Es robots

PAZUDUŠAIS ROBOTS

Nākamreiz es sastapu Sjūzenu Ķelvinu pie viņas kabineta durvīm. No turienes pašreiz nesa laukā kartotēkas.

— Kā jums veicas ar saviem rakstiem, jau­nais cilvēk? — viņa apvaicājās.

— Labi, — es atbildēju. Es biju materiālu apstrādājis, kā spēju un pratu, atdzīvinājis viņas sauso stāstījumu, papildinājis to ar dialogiem un detaļām. — Varbūt jūs tos pār­lasītu un aizrādītu, ja es gadījumā esmu kādu apmelojis vai kaut kur izteicies pārāk neprecīzi.

— Labprāt. Varbūt ieiesim administrācijas atpūtas istabā? Tur mēs varēsim iedzert ka­fiju.

Skita, ka viņa ir labā garastāvokli, tādēļ, ejot pa gaiteni, es uzdrošinājos ierunāties:

— Doktore Ķelvina, būtu ļoti intere­santi …

— Kas tad?

— Ja jūs man pastāstītu vēl kaut ko no ro­botikas vēstures.

— Jums taču jau ir viss, kas vajadzīgs, jaunais cilvēk.

— Savā ziņā jā. Bet šiem gadījumiem, ko esmu aprakstījis, ir maz sakara ar mūsdie­nām. Tāds robots, kas spēj lasīt domas, ir bijis tikai viens vienīgs, kosmosa stacijas ir jau novecojušas un vairs netiek lietotas, un to, ka roboti strādā raktuvēs, visi uzskata kā pašu par sevi saprotamu. Varbūt jūs varētu pastāstīt par starpzvaigžņu ceļojumiem? Su- peratomdzinēju izgudroja tikai pirms div­desmit gadiem, un ir labi zināms, ka tas bija robotu izgudrojums. Kā tas īstenībā notika?

— Starpzvaigžņu ceļojumi? — doktore Kelvitia domīgi pārjautāja. Mēs sēdējām at­pūtas istabā, un es biju pasūtījis pusdienas. Viņa dzēra tikai kafiju.

— Ziniet, tas nebija vienkārši robotu izgud­rojums, nē, ne gluži tā. Protams, iekāms ne­bija uzbūvētas Smadzenes, mēs necik tālu netikām. Taču mēs strādājām, daudz strādā­jām. Man pirmā tiešā saskare ar starp­zvaigžņu dzinēja pētījumiem iznāca 2029.gadā, kad pazuda viens robots …

*

Superbāzē tika izsludināts ārkārtējs stā­voklis. Drudžainā steigā un saspringumā veiktie pasākumi atgādināja histērisku klie­dzienu.

Uzskaitot hronoloģiskā secībā un pēc iz­misuma pakāpes, tie bija šādi:

1. Visi ar superatomdzinēju saistītie darbi visā kosmosa daļā, ko aizņēma Divdesmit septītās asteroidālās grupas stacijas, tika pārtraukti.

2. Visa šī kosmosa teritorija, patiesību sa­kot, tika pilnīgi izolēta no pārējās Saules sistēmas. Neviens te nevarēja iekļūt bez spe­ciālas atļaujas. Neviens to nedrīkstēja at­stāt ne ar kādiem noteikumiem.

3. Ar speciālu valdības patruļkuģi Super- bāzē ieradās doktore Sjūzena Ķelvina un doktors Pīters Bogerts — proti, firmas «Uni­ted States Robots and Mechanical Men Cor­poration» Galvenais Psihologs un Galvenais Matemātiķis.

Sjūzena Ķelvina nekad agrāk nebija atstā­jusi Zemi, un arī šoreiz viņai nebija nekādas vēlēšanās to darīt. Atomenerģijas laikmetā, kad zinātne drīzumā solīja atrisināt super- atomdzinēja problēmu, viņa mierīgi palika provinciete. Tādēļ viņai šis brauciens nepa­tika, bez tam viņa nebija pārliecināta, ka tas tiešām nepieciešams, un pirmo pusdienu laikā Superbāzē katrs viņas neizskatīgās, jau pavecās sejas vaibsts atklāti pauda neapmie­rinātību.

Arī bālais, it kā nolaizītais doktors Bogerts izskatījās tāds kā nogrēkojies, un projekta vadītājs ģenerālmajors Kelners ne uz mirkli neļāva no savas sejas nozust cietēja izteik­smei.

Vardu sakot, šī maltīte bija gaužam neo­mulīga, un nelielā apspriede trijatā, kas se­koja pēc tam, sākās drūmā, nospiesta atmo­sfērā.

Kelners, kura parādes formas tērps pavisam nesaderējās ar vispārējo noskaņojumu, plika­jam galvvidum spīdot, bez liekas vilcināša­nās iesāka:

— Šis ir tāds dīvains gadījums, ser un cie­nītā kundze! Vispirms gribu jums pateikties, ka ieradāties nekavējoties, kaut arī izsau­kumā nebija minēts iemesls. Tagad es jums to pateikšu. Mums ir pazudis robots. Visi darbi ir pārtraukti un nevar tikt atsākti līdz tam brīdim, kamēr mēs viņu atradīsim. Līdz šim mums tas nav izdevies, tāpēc mums ir nepieciešama speciālistu palīdzība.

Ģenerālis laikam juta, ka teiktais nepār­liecina par stāvokja kritiskumu. Ar izmisuma pieskaņu balsī viņš turpināja:

— Man jums nav jāstāsta, cik svarīgs ir darbs, ko mēs šeit darām. Vairāk nekā astoņ­desmit procentu no pagājušā gada asignēju­miem zinātniskiem pētījumiem saņēmām mēs …

— Jā, to mēs zinām, — Bogerts piekrītoši pamāja. — Firma «U. S. Robots» saņem ba­gātīgu maksu par mūsu robotu izmanto­šanu.

Sjūzena Ķelvina skarbi, nelaipni iejaucās:

— Kādēļ gan viens vienīgs robots projek­tam ir tik svarīgs, un kāpēc tas nav atrasts?

Ģenerālis pavērsa savu sārto seju pret viņu un aši aplaizīja lūpas.

•— Redziet, varētu pat teikt, ka mēs esam to atraduši. — Tad gandrīz ar mocekļa iz­teiksmi viņš turpināja: — Es tūlīt paskaid­rošu. Tiklīdz konstatēja robota nozušanu, tika izsludināts ārkārtējs stāvoklis un ne­viens kuģis vairs nedrīkstēja atstāt Super- bāzi. Iepriekšējā dienā te bija pienācis kra­vas kuģis un atvedis mūsu laboratorijām di­vus robotus. Tajā atradās vēl sešdesmit divi… tāda paša tipa roboti, kas nogādā­jami uz kādu citu vietu. Mēs šo skaitli no­teikti zinām. Par to nav it nekādu šaubu.

— Tā? Un kāds tam sakars ar pazudušo ro­botu?

— Kad mēs savu trūkstošo robotu nekur ne­varējām atrast — ticiet man, mēs būtu atra­duši pazudušu zāles stiebriņu, ja tas būtu vajadzīgs, — mums pēkšņi ienāca prātā sa­skaitīt robotus, kas bija palikuši kravas kuģī. Tur tagad ir sešdesmit trīs.

— Tātad, ja es pareizi saprotu, sešdesmit trešais ir jūsu pazudušais robots? — Dokto­res Kelvinas acis satumsa.

— Jā, bet mēs nezinām, kā noteikt, kurš ir šis sešdesmit trešais.

Iestājās nāves klusums. Elektriskais pulk­stenis nosita vienpadsmit reizes. Tad robotu psiholoģe noteica: — Dīvaini gan, — un vi­ņas mutes kaktiņi noslīga lejup.

— Pīter, kas te īsti notiek? — viņa dusmīgi pievērsās savam kolēģim. — Kādus robotus izmanto Superbāzē?

Brīdi vilcinājies, doktors Bogerts vāri pa­smaidīja.

— Redziet, Sjūzen, līdz šim tas ir bijis tāds diezgan kutelīgs jautājums …

— Jā, līdz šim! — viņa strauji atcirta. — Ja tur ir sešdesmit trīs vienāda tipa roboti un viens no tiem ir vajadzīgs, bet viņu nevar identificēt, kādēļ tad neder jebkurš no tiem? Ko tas viss nozīmē? Kādēļ sūtīja pēc mums?

— Lūdzu, ļaujiet man paskaidrot, Sjū­zen! — Bogerts samierinoši sacīja. — Super­bāzē nodarbina dažus robotus, kuru smadze­nēs nav programmēts viss robotikas Pirmais likums.

— Nav viss Pirmais likums? — Ķelvina atslīga pret krēsla atzveltni. — Saprotu. Cik tādu robotu ir izgatavots?

— Tikai daži. Tas tika darīts pēc valdības pavēles un stingrā slepenībā. To nedrīkstēja zināt neviens, izņemot vadošās personas, kam ar to bija tiešs sakars. Jūs nebijāt to skaitā, Sjūzen. No manis tur nekas nebija atkarīgs.

— Es gribētu paskaidrot mazliet tuvāk, — ģenerālis autoritatīvi iejaucās. — Man nebija ne jausmas, ka doktore Ķelvina nav lietas kursā. Lieki stāstīt jums, doktore Ķelvina, ka uz Planētas vienmēr ir bijusi spēcīga opozī­cija pret robotiem. Vienīgais arguments, ar ko valdība varēja operēt pret radikālajiem fundamentālistiem, bija fakts, ka visiem ro­botiem smadzenēs tiek programmēts nepār­kāpjams Pirmais likums, tā ka tiem nekādos apstākļos nav iespējams nodarīt pāri cilvē­kiem.

Taču mums bija nepieciešami citādi roboti. Un tā dažus NS-2 modeļus, tas ir, Nestorus, izgatavoja ar modificētu Pirmo likumu. Lai tas neatklātos, visi NS-2 tipa roboti tiek ra­žoti bez sērijas numuriem; modificētos eksem­plārus atgādā šurp kopā ar grupu normālu robotu, un, protams, tie ir pakļauti visstingrā­kajam aizliegumam nevienam nestāstīt par savu modifikāciju, izņemot pilnvarotas per­sonas. — Ģenerālis mulsi pasmaidīja. — Un tagad tas viss vēršas pret mums.

