Delfīnu sala

18. NODAĻA

Kamēr profesors Kezens eksperimentēja un sapņoja, virs Klusā okeāna pulcējās spēki, kam nerūpēja ne cilvēku, ne delfīnu cerības vai bailes. Miks un Džonijs bija vieni no pirmajiem to varenības lieciniekiem. Tas notika uz rifa kādā bezmēness naktī.

Zēni kā parasti medīja langustus un retas

gliemežnīcas. Šoreiz Mikam bija līdzi jauna palīgierīce — ūdensdroša laterna, nedaudz lielāka par parasto. Kad Miks to iededza, laterna izstaroja vāju zilu blāzmu.

Bet tā izstaroja arī cilvēka acij nemanāmo ultravioleto gaismu. Kad gaisma krita uz koraļļiem un gliemežnīcām, likās, tās aizdegas un mirdz tumsā zilā, zeltainā un zaļā gaismā. Neredzamie stari bija kā burvju nūjiņa, kas atklāj citkārt apslēptus un parastajā gaismā neredzamus priekšmetus. Piemēram, kad kāds molusks slēpjoties ierakās smiltīs, ultravioletie stari atklāja tā atstāto valnīti, un Miks, līdz ar to ieguva par vienu medījumu vairāk.

Zem ūdens efekts bija pārsteidzošs. Kad zēni ienira koraļļu ezeriņos netālu no rifa malas, vājā zilā gaisma iesniedzās tumsā neticami dziļi. Viņi saredzēja desmitiem jardu attālumā mirdzam koraļļus līdzīgi zvaigznēm vai miglājiem kosmosa dzīlēs. Dabiskā jūras luminiscence, lai cik tā skaista un iespaidīga, nespēja sacensties ar šo gaismu.

Aizrāvušies ar jauno rotaļlietu, Miks un Džonijs palika zem ūdens ilgāk, nekā bija domājuši. Kad zēni gatavojās iet mājup, viņi ievēroja, ka laiks ir mainījies.

Līdz šim nakts bija bijusi mierīga un klusa, vienīgi viļņi čaloja, slinki veldamies pret rifu. Bet tagad stundas laikā vējš bija pieņēmies un pūta spēcīgiem brāzieniem, arī jūras balsī skanēji niknāki, noteiktāki toņi.

Rāpdamies laukā no ezeriņa, Džonijs pirmais pamanīja kaut ko neparastu. Aiz rifa nenosakāmā attālumā pār ūdeņiem lēni slīdēja bāla gaisma. Sākumā viņš nodomāja, ka tas ir kuģis, bet tad ievēroja, ka plankums ir pārāk neskaidrs un bezveidīgs, tas drīzāk atgādināja mirdzošu miglu.

— Mik, — viņš satraukti čukstēja, — kas tad tas, lūk, tur jūrā?

Mika atbilde bija nenoteikta. Viņš pārsteigumā klusi iesvilpās un pievirzījās tuvāk draugam, it kā meklētu aizsardzību.

Gandrīz neticēdami savām acīm, zēni vēroja, kā migla sabiezē, kļūst gaišāka, iegūst asākas kontūras un ceļas arvien augstāk un augstāk debesīs. Dažās minūtēs no vājā spīduma tumsā bija izveidojies ugunīgs stabs, kas pārvietojās pa jūras virsmu.

Abus zēnus pārņēma māņticīgas šausmas, bailes no nezināmā, no kurām cilvēce nekad netiks vaļā, jo Visuma noslēpumi ir bezgalīgi. Pa viņu galvām šaudījās visdažādākie izskaidrojumi un fantastiskas teorijas. Tad Miks iesmējās — atviegloti, kaut gan mazliet trīsošā balsī.

— Es zinu, kas tas ir, — viņš teica. — Tas ir tikai ūdens virpulis. Es esmu to redzējis jau agrāk, bet naktī — nekad.

Tāpat kā daudzām citām mīklām, ari šai atminējums bija vienkāršs — tikko tas kļuvis zināms. Brīnums tomēr palika, un zēni kā apburti skatījās uz savērpto ūdens stabu, kas iesūca sevī un svieda pret debesīm mirdzošo jūras sīkbūtņu miljardus. Droši vien tas atradās vairākas jūdzes tālu, jo Džonijs nedzirdēja rēkoņu, tarn drāžoties pār viļņiem. Pēc kāda laika ūdens stabs pazuda kontinenta virzienā.

