Fantastiskā sāga

VESELĀ PLANĒTA

— Šis karš taču bija beidzies, kad es vēl nebiju dzimis! Vai kādu var interesēt viena pati torpēda, kas palaista tik sen?

Dolls jaunākais bija ārkārtīgi neatlaidīgs, viņam bija ļoti laimējies, ka kuģa komandieris Laijens Steins ir nosvērta rakstura un pieredzējis cilvēks ar neizsmeļamu pacietības krājumu.

— Pagājuši jau piecdesmit gadi, kopš uzvarēta Lielā Vergokrātija, bet tas nenozīmē, ka tā ir iznīcināta, — teica komandieris. Viņš palūkojās iluminatorā, it kā redzētu starp zvaigznēm ilgi neuzveiktās impērijas aprises. — Vergokrātija netraucēti sagrāba jaunas pasaules vairāk nekā tūkstoš gadu. Militārā sakāve nav darījusi tai galu, tā tikai tuvinājusi izkliedētās pasaules mums. Mēs cenšamies tās pārveidot, atbrīvot no verdzības valgiem, bet mēs vēl esam tikai pusceļā.

— To visu es zinu, — Dolls jaunākais pārtrauca viņu, gurdi nopūzdamies. — Es strādāju uz starpplanētu trasēm kopš iestāšanās kosmiskās flotes dienestā. Bet kāds tam sakars ar Mozaīkas torpēdu, kurai mēs dzenam pēdas? Kara laikā tādas droši vien tika ražotas un palaistas miljoniem. Kā pēc tik daudziem gadiem mūs tā var interesēt viena vienīga?

— Ja tu būtu lasījis tehniskās atskaites, — teica Steins, ar pirkstu norādīdams uz biezu mapi, kas gulēja uz karšu galda, — tu to zinātu. — Tas bija stingrākais rājiens, kuru komandieris spēja izteikt. Dol- lam jaunākajam pietika saprāta mazliet nosarkt un ieklausīties komandierī ar uzsvērtu uzmanību.

— Mozaīkas torpēda ir starpplanētu kara ierocis, īstenībā kosmosa kuģis, kuru vada robots. Saņēmusi uzdevumu, tā uzmeklē mērķi, ja vajag — aizsargājas^ bet tad iznīcina pati sevi un kuģi, jo tur sākas nevadāma atomreakcija.

— Man nebija ne jausmas, ka šīs torpēdas vadījuši roboti, — teica Dolls. — Es domāju, ka roboti uzbūvēti tā, lai nespētu nogalināt cilvēkus.

— Pareizāk būtu teikt «programmēti», — Steins pārlaboja. — Robota smadzenes nav nekas vairāk kā ļoti sarežģīta ierīce bez morāles. Tā tiek piešķirta vēlāk. Mēs jau kur tas laiks vairs nebūvējam cilvēkveidīgus robotus ar smadzenēm, kas līdzīgas cilvēka smadzenēm. Mēs dzīvojam specializācijas gadsimtā, bet specializēt robotu ir daudz vieglāk nekā cilvēku. Mozaīkas torpēdai nav morāles, ja vēlies, tā ir psiho- pātiska, slepkavošanas alku pārņemta. Tajā gan ir iebūvēts kontrolaparāts, lai zinātu, cik daudz cilvēku tā nogalinājusi. Visas torpēdas, kas jebkad lietotas, bija apgādātas ar masas detektoriem, kurus tās izlādēja, tuvojoties kādam objektam ar planētas masu, jo torpēdas izraisītā reakcija varēja iznīcināt kā kuģi, tā planētu. Tagad tu sapratīsi, kāpēc mēs sākām tā interesēties, kad kara pēdējos mēnešos atradām torpēdu, kuras lādiņš paredzēts veselas planētas iznīcināšanai. Visi dati no tās smadzenēm tika izvilkti un nesen atšifrēti. Torpēda bija notēmēta uz ceturto planētu, kas riņķo ap zvaigzni, kurai mēs pašlaik tuvojamies.

— Vai ir kādas ziņas par šo planētu? — Dolls ievaicājās.

— Nekādu. Tā ir neizpētīta sistēma, vismaz mūsu piezīmēs nekā nav. Taču Lielā Vergokrātija zinājusi par to pietiekami daudz, lai tīkotu to iznīcināt. Mūsu uzdevums ir noskaidrot, kāpēc.

Dolls jaunākais sarauca pieri, pārdomādams teikto.

— Vai tas ir vienīgais uzdevums? — viņš beidzot jautāja. — Es domāju, ar to pietiek, ka mēs neesam ļāvuši viņiem iznīcināt planētu.