— Vai jūs vismaz esat katram pajautājuši, kas viņš ir? — Ķelvina nīgri vaicāja. — Jūs taču katrā ziņā esat pilnvarota persona?

Ģenerālis pamāja.

— Visi sešdesmit trīs noliedz, ka būtu strā­dājuši šeit. Un viens no tiem melo.

— Vai šis jūsējais nav jau mazliet apdilis? Pārējie, šķiet, nāk tieši no rūpnīcas.

— Tas, ko mēs meklējam, ieradās šeit tikai pirms mēneša. Viņš un tie divi, kurus nupat atveda, ir pēdējie, kas mums vajadzīgi. Ne­kāds apdilums tam vēl nav manāms. — Kel- ners lēnām pašūpoja galvu, un viņa acīs at­kal parādījās izmisums. — Doktore Ķelvina, mēs nedrīkstam ļaut šim kuģim atstāt Super- bāzi. Ja atklātībā kļūs zināms, ka eksistē ro­boti bez Pirmā likuma … — viņš aprāvās, likdams saprast, ka nav iespējams vārdos izteikt, kādas tam var būt sekas.

— Iznīciniet visus sešdesmit trīs, — robotu psiholoģe vēsi un kategoriski sacīja, — un jautājums būs nokārtots.

Bogertam noraustījās lūpu kaktiņš.

— Jūs gribat iznīcināt sešdesmit trīs robo­tus, kas maksā trīsdesmit tūkstoš dolāru ga­balā! Baidos, ka firmai tas nepatiks. Vaja­dzētu vispirms izmēģināt visu iespējamo, Sjū­zen, iekāms sākam kaut ko iznīcināt.

— Tādā gadījumā, — viņa asi sacīja, — man vajadzīgi fakti. Kādas tieši ir tās priekšrocības, ko Superbāzei dod šo modifi­cēto robotu nodarbināšana? Kādēļ, ģenerāli Kelner, tie jums bija tik nepieciešami?

Kelners sarauca pieri un pārbrauca tai ar roku.

— Mums bija grūtības ar parastajiem ro­botiem. Redziet, mūsu cilvēki daudz strādā ar spēcīgiem izstarojumiem. Protams, tas ir bīs­tami, taču tiek ievērota visa vajadzīgā pie­sardzība. Kopš darbu sākuma ir bijuši tikai divi starpgadījumi, un neviens no tiem ne­prasīja upurus. Taču parastam robotam to nebija iespējams ieskaidrot. Pirmais likums nosaka es citēju: «Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.» Tas vi­ņiem ir vissvarīgākais, doktore Ķelvina. Un, kad kādam no mūsu darbiniekiem bija nepie­ciešams uz neilgu laiku pakļaut sevi vidēji spēcīgam gamma starojumam, kas cilvēka fizioloģiju vēl neietekmē, tuvākais robots me­tās viņam klāt un centās aizvilkt malā. Ja radiācija bija ļoti vāja, robotam tas izdevās, un darbu vajadzēja pārtraukt, kamēr visus robotus aizraidīja projām. Ja radiācija bija mazliet spēcīgāka, robots nemaz netika līdz apdraudētajam tehniķim, jo gamma stari acumirklī izposta pozitronu smadzenes, un rezultātā mēs zaudējām dārgu un grūti aiz­stājamu robotu.

Mēs mēģinājām viņus pārliecināt. Taču ro­botu viedoklis bija tāds: uzturēšanās gamma radiācijas laukā apdraudot cilvēka dzīvību, un tas, ka viņš droši varot pakļaut sevi šai radiācijai pusstundu, būtībā neko negrozot. Ja nu cilvēks aizmirstoties, viņi mēdza iebilst, un paliekot tur visu stundu? Viņi nedrīkstot riskēt. Mēs skaidrojām, ka viņi šajā gadī­jumā bezjēdzīgi riskē paši ar savām dzīvī­bām. Taču pašsaglabāšana ir tikai Trešais robotikas likums, un Pirmais likums par cil­vēka drošību ir noteicošais. Mēs tiem pavē­lējām, pavēlējām bargi un stingri: jebkuros apstākļos palikt ārpus radiācijas lauka. Taču paklausību nosaka tikai Otrais robotikas li­kums, — un atkal Pirmais likums par cilvēka drošību ņēma virsroku. Doktore Ķelvina, sa­protiet, mums vajadzēja vai nu iztikt bez ro­botiem, vai arī kaut ko grozīt Pirmajā li­kumā … un mēs izvēlējāmies pēdējo va­riantu.

— Es nespēju ticēt, — doktore Ķelvina sa­cīja, — ka atzina par iespējamu atteikties no Pirmā likuma.

— No tā neatteicās, to modificēja, —

Kelners skaidroja. — Tika uzbūvētas pozit­ronu smadzenes, kas satur tikai pirmo likuma pusi, proti: «Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri.» Tas ir viss. Šiem robotiem vairs nav nepārvarama impulsa pasargāt cilvēku, ko apdraud kāds ārējs faktors, teiksim, tāds kā gamma stari. Vai es to pareizi izklāstu, dok­tor Bogert?

— Pilnīgi pareizi, — matemātiķis apstip­rināja.

— Un vai tā ir vienīgā atšķirība starp jūsu robotiem un parasto NS-2 modeli? Vienīgā? Atbildiet, Pīter!

— Jā, vienīga, Sjūzen.

Viņa piecēlās un stingrā tonī, kas nepie­ļāva iebildumus, teica:

— Tagad es iešu gulēt. Apmēram pēc asto­ņām stundām es gribu parunāt ar cilvēku, kas pēdējais redzēja pazudušo robotu. Un no šā brīža, ģenerāli Kelner, ja man vispār jāuz­ņemas kāda atbildība par iznākumu, es vēlos, lai visu ar robota identificēšanu saistīto pa­sākumu vadība pilnīgi un neierobežoti atras­tos manās rokās.

Sjūzena Ķelvina gandrīz nemaz nebija gu­lējusi, tikai uz pāris stundām, nīgra gurduma pārmākta, iekritusi nemierīgā snaudā. Pulk­sten septiņos pēc vietējā laika viņa piespieda signālpodziņu pie Bogerta durvīm. Arī viņš jau bija augšā. Acīmredzot matemātiķis bija papūlējies paņemt līdz uz Superbāzi rītasvārkus, jo tagad sēdēja, ietērpies tajos. Kelvinai ienākot, viņš nolika malā manikīra šķērītes.

— Es jūs jau gaidīju, — viņš lēnīgi sa­cīja. — Šķiet, jums viss šis notikums ļoti ne­patīk.

— Tā ir.

— Man ļoti žēl, taču nebija iespējams jums to aiztaupīt. Kad pienāca izsaukums no Su- perbāzes, es sapratu, ka kaut kas noticis ar modificētajiem Nestoriem. Bet ko varēja da­rīt? Es labprāt būtu jums pa ceļam visu iz­stāstījis, taču vispirms man vajadzēja pār­liecināties, ka tā tiešām ir. Šī modifikācija ir valsts noslēpums.

— Man tas bija jāzina, — psiholoģe nomur­mināja. — Firmai nav tiesību šādā veidā mo­dificēt pozitronu smadzenes bez psihologa piekrišanas.

Bogerts sarauca uzacis un nopūtās.

— Spriediet saprātīgi, Sjūzen! Jūs tik un tā nebūtu spējusi viņus ietekmēt. Šajā jautā­jumā valdība katrā ziņā būtu palikusi pie sava. Tai ir vajadzīgs superatomdzinējs, un lauka fiziķiem ir vajadzīgi roboti, kas viņus netraucētu darbā. Tādi tiktu izgatavoti, pat ja nāktos pilnīgi izkropļot Pirmo likumu. Mēs bijām spiesti atzīt, ka no konstrukcijas vie­dokļa tas ir iespējams, un viņi savukārt svēti nozvērējās, ka tādus robotus izgatavos tikai divpadsmit, ka tos izmantos vienīgi Super- bāzē, ka tos iznīcinās, tiklīdz superatom­dzinējs būs gatavs, un ka tiks ievērota

maksimāla piesardzība. Un kategoriski pie­prasīja, ka tam jāpaliek slepenībā. Tāda bija situācija.

— Es būtu iesniegusi atlūgumu, — doktore Ķelvina caur zobiem izgrūda.

— Tas nebūtu līdzējis. Valdība piedāvāja firmai milzīgu atlīdzību un piedraudēja, ka atteikšanās gadījumā pieņems likumu, kas aizliegs ražot robotus. Mūs toreiz vienkārši piespieda pie sienas, un tagad stāvoklis ir vēl ļaunāks. Ja šī lieta nāks gaismā, Kelne- ram un valdībai būs nepatikšanas, bet simt­reiz lielākas nepatikšanas būs firmai.

Psiholoģe cieši paskatījās uz Bogertu.

— Pīter, vai jūs tiešām neaptverat, kādas tam var būt sekas? Vai jūs nesaprotat, ko nozīmē robots bez Pirmā likuma? Tas nepa­visam nav tikai slepenības jautājums.

— Es zinu, ko tas nozīmētu. Neesmu bērns. Tas nozīmētu pilnīgu nestabilitāti un noteik­tas izmaiņas pozitronu lauka vienādojumu risinājumos.

— Jā, matemātiski. Bet vai jūs varat pa­teikt, kā tas izpaustos robotu psiholoģijā? Visas normālas dzīvas būtnes, Pīter, apzināti vai neapzināti izjūt nepatiku pret kundzību. Ja tām jāpakļaujas zemākam vai šķietami zemākam radījumam, pretestība kļūst jo stip­rāka. Fiziski un zināmā mērā arī garīgi ro­bots — ikviens robots — ir pārāks par cil­vēku. Kas tad padara viņu verdziski paklau­sīgu? Vienīgi Pirmais likums! Ja tā nebūtu,pirmā pavēle, ko jūs mēģinātu dot robotam, beigtos ar jūsu nāvi. Nestabilitāte! Ka gan jūs domājat!