Kad zēni atjēdzās no pārsteiguma, ūdens bija pacēlies līdz ceļiem, jo tuvojās paisums.

— Ja nepasteigsimies, būs jāpeld, — Miks teica. Brizdams uz salas pusi, viņš domīgi piemetināja:

— Man šī lieta nepatīk. Tā ir slikta laika pazīme. Varu likt desmit pret vienu, ka pie mums drīz vien stingri pūtīs.

Otrā rītā viņi redzēja, ka tas bijis taisnība. Pat tad, ja cilvēks neko nezināja par meteoroloģiju, aina uz televizora ekrāna bija šausminoša. Visu Klusā okeāna rietumu daļu klāja mākoņu gubas vairāku tūkstošu jūdžu diametrā. Attēlā, ko no kosmosa pārraidīja meteoroloģisko pavadoņu kameras, mākoņi izskatījās pilnīgi nekustīgi. Bet tam par iemeslu bija tikai mākoņu milzīgie izmēri. Ja vēroja uzmanīgi, pēc dažām minūtēm varēja pamanīt, ka spirālveida mākoņu joslas ātri virzās pāri zemeslodei. Vēji, kas tās dzina, sasniedza simt piecdesmit jūdžu lielu ātrumu stundā, jo šīs paaudzes laikā šis bija spēcīgākais viesulis, kāds vien uzbrucis Kvinslen- das piekrastei.

Delfīnu salas iedzīvotāji neatgāja no televizoru ekrāniem. Katru stundu pārraidīja skaitļošanas mašīnu pārbaudītas laika ziņas par viesuļa attīstības gaitu, bet pa visu dienu maz kas mainījās. Meteoroloģija tagad jau bija precīza zinātne — sinoptiķi spēja droši pareģot, kas notiks, tomēr pagaidām nespēja ietekmēt dabas parādību norisi.

Sala jau bija pieredzējusi daudzas vētras, tādēļ ļaudis gan bija satraukti, bet ne nobijušies. Par laimi viesuļa kulminācijas punkts bija paredzams bēguma laikā, tā ka salai nedraudēja appludināšana, kā tas bija gadījies citur Klusajā okeānā.

Visu dienu Džonijs palīdzēja veikt drošības pasākumus. Nedrīkstēja atstāt nenostiprinātu neko, ko vētra varētu aiznest, logus vajadzēja aizsist ar dēļiem un laivas izvilkt pēc iespējas tālāk krastā. «Lidojošo zivi» nostiprināja ar četriem smagiem enkuriem un, lai būtu pavisam drošs, ka tā nekustēsies, piesēja ar virvēm pie pandanusu pudura. Tomēr vairums zvejnieku sevišķi neuztraucās par saviem kuģiem, jo osta atradās salas aizvēja pusē un viņi cerēja, ka mežs vājinās vētras spēku.

Diena bija karsta un nomācoša, bez mazākās vēja pūsmiņas. Nebija lielas vajadzības skatīties attēlu uz televizora ekrāna un klausīties ātro laika ziņu straumi no austrumiem, lai saprastu, ka Daba gatavo vienu no savām grandiozajām izrādēm. Pat vairāk — kaut gan debesis biia skaidras, bez viena mākoņa, vētra jau bija izsūtījusi pa priekšu savus vēstnešus. Cauru dienu pret ārējo rifu sitās milzīgi viļņi, un sala drebēja no to grūdieniem.

Iestājoties tumsai, debesis joprojām bija skaidras un zvaigznes likās neparasti spožas. Džonijs stāvēja pie Nauru ģimenes betona un alumīnija bungalo, pirms iekšā iešanas vēl pēdējo reizi lūkodamies debesīs. Pēkšņi viņš izdzirdēja jaunu skaņu, kas pārspēja pat viļņu pērkonīgo rēkoņu. Tādu zēns vēl nebija dzirdējis: izklausījās, it kā sāpēs vaidētu kāds milzīgs dzīvnieks, un šī skaņa pat karstajā, tveicīgajā vakarā lika viņa asinīm sastingt dzīslās.