— Uzreiz var redzēt, ka tev uz šā kuģa ir viena no zemākajām pakāpēm, — ienākdams izgrūda artilērists Arnilds. Kaut gan reti kāds no artilēristiem nodzīvo līdz vecumam, viņš bija pamanījies novecot šajā amatā un bija zaudējis pacietību pret visu, izņemot savus skaitļotājus un lielgabalus. — Vai drīkstu pateikt, ko es domāju? Pirmkārt, jebkurš Vergokrāti- jas ienaidnieks var kļūt par mūsu draugu. Bet var gadīties arī otrādi — ka mēs atrodam ienaidnieku, kas bīstams visai cilvēcei, un tad mums pašiem būs jāpalaiž Mozaīkas torpēda, lai padarītu līdz galam vergokrātu sākto darbu. Bet var gadīties, ka vergo- krātiem te kaut kas ir palicis — teiksim, zinātniskais centrs, kuru viņi drīzāk iznīcinās, nekā atstās mums. Vai tad katrā ziņā nav vērts papētīt šo planētu?

— Pēc divdesmit stundām mēs ieiesim atmosfērā, — teica Dolls, nozuzdams apakšējā lūkā. — Man jāpārbauda, kā ieeļļoti pārnesumu zobrati.

— Tu esi pārlieku iecietīgs pret to puišeli, — Arnilds teica, drūmi raudzīdamies uz tuvojošos planētu, kuras žilbinošo mirdzumu jau mazināja priekšējie filtri.

— Bet tu pārlieku bargs, — atteica Steins, — ta ka mēs viens otru līdzsvarojam. Neaizmirsti, ka viņš nav karojis ar vergokrātiem.

Slīdot pa ceturtās planētas atmosfēras ārmalu, iz- lūkkuģis kādu laiku traucās pa spirāli, tad iespruka atpakaļ drošajā atmosfēras zonā, bet kuģa smadzenes pa to laiku apstrādāja un kopēja fotogrāfijas un detektora raidījumus. Kopijas tika saliktas kurjertor- pēdā, un tikai tad, kad torpēda bija nosūtīta atpakaļ uz bāzi, komandieris Steins pats papūlējās ielūkoties novērojumu rezultātos.

— Tagad var iztikt bez mums, — viņš atviegloti teica. — Labākais, ko mēs varam darīt, ir nokāpt lejā un paskatīties, kas tur darāms.

Arnilds piekrītoši norūca, ar rādītājpirkstiem spiezdams neredzama ieroča gaiļus. Viņi noliecās pār diagrammām un fotogrāfijām, kas bija izklātas uz galda. Dolls arī palūkojās no aizmugures un pārcilāja fotogrāfijas, kuras viņi bija atlikuši sāņus. Viņš ierunājās pirmais.

— Te nekā sevišķa tiešām nav. Daudz ūdens, kā liela sala vidū kontinents, un tas arī viss.

— Vairāk nekas nav redzams, — piebilda Steins, ievilkdams diagrammās ķeksīšus. — Nav redzama ne radiācija, ne lielas metāla masas ne virspusē, ne apakšā, nekādi enerģijas krājumi. Mums te nebija ko meklēt.

— Mēs tomēr esam atlidojuši, — īgni norūca Arnilds, — tāpēc laidīsimies lejā un paskatīsimies paši, kas un kā. Lūk, kur laba vieta. — Viņš iebakstīja ar pirkstu fotogrāfijā un iebāza to palielinātājā. — Laikam parasts ciems, staigā cilvēki, kūp dūmi.

— Bet tās izskatās pēc aitām laukā, — satraukts iejaucās Dolls. — Un tās pēc krastā izvilktām laivām. Kaut ko mēs te atradīsim.

— Skaidrs, ka atradīsim, — piekrita komandieris Steins. — Piesprādzējieties, mēs laižamies zemē.

Kuģis viegli un bez trokšņa slīdēja lejup, apmeta līganu loku un nosēdās uz pakalna birzes malā. Motori pamazām apstājās, un kuģī viss apklusa.

— Atmosfēra derīga elpošanai, — paziņoja Dolls, paskatījies uz analizatora skalām.

— Paliec pie lielgabaliem, Arnild, — teica komandieris. — Piesedz mūs, bet nešauj bez manas pavēles.

— Vai arī kamēr tu nebūsi nogalināts, — vienā mierā piebilda Arnilds.

— Vai arī kamēr es nebūšu nogalināts, — Steins atbildēja tikpat vienaldzīgi. — Tādā gadījumā komandēšanu pārņemsi tu.

Viņš ar Dollu pielāgoja ietērpu, izlīda laukā pa lūku un cieši noslēdza to. Gaiss bija maigs un glāsaini silts, tas apdvesa ar zāļu un lapu elpu.

— Smaržo lieliski, it īpaši pēc tā balonu skābekļa, — ierunājās Dolls.