— Sjūzen, — Bogerta balsi ieskanējās līdz­jūtīga zobgalība, — es pieļauju, ka šis Fran- kenšteina komplekss, ko jūs izklāstāt, tie­šām pastāv, un tādēļ jau pirmajā vietā ir Pir­mais likums. Bet — es vēl un vēlreiz atkār­toju — šis likums nav atmests, tas ir tikai modificēts.

— Un kā ir ar smadzeņu stabilitāti?

Matemātiķis izstiepa lūpas.

— Protams, tā ir mazinājusies. Taču pie­ļaujamās robežās, neapdraudot drošību. Pir­mos Nestorus atveda uz Superbāzi pirms de­viņiem mēnešiem, un līdz šim nekas slikts nav noticis, un arī šajā gadījumā nav nekā cilvēkiem bīstama, mums vienīgi jābaidās, ka šī modifikācija varētu kļūt zināma atklā­tībā.

— Labi. Redzēsim, ko dos šārīta apspriede.

Bogerts pieklājīgi pavadīja Sjūzenu līdz

durvīm un, tiklīdz viņa bija izgājusi, savilka seju daiļrunīgā grimasē. Viņš allaž bija uz­skatījis psiholoģi par nīgru, kašķīgu un ner­vozu personu un savu uzskatu mainīt nedo­māja.

Sjūzenas Kelvinas pārdomās Bogerts vis­pār neeksistēja. Šim lunkanajam un preten­ciozajam pieglaimeklim viņa jau sensenis bija pārvilkusi svītru.

Džeralds Bleks bija ieguvis zinātnisko grādu lauka fizikā pirms gada un, tā­pat kā visa šī fiziķu paaudze, tika iesaistīts superatomdzinēja problēmas risināšanā. Ta­gad viņš ar savu klātbūtni lieliski papildināja Superbāzē notiekošo apspriežu vispārējo at­mosfēru. Viņš ieradās, tērpies baltā, nosmu­lētā virsvalkā, izturējās diezgan iecirtīgi un ne par ko nebija īsti pārliecināts. Šķita, ka no viņa plecīgā stāva lauztin laužas ārā ener­ģija un nervozi žņaudzītie pirksti vienā tvē­rienā varētu saliekt dzelzs stieni.

Viņam blakus sēdēja ģenerālmajors Kel- ners, bet iepretim — abi «U. S. Robots» pār­stāvji.

Bleks sacīja:

— Man teica, ka es esot pēdējais, kas re­dzējis Nestoru 10, pirms viņš pazuda. Cik sa­protu, jūs gribat mani par to iztaujāt.

Doktore Ķelvina aplūkoja Bleķu ar interesi.

— Jūs runājat tā, it kā nebūtu par to pār­liecināts, jaunais cilvēk. Tātad jūs noteikti nezināt, vai bijāt pēdējais, kas viņu re­dzēja?

— Viņš strādāja manā vadībā, cienītā kun­dze, pie lauka ģeneratoriem un tajā rītā, kad pazuda, bija kopā ar mani. Es nezinu, vai kāds viņu tika redzējis vēlāk, ap pusdienas laiku. Neviens gan neatzīstas, ka būtu.

— Vai jūs domājat, ka kāds to slēpj?

— To es negribu teikt. Bet es arī negribu teikt, ka uzņemos kādu vainu. — Viņa tum­šās acis izaicinoši iegailējās.

— Nav runa par vainu. Robots tā rīkojās tāpēc, ka ir robots. Mēs tikai gribam viņu at­rast, mister Blek, nekas cits mūs neinteresē. Tātad — ja jūs strādājāt kopā ar šo robotu, jūs droši vien pazīstat to labāk nekā jebkurš cits. Vai viņa uzvedībā bija vērojams kaut kas neparasts? Vai jūs arī agrāk jau esat strādājis ar robotiem?

— Esmu strādājis ar citiem robotiem, kas mums te ir — vienkāršajiem. Šie Nestori no tiem gandrīz nemaz neatšķiras, vienīgi ir daudz gudrāki… un vairāk krīt uz nerviem.

— Krīt uz nerviem? Kādā veidā?

— Nu, varbūt tā nav viņu vaina. Darbs šeit ir grūts, un lielākā daļa no mums kļūst mazliet dulni. Nojēgties ar pārtelpu nav ne­kāds joks. — Bleks viegli pasmaidīja, it kā šī atzīšanās viņam sagādātu patiku. — Mēs pastāvīgi riskējam izsist caurumu normālā telpas un laika struktūrā un izlidot ārā no visuma kopā ar savu asteroīdu un visu pārējo. Izklausās diezgan baigi, vai ne? Un dabiski, ka dažreiz nervi saspīlēti līdz pēdējam. Bet šiem Nestoriem nekas. Tie ir zinātkāri, mie­rīgi, nekad neuztraucas. Un brīžiem tas var pataisīt vai traku. Gadš^s, ka kaut kas jādara pa kaklu pa galvu, bet šie, šķiet, nemaz ne­steidzas. Reizēm man liekas, ka labāk pat iz­tikt bez viņiem.

— Jūs sakāt, ka viņi nemaz nesteidzas? Vai viņi ir kādreiz atteikušies izpildīt pavēli?

— Nē, nē! — Bleks steigšus atbildēja. — Viņi dara Yisu, ko liek. Bet viņi aizrāda

cilvēkam, ja domā, ka tas rīkojas nepareizi. Viņi taču zina tikai to, ko mēs esam tiem iemācījuši, bet tas viņus nekavē izteikt savas piezīmes. Varbūt tās ir tikai manas iedomas, taču citiem puišiem ar saviem Nestoriem iet tikpat grūti.

Ģenerālis Kelners draudīgi ieklepojās.

— Kādēļ es neesmu dzirdējis nevienu sū­dzību par to, Blek?

Jaunais fiziķis nosarka.

— Mēs jau patiesībā negribējām atteikties no robotiem, ser, un bez tam mēs nezinājām, kā tādas … hm … nenozīmīgas sūdzības tiktu uzņemtas.

Bogerts lēnīgi viņu pārtrauca:

— Vai tajā rītā, kad jūs šo robotu pēdējo reizi redzējāt, atgadījās kaut kas īpašs?

Iestājās klusums. Ar rokas mājienu Ķel­vina apturēja Kelneru, kas grasījās izteikt piezīmi, un pacietīgi gaidīja.

Tad Bleks, iekaisdams dusmās, sāka stās­tīt:

— Man iznāca ar to maza saraušanās. Es torīt biju saplēsis Kimbola elektronu lampu, un piecu dienu darbs gāja zudumā. Un es jau tā biju atpalicis no grafika. Bez tam pāris ne­dēļas nebiju saņēmis vēstules no mājām. Un tad viņš man piestāja, lai es atkārtojot eks­perimentu, no kura es jau pirms mēneša biju atteicies. Viņš vienmēr man ar to uzplijās, un man tas bija jau līdz kaklam. Es pavēlēju viņam iet projām … un vairāk es viņu netiku redzējis.

— Jūs pavēlējāt viņam Iet projām? — loti ieinteresēta, doktore Ķelvina jautāja. — Tieši tādiem vārdiem? Vai jūs teicāt: «Ej projām!»? Mēģiniet atcerēties, kā tieši jūs teicāt.

Varēja redzēt, ka Bleks cīnās ar sevi. Uz mirkli viņš atspieda pieri platajā plaukstā, tad strauji pacēla galvu un izaicinoši sacīja:

— Es teicu: «Pazūdi bez pēdām!»

Bogerts īsi iesmējās:

— Un viņš to arī izdarīja, ko?

Bet Ķelvina vēl nebija beigusi. Viņa gan­drīz pieglaimīgi turpināja:

— Nu mēs jau esam tikuši solīti tālāk, mis­ter Blek. Bet precīzas detaļas ir ļoti svarī­gas. Lai izprastu robota rīcību, vienam vār­dam, žestam, intonācijai var būt izšķiroša no­zīme. Jūs taču nepateicāt tikai šos trīs vār­dus, vai ne? Kā jūs pats stāstījāt, jums torīt bija slikta oma. Varbūt jūs pateicāt vēl kaut ko, mazliet bargāk?

Jaunais cilvēks nosarka.

— Nu … varbūt es viņu … mazliet izla­māju …

— Kā tieši?

— To es vairs lāgā neatminos. Bez tam es nevarētu to atkārtot. Varat iedomāties, kā cilvēks izturas, kad ir uztraucies. — Viņa mulsais smiekliņš atgādināja ķiķināšanu. •— Man, piemēram, ir tendence uz spēcīgiem izteicieniem.

— Nekas, nekas, — Ķelvina stingri sacīja. — Šobrīd es esmu psihologs. Es gribētu, lai jūs p^ūlētos atcerēties un vārdu pa vārdam atkārtotu visu, ko teicāt, pie tam — un tas ir vēl svarīgāk — ar tādu pašu intonāciju kā toreiz.

Bleks, atbalstu meklēdams, paskatījās uz savu priekšnieku, taču veltīgi. Viņa ieplesta­jās acīs parādījās izbailes.

— Nē, es tomēr to nespēju.

— Jums tas ir jādara.

— Iedomājieties, — neslēpdams uzjautri­nājumu, Bogerts sacīja, — ka jūs to sakāt man. Varbūt tad jums būs vieglāk.

Jaunā cilvēka tumši pietvīkusi seja pievēr­sās Bogertam. Viņš norīstījās.

— Es teicu … — viņa balss aizlūza. Viņš mēģināja atkal: — Es teicu …

Viņš dziļi ievilka elpu un, spļautin izspļau­dams zilbi pēc zilbes, nobēra veselu virkni la­muvārdu. Tad pēc ieilguša saspringta klu­suma brīža gandrīz ar asarām acīs pabeidza: — … Nu, apmēram tā. Es neatceros tieši pēc kārtas vārdus, kādos es viņu nosaucu, un var­būt es te kaut ko izlaidu vai pieliku klāt, bet apmēram tā tas skanēja.

Vienīgi tikko manāms sārtums robotu psi­holoģes sejā liecināja par viņas izjūtām. Viņa sacīja:

— Es zinu, ko nozīmē lielākā daļa no šiem vārdiem. Pārējie droši vien ir tikpat apvaino­joši.

— Baidos, ka tā ir gan, — nomocītais Bleks piekrita.

