INDĪGA JOSLA

I nodaļa LĪNIJAS KĻŪST NESKAIDRAS


Nav šaubu, ka jau šobrīd, iekams visi šie pārsteidzošie notikumi nav pagaisuši no manas atmiņas, man tie jāpieraksta visos sīkumos, kas laika gaitā varētu pama­zām piemirsties. Visu atceroties, es nevaru vien nobrīnī­ties, ka tieši mūsu mazajai «Zudušās pasaules» grupai — profesoram Celindžeram, profesoram Samerlijam, lor­dam Džonam Rokstonam un man pašam — bija lemts pieredzēt šo apbrīnojamo notikumu.

Kad pirms dažiem gadiem rakstīju «Daily Gazette» par mūsu vēsturisko Dienvidamerikas ceļojumu, es pat iedo­māties nevarēju, ka man drīz vien uzsmaidīs laime pastāstīt par kādu vēl dīvaināku paša piedzīvotu noti­kumu, kuram nav precedenta visā cilvēces attīstības gaitā un kurš vēstures hronikās reiz pacelsies kā varena virsotne starp sīkajiem apkārtējiem pauguriņiem. Sis notikums pats par sevi vienmēr palika īsts brīnums, bet fakts, ka mēs visi četri tādā neparastā brīdī sagadījāmies kopā, ir gluži dabisks un pavisam vienkārši izskaidro­jams. Runāšu par šiem notikumiem iespējami īsi un skaidri, lai gan it labi zinu — jo sīkāks šādā reizē ir apraksts, jo lasītājam tas vairāk patīk, tāpēc ka ļaužu ziņkārība bijusi un joprojām ir neapmierināma.

Piektdien, divdesmit septītajā augustā, pasaules vēs­turē nemūžam neaizmirstamajā dienā, es aizgāju uz sava laikraksta redakciju un palūdzu jaunāko ziņu daļas vadītājam misteram Makārdlam trīs brīvas dienas. Ve­cais, labais skots papurināja galvu, pakasīja šķidros, rudos matiņus uz pieres un beidzot skaļi izsacīja savu nepatiku:

— Es gan cerēju, mister Meloun, ka jūs mums šajās dienās īpaši noderēsiet. Redzat, te ir tāda problēma, ar kuru jūs vienīgais varētu tikt galā.

— Ļoti žēl, bet ko lai dara,— es sacīju, mēģinādams noslēpt vilšanos.— Protams, ja esmu vajadzīgs, tad viss pārējais atkrīt. Man gan pašam bija kaut kas svarīgs kārtojams. Ja nu tomēr varētu iztikt bez manis . ..

— Laikam tomēr nevarēs.

Jutos sarūgtināts, bet neatlika nekas cits kā pasmaidīt. Galu galā pats vien biju vainīgs, jo man jau sen vajadzēja saprast, ka žurnālistam nav nekādu tiesību kaldināt pašam savus plānus.

— Centīšos par to vairs nedomāt,— es atbildēju, cik vien jautri spēdams pēc šāda strupa atteikuma.— Kas man būtu darāms?

— Vajadzētu Roterfīldā intervēt to sātanu cilvēka izskatā.

— Jūs varbūt domājat profesoru Celindžeru?— es iesaucos.

— Jā, tieši viņu. Pagājušo nedēļu jauniņo Aleku Simp- sonu no «Courier» viņš vazājis aiz mēteļa apkakles un biksēm veselu jūdzi pa lielceļu. To jūs būtu varējis izlasīt policijas ziņojumā. Mūsu puiši labāk intervētu brīvībā palaistu aligatoru. Toties jūs, sens viņa draugs, manu­prāt, to varētu izdarīt.

— Nu,— es atvieglots ierunājos,— tad jau viss ir daudz vienkāršāk. Brīvas dienas es jums lūdzu tieši tādēļ, ka gribēju apmeklēt profesoru Celindžeru Roterfīldā. Redzat, paiet trīs gadi kopš mūsu lielākā piedzīvojuma plakankalnē un viņš uzaicināja mūs visus ciemos, lai nosvinētu šo notikumu.

— Lieliski!— rokas berzēdams, iesaucās Makārdls, un viņa acis caur briļļu stikliem starot staroja.— Tad jau jūs it viegli izdibināsiet viņa domas. Par jebkuru citu cilvēku es teiktu, ka tas gvelž tīrās blēņas, taču profesors jau reiz pierādījis savu taisnību un, kas zina, varbūt tagad atkal pierādīs.

— Ko īsti man vajadzētu izdibināt?— es jautāju.— Ko tad viņš patlaban dara?

— Vai jūs neesat lasījis viņa vēstuli «Zinātnes iespējas» «Times» šāsdienas numurā?

— Nē.

Makārdls pieliecās un pacēla laikrakstu no grīdas.

— Lasiet skaļi,— viņš sacīja, ar pirkstu norādīdams sleju.— Es labprāt noklausīšos to vēlreiz, jo neņemos droši apgalvot, ka esmu visu tā īsti izpratis.

Un es nolasīju «Gazette» jaunāko ziņu redaktoram vēstuli.

