Delfīnu sala

5. NODAĻA

Džonijs pamodās zemā gultā kādā ļoti tīrā istabā ar baltām sienām. Viņam virs galvas dūca ventilators, un caur aizkariem spiedās iekšā gaisma. Vienīgās mēbeles istabā bija niedru krēsls, neliels galds, kumode un mazgājamā bļoda. Pat tad, ja nebūtu jūtama vājā dezinfekcijas smarža, viņš saprastu, ka atrodas slimnīcā.

Zēns piecēlās gultā sēdus un tūlīt sāpēs ievaidējās. Likās, ka viņš viss deg. Palūkojies uz savu ķermeni, Džonijs ievēroja, ka āda ir iekaisusi, sarkana un lobās nost lielām plēksnēm. Acīm redzot viņš jau bija saņēmis medicīnisko palīdzību, jo stiprāk apdegušās vietas bija bagātīgi klātas ar baltu ziedi.

Džonijs vairs nemēģināja piecelties, vismaz kādu laiku, un atkal, negribot iekliegdamies, atkrita atpakaļ gultā. Šai brīdī atvērās durvis un ienāca milzīga auguma sieviete. Viņas rokas atgādināja baļķus, un arī viss pārējais bija tikpat masīvs. Sieviete noteikti svēra vismaz divsimt piecdesmit mārciņas, tomēr viņa nebija slimīgi resna — viņa bija vienkārši liela.

— Nu, jaunais cilvēk? — viņa ierunājās. — Kādēļ tāds troksnis? Es nekad nebiju dzirdējusi tādu brēku nieka saules apdeguma dēļ.

Sievietes platajā šokolādes krāsas sejā

atplauka plats smaids, īstajā laikā, lai Džonijs atturētos no īgnas atbildes. Viņš izmocīja vārgu smaidu un ļāva, lai viņa pārbauda pulsu un izmēra temperatūru.

— Tagad, — sieviete noteica, nolikdama termometru, — es tevi liķšu gulēt, un, kad tu pamodīsies, sāpes būs pārgājušas. Bet vai tu vispirms nepateiktu man savu adresi, lai mēs varētu piezvanīt tavai ģimenei?

Par spīti apdegumiem Džonijs sastinga. Pēc visa pārdzīvotā viņš nebūt nebija noskaņots ar nākamo kuģi doties mājās.

— Man nav ģimenes, — viņš atcirta. — Es nevēlos nevienam neko ziņot.

Masas uzacis pacēlās par veselu collu.

— Hm, — viņa skeptiski norūca. — Labi, tādā gadījumā es tev tūlīt iedošu miega zāles.

— Acumirkli, — Džonijs teica. — Sakiet, lūdzu, — kur es atrodos? Vai Austrālijā?

Māsa brīdi vilcinājās, lēni lejot mērglāzē bezkrāsainu šķidrumu.

— Jā un nē, — viņa atteica. — Sī ir Austrālijas teritorija, lai gan atrodas simt jūdžu no kontinenta. Tu esi uz vienas no Lielā Barjeru rifa salām un vari būt laimīgs, ka esi to sasniedzis. Norij šo te — tas nav sevišķi pretīgs.

Džonijs savieba seju, bet māsa bija teikusi taisnību. Norijis zāles, viņš uzdeva vēl vienu jautājumu:

— Kā šo vietu sauc?

Māsa pie sevis pasmējās, un tas skanēja kā attāls, garāmejošs pērkona negaiss.

— Tev vajadzētu zināt, — viņa teica. Zāles laikam bija ļoti iedarbīgas, jo Džonijs tikko sadzirdēja viņas vārdus un tad atkal iegrima bezsamaņā.

— Mēs to saucam par Delfīnu salu.

Kad Džonijs pamodās nākamo reizi, viņš jutās pastīvs, bet dedzinošā sajūta bija zudusi. Viņš bija zaudējis pusi ādas un dažas dienas mainija to kā čūska.

Māsa, kura bija teikusi, ka viņu sauc par Tesiju un ka viņa esot no Tongas salas, uzmundrinoši vēroja, kā zēns notiesā bagātīgo maltīti — olas, konservētu gāju un tropu augļus. Pēc tam viņš jutās gatavs uz visu un dedzīgi vēlējās tūlīt sākt pētīšanu.

— Neesi tik nepacietīgs, — teica māsa Te- sija, — laika taču ir tik daudz. — Viņa rakņājās pa drēbju kaudzi, meklēdama zēnam piemērotas bikšeles un kreklu. — Uzlaiko šos. Ņem šo cepuri arī. Izvairies no saules, kamēr nebūsi kā nākas iededzis, citādi drīz vien atkal nokļūsi šeit, un tad es būšu ļoti dusmīga.

— Es būšu piesardzīgs, — Džonijs apsolīja. Viņš sprieda, ka būtu ārkārtīgi slikti sadusmot māsu.

