Es robots

RObijs

— Deviņdesmit astoņi… deviņdesmit de­viņi … simts.

Glorija atrāva savu apaļīgo roķeli no acīm, kuras visu laiku bija aizsegusi, un, sarau- kusi deguntiņu, brīdi stāvēja, mirkšķinot plakstus spilgtajā saules gaismā. Tad, visap­kārt skatīdamās, viņa piesardzīgi pagāja da­žus soļus projām no koka, pie kura bija stā­vējusi.

Kaklu izstiepusi, meitene vērīgi pētīja krūmu puduri pa labi, tad pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai skaidrāk saredzētu, kas slēpjas krūmāju biezoknī. Dārzā valdīja dziļš klusums, dzirdēja vienīgi kukaiņu nerimtīgo dūkšanu, un brīžiem, pusdienas saulei spītē­dams, iečivinājās kāds pārdrošs putniņš.

Glorija uzmeta lūpu.

— Skaidrs, ka viņš ir paslēpies mājā, un es viņam simtiem reižu esmu teikusi, ka tas nav godīgi.

Lūpas cieši sakniebusi un dziļu grumbu pierē, viņa apņēmīgi devās pāri alejai div­stāvu mājas virzienā.

Kad Glorija izdzirda Robija metāla kāju vienmērīgo dipoņu, bija jau par vēlu. Viņa apsviedās apkārt un ieraudzīja savu rotaļu biedru izlienam no paslēptuves un pilnā sparā drāžamies pie koka, kur bija «mājas».

Meitene izmisīgi iesaucās:

— Pagaidi, Robij! Tas nav godīgi! Tu so­lījies neskriet, pirms nebūšu tevi atradusi.

Viņas kājeles nekādi nevarēja tikt līdzi Ro­bija milzu soļiem. Bet desmit pēdu attālumā no koka Robijs pēkšņi palēnināja gaitu, un Glorija, aizelsusies, pēdējos spēkus sasprin­dzinājusi, aizšāvās viņam garām, lai pirmā piesistu ar plaukstu pie koka.

Meitene līksmi pagriezās pret uzticamo Ro­biju un, tā uzupurēšanos atmaksādama ar vislielāko nepateicību, ņēmās nesaudzīgi iz­zobot viņa tūļību.

— Robijs nevar paskriet, — viņa kliedza tik skaļi, cik vien to jaudāja astoņgadīga bērna balss. — Kas man viņu ko nenoskriet! Kas man viņu ko nenoskriet!

Viņas spalgā balstiņa kā skandēt noskan­dināja šos vārdus.

Robijs, protams, neko neatbildēja — vis­maz ar vārdiem ne. Viņš izlikās skrienam projām, bet īstenībā tikai veikli vairījās no Glorijas, kas, izstieptās rociņas gaisā mētā­dama, līču loču sekoja viņam pa pēdām.

— Robij! — viņa spiedza, — apstājies! — un aizgūtnēm smējās.

Te pēkšņi viņš apsviedās, saķēra meiteni un sāka griezt apkārt, tā ka uz mirkli viņa

redzēja pasauli gāžamies lejā zilā bezdibenī, un koki ar savām zaļajām galotnēm tiecas tam pretim. ĻJn tad viņa atkal stavēja zālītē, piespiedusies pie robota kājas un stingri tu­rēdamās pie tā cietā metāla pirksta.

Pēc brīža Glorija atguva elpu. Viņa veltīgi mēģināja saglaust izspūrušos matus, gluži neapzināti atdarinot mātes roku kustības, un paliecās atpakaļ paskatīties, vai nav saplēsta kleita.

Tad viņa uzsita ar plaukstu pa Robija rumpi un sacīja:

— Nejaukais puika! Es tevi iekaustīšu!

Robijs saguma, aizsegdams seju ar rokām,

un Glorijai nācās piemetināt:

— Nē, Robij, es tā nedarīšu, es tevi nesi- tīšu. Bet taga'd mana kārta slēpties, jo tev ir garākas kājas un tu solījies neskriet pie koka, iekāms es nebūšu tevi atradusi.

Robijs pamāja ar galvu — nelielu paralēl­skaldni ar noapaļotām malām un stūriem, ko īss, kustīgs kakls savienoja ar rumpi — lī­dzīgu, bet daudz lielāku paralēlskaldni — un paklausīgi nostājās ar seju pret koka stum­bru. Plānas metāla plāksnītes aizslīdēja priekšā Robija kvēlošajām acīm, un viņa ķer­menī atskanēja vienmērīgi, dobji tikšķien'i.

— Tikai nelūri un skaiti godīgi, — Glorija nobrīdināja un aizskrēja slēpties.

Robots skaitīja sekundes ar absolūtu pre­cizitāti, un pēc simtā tikšķiena Robija plaksti pavēras, ļaudami viņam pārlaist apkārtnei ugunīgi kvēlošo acu skatienu. Vienu mirkli viņa skatiens pakavējās pie spilgtas svītrai­nas drānas strēmelītes, kas vīdēja aiz liela laukakmens. Viņš piegāja tuvāk un pārlieci­nājās, ka tā tiešām ir Glorija, kas notupusies aiz akmens.

Lēni, visu laiku turēdamies starp Gloriju un koku, Robijs tuvojās meitenes paslēptuvei, un, kad tā jau bija pilnīgi atklājusies viņa skatienam un arī pati Glorija vairs neva­rēja izlikties, ka nav redzama, viņš pastiepa pēc viņas vienu roku, bet ar otru uzsita sev pa celi, ka noskanēja vien.

Glorija sapīkusi iznāca no paslēptuves.

— Tu lūrēji! — viņa to nepelnīti apvai­noja. — Un vispār man apnicis spēlēt slēpša­nos. Es gribu jāt.

Bet Robijs bija dziļi apbēdināts — viņš ap­sēdās zemē un nosodoši purināja galvu.

Glorija tūdaļ mainīja toni un sāka viņam pielabināties.

— Paklau, Robij, es jau nemaz tā nedo­māju par to lūrēšanu. Paņem nu mani pik- paunā.

Tomēr Robijs nebija tik viegli pierunājams. Viņš stūrgalvīgi vērās debesīs un vēl noteik­tāk purināja galvu.

— Lūdzu, lūdzu, Robij, paņem mani pik- pauna.

Glorija cieši apvija savas rožainās roķeles Robijam ap kaklu. Tad,_ noskaņojumam pēk­šņi mainoties, viņa pagāja sānis.

— Ja tu mani nepanēsāsi pikpaunā, es

sākšu raudāt, — un viņa jau savilka sejiņu, it kā grasītos to darīt.

Taču cietsirdīgais Robijs nelikās ne zinis par šiem briesmīgajiem draudiem un trešo reizi papurināja galvu. Tad Glorija nolēma izspēlēt galveno trumpi.

— Ja tu mani neņemsi pikpaunā, — viņa sadusmota iesaucās, — es tev nekad vairs ne­stāstīšu pasakas. Nevienu pašu!

Pēc šī ultimāta Robijs nekavējoties un bez ierunām padevās, tik enerģiski mādams ar galvu, ka viņa metāla kakls sāka dūkt. Viņš uzmanīgi pacēla mazo un nosēdināja uz sa­viem varenajiem, plakanajiem pleciem.