ZINĀTNES IESPĒJAS

«Ser, ar interesi, tomēr ne gluži bez kritiskas pieejas izlasīju Jūsu laikrakstā publicēto pašapmierināto un galīgi bezjēdzīgo Džeimsa Vilsona Makfeila vēstuli, kurā minēts, ka Frauenhofera līnijas kā planētu, tā stāvzvaig- žņu spektrā kļūst neskaidras. Misteram Makfeilam tas šķiet pavisam nenozīmīgs fakts. Toties augstāk attīstīts saprāts tajā saskata kaut ko ļoti nozīmīgu, tik nozīmīgu, ka no tā pat varbūt ir atkarīgs visu mūsu planētas iedzīvotāju turpmākais liktenis. Šaubos, vai, izmantojot zinātnisko valodu, spēšu izteikt savas domas tādā veidā, lai mani saprastu tie nejēgas, kas uzlasa domu graudus no dienas laikrakstu slejām. Tādēļ centīšos pielāgoties viņu aprobežotajai domāšanai un visu izklāstīšu ar vien­kāršu analoģiju, ko spēs uztvert arī Jūsu lasītāju prāts.»

— Viņš taču ir brīnums, dzīvs brīnums!— Makārdls teica, domīgi šūpodams galvu.— Viņš būs saērcinājis vismiermīlīgāko dūjiņu un satracinājis kvēkerus to sanākšanas reizēs. Tāpat nav ko brīnīties, ja Londonā viņam kļuvis par karstu. Zēl gan, mister Meloun, jo Celindžeram patiešām ir dižens prāts! Bet nu paklausīsi­mies šo analoģiju.

«Pieņemsim,» es lasīju tālāk, «ka neliels savā starpā sasietu korķu saišķītis tiek palaists rāmā straumē, lai tas dodas pāri Atlantijas okeānam. Un korķi, apstākļiem nemainoties, dienu no dienas lēnām peld tikai uz priekšu. Varam iedomāties, ka šie korķi, ja vien tie spētu kaut ko apjēgt, uzskatītu šos apstākļus par nemainīgiem un pilnīgi drošiem. Turpretim mēs, kas esam apveltīti ar daudz plašākām zināšanām, saprotam, ka korķus varbūt gaida daudz dažādu pārsteigumu. Tie var uzdurties kādam kuģim vai snaudošam valim vai arī sapīties jūras zālēs. Lai kā arī būtu, korķu ceļojums drīz vien beigtos ar to, ka tie tiktu izsviesti Labradoras klinšainajā krastā. Bet ko gan korķi par visu to varēja zināt, kamēr tā rāmi diendienā peldēja pa okeānu, kas, pēc viņu saprašanas, ir bezgalīgs un viendabīgs?

Jūsu lasītāji, iespējams, atskārtis, ka šai līdzībā Atlan­tijas okeāns simbolizē vareno ētera okeānu, kurā peldam mēs, bet korķu saišķītis ir mazā, neizpētītā planētu sistēma, pie kuras pieder arī mūsu Zeme. Kā trešās šķiras saule ar gaužām nenozīmīgu pavadoņu bariņu mēs ieras­tajos apstākļos ik dienas slīdam pa straumi pretim nezināmam galam, nožēlojamai katastrofai, kas nāks pār mums pie pasaules telpas galējās robežas, kur mūs aizmēzīs kāda debesu okeāna Niagara vai satrieks pīšļos kāda neiedomājama Labradora. Un tādēļ es neredzu jēgu Jūsu korespondenta mistera Džeimsa Vilsona Makfeila seklajā un nepamatotajā optimismā, toties uzskatu, ka mums vajadzētu ļoti rūpīgi un neatlaidīgi vērot jebkuru pārmaiņu kosmiskajā vidē, kura, iespējams, var ietekmēt mūsu turpmāko likteni.»

— No viņa patiesi būtu iznācis varens sludinātājs,— teica Makārdls.— Grand gluži kā ērģeles. Lasīsim tālāk, kas tad īsti viņu satrauc.

«Fakts, ka Frauenhofera līnijas spektrā kļūst neskaid­ras un pārvietojas, manuprāt, norāda, ka visā kosmosā sākušās kaut kādas tikko manāmas savdabīgas pārmai­ņas. Planētas gaisma ir saules gaismas atspulgs. Toties zvaigznes pašas izstaro gaismu. Taču planētu un zvaig­žņu spektri šajā gadījumā mainījušies vienādi. Vai tas nozīmē, ka pārmaiņas notikušas arī pašās planētās un zvaigznēs? Man šāda doma liekas nepieņemama. Kādas gan kopīgas pārvērtības varēja vienlaicīgi notikt visos šais debesu ķermeņos? Vai šīs pārvērtības notikušas arī Zemes atmosfērā? Iespējams tas ir, tomēr ārkārtīgi grūti tam noticēt, tāpēc ka sev apkārt neredzam nekādu pārmaiņu pazīmes, un arī ar ķīmiskajām analīzēm neko nav izdevies atklāt. Kāda tad ir trešā iespēja? Mainīties varēja vadītāja vide, tas bezgalīgi smalkais ēters, kas plešas no zvaigznes līdz zvaigznei un ietver Visumu. Un šā okeāna dzīlēs mūs nes kāda lēna straume. Vai šī straume nevarētu mūs aiznest kādās jaunās ētera joslās, kuru īpašības mums nav zināmas? Pārmaiņas kaut kur tomēr ir notikušas. Par to liecina novirze spektrā. Iespē­jams, ka pārmaiņas būs noderīgas. Iespējams, ka būs kaitīgas. Un iespējams arī, ka neitrālas. To mēs neviens nezinām. Pavirši vērotāji var uzskatīt, ka šīs parādības nav vērā ņemamas, toties tāds cilvēks kā, piemēram, es, kas apveltīts ar plašām īsta domātāja gara spējām, sapratīs, ka Visuma iespējas nav tik viegli aprēķināmas un ka gudrākais ir tas cilvēks, kas allaž gatavs sastapties ar neparedzēto. Ņemsim acīm redzamu piemēru. Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka neizprotamajai, plašajai epidēmijai, kas plosās Sumatras iezemiešu vidū un kas aprakstīta Jūsu laikraksta šārlta slejās, nav sakara ar kosmiskām pārmaiņām, uz kurām sumatrieši, iespējams, reaģē ātrāk nekā augstāk attīstītās Eiropas tautas? So domu pagaidām izsaku tikai kā minējumu. Apgalvot kaut ko tādu šobrīd būtu tikpat bezjēdzīgi kā to noliegt, un tikai pagalam aprobežots muļķis nespēs apjēgt, ka tas viss ir zinātnes iespēju robežās.

