Indīgā josla

III nodaļa PĒDĒJAIS BRIDIS

Mūsu neparedzētajam eksperimentam domātā telpa bija mājīga, kādas četrpadsmit vai sešpadsmit kvadrātpē- das liela dāmu viesistaba. Tās galā aiz sarkana samta aizkara profesoram bija iekārtota ģērbistaba. No šejienes savukārt varēja ieiet plašā guļamistabā. Aizkars jopro­jām karājās, taču buduārs un ģērbistaba bija pārvērsti vienā telpā, kur vajadzēja notikt mūsu mēģinājumam. Vienas durvis un loga rāmis bija aizlipināti ar eļļotu papīru, tā ka tie šķita pilnīgi hermētiski noslēgti. Virs otrām durvīm, aiz kurām atradās kāpņu laukumiņš, bija pusapaļš logs, ko varēja atvērt, paraujot auklu, ja nekādi nevarētu iztikt bez ventilācijas. Katrā istabas stūrī stāvēja pa lielam krūmam milzu podā.

— Kā atbrīvoties no liekā oglekļa dioksīda, zaudējot iespējami mazāk skābekļa, ir ļoti svarīgs dzīvības jautā­jums,— sacīja Celindžers, paskatīdamies uz pieciem me­tāla baloniem, kas bija novietoti gar sienu cits citam blakus.— Bijis man vairāk laika sagatavoties, es būtu sakopojis visus savus garīgos spēkus, tikai lai atrisinātu šo problēmu, bet pašlaik mums jādara tas, ko varam. Arī šie krūmi mums lieti noderēs. Divi baloni ir pilnīgā kārtībā, un skābekli varēs palaist, tiklīdz būs nepiecie­šams, tā ka mēs netiksim pēkšņi pārsteigti. Bez tam nebūtu vēlams aiziet pārāk tālu no istabas, jo krīze var sākties piepeši un pārņemt uzreiz visu.

Istabā bija plats, zems logs, aiz kura atradās balkons. Pa šo logu pavērās tas pats skats, ko mēs jau bijām apbrīnojuši no profesora kabineta. Kad raudzījos ārā, es nekur nespēju saskatīt nekādas nekārtības. Manu acu priekšā pa kalna nogāzi lejup aizlocījās ceļš. Vieglais ormanis, šis aizvēsturisko laiku liecinieks, ko vēl var sastapt vienīgi mūsu lauku ciematos, braukdams tikai tagad no stacijas, lēnītēm vilkās kalnā. Mazliet lejāk aukle stūma ratiņus ar mazuli, otru vezdama pie rokas. Zilas dūmu grīstes, kas cēlās no tuvējām mājām, piešķīra visai plašajai apkārtnei ierastu kārtību un mājīgumu. Ne zilajās debesīs, ne arī uz saules apspīdētās zemes nekas nevēstīja par tuvojošos katastrofu. Pļāvēji bija atkal atgriezušies tīrumos, golfa spēlētāji pāros un pa četri skraidīja pa zaļo laukumu. Manā galvā šaudījās tik dīvainas un nemierīgas domas un pārpūlētie nervi bija tā saspringti, ka šo ļaužu miers man šķita pat apbrīnojams.

— Sie cilvēki laikam nemana nekādus slimības simpto­mus,— es sacīju, norādīdams lejā uz golfa laukumu.

— Vai esat spēlējis golfu?— vaicāja lords Džons.

— Nē, neesmu.

— Nu, redzat, jauno cilvēk, ja jūs pats spēlētu, tad saprastu, ka īstu golfa spēlētāju uz laukuma var apturēt vienīgi pastardienas bazūnes. Klau! Atkal zvana telefons.

Sad un tad maltītes laikā, kā arī vēlāk profesoru aicināja spalgi un neatlaidīgi telefona zvani. Viņš sniedza mums jaunākās ziņas tikpat strupos teikumos, kā pats bija tās saņēmis. Tādas šausminošas vēstis nekad agrāk pasaules vēsturē nebija tikušas ierakstītas. Kā nāves uzplūdi no dienvidiem šurp virzījās milzu ēna.