Viņa iebāza mutē divus pirkstus un griezīgi iesvilpās, un pēc šī signāla gandrīz acumirklī parādījās sīka meitenīte.

— Te ir tavs delfīnu zēns, Annij, — teica rnāsa. — Aizved viņu uz kantori — doktors gaida.

Džonijs sekoja meitenītei pa sadrumstalotu kora|ļu gabalu taciņām, kas mežonīgi karstajā saulē spīdēja žilbinošā baltumā. Viņi līkumoja starp lieliem, ēnainiem kokiem, kas drīzāk atgādināja ozolus, tikai to lapas bija vairākas reizes lielākas. Zēns jutās nedaudz vīlies — viņš vienmēr bija domājis, ka tropiskās salas ir apaugušas ar palmām.

Drīz šaurais ceļš pārgāja plašā klajumā un Dzor\i]a priekšā iznira grupa vienstāva betona ēku, kuras savā starpā savienoja slēgtas alejas. Dažām ēkām bija lieli logi, pa kuriem varēja re'dzēt strādājam ļaudis, citas bija bez logiem, un likās, ka tajās atrodas mašīnas, jo uz tām veda caurules un kabeļi.

Džonijs sekoja savai mazajai pavadonei augšup pa galvenās ēkas pakāpieniem. Ejot gar logiem, zēns ievēroja, ka iekšā strādājošie ziņkāri aplūko viņu. Tas viņu nepārsteidza, ja ņem vērā, cik neparasti viņš šeit bija ieradies. Dažreiz Džonijam likās, ka šis savādais ceļojums ir tikai viņa iztēles auglis, — tas šķita pārāk fantastisks, lai būtu īstenība. Un vai tiešām šo vietu sauca par Delfīnu salu, kā māsa Tesija bija paskaidrojusi? Tā gan būtu nedzirdēta sagadīšanās.

Viņa pavadone, kas acīm redzot bija pārāk kautrīga vai arī pārāk godbijīga, lai kaut ko teiktu, pazuda, tikko bija pievedusi zēnu pie durvīm ar uzrakstu «Dr. Keits, direktora palīgs». Džonijs pieklauvēja, nogaidīja, kamēr no iekšpuses atskan «Iekšā!», un iegāja lielā kabinetā ar kondicionētu gaisu, kur pēc āra svelmes bija atspirdzinoši vēss.

Doktors Keits bija vīrietis pāri četrdesmit gadiem un atgādināja koledžas profesoru. Kaut gan viņš sēdēja pie rakstāmgalda, Džonijs ievēroja, ka doktors ir neparasti garš un izstīdzējis; viņš bija arī pirmais baltais, ko zēns sastapa salā.

Doktors norādīja uz krēslu un nedaudz caur degunu teica:

— Sēsties, dēliņ.

Džonijam nepatika, ka viņu sauc par dēliņu, nepatika arī doktora austrāliešu akcents, ko zēns nekad tuvumā nebija dzirdējis. Tomēr viņš ļoti pieklājīgi pateicās, apsēdās un gaidīja, kas būs tālāk.

Sekoja kaut kas gluži negaidīts.

— Varbūt tu vispirms mums pastāstītu, — teica doktors Keits, — kas ar tevi notika pēc tam, kad nogrima «Svētā Anna»?

Džonijs blenza viņā ar atplestu muti, juzdams, ka sabrūk visi viņa plāni. Tie gan bija izstrādāti tikai pa pusei, bet viņš vismaz bija cerējis kādu laiku izlikties par avarējušu matrozi, kam zudusi atmiņa. Bet, ja viņi zina, kā viņš ceļojis, tad zina arī, no kurienes viņš ir, un, bez šaubām, nekavējoties nosūtīs viņu uz mājām.

Džonijs nolēma nepadoties bez cīņas.

— Es neko nezinu par «Svēto …» — kā viņu sauc, — viņš nevainīgi atbildēja.

— Nemēģini mūs piemānīt, dēliņ. Kad tu izpeldēji malā tik neparastā veidā, mēs, dabiski, sazinājāmies pa radio ar krasta apsardzi un apjautājāmies, vai nav pazudis kāds kuģis. Viņi mums paziņoja, ka lidojošā preču kuģa «Svētā Anna» apkalpe ieradusies Bris- benas ostā un stāstījusi, lea viņu kuģis nogrimis apmēram simt jūdzes uz austrumiem. Tomēr viņi apgalvoja arī, ka izglābti visi, pat kuģa kaķis.

Tā nu likās, ka «Svētās Annas» versija būtu izslēgta, līdz mums ienāca prātā spožā ideja, ka tu varētu būt «zaķis». Pēc tam atlika tikai ar policijas palīdzību izsekot «Svētās Annas» maršrutu.