Ar patiesu cieņu DZORD2S EDVARDS CELINDZERS Mežrozēs, Roterfīldā.»

— Tā ir ļoti patīkama, rosinoša vēstule,— domīgi noteica Makārdls, bāzdams cigareti garā stikla caurulītē, ko viņš lietoja par iemuti.— Kādas ir jūsu domas, mister Meloun?

Man ar kaunu vajadzēja atzīt, ka šai jautājumā esmu galīgs profāns. Kas, piemēram, bija Frauenhofera līnijas? Makārdls, kas pats šo jautājumu tikko bija izstudējis ar viņu redakcijas pašmācītā zinātnieka palīdzību, paņēma no rakstāmgalda divas daudzkrāsainas spektra tabeles, kas bija gaužām līdzīgas kāda jauna kriketa kluba godkārīgo biedru cepuru lentei. Viņš parādīja man kaut kādas melnas līnijas, kas šķērsoja košo krāsu rindu, kura sākās ar sarkano un, pakāpeniski pāriedama oranžā, dzeltenā, zaļā, zilā un zili violetā, nobeidzās ar spilgti violeto.

— Sīs tumšās svītras ir Frauenhofera līnijas,— viņš sacīja.— Krāsas — tā ir pati gaisma. Ikviena gaisma, prizmas lauzta, dod vienas un tās pašas krāsas. Tās mums neko neizsaka. Svarīgas ir tikai šīs līnijas, tāpēc ka tās mainās atkarībā no gaismas avota. Tieši šīs arvien tik noteiktās līnijas pagājušo nedēļu kļuvušas neskaidras, un neviens astronoms nezina, kā to izskaidrot. Sajā attēlā nofotografētas neskaidrās līnijas, un to mēs ievietosim laikraksta rītdienas numurā. Līdz šim sabiedrība nav izrādījusi nekādu interesi par šo jautājumu, bet Celin- džera vēstule laikrakstā «Times», manuprāt, liks mazliet padomāt.

— Un kāds tam sakars ar Sumatru?

— Redzat, ir tomēr kāda tāla sakarība starp neskaidra­jām līnijām spektrā un slimu melnādaino Sumatrā. Profe­sors jau vienreiz pierādījis, ka zina, par ko runā. Su­matrā plosās kāda dīvaina slimība, par to nav ne mazāko šaubu; šodien saņēmām telegrammu no Singapūras, ka Zunda jūras šaurumā nedarbojas neviena bāka un ka tādēļ divi kuģi uzskrējuši uz sēkļa. Lai nu kā, būtu labi, ja jūs intervētu Celindžeru. Ja uzzināsiet kaut ko noteiktu, ievietosim to laikrakstā pirmdien.

Kad, pārdomādams jauno uzdevumu, gāju ārā no redaktora kabineta, izdzirdu, ka lejā, uzgaidāmajā telpā, kāds nosauc manu vārdu. Izsūtāmais bija atnesis telegrammu, kas pāradresēta no mana dzīvokļa Strī- temā uz šejieni. Telegrammu sūtīja tieši tas cilvēks, par kuru mēs nupat bijām runājuši.

«Strītemā, Hilstrītā 17, Melounam. Atvediet skābekli. Celindžers.»

«Atvediet skābekli!» Cik atceros, profesora humors arvien bija brutāls, un viņš spēja nākt klajā ar dažādiem netaktiskiem izlēcieniem. Vai šis bija viens no tiem jokiem, kas palaikam lika profesoram nevaldāmi smieties, līdz viņa acis it kā pazuda un no sejas pāri palika viena vienīga atplesta mute un trīsoša bārda, turklāt viņš pat nemanīja, ka visi pārējie ir pilnīgi nopietni? Es vēlreiz pārlasīju telegrammu, tomēr nespēju saskatīt tajā ne vismazākās humora pazīmes. Tātad tā varēja būt tikai strupa pavēle, kaut arī skanēja pavisam dīvaini. Lai nu kam, bet Celindžeram gan es gribētu paklausīt. Iespējams, viņš gatavojas kādam ķīmiskam eksperimentam, iespē­jams . . . Galu galā kāda man daļa, kāpēc viņam va­jadzīgs skābeklis. Ja ir vajadzīgs, man tas jādabū. Līdz vilciena atiešanai no Viktorijas stacijas bija palikusi gandrīz vesela stunda. Es paņēmu taksometru un, noskaidrojis telefona grāmatā adresi, devos uz Skābekļa piegādes sabiedrību Oksfordstrītā.