Beidzot Džonijs austrumu pusē ieraudzīja kaut ko tādu, no kā viņam dūša pavisam saplaka. Pret debesīm cēlās melna, pilnīgi necaurredzama tumsas siena, kas auga acīm redzot. Nu viņš bija dzirdējis un redzējis vētras sākumu un vairs nevilcinājās.

— Es pašlaik gribēju iet tevi meklēt, — sacīja Miks, kad Džonijs ar atvieglojumu bija aizvēris aiz sevis durvis. Tie bija pēdējie vārdi, ko viņš dzirdēja daudzu stundu laikā.

Dažas sekundes vēlāk visa māja nodrebēja. Tad atskanēja troksnis, kas, neskatoties uz neticamo skaļumu, Džonijam likās apbrīnojami pazīstams. Uz brīdi tas aiznesa zēnu atpakaļ, pašā piedzīvojumu sākumā: viņš atcerējās «Svētās Annas» gaisa strūklu pērkonīgo dārdoņu, viņam kāpjot augšā pa lidojošā kuģa sānu kāpnēm. No tā viņu šķīra puspasaules un, likās, vesela mūžība.

Vētras rēkoņā vairs nebija iespējams sarunāties. Tomēr, lai cik neticami tas būtu, troksnis vēl pieauga, jo pār māju nogruva tādi ūdens plūdi, kādus Džonijs nekad nebūtu varējis iedomāties. Bezkrāsainais vārds «lietus» nekādi nespēja aprakstīt šo parādību. Spriežot pēc dārdoņas, kas spiedās cauri jumtam un sienām, cilvēks ārpusē būtu momentā noslīcis šajās krītošā ūdens masās, ja vien tās jau iepriekš nebūtu to nospiedušas.

Mika ģimene tomēr uzņēma to visu gluži mierīgi. Jaunākie bērni pat bija sapulcējušies ap televizoru un skatījās pārraidi, lai gan sadzirdēt nevarēja ne vārda. Misis Nauru mierīgi adīja: šo reto mākslu viņa bija apguvusi jaunībā, un Džoniju tā, gluži dabiski, pārsteidza, jo viņš nekad nebija redzējis kādu adām. Bet pašlaik zēns bija pārāk satraukts, lai sekotu sarežģītajām adatu kustībām un vērotu vilnas burvīgo pārvēršanos zeķē vai svīterī.

Viņš mēģināja pēc trokšņa noteikt, kas notiek ārpusē. Kokus katrā ziņā rāva ārā ar saknēm, laivas svaidīja, un varbūt vētra pat postīja ēkas! Taču vēja auri un apdullinošā, nebeidzamā ūdens dārdoņa nomāca visas citas skaņas. Pie durvīm varētu pat šaut ar lielgabalu, un neviens to nedzirdētu.

Džonijs lūdzoši pavērās Mikā: viņam bija nepieciešams mierinošs mājiens, ka viss norisinās tā, kā tam jābūt, ka drīz tas būs cauri un atkal viss būs labi. Miks tikai paraustīja plecus un ar žestiem attēloja, ka uzliek uz sejas masku un elpo caur akvalangu, bet Džonijam šajā situācijā tas nepavisam nelikās jocīgi.

Džonijs pūlējās stādīties priekša, kas notiek ar pārējiem saliniekiem, bet viss, izņemot šo istabu un tās iemītniekus, likās nereāls. Šķita, ka viņi vienīgie eksistē pasaulē un vētra uzbrūk tieši viņiem. Tā laikam bija juties Noass ar savu ģimeni plūdu laika, vienīgie visā pasaulē dzīvi palikušie.

Džonijs nekad nebija domājis, ka vētra uz sauszemes varētu viņu nobiedēt, — galu galā tas taču bija «tikai» vējš un lietus. Bet šī dēmoniskā trakošana ap nestipro cietoksni, kurā zēns bija patvēries, pārspēja visu, ko viņš bija pieredzējis un spēja iztēloties. Ja viņam teiktu, ka vētra tūlīt iesviedis visu salu jūrā, viņš tam arī būtu noticējis.

Pēkšņi, pārspējot pat vētras rēkoņu, atskanēja varens brikšķis — nevarēja pateikt, vai tas ir tepat blakus vai tālu no šejienes. Tajā pašā brīdī nodzisa gaisma.