•— Tev ir apbrīnojama spēja paust zināmas patiesības. — Austiņās Arnilda balss izklausījās vēl griezīgāka nekā parasti. — Vai jūs redzat, kas notiek ciemā?

Dolls sagrābstīja tālskati. Komandieris Steins pēc izkāpšanas no kuģa nebija atņēmis tālskati no acīm.

— Nekādu dzīvības zīmju, — viņš sacīja. — Aizsūti izlūkos «aci».

«Acs» aizsvilpa viņiem garām, un varēja redzēt, ka tā lēni lido virs ciema. Apakšā stāvēja kādas simt būdas ar salmu jumtiem, un «acs» uzmanīgi aplūkoja katru.

— Ne dzīvas dvēseles, — teica Arnilds, skatīdamies uz monitora ekrānu. — Tie dzīvnieki, kurus mēs redzējām no augšas, arī pazuduši.

— Cilvēki nevarēja pazust, — teica Dolls. — Kur vien skaties, visur tukši lauki, nekur nevienas paslēptuves. Bet viņu ugunskuri vēl kūp.

— Dūmi ir, bet cilvēku nav, — nicīgi teica Arnilds.

— Ej un paskaties pats.

«Acs» pacēlās gaisā un lidoja atpakaļ uz kuģi. Virs kokiem tā pēkšņi sašūpojās un apstājās.

— Stāt! — iebrēcās Arnilds. — Būdas ir tukšas, bet kokā, pie kura jūs stāvat, kāds ir. Metrus desmit virs jums.

Abi tikko noturējās, nepacēluši galvas. Viņi pagāja mazliet tālāk, lai viņiem kaut ko neuzmestu virsū.

— Pietiek, — teica Arnilds. — Es pārvietošu «aci», lai būtu labāk redzams.

Viņi sadzirdēja «acs» motoru vājo dūkoņu.

— Tā ir meitene. Viņai mugurā ir kaut kāds ādas apģērbs. Ieročus es neredzu, bet pie jostas karājas tāds kā maisiņš. Meitene turas pie koka, acis viņai ir ciet. Izskatās, it kā viņa baidītos nokrist.

Uz zemes stāvošie ar pūlēm saskatīja kamolā savilkušos augumiņu, kas bija pieplacis pie taisnā stumbra.

— «Aci» tuvāk vairs nelaid, — teica komandieris.

— Skaļruni gan uzgriez. Ieslēdz mani ķēdē.

— Ir.

— Mēs esam draugi… Kāp zemē … Mēs tev neko ļaunu nedarīsim. — Vārdi nāca no skaļruņa, kas karājās gaisā virs viņiem.

— Dzirdēt viņa dzird, bet laikam nesaprot espe- ranto, — teica Arnilds. — Kad tu sāki runāt, viņa vēl stingrāk pieķērās pie koka.

Kara laikā komandieris Steins bija diezgan labi apguvis vergokrātu valodu, un tagad viņš ātri sameklēja atmiņā vajadzīgos vārdus. Viņš atkārtoja teikto, tikai šoreiz sakauto ienaidnieku valodā.

— Tas līdzēja, komandier, — Arnilds ziņoja.

— Viņa tā palēcās, ka gandrīz vai novēlās no koka. Tad viņa parāpās vēl augstāk un atkal pieķērās pie zara.

— Atjaujiet, es dabūšu viņu zemē, ser, — teica Dolls. — Es paņemšu virvi un uzkāpšu kokā. Cits nekas neatliek. Tāpat dabū zemē kaķi.

Steins apsvēra.

— Laikam tas tiešām būs tas labākais, — viņš beidzot sacīja. — Atnes no kuģa metrus divsimt vieglās troses un kārķus. Nekavējies, drīz būs tumšs.

Dzelzs nagi iecirtās kokā, un Dolls piesardzīgi uzkāpa līdz apakšējiem zariem. Meitene virs viņa sakustējās, un Dolls ieraudzīja baltu sejas plankumu, kad viņa palūkojās lejup. Viņš kāpa augstāk, līdz Arnilds uzsauca:

— Stāt! Viņa rāpjas vēl augstāk. Tieši tev virs galvas.

— Ko lai es daru, komandier? — Dolls jautāja, iesēzdamies ērtāk kāda zara staklē. Kāpiens viņu uzjautrināja, ādu maigi kutināja sviedru urdziņas. Dolls atrāva vaļā apkakli un ar pilnu krūti ieelpoja.

— Kāp vien. Augstāk par virsotni viņa taču netiks.

