Indīgā josla

II nodaļa NĀVES UZPLŪDI

Kad mēs gājām cauri vestibilam, iezvanījās telefons, un mums gribot negribot vajadzēja noklausīties, ko teica profesors Celindžers. Es saku «mums», lai gan nebija neviena, kas simt jardu diametrā nevarētu sadzirdēt šās varenās balss dārdoņu, kura skanēja pa visu māju. Profesora atbildes iespiedās man atmiņā.

— Jā, jā, protams, tas esmu es … Kā tad, profesors Celindžers, slavenais profesors, kurš gan cits? . .. Pro­tams, katrs vārds, citādi es to nerakstītu. .. Nebūtu nekāds brīnums . . . Par to liecina visas pazīmes . .. Apmē­ram pēc dienas… Es tur nekā nevaru darīt. . . Bez šaubām, ļoti nepatīkami, bet man liekas, tas skars ievēro­jamākas personas nekā jūs. Nav nekādas jēgas par to gausties.. . Nē, acīmredzot nevarēju. Jums vajadzēs noriskēt.. . Nu pietiks, ser. Muļķības! Man ir kaut kas svarīgāks ko darīt nekā klausīties jūsu tērgāšanā.

Profesors ar troksni nolika klausuli un uzveda mūs augšstāvā plašā, gaišā istabā, kur bija iekārtots kabinets. Uz liela sarkankoka rakstāmgalda gulēja septiņas vai astoņas neatplēstas telegrammas.

— Nē, nudien,— viņš iesāka, savākdams tās vienkop, — nupat es sāku domāt, ka būtu varējis ietaupīt saviem korespondentiem naudu, ja pieņemtu telegrammu adresi. Vispiemērotākā, iespējams, būtu šāda —«Noass Roter­fīldā ».

Kā parasti, pateicis kādu no saviem neizprotamajiem jokiem, profesors atbalstījās pret rakstāmgaldu un sāka nevaldāmi smieties, tā ka rokas drebēja tik stipri, ka viņš gandrīz nespēja atvērt aploksnes.

— Noass! Noass!— profesors dvesa, un seja viņam bija pietvīkusi sarkana kā biete; mēs abi ar lordu Džonu līdzjūtīgi smaidījām, bet Samerlijs stūrgalvīgi kā ni- ķains āzis nepiekrizdams šūpoja galvu. Beidzot Celin­džers, aizvien vēl raustīdamies smieklos, ķērās pie telegrammu atvēršanas. Mēs pārējie trīs stāvējām loga nišā un apbrīnodami noraudzījāmies lieliskajā ainavā.

To tiešām bija vērts redzēt. Ceļš, viegli izvīdamies, bija uzvedis mūs diezgan augstu — septiņsimt pēdu virs jūras līmeņa, kā mēs vēlāk noskaidrojām. Celindžera māja stāvēja pie pašas kalna nogāzes; no mājas dienvidu puses, kur atradās kabineta logs, varēja pārredzēt visu plašo Dienvidanglijas līdzenumu līdz pat Sautdaunas kalniem, kas, viegli izliekdamies, iezīmēja viļņainu apvāršņa līniju. Dūmu mākulis, kas pacēlās no kādas aizas kalnos, iezī­mēja Lūisas atrašanās vietu. Tieši pie mūsu kājām viļņojās viršu lauks, sadalīts ar garām, koši zaļām Krauboro golfa laukuma joslām, kuras bija sētin nosētas ar spēlētājiem. Mazliet tālāk uz dienvidiem kādā spraugā starp mežiem pavīdēja sliedes — tur aizvijās Londonas — Braitonas maģistrāle. Mājas priekšā, mums pašā degun­galā, atradās iežogots pagalmiņš; tajā stāvēja automa­šīna, ar kuru bijām atbraukuši no stacijas.

Celindžers pēkšņi iesaucās, un mēs visi pagriezāmies pret viņu. Viņš bija izlasījis telegrammas un sakārtojis pēc zināmas sistēmas nelielā kaudzītē uz rakstāmgalda. Viņa platā, masīvā seja vai, pareizāk, tā sejas daļa, kas rēgojās virs sapinkājušās bārdas, joprojām kvēloja, un tā vien likās, ka viņu kaut kas stipri satrauc.

— Džentlmeņi,— viņš iesāka tādā balsī, it kā uzstātos vismaz publiskā sapulcē,— šī patiešām ir interesanta tikšanās, un tā notiek ārkārtējos — es pat uzdrošinos teikt — nepieredzētos apstākļos. Gribētos zināt, vai jūs kaut ko nepamanījāt, kad braucāt šurp no pilsētas.

— Es pamanīju vienīgi to,— skābi smaidīdams, sacīja Samerlijs,— ka mūsu jaunā drauga izturēšanās pa šiem gadiem nav kļuvusi labāka. Ļoti žēl, bet esmu spiests sacīt, ka viņa uzvešanās vilcienā bija gaužām nelāga, un es nebūtu patiess, ja nepateiktu, ka tā uz mani atstāja ļoti nepatīkamu iespaidu.

— Nu, mēs jau visi dažreiz kļūstam prozaiski,— ierunā­jās lords Džons.— Jaunais cilvēks negribēja neko ļaunu. Misters Melouns galu galā ir starptautisku sacīkšu dalīb­nieks, tāpēc arī viņam ir lielākas tiesības mekā dažam labam kādu pusstundu aprakstīt futbola spēli.