Kad tuvojos šās sabiedrības ēkai, redzēju iznākam no turienes divus jaunekļus ar metāla baloniem, kurus viņi tikai ar pūlēm iecēla automobilī. Nikni bārdamies un čerkstošā balsī izrīkodams jaunekļus, tiem uz pēdām sekoja kāds pavecāks vīrs. Pēkšņi viņš pievērsās man, un es tūdaļ pazinu bargo seju ar kazbārdiņu. Sis cilvēks nebija neviens cits kā mans senais ceļabiedrs, nemūžam neaizmirstamais profesors Samerlijs.

— Skaidrs!— viņš iesaucās.— Tātad arī jūs esat saņē­mis tādu absurdu telegrammu par skābekļa iegādi?

Es parādīju telegrammu.

— Nu kā tad. Arī es saņēmu tādu pašu, un, lai cik bezjēdzīgi man tas šķiet, kā redzat, daru visu, ko viņš liek. Mūsu jaukais draugs ir tikpat neciešams kā vienmēr. Kur nu tik steidzama vajadzība pēc skābekļa, ka jāatsakās no parastajiem piegādes līdzekļiem un jāatņem laiks cilvē­kiem, kam patiesībā ir daudz vairāk darba nekā viņam! Kāpēc viņš pats nevarēja pasūtīt?

Es vienīgi ieminējos, ka profesoram varbūt skābekļa ievajadzējies pēkšņi.

— Vai arī viņš tikai iedomājas, ka vajag, un tas nav gluži viens un tas pats. Toties tagad būtu lieki pirkt vēl vienu balonu, jo esmu jau iegādājis pietiekamu rezervi.

. — Un tomēr ir kāds iemesls, kādēļ viņš acīmredzot vēlas, lai arī es atvestu skābekli. Labāk izdarīšu tieši tā, kā viņš lika.

Lai kā Samerlijs rūca un kurnēja, es pasūtīju vēl vienu balonu un novietoju to turpat automobilī, tāpēc ka viņš piedāvājās aizvest arī mani uz Viktorijas staciju.

Es pievērsos savam taksometra šoferim, lai samaksātu par braucienu, bet izrādījās, ka tas ir kašķīgs un rupjš cilvēks. Kad atgriezos pie profesora Samerlija, viņš tik neganti strīdējās ar jaunekļiem, kas bija nesuši skābekli, ka mazā kazbārdiņa sašutumā raustījās vien. Atceros, viens puisis nosauca Samerliju par «veco muļķa kakadū», un to nu profesora šoferis vairs nevarēja paciest: viņš izlēca no automobiļa, lai aizstāvētu sava kunga godu, un mums tikai ar pūlēm izdevās novērst traci uz ielas.

Sos sīkumus, liekas, nebūtu vajadzības stāstīt, un tobrīd tie paslīdēja garām tikai kā nenozīmīgas epizodes. Vienīgi tagad, atskatoties pagātnē, es spēju saredzēt, kāds šiem sīkumiem bija sakars ar visu notikumu, ko esmu apņēmies izklāstīt.

Šoferis bija gadījies vai nu iesācējs, vai arī zaudējis savaldīšanos šai tracī, tāpēc ka uz staciju viņš brauca gluži kā bez jēgas. Divreiz mēs gandrīz saskrējāmies ar tādiem pašiem nemākuļiem, un es, cik atceros, ieminējos Samerlijam, ka prasme vadīt satiksmes līdzekļus Lon­donā ir stipri pasliktinājusies. Reiz mēs nobraucām cieši garām milzu pūlim, kas vēroja kautiņu uz Pelmela stūra. Kautiņa satraukti, cilvēki bļaudami izgāza dusmas uz neveiklo braucēju, un kāds uzlēca uz kāpšļa un novici­nāja pār mūsu galvām nūju. Es viņu gan nogrūdu zemē, tomēr pavisam droši jutāmies tikai tad, kad laimīgi bijām tikuši garām pūlim un izbraukuši no parka. Sie sīkie notikumi, cits citam sekodami, uzbudināja mani arvien vairāk, un pēc sava ceļabiedra īdzīguma es spriedu, ka arī viņa pacietības mērs ir pilns.

Toties labā oma mums atkal atgriezās, ieraugot slaido, kalsno lordu Džonu Rokstonu, kas gaidīja mūs uz perona, ģērbies dzeltenā tvīda medību tērpā. Kad lords Džons mūs ieraudzīja, viņa skarbā seja, kurā, tāpat kā agrāk, dzirkstīja niknās un tomēr allaž līksmās acis, priekā pietvīka. Rudajos matos šur tur jau mirdzēja pa sudrabo­tam pavedienam. Pierē laiks bija ievilcis dažu labu dziļāku rievu, un tomēr lords Džons bija tas pats mūsu krietnais pagājušo dienu ceļabiedrs.

— Sveicināti, Herr Professor! Sveicināts, mīļo zēn!— viņš sauca, nākdams mums pretim.

Ieraudzījis, ka mums nopakaļ nesējs ratiņos velk skā­bekļa balonus, lords Džons skaļi iesmējās.

— Tātad arī jūs tos esat iegādājušies!— viņš sauca.— Manējie jau ir novietoti bagāžas vagonā. Ko gan mūsu dārgais draugs atkal nodomājis darīt?