Tagad kāpt bija vieglāk, zari kļuva sīkāki un auga

biežāk. Dolls nesteidzās, lai bēgle nesabītos un nenogāztos. Zemi vairs neredzēja, tā bija palikusi tālu apakšā. Viņi bija vieni paši savā lapu un zvāļājošos zaru pasaulē, un novērotājus no kuģa atgādināja vienīgi «acs» sudrabotā caurule, kas karājās gaisā. Dolls apstājās, lai rūpīgi iesietu troses galā drošu cilpu. Pirmo reizi visa lidojuma laikā viņš jutās kā pilntiesīgs apkalpes loceklis. Abi vecie karotāji nebija slikti biedri, bet Dollu nomāca viņu ilggadīgā pieredze. Taču šoreiz viņš varēja vecos pārtrumpot, un, to iedomājoties, viņš klusiņām uzsvilpoja.

Meitene būtu varējusi kāpt vēl augstāk, zari būtu izturējuši viņas svaru, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ viņa sāka līst pa zaru. Pie blakus zara varēja lieliski turēties, un Dolls lēnām šļūca viņai pakaļ.

— Nav ko baidīties, — viņš jautri teica un uzsmaidīja. — Es tikai gribu dabūt tevi lejā un aizvest pie taviem draugiem. Ņem ciet trosi!

Meitene nodrebēja un parāvās atpakaļ. Viņa bija jauna, izskatīga, ģērbusies īsā ādas bruncītī. Mati viņai bija gari, bet kārtīgi sasukāti un saņemti uz pakauša ar siksniņu. Visparastākā meitene, tikai pārbijušies. Līzdams tuvāk, Dolls redzēja, ka meitene aiz bailēm neko neaptver. Kājas un rokas viņai kratīja drebuļi. Zobi bija iekodušies bālajās lūpās, un pa zodu stīdza tieva asins strūkliņa. Dolls nekad nebija domājis, ka cilvēka acis šausmās var izplesties un pielīt ar tādu izmisumu.

— Nebaidies, — viņš atkārtoja apstādamies. Zars bija tievs un atsperīgs. Ja viņš mēģinātu meiteni satvert, abi aizietu kūleniski. Tagad nedrīkstēja pārsteigties. Lēnām tīdams vaļā trosi, Dolls apsēja to sev ap kaklu un tad pārmeta galu pāri blakus zaram. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, ka meitene sakustas un tramīgi skatās apkārt.

— Mēs esam draugi, — viņš teica, cenzdamies meiteni nomierināt. Viņš pārtulkoja šos vārdus vergo- krātu valodā, jo likās, ka viņa to saprot. — Noir venn!

Meitenei pavērās mute un noraustījās kājas. Viņa šaušalīgi iekliedzās, drīzāk kā ievainots zvērs, nevis kā cilvēks. Dolls apmulsis mēģināja viņu satvert, bet bija par vēlu.

Viņa nenokrita. Sasprindzinājusi visus spēkus, viņa metās zemē no zara pretī drošai nāvei, lai tikai svešais viņai nepiedurtos. īsu brīdi viņa it kā sastinga gaisā, krampju sarauta un no bailēm vai prātu zaudējusi, tad, ar brīkšķi aplauzdama zarus, krita lejup. Krita arī Dolls, velti mēģinādams kaut kur pieķerties.

Viņu izglāba tālredzīgi apsietā trose. Apdullis viņš aizrāpās atpakaļ līdz stumbram un palaida trosi vaļīgāk. Tad viņš drebēdams kāpa zemē. Tas vilkās pailgi, un, kad Dolls atradās uz zemes, viņš ieraudzīja

zālē guļam apsegtu sakropļotu ķermeni. Lieki bija jautāt, vai viņa ir mirusi.

— Es mēģināju viņu atturēt. Es darīju* ko varēju.

Dollam aizlūza balss.

— Protams, — teica komandieris Steins, izlikdamš zālē meitenes maisiņa saturu. — Mēs novērojām ar «aci». Kad meitene bija nolēmusi lekt, viņa vairs nebija atturama.

— Neatmaksājās runāt ar viņu vcrgokrātu valodā … — iesaucās Arnilds, kāpdams laukā no kuģa. Viņš grasījās vēl ko piemetināt, bet, uztvēris komandiera bargo skatienu, iekoda mēli zobos. Dolls arī pamanīja šo skatienu.

— Es aizmirsu, — viņš sacīja, lūkodamies viņu vienaldzīgajās sejās. — Atcerējos tikai, ka viņa prot vergokrātu valodu. Es nedomāju, ka viņa izbīsies. Var jau būt, ka tā bija kļūda, bet kļūdīties var katrs. Es negribēju, lai viņa aizietu bojā …

Viņš ar pūlēm sakoda drebošos žokļus un novērsās.

— Ej labāk uztaisi kaut ko ēdamu, — teica Steins. Līdzko lūka bija aizvērusies, viņš norādīja uz līķi. — Apraksim zem koka. Es tev palīdzēšu.