— Pusstundu aprakstīt spēli!— es sašutis iesaucos. — Nē, tas bijāt jūs, kas pusstundu noņēmāties ar garlai­cīgu stāstu par kaut kādu bifeli. Profesors Samerlijs ir mans liecinieks.

— Man grūti izspriest, kurš no jums bija apnicīgāks,— Samerlijs attrauca.— Atzīšos jums, Celindžer, ka savu mūžu nevēlos nekā dzirdēt ne par futbolu, ne bifeļiem.

— Es šodien netiku minējis nevienu vārdu par fut­bolu,— es iebildu.

Lords Džons spalgi iesvilpās, bet Samerlijs bēdīgs pašūpoja galvu.

— Tik agri no rīta!— viņš sacīja.— Tas tiešām ir nožē­lojami. Es klusi sēdēju skumjš, pārdomās iegrimis . . .

— Klusu!— iesaucās lords Džons.— Jūs visu ceļu kaut ko atdarinājāt, it kā uzstātos varietē, un tas izklausījās drīzāk pēc nodrāztas gramofona plates nekā pēc dzīva cilvēka balss.

Samerlijs izslējās, grasīdamies nikni protestēt.

— Jums patīk jokot, lord Džon,— viņš sacīja, un viņa seja saviebās, it kā viņš būtu iedzēris etiķi.

— Nē, pie velna, tīrais ārprāts!— lords Džons nenocie­tās.— Ikviens no mums, liekas, zina, ko darījis otrs, tikai to vien nezina, ko darījis pats. Atcerēsimies visu no sākuma. Mēs iekāpām pirmās klases smēķētāju vagonā, tas vismaz ir skaidrs, vai ne? Tad mēs sākām strīdēties par mūsu drauga Celindžera vēstuli laikrakstā «Times».

— Ak tā, jūs strīdējāties,— mājastēvs nodārdināja, nolaizdams plakstus arvien zemāk.

— Jūs, Samerlij, teicāt, ka Celindžera apgalvojumos nav ne druskas patiesības.

— Ak dievs!— Celindžers izrieza krūtis un noglaudīja bārdu.— Ne druskas patiesības! Sie vārdi liekas jau kaut kur agrāk dzirdēti. Un vai drīkstu jautāt — ar kādiem pierādījumiem dižais un ievērojamais profesors Samerlijs centās pieveikt gaužām nenozīmīgo cilvēciņu, kas uzdroši­nājies izteikt savas domas par zinātnes iespējām? Pirms viņš iznīcina šo nenozīmīgo cilvēku, varbūt viņam labpa­tiktos paskaidrot iemeslus, kuru dēļ viņam radušies gluži pretēji uzskati.

Likdams lietā savu mūžīgo parupjo sarkasmu, Celin­džers visu laiku klausījās, raustīja plecus un plātījās rokām.

— Izskaidrojums ir gauži vienkāršs,— stūrgalvīgi at­bildēja Samerlijs.— Es apgalvoju — ja ēters ap zemeslodi būtu vienā vietā tik indīgs, ka spētu izraisīt bīstamas parādības, diez vai tādā gadījumā mēs trīs, kas atradā­mies vilcienā, paliktu pilnīgi neskarti.

Sāds paskaidrojums spēja izraisīt Celindžerā vienīgi nevaldāmu jautrību. Viņš smējās tik ilgi, kamēr visa istaba likās trīcam un drebam.

— Mūsu cienījamais Samerlijs atkal un ne jau pirmo reizi dzīvo it kā pavisam citā pasaulē,— beidzot viņš sacīja, slaucīdams sakarsušo pieri.— Šobrīd, džentlmeņi, es vislabāk varēšu pierādīt savu viedokli, ja sīki izstās­tīšu, kā man pašam šorīt gāja. Jūs vieglāk spēsiet izskaidrot paši sava gara aptumšošanos, ja uzzināsiet, ka pat man gadījušies mirkļi, kad esmu zaudējis garīgo līdzsvaru. Jau vairākus gadus mūsu saimniecību vada tāda Zāra, kuras uzvārdu nekad neesmu centies iegaumēt. Sī Zāra ir barga un drūma sieviete, ļoti tīrīga un kārtīga, pēc dabas pavisam lēnīga, un mēs no pieredzes zinājām, ka viņa nav uzrādījusi ne visniecīgākās jūtu pazīmes. Kad es viens pats brokastoju — misis Celindžera parasti no rītiem paliek savā istabā —, man pēkšņi ienāca prātā doma, ka būtu interesanti un lietderīgi pārbaudīt, vai šās sievietes aukstasinībai maz ir robežas. Es izgudroju vienkāršu, toties iedarbīgu paņēmienu. Apgāzis puķu vāzi, kas stāvēja galda vidū, es piezvanīju, bet pats palidu zem galda. Zāra ienāca istabā un, nevienu tur neredzēdama, nodomāja, ka esmu iegājis kabinetā. Kā jau biju paredzējis, viņa pienāca pie galda, noliecās un atlika vāzi atpakaļ. Es ieraudzīju kokvilnas zeķi un vecmodīgu puszābaku ar gumiju sānos. Izbāzis galvu no galda apakšas, es ar zobiem iekodos viņai lielos. Eksperi­ments bija izdevies labāk, nekā varēja gaidīt. Kādu brīdi viņa stāvēja kā paralizēta, blenzdama uz manu galvu. Tad iekliegušies izrāvās un drāzās ārā no istabas. Es džinos pakaļ, gribēdams visu paskaidrot, bet viņa jau nesās prom pa ceļu, un pēc dažām minūtēm es tālskatī ieraudzīju viņu skriešus dodamies dienvidrietumu vir­zienā. So anekdoti es stāstīju tāpēc, lai jūs no tās varētu ko secināt. Es iesēju to jūsu smadzenēs un gaidu, kas no tās attīstīsies. Vai ir skaidrs? Vai tā jums neko neizsaka? Ko jās par to domājat, lord Džon?