Sī pilnīgā tumsa pašā vētras kulminācijas brīdī bija šausmīgākais, ko Džonijs jebkad bija piedzīvojis. Kamēr vien viņš bija redzējis blakus savus draugus, lai gan nevarēja ar tiem sarunāties, viņš bija juties samērā drošs. Tagad zēns bija viens aurojošajā naktī, bezspēcīgs drausmīgo dabas spēku priekšā, par kuru eksistenci viņam agrāk nebija ne jausmas.

Par laimi tumsa ilga tikai dažas sekundes. Misters Nauru Jau bija sagatavojies ļaunākajam un turēja gatavībā elektrisko laternu. Kad viņš to iededza un Džonijs redzēja, ka nekas nav mainījies, viņam kļuva kauns par savām bailēm.

Dzīve turpinās pat vētras laikā. Tagad, kad vairs nevarēja skatīties televīzijas pārraidi, mazie ķērās pie rotaļlietām vai bilžu grāmatām. Misis Nauru mierīgi adīja tālāk, bet viņas vīrs sāka urbties biezajā Vispasaules pārtikas organizācijas pārskatā par Austrālijas zvejniecību ar daudzām tabulām, statistiskiem datiem un kartēm. Miks kārtoja uz dēlīša dambretes kauliņus, un, lai gan Džonijs nejuta sevišķu vēlēšanos spēlēt, viņš saprata, ka tā ir vienīgā prātīgā izeja.

Nakts vilkās mokoši ilgi. Dažreiz vētra uz brīdi pierima un vēja auri pieklusa tiktāl, ka varēja sadzirdēt cilvēka balsi, kaut gan joprojām bija jākliedz. Neviens tomēr nepūlējās to darīt, jo nebija jau arī ko teikt, un drīz vien troksnis atguva sākotnējo stiprumu.

Ap pusnakti misis Nauru piecēlās, izgāja virtuvē un pēc dažām minūtēm atgriezās ar lielu karstas kafijas krūzi, pusduci alvas krūzīšu un cepumu bļodu. Džonijs nodomāja, ka šī droši vien ir pēdējā maltīte viņa mūžā. Tomēr cepumi viņam garšoja, un paēdis viņš turpināja zaudēt Mikam partiju pēc partijas.

Vētra sāka pierimt tikai ap četriem rītā, nepilnas divas stundas pirms ausmas. Tās spēks pamazām kļuva vājāks, līdz pārgāja parastā stipruma vētrā. Vienlaikus mitējās arī lietus, un ļaudīm vairs nešķita, it kā viņi dzīvotu zem ūdenskrituma. Ap pieciem māju šad tad vēl satricināja atsevišķi grūdieni, tikpat spēcīgi kā iepriekš, bet tie bija mirstošā viesuļa pēdējie krampji. Kad pār cietušo salu uzlēca saule, drīkstēja jau iziet ārā.

Džonijs paredzēja nelaimi, un viņš nebija vīlies. Abi ar Miku rāpdamies pāri desmitiem kritušu koku, kas aizsprostoja kādreiz pazīstamās taciņas, viņi satika citus saliniekus klīstam apkārt kā sabombardētas pilsētas apmulsušus iedzīvotājus. Daudzi bija ievainoti — pārsietām galvām vai saitēs pakārtām rokām, tomēr visumā jaudīm bija palīdzējusi labā sagatavotība un pa daļai arī laime, jo nopietnu nelaimes gadījumu nebija.

Vētra bija nodarījusi tiešām lielus materiālos zaudējumus. Elektropārvades līnijas bija pārrautas, bet tās varēja ātri atjaunot. Daudz nopietnāks bija fakts, ka sagrauta'elektrostacija. To bija sabojājis koks, kas bija nevis vienkārši uzkritis tai virsū, bet gan lidojis pa gaisu kādus simt jardus un tad ietriecies ēkā līdzīgi milzu nūjai. Katastrofā bija cietusi arī blakus esošā dīzeļiekārta.

Tomēr ļaunākais vēl bija priekšā. Naktī, par spīti visiem pareģojumiem, vējš bija mainījis virzienu un uzbrucis salai no parasti aizsargātā rietumu krasta. Puse zvejas kuģu bija nogrimuši, pārējie izmesti krastā un sadauzīti, tā ka derēja vairs vienīgi malkai. «Lidojošā zivs» gulēja uz sāniem pa pusei ūdenī. Kuģis vēl bija glābjams, bet, lai tas varētu atkal doties jūrā, bija jāpaiet nedēļām.