Paēda ātri, jo neviens nejutās sevišķi izsalcis. Pēc tam Steins apsēdās pie karšu galda un valstīja ar rādītājpirkstu kādu cietu, zaļu augli.

— Lūk, ko viņa darīja kokā … Tāpēc arī nepaspēja aizbēgt kā pārējie. Lasīja augļus. Neko citu viņas maisiņā neatradām. Tas, ka mēs apstājāmies zem šā koka un pārsteidzām viņu, bija tīrā nejaušība.

Viņš zagšus uzmeta mirkli Dollam un novērsās.

— Ir jau vēls, lai kaut ko saredzētu. Varbūt pagaidīsim līdz rītam? — jautāja Arnilds. Viņš tīrīja un eļļoja uz galda izjaukto pistoli.

Steins pamāja ar galvu.

— Nekāda nelaime nenotiks. Un tas būs labāk nekā grābstīties pa tumsu. Atstāj vienu «aci» ar infrasarkano prožektoru un filtru virs ciemata un ieraksti visu. Varbūt izdosies noskaidrot, kur viņi visi palikuši.

— Es palikšu novērot «aci», — piepeši ierunājās Dolls. — Man… man nenāk miegs. Varbūt kaut ko uzzinu.

Komandieris brīdi pārlika, tad piekrita.

— Ja kaut ko ieraugi, pamodini mani. Ja ne — piecel mūs no rīta.

Nakts pagāja mierīgi, ciemats bija kā izmiris. Jau mazā gaismiņā komandieris ar Dollu gāja lejā no uzkalna, bet viņiem pa priekšu lidoja modrā «acs». Arnilds bija palicis aizslēgtajā kuģī un uzraudzīja aparātus.

— Iesim te, ser, — teica Dolls. — Es te naktī kaut ko atklāju, atsūtījis «aci» izlūkos.

Laika zobs bija izmiekšķējis un nolīdzinājis bedres malas, nogāzēs auga lieli koki. No bedres dibenā satecējušā ūdens slējās laukā kaut kādas aprūsējušas mašīnu daļas.

•— Manuprāt, tie ir ekskavatori, — ieminējās Dolls.

— Kaut gan … grūti pateikt, tās mētājas te diez no kādiem laikiem.

«Acs» nolaidās līdz ūdenim, līdz pašiem lūžriiem. Tā ienira un pēc brīža parādījās viscaur slapja.

— Jā, tie ir ekskavatori, — paziņoja Arnilds.

— Daži ir apgāzti un pa pusei iegrimuši dūņās, it kā būtu iebrukuši bedrē. Un tie visi būvēti Vergo- krātijā.

Komandieris Steins uzmanīgi pacēla galvu.

— Vai tu esi drošs par to? — viņš noprasīja.

— Pilnīgi, jo es redzēju fabrikas zīmi.

— Iesim tālāk uz ciematu, — teica komandieris, domīgi kodīdams lūpas.

Dollam jaunākajam izdevās noskaidrot, kur palikuši ciemata iedzīvotāji. Noslēpums bija gaužām vienkāršs, viņi to atminēja jau pirmajā būdā, kur iegāj«.

Grīdas vietā bija māla klons, par pavardu kalpoja vidū no akmeņiem sakrauts aplis. Iedzīves priekšmeti bija visvienkāršākie un visrupjākie. Smagi podi no neapdedzināta māla, neģērētas ādas, daži no cieta koka izgriezti galda piederumi. Dolls, rakņādamies mašu kaudzē aiz pavarda, uzgāja caurumu.

— Atradu, ser! — viņš iesaucās.

Ala bija gandrīz metru plata un gāja slīpi zemē iekšā. Grīda tajā bija noblietēta tikpat cieta kā būdā.

— Tur viņi droši vien paslēpušies, — teica komandieris Steins. — Iespīdini caurumā gaismu un paskaties, cik dziļš tas ir.

Tas nebija tik viegli izdarāms. Ala tiešām bija tunelis ar gludām sienām; metrus piecus no ieejas tas spēji pagriezās sāņus. «Acs» nolaidās lejā un palika dūkdama karājamies virs cauruma.

— Es ielūkojos vēl dažās citās būdās, — teica Arnilds no kuģa. — Katrā no tām «acs» atrada tādu pašu alu. Varbūt man paskatīties, kas tur iekšā?

— Jā, tikai nesteidzies, — atbildēja Steins. — Ja tur slēpjas cilvēki, nebiedēsim viņus vairāk. Sūti «aci» lejā un, tiklīdz kaut ko atrodi, sauc atpakaļ.

«Acs» nozuda tunelī.

— Tunelim ir atzarojums, — Arnilds ziņoja. — Un vēl viens. Nezinu, vai izdosies izvest «aci» atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru tā ielidoja.