— Vai jūs esat lasījis viņa vēstuli laikrakstā «Ti­mes»?— es jautāju.

— Kas tur bija teikts?

— Tīrās blēņas!— Samerlijs nikni norūca.

— Ja nemaldos, vēstulei ir sakars ar šiem skābekļa baloniem,— es paskaidroju.

— Tīrās blēņas!— Samerlijs negaidīti skarbi atkārtoja.

Mēs visi iekāpām pirmās klases smēķētāju vagonā, un

Samerlijs jau aizdedza īso, apdegušo, veco pīpi, kas likās apsvilinām viņa garā, enerģiskā deguna galu.

— Mūsu draugs Celindžers ir gudrs vīrs,— viņš aizrau­tīgi ierunājās.— To neviens nevar noliegt. Bet, kas noliedz, tas ir gatavais muļķis. Paskatieties uz viņa cepuri. Tajā ietilpst sešdesmit unces smadzeņu — milzīga mašīna, kas darbojas viegli un bez vainas. Parādiet man telpu, kur atrodas mašīna, un es jums pateikšu, cik liela ir pati mašīna. Taču viņš ir dzimis šarlatāns — esmu to teicis viņam acīs, jūs paši esat dzirdējuši —, dzimis šarlatāns, kas ar dažādiem teatrāliem trikiem vienmēr gribējis būt uzmanības centrā. Pašlaik iestājies klusuma periods, tāpēc mūsu draugs Celindžers atradis piemērotu gadījumu, lai piespiestu cilvēkus runāt par viņu. Jūs taču nedomājat, ka viņš pats nopietni tic visām šīm blēņām, it kā ēterā būtu notikušas kaut kādas pārvērtības un tādējādi cilvēcei draudētu patiesas briesmas. Kur tas dzirdēts?!

Viņš sēdēja kā vecs, nosirmojis krauklis, nemitīgi kurnēdams un dzēlīgi smiedamies.

Es klausījos Samerlijā, un mani pārņēma dusmas. Nebija godīgi, ka viņš tā runāja par mūsu toreizējās ekspedīcijas vadītāju, kuram varējām pateikties ne vien par iemantoto slavu, bet arī par neparastajiem piedzīvoju­miem, kādu nav bijis vēl nevienam cilvēkam. Es jau biju papletis muti, lai atspēkotu Samerlija teikto, bet lords Džons ierunājās pirmais.

— Vienreiz jau jums iznāca saskriešanās ar veco Celin­džeru,— viņš bargi noteica,— un jūs tikāt pievārēts des­mit sekunžu laikā. Man liekas, profesor Samerlij, jums ar viņu nevar būt pa ceļam, tādēļ labākais, ko jūs varat darīt, ir — turēties no Celindžera tālāk un likt viņu mierā.

— Bez tam,— es ierunājos,— profesors Celindžers mums visiem ir bijis labs draugs. Un, lai kādi būtu viņa trūkumi, viņš ir caurcaurēm godīgs, un es neticu, ka viņš spētu runāt ko sliktu par draugiem tiem aiz muguras.

— Labi teikts, manu jauno zēn,— piebilda lords Džons Rokstons. Tad, laipni smaidot, uzsita profesoram Samerli- jam uz pleca.

— Diezgan, Herr Professor, norunāsim šobrīd vairs nestrīdēties. Mēs kopā esam pārāk daudz ko pārdzīvojuši. Tomēr Celindžeram labāk lieciet mieru, jo man un šim zēnam ir zināma vājība pret veco vīru.

Bet Samerlijs ir nedomāja samierināties. Seju saviebis, viņš nikni izpūta biezus pīpes dūmu mutuļus.

— Nu vai zināt, lord Džon Rokston,— viņš ierunājās čerkstošā balsī,— jūsu domām par dažiem zinātnes jautā­jumiem manās acīs ir tikpat maz vērtības kā maniem uzskatiem par jauna tipa bisi jūsu acīs. Man pašam ir -savs saprāts, un es to izmantoju pēc saviem ieskatiem. Vai tādēļ, ka vienreiz esmu kļūdījies, man bez kritikas būtu jāpieņem viss, arī aplamais, kas šim vīram varbūt ienāk prātā? Vai tiešām mums vajadzīgs zinātnes prieste­ris, kas no kanceles paziņo nekļūdīgus spriedumus, kuri bez ierunām jāuzklausa nabaga pazemīgiem ļautiņiem? Atkārtoju, ser, man pašam ir sava galva uz pleciem, un es justos kā pēdējais nelga un vergs, ja vairs nevarētu to izmantot. Ja jums labpatīk ticēt šiem murgiem par ēteru un Frauenhofera līnijām spektrā, lūdzu, ticiet, bet nepra­siet no cilvēka, kas ir vecāks un gudrāks par jums, lai arī tas piedalītos šai muļķībā. Vai tad nav pilnīgi skaidrs — ja ēterā būtu notikušas tādas pārvērtības, kā viņš apgalvo, un ja tās būtu kaitīgas cilvēka veselībai, sekas mēs sen jau paši būtu izjutuši.— Viņš skaļi iesmē­jās, priecādamies par savu pārliecinošo argumentu.— Jā, ser, tādā gadījumā mēs sen vairs nebūtu savā normālajā stāvoklī un nesēdētu mierīgi vilcienā, pārspriezdami zinātnes problēmas, bet mūsu organismā skaidri parādī­tos saindēšanās simptomi. Kur mēs varam saskatīt kaut kādas postošu traucējumu pazīmes? Atbildiet, ser! Atbil­diet, lūdzu! Tikai neizvairieties! Man izdevās piespiest jūs pie sienas!