Asaras, kas dzīrās ritēt, acumirklī aizmir­sās, un Glorija jau klaigāja aiz sajūsmas. Robija metāla «āda», kurai augstas pretestī­bas spoles uzturēja nemainīgu temperatūru — ap 21 grādu, bija jauka un patīkama, un, kad viņas papēdīši ritmiski dauzīja pa robota krūtīm, tās varen skaļi dunēja.

— Tu esi lidmašīna, Robij, tu esi liela sud­rabota lidmašīna. Izstiep rokas taisni! Tev tas ir jādara, ja tu esi lidmašīna.

Tā bija neapstrīdama loģika.

Robija rokas kļuva par spārniem, kas uz­tvēra gaisa strāvas, un viņš pats — par sud­rabotu lidmašīnu. Glorija pagrieza robota galvu un noliecās pa labi. Viņš strauji pacir- tās sānis. Meitene jau bija paspējusi apgādāt savu gaisakuģi ne tikai ar motoru, kas dār­dēja «tr-r-r», bet arī ar lielgabaliem, kas šāva «paukš-paukš» un «tš-s-š-š». Viņiem

paka] dzinās pirāti, tādēļ tika laista darbā ar­tilērija. Pirāti krita kā nopļauti.

— Vēl viens neskaitās. Vēl divi, — viņa sauca..

— Ātrāk, puiši! — Glorija pēc tam nopietni skubināja, — mums tūlīt izbeigsies munīcija.

Viņa bezbailīgi tēmēja pār plecu, bet Ro­bijs pārvērtās par strupdeguni kosmosa kuģi, kas ar maksimālu paātrinājumu traucās cauri tukšumam.

Robijs aizjoņoja taisni pāri pļavai un tur, kupli saaugušajā zālē, apstājās tik spēji, ka mazā sasarkusī jātniece iekliedzās, bet viņš jau bija nosviedis to mīkstajā maurā.

Glorija aizelsusies tvarstīja gaisu un lā­giem izdvesa:

— Tas tik bija jauki!

Robijs nogaidīja, līdz meitene atguva elpu, un tad maigi paraustīja viņas matu sprogu.

— Vai tu kaut ko vēlies? — Glorija vai­cāja, liekuļotā nesapratnē iepletusi acis, bet tas tomēr nespēja maldināt viņas milzīgo, drukno aukli. Robots mazliet stiprāk paraus­tīja meitenes sprogu.

— Ā, es zinu. Tu gribi dzirdēt pasaku.

Robijs steidzīgi pamāja ar galvu.

— Kuru tad lai stāstu?

Robijs ar vienu pirkstu apvilka gaisā pus­apli.

Meitene spurojās pretī:

— Atkal jau? Esmu tev neskaitāmas reizes stāstījusi par Pelnrušķīti. Vai tev šī pasaka

nav vēl apnikusi? Ta taču domata pavisam maziem bērniem.

Atkal pusaplis.

— Nu labi, — Glorija samierinājās, domās atkārtoja pasaku (līdz ar pašas sacerētiem papildinājumiem, kādu bija ne mazums) un iesāka:

— Tu klausies? Tātad — reiz dzīvoja skaista meitene, vārdā Ella. Viņai bija bries­mīgi nejauka pamāte, kurai bija divas loti neglītas un ļoti ļaunas meitas un …

Glorija bija nonākusi pašā interesantākajā vietā — pulkstenis nosita pusnakti, viss atkal pārvērtās par skrandām, — un Robijs kvēlo­šām acīm saspringti klausījās, kad piepeši atskanēja sauciens:

— Glorij!

Spalgā balss piederēja sievietei, kura acīm­redzot jau labu laiku bija saukusi Gloriju, balsī ieskanējās nervozs tonis, kas pauda drī­zāk nemieru nekā nepacietību.

— Māmiņa sauc, — Glorija teica ne visai priecīgi. — Labāk aiznes mani mājās, Robij.

Robijs steidzās izpildīt rīkojumu, jo viņam bija skaidrs, ka misis Vestone jāklausa bez mazākās vilcināšanās. Glorijas tēvs dienā reti kad bija mājās, atskaitot svētdienas — kā, piemēram, šodien, — bet tūlīt varēja manīt, ka viņš ir jauks un saprotošs cilvēks. Tur­pretī Glorijas māte sagādāja Robijam nepa­tīkamus brīžus, tādēj viņš pastāvīgi lūkoja pazust no viņas acīm.

Kad misis Vestone ieraudzīja savu meitu un robotu iznirstam no biezās zāles, viņa de­vās atpakaļ uz māju, lai sagaidītu tos.

— Es saucu tevi līdz aizsmakumam, Glo- rij, — viņa bargi sacīja. — Kur tu biji?

— Es biju kopā ar Robiju, — Glorija atbil­dēja drebošā balsī. — Stāstīju viņam par Pelnrušķīti, un aizmirsu, ka jānāk pusdie­nās.

— Zēl, ka arī Robijs to bija aizmirsis. — Tad, it kā nupat būtu pamanījusi robotu, mi­sis Vestone uzsauca tam:

— Tu vari iet, Robij. Tu viņai pašlaik ne­esi vajadzīgs. Un nenāc atpakaļ, iekāms es tevi saukšu, — viņa nelaipni piebilda.

Robijs pagriezās, lai ietu projām, bet ap­stājās, kad Glorija, viņu aizstāvēdama, iesaucās:

— Pagaid^ māmiņ, ļauj viņam palikt! Es nepabeidzu pasaku par Pelnrušķīti. Apsolīju viņam pastāstīt par Pelnrušķīti un nepa­beidzu.

— Glorij!

— Goda vārds, māmiņ, Robijs būs tik kluss, ka tu pat nemanīsi, ka viņš ir te. Viņš sēdēs kaktā uz krēsla un nebildīs ne vārda, tas ir, es gribēju teikt — viņš nekā nedarīs. Vai ne, Robij?

Kad Glorija viņu uzrunāja, Robijs pamāja ar savu smago galvu.

— Glorij, ja tu vēl nemitēsies, tad nere­dzēsi Robiju veselu nedēļu.

Meitene nodūra acis.

— Labil Bet Pelnrušķīte ir viņa iemīļotāka pasaka, un es to neizstāstīju līdz galam. Un viņam tā tik ļoti patīk.

Robots noskumis devās projām, un Glorija apspieda šņukstus.

Džordžs Vestons jutās omulīgi. Viņš bija ieradis svētdienas pēcpusdienās justies omu­līgi. Garšīgas, sātīgas pusdienas; jauka, mīksta veca kušete, kur atlaisties; laikraksta «Times» numurs; kājās rītakurpes un iecieti- nātā virskrekla vietā pidžama — kā gan lai cilvēks nejūtas omulīgi?

Tādēļ Vestons bija neapmierināts, kad istabā ienāca viņa sieva. Pēc desmit laulības dzīves gadiem viņš arvien vēl bija tik aušīgs, ka mīlēja savu sievu un, protams, vienmēr priecājās, viņu redzot, tomēr svētdienas pēc­pusdienas atpūta bija svēta un, lai justos īsti omulīgi, viņam pāris stundu vajadzēja pavadīt vienatnē. Tādēļ viņš neatrāva ska­tienu no pēdējā ziņojuma par Lefebra-Jošidas ekspedīciju uz Marsu (šoreiz tā startēja no kosmiskās stacijas, kas atradās uz Mēness, un lidojums varēja izdoties) un izlikās ne­redzam sievu.