— Bez «acs» var iztikt, — Steins viņu mierināja. — Lai lido tālāk.

— Apkārt, jādomā, klintis, nekas vairāk… Signāls kļūst arvien vājāks, un man grūti izsekot «acij»… Tāda kā liela ala.. Stop! Te kāds ir! Ievēroju, ka atzarojumā ieskrien cilvēks.

— Seko viņam! — Steins pavēlēja.

— Tas nav tik vienkārši, — Arnilds pēc brīža atsaucās. — Izskatās pēc strupceļa. Ceļu aizšķērso kaut kāds klints bluķis. Viņš droši vien pavēla to nost,pagāja garām un tad atbīdīja bluķi vietā. Es saukšu «aci» atpakaļ … Ak tu velns!

— Kas notika?

— Vēl viens bluķis, šoreiz aiz «acs». Viņi noķēruši to lamatās. Ekrāns nodzisa, un es redzu vienīgi signālu, ka «acs» izgājusi no ierindas.

Arnilda balss pauda izmisumu un dusmas.

— Tīrs darbiņš, — teica komandieris Steins. — Viņi ievilināja «aci», noķēra lamatās un pēc tam droši vien iegāza tuneļa griestus. Šie ļaudis ļoti baidās no svešiem un, kā rādās, tīri labi iemanījušies tikt no viņiem vaļā.

— Bet kāpēc? — neviltotā izbrīnā jautāja Dolls, aplūkodams trūcīgo mitekli. — Kas šiem ļaudīm ir tāds, pēc kā vergokrātiem vajadzēja tā tiekties? Skaidri redzams, ka vergokrāti patērējuši milzumu laika un pūļu, lai aizraktos līdz viņiem. Vai viņi atrada meklēto? Vai viņi mēģināja iznīcināt šo planētu tāpēc, ka bija atraduši meklēto, vai tāpēc, ka nebija atraduši?

— Ja es to zinātu … — drūmi novilka komandieris. — Tad mums būtu krietni vieglāk. Mēs nosūtīsim sīku ziņojumu štābam, varbūt viņi kaut ko izdomās.

Atpakaļceļā uz kuģi viņi birzī pamanīja svaigas zemes pikas. Tajā vietā, kur viņi bija aprakuši meiteni, rēgojās bedre. Smiltis visapkārt bija izrakņātas un izsvaidītas. Koku stumbri bija sakropļoti ar kaut kādiem griezīgiem asmeņiem … vai gigantiskiem nagiem. Kaut kas vai kāds bija atnācis pēc meitenes, izracis līķi un izgāzis negantās dusmas uz zemi un kokiem. Postījumu pēdas veda uz alu starp kāda koka saknēm. Eja gāja stāvus iekšā zemē, tās tumšā rīkle bija tikpat noslēpumaina un mīklaina kā citi tuneļi.

Tovakar pirms gulētiešanas komandieris Steins divas reizes apstaigāja kuģi un pārbaudīja, vai lūkas cieši aizdarītas un vai visi trauksmes signāli ieslēgti. Viņš apgūlās, bet nevarēja iemigt. Atminējums likās

esam tepat, tepat, bet rokā nedevās. Viņiem bija tik daudz faktu, ka varētu izdarīt secinājumu. Bet kādu? Steins iegrima trauksmainā snaudā, tā arī neatradis atbildi.

Kad viņš pamodās, kabīnē vēl bija tumšs, un viņš nojauta, ka ir atgadījies kaut kas nelāgs. Kas viņu bija pamodinājis? Viņš centās atcerēties, kas bija iztraucējis viņa miegu. Nopūta? Gaisa strāva? Varbūt atvērusies lūka? Mēģinot pārvarēt pēkšņās bailes, viņš ieslēdza gaismu un paķēra no plaukta galvgalī pistoli. Žāvādamies un acis mirkšķinādams, durvīs parādījās Arnilds.

— Kas noticis? — viņš jautāja.

— Pasauc Dollu. Man šķiet, kuģī kāds ienācis.

— Drīzāk jau izgājis no kuģa, — Arnilds norūca.

— Dolla koja ir tukša.

— Ko?!

Steins iedrāzās vadības telpā. Trauksmes signāls bija izslēgts. Uz vadības pults bija atstāta lapiņa. Komandieris paķēra to un ieraudzīja vienu vienīgu vārdu. Sapratis viņš noelsās un drudžaini saburzīja papīru.

— Muļķis! — viņš iekliedzās. — Sasodītais dumjais zaļknābis! Izlaid laukā «aci». Nē, divas! Es vadīšu otru.

— Kas tad galu galā ir lēcies? — jautāja Arnilds.

— Ko jaunais Dolls pastrādājis?