Doktors uz brīdi apklusa, paņēma no galda mežrozes koka pīpi un sāka to pētīt, it kā redzētu šo priekšmetu pirmo reizi. Nu Džonijs nosprieda, ka doktors Keits gluži vienkārši spēlējas ar viņu, un zēna sākotnējā nepatika pret viņu vēl vairāk pieauga.

— Tu būtu pārsteigts, ja zinātu, cik daudz zēnu vēl joprojām bēg no mājām, — nepatīkamā balss turpināja. — Tikai pēc vairākām stundām kļuva zināms, kurš no viņiem esi tu. Un, kad mēs izsaucām tavu krustmāti Martu, viņa, man jāsaka, nelikās esam diezko pateicīga. Es sevišķi nenosodu tavu aizbēgšanu.

Varbūt doktors Keits galu galā nemaz nebija tik slikts?

— Ko jūs esat nodomājuši darīt ar mani tagad, kad esmu šeit? — Džonijs vaicāja. Satraukts viņš juta, ka no vilšanās un zudušajām cerībām balss tikko manāmi trīc un ka nav tālu līdz asarām.

— Šobrīd mēs neko daudz nevaram darīt, — doktors teica, uzreiz no jauna pamodinot zēnā cerību. — Mūsu kuģis ir aizbraucis pāri uz kontinentu un līdz rītam atpaka) nebūs. Pēc tam tas brauks atkal tikai pēc nedēļas, tā ka vari rēķināties ar to, ka astoņas dienas tev būs jāpavada šeit.

Astoņas dienas! Laime vēl nebija pagriezusi Džonijam muguru. Šajā laikā daudz kas varēja notikt un notiks arī!

Pusstundu Džonijs aprakstīja savu braucienu no kuģa vraka, bet doktors Keits izdarīja piezīmes un uzstādīja jautājumus. Likāsr ka nekas šajā stāstā viņu nepārsteidz, un, kad zēns bija beidzis, doktors izņēma no rakstāmgalda atvilktnes kaudzi fotogrāfiju. Tie bija delfīnu attēli, un Džonijs pirmo reizi redzēja tik milzīgu dažādību.

— Vai tu pazītu savus draugus? — vaicāja doktors.

— Mēģināšu, — zēns atbildēja, rakdamies attēlos. Viņš drīz vien noraidīja visus, izņemot trīs varbūtējos un divus iespējamos.

Doktors Keits likās gluži apmierināts ar delfīnu izvēli.

— Jā, — viņš noteica, — vienam no šiem jābūt.

Tad viņš uzdeva Džonijam pavisam dīvainu jautājumu:

— Vai kāds no viņiem runāja ar tevi?

Sākumā zēnam šķita, ka tas ir joks, bet tad viņš ievēroja, ka doktors Keits ir pilnīgi nopietns.

— Viņi izdeva visdažādākās skaņas — pīkstienus, svilpienus, rejas, — bet neko tādu, ko es būtu varējis saprast.

— Neko tamlīdzīgu? — doktors jautāja. Viņš nospieda pogu uz rakstāmgalda, un no ska|ruņa kabineta malā izlauzās skaņa, kas atgādināja ierūsējušu vārtu čīkstoņu virās. Pēc tam sekoja trokšņu sērija, kas Džonijam atsauca atmiņā vecmodīga gāzes motora iedarbināšanu, un beigās skaidri un pareizi: «Labrīt, doktor Keit!»

Vārdi sekoja cits citam daudz ātrāk, nekā tos varētu izrunāt cilvēks, bet tie bija pilnīgi skaidri. Un pat tagad, klausoties tos pirmo reizi, Džonijs saprata, ka nedzird vienkāršu atbalsi vai papagaiļa mēdīšanos. Dzīvnieks, kas teica «Labrīt, doktor Keit!», apzinājās, ko dara.

— Tu izskaties pārsteigts, — iesmējās doktors. — Vai tad tu neesi dzirdējis, ka delfīni var runāt?

Džonijs papurināja galvu.

— Jau pusgadsimtu ir zināms, ka tiem ir pašiem sava komplicēta valoda. Mēs mēģinājām to iemācīties un tai pašā laikā iemācīt tiem angļu valodas pamatus. Pateicoties profesora Kezena izstrādātajām metodēm, esam guvuši vērā ņemamus panākumus. Tu viņu satiksi, kad viņš atgriezīsies no kontinenta. Viņš ļoti grib noklausīties tavu stāstu.

Pagaidām es labāk pameklēšu kādu, kas tevi pieskatīs.

Doktors Keits nospieda slēdzi, un ruporā tai pašā acumirklī atskanēja atbilde:

— Šeit skola. Jā, doktor?

— Vai kāds no vecākajiem zēniem pašreiz ir brīvs?

— Varam nodot jūsu rīcībā Miku, mēs par to tikai priecāsimies.

— Labi, lai viņš tūlīt nāk uz kantori.

Džonijs nopūtās. Pat uz tik mazas un tālas saliņas kā šī neviens, likās, nevarēja aizbēgt no skolas.