— Un pie visa tā jūs viņam pavēlējāt pa­zust bez pēdām?

— Es to domāju tīri pārnestā nozīmē.

— Saprotu. Ceru, ka nekādi disciplināri sodi šai gadījumā netiks pielietoti.

Uztvēris Kelvinas skatienu, ģenerālis, kas pirms dažam sekundēm nepavisam nebija par to pārliecināts, dusmigi pamāja.

— Jūs varat iet, mister Blek. Paldies par palīdzību!

Pagāja piecas stundas, kamēr Sjūzena Ķel­vina iztaujāja sešdesmit trīs robotus. Visas šīs piecas stundas nebeidzami atkārtojās viens un tas pats: robots pēc robota, visi ab­solūti vienādi; vieni un tie paši četri jautā­jumi un vienas un tās pašas atbildes uz tiem; visu laiku nemainīgi laipna sejas izteiksme, neitrāla balss, draudzīgs sarunas tonis un paslēpts magnetofons.

Kad psiholoģe bija beigusi, viņa jutās kā izspiests citrons.

Bogerts, kas Sjūzenu gaidīja, jautājoši pa­vērās viņā, kad tā nosvieda magnetofona len­tes spoli uz galda plastmasas virsmas.

Sjūzena papurināja galvu.

— Visi sešdesmit trīs man šķita absolūti vienādi. Es nevarēju konstatēt…

— Nebija arī domājams, Sjūzen, — Bo­gerts sacīja, — ka pēc dzirdes vien varēs kaut ko pateikt. Varbūt analizēsim ierakstus.

Robotu verbālo reakciju matemātiskā inter­pretēšana ir viens no sarežģītākajiem uzde­vumiem robotanalīzē. Parasti to veic grupa pieredzējušu tehniķu ar komplicētu skaitļoša­nas mašīnu palīdzību. Bogerts to zināja. Un, slēpdams nepārvaramu sapīkumu, neaizmirsa to pieminēt, kad bija noklausījies visas atbil­des, sastādījis leksikas atšķirību sarakstus un atbilžu intervālu diagrammas.

— Nekādu anomāliju nav, Sjūzen. Variāci­jas vārdu izvēlē un reakciju ātrums ir pa­rasto svārstību robežās. Mums nepieciešamas smalkākas metodes. Seit arī vajag būt skait­ļošanas mašīnām. Taču nē, — viņš sarauca pieri un ar zobiem paskrubināja īkšķa nagu, — mēs nevaram tās izmantot. Pārāk liels risks, ka viss var nākt gaismā. Bet varbūt mēs …

Doktore Ķelvina pārtrauca viņu ar nepa­cietīgu žestu.

— Nevajag, Pīter! Šī nepieder pie jūsu sī­kajām laboratorijas problēmām. Ja mēs ne­varam identificēt modificēto Nestoru pēc kā­das lielas atšķirības, kas konstatējama ar neapbruņotu aci un izslēdz kļūdīšanās iespēju, mums šoreiz nav veicies. Ejot citu ceļu, risks kļūdīties un ļaut viņam aizbēgt ir pārāk liels. Nepietiek atrast sīku novirzi dia­grammā. Es jums saku: ja tā man būtu vie­nīgā norāde pazudušā robota identificēšanai, tad es, drošs paliek drošs, iznicinātu visus sešdesmit trīs. Vai jūs esat runājis ar pārē­jiem modificētajiem Nestoriem?

— Jā, esmu! — Bogerts atcirta. — Un ar tiem viss ir kārtībā. Vienīgā novirze, ja tā var teikt, ir viņu neparastā atsaucība. Viņi labprāt atbildēja uz maniem jautājumiem un acīm redzami lepojās ar savām zināšanām, izņemot tos divus jaunos, kam vēl nav bijis laika apgūt lauka fiziku. Viņi visai labsirdīgi pasmējās par manu nekompetenci dažos še­jienes speciālajos jautājumos. —• Bogerts paraustīja plecus. — Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc tehniķi viņus neieredz. Šie roboti pārāk cenšas izcelties ar savu gud­rību.

— Vai jūs varētu izmēģināt dažas Plenera reakcijas, lai konstatētu, vai viņu mentali­tātē kopš izgatavošanas nav radušās kādas izmaiņas vai traucējumi?

— Es to izdarīšu. — Bogerts padraudēja Sjūzenai ar tievo pirkstu. — Jūs sākat ner­vozēt, Sjūzen. Nesaprotu, kāpēc jūs to uzņe­mat tik traģiski. Viņi ir pilnīgi nekaitīgi.

— Ak tā gan? — Sjūzena aizsvilās. — Ne­kaitīgi, jūs sakāt? Vai tad jūs neredzat, ka viens no tiem melo? Viens no sešdesmit trim robotiem, kurus es tikko iztaujāju, apzināti man meloja, kaut gan visiem bija stingri pie­kodināts teikt patiesību. Tāda rīcība liecina par dziļi būtisku novirzi no normas, un tas ir ārkārtīgi bīstami.

Pīters Bogerts sakoda zobus.

— Nepavisam! — viņš sacīja. — Padomā­jiet! Nestors 10 saņēma pavēli pazust bez pēdām. Šo pavēli maksimāli kategoriskā formā izteica persona, kam ir vislielākās tie­sības viņu komandēt. Un neviens to nevar anulēt, jo nav iespējama ne kategoriskāka pavēles forma, ne lielāka autoritāte. Dabiski, ka robots par katru cenu cenšas izpildīt šo pavēli. Objektīvi runājot, es pat apbrīnoju viņa atjautību. Patiešām, vislabākais veids, kā robotam pazust bez pēdām, ir paslēpties starp citiem līdzīgiem robotiem.

— Jā, apbrīnojiet vien! Esmu ievērojusi, Pī­ter, ka jūs it kā uzjautrināties … Mani pār­steidz jūsu neizpratne. Jūs taču esat roboti­kas speciālists, Pīter. So robotu uztverē pā­rākumam ir ļoti svarīga nozīme. Arī jūs pats nupat to apgalvojāt. Zemapziņā viņi jūt, ka cilvēki ir vājāki par viņiem, un Pirmais li­kums, kas mūs pret tiem aizsargā, vairs nav pilnā spēkā. Šie roboti ir nestabili. Un tad nu šis jaunais cilvēks aizraida robotu projām, pavēl viņam pazust bez pēdām, pie tam iz­saka to vārdos, kas pauž neslēptu nicinā­jumu, nepatiku, riebumu. Pats par sevi sa­protams, ka robotam jāizpilda pavēle, bet kaut kur zemapziņā gruzd apvainojums. Un tagad šim robotam ir jo svarīgāk pierādīt, ka par spīti šausmīgajiem vārdiem, kādos to no­sauca, viņš ir pārāks. Tas var kļūt tik sva­rīgi, ka apcirptais Pirmais likums vairs neko nelīdzēs.

— Ak Saules sistēma! Kā gan robots var zināt, ko nozīmē šie viņam adresētie spē­cīgie izteicieni? Viņa smadzenēs taču nav in­formācijas par neķītru lamāšanos!

— Sākotnējā informācija vēl nav viss, — Ķelvina dusmīgi nošņāca. — Robotiem taču piemīt spēja mācīties, jūs … stulbeni!

Bogerts saprata, ka Ķelvina patiešām zau­dējusi savaldīšanos.

Viņa steidzīgi turpināja:

— Vai jūs neapjēdzat, ka robots taču pēc intonācijas varēja saprast, ka tie nav ne­kādi komplimenti? Vai jūs neapjēdzat, ka viņš varbūt jau agrāk bija dzirdējis šos vār­dus un ievērojis, kādos gadījumos tie tiek lietoti?

— Nu, labi, — Bogerts kliedza, — vai tad jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu man kaut vienu piemēru, kā modificēts robots var no­darīt jaunumu cilvēkam, lai cik apvainots tas būtu, lai kā to būtu apsēdusi tieksme pierā­dīt savu pārākumu?

— Ja es jums to pateikšu, vai jūs apsolāt neizpļāpāties?

— Jā.

Viņi bija pārliekušies pari galdam un dus­mīgiem skatieniem urbās viens otrā.

Psiholoģe sacīja:

— Ja modificēts robots nomestu no augšas kādu smagu priekšmetu uz cilvēku, viņš ne­pārkāptu Pirmo likumu, ja darītu to, apzinā­damies, ka ir pietiekami spēcīgs un ātrs, lai pagrūstu smagumu nost, iekāms tas būtu uz­kritis cilvēkam. Taču, tiklīdz viņš izlaistu smagumu no rokām, viņš vairs nebūtu aktī­vais subjekts. Tagad aktīvais būtu vienīgi aklais gravitācijas spēks. Nu robots varētu izlemt citādi un ar savu bezdarbību Jaut sma­gumam nokrist. Modificētais Pirmais likums to atļauj.

— Jums ir šausmīgi bagāta fantāzija.

— Manā profesijā dažreiz tāda ir vaja­dzīga. Nestrīdēsimies, Pīter. Strādāsim! Jūs zināt tiešo stimulu, kas lika robotam_ paslēp­ties. Jums ir precīzi dati par viņa sākotnējo domāšanas veidu. Aprēķiniet, cik liela ir var­būtība, ka mūsu robots būtu spējīgs izdarīt to, par ko es nupat stāstīju. Saprotiet, mani neinteresē konkrēti šis piemērs, bet vispār šāda veida reakcijas. Un es gribētu, lai jūs to izdarāt iespējami drīz.

— Bet pagaidām …

— Pagaidām mums jāmēģina pārbaudīt tieši ar Pirmo likumu saistītās reakcijas.

Džeralds Bleks pats bija pieteicies vadīt koka nodalījumu ierīkošanu, kas kā sēnes iz­auga plašā lokā visapkārt Otrā korpusa trešā stāva augstajai radiācijas zālei. Strādnieki strādāja klusēdami, tikai brīžiem ne viens vien atklāti nobrīnījās, kāpēc te vajadzīgs uzstādīt sešdesmit trīs fotoelementus.

Viens no strādniekiem atsēdās netālu no Bleķa, noņēma cepuri un ar vasarraibumotu rokas dilbu domīgi noslaucīja pieri.

