APSŪDZĒTĀ PĒDĒJAIS VĀRDS

Salvators mierīgi piecēlās un pārlaida skatienu tiesas zālei, it kā tur kādu meklētu. Skatītāju vidū viņš pama­nīja Baltazaru, Kristo un Zuritu. Pirmajā rindā sēdēja bīskaps. Salvators mazliet pakavējās ar skatienu pie viņa. Salvatora sejā pavīdēja smaids. Tad Salvators sāka atkal ar skatieniem kaut ko meklēt zālē.

— Es neredzu šai zālē cietušo, — Salvators beidzot sacīja. ^

— Es esmu cietušais! — Baltazars pēkšņi iesaucās, pietrūkdamies kājās. Kristo parāva brāli aiz piedurknes un nosēdināja.

— Par kādu cietušo jūs runājat? — jautāja priekš­sēdētājs. — Ja jūs runājat par sakropļotajiem dzīvnie­kiem, tad tiesa neatrada par vajadzīgu tos šeit parādīt, bet Ihtiandrs, cilvēks-amfībija, atrodas tiesas telpās.

— Es domāju par dievu to kungu, — mierigi un nopietni atbildēja Salvators.

Izdzirdējis šādu atbildi, priekšsēdētājs neizpratnē atlaidas pret krēsla atzveltni. Vai patiešām Salvators jucis prāta? Jeb vai viņš nolēmis tēlot vājprātīgo, lai izvairītos no soda?

— Ko jus gribat ar to teikt?

— Es domāju, ka tiesai tas skaidrs, — Salvators at­bildēja. — Kas ir galvenais un vienigais cietušais šai lietā? Acīm redzot tikai dievs. Pēc tiesas domām es ar savu rīcību dragāju dieva autoritāti, ielauzdamies viņa darbības sfērā. Viņš bijis apmierināts ar savu radību, un te uzreiz ierodas sazin kāds ārsts un saka: «Tas ir slikti nostrādāts, tas jāpartaisa.» Un sāk pārveidot dieva radību pēc sava prata …

— Tā ir dieva zaimošana! Es pieprasu šos apsūdzētā vārdus ierakstīt protokolā! — Prokurors pārtrauca kā cilvēks, kas aizskarts savās svetakajās jūtās.

Salvators paraustīja plecus:

— Es izteicu tikai apsūdzības akta būtību. Vai tad visa apsūdzība neiet tādā virzienā? Es lasīju apsūdzības aktu. Sakumā mani apvainoja tikai par to, ka es it kā esot nodarbojies ar vivisekciju un izdarījis miesas bo­jājumus. Tagad mani apvaino vēl vienā pārkāpumā — svētuma zaimošanā. No kurienes pūš šis vējš? Vai tas nenāk no katedrāles puses?

Un profesors Salvators uzmeta skatienu bīskapam.

— Jūs paši esat radījuši procesu, kurā neredzams piedalās apsudzētāju pusē pats debesu tēvs, bet uz ap­sūdzēto sola kopā ar mani Čarlzs Darvins. Varbūt es vēlreiz apbēdināšu dažus šai zālē sēdošos ar saviem vārdiem, bet es joprojām apgalvoju, ka cilvēka un dzīv­nieku organisms nav pilnīgs un to vajadzīgs izlabot. Es ceru, ka bīskaps Huans de Garsilasso, katedrāles priekš­nieks, kas atrodas šai zālē, to apstiprinās.

Šie vārdi radīja izbrīnu visā zālē.

— Piecpadsmitajā gadā, neilgi pirms devos uz fronti, — Salvators turpināja, — man nācās izdarīt ma­zus labojumus cienījamā bīskapa organismā, izoperējot viņam apendiksu, šo nevajadzīgo un kaitīgo aklās zar­nas piedēkli. Gulēdams uz operācijas galda, mans ga­rīdznieku kārtas pacients, cik atceros, neko neiebilda pret to dieva ģīmja un līdzības izkropļošanu, ko es iz­darīju ar savu nazi, izgriezdams daļiņu no bīskapa mie­sas. Vai tā nebija? — Salvators jautāja, cieši lūkodamies bīskapā.

Huans de Garsilasso sēdēja nekustēdamies. Tikai viņa bālie vaigi bija mazliet pietvīkuši un tievie pirksti viegli trīsēja.

— Un vai nebija vēl viens tāds gadījums, tolaik, kad es nodarbojos ar privāto praksi un izdarīju organisma atjaunošanas operācijas? Vai toreiz nenāca pie manis ar lūgumu atjaunot viņu cienījamais prokurors senjors Augusto de …

Prokurors gribēja protestēt, bet viņa vārdus apslā­pēja publikas smiekli.