Lords Džons nopietni pašūpoja galvu.

— Ja jūs nesavaldīsieties, tuvākajā laikā varat nonākt lielās nepatikšanās.

— Varbūt Samerlijam ir kaut kas piebilstams?

— Jums, Celindžer, derētu tūlīt pamest visus darbus un kaut trīs mēnešus pavadīt kādā Vācijas kūrortā,— viņš atbildēja.

— Lieliski! Nudien lieliski!— iesaucās Celindžers.— Nu, mans jaunais draugs, varbūt jums izdosies pateikt kādu dziļāku domu, lai gan jūsu vecākie biedri pamatīgi iz­gāzās.

Un man izdevās. Negribu lielīties, taču man izdevās gan. Tiem, kuri zina, kas notika pēc tam, viss, protams, liekas ļoti skaidrs, toties tādas skaidrības nebija tiem, kuri vēl nekā nezināja. Taču pār mani nāca apgaismība.

— Inde!— es iesaucos.

Tiklīdz biju skaļi izteicis šo vārdu, man prātā pavīdēja viss no rīta piedzīvotais: lords Džons ar savu bifeli, mana paša histēriskā raudāšana, profesora Samerlija nenor- mālāv izturēšanās, neparastie notikumi Londonā, kautiņš parkā, šofera brauciens, strīds skābekļa balonu noliktavā. Negaidot katrs notikums ieņēma savu vietu.

— Protams!— es atkal iesaucos.— Tā taču ir inde. Mēs visi esam saindēti.

— Tieši tā,— Celindžers piekrita, berzēdams rokas, — mēs visi esam saindēti. Mūsu planēta ir iegājusi saindētajā ētera joslā un pašlaik dodas arvien dziļāk tajā ar vairāku miljonu jūdžu ātrumu minūtē. Mūsu jaunais draugs nupat vienā vārdā «inde» izteica visu mūsu nepatikšanu un sarežģījumu cēloni.

Mēs izbrīnījušies klusi raudzījāmies cits citā. Jebkādi komentāri, šķiet, bija lieki.

— Katrs cilvēks var savaldīties ar saprātu, aizkavējot šādus izlēcienus,— Celindžers sacīja.— Es nedomāju, ka spēja savaldīties jums ir attīstīta tik augstu kā man, tāpēc arī uzskatu, ka mūsu savaldīšanās spēja ir tieši proporcionāla mūsu garīgās attīstības līmenim. Sī propor­cija, bez šaubām, jūtama pat mūsu jaunajā draugā. Pēc manas dīvainās mundruma izpausmes, kas tā satrauca mājkalpotāju, es apsēdos un klusībā visu pārspriedu. Pats sev atzinos, ka nekad agrāk neesmu jutis vēlēšanos kost kādam no saviem kalpotājiem. Sī tātad bijusi nenormāla tieksme. Pēkšņi es aptvēru patiesību. Pārbau­dījis pulsu, konstatēju, ka tas kļuvis par desmit sitieniem ātrāks nekā parasti, arī refleksi bija spēcīgāki. Tad es piesaucu savu labāko un saprātīgāko «es»— īsto Džordžu Edvardu Celindžeru —, kas stingrs un nelokāms nepade­vās tīri molekulāriem traucējumiem. Es uzaicināju viņu pavērot tos muļķīgos jokus, ko inde varētu izspēlēt ar manu saprātu. Un konstatēju, ka tiešām spēju valdīt pār sevi. Varēju kontrolēt savu satraukto prātu. Te lieliski izpaudās prāta uzvara pār matēriju, un tā bija uzvara pār īpašu matērijas veidu, kas visciešāk saistīts ar prātu. Es gandrīz droši varu apgalvot, ka prāts jau sāka zaudēt jēgu, taču personība to atkal savaldīja. Un, kad mana sieva nāca pa kāpnēm lejā un es jutu vēlēšanos paslēpties aiz durvīm un, viņai parādoties, mežonīgi iekliegties, es tomēr šo vēlēšanos apslāpēju un apvaldīti, ar cieņu sveicināju viņu. Tāpat es nomācu un uzveicu nepārva­ramo tieksmi pēkšķēt kā pīlei. Vēlāk, kad izgāju ārā pasūtīt automobili un ieraudzīju Ostinu līkņājam gar motoru, es apturēju savu jau gaisā pacelto roku un atteicos no rīcības, pēc kuras Ostins, iespējams, būtu sekojis saimniecības vadītājas pēdās. Tieši otrādi, es pieskāros viņa plecam un liku automobili laikus piebraukt pie durvīm, lai paspētu sagaidīt jūs stacijā. Šobrīd es jūtu stipru vilinājumu satvert profesoru Samer- liju aiz muļķīgās, vecās bārdiņas un tā krietni pakratīt viņa galvu. Tomēr, kā jūs redzat, es savaldos. Un jums es ieteicu sekot manam piemēram.