— Ielīdis pazemē. Tuneļos. Mums viņš jāapstādina! Dollu nekur neredzēja, bet zem kokiem pie ieejas

tunelī viņi pamanīja svaigas pēdas.

— Es laidīšu iekšā «aci», — teica Steins. — Otru laid iekšā tuvākajā ejā. Ieslēdz skaļruņus. Saki viņiem, ka mēs esam draugi, runā vergokrātu valodā.

— Bet… tu taču redzēji, kā reaģēja meitene, kad Dolls viņai to pateica. — Arnilds bija pagalam apjucis.

— Es visu zinu! — Steins atcirta. — Bet kas cits mums atliek? Rīkojies nu!

Arnilds grasījās vēl kaut ko jautāt, bet Steins tik * drudžaini rosījās gar vadības pulti, ka viņš neuzdrošinājās. Viņš aizraidīja savu «aci» uz ciemata pusi.

Ja arī tie, kas slēpās pazemes labirintā, dzirdēja aicinājumu, viņi tam acīmredzot neticēja. Viena «acs» bija ielidojusi strupceļā, kad aiz tās negaidot iegruva zeme. Komandieris Steins mēģināja izvadīt mašīnu cauri šķēršļiem, bet lamatas nelaida to vaļā. Viņš dzirdēja, ka nogrūst aizvien jauni smilšu slāņi un pilnīgi aprok «aci».

Arnilda «acs» uzdūrās milzīgai pazemes telpai, kas bija pilna ar satrūcinātām aitām. Cilvēku tur nebija. Atpakaļceļā «acij» uzgāzās virsū akmeņi.

Galu galā komandieris Steins atzina sevi par uzvarētu.

— Tagad viss atkarīgs no viņiem, mēs vairs neko nevaram darīt.

— Birzī kaut kas kustas, komandier, — Arnilds asi teica. — Es pamanīju to ar lokatoru, bet pašreiz viss ir mierīgi.

Turēdami pistoles gatavībā, viņi nedroši gāja uz birzi. Viņi gāja, iepriekš zinādami, ko tur ieraudzīs, bet baidīdamies izteikt to skaļi, kamēr vēl bija dzīva kaut niecīgākā cerība.

Cerību, protams, nebija nekādu. Dolla jaunākā līķis gulēja pie ieejas tunelī, no kura tas bija izmests. Sārtā rītausma spoguļojās asiņu sārtumā. Dolls bija miris baismīgā nāvē.

— Nezvēri! Briesmoņi! — ierēcās Arnilds. — Izdarīties tā ar cilvēku, kas gribēja viņiem palīdzēt! Izlauzt rokas un kājas, nodīrāt gandrīz visu ādu … No sejas nekas nav palicis pāri… — Vecais artilērists tā kā elsoja, tā kā šņukstēja. — Viņus vajadzētu nomētāt ar bumbām, uzspert gaisā! Ne velti vergokrāti…

Viņš pamanīja komandiera dzeldējošo skatienu un aprāvās.

— Tā droši vien sprieda vergokrāti, — Steins teica. — Vai tad tu nesaproti, kas te noticis?

Arnilds kā apdullis papurināja galvu.

— Dolls sāka apjaust patiesību. Bet viņš domāja, ka vēl ir iespējams kaut ko vērst par labu. Vismaz viņš saprata, kur slēpjas briesmas. Viņš gāja tāpēc, ka jutās vainīgs pie šīs meitenes nāves. Tāpēc viņš arī atstāja zīmīti ar vienu pašu vārdu «vergi» — gadījumam, ja neatgrieztos. Tas tiešām ir ļoti vienkārši, — Steins turpināja, gurdi atspiezdamies pret koku. — Mēs meklējām kaut ko sarežģītāku, kaut ko tādu, kam vairāk sakara ar tehniku. īstenībā mēs sadūrāmies nevis ar tehniku, bet gan ar sociālu problēmu. Šī planēta piederēja vergokrātiem, te viss bija iekārtots un organizēts atbilstoši viņu vajadzībām.

— Kā? — jautāja Arnilds, nespēdams attapties.

— Viņiem bija vajadzīgi vergi. Viņi iekaroja aizvien jaunas planētas, bet tu taču zini, ka viņu galvenais kaujas spēks bija cilvēki. Viņiem pastāvīgi bija vajadzīgas svaigas rezerves, un tās bija jārada. Šī planēta bija viens no rezervju avotiem. Tā bija kā pēc pasūtījuma gatavota. Samērā klajš, ar kokiem reti apaudzis kontinents, cilvēkiem nav kur tverties, kad ierodas kuģi pēc vergiem. Viņi atveda kolonistus, vienkārši un apmierinoši atrisināja pārtikas problēmu, bet tehniku nedeva nekādu. Tad viņi aizlidoja, atstādami vergus, lai vairojas. Ik pēc pāris gadiem viņi atgriezās, paņēma tik daudz vergu, cik bija vajadzīgs, bet pārējos atstāja, lai papildina rezerves. Tikai vienā ziņā viņi pārrēķinājās.