Misis Vestone pacietīgi gaidīja divas minū­tes, tad vēl divas minūtes — nepacietīgi un beidzot ierunājās:

— Džordž!

— Jā-a?

— Paklau, Džordž! Vai tu nemetīsi mieru tai avīzei un nepaskatīsies uz mani?

Laikraksts čaukstēdams noslīdēja uz grī­das, un Vestons gurdi uzlūkoja sievu.

— Kas noticis, mana dārgā?

— Tu taču zini, Džordž. Runa ir par Glo­riju un šo briesmīgo mašīnu.

— Kādu briesmīgo mašīnu?

— Lūdzu, neizliecies, ka tu nezini, par ko es runāju. Tas ir robots, kuru Glorija sauc par Robiju. Viņš ne mirkli neatstāj meiteni vienu.

— Bet kādēļ lai viņš to atstātu? Tas taču ir viņa uzdevums. Un viņš nebūt nav nekāda «briesmīgā mašīna». Tas ir vislabākais ro­bots, kāds vien nopērkams, un es tīri labi atceros, ka man nācās par to izdot pusgada ienākumus. Bet, velns lai parauj, Robijs ir to vērts — prāta ziņā viņš daudzkārt pārspēj pusi no manas iestādes ļaudīm.

Vestons pasniedzās pēc laikraksta, bet sieva bija veiklāka un pirmā paķēra to.

— Uzklausi mani, Džordž. Es negribu uz­ticēt savu meitu mašīnai — lai tā būtu cik gudra būdama. Mašīnai nav dvēseles, un ne­viens nezina, ko tā īsti domā. Metāla ierīce nevar uzraudzīt bērnu.

Vestons sarauca pieri.

— Kad tu nāci pie šī slēdziena? Robots jau divus gadus ir kopā ar Gloriju, bet līdz šim neesmu manījis tevi raizējamies.

— Sākumā bija citādi. Tas bija kaut kas jauns, atviegloja man mājas soli un… un roboti toreiz bija modē. Bet tagad — es ne­zinu. Kaimiņi…

— Kāda gan te kaimiņiem daļa? Paklau­sies, robotam var uzticēties nesalīdzināmi vairāk nekā auklei. Robijs ir konstruēts tikai vienam nolūkam — maza bērna uzraudzīša­nai. Viņa «intelekts» ir radīts tikai tam. Viņš nespēj būt citāds, kā vien uzticams, labs un mīļš, jo ir mašīna, kas tā iekārtota. Ne ikreiz to var sacīt par cilvēku.

— Bet ja nu kaut kas sabojājas, kāds… kāds… — misis Vestonei nebija lielas jēgas par robota mehānismu, — ja nu salūst kāds nieciņš un tas briesmonis kļūst negants un …un …

Viņa nespēja līdz galam izteikt nepārpro­tamo domu.

— Nieki, — Vestons iebilda, neviļus nodre- binādamies. — Tas izklausās smieklīgi. To­reiz, kad mēs pirkām Robiju, mums bija gara saruna par robotikas Pirmo likumu. Tu taču zini, ka robots nevar nodarīt cilvēkam pāri. Pirms atgadītos tāds bojājums, kas ļautu ro­botam pārkāpt Pirmo likumu, tas jau sen būtu kļuvis nelietojams. Tas ir matemātiski aprēķināts. Bez tam divreiz gadā pie mums ierodas akciju sabiedrības «U. S. Robots» me­hāniķis, kas pamatīgi pārbauda visas viņa «iekšas». Robijam nekas nevar atgadīties, tad jau drīzāk mēs abi varētu sajukt prātā. Starp citu, kā tu domā viņu Glorijai atņemt?

Vestons vēlreiz mēģināja ķerties pie laik­raksta, bet veltīgi: sieva to dusmās iesvieda blakus istabā.

— Par to jau es runāju, Džordž! Viņa ne ar vienu citu vairs negrib rotaļāties. Ir des­mitiem zēnu un meiteņu, ar kuriem tai vaja­dzētu sadraudzēties, bet nekā. Viņa pat neiet tiem klāt, ja es nelieku. Meiteni tā nedrīkst audzināt. Vai tad tu negribi, lai viņa normāli attīstītos un varētu ieņemt vietu sabiedrībā?

— Greisa, tā ir cīņa ar vējdzirnavām,.. Iedomājies, ka Robijs ir suns. Simtiem bērnu ir vairāk pieķērušies savam sunim nekā tē­vam.

— Suns ir pavisam kas cits. Džordž, mums ir jātiek vaļā no šā briesmoņa. Tu vari pārdot to atpakaļ akciju sabiedrībai. Esmu apvaicājusies, tas ir pilnīgi iespējams.

— Tu esi apvaicājusies? Uzklausi mani, Greisa, nestrēbsim karstu putru. Paturēsim robotu, līdz Glorija izaugs lielāka. Un es par to vairs negribu runāt.

To pateicis, viņš saniknots izgāja no ista­bas.

Divas dienas vēlāk misis Vestone satika vīru durvīs un sacīja:

— Tev vajadzēs mani uzklausīt, Džordž. Ciematā ir nelāgs noskaņojums.

— Sakarā ar ko? — Vestons jautāja.

Viņš iegāja vannas istabā, no kurienes tū­liņ atskanēja tāda ūdens šļakstoņa, kas būtu apslāpējusi jebkuru atbildi.

Misis Vestone brīdi nogaidīja.

— Sakarā ar Robiju, — viņa teica.

Vestons iznāca laukā ar dvieli rokās, sa-

sārtušu, dusmīgu seju.

— Par ko tu runā?

— Tas ir sācies jau sen. Es centos nelik­ties par to ne zinis, bet nu man ir diezgan. Vairums ciemata iedzīvotāju domā, ka Robijs ir bīstams. Viņi pat neļauj bērniem vakaros tuvoties mūsu mājai.

— Bet mēs taču uzticam tam savu bērnu!

— Ļaudis to neizprot.

— Nu tad lai viņi iet pie velna!

— Tas nav nekāds atrisinājums. Es iepēr­kos ciematā. Man ar šiem cilvēkiem ik dienas jāsastopas. Un pilsētās pret robotiem tagad izturas vēl stingrāk. Ņujorkā nupat pieņemts likums, ka roboti nedrīkst atrasties uz ielām no saules rieta līdz rītausmai.

— Pareizi, bet neviens nevar aizliegt mums savās mājās turēt robotu. Greisa, tu atkal dodies uzbrukumā, es saprotu. Bet vel­tīgi. Mana atbilde vēl joprojām ir — nē! Mēs paturēsim Robiju!

Viņš tomēr mīlēja savu sievu, un, kas vēl ļaunāk, viņa sieva to zināja. Galu galā na­baga Džordžs Vestons bija tikai vīrietis, un viņa sieva laida darbā visas iespējamās vil­tības, kuras piesardzīgākajam un mazāk at­tapīgajam pretējam dzimumam pamatoti iedveš bailes.

Visu nākamo nedēju Vestons kādas desmit reizes izsaucās:

— Robijs paliek — un cauri!. — bet viņa balss skanēja ar katru reizi mazāk pārlieci­noši, un šo izteikumu pavadīja arvien ska­ļāka nopūta.

Beidzot pienāca diena, kad Vestons ar vai­nas apziņu tuvojās meitai un uzaicināja viņu noskatīties ciematā «lielisku» vizivoksa iz­rādi.