— Labi, būšu piesardzīgāks ar šo savu bifeli,— sacīja lords Džons.

— Un es ar futbola sacīkstēm.

— Iespējams, ka jums taisnība, Celindžer,— apvaldīti ierunājās Samerlijs.— Es gribētu piebilst, ka mana prāta spējas ir drīzāk kritiskas nekā radošas un ka man neizdodas tik ātri pievērsties kādai jaunai teorijai, it sevišķi, ja tā ir tik neparasta un fantastiska kā jūsējā. Taču, kad atskatos uz šārīta notikumiem un pārdomāju savu biedru muļķīgo izturēšanos, tad tik tiešām varu noticēt, ka visus šos simptomus izraisījusi kāda uzbudi­noša, indīga viela.

Celindžers labsirdīgi uzsita kolēģim uz pleca.

— Mēs progresējam,— viņš sacīja,— neapšaubāmi progresējam.

— Un, lūdzami, ser,— Samerlijs pazemīgi apvaicājās, — kādas ir jūsu domas par pašreizējo stāvokli?

— Ar jūsu atļauju es pateikšu dažus vārdus par šo jautājumu.— Celindžers apsēdās uz rakstāmgalda un sašūpoja savas īsās, resnās kājas.— Mēs esam liecinieki kādām varenām un baismīgām svinībām. Manuprāt, tas ir pasaules gals.

Pasaules gals! Mūsu acis pievērsās lielajam logam un mēs noraudzījāmies lauku ainavas vasarīgajā skaistumā, viršiem apaugušajās nogāzēs, milzīgajās vasarnīcās, mā­jīgajās fermās un līksmajos golfa spēlētājos. Pasaules gals! Sos vārdus nedzirdējām pirmo reizi, taču doma, ka tie kādreiz varētu piepildīties un ka tas varētu notikt nevis kaut kādā nezināmā nākotnē, bet tūlīt pat, šodien,— šī doma bija briesmīga un satriecoša. Mēs, svētsvinīgā bijībā klusēdami, gaidījām, kad Celindžers atkal ierunāsies. Viņa iespaidīgais izskats un izturēšanās piešķīra svinīgi teiktajiem vārdiem tādu spēku, ka uz brīdi no atmiņas pagaisa gan viņa rupjība, gan dīvainī­bas un viņš mūsu acīs pēkšņi pārvērtās par kaut kādu cēlu, pārcilvēcisku būtni. Un tad vismaz mani nomieri­nāja atmiņas par to, kā Celindžers pa to laiku, kamēr mēs atradāmies viņa istabā, bija divas reizes pilnā kaklā smējies. «Ir, protams,» es nodomāju, «zināmas robežas arī gara patstāvībai.» Tātad krīze nevarētu būt ne tik ilgstoša, nedz arī tik ātri sākties.

— Iedomājieties vīnogu ķekaru,— Celindžers turpi­nāja,— kas klāts bezgalīgi sīkiem, kaitīgiem baciļiem. Dārznieks to dezinficē. Viņš, iespējams, vēlas, lai vīnogas būtu tīrākas. Iespējams arī, ka viņam vajag atbrīvot vietu, kur audzēt jaunus baciļus, kas būtu mazāk kaitīgi nekā iepriekšējie. Viņš iegremdē ķekaru indē, un visi baciļi nobeidzas. Debesu dārznieks, manuprāt, grasās iegremdēt indē saules sistēmu, un bacilis, ko sauc par cilvēku, šis sīkais, mirstīgais vibrions, kas staipījies un locījies pa zemes garozas virspusi, vienā mirklī tiks sterilizēts un ar to pašu iznīcināts.

Atkal iestājās klusums. To iztraucēja spalgi iešķindē- jies telefona zvans.

— Kāds no mūsu baciļiem pīkst pēc palīdzības,— greizi pasmaidīdams, sacīja Celindžers.— Viņi sāk aptvert, ka viņu turpmākā eksistēšana Visumam nemaz nav nepiecie­šama.

Uz īsu brīdi profesors izgāja no istabas. Viņa prombūt­nes laikā, cik atceros, mēs neviens nerunājām. Jebkurš vārds vai paskaidrojums šķita lieks.

— Zvanīja Braitonas sanitārais inspektors,— atgrie­zies paziņoja Celindžers.— Nezinu, kāpēc jūras līmenī šie simptomi attīstās straujāk. Mēs atrodamies septiņsimt pēdu virs jūras līmeņa, tādēļ mums ir zināmas priekšrocī­bas. Cilvēki laikam uzzinājuši, ka esmu vienīgā autori­tāte šajā jautājumā. Te, bez šaubām, liela nozīme ir manai vēstulei laikrakstā «Times». Tikko mēs pārbrau­cām mājās, es runāju pa telefonu ar kādas provinces pilsētas mēru. Jūs droši vien dzirdējāt šo sarunu. Viņš, liekas, savu dzīvību vērtē pārlieku augstu. Es viņam palīdzēju pārvērtēt šo uzskatu.