Ēģipte, jau pārcietusi šo neprātu, tagad gulēja pilnīgā nemaņā. Spānijā un Portugālē pēc pamatīga kautiņa, kurā bija briesmīgi izplūkušies klerikāļi un anarhisti, bija iestājies pilnīgs klusums. Telegrammas no Dienvid­amerikas vairs nepienāca. Ziemeļamerikas dienvidu štati bija krituši par upuri indei pēc šausmīga rasu grautiņa. Uz ziemeļiem no Merilendas indes iedarbība vēl nebija jūtama, un arī Kanādā to varēja tikko manīt. Beļģiju, Holandi un Dāniju inde bija skārusi citu pēc citas. No visām malām uz lielajiem zinātnes centriem tika raidīti izmisuma pilni ziņojumi, kā arī lūgti padomi no pasaulsla­veniem ķīmiķiem un ārstiem. Astronomus tāpat apbēra ar dažādiem jautājumiem. Un tomēr nekā nevarēja darīt. Sis notikums aptvēra visu pasauli, un ne cilvēku zināša­nas, ne arī vara neko nespēja līdzēt. Tā bija nāve gan bez mokām, toties nenovēršama, nāve jauniem un veciem, vārgiem un spēcīgiem, bagātiem un nabagiem, un izglāb­ties nebija nekādu cerību. Sādi saraustīti, satraukuma pilni ziņojumi mums pienāca pa telefonu. Lielākās pilsē­tas jau zināja savu likteni un, cik varējām secināt, bija nolēmušas sagaidīt to rāmi un ar cieņu. Tomēr tepat mūsu acu priekšā golfa spēlētāji un strādnieki joprojām lēkāja kā tādi jēri, kaut arī naža asmens jau rēgojās virs viņu galvām. Tas šķita tīrais brīnums. Taču kā gan viņi varēja kaut ko nojaust? Nelaime tuvojās mums milzu soļiem. Kas gan viņus būtu spējis satraukt rīta laikrak­stā? Un pašlaik pulkstenis rādīja tikai trīs dienā. Kamēr mēs tā raudzījāmies pa logu, laikam bija paklīdušas kādas baumas, jo pēkšņi pamanījām, ka pļāvēji steigā pamet darbu. Daži golfa spēlētāji devās atpakaļ uz klubu. Viņi skrēja tā, it kā gribētu patverties no lietusgāzes. Mazie palīgi sekoja viņiem pa pēdām. Un tomēr daži vēl aizvien spēlēja. Aukle steidzīgi stūma ratiņus atpakaļ kalnā. Es ievēroju, ka vienu roku viņa tur pie pieres. Vieglais ormanis bija apstājies, un nodzītais zirgs, nokā­ris galvu, atpūtās. Pār mums pletās brīnišķīgas vasaras debesis — milzīga, zila velve, un tikai virs kalniem tālē vīdēja daži balti pūku mākonīši. Ja cilvēcei jāmirst tādā dienā, tad vismaz pēdējie brīži pirms nāves būs lieliski. Un tomēr viss šis liegais dabas jaukums vērta drausmīgo pasaules bojāeju vēl skumjāku un šausmīgāku. Pārāk labs patiesi bija šis mājoklis, no kura mums tik drīz un bez žēlastības jātiek padzītiem. Taču es jau minēju, ka telefons zvanīja vēlreiz. Pēkšņi es izdzirdu vestibilā nodārdam Celindžera basu.

— Melo un!— viņš sauca.— Jūs aicina pie telefona.

Es piesteidzos pie aparāta. Makārdls zvanīja no Londo­nas.

— Vai tas esat jūs, mister Meloun?— atskanēja pazīs­tamā balss.— Mister Meloun, Londonā notiek kaut kas briesmīgs. Dieva dēļ, noskaidrojiet, varbūt profesors Celindžers zina, kas būtu darāms.

— Profesors nekā nezina, ser,— es atbildēju.— Viņš uzskata, ka krīze aptvers visu pasauli un to novērst nav iespējams. Mums ir nedaudz skābekļa, bet tas var paglābt tikai uz dažām stundām.

— Skābeklis!— bija dzirdama izmisīga balss.— Vairs nav laika to sagādāt. Kopš jūsu aizbraukšanas no rīta redakcija ir pārvērtusies par īstu elli. Pašlaik puse darbinieku guļ bez samaņas. Mani pašu nospiež kaut kāds smagums. Pa logu redzams, ka visa Flītstrīta noklāta cilvēku līķiem. Satiksme apstājusies. Cik var spriest pēc pēdējās telegrammas, visa pasaule …

Balss kļuva aizvien vājāka, līdz pēkšņi aprāvās. Pēc mirkļa es sadzirdēju klausulē dobju būkšķi, it kā Makār- dla galva būtu atsitusies pret galdu.

— Mister Makārdl!— es saucu.— Mister Makārdl!

Atbildes nebija. Noliekot klausuli, sapratu, ka redak­tora balsi vairs nekad nedzirdēšu.

Tai mirklī, kad grasījos spert soli, lai dotos prom no telefona, sajutu, ka inde sāk iedarboties arī uz mums. Likās, it kā es stāvētu līdz pleciem ūdenī un milzīgs vilnis pēkšņi pāršalktu pāri. Kāda neredzama roka it kā bija maigi aptvērusi manu kaklu un lēnām to žņaudza. Jutu milzīgu smagumu krūtīs, neciešamu spiedienu galvā, bet ausīs kaut kas skaļi džinkstēja un acu priekšā lēkāja spožas uguntiņas. Tomēr aizstreipuļoju līdz kāpnēm. Tai pašā brīdī, pūzdams un elsdams kā ievainots bifelis, garām padrāzās Celindžers drausmīgā izskatā: seja tumši pietvīkusi, acis asinīm pieplūdušas, mati saslēju­šies stāvus. Savu sīko sieviņu, kura, pēc visa spriežot, likās zaudējusi samaņu, viņš bija pārmetis pār plato plecu un klupdams krizdams ar milzīgu troksni steberēja pa kāpnēm augšā; lai gan, vienīgi gribasspēka mudināts, tik tikko turējās kājās, viņš nesa sievu cauri saindētajai atmosfērai uz īslaicīgo miera ostu. Redzēdams, kā pūlas profesors, arī es tupus rāpus, turēdamies pie margām, devos ka kāpnēm augšā, līdz pusdzīvs novēlos uz augšē­jās platformiņas. Lords Džons dzelžainā tvērienā sa­grāba mani aiz žaketes apkakles, un mirkli vēlāk es jau biju nolikts uz buduāra paklāja. Celindžera sieva gulēja man līdzās, Samerlijs salīcis sēdēja krēslā pie loga, ar galvu gandrīz skardams ceļus. Kā pa sapņiem redzēju Celindžeru līdzīgi milzīgai vabolei lēni rāpojam pa grīdu un pēc brīža izdzirdu, ka no balona, klusu šņākdams, plūst ārā skābeklis. Celindžers divas trīs reizes dziļi ieelpoja, un viņa plaušas sēkdamas uzņēma dzīvinošo gāzi.