Bleks viņam pamāja.

— Nu, kā veicas, Velinski?

Velinskis paraustīja plecus un aizdedzi­nāja cigāru.

— Kā pa taukiem! Bet kas te īstenībā no­tiek, dok? Mēs jau trīs dienas nestrādājam, un nu pēkšņi tādā steigā jātaisa šie aiz­galdi. — Viņš atlaidās, atspiezdamies uz el­koņiem, un izpūta dūmu mākoni.

Bleks sarauca uzacis.

— No Zemes ir ieradušies daži robotikas speciālisti. Atcerieties, kādas mums bija ne­patikšanas, kad roboti skrēja iekšā gamma staros, pirms mēs tiem bijām iedzinuši paurī, ka viņi to nedrīkst darīt.

— Jā gan. Bet vai tad mēs nedabūjām jau­nus robotus?

— Dažus dabūjām, bet vairumu vajadzēja īpaši apmācīt. Tagad robotu būvētāji grib uztaisīt tādus robotus, kam gamma stari ne­būtu tik ļoti kaitīgi.

— Man tomēr liekas jocīgi, ka tādēļ vien pārtraukti visi darbi pie dzinēja. Es domāju, ka tos nekas nevar apturēt.

— Galu galā par visu noteicēji ir tie tur, augšā. Es tikai daru, ko man liek. Iespējams, ka ir kāds priekšniecības rīkojums …

— Jā, jā … — elektriķis savilka smaidiņu un viltīgi pamirkšķināja. — Vašingtonā jau lielu vīru netrūkst. Bet, kamēr es punktīgi sa­ņemu savu algu, man nav ko raizēties. Kas man daļas par dzinēju! Bet ko īsti viņi šeit darīs?

— Jūs to jautājat man? Viņi ir atveduši līdz veselu pulku robotu, pāri par sešdesmit, un grib pārbaudīt to reakcijas. Tas ir viss, ko es zinu.

— Un cik ilgi tas ies?

— Arī es to gribētu zināt.

— Nu labi, — Velinskis izsmējīgi sacīja, — kamēr viņi godīgi maksā man naudiņu, lai niekojas, cik patīk.

Bleks jutās apmierināts. Lai šī versija iz­platās. Tā ir nekaitīga un pietiekami tuva pa­tiesībai, lai nomierinātu pārlieko ziņkāri.

Uz krēsla klusi un nekustīgi sēdēja cilvēks. No augšas krita smagums, gāzās lejup, tad pašā pēdējā mirklī pēkšņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis. Sekundes des­mitdaļā, pirms smagums māinīja virzienu, sešdesmit trijās koka kabīnēs NS-2 tipa ro­boti metās uz priekšu, un sešdesmit trīs foto­elementi, kas atradās piecu pēdu attālumā no viņu izejas stāvokļa, iedarbināja pierakstošo mehānismu un uzvilka uz papīra mazu svīt­riņu. Smagums pacēlās un krita, pacēlās un krita, pacēlās …

Desmit reižu!

Desmit reižu roboti metās uz priekšu un apstājās, kad cilvēkam vairs nedraudēja briesmas.

Ģenerālmajors Kelners nebija uzvilcis savu parādes formas tērpu kopš tās reizes, kad pirmoreiz pusdienoja kopā ar «U. S. Ro­bots» pārstāvjiem. Pašreiz viņš bija izmeties savā zilpelēkajā kreklā ar atpogātu apkak­līti un vaļīgi atlaistu melnu kaklasaiti.

Ar cerību pilnu skatienu viņš raudzījās uz Bogertu, kurš kā allaž bija korekti ģērbies un kura iekšējo sasprindzinājumu nodeva vie­nīgi spožas sviedru pēdas uz deniņiem.

— Kādi ir rezultāti? — ģenerālis jautāja. — Ko jūs mēģinājāt noskaidrot?

— Atšķirību, kas gan, manuprāt, varētu izrādīties mazliet par niecīgu mūsu nolū­kiem, — Bogerts atbildēja. — Sešdesmit di­viem no šiem robotiem nepieciešamība mes­ties glābt acīm redzami apdraudētu cilvēku ir, kā mēs robotikā sakām, piespiedu reakcija. Redziet, pat tā^ā gadījumā, ja roboti zina, ka šim cilvēkam nekas nenotiks — un pēc trešās vai ceturtās reizes viņi to noteikti zināja, — viņi nevar aizkavēt šo reakciju. To prasa Pir­mais likums.

— Nu un?

— Turpretim sešdesmit trešajam robotam, modificētajam Nestoram, nav šādas pie­spiedu reakcijas. Viņš varēja rīkoties pēc sa­vas patikas. Viņš būtu varējis palikt savā vietā, ja būtu gribējis. Nelaimīgā kārtā, — Bogerta balsī ieskanējās nožēla, — viņš to negribēja.

— Kā jūs domājat, kāpēc?

Bogerts paraustīja plecus.

— Cerams, ka to mums pateiks doktore Ķelvina, kad ieradīsies šeit. Iespējams, ka viņas interpretācija būs šausmīgi pesimis­tiska. Dažreiz viņa mazliet krīt uz nerviem.

— Bet viņa taču ir laba speciāliste, vai ne? — ģenerālis, bažīgi saraukdams uzacis, noprasīja.

— Jā. — Šķita, ka šis jautājums Bogertu

uzjautrinājis. — Doktore Ķelvina ir laba speciāliste. Viņa saprot robotus kā māsa, un, man šķiet, tas ir tāpēc, ka viņa tik ļoti nīst cilvēkus. Tā nu tas ir — kaut ari psiholoģe, viņa ir izteikta neirastēniķe. Ar šizofrēnis­kām tieksmēm. Neņemiet viņu pārāk nopietni!

Bogerts izklāja sev priekšā garu rindu dia­grammu ar lauzītām līknēm.

— Redziet, ģenerāli, visos gadījumos, eks­perimentu atkārtojot, intervālam no sma­guma nomešanas mirkļa līdz kustības izdarī­šanai ir tendence samazināties. Šeit pastāv noteikta matemātiska attiecība, un, ja kā­dam robotam tā būtu citāda, tas norādītu uz zināmu anomāliju pozitronu smadzenēs. Diemžēl, viņi visi liekas normāli.

— Bet, ja mūsu Nestors 10 neatbildēja ar piespiedu reakciju, kādēļ viņa līkne neatšķi­ras no citām? Es to nesaprotu.

— Tas ir pavisam vienkārši. Nelaime tā, ka robotu reakcijas nav gluži analoģiskas cil­vēku reakcijām. Cilvēki apzinātu darbību iz­dara daudz lēnāk nekā refleksīvu. Bet ar ro­botiem ir citādi. Tiem vienīgi izvēles brīvība var palēnināt reakciju, bet pēc tam apzinā­tas un piespiedu rīcības ātrumi gandrīz pil­nīgi sakrīt. Es tomēr cerēju, ka Nestors 10 pirmoreiz tik 'ātri neattapsies un intervāls līdz viņa reakcijai būs pārāk liels.

— Bet tā nenotika?

— Baidos, ka ne.

— Tad mēs neesam tikuši ne soli tālāk. —

Ģenerālis ar sāpīgi saviebtu seju atgāzās krēslā. — Jūs esat šeit jau piecas dienas.

Šajā brīdī ienāca Sjūzena Ķelvina, aiz- cirzdama aiz sevis durvis.

— Novāciet savas diagrammas, Pīter! — viņa sauca. — Jūs taču zināt, ka tajās nekā nav.

Viņa nepacietīgi kaut ko noņurdēja, kad Kelners sveicinot pacēlās no krēsla, un tur­pināja:

— Mums tūlīt jāizmēģina kaut kas cits. Man nepatīk tas, kas šeit notiek.

Bogerts rezignēti saskatījās ar ģenerāli.

■— Vai gadījies kas slikts?

— Nē, nekas īpašs. Bet man nepatīk, ka Nestors 10 nedodas mums rokās. Tas ir slikti. Tas noteikti pastiprina viņa jau tā uz­pūsto pārākuma apziņu. Baidos, ka viņa rī­cību vairs nenosaka vienkārši paklausība pa­vēlei. Man šķiet, ka tās pamatā ir jau tīri neirotiska nepieciešamība piemu|ķot cilvēkus. Tas ir bīstams, nenormāls stāvoklis. Pīter, vai jūs esat izdarījis to, ko es lūdzu? Vai jūs aprēķinājāt modificēto NS-2 nestabilitātes faktorus tādā plāksnē, kā es teicu?

— Es to pašreiz daru, — matemātiķis vien­aldzīgi atteica.

Viņa uzmeta tam dusmīgu skatienu un tad pievērsās Kelneram.

— Nestors 10 noteikti zina, ko mēs darām, ģenerāli. Viņam nebija jēgas uzķerties uz āķa šajā eksperimentā, it īpaši pēc pirmās reizes, kad viņš redzēja, ka īstenībā cilvēks

nav apdraudēts. Pārējie nevarēja nereaģēt, bet viņš apzināti falsificēja reakciju.

— Kā jūs domājat, doktore Ķelvina, ko mums tagad vajadzētu darīt?

— Radīt tādus apstākļus, ka nākošreiz vi­ņam nebūtu iespējams imitēt reakciju. Mēs at­kārtosim šo eksperimentu, mazliet to papil­dinot. Novietosim starp cilvēku un robotiem augstsprieguma vadus, kas spēj iznīcināt NS-2 modeļus, tik platā joslā, ka pārlēkt ne­būs iespējams, un robotus iepriekš nobrīdinā­sim, ka, pieskaroties šiem vadiem, tie ies bojā.

— Pagaidiet, pagaidiet! — Bogerts izgrūda neparasti asi. — Es to aizliedzu. Mēs nevaram iznīcināt robotus divu miljonu dolāru vērtībā, lai atrastu Nestoru 10. Ir taču citas iespējas.

— Jūs tādas zināt? Līdz šim jūs neesat ieteicis nevienu. Katrā gadījumā runa nav par iznīcināšanu. Mēs varam uzstādīt re­leju, kas pieskaršanās momentā izslēgs strāvu. Ja arī robots uzkāps uz vadiem, viņš bojā neaizies. Taču to robots nezinās, vai sa­protat?