Es saskaitos aizvien vairāk. Mani kaitināja Samerlija naidīgā izturēšanās.

— Ja jūs zinātu kaut ko vairāk par šīm pārvērtībām, jūs, man šķiet, nebūtu tik pašpārliecināts,— es iebildu.

Samerlijs izņēma pīpi no mutes un uzmeta man saltu skatienu.

— Lūdzami, ser,— ko jūs gribējāt sacīt ar šo visai nekaunīgo piezīmi?

— Ar to es gribēju sacīt, ka jaunāko ziņu redakcija nupat saņēmusi telegrammu. Tā tik tiešām apstiprina faktu, ka Sumatrā saslimuši visi iedzimtie un Zunda jūras šaurumā nav bijušas iedegtas bāku ugunis.

— Cilvēka muļķībai, nudien, nav robežu!— Samerlijs iesaucās nevaldāmā niknumā.— Vai patiesi jūs neap­jēdzat, ka ēters, pat ja mēs uz mirkli pieņemtu absurdo Celindžera hipotēzi, ir universāla viela, kas dažādās pasaules malās ir un paliek viena un tā pati? Vai jūs kaut brīdi varat iedomāties, ka ir tāds Anglijas ēters un Sumatras ēters? Varbūt jūs domājat, ka Kentā ēters ir kaut kādā ziņā labāks nekā Sarijā, pa kuru mēs pašlaik braucam. Nē, nudien, caurmēra cilvēka lētticībai un gara tumsībai nav robežu. Vai ir iespējams, ka ēters Sumatrā iedarbotos uz iedzīvotājiem tik briesmīgi, ka tie visi sen jau gulētu nesamaņā, turpretim mēs nejustu ne visma­zāko pārmaiņu? Par sevi tik tiešām varu teikt, ka vēl nekad mūžā neesmu juties spēcīgāks miesās un možāks garā.

— Var jau būt. Es nekad neesmu uzdevies par zināt­nieku,— es teicu,— lai gan esmu kaut kur dzirdējis, ka vienas paaudzes zinātniskie atklājumi nākamajai paaudzei parasti liekoties tīrie maldi. Tomēr nav nemaz vajadzīgs tik daudz veselā saprāta, lai apjēgtu, ka ēters vēl ir maz izpētīts, ka uz to dažādās pasaules daļās var iedarboties dažādi lokāli apstākļi un ka šās iedarbības sekas pie mums varētu parādīties vēlāk.

— Ar šiem «var» un «varētu» jūs neko nepierādīsiet,— nikni iekliedzās Samerlijs.— Cūkas var lidot. Jā, ser, cūkas var lidot, tomēr tās nelido vis. Nav nekādas jēgas ar jums strīdēties. Celindžers jums piebāzis pilnu galvu ar savām muļķībām, un jūs abi neesat spējīgi saprātīgi domāt. Savu viedokli es tikpat labi varētu izklāstīt arī vilciena sēdekļiem.

— Jāatzīst, profesor Samerlij, ka jūsu izturēšanās, šķiet, nav uzlabojusies, kopš man bija gods jūs pēdējo reizi redzēt,— lords Džons asi noteica.

— Jūs, augstdzimušie kundziņi, neesat raduši uzklau­sīt patiesību,— skarbi smiedamies, attrauca Samerlijs. — Nav jau diez cik patīkami, ja kāds liek tādam lordam saprast, ka viņš ar visu savu titulu tomēr ir un paliek pagalam neizglītots cilvēks.

— Goda vārds, ser,— lords Džons sacīja stingri un noteikti,— ja jūs būtu kaut drusku jaunāks, es jums neļautu runāt ar mani tik apvainojošā tonī.

Samerlijs izslēja zodu, tā ka pašķidrā kazbārdiņa notrīsēja.

— Lai jums viss būtu skaidrs, ser, manā mūžā nav bijis tāda brīža, kad es, vai jauns vai vecs, būtu baidījies izteikt savas domas stulbam gailēnam — jā, ser, stulbam gailēnam, pat ja viņam būtu tik daudz titulu, cik vien vergi var izdomāt un muļķi skandināt.

īsu brīdi lorda Džona acis iekvēlojās, bet tad ar pārcilvēciskām pūlēm viņš savaldījās un, rūgti pasmaidī­jis, sakrustotām rokām atlaidās sēdeklī. Man tas viss šķita pretīgi un nožēlojami. Kā vilnis uzplūda pagātnes atmiņas, draudzīgās attiecības, laimīgās, piedzīvojumiem bagātās dienas — viss, kā dēļ cietām, pūlējāmies un uzvarējām. Un ar ko tas viss beidzās — ar apvainoju­miem un lamām! Pēkšņi sāku elsot — elsot skaļi, neval­dāmi, rīstīdamies, un to es nekādi nespēju noslēpt. Mani biedri izbrīnījušies palūkojās manī. Es aizklāju seju ar rokām.

— Ir jau labi,— es teicu.— Vienīgi… vienīgi man ir ļoti, ļoti žēl!

— Jūs esat slims, mīļo zēn, un tā ir visa vaina,— sacīja lords Džons.— Man jau pašā sākumā jūs likāties tāds dīvains.