— Tas līdz!— profesors gavilēja.— Mans paredzējums ir apstiprinājies.— Viņš atkal stāvēja možs un spēcīgs. Ar balonu rokā viņš steidzās pie sievas un palaida skābekli tieši viņai sejā. Pēc dažām sekundēm viņa jau spēja pakustēties un piecēlās sēdus. Tad Celindžers pagrie­zās uz manu pusi, un es jutu, cik silti sāk pulsēt manās dzīslās dzīvība. Es gan sapratu, ka tas ir tikai neliels atelpas brīdis, un tomēr, lai cik bezrūpīgi mēs par to runājām, ikviena mūsu dzīves stunda šķita nenovērtē­jama. Nekad nebiju trīsējis tādā jutekliskā priekā kā pašlaik, kad manī atgriezās dzīvība. Smagums krūtīs bija kā ar roku atņemts, deniņos vairs nespieda, un mani pārņēma tīkams klusums un rāms, gurdens miers. Gulē­dams vēroju, kā Samerlijs atžirgst, iedarbojoties tām pašām zālēm, un beidzot pienāca lorda Džona reize atspirgt. Viņš pielēca kājās un palīdzēja man piecelties, bet Celindžers tikmēr nosēdināja sievu uz dīvāna.

— Ai, Džordž, cik žēl, ka tu atvedi mani atpakaļ,— viņa sacīja, turēdama vīru aiz rokas.— Nāves durvīm tik tiešām, tev taisnība, priekšā ir aizsegts skaists, vizuļojošs šķidrauts, un, tiklīdz smacējošā sajūta bija pāri, kļuva neizsakāmi viegli un jauki. Kādēļ tu neļāvi man tur palikt?

— Tādēļ, ka gribēju, lai mēs abi reizē aizietu nebūtībā. Esam nodzīvojuši kopā tik daudzus gadus. Būtu skumji pēdējo brīdi sagaidīt šķirti.

Uz mirkli viņa maigajā balsī jautās pavisam cits Celindžers, ne miņas no tā nevaldāmā, skaļā un augstprā­tīgā cilvēka, kas gan pārsteidza, gan arī aizskāra sava laika paaudzi. Sājos nāves draudos atklājās Celindžera patiesā būtība — tas bija cilvēks, kas spējis iegūt un saglabāt sievietes mīlestību. Piepeši profesora garastā­voklis mainījās, un viņš atkal kļuva par mūsu pašpārlieci­nāto vadoni.

— Es vienīgais visā pasaulē pareģoju šo katastrofu,— Celindžers sacīja, un viņa balsī skanēja sajūsma un triumfs.— Ceru, manu mīļo Samerlij, ka jūs vairs nešau­bāties par to, kāda nozīme ir spektra līnijām, kas kļuvušas neskaidras, un nepūlēsieties apgalvot, ka mana vēstule laikrakstā «Times» ir dibināta uz maldiem.

Šoreiz mūsu ķildīgais kolēģis neatbildēja uz izaicinā­jumu. Viņš tikai sēdēja, smagi elpoja un staipīja savas garās, tievās rokas un kājas, it kā lai pārliecinātos, vai patiešām atrodas uz tās pašas planētas. Celindžers piegāja pie skābekļa balona, un skaļā šņākšana pārvērtās klusā sīkšanā.

— Mums jātaupa gāze,— viņš'sacīja.— Istabas gaisā pašlaik ir pārāk daudz skābekļa, un man liekas — neviens no mums nejūtas vārgs. Mēs varam vienīgi paši izmēģināt un noteikt, cik skābekļa vajag pievienot gai­sam, lai neitralizētu indi. Redzēsim, cik ilgam laikam tā pietiks.

Minūtes piecas mēs sēdējām, saspringtā klusumā vēro­dami paši savas izjūtas. Kad man atkal sāka spiest deniņos, es izdzirdu misis Celindžeru saucam pēc palīdzī­bas. Profesors palaida vairāk skābekļa.

— Agrāk, kad zinātne vēl nebija tik tālu attīstījusies,— viņš iesāka,— katrā zemūdenē līdzi tika ņemta baltā pelīte, jo tās trauslais organisms uz atmosfēras maiņām reaģē ātrāk, nekā tās spēj sajust jūrnieki. Tu, mana dārgā, būsi mūsu baltā pelīte. Nupat palielināju skābekļa devu, un tev jau kļūst labāk.

— Jā, man kļūst labāk.

— Iespējams, ka mums ir laimējies atrast pareizās attiecības. Kad būsim precīzi konstatējuši, cik skābekļa vajag, mēs varēsim arī aprēķināt, cik ilgi vēl dzīvosim. Lai uzturētu sevi pie dzīvības, mēs diemžēl esam jau iztērējuši diezgan daudz skābekļa no pirmā balona.