Samerlijs bija piecēlies un stāvēja pie loga. Viņa tievās, kaulainās rokas satraukumā drebēja.

— Celindžer,— viņš nopietni iesāka.— Sī ir pārāk sarežģīta problēma, lai par to šķiestu tukšus vārdus. Es nedomāju apgrūtināt jūs ar dažādiem jautājumiem. To­mēr gribētos zināt, vai tai informācijā, kas ir jūsu rīcībā, tāpat jūsu spriedumos nebūtu varējusi rasties kāda kļūda. Saule zilajās debesīs spīd tikpat spoži kā vienmēr. Jopro­jām zied virši un dažādas puķes, joprojām lido putni. Cilvēki jautri pavada laiku'golfa laukumos, zemnieki tur tālāk pļauj kviešus. Jūs sakāt, ka viņi un arī mēs esam nonākuši pie iznīcības sliekšņa — ka šī saulainā diena var kļūt par pastaro dienu, ko cilvēce tik sen jau gaidījusi. Cik mums zināms, šā briesmīgā sprieduma pamatā ir dažādi apsvērumi. Kaut kādas dīvainas līnijas spektrā, baumas no Sumatras, neparastais uzbudinājums, ko esam pamanījuši cits citā. Sis pēdējais simptoms nav pārāk stipri izteikts, un kā jūs, tā arī mēs varējām to apzināti apslāpēt. Iztiksim bez ceremonijām, Celindžer! Mēs jau agrāk esam skatījušies nāvei acīs. Runājiet droši visu, lai mēs zinām, kas ar mums notiek pašlaik un kādas, pēc jūsu domām, ir mūsu nākotnes izredzes.

Tā bija drosmīga runa, īsta vīra runa, kas liecināja par spēcīgu, veselīgu garu, kāds tomēr mājoja žultainajā, ķildīgajā, vecajā zoologā. Lords Džons piecēlās un pa­spieda viņam roku.

— Es domāju uz mata tāpat,— viņš sacīja.— Jums, Celindžer, jāpasaka, kas ar mums notiek. Mēs neesam no bailīgajiem, jūs to labi zināt; bet, ja, dodoties nedēļas nogales izbraukumā, cilvēks tiešā ceļā notrāpa pastarā dienā, tad kaut nelieli paskaidrojumi ir vajadzīgi. Kādas briesmas draud, cik tuvu tās ir, un kā mums jārīkojas, sastopoties ar tām?

Liels un spēcīgs, viņš stāvēja pie loga, saules gaismas apspīdēts, uzlicis iedegušo roku uz Samerlija pleca. Izdzi­sušu cigareti mutē es zvilnēju atzveltnes krēslā un biju ieslīdzis tādā kā pusnemaņā, kad iespaidi kļūst sevišķi skaidri. Varbūt indes iedarbība bija iegājusi jaunā fāzē, tomēr murgainā sajūta bija zudusi un tās vietā stājies ārkārtīgi gurdens, tomēr visu aptverošs saprāta stāvok­lis. Es biju tikai skatītājs. Man, liekas, nebija nekāda sakara ar visu notiekošo. Bet šeit trīs stipri cilvēki pārdzīvoja smagu krīzi, un es nespēju no viņiem novērst skatienu. Pirms Celindžers atbildēja, viņš sarauca kuplās uzacis un noglaudīja bārdu. Skaidri varēja redzēt, ka viņš ļoti rūpīgi apsver katru vārdu.

— Kādi bija pēdējie jaunumi, kad jūs braucāt prom no Londonas?— viņš jautāja.

— Ap desmitiem es ierados «Gazette» redakcijā,— es iesāku.— Tikko no Singapūras bija pienākusi tele­gramma, kas vēstīja, ka visu Sumatru pārņēmusi kaut kāda slimība un tāpēc nav bijis neviena, kas iededzina bāku ugunis.

— Kopš tā laika notikumi risinājušies straujā tem­pā,— Celindžers sacīja, paņemdams telegrammu kaudzīti. — Man ir cieši sakari ar varas iestādēm un presi, tā ka ziņas satek pie manis no visām pusēm. Es patiesībā tieku neatlaidīgi aicināts ierasties Londonā, bet es neredzu, kāda tam būtu jēga. No saņemtajiem ziņojumiem var secināt, ka saindēšanās sākas ar psihisku uzbudinājumu. Nekārtības Parīzē šorīt esot bijušas sevišķi asi izjūtamas, Velsas ogļrači sacēluši lielu troksni. Ja šīm liecībām var ticēt, uzbudinājuma pakāpei, kas dažādām rasēm un indivīdiem izpaužas atšķirīgi, seko zināma gara pacilā­tība un domu skaidrība — dažas no šīm pazīmēm, šķiet, esmu pamanījis mūsu jaunajā draugā, kuras pēc garāka starplaika pārvēršas komā, un pēc tam ātri vien iestājas nāve. Cik saprotu no toksikoloģijas, te, manuprāt, vainī­gas kaut kādas augu valsts indes . . .

— Daturoks,— ieminējās Samerlijs.