— Es jūs lūdzu nenovirzīties no temata, — priekš­sēdētājs skarbi aizrādīja.

— Šis lūgums būtu daudz vairāk vietā attiecībā uz pašu tiesu, — Salvators atbildēja. — Nevis es, bet tiesa tā ir nostādījusi jautājumu. Vai tad vienu otru no ties­nešiem nav izbiedējusi doma, ka visi klātesošie šeit ir vakarējie pērtiķi un pat zivis, kas dabūjušas iespēju runāt un dzirdēt, jo viņu žaunu loki pārvērtušies runas un dzirdes orgānos? Nu, ja ne tieši pērtiķi un zivis, tad vismaz to pēcnācēji. — Un, pievērsdamies prokuroram, kas sāka izrādīt nepacietību, Salvators sacīja: — Apmie­rinieties! Es nedziros te ar kādu strīdēties vai lasīt lek­cijas par evolūcijas teoriju. — Un pēc nelielas pauzes Salvators atsāka: — Nelaime nav tā, ka cilvēks cēlies no dzīvnieka, bet gan tā, ka viņš joprojām ir palicis dzīvnieks … rupjš, ļauns, negudrs. Mans mācītais ko­lēģis veltīgi biedēja jūs. Viņš varēja arī nerunāt par embrija attīstību. Es neesmu ne iespaidojis embrija at­tīstību, ne krustojis dzīvniekus. Es esmu hirurgs. Mans vienīgais ierocis bija nazis. Un kā hirurgam rnari nā­cies palīdzēt cilvēkiem, ārstēt tos. Operējot slimniekus, man bija bieži jāizdara orgānu audu un dziedzeru transplantācija. Lai papildinatu šo metodi, es sāku no­darboties ar mēģinājumiem pārstādīt audus dzīvniekiem.

Ilgu laiku es laboratorijā novēroju operētos dzīv­niekus, cenzdamies noskaidrot, izpētīt, kas notiek ar orgāniem, ko pārnes uz jaunu, dažkārt pat neparastu vidi. Kad mani novērojumi beidzās, dzīvnieku parvietoja uz dārzu. Tā man radās šis dārzs — muzejs. Sevišķi mani aizrāva problēma, kā apmainīt audus tālu stāvo­šiem dzīvniekiem, piemēram, zivīm un zīdītājiem vai otrādi. Un te man izdevās sasniegt to, ko zinātnieki vis­pār uzskata par neiedomājamu. Kas gan tur neparasts? To, ko es izdarīju šodien, rīt darīs parastie ierindas hi- rurgi. Profesoram Seinam droši vien zināmas vācu hirurga Zauerbruha pēdējās operācijas. Viņam izdevās aizstāt slimu gurnu ar stilbu.

— Bet Ihtiandrs? — eksperts iejautājās.

— Jā, Ihtiandrs ir mans lepnums. Operējot Ihtian­dru, grūtības sagādāja ne tikai tehnika vien. Man vaja­dzēja pārveidot visu cilvēka organisma darbu. Seši pēr­tiķi gāja bojā iepriekšējos mēģinājumos, iekams es sasniedzu mērķi un varēja operēt bērnu, nebaidoties par viņa dzīvību.

— Kāda bija šī operācija? — prasīja priekšsēdētājs.

—> Es pārstādīju bērnam jaunas haizivs žaunas, un

bērns ieguva iespēju dzīvot uz sauszemes un ūdenī.

Publikā bija dzirdami izbrīna pilni izsaucieni. Laik­rakstu korespondenti metās ārā no zāles pie telefoniem, steigdamies paziņot redakcijām šo jauno ziņu.

— Vēlāk man izdevās gūt vēl lielāku sasniegumu. Mans pēdējais darbs — abinieks pērtiķis, kuru jūs re­dzējāt, var dzīvot, veselībai nekaitējot, neierobežoti ilgu laiku kā uz sauszemes, tā ūdenī. Ihtiandrs var nodzīvot bez ūdens ne vairāk par trim četrām dienām. Ilga uztu­rēšanās uz sauszemes bez ūdens viņam kaitīga: plaušas nogurst, žaunas sāk žūt, un Ihtiandrs jūt durstošas sā­pes sānos. Diemžēl, manas prombūtnes laikā Ihtiandrs pārkāpis manis noteikto režīmu. Viņš pārāk ilgi uzturē­jies uz sauszemes, pārgurdinājis plaušas, un viņam attīstījusies nopietna slimība. Viņa organisma līdz­svars izjaukts, un viņam lielākā daļa mūža būs jāpa­vada ūdenī. No cilvēka-amfibijas viņš pārvērties par cilvēku-zivi .. .