— Vai tam ir kāda nozīme?— rokas kabatās sabāzis, jautāja lords Džons.— Ja mums jāiet bojā, kāda jēga vilkt visu garumā? Vai jūs tiešām neredzat, kā varētu izglābties?

Celindžers iesmējās un papurināja galvu.

— Bet vai tādā gadījumā nebūtu cilvēka cienīgāk pašiem doties nebūtībā, nevis gaidīt, kad tiksim tur iegrūsti? Ja tam tomēr jānotiek, domāju, ka jānoskaita lūgšana, jānogriež gāze un jāatver logs.

— Kāpēc gan to nedarīt?— drosmīgi ierunājās mājas­māte.— Protams, Džordž, lordam Džonam ir taisnība, un tā būs pat labāk.

— Es visnotaļ protestēju,— īgni iesaucās Samerlijs. — Ja mums jāmirst, nu tad arī mirsim, bet tīša došanās nāvē man liekas muļķīga un ne ar ko neattaisnojama rīcība.

— Ko par to saka mūsu jaunais draugs?— jautāja Celindžers.

— Es domāju, ka mums jānodzīvo līdz galam.

— Un es noteikti esmu tādās pašās domās,— atteica Celindžers.

— Ja tu, Džordž, tā saki, tad arī es domāju tāpat,— piekrita mājasmāte.

— Tas tikai bija mans ierosinājums,— iebilda lords Džons.— Ja jūs visi gribat pieredzēt galu, es jums pievie­nošos. Tas, bez šaubām, būs ļoti interesanti. Es esmu piedzīvojis pietiekami daudz satraukuma brīžu, tāpat kā lielākā daļa cilvēku, taču mana nāve būs kalngals visam.

— Pieņemot, ka dzīve kaut kur turpināsies,— piemeti­nāja Celindžers.

— Nepamatots apgalvojums!— iesaucās Samerlijs.

Celindžers pārmetoši noraudzījās viņā.

— Pieņemot, ka dzīve kaut kur turpināsies,— viņš sacīja, cik vien pamācoši spēdams,— mēs neviens tomēr nevaram apgalvot, vai mums radīsies izdevība no tā sauktās gara pasaules novērot materiālo pasauli. Pats stulbākais cilvēks,— šai brīdī viņš pameta skatienu uz Samerliju,— nevar nesaprast — kamēr mēs paši esam veidoti no matērijas, tikmēr arī vislabāk spējam vērot materiālās parādības un izdarīt par tām secinājumus. Tāpēc, tikai paliekot pie dzīvības vēl dažas liekas stundas, mēs varam cerēt, ka paņemsim līdzi nākotnes valstībā skaidru priekšstatu par visievērojamāko notikumu, ko pieredzējusi pasaule vai, ciktāl mums zināms, Visums. Man būtu gauži žēl, ja mums vajadzētu saīsināt šo brīnišķīgo piedzīvojumu kaut par vienu minūti.

— Esmu gluži tajās pašās domās,— izsaucās Samerlijs.

— Vienprātīgi pieņemts,— teica lords Džons.— Bet jūsu nabaga šoferis tur pagalmā šodien nudien būs braucis pēdējo reizi. Vai nevajadzētu izdrāzties laukā un atstiept viņu šurp?

— Tas būtu neprāts!— iesaucās Samerlijs.

— Jā, jums, liekas, ir taisnība,— piekrita lords Džons.— Viņam tas neko vairs nelīdzēs, vienīgi gāze tiks veltīgi izšķiesta pa visu māju, pat ja mums izdotos atgriezties atpakaļ dzīviem. Tik tiešām, paskatieties uz sīkajiem putniņiem zem kokiem!

Mēs visi četri pievilkām krēslus pie platā, zemā loga, vienīgi mājasmāte aizvērtām acīm palika guļam uz dīvāna. Atceros, man pēkšņi iešāvās prātā nejēdzīga, absurda doma — iespējams, smagais, sasmakušais gaiss, ko mēs ieelpojām, veicināja šādas ilūzijas rašanos — doma, ka mēs četri sēžam partera pirmajā rindā un noskatāmies pasaules drāmas pēdējo cēlienu.

Lejā tieši mūsu acu priekšā atradās nelielais pagalms, kurā stāvēja pa pusei notīrītais automobilis. Šoferis Ostins beidzot bija saņēmis pēdējo darba uzteikumu, jo gulēja izstiepies turpat pie riteņa; pierē viņam rēgojās milzīgs, zils puns, ko viņš bija uzsitis, krītot pret kāpsli vai dubļu aizsargu. Ostins joprojām turēja rokā šļūteni, ar ko bija mazgājis automobili. Pagalma stūrī auga pāris sīku platānu, un zem tām gulēja aizkustinoši, pūkaini spalvu kamoliņi ar augšup izstieptām kājiņām. Nāve ar vienu izkapts vēzienu bija nopļāvusi visus — gan lielus, gan mazus.