Arnilds pamazām atraisījās no stinguma. Viņš sāka saprast.

— Neaptvēra, ka cilvēks spēj visam pielāgoties, — viņš teica.

— Protams. Cilvēks, ja vien viņam dod pietiekami daudz laika, spēj pielāgoties gandrīz jebkurai videi. Te ir lielisks piemērs. No pārējās pasaules atgriezta tauta, kurai nav savas vēstures, nav rakstu valodas, ir tikai viena vēlēšanās — palikt dzīvai. Pēc pāris gadiem no debesīm nolaižas kaut kādi noslēpumaini radījumi un atņem viņiem bērnus. Viņi mēģina bēgt, taču nav kur bēgt. Viņi cērt laivas, bet nav kur airēt. Nekas nelīdz …

— Beidzot kāds gudrinieks izrok bedri, nomaskē to un ielien tajā ar visu ģimeni. Izrādās, ka tas ir glābiņš.

— Tas ir sākums, — turpināja Steins, pamādams ar galvu. — Arī citi sāk rakties iekšā zemē, tuneļi kļūst dziļāki un sarežģītāki, tāpēc ka vergokrāti mēģina izvilkt savu laupījumu gaismā. Beidzot vergi tomēr uzvar. Acīmredzot šī bija pirmā planēta, kas sacēlusies pret Lielo Vergokrātiju un guvusi panākumus. Viņus nevarēja izrakt no zemes. Indīgā gāze viņus vienkārši nogalināja, bet no miroņiem nebija nekāda labuma. Mašīnas, kas tika sūtītas pēc vergiem, iekrita slazdos tāpat kā mūsu «acis». Bet tie, kas aiz savas muļķības paši līda iekšā …

Steins nepabeidza teikumu, Dolla līķis bija daiļrunīgāks pierādījums par visiem vārdiem.

— Bet kāpēc tāds naids? — jautāja Arnilds. — Meitene taču labāk izdarīja pašnāvību, nekā devās rokā.

— Tuneļi kļuva par reliģiju, — Steins paskaidroja. — Tā tam vajadzēja būt, tie bija jāsargā un jāuztur kārtībā starplaikos starp vergokrātu uzbrukumiem. Bērniem iestāstīja, ka no debesīm nāk dēmoni un glābiņš ir pazemē. Tiešs pretstats vecajām Zemes ticībām. Naids un bailes iesakņojās tik dziļi, ka vecs un jauns zināja, kas jādara, kad parādās kuģis. Ieejām jābūt visur. Dažās sekundēs, tiklīdz pamanīts kuģis, iedzīvotāji var pazust labirintos. Viņi uzskatīja, ka mēs esam vergokrāti, ja jau nolaižamies no debesīm.

— Dolls šo to acīmredzot noskārta. Bet viņš domāja, ka izdosies vietējos pārliecināt, izdosies viņiem iestāstīt, ka vergokrātu vairs nav un viņiem vairs nav ko slēpties. Ka no debesīm nāk labi cilvēki. Bet tā ir ķecerība, un ar to vien pietiktu, lai viņu nonāvētu. Ja viņu vispār uzklausītu.

Viņi saudzīgi nesa Dollu jaunāko atpakaļ uz kuģi.

— Grūti būs panākt, lai šie Jaudis mums ticētu. — Viņi uz brīdi apstājās atpūsties. — Es tomēr nesaprotu, kāpēc vergokrāti gribēja uzspridzināt šo planētu.

— Mēs arī te meklējam par daudz sarežģītu izskaidrojumu, — komandieris Steins atbildēja. — Kāpēc uzvarētāja armija uzspridzina ēkas un sagrauj pieminekļus, kad ir spiesta atkāpties? Vienkārši aiz izmisuma un dusmām, mūžsenajām cilvēka jūtām. Ja nav man, tad lai nav nevienam! Šī planēta vergokrā- tiem acīmredzot gadu gadiem bijusi kā dadzis acī. Dumpis, kuru viņiem neizdevās apspiest. Viņi atkal un atkal mēģināja izķert dumpiniekus, jo nevarēja taču atzīties, ka tie viņus sakāvuši! Saprazdami, ka ir zaudējuši karu, viņi gribēja ļaut vaļu dusmām, iznīcinot planētu. Tu taču juti gluži to pašu, kad ieraudzīji Dolla līķi. Tas ir cilvēcīgi.

Viņi abi bija veci karavīri, tāpēc, liekot līķi īpašā kabīnē un gatavojot kuģi aizlidošanai, viņi neizrādīja savas jūtas.