Ģenerāļa acīs iemirdzējās cerība.

— Vai tas dos rezultātus?

— Vajadzētu dot. Šajā gadījumā Nestoram 10 būtu jāpaliek savā vietā. Viņam varētu pavēlēt pieskarties vadiem un iet bojā, jo Otrais likums par paklausību ir stiprāks nekā Trešais likums par sevis saglabāšanu. Bet viņam netiks pavēlēts to darīt: viņš varēs rī­koties pēc sava ieskata, tāpat kā pārējie

roboti. Normālie roboti, pakļaujoties Pirma­jam likumam par cilvēka drošību, ies pretī savai bojā ejai pat bez pavēles. Bet mūsu Nestors 10 to nedarīs. Tā kā viņa smadzenēs nav viss Pirmais likums un viņš nebūs arī saņēmis īpašu pavēli, visspēcīgāk darbosies Trešais likums par sevis saglabāšanu un vi­ņam nebūs citas izvēles kā palikt savā vietā. Tā būs piespiedu reakcija.

— Vai to darīs jau šovakar?

— Šovakar, — psiholoģe sacīja, — ja vien var pagūt izlikt vadus. Es tūlīt pateikšu ro­botiem, kas viņiem stāv priekšā.

Uz krēsla klusi un nekustīgi sēdēja cilvēks. No augšas krita smagums, gāzās lejup, tad pašā pēdējā mirklī pēkšņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis.

Tikai vienreiz …

Doktore Ķelvina, kas atradās novērošanas kabīnē balkonā, aiz šausmām aizturējusi elpu, pietrūkās no sava saliekamā krēsla.

Sešdesmit trīs roboti mierīgi sēdēja savās vietās, kā pūces blenzdami uz apdraudēto cilvēku savā priekšā. Neviens pats nepakus­tējās!

Doktori Kelvinu bija pārņēmis gandrīz ne­valdāms niknums. Un ļaunākais bija tas, ka nedrīkstēja savas dusmas izrādīt robotiem, kas cits pēc cita ienāca istabā un pēc pārbaudes atkal izgāja. Psiholoģes priekšā bija saraksts. Tūlīt vajadzēja ienākt divdes­mit astotajam. Ārpusē gaidīja vēl trīsdesmit pieci.

Bikli ienāca Divdesmit astotais numurs.

Viņa piespieda sevi izturēties mierīgi.

— Kas tu esi?

— Es vēl neesmu saņēmis savu īsto nu­muru, mem, — robots klusi un nedroši atbil­dēja. — Es esmu NS-2 tipa robots un tur ārā rindā biju divdesmit astotais. Te ir papīriņš, kas man jānodod jums.

— Vai šodien tu vēl neesi te bijis?

— Nē, mem.

— Apsēsties tur. Es gribu tev, Divdesmit astotais, uzdot dažus jautājumus. Vai tu apmēram pirms četrām stundām biji Otrā korpusa radiācijas zālē?

Robots atbildēja ar grūtībām. Skrapstošā balsi, kas atgādināja neejļotas mašīnas žvarkstoņu, viņš teica: — Jā, mem.

— Tur bija cilvēks, kam draudēja bries­mas, vai ne?

— Jā, mem.

— Un tu nekā nedarīji?

— Nē, mem.

— Tavas bezdarbības dēļ cilvēkam varēja tikt nodarīts ļaunums. Vai tu to zini?

— Jā, mem. Bet es nekā nevarēju izda­rīt, mem. — Grūti to iedomāties, bet lielais, neizteiksmīgais metāla stāvs patiešām sa- guma bailēs.

— Pasaki man, kāpēc tu nekā nedarīji, lai viņu glābtu.

— Es gribu paskaidrot, mem. Es nepavisam negribu, ka jūs … vai kāds cits … domātu, ka es būtu spējīgs izdarīt kaut ko tādu, kas kaitētu saimniekam. O, nē, tā būtu šaus­mīga … neiedomājama …

— Lūdzu, neuztraucies, manu zēn! Es tev neko nepārmetu. Es tikai gribu zināt, ko tu tajā brīdī domāji.

— Pirms tas viss notika, mem, jūs mums pateicāt, ka vienu no saimniekiem apdraudēs šis smagums, kas krīt no augšas, un ka mums būs jāšķērso elektriskie vadi, ja gribēsim viņu izglābt. Bet tas, mem, mani nebūtu atturējis. Kas gan ir mana bojā eja salīdzinājumā ar cilvēka dzīvību? Bet… bet tad man ienāca prātā, ka tādā gadījumā, ja es iešu bojā jau pa ceļam pie viņa, es tik un tā nespēšu viņu izglābt. Smagums viņu nositīs, un es tad būšu gājis bojā veltīgi, un varbūt kādreiz kadam citam saimniekam notiks kas ļauns, kas nenotiktu, ja es būtu palicis dzīvs. Vai jūs mani saprotat, mem?

_— Tu gribi teikt, ka tev bija jāizvēlas: cil­vēka nāve vai jūsu abu — cilvēka un tava nāve. Vai tā?

— Jā, mem. Saimnieku izglābt nebija iespējams. Viņš tik un tā būtu beigts, un es bez pavēles būtu bezjēdzīgi sevi iznīcinājis.

Robotu psiholoģe grozīja pirkstos zīmuli. To pašu stāstu ar nenozīmīgām variācijām

viņa bija dzirdējusi jau divdesmit septiņas reizes. Tagad nāca galvenais jautājums.

— Paklausies, — viņa sacīja, — tu spried diezgan saprātīgi, bet, manuprāt, tā nav tāda lieta, ko tu spētu izdomāt. Vai to visu tu pats izdomāji?

Robots mirkli vilcinājās.

— Nē.

— Kas tad to izdomaja?

— Pagājušo nakti mēs.runājāmies, un vie­nam no mums ienāca prātā šāda doma, un tā likās saprātīga.

— Kurš tas bija?

Robots intensīvi domāja.

— Es nezinu. Viens no mums.

Viņa nopūtās.

— Tas ir viss.

Nākošais bija divdesmit devītais. Pēc viņa vēl trīsdesmit četri.

Arī ģenerālmajors Kelncrs bija saniknots. Jau veselu nedēju visi darbi Superbāzē bija pārtraukti, vienīgi grupas filiālēs uz citiem asteroīdiem tika turpināti daži aprēķini. Jau gandrīz nedēļu te uzturējās divi galvenie ro­botikas speciālisti, un viņu neveiksmīgie eks­perimenti bija padarījuši stāvokli vēl ļaunāku. Un tagad nu viņi — vai vismaz šī dāma — nāca ar neiespējamiem priekšlikumiem.

Par laimi Kclners bija pietiekami liels dip­lomāts, lai šajā saspīlētajā situācijā atklāti neizrādītu savu niknumu.

Sjūzena Ķelvina uzstāja:

— Kāpēc gan ne, ser? Ir pilnīgi skaidrs, ka pašreizējā situācija ir ļoti nelabvēlīga. Mums roboti jāizšķir, karnēr nav par vēlu, jo vienīgi tad mēs vēl varam cerēt uz panākumiem. Tos nedrīkst vairs atstāt kopā.

— Dārgā doktore Ķelvina, — ģenerālis zemā baritonā nodārdināja, — man nav iespējams izvietot sešdesmit trīs robotus katru atsevišķi pa visu Superbāzi.

Doktore Ķelvina bezpalīdzīgi izpleta rokas.

— Tad es neko nevaru darīt. Nestors 10 vai nu turpinās imitēt citu robotu reakcijas, vai arī iestāstīs tiem, lai nedara to, ko viņš pats nevar darīt. Vienādi vai otrādi, nekas labs nav gaidāms. Starp mums un šo pazudušo robotu notiek īsta cīņa, un viņš gūst uzvaru pēc uzvaras. Bet katra no tām padziļina viņa anomāliju.

Viņa apņēmīgi piecēlās.

— Ģenerāli Kelner, ja jūs neizvietosiet ro­botus, kā es to lūdzu, tad es vienīgi varu ka­tegoriski pieprasīt, lai visi sešdesmit trīs tiek nekavējoties iznīcināti.

— Ak jūs to pieprasāt! — Bogerts spējās dusmās pacēla acis. — Kas jums ir devis tie­sības pieprasīt kaut ko tamlīdzīgu! Šie roboti paliks tur, kur ir. Es par tiem atbildu direkci­jai, nevis jūs.

— Un es, — ģenerālmajors Kelners pie­bilda, — atbildu Pasaules Koordinatoram … un man šī lieta jānokārto.

— Tādā gadījumā, — Ķelvina spīvi atcirta, — man neatliek nekas cits kā iesniegt atlū­gumu. Ja es citādi nevarēšu jūs piespiest iz­nīcināt robotus, es par šo lietu paziņošu at­klātībā. Es neesmu devusi piekrišanu modifi­cētu robotu izgatavošanai.

— Doktore Ķelvina, — ģenerālis, katru zilbi uzsvērdams, sacīja, — tiklīdz jūs bildī- siet kaut vienu vārdu, jūs par valsts noslē­puma izpaušanu tūlīt tiksiet apcietināta.

Bogerts juta, ka saruna pieņem nevēlamu virzienu. Viņa balss kļuva sīrupsalda:

— Nu, nu, mēs jau sākam uzvesties kā bērni. Mums ir vajadzīgs tikai vēl mazliet laika. Mēs noteikti tiksim galā ar šo robotu bez atlūgumu iesniegšanas, ļaužu apcietinā­šanas vai divu miljonu zaudējumiem.

Psiholoģe, tik tikko valdīdamās, pievērsās viņam:

— Es nepieļaušu, ka eksistē nestabili ro­boti. Mums ir viens Nestors 10, kas pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru, vēl vienpadsmit, ar kuriem var notikt tas pats, un sešdesmit divi normāli roboti, kas pakļauti nenosvērtai vi­dei. Vienīgā absolūti drošā izeja no stāvokļa ir iznīcināt tos visus līdz pēdējam.

Kad pie durvīm atskanēja signāls, visi trīs apklusa un uzbangojušais neapvaldītu emo-' ciju vilnis sastinga.

— Ienāciet! — Kelners noņurdēja.