Glorija priecīgi sasita plaukstas.

— Bet vai Robijs varēs nākt līdz?

— Nē, mīlulīt, — Vestons atbildēja un sa­viebās pats no savas balss skaņas, — robo­tus neielaiž vizivoksā, bet tu jau viņam visu izstāstīsi, kad pārnāksi mājās.

Izrunājot pēdējos vārdus, viņš sastomījās un novērsa acis.

Glorija pārnāca mājās sajūsmināta, jo vi- zivokss tiešām bija brīnišķīgs.

Viņa nekādi nevarēja sagaidīt, kad tēvs beidzot novietos savu reaktīvo automašīnu apakšzemes garāžā.

— Tēt, tagad es visu pastāstīšu Robijam. Viņam gan vizivokss būtu paticis! īpaši, kad Frānsiss Frens ti-i-i-k lēni kāpās atpakaļ un — uzskrēja taisni virsū leopardcilvēkam. Un tad viņam bija jābēg! — viņa atkal sāka smieties. — Tēt, vai uz Mēness tiešām dzīvo leopardcilvēki?

— Laikam gan ne, — Vestons izklaidīgi atbildēja. — Tās ir tikai tādas joku pasaci­ņas.

Viņš ilgāk vairs nevarēja noņemties ap mašīnu. Vajadzēja lūkoties patiesībai tieši acīs.

Glorija aizskrēja pāri zālājam.

— Robij! Robij!

Tad viņa piepeši apstajās, ieraudzījusi uz lieveņa skaistu skotu aitu suni, kas, asti lun­cinādams, uzlūkoja viņu nopietnām, brūnām acīm.

— Ai, cik skaists suns! — Glorija uz­skrēja pa kāpnēm, uzmanīgi piegāja pie suņa un noglaudīja to. — Vai tas ir man, tēt?

Viņiem piebiedrojās māte.

— Jā, Glorij, tev. Vai viņš nav jauks — mīksts un pūkains. Viņš ir ļoti labsirdīgs. Un viņam patīk mazas meitenes.

— Vai viņš prot rotaļāties?

— Protams. Viņš prot dažnedažādus sti­ķus. Vai gribi redzēt?

— Tūlīt. Es gribu, lai Robijs arī redz. Ro­bij! — viņa apstājās kā šaubīdamās un sa­rauca pieri. — Viņš noteikti nenāk laukā no savas istabas, jo ir dusmīgs uz mani par to, ka nepaņēmu viņu līdz skatīties vizivoksu. Tēt, tev vajadzēs Robijam paskaidrot. Man viņš var neticēt, bet viņš zina — ja tu saki, tad tas tā ir.

Vestons cieši saknieba lūpas. Viņš palūko­jās uz sievu, bet tās skatiens vairījās no viņa.

Glorija strauji apsviedās apkārt un skrēja pa kāpnēm lejā saukdama:

— Robīt!' Nāc palūkojies, ko tētis un mā­miņa man atveduši! Viņi man nopirkuši suni, Robij.

Pec mirkļa viņa atgriezās baiļu pilnam acīm.

— Māmiņ, Robija istabā nav. Kur viņš ir?

Atbildes nebija. Džordžs Vestons sāka kle­pot un piepeši ieinteresējās par kādu bezmēr­ķīgi klīstošu mākoni. Glorijas balss drebēja, un viņa bija tuvu asarām:

— Māmiņ, kur ir Robijs?

Misis Vestone apsēdās un maigi pievilka meiteni sev klāt.

— Neskumsti, Glorij. Robijs laikam ir aiz­gājis projām.

— Aizgājis projām? Uz kurieni? Uz ku­rieni viņš aizgāja, māmiņ?

— Neviens nezina, mīlulīt. Viņš ņēma un aizgāja. Mēs meklējām, meklējām, meklējām, bet nekur nevarējām atrast.

— Tas nozīmē, ka viņš nekad vairs nenāks atpakaļ? — Meitenes acis iepletās šausmās.

— Varbūt mēs viņu drīz atradīsim. Mek­lēsim vēl. Bet pa to laiku tu vari rotaļāties ar savu skaisto jauno sunīti. Palūkojies uz to! Viņa vārds ir Zibens, un tas prot…

Bet Glorijas acis bija asaru pilnas.

— Es negribu šo nejauko suni — es gribu Robiju! Es gribu, lai tu sameklē Robiju.

Viņa bija tik nelaimīga, ka nespēja vairs runāt, un ļāva asarām vaļu.

Misis Vestones izmisīgais skatiens pievēr­sās vīram, bet viņš, neatraudams acu no de­besīm, drūmi šļūkāja kājas.

Tad viņa pati sāka mierināt meitu.

— Kāpēc tu raudi, Giorij? Robijs taču ir ti­kai mašīna, nejauka, veca mašīna. Viņš taču nav dzīva būtne.

— Viņš nav nekāda mašīna! — Glorija nikni iekliedzās. — Viņš ir cilvēks, tāds pats kā tu un es, un viņš ir mans draugs. Es gribu, lai viņš atgriežas. Ai māmiņ, es gribu, lai viņš atgriežas.

Māte nopūtās un, saprazdama, ka ir cīņu zaudējusi, atstāja Gloriju vienu ar tās bē­dām.

— Lai viņa izraudas, — misis Vestone sa­cīja vīram. — Bērni nemēdz ilgi bēdāties. Pēc dažām dienām viņa būs aizmirsusi šo briesmīgo robotu.

Taču laiks rādīja, ka misis Vestones pare­dzējums bijis pārlieku optimistisks.

Glorija, protams, pārstāja raudāt, bet viņa arī pārstāja smaidīt un kļuva jo dienas neru­nīgāka un drūmāka. Meitenes nelaimīgais izskats pamazām atmaidzināja misis Ves- toni, un viņa nepiekāpās tikai tādēļ, ka ne­spēja atzīties vīram savā sakāvē.

Kādu vakaru, aiz dusmām trīcēdama, viņa iedrāzās dzīvojamā istabā un apsēdās, rokas uz krūtīm sakrustojusi.

Vīrs pastiepa kaklu, lai pāri laikrakstam palūkotos viņā.

— Kas nu atkal noticis, Greisa?

— Atkal tas bērns, Džordž. Es biju spiesta šodien suni atdot projām. Glorija teica, ka viņa negribot to redzēt. Man būs nervu sa­brukums.

Vestons nolika laikrakstu, un cerību sta­riņš pamirdzēja viņa acīs.

— Varbūt… varbūt vajadzētu paņemt Ro­biju atpakaļ? Tas ir pilnīgi iespējams. Es sa­zināšos …

— Nē! —noskaldīja sieva. — Negribu par to ne dzirdēt. Tik viegli mēs vis nepiekāpsi­mies. Manu bērnu neaudzinās robots, kaut arī paietu gadi, iekāms Glorija aizmirsīs Ro­biju.

Vestons atkal paņēma laikrakstu. Viņš iz­skatījās vīlies.

— Ja tā ies vēl kādu gadu, es dabūšu sir­mus matus.

— Tu nu gan man neesi nekāds palīgs, Džordž, — skanēja dzedra atbilde. — Glo­rijai jānokļūst citos apstākļos. Seit viņa, pro­tams, nevarēs aizmirst Robiju. Katrs koks, katrs akmens viņai to atgādina. Tā ir vis­muļķīgākā situācija, par kādu man jebkad ir nācies dzirdēt. Iedomājies tikai — bērns no­nīkst aiz ilgām pēc robota!