— So triju gadu laikā jūs, ser, nemaz neesat labojies,— pašūpodams galvu, teica Samerlijs.— Arī man tikšanās brīdī nepalika nepamanīta jūsu dīvainā izturēšanās. Lord Džon, nav vērts veltīgi šķiest līdzjūtību. Sīs asaras birst vienīgi alkohola ietekmē. Cilvēks ir mazliet iedzēris. Starp citu, lord Džon, es nupat jūs nosaucu par gailēnu; varbūt tas bija teikts pārāk asi. Taču šis vārds man atgādina kādu manu īpašību, nenozīmīgu, tomēr intere­santu. Jūs pazīstat mani kā bargu zinātņu vīru. Un vai jūs ticēsiet, ja teikšu, ka bērni reiz mani pelnīti sauca par dažādu lauku sētas trokšņu atdarinātāju? Varbūt varu jums ceļā patīkami pakavēt laiku. Vai jūs gribētu dzirdēt, kā es protu dziedāt gaiļa balsī?

— Nē, ser,— atbildēja lords Džons, joprojām juzdamies stipri aizvainots,— man tas nebūt neliekas tīkams laika kavēklis.

— Es gluži labi protu arī klukstēt kā vista, kas nule izdējusi olu. Varbūt atļausiet pamēģināt?

— Nē, ser, labāk nemēģiniet.

Lai gan lords Džons tik nopietni bija izteicis nepatiku, profesors Samerlijs tomēr nolika pīpi un visu atlikušo ceļa gabalu kavēja mums laiku vai, pareizāk sakot, maitāja omu, atdarinot putnu un dzīvnieku balsis, un tas likās tik muļķīgi, ka mana raudāšana pēkšņi pārvērtās neprātīgos smieklos, kas kļuva arvien histēriskāki, jo es sēdēju iepretim šim nopietnajam profesoram un redzēju viņu — nē, pareizāk, dzirdēju viņu atdarinām gan aizkai­tinātu gaili, gan kucēnu, kuram kāds uzminis uz astes. Lords Džons pasniedza man laikrakstu, uz kura malas bija uzrakstījis ar zīmuli: «Nabadziņš! Pavisam jucis!» Tas viss, bez šaubām, izskatījās gauži dīvaini, taču šajā mirklī man šis priekšnesums šķita bezgala asprātīgs un komisks.

Lords Džons tikmēr, noliecies uz priekšu, klāstīja man kaut ko par bifeli un kādu indiešu radžu — bezgala garu stāstu, kuram, kā man šķita, nebija nedz sākuma, nedz gala. Profesors Samerlijs patlaban čivināja kā kanārij­putniņš un lords Džons bija sasniedzis sava stāsta kulmi­nācijas punktu, kad vilciens pienāca Džarvisbrukā, kurā mums bija jāizkāpj, lai nokļūtu Roterfīldā.

Celindžers mūs sagaidīja stacijā. Viņš izskatījās lieliski. Visi pasaules tītari kopā nespētu sacensties ar profesoru, kad viņš lēni un cienīgi pastaigājās dzelzceļa piestātnē, laipni smaidīdams un žēlīgā labvēlībā noraudzīdamies ikvienā garāmgājējā. Kopš viņām senajām dienām profe­sorā nekas nebija mainījies, vienīgi viņa ārienes raksturī­gākās īpašības izcēlās vēl vairāk. Milzīgā galva un augstā piere ar it kā pielipināto melno matu šķipsnu likās pat lielāka nekā agrāk. Melnā bārda slējās uz priekšu vēl varenākā jūklī, un gaiši pelēko acu nekaunī­gais, augstprātīgais skatiens bija vēl valdonīgāks nekā pagājušajos laikos.

Profesors līksmi paspieda man roku un uzsmaidīja pamudinoši kā skolas direktors, kad tas vēršas pie maza zēna, un, apsveicinājies ar pārējiem un palīdzējis salikt ceļasomas un skābekļa balonus savā lielajā automobilī, sasēdināja arī mūs visus tajā; pie stūres sēdēja tas pats vienaldzīgais un nerunīgais Ostins, ko biju jau redzējis virssulaiņa lomā, kad pirmo reizi apmeklēju profesoru. Ceļš vijās kalnup pa skaistu apkārtni. Es sēdēju priekšā blakus šoferim, un tā vien šķita, ka aizmugurē mani trīs ceļabiedri runāja visi reizē. Lords Džons, cik varēju noprast, vēl joprojām nopūlējās, stāstīdams par bifeli, bet mani vairāk piesaistīja Celindžera dārdošais bass un Samerlija nepārtrauktie vārdu plūdi, kad viņu prāti, tāpat kā senāk, aizrāvās sarežģītā, dedzīgā zinātniskā strīdā. Pēkšņi Ostins pievērsa man savu brūno seju, neatraudams skatienu no stūres.

— Man ir uzteikts darbs,— viņš sacīja.

— Ak dievs!— es izsaucos.

Šodien viss likās neparasts. Cilvēki runāja gaužām dīvaini un nesaprotami. Jutos gluži kā sapnī.

— Četrdesmit septīto reizi,— Ostins domīgi piebilda.

— Kad jūs iesiet prom?— es ieprasījos, jo nekā labāka nebija ko teikt.

— Es nekur neiešu,— atbildēja Ostins.