Mūsu skatiens pārslīdēja pār pagalma žogu tālāk uz ceļu, kas aizlīkumoja stacijas virzienā. Pulciņš pļāvēju, ko mēs redzējām skrienam prom no lauka, gulēja, sakri­tuši cits citam virsū. Pakalnā mazliet augstāk gulēja aukle, atspiedusi galvu un plecus pret zālaino nogāzi. Viņa bija izņēmusi mazuli no ratiņiem, un nu šis drēbju vīstoklītis bija sastindzis viņas rokās. Auklei blakus kā sīks plankums ceļmalā rēgojās mazais puisēns. Mazliet šurpmāk ormaņa zirgs nobeidzies bija sabrucis starp ilksīm. Vecais braucējs bija pārkāries pār riteni, rokas viņam bezjēdzīgi šūpojās, un viņš izskatījās pēc putnu biedēkļa. Mēs varējām redzēt ļoti neskaidri, ka ormaņa ratos sēž kāds jauns cilvēks. Durtiņas bija atrautas vaļā, un cilvēks likās satvēris to rokturi, it kā vēl pēdējā brīdī būtu grasījies lēkt ārā. Tālāk stiepās golfa laukums, izraibināts, tāpat kā no rīta, ar tumšajiem spēlētāju augumiem, kas tagad nekustīgi gulēja zālienā vai viršos gar tā malām. Uz viena mauriņa izstiepušies gulēja astoņi cilvēki, četri spēlētāji un tikpat daudz viņu mazo palīgu, kuri neatstāja laukumu līdz pat pēdējam brīdim.

Neviens putns nelidinājās zilajās debesīs, un neviens cilvēks, nedz arī dzīvnieks nebija redzams plašajā apkār­tnē, kas pavērās mūsu skatienam. Visu rāmi apmirdzēja vakara saule, bet pār zemi jau gūlās nāves miers un klusums, un arī mums visai drīz vajadzēs sekot šai nāvei. Šobrīd šī viena stikla rūts, aizturēdama papildu skābekli, kas neitralizē saindēto ēteru, nošķīra mūs no visu cilvēku kopīgā likteņa. Uz nedaudzām stundām viena cilvēka zināšanas un tālredzība spēja saglabāt mūsu nelielo dzīvības oāzi plašajā nāves tuksnesī un pasargāt mūs no vispārējās katastrofas. Bet agri vai vēlu gāze izsīks, arī mēs, smagi elsdami, gulēsim uz ķirškrāsas paklāja bu­duārā, un cilvēces, tāpat kā jebkuras dzīvas radības, liktenis būs izšķirts. Labu laiku, ne vārda nerunādami, mēs svinīgi noraudzījāmies pasaules traģēdijā.

— Tur laikam deg māja,— teica Celindžers, norādī­dams uz dūmu stabu, kas cēlās no koku pudura.

— Ugunsgrēku, jādomā, būs daudz — iespējams pat, ka liesmas pārņems veselas pilsētas, jo daudzus cilvēkus nāve droši vien pārsteidza tai brīdī, kad viņi rīkojās ar uguni. Sī degšana norāda, ka skābekļa daudzums atmo­sfērā ir normāls un pie visa vainojams ēters. Skatieties, liesmas parādījušās Krauboro kalna virsotnē. Ja nemal­dos, deg golfa klubs. Baznīcas pulkstenis iezvana kārtējo stundu. Filozofiem būtu interesanti uzzināt, ka cilvēKn darinātais mehānisms pārdzīvojis pašus cilvēkus.

— Ak dievs!— iesaucās lords Džons, satraukts celda­mies no krēsla.— Kas tur par dūmu mutuli? Tas taču vilciens!

Mēs dzirdējām vilciena dārdoņu, un drīz vien parādījās arī pats vilciens, kura ātrums man šķita neticams. Mums nebija ne mazākās jausmas, no kurienes vilciens nāk un cik tālu ies. Tikai kaut kāda brīnuma dēļ tas varēja noiet šo ceļa gabalu. Bet tagad mums bija lemts noskatīties, cik briesmīgu galu ņem šis vilciens. Uz sliedēm stāvēja preču vagoni ar oglēm. Elpu aizturējuši, mēs brīnījāmies, kā ekspresis drāžas pa tām pašām sliedēm. Trieciens bija šausmīgs. Lokomotīve un vagoni sašķīda gabalos, un izveidojās koka šķembu un metāla kaudze. No lūžņiem izšāvās sārtas uguns mēles, un drīz visu aprija liesmas. Šausmīgā skata apstulbināti, mēs pusstundu nosēdējām, nerunādami gandrīz ne vārda.

— Ai, nabaga cilvēki!— beidzot šņukstēdama izsaucās misis Celindžera, cieši pieķērusies vīram pie rokas.

— Mana dārgā, pasažieri tai bridi jau bija tikpat nejūtīgi kā tās akmeņogles, kam viņi uzdrāzās virsū, vai arī kā ogles, par kurām viņi paši tagad pārvērtušies,— sacīja Celindžers, mierinoši glāstīdams sievas roku. — Dzīvi cilvēki sēdēja vilcienā, kad tas atgāja no Viktori­jas stacijas, bet vēlāk tajā brauca un lokomotīvi vadīja miroņi, kurus dzīvība bija atstājusi jau labu laiku pirms šās katastrofas.