* — Pag, pag, runā skaidrāk. Par kādiem «citiem apstākļiem» tu runā?

— Aizvedīsim Gloriju uz Ņujorku.

— Uz pilsētu! Augustā! Vai tu maz zini, kāda ir Ņujorka augustā? Tur nav iespējams dzīvot.

— Bet tur taču dzīvo miljoni!

— Tikai tāpēc, ka viņiem nav kur braukt. Citādi viņi tur nepaliktu.

— Nu, mums būs tur jāpaliek. Brauksim projām, tiklīdz būsim sagatavojušies. Pilsētā Glorija izklaidēsies un atradīs draugus, kas viņu uzmundrinās un liks aizmirst to mašīnu.

— Ak dievs, — viņas laulātais draugs ievaidējās, — šīs sakarsušās ielas!

— Mums tas jādara, — skanēja noteikta atbilde. — Vienā mēnesī Glorija ir nokritusies svarā piecas mārciņas. Manas meitenītes ve­selība man ir svarīgāka nekā tavas ērtības.

— 2ēl, ka tavas meitenītes veselība tev ne­bija prātā tad, kad tu viņai atņēmi iemīļoto robotu, — Vestons klusībā norūca.

Glorijas garastāvoklis uzlabojās, kolīdz vi­ņai pastāstīja par gaidāmo pārcelšanos uz pilsētu. Viņa daudz par to nerunāja, bet ik­reiz, pieminot braucienu, viņas balsī ieskanē­jās priecīgas gaidas. Viņa sāka atkal smai­dīt, un daļēji atgriezās arī agrākā ēstgriba. Misis Vestone bija sajūsmināta un nebeidza triumfēt pār savu vēl joprojām skeptiski no­skaņoto vīru.

— Tu redzi, Džordž, viņa palīdz kravāties kā mazs eņģelītis un čivina vienā laidā, itin ka viņai vairs nebūtu nekādu raižu. Es taču tev teicu — viņa ir jāieinteresē par kaut ko citu.

— Hm-m, — sekoja skeptiska atbilde, — cerēsim, ka tev taisnība.

Drīz vien viss bija sakravāts, pilsētas dzī­voklis uzposts un salīgts kāds vietējo iedzīvo-

tāju pāris lauku mājas uzraudzīšanai. Kad beidzot pienāca aizbraukšanas diena, Glorija izturējās gluži tāpat kā agrāk un ne ar puš­plēstu vārdu nepieminēja Robiju.

Lieliskā noskaņojumā ģimene ar gaisa tak­sometru aizbrauca uz lidostu (Vestons gan labāk būtu lidojis ar savu personisko helikop­teru, bet tas bija divvietīgs un bez bagāžas novietnes) un iekāpa lidmašīnā.

— Nāc šurp, Glorij, — misis Vestone sauca, — es tev aizņēmu vietu pie loga, lai tu visu varētu redzēt.

Glorija priecīgi apsēdās pie loga, piespieda pie biezā, dzidrā stikla deguntiņu, kas tūdaļ kļuva gluži plakans un balts, un sāka sasprin­dzināti vērot apkārtējo ainavu. Viņas interese vēl pieauga, kad lidmašīnas salonā piepeši iebrāzās motoru dūkoņa.

Glorija vēl bija pārāk maza, lai izbītos, kad Zeme strauji attālinājās, it kā būtu izkritusi cauri kādai lūkai, bet viņa pati šķita divtik smaga nekā parasti. Tomēr viņa jau bija pie­tiekami liela, lai viss liktos bezgala intere­sants. Tikai tad, kad Zeme kļuva līdzīga ma­zai, raibai lupatu segai, Glorija atrāva de­guntiņu no stikla un pievērsās mātei.

— Māmiņ, vai mēs drīz būsim pilsētā? — viņa vaicāja, berzēdama nosalušo degungalu un ziņkārīgi vērodama, kā no viņas elpas radies svīduma plankumiņš uz rūts lēnām saruka un izzuda.

— Apmēram pēc pusstundas, mīļumiņ, —

atteica māte un piebilda ar tikko jaušamam bažām:

— Vai tu priecājies, ka mēs braucam? Tev patiks pilsētā, tur ir tik daudz lielu namu, cilvēku un interesantu lietu. Mēs katru dienu apmeklēsim vizivok.su un dažādas izrādes, iesim uz cirku, uz pludmali . ..

— Jā, māmiņ, — Glorija atbildēja bez sevišķas sajūsmas.

Lidmašīna šai brīdī lidoja pāri lielai mākoņu grēdai, un Glorija aizrautīgi vēroja baltos padebešus no lidojuma augstumiem. Tad debesis atkal kļuva skaidras, un meitene pagriezās pret māti ar tādu izteiksmi sejā, it kā viņai būtu zināms kāds noslēpums.

— Māmiņ, es zinu, kāpēc mēs braucam uz pilsētu.

— Tiešām? — misis Vestone apjuka. — Nu kāpēc tad?

— Jūs man nekā neteicāt, jo gribējāt mani pārsteigt, bet es jau pati zinu, — mirkli viņa tīksminājās par savu atjautību, tad sāka jautri smieties. — Mēs braucam uz Ņujorku, lai sameklētu Robiju, vai ne? Ar detektīvu palīdzību!

Džordžs Vestons patlaban dzēra ūdeni, kad viņu pārsteidza šis apgalvojums. Sekas tam bija briesmīgas. Atskanēja apslāpēta Tīstīša­nās, tad izšļācās ūdens strūkla, kam sekoja smacējoša klepus lēkme. Kad tas viss bei­dzās, Vestons stāvēja sasarcis, slapjš un ļoti sapīcis.

Misis Vestone savaldījās, bet, kad Glorija,mazliet nobažījusies, atkārtoja savu jauta- jumu, arī viņas nervi neizturēja.

— Varbūt, — viņa asi atcirta. — Bet tagad sēdi mierīgi un nepļāpā.

Ņujorka 1998. gadā — vairāk nekā jebkad tās vēsturē — bija īsta paradīze tūristiem un visiem, kas meklēja izklaidēšanos. Glorijas vecāki to zināja un izmantoja kā vien varē­dami.

Paklausīdams sievas pavēlei, Džordžs Vestons uz veselu mēnesi pameta savu biroju, lai pavadītu šo laiku, kā viņš pats izteicās, «cik jaudas izklaidējot Gloriju». Kā viss, pie kā Vestons ķērās, arī tas tika paveikts pras­mīgi, lietišķi un pamatīgi. Mēnesis vēl nebija galā, kad jau likās izdarīts viss iespējamais.

Glorija bija uzbraukusi pusjūdzi augstā Rūzvelta nama virsotnē, no kurienes lielā bijībā lūkojusies lejup uz jumtiem izroboto ainavu, kas aizstiepās tālu projām, saplūstot ar Longailendas laukiem un Ņūdžersijas līdzenumiem. Viņi bija apmeklējuši zooloģis­kos dārzus, kur Glorija, sajūsmā un bailēs drebēdama, apskatījusi «īstu dzīvu lauvu» (viņa bija mazliet vīlusies, redzēdama, ka kopēji to baroja ar jēliem bifštekiem, bet nevis ar cilvēkiem, kā viņa bija gaidījusi) un neat­laidīgi un kategoriski pieprasījusi, lai viņai parada valzivi.