, Kad likās jau, ka saruna turpat arī apsīks, Ostins atkal ierunājās:

— Ja man būtu jāaiziet, kas rūpētos par šo te?— Viņš ar galvu pamāja uz saimnieka pusi.— Kas gan tad šim kalpos?

— Kāds cits,— es neveikli ieteicos.

— Kurš gan! ligāk par nedēļu neviens nenoturēsies. Ja man jāaiziet, tā būda būs pagalam, tāpat kā pulkstenis, kuram salūzusi galvenā atspere. Es jums to saku tāpēc, ka jūs šim esat draugs, un jums tas jāzina. Ja es šo turētu pie vārda .. . tomēr nē, man pietrūktu drosmes. Sie abi ar kundzēni būtu kā divi pamesti mazuļi. Viss atkarīgs no manis. Un šis vēl ņem un uzsaka man darbu!

— Kāpēc neviens nenoturētos?— es pajautāju.

— Redziet, neviens nepieļautu to, ko šis dara ar mani. Ļoti gudrs vīrs jau nu ir tas mans saimnieks, tik gudrs, ka dažreiz liekas pilnīgi jucis. Esmu pieredzējis, ko nozīmē tāds gluži ķerts — tas ir fakts. Paklausieties, ko šis pastrādāja šorīt.

— Ko tad viņš pastrādāja?

Ostins paliecās uz manu pusi.

— Iekoda saimniecības vadītājai,— viņš aizsmacis čuk­stēja.

— Iekoda?

— Jā, ser. Iekoda kājā. Pats savām acīm redzēju, ka viņa kā dzelta iznesās pa ārdurvīm.

— Žēlīgais dievs!

— To jūs teiktu gan, ser, ja pats redzētu, kas pie mums darās. Viņš nedraudzējas ar kaimiņiem. Dažs labs domā, ka briesmoņi, pie kuriem šis bija aizbraucis un par kuriem jūs rakstījāt, ir manam saimniekam vispiemēro­tākā sabiedrība, kā dziesmā «Mājas, manas mīļās mājas>>. Tieši tā viņi saka. Bet es esmu nokalpojis pie šā desmit gadu, un es šo mīlu, un, lieciet aiz auss, viņš ir viens liels cilvēks, un galu galā kalpot viņam ir gods. Bet dažreiz viņš ir arī nežēlīgs. Paskatieties, ser! To taču nevar nosaukt par veco labo laiku viesmīlību, vai ne tā? Izlasiet pats!

Automobilis pavisam lēni virzījās augšup pa stāvu, līkumotu ceļu. Virs glīti apgrieztā dzīvžoga parādījās ziņojumu dēlis. Kā jau Ostins bija teicis — it viegli varēja izlasīt tos nedaudzos vārdus, kas saistīja uzma­nību.

BRĪDINĀJUMS

Apmeklētāji, žurnālisti un ubagi netiek gaidīti.

DŽ. E. CELINDŽERS

— Nē, to nu nevar saukt par viesmīlību,— Ostins sacīja, šūpodams galvu un raudzīdamies nožēlojamajā plakātā. — Uz ziemassvētku kartītes tas diez kā vis neizskatītos.

Piedodiet, ser, tik daudz neesmu runājis garus jo garus gadus, toties šodien jūtas, liekas, guvušas virsroku pār mani. Lai viņš mani dzen no darba, cik vien tīk, es tomēr nekur neiešu — un cauri. Es esmu viņa kalps, un viņš ir mans saimnieks, un tā tas paliks, es ceru, līdz mūža galam.

Mēs iebraucām pa vārtiem, kuriem abās pusēs slējās balti stabi, un virzījāmies tālāk pa līkumotu ceļu, kas bija apstādīts ar rododendriem. Tālumā vīdēja zema, ērta un skaista ķieģeļu ēka ar baltiem slēģiem. Misis Celin- džera, trausla, neliela auguma dāma, smaidot sagaidīja mūs pie durvīm.

— Redzi, mīļā,— sacīja Celindžers, rausdamies ārā no automobiļa,— te nu ir mūsu viesi. Un viesi mums patie­šām ir kaut kas jauns. Kaimiņi pret mums nejūt diez kādas simpātijas. Ja viņi varētu iebērt žurku indi mūsu maiznieka ratos, es domāju, viņi to arī izdarītu.

— Šausmīgi, patiešām šausmīgi!— caur asarām smie­damās, iesaucās misis Celindžera.— Džordžs vienmēr ar visiem strīdas. Mums šeit uz laukiem nav neviena drauga.

— Tāpēc varu it visu uzmanību veltīt savai nepārspēja­majai sieviņai,— sacīja Celindžers, ar tuklo, īso roku apskaudams sievas vidukli.

Iedomājieties gorillu un gazeli, un jums kļūs skaidrs, kāds izskatījās šis laulātais pāris.

— Iesim, džentlmeņi ir noguruši no ceļa, un arī lenčam jābūt gatavam. Vai Zāra ir atgriezusies?

Misis Celindžera noskumusi pakratīja galvu, bet profe­sors skaļi iesmējās un ar valdonīgu žestu noglaudīja bārdu.

— Ostin,— viņš iesaucās,— kad būsiet nolicis automo­bili, esiet tik laipns un palīdziet kundzei pasniegt lenču. Bet jūs, kungi, lūdzu, ienāciet manā kabinetā, jo es vēlētos šo to ar jums steidzami pārrunāt.

Загрузка...