— Atļaujiet man uzdot apsūdzētajam jautājumu, —

prokurors uzrunāja priekšsēdētāju. — Kā Salvatoram radusies doma izveidot cilvēku-amfībiju, un kāds bijis viņa mērķis?

— Pamatos tā pati vecā doma — cilvēks nav pil­nīgs. Saņēmis evolucionārās attīstības procesā lielas priekšrocības, salīdzinot ar saviem senčiem dzīvniekiem, cilvēks pazaudējis daudz ko no tā, kas tam bija zemāka­jās dzīvnieku attīstības stadijās. Piemēram, dzīve ūdenī sniegtu cilvēkam lielas priekšrocības. Kāpēc neatdot cil­vēkam šīs iespējas? No dzīvnieku attīstības vēstures mēs zinām, ka visi sauszemes dzīvnieki un putni radu­šies no ūdens dzīvniekiem — iznākuši, tā sakot, no okeāna. Mēs zinām, ka daži sauszemes dzīvnieki atkal atgriezušies ūdenī. Delfīns bija zivs, iznāca uz sausze­mes, kļuva par zīdītāju, tad atgriezās ūdenī, lai gan palika joprojām par zīdītāju tāpat kā valzivs. Tiklab val­zivs, kā delfīns elpo ar plaušam. Būtu iespējams palī­dzēt delfīnam kļūt par divējādi elpojošu abinieku. Ihtiandrs lūdza mani to izdarīt: tad viņa draugs, delfīns Līdings, varētu uzturēties kopā ar viņu ilgāku laiku zem ūdens. Es dzīros izdarīt delfīnam šo operāciju. Ih­tiandrs, būdams pirmā zivs starp cilvēkiem un pirmais cilvēks starp zivīm, nevarēja nejusties vientulis. Bet, ja viņam sekojot, arī citi cilvēki iekļūtu okeānā, dzīve būtu pavisam citāda. Tad cilvēki viegli uzveiktu vareno sti­hiju — ūdeni. Vai jūs zināt, kas tā par stihiju, kas tā par varenību? Jūs zināt, ka okeāna platība ir trīs simti seš­desmit viens miljons piecdesmit tūkstoši kvadrātkilo­metru. Vairāk par septiņām desmitdaļām no zemeslodes virsmas ir ūdens tuksnesis. Taču šis tuksnesis ar saviem neizsmeļamajiem uztura un rūpniecības izejvielu krāju­miem varētu uzņemt miljoniem, miljardiem cilvēku. Vairāk par trīs simti sešdesmit vienu miljonu kvadrāt­kilometru — tas ir tikai laukums, virsma, bet cilvēki taču varētu novietoties pa vairākiem zemūdens stāviem. Miljardiem cilvēku varētu novietoties okeānā bez šau­rības un spiešanās. Un okeāna jauda! Jūs zināt, ka okeāna ūdeņi uzsūc saules siltuma enerģiju, kuras jauda ir septiņdesmit deviņi miljardi zirga spēku. Ja okeāns neatdotu siltumu gaisam un citādi nezaudētu to, tad tas sen jau vārītos. Praktiski tas ir neierobežots enerģijas krājums. Kā to izmanto sauszemes cilvēks? Gandriz it nemaz.

Un jūras straumju jauda! Viena pati Golfa straume kopā ar Florīdas straumi stundā virza deviņdesmit vienu miljardu tonnu ūdens. Tas ir apmēram trīstūkstoš reižu vairāk, nekā to izdara liela upe. Kā šo enerģiju izmanto sauszemes cilvēce? Gandrīz nekādi.

Un viļņu un paisumu jauda! Jūs zināt, ka viļņu izda­rīto triecienu spēks sastāda trīsdesmit astoņi tūkstoši kilogramu — trīsdesmit astoņas tonnas uz vienu kvad­rātmetru virsmas. Viļņu uzbangojums sasniedz četrdes­mit tris metrus, turklāt vilnis var pacelt līdz miljonam kilogramu, piemēram, klinšu gabalu, bet paisumi sa­sniedz augstumā pāri par sešpadsmit metru — tas ir četrstāvu nama augstums. Kā cilvēce izmanto šos spē­kus? Gandrīz nekādi.

Uz sauszemes dzīvās būtnes nespēj pacelties augstu pār virsmu un iespiesties ļoti dziļi tanī. Okeānā dzīvība ir visur — no ekvatora līdz poliem, no virsas līdz apmē­ram desmit kilometru dziļumam.

Ka tad mes izmantojam okeāna neierobežotās bagā­tības? Ķeram zivis — es teiktu, iegūstam lomu tikai no pašas virsējās okeāna plēvītes, atstājot pilnīgi neizman­totas dzīles. Vācam sūkļus, koraļļus, pērles, aļģes — tas ir viss.