Pienācīgu uzmanību viņi veltīja arī dažādiem muzejiem, parkiem, pludmalēm un akvārijiem.

Glorija vizinājās pa Hudzonu vecmodīga ekskursiju tvaikonītī, kas bija iekārtots neprā­tīgo 20. gadu stilā. Viņa devās izpriecas lido­jumā stratosfērā, kur koši purpursarkanās debesīs iemirdzējās zvaigznes, bet dziļi apakšā miglā tītā Zeme izskatījās kā milzīga iedobta bļoda. Zemūdens kuģis ar stikla sie­nām noveda meiteni Longailendas jūras- šauruma dzīlēs — zaļā, viļņojošā pasaulē, kur dīvaini un ērmoti jūras dzīvnieki viņu laipni uzlūkoja un tad pēkšņi metās projām.

Vēl cita, kaut arī ikdienišķāka brīnumu zeme viņai pavērās, apmeklējot ar misis Vestoni universālveikalus.

Patiešām, kad mēnesis tuvojās beigām, Vestoni bija pārliecināti, ka ir darījuši visu, kas viņu spēkos, lat pilnīgi novērstu Glorijas domas no pazudušā Robija. Tomēr viņi nebija īsti droši, ka tas izdevies.

Kur vien Glorija gāja, viņa nenoliedzami izrādīja vislielāko interesi par katru robotu, kas vien gadījās tuvumā. Lai cik aizraujošs un neparasts skats pavērās viņas bērna acīm, viņa aizgriezās projām, tiklīdz pamanīja kaut kur kustamies kādu metāla mehānismu. Tāpēc misis Vestone par varēm centās, lai Glorijai ceļā negadītos neviens pats robots.

Un šī Glorijas interese sasniedza visaug­stāko pakāpi, kad viņi ieradās Zinātnes un rūpniecības muzejā. Te bija iekārtota spe­ciāla «ekspozīcija bērniem», kur demonstrēja dažādus bērnu prātam uztveramus zinātnes brīnumus. Vestoni to, protams, bija iekļāvuši savā «obiigāto pasākumu» sarakstā.

Kad Vestoni stāvēja, nogrimuši kāda spē­cīga elektromagnēta vērošanā, misis Vestone piepeši atģidās, ka viņai līdzās vairs nav Glorijas. Tiklīdz pirmo mirkļu apjukums bija pāri, viņi sāka rīkoties: kopā ar trim muzeja apkalpotājiem Vestoni uzsāka meklēšanu.

Lai nu kā, bet Glorijai nenāca ne prātā tā­pat vien klaiņot apkārt. Viņa savā vecumā bija neparasti noteikta un mērķtiecīga mei­tene, šinī ziņā īsta savas mātes meita. Tre­šajā stāvā viņa bija pamanījusi milzīgu uz­rakstu: «Uz Runājošā Robota zāli». Klusībā izburtojusi šos vārdus un nopratusi, ka ve­cāki nedomā doties vajadzīgajā virzienā, viņa vairs nešaubījās, kas būtu darāms. Nogaidī­jusi izdevīgu brīdi, kad vecāki viņu neuz­manīja, meitene pagriezās un devās turp, kur aicināja uzraksts.

Runājošais Robots bija gluži nepraktisks mehānisms, kam bija vienīgi reklāmas no­zīme.

Ik stundu ekskursiju vadītājs ieveda zālē apmeklētāju grupu, un, piesardzīgi čukstot, ļaudis uzdeva jautājumus dežurējošajam inženierim. Tos jautājumus, kurus inženieris atzina par piemērotiem, viņš pateica Runājo­šajam Robotam.

Viss noritēja diezgan garlaicīgi. Nav jau par sliktu uzzināt, ka četrpadsmit kvadrātā ir simt deviņdesmit seši, ka gaisa temperatūra pašlaik ir 22,2°, gaisa spiediens — 762,508 mm un nātrija atomsvars ir 23, bet tāpēc nebūt nav vajadzīgs robots. Un it īpaši nav vaja­dzīga tāda milzīga un smaga, pilnīgi nekus­tīga vadu un spoļu gūzma, kas aizņēma pāri par divdesmit pieciem kvadrātmetriem.

Rets apmeklētājs vēlējās piedalīties vēl otrā seansā, vienīgi kāda gadus piecpadsmit veca meitene mierīgi sēdēja uz sola, gaidī­dama trešo seansu, kad zālē ienāca Glorija.

Glorija pat neuzlūkoja svešo meiteni. Cil­vēki viņu šai brīdī neinteresēja. Visa viņas uzmanība bija pievērsta lielajam mehānis­mam uz riteņiem. Uz mirkli viņa apjukumā apstājās — tas neizskatījās līdzīgs nevienam no robotiem, kurus Glorija jebkad bija re­dzējusi.

Nedroši un ar šaubu pieskaņu smalkajā balstiņā viņa iesāka:

— Lūdzu, mister Robot, vai jūs esat Ru­nājošais Robots, ser?

Glorija nebija īsti pārliecināta, bet viņai šķita, ka robots, kas patiešām runā, ir cie­nīgs, lai pret to izturētos īpaši pieklājīgi.

(Piecpadsmit gadus vecās meitenes vājajā, neizskatīgajā sejā atspoguļojās sasprindzi­nātas pārdomas. Viņa paņēma mazu pie­zīmju blociņu un sāka kaut ko ātri un nesa­lasāmi rakstīt.)

Atskanēja saeļļotu zobratu dūkoņa, un

mehāniskā balss bez jebkādiem uzsvariem un intonācijām nodārdināja:

— Es … esmu … robots … kas … runā.

Glorija skatījās uz viņu un jutās vīlusies.

Robots patiešām runāja, bet skaņa nāca kaut kur no mehānisma dziļumiem. Viņam nebija sejas, kurā varētu lūkoties.

— Mister Robot, ser, vai jūs varat man palīdzēt? — Glorija vaicāja.

Runājošā Robota uzdevums bija atbildēt uz jautājumiem, bet līdz šim viņam bija uz­doti tikai tādi jautājumi, uz kuriem viņš va­rēja atbildēt. Tādēļ robots bija visai aug­stās domās par savām spējām.

— Es … varu … jums … palīdzēt.

— Pateicos, mister Robot, ser. Vai jūs ne­esat redzējis Robiju?

— Kas … ir … Robijs?

— Tas ir robots, mister Robot. — Glorija pastiepās uz pirkstgaliem. — Viņš ir apmē­ram tik garš, pat vēl mazliet garāks, mister Robot, un ļoti jauks, un vai zināt, viņam ir galva. Jums tās nav, mister Robot, bet viņam ir.

Runājošais Robots nespēja sekot meitenes domu gaitai.

— Robots?

— Jā, mister Robot. Gluži tāds pats ro­bots kā jūs, tikai viņš, protams, neprot ru­nāt un … izskatās kā īsts cilvēks.

— Tāds … pats … robots … kā es?

— Jā, mister Robot.

Tagad Runājošais Robots atbildēja vienīgi

ar dīvainu šņākoņu, ko laiku pa laikam pār­trauca nesakarīgas skaņas. Tik drošs vispā­rinājums — priekšstats par sevi nevis kā par atsevišķu indivīdu, bet gan kā par veselas grupas pārstāvi — robotam nebija pa spē­kam. Tomēr, apzinādamies savu uzdevumu, viņš pūlējās aptvert šo jēdzienu, un viņam pārdega kāds pusducis spoļu. Klusi iedūcās brīdinājuma signāli.