Tomēr par spīti šīm drupām un haosam neviens nelikās pārāk izmisis. Sākumā tas Džoniju pārsteidza, bet tad viņš pamazām sāka aptvert, ka vētras ir neatņemama dzīves sastāvdaļa uz Lielā Barjeru rifa. Katram, kas vien nolēmis te apmesties, bija jābūt gatavam par to maksāt. Bet, ja cilvēks ar to nebija mierā, izeja bija vienkārša — viņš katrā laikā varēja pārcelties uz citu vietu.

Profesors Kezens to pašu izteica citiem vārdiem, kad zēni viņu atrada aplūkojam sagāzto iežogojumu ap delfīnu baseinu.

— Šķiet, mēs zaudēsim apmēram pusgadu, — viņš sacīja, — bet mēs tiksim tam pāri. Iekārtu var katrā laikā apmainīt, bet cilvēki un to zināšanas nav aizvietojami. Un tieši to mēs esam saglabājuši.

— Kas noticis ar OSKARU? — apvaicājās Miks.

— Kamēr mums atkal nebūs elektroenerģijas, viņš ir miris, bet viņa atmiņas šūniņas ir neskartas.

«Tas nozīmē, ka kādu laiku stundu nebūs,» nodomāja Džonijs. «Galu galā no šīs vētras ir arī savs labums.»

Bet tā bija nodarījusi arī daudz vairāk ļaunuma, nekā jebkurš to spēja aptvert — izņemot māsu Tesiju. Šī lielā, darbīgā sieviete pilnīgā izmisumā aplūkoja savu medikamentu izmirkušās atliekas.

Iegriezumi, izmežģījumi, pat lūzumi — ar to visu viņa vēl varēja tikt galā, kā tas bija bijis jau no paša rīta. Bet sarežģītākos gadījumos viņa vairs nevarēja līdzēt; nebija palikusi pat neviena penicilīna ampula, kam varētu uzticēties.

Aukstums un citas vētras atnestās nelaimes varēja izraisīt saaukstēšanos, drudzi un, iespējams, pat vēl bīstamākas slimības. Labāk jau nekavējoties pieprasīt pa radio jaunu medikamentu rezervi.

Viņa ātri sastādīja sarakstu, kādas zāles, spriežot pēc līdzšinējās pieredzes, viņai būs vajadzīgas tuvākajās pāris dienās, un steidzās uz sakaru mezglu, kur to gaidīja jauns trieciens.

Divi izmisuši elektrontehniķi sildīja uz prī- musa savus lodāmurus. Apkārt mētājās samudžinātas stieples un salauzti rīku statīvi, ko bija sakropļojis pandanusa zars, ietriekdamies telpā tieši caur jumtu.

— Ļoti žēl, Tesa, — viņi teica. — Ja mums izdosies nodibināt sakarus ar kontinentu līdz nedēļas beigām, tad tas būs brīnums. Pagaidām mēs esam atsviesti atpakaļ dūmu signālu laikmetā.

Tesija pārdomāja dzirdēto.

— Es nevaru riskēt, — viņa sacīja. — Būs jāsūta kuģis uz kontinentu.

Abi tehniķi rūgti iesmējās.

— Vai tu neko neesi dzirdējusi? — viens no viņiem vaicāja. — «Lidojošā zivs» guļ ar ķīli gaisā, un visi pārējie kuģi ir noenkuroti pie kokiem salas iekšienē.

Noklausījusies šo tikai pa daļai pārspīlēto paziņojumu, viņa jutās bezpalīdzīgāka kā jebkad kopš tās reizes, kad viņa, vēl jauna iesācēja, bija dabūjusi šausmīgu brāzienu no saimnieces. Viņai atlika cerēt, ka līdz sakaru atjaunošanai neviens nesaslims.

Tomēr jau pret vakaru vienā no daudzajām savainotajām kājām viņa konstatēja gan-

grēnas pazīmes. Drīz vien bāls un trīcošs ieradās profesors.

— Tesij, — viņš teica, — izmēri man temperatūru. Šķiet, ka man ir drudzis.

Jau pirrns pusnakts viņai bija skaidrs, ka tas ir plaušu karsonis.