamiem apstākļiem.

— Vanna ir labāka par smirdošu mucu, — viņš sa­cīja Zuritam, — bet jums vajadzēs bieži mainīt ūdeni, lai es nenosmoku.

— Cik bieži?

— Ik pēc pusstundas. Vēl labāk, ja visu laiku būtu tekošs ūdens.

— Ehē, kā redzu, tev jau sekste gaisā! Tevi uzlielīja, un tu jau sāc uzstādīt prasības un niķoties.

— Tie nav niķi, — jauneklis apvainojās. — Man … saprotiet taču, ja jūs ieliksiet lielu zivi spainī, tā ātri vien nobeigsies. Zivs elpo skābekli, kas atrodas ūdenī, bet es … es esmu ļoti liela zivs, — Ihtiandrs ar smaidu paskaidroja.

— Par skābekli es neko nezinu, bet, ka zivis beidzas nost, ja tām nemaina ūdeni, to es labi zinu. Tev laikam būs taisnība. Bet, ja pieliktu vīrus, lai tie ar sūkņiem visu laiku pievada ūdeni tavā vannā, tad tas maksās pārāk dārgi, dārgāk nekā tavas pērles. Tā tu mani izputināsit

Ihtiandrs nezināja pērļu vērtību, nezināja arī to, ka Zurita maksā nirējiem un matrožiem grašus. Jauneklis noticēja Zuritas vārdiem un izsaucās:

— Ja jums nav izdevīgi mani turēt, laidiet mani jūrā! — Un Ihtiandrs ar ilgām paskatījās uz okeānu.

— Esi gan tu gudrinieks! — Zurita skaļi iesmējās.

— Lūdzu, lūdzu! Es labprātīgi nesīšu šurp pērles. Es jau sen esmu savācis tādu kaudzi, — un Ihtiandrs parādīja ar roku no borta malas līdz ceļiem, — līdzenas, gludas, visas vienādas, katra pupas grauda lielumā. Es visu atdošu jums, tikai palaidiet mani brīvu.

Zuritam aizrāvās elpa.

— Melo! — viņš noteica, pūlēdamies izlikties mierīgs.

— Es nekad nevienam neesmu melojis, — Ihtiandrs saskaitās.

— Kur tad atrodas tava bagātība? — Zurita jautāja, vairs neslēpdams uztraukumu.

— Zemūdens alā. Neviens, izņemot Līdingu, nezina, kur tā ir.

— Līdings? Kas tas ir?

— Mans delfīns.

— Ak tā! «Patiešām kāds murgs,» Zurita domāja. «Ja tas tiesa — un jādomā, ka viņš nemelo, — tad tas pārspēj visas manas cerības. Es būšu neaptverami ba­gāts. Rotšildi un Rokfelleri būs ubagi, salīdzinot ar mani. Bet jauneklim, liekas, var ticēt. Diezin vai patie­šām nevajadzētu palaist viņu jūrā pret goda vārdu?»

Taču Zurita bija veikalnieks. Viņš nebija paradis ti­cēt kādam uz vārda. Viņš sāka apsvērt, kā labāk tikt klāt pie Ihtiandra bagātībām. Ja Ihtiandru lūgs Gutiēre, tad viņš noteikti neatsacīsies.

— Iespējams, ka es tevi atbrīvoju, — Zurita sacīja, — bet vēl kādu laiku tev vajadzēs palikt pie manis. Jā.

Man ir savi iemesli tā rīkoties. Es domāju, tu pats neno­žēlosi, ja vēl pakavēsies šeit. Un, kamēr tu esi mans viesis, kaut arī pret savu gribu, es parūpēšos, lai tev butu ērtāk. Varbūt vannas vietā, kura izmaksās pārāk dārgi, es tevi novietošu režģotā dzelzs krātiņā. Krātiņš tevi pasargās no haizivīm, un tanī mēs tevi ielaidī­sim jūrā.

— Jā, bet man nepieciešams uzturēties arī gaisā.

— Nu, kas tur liels, mēs tevi laiku pa laikam pacel­sim augšup. Tas izmaksās lētāk nekā sūknēt ūdeni vannā. Vārdu sakot,.visu nokārtosim, un tu būsi apmie­rināts.

Ihtiandru atkal novietoja tilpnē — vanna vēl nebija gatava. Zurita mazliet uztraucies atvēra kajītes durvis un, stāvēdams uz sliekšņa, rādīja Gutiērei salmenīcu ar pērlēm.

— Es atceros savus solījumus, — viņš iesāka smai­dīdams, — sieva mīl pērles, mīl dāvanas. Lai iegūtu daudz pērļu, tad vajag labu nirēju. Tāpēc es sagūstīju Ihtiandru. Paskaties, tas ir viena rīta loms.

Gutiēre uzmeta paviršu skatienu pērlēm. Ar lielām pūlēm viņa apspieda nevilšu izbrīnās saucienu. Taču Zurita pamanīja to un apmierināts iesmējās.

— Tu būsi bagātākā sieviete visā Argentīnā un var­būt pat visā Amerikā. Tev būs viss. Es tev uzcelšu pili, kuru apskaudīs karaļi. Un tagad par nākotnes ķīlu pie­ņem no manis pusi šo pērļu.

— Nē! Man nevajag nevienas no šīm pērlēm, kas iegūtas noziedzīgā ceļā, — Gutiēre skarbi attrauca. — Un, lūdzu, lieciet mani mierā.

Zurita bija apjucis un saniknots: tādu atbildi viņš nebija gaidījis.

— Vēl tikai pāris vārdu. Vai- jūs gribat, — lielākas cienības labad viņš atkal lietoja uzrunu «jūs», — lai es atbrīvoju Ihtiandru?

Gutiēre neuzticīgi paskatījās uz Zuritu, it kā vēlēda­mās uzminēt, kāda jauna viltība viņam prātā.

— Un tad? — viņa dzestri jautāja.

— Ihtiandra liktenis ir jūsu rokās. Pietiks ar jūsu pavēli Ihtiandram, lai viņš atnes uz «Medūzu» pērles, kuras glabā kaut kur zemūdens alā, un es atlaidīšu «jūras velnu» uz visām četrām debess pusēm.

— Iegaumējiet labi, ko es jums teikšu. Es neticu nevienam jūsu vārdam. Jūs paņemsiet pērles un atkal pieķēdēsiet Ihtiandru. Tas ir tikpat skaidrs kā tas, ka es esmu paša melīgākā un nodevīgākā cilvēka sieva. Iegaumējiet to labi un nemēģiniet nekad iepīt mani sa­vos tumšajos darījumos. Un vēlreiz — lūdzu, lieciet mani mierā.

Vairāk nebija ko runāt, un Zurita izgāja ārā. Savā kajītē viņš pārbēra pērles maisiņā, rūpīgi novietoja lādē, aizslēdza to un izgāja uz klāja. Ķīviņš ar sievu viņu diezin kā neuztrauca. Viņš domās redzēja sevi kā bagātu un cienītu vīru.

Izgājis uz kapteiņa tiltiņa, viņš aizsmēķēja cigāru. Domas par nākamo bagātību patīkami saviļņoja. Vien­mēr modrs — viņš šoreiz nepamanīja, ka matroži, ba­riņos salasījušies, par kaut ko klusu apspriežas.