— Tas pats notiek visā pasaulē,— es teicu, noraudzīda- mies šai savādajā skatā.— Padomājiet par kuģiem jūrā — kā tie dosies uz priekšu vien, kamēr krāsnis izdzisīs, vai arī tie ar visu spēku trieksies pret krastu. Tāpat arī burukuģi — kā tie ar mirušiem jūrniekiem mētāsies šurp un turp, kamēr koka daļas sapūs un salaidumu vietās radīsies sūce, un tā cits pēc cita tie nogrims dzelmē. Varbūt vēl pēc simt gadiem pa Atlanti­jas okeānu peldēs satrunējušas kuģu paliekas.

— Un cilvēki ogļraktuvēs,— sacīja Samerlijs, drūmi iesmiedamies.— Ja kādreiz atkal uz zemes dzīvos ģeologi, viņi izvirzīs dīvainas teorijas par akmeņogļu slāņos atrastajiem cilvēkiem.

— Es par šiem jautājumiem neņemos spriest,— piebilda lords Džons,— bet man liekas — zeme pēc visa tā, kas patlaban notiek, būs «izīrējama, neapdzīvota». Ja visa cilvēce tiks iznīcināta, kur gan radīsies atkal citi cilvēki?

— Sākumā pasaule bija tukša!— nopietni atbildēja Celindžers.— Saskaņā ar likumiem, kas sniedzas pāri mūsu saprašanai, tā kļuva apdzīvota. Kāpēc gan šis process nevarētu atkārtoties?

— Mīļo Celindžer, jūs taču to nedomājat nopietni?

— Profesor Samerlij, neesmu radis teikt to, ko nedo­māju. Manā novērojumā nav nekā neparasta.— Celin­džera bārda saslējās un acis savilkās pavisam šauras.

— Jūs vienmēr esat bijis ietiepīgs dogmatiķis un tāds arī nomirsiet,— nikni sacīja Samerlijs.

— Bet jūs, ser, mūždien esat bijis sīkumains visa noliedzējs, bez iztēles, un nu jums vairs nav pat cerību kādreiz kļūt citādam.

— Toties jūsu visasākie kritiķi gan nekad neņemtos apgalvot, ka jums trūkst iztēles,— attrauca Samerlijs.

— Goda vārds,— iesaucās lords Džons,— tā vien šķiet, ka jūs gribētu izlietot pēdējo skābekļa devu, lai nozākātu viens otru. Kāda nozīme, vai cilvēki kādreiz vēl dzīvos vai ne? Vismaz mūsu laikā tas droši vien nenotiks.

— Ar šo piezīmi, ser, jūs parādāt pats savu aprobežo­tību,— dzēlīgi noteica Celindžers.— īsta zinātnieka prātu nespēj sasaistīt tikai sava laika un telpas nosacījumi. Viņa prāts savu novērošanas punktu uzstāda uz tagadnes robežlīnijas, kas atdala bezgalīgo pagātni no bezgalīgās nākotnes. Un no šā drošā posteņa tiek meklēts visa sākums un gals. Bet par nāvi varu teikt, ka zinātnieka prāts mirst savā postenī, strādājot normāli un metodiski līdz galam. Tas ignorē tādu sīkumu kā paša fiziskais sairums, tāpat kā jebkuru ierobežojumu materiālajā pasaulē. Vai man ir taisnība, profesor Samerlij?

Samerlijs ne visai laipni noņurdēja:

— Piekrītu, tikai ar zināmiem iebildumiem.

— Ideālam zinātnieka prātam,— Celindžers turpi­nāja,— es runāju trešajā personā, lai mani vārdi neska­nētu pārāk pašapmierināti,— ideālam zinātnieka prātam jāprot izdomāt abstraktas problēmas pat tai laikā, kamēr pats zinātnieks, krizdams no gaisa balona, sasniedz zemi. Tikai šāda kaluma cilvēki spēj pakļaut dabu un aizstāvēt patiesību.

— Šoreiz, man šķiet, uzvarējusi daba,— sacīja lords Džons, raudzīdamies ārā pa logu.— Esmu lasījis dažus ievadrakstus par to, it kā jūs, kungi, pārvaldot dabu, bet daba, izrādās, prot atmaksāt ar to pašu.

— Tas ir tikai īslaicīgs kavēklis,— pārliecināts iebilda Celindžers.— Daži miljoni gadu — ko gan tas nozīmē varenajā laika ritumā! Augu valsts, kā jūs redzat, ir saglabājusies. Apskatiet tur tās platānas lapas! Putni ir nobeigušies, bet augi zied un zeļ. No augiem dīķos un purvos ar laiku izveidosies mikroskopiski sīki radījumi — gliemji, kas kļūs par pionieriem jaunai, milzīgai, dzīvai armijai, tādai kā šī, kurā mēs pieci, palikdami tās arjergardā, pašlaik pildām ārkārtēju pienākumu. Un, ja būs izveidojusies viszemākā dzīvības forma, arī cilvēks g$lu galā tikpat nenovēršami parādīsies, kā no zīles izaug ozols. Sensenais cikls vēlreiz apgriezīsies apkārt.

— Bet inde?— es iejautājos.— Vai tā neiznīcinās dzī­vību pašā dīglī?