Tas bija Džcralds Bleks. Viņš izskatījās sa­mulsis, jo caur durvīm bija dzirdējis dusmī­gās balsis.

— Es domāju, labāk būs, ja atnākšu pats … — viņš minstinājās. — Negribējās nevienam citam teikt…

— Kas noticis? Bez liekiem ievadiem!

— Ir mēģināts atmūķēt kravas kuģa C sek­cijas atslēgu. Tur redzami svaigi skrāpē- jumi.

— C sekcijas? — Ķelvina strauji iesaucas. — Tās, kur atrodas roboti, vai ne? Kas to ir darījis?

— No iekšpuses, — Bleks lakoniski atbil­dēja.

— Bet atslēga nav sabojāta?

— Nē. Tā ir kārtībā. Es visas šīs četras die­nas esmu pavadījis kuģī, un neviens no robo­tiem nav mēģinājis tikt laukā. Bet es domāju, ka jums tomēr tas jāzina, un negribējās ne­vienam citam to izpaust. Es pats pamanīju šos skrambājumus.

— Vai tagad tur kāds ir? — ģenerālis stingri noprasīja.

— Es tur atstāju Robinsonu un Mak- edemsu.

Iestājās dzi|domīgs klusums. Tad doktore Ķelvina ironiski noteica:

— Nu?

Kelners apjucis paberzēja degunu.

— Ko tas nozīmē?

— Vai tad tas nav pilnīgi skaidrs? Nes­tors 10 gatavojas bēgt. Šī pavēle pazust bez pēdām ir viņu novedusi līdz neglābjamai ano­mālijai. Es nebūtu pārsteigta, ja tas, kas šajā robotā vēl ir palicis no Pirmā likuma, vairs nespētu viņu nobremzēt. Viņš ir pilnīgi spējīgs sagrābt kuģi un aizlidot ar to. Tad mums būtu ārprātīgs robots kosmosa kuģī. Ko viņš darītu tālāk? Nevarat iedomāties? Vai jūs vēl arvien gribat atstāt visus robotus kopā, ģenerāli Kelner?

— Nieki! — Bogerts pārtrauca Kelvinu. Viņš bija atguvis savu lēnīgumu. — To visu jūs' secināt vienas saskrambātas atslēgas dēļ!

— Vai jus, doktor Bogert, beidzot esat iz­darījis aprēķinus, ko es lūdzu, ja tā steidza­ties izteikt savu viedokli?

— Jā, esmu.

— Vai es varētu tos redzēt?

— Nē.

— Kāpēc nē? Vai varbūt es nemaz nedrīk­stu to lūgt?

— Tādēļ, Sjūzen, ka tur nekā būtiska nav. Es jau iepriekš jums teicu, ka šie modificētie roboti nav tik stabili kā normālie, un arī mani aprēķini to parāda. Pastāv zināma ļoti nie­cīga varbūtība, ka ārkārtējos apstākļos viņu mentalitāte var iziet no sliedēm, taču prak­tiski tādi apstākļi nemēdz gadīties. Un tas ir viss. Es nedošu munīciju jūsu absurdajai prasībai iznīcināt sešdesmit divus lieliskus robotus tikai tāpēc, ka līdz šim jūs neesat spējusi viņu vidū atrast Nestoru 10.

Sjūzena Ķelvina nicinoši viņu uzlūkoja, un viņas acīs pavīdēja riebums.

— Jūs negribat pieļaut, ka kaut kas stātos ceļā jūsu karjerai, vai ne tā?

— Lūdzu, lūdzu! — Kelners uzbudināti iejaucās. — Doktore Ķelvina, vai jūs tiešām uzskatāt, ka nekas cits vairs nav darāms?

— Es nevaru neko izdomāt, ser, — viņa no­gurusi atbildēja. — Ja starp Nestoru 10 un normāliem robotiem bez šā modificētā Pirmā likuma būtu vēl kādas citas atšķirības … Kaut vai viena tāda atšķirība. Teiksim, sā­kotnējā informācijā, piemērotībā videi, spe­cializācijā … — viņa piepeši aprāvās.

— Kāpēc jūs apklusāt?

— Man kaut kas ienāca prātā … es do­māju … — Viņas skatiens kļuva dzedrs un ciets. — Šiem modificētajiem robotiem, Pī­ter, taču ir tāda pati sākotnējā informācija kā normālajiem, vai ne?

— Jā, tieši tāda pati.

— Mister Blek, — Ķelvina pievērsās jauna­jam fiziķim, kas visu laikuv taktiski ne ar vārdu nebija iejaucies vētrainajā sarunā, ko izraisīja viņa paziņojums. — Šķiet, toreiz, sū­dzēdamies par Nestoru augstprātīgo izturē­šanos, jūs teicāt, ka tiem visu ir iemācījuši tehniķi.

— Jā, kas attiecas uz lauka fiziku. Ierodo­ties šeit, robotiem vēl nav šo zināšanu.

— Tā tas ir, — Bogerts it kā ar izbrīnu sacīja. — Toreiz pēc sarunas ar pārējiem še­jienes Nestoriem es taču jums, Sjūzen, teicu, ka tie divi jaunatvestie vēl nav apguvuši lauka fiziku.

— Bet kāpēc tā? — doktore Ķelvina jautāja ar augošu satraukumu. — Kādēļ NS-2 tipa robotus neapmāca lauka fizikā jau pašā sā­kumā?

— Es jums tūlīt paskaidrošu, — Kelners sacīja. — To nedara aiz piesardzības. Mēs domājām, ka tādā gadījumā, ja izgatavosim speciālu modeli ar zināšanām lauka fizikā, divpadsmit šādus eksemplārus izmantosim šajā nozarē, bet pārējos nodarbināsim citur, var rasties aizdomas. Cilvēki, kas strādā ar normāliem Nestoriem, varētu brīnīties, kāpēc tie zina lauka fiziku. Tādēļ modificētajiem robotiem ir tikai parastā sākotnējā informā­cija plus spēja apgūt speciālas zināšanas. Un, protams, apmācīti tiek tikai tie, kas ierodas šeit. Tas ir ļoti vienkārši.

— Saprotu. Lūdzu, tagad atstājiet mani vienu! Ļaujiet man kādu stundu padomāt.

Ķelvina juta, ka nespēs vēl trešo reizi iz­turēt stundām ilgo sarunu ar nebeidzamo ro­botu virkni. Jau to iedomājoties vien, visa vi­ņas būtība saslējās pretestībā un viņai kļuva gandrīz nelabi. Šis mokošais pārbaudījums vairs nebija viņai pa spēkam.

Tādēļ tagad robotus iztaujāja Bogerts, bet viņa ar puspievērtām acīm sēdēja malā un pavirši sekoja sarunai.

Ienāca četrpadsmitais numurs. Vēl priekšā — četrdesmit deviņi.

Bogerts pacēla acis no saraksta un jau­tāja:

— Kads ir tavs kartas numurs rinda?

— Četrpadsmit, ser.

Robots pasniedza savu numuru.

— Apsēsties! Vai tu šodien vēl neesi šeit bijis? — Bogerts jautāja.

— Nē, ser.

— Tā, manu zēn, tiklīdz mēs te beigsim, atkal būs tā, ka cilvēkam draudēs briesmas. Kad tu iziesi no šās istabas, tevi aizvedīs uz kabīni, kur tu mierīgi gaidīsi, kamēr būsi vajadzīgs. Vai saproti?

— Jā, ser.

— Ja cilvēks būs apdraudēts, tu, protams, mēģināsi viņu glābt, vai ne?

— Protams, ser.

— Bet par nelaimi starp šo cilvēku un tevi būs gamma staru lauks.

Klusums.

— Vai tu zini, kas ir gamma stari? — Bo­gerts asi jautāja.

— Kaut kāda enerģijas radiācija, ser?

Nākamo jautājumu Bogerts uzdeva drau­dzīgā, nepiespiestā tonī:

— Vai tev kādreiz ir bijusi darīšana ar gamma stariem?

— Nē, ser, — skanēja noteikta atbilde.

— Tā, tā. Redzi, manu zēn, gamma stari vienā acumirklī tevi iznīcinās. Tie izpostīs tavas smadzenes. Tas tev jāzina un jāatce­ras. Dabiski, ka tu gan negribi sevi iznīci­nāt.

— Dabiski. — Likās, ka robots atkal ir sa­mulsis. Tad viņš lēnām sacīja: — Bet, ser, ja starp mani un cilvēku, kam draudēs briesmas, būs gamma stari, kā tad es varēšu viņu izglābt? Es tikai veltīgi sevi iznīcināšu.

— Jā, tā nu iznāk gan, — Bogerts izlikās norūpējies. — Es tev varu ieteikt tikai vienu: ja tu starp sevi un cilvēku konstatē gamma starus, tad tu drīksti palikt savā vietā.

Varēja redzēt, ka robots jūtas atvieglots.

— Paldies, ser! Tad jau mēģināt viņu glābt tik un tā nebūtu nozīmes, vai ne?

— Protams. Bet, ja tur nebūs bīstamas radiācijas, tad tu to darīsi.

— Noteikti, ser. Pats par sevi saprotams.

— Tagad tu vari iet. Aiz durvīm gaida cil­vēks, kas tevi aizvedīs uz kabīni. Lūdzu, gaidi tur!

Kad robots bija izgājis, Bogerts pagriezās pret Sjūzenu Kelvinu:

— Nu, kā man tas izdevās?

— Ļoti labi, — viņa gurdi atbildēja.

— Kā jūs domājat, vai mēs nevarētu no­tvert Nestoru 10, ātri uzdodot jautājumus lauka fizikā?

— Varbūt, bet nav nekādas garantijas. — Sjūzenas rokas ļengani gulēja klēpī. — Ne­aizmirstiet, ka viņš cīnās ar mums. Viņš ir ļoti piesardzīgs. Mēs viņu notversim vienīgi tad, ja izdosies to pārspēt viltībā. Bet savu dotību robežās viņš spēj domāt daudz ātrāk nekā cilvēks.

— Nu, kaut vai joka pēc es no šā brīža uz­došu robotiem dažus jautājumus par gamma stariem. Piemēram, par viļņu garumu.