(Meitene, kas bija sēdējusi uz sola, šajā brīdī izgāja laukā. Viņai pietika materiāla pirmajam rakstam par tematu «Roboti no praktiskā viedokļa». Tas bija pirmais Sjūze- nas Kelvinas darbs šai nozarē, kuram sekoja vēl daudzi citi.)

Glorija stāvēja un, apvaldīdama nepacie­tību, gaidīja mašīnas atbildi, kad aiz mugu­ras atskanēja kliedziens: — Te viņa ir! — un meitene pazina savas mātes balsi.

— Ko tu te dari, nejaukā meitene? — mi­sis Vestone iesaucās, satraukumam acumirklī pārvēršoties dusmās. — Tu vai līdz nāvei pārbiedēji māmiņu un tēti. Kāpēc tu aizbēgi?

Galvu saķēris, zālē iedrāzās dežurējošais inženieris un vaicāja sanākušajai publikai, kas iedrošinājies patvaļīgi rīkoties ar ma­šīnu.

— Vai tad jūs neprotat lasīt? — viņš au­roja. — Seit nedrīkst nākt iekšā bez' pava­doņa.

Glorija bēdu nomāktā balstiņā centās pār­kliegt troksni:

— Māmiņ, es tikai gribēju satikt Runājošo

Robotu. Domāju, ka viņš varbūt zinās, kur ir Robijs, tāpēc ka viņi abi ir roboti.

Un, atkal atcerējusies Robiju, viņa pēkšņi iesāka nevaldāmi raudāt.

— Māmiņ, man jāatrod Robijs. Man viņš jāatrod.

Misis Vestone, valdīdama asaras, iesaucās:

— Ak tu tētīt! Iesim mājās, Džordž. Tas iet pāri maniem spēkiem.

Tovakar Džordžs Vestons uz dažām stun­dām izgāja no mājām, bet nākošajā rītā, ru­nādams ar sievu, likās aizdomīgi bezrūpīgs un pašapmierināts.

— Man ir kāda ideja, Greisa.

— Kas tā par ideju? — sieva jautāja drūmi, bez sevišķas intereses.

— Attiecībā uz Gloriju.

— Ceru, ka tu negribēsi atkal pirkt šo ro­botu?

— Protams, ka ne.

— Tad stāsti. Varbūt tu esi izdomājis kaut ko jēdzīgu. Viss, ko esmu darījusi es, ir bijis veltīgi.

— Nu tad klausies. Glorijas nelaime ir tā, ka viņa uzskata Robiju par cilvēku, nevis par mašīnu. Dabiski, ka viņa nespēj to aizmirst. Ja nu mums izdotos Gloriju pārliecināt, ka Robijs ir tikai tērauda un vara slokšņu un stiepļu jūklis, kam dzīvību piešķir elektrība, cik gan ilgi viņa vēl skumtu pēc tā? Tā ir psiholoģiska pieeja. Vai tu saproti mani?

— Kā tu domā to izdarīt?

— Ļoti vienkārši. Kā tev šķiet, kur es biju vakar vakarā? Es aizgāju uz «U. S. Robots and Mechanical Alen» un pierunāju Robert- sonu rīt sarīkot ekskursiju pa visiem cehiem un iecirkņiem. Mēs iesim visi trīs, un, kad būsim visu apskatījuši, Glorijai būs pilnīgi skaidrs, ka robots nav dzīva būtne.

Misis Vestones acis plati iepletās, un tajās piepeši pavīdēja kaut kas līdzīgs apbrīnai.

— Vai zini, Džordž, tā ir laba ideja.

Džordžs Vestons izrieza krūtis.

— Sliktas idejas man nemēdz būt, — viņš atteica.

Misters Straterss bija priekšzīmīgs ģene­rāldirektors un pēc dabas visai runīgs vīrs. Sakarā ar to ekskursijas laikā ik soli pava­dīja viņa izsme|ošie, varbūt pat pārāk plašie, paskaidrojumi. Taču misis Vestone negar­laikojās. Viņa pat vairākas reizes pārtrauca misteru Stratersu un lūdza dažus paskaidro­jumus atkārtot iespējami vienkārši, lai Glo­rija tos varētu saprast. Tik augsts viņa runas dāvanu novērtējums iedvesmoja misteru Stratersu, un viņš kļuva vēl runīgāks, ja vien tas bija iespējams.

Taču Džordžs Vestons sāka nervozēt.

— Piedodiet, Straters, — viņš pārtrauca lekciju par fotoelementiem, — vai jūsu rūp­nīcā nav tāda darba iecirkņa, kur būtu nodar­bināti vienīgi roboti?

— Kā lūdzu? Ak tā! Jā gan, — Straterss uzsmaidīja misis Vestonei. — Savā ziņa burvju loks: roboti ražo robotus. Protams, mēs to plaši nepraktizējam. Pirmām kārtām arodbiedrības mums to neatļautu. Mēs ražo­jam loti nelielu skaitu robotu, izmantojot ti­kai robotu darbu vien, — tas drīzāk ir zināt­nisks eksperiments. Redziet, — viņš noņēma pensneju* un uzsita ar to dažas reizes pa plaukstu, — arodbiedrības nesaprot — un to saku es, kas vienmēr esmu simpatizējis strādnieku kustībai, — ka roboti sākumā gan radīs dažus traucējumus ražošanā, taču ar laiku neizbēgami…

— Jā, Straters, — Vestons ieteicās, —bet, kā paliek ar to darba iecirkni, ko jūs minē­jāt, — vai mēs to nevarētu apskatīt? Man šķiet, ka tas būtu ļoti interesanti.

— Jā, jā, protams, — misters Straterss steidzīgi uzlika pensneju un apjukumā ieklepojās. — Lūdzu, sekojiet man.

Ejot pa garu gaiteni un lejā pa kāpnēm, Straterss bija samērā kluss. Bet, tiklīdz viņi iegāja lielā, labi apgaismotā telpā, kur dūca dažādas metāla ierīces, misters Straterss ne­nocietās, un paskaidrojumu straume sāka plūst no jauna.

— Skatieties! — viņš teica ar lepnumu. — Tikai roboti! Pieci cilvēki tos uzrauga, un viņi pat neuzturas šai telpā. Piecu gadu laikā, kopš mēs iesākām šo eksperimentu, šeit nav notikusi neviena avārija. Protams, te montē samērā vienkāršas konstrukcijas robotus, bet…

Glorijai ģenerāldirektora balss sen jau

skanēja kā iemidzinoša murdoņa. Visa šī eks­kursija viņai likās garlaicīga un bezmērķīga, kaut arī viņa redzēja daudzus robotus. Tomēr neviens pats ne mazākā mērā nelīdzinājās Robijam, un viņa noraudzījās uz tiem ar ne­slēptu nicinājumu.

Glorija ievēroja, ka šai telpā nebija ne­viena cilvēka. Tad viņas skatiens pievērsās sešiem vai septiņiem robotiem, kas cītīgi strādāja pie apaļa galda telpas vidū. Meite­nes acis iepletās neizsakāmā izbrīnā. Tā bija plaša telpa. Glorija nevarēja skaidri saska­tīt, bet viens no šiem robotiem šķita lī­dzīgs … līdzīgs … tas bija viņš!