Mēs veicam zem ūdens šādus tādus darbus: ierīko­jam tiltus un dambjus, izceļam nogrimušus kuģus — un tas ir viss. Taču arī to mēs darām ar lielām pūlēm, ar lielu risku, dažreiz pat ar cilvēku upuriem. Nelaimī­gais sauszemes cilvēks, kurš jau otrā minūtē zem ūdens iet bojā! Kādi tur var būt darbi?

Būtu pavisam citādi, ja cilvēks varētu dzīvot un strādāt zem ūdens bez ūdenslīdēja tērpa, bez skābekļa aparātiem.

Cik daudz dārgumu viņš atklātu! Piemēram, Ih­tiandrs. Viņš man stāstīja … Bet es baidos iekārdināt cilvēku alkatības dēmonu. Ihtiandrs nesa man no okeāna dzīlēm retu metālu un rūdu paraugus. O, neuztraucie­ties, viņš atnesa man tikai pavisam mazus paraugus, bet okeānā to slāņi var būt milzīgi.

Un nogrimušās vērtības?

Atcerieties kaut vai okeāna tvaikoni «Luzitānija». 1916. gada pavasarī vācieši to nogremdēja pie Īrijas krastiem. Neskaitot dārglietas, kas piederēja pusotram tūkstotim bojā gājušo pasažieru, uz «Luzitānijas» atra­dās simt piecdesmit miljonu dolāru zeltā un zelta stieņi piecdesmit miljonu dolāru vērtībā. (Zālē bija dzirdami pārsteiguma izsaucieni.) Bez tam uz «Luzitānijas» gla­bājās divas kārbas ar briljantiem, ko bija paredzēts vest uz Amsterdamu. Starp briljantiem bija viens no labā­kajiem — «Kalifs», daudzu miljonu vērts. Zināms, pat Ihtiandram līdzīgs cilvēks nevarētu nolaisties tādā dzi­ļumā — tad vajadzētu radīt cilvēku (prokurora sašu­tuma pilnais izsauciens), kurš varētu izturēt augstu spiedienu, līdzīgi dziļūdens zivīm. Tomēr es arī šeit ne­redzu neko absolūti neiespējamu, tikai viss nav izda- rams uzreiz.

— Jūs laikam piedēvējat sev visuvarenā dieva īpašī­bas, — prokurors piezīmēja. Salvators nepievērsa šai piezīmei uzmanības un turpināja:

— Ja cilvēks varētu dzīvot ūdenī, tad okeāna apgū­šana, tā dziļumu apgūšana ietu uz priekšu milzu soļiem. Jūra vairs nebūtu mums draudīga stihija, kas prasa cil­vēku upurus. Jums nevajadzētu vairs apraudāt slīkoņus.

Visi zālē klātesošie likās jau skatām cilvēces ieka­roto zemūdens pasauli. Kādas izredzes solīja okeāna uzveikšana! Pat priekšsēdētājs nespēja novaldīties un iejautājās:

— Kāpēc tad jūs nepublicējāt savu mēģinājumu re­zultātus?

— Es nesteidzos nokļūt uz apsūdzēto sola, — Salva­tors smaidot atbildēja. — Turklāt vēl es baidījos, ka mans izgudrojums mūsu sabiedriskās iekārtas apstākļos var atnest vairāk ļaunuma nekā labuma. Jau tā ap Ih­tiandru sākās cīņa. Kas mani apsūdzēja aiz atriebības? Sis pats Zurita, kas bija man nolaupījis Ihtiandru. Bet iespējams, ka Zuritam Ihtiandru būtu atņēmuši ģene­rāļi un admirāļi, lai piespiestu cilvēku-amfībiju grem­dēt kara kuģus. Nē, es nevarēju Ihtiandru un «ihtian- drus» padarīt par kopīpašumu tādā valstī, kur cīņa un alkatība pārvērš viscildenākos atklājumus par ļaunumu, palielinot cilvēces ciešanu kopsummu. Es domāju par …

Salvators aprāvās un, krasi pārmainījis toni, tur­pināja:

— Par to labāk nerunāsim. Citādi mani uzskatīs par vājprātīgu, — un Salvators ar smaidu pavērās ekspertā. — Nē, es atsakos no goda būt par bezprāti, kaut arī ģe­niālu. Es neesmu bezprātis vai maniaks. Vai tad es neesmu realizējis to, ko gribēju? Jūs paši savām acīm redzējāt visus manus darbus. Ja jūs atrodat manu rī­cību par noziedzīgu, sodiet mani ar visu likuma bar­dzību. Žēlastības es nelūdzu.

Загрузка...