— Lieliski!— Celindžers iesaucās.— Zinātniskajai pre­cizitātei nenāktu par ļaunu, ja mēs rastu vārdu šim toksiskajam aģentam. Lai tas būtu daturons. Jums, mīļo Samerlij, būs tas gods — gan diemžēl pēc nāves, toties vienam vienīgajam — dot vārdu Visuma izpostītājam, lielā dārznieka dezinficējošajam līdzeklim. Tātad datu- rona simptomi var būt tādi, kā es jau minēju. Tas fakts, ka visa pasaule tiks saindēta un dzīvība, iespējams, ies bojā, man šķiet pilnīgi drošs, tāpēc ka ēters taču aptver Visumu. Līdz šim saindēšanās nav notikusi visās vietās gluži vienā laikā, starpība ir tikai dažās stundās; to var salīdzināt ar paisuma vilni, kas uznāk, applūdinādams smilšu strēles citu pēc citas, tad brīdi atkāpdamies un atkal uzplūzdams nevienmērīgām šaltīm, kamēr beidzot visu piekrasti klāj ūdens. Daturona iedarbība un izpla­tība ir pakļauta zināmai likumībai, un būtu ļoti intere­santi to izpētīt, ja vien mūsu rīcībā paliktu pietiekami daudz laika. Ciktāl esmu paspējis ieskatīties,— šai brīdī viņš pameta skatienu uz telegrammām,— inde vispirms iedarbojusies uz mazāk attīstītām tautām. No Āfrikas pienākušas bēdīgas ziņas, Austrālijas iezemieši visi iznīci­nāti. Ziemeļu tautas līdz šim izrādījušas lielāku pretes­tību nekā dienvidnieki. Sī telegramma, kā redzat, izsūtīta no Marseļas šorīt pulksten deviņos četrdesmit piecās minūtēs. Es jums to nolasīšu vārds vārdā:

«Visu nakti nevaldāms satraukums Provansā. Apju­

kums vīnogu audzētāju vidū Nimā. Sociālistisks apvēr­sums Tulonā. Šorīt iedzīvotājiem pēkšņi uzbruka slimība, kurai sekoja koma. Peste foudroyant. [1] Ielās daudz līķu. Saimnieciskā dzīve paralizēta, valda vispārīgs haoss.»

Pēc stundas no tās pašas vietas pienāca šāda tele­gramma:

«Mums draud galīga iznīcība. Katedrāles un baznīcas ļaužu bāztin piebāztas. Mirušo skaits pārspēj dzīvo cilvēku skaitu. Neticami un šausmīgi. Nāve, kā šķiet, ir nevis mokoša, bet gan ātra un nenovēršama.»

Līdzīga telegramma pienākusi no Parīzes, tikai tur viss pagaidām noris lēnāk. Indija un Persija ir kā izslaucītas. Slāvu tautības iedzīvotāji Austrijā pagalam, bet teitoņus saindēšanās gandrīz nav skārusi. Vispār, spriežot pēc skopajām ziņām, cilvēki, kas dzīvo līdzenumos un jūras piekrastē, saindējušies ātrāk nekā tie, kas dzīvo augstie­nēs vai zemes iekšienē. Nozīme ir pat nelielam pacēlu­mam virs jūras līmeņa; un, ja daži cilvēki varbūt arī paliks dzīvi, tad tos varēs atrast kaut kādā Ararata virsotnē. Pat mūsu niecīgais uzkalniņš drīzumā var kļūt par īslaicīgu laimes saliņu posta jūrā. Bet, tā kā notikumi risinās straujā tempā, mēs tiksim nogremdēti dažu aši aizritējušu stundu laikā.

Lords Džons Rokstons noslaucīja pieri.

— Mani visvairāk satriec tas,— viņš teica,— ka jūs varat šeit sēdēt un smieties, kad jūsu rīcībā ir tāda kaudze telegrammu. Esmu skatījies nāvei acīs tikpat bieži kā jebkurš cits cilvēks, tomēr pasaules bojāeja — tas ir baismīgi!

— Par smiekliem nerunāsim,— sacīja Celindžers, — neaizmirstiet, ka es, tāpat kā jūs, esmu pakļauts tai pašai ēteriskajai indei, kas ietekmē smadzeņu darbību. Bet šausmas, ko jums iedvesušas domas par pasaules galu, man šķiet mazliet pārspīlētas. Ja jums liktu mazā laiviņā vienam pašam doties jūrā nezināmā virzienā, jums lai­kam gan saplaktu dūša. Jūs nomāktu vientulības un nedrošības sajūta. Bet, ja jūs kopā ar saviem tuviniekiem un draugiem ceļotu komfortablā kuģī — lai cik nedrošs būtu brauciens —, jūs zinātu, ka jūs visus galu galā gaida kopīgs liktenis, kas jūs cieši sasaistīs līdz pēdējam

brīdim. Nāve vientulībā droši vien ir drausmīga, bet no visas cilvēces gala, pie tam acīmredzot bez jebkādām ciešanām, pēc manām domām, nav ko baidīties. Es patiešām varētu būt vienis prātis ar cilvēku, kas uzskata, ka šausmīgāk ir palikt dzīvam, kad cilvēces guvums, viss ievērojamais un cildenais būs pagaisis.