— Inde, iespējams, paliks ēterā tikai vienā slānī jeb kārtā — tādā kā ļaundabīgā Golfa straumē, kas šķērso milzīgo okeānu, kurā mēs peldam. Vai arī varbūt izveido­sies neuzņēmība un viss dzīvais pielāgosies jaunajiem apstākļiem. Tā kā mēs pašlaik spējam izdzīvot ar samērā nelielu skābekļa devu asinīs, ir pilnīgi skaidrs, ka arī dzīvnieku organismā nebūs vajadzīgas lielas pārmaiņas, lai nodrošinātos pret saindēšanos.

Māju, no kuras pirmīt cēlās dūmu mutuļi, pēkšņi pārņēma liesmas. Mēs redzējām milzīgas uguns mēles šaujamies gaisā.

— Tik tiešām baismīgi!— galīgi satriekts, nomurmi­nāja lords Džons, un tādu es viņu vēl nekad nebiju redzējis.

— Bet kāda tam galu galā nozīme?— es ierunājos. — Pasaule ir mirusi. Kremācija noteikti ir labākais apbedīšanas veids.

— Ja aizdegsies mūsu māja, arī mēs būsim pagalam.

— Es paredzēju šīs briesmas,— sacīja Celindžers,— un • lūdzu, lai sieva gādā par drošību.

— Viss ir pilnīgā kārtībā, dārgais. Tikai man galvā atkal kaut kas sāk pulsēt. Cik gan gaiss ir smacīgs!

— Tas jāapmaina,— teica Celindžers. Viņš noliecās pie skābekļa balona.— Gandrīz tukšs,— viņš paziņoja.— Skā­bekļa pietika trīsarpus stundām. Tagad pulkstenis rāda gandrīz astoņi. Nakti mēs pavadīsim mierīgi. Es domāju, ka viss beigsies ap pulksten deviņiem no rīta. Mēs vienīgie sagaidīsim saullēktu.

Viņš atgrieza vaļā otrā balona caurulīti un uz pusmi­nūti atvēra lodziņu virs durvīm. Kad gaiss jūtami uzlabo­jās, bet mēs asāk izjutām saindēšanās simptomus, viņš lodziņu atkal aizvēra.

— Starp citu, cilvēks nepārtiek no skābekļa vien,— viņš sacīja.— Pusdienu laiks jau ir pagājis. Varat man ticēt, kungi, kad jūs uzaicināju savā mājā, cerēdams, ka izvērtīsies interesanta tikšanās, gribēju, lai mana virtuve sevi attaisnotu. Taču ko lai dara, jūs man noteikti piekritīsiet, ka būtu neprāts šķiest gaisu, dedzinot petrole­jas plītiņu. Man ir nelieli pārtikas krājumi — auksta gaļa, maize un marinēti dārzeņi, piedevām vēl pāris pudeļu sarkanvīna, tā ka iznāks gluži laba maltīte. Paldies, mana dārgā, tu, kā vienmēr, esi bijusi visu saimnieču karaliene.

Patiešām apbrīnojami, ar kādu cienību un īstas angļu mājasmātes iemaņām misis Celindžera piecu minūšu laikā bija ar sniegbaltu galdautu uzklājusi istabas vidū galdu, uzlikusi salvetes un pasniedza vienkāršo maltīti ar īstu civilizētās pasaules eleganci, neaizmirsdama novie­tot galda vidū pat gaismekli — kabatas bateriju. Lai cik neticami tas liktos, mums visiem bija vilku ēstgriba.

— Mūsu ēstgriba ir visa pārdzīvotā mēraukla,— Celin­džers sacīja augstprātīgā laipnībā, tāpat kā vienmēr zinātniski izskaidrodams parastas parādības.— Mēs esam pārdzīvojuši smagu krīzi. Tas nozīmē, ka mums ir bijuši molekulāri traucējumi. Un tas savukārt nozīmē, ka vajag atgūt spēkus. Lielas bēdas vai liels prieks rada stipru izsalkumu — nevis nepatiku pret barību, kā apgalvo mūsu rakstnieki.

— Tāpēc lauku ļaudis bērēs rīko bagātīgus mielastus,— es iedrošinājos pateikt.

— Tieši tā. Mūsu jaunais draugs minēja trāpīgu piemēru. Atļaujiet uzlikt jums vēl vienu mēles gabaliņu.

— Tas pats ir ar mežoņiem,— sacīja lords Džons, nogriezdams šķēli liellopu gaļas.— Es reiz redzēju, ka viņi apbedīja vadoni pie Aruvimi upes un pēc tam apēda nīlzirgu, kas droši vien svēra tikpat daudz, cik viņi visi kopā. Dažas ciltis Jaungvinejā apēd bērēs pašu nelaiķi, tā ka nekas nepaliek pāri. Man šķiet, ka no visiem dažādu tautu bēru mielastiem mūsējais pašlaik ir visdīvainākais.

— Cik savādi,— sacīja misis Celindžera,— es nespēju sērot par tiem, kas gājuši bojā. Mans tēvs un māte dzīvo Bedfordā. Zinu, ka viņi miruši, un tomēr šai briesmīgajā vispārējā traģēdijā es nevaru īpaši bēdāties par kādu atsevišķu cilvēku, pat ne par saviem vecākiem.