— Robij! — kliedziens satricināja gaisu, bet viens no robotiem pie galda satrūkās, un < darba rīks izkrita viņam no rokām. Aiz prieka Glorija bija gluži kā bez prāta. Vecāki ne­paguva ne atjēgties, kad viņa, izspraukusies cauri aizžogojumam un viegli nolēkusi uz grīdas, kas atradās dažas pēdas zemāk, ro­kas mētādama, plīvojošiem matiem, skrēja pie sava Robija. Bet trīs pieaugušie, šausmās sastinguši, nespēja ne pakustēties, jo viņi re­dzēja to, ko nebija pamanījusi satrauktā mei­tene, — milzīgs automātisks traktors dārdē­dams virzījās tieši virsū Glorijai.

Pagāja daži mirkļi, iekāms Vestons atgu­vās, bet šie mirkļi bija liktenīgi, jo Gloriju vairs nevarēja panākt. Lai gan Vestons vienā rāvienā pārlēca pāri aizžogojumam, tas bija acīm redzami veltīgi. Misters Straterss iz­misīgi māja uzraugiem, lai tie apstādina

traktoru, bet viņi bija tikai cilvēki, un ik­viena darbība tiem prasīja laiku. _

Vienīgi Robijs rīkojās bez kavēšanas un precīzi.

Milzīgajām metāla kājām vienā mirklī pār­vārot attālumu, viņš metās pretim savai ma­zajai saimniecei. Tālāk viss norisinājās gan­drīz vienlaicīgi. Izstiepis roku un ne uz brīdi nepalēninādams gaitu, Robijs pacēla Gloriju gaisā, tā ka viņai aizrāvās elpa. Vestons, īsti neapjauzdams, kas notiek, drīzāk sajuta, nekā redzēja Robiju aizdrāžamies garām un apjukumā piepeši apstājās. Traktors pār­brauca pāri vietai, kur bija atradusies Glo­rija, pussekundi pēc Robija, noripoja vēl da­žus metrus uz priekšu un žvarkstēdams lēni nobremzēja.

Glorija atvilka elpu un, atbrīvojusies no abu vecāku vētrainajiem apkampieniem, pa­griezās pret Robiju. Viņa apzinājās tikai to, ka ir atradusi savu draugu.

Toties misis Vestones sejā atvieglojuma iz­teiksmi nomainīja smagas aizdomas. Viņa pievērsās vīram un, kaut gan bija izspūrusi un nemaz neizskatījās pēc cienījamas dāmas, likās barga.

— Tu to izdomāji, vai ne?

Džordžs Vestons noslaucīja sviedriem klāto pieri. Viņa roka drebēja un lūpas savilkās tikko manāmā nožēlojamā smaidā.

Misis Vestone turpināja:

— Robijs nebija konstruēts darbam rūp­nīcā. Viņš te nevarēja būt noderīgs. Tu iekārtoji ta, lai Glorija viņu te atrastu. Ta taču ir?

— Jā, ir, — Vestons sacīja. — Bet, Greisa, kā gan es varēju paredzēt, ka šī atkalredzē­šanās būs tik vētraina? Un turklāt Robijs iz­glāba Glorijai dzīvību — tev tas jāatzīst. Tu nedrīksti viņu atkal padzīt.

Greisa Vestone iegrima pārdomās. Viņa izklaidīgi uzlūkoja Gloriju un Robiju. Mei­tene bija tik cieši sažņaugusi robota kaklu, ka to varēja izturēt vienīgi šāds metāla radī­jums, un gluži kā neprātā melsa visādus niekus. Robija hromētā tērauda rokas, kas spēja sasiet mezglā divas collas biezu dzelzs stieni, bija maigi apvijušas mazās meitenes augumu, un viņa acīs gailēja tumši sārtas uguntiņas.

— Nu, — misis Vestone beidzot noteica, — lai Robijs paliek pie mums, līdz viņu sa­ēdīs rūsa.

*

Sjūzena Ķelvina paraustīja plecus.

— Tas, protams, nenotika. Toreiz bija 1998. gads. 2002. gadā izgudroja staigājošu un ru­nājošu robotu. Līdz ar to visi nerunājošie roboti bija novecojuši, bet ari robotu preti­nieku pacietības mērs bija pilns. Laikā no 2003. līdz 2007. gadam gandrīz visās pasau­les valstīs tika aizliegts izmantot robotus uz

Zemes jebkādiem nolūkiem, izņemot zināt­niskos eksperimentus.

— Tātad Glorijai galu galā tomēr bija jā­šķiras no Robija.

'— Laikam gan. Liekas tomēr, ka piecpa­dsmit gadu vecumā viņai to bija vieglāk izda­rīt nekā astoņu gadu vecumā. Lai nu kā, bet tas viss bija muļķīgi un nevajadzīgi. Kad 2007. gadā sāku strādāt akciju sabiedrībā «U. S. Robots», firmas finansiālais stāvok­lis bija visai bēdīgs. Sākumā domāju pat, ka pēc dažiem mēnešiem palikšu bez darba, bet tad mēs sākām ražot robotus citu planētu tirgiem.

— Un tad, protams, viss noritēja labi?

— Tā nu gluži nebija. Sākumā mēs mēģi­nājām izmantot jau agrāk saražotos mode­ļus. Piemēram, šos pirmos runājošos robotus. Tie bija pēdas divpadsmit gari, ļoti neveikli, un liela labuma no tiem nebija. Robotus aiz­sūtījām uz Merkuriju, lai viņi tur palīdzētu ierīkot raktuves, bet ar šo darbu viņi netika galā.

Es pārsteigts viņu uzlūkoju:

— Netika galā? Bet «Mercury Minēs» taču ir koncerns ar vairāku miljardu kapitālu.

— Tagad jā. Taču izdevās tikai otrais mē­ģinājums. Ja jūs, jaunais cilvēk, gribat par to uzzināt kaut ko sīkāk, ieteicu uzmeklēt Gregoriju Pauelu. Viņam un Maiklam Dono- vanam_ 10. un 20. gados firma uzticēja visat­bildīgākos uzdevumus. Par Donovanu vairā­kus gadus neesmu neko dzirdējusi, bet Pauels dzīvo tepat Ņujorkā. Tagad viņš jau ir vec­tētiņš. Man ir ļoti grūti pierast pie šis do­mas. Es atminos viņu pavisam jaunu. Pro­tams, toreiz es ari biju jaunāka.

Gribēju, lai viņa turpina savu stāstu.

— Ja jūs, doktore Ķelvina, man pastāstītu kaut ko vispārīgos vilcienos, misters Pauels varbūt varētu pēc tam šo to papildināt. (Tā tas vēlāk ari notika.)

Viņa uzlika savas kalsnās rokas uz rak­stāmgalda un, skatīdamās uz tām, sacīja:

— Es varu pastāstīt par divām vai trim ekspedīcijām.

— Sāciet ar Merkuriju, — es ierosināju.

— Labi. Otrā ekspedīcija uz Merkuriju, kā liekas, tika organizēta 2015. gadā. Tā bija pētnieciska ekspedīcija, ko finansēja «U. S. Ro­bots» un firma «Solar Minerāls». Tajā pie­dalījās joprojām eksperimentāls jauna tipa robots, Gregorijs Pauels un Maikls Donovans …