— Tātad ko jūs iesakāt darīt?— jautāja Samerlijs, izņēmuma kārtā piekrītoši mādams ar galvu, kamēr prātoja viņa kolēģis.

— Ieturēt maltīti,— sacīja Celindžers, kad visu māju pāršalca gonga dunoņa.— Mūsu virējas gatavoto omleti pārspēj vienīgi viņas pašas ceptais sitenis. Mēs varam tikai cerēt, ka nekādi kosmiski traucējumi nebūs ietekmē­juši viņas lieliskās spējas. Arī mans deviņdesmit sestā gada šarcbergers kopīgiem spēkiem jāapstrādā, lai vel­tīgi neietu bojā laba manta.— Viņš nosvempās no rak­stāmgalda, uz kura bija sēdējis, sludinādams planētas bojāeju.— Iesim,— viņš aicināja.— Ja vēl kaut cik laika ir palicis, mums tas jāizbauda iespējami mierīgāk un saprātīgāk.

Patiesi, mielasts pagāja jautrā noskaņā! Mēs, protams, nevarējām aizmirst šausmīgo stāvokli. Sā mirkļa nopiet­nība jautās it visos mūsu spriedumos un domās. Vienīgi tas, kurš nekad nav sastapies ar nāvi vaigu vaigā, sajūt bailes, kad pienāk gals. Mums, klātesošajiem vīriešiem, reiz bija kāds ievērojams laiks, kad nāve šķita parasta parādība. Bet mājasmāte paļāvās sava varenā dzīves­biedra spēcīgajai vadībai un bija ar mieru iet viņam līdzi uz turieni, kurp vestu viņa ceļš. Nākotne atradās likteņa varā. Tagadne piederēja mums pašiem. Mēs pavadījām to jautrībā un labā, biedriskā atmosfērā. Mūsu domas, kā jau minēju, bija neparasti skaidras. Pat man dažbrīd palaimējās izšķilt pa asprātībai. Bet Celindžers bija tieši lielisks! Tikai tagad es īsti izpratu viņa dabisko cēlumu un vērienīgo, skaidro saprātu. Samerlijs, netaupīdams asas kritiskas piezīmes, spieda Celindžeru runāt, bet mēs abi ar lordu Džonu smējāmies par šo strīdu; mājasmāte, nemitīgi raustīdama vīru aiz piedurknes, centās pievaldīt filozofa aurēšanu. Dzīvība, nāve, liktenis un cilvēka sūtība — tie bija šā neaizmirstamā brīža galvenie sarunu temati, kas šķita vēl svarīgāki tāpēc, ka neparastā mielasta laikā pēkšņs manu domu lidojums un tirpas locekļos liecināja, ka mūs lēni un nenovēršami sāk apņemt neredzamie nāves uzplūdi. Pamanīju, ka lords

Džons pēkšņi pieliek roku pie acīm, pēc tam Samerlijs uz mirkli atkrīt krēslā. Pat elpu varējām ievilkt vairs tikai ar lielām pūlēm. Un tomēr mēs jutāmies laimīgi un mierīgi. Tad ienāca Ostins un, nolicis uz galda cigaretes, jau grasījās iet prom.

— Ostin!— ierunājās Celindžers.

— Lūdzu, ser?

— Pateicos jums par uzticīgo kalpošanu.

Sulaiņa kokainajā sejā pavīdēja smaids.

— Es pildīju tikai savu pienākumu, ser.

— Ostin, šodien es gaidu pasaules galu.

— Jā, ser. Cikos, ser?

— Nevaru pateikt, Ostin. Pievakarē.

— Ļoti labi, ser.

Nerunīgais Ostins paklanījās un izgāja. Celindžers aizdedzināja cigareti un, piesēdies tuvāk sievai, saņēma tās roku.

— Tu jau zini, dārgā, kas var notikt,— viņš sacīja. — Esmu to pastāstījis arī mūsu draugiem. Tu nebaidies, vai ne?

— Tas taču nebūs sāpīgi, Džordž!

— Tikpat sāpīgi kā no smieklu gāzes pie zobārsta. Kad cilvēks to ieņem, viņš īstenībā ikreiz mirst.

— Bet tā ir patīkama sajūta.

— Tāda varētu būt arī nāve. Izvārgušais ķermenis vairs nespēj uztvert iespaidus, toties mēs zinām, kāda ir garīgā bauda, ko pārdzīvojam miegā vai transā. Daba tādējādi ir ierīkojusi brīnumainas durvis, kas aizkārtas caurspīdīgiem, vizuļojošiem šķidrautiem, lai mūsu pār­steigtās dvēseles varētu ieiet jaunajā dzīvē. Pētot īste­nību, vienmēr esmu pārliecinājies, ka visa pamatā ir gudrība un labsirdība. Un, ja pārbiedētam mirstīgajam jebkad vajadzīgs maigums, tad tas, protams, ir tai briesmīgajā brīdī, kad viņš pāriet no vienas dzīves otrā. Nē, Samerlij, man jūsu materiālisms nav saprotams, jo vismaz es esmu pārāk dižens, lai beigtu eksistēt reizē ar savām gluži fiziskajām sastāvdaļām — paciņu sāls un trīs spaiņiem ūdens. Šeit . . . šeit…— un viņš iesita ar spēcīgo, spalvaino dūri pa vareno galvu,— . .. atrodas kaut kas tāds, kam ir vajadzīga matērija, bet kas nav veidots no matērijas,— kaut kas tāds, ko nāve nekad nevar iznīcināt, bet kas toties var iznīcināt nāvi.