— Bet mana māmuļa palika viena pati savā lauku mājā Īrijā,— es sacīju.— Es it kā redzu, ka viņa, lakatā ietinusies, mežģīņu aubīti galvā, aizvērtām acīm guļ atlaidusies atzveltnes krēslā pie loga un blakus noliktas acenes un grāmata. Kāpēc lai es par viņu sēroju? Viņa jau ir aizgājusi uz viņsauli, un arī es pašlaik dodos turp, un varbūt mūs šķirs mazāks attālums nekā starp Angliju un Īriju. Un tomēr mani sāpina doma, ka šā tik tuvā cilvēka vairs nav.

— Ja runa ir par cilvēka ķermeni,— piezīmēja Celin­džers,— tad mēs taču nesērojam ne par nogrieztiem nagiem, ne arī par nogrieztām matu cirtām, lai gan tā kādreiz ir bijusi daļa no mums pašiem. Gluži tāpat cilvēks, kam amputēta kāja, nenododas sentimentālām skumjām par zaudēto locekli. Ķermenis mums drīzāk ir bijis sāpju un noguruma avots. Ķermenis pastāvīgi norāda mūsu trūkumus. Kāpēc tad mums vajadzētu uztraukties, ja tas atdalās no mūsu garīgā «es»?

— Ja tikai fizisko patiešām var atdalīt no garīgā,— norūca Samerlijs.— Tomēr tāda visuaptveroša nāve ir šausmīga.

— Es jau jums reiz izskaidroju,— sacīja Celindžers, — ka visuaptverošai nāvei īstenībā vajadzētu iedvest cilvēkos mazāk baiļu nekā atsevišķa cilvēka nāvei.

— Tāpat kā kaujā,— piebilda lords Džons.— Ja jūs redzētu guļam uz grīdas vienu cilvēku ar sadragātām krūtīm un caurumu galvā, jums kļūtu nelabi. Bet es Sudānā redzēju desmitiem tūkstošu cilvēku guļam augš­pēdus, un tomēr tas manī neizraisīja nekādas jūtas, jo vēstures veidošanā viena cilvēka dzīvība ir tikai sīkums, par ko nav vērts uztraukties. Taču, kad iet bojā tūksto­šiem miljonu dzīvību, kā, piemēram, šodien, cilvēks vairs nespēj atdalīt sevi no pārējiem.

— Es vēlētos, lai tas viss jau būtu beidzies,— skumji teica misis Celindžera.— Ak, Džordž, man ir tik baigi!

— Kad pienāks tas brīdis, tu, mana mīļā, būsi drosmī­gāka par mums visiem. Esmu tev bijis plātīgs, vecs vīrs, dārgā, taču paturi prātā, ka Džordžs Edvārds Celindžers tāds ir radīts un citāds nemaz nevarēja būt. Tu taču galu galā nebūtu gribējusi sev citu vīru, vai tā nav?

— Nevienu citu uz pasaules, dārgais,— viņa iesaucās, apvīdama rokas ap viņa drukno kaklu. Mēs pārējie trīs piegājām pie loga un, redzētā pārsteigti, palikām stāvot.

Bija uznākusi nakts, un mirusī pasaule tinās tumsas plīvurā. Bet tieši pie apvāršņa dienvidu pusē stiepās gara, spilgti sārta svītra; brīžiem izplezdamās, brīžiem saplak- dama, tā pulsēja kā dzīva radība, tad pēkšņi kvēli sarkanām liesmām uzšāvās līdz pat zenītam un tur arī beidzot izplēnēja kā ugunsgrēka atblāzma.

— Lūisa liesmās!— es izsaucos.

— Nē, tur deg Braitona,— sacīja Celindžers, pienāk­dams mums klāt.— Atblāzmā saskatāmas viļņotās kalnu aprises. Ugunsgrēks plosās jūdzēm tālu viņpus kalniem. Visa pilsēta laikam ir vienās liesmās.

Sur tur atspīdēja sarkana gaisma, un gruvešu kaudzē uz dzelzceļa līnijas joprojām gruzdēja ogles, bet tas viss likās tīrais sīkums salīdzinājumā ar to milzīgo uguns­grēku, kas plosījās viņpus kalniem. Kāds tas gan būtu materiāls laikrakstam «Gazette*\ Vai žurnālistam jeb­kad ir bijusi tāda izdevība un tik maz iespēju izmantot šo izdevību — sensāciju sensācija, un neviena cilvēka, kas to varētu novērtēt. Un tad pēkšņi mani pārņēma karsta vēlēšanās visu uzrakstīt. Ja šie zinātņu vīri varēja palikt līdz galam uzticīgi savam mūža darbam, kāpēc arī es nevarētu būt tikpat pastāvīgs savā pieticīgajā arodā? Zināju, ka neviena cilvēka acs neskatīs to, ko es būšu uzrakstījis. Bet garā nakts bija kaut kā jāaizvada, un miegs, vismaz man, nebija ne prātā. Manas piezīmes palīdzēs īsināt garās stundas un aizņems manas domas. Tādējādi man patlaban uz ceļiem ir nolikta piezīmju burtnīca, kuras lapas blāvajā, trūcīgajā kabatas bateri­jas gaismā pierakstītas neskaidriem ķeburiem. Bijis man literāta talants, manām piezīmēm šai gadījumā varētu būt zināma vērtība. Lai kādas ir manas piezīmes, tās tomēr liks cilvēkiem atcerēties šās baigās nakts nebeidza­mos pārdzīvojumus un baiļu trīsas.