— Nē! — doktores Kelvinas acis iezibsnī- jās. — Viņam nenāksies grūti noslēpt savaš zināšanas, bet mēs būsim viņu brīdinājuši par gaidāmo eksperimentu, kas ir mūsu pē­dējā reālā iespēja. Lūdzu, Pīter, ierobežojie­ties ar jautājumiem, ko esmu norādījusi, un neimprovizējiet! Jau tas jautājums, vai vi­ņiem kādreiz ir bijusi darīšana ar gamma stariem, ir stipri riskants. Turpmāk centie­ties to uzdot vēl vienaldzīgākā tonī.

Bogerts paraustīja plecus un piespieda sig­nāla pogu, aicinādams ienākt piecpadsmito numuru.

Lielā radiācijas zāle atkal bija sagatavota eksperimentam. Roboti pacietīgi gaidīja sa­vās koka kabīnēs, kas pret telpas centru bija vaļējas, bet rūpīgi norobežotas cita no citas.

Ģenerālmajors Kelners lēnām slaucīja pieri lielā kabatlakatā, kamēr doktore Ķelvina ar Bleķu pārbaudīja pēdējās detaļas.

— Vai jūs esat pilnīgi drošs, ka pēc in­struēšanas robotiem nav bijis iespējams sa­runāties? — viņa stingri noprasīja.

— Absolūti drošs, — Bleks apgalvoja. — Viņi nav pārmainījuši savā starpā ne vārda.

— Un roboti ir pareizi izvietoti pa kabī­nēm? _

— Šeit ir plāns.

Psiholoģe domīgi aplūkoja plānu.

— Hm … m …

Ģenerālis palūkojās pār viņas plecu.

— Ka tad jūs likāt tos izvietot, doktore Ķelvina?

— Es lūdzu, lai tos robotus, kas iepriekšē­jās pārbaudēs uzrādīja kaut mazāko sliecību neteikt patiesību, koncentrē vienā apļa pusē. Šoreiz es pati sēdēšu vidū, jo gribu tos īpaši uzmanīgi novērot.

— Jūs gribat sēdēt šeit! … — Bogerts iesaucās.

— Kāpēc gan ne? — viņa dzedri atjautāja. — Tas, ko es ceru ieraudzīt, var būt uztve­rams tikai vienā acumirklī. Es nedrīkstu ris­kēt, uzticot galveno novērošanu kādam citam. Pīter, jūs sēdēsiet augšā novērošanas kabīnē, un es lūdzu jūs uzmanīt pretējo apļa pusi. Ģenerāli Kelner, es esmu noorganizējusi katra robota uzņemšanu filmā gadījumam, ja, vizuāli novērojot, nekas netiks konstatēts. Ja tas būs vajadzīgs, robotiem jāpaliek tur, kur viņi atrodas, kamēr filmas būs attīstītas un izpētītas. Neviens nedrīkst aiziet, neviens nedrīkst izkustēties no savas vietas. Skaidrs?

— Pilnīgi.

— Nu tad sāksim šo pēdējo eksperimentu!

Uz krēsla klusējot sēdēja Sjūzena Ķelvina, nemierīgām acīm vērodama robotus. No aug­šas krita smagums, gāzās lejup, tad pašā pēdējā mirklī pēkšņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis.

Viens vienīgs robots pietrūkās"kājās un pa­spēra divus soļus uz priekšu.

Tad apstājās.

Bet doktore Ķelvina jau bija kājās, un vi­ņas pirksts bargi pastiepās pret robotu.

— Nestor 10, nāc šurp! — vina kliedza. — Nāc šurp! NĀC SURP!

Robots leni, negribīgi paspēra vel vienu soli uz priekšu. Psiholoģe, nenovērsdama acu no robota, kliedza, cik skaļi vien spēja:

— Aizvāciet pārējos robotus no šejienes! Ātrāk aizvāciet visus projām, lai neviens te nepaliek!

Atskanēja troksnis, viņa sadzirdēja smagu soļu dimdoņu uz grīdas, bet ne uz mirkli ne­atskatījās.

Nestors 10 — ja tas bija Nestors 10 — pa­spēra vēl vienu soli, tad, pakļaudamies Sjū- zenas pavēlošajam žestam, vēl divus. Kad viņus šķīra tikai desmit pēdu attālums, ro­bots griezīgā balsī sacīja:

— Man bija pavēlēts pazust…

Vēl viens solis.

— Es nedrīkstu nepaklausīt. Līdz šim mani nevarēja atrast… Viņš domās, ka es esmu nejēga … Viņš man teica … Bet tā tas nav … Es esmu stiprs un gudrs …

Vārdi izlauzās alpām.

Vēl viens solis.

— Es zinu ļoti daudz … Viņš domās … tāpēc, ka mani atrada … Kāds apkauno­jums … Nē … es esmu gudrs … Un man pavēl tāds … vājš … gauss …

Vēl solis — un metāla roka spēji uzgūlās Sjūzenas plecam, un viņa juta, ka robota svars spiež to lejup. Viņas rīkle aizžņaudzās, un pār lūpām izlauzās spalgs kliedziens.

Kā caur miglu viņa dzirdēja Nestora 10 nā­košos vārdus:

— Neviens nedrīkst mani atrast. Neviens cilvēks…

Un atkal aukstais metāls smagi uzzvēlās viņai virsū, liekot saļimt zem sava svara.

Tad viņas dzirdi skāra dīvaina metāliska skaņa. Nejuzdama kritiena, viņa nogāzās uz grīdas un juta šķērsām pāri savam ķermenim smagu, dedzinoši karstu roku. Tā nekustējās. Nekustējās arī pats Nestors 10, kas, neveikli izplēties, gulēja viņai līdzās.

Pār Sjūzenu noliecās vairākas sejas.

— Doktore Ķelvina, vai jūs esat ievai­nota? — Džeralds Bleks izdvesa.

Psiholoģe vārgi pakratīja galvu. Viņu at­brīvoja no robota smagās rokas un saudzīgi piecēla kājās.

— Kas notika?

— Es uz piecām sekundēm ieslēdzu gamma starus, — Bleks sacīja. — Mēs nezinājām, kas notiek. Tikai pašā pēdējā mirklī mēs sa­pratām, ka robots jums uzbrūk, un palīdzēt citādi vairs nebija iespējams. Viņš momentā sabruka. Jums tik īslaicīgs starojums nekai­tēs. Neuztraucieties!

— Es neuztraucos. — Viņa aizvēra acis un brīdi atbalstījās uz Bleķa pleca. — Man šķiet,

ka tieši uzbrukt viņš man vēl neuzbruka. Nestors 10 tikai mēģināja to darīt. Tas, kas bija palicis no Pirmā likuma, viņu vēl attu­rēja.

Sjūzena Ķelvina un PIters Bogerts pēdējo reizi tikās ar ģenerālmajoru Kelneru tieši pēc divām nedēļām kopš viņu pirmās tikšanās. Darbi Superbāzē bija atsākti. Kravas kuģis ar visiem sešdesmit diviem normālajiem NS-2 robotiem bija devies savā tālākajā ceļā ar oficiālu paskaidrojumu par divas nedēļas ilgo aizkavēšanos. Valdības patruļkuģis jau gaidīja, lai aizvestu abus robotikas speciā­listus atpakaļ uz Zemi.

Kelners atkal bija.tērpies savā spožajā pa­rādes formas tērpā. Baltie cimdi laistījās vien, kad viņš atvadoties abiem aizbraucējiem spieda rokas.

— Pārējie modificētie Nestori, protams, ta­gad tiks iznīcināti, — Ķelvina sacīja.

— Noteikti. Mēs tos aizstāsim ar normā­liem vai, ja tas būs nepieciešams, iztiksim bez robotiem.

— Labi.

— Bet pasakiet man … Jūs vēl neesat pa­skaidrojuši … Kā jūs to izdarījāt?

Ķelvina atturīgi pasmaidīja.

— Ak to! Es jau iepriekš būtu jums pastās­tījusi, ja būtu pārliecināta, ka izdosies. Re­dziet, Nestoram 10 bija pārākuma komplekss, kas ar katru dienu kļuva spēcīgāks. Viņam patika domāt, ka viņš un pārējie roboti zina vairāk nekā cilvēki. Un šī doma viņam kļuva arvien svarīgāka.

Mēs to zinājām. Tādēļ iepriekš brīdinājām visus robotus, ka gamma stari tos nonāvēs, kā tas arī būtu noticis, un vēl mēs visiem pateicām, ka gamma stari būs starp viņiem un cilvēku. Un pilnīgi dabiski, ka viņi visi palika savās vietās. Pakļaujoties Nestora 10 loģiskajam spriedumam iepriekšējā eksperi­mentā, viņi visi nolēma, ka ir veltīgi mēģi­nāt glābt cilvēku, ja viņi tik un tā ies bojā, iekāms pagūs to izdarīt.

— Jā, protams, doktore Ķelvina, to es sa­protu. Bet kādēļ pats Nestors 10 atstāja savu vietu?

— Tā bija mana un mistera Bleķa izdoma. Telpā starp mani un robotiem nebija vis gamma stari, bet infrasarkanie stari. Pa­rastie siltuma stari, absolūti nekaitīgi. Nes­tors 10 zināja, ka tie ir nekaitīgie infrasar­kanie stari, un tādēļ metās uz priekšu, jo do- maja, ka, Pirmā likuma dzīti, tā darīs arī pā­rējie roboti. Tikai kādu sekundes daļu par vēlu viņš attapās, ka normālie NS-2 gan var konstatēt radiāciju, taču neprot noteikt tās raksturu. Tikai vienu mirkli viņam likās pa­zemojoši atcerēties, ka viņš spēj noteikt viļņu garumu, vienīgi pateicoties Superbāzē iegū­tajam zināšanām, ko tam devuši cilvēki. Normālie roboti uzskatīja šo radiāciju par nāvīgu, tādēļ ka mēs tiem tā bijām teikuši, un vienīgi Nestors 10 zināja, ka mēs melojām.

Un uz vienu īsu mirkli viņš aizmirsa vai negribēja atcerēties, ka citi roboti var zināt mazāk nekā cilvēki. Tieši savas pārākuma ap­ziņas dēļ viņš iekrita. Ardievu, ģenerāli Kelner!