— Jūs runājat par nāvi,— iesāka lords Džons.— Es esmu kristīgais, tomēr man liekas — mūsu senči bija

daudz dabiskāki; viņi tika apglabāti kopā ar cirvjiem un lokiem, un bultām, ar visu to, kas vajadzīgs ikdienā, it kā viņiem būtu jāturpina agrākā dzīve. Nezinu,— viņš piebilda, kautrīgi aplaizdams skatienu apkārt galdam, — vai arī es pats nejustos daudz ērtāk, ja tiktu aprakts kopā ar savu veco «ekspress-450», medību bisi ar gumi­joto laidi, un vienu vai divām patronu aptverēm. Tā, protams, ir tikai muļķīga iedoma, bet ko tur var darīt. Kā jums šķiet, Herr Professor?

— Ja jūs gribat zināt manas domas,— Samerlijs sacīja,— tad man tā šķiet nevajadzīga atgriešanās ak­mens laikmetā vai vēl tālākā pagātnē. Es dzīvoju divdes­mitajā gadsimtā un gribētu nomirt tā, kā klājas saprātī­gam civilizētam cilvēkam. Nedomāju, ka es no nāves baidos vairāk nekā jūs pārējie, jo esmu jau krietni gados un, lai kas arī notiktu, tikpat pārāk ilgi vairs nedzīvošu, tomēr manā dabā nav tā sēdēt un bez jebkādas pretestī­bas gaidīt kā aitai, lai to nokauj. Vai tiešām, Celindžer, mēs neko nevaram darīt?

— Lai izglābtos — neko,— Celindžers teica.— Bet pail­dzināt mūžu par dažām stundām, lai redzētu, kā izvēršas šī varenā traģēdija, pirms tā vēl nav skārusi mūs pašus,— tas varbūt man būs pa spēkam. Esmu jau šo to darījis …

— Skābeklis?

— Tieši tā. Skābeklis.

— Bet ko var dot skābeklis, ja ēters ir saindēts? Īpašību ziņā starp ķieģeli un gāzi nav lielākas atšķirības kā starp skābekli un ēteru. Tās ir dažādas vielas. Tās nedrīkst saskarties viena ar otru. Nē, Celindžer, jūs taču nevarat aizstāvēt tādu teoriju.

— Mīļo Samerlij, šo ēterisko indi, vairāk nekā skaidrs, ietekmē svarīgi aģenti. To mēs redzam pēc uzliesmojuma sistēmas un izglābšanās. A priori mēs to nebūtu paredzē­juši, bet tas neapšaubāmi ir fakts. Tāpēc es pavisam nopietni uzskatu, ka tāda gāze kā skābeklis, kas palielina cilvēka ķermeņa vitalitāti un pretošanās spēju, aizkavētu iedarboties vielai, ko jūs uz labu laimi nosaucāt par daturonu. Varbūt es kļūdos, tomēr esmu pilnīgi pārlieci­nāts, ka mani spriedumi ir pareizi.

— Nu, vai zināt,— ierunājās lords Džons,— ja mums jāsēž un jāsūc no šīm caurulītēm kā zīdaiņiem no pudelītēm, tad es atsakos to darīt.

— Tas mums nepavisam nebūs jādara,— sacīja Celin­džers.— Esam jau šo to sagatavojuši, un jūs varat pateik­ties par to galvenokārt manai sievai. Viņas buduārs, cik vien bija iespējams, ir pārvērsts par hermētiski noslēgtu telpu. Izmantojot pītus paklājus un ar pernicu piesūci­nātu papīru …

— Dieva dēļ, Celindžer, jūs taču nedomājat, ka ēteru var apturēt ar kaut kādu piesūcinātu papīru?

— Mans cienījamais draugs, jūs tiešām esat mazliet ietiepīgs un nepamanāt galveno. Tā pūlējušies mēs esam ne jau tādēļ, lai apturētu ēteru, bet gan tādēļ, lai paturētu skābekli. Ja varam gaisu līdz zināmam laikam pārpilnām nodrošināt ar skābekli, es ceru, mums izdosies saglabāt veselo saprātu. Man ir divi baloni gāzes, un jūs esat atveduši vēl trīs. Tas nav daudz, tomēr kaut ko nozīmē.

— Cik ilgam laikam ar to pietiks?

— Nav ne mazākās jausmas. Mēs tos ieslēgsim tikai tad, kad vairs nespēsim izturēt. Tad palaidīsim gāzi tik, cik būs absolūti nepieciešams. Tā dos mums iespēju nodzīvot dažas stundas, varbūt pat vairākas dienas, kuru laikā mēs varēsim noskatīties uz grūstošo pasauli. Mūsu pašu nāve zināmā mērā aizkavēsies, un mēs pieci pārdzī­vosim to neparasto sajūtu, ka varbūt esam paši pēdējie cilvēki, kas dodas pretim nezināmajam. Bet tagad esiet tik laipni un palīdziet man tikt galā ar baloniem. Šķiet, ka gaiss kļūst arvien